bleiere_dzive_LPSR
Share Embed Flag
Download ePaper

bleiere_dzive_LPSR

bleiere_dzive_LPSR bleiere_dzive_LPSR

mkaprans
11.04.2013 Views

Daina Bleiere<br />

Eiropa ārpus Eiropas...<br />

Dzīve Latvijas PSR<br />

LU Akadēmiskais apgāds<br />

Latvijas<br />

vēstures<br />

mazā<br />

bibliotēka

Izdevumu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās<br />

Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana<br />

par Eiropas Savienību.<br />

Izdevuma autors uzņemas pilnu atbildību par izdevuma saturu, un<br />

Eiropas Komisija neatbild par to, kā var tikt izmantota izdevumā<br />

iekļautā informācija.<br />

Latvijas vēstures mazās bibliotēkas redakcijas kolēģija:<br />

Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis<br />

Dr. hist. Ainārs Lerhis<br />

Bonifācijs Daukšts<br />

Recenzenti:<br />

Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis<br />

Dr. hist. Ainārs Lerhis<br />

Bonifācijs Daukšts<br />

Literārā redaktore Gita Bērziņa<br />

Vāka dizainu un maketu veidojusi Baiba Lazdiņa<br />

ISBN 978-9984-45-599-0<br />

© Daina Bleiere, 2012<br />

© Latvijas Universitāte, 2012

Saturs<br />

Ievads .......................................................................................... 5<br />

I nodaļa. Padomju Savienība un tās politiskā iekārta –<br />

termini un koncepti, attīstības posmi .......................... 8<br />

Komunistiska vai sociālistiska valsts? ...................................... 8<br />

Nedemokrātisko valstu klasifikācijas problēmas .................... 11<br />

Totalitārisms kā īpaša nedemokrātisku režīmu forma ........... 12<br />

Totalitārisms, revizionisms un postrevizionisms<br />

Padomju Savienības vēstures pētniecībā ........................ 25<br />

Konceptuālās pieejas šajā grāmatā .......................................... 33<br />

Padomju vara Latvijā – attīstības posmi .................................. 35<br />

II nodaļa. Kam piederēja vara? ................................................... 39<br />

Kompartijas varas organizācija ................................................ 42<br />

Maskavas un republikas attiecības ........................................... 50<br />

Republikas līdera loma ............................................................. 58<br />

Latvieši un kompartija .............................................................. 62<br />

Partijas nomenklatūra ............................................................... 68<br />

III nodaļa. Ideoloģija un kultūras politika ..................................... 76<br />

Padomju ideoloģijas pamata tēzes ........................................... 77<br />

Kas nestrādā, tam nebūs ēst! .................................................... 81<br />

Kolektīvs un personība – „visi par vienu,<br />

viens par visiem” ............................................................... 84<br />

Padomju nacionālā politika Latvijā ......................................... 87<br />

Ideoloģiskā kontrole ................................................................. 96<br />

IV nodaļa. Sociālistiskā plānveida ekonomika un<br />

„tirgus stihija” ............................................................ 104<br />

Ekonomikas sovetizācija un dzīves līmenis ............................. 111<br />

Ekonomiskais nacionālisms – Latvijas variants ...................... 120<br />

Deficīta ekonomika ................................................................... 124<br />

Deficīts un privilēģijas ............................................................... 128

V nodaļa. Brīvība un nebrīvība ...................................................... 133<br />

Latvija kā daļa no „lielās nometnes” ....................................... 134<br />

„Mazā zona” un „sociālistiskā likumība” ................................ 145<br />

Slēgtās teritorijas un pārvietošanās ierobežojumi .................. 147<br />

Nobeigums ................................................................................. 151<br />

Summary .................................................................................... 154

Ievads<br />

Grāmatas ieceres sākumā bija vēlēšanās aprakstīt dzīvi<br />

padomju Latvijā, kāda tā bija. Pats par sevi tas nav viegls uzdevums.<br />

Kā parādīt to cilvēkiem, kas ir jaunāki par 30 gadiem?<br />

Runa ir par politisko un sociālo iekārtu, kas kardināli atšķiras<br />

no tagadējās gandrīz visos aspektos – politiskā vara, ekonomiskā<br />

iekārta, sabiedriskā sistēma. Daudzas lietas, kas ir pilnīgi<br />

skaidras cilvēkam, kurš dzīvojis tajā laikā, nav saprotamas mūsdienu<br />

jauniešiem, jo tagadējās dzīves analoģijas un pieredze,<br />

kas mums palīdz saprast svešas kultūras un politiskās sistēmas,<br />

neder. Ir saglabājies pavisam nedaudz padomju valsts iekārtas<br />

līdzinieču – Kuba, Ziemeļkoreja. Kuba ir kļuvusi atvērtāka un<br />

ir sava veida eksotisks rezervāts, kurā tūristi no postpadomju<br />

valstīm var saskatīt daudz ko jau aizmirstu. Tomēr tās ģeogrāfiskais<br />

un kultūras konteksts nav gluži tas pats, kas Ziemeļeiropā.<br />

Savukārt Ziemeļkorejas režīma izpausmes ir tik murgainas, ka<br />

jau 70. un 80. gados tās propagandas žurnālu lasīšana bija iemīļota<br />

padomju inteliģences izklaide – lielā mērā, lai pārliecinātu<br />

sevi, ka kaut kur ir vēl daudz sliktāk.<br />

Darba gaitā es nonācu pie secinājuma, ka nepietiek vienkārši<br />

aprakstīt, kā bija. Patiesībā pēdējos 20 gados ir publicēts<br />

daudz atmiņu, dokumentu krājumu un atsevišķu dokumentu,<br />

kā arī pētījumu. Cilvēks, kas vēlas uzzināt, kāda bija dzīve Latvijas<br />

PSR, var gūt pietiekami labu priekšstatu. Protams, var<br />

teikt, ka literatūras ir pārāk daudz un daudzi vēsturnieku un<br />

sociālo zinātņu pētnieku darbi nav pa spēkam vidusmēra lasītājam.<br />

Tomēr arī neliela grāmatiņa maz līdzēs, jo te nav iespējams<br />

visus jautājumus aplūkot vienlīdz dziļi. Būtiskākais secinājums<br />

bija tāds, ka ar vienkāršu aprakstu ir par maz, ir jāmēģina atrast<br />

atbildes uz vairākiem jautājumiem.<br />

Pirmais jautājums ir saistīts ar to, ka mēs padomju režīmu<br />

uztveram kā okupācijas režīmu, tātad no ārienes uzspiestu,<br />

svešu un represīvu. Tāds tas arī bija. Tas saskan ar skatījumu,<br />

5

kas piemīt dominējošām Padomju Savienības vēstures pētījumu<br />

skolām – t. s. totalitārisma un revizionisma skolai. Neņemot<br />

vērā to savstarpējās pretrunas, abas skolas aplūko valsts<br />

un sabiedrības attiecības kā tādas, kur spēles noteikumus izvirza<br />

valsts, vienīgi pirmā skola sabiedrību uztver kā pasīvu valsts<br />

upuri, savukārt otrā, nenoliedzot valsts represīvo raksturu,<br />

pievēršas tam, kā un vai sabiedrība mēģina ietekmēt valsti vai<br />

arī izmantot sistēmu savās interesēs. Tātad latvieši bija vai nu<br />

represīvās sistēmas sastāvdaļa, vai tās upuri, vai arī tai pretojās<br />

– aktīvi un pasīvi. Tomēr varbūt sabiedrība kaut kādā ziņā<br />

identificējās ar sistēmu un pārņēma noteiktus principus, kurus<br />

tā mēģināja ieaudzināt? Pusgadsimts valstī, kas dara visu iespējamo,<br />

lai pēc iespējas kontrolētu sakarus ar ārpasauli un ietekmētu<br />

cilvēku dzīvesveidu un pasaules uzskatu, nevarēja palikt<br />

bez sekām.<br />

Otrais jautājums izriet no pirmā. Komunistiskās sistēmas<br />

vērtības un ideālus mēs varam aplūkot divos līmeņos. Pirmais<br />

ir mūžīgās vērtības – vienlīdzība un brālība, ko cilvēki centušies<br />

sasniegt dažādos veidos. Padomju komunisms šīs vērtības neīstenoja,<br />

turklāt tas varbūt ir utopisks ideāls, taču tas nenozīmē,<br />

ka zudīs vēlme to sasniegt. Otrais līmenis ir padomju sistēmas<br />

vērtības, kas neaprobežojās tikai ar ideoloģiskiem postulātiem,<br />

bet bija ieaustas visās sistēmas izpausmēs – „īpašuma attiecībās,<br />

sociālajā struktūrā, ekonomikas organizācijā, politiskajā praksē<br />

un valodā”. 1 Padomju režīms centās radīt „jaunu cilvēku”, kas<br />

uztvertu padomju komunisma vērtības kā savējās. Iespējams,<br />

tas savā ziņā izdevās, lai gan ne vienmēr rezultāti bija sākotnēji<br />

iecerētie. Padomju ideologi neuzskatīja, ka korupcija, necieņa<br />

pret valsts īpašumu, ideoloģiska divkosība būtu vēlamās īpašības,<br />

tomēr veids, kā sistēma funkcionēja, padarīja tās par plaši<br />

izplatītām padomju cilvēka uzvedības sastāvdaļām. Tādēļ var<br />

jautāt, vai tas, ka latvieši padomju režīmu kopumā uztvēra kā<br />

svešu un uzspiestu, kā arī bija samērā imūni pret tā ideoloģiju,<br />

nozīmē, ka viņi neieauga padomju sistēmā?<br />

1 Kotkin Stephen. Magnetic Mountain: Stalinism as Civilization. Berkeley,<br />

Los Angeles, London: Berkeley University Press, 1995, p. 2.<br />

6

Minēto problēmu risināšanai šajā grāmatā ir svarīgs konteksts,<br />

kurā tās skatītas. Pirmkārt teorētiskais konteksts. Vēsturnieki<br />

ne vienmēr tam pievērš pietiekamu uzmanību, un tas ir<br />

pilnīgi saprotami, jo konkrētos pētījumos bieži vien svarīgāk ir<br />

pārbaudīt faktus un notikumus, nevis censties tos aplūkot kādā<br />

teorētiskā perspektīvā. Tomēr apkopojošā darbā konteksts ir<br />

ļoti būtisks. Šajā grāmatā aplūkotas abas konfliktējošās pieejas<br />

Padomju Savienības pētniecībā – totalitārisma un revizionisma<br />

skola, kā arī centieni tās sintezēt un meklēt jaunas pieejas, kas<br />

raksturo šīs akadēmiskās jomas stāvokli mūsdienās.<br />

Otrs konteksta jautājums ir par to, kā padomju režīms ietekmēja<br />

latviešu un Latvijas sabiedrības kopumā izpratni par mūsu<br />

zemes vietu ģeopolitiskā un kultūras kontekstā (kultūru saprotot<br />

plašākā nozīmē). Latvija gadsimtiem ilgi ir atradusies krustcelēs<br />

starp Rietumeiropu un Austrumeiropu. Latvijas neatkarības pirmajā<br />

posmā starp abiem pasaules kariem tā nenoliedzami saskatīja<br />

savu vietu Rietumos (lai gan ne vienmēr sastopot pienācīgu<br />

atbalstu). Tās politika, ekonomika, kultūra veidojās ciešā saiknē<br />

ar Eiropu – tam bija gan labas, gan sliktas sekas. Iekļaušana<br />

Padomju Savienības sastāvā nozīmēja pagriezienu par 180° citas<br />

civilizācijas virzienā, kas sevi aktīvi pretstatīja Rietumiem. Tomēr<br />

situācija bija visai ambivalenta. Baltijas republikas bija politiski<br />

karsts kartupelis, kuru Maskava nevarēja norīt, bet negribēja<br />

arī izspļaut. Tās bija PSRS sasniegumu vitrīna un iespēja visai<br />

plašajai Padomju Savienībai kaut nedaudz pieskarties Rietumu<br />

civilizācijai, taču vienlaikus Maskava un arī vietējie priekšnieki<br />

baidījās no pārliecīgas Rietumu ietekmes.<br />

Mēs bieži esam noskaņoti atšķirības, kuras padomju okupācija<br />

izraisīja Latvijas dzīvē, uztvert drīzāk kā kvantitatīvas, nevis<br />

kvalitatīvas. Tas attiecas kā uz ekonomiskajām, tā arī kultūras<br />

un sociālajām sekām – iedzīvotāju sastāva izmaiņas, lauksaimniecības<br />

kolektivizācija, sociālistiskā industrializācija, represiju<br />

apmēri utt. Tomēr dzīve Latvijas PSR radīja arī kvalitatīvas<br />

izmaiņas, kas tagad visai būtiski ietekmē mūsu sabiedrības pašsajūtu<br />

un attieksmi pret dzīvi neatkarīgajā Latvijā, pret mūsu<br />

valsts vietu Eiropā un pasaulē.<br />

7

I nodaļa<br />

Padomju Savienība un tās politiskā iekārta –<br />

termini un koncepti, attīstības posmi<br />

Atrodoties Padomju Savienības sastāvā, Latvija bija daļa<br />

no šīs valsts politiskās un ekonomiskās iekārtas. Šo iekārtu kā<br />

žurnālisti, tā vēsturnieki un sociālo zinātņu pētnieki sauc dažādos<br />

vārdos – komunistiskā, sociālistiskā, totalitārā, autoritārā,<br />

padomju. Pirmos trīs terminus attiecina arī uz visām Austrumeiropas<br />

valstīm, kuru politisko režīmu pamatā bija marksisms.<br />

Kāds ir šo terminu saturs? Vai tie nozīmē vienu un to pašu?<br />

Komunistiska vai sociālistiska valsts?<br />

Apzīmējot Padomju Savienības politisko iekārtu par komunistisku<br />

vai sociālistisku, mēs to definējam kā pretstatu kapitālistiskajai<br />

iekārtai. Abi termini nereti tiek lietoti kā sinonīmi,<br />

lai gan tie tādi nav. Komunistiskās iekārtas kā ideālas iekārtas<br />

izveidošana bija mērķis, kuru izvirzīja valstis, kas balstījās uz<br />

marksisma ideoloģiju. Sociālistiskā iekārta šajās valstīs valdošo<br />

politisko režīmu skatījumā tajās reāli pastāvēja (kā starpstadija<br />

ceļā uz komunismu), respektīvi, tas bija režīma pašnosaukums.<br />

Tā bija arī oficiālā Padomju Savienības nosaukuma sastāvdaļa<br />

(Padomju Sociālistisko Republiku Savienība – PSRS), kuru<br />

filozofs Kornēlijs Kastoriadis ir īsi rezumējis kā „četri vārdi,<br />

četri meli”, 1 jo tā nebija ne padomju (nebalstījās uz demokrātiski<br />

ievēlētām iedzīvotāju pašpārvaldes institūcijām), ne sociālistiska,<br />

ne arī republiku savienība (PSRS patiesībā bija unitāra<br />

valsts, nevis valstu savienība, uz ko vedina šis nosaukums).<br />

1 Roberts Andrew. The State of Socialism: A Note on Terminology. Slavic<br />

Review, Vol. 63, No. 2, Summer, 2004, p. 356. Pieejams: http://www.<br />

jstor.org/stable/3185732<br />

8

Pirms dažiem gadiem Endrū Robertss, analizējot rakstus<br />

populārākajos žurnālos angļu valodā, kas pēta Padomju Savienības<br />

un Austrumeiropas valstu vēsturi un kas ir atrodami JSTOR<br />

datubāzē, konstatēja, ka 1946.–2002. gadā publicētajos rakstos<br />

apzīmējumi „komunisms” vai „sociālisms” attiecībā uz Varšavas<br />

līguma valstīm ir sastopami aptuveni vienlīdz bieži. Tiek<br />

lietots arī termins „valsts sociālisms”, bet krietni retāk. Aukstā<br />

kara laikā nedaudz populārāks bija termins „komunisms”,<br />

bet saspīlējuma samazināšanās periodos starp Rietumiem<br />

un Austrumiem, kā arī pēc 1989. gada biežāk lietoja terminu<br />

„sociālisms”. 1 Pēc Robertsa domām, nosaucot Varšavas līguma<br />

valstis par sociālistiskām, mēs pieļaujam vismaz divas kļūdas.<br />

Pirmkārt, pieņemam par pilnu patiesību to, kā režīms pats sevi<br />

vēlējās pasniegt. Pašnosaukumu nevar uzskatīt par režīmu raksturojošu<br />

terminu. Neviens taču nopietni nedomā, ka Kongo<br />

Demokrātiskajā Republikā patiešām valda demokrātija! 2 Otra<br />

kļūda ir tāda, ka padomju tipa politiskie un ekonomiskie režīmi<br />

tīši vai netīši tiek pielīdzināti Rietumeiropas sociālismam, jo<br />

sociālisms ir visai daudznozīmīgs termins, kas nav attiecināms<br />

tikai uz Austrumeiropas politiskajiem režīmiem. Sociālisms ir<br />

ideoloģija, uz kuru balstās ne tikai komunistiskās, bet arī sociālistiskās<br />

un sociāldemokrātiskās partijas visā pasaulē. Pilnīgi<br />

skaidrs, ka Rietumu sociālismam ar padomju tipa sociālismu<br />

kopīgais ir tikai to saknes Kārļa Marksa mācībā. Pirmais atbalsta<br />

demokrātisku iekārtu, otrais ir diktatūra. Vladimira Ļeņina<br />

vadītie boļševiki (lielinieki), piesavinoties terminu „sociālisms”,<br />

būtībā pretendēja uz to, ka tieši padomju tipa sociālisms ir vienīgais<br />

īstais.<br />

Britu vēsturnieks Ārčijs Brauns (Archie Brown) arī uzskata,<br />

ka Padomju Savienībā un citās komunistiskajās valstīs pastāvējušās<br />

sistēmas apzīmēšanai termins „sociālistiska” nav piemērots<br />

– tas ir tikpat maldinošs kā šo valstu pretenzijas uz to,<br />

1 Roberts Andrew. The State of Socialism: A Note on Terminology. Slavic<br />

Review, Vol. 63, No. 2, Summer, 2004, pp. 350–352. Pieejams: http://<br />

www.jstor.org/stable/3185732<br />

2 Turpat, 356. lpp.<br />

9

ka tās ir demokrātiskas, piemēram, padomju ideologi runāja<br />

par „padomju demokrātiju” un „sociālistisko demokrātiju”.<br />

Ā. Brauns dod priekšroku terminam „komunistiskā sistēma”<br />

kā tādam, kas skaidrāk izsaka to, kas bija kopīgs daudzējādā<br />

ziņā tik atšķirīgām valstīm kā, piemēram, Ungārija un Albānija.<br />

Viņa formulētās komunistisko sistēmu kopējās raksturīgās<br />

pazīmes ir šādas: 1) Komunistiskās partijas varas monopols;<br />

2) demokrātiskais centrālisms; 1 3) ražošanas līdzekļi – valsts<br />

īpašums; 4) komunisma (respektīvi, iekārtas, kurā valsts vairs<br />

nepastāvēs) celtniecība kā deklarētais mērķis; 5) starptautiskās<br />

komunistiskās kustības pastāvēšana un apziņa par piederību šai<br />

kustībai. 2<br />

Būtībā pašnosaukums ir arī termins „padomju”, kas tiek<br />

lietots Padomju Savienības politiskās un ekonomiskās iekārtas<br />

apzīmēšanai. Problēma ir ne tikai tā, ka tas ir pašapzīmējums,<br />

bet tas ir arī divdabīgs un neskaidrs, jo ar šo terminu apzīmē<br />

gan politisko iekārtu, kas balstās uz iedzīvotāju ievēlētām padomēm<br />

visos līmeņos, gan arī politisko un ekonomisko režīmu, 3<br />

kas pastāvēja PSRS. Nosaucot valsti par Padomju Savienību<br />

1922. gadā (pirms tam – Padomju Krievija), boļševiki pretendēja<br />

uz to, ka visa vara tajā it kā pieder strādnieku un zemnieku<br />

ievēlētām padomēm, lai gan faktiski jau tad tā bija Komunistiskās<br />

partijas diktatūra. Lietojot tādus terminus kā „padomju<br />

režīms” un „padomju iekārta”, „padomju tipa sistēmas”,<br />

1 Demokrātiskais centrālisms – princips, kas bija spēkā Padomju Savienības<br />

Komunistiskajā partijā, no kuras to pārņēma visas pārējās Komunistiskās<br />

partijas. Sākotnējā (V. I. Ļeņina) versijā tas nozīmēja, kas partijas<br />

biedriem ir tiesības brīvi diskutēt par kādu jautājumu, bet, kad augstākā<br />

instance lēmumu ir pieņēmusi, viņiem tas jāpilda. J. Staļina laikā<br />

demokrātiskā centrālisma principa pirmā daļa (demokrātija, t. i., tiesības<br />

diskutēt) faktiski tika likvidēta, bet visi augstāko instanču lēmumi kļuva<br />

obligāti zemākajām instancēm (centrālisms).<br />

2 Brown Archie. The Soviet Union: Reform of the System or Systemic<br />

Transformation. Slavic Review, Vol. 63, No. 3, Autumn 2004, p. 492.<br />

3 Politikas zinātnē ar terminu „režīms” parasti apzīmē politisku iekārtu.<br />

Attiecībā uz Padomju Savienību un citām komunistiskajām valstīm šajā<br />

grāmatā ar terminiem „padomju režīms” vai „komunistiskais režīms” jāsaprot<br />

ne tikai politiskā, bet arī ekonomiskā iekārta.<br />

10

parasti ar to tiek domāta komunistiskā sistēma, kas pastāvēja<br />

Padomju Savienībā, lai gan to iespējams saprast arī kā iekārtu,<br />

kas balstās uz vēlētām padomēm.<br />

Nedemokrātisko valstu klasifikācijas problēmas<br />

Pastāv liela vienprātība par to, ka visi komunistiskie režīmi<br />

bija nedemokrātiski. Tomēr nedemokrātisko režīmu spektrs ir<br />

ļoti plašs – no absolūtās monarhijas līdz visdažādākā tipa diktatūrām.<br />

Tipiska absolūtā monarhija bija Francijā Saules karaļa<br />

Ludviķa XIV laikā, kurš apgalvoja, ka „valsts – tas esmu es”.<br />

Nedemokrātiskas bija militārās diktatūras Turcijā 1960.–1961.<br />

un 1980.–1983. gadā, kā arī „melno pulkvežu” režīms Grieķijā<br />

1967.–1974. gadā. Nedemokrātiski režīmi var būt kā leģitīmi<br />

(varas mantošana monarhijās), tā neleģitīmi, kad ir notikusi<br />

varas sagrābšana, piemēram, militāra apvērsuma rezultātā, un<br />

kad ir izveidota vienas personas vai personu grupas diktatūra.<br />

Ar diktatūru parasti apzīmē politisku režīmu, kurā varu<br />

īsteno viena persona vai arī šaurs personu loks, kas nerēķinās<br />

ar likumiem un ar tautas gribu. Ļoti bieži diktatūras izveidojas<br />

valsts apvērsuma ceļā, neleģitīmi sagrābjot varu, taču tas tā nav<br />

vienmēr. Kā zināms, Vācijā nacisti pie varas nonāca 1933. gadā<br />

leģitīmu vēlēšanu rezultātā, kad Valsts prezidents Pauls fon<br />

Hindenburgs uzaicināja nacistu līderi Ādolfu Hitleru sastādīt<br />

valdību. Tādējādi par diktatūrām varam nosaukt ļoti plašu valstu<br />

loku, kurām citādi ir ļoti maz kopīga.<br />

Diktatūras mērķis var būt sagrābt un īstenot politisko varu<br />

valstī, neskarot ekonomisko un sociālo iekārtu tiktāl, ciktāl tā nav<br />

saistīta ar varas saglabāšanu. Tā ir būtiska atšķirība no komunistiskajiem<br />

režīmiem, kas gribēja ne tikai iegūt varu, bet arī radīt<br />

pilnīgi jaunu politisko, ekonomisko un sabiedrisko sistēmu, kas<br />

kardināli atšķirtos no iepriekšējām. Valsts kontrolēja vai vismaz<br />

centās kontrolēt gandrīz visas dzīves jomas. Turklāt šī kontrole<br />

tika īstenota, īpaši Staļina laikā, lietojot liela mēroga vardarbību.<br />

Runājot par nedemokrātiskiem režīmiem, arī par komunistiskiem,<br />

bieži vien tos sauc par autoritāriem. Ar autoritārismu<br />

11

politikas zinātnē tiek saprastas politiskās sistēmas, kuras raksturo<br />

politiska līdera vai šauras elites vara, kas tiek īstenota,<br />

nerēķinoties ar tautas gribu. Šādi režīmi bieži lieto represijas,<br />

lai uzturētu un nostiprinātu savu varu, ierobežo pilsoniskās brīvības.<br />

Problēmu arī šā termina izmantošanā attiecībā uz komunistiskajiem<br />

režīmiem rada tas, ka par autoritāriem (tāpat kā<br />

par diktatoriskiem) var saukt ļoti plašu politisko režīmu loku.<br />

Turklāt robeža starp autoritārismu un demokrātiju ir diezgan<br />

izplūdusi, jo spēcīgi autoritārisma elementi var pastāvēt arī<br />

demokrātiskās valstīs, savukārt autoritāri režīmi var izmantot<br />

daudzus „fasādes demokrātijas” elementus, piemēram, vēlēšanas,<br />

lai paaugstinātu varas leģitimitāti. Protams, var runāt par<br />

autoritāru režīmu spektru, kura vienā malā ir tādi, kam ir daudz<br />

kopīga ar demokrātijām, bet pretējā malā – ekstrēmi represīvi.<br />

Taču, ja mēs dēvējam komunistiskos režīmus par autoritāriem,<br />

tad runa varētu būt par īpašu, galēju autoritārisma formu un tās<br />

izraisītu nepieciešamību ieviest autoritāro sistēmu klasifikāciju,<br />

kas aptvertu visu šajā terminā iekļauto politisko iekārtu spektru.<br />

Totalitārisms kā īpaša nedemokrātisku režīmu forma<br />

Jau 20. gadsimta 30. gados daudzi politologi un vēsturnieki<br />

nonāca pie atziņas, ka Padomju Savienības gadījumā runa ir<br />

par īpašu diktatoriska vai autoritāra režīma tipu. Turklāt daudzi<br />

saskatīja uzkrītošu līdzību starp PSRS un nacistisko Vāciju, kā<br />

arī Musolīni Itāliju – vienas partijas diktatūra, valdošās ideoloģijas<br />

pastāvēšana, vadoņa kults, valsts un partijas saplūšana,<br />

centieni kontrolēt ekonomiku, kultūru, sociālo dzīvi. Arvien<br />

biežāk šādus režīmus sāka dēvēt par totalitāriem.<br />

Termina „totalitārisms” izcelšanās meklējama 20. gadsimta<br />

20. gados Itālijā. 1923. gadā fašisma pretinieks Džovanni<br />

Amendola (Giovanni Amendola), runājot par Benito Musolīni<br />

fašistu izstrādāto vēlēšanu likumu, kam bija jānodrošina viņu<br />

partijas vara, nosauca to par „totalitāru sistēmu”. 1 Drīz vien<br />

1 Gleason Abbott. Totalitarianism: The Inner History of the Cold War.<br />

Oxford: Oxford University Press, p. 14.<br />

12

šo apzīmējumu no saviem pretiniekiem pārņēma fašisti, lai<br />

apzīmētu savas kustības raksturu, bet vēlāk – ideju par to, ka<br />

sabiedrībai pilnībā jāsaplūst ar valsti. 1 Ebots Glīsons (Abbott<br />

Gleason) norāda, ka arī tie galēji labējo aprindu pārstāvji, kas<br />

lietoja terminu „totalitārisms” pozitīvā nozīmē, nereti piesauca<br />

Padomju Savienību kā radniecīgu režīmu, un 30. gadu beigās,<br />

bet it īpaši 40. gadu sākumā, Padomju Savienības tuvība<br />

„totalitārismam” ieguva plašāku atpazīstamību. Vienīgi galēji<br />

kreisajās aprindās šo terminu lietoja tikai attiecībā uz Vāciju<br />

vai Vāciju un Itāliju. 2 30. gadu otrajā pusē totalitārisma koncepts<br />

no publicistikas pārcēlās uz akadēmisko pētniecību ASV<br />

un Lielbritānijā, šo terminu sāka attiecināt ne tikai uz fašistisko<br />

Itāliju un pat mazāk uz to, bet vairāk uz Padomju Savienību un<br />

nacistisko Vāciju.<br />

Pēc Otrā pasaules kara totalitārisma koncepts ieguva lielāku<br />

popularitāti. To veicināja aukstais karš un tas, ka totalitārisms<br />

bija ērta ideoloģiska klišeja, ar kuru apzīmēt staļinisko<br />

Padomju Savienību un tās satelītus Austrumeiropā, kā arī Ķīnu<br />

un Ziemeļkoreju, lai pretstatītu Rietumu demokrātijām. Kopš<br />

1946. gada totalitārisms arvien plašāk ienāca politiķu un žurnālistu<br />

leksikonā. Liels nopelns šajā ziņā ir 1949. gadā publicētajam<br />

Džordža Orvela romānam – antiutopijai „1984”, kas<br />

totalitārisma idejai „piešķīra vizuālu dimensiju” 3 un padarīja<br />

šo konceptu plaši pazīstamu. Orvela romāns nav pirmā antiutopija,<br />

kas veltīta padomju tipa režīmiem, taču tā ir un paliek<br />

visiespaidīgākā grāmata par šo tēmu. Viņa izdomātā politiskā<br />

vārdnīca mūsdienās ir zināma ikvienam, arī tiem, kas romānu<br />

nav lasījuši un nemaz nezina tādu jēdzienu kā Lielais Brālis vai<br />

Patiesības ministrija sākotnējo nozīmi.<br />

40. gados un 50. gadu sākumā totalitārisma koncepts nostiprinājās<br />

arī akadēmiskajā apritē. Politiskos filozofus un politikas<br />

analītiķus motivēja ne tik daudz antikomunisms vai bailes<br />

1 Gleason Abbott. Totalitarianism: The Inner History of the Cold War.<br />

Oxford: Oxford University Press, p. 16.<br />

2 Turpat, 32. lpp.<br />

3 Turpat, 82. lpp.<br />

13

no Padomju Savienības ekspansionisma, cik jautājums par to,<br />

kā bijusi iespējama tādu režīmu kā Hitlera Vācija un Staļina<br />

Padomju Savienība izveidošanās, kāpēc Rietumu liberālisma<br />

vērtības šajās zemēs izrādījās mazāk pievilcīgas nekā rasisma<br />

vai komunisma ideoloģijas vērtības, kā arī tas, kā šiem režīmiem<br />

ir izdevies nodrošināt iekšēju stabilitāti. Bija labi zināms,<br />

ka nacistiskajā Vācijā sabiedrība, par spīti kara grūtībām un<br />

neizbēgamajai sakāvei, līdz pašām beigām atbalstīja valdošo<br />

režīmu. Arī Padomju Savienībā, neņemot vērā plaša mēroga<br />

represijas pret zemniecību un citiem sabiedrības slāņiem,<br />

režīms spēja pārvarēt PSRS un Vācijas kara sākuma katastrofu,<br />

uzvarēt karā un beidza karu spēcīgāks nekā iepriekš.<br />

Divi svarīgākie darbi, kuros totalitārisma koncepts izstrādāts<br />

politiskās filozofijas kontekstā, tika uzrakstīti jau Otrā<br />

pasaules kara laikā, to autori bija austriešu izcelsmes zinātnieki<br />

un liberālisma vērtību aizstāvji Frīdrihs Hajeks (Friedrich<br />

Hayek) un Karls Popers (Karl Popper). 1944. gadā publicētajā<br />

Frīdriha Hajeka grāmatā „Ceļš uz dzimtbūšanu” (The Road to<br />

Serfdom) brīdināts, ka valsts iejaukšanās ekonomikā un centralizētā<br />

plānošana ir vistaisnākais ceļš uz totalitārismu un atteikšanos<br />

no liberālisma vērtībām – individuālisma un brīvības.<br />

Galvenais F. Hajeka kritikas objekts bija sociālisms ar tā plānveida<br />

ekonomiku. Viņš aicināja atteikties no ilūzijas, ka „sociālismu<br />

un brīvību var apvienot”. 1 Lai gan autors totalitārisma<br />

analīzē lielu vietu iedalīja nacistu politikai, viņš pats priekšvārdā<br />

1976. gada izdevumam atzina, ka PSRS ekonomiskā politika<br />

būtu pelnījusi, lai tai veltītu lielāku vērību, taču tā netika analizēta,<br />

nevēloties pārāk atklāti uzbrukt britu sabiedrotajai PSRS 2<br />

(Hajeks kopš 1938. gada bija Lielbritānijas pavalstnieks).<br />

Tikai gadu vēlāk (ar F. Hajeka un citu intelektuāļu atbalstu)<br />

tika publicēts Karla Popera darbs „Atvērtā sabiedrība un<br />

1 Hayek Friedrich von. The Road to Serfdom. Abingdon, New York:<br />

Routledge, 2001, p. 31.<br />

2 Hayek Friedrich von. Preface to the 1976 edition. The Road to Serfdom;<br />

Text and documents. New York: Routledge, Chicago University Press,<br />

2007, p. 55.<br />

14

tās ienaidnieki” (The Open Society and Its Enemies), kas veltīts<br />

liberālās demokrātijas aizstāvībai. Hajeks totalitārismu uzskatīja<br />

par modernā laikmeta produktu, turpretī Popers tā saknes<br />

saskatīja jau antīko filozofu (Platona) darbos.<br />

Hanna Ārente (Hannah Arendt) 1951. gadā angliski pirmo<br />

reizi publicētajā grāmatā „Totalitārisma izcelsme” (The Origins<br />

of Totalitarianism) (1958. gada izdevumā grāmata tika papildināta<br />

ar materiālu par PSRS pēc Staļina nāves un par Ungārijas<br />

revolūciju 1956. gadā) 1 aizstāvēja uzskatu, ka totalitārie režīmi<br />

ir modernā laikmeta radīti – gan nacisms, gan staļinisms ir jauna<br />

tipa tirāniski režīmi, kuru saknes meklējamas 19. gadsimta<br />

Eiropas politikā un kultūrā, bet to augšupeju izraisīja Pirmais<br />

pasaules karš, Hābsburgu un Krievijas impēriju sabrukums,<br />

ekonomiskā depresija 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā.<br />

H. Ārentes darbs, lai gan daudz kritizēts par eklektiskumu un<br />

konceptuālām pretrunām, joprojām ir viens no ietekmīgākajiem<br />

darbiem par totalitārismu. Ārentes skatījumā abi režīmi<br />

cenšas pilnīgi pakļaut indivīdu, padarīt to pilnībā atkarīgu no<br />

valsts, saraut visas sociālās saites. Sociālo saišu saraušanas jeb<br />

„sociālās atomizācijas” viskrasākā un traģiska kulminācija ir koncentrācijas<br />

nometnes un Gulags.<br />

Tādējādi minētie trīs darbi iezīmēja galvenos diskusiju<br />

krust punktus saistībā ar totalitārisma konceptu, kas ir aktuāli<br />

jo projām: 1) vai totalitārie režīmi ir 20. gadsimta parādība, kuras<br />

saknes ir meklējamas apgaismības laikmeta idejās un modernās<br />

sabiedrības attīstības pretrunās, vai arī to ideoloģiskais pamats<br />

ielikts jau antīko un viduslaiku domātāju idejās un totalitārā tipa<br />

politiskās sistēmas ir pastāvējušas jau senākos laikos; 2) vai totalitārie<br />

režīmi ir galēja autoritārisma izpausme, vai arī tie ir īpaša<br />

nedemokrātisku režīmu forma; 3) vai nacismu un staļinismu var<br />

salīdzināt un vai tas ir pieļaujams, t. i., vai tie pārstāv vienas un<br />

tās pašas parādības atšķirīgas ideoloģiskas izpausmes, vai arī to<br />

ideoloģiskā pamata kardinālās atšķirības neļauj runāt par tiem<br />

kā par viena tipa nedemokrātiskiem režīmiem?<br />

1 Ārente Hanna. Totalitārisma izcelsme. Rīga: Elpa, 2000.<br />

15

Totalitārisma konceptam iegūstot arvien lielāku popularitāti<br />

akadēmiskajās aprindās, politikas zinātnieki 50. gadu sākumā<br />

mēģināja definēt konkrētas pazīmes, kas ļautu atšķirt totalitāras<br />

politiskās sistēmas un kas būtu izmantojamas dažādu politisko<br />

sistēmu salīdzinošiem pētījumiem, izvairoties no termina pārliecīgas<br />

politizācijas. Visbūtiskākā nozīme šajā kontekstā bija<br />

Karla Frīdriha (Carl J. Friedrich) totalitārisma definīcijai, kas<br />

pirmo reizi pausta viņa organizētā konferencē par totalitārismu,<br />

bet 1956. gadā publicēta grāmatā „Totalitārā diktatūra un<br />

autokrātija” (Totalitarian Dictatorship and Autocracy), ko Frīdrihs<br />

uzrakstīja kopā ar savu jaunāko kolēģi Zbigņevu Bžezinski<br />

(Zbigniew Brzezinski). Frīdriha skatījumā totalitārisms bija<br />

politiskā sistēma, kas kopīga nacistiskajai Vācijai, fašistiskajai<br />

Itālijai un staļiniskajai Padomju Savienībai, turklāt tā bija jauna<br />

tipa politiskā sistēma, kuru no agrākajiem diktatoriskajiem<br />

režīmiem atšķir modernās sabiedrības radītās tehniskās iespējas<br />

īstenot savu varu. Saimons Tormejs (Simon Tormey) norāda,<br />

ka, neievērojot ārējo līdzību ar H. Ārentes skatījumu uz totalitārismu,<br />

K. Frīdriha un Z. Bžezinska uzskati principiāli atšķiras<br />

tādā ziņā, ka šie autori uztvēra totalitārismu kā sistēmu, kas ir<br />

raksturīga ne tikai minētajiem trīs režīmiem, bet ir attiecināma<br />

arī uz citiem komunistiskajiem režīmiem (Ķīnu), turklāt nākotnē<br />

var izveidoties arī citi totalitārie režīmi. 1<br />

Frīdrihs un Bžezinskis nodalīja sešas pazīmes, kas raksturo<br />

totalitāru valsti: „Totalitāro diktatūru savstarpēji saistītu<br />

iezīmju .. modeli veido ideoloģija, viena partija, kuru parasti<br />

vada viens cilvēks, teroristiska policija, monopols uz saziņas<br />

līdzekļiem (communications), monopols uz ieročiem un centralizēti<br />

plānota ekonomika.” 2 Jāņem vērā, ka atsevišķas pazīmes<br />

pašas par sevi neļauj nosaukt to vai citu valsti par totalitāru, –<br />

1 Tormey Simon. Making Sense of Tyranny: Interpretations of Totalitarianism.<br />

Manchester, New York: Manchester University Press, 1995,<br />

pp. 70–71.<br />

2 Citēts pēc: Tormey Simon. Making Sense of Tyranny: Interpretations of<br />

Totalitarianism. Manchester, New York: Manchester University Press,<br />

1995, p. 72.<br />

16

ir jāizpaužas visām nosauktajām pazīmēm, turklāt, piemēram,<br />

ideoloģijas loma totalitārā valstī ir īpaša. Totalitārās ideoloģijas<br />

ir „radikālas, bezkompromisa un netolerantas”, tās aicina iznīcināt<br />

veco sabiedrību un radīt jaunu, labāku. 1 Totalitārā valsts<br />

arī vēlas dominēt pār cilvēkiem pilnībā, kontrolēt visas sabiedrības<br />

dzīves jomas. Tas izraisa nepieciešamību lietot teroru,<br />

kas ir lielāks uzreiz pēc varas pārņemšanas. Tā kā valstij pieder<br />

informācijas monopols (tas izpaužas ne tikai plašsaziņas līdzekļos,<br />

bet arī citās jomās – izglītības sistēmā, kultūrā utt.), ar laiku<br />

totalitāro ideoloģiju akceptē plašāki sabiedrības slāņi, jo „totalitārai<br />

varai turpinoties .. tas, ka cilvēki tiek piespiesti uzvesties<br />

un domāt noteiktā veidā, viņiem pašiem ir arvien mazāk<br />

skaidrs”. 2 Atšķirībā no H. Ārentes, kuras skatījumā totalitārā<br />

režīma centrālais aspekts bija terors, šajā definīcijā uzsvērta<br />

institucionalizēta varas struktūra.<br />

50. gados totalitārisma koncepts bija dominējošais Amerikas<br />

un Lielbritānijas intelektuāļu skatījumā uz Padomju Savienību<br />

un citām komunistiskajām valstīm. Tomēr jau 60. gados šo<br />

konceptu arvien biežāk sāka kritizēt.<br />

Kritikā ir nodalāmi divi strāvojumi, kas ir būtiski arī mūsdienās.<br />

Pirmais strāvojums kritizē totalitārisma konceptu par to,<br />

ka tas ir ne tikai „zinātniskas teorijas termins, bet arī politisks<br />

lozungs”, 3 respektīvi, totalitārisms tika uztverts kā aukstā kara<br />

radīta politiska birka, lai norādītu uz PSRS kā pretstatu ASV.<br />

Tas bija saistīts ar t. s. „jauno kreiso” ietekmes pieaugumu Rietumu<br />

intelektuāļu aprindās. Par „jauno kreiso” intelektuālajiem<br />

tēviem tiek uzskatīti Herberts Markūze (Herbert Marcuse) un<br />

Ernsts Blohs (Ernst Bloch). Liela daļa „jauno kreiso” bija marksisti,<br />

kas bija vīlušies padomju tipa komunistiskajā sistēmā un<br />

proletariāta spējās īstenot patiesu sociālu revolūciju, tādēļ tagad<br />

1 Citēts pēc: Tormey Simon. Making Sense of Tyranny: Interpretations of<br />

Totalitarianism. Manchester, New York: Manchester University Press,<br />

1995, p. 72.<br />

2 Turpat, 79. lpp.<br />

3 Випперман Вольфганг. Европейский фашизм в сравнении. 1922–<br />

1982. Новосибирск: Сибирский хронограф, 2000, с. 185.<br />

17

centās atrast alternatīvu padomju marksismam–ļeņinismam studentu<br />

kustībā Rietumos, Mao Dzeduna idejās par zemniekiem kā<br />

revolucionāru spēku trešās pasaules valstīs, vai arī ASV afroamerikāņu<br />

cīņā par savām tiesībām. Viņi romantizēja Kubas revolūciju,<br />

bet sevišķi – Ernesto Če Gevaru (Ernesto Che Guevara), kura<br />

kults izveidojās pēc viņa nogalināšanas 1967. gadā, neveiksmīgi<br />

mēģinot Kubas revolūciju īstenot Bolīvijā. Ideoloģisko pamatojumu<br />

saviem uzskatiem „jaunie kreisie” meklēja agrīnos Marksa<br />

darbos. Vjetnamas karš „jauno kreiso” skatījumā bija nevis<br />

cīņa pret komunismu kā absolūto ļaunumu, bet gan amerikāņu<br />

imperiālisma mēģinājums apspiest patiesu nacionālās atbrīvošanās<br />

kustību. ASV atbalsts diktatoriskiem režīmiem visā pasaulē<br />

tikai tādēļ, ka tie bija antikomunistiski, rasu nevienlīdzība valsts<br />

iekšienē – tas viss lika kritiski uzlūkot apgalvojumus, ka ASV<br />

pārstāv „brīvo pasauli”, tieši otrādi – tā savā ziņā tika uzlūkota kā<br />

totalitāra sistēma. Kā uzver Ebots Glīsons, antipātijas pret ASV<br />

politiku lika simpatizēt tās pretiniekiem, turklāt arī izmaiņas<br />

Padomju Savienībā, it sevišķi masu represiju beigšanās, mainīja<br />

attieksmi. Daudzi amerikāņu zinātnieki un studenti guva iespēju<br />

pavadīt ilgāku laiku PSRS, un, „lai gan gads Padomju Savienībā<br />

parasti atstāja graujošu iespaidu uz kreisiem, propadomju uzskatiem,<br />

tas arī iedragāja totalitāro modeli”. Neradās šaubas, ka tā ir<br />

nedemokrātiska valsts, bet tās iedzīvotāji bija draudzīgi un neizskatījās<br />

pēc izolētiem, „atomizētiem” indivīdiem bez jebkādām<br />

sociālām saitēm, kurus pilnībā kontrolē valsts. 1<br />

Francijā totalitārisma modelis bija visai nepopulārs jau<br />

50. gados, kad intelektuālās modes noteicēji bija tādi kreisie<br />

intelektuāļi kā Žans Pols Sarts (Jean-Paul Sartre) un Moriss Merlo­Pontī<br />

(Maurice Merleau-Ponty), – viņi uzskatīja, ka Padomju<br />

Savienība ar visiem tās trūkumiem „ir vislielākā cerība taisnīgākas<br />

sabiedriskās kārtības izveidošanai visā pasaulē”. 2 Tādēļ<br />

nacisma un padomju režīma iekļaušana vienā modelī viņiem<br />

nebija principiāli pieņemama. Padomju Savienība bija cerība<br />

1 Gleason Abbott. Totalitarianism: The Inner History of the Cold War.<br />

pp. 131–132.<br />

2 Turpat, 144. lpp.<br />

18

kaut vai tādēļ, ka tā bija ASV pretiniece, un antiamerikānismam<br />

bija svarīga loma kreiso intelektuāļu simpātijās pret<br />

PSRS. Intelektuāļi, kas pārstāvēja pretējo viedokli, bija izteiktā<br />

mazākumā, lai gan viņu vidū bija tik ievērojamas personības kā<br />

filozofs Reimonds Arons (Raymond Aron) un rakstnieks Albērs<br />

Kamī (Albert Camus).<br />

1968. gada studentu nemieri Francijā, bet it īpaši Varšavas<br />

līguma valstu iebrukums Čehoslovākijā 1968. gada augustā, lai<br />

gāztu reformkomunistu valdību, būtiski iedragāja kreiso intelektuāļu<br />

pozīcijas. Daudzi kreisie intelektuāļi jutās vīlušies savos<br />

agrākajos uzskatos un marksisma ideoloģijā kā atbrīvojošā spēkā.<br />

Ž. P. Sartra vietu kā franču intelektuāļu politiskais guru ieņēma<br />

Mišels Fuko (Michel Foucault). Viņa skatījumā visas ideoloģijas<br />

bija totalitāras, jo tās vienmēr pretendē uz absolūto un vienīgo<br />

patiesību, taču tādas nav. Patiesība ir subjektīva, tā tiek pastāvīgi<br />

konstruēta, veidota, un pretenzijas uz absolūto patiesību ir veids,<br />

kā tiek maskētas varas attiecības sabiedrībā.<br />

Attieksmi pret komunistiskajiem režīmiem būtiski mainīja<br />

arī Aleksandra Solžeņicina grāmatas „Gulaga arhipelāgs”<br />

izdevums Rietumos 1973. gadā. Totalitārais modelis kļuva<br />

populārāks ne tikai Francijā – tas vienmēr bija bijis ietekmīgs<br />

Viduseiropas komunistisko valstu antikomunistiskās opozīcijas<br />

intelektuāļu vidū.<br />

Otrs strāvojums kritizē totalitārisma koncepta akadēmisko<br />

izmantojamību. Viens no tā pirmajiem kritiķiem ir Roberts<br />

Takers (Robert Tucker). Viņa galvenie iebildumi bija pret pārāk<br />

šauru salīdzinošo pētījumu spektru (nepieciešams salīdzināt<br />

ne tikai nacistisko Vāciju un staļinisko Padomju Savienību,<br />

bet pēdējo arī ar citiem mūsdienu diktatoriskajiem režīmiem),<br />

kā arī pret to, ka netiek ņemtas vērā padomju režīma izmaiņas<br />

(atšķirības starp Ļeņina un Staļina valdīšanas laiku, kā arī<br />

izmaiņas pēc Staļina nāves). Salīdzinājums starp nacistisko<br />

Vāciju un komunistisko Padomju Savienību ir pārāk vispārējs,<br />

pareizāk būtu salīdzināt hitlerismu un staļinismu. 1<br />

1 Gleason Abbott. Totalitarianism: The Inner History of the Cold War. p. 128.<br />

19

Kritikas iemesli bija vairāki. Pirmkārt, jau 50. gadu pirmajā<br />

pusē būtiski mainījās valdošā sociālo zinātņu metodoloģiskā<br />

pieeja. Sociālajās zinātnēs 60. gados biheiviorisma un pozitīvisma<br />

ietekmē bija nostiprinājies uzskats, ka zinātniskām teorijām<br />

un konceptiem jābūt pēc iespējas objektīvākiem un neitrālākiem,<br />

pētnieks nedrīkst ienest savus politiskos uzskatus un vērtējumu<br />

sociālo fenomenu analīzē. Tika pārmests, ka totalitārisma<br />

modelis ir statisks, pārāk vienkāršots (īpaši kritizēta tika<br />

Frīdriha un Bžezinska definīcija), tas neņem vērā komunistisko<br />

režīmu iekšējo dinamiku, pārmaiņas. 1 Daudzi uzskatīja, ka<br />

iekļaut vienā konceptā Hitlera Vāciju un Staļina Padomju Savienību<br />

nav pareizi, jo abu režīmu ideoloģiskais pamats ir pilnīgi<br />

atšķirīgs: nacisms balstās uz rasisma ideoloģiju, mark sisms – uz<br />

šķiru cīņas ideoloģiju, turklāt nacistu īstenotais genocīds nav<br />

salīdzināms ar staļinisma represijām, jo pirmajā gadījumā<br />

mērķis bija visu ebreju fiziska iznīcināšana, otrajā gadījumā –<br />

represējot „šķiras ienaidniekus”, mērķis nebija tos visus fiziski<br />

iznīcināt. Vēl viens arguments bija, ka ne nacistiskajā Vācijā, ne<br />

arī staļiniskajā PSRS (nemaz nerunājot par padomju sistēmas<br />

vēlāko posmu) režīmam nekad neizdevās realizēt pilnīgu kontroli<br />

pār sabiedrību.<br />

Pārmaiņas, kas notika komunistiskajās valstīs pēc Staļina<br />

nāves, lika domāt, ka staļinisms ir bijusi sava veida novirze, bet<br />

kopumā šajās valstīs notiekošie procesi ir līdzīgi tiem, kas notiek<br />

citās valstīs. Lai gan ne visi piekrita viedoklim, ka ar laiku ir<br />

iespējama komunistisko valstu „konverģence”, pārvēršanās par<br />

Rietumu tipa sabiedrībām, tomēr sociālo zinātņu pārstāvju un<br />

1 Tas ir viens no populārākajiem pārmetumiem totalitārisma modelim,<br />

tomēr jāatzīmē, ka šā modeļa piekritēju skatījums ne tuvu nebija tik<br />

vienkāršots. Piemēram, Z. Bžezinskis 1961. gada publikācijā runā par<br />

trīs posmiem padomju režīma attīstībā: ļeņinisma posmu pēc 1917. gada,<br />

kad notika kompartijas varas konsolidācija; Staļina posmu, kad tika<br />

mēģināts kardināli lauzt visu iepriekšējo kārtību un uzbūvēt pilnīgi jaunu<br />

totalitāru sistēmu (nodalot tajā 1928.–1941. gada un pēckara posmu);<br />

Hruščova posmu, kad sistēma vēl joprojām bija totalitāra, bet „ne vairs<br />

tāda kā Staļina laikā”. Brzezinski Zbigniew. The Nature of the Soviet<br />

System. Slavic Review, Vol. 20, No. 3, Oct. 1961, pp. 354–355.<br />

20

ekonomistu vidū arvien populārāks kļuva viedoklis, ka komunistiskās<br />

sabiedrības ir iespējams sekmīgāk izprast, iedziļinoties<br />

tajās pašās politikas zinātnes teorijās un konceptos, kas<br />

tiek izmantoti Amerikas politiskās sistēmas izpētei, piemēram,<br />

modernizācijas teorijā, politiskās līdzdalības un interešu grupu<br />

teorijās u. c. Daudziem nebija pieņemami, ka totalitārisma<br />

modeļa uzmanības centrā ir lēmumu pieņemšana, kas notiek<br />

tikai „centrā” un „augšā”, bet netiek pievērsta uzmanība centra<br />

un perifērijas attiecībām, kā arī sabiedrības ietekmei uz lēmumu<br />

pieņemšanu, bet pati sabiedrība tiek uzlūkota kā amorfa<br />

masa. Kopumā var teikt, ka 70. gados pat konservatīvi noskaņoti<br />

zinātnieki sāka atteikties no totalitārisma modeļa.<br />

Viskonsekventākais šādas pieejas aizstāvis bija Džerijs Hafs<br />

(Jerry Hough). 1978. gadā recenzents rezumēja Hafa uzskatus<br />

šajā jautājumā: „.. kļūdaini pieņēmumi un metodoloģija ir<br />

novedusi pie tā, ka padomju sistēmas plurālisma un līdzdalības<br />

pakāpe ir novērtēta krietni par zemu.” 1 Tas nenozīmē, ka<br />

totalitārisma modeļa aizstāvji nebūtu runājuši, piemēram, par<br />

politisko līdzdalību, tomēr viņi uzskatīja, ka politiskā līdzdalība<br />

komunistiskajās un demokrātiskajās valstīs bija principiāli<br />

atšķirīga, jo pirmajās pilsoņu iesaistīšana sabiedriskajās organizācijās<br />

bija viens no totalitārās kontroles mehānismiem. Savukārt<br />

Dž. Hafs, atzīstot, ka daži politiskās līdzdalības veidi (piemēram,<br />

vēlēšanas) patiešām bija instruments, ar kura palīdzību<br />

valsts uzspieda savu gribu cilvēkiem, tomēr uzsvēra, ka bija arī<br />

tādas politiskās līdzdalības formas kā vēstules avīžu redakcijām<br />

un varas pārstāvjiem, pārstāvniecība pilsētu padomēs un to<br />

komisijās, līdzdalība studentu organizācijās u. c., kas, pēc viņa<br />

domām, maz atšķīrās no līdzīgām aktivitātēm Rietumvalstīs.<br />

Dž. Hafs neattiecināja politisko līdzdalību tikai uz zemākā<br />

līmeņa lokālu lēmumu pieņemšanu, bet arī uz politisko lēmumu<br />

pieņemšanu augstākajā līmenī. Ja padomju presē notiek<br />

diskusijas par politiku, „kā [lai] mēs zinām, ka paši galvenie<br />

padomju politiskie lēmumi (piem., vai turpināt īstenot détente<br />

1 Rigby T. H. The Soviet Union and Social Science Theory. By Jerry<br />

F. Hough. Slavic Review, Vol. 37, No. 3, Sep. 1978, p. 507.<br />

21

politiku vai nē, vai likt lielāku uzsvaru uz likumu un kārtību<br />

vai arī atļaut plašāku opozīciju, vai likvidēt nabadzību laukos<br />

vai arī paplašināt šoseju tīklu un automobiļu ražošanu) nav<br />

atbilde uz .. publikas noskaņojuma un viedokļu izmaiņām?”. 1<br />

Plurālisma pieejā arvien lielāku popularitāti ieguva viedoklis,<br />

ka arī Padomju Savienībā pastāv dažādas interešu grupas un<br />

ka padomju nedemokrātiskajā sistēmā, kurā nav masu politikas<br />

(respektīvi, pilsoņi nevar īstenot savas intereses ar demokrātisku<br />

vēlēšanu palīdzību), „speciālo interešu grupas plaukst uz<br />

masu interešu rēķina. Speciālās intereses pārvalda relatīvi lielāku<br />

daļu resursu – un politiskās ietekmes – nekā to līdzinieces Savienotajās<br />

Valstīs”. 2 Ar speciālo interešu grupām tika izprasta, piemēram,<br />

kompartijas nomenklatūra, militārās aprindas u. c.<br />

Totalitārā modeļa kritika ne tikai ASV, bet arī citās Rietumvalstīs<br />

politikas zinātnieku un vēsturnieku aprindās bija tik spēcīga,<br />

ka 80. gadu vidū šķita – šis koncepts ir lemts aizmirstībai.<br />

Bieži tiek citēts vēsturnieka Īana Kēršova (Ian Kershaw) izteikums,<br />

ka totalitārisms ir „aprakstošs koncepts, nevis teorija,<br />

un tam piemīt mazs vai nekāds izskaidrojošais spēks”, jo tas<br />

pieļauj, ka Staļina un Hitlera režīmi ir līdzīgi, bet salīdzinājuma<br />

bāze ir šaura un attiecas galvenokārt uz varas īstenošanas<br />

mehānismu. 3 Tomēr aukstā kara beigas parādīja, ka paradoksālā<br />

kārtā postkomunistiskajās valstīs totalitārais modelis izrādījās<br />

populārāks nekā Rietumos, – tādējādi cilvēki, kas bija pieredzējuši<br />

komunistiskos režīmus uz savas ādas (vismaz daudzi no<br />

viņiem), uzskatīja, ka tas tomēr ir adekvāts reāli eksistējušiem<br />

komunistiskajiem režīmiem. Viņus mazāk nodarbināja jautājums,<br />

kas bija Kēršova negatīvisma pamatā, – vai šis modelis ir<br />

1 Haugh Jerry F. Political participation in the Soviet Union. Soviet Studies,<br />

Vol. 28. No. 1, 1976, pp. 14–15.<br />

2 Langsam David E. and Paul David W. Soviet Politics and the Group<br />

Approach: A Conceptual Note. Slavic Review, Vol. 31, No. 1, Mar., 1972,<br />

p. 141.<br />

3 Kershaw Ian. „Working towards the Führer”: reflections on the nature<br />

of the Hitler dictatorship. In: Stalinism and Nazism: Dictatorships in<br />

Comparison. Ed. by Ian Kershaw and Moshe Lewin. Cambridge, UK;<br />

New York, Melbourne: Cambridge University Press, 2000, p. 89.<br />

22

adekvāts, lai aprakstītu gan nacismu, gan arī staļinismu. Taču<br />

arī kā akadēmisks, analītisks koncepts totalitārisma modelis nav<br />

zaudējis savu nozīmi – kaut vai tādēļ, ka citi politikas zinātnes<br />

koncepti un teorijas, kas tiek lietoti komunistisko režīmu analīzei,<br />

piemēram, birokrātiskās politikas modelis, politiskā kultūra,<br />

ir noderīgi atsevišķu šo režīmu darbības aspektu analīzei,<br />

bet nespēj izskaidrot to funkcionēšanu kopumā. Tajā pašā laikā<br />

sociālo zinātņu pārstāvji mēģina padarīt šo modeli elastīgāku,<br />

lai tas ļautu aprakstīt gan komunistisko režīmu pārmaiņas, gan<br />

to savstarpējās atšķirības.<br />

1996. gadā publicētajā grāmatā „Pārejas uz demokrātiju un<br />

tās konsolidācijas problēmas: Dienvideiropa, Dienvidamerika<br />

un postkomunistiskā Eiropa” Huans Lincs (Juan José Linz) un<br />

Alfreds Stepans (Alfred Stepan) 1 piedāvā šādu politisko režīmu<br />

tipoloģiju: demokrātiski, autoritāri, totalitāri (ideāltips), posttotalitāri,<br />

sultānistiski režīmi. Režīmu klasifikācijas pamatā ir<br />

atšķirības, kas izpaužas četros elementos: plurālisms, ideoloģija,<br />

sabiedrības mobilizācija un valsts vadība.<br />

Autoritāri režīmi, kaut arī tajos pastāv zināmas līdzības,<br />

būtiski atšķiras no totalitāriem režīmiem ar to, ka tajos tiek<br />

pieļauts ierobežots politiskais plurālisms, tas balstās uz autoritāru<br />

noskaņojumu sabiedrībā (mentality), vadības rīcības<br />

brīvība zināmā mērā ir ierobežota, kā arī sabiedrības mobilizācija<br />

ir samērā zemā pakāpē. 2 Totalitārais režīms ir ideāltips<br />

(respektīvi, realitātē tas nekad nav pastāvējis tīrā veidā), un tā<br />

pazīmes ir šādas: tas ir iznīcinājis gandrīz visu agrāko politisko,<br />

ekonomisko un sociālo plurālismu; pastāv vienota, skaidri formulēta,<br />

vadoša, utopiska ideoloģija; notiek intensīva un ekstensīva<br />

sabiedrības mobilizācija; valsts vadībai pieder neierobežota<br />

vara (nereti tā ir harismātiska), un šo varu izjūt kā elite,<br />

tā arī neelite. 3 Kā redzams, nosauktās pazīmes ir visai būtiska<br />

1 Linz Juan J., Stepan Alfred. Problems of Democratic Transition and<br />

Consolidation: Southern Europe, South America and Post­Communist<br />

Europe. Baltimore: The John Hopkins University Press, 1996.<br />

2 Turpat, 39. lpp.<br />

3 Turpat, 40. lpp.<br />

23

Frīdriha un Bžezinska modeļa modifikācija, lai gan pati režīma<br />

būtība tiek saprasta tāpat.<br />

Lai aprakstītu padomju tipa režīmus pēc 1953. gada, Lincs<br />

un Stepans ieviesa posttotalitārā režīma kategoriju jeb ideāltipu.<br />

Viņi oponē Džerijam Hafam, ka šā laika padomju iekārtu<br />

var definēt kā institucionālo plurālismu, jo plurālisms nevar<br />

pastāvēt tur, kur nav pilsoniskās sabiedrības. Padomju Savienībā<br />

plurālisms pastāvēja tikai režīma atbalstītās organizācijās<br />

partijas valsts ietvaros, tādēļ drīzāk var runāt par interešu grupu<br />

konfliktiem, kas pastāvēja birokrātiskā politikā, nevis plurālismā.<br />

1 Var izšķirt vairākas posttotalitārisma stadijas – agrais<br />

(early), iesaldētais (frozen) un nobriedušais (mature) posttotalitārisms<br />

– tās atbilst dažādām komunistisko valstu attīstības<br />

stadijām, un tās var lietot, lai aprakstītu atšķirības, piemēram,<br />

starp PSRS, Ungāriju un Poliju.<br />

Agrīnā posttotalitārisma gadījumā izmaiņas vērojamas vismaz<br />

vienā totalitārā modeļa dimensijā, pēdējā – jau visās dimensijās.<br />

Posttotalitārismu kā ideāltipu raksturo vairākas pazīmes:<br />

1) lai gan nepastāv politiskais plurālisms, veidojas „paralēlā”<br />

sabiedrība un tiek pieļauti zināmi eksperimenti tirgus ekonomikas<br />

virzienā; 2) komunistiskā ideoloģija joprojām tiek uzturēta,<br />

tomēr ticība utopijai ir mazinājusies un lēmumu pieņemšanā<br />

svarīgāki ir racionāli, nevis ideoloģiski apsvērumi; 3) kā līderi,<br />

tā sabiedrība ir zaudējuši interesi par masu mobilizāciju, kas<br />

joprojām tiek īstenota kā valsts vadīto sabiedrisko organizāciju<br />

rutīna, taču vadošie kadri ļoti bieži ir nevis ideoloģiski motivēti,<br />

bet gan karjeristi un oportūnisti; 4) politiskā elite rūpējas<br />

pirmām kārtām par savu drošību, tādēļ izvēlas neharismātiskus<br />

līderus no partijas aparāta un tehnokrātiem. 2<br />

Linca un Stepana nedemokrātisko režīmu klasifikācijas<br />

strīdīgākā kategorija ir sultānisms, kur tiek iekļauti režīmi, kas<br />

balstās nevis uz ideoloģiju (kā totalitārisma un posttotalitārisma<br />

1 Linz Juan J., Stepan Alfred. Problems of Democratic Transition and<br />

Consolidation: Southern Europe, South America and Post­Communist<br />

Europe, p. 41.<br />

2 Turpat, 42.–45. lpp.<br />

24

gadījumā), bet gan uz stipra politiskā līdera despotisko varu<br />

un kultu. No komunistiskajiem režīmiem viņi šajā kategorijā<br />

iekļauj Rumāniju Nikolajes Čaušesku (Nicolae Ceauşescu) laikā<br />

no 1965. līdz 1989. gadam, Kima Irsena Ziemeļkoreju (tās<br />

režīms nav mainījies arī šodien), kā arī tādas nekomunistiskas<br />

diktatūras kā Divaljē režīmu Haiti, Dominikānas republiku<br />

Truhiljo valdīšanas laikā, Centrālāfrikas republiku Bokasas laikā.<br />

1 Pats termins „sultānisms” ir pārņemts no Maksa Vēbera.<br />

Tomēr šī klasifikācijas kategorija ir visai pretrunīga tādēļ, ka<br />

vismaz Rumānijas un, iespējams, arī Ziemeļkorejas gadījumā<br />

par zemu tiek novērtēta ideoloģijas loma.<br />

Totalitārisms, revizionisms un postrevizionisms Padomju<br />

Savienības vēstures pētniecībā<br />

Totalitārisms ir politikas zinātnes koncepts. Diskusijas par<br />

totalitārisma konceptu lielai daļai vēsturnieku, kas nodarbojās<br />

ar komunistisko valstu pētniecību, nebija pārāk interesantas,<br />

jo ne visiem vēsturniekiem interesē vēstures konceptualizācija,<br />

mēģinājumi to izprast, izmantojot teorētiskus modeļus un<br />

konstrukcijas. Vēsturnieku pētījumi ir neizbēgami empīriski,<br />

respektīvi, viņi, balstoties uz pieejamiem vēstures avotiem<br />

(arhīvu dokumentiem, laikabiedru liecībām, preses materiāliem<br />

u. c.), mēģina rekonstruēt tā vai cita vēstures notikuma vai<br />

procesa gaitu. Tas šķietami neprasa ievērot noteiktas teorijas<br />

un konceptus. Tomēr patiesībā valdošās politoloģiskās teorētiskās<br />

pieejas ietekmē arī tos vēsturniekus, kas tām nepievērš<br />

īpašu uzmanību, jo tās iespaido pētījumu tematikas izvēli, kā<br />

arī faktu interpretāciju. Totalitārisma konceptā priekšroka tiek<br />

dota politiskās vēstures pētījumiem, savukārt tā oponenti bija<br />

t. s. sociālās vēstures aizstāvji.<br />

ASV akadēmiskajās aprindās „totalitārisma idejas pārņemšana<br />

un attīstība bija cieši saistīta ar Padomju Savienības jeb<br />

1 Linz Juan J., Stepan Alfred. Problems of Democratic Transition and<br />

Consolidation: Southern Europe, South America and Post­Communist<br />

Europe, p. 51.<br />

25

Krievijas pētniecības attīstību pēc 1945. gada”, 1 respektīvi,<br />

ar jomu, kuru mēdz saukt arī par sovetoloģiju. Aukstais karš<br />

prasīja, lai amerikāņi saprastu savu pretinieku. Radās daudzi<br />

kā valdības, tā privātu fondu atbalstīti pētniecības centri. Viena<br />

no galvenajām problēmām, ko nācās risināt sovetologiem,<br />

bija informācijas trūkums. Sovetologiem daudzkārt pārmests,<br />

ka viņu galvenais avots ir padomju avīzes, tomēr tas bija savā<br />

ziņā neizbēgami. Izņemot žurnālistus un diplomātus, kas varēja<br />

iegūt informāciju tās rašanās vietā (taču stingri filtrētu un ļoti<br />

ierobežotu), padomju režīma pētniekiem Staļina laikā gandrīz<br />

nekādi citi informācijas avoti nebija pieejami. Pēc Staļina nāves<br />

iespējas nedaudz paplašinājās, jo varēja brīvāk ceļot pa PSRS<br />

un tikties ar cilvēkiem, kā arī dažkārt piekļūt arhīviem, tomēr<br />

arī tad informācijas avoti bija minimāli un sovetologu galvenā<br />

maize bija padomju oficiālās publikācijas.<br />

Par spīti šīm grūtībām aukstā kara gados tika īstenoti vairāki<br />

projekti ar paliekošu nozīmi. Viens no svarīgākajiem ir<br />

ASV Gaisa spēku finansētais Hārvarda Universitātes Padomju<br />

sociālās sistēmas projekts (Project on the Soviet Social System),<br />

kura izstrādes laikā par dažādiem padomju dzīves aspektiem<br />

tika intervēti 705 cilvēki (pārsvarā krievi, baltkrievi, ukraiņi),<br />

kas bija kara gados nokļuvuši Rietumos vai arī vēlāk pārbēguši<br />

uz turieni. 2 Intervijas sniedza būtisku ieskatu vienkāršo cilvēku<br />

dzīvē, viņu uzskatos par padomju sistēmu un tās vērtībām.<br />

Otrs būtisks projekts bija saistīts ar t. s. Smoļenskas arhīva<br />

publikāciju Merla Feinsoda (Merle Fainsod) grāmatās „Kā Krievija<br />

tiek pārvaldīta” (How Russia is Ruled) (1953) un „Smoļenska<br />

padomju varā” (Smolensk under Soviet Rule) (1958), kā arī<br />

citu vēsturnieku, tādu kā Ričards Paipss ( Richard Pipes) un<br />

Roberts Konkvests (Robert Conquest), darbos. Grāmatās autori<br />

izmantoja Komunistiskās partijas Smoļenskas apgabala komitejas<br />

dokumentus, kurus atrada vācu karaspēks un izveda no<br />

1 Gleason Abbott. Totalitarianism: The Inner History of the Cold War,<br />

p.121.<br />

2 Informācija par projektu un intervijas ir pieejamas: http://hcl.harvard.<br />

edu/collections/hpsss/index.html<br />

26

Krievijas. 1943. gadā arhīvu aizveda uz Poliju, no turienes daļa<br />

dokumentu nokļuva Vācijā. Polijā palikušo arhīva daļu padomju<br />

karaspēks atguva 1945. gadā un nogādāja atpakaļ Smoļenskā.<br />

Savukārt Vācijā nogādātie materiāli nonāca amerikāņu rokās un<br />

kā kara trofeja tika izvesti uz ASV. Materiālos bija informācija<br />

par 30. gadu represijām šajā reģionā gan kolektivizācijas laikā,<br />

gan arī vēlāk (apmēram līdz 1937. gada vidum). 1958. gadā<br />

amerikāņi piedāvāja atdot arhīvu Padomju Savienībai, taču tā<br />

paziņoja, ka šie dokumenti ir viltojums, jo piekrišana saņemt<br />

arhīvu atpakaļ nozīmētu atzīt dokumentu autentiskumu. Kad<br />

kļuva pieejami padomju arhīvi, izrādījās, ka Smoļenskas arhīvs<br />

ir autentisks. Arhīvs atgriezās atpakaļ Krievijā tikai 2002. gadā.<br />

Smoļenskas arhīvs 50. gados bija pilnīgi unikāls avots,<br />

kas parādīja, kā darbojās represiju mehānisms Staļina laikā.<br />

Tas deva iespēju Rietumu vēsturniekiem ieskatīties padomju<br />

sistēmas iekšienē tā, kā tas nebija iespējams līdz pat PSRS<br />

sa brukumam.<br />

M. Feinsods savā pirmajā grāmatā apzīmēja padomju sistēmu<br />

kā totalitāru, lai gan viņš to izprata kā „ekstrēmu autoritārisma<br />

formu, nevis kā sistēmu, kura tiecas izslēgt pat teorētisku<br />

iespēju, ka tās pavalstnieki varētu attīstīt atšķirīgu skatījumu uz<br />

realitāti”. Feinsods īpaši uzsvēra diktatūras un partijas lomu,<br />

administratīvās kontroles instrumentus, jaunatnes izglītošanu<br />

un militārās aprindas. Turklāt viņš traktēja komunistisko totalitārismu<br />

kā izteiktu Krievijas fenomenu, tādējādi būtībā nepiekrītot<br />

interpretācijām, kas saskatīja tā saknes apgaismības un<br />

Lielās franču revolūcijas laikmetā (arī H. Ārentei). 1 Feinsoda<br />

grāmata būtiski ietekmēja Padomju Savienības pētījumus ASV<br />

un arī termina „totalitārisms” izplatību attiecībā pret PSRS.<br />

Vēsturnieku darbos totalitārisma modelis bija dominējošais<br />

40. gadu beigās un 50. gados. 60. gados kā Hruščova atkušņa<br />

ietekmē, tā arī mainoties sociālo zinātņu paradigmai Rietumos,<br />

1 Gleason Abbott. Totalitarianism: The Inner History of the Cold War,<br />

p. 122.<br />

27

espektīvi, franču Annāļu skolas 1 ietekmē pieaugot interesei par<br />

sociālo slāņu un grupu vēsturi, arvien spēcīgāka kļuva totalitārisma<br />

modeļa kritika Ziemeļamerikas (ASV un Kanādas) un Lielbritānijas<br />

vēsturnieku jaunajā paaudzē. Totalitārisma modeļa<br />

kritiķi, kurus sāka dēvēt par „revizionistiem” (tātad totalitārisma<br />

modeļa revidētājiem), iebilda arī pret represiju un to apjomu<br />

uzsvēršanu, uzskatot, ka represiju apjomi tiek pārspīlēti un<br />

netiek ņemti vērā specifiskie apstākļi, kas izraisīja represijas. Kā<br />

viens, tā otrs viedoklis nenoliedz, ka padomju sistēma, īpaši Staļina<br />

laikā, bija represīva. Risinājās diskusijas par to, vai represijas<br />

izrietēja no valsts totalitārā rakstura, vai arī tās bija citu apstākļu<br />

produkts (Pirmā pasaules kara un pilsoņu kara ietekme; masu<br />

spiediens uz kompartijas vadību; frakciju cīņas kompartijas vadībā;<br />

kompartijas ierindas biedru spiediens uz vadību utt.).<br />

60. gados totalitārisma modeļa kritika bija vēl samērā mērena,<br />

bet nākamajā desmitgadē paaudžu maiņas rezultātā revizionistu<br />

un antirevizionistu cīņas ieguva dramatiskus pavērsienus.<br />

Šeila Ficpatrika (Sheila Fitzpatrick), kas tiek uzskatīta par<br />

revizionistu līderi, atzīst, ka 80. gadu sākumā viņi vēl joprojām<br />

bija „mazākums ielenkumā” (embattled minority). 2 Š. Ficpatrika<br />

raksta, ka revizionistu skatījumā viņu galvenie vajātāji bija<br />

Martins Malia (Martin Malia), Ričards Paipss (Richard Pipes),<br />

Roberts Konkvests (Robert Conquest), ka viņa ir uztvērusi<br />

sevi kā mazu un vāju salīdzinājumā ar viņiem, bet amerikāņu<br />

sabiedrisko domu – kā izteikti antikomunistisku un pretpadomisku.<br />

Taču, izlasot R. Paipsa atmiņas, 3 viņa sapratusi, ka<br />

viņas pretinieku skatījumā situācija izskatījās pavisam citāda.<br />

1 Runa ir par 20. gadsimta strāvojumu vēsturē, kas ir saistīts ar sociālās<br />

vēstures pētniecību. Šis virziens aizsākās ar franču vēsturnieku grupu,<br />

kas pulcējās ap žurnālu Annales d’histoire économique et sociale („Ekonomiskās<br />

un sociālās vēstures annāles”). Šīs skolas vēsturnieki pārsvarā<br />

nodarbojās ar viduslaiku vēsturi, tomēr viņu idejas ietekmēja vēstures<br />

pētniecību visā pasaulē ne tikai medievistikas jomā.<br />

2 Fitzpatrick Sheila. Revisionism in Retrospect: A Personal View. Slavic<br />

Review, Vol. 67, No. 3, Fall 2008, p. 689.<br />

3 Pipes Richard. Vixi: Memoirs of a Non­Belonger. New Haven: Yale<br />

University Press, 2003.<br />

28

40. gados amerikāņu attieksme pret Padomju Savienību bija<br />

nepamatoti pozitīva, un sovetologi darīja visu, kas viņu spēkos,<br />

lai šo attieksmi mainītu. Revizionistu ietekmes palielināšanos<br />

akadēmiskajā pasaulē Paipss uztvēra kā kreiso atgriešanos,<br />

propadomiskās, staļinismu attaisnojošās attieksmes atdzimšanu.<br />

1 Gan viena, gan otra puse diskusijās nereti aizgāja par tālu,<br />

akadēmiskās domstarpības tika uztvertas kā personisks un politisks<br />

konflikts.<br />

Totalitāristu un revizionistu diskusijā galvenais konflikts<br />

bija starp pamata pieņēmumiem un skatījumu uz padomju režīmu<br />

– tas bija konflikts starp normatīvo pieeju un centieniem<br />

objektivizēt Staļina režīma pētījumus. Konkvestam, Paipsam<br />

un citiem staļinisms pats par sevi (tāpat kā nacisms) bija morāli<br />

nepieņemams. Saprotams, viņi uzsvēra pirmām kārtām staļinisma<br />

represīvo dabu. Savukārt revizionisti mēģināja aplūkot<br />

staļinismu no citas perspektīvas. Kā raksta Š. Ficpatrika, viņas<br />

izejas punkts pētījumos bija pārliecība, ka totalitārais modelis<br />

nav adekvāts divu iemeslu dēļ: 1) neviens politiskais režīms<br />

nespēj pilnībā kontrolēt sabiedrību (tas nenozīmē tā represiju<br />

noliegšanu), un 2) vēsturniekam jābūt objektīvam, bet totalitārais<br />

modelis izteikti balstījās uz aukstā kara vērtībām. 2 Būtībā<br />

abu pieeju centrā bija sabiedrības un varas attiecības, taču totalitārais<br />

modelis pētīja tās no varas perspektīvas, bet revizionisti<br />

„no apakšas”, aplūkojot sabiedrību ne tikai kā varas upuri,<br />

bet arī kā tās sabiedroto. Turklāt revizionisti uzsvēra, ka mēs<br />

nevaram runāt par staļinismu kā stingru un nemainīgu varas<br />

un sabiedrības attiecību modeli. Laika gaitā staļinisms mainījās,<br />

20. gadu beigās un 30. gadu sākumā tas atšķīrās, piemēram, no<br />

pēckara staļinisma. 3<br />

Diskusijas asākā un politizētā daļa bija saistīta ar Staļina laika<br />

represijām. Revizionisti, piemēram, Ārčs Getijs (Arch Getty),<br />

centās parādīt, ka 30. gadu represijas bija Staļina mēģinājums<br />

1 Fitzpatrick Sheila. Revisionism in Retrospect: A Personal View, p. 695.<br />

2 Turpat, 683. lpp.<br />

3 Sk., piem.: Fitzpatrick Sheila. Culture and Politics under Stalin:<br />

A Reappraisal. Slavic Review, Vol. 35, No. 2, Jun. 1976, pp. 211–231.<br />

29

efektivizēt partijas un valsts pārvaldi un likvidēt spriedzi, kas<br />

pastāvēja reģionu un centra attiecībās. Turklāt radikālisms<br />

„no apakšas”, t. i., vietējo radikāļu uzstāšanās pret vietējiem<br />

līderiem, atviegloja šo uzdevumu. 1 To varēja tulkot kā Staļina<br />

represiju attaisnojumu, tomēr būtībā tas nebija revizionistu<br />

mērķis. Viņu nolūks bija ieviest plašāku skatījumu uz padomju<br />

sabiedrību, parādīt kā vēsturiski determinējošos faktorus, tā<br />

arī dažādu sociālo slāņu un attieksmju lomu padomju sistēmas<br />

attīstībā, un būtisks revizionistu ieguldījums bija tas, ka viņi pievērsās<br />

atsevišķu sociālo slāņu pētniecībai, arī zemniecībai.<br />

Objektīvisms prasīja balstīties uz arhīvu materiāliem, vislabākajā<br />

gadījumā uz PSRS arhīvu materiāliem. Tas nebija vienkārši,<br />

jo 70. un 80. gados ārzemnieki gan palaikam tika ielaisti<br />

padomju arhīvos, tomēr viņi nevarēja paši atlasīt materiālus.<br />

Līdz pat PSRS sabrukumam galvenais Rietumu vēsturniekiem<br />

pieejamais padomju arhīvu materiālu bloks bija jau pieminētais<br />

Smoļenskas arhīvs. Padomju arhīvu trūkums būtiski apgrūtināja<br />

represīvās politikas pētniecību, tomēr sociālās vēstures jomā<br />

ierobežota pieeja bija, un tas deva iespēju, piemēram, Š. Ficpatrikai<br />

pētīt jautājumu par strādnieku sociālo mobilitāti. 2 Tomēr<br />

pārāk bieži revizionistiem nācās balstīties uz PSRS publicētajiem<br />

avotiem, kas dažkārt ietekmēja secinājumus. Kā atzīst<br />

Š. Ficpatrika, viņas un viņas kolēģu, piemēram, Ārčija Getija<br />

un Linnas Violas (Lynne Viola), pētījumi parādīja, ka hipotēzes<br />

par to, ka sabiedrības atbalsts Staļina politikai dažos gadījumos<br />

lika tai iet tālāk, nekā sākotnēji iecerēts, apstiprinājās, piemēram,<br />

t. s. kultūras revolūcijas laikā (1929–1932). Tomēr citos<br />

gadījumos hipotēzes neapstiprinājās, piemēram, neizdevās pierādīt,<br />

ka zemniecība būtu atbalstījusi kolektivizācijas politiku,<br />

respektīvi, atbalsts „no apakšas” šajā gadījumā nav vainojams<br />

politikas radikalizācijā. Tāpat arī Ā. Getija un Robertas Manigas<br />

1 Getty John Archibald. Origins of the Great Purges: The Soviet Communist<br />

Party Reconsidered, 1933–1938. Cambridge, New York, Melbourne:<br />

Cambridge University Press, 1985.<br />

2 Sk.: Fitzpatrick Sheila. Stalin and the Making of a New Elite, 1928–<br />

1939. Slavic Review, Vol. 38, No. 3, Sep. 1979, pp. 377–402.<br />

30

pētījumi neliecināja par to, ka 1937.–1938. gada represijas būtu<br />

atbilde uz pieprasījumu „no apakšas”. 1<br />

80. gadu beigās revizionisti bija nostiprinājušies akadēmiskajā<br />

vidē. Varētu teikt, ka viņi bija uzvarējuši, jo totalitārais<br />

modelis tika uzskatīts par novecojušu un izzūdošu. Tomēr<br />

Padomju Savienības sabrukums radīja būtisku sajukumu. Sākoties<br />

Gorbačova atkusnim, Rietumos publicētos darbus plaši<br />

sāka citēt un pārpublicēt Padomju Savienībā, turklāt padomju<br />

lasītāju uzmanību pievērsa praktiski tikai totalitārisma skolas<br />

pārstāvju darbi. Kā 1995. gadā The Russian Review atzīmēja<br />

Entonijs D’Agostino (Anthony D’Agostino), „Roberts Konkvests<br />

kļuva par autoritāti, kurai padomju publicisti visvairāk<br />

uzticējās, un viņi darbojās tā, it kā viņa revizionistisko kritiķu<br />

nemaz nebūtu”. 2 Krieviski izdeva Konkvesta „Lielo teroru”,<br />

kas lielā mērā ietekmēja diskusijas par staļinismu. Tas, ko rakstīja<br />

Konkvests, saskanēja ar materiāliem un atmiņām, kas tika<br />

publicētas 80. gadu beigās, un neatkarīgi no tā vai cita krievu<br />

publicista ievirzes, interesēm un nostādnēm lielā mērā izteica<br />

sabiedrības vispārējo noskaņojumu. Sākotnēji „no augšas”<br />

ievirzīto diskusiju par alternatīvajiem sociālisma attīstības virzieniem<br />

(Buharins kā alternatīva Staļinam) Konkvests drīz vien<br />

noveda pie atzinuma, ka sistēma principā bija noziedzīga. Milzīgais<br />

jaunu materiālu pieplūdums 80. gadu beigās un 90. gadu<br />

sākumā, kā arī Padomju Savienības sabrukums šķita būtisks<br />

trieciens dažām revizionisma nostādnēm.<br />

Totalitārisma koncepts joprojām ir populārs bijušajās sociālisma<br />

valstīs, arī postpadomju zemēs, tomēr tas nekādi nenozīmē,<br />

ka revizionisma pieeja ir zaudējusi popularitāti. Drīzāk<br />

var apgalvot gluži pretējo. Rietumu revizionisma skolas pārstāvji<br />

aktīvi sadarbojas ar krievu arhīvistiem un vēsturniekiem,<br />

izdodot kopīgus materiālu krājumus un pētījumus. Svarīgākie<br />

1 Fitzpatrick Sheila. Revisionism in Retrospect: A Personal View, pp. 689–<br />

690.<br />

2 D’Agostino Anthony. Stalin Old and New. The Russian Review, Vol. 54,<br />

No. 3, July 1995. Pieejams: https://www.mtholyoke.edu/acad/intrel/<br />

dagost.htm<br />

31

evizionistu skolas autoru darbi ir izdoti krieviski izdevniecības<br />

„ROSSPEN” sērijā „Staļinisma vēsture”. Tie, tāpat kā iepriekš<br />

citētais Š. Ficpatrikas restrospektīvais atskats uz revizionismu,<br />

liecina par šīs pieejas transformāciju, kas notiek dažādos virzienos.<br />

Nereti to sauc arī par postrevizionismu.<br />

Viena tendence ir zināma totalitārās skolas un revizionistu<br />

pozīciju tuvināšanās vai vismaz izpratne, ka totalitārisma koncepciju<br />

vēsturnieki vēl nav pilnībā novērtējuši 1 un ka tajā ir<br />

nopietns intelektuālais potenciāls, kas nav pilnībā izmantots.<br />

Respektīvi, skatījums uz padomju režīmu „no augšas” jeb no<br />

„augstās politikas” viedokļa nav pretrunā ar skatījumu „no apakšas”,<br />

tāpat arī centra un vietējo varas iestāžu, kā arī sabiedrības un<br />

varas attiecības nav obligāti jāuzlūko kā vienvirziena attiecības.<br />

Otra tendence ir saistīta ar metodoloģisko apvērsumu, kas<br />

noticis sociālajās zinātnēs un arī vēsturē postmodernisma un<br />

postpozitīvisma ietekmē, respektīvi, pētījumu pārvirzīšanās<br />

no sociālās vēstures uz kultūras vēsturi, uz to, kā varas un<br />

sabiedrības attiecības izpaužas ne tikai represijās un propagandā,<br />

bet arī kā tās pārveido cilvēka iekšējo pasauli, „faktiski<br />

– rada jaunu civilizāciju”. 2 Būtisks solis šajā virzienā ir<br />

Stīvena Kotkina grāmata par Magņitogorskas celtniecību,<br />

kurā varas un sabiedrības attiecības aplūkotas mikrolīmenī.<br />

Kotkina skatījumā „staļinisms nav tikai politiska sistēma vai<br />

arī tikai indivīda valdīšana, tas bija vērtību kopums, sociālā<br />

identitāte, dzīvesveids”. 3 Š. Ficpatrika un viņas sekotāji skatās<br />

uz staļinismu kā uz varu, kas bija virs un ārpus sabiedrības,<br />

turpretī S. Kotkinam sabiedrība nav tikai varas manipulāciju<br />

objekts vai arī subjekts, kas cenšas ietekmēt varu. Sabiedrība<br />

pati ir daļa no varas sistēmas.<br />

1 Гейер М., при участии Фицпатрик Ш. После тотлитаризма,<br />

Сравнительный анализ сталинизма и нацизма. За рамками<br />

тоталитаризма. Сравнительные исследования сталинизма и<br />

нацизма. Москва: РОССПЭН, 2011, с. 22–23.<br />

2 Turpat, 24. lpp.<br />

3 Kotkin Stephen. Magnetic Mountain: Stalinism as Civilization. Berkeley:<br />

University of California Press, 1997, p. 23.<br />

32

Konceptuālās pieejas šajā grāmatā<br />

Latvijas postpadomju historiogrāfijā skatījumā uz padomju<br />

okupācijas laiku nenoliedzami dominējošais ir totalitārisma<br />

modelis. Tas izpaužas gan lietotajā terminoloģijā, gan arī pētījumu<br />

tematikā, kurā izteikti dominē represiju tematika, Maskavas<br />

politiskās varas izpausmes utt. Tas izriet no tā, ka Latvijā,<br />

tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, padomju režīms bija uzspiests no<br />

ārienes, tādēļ antikomunistiskais un antisovetiskais skatījums<br />

atspoguļo ne tikai tīri normatīvu attieksmi – padomju režīms<br />

bija vardarbīgs un slikts –, bet arī skatījumu uz padomju režīmu<br />

kā ārēju spēku, kam nebija sakņu Latvijā un kas nav spējis<br />

iekarot latviešu simpātijas. Centra (Maskavas) un perifērijas<br />

(Rīgas) attiecības, sabiedrības un varas attiecības tiek uztvertas<br />

kā izteikti vertikālas, uzspiestas un asimetriskas.<br />

Iepriekš teiktais ir jāsaprot kā fakta konstatācija, nevis kritika.<br />

Arī šīs grāmatas autores pētījumi parāda, ka lielos vilcienos<br />

šāds skatījums ir pilnīgi pamatots. Tomēr mēdz sacīt, ka „velns<br />

ir detaļās”. Tas izpaužas vairākos veidos.<br />

Pirmkārt, totalitārisma koncepts tiek lietots lielā mērā nevis<br />

kā analītisks modelis, bet gan kā normatīva kategorija, ideoloģisks<br />

koncepts. Šai gadījumā būtu jāmēģina definēt, ko mēs<br />

ietveram šajā modelī un kā mēs to izmantojam padomju Latvijas<br />

analīzei, taču vairums pētījumu ir tīri deskriptīvi, empīriski,<br />

tajos nemaz nav mēģināts šo jautājumu risināt.<br />

Otrkārt, šāda stihiska jeb normatīva pieeja neveicina neērtu<br />

tēmu risināšanu, piemēram, par sabiedrības vērtību sistēmas<br />

izmaiņām padomju režīma ietekmē, par atsevišķu sabiedrības<br />

grupu un slāņu attiecībām ar padomju varu, kas nereti bija visai<br />

pretrunīgas un mainīgas, arī jautājumu par to, kā un vai sabiedrība<br />

spēja ietekmēt padomju režīmu. Dažkārt šī problēma tiek<br />

reducēta uz kolaborāciju, kas būtībā ir vienkāršota pieeja, jo<br />

pārceļ problēmu normatīvā līmenī (sadarbība ar okupācijas<br />

režīmu pēc definīcijas ir slikta), turklāt šāda pieeja ignorē to,<br />

ka padomju režīmam piemita arī zināma ideoloģiska pievilcība,<br />

vismaz tā varas pirmsākumos. Latvija atradās padomju<br />

režīma varā pusgadsimtu, un tik ilgā laikā vara arī tad, ja tā<br />

33

ir uzspiesta un nemīlēta, galu galā izraisa pieradumu un pat<br />

pievelk. Sociālie psihologi labi zina t. s. Stokholmas sindromu,<br />

kad ķīlnieki sāk simpatizēt saviem nolaupītājiem. 1984. gadā<br />

čehu rakstnieks Milans Kundera uzrakstīja slaveno rakstu par<br />

Viduseiropas sociālistiskajām valstīm kā Padomju Savienības<br />

„nolaupīto Eiropu”. 1 Būtībā arī latvieši to tā uztvēra, ko gan<br />

nevarētu domāt, redzot tagadējo attieksmi pret Eiropu.<br />

Treškārt, totalitārā modeļa Ahilleja papēdis ir tendence uz<br />

statiskumu, bet padomju režīms mainījās. Mainījās arī Latvija<br />

un tās sabiedrība; jautājums ir – vai izmaiņu līknes bija paralēlas,<br />

vai arī tās bija atšķirīgas. Joprojām nepietiekami izpētīts<br />

ir jautājums par republikas un Maskavas attiecībām. Kaut gan<br />

pastāv zināmas grūtības piekļūt Krievijas arhīviem, par šo jautājumu<br />

var atrast pietiekami daudz materiāla arī Latvijas arhīvos.<br />

Rezumējot visu iepriekš teikto, vēsturnieku pētījumos Latvijas<br />

sabiedrība galvenokārt parādās vai nu kā cietēja, represiju<br />

upuris, vai arī kā vairāk vai mazāk aktīva padomju režīma pretiniece.<br />

Taču sabiedrības locekļi reti parādās vai gandrīz nemaz<br />

nav redzami kā sociāli aģenti, kam ir savas intereses un vēlmes<br />

citos kontekstos.<br />

Pēdējā laikā tiek uzsvērts, ka nepieciešams pētīt sociālo<br />

vēsturi. Tomēr ar sociālo vēsturi tiek saprastas ne tik daudz<br />

sabiedrības grupas kā ietekmes faktors, cik to sociālā apziņa<br />

izpausmes diskursā, respektīvi, tā tiek aplūkota pārsvarā komunikācijas<br />

zinātnes kontekstā.<br />

Šī grāmata ir strukturēta, balstoties uz totalitārisma modeli,<br />

tomēr vienlaikus cenšoties parādīt aģentu (sabiedrības) un<br />

struktūras (padomju režīma varas institūciju un varas nesēju)<br />

komplicētās savstarpējās izpausmes. Protams, šos jautājumus<br />

stipri ierobežotā apjoma dēļ iespējams tikai ieskicēt, tomēr<br />

jācer, ka tas dos lasītājam iespēju radoši un kritiski aplūkot to,<br />

kas notika ar Latviju pusgadsimtā, kad tā bija pagriezta ar seju<br />

prom no Eiropas.<br />

1 Kundera Milan. The Tragedy of Central Europe. New York Review of<br />

Books. Vol. 31, No. 7, April 26, 1984. Pieejams: http://www.euroculture.<br />

upol.cz/dokumenty/sylaby/Kundera_Tragedy_(18).pdf<br />

34

Padomju vara Latvijā – attīstības posmi<br />

Latvijas attīstību okupācijas periodā pirmām kārtām noteica<br />

situācija Padomju Savienībā kopumā un politiskās sistēmas<br />

vispārējās izmaiņas. Galvenajos vilcienos padomju varas veidošanos<br />

laika gaitā var iedalīt četros posmos.<br />

I posms. Staļinisms. Šā perioda svarīgākā iezīme ir tā, ka<br />

represijas tika plaši un pastāvīgi izmantotas kā galvenais sabiedrības<br />

vadības un veidošanas instruments. Represijas tika lietotas,<br />

lai panāktu lauksaimniecības kolektivizāciju, lai sekmētu<br />

valsts industrializāciju. Gulaga sistēmas uzdevums bija piegādāt<br />

darbaspēku lielajiem celtniecības projektiem ne tikai Sibīrijā<br />

un Tālajos Ziemeļos, bet arī valsts centrālajos rajonos. Ar<br />

represiju palīdzību tika veicināta nodokļu un nodevu nomaksa,<br />

kā arī nodrošināta darba disciplīna un risinātas jebkuras citas<br />

politiskas un ekonomiskas problēmas. Represijas izmantoja ne<br />

tikai pret padomju režīma pretiniekiem, bet arī pret tā funkcionāriem.<br />

Ā. Getijs un O. Naumovs to izskaidro ar Staļina un viņa<br />

tuvāko palīgu centieniem nepieļaut birokrātijas šķiras konsolidāciju.<br />

Tomēr 1937.–1938. gadā terors bija „centralizēti organizēts<br />

haoss”, taču 1940.–1941. gadā un pēckara gados tas jau bija<br />

ieguvis organizētāku raksturu. 1 Valsts drošības orgāniem bija<br />

piešķirtas lielas pilnvaras, tie varēja darboties samērā autonomi<br />

no vietējā līmeņa un republikas partijas institūcijām.<br />

Latvijā par staļinisko politisko represiju upuriem 1940.–<br />

1953. gadā kļuva vismaz 140 tūkstoši cilvēku (arestētie un notiesātie,<br />

ar nāvessodu sodītie un nogalinātie bez tiesas sprieduma,<br />

administratīvi izsūtītie), viņiem jāpieskaita vairāki desmiti tūkstoši,<br />

kas īsāku vai ilgāku laiku atradās filtrācijas nometnēs.<br />

Staļina režīms centās maksimāli kontrolēt ne tikai birokrātiju<br />

un valsts iedzīvotāju politisko uzvedību, bet arī visas pārējās<br />

dzīves jomas, ieskaitot privāto dzīvi. Tas gan nekad pilnībā<br />

neizdevās, tomēr Padomju Savienības iedzīvotāju sakari ar ārējo<br />

pasauli bija reducēti līdz minimumam.<br />

1 Getty J. Arch and Naumov Oleg V. The Road to Terror: Stalin and the<br />

Self­Destruction of the Bolsheviks, 1932–1939. Yale University Press,<br />

1999, pp. 581, 585.<br />

35

Staļina laikā faktiski tika izveidota tā ekonomikas sistēma,<br />

kas ar dažām izmaiņām turpināja pastāvēt līdz PSRS sabrukumam.<br />

Latvijā tas nozīmēja privātā sektora iznīcināšanu un ekonomikas<br />

valstiskošanu. Ne tikai ekonomikā, bet valsts pārvaldē<br />

kopumā tika izveidota stingri centralizēta un sīkumaini birokrātiska<br />

kontroles sistēma. Republiku ekonomiskās intereses bija<br />

pakļautas Savienības interesēm. Ekonomikas attīstībā absolūta<br />

prioritāte bija valsts aizsardzības intereses, turklāt līdzekļi ekonomikas<br />

attīstībai tika iegūti uz iekšējās kolonizācijas rēķina,<br />

t. i., ekspluatējot zemniecību un uzturot zemu visu iedzīvotāju<br />

patēriņa līmeni.<br />

Kopumā var teikt, ka šajā laikā Padomju Savienība maksimāli<br />

tuvinājās totalitāras valsts ideāltipam.<br />

II posms. Kolektīvās vadības posms pēc Staļina nāves un<br />

Hruščova laiks (1953–1964). Hruščova laiks bieži vien tiek vērtēts<br />

kā neveiksmīgs visai haotisko reformu un svaidīgās politikas<br />

dēļ, taču patiesībā tas tāds nebija, jo šajā laikā „būtiski<br />

mainījās veids, kā sistēma darbojās”. 1 Tieši Hruščova laikā tā<br />

ieguva tās iezīmes, kas tai piemita līdz pat Gorbačova „pārbūves”<br />

sākumam. Šajā laikā notika atteikšanās no terora kā<br />

sabiedrības vadības līdzekļa (ne bez svārstīšanās un šaubām).<br />

Tika iedibinātas zināmas tiesiskuma normas, ko varbūt ir grūti<br />

nosaukt par likuma varu, bet tās tomēr deva zināmas tiesiskas<br />

garantijas. Tajā pašā laikā valsts joprojām varēja patvaļīgi mainīt<br />

spēles noteikumus.<br />

Hruščova laikā tika mēģināts Staļina laika ekonomisko politiku<br />

padarīt konkurētspējīgāku salīdzinājumā ar Rietumiem, kā<br />

arī draudzīgāku iedzīvotājiem.<br />

Padomju Savienība nedaudz tika atvērta ārpasaulei, mazinājās<br />

kultūras un citu jomu ideoloģizācija (ne bez pretestības<br />

un cīņas).<br />

Hruščova laikā birokrātija (nomenklatūra) ieguva zināmu<br />

drošību un stabilitāti. Hruščova atcelšana 1964. gadā liecināja,<br />

1 Brown Archie. The Soviet Union: Reform of the System or Systemic<br />

Transformation. Slavic Review, Vol. 63, No. 3, Fall 2004, p. 489.<br />

36

ka partijas nomenklatūra bija spējīga organizēties, lai atbrīvotos<br />

no viena līdera varas. 1<br />

Latvijā Hruščova laiks bija visai pretrunīgs. 50. gadu otrajā<br />

pusē vietējā partijas nomenklatūra bija optimistiski noskaņota<br />

un cerēja paaugstināt padomju režīma leģitimitāti sabiedrības<br />

acīs, īstenojot ekonomiskā nacionālisma politiku un nodrošinot<br />

latviešu nācijas intereses. 1959. gadā šīs cerības tika sagrautas,<br />

kas būtiski ietekmēja republikas politiskās un saimnieciskās elites<br />

pašsajūtu un uzvedību attiecībās ar Maskavu.<br />

III posms. T. s. stagnācijas periods (1965–1984). Šai laikā<br />

notika režīma stabilizācija, reizē sākoties pakāpeniskai ekonomiskai<br />

lejupslīdei, jo valsts nespēja vienlaikus nodrošināt<br />

ekstensīvo industrializācijas politiku un pildīt solījumus paaugstināt<br />

iedzīvotāju dzīves līmeni. Tikai pateicoties Rietumsibīrijas<br />

naftas atradņu atklāšanai, padomju režīms spēja vairāk vai<br />

mazāk nodrošināt savu eksistenci.<br />

Valsts augstākās vadības spēja kontrolēt sabiedrību samazinājās,<br />

jo tai bija jārēķinās ar dažādu birokrātijas grupu interesēm.<br />

Pieauga republiku iespējas piekopt ekonomiskā nacionālisma<br />

politiku un veidot savu kultūras politiku. Ideoloģija<br />

arvien vairāk kļuva par formālu rituālu, tā vairs nespēja mobilizēt<br />

masas. Režīma politika šajos apstākļos bija nevis iznīcināt<br />

ideoloģiskos oponentus un disidentus, bet gan censties tos piesaistīt<br />

ar privilēģijām, nodrošināt vismaz ārēju lojalitāti. Brīvības<br />

robežas paplašinājās, bet arī konformisms kļuva par vispārēju<br />

parādību. Veidojās arvien vairāk nišu, kurās pilsoņi varēja<br />

izvairīties no valsts uzmācīgās kontroles.<br />

II un III posms vairāk atbilst posttotalitārās, nevis totalitārās<br />

sabiedrības modelim (pēc Linca un Stepana tipoloģijas).<br />

Visi totalitārā modeļa pamatelementi – ideoloģija, partijas<br />

diktatūra, centralizēti plānotā ekonomika, represīvā sistēma –<br />

joprojām pastāvēja, tomēr neviens no tiem vairs nefunkcionēja<br />

pietiekami efektīvi. Birokrātija vairs nebija gatava atgriezties<br />

1 Getty J. Arch and Naumov Oleg V. The Road to Terror: Stalin and the<br />

Self­Destruction of the Bolsheviks, 1932–1939, p. 585.<br />

37

pie stingras centralizētas kontroles, kas neizbēgami būtu saistīta<br />

ar represijām.<br />

IV posms. T. s. Gorbačova laiks (1985–1991). Mēģinājums<br />

atjaunot padomju sistēmas dzīvotspēju ar ekonomiskām un<br />

politiskām reformām izrādījās fatāls sistēmai, jo politiskās kontroles<br />

atslābums atklāja, ka gan padomju režīms kā politiska<br />

sistēma, gan Padomju Savienība kā valstisks veidojums nespēj<br />

pastāvēt. Izrādījās, ka vienīgais cementējošais spēks ir bijusi<br />

represīvā sistēma un birokrātijas solidaritāte. Ideoloģija vairs<br />

nespēja saliedēt partijas birokrātiju (kā tas bija Staļina laikā).<br />

Nepārdomātās ekonomiskās reformas (un arī to trūkums)<br />

strauji pasliktināja stāvokli, tādēļ katrai republikai nācās pašai<br />

meklēt izeju, tas veicināja birokrātijas partikulārismu un centienus<br />

nodrošināt leģitimitāti savā republikā.<br />

38

II nodaļa<br />

Kam piederēja vara?<br />

„<strong>LPSR</strong> kā valstij piemīt visas suverenitātes pazīmes: sava konstitūcija,<br />

ko tā ir pieņēmusi patstāvīgi, un savi likumi; sava noteikta<br />

terit[orija], kurā tā realizē augst[āko] valsts varu un kura nevar tikt<br />

grozīta bez rep[ublikas] piekrišanas; sava pilsonība, un tā patstāvīgi<br />

var lemt jautājumus par uzņemšanu savā pilsonībā. <strong>LPSR</strong> ir savs<br />

augst[ākais] varas orgāns – <strong>LPSR</strong> A[augstākā] P[adome], sava<br />

valdība – <strong>LPSR</strong> M[ministru] P[adome] un savs augstākais tiesu<br />

orgāns – <strong>LPSR</strong> Augst[ākā] tiesa. Visus šos augst[ākos] valsts orgānus<br />

<strong>LPSR</strong> izveido patstāvīgi.” 1<br />

Šis citāts ir liecība pamatprincipam, uz kuru balstījās pa ­<br />

domju politiskā sistēma, – tas, kas bija uzrakstīts uz papīra, un<br />

tas, kas pastāvēja īstenībā, bija pilnīgi atšķirīgas lietas. Atbilstoši<br />

Konstitūcijai Padomju Savienības uzbūve bija federatīva,<br />

t. i., tā bija suverēnu republiku savienība. Patiesībā PSRS bija<br />

unitāra valsts, kurā vara piederēja nevis republikas vadībai, bet<br />

gan PSRS vadībai. Tas izpaudās jau valsts pamatdokumentos<br />

un likumdošanas sistēmā. <strong>LPSR</strong> Konstitūcija, tāpat kā citu<br />

republiku konstitūcijas, bija PSRS Konstitūcijas dublikāts.<br />

1940. gada 25. augustā pieņemtajā Latvijas PSR Konstitūcijā,<br />

kas balstījās uz PSRS 1936. gada Konstitūciju, bija saglabātas<br />

dažas atšķirības, piemēram, administratīvi teritoriālais iedalījums<br />

nevis rajonos, bet apriņķos, kā arī tiesu sistēmā tika<br />

saglabātas apgabaltiesas kā starpposms starp zemākā līmeņa<br />

(t. s. tautas) tiesām un Augstāko tiesu. Tomēr šādas atšķirības<br />

pastāvēja tikai tādēļ, ka teritoriālā iedalījuma un tiesu sistēmas<br />

1 Latvijas padomju enciklopēdija (turpmāk – LPE). 52 sēj. Rīga: Galvenā<br />

enciklopēdiju redakcija, 1984, 15. lpp.<br />

39

pilnīgu integrāciju padomju sistēmā nebija iespējams īstenot<br />

uzreiz, turklāt tās neko nemainīja pēc būtības. Pēc Otrā pasaules<br />

kara apgabaltiesas likvidēja, bet apriņķi un pagasti kā administratīvas<br />

vienības pārstāja eksistēt ar 1950. gada 1. janvāri.<br />

1940. gada Konstitūcija bija spēkā līdz pat 1977. gadam, gan<br />

ar daudziem labojumiem. Nākamo (un pēdējo) Latvijas PSR<br />

Konstitūciju pieņēma 1978. gadā, un tā balstījās uz Padomju<br />

Savienības 1977. gada Konstitūciju.<br />

Abas Konstitūcijas deklarēja republiku tiesības patstāvīgi<br />

realizēt valsts varu savā teritorijā, kā arī republikas tiesības<br />

izstāties no PSRS, taču tie bija apgalvojumi bez reāla seguma.<br />

Tiesības izstāties no Padomju Savienības nebija iespējams īstenot,<br />

jo, pirmkārt, Konstitūcija neparedzēja konkrētu mehānismu,<br />

kā to izdarīt, un, otrkārt, atsevišķu pilsoņu mēģinājumi<br />

aicināt uz šādu soli vai pat tikai izteikumi draugu lokā tika traktēti<br />

kā pretvalstisks un tādēļ sodāms nodarījums. Tā 1980. gada<br />

aprīlī Valsts drošības komiteja (VDK) arestēja un vēlāk tiesāja<br />

Oļegu Batarevski, Ivaru Ivanovu, Gundaru Gerbaševski un<br />

Andri Šulcu, kuriem inkriminēja to, ka viņi „ietekmēja apkārtējos<br />

naidīgā garā, apmeloja padomju valsti un politisko sistēmu,<br />

kā arī aicināja atdalīt Latviju no PSRS”. 1<br />

Apgalvojumu, ka republikas teritorija nevar tikt grozīta bez<br />

republikas piekrišanas, uzskatāmi apgāza Abrenes pilsētas un<br />

sešu pagastu (Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un<br />

Augšpils) iekļaušana jaunizveidotā Krievijas PFSR Pleskavas<br />

apgabala sastāvā 1944. gada augustā. Formāli tas notika pēc<br />

Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) Prezidija lūguma, it kā<br />

pamatojoties uz šo teritoriju iedzīvotāju prasībām, taču patiesībā<br />

nekādas iedzīvotāju viedokļa apzināšanas nebija, <strong>LPSR</strong> AP<br />

Prezidijs jautājumu izlēma, nevis sanākot uz sēdi, bet gan t. s.<br />

aptaujas kārtībā, savācot Prezidija locekļu parakstus. Turklāt<br />

<strong>LPSR</strong> AP sesija, kurā šis lēmums tika apstiprināts, sanāca tikai<br />

oktobrī, kad minētās teritorijas jau bija pievienotas Krievijai. 2<br />

1 Pelkaus Elmārs (red.). Okupācijas varu politika Latvijā. 1939–1991.<br />

Rīga: Latvijas Valsts arhīvs / Nordik, 1999, 481. lpp.<br />

2 Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 305. lpp.<br />

40

Vēl neliela Latvijas teritorijas daļa tika pievienota Krievijai un<br />

Igaunijai 1953. gadā. 1 Kā jau teikts, formāli tas notika ar Latvijas<br />

varas orgānu piekrišanu vai pat pēc to lūguma, faktiski<br />

lēmumu pieņēma Maskava, un republikas Augstākā Padome<br />

to tikai akceptēja. Formāli Latvijas PSR Augstākās Padomes<br />

Prezidija tiesībās ietilpa tautas aptauju rīkošana, taču tas nekad<br />

netika darīts.<br />

Latvijas PSR pilsonība vispār bija vistīrākā fikcija. Kļūstot<br />

par republikas pastāvīgo iedzīvotāju (tas nozīmēja, ka viņš ir<br />

pierakstīts, t. i., reģistrēts noteiktā dzīvesvietā), ikviens PSRS<br />

pilsonis automātiski kļuva par <strong>LPSR</strong> pilsoni, bet, pārceļoties uz<br />

pastāvīgu dzīvi citā republikā, viņš šo statusu tikpat automātiski<br />

zaudēja. Latvijas PSR pilsoņa statuss nekur netika fiksēts,<br />

un tam nebija juridiskas nozīmes. Ar Latvijas PSR pasi jebkurš<br />

cilvēks varēja dzīvot jebkurā citā PSRS republikā, tāpat arī Latvijā<br />

varēja dzīvot, piemēram, ar Kazahijas pasi. Tajos gadījumos,<br />

kad pilsonim tika atļauts doties uz ārzemēm, viņam izdeva<br />

Padomju Savienības ārzemju pasi (Padomju Savienībā parastā<br />

pase bija iekšzemes pase, ārzemju pasi izdeva tikai uz noteikta<br />

ārzemju brauciena laiku, pēc tam tā bija jānodod atpakaļ; turklāt<br />

ar pasi nepietika, lai dotos uz ārzemēm – bija nepieciešama<br />

ne tikai iebraukšanas vīza mērķa valstī, bet arī izbraukšanas<br />

vīza no PSRS). Ja ārzemnieks pārcēlās uz dzīvi Latvijā (šādi<br />

gadījumi bija ļoti reti) un atteicās no savas valsts pilsonības, viņš<br />

ieguva Padomju Savienības pilsonību, lai gan iekšzemes pase,<br />

kuru viņš saņēma, bija ar Latvijas PSR ģerboni. Tādējādi vienīgā<br />

pilsonība, kam bija reāla nozīme kā no padomju, tā ārzemju<br />

varas iestāžu viedokļa, bija PSRS.<br />

PSRS un tās republiku konstitūcijas formāli atgādināja<br />

demokrātisku valstu konstitūcijas, un tajās aprakstītā valsts<br />

pārvaldes sistēma galvenajos vilcienos atgādināja jebkuras<br />

mūsdienu valsts uzbūvi ar likumdošanas varu, izpildvaru un<br />

tiesu varu, bet tā bija „virtuāla realitāte”, kam bija maz kopīga<br />

ar patieso varas sadalījumu valstī. Atbilstoši Konstitūcijai<br />

1 Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 305. lpp.<br />

41

valsts varas pamats bija tautvaldības orgāni – padomes – „<strong>LPSR</strong><br />

politiskais pamats”. 1 Tas nozīmētu, ka iedzīvotāji no viszemākā<br />

līmeņa – ciema tautas deputātu padomēm – līdz pat visaugstākajam<br />

līmenim – <strong>LPSR</strong> Augstākajai Padomei (parlamentam)<br />

un Savienības līmenī – PSRS Augstākajai Padomei, kam bija<br />

divpalātu uzbūve (Savienības Padome un Tautību Padome), –<br />

ar pašu ievēlēto deputātu palīdzību var kontrolēt valsts varas<br />

orgānu darbību. Nekas nebija tālāk no patiesības.<br />

Kompartijas varas organizācija<br />

Faktiskās varas vertikāles centrālais elements bija Komunistiskā<br />

partija kā „politiskās sistēmas vadošais un organizējošais<br />

spēks”. 2 Kompartija apstiprināja visu līmeņu padomju deputātu<br />

kandidātus, uzraudzīja vēlēšanas un noteica to, kā darbojās<br />

padomes un visas citas pārvaldes jomas, kā arī valsts atļautās<br />

sabiedriskās organizācijas. Latvijas Komunistiskajai partijai<br />

(LKP) bija centrālā loma republikas pārvaldes sistēmā – tās<br />

uzdevums bija kontrolēt, kā republikas institūcijas īsteno<br />

Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās<br />

Komitejas (CK) Politbiroja formulēto politiku. Visi svarīgākie<br />

valdības lēmumi tika noformēti kā LKP CK un <strong>LPSR</strong> Ministru<br />

Padomes kopīgi lēmumi. Republikas Augstākās Padomes sesijas<br />

varēja notikt tikai tad, ja bija pieņemts LKP CK biroja lēmums<br />

par sesijas sasaukšanas datumu un darba kārtību utt. Visas svarīgākās<br />

vadošo amatpersonu pārmaiņas jebkurā jomā, ieskaitot<br />

sabiedriskās organizācijas un pat reliģiskās konfesijas, varēja<br />

notikt tikai ar LKP CK akceptu (svarīgākos amatus bija nepieciešams<br />

saskaņot arī ar PSKP CK). Pilsētu un apriņķu/rajonu līmenī<br />

attiecīgi visi lēmumi bija jāsaskaņo ar partijas komitejām.<br />

Kompartijas īpašais stāvoklis bija fiksēts PSRS un <strong>LPSR</strong><br />

Konstitūcijā, taču tur nekas nebija teikts par to, kā šis vadošais<br />

spēks īsteno savu lomu. Kā 1992. gadā savā ziņojumā<br />

atzīmēja Krievijas Federācijas Augstākās Padomes Prezidija<br />

1 LPE. 52 sēj., 10. lpp.<br />

2 Turpat.<br />

42

ieceltā ekspertu grupa, „de facto likvidējusi tautas pārstāvniecību,<br />

šī struktūra [PSKP] uzurpēja visus valsts varas atzarus –<br />

likumdošanas, izpildu un administratīvo, tiesu, īstenoja totālu<br />

tiesību un brīvību apspiešanu valstī. PSKP pielietoja savu varu<br />

pirmām kārtām, lai saglabātu un nostiprinātu savu politisko<br />

monopolu. Armiju, valsts drošības un iekšlietu orgānus, prokuratūru<br />

un tiesu tā pārvērta par šī monopola nodrošināšanas<br />

instrumentiem”. 1 Atbilstoši Konstitūcijai armija, valsts drošības<br />

orgāni, iekšlietu orgāni bija daļa no izpildvaras, taču šo struktūru<br />

iekšējie nolikumi fiksēja to pakļautību faktiski kompartijai.<br />

Viens no spilgtākajiem piemēriem ir 1954. gadā dibinātā Valsts<br />

drošības komiteja, kas oficiāli bija PSRS Ministru Padomei<br />

pakļauta organizācija ar ministrijas tiesībām, bet faktiski to<br />

kontrolēja nevis valdība, bet gan PSKP CK. 2<br />

Padomju Savienības Komunistiskās partijas organizatoriskās<br />

struktūras pamatu vēsturiski bija veidojušas boļševiku<br />

partijas šūniņas rūpnīcās. Iegūstot varu, boļševiki ražošanas<br />

principu kā pamata organizatorisko modeli saglabāja un centās<br />

izveidot partijas pirmorganizācijas katrā darbavietā, karaspēka<br />

daļā vai sabiedriskajā organizācijā, kur bija pietiekams skaits<br />

komunistu (minimāli bija nepieciešami trīs komunisti vai partijas<br />

kandidāti). Ja partijas biedru nepietika, veidoja starpuzņēmumu<br />

vai starpiestāžu partijas pirmorganizācijas, apvienojot<br />

darba rakstura ziņā iespējami radniecīgu organizāciju komunistus.<br />

Partijas pirmorganizācijas varēja veidot arī pēc teritoriālā<br />

principa pie namu pārvaldēm pilsētās, apvienojot tajās<br />

tos partijas biedrus, kas kaut kādu iemeslu dēļ nebija saistīti<br />

ar noteiktu darbavietu, piemēram, pensionārus, kas bija pārcēlušies<br />

uz citu pilsētu. Teritoriālās pirmorganizācijas veidoja arī<br />

laukos, Latvijā tas bija vērojams īpaši pirmajos pēckara gados,<br />

kad komunistu skaits laukos bija niecīgs. Tomēr teritoriālās<br />

organizācijas bija nenozīmīgas vai arī bija nepieciešamības diktēts<br />

risinājums, noteicošais bija ražošanas princips. Lielākos<br />

1 Экспертное заключение к заседанию Конституционного Суда РФ.<br />

26 мая 1992 г. Pieejams: http://www.memo.ru/history/exp­kpss/<br />

2 Turpat.<br />

43

uzņēmumos partijas pirmorganizācijas sauca par partijas komitejām<br />

(partkomi), un tās vadīja t. s. atbrīvotie partijas sekretāri,<br />

kuri par savu darbu saņēma atalgojumu, atšķirībā no partijas<br />

pirmorganizāciju sekretāriem. Partijas pirmorganizāciju veidošana<br />

pēc ražošanas principa bija efektīva, jo tādējādi kompartijas<br />

„šūniņas” caurauda visu valsts organismu – no ministrijām<br />

un lielajiem uzņēmumiem līdz vismazākajām iestādēm,<br />

veidojot administratīvajai hierarhijai paralēlu kontrolējošu<br />

struktūru. Partijas pirmorganizāciju pienākums bija kontrolēt<br />

ne tikai kompartijas politikas īstenošanu un ideoloģisko darbu<br />

attiecīgajā uzņēmumā vai iestādē, bet faktiski visu iestādes darbību<br />

– no ražošanas plāna izpildes līdz darbinieku uzvedībai un<br />

morāles normu ievērošanai. Iestādes vadībai visi kaut cik svarīgie<br />

lēmumi, piemēram, par kāda cilvēka atlaišanu no darba vai<br />

par svarīgas struktūrvienības vadības maiņu, bija jāsaskaņo ar<br />

partijas sekretāru (bija jāsaskaņo arī ar arodbiedrības vadību,<br />

tomēr tās ietekme bija neliela).<br />

Ņemot vērā to, ka partijas sekretārs bija iestādes vadītājam<br />

pakļauta persona, varētu jautāt, vai tas neradīja konfliktus,<br />

piemēram, ja partijas pirmorganizācijas sekretāram bija<br />

sliktas attiecības ar iestādes vadītāju? 30. gados PSRS partijas<br />

sekretāri un arī vienkāršie partijas biedri nereti atklāti uzstājās<br />

pret ie stādes vadītājiem, bieži vien ar bēdīgām sekām pēdējiem.<br />

Tomēr kopš 50. gadiem noteicošais bija kooptācijas modelis.<br />

Potenciālās kandidatūras tika saskaņotas kā ar augstāko partijas<br />

komiteju, tā arī ar iestādes vadību. Lai gan bija gadījumi,<br />

kad iepriekš izvēlētie kandidāti netika ievēlēti, tās bija izņēmuma<br />

situācijas, kas augstākajām partijas instancēm norādīja, ka<br />

attiecīgajā darba kolektīvā pastāv iekšējs konflikts.<br />

Augstāks līmenis par partijas pirmorganizācijām bija partijas<br />

komitejas, kas apvienoja partijas pirmorganizācijas pēc<br />

teritoriālā principa vienā rajonā vai pilsētā (krieviski – raikomi<br />

un gorkomi). Turklāt lauku rajonos pilsētu partijas komitejas<br />

bija pakļautas attiecīgā rajona partijas komitejai. Tas neattiecās<br />

uz t. s. republikas pakļautības pilsētām – Daugavpili, J elgavu,<br />

Jūrmalu, Liepāju, Rēzekni, Ventspili, kuru pilsētu partijas<br />

44

komitejas darbojās neatkarīgi no attiecīgā lauku rajona partijas<br />

komitejām. Īpašs statuss bija galvaspilsētai Rīgai, kas bija sadalīta<br />

administratīvajos rajonos, kuros pastāvēja pilsētas partijas<br />

komitejas, kas bija pakļautas Rīgas gorkomam. Attiecīgā rajona<br />

vai pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs pilnībā atbildēja<br />

par savu teritoriju – kā par politiskajiem noskaņojumiem,<br />

tā arī par visām citām dzīves jomām, vispirms par rajona vai<br />

pilsētas ekonomiskās darbības rādītājiem. Formāli (pēc konstitūcijas)<br />

rajona vai pilsētas pirmajai personai vajadzēja būt tautas<br />

deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētājam, taču<br />

nevienam nebija nekādu šaubu, ka pirmā persona ir partijas<br />

komitejas pirmais sekretārs. Netieši par šī amata nozīmi liecina<br />

arī tas, ka tajā ļoti reti tika ieceltas sievietes. Rajonā vai pilsētā<br />

izvietoto karaspēka daļu komunisti nebija pakļauti raikomam<br />

vai gorkomam, jo armijai bija sava kompartijas organizatoriskā<br />

struktūra atbilstoši bruņoto spēku uzbūvei.<br />

Nākamais administratīvais līmenis bija Latvijas Komunistiskās<br />

partijas Centrālā komiteja. Tās stāvoklis, tāpat kā citu<br />

nacionālo republiku Komunistisko partiju centrālajām komitejām,<br />

bija visai īpatnējs. Kad 1940. gada oktobrī Latvijas Komunistiskā<br />

partija tika pievienota PSKP 1 (līdz tam tā bija formāli<br />

neatkarīga partija), tās formālais statuss bija apgabala komiteja<br />

Krievijā, kurai nebija savas kompartijas un kuras apgabalu un<br />

novadu komitejas (obkomi un kraikomi) bija tieši pakļauti PSKP<br />

CK. Lai gan CK organizatoriskā struktūra, atalgojuma līmenis<br />

u. c. parametri arī vēlāk atbilda apgabala komitejas statusam,<br />

nacionālo republiku kompartiju vadībai bija zināmā mērā īpašs<br />

stāvoklis. Padomju Savienības valstiskā uzbūve, kuras pamatā<br />

bija nacionāli teritoriālais princips, izrādījās visai pretrunīga.<br />

Republikas kompartijas CK vadības uzdevums bija kontrolēt<br />

situāciju tās teritorijā un nepieļaut, lai kopējās (Savienības)<br />

intereses nonāktu konfliktā ar vietējām interesēm. Republikas<br />

vadītājiem bija jāīsteno Maskavas politika, bet vienlaikus viņi<br />

1 Līdz 1952. gadam tās oficiālais nosaukums bija Vissavienības Komunistiskā<br />

(boļševiku) partija – VK(b)P. Attiecīgi arī Latvijas Komunistiskā<br />

(boļševiku) partija – LK(b)P.<br />

45

arī vēlējās saglabāt „savu seju” republikas iedzīvotāju priekšā<br />

un rēķinājās ar republikas interesēm. 1 Vēsturniece Jeļena<br />

Zubkova pamatoti norāda, ka vismaz pirmajos pēckara gados<br />

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vadība loloja ilūzijas par to,<br />

ka ir iespējama zināma republiku patstāvība un ka Maskava<br />

patiešām ir gatava to pieļaut. Lielā mērā šādu noskaņojumu<br />

veicināja pašas Maskavas retorika par nepieciešamību ievērot<br />

nacionālo specifiku un attīstīt vietējo iniciatīvu. 2 Vairākkārtēji<br />

konflikti kā Staļina, tā arī Ņikitas Hruščova laikā starp centra<br />

un vismaz atsevišķu republikas līderu nostādnēm liecina, ka viņi<br />

nejutās kā centra pakalpiņi, bet gan kā vadītāji, kas ir atbildīgi par<br />

republikas interesēm. Protams, sava loma bija arī tam, ka Baltijas<br />

republiku vadītāji vēl nebija apguvuši prasmi pareizi tulkot<br />

„centra” izteikumus un kārtot attiecības ar to. Savukārt Maskavu<br />

konflikti atkārtoti pārliecināja, ka Baltijas republikās notiekošais<br />

ir rūpīgi jākontrolē, taču reizē ir jārēķinās ar to specifiku.<br />

Runājot par Centrālo Komiteju, svarīgi atzīmēt, ka oficiāli<br />

šis nosaukums attiecās uz LKP kongresos ievēlētu orgānu, kura<br />

locekļu skaits mainījās līdz ar kompartijas biedru skaita pieaugumu<br />

– no 35, kurus ievēlēja 1940. gada decembrī, līdz aptuveni<br />

pusotram simtam 80. gados. Tomēr reālā vara piederēja<br />

CK aparātam (ierēdņiem), kurus ikdienā arī sauca par Centrālo<br />

Komiteju. CK nodaļas bija divu tipu – funkcionālās, kas nodarbojās<br />

ar partijas organizatorisko un ideoloģisko darbu (propagandas<br />

un aģitācijas nodaļa, organizatoriskā darba nodaļa, kadru<br />

daļa u. c.), un nodaļas, kas nodarbojās ar atsevišķu nozaru<br />

pārraudzību un vadību (rūpniecības, lauksaimniecības, izglītības<br />

utt.). 1944. gada decembrī LKP CK bija 12 nodaļas un 100 atbildīgie<br />

darbinieki. 3 Turpmākajos gados gan struktūrvienību, gan<br />

atbildīgo darbinieku skaitam bija tendence pieaugt, ko centās<br />

iegrožot ar periodisku reorganizāciju un štatu samazināšanu.<br />

1 Зубкова Елена. Прибалтика и Кремль. 1940–1953. Москва:<br />

РОССПЭН, 2008, с. 285.<br />

2 Turpat, 291. lpp.<br />

3 Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk LVA), PA­101. fonds. Vēsturiskā izziņa<br />

1940.–1985. g., 8. lpp.<br />

46

Teorētiski nozaru nodaļu uzdevums bija īstenot Komunistiskās<br />

partijas politiku attiecīgajās tautsaimniecības nozarēs, respektīvi,<br />

risināt politiskos un stratēģiskās attīstības jautājumus, taču<br />

realitātē partijas aparāts bieži vien risināja praktiskus jautājumus,<br />

dublējot attiecīgo ministriju un citu pārvaldes institūciju<br />

funkcijas. To lielā mērā veicināja arī tas, ka gan organizācijas,<br />

gan atsevišķi cilvēki apzinājās, ka partijas komitejām pieder<br />

reālā vara, tādēļ centās tās iesaistīt savu problēmu risināšanā.<br />

1960. gadā Rīgas pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs Ēriks<br />

Baumanis žēlojās: „Mēs visus principiālos jautājumus pastāvīgi<br />

saskaņojam ar CK un Ministru Padomi, viss, kā pieklājas, partijiski.<br />

Taču, kad republikas organizāciju darbinieki sāk mūsu vietā<br />

risināt jautājumu, kam dot istabu, kam noliktavu vai garāžu,<br />

tas gluži vienkārši rada sajukumu mūsu darbā.” 1<br />

Nevar teikt, ka partijas orgānu iejaukšanos ne tikai ideoloģisko,<br />

bet arī citu jautājumu risināšanā PSKP vadība neuzskatītu<br />

par problēmu. Būtībā visu PSRS pastāvēšanas laiku<br />

tika mēģināts atrast optimālo risinājumu. Staļina laikā partijas<br />

aparāts pilnībā bija pārņēmis saimniecisko jautājumu risināšanu<br />

– to veicināja arī tas, ka Staļins gan ieņēma partijas ģenerālsekretāra<br />

posteni, gan bija valdības vadītājs. Tomēr jau viņa<br />

dzīves laikā parādījās uzskats, ka partijai vajadzētu galvenokārt<br />

nodarboties ar ideoloģisko darbu. Pēc Staļina nāves sākotnēji<br />

šādu viedokli aizstāvēja Ņ. Hruščovs, tomēr galu galā viņa valdīšanas<br />

laikā partijas kontrole pār ekonomiku nostiprinājās vēl<br />

vairāk. Pēc Hruščova atcelšanas no amata 1965. gadā atkal tika<br />

mēģināts nošķirt ideoloģiju un ekonomiku, šķirot partijas ģenerālsekretāra<br />

un valdības vadītāja amatu. Pirmo ieņēma Leonīds<br />

Brežņevs, bet par PSRS valdības vadītāju kļuva Aleksejs Kosigins.<br />

Tomēr tas neapturēja partijas iejaukšanos ekonomikā.<br />

Šīs reālās varas hierarhijas galotnē republikā atradās LKP<br />

CK birojs – faktiskā <strong>LPSR</strong> valdība. Biroja locekļu un kandidātu<br />

skaits laika gaitā svārstījās ap 15 cilvēkiem, piemēram,<br />

1958. gadā LKP 15. kongresā ievēlēja 11 biroja „īstenos”<br />

1 Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos. Rīga: SIA „Rīgas nami”, Rīgas<br />

vēstures un kuģniecības muzejs, 2000, 233. lpp.<br />

47

locekļus un 5 kandidātus. Biroja sastāvā ietilpa visi CK sekretāri,<br />

Ministru Padomes un Augstākās Padomes priekšsēdētāji,<br />

Baltijas kara apgabala pavēlnieks, svarīgāko CK nodaļu vadītāji,<br />

avīžu „Cīņa” un „Sovetskaja Latvija” redaktori, komjaunatnes<br />

CK sekretārs, arodbiedrību priekšnieks, Ministru Padomes<br />

priekšsēdētāja pirmais vietnieks un atsevišķi ministri. CK birojs<br />

risināja svarīgākos <strong>LPSR</strong> politiskos un saimnieciskos jautājumus.<br />

1 Tā bija Latvijas PSR „valdība” un svarīgākais LKP orgāns.<br />

Tomēr arī CK biroja locekļi faktiski dalījās divās grupās. Augstāko<br />

līmeni veidoja CK sekretāri, Ministru Padomes priekšsēdētājs,<br />

Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, Baltijas kara<br />

apgabala pavēlnieks. Otrajā līmenī bija pārējie iepriekš nosauktie<br />

funkcionāri. Pēc ranga viņiem atbilda arī citi CK nodaļu vadītāji,<br />

Rīgas pilsētas partijas komitejas sekretārs, Valsts plāna komitejas<br />

vadītājs, valsts drošības orgānu vadītājs, republikas prokurors,<br />

Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieki, citi ministri utt.<br />

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja bija pa­<br />

kļauta PSKP CK. Atbilstoši PSKP statūtiem, partijas galvenā<br />

lēmējinstitūcija bija tās kongress, kas ievēlēja Centrālo Komiteju,<br />

savukārt tā ievēlēja Politisko biroju (Politbiroju), 2 kura<br />

uzdevums bija izstrādāt valsts politiku un kontrolēt tās īstenošanu.<br />

Partijas kongress ievēlēja arī CK Sekretariātu, kas nodarbojās<br />

ar partijas administrēšanas lietām. Sekretariāta vadītājs –<br />

ģenerālsekretārs 3 – vienlaikus vadīja arī Politbiroju. Politbiroja<br />

locekļi bija daži ietekmīgākie CK sekretāri. Partijas vadītājs<br />

noteica valsts un partijas politiku, viņa tuvākie palīgi šajā ziņā<br />

bija Politbiroja locekļi un CK sekretāri. Politbirojs faktiski bija<br />

Padomju Savienības likumdošanas, politiskā vara un izpildvara.<br />

Tā lēmumiem bija likuma spēks, turklāt citu oficiālo varas<br />

atzaru – Augstākās Padomes un valdības – pieņemtie likumi<br />

un lēmumi vispirms obligāti tika saskaņoti ar Politbiroju. Visas<br />

augstākā ranga kadru izmaiņas izlēma Politbirojs.<br />

1 LPE. 2. sēj. Latvijas PSR. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982,<br />

246.–247. lpp.<br />

2 No 1952. līdz 1966. gadam Politbiroju sauca par Prezidiju.<br />

3 No 1952. līdz 1966. gadam – pirmais sekretārs.<br />

48

Šī partijas vadošo orgānu sistēma izveidojās jau padomju<br />

valsts līdera Vladimira Ļeņina dzīves laikā. Sākotnēji demokrātiskie<br />

to veidošanas principi vismaz daļēji patiešām pastāvēja,<br />

bet pēc Ļeņina nāves Josifs Staļins izveidoja pilnībā<br />

hierarhisku sistēmu, kuras virsotnē atradās ģenerālsekretārs<br />

(pirmais sekretārs). Visus lēmumus pieņēma pats Staļins un<br />

ļoti šaurs viņam pietuvināto personu loks. Pēckara gados tie<br />

bija 5–9 Politbiroja locekļi. Šīs personas varēja ietekmēt lēmumu<br />

pieņemšanu, pārējo uzdevums bija tos izpildīt. VK(b)P<br />

kongresi tika sasaukti nevis statūtos paredzētajā laikā ik pēc<br />

5 gadiem, bet no 1939. līdz 1952. gadam tādi vispār nenotika.<br />

Partijas vadītāju kā Padomju Savienībā, tā ārzemēs uzskatīja<br />

par valsts vadītāju arī tad, ja viņš neieņēma nekādu citu oficiālu<br />

posteni (oficiālā parlamenta – Augstākās Padomes vai<br />

Ministru Padomes vadītājs). Jāsaka gan, ka atsevišķos laika<br />

posmos PSRS vadītāji centās „legalizēt” savu stāvokli, it īpaši,<br />

ja bija nepieciešams sadarboties ar Rietumvalstīm. Tā Staļins<br />

kopš 1941. gada maija līdz pat savai nāvei bija arī valdības 1<br />

vadītājs. 1958. gadā Hruščovs iecēla sevi par premjerministru.<br />

Leonīds Brežņevs 1977. gadā par labāku uzskatīja kļūt par<br />

valsts „prezidentu”, respektīvi, par PSRS Augstākās Padomes<br />

Prezidija priekšsēdētāju.<br />

Kam piederēja reālā vara? Var piekrist Nikolajam Mitrohinam,<br />

ka varam runāt par „Politbiroja locekļu kolektīvu<br />

diktatūru, kuri izmantoja partijas aparātu kā vienu no ietekmes<br />

svirām, lai iedarbotos uz valsts iedzīvotājiem”. 2 Politbirojā<br />

noteicošais vārds piederēja ģenerālsekretāram, tomēr<br />

tikai Staļina laikā viņa vara bija neierobežoti absolūta. Politbiroja<br />

locekļu sazvērestība, lai atceltu Hruščovu no amata,<br />

iezīmēja varas robežas, ar kurām bija jārēķinās nākamajam<br />

1 PSRS valdība līdz 1946. gada martam saucās PSRS Tautas komisāru<br />

padome, pēc tam Ministru Padome. Attiecīgi ministrus līdz 1946. gada<br />

martam dēvēja par tautas komisāriem.<br />

2 Митрохин Николай. «Личные связи» в аппарате ЦК КПСС.<br />

Неприкосновенный запас, № 3 (83), 2012. Pieejams: http://magazines.<br />

russ.ru/nz/2012/3/m13.html<br />

49

ģenerālsekretāram – Leonīdam Brežņevam. Smagi slimo Jurija<br />

Andropova un Konstantīna Čerņenko iecelšana amatā vēl<br />

vairāk liecināja, ka Politbiroja locekļi nevēlējās pieļaut spēcīgas<br />

personības nokļūšanu varas hierarhijas virsotnē. Tomēr visiem<br />

bija skaidrs, ka tas ir strupceļš. Rezultātā izvēle krita uz relatīvi<br />

jauno un enerģisko Mihailu Gorbačovu, taču viņa mēģinājums<br />

revitalizēt padomju režīmu izraisīja tā galīgu sabrukumu.<br />

Maskavas un republikas attiecības<br />

Padomju Savienība bija šķietama valstu federācija. Faktiski tā<br />

pastāvēja kā stingri centralizēta impērija. Federālā struktūra bija<br />

formāla, tomēr tā būtiski ietekmēja veidu, kā valsts funkcionēja.<br />

PSRS republikas pārstāvēja ļoti atšķirīgas tautas ar atšķirīgiem<br />

vēsturiskiem likteņiem, kultūru un mentalitāti, ekonomiku. Maskavas<br />

interesēs bija šīs atšķirības pēc iespējas mazināt.<br />

To centās panākt ar vairākiem instrumentiem. Viens bija<br />

ekonomikas modernizācija, kas Padomju Savienībā tika īstenota<br />

t. s. sociālistiskās industrializācijas formā. Industrializācija<br />

bija saistīta ar darbaspēka ieplūšanu no citām republikām, visvairāk<br />

no Krievijas un pārējām slāvu republikām, tādējādi arī<br />

pamatnācijas „atšķaidīšanu”. Otrs instruments bija integrācija<br />

uz krievu valodas un kultūras bāzes, ko centās panākt caur izglītības<br />

sistēmu, krievu valodas lietošanu oficiālajā birokrātiskajā<br />

apritē (pirmām kārtām kompartijas lietvedībā) un arī ar dienestu<br />

armijā. Trešais instruments bija nosūtīt ierēdņus no citām<br />

republikām, vispirms jau partijas aparātā, uzskatot, ka tie būs<br />

lojālāki „centra” interesēm.<br />

Šo instrumentu lietošanas sekas Padomju Savienībā, tāpat<br />

kā citās impērijās, bija visai pretrunīgas. Sociālistiskās industrializācijas<br />

rezultātā neizdevās panākt dzīves līmeņa izlīdzināšanos<br />

starp republikām. Atšķirības, piemēram, starp Baltijas un<br />

Vidusāzijas republikām, nesaruka, jo sociālistiskā modernizācija<br />

notika uz pirmspadomju kapitālistiskās industrializācijas<br />

bāzes un bija sekmīgāka tur, kur šī bāze bija labāka. Savukārt<br />

iedzīvotāju sastāva izmaiņas un rusifikācija izraisīja republiku<br />

50

pamatnāciju neapmierinātību. Nacionālās republikas nodrošināja<br />

zināmas priekšrocības republikas pamatnācijai izglītības<br />

un kultūras jomā, kas savukārt uzturēja pietiekami augstu<br />

nacionālās pašapziņas līmeni. Tādējādi federālā struktūra kavēja<br />

visas impērijas sakušanu vienā katlā.<br />

Republikas vadības uzdevums bija nogludināt šīs pretrunas.<br />

Tas nebija viegli, jo pārliecīgu izkalpošanos Maskavai republikā<br />

slikti uztvēra, bet centieni vairot leģitimitāti, pielabinoties<br />

pamatnācijai, nepatika Maskavai.<br />

Lai pieskatītu republiku vadību, laika gaitā Maskava bija<br />

izstrādājusi vairākus mehānismus. Viens no šiem mehānismiem<br />

bija ārkārtas, tas tika izmantots situācijās, kad attiecīgajā<br />

republikā, pēc Maskavas domām, situācija bija nestabila<br />

un republikas vadība nespēja ar to tikt galā. 1940.–1941. gadā<br />

un uzreiz pēc kara, kad Baltijas republiku vietējie funkcionāri<br />

nespēja pilnībā nodrošināt kontroli savās republikās gan piemērotu<br />

kadru trūkuma, gan arī pieredzes dēļ, šādi mehānismi tika<br />

lietoti arī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pirmajā okupācijas gadā<br />

pēc PSRS vēstniecības likvidācijas, 1940. gada septembra vidū,<br />

agrāko vēstnieku (oficiāli viņu sauca par pilnvaroto pārstāvi)<br />

Vladimiru Derevjanski iecēla par VK(b) PCK un PSRS TKP<br />

pilnvaroto pārstāvi Latvijā, un viņa aparāts darbojās uz vēstniecības<br />

bāzes. Tāds pats risinājums bija arī Igaunijā un Lietuvā.<br />

PSRS vēstniecība bija galvenais centrs, caur kuru 1940. gada<br />

jūnijā – augustā tika koordinēta un īstenota Latvijas sovetizācija.<br />

Tagad jaunā veidolā šīs funkcijas turpināja pildīt pilnvarotais<br />

un viņa aparāts. Būtībā pilnvarotais un viņa darbinieki bija<br />

reālā <strong>LPSR</strong> valdība, tās informācija par stāvokli republikās tika<br />

ņemta vērā, izstrādājot Kremļa politiku Baltijā, tas arī nodeva<br />

LKP CK un Latvijas PSR valdībai Maskavas instrukcijas, kādus<br />

lēmumus pieņemt, kā arī nodrošināja, lai sovetizācija visās trijās<br />

Baltijas republikās notiktu līdzīgā tempā.<br />

1944.–1945. gadā Maskavu visvairāk uztrauca divas problēmas<br />

– bruņotā pretestība un republikas vadības nespēja<br />

nodrošināt lauksaimniecības produktu un kokmateriālu sagādi.<br />

Savstarpēji šīs problēmas bija saistītas, jo bruņotā pretošanās<br />

51

kavēja labības, piena un gaļas sagādi. Tā arī iedrošināja zemniekus<br />

nepildīt produktu nodevas un kokmateriālu sagādes klaušas,<br />

jo raisīja cerības, ka padomju vara varētu nebūt ilglaicīga.<br />

Tajā pašā laikā bruņotās pretošanās apspiešanu kavēja nepietiekama<br />

partijas un drošības orgānu koordinācija. Latvijas PSR<br />

vadība pati cēla trauksmi par sarežģīto situāciju. Kompartijas<br />

pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš Maskavai ziņoja, ka trūkst<br />

kadru un tā sastopas ar nopietnām grūtībām. 1<br />

Tika izveidoti speciāli VK(b)P CK biroji. Lietuvas un Igaunijas<br />

birojus izveidoja ar VK(b)P CK 1944. gada 11. novembra,<br />

bet Latvijas – ar 29. decembra lēmumu. Šie biroji īstenoja Maskavas<br />

tiešu pārraudzību, un to lēmumi bija obligāti republikas<br />

vadībai. Jāatzīmē, ka J. Kalnbērziņš un LKP CK vadība nebija<br />

priecīgi par šādu pārraugu parādīšanos un nesekmīgi centās<br />

novērst biroja nodibināšanu Latvijā.<br />

Šo biroju uzdevumi bija: 1) palīdzēt ieviest padomju pārvaldes<br />

aparātu; 2) ieviest padomju ekonomisko modeli; 3) apspiest<br />

bruņotu un nevardarbīgu pretošanos; 4) garīgo dzīvi ievirzīt<br />

atbilstoši padomju standartiem, 5) kontrolēt republiku vadību<br />

un informēt centru. 2 Biroja un it īpaši biroja vadītāja vietnieka,<br />

kas vienlaikus bija arī valsts drošības orgānu pilnvarotais Latvijā,<br />

uzdevums bija uzraudzīt arī pašu republikas vadību. Protams, šī<br />

funkcija netika īpaši uzsvērta, bet republikas vadība to labi zināja.<br />

Faktiski birojs kontrolēja visas republikas dzīves jomas un nevienu<br />

lēmumu republikas CK un Tautas komisāru padome nevarēja<br />

pieņemt bez VK(b)P CK biroja sankcijas. Pirmais Latvijas biroja<br />

vadītājs Nikolajs Šataļins centās lieki neuzsvērt biroja noteicošo<br />

lomu, ietekmējot republikas vadību ne tik daudz ar lēmumiem<br />

un rīkojumiem, cik neformālu pārrunu ceļā. 3<br />

1 Таннберг Тыну. Политика Москвы в республиках Балтии в послевоенные<br />

годы (1944–1956). Москва: РОССПЭН, 2010, c. 19–20.<br />

2 Turpat, 28. lpp.<br />

3 Зубкова Елена. Прибалтика и Кремль, с. 143. Sk. arī Krūmiņš Gatis.<br />

Pārvaldes un kadru politika Latvijā 1944.–1947. Diena, 14. jūnijs (2008).<br />

Pieejams: http://diena.lv/lat/izklaide/kd/parvaldes­un­kadru­politikalatvija­1944­1947<br />

52

Situācija saasinājās 1946. gadā, kad par biroja vadītāju kļuva<br />

Vasilijs Rjazanovs, kurš acīmredzot vairāk vēlējās uzsvērt<br />

savu statusu, kā arī izpelnīties Maskavas atzinību (tas nebija<br />

nepieciešams Šataļinam, kurš jau bija pietiekami augsta ranga<br />

CK funkcionārs). Turklāt 1946. gadā pietiekami krasi mainījās<br />

arī Maskavas politika. V. Rjazanovs saskatīja Latvijas<br />

vadībā „nacionālistiskas novirzes”, kas izpaudās, piemēram,<br />

kā Izglītības ministrijas veiktā bērnu pārvešana mājas no Sibīrijas<br />

bērnunamiem 1946. gada maijā, jo mājās tika atvesti arī<br />

vairāki 1941. gada 14. jūnijā izsūtītie bērni. 1 „Nacionālistiskas”<br />

novirzes birojs pārmeta arī Augustam Kirhenšteinam (tajā laikā<br />

Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam), Ministru<br />

Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim un pat valsts drošības<br />

ministram Alfonam Novikam. 2<br />

Vislielāko Rjazanova neapmierinātību izraisīja daļas Latvijas<br />

CK funkcionāru attieksme pret zemniecību, īpaši nostādne,<br />

ko bija paudis CK trešais sekretārs Jānis Jurgens, kurš atbildēja<br />

par lauksaimniecību, uzstājoties pagastu izpildu komiteju<br />

priekšsēdētāju sanāksmē, proti, ka partijai ir jāiekaro zemnieku<br />

uzticība. 3 Ar nepareizu attieksmi pret zemniecību un „nacionālistiskām”<br />

novirzēm V. Rjazanovs izskaidroja slikto labības<br />

un citu produktu centralizētās sagādes uzdevumu izpildi Latvijā.<br />

4 Incidenta rezultātā J. Jurgens un Ministru Padomes Lietu<br />

pārvaldes priekšnieks Jānis Kļaviņš zaudēja savu amatu, 5 bet<br />

vairāki apriņķu partijas sekretāri saņēma partijas sodu. Lai<br />

gan V. Rjazanova izteiktās apsūdzības šķiet pārspīlētas (pilnīgi<br />

iespējams, ka J. Jurgena izteikumi bija tikai taktiska rakstura,<br />

respektīvi, to uzdevums bija nomierināt zemniecību un mudināt<br />

to sadarboties ar padomju režīmu), tomēr viņa satraukumam<br />

1 Swain Geoffrey. „Cleaning up Soviet Latvia”: The Bureau for Latvia<br />

(Latburo), 1944–1947. The Sovietization of the Baltic States, 1940–1956.<br />

Ed. by Olaf Mertelsmann, Tartu: KLEIO, 2003, p. 78.<br />

2 Turpat.<br />

3 Turpat.<br />

4 Turpat.<br />

5 J. Jurgenu vēlāk iecēla par Latvijas Valsts universitātes rektoru.<br />

53

par novirzēm no Maskavas kursa bija zināms pamats, jo liela<br />

daļa Latvijas komunistu uzskatīja, ka kolektivizācija Latvijā ir<br />

vēlama un neizbēgama, tomēr jāņem vērā Latvijas specifika<br />

un nedrīkst kolektivizāciju īstenot ar tādām pašām metodēm,<br />

kādas tika lietotas PSRS 30. gados.<br />

Šis un citi līdzīgi incidenti radīja spriedzi LKP CK un Latvijas<br />

biroja attiecībās, ko izjuta ne tikai latviešu komunisti, bet arī<br />

Maskavas atsūtītie funkcionāri – nelatvieši. 1947. gada 1. aprīlī<br />

LK(b)P CK biroja sēdē, kuru V. Rjazanovs apmeklēja pēdējo<br />

reizi, jo 1947. gada marta beigās Staļins nolēma izbeigt visu<br />

Baltijas biroju darbību, notika asa vārdu pārmaiņa starp V. Rjazanovu<br />

un LK(b)P CK 2. sekretāru Ivanu Ļebedevu. 1 Lēmumu<br />

likvidēt Baltijas birojus Staļins pieņēma tādēļ, ka 1947. gada<br />

februārī notikušās PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas bija<br />

parādījušas, ka padomju režīma pozīcijas Baltijas republikās<br />

ir pietiekami stabilas un ka republikas vadība spēj tikt galā ar<br />

saviem uzdevumiem.<br />

Tomēr tas nenozīmēja, ka republika turpmāk netiks uzraudzīta.<br />

Saglabājās regulārie kontroles mehānismi, kas bija darbojušies<br />

jau pirms biroju izveides, kā arī veidojās jauni. Vienlaikus<br />

ar biroju likvidāciju kontroles funkciju uzticēja pastāvīgiem<br />

VK(b)P CK instruktoriem, katrai republikai atsevišķi. Tika<br />

atrasta „ne tik uzskatāma un uzmācīga kā agrāk, bet tomēr<br />

republikas varas kontroles forma”. 2 Vēl viena Maskavas kontroles<br />

forma bija PSKP CK pārbaudes komisiju (t. s.) brigāžu<br />

nosūtīšana uz republiku veikt kārtējās pārbaudes par to vai<br />

citu jautājumu, kā arī pārbaudīt LKP CK darbību, ja par to bija<br />

sūdzības. Šādas brigādes ziņojums kļuva arī par pamatu, lai<br />

izrēķinātos ar Eduardu Berklavu un citiem nacionālkomunistiem<br />

1959. gada jūlijā.<br />

Regulāro mehānismu galvenā sastāvdaļa bija republikas<br />

kompartijas 2. sekretāra institūts. 1. sekretāra posteni parasti<br />

1 Swain Geoffrey. „Cleaning up Soviet Latvia”: The Bureau for Latvia<br />

(Latburo), 1944–1947. The Sovietization of the Baltic States, 1940–1956.<br />

Ed. by Olaf Mertelsmann, Tartu: KLEIO, 2003, p. 82.<br />

2 Зубкова Елена. Прибалтика и Кремль, с. 145.<br />

54

ieņēma republikas pamattautības pārstāvis, taču viņu vienmēr<br />

uzraudzīja 2. sekretārs – no Maskavas atsūtīts partijas funkcionārs,<br />

krievs pēc tautības, un viņa uzdevums bija būt „centra”<br />

acīm un ausīm republikā, raudzīties, lai Politbiroja formulētā<br />

politika tiktu pareizi īstenota. 1944.–1949. gadā šo posteni<br />

ieņēma Ivans Ļebedevs, 1949.–1952. gadā – Fjodors Titovs,<br />

pēc viņa līdz 1953. gada LKP CK plēnumam jūnijā Valentīns<br />

Jeršovs. Pēc Staļina nāves Latvijā 2. sekretāru sistēma sašķobījās.<br />

1953. gada jūnijā sakarā ar Lavrentija Berijas uzsākto<br />

kursu – nacionālo kadru izvirzīšanu – par otro sekretāru kļuva<br />

latvietis Vilis Krūmiņš. Tomēr 1956. gadā jau atkal par otro<br />

sekretāru no Maskavas atsūtīja Filipu Kašņikovu. Acīmredzot<br />

viņš nespēja sastrādāties ar republikas vadību un 15. LKP<br />

kongresā 1958. gada janvārī CK locekļu vēlēšanās saņēma<br />

diezgan daudz balsu „pret” (lai gan ne vairākumu). Rezultātā<br />

CK plēnumā, kas notika uzreiz pēc kongresa, Kašņikovs netika<br />

atkārtoti ievēlēts par CK sekretāru, jo par viņu balsoja tikai<br />

27 no klātesošajiem 88 CK locekļiem, bet pret bija 31. 1<br />

Šāda Maskavas kandidāta noraidīšana bija unikāla un liecina<br />

par to, ka pēc PSKP 20. kongresa vietējie kompartijas<br />

funkcionāri bija atguvuši pašapziņu, jo Staļina laikā neviens<br />

nebūtu iedrošinājies balsot pret Maskavas izvirzīto kandidātu.<br />

Pēc saskaņošanas ar Maskavu otrā sekretāra amatā atkārtoti<br />

ievēlēja Vili Krūmiņu. Taču šī uzvara bija īslaicīga, un, iespējams,<br />

Latvijas KP CK plēnuma uzdrīkstēšanās bija viens no<br />

momentiem, kas izprovocēja t. s. nacionālkomunistu sagrāvi 2<br />

1959. gada jūlijā, kuras dēļ V. Krūmiņš gada beigās amatu zaudēja.<br />

Par otro sekretāru iecēla Mihailu Gribkovu. 1963. gadā<br />

viņa vietā nāca Nikolajs Beluha. Līdz pat pēdējam Maskavas<br />

1 LVA, PA­101. f., 21. apr., 11. l., 1.–6. lp.<br />

2 Toreizējais <strong>LPSR</strong> kultūras ministrs un Ministru Padomes priekšsēdētāja<br />

Viļa Lāča svainis Voldemārs Kalpiņš 1988. gadā publicētajās atmiņās<br />

rakstīja: „Pēc LKP CK otrā sekretāra Kašņikova izbalsošanas kārtējā<br />

kongresā jau zinājām, ka republikai gandrīz vai katrā PSKP CK nodaļā<br />

ir kāds „nāves ienaidnieks”. Sapratām, ka tas nebeigsies labi.” Kalpiņš<br />

Voldemārs. 1959. gads. Toreiz apsūdzētā liecības. Cīņa, 04.09.1988.<br />

55

„vietvaldim” Vitālijam Soboļevam, kas šo amatu ieņēma<br />

1986.–1990. gadā, visi otrie sekretāri bija krievi.<br />

Baltijas republiku vadības un Kremļa attiecības visumā var<br />

nosaukt par diezgan distancētām. Ir zināms, ka Igaunijas, Latvijas<br />

un Lietuvas CK 1. sekretārus J. Staļins pieņēma tikai vienu<br />

reizi – lai 1949. gada sākumā viņus informētu par lēmumu deportēt<br />

iedzīvotājus. Arī Ņ. Hruščovs republikas vadību oficiāli pieņēma,<br />

šķiet, tikai vienu reizi – 1956. gada decembrī. 1 Arī šo PSRS<br />

līderi maz interesēja iekšējā situācija republikā detaļās, viņš ne<br />

visai labi pazina republikas vadītājus. Par to liecina, piemēram,<br />

Latvijas jautājuma apspriešana PSKP CK Prezidijā 1959. gada<br />

1. jūlijā – dažas dienas pirms LKP CK plēnuma, kurā tika nosodīts<br />

E. Berklavs un citi nacionālkomunisti. Šajā sēdē tika izlemts,<br />

ka J. Kalnbērziņam būs jāatstāj LKP CK 1. sekretāra amats. Par<br />

iespējamo pretendentu tika nosaukts Arvīds Pelše. Ņ. Hruščovs:<br />

„Man nosauca sekretāru propagandas jautājumos Pelši. Personīgi<br />

viņu nepazīstu, es zinu tikai trīs latviešus no vadības. Ja viņš<br />

patiešām ir labs, tad varbūt [vajadzēs] orientēties uz viņu. Man<br />

teica, ka viņš ir neaptraipīts cilvēks, vienmēr ieņēmis principiālu<br />

pozīciju. Bet par to jums jāpadomā pašiem.” 2 Nav zināms, kas īsti<br />

ieteica Pelši, visticamāk, tas varēja būt kāds no PSKP CK sekretāriem<br />

(Mihails Suslovs?) vai nodaļu vadītājiem, kuriem šo viedokli<br />

varēja palīdzēt izveidot zemāki aparāta darbinieki.<br />

PSKP CK bija visai stingra kastu sistēma, kurā bija neiedomājami,<br />

ka valsts līderis varētu tieši kontaktēties ar vienkāršajiem<br />

vai pat vidēja ranga aparāta darbiniekiem, ja vien nebija<br />

īpašas nepieciešamības. Būtībā Hruščova viedokli veidoja PSKP<br />

CK aparāta augstākā līmeņa darbinieki (sekretāri, nodaļu vadītāji),<br />

un pieeja tiem bija tikai LKP CK sekretāriem. Iespējams,<br />

ka J. Kalnbērziņa pasivitāte kontaktos šajā līmenī bija viens no<br />

faktoriem, kas veicināja nacionālkomunistu sagrāvi 1959. gadā.<br />

LKP CK pirmais sekretārs J. Kalnbērziņš vispār bija izvairīgs<br />

kontaktos ar Maskavu, arī augstākajā līmenī. Kā atcerējās<br />

1 Latvijas vēsture. 20. gadsimts, 358. lpp.<br />

2 Президиум ЦК КПСС. 1954–1964. Том 1. Черновые протокольные<br />

записи заседаний. Стенограммы. Москва: РОССПЭН, 2004, с. 381.<br />

56

V. Kalpiņš, 1956. gadā radusies doma par nepieciešamību<br />

palielināt algas operas un baleta vadošajiem māksliniekiem.<br />

Uz Maskavu runāt par šo jautājumu tika deleģēti V. Kalpiņš,<br />

kas tolaik bija kultūras ministra vietnieks, un LKP CK nodaļas<br />

vadītājs Viktors Krūmiņš. Viņi nebija tikuši tālāk par atbilstošās<br />

PSKP CK nodaļas instruktoru, kas neko nevarēja izlemt. Jautājums<br />

bija jārisina augstākā līmenī, bet J. Kalnbērziņš atteicies<br />

to darīt. Ar PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāju Nikolaju<br />

Bulgaņinu runājis Ministru Padomes priekšsēdētājs V. Lācis<br />

un panācis labvēlīgu jautājuma atrisinājumu. Tomēr V. Lācis<br />

neesot bijis priecīgs par to, ka viņam nācies ar to nodarboties,<br />

jo to varēja uzskatīt par subordinācijas pārkāpumu – viņš it<br />

kā apgājis republikas pirmās amatpersonas – LKP CK pirmo<br />

sekretāru un Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju. 1 Šīs<br />

atmiņas labi ilustrē republiku un Maskavas komunikācijas īpatnības,<br />

kas izpaudās gan tajā faktā, ka pat relatīvi maznozīmīgi<br />

jautājumi bija jārisina PSRS augstāko amatpersonu līmenī,<br />

gan arī tajā, ka to varēja izdarīt tikai pašas augstākās republikas<br />

amatpersonas, turklāt bija vēlams, lai iniciatīvu izrādītu republikas<br />

kompartijas pirmais sekretārs.<br />

Arī pēc Hruščova, kad par partijas līderi kļuva Leonīds<br />

Brežņevs, PSRS augstākās vadības attiecības ar Baltijas republikām<br />

saglabājās diezgan atturīgas. Baltiešiem bija rezervēti<br />

daži vadoši amati Maskavā, piemēram, bija izveidojusies tradīcija,<br />

ka PSRS Augstākās Padomes Tautību Padomes (tā pārstāvēja<br />

nevis etniskas grupas, kā varētu domāt pēc nosaukuma, bet<br />

teritorijas – republikas) priekšsēdētāja posteni ieņēma Latvijas<br />

pārstāvji. Dažādos laikos tie bija Vilis Lācis, Jānis Peive, Vitālijs<br />

Rubenis un Augusts Voss. Tas bija tīri ceremoniāls amats<br />

bez reālas varas. Latvietis Arvīds Pelše bija vienīgais Baltijas<br />

republiku pārstāvis, kas 1966. gadā kļuva par PSRS augstākās<br />

vadības – PSKP CK Politbiroja locekli. Taču viņa amats – PSKP<br />

CK Partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs, nebija pārāk<br />

svarīgs, jo komiteja nodarbojās galvenokārt ar partijas biedru<br />

1 Pirms drūmā piecdesmit devītā. Karogs, Nr. 11, 1988, 118. lpp.<br />

57

apelācijām sakarā ar izslēgšanu no partijas vai partijas sodu<br />

uzlikšanu. Pelšes galvenais uzdevums Brežņeva laika Politbirojā<br />

bija tīri ceremoniāls – demonstrēt saikni ar Ļeņinu, jo,<br />

atšķirībā no pārējiem Politbiroja locekļiem, kuri savu partijas<br />

karjeru bija sākuši Staļina laikā (un pateicoties Staļina represijām<br />

pret Ļeņina līdzgaitniekiem), viņš bija darbojies revolucionārajā<br />

kustībā kopš 1915. gada, piedalījies 1917. gadā Februāra<br />

revolūcijā un boļševiku apvērsuma organizācijā 1917. gada<br />

oktobrī, kā arī pilsoņu karā. Iespējams, latviešu kā „revolūcijas<br />

bruņinieku”, īsteno ļeņiniešu un nekorumpētu komunistu tēls<br />

bija viens no apsvērumiem, kādēļ Mihails Gorbačovs izvēlējās<br />

LKP CK 1. sekretāru Borisu Pugo 1988. gadā iecelt PSRS iekšlietu<br />

ministra amatā.<br />

Republikas līdera loma<br />

Runājot par Latvijas PSR un centra attiecībām, jāņem vērā,<br />

ka tās ietekmēja cīņa starp dažādiem nomenklatūras grupējumiem<br />

pēc resoru principiem, kā arī personīgās attiecības starp<br />

republikas augstākās vadības pārstāvjiem. Nereti Maskava tika<br />

iesaistīta vietējo līderu savstarpējo konfliktu un varas spēļu risināšanā,<br />

kā tas notika Latvijā 1959. gadā. Republikas CK pirmo<br />

sekretāru varētu iztēloties kā Maskavas satrapu vai vietvaldi,<br />

kas ir pilnībā atkarīgs no „centra” un kalpo tikai tā interesēm.<br />

Taču tas būtu stipri vienkāršots attēls. Lai pildītu savas funkcijas,<br />

viņam bija nepieciešams vietējās partijas nomenklatūras un<br />

izpildvaras atbalsts, kas nozīmēja arī rēķināšanos ar tās interesēm.<br />

Spēja izlaipot starp nereti pretrunīgajām Maskavas un<br />

vietējām interesēm bija kompartijas pirmā sekretāra amata ilggadības<br />

atslēga, bet, lai to izdarītu, bija svarīgi nostiprināt savu<br />

vienpersonisko varu un atsist jebkādus mēģinājumus šo varu<br />

atņemt, lai no kuras puses tie nāktu.<br />

Labs piemērs šajā ziņā ir nacionālkomunistu sagrāve Latvijā<br />

un būtībā tādu pašu nacionālkomunistu izvairīšanās no sagrāves<br />

1959. gadā Lietuvā. Problēmas Latvijā un Lietuvā 50. gados<br />

bija ļoti līdzīgas, un viena no būtiskākajām bija tā, ka partijas un<br />

58

pārvaldes aparātā bija liels no citām republikām atsūtīto ierēdņu<br />

īpatsvars, viņi neprata vietējās valodas un arī nevēlējās tās<br />

mācīties. Lietuvā, tāpat kā Latvijā, pēckara gados vecos komunistus<br />

pagrīdniekus, kuru jau tā nebija daudz, turklāt ļoti daudzi<br />

bija krituši karā, no partijas un valsts ierēdniecības augstākajiem<br />

ešeloniem izspieda pārkrievojušies tautieši no Krievijas<br />

un citām republikām, kā arī „īstie” krievi no citām republikām.<br />

Tas viss radīja spriedzi republikas kompartijās.<br />

Lietuvā varbūt lielākā mērā nekā Latvijā 50. gadu otrajā<br />

pusē varam runāt par centieniem vadošos amatos no citām<br />

PSRS republikām atsūtītos cittautiešus aizstāt ar „nacionālajiem<br />

kadriem” – tas, protams, radīja neapmierinātību un sūdzības<br />

par nacionālismu kadru politikā. Vienlaikus Ungārijas un<br />

Polijas 1956. gada notikumu iespaidā, kā arī liberalizācijas<br />

atmosfērā pēc PSKP 1956. gada februārī notikušā 20. kongresa<br />

plašākā sabiedrībā arvien biežāk izpaudās nacionālistisks<br />

noskaņojums. Lietuvā, kurā pretošanās padomju režīmam pēc<br />

kara bija plašāka un organizētāka nekā Latvijā, turklāt būtiska<br />

bija katoļu Baznīcas kā opozīciju ideoloģiski saliedējoša spēka<br />

loma, nacionālisms izpaudās atklātāk. Lietuvā gan nacionālismam<br />

bija sava specifika – tajā izpaudās ne tikai reakcija uz Maskavas<br />

nacionālo politiku un dominanci, bet arī spriedze attiecībās<br />

ar Lietuvas poļiem. Lietuvā centieni aizstāt iebraucējus<br />

ar „nacionālajiem kadriem” bija visai sekmīgi salīdzinājumā ar<br />

Latviju. Tā 1959. gadā jau 67% partijas aparāta darbinieku bija<br />

lietuvieši. Valsts pārvaldes aparātā, saimniecisko, kooperatīvo<br />

un sabiedrisko organizāciju vadībā – 70%. 1<br />

Salīdzinājumā ar 1952. gadu, kad nomenklatūras darbinieku<br />

vidū (tas ietvēra kā partijas, tā valsts pārvaldes, saimnieciskās<br />

vadības un sabiedrisko organizāciju vadību) lietuviešu bija<br />

tikai 48,2%, tieši partijas aparātā 1952. gada sākumā bija tikai<br />

37,6% lietuviešu, un pat lauku rajonu partijas komitejās lietuviešu<br />

bija tikai 40%. 2 Izmaiņas bija ļoti būtiskas. 1959. gada<br />

1 Lietuvas Speciālais arhīvs (Lietuvos Ypantigasis archyvas) (tālāk – LSA),<br />

1771. f., 96. apr., 34. l., 3. lp.<br />

2 Turpat, 131. apr., 184. l., 4. lp.<br />

59

jūlijā pēc PSKP CK pieprasījuma abās republikās notika plēnumi,<br />

kuros bija jāaplūko „nacionālistiskās novirzes” republikas<br />

partijas organizāciju darbībā, īpaši kadru politikā. Latvijā<br />

plēnums ievadīja republikas vadības maiņu un plaša mēroga<br />

„tīrīšanas” partijas un komjaunatnes aparātā, izpildvarā un<br />

plašsaziņas līdzekļos divu gadu garumā. Lietuvā plēnuma dalībnieki<br />

samērā mēreni pakritizēja paši sevi un jau 1958. gadā no<br />

darba atlaisto Viļņas universitātes rektoru Jozu Bulavu un dažu<br />

citu augstskolu vadību un mācībspēkus, kas it kā bija pieļāvuši<br />

nacionālistiskas novirzes un par to jau bija sodīti.<br />

Kāpēc Latvijā līdzīga politika beidzās ar tās faktiskās „valdības”<br />

– LKP CK biroja sastāva kardinālu nomaiņu, bet Lietuvā<br />

– būtībā bez sekām? Iemesli bija vairāki, tomēr viens no<br />

galvenajiem slēpās CK pirmo sekretāru personībā un vadības<br />

stilā. Latvijā Jānis Kalnbērziņš bija drīzāk laipotājs, viņš centās<br />

atrast līdzsvaru starp dažādajiem grupējumiem, kas bija izveidojušies<br />

Centrālajā Komitejā. CK birojā bija skaidri saskatāmi<br />

divi grupējumi – viena centrs bija enerģiskais Ministru Padomes<br />

priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs, aiz otrā acīmredzot<br />

stāvēja CK sekretārs Arvīds Pelše, kurš gan nekādi neafišēja<br />

savu lomu līdz pat 1959. gada jūnijam. Acīmredzot A. Pelše bija<br />

atradis pietiekami nopietnus aizbildņus Maskavā. Viena versija<br />

ir tāda, ka viņa sieva esot bijusi PSKP CK Polibiroja locekļa<br />

Mihaila Suslova radiniece. Vienkāršāks izskaidrojums ir tāds,<br />

ka A. Pelše bija atstājis labu iespaidu uz PSKP CK sekretāru<br />

Nuriddinu Muhitdinovu, kas vadīja uz Rīgu nosūtīto pārbaudes<br />

brigādi, un ka viņš izvirzīja Pelši kā alternatīvu sakompromitētajam<br />

Kalnbērziņam.<br />

A. Sniečkus Lietuvā bija autoritārs līderis, kas nekādā gadījumā<br />

nebija gatavs pieļaut, lai viņam blakām atrastos kāds, kas<br />

varētu pretendēt uz viņa posteni vai pat tikai apstrīdēt viņa<br />

līderību. Maskava vairākkārt vēlējās nomainīt Sniečku – 1946.,<br />

1952., 1953., 1960. gadā – taču viņš vienmēr prata tikt vaļā no<br />

potenciālajiem pretendentiem. 1 Jāatzīmē, ka ar M. Suslovu<br />

1 Tininis Vytautas. Sovietinė Lietuva ir jos veikėjai. Vilnius: Enciklopedija,<br />

1994, plp. 256–259.<br />

60

Lietuvas līderim bija diezgan labas, lai gan ne visai tuvas attiecības<br />

jau kopš kara laika, kas arī, protams, stiprināja viņa<br />

pozīcijas Maskavā. Tomēr galvenais bija labi attīstītais izdzīvošanas<br />

instinkts. Raksturīgs viņa vadības stila piemērs bija<br />

izrēķināšanās ar Ministru Padomes priekšsēdētāju Mečislovu<br />

Gedvilu, kurš mēģināja darboties patstāvīgi un ignorēt Sniečku.<br />

1955. gadā Gedvilam Maskavā bija izdevies panākt zināmas<br />

ekonomiskas priekšrocības Lietuvai. Atgriezies mājās, viņš bija<br />

izteicies, ka vienīgais aizsargājot Lietuvas intereses, bet Sniečkus<br />

šajā ziņā esot bailīgs, jo kārtojot lietas ar PSKP CK aparāta<br />

darbiniekiem, bet nevēršoties pie vadības. Jau drīz vien kritikas<br />

objekts par to uzzināja, un Gedvils zaudēja savu amatu. 1<br />

Nacionālkomunistu sakāve 1959. gadā būtiski ilgtermiņā<br />

ietekmēja Latvijas attīstību. A. Pelšes un viņa pēcteča Augusta<br />

Vosa laikā republikas ekonomisko interešu aizstāvība bija tabu<br />

temats. Tas nenozīmē, ka tas netika darīts, bet, atšķirībā no<br />

Igaunijas un Lietuvas, kur republikas kompartijas CK augstākā<br />

vadība aktīvi lobēja republikas ekonomiskās intereses Maskavā,<br />

Latvijas partijas vadība to bija atstājusi Ministru Padomes,<br />

Valsts plāna un attiecīgo ministriju un resoru ziņā. Iespējams,<br />

ka republikas līderu neieinteresētība un centieni izkalpoties<br />

Maskavas priekšā bija galvenais iemesls, kādēļ Latvija, kas<br />

50. gadu beigās, pēc vēsturnieka Gata Krūmiņa pētījuma rezultātiem,<br />

bija ekonomiski veiksmīgākā ne tikai Baltijā, bet arī visā<br />

PSRS, 2 kopš 60. gadiem arvien vairāk sāka zaudēt šīs pozīcijas.<br />

Tajā pašā laikā viņam jāpiekrīt, ka arī 50. gadu otrajā pusē<br />

republikas vadības lielāka aktivitāte republikas interešu aizstāvībā<br />

bija saskatāma tikai pēc tam, kad Maskavas politiskās<br />

nostādnes to iedrošināja.<br />

1 Tininis Vytautas. Sovietinė Lietuva ir jos veikėjai. Vilnius: Enciklopedija,<br />

1994, plp. 170–172.<br />

2 Krūmiņš Gatis. Ekonomiskā un finansiālā politika Latvijā 1953.–1959.<br />

Referāts starptautiskā zinātniskā konferencē „Baltijas valstis PSRS sastāvā:<br />

no poststaļinisma līdz pārbūvei. 1953–1990.” Rīga, 2012. gada<br />

19. aprīlis.<br />

61

Latvieši un kompartija<br />

Kompartijas biedra karte bija nepieciešama, lai ieņemtu<br />

vadošus amatus, tādēļ latviešu īpatsvars LKP netieši liecināja<br />

par viņu relatīvo ietekmi varas un saimnieciskajās struktūrās.<br />

Statistiskas dati liecina, ka latviešu īpatsvars kompartijas biedru<br />

vidū no 1944. līdz 1990. gadam, kad LKP sašķēlās, nekad nesasniedza<br />

pat pusi (sk. 1. tabulu), respektīvi, bija krietni mazāks<br />

par latviešu īpatsvaru kopējā iedzīvotāju skaitā.<br />

62<br />

1. tabula<br />

Latviešu īpatsvars Latvijas Komunistiskajā partijā 1945.–1985. gadā<br />

(1986. gada 1. janvārī, %)<br />

LKP biedru un kandidātu<br />

kopskaits<br />

No tiem etniskie<br />

latvieši (procentos)<br />

1945 1955 1965 1975 1985<br />

10 987 48 548 102 806 143 305 177 258<br />

32,09 32,01 38,56 40,02 39,84<br />

Avots: LVA, PA­101. f., 8. apr., 50. l., 34., 34. o.p. lp.; 18. apr., 136. l.,<br />

25. lp.; 28. apr., 127. l., 30.–32. o.p. lp.; 39. apr., 93. l., 16., 16. o.p. lp.;<br />

55. apr., 154. l., 10., 10. o.p. lp.<br />

Lai gan latviešu īpatsvars LKP 60.–80. gados pieauga, tomēr<br />

pieaugums bija diezgan mazs. Kas noteica tik lielu atšķirību no<br />

Lietuvas, kur lietuviešu īpatsvars partijā bija pieaudzis no 37%<br />

1953. gadā līdz 63,7% 1965. gadā? 1 Viens no faktoriem nenoliedzami<br />

bija iedzīvotāju etniskais sastāvs. Kaut arī visās Baltijas<br />

republikās pēckara gados organizēti un neorganizēti ieplūda<br />

liels skaits imigrantu no citām republikām, Latvijā imigrācijas<br />

tempi bija visaugstākie. Kā liecina demogrāfu aprēķini, lielākā<br />

daļa migrantu ieradās jau pēckara gados – no kara beigām līdz<br />

pirmajai padomju laika tautskaitei 1959. gadā, un, ieskaitot jau<br />

te dzimušos pēcnācējus, pieplūdums pārsniedza 400 tūkstošus.<br />

Turpmākajās desmitgadēs ieceļotāju bija mazāk, tomēr kopumā<br />

1 Anušauskas Arvydas, Banionis Juozas, Bauža Česlovas et. al. Lietuva,<br />

1940–1990: okupuotos Lietuvos istorija. 2005, plp. 424.

kopš 1945. gada bija ieradušies 708 tūkstoši. 1 Tā kā migrācijas<br />

devums iedzīvotāju skaita pieaugumā visus pēckara gadus pārsniedza<br />

iedzīvotāju dabīgo pieaugumu, latviešu īpatsvars kopējā<br />

republikas iedzīvotāju skaitā samazinājās no 79% 1940. gadā<br />

līdz 62% 1959. gadā un 52% 1989. gadā. 2 Būtisku iebraucēju<br />

daļu veidoja dažāda līmeņa vadošie darbinieki, kā arī militārpersonas,<br />

starp kurām bija augsts kompartijas biedru īpatsvars,<br />

tādēļ imigrācijas iespaids uz kompartijas sastāvu bija, iespējams,<br />

pat lielāks nekā uz kopējo republikas iedzīvotāju sastāvu.<br />

Prioritāte uzņemšanai kompartijā tika dota rūpniecības<br />

strādniekiem un inženieriem, lai uzturētu iespaidu, ka komunistiskā<br />

partija ir pirmām kārtām „strādnieku šķiras avangarda”<br />

– rūpniecības – strādnieku partija. Latvieši visus pēckara<br />

gadus visai sistemātiski tika „izskaloti” no rūpniecības uzņēmumiem,<br />

īpaši lielākajiem, kā arī no visiem, kas ražoja militāro<br />

produkciju. Tā kā visi lielākie uzņēmumi tika nodoti Savienības<br />

pārziņā, to vadību un inženierus komplektēja lielā mērā ne<br />

no vietējiem iedzīvotājiem. Arī dzelzceļa un ūdens transporta<br />

uzņēmumi, kas Staļina laikā bija pusmilitarizētas institūcijas,<br />

centās atbrīvoties no cilvēkiem, kuru biogrāfija nešķita pietiekami<br />

laba, un latviešu vidū tādu, protams, bija vairāk. It īpaši<br />

tas attiecās uz jebkāda veida vadošajiem amatiem, sākot ar<br />

viszemākajiem, kā arī uz tehniķiem un inženieriem. Latvieši<br />

pamazām tika atspiesti uz maznozīmīgākām nozarēm (no<br />

marksisma–ļeņinisma ideoloģijas un PSRS ekonomisko interešu<br />

viedokļa). Tas atspoguļojās arī partijas biedru sastāvā. Tādēļ<br />

ir saprotams, ka, piemēram, Rīgas pilsētas partijas organizācijā<br />

1986. gada 1. janvārī latviešu bija tikai 23,46%, 3 tradicionāli par<br />

latvisku uzskatītajā Latvijas lielākajā un slavenākajā rūpnīcā<br />

1 Eglīte Pārsla, Mežs Ilmārs. Latvijas kolonizācija un etniskā sastāva<br />

izmaiņu cēloņi 1944.–1990. gadā. Grām.: Okupācijas režīmi Latvijā<br />

1940.–1956. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2001. gada pētījumi.<br />

Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 416. lpp.<br />

2 Turpat, 422. lp.<br />

3 LVA, PA­101. f., 55. apr., 155. l., 52., 52. o.p. lp.<br />

63

VEF – tikai 24% 1 no visiem komunistiem, bet ražošanas apvienībā<br />

„Alfa”, kas jau kopš dibināšanas bija ar izteiktu militāru<br />

ievirzi, – tikai 10,8%. 2 Tā kā partijas pirmorganizāciju locekļu<br />

noskaņojumam bija būtiska nozīme Atmodas laikā, nav pārsteigums,<br />

ka „Alfa” 80. gadu beigās kļuva par vienu no Latvijas<br />

neatkarības atjaunošanas pretinieku cietokšņiem.<br />

Pēc nodarbinātības latviešu īpatsvars 1987. gadā bija pietiekami<br />

jūtams tikai lauksaimniecībā, tautas izglītībā (ar tendenci<br />

samazināties), kultūrā un mākslā, kā arī valsts pārvaldes orgānos<br />

(56% salīdzinājumā ar 58% 1977. gadā). Rūpniecībā, transportā<br />

un sakaru jomā tikai 38% strādājošo bija latvieši, celtniecībā –<br />

46%, bet zinātnē – tikai 42%. 3 Lietuvā un Igaunijā pamatnācijas<br />

īpatsvars strādājošo vidū bija augstāks visās jomās.<br />

Otrais latviešu zemās pārstāvniecības iemesls kompartijā<br />

zināmā mērā bija saistīts ar pirmo, jo latviešu marginalizācija<br />

ekonomikā radīja iespaidu, ka kompartija ir „krievu” partija,<br />

kurā latviešiem nav ko meklēt. Latviešu nevēlēšanās stāties<br />

kompartijā un komjaunatnē uztrauca vietējos komunistus jau<br />

kopš pirmās padomju okupācijas 1940.–1941. gadā, jo tas skaidri<br />

parādīja, ka vairums latviešu padomju varu neuzskata par<br />

leģitīmu un nevēlas iekļauties tās varas aparātā. Vietējie komunisti<br />

zināja, ka atbalsta bāze padomju režīmam latviešu vidū ir<br />

šaura un atkarīga no padomju varas politikas un tās panākumiem.<br />

Ne politika, ne tās rezultāti neveicināja režīma popularitāti<br />

ne pirms kara, ne vēl jo vairāk pēc kara.<br />

Pirmajā padomju okupācijas gadā atbildīgus ierēdņus masveidā<br />

sūtīja no citām republikām, tomēr viņu kopskaits vēl bija<br />

samērā mazs, lai gan kara sākumā viņi veidoja vismaz pusi no<br />

5057 Latvijas kompartijas organizācijas biedriem. 4 Vietējie<br />

1 Turpat, 136., 136. o.p. lp.<br />

2 Turpat, 143., 143. o.p. lp.<br />

3 Труд в СССР (Статистический сборник). Москва: Финансы и<br />

статистика, 1988, с. 22–23.<br />

4 Sīkāk par šo jautājumu sk.: Bleiere Daina, Butulis Ilgvars, Feldmanis<br />

Inesis u. c. Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945). Rīga: Jumava,<br />

2007, 197.–204. lpp.<br />

64

komunisti to uzskatīja par pagaidu pasākumu, kamēr vēl nav<br />

izaudzināti savi kadri. Tomēr pēc kara viņi sāka apzināties,<br />

ka latviešu pozīcijas partijas un saimniecisko struktūru, kā<br />

arī iekšlietu un drošības orgānu vadībā ir vājas. Ļoti daudzi<br />

1940.–1941. gada komunisti un komjaunieši bija krituši karā.<br />

Tie, kas bija izdzīvojuši, skaidri redzēja, ka viņu ietekme rūk, ka<br />

aizvien lielāku vietu ieņem cilvēki, kas neko nezina par Latviju<br />

un kuriem tās labklājība ir mazsvarīga. Vietējos komunistus (un<br />

daudzus t. s. Krievijas latviešus) uztrauca arī tas, ka iedzīvotāji,<br />

kā viņi labi zināja, uztvēra padomju režīmu kā okupācijas varu<br />

un bija tai lojāli tikai tāpēc, ka citas alternatīvas nebija.<br />

Liberālākā atmosfēra pēc PSKP 20. kongresa iedrošināja<br />

par šo problēmu izteikties atklātāk. 1959. gada 25. februārī<br />

E. Berklavs avīzē „Rīgas Balss” publicēja rakstu „Saruna no<br />

sirds”, kurā izteica nožēlu, ka latvieši nevēlas stāties komjaunatnē<br />

vai kompartijā, un aicināja atteikties no aizspriedumiem,<br />

jo „mūsu gaita uz priekšu būs vēl ātrāka, ja visi labākie, arī latviešu<br />

tautas labākie dēli atradīsies cīnītāju avangardā – komjaunatnē,<br />

partijā”. 1 Lai gan labi domāts, raksts uzreiz izraisīja<br />

asu Maskavas reakciju. PSKP CK Propagandas un aģitācijas<br />

savienotajās republikās nodaļa vērsa LKP CK uzmanību uz<br />

to, ka E. Berklava raksts ir „politiski kļūdains un kaitīgs”. Kur<br />

kaitīgums izpaudās? Uz to kodolīgu atbildi sniedza 14. aprīlī<br />

pieņemtais LKP CK biroja lēmums: „Nepareizi ir tas, ka rakstā<br />

atklāti atzīts tāds fakts, it kā daudzi labākie republikas cilvēki,<br />

īpaši latviešu tautības, neiestājas partijā un komjaunatnē.” 2<br />

Pēc 1959. gada jūlija plēnuma atklāti par šo jautājumu vairs<br />

neviens neuzdrošinājās izteikties. Tomēr jau kopš 50. gadu<br />

vidus īpaši inteliģences vidū diezgan populārs bija uzskats, kas<br />

minētajā rakstā bija pietiekami skaidri izteikts, – „kārtīgiem”<br />

cilvēkiem jāstājas partijā, lai „sliktie” nevarētu visu darīt pēc<br />

1 Raksts un ar to saistītie materiāli ir publicēti rakstā: Eduarda Berklava<br />

aicinājums latviešiem papildināt LKP rindas: kāda raksta atskaņas<br />

(materiālu publicēšanai sagatavojusi Irēne Šneidere). Latvijas Vēstures<br />

Institūta Žurnāls, Nr. 1, 2009, 120.–135. lpp.<br />

2 Turpat, 132. lpp.<br />

65

sava prāta. Kā arguments tika piesaukta situācija Igaunijā un<br />

Lietuvā. Lai gan ar šādiem apsvērumiem varēja maskēt arī tīri<br />

karjeriskus apsvērumus, tomēr nebūtu pareizi izskaidrot stāšanos<br />

partijā tikai ar karjerismu.<br />

Vismaz 50. un 60. gados būtiska nozīme bija arī ilūzijām,<br />

ka padomju sistēmu ir iespējams pārveidot „no iekšpuses”. Kā<br />

savās atmiņās rakstīja dzejnieks Māris Čaklais, „ar Ojāru Vācieti<br />

sākās ne tikai jauna dzejas strāva – sākas jauna pēckara jaunatnes<br />

kustība. Tie ir cilvēki, kuri uzstājas par iedomāta sociālisma<br />

iedomātu ideālu tīrību, ar Ļeņinu sit Staļinu, runā par<br />

ļeņinisko normu atjaunošanu, cenšas reformēt sistēmu, vārdu<br />

sakot, nodarbojas ar to pašu, ko vēlāk Čehoslovākijā mēģināja<br />

darīt tie, kas gribēja veidot „sociālismu ar cilvēcisku seju””. 1<br />

M. Čaklais nosauca to par vienu no savām jaunības laika ilūzijām.<br />

Tomēr nevar noliegt, ka viņa un citu jauno literātu darbībai<br />

bija būtiska nozīme, lai 1965. gadā no Rakstnieku savienības<br />

(RS) valdes izbalsotu Arvīdu Griguli, Žani Grīvu, Jūliju<br />

Vanagu un citus „padomjlaika, padomjgara pīlārus”. 2 Rezultātā<br />

RS bija svarīga loma, mazinot vajāšanu pret Vizmu Belševicu,<br />

cenšoties atbalstīt notiesāto dzejnieku Knutu Skujenieku 3 un<br />

citos gadījumos. Tās bija mazas morālas uzvaras, bez kurām šo<br />

cilvēku liktenis būtu vēl grūtāks, nekā tas bija. Taču tās nespēja<br />

apturēt vajāšanas vispār. Nevar noliegt, ka pretestība no iekšienes<br />

pamazām izskaloja padomju režīma ideoloģiskos pamatus,<br />

nodrošināja brīvāku gaisotni, tomēr tā bija cīņa ar vējdzirnavām,<br />

kurā galu galā sistēma tomēr tā vai citādi paturēja virsroku. 4<br />

1 Čaklais Māris. Laiks iegravē sejas. Uzmetumi memuāriem. Pirmā<br />

grāmata. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000, 43. lpp.<br />

2 Turpat, 44. lpp.<br />

3 Sk.: Čaklā Inta. Kā dzeja izlauzās brīvībā. No „Stāsta par Knuta Skujenieka<br />

grāmatas neizdošanu”. Grāmatas aizkulises. Apceres, dokumenti,<br />

intervijas, atmiņas. Sast. Rita Luginska, Saulcerīte Viese. Rīga: Sol Vita,<br />

2002, 74.–95. lpp.<br />

4 Par traģikomiskām epizodēm cīņā par literārā mantojuma saglabāšanu<br />

sk., piemēram, Saulcerītes Vieses dienasgrāmatas (Viese Saulcerīte.<br />

Mūža audi. Rīga: Apgāds JD, 2008) un Silvijas Radzobes atmiņas (Radzobe<br />

Silvija. Uz skatuves un aiz kulisēm. Rīga: Zinātne, 2011).<br />

66

Tomēr arī pilnīgi nesekmīgi centieni reformēt sistēmu, padarīt<br />

to cilvēcīgāku un liberālāku nebija. Galu galā tie sagatavoja<br />

apstākļus Atmodas laikam, valstiskās neatkarības atjaunošanai,<br />

kas noteikti būtu daudz sarežģītāks, sevišķi sākumposmā, ja<br />

nebūtu tādu cilvēku kā Jānis Peters, Džemma Skulme, Māris<br />

Čaklais, Imants Ziedonis, ar kuru viedokli rēķinājās vara un<br />

kurus uzklausīja tauta.<br />

1959. gadā sakautie nacionālkomunisti (Eduards Berklavs,<br />

Pauls Dzērve, Voldemārs Kalpiņš u. c.) bija 30. un 40. gadu<br />

paaudzes pārstāvji. Kreisie radikāļi, kas cīnījās pret K. Ulmaņa<br />

režīmu, savā laikā ticēja staļinisma dogmām, bet pēc tam bija<br />

zaudējuši ticību. Viņi nekādā ziņā nebija padomju režīma pretinieki.<br />

Kā 1993. gadā savā dienasgrāmatā rakstīja V. Kalpiņš:<br />

„Aizstāvējām latviešu nācijas tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, nevis<br />

lai atbrīvotos no padomju varas, bet lai saglabātu to, gan izveidojot<br />

tai jaunu, cilvēciskāku seju.” 1 Viņu centieni cieta krahu –<br />

vieni, kā E. Berklavs, pilnībā atmeta agrākos uzskatus, citi, kā<br />

V. Kalpiņš, uzskatīja, ka no pagātnes nevar atteikties.<br />

Vai 50. un 60. gadu paaudzes inteliģenti, kas cerēja reformēt<br />

sistēmu no iekšienes, ir pielīdzināmi nacionālkomunistiem (vai<br />

reformkomunistiem, ja šāds termins labāk patīk)? Šķiet, ka ne<br />

gluži. 1959. gads sagrāva ilūzijas par to, ka vienā PSRS republikā<br />

ir iespējams „sociālisms ar cilvēcisku seju”. Varšavas bloka<br />

valstu intervence Čehoslovākijā 1968. gadā, kā arī 1965. gadā<br />

uzsāktās ekonomiskās reformas izčākstēšana izraisīja šaubas<br />

par to, ka padomju režīmu vispār ir iespējams reformēt. Kad<br />

ilūzijas par iespējām reformēt sistēmu iekšienes zuda, to vietā<br />

nāca pragmatiski apsvērumi par nepieciešamību aizstāvēt savas<br />

jomas intereses, izdarīt kaut ko derīgu. Tas, protams, bija svarīgi<br />

ne tikai intelektuāļiem. Jebkurā darbības sfērā bija cilvēki,<br />

kas apzinājās, ka ir spējīgi paveikt daudz un labāk nekā citi. Partijas<br />

biedra karte šādu iespēju pavēra. Piemēram, bijušais sovhoza<br />

„Madliena” direktors Jūlijs Beļavnieks atceras, ka Latvijā<br />

1 Bērsons Ilgonis, Voldemārs Kalpiņš. Protestēšana un kalpošana. Stāja.<br />

Voldemāra Kalpiņa laiks. Rīga: Rakstnieku muzeju biedrība „Pils”,<br />

2011, 367. lpp.<br />

67

ilgstoši par kolhoza priekšsēdētājiem bija strādājuši tikai divi<br />

bezpartejiskie. Uzņemšanas kritēriji partijā kļuva pielaidīgāki,<br />

un, ja „nepareizības” biogrāfijā nebija pārāk lielas, partija bija<br />

gatava pievērt acis, ja runa bija par talantīgu speciālistu, kā tas<br />

bija paša J. Beļavnieka gadījumā. Viņa vecāki, kuriem piederēja<br />

57 hektāru saimniecība, pēc kara bija ieskaitīti kulaku kategorijā<br />

un arī 1949. gada 25. martā izsūtāmo sarakstos. No izsūtīšanas<br />

uz Sibīriju viņi paglābās, slēpjoties un pametot mājas.<br />

Tomēr ar vēlēšanos iestāties partijā bija par maz. Partijā<br />

nevarēja iestāties, tajā uzaicināja. Turklāt pastāvēja kvotas<br />

noteiktām iedzīvotāju kategorijām. Tās bija diezgan lielas, un<br />

partijā vairāk uzņēma rūpniecības strādniekus, jo kompartija<br />

tradicionāli skaitījās rūpniecības proletariāta partija, kā arī<br />

laukos – sovhozu strādniekus un kolhozniekus (šajā kategorijā<br />

gan ietilpa ne tikai vienkāršie kolhoznieki, bet arī saimniecību<br />

vadošais personāls); daudz mazākas tās bija inteliģencei.<br />

Lai gan kompartijā vienmēr bija ne mazums karjeristu un,<br />

gadu gaitā mazinoties ideoloģiskajai motivācijai, tādu kļuva<br />

vairāk, tomēr atklāts karjerisms netika atbalstīts, tāpat kā<br />

pieķeršanās mantai un citiem labumiem, kā arī nosliece uz<br />

sadzīviskiem skandāliem un laulības pārkāpšanu. Partijas pirmorganizāciju<br />

uzdevums bija sekot līdzi savu biedru uzvedībai.<br />

Staļina laikā komunistu sadzīves ekscesus apkaroja ar aizrautību<br />

(dzeršana un laulības pārkāpšana bija visizplatītākie). Kopš<br />

60. gadiem jaukšanās personīgajā dzīvē vairs netika uzskatīta<br />

par pašsaprotamu, tā notika tikai īpašos gadījumos, tādēļ vēl<br />

jo vairāk neviens nevēlējās tikt iztincināts pirmorganizācijas vai<br />

rajona komitejas sapulcē, un partijas sodi par pārkāpumiem<br />

bija vērā ņemams uzvedību regulējošs faktors.<br />

Partijas nomenklatūra<br />

Teorētiski Komunistiskās partijas ietekmi valsts dzīvē noteica<br />

tās ierindas biedru skaits un ietekme visās dzīves jomās,<br />

taču faktiski viņiem nebija nekādas reālas varas. Viņiem nebija<br />

tiesību iebilst pret lēmumiem, kurus bija pieņēmuši partijas<br />

68

augstākie orgāni. Šaubas par šādiem lēmumiem izraisīja „augšu”<br />

neapmierinātību un dažkārt arī sankcijas. Diezgan raksturīgs<br />

piemērs bija partijas pirmorganizāciju reakcija uz LKP<br />

CK 1959. gada jūlija plēnuma lēmumiem, kuros tika nosodīti<br />

t. s. nacionālkomunisti. Dažās partijas organizācijās komunisti<br />

bija atļāvušies kritizēt plēnuma lēmumu vai vismaz izteikuši<br />

šaubas, arī Partijas vēstures institūtā, kas pēc sava statusa bija<br />

LKP CK nodaļa un kurā strādāja daudzi t. s. vecie komunisti.<br />

Daudzi no viņiem bija pieredzējuši partijas rindu „tīrīšanas”<br />

30. gados PSRS, kā arī Staļina represijas. Citi bija vecie<br />

pagrīdnieki, kuriem bija ne mazums nopelnu Latvijas sovetizācijā.<br />

Tieši tādēļ viņi uzskatīja, ka ir tiesīgi atklāti izteikt savu<br />

viedokli. Taču augstākā priekšniecība nebija gatava pieļaut<br />

viedokļu plurālismu, lai gan tas nekādi nespēja ietekmēt jau<br />

pieņemtos lēmumus. LKP CK birojs pieņēma īpašu lēmumu,<br />

kurā apgalvoja, ka institūta komunistu sanāksme ir parādījusi<br />

viņu „politiskā brieduma trūkumu un neveselīgos noskaņojumus”,<br />

un pieprasīja vēlreiz apspriest plēnuma lēmumus,<br />

turklāt piedaloties CK Propagandas un aģitācijas nodaļas<br />

vadītājam. 1<br />

Lielāka ietekme bija partijas aparātam, dažkārt to sauc arī<br />

par partijas nomenklatūru, 2 kas varbūt nav gluži precīzi, jo<br />

nomenklatūrā ietilpa ne tikai Komunistiskās partijas vadība<br />

un ierēdniecība, bet arī valsts administratīvās pārvaldes un visu<br />

tautsaimniecības nozaru un sabiedrisko organizāciju atbildīgās<br />

amatpersonas. Sava nomenklatūra bija arī t. s. spēka struktūrām<br />

– Iekšlietu ministrijai, Bruņotajiem spēkiem, valsts drošības<br />

orgāniem. Tā kā visietekmīgākā bija partijas nomenklatūra,<br />

viens no Dienvidslāvijas kompartijas vadītājiem – Milovans<br />

Džilass, kas bija kļuvis par disidentu, pirmais izvirzīja ideju par<br />

to, ka birokrātija komunistiskajās valstīs, „pareizāk sakot, politiskā<br />

birokrātija”, ir kļuvusi par jaunu valdošo šķiru. 3 Šo domu<br />

1 LVA, PA­101. f., 22. apr., 29. l., 62.–63. lp.<br />

2 Nomenklatūra – no lat. nomenclatura – ‘vārdu saraksts’.<br />

3 Djilas Milovan. The New Class: An Analysis of the Communist System.<br />

New York: Frederick A. Praeger, 1957, p. 38.<br />

69

tālāk attīstīja Mihails Vosļenskis. Viņš ieviesa terminu „nomenklatūra”,<br />

ar ko apzīmēt jauno šķiru, kas faktiski „ir padomju<br />

sabiedrības valdošā šķira”. 1<br />

Ideju par partijas nomenklatūru kā kolektīvu valdošo<br />

šķiru komunistiskajās valstīs tomēr daudzi vēsturnieki neatbalsta.<br />

Viens no galvenajiem argumentiem ir tas, ka Padomju<br />

Savienībā partijas nomenklatūras statuss bija cieši saistīts<br />

ar ieņemamo amatu. Pazemināšana amatā vai tā zaudēšana<br />

automātiski nozīmēja arī sociālā statusa maiņu. Staļina laikā<br />

ne tikai represētie kompartijas funkcionāri, bet arī viņu<br />

ģimenes locekļi zaudēja visu – darbu, dzīvokli, nereti arī brīvību.<br />

Vēlākajos gados partijas nomenklatūras stāvoklis bija<br />

stabilāks. Parasti partijas aparāta darbinieku, kas bija nogrēkojies,<br />

sodīja, pārceļot darbā mazāk nozīmīgā, bet joprojām<br />

nomenklatūras amatā, piemēram, saimnieciskajā darbā, presē<br />

vai izdevniecībās, arodbiedrībās, sabiedriskajās organizācijās<br />

u. c. Taču jebkurā gadījumā tas nozīmēja statusa pazemināšanu.<br />

Otrs arguments ir saistīts ar to, ka nomenklatūras statuss<br />

nebija mantojams, lai gan šo argumentu var apšaubīt. Partijas<br />

darbinieku bērniem bija vērā ņemamas priekšrocības izglītības<br />

un karjeras izvēlē.<br />

Partijas nomenklatūra pēc sava statusa tika uzskatīta par<br />

svarīgāko nomenklatūras atzaru, tomēr tie visi bija vienas sistēmas<br />

sastāvdaļa. Būtībā partijas nomenklatūra bija partijas<br />

ierēdņi – cilvēki, kuru rīcībā bija milzīgi resursi, bet tikai tik<br />

ilgi, kamēr viņi bija „apritē”. Tas attiecās arī uz citu nomenklatūras<br />

atzaru – izpildvaras, saimnieciskās, militārās varas –<br />

pārstāvjiem. Viņi baudīja vērā ņemamas materiālas privilēģijas,<br />

īpaši nomenklatūras augstākā slāņa ierēdņi, – viņiem<br />

bija augstāka alga, iespēja dzīvot plašākos un kvalitatīvākos<br />

dzīvokļos nekā vidusmēra pilsoņiem, iespējas atpūsties valsts<br />

vasarnīcās vai arī garantēti iegūt ceļazīmes uz atpūtas namiem<br />

vai sanatorijām, kā arī ārzemju ceļojumiem, garantētas iespējas<br />

iegādāties deficītās preces. 80. gadu otrajā pusē pārbūves<br />

1 Восленский Михаил. Номенклатура. Москва: Захаров, 2005, с. 112.<br />

70

un atklātības laikā jautājums par nomenklatūras privilēģijām<br />

piesaistīja lielu sabiedrības uzmanību. Tenkas par L. Brežņeva<br />

meitas briljantiem, par PSRS vadītāju izšķērdīgo dzīvesveidu<br />

un pat atklātu korupciju pārpildīja presi. Par Latvijas<br />

vadītājiem šādu nostāstu bija mazāk. Liela daļa šo stāstu bija<br />

skaudības radīti, un tas arī bija saprotams. Vidusmēra iedzīvotājam<br />

praktiski viss prasīja pūles un izveicību – gan tualetes<br />

papīra, gan labas konjaka pudeles un kurpju pāra vai jauna<br />

televizora sagādāšana. Bija vai nu jāstāv milzīgās rindās, vai<br />

jāmeklē blats, vai arī jāpārmaksā. Daudzas lietas absolūtajam<br />

vairumam bija pilnīgi nepieejamas, piemēram, ceļojumi uz<br />

Rietumu zemēm vai arī ārstēšanās sociālistiskās Čehoslovākijas<br />

sanatorijā Karlovivaros, kas bija iecienīts PSRS augstākās<br />

nomenklatūras kūrorts. Uz šā fona nomenklatūras privilēģijas<br />

šķita milzīgas.<br />

Speciāli veikali nomenklatūras apgādei pastāvēja normētās<br />

apgādes sistēmas pastāvēšanas laikā – 1944.–1947. gadā.<br />

Tolaik visi apgādājamie bija piesaistīti noteiktiem veikaliem,<br />

atšķirība starp dažādām kategorijām pastāvēja iegādājamo<br />

preču sortimenta, kvalitātes un pieejamības ziņā. Parastam<br />

kalpotājam, piemēram, skolotājam, normētās apgādes pārtikas<br />

kartīšu mēneša normas izpirkšana nozīmēja stāvēšanu<br />

garās rindās un vienu produktu aizstāšanu ar citiem (cukura<br />

vietā ļoti bieži izsniedza cepumus, sviesta vietā margarīnu<br />

u. tml.), turklāt pārtikas normas kalpotājiem bija zemākas<br />

nekā rūpniecības strādniekiem; t. s. apgādājamiem (nestrādājošajiem<br />

ģimenes locekļiem) tās nenodrošināja minimālu<br />

iztikšanu, bet regulāra apģērba un apavu iegāde vispār netika<br />

nodrošināta. Nomenklatūras pārstāvji savas normas izpirka<br />

bez rindas un garantēti saņēma paredzētos produktus labā<br />

kvalitātē. Turklāt nomenklatūras zemākās kategorijas bija<br />

pielīdzinātas rūpniecības strādniekiem, bet augstāko kategoriju<br />

apgādes normas bija daudz augstākas. Republikas „spice”<br />

(LKP CK sekretāri, Ministru Padomes priekšsēdētājs, Augstākās<br />

Padomes Prezidija priekšsēdētājs) vispār tika apgādāta<br />

praktiski bez ierobežojumiem.<br />

71

Pēc normētās apgādes atcelšanas „specveikalus” likvidēja,<br />

bet preču deficīts nemazinājās, tādēļ dažādas maskētas slēgtās<br />

apgādes un pašapgādes 1 formas pastāvēja vienmēr. Atšķirībā<br />

no Maskavas, kur augstāko nomenklatūru apgādāja diezgan<br />

plašs veikalu un ateljē tīkls, Latvijā kopš normētās apgādes<br />

atcelšanas 1947. gada beigās republikas vadības apgāde bija<br />

diezgan vāji „institucionalizēta”. Tomēr Maskavas paraugs bija<br />

lipīgs, un 1968. gadā Rīgas Centrālā universālveikala (RCUV)<br />

paspārnē nodibināja slepenu veikala filiāli (tagadējā Kaļķu<br />

ielā 4). Kā atceras ilggadējais RCUV darbinieks Uldis Lasmanis,<br />

šajā veikalā iepirkās „Latvijas PSR vadošā spice” – LKP<br />

CK sekretāri, nodaļu vadītāji, Ministru Padomes priekšsēdētājs,<br />

Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, Arodbiedrību<br />

Centrālās padomes priekšsēdētājs, Baltijas kara apgabala<br />

komandieris u. c., bet komjaunatnes vadoņiem ieeja un pat<br />

informācija par to bija liegta. Tāpat veikalā iepirkās partijas un<br />

valdības augsta ranga viesi, acīmredzot arī augsta ranga partijas<br />

un valdības amatpersonu ģimenes locekļi. 2<br />

Slepenais veikals tika noformēts kā RCUV dāvanu veikala<br />

filiāle. 1980. gadā CK ēdnīcu padarīja par RCUV restorāna<br />

„Astorija” filiāli 3 (uzkraujot tai arī ēdnīcas saimnieciskos izdevumus<br />

un tādējādi padarot ēdināšanu lētāku CK darbiniekiem).<br />

Īpašās privilēģijas tika dažādi maskētas, jo tās nesaskanēja ar<br />

oficiālajiem ideoloģiskajiem postulātiem par vispārējo vienlīdzību.<br />

Laika gaitā nomenklatūras sistēma bija izveidojusies par<br />

kastu organizāciju, jo arī nomenklatūrai bija dažādi līmeņi, ar<br />

dažādu pieejamo labumu daudzumu un kvalitāti.<br />

Daudz labāk šis jautājums ir izpētīts Krievijā – kā par augstākās<br />

vadības dzīves stilu, tā arī par zemākiem nomenklatūras<br />

1 U. Lasmanis atceras, ka slepenā veikala iekārtošanu RCUV vadība<br />

uztvērusi ar atvieglojumu, jo tagad augstās amatpersonas vairs nav<br />

apgrūtinājušas direktoru ar personīgu ierašanos viņa kabinetā, lai<br />

nopirktu apavus vai citas deficīta mantas.<br />

2 Lasmanis Uldis. Dēla gadsimts: autora mūžs literārā tēlojumā. Rīga:<br />

autora izdevums, 2006, 325.–327. lpp.<br />

3 Turpat, 325.–328. lpp.<br />

72

līmeņiem. 1 Pavisam Padomju Savienībā partijas un valsts no­<br />

menklatūrā ietilpa ap miljonu cilvēku (1989. gadā kopējais<br />

iedzīvotāju skaits bija gandrīz 290 miljoni iedzīvotāju), un visprivileģētākajā<br />

slānī, kam bija tiesības izmantot īpašo Kremļa<br />

apgādi (ēdnīcas, produktu apgāde, veikali, slimnīcas un poliklīnikas,<br />

telefons sakariem ar Kremli), 80. gadu vidū bija ap<br />

8000 cilvēku. 2 Taču arī nelielās visprivileģētāko saujiņas vidū<br />

pastāvēja sava hierarhija un ar to saistītās pieejamo labumu<br />

daudzuma un kvalitātes atšķirības.<br />

Privilēģiju sistēma labumu sadalē izrietēja no tā, ka centralizētā<br />

plānveida ekonomika, ko ungāru ekonomists Jānošs<br />

Kornaī ir trāpīgi nosaucis par hroniska deficīta ekonomiku, 3<br />

pastāvīgi radīja iedzīvotāju apgādes problēmas. Lai tie ierēdņi<br />

un speciālisti, kurus valsts uzskatīja par svarīgiem, varētu<br />

netraucēti nodoties savam darbam, viņiem bija jānodrošina<br />

zināms komforta līmenis. Dažādas privilēģijas pastāvēja ne<br />

tikai partijas aparātam, bet arī visās citās jomās – rūpniecībā,<br />

lauksaimniecībā, sabiedriskajās organizācijās, zinātnē. Privilēģijas<br />

bija svarīgs motivējošs spēks, lai piesaistītu labākus kadrus<br />

valsts atbalstītajām nozarēm, tajā skaitā partijas aparātā. Tomēr<br />

no partijas darbiniekiem daudz arī tika prasīts.<br />

Staļina laikā pieticība un askētisms bija norma. Maisveida<br />

uzvalki vīriešiem, tikpat neizteiksmīgi „angļu” kostīmi sievietēm,<br />

pieticība ikdienas dzīves prasībās, pilnīga atkarība<br />

no materiālajiem labumiem, kas tieši izrietēja no ieņemamā<br />

amata. Runājot par 30. gadiem, krievu vēsturniece Jeļena<br />

Osokina norāda, ka, „salīdzinot ar zemniekiem, strādniekiem,<br />

kalpotājiem, lielāko inteliģences daļu, padomju politiskās vadības<br />

materiālais nodrošinājums izskatījās kā labklājības kalngals,<br />

taču salīdzinājumā ar tā laika kapitālistiskās pasaules<br />

1 Sk.: Кондратьева Т. С. Обладатели «кремлевки» и люди «на хлебных<br />

местах». Режимные люди в СССР. Москва: РОССПЭН, с. 279–302.<br />

2 Turpat, 295. lpp.<br />

3 Kornai János. Market Socialism Revisited. The Tanner Lectures on Human<br />

Values. Delivered at Stanford University January 18, 1991, p. 10. Pieejams:<br />

http://tannerlectures.utah.edu/lectures/documents/Kornai93.pdf<br />

73

agātniekiem tas nebija spīdošs”. 1 Šo secinājumu var attiecināt<br />

arī uz vēlākajiem gadiem. 70. un 80. gados to varēja pielīdzināt,<br />

visticamāk, vidusšķiras zemākā un vidējā slāņa dzīves līmenim<br />

Rietumu valstīs.<br />

Valsts nodrošināja partijas ierēdni ar visu dzīvei nepieciešamo,<br />

savukārt viņam visi spēki bija jāziedo darbam, nevis jādomā<br />

par savu vai savu bērnu labklājību. Centieni iegūt automašīnu,<br />

vasarnīcu vai savrupmāju personīgā īpašumā tika novērtētas kā<br />

„ieraušanas” tendences (рвачество) un varēja izraisīt amata un<br />

līdz ar to privilēģiju zaudēšanu. Tas nenozīmē, ka nebija partijas<br />

darbinieku, kuri neizmantotu dienesta stāvokli ļaunprātīgi,<br />

tomēr tā nebija norma. Staļina laika partijas darbinieka „ideāltips”<br />

bija Jānis Kalnbērziņš, par kuru viņa palīgs tajā laikā, kad<br />

Kalnbērziņš jau bija atcelts no LKP CK 1. sekretāra amata un<br />

pildīja Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja amatu, raksta:<br />

„Atšķirībā no daudziem citiem augsta ranga amatvīriem šefs<br />

nebija dzērājs. Alkoholu viņš lietoja ļoti mēreni un tikai oficiālu<br />

ceremoniju apstākļos. Sadzīvē bija vienkāršs un pēc greznības<br />

netiecās, augstākajās aprindās iecienītajās somu pirtīs neizklaidējās.<br />

Neizmantoja arī daudzās izdevības dažādu Vissavienības<br />

un Latvijas PSR delegāciju sastāvā apmeklēt ārzemes.” 2<br />

Brežņeva laikā priekšstati par pienācīgu dzīves līmeni mainījās,<br />

pārliecīgs askētisms vairs nebija modē. Tomēr partijas<br />

darbiniekam, ja tas nevēlējās sabojāt savu karjeru, nebija ieteicams<br />

demonstrēt pārliecīgu pieķeršanos laicīgai mantai, ekstravagantu<br />

apģērbu vai dzīvesveidu.<br />

Komunistiskā ideoloģija un tās nesēja – partija tika uzlūkota<br />

par galveno integrējošo elementu, jo tā caurvija visus teritoriālās<br />

un nozaru pārvaldes līmeņus un sabiedriskās organizācijas. Vienotā<br />

ideoloģija un stingri centralizētā partijas orgānu uzbūve un<br />

darbības prakse bija instruments, ar kura palīdzību ļoti atšķirīgās<br />

nacionālās republikas centās sakausēt vienotā veselumā.<br />

1 Осокина Елена. За фасадом «сталинского изобилия»: Распределение<br />

и рынок в снабжении населения в годы индустриализации. 1927–<br />

1941. Москва: РОССПЭН, 2008, c. 180.<br />

2 Liepiņš Jānis. Sarkano okupantu orģijas Latvijā. Rīga: Domas spēks,<br />

2008, 143.–144. lpp.<br />

74

Vissavienības Ļeņina<br />

Komunistiskās<br />

Jaunatnes savienības<br />

(VĻKJS) CK<br />

Sabiedriskās<br />

organizācijas<br />

Pilsētu<br />

un rajonu<br />

komjaunatnes<br />

komitejas<br />

Armija<br />

Arodbiedrības<br />

Latvijas ĻKJS CK<br />

Sabiedriskās<br />

organizācijas<br />

Arodbiedrības<br />

BKA<br />

Ministrijas<br />

un valsts<br />

komitejas<br />

Tiesas<br />

PSKP CK Politbirojs<br />

PSKP CK aparāts<br />

PSRS Ministru<br />

Padome<br />

Ministrijas un<br />

valsts komitejas<br />

LKP CK birojs<br />

LKP CK aparāts<br />

<strong>LPSR</strong> Ministru<br />

Padome<br />

<strong>LPSR</strong><br />

VDK<br />

Pilsētu un rajonu<br />

partijas komitejas<br />

Uzņēmumi, kolhozi<br />

Ciemu<br />

padomes<br />

PSRS<br />

prokuratūra<br />

Republikas<br />

prokuratūra<br />

LKP CK (vēlētā)<br />

<strong>LPSR</strong> Augstākā<br />

Padome<br />

PSKP CK (vēlētā)<br />

PSRS Augstākā<br />

Padome<br />

Attēls. Komunistiskās partijas loma Padomju Savienības un Latvijas PSR pārvaldē<br />

VDK<br />

Prokuratūra<br />

VDK<br />

Augstākā<br />

tiesa<br />

Augstākā<br />

tiesa<br />

Pilsētu<br />

un rajonu<br />

padomju<br />

izpildkomitejas<br />

75

III nodaļa<br />

Ideoloģija un kultūras politika<br />

76<br />

„.. ideoloģiju mēs varam atrast ne tikai tekstos un runās, tā ir politiska<br />

prakse, kas izpaužas arī materiālu objektu radīšanā.” 1<br />

„„Atcerieties reizi par visām reizēm – nav nekādas tādas Latvijas,”<br />

mums skaidroja Preses komitejas kuratore, „ir jāraksta vai nu „Padomju<br />

Latvija”, vai „buržuāziskā Latvija”. – „Vai dzejā arī, lūdzu?” –<br />

„Dzejā arī,” viņa aizrāvusies turpināja. „Un padomju vara 1940. gadā<br />

te ir atjaunota, nevis nodibināta. Nodibinājās tā jau 1919. gadā.”” 2<br />

Padomju ideoloģija pretendēja uz to, ka tā pauž „zinātnisko<br />

pasaules uzskatu” un norāda vienīgo pareizo ceļu uz komunismu,<br />

respektīvi, taisnīgas bezšķiru sabiedrības izveidošanu. Tā<br />

pretendēja uz vienīgo pareizo Kārļa Marksa ideju interpretāciju,<br />

kuru sauca par marksismu–ļeņinismu. Marksisms–ļeņinisms<br />

tika pasniegts kā sava veida plāns, ceļa karte, kas norāda pareizo<br />

sabiedrības attīstības virzienu. Priekšstati par šķiru cīņu kā<br />

sabiedrības vēstures dzinējspēku, par ekonomiskajām attiecībām<br />

kā sociālo attiecību, politikas, ideoloģijas, kultūras pamatu veidoja<br />

boļševiku pasaules uzskata bāzi. Marksisma–ļeņinisma teorija<br />

tika uzskatīta par universālu, to varēja izmantot, lai izskaidrotu<br />

pilnīgi visus sabiedrības dzīves aspektus. Tā bija pareiza, tādēļ<br />

visas citas ideoloģijas un filozofijas pēc definīcijas bija kļūdainas.<br />

Marksisms–ļeņinisms bija arī Padomju Savienības politiskās,<br />

ekonomiskās un sociālās iekārtas attaisnojums, ar to pamatoja<br />

konkrētas politiskās darbības un pašu padomju režīma<br />

pastāvēšanu. Padomju valsts iekšējā attīstība un starptautiskais<br />

1 Humphrey Caroline. Ideology in Infrastructure: Architecture and Soviet<br />

Imagination. The Journal of the Royal Anthropological Institute. Vol. 11,<br />

No. 1, Mar., 2005, p. 39.<br />

2 Saulcerītes Vieses mūža audi. Rīga: Jaunā Daugava, 2008, 30. lpp.

stāvoklis bija nevis konkrētu politisku lēmumu sekas (kuri varēja<br />

būt kļūdaini), bet gan nenovēršamu un no atsevišķu cilvēku<br />

gribas neatkarīgu vēsturiskā procesa likumsakarību izpausme.<br />

Tādēļ Padomju Savienības iekšējā un ārējā politika vienmēr bija<br />

pareiza. Protams, kļūdas bija, taču tās bija sekundāras, neliela<br />

novirze no pareizā vēstures ceļa. Politiskās situācijas izmaiņas<br />

ideoloģiski tika noformētas kā jauns posms ceļā uz komunismu<br />

un pamatotas ar marksisma–ļeņinisma mācību.<br />

Padomju ideoloģijas pamata tēzes<br />

Oficiālo ideoloģiju, uz kuru balstījās PSRS līdz pat savam<br />

sabrukumam, lielā mērā bija radījis Josifs Staļins, kurš gan<br />

nebija teorētiķis, bet kā teorētiskus postulātus kodificēja politisko<br />

praksi. Kopš Staļina atmaskošanas PSKP 20. kongresā<br />

1956. gadā Staļina ieguldījums šīs teorijas radīšanā tika noklusēts.<br />

Atsevišķas viņa tēzes kritizēja, tomēr pamata nostādnes<br />

netika apstrīdētas. Viena no tām bija ideja par to, ka sociālismu<br />

un eventuāli komunismu ir iespējams uzcelt vienā valstī<br />

(K. Markss un V. Ļeņins uzskatīja, ka tas ir iespējams tikai tad,<br />

kad proletariāts uzvarēs ja ne visā pasaulē, tad vismaz tās lielākajā<br />

daļā – galvenajās kapitālisma valstīs). No tēzes par „sociālismu<br />

vienā valstī” izrietēja doma, ka valsts ātra industriālā<br />

modernizācija un lauksaimniecības piespiedu kolektivizācija<br />

ir nepieciešamie soļi, lai sasniegtu mērķi. Ekonomiskais plurālisms,<br />

t. i., dažādu īpašuma formu pastāvēšana, tika noliegts,<br />

pieļaujot pagaidu izņēmumu attiecībā uz kolhozu kooperatīvo<br />

īpašumu, kā arī pilsoņu personīgo īpašumu (termins „privātīpašums”<br />

vispār netika lietots). Tomēr ne kolhoziem, ne privātpersonām<br />

nedrīkstēja piederēt ražošanas līdzekļi, tostarp arī zeme.<br />

Zeme bija pasludināta par „visas tautas īpašumu”, faktiski,<br />

valsts īpašumu, kas uzņēmumiem, kolhoziem vai privātpersonām<br />

varēja tikt nodots lietošanā, bet ne īpašumā. Industrializācijas<br />

un kolektivizācijas nepieciešamību pamatoja ar „kapitālistisko<br />

ielenkumu”, respektīvi, ar to, ka pirmajai sociālisma<br />

valstij draudēja pasaules kapitālisma valstu intervence, tādēļ<br />

77

tās galvenais uzdevums bija attīstīt aizsardzības potenciālu, ko<br />

savukārt nevarēja paveikt bez industriālās bāzes attīstības un<br />

visu resursu koncentrācijas valsts rokās.<br />

Markss uzskatīja, ka proletariāta revolūcijas rezultātā valsts<br />

pakāpeniski atmirs, jo ražotāji demokrātiski kontrolēs kā ražošanu,<br />

tā patēriņu. Boļševiku interpretācijā tā ne tikai neatmira<br />

– tieši otrādi, tā nostiprināja savas pozīcijas. Ražotāju demokrātiskā<br />

kontrole tika aizstāta ar partijas diktatūru, valstiskotu<br />

plānveida ekonomiku. Tā kā ražotāji nebija pietiekami apzinīgi<br />

vai izglītoti, partija kā strādnieku šķiras „avangards” tās vārdā<br />

realizēja kontroli visās dzīves jomās.<br />

J. Staļins izvirzīja tēzi, ka, pieaugot panākumiem sociālisma<br />

celtniecībā, pastiprinās arī gāztās buržuāzijas pretestība, turklāt<br />

to atbalsta ārvalstu šķiras brāļi. Tas bija pamatojums pieaugošām<br />

represijām, arī pret komunistiem, kas esot nonākuši<br />

iekšējo šķiras ienaidnieku vai arī ārvalstu imperiālistu ietekmē.<br />

Tādējādi proletariāta diktatūra bija jānostiprina, neatslābinot<br />

represijas.<br />

Pēc Staļina nāves praksē ekonomiskā un sociālā politika tika<br />

mīkstināta, tomēr viņa izstrādātie ideoloģiskie postulāti netika<br />

atcelti. PSKP trešā programma, kas tika pieņemta 22. kongresā<br />

1961. gadā, summēja iepriekšējās PSRS attīstības rezultātus<br />

un formulēja tēzes, uz kurām turpmāk partijai bija jābalstās tās<br />

ekonomiskajā un sociālajā politikā. Trešajā PSKP programmā<br />

sociālistiskā industrializācija tika raksturota kā „dižens varoņdarbs”,<br />

savukārt lauksaimniecības kolektivizācija – kā zemnieku<br />

saimniecību brīvprātīga apvienošanās kolhozos. 1 PSRS<br />

noietais ceļš un PSKP politika tika raksturota kā veiksmīga un<br />

pareiza, tā ir likvidējusi šķiru pretrunas un tagad pastāv tikai<br />

divas draudzīgas šķiras – strādniecība un zemniecība. Valsts ne<br />

tikai neatmirst, tā ir „galvenais līdzeklis sabiedrības sociālistiskai<br />

pārveidošanai”, jo tā „organizē un saliedē masas, plānveidīgi<br />

vada ekonomisko un kultūras celtniecību, sargā tautas<br />

revolucionāros iekarojumus”. Savukārt Komunistiskajai<br />

1 Padomju Savienības Komunistiskās partijas programma. Pieņēmis<br />

PSKP XXII kongress. Rīga: Liesma, 1971, 14.–15. lpp.<br />

78

partijai ir „izšķiroša loma sociālistiskās sabiedrības radīšanā un<br />

attīstībā”. 1<br />

Kopumā var teikt, ka gandrīz visas Staļina sociālisma celtniecības<br />

modeļa sastāvdaļas 1961. gada programmā saglabājās un<br />

tika akceptētas. Ja arī reālajā politikā tika atzīts, ka represijas<br />

ir bijušas pārmērīgas, arī kolektivizācijas procesā, to principiālā<br />

nepieciešamība netika apstrīdēta. Būtiskākās izmaiņas ir saistītas<br />

ar atteikšanos no proletariāta diktatūras, jo „strādnieku<br />

šķiras diktatūra kļūst nevajadzīga agrāk, nekā atmirst valsts”,<br />

kura „pašreizējā posmā pārvērtusies par visas tautas valsti, par<br />

orgānu, kas izsaka visas tautas intereses un gribu”. 2 Tādējādi<br />

tika apglabāta ideja par šķiru cīņas saasināšanos sociālisma<br />

celtniecības gaitā un pamatota atteikšanās no masveida represijām.<br />

Arī zemniecības diskriminācijas izbeigšana tika idejiski<br />

pamatota ar to, ka tā tagad bija strādnieku šķirai draudzīga.<br />

Programmā tika konstatēts, ka ir radīti nepieciešamie<br />

ap stākļi komunisma celtniecībai, kuras materiāli tehnisko bāzi<br />

bija paredzēts izveidot līdz 1980. gadam, ar to saprotot ASV un<br />

citu attīstīto kapitālistisko valstu apsteigšanu produkcijas kopapjoma<br />

un darba ražīguma ziņā. Tā kā šis utopiskais mērķis netika<br />

sasniegts un arī nebija sasniedzams, 70. un 80. gados partijas<br />

ideologi vairs nerunāja par komunisma pamatu celtniecību, bet<br />

pastāvošo iekārtu definēja kā attīstīto jeb reālo sociālismu.<br />

1961. gada PSKP programma arī apgalvoja, ka nacionālais<br />

jautājums ir atrisināts. Tomēr šā jautājuma nostādnēs bija principiālas<br />

pretrunas, kuru pamats bija ielikts jau Padomju Savienības<br />

dibināšanas laikā. Ar nacionālo jautājumu tika saprasts gan<br />

nacionālais teritoriālais valstiskums (PSRS teritoriālais iedalījums<br />

republikās ar vienu dominējošo etnisko grupu), gan arī<br />

nacionālais jautājums kā etnisko grupu savstarpējās attiecības.<br />

Tika apgalvots, ka „norisinās nāciju uzplaukums, nostiprinās<br />

viņu suverenitāte”, bet vienlaikus arī atzīts, ka nacionālās īpatnības<br />

zaudē savu nozīmi: „Jaunu rūpniecības centru rašanās,<br />

1 Padomju Savienības Komunistiskās partijas programma. Pieņēmis<br />

PSKP XXII kongress. Rīga: Liesma, 1971, 19. lpp.<br />

2 Turpat, 111. lpp.<br />

79

dabas bagātību atklāšana un izmantošana, neskarto zemju<br />

apgūšana un visu veidu transporta attīstība pastiprina iedzīvotāju<br />

pārvietošanos, veicina Padomju Savienības tautu savstarpējās<br />

saskares paplašināšanos, kādēļ arī „republiku robežas<br />

PSRS ietvaros aizvien vairāk zaudē savu kādreizējo nozīmi”.” 1<br />

Tika paredzēts, ka līdz ar komunisma uzvaru nacionālās atšķirības<br />

izzudīs, lai gan šo atšķirību, īpaši valodu atšķirību, izzušana<br />

prasīs ilgu laiku.<br />

Kādas praktiskas sekas paredzēja šie postulāti? Ekonomikas<br />

jomā tas nozīmēja nepieciešamību izlīdzināt ekonomiskās<br />

attīstības nevienlīdzību un „labumus .. taisnīgi sadalīt starp<br />

visām nācijām un tautībām”. Pirmajā acu uzmetienā tā šķiet<br />

pareiza tēze, tomēr faktiski tā nozīmēja, ka kopējās Savienības<br />

intereses ir prioritāras, bet republiku intereses tiek traktētas kā<br />

„šaurs lokālisms” un „nacionālais egoisms”. 2 Kultūras un etnisko<br />

attiecību jomā tas nozīmēja visiem iespējamiem līdzekļiem<br />

attīstīt „jaunas, visām nācijām vienotas revolucionāras komunisma<br />

cēlāju tradīcijas”, veicināt nāciju saplūšanu, izmantojot<br />

krievu valodu kā „starpnāciju sazināšanās un sadarbības kopējo<br />

valodu”, kā arī apkarot nacionālismu un šovinismu. 3 Citiem<br />

vārdiem, tika uzņemts kurss uz nacionālo atšķirību nonivelēšanu<br />

un visu etnisko grupu saplūšanu vienotā padomju tautā.<br />

Trešā partijas programma pievērsās arī uzdevumam izaudzināt<br />

jauna tipa cilvēku. Šis uzdevums bija aktuāls kopš boļševiku<br />

nākšanas pie varas, bet pirmo reizi jaunā cilvēka vērtību<br />

sistēma bija formulēta partijas programmā. Tās tika uzskaitītas<br />

komunisma cēlāja morāles kodeksā, kas sastāvēja no 12 punktiem<br />

un aizdomīgi atgādināja kristietības 10 baušļus. Īsumā<br />

morāles kodeksā nosauktie tikumiskie principi bija šādi: uzticība<br />

komunisma idejām un padomju patriotisms, nesavtīgs darbs<br />

„sabiedrības” labā un rūpes par „sabiedrisko” (lasi – valsts un<br />

kooperatīvo) īpašumu, kolektīvisms, pieticība un vienkāršība<br />

1 Padomju Savienības Komunistiskās partijas programma. Pieņēmis<br />

PSKP XXII kongress. Rīga: Liesma, 1971, 123.–124. lpp.<br />

2 Turpat, 126. lpp.<br />

3 Turpat, 127. lpp.<br />

80

personīgajā dzīvē, toleranta attieksme pret citu tautību un<br />

rasu cilvēkiem. Sabiedrības apziņā iegūlās un par anekdošu un<br />

pārfrazējumu avotu kļuva aforistiskie formulējumi: „kas nestrādā,<br />

tam nebūs ēst”; „visi par vienu, viens par visiem”; „cilvēks<br />

cilvēkam – draugs, biedrs, brālis”.<br />

Forma, kā bija uzrakstīta programma, un tajā izvirzītie utopiskie<br />

mērķi ļauj to uzlūkot par „māksliniecisku tekstu”, kura<br />

tēzes nevis tiek pierādītas un pamatotas, bet gan „apelē pie<br />

emocijām, ne saprāta”. 1 Taču tās bija padomju režīma vērtību<br />

sistēmas pamats, vienīgi bija izteiktas frāžaināk un „dzejiskāk”.<br />

Lai gan ne tikai kritiski noskaņoti inteliģenti, bet arī partijas<br />

ideologi apzinājās, ka labāk būtu bijis komunisma uzcelšanai<br />

neizvirzīt konkrētus termiņus, pret izvirzītajām idejām viņiem<br />

nebija pretenziju. Šī programma palika spēkā līdz 1986. gadam,<br />

kad tika pieņemta jauna versija, kas faktiski bija tikai izrediģēta<br />

1961. gada programma. Būtībā šī programma bija sava veida<br />

padomju ideoloģijas katehisms – pamata ideju izklāsts. 70.<br />

un 80. gados valsts un sabiedrība bija vēl tālāk no programmā<br />

izklāstīto ideju īstenošanas nekā tās apstiprināšanas laikā, taču<br />

pašas idejas palika spēkā.<br />

Kas nestrādā, tam nebūs ēst!<br />

Tie ir apustuļa Pāvila vārdi. 2 Gadsimtos aprobētais aforisms<br />

nebija tikai iedarbīgs lozungs, tas atspoguļoja reālo padomju<br />

praksi. Ikvienam pilsonim, ja viņš nebija jaunāks par 16 gadiem<br />

vai arī gados vecs, nemācījās, nebija slims vai fiziski darba<br />

nespējīgs, bija jāstrādā „sabiedriski derīgs darbs”. Ne katrs<br />

darbs atbilda šai formulai, bet tikai tāds, kas bija oficiāli akceptēts<br />

– darbs valsts iestādēs un uzņēmumos, kolhozos, kooperatīvajās<br />

organizācijās, oficiālās sabiedriskajās organizācijās. Par<br />

šādu darbu varēja saņemt oficiālu atzinību, apbalvojumus, piemēram,<br />

naudas prēmijas, ordeņus, ceļazīmes uz PSRS dienvidu<br />

1 Вайль Петр, Генис Александр. 60­е. Мир советского человека.<br />

Москва: Новое литературное обозрение, 1998, с. 16.<br />

2 Apustuļa Pāvila otrā vēstule tesalonīkiešiem, 3, 10.<br />

81

kūrortiem, portreta izvietošanu uz uzņēmuma vai rajona goda<br />

plāksnes.<br />

Padomju Savienībā netika atbalstīta strādāšana vienlaikus<br />

vairākās darbavietās. Tā tika atļauta tikai ārkārtas gadījumos.<br />

Vienīgās jomas, kurās amatu apvienošana tika uzskatīta par<br />

pašsaprotamu, bija pedagoģiskā darbība vidējās un augstākajās<br />

mācību iestādēs, kā arī medicīna. Tā kā zinātniskā pētniecība<br />

bija atdalīta no izglītības sistēmas (pētnieki darbojās Zinātņu<br />

akadēmijas vai arī ministriju pārziņā esošos institūtos, bet universitātēs<br />

un citās augstskolās pētnieciskā darbība bija ļoti ierobežota),<br />

amatu apvienošana bija vienīgā iespēja uzturēt saikni<br />

starp zinātni un augstskolu. Turklāt tā deva labumu galvenokārt<br />

zinātnieku elitei (profesoriem, akadēmiķiem), kas Staļina laikā<br />

bija viena no privileģētajām padomju sabiedrības grupām (īpaši<br />

kopš 1946. gada lēmumiem, kas noteica augstas algas akadēmiskajam<br />

personālam, kā arī paredzēja citus labumus). Sākot<br />

ar 1957. gadu, atšķirības starp akadēmisko eliti un citu „inteliģento<br />

profesiju” pārstāvjiem samazinājās, tomēr elites privilēģijas<br />

joprojām bija vērā ņemamas. 1<br />

Sabiedriskā atzinība nepienācās tiem, kas strādāja, bet kuru<br />

darbs netika uzskatīts par „sabiedriski derīgu”, piemēram, mājkalpotājām,<br />

privāti strādājošiem drēbniekiem, šuvējām, apavu<br />

labotājiem, frizieriem, automašīnu labotājiem utt. Viņi varēja<br />

darboties legāli, taču tādā gadījumā tas bija oficiāli jānoformē<br />

un jāizņem licence, kas bija sarežģīti, turklāt bija jāmaksā<br />

nodoklis, tādēļ daudzi uzskatīja, ka izdevīgāk ir strādāt nelegāli,<br />

it īpaši tiem, kam individuālais darbs bija papildu peļņa pie oficiālā<br />

darba valsts iestādēs. Staļina laikā nelicencētus individuālos<br />

uzņēmējus enerģiski vajāja. Vēlāk – vairs ne tik aizrautīgi,<br />

īpaši, ja tika strādāts ar pasūtītāja materiāliem.<br />

Apģērbu vai apavu izgatavošana pārdošanai bija nelegāla<br />

darbība. Kopš 70. gadu otrās puses visai izdevīga nodarbošanās<br />

bija viltoto džinsu šūšana (īpaši populāri bija Levy’s džinsi).<br />

1 Зезина М. Р. Режим привилегий для научной и художественной<br />

интеллигенции. Режимные люди в СССР. Москва: РОССПЭН,<br />

2009, с. 328–331.<br />

82

Šādu džinsu pāris maksāja vienu līdz divas vidusmēra mēnešalgas,<br />

tomēr to producēšana viscaur bija saistīta ar nelegālu<br />

uzņēmējdarbību. Audumu ieveda no ārzemēm kontrabandas<br />

ceļā (parasti to darīja jūrnieki), tāpat arī diegus. Pogas un ādas<br />

birkas parasti „štancēja” nelegāli padomju rūpnīcās no zagtiem<br />

materiāliem; tās varēja izgatavot arī mājas apstākļos, bet nepieciešamās<br />

iekārtas bija ražotas valsts uzņēmumos. Saprotams,<br />

šādi rūpali atradās OBHSS 1 uzmanības lokā, un arī kriminālās<br />

aprindas varēja mēģināt uzlikt savu „nodokli”. Lielas nepatikšanas<br />

draudēja par zobu protezēšanu privāti, izmantojot dārgmetālus<br />

(zeltu, sudrabu), jo šo materiālu izmantošanas kontrole<br />

bija valsts monopols. Zobu protezēšana bija ļoti pieprasīta,<br />

jo oficiāli tā bija grūti pieejama. Nereti cilvēki vēlējās protēzēm<br />

izmantot zeltu no personīgajiem krājumiem (laulības gredzenus,<br />

cara laika zelta rubļus), taču arī tādā gadījumā protēžu<br />

neoficiāla izgatavošana bija sodāma darbība.<br />

Nelegālā vai puslegālā uzņēmējdarbība ne tikai laipoja uz<br />

bīstamās robežas starp kriminālu sodāmību un nesodāmību, tā<br />

arī bija morāli apšaubāma pat tad, ja tajā nebija nekā krimināla.<br />

Ja varas iestādes izlēma, ka, piemēram, puķu tirgotāji kļūst<br />

pārāk bagāti, vienmēr varēja atrast veidu, kā viņus ierobežot.<br />

Bieži vien tas bija saistīts ar publisku diskreditāciju, nomelnošanu<br />

presē.<br />

Cilvēku, kas nevarēja attaisnot nestrādāšanu oficiālā darbā,<br />

varēja kvalificēt kā „liekēdi” (тунеядец) un dažādi sodīt. Populārākais<br />

pasākums bija nosūtīšana piespiedu darbā uz laukiem.<br />

Īpaši bieži tas tika lietots 60. gados un sevišķi sliktu starptautisku<br />

slavu ieguva sakarā ar dzejnieka Josifa Brodska un disidenta<br />

Andreja Amalrika notiesāšanu par „liekēdību”. Pret cilvēkiem,<br />

kuru dzīvesveids tika uzskatīts par asociālu, šādi pasākumi masveidā<br />

šajā laikā tika lietoti arī Latvijā.<br />

1 OBHSS – saīsinājums no Отдел по борьбе с хищениями социалистической<br />

собственности (Nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu)<br />

– Iekšlietu ministrijas apakšvienība, kuras uzdevums bija novērst<br />

valsts īpašuma piesavināšanos un spekulāciju.<br />

83

Kolektīvs un personība – „visi par vienu, viens par visiem”<br />

Padomju retorikā kolektīva intereses vienmēr bija prioritāras<br />

salīdzinājumā ar indivīda interesēm. Pakļaušanās kolektīva<br />

interesēm, lai kas ar tām būtu domāts, zināmos līmeņos bija<br />

institucionalizēta. Piemēram, kompartijas biedriem Staļina laikā<br />

nebija tiesību atteikties no partijas uzdevumu pildīšanas (ja<br />

nebija būtiski attaisnojoši apstākļi). Tā varēja būt pavēle bankas<br />

darbiniekam pilsētā kļūt par atpalikuša kolhoza priekšsēdētāju<br />

vai arī piedalīties cilvēku izvešanā uz Sibīriju. Atteikšanās vai<br />

izvairīšanās nozīmēja izslēgšanu no partijas vai vismaz nopietnu<br />

partijas sodu. Kopš 50. gadiem stils mainījās, darbavietu vairs<br />

nelika mainīt mobilizācijas kārtībā, parasti izmaiņas karjerā<br />

saskaņoja ar ieinteresēto personu.<br />

Personisko interešu pakļaušana kolektīva interesēm bija<br />

svarīga propagandas tēma. Darba darītāja ideāltips bija nesavtīgs<br />

cilvēks, kas sevi visu velta ražošanai (lasi – komunisma<br />

celtniecībai), un avīzes un žurnāli šādus ideālos cilvēkus regulāri<br />

demonstrēja. Visai raksturīgs šādas propagandas paraugs ir<br />

apraksts par kolhoza zootehniķi:<br />

„Mildai Stradei ir tādas acis kā skolotājām, kuru stundās<br />

skolēni nešpiko. Tās nav aptumšojusi savtīguma ēna. Visu dzīvi<br />

viņa ir rīkojusies tā, kā prasa darāmais darbs, saimnieciskais<br />

aprēķins un kolektīva intereses. Kaut vai „Boļševikā”. Pirmos<br />

gadus Milda Strade tur strādāja uz līguma pamata, bet tad<br />

saprata, ka lielākas tiesības un iespējas vadīt lopkopības darbu<br />

rastos, iestājoties kolhozā par biedru. Paziņas gan brīdināja:<br />

„Padomā par savām vecumdienām! Kolhozniekiem pensiju<br />

nemaksā.” Bet Milda kļuva par kolhoznieci, un tā viņai bija<br />

labāk, kaut arī uz izstrādes dienām viņa nopelnīja mazāk, nekā<br />

būtu saņēmusi algā.” 1<br />

Faktiski kolektīva intereses un valsts intereses šajā un arī<br />

citos gadījumos tika lietotas kā sinonīms. Cilvēkam bija labprātīgi<br />

jāpakļauj sevi valsts interesēm, jāizjūt par to prieks. Lai ko<br />

arī cilvēki nedomātu par propagandu un par tādiem aprakstiem<br />

1 Padomju Latvijas Sieviete. Nr. 6, 1962, 3. lpp.<br />

84

kā citētais, tomēr oficiāla atzinība par labi padarītu darbu bija<br />

svarīga, un daudzi izjuta lepnumu par to. Atzinība varēja kompensēt<br />

zemu darba algu vai sliktus darba apstākļus. Protams,<br />

viņi zināja, ka cilvēki, kas pretim veikalam „Sakta” (Rīgā,<br />

Merķeļa ielā) tirgoja puķes, bija daudz turīgāki nekā, piemēram,<br />

rūpnīcas strādnieks vai medmāsa. Tomēr valsts darbs bija<br />

sociāli akceptēts, cienījams, bet puķu tirgošana tāda nebija, jo<br />

šis darbs netika uzskatīts par darbu „sabiedrības labā”. Puķu<br />

tirgotāja/­s pēc definīcijas bija individuāliste/­s, kas domāja par<br />

savu un savas ģimenes labumu, nevis par valsts kopējo labumu.<br />

Var jautāt, vai kolektīvisms ir nosodāma vērtība? Galu galā<br />

kolektīvisms ir rēķināšanās ar citu interesēm, ar sabiedrību,<br />

apzināšanās, ka sociālajā vidē mēs visi esam savstarpēji saistīti.<br />

Nevienā sabiedrībā galējs individuālisms netiek apsveikts.<br />

Nereti tiek apgalvots, ka kolektīvisms ir marksistiski–ļeņiniskajai<br />

ideoloģijai tipisks jēdziens, tomēr drīzāk varam runāt par<br />

to, ka padomju ideoloģija mēģināja to „nolaupīt”. Par kolektīvismu<br />

varam runāt jebkurā sabiedrībā, ja tiek uzsvērta sociālas<br />

grupas kopīgo vērtību izvirzīšana priekšplānā.<br />

Tomēr padomju kolektīvismam bija specifiskas iezīmes.<br />

Sociālo psihologu pētījumos norādīts, ka individuālismam un<br />

kolektīvismam ir dažādi veidi atkarībā no sabiedrības rakstura,<br />

piemēram, amerikāņu individuālisms nav tāds pats kā zviedru<br />

individuālisms. Hierarhiski organizētās sabiedrībās (un tāda<br />

bija arī padomju sabiedrība) pakļaušanās kolektīva (grupas)<br />

mērķiem tiek augsti vērtēta. Horizontāli organizētās (demokrātiskās)<br />

sabiedrībās cilvēki uzlūko kolektīvu kā vienlīdzīgu<br />

cilvēku kopumu, kam ir kopīgi mērķi un kura locekļi ir savstarpēji<br />

atkarīgi cits no cita, taču nav spiesti pakļauties autoritātēm.<br />

1 Tādējādi, audzinot cilvēkos kolektīvismu, ne tikai oficiālā<br />

propaganda, bet arī atsevišķi indivīdi, bieži vien apolitiski un<br />

antikomunistiski, pielika roku, lai veidotu konformistisku un<br />

varai pakļāvīgu indivīdu.<br />

1 Triandis Harry C., Gelfand Michele J. Converging Measurement of<br />

Horozontal and Vertical Individualism and Collectivism. Journal of<br />

Personality and Social Psychology. Vol. 74, No. 1, pp. 118–119.<br />

85

Padomju kolektīvisma garā cilvēkus oficiālās institūcijas<br />

audzināja jau kopš bērnības – izglītības sistēma, oktobrēnu,<br />

pionieru un komjauniešu organizācijas to uzskatīja par vienu<br />

no galvenajiem uzdevumiem. Lai gan politiskā ziņā sabiedrisko<br />

organizāciju panākumi bija samērā necili, taču tās deva būtisku<br />

ieguldījumu audzināšanā konformisma garā. Skola vispār bija<br />

orientēta uz konformisma ieaudzināšanu. „Izlēcēji”, neordināras<br />

individualitātes slikti iekļāvās padomju skolas kanonos.<br />

Personības audzināšana un padomju ideoloģisko kanonu<br />

pārņemšanas process nekādā ziņā neaprobežojās ar oficiālo<br />

sfēru un pasākumiem. Padomju cilvēki visumā diezgan sekmīgi<br />

ignorēja atklātu oficiālo propagandu. Piemēram, 50. un<br />

60. gados tika pieliktas lielas pūles, lai attīstītu padomju sadzīves<br />

tradīcijas, kas aizstātu Baznīcas vai reliģiskas ievirzes svētkus.<br />

„Mācītāja” kapusvētkus aizstāja ar „laicīgiem”, jauniešu<br />

iesvētības – ar pilngadības svētkiem, bērnu kristības baznīcā – ar<br />

bērnības svētkiem, pavadīšanu pēdējā gaitā „ar mācītāju” – ar<br />

nereliģisku izvadīšanas ceremoniju. Daudzas no šīm tradīcijām<br />

kļuva populāras, īpaši tās, kas pēc formas bija tuvas agrākajām<br />

Baznīcas tradīcijām un kuru scenārijos izdevās pilnībā vai vismaz<br />

daļēji izvairīties no ideoloģizācijas. Taču centieni pārlieku<br />

ideoloģizēt un sovetizēt ģimenes tradīcijas neguva panākumus.<br />

Piemēram, t. s. komjauniešu kāzas bija ļoti nepopulāras,<br />

un par tradīciju nekļuva arī oficiālo valsts svētku – 1. Maija un<br />

Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas svinības<br />

7. novembrī. Toties plaši tika atzīmēta Starptautiskā sieviešu<br />

diena 8. martā, bet 70. gadu beigās un 80. gados – 23. februāris<br />

kā neoficiāla vīriešu diena, lai gan izvēlētais datums bija izteikti<br />

ideoloģisks – Padomju armijas diena.<br />

Jēdzieni „kolektīvs” un „kolektīvisms” apbrīnojami veiksmīgi<br />

no valsts un indivīda attiecību sfēras pārcēlās uz cilvēku<br />

savstarpējām attiecībām darbavietā un iekļāvās tās leksikonā.<br />

Rēķināšanās ar kolektīva interesēm varēja nozīmēt dažādas<br />

lietas, piemēram, neizvairīšanos no nosūtījuma uz sakņu bāzi<br />

aukstumā pārlasīt puvušus burkānus, jo kādam no kolektīva būs<br />

jābrauc šā vai tā. Kolektīvisms nozīmēja arī „neizlēkšanu” no<br />

86

kolektīva, neatsakoties izdzert glāzīti kolēģu jubilejās un ziedot<br />

naudu dāvanai. Individuālisms tika klasificēts kā „atraušanās<br />

no kolektīva”, kam varēja būt nepatīkamas sekas savstarpējā<br />

saskarē ar darba biedriem, tas varēja ietekmēt arī karjeru vai<br />

iespējas doties ārzemju ceļojumā, jo individuālisms valstiski<br />

bija apkarojama parādība.<br />

Padomju dzīves realitāte atbalstīja šādu „brīvprātīgi – piespiedu”<br />

kolektīvismu. Cilvēki daudzējādā ziņā bija atkarīgāki cits no<br />

otra nekā mūsdienās. Darba kolektīva locekļus vienoja ne tikai<br />

tas, ka viņi kopā strādāja, bet arī kopā pavadīja lielu daļu brīvā<br />

laika. Viņi dzīvoja blakām dārziņu vai vasarnīcu kooperatīvos,<br />

kuros zemes gabalus sadalīja iestādes un uzņēmumi, kopā brauca<br />

arodbiedrības organizētās ekskursijās, apmeklēja teātra izrādes<br />

vai hokeja mačus, uz kuriem biļetes tāpat gādāja arodbiedrība.<br />

Turklāt preču un pakalpojumu deficīts veicināja labu attiecību<br />

uzturēšanu ar kolēģiem, jo viņi varēja palīdzēt iegūt tos vai citus<br />

labumus, atrisināt dažādas sadzīviskas problēmas. Sociālo saišu<br />

veidošanas ziņā darbavieta bija ļoti svarīga, it sevišķi tādēļ, ka<br />

vairums cilvēku samērā reti mainīja darbu. Daudziem „kolektīvs”<br />

bija sava veida ģimene, uz kuras atbalstu varēja cerēt grūtā<br />

brīdī, taču nereti tā visai uzmācīgi kontrolēja cilvēka dzīvi.<br />

Padomju nacionālā politika Latvijā<br />

Padomju nacionālās politikas pamata dogmu ietekme uz<br />

reālo politiku republikās bija divējāda un pretrunīga, tāpat<br />

kā pašas dogmas. PSRS uzbūve, kas balstījās uz etnoteritoriālo<br />

principu, nosakot, ka ikkatrā padomju republikā ir viena<br />

pamatnācija, no vienas puses, deva noteiktas garantijas šās<br />

nācijas attīstībai. Tās izpaudās kā pamata un augstākās izglītības<br />

pieejamība nacionālajā valodā, teātru, preses un citu masu<br />

komunikācijas līdzekļu darbība šajā valodā, grāmatu izdošana,<br />

dažāda veida kultūras aktivitātes. Lai gan vienlaikus tika veicināta<br />

krievu valodas apgūšana, izglītības sistēmas un plašsaziņas<br />

līdzekļu rusifikācija, nācijas ar spēcīgu nacionālo un kultūras<br />

identitāti spēja pretoties spiedienam un attīstīt savu kultūru.<br />

87

No otras puses, šāda uzbūve nedeva praktiski nekādas garantijas<br />

citu republikā dzīvojošo etnisko grupu valodas un kultūras<br />

saglabāšanai. Reālā politika bija vērsta uz etniskās daudzveidības<br />

mazināšanu. Mazākumtautībām tikai retumis un ierobežotā<br />

apjomā bija iespējams iegūt izglītību dzimtajā valodā. Lietuvā,<br />

piemēram, bija liela poļu kopiena (pēc 2001. gada tautas skaitīšanas<br />

datiem, poļi ir lielākā etniskā minoritāte – 6,74% no<br />

visiem iedzīvotājiem, krievi ir otra lielākā grupa – 6,31% 1 ), tomēr<br />

mēģinājumus „lituanizēt” poļus Maskava uzskatīja par lietuviešu<br />

nacionālisma izpausmi un apturēja šādus mēģinājumus. 2 Maskavas<br />

skatījumā poļu un lietuviešu nesaskaņas varēja kalpot kā<br />

pretsvars lietuviešu nacionālismam. Acīmredzot tas bija iemesls,<br />

kādēļ poļu minoritātei Viļņas apgabalā tika dotas tādas tiesības,<br />

kādu tai nebija ne Ukrainā, ne Baltkrievijā, ne citos Lietuvas novados<br />

– poļu skolas, avīze un radioraidījumi poļu valodā. Tomēr tas<br />

bija izņēmums, vispārējā tendence padomju nacionālajā politikā<br />

bija mazākumtautību integrācija vai nu republikas pamatnācijā,<br />

vai krievu valodā un kultūrā, un tas notika arī Latvijā.<br />

Izglītības sistēma bija galvenais etniskās asimilācijas „tīģelis”.<br />

Neatkarīgajā Latvijā līdz 1940. gadam pastāvēja pietiekami<br />

plašs minoritāšu (vācu, ebreju, krievu, igauņu, lietuviešu, poļu)<br />

vispārizglītojošo pamatskolu un vidusskolu, kā arī amatu skolu<br />

tīkls, kas lielā mērā saglabājās arī pirmajā padomju okupācijas<br />

gadā. Pēc kara atjaunojās krievu, igauņu, lietuviešu un poļu<br />

skolas. Krievu skolu tīkls līdz ar ļoti lielo krievvalodīgo imigrāciju<br />

Latvijā sāka ļoti strauji izplesties, un tās netika uzlūkotas<br />

par mazākumtautību skolām, bet igauņu, lietuviešu un poļu<br />

skolu pastāvēšanas laiks bija īss.<br />

Pēdējo lietuviešu skolu (vidusskolu Rīgā) slēdza 1948. gadā,<br />

poļu – 1949. gadā. Igauņu klases (1.–4. klase) Veclaicenē pastāvēja<br />

līdz 1952. gadam. 3 Mazākumtautību skolu slēgšana tika<br />

1 Budryte Dovile. Taming Nationalism? Political Community Building in<br />

the Post­Soviet Baltic States, Ashgate, 2005, p. 143.<br />

2 Turpat, 147. lpp.<br />

3 Krūzs Kārlis. Igauņi Latvijā no 1940. gada līdz mūsdienām. Mazā kumtautības<br />

Latvijā: vēsture un tagadne. Rīga: Filozofijas un socioloģijas<br />

institūts, 2007, 84. lpp.<br />

88

motivēta ar skolēnu skaita samazināšanos un klašu vājo piepildījumu.<br />

Tomēr vismaz poļu skolu gadījumā acīmredzot noteicošie<br />

bija politiskie motīvi. Nenoliedzami, mazākumtautības<br />

pastiprināti asimilējās, it īpaši tādēļ, ka nekādu mazākumtautību<br />

sabiedrisko organizāciju un kultūras biedrību pastāvēšana<br />

netika atļauta. Izņemot igauņus, kas jau pirms 1940. gada<br />

diezgan strauji asimilējās starp latviešiem, pārējās mazākumtautības<br />

pārsvarā rusificējās, pat lietuvieši, kas pirms 1940. gada<br />

pārsvarā brīvi runāja latviski (apmēram 90%). 1 50. un 60. gadu<br />

mijā lietuviešu klases atjaunojās kādā pamatskolā Lietuvas pierobežā,<br />

tomēr līdz pat 80. gadu beigām mazākumtautībām faktiski<br />

nebija citas alternatīvas kā sūtīt bērnus latviešu vai krievu<br />

skolās. Nepastāvot citām alternatīvām, arī nekrievu tautības<br />

iebraucēji no citām republikām absolūtajā vairumā gadījumu<br />

izvēlējās sūtīt bērnus skolās ar krievu mācību valodu.<br />

Centieni etniski unificēt Latviju, reducēt etniskās īpatnības<br />

uz krievu un latviešu kultūras telpu izpaudās arī attieksmē pret<br />

līvu (lībiešu) etnosu un latgaliešu dialektu un rakstu valodu.<br />

Lībiešu asimilācija notika ļoti strauji jau neatkarīgajā Latvijā,<br />

bet padomju laikā skolā vairs nebija iespējams mācīties lībiešu<br />

valodu, neizdeva grāmatas. 1959. gada tautas skaitīšanā lībieši<br />

tika uzskaitīti, bet turpmākās tautas skaitīšanās lībiešus izslēdza<br />

no „galveno nacionalitāšu saraksta”. 2 Lai gan 1972. gadā Rīgā<br />

nodibināja folkloras ansambli Līvlist („Lībieši”), bet Ventspilī<br />

darbojās Kāndla, padomju režīms interesi par lībisko, lībiskās<br />

identitātes uzturēšanu uzlūkoja ar aizdomām. Varas iestādes<br />

atteicās rakstīt pasē tautību „lībietis”. 3<br />

Attieksme pret latgaliešiem bija visai divdabīga. Neatkarīgās<br />

Latvijas laikā komunistiskā propaganda apgalvoja, ka<br />

1 Jēkabsons Ēriks. Lietuvieši Latvijā. No: Mazākumtautības Latvijā: vēsture<br />

un tagadne. Rīga: Filozofijas un socioloģijas institūts, 2007, 54. lpp.<br />

2 Mežs Ilmārs. Mazo tautu apspriede Maskavā. Padomju Jaunatne. 1988.<br />

g. 1. nov. Pieejams: http://www.barikadopedija.lv/raksti/915514<br />

3 Blumberga Gundega. Visi bijām nobrieduši apliecināt lībiešus. Intervija<br />

ar Ievu Neilandi. 2006. g. 17. aug. Lībiešu kultūras un valodas portāls.<br />

Pieejams: http://www.livones.net/vesture/jaunielaiki/?raksts=8201<br />

89

latgalieši ir atsevišķa etniska grupa, kuru ekspluatē latviešu<br />

buržuāzija. Būtībā LKP atbalstīja Latgales separātismu pārliecībā<br />

par to, ka tā ir „sarkanāka” nekā citi Latvijas novadi,<br />

jo Latgale bija nabadzīgāka, turklāt tajā bija lielāks krievu kultūras<br />

iespaids, tātad tā varētu būt propadomiskāka. Sava loma<br />

bija arī mēģinājumiem vairot komunistu popularitāti, izmantojot<br />

K. Ulmaņa režīma centienus veicināt latgaliešu integrāciju<br />

latviešu nācijā un ierobežot latgaliešu valodas lietojumu.<br />

Idejiski komunisti no Latgales 1940.–1941. gadā anketās ailē<br />

„tautība” norādīja – „latgalietis”. Šādu tautību vēl 50. gadu<br />

sākumā varēja norādīt anketās un pasēs. Pēckara gados tika<br />

izdotas arī vietējās avīzes latgaliešu rakstu valodā. Tajā pašā<br />

laikā vispārējā tendence bija virzīta uz unifikāciju un latgaliešu<br />

dialekta lietošanas mazināšanu. Visbūtiskāk to iespaidoja<br />

vispārējās izglītības sistēma. Kopš 1953. gada skolās tika<br />

ieviests vienots runas un rakstības režīms, 1 un tas nozīmēja, ka<br />

skolēnu runā bija jāizskauž dialekta iezīmes, bet skolotājiem<br />

bija jārunā literārajā valodā.<br />

Tomēr 50. gadu otrajā pusē latgaliešu rakstu valoda un kultūra<br />

atkal ieguva oficiālu atbalstu. Tika izdotas grāmatas latgaliešu<br />

valodā, Kultūras ministrija organizēja Latgales kultūras<br />

dienas. Pēc nacionālkomunistu sakāves prolatgaliskās aktivitātes<br />

tika apturētas kā kaitīgas, vairs neizdeva avīzes un grāmatas<br />

latgaliešu valodā. Vienlaikus izglītības jomā Latgalē notika<br />

slēpts rusifikācijas process, jo tajās vietās, kur latviešu/latgaliešu<br />

bija samērā maz, skolas ar latviešu mācību valodu slēdza, un<br />

vietējiem bērniem nebija citas izejas kā apmeklēt krievu skolas.<br />

Tikai nacionālās Atmodas laikā 80. gadu beigās latgaliešu<br />

valodas un kultūras aizstāvji varēja atkal publiski iestāties par<br />

savām tiesībām.<br />

Otrs aspekts, kurā izglītības sistēma bija iesaistīta vienotās<br />

padomju tautas veidošanā, bija latviešu un krievu valodas mācīšana<br />

attiecīgi skolās ar krievu un latviešu mācību valodu. Teorētiski<br />

republikā pastāvēja latviešu un krievu valodas vienlīdzība –<br />

1 LVA, 700. f., 5. apr., 313. l., 29. lp.<br />

90

kā viena, tā otra bija jāmāca skolās ar latviešu un krievu valodu.<br />

Tomēr realitātē šādas vienlīdzības nebija.<br />

Jau pirmajos pēckara gados latviešu skolās krievu valoda<br />

bija obligāta, bet krievu skolās tās pasniegšana bija atkarīga<br />

no skolas vadības labās gribas. Krievu skolās latviešu valodas<br />

mācīšanai bija liela pretestība kā no skolotāju, tā bērnu vecāku<br />

puses. Daudzi, īpaši militārpersonas, uzskatīja, ka nav nekādas<br />

vajadzības apgrūtināt bērnus ar latviešu valodas mācīšanos, ja<br />

pēc dažiem gadiem būs jāpārceļas uz citu republiku. 1950. gada<br />

augustā šīs prasības tika leģitimizētas oficiālā līmenī, izdodot<br />

Izglītības ministrijas pavēli, kas atļāva visu tipu skolās „neuzskatīt<br />

par obligātu latviešu valodas mācīšanu Padomju armijas<br />

dienestā esošo pilsoņu bērniem, bet strādnieku un zemnieku<br />

jaunatnes [t. i., vakara] un neklātienes vidusskolās arī pilsoņiem,<br />

sastāvošiem Padomju armijas aktīvā dienestā”. 1 Krievu<br />

valodu intensīvi ieviesa arī kā apmācības valodu vidējās tehniskajās<br />

un augstākajās mācību iestādēs.<br />

Pēc Staļina nāves 1953. gada pavasarī notika Kremļa kursa<br />

maiņa attiecībā pret Baltijas republikām, kuras iniciators<br />

bija Lavrentijs Berija. Pēc viņa iniciatīvas PSKP CK Prezidijs<br />

12. jūnijā pieņēma lēmumu, kurā, starp citu, kā liels trūkums<br />

tika norādīts tas, ka Latvijas Valsts universitātē latviešu grupās<br />

daudzus kursus lasa krieviski (79 grupās 85 dažādus kursus). 2<br />

Tāpat tika nosodīta prakse lietvedību noformēt krievu valodā.<br />

1953. gada 21. septembrī Izglītības ministrijas kolēģija pirmo<br />

reizi kopš 1945. gada apsprieda jautājumu par latviešu valodas<br />

mācīšanu skolās ar krievu mācību valodu (krievu valodas<br />

mācīšana latviešu skolās tika apspriesta regulāri). Kolēģija atzina,<br />

ka latviešu valodu krievu skolās māca slikti, nav gramatikas<br />

grāmatas un latviešu valodas vingrinājumu krājuma. Tika<br />

arī nolemts, ka nav pieļaujama skolēnu atbrīvošana no latviešu<br />

valodas mācīšanās. 3<br />

1 LVA, 700. f., 4. apr., 21. l., 159. lp.<br />

2 Turpat, 7. lp.<br />

3 Turpat, 49. l., 76.–85. lp.<br />

91

1956. gada 4. janvārī, pamatojoties uz republikas Ministru<br />

Padomes rīkojumu, Izglītības ministrija noteica ieviest obligātu<br />

latviešu valodas mācīšanu skolās ar krievu mācību valodu, lai<br />

gan skolēnus, kuru vecāki bija ieradušies republikā uz laiku, un<br />

tos, kas 1956./1957. mācību gadā bija iestājušies 10. klasē un<br />

agrāk nebija mācījušies krievu valodu, bija atļauts atbrīvot no<br />

latviešu valodas mācīšanās. 1<br />

PSRS 1958. gada izglītības likuma projektā bija paredzēts,<br />

ka savienoto un autonomo republiku skolās bērnu vecākiem bija<br />

tiesības izvēlēties, kuru valodu mācīties, t. i., skolās ar attiecīgo<br />

nacionālo valodu varēja izvēlēties, vai mācīties krievu valodu, bet<br />

attiecīgās republikas skolās ar krievu mācību valodu – vai mācīties<br />

attiecīgo nacionālo valodu. Tas tika pamatots ar bērnu pārāk<br />

lielo noslogotību nacionālajās republikās, kur nācās mācīties trīs<br />

valodas (nacionālo, krievu un svešvalodu). Šis noteikums bija<br />

demagoģisks, jo bija skaidrs, ka tas stimulēs atteikšanos no nacionālās<br />

valodas, bet ne no krievu valodas mācīšanās. Attiecīgajā<br />

Latvijas likumā, kuru pieņēma 1959. gada 17. martā, 2 vecākiem<br />

nebija paredzētas tiesības izvēlēties, kādas valodas skolā bērniem<br />

mācīties. Praktiski tas nozīmēja to, ka skolās ar krievu mācību<br />

valodu vecāki nevarēja atteikties no latviešu valodas stundām.<br />

Bez šīs normas Latvijas PSR likumam bija vēl dažās atšķirības no<br />

PSRS izglītības likuma. Tas viss kļuva par vienu no galvenajiem<br />

apsūdzības punktiem pret nacionālkomunistiem LKP CK 7. plēnumā<br />

1959. gada 7. un 8. jūlijā.<br />

Ne tikai un varbūt ne tik daudz nacionālkomunistu sagrāve,<br />

cik vispārējās politiskās nostādnes, kas bija izteiktas PSKP<br />

1961. gada programmā, pastiprināja rusifikācijas spiedienu uz<br />

izglītības sistēmu 60. gadu pirmajā pusē. Krievu valodas mācīšana<br />

1 LVA, 700. f., 4. apr., 63. l., 6.–7. lp.<br />

2 Sk.: Smith Jeremy. Republican Authority and Khrushchev’s Education<br />

Reform in Estonia and Latvia, 1958­1959. In: Mertelsmann Olaf (ed.).<br />

The Sovietization of the Baltic States, 1940­1956. Tartu: Kleio, 2003,<br />

pp. 237–252; Nacionālkomunisms Latvijā un 1959. gada Latvijas PSR<br />

izglītības likums. Materiālu publikācija, sast. Daina Bleiere. Latvijas<br />

Vēstures Institūta Žurnāls. Nr. 1, 2004, 126.–149. lpp.<br />

92

ija viens no elementiem, otrs bija divplūsmu skolu propaganda,<br />

jo tās it kā veicinot tautu draudzības jūtu stiprināšanos.<br />

Neņemot vērā visas politiskās kolīzijas saistībā ar izglītības<br />

sistēmas reformām un nacionālisma apkarošanu, 50. gadu otrajā<br />

pusē un 60. gados dažos aspektos izglītības sistēmā nostiprinājās<br />

tendences, kas kavēja rusifikāciju. Staļina laikā skolai tika<br />

uzlikts par pienākumu iemācīt bērniem, ka noteicošā ir nevis<br />

lokālā, Latvijas perspektīva, bet gan sociālistiskās Dzimtenes –<br />

PSRS – kopīgās intereses. Savukārt Krievija bija PSRS organizējošais<br />

centrs. Tas īpaši izpaudās ģeogrāfijas un PSRS vēstures<br />

mācīšanā. PSRS vēsture principā bija Krievijas vēsture, kurā<br />

paretam tika pieminētas „malienes”. Taču PSRS perspektīvai<br />

bija jābūt visu mācību priekšmetu centrā, pat latviešu literatūrā,<br />

kurā turklāt bija jāaplūko arī krievu literatūras klasiķu darbi.<br />

Minētās kopīgās nostādnes nemainījās arī vēlāk, tomēr<br />

50. gadu otrajā pusē tika reabilitēta Latvijas vēstures mācīšana<br />

(kā daļa no PSRS vēstures), no latviešu literatūras mācību grāmatām<br />

un hrestomātijām ne bez cīņas pazuda krievu klasiķi, un<br />

to vietā nāca agrāk aizliegtie latviešu rakstnieki (piemēram, Vilis<br />

Plūdons, Rūdolfs Blaumanis). Lai gan latviešu skolām bija jāmāca<br />

pēc Krievijas mācību programmām un ideoloģiskās prasības bija<br />

ļoti striktas, arvien vairāk mācību grāmatu tika sarakstīts Latvijā.<br />

Tomēr tas nenozīmē, ka rusifikācijas spiediens uz nacionālo<br />

republiku izglītības sistēmām būtu mazinājies. Pēdējais tā<br />

uzliesmojums bija 80. gadu pirmajā pusē. 1983. gadā PSKP CK<br />

pieņēma kārtējo lēmumu par krievu valodas mācīšanas uzlabošanu<br />

nacionālajās republikās. Latvijā reakcija uz šo kampaņu<br />

bija visumā diezgan formāla, tomēr atsevišķos aspektos veiktie<br />

pasākumi bija pietiekami nopietni. Tā bērnudārzos 1985. gadā<br />

visi sešgadīgie bērni mācījās krievu valodu un eksperimentāli<br />

bija uzsākta piecgadīgo bērnu apmācība, skolās krievu valodas<br />

stundās klases tika dalītas mazākās grupās, dažās arodskolās<br />

vairākus priekšmetus latviešu grupās mācīja krievu valodā,<br />

tāpat arī augstskolās tika mēģināts ieviest šādus kursus. 1<br />

1 LVA, PA­101. f., 55. apr., 130. l., 51.–54. lp.<br />

93

Krievu valodas mācīšanai bez ideoloģiskā aspekta bija arī<br />

praktiskais aspekts – tā tika uzskatīta par nepieciešamu sastāvdaļu<br />

jauniešu sagatavošanai dienestam Padomju armijā. Tādēļ arī<br />

vidusskolās, profesionāli tehniskajās vidusskolās un tehnikumos<br />

pastāvēja militārās apmācības kurss jauniešiem (ar pārtraukumu<br />

1962.–1967. gadā), kurā mācības notika krievu v alodā.<br />

Izglītības sistēma bija viens no instrumentiem, ar kura palīdzību<br />

tika veicināta republikas etniskā unifikācija, ar to saprotot<br />

divu valodu – latviešu un krievu valodas – dominanci, turklāt<br />

latviešu valodas pozīcijas gadu no gada pasliktinājās. Izglītības<br />

sistēmas ieguldījums šajā ziņā, iespējams, nebija pats lielākais.<br />

Lielāka ietekme bija televīzijai, radio, mākslas filmām, kas 70.<br />

un 80. gados vairs netika dublētas latviski un dažkārt arī netika<br />

titrētas, vīriešiem – dienestam armijā, tehniskajā vidē – tam,<br />

ka tehniskās specifikācijas, instrukcijas un rokasgrāmatas bija<br />

pieejamas tikai krieviski. Latviešu valoda saglabāja savu lomu<br />

kā izglītības, literatūras, kultūras, humanitāro zinātņu valoda.<br />

Tomēr birokrātiskajā apritē, tehniskajās zinātnēs, rūpnieciskajā<br />

ražošanā, sadzīvē tā jau 50. gados tika lietota arvien mazāk, bet<br />

80. gados bija būtiski apdraudēta. Latviešu valoda piesārņojās<br />

ar barbarismiem („saļņiks”, „kurtka”, „plaščis”, „spička”),<br />

krieviskām valodas konstrukcijām („pieņemt mērus”, „ņemt<br />

vārdu”, „pieturēties pie instrukcijas”), un lielajās pilsētās arī uz<br />

ielas vai sabiedriskajā transportā to dzirdēja arvien retāk.<br />

Tomēr latviešu valoda un kultūra reprezentēja republiku<br />

un padomju varas panākumus nacionālā jautājuma risināšanā.<br />

Tādēļ kultūra saņēma ievērojamu finansiālu atbalstu – kā tieši<br />

no valsts, tā arī netiešā veidā, piemēram, no valsts uzņēmumiem<br />

un kolhoziem, kas uzturēja pašdarbības kolektīvus (aiz kuru<br />

izkārtnes bieži vien slēpās profesionāļi), iepirka gleznas, skulptūras,<br />

tekstilmākslas izstrādājumus u. c., kā arī dažādos citos<br />

veidos. Protams, kultūras joma tika uzraudzīta, lai tā neaizmirstu,<br />

ka tai jābūt „nacionālai pēc formas, bet sociālistiskai pēc<br />

satura”. Tomēr vienlaikus kultūra uzturēja nacionālo identitāti,<br />

un valsts radītie kultūras uzraudzības un administrēšanas<br />

mehānismi, tādi kā Kultūras ministrija vai radošās savienības,<br />

94

ieži vien kalpoja, lai kultūra saglabātos nacionāla ne tikai pēc<br />

formas, bet arī pēc satura.<br />

Ideoloģijas un kultūras attiecības Staļina laikā bija relatīvi<br />

vienkāršas, jo diezgan skaidri bija formulēts sociālistiskā reālisma<br />

kanons. Tos, kas nespēja vai nevēlējās tajā iekļauties, vai<br />

nu centās pāraudzināt, vai arī marginalizēja, neļāva publicēties,<br />

piedalīties izstādēs utt. 50. gadu vidū situācija kļuva sarežģītāka.<br />

Sociālistiskās mākslas, mūzikas, literatūras pieļaujamās robežas<br />

arvien vairāk paplašinājās arī tādēļ, ka kultūras druvas kopēji<br />

arvien labāk prata izteikties padomju režīma valodā. Piemēram,<br />

glezniecībā vai tēlniecībā formas meklējumus varēja paslēpt aiz<br />

„pareizas” tematikas (latviešu sarkanie strēlnieki utt.). Protams,<br />

režīma valodu varēja izmantot ne tikai radošās brīvības<br />

aizsardzībai, bet arī lai iegūtu valsts pasūtījumus. Sergejs Kruks,<br />

aprakstot latviešu tēlnieku un arhitektu cīņu ar konkurentiem<br />

par monumentālās mākslas kvalitātes standartiem, piemēram,<br />

V. Ļeņina pieminekļu pasūtījumos uzsver, ka „tēlnieki un arhitekti<br />

integrēja mākslas diskursu cīņā par savām biznesa interesēm,<br />

un galarezultātā tēlotāja māksla sniedza savu ieguldījumu<br />

dominējošā varas diskursa reproducēšanā”. 1<br />

Intelektuāļu un varas attiecības vispār bija visai komplicētas.<br />

Mākslas zinātnieks Jānis Borgs raksta:<br />

„Tagad ir izplatījies visai muļķīgs, bet ideoloģiski motivēts<br />

mīts par padomju laiku mākslinieku attiecībām ar varu. Proti,<br />

tos māksliniekus tagad mēdz zīmēt kā tādus nabadziņus, kurus<br />

vara it kā tikai spaidījusi, ierobežojusi, diktējusi, un ka tālab<br />

visa padomju laiku māksla esot sanākusi bēdīga, nožēlojama un<br />

nebaudāma. Tad nu der atcerēties, piemēram, tādus Padomju<br />

Latvijas māksliniekus un kultūras darbiniekus kā Boriss Bērziņš,<br />

Jānis Pauļuks, Kurts Fridrihsons, Auseklis Baušķenieks,<br />

Biruta Delle, Juris Dimiters, Oļegs Tillbergs, Ilmārs Blumbergs,<br />

Imants Ziedonis, Jānis Peters, Ojārs Vācietis, Imants<br />

Kalniņš, Raimonds Pauls .. un vēl bezgalīga virkne, kuru vārdi,<br />

1 Kruks Sergejs. Ārtelpas skulptūras semiotika, ekonomika un politika:<br />

Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010. Rīga: Neputns,<br />

2011, 198. lpp.<br />

95

skaņas un darbi veido latviešu mākslas un kultūras zelta fondu.<br />

Lai nu kāds vēl pasaka, ka viņu radītais ir nožēlojams padomju<br />

„spiediena un diktāta” produkts. Lielākā daļa no šiem māksliniekiem<br />

turklāt vēl baudīja tās vai citas padomju laiku privilēģijas,<br />

saņēma dažādus godus, aktīvi līdzpiedalījās varas procesos,<br />

bet daži pat nesodīti atļāvās lekt varai acīs.” 1<br />

Nenoliedzami, radošo inteliģenci ar varu saistīja daudzas<br />

saites, vispirms jau dažādas materiālās privilēģijas, kuras baudīja<br />

ne tikai „spice”, bet arī vienkāršie radošo savienību biedri.<br />

Protams, saņemamo labumu daudzums un kvalitāte atbilda<br />

personas vietai hierarhijas kāpnēs.<br />

Ideoloģiskā kontrole<br />

Vispārējie ideoloģiskie postulāti bija tikai sava veida „melnraksts”.<br />

Tas, kā tos katrā atsevišķā gadījumā lietoja dzīvē, bija<br />

atkarīgs no kompartijas ideologu attiecīgā brīža instrukcijām.<br />

Šajā ziņā republikām bija samērā lielas pilnvaras, lietojot ideoloģijas<br />

normas savas kultūras un vēstures problēmu interpretācijai<br />

padomju garā.<br />

Lai gan noteicošais vārds republikās bija to centrālo komiteju<br />

ideologiem, ne vienmēr viņi spēja uzspiest savu viedokli<br />

sabiedrībai – kaut kādā ziņā tiem nācās rēķināties arī ar sabiedrības,<br />

pirmām kārtām ar tās intelektuālās elites, reakciju. Ar<br />

intelektuālo eliti šajā gadījumā tiek domāti radošo savienību<br />

(rakstnieku, mākslinieku, komponistu u. c.) biedri, tāpat arī<br />

Zinātņu akadēmijas un tai pakļauto institūtu darbinieki, augstskolu<br />

mācībspēki. Viņi varēja pakļauties spiedienam, bet varēja<br />

arī protestēt, meklēt atbalstu pie citiem CK funkcionāriem<br />

utt. Turklāt intelektuālā elite daudzējādā ziņā bija saaugusi ar<br />

partiju. Daudzi intelektuāļi bija CK locekļi, retāk, bet ieņēma<br />

atbildīgus posteņus CK aparātā, piemēram, vēsturnieks Aleksandrs<br />

Drīzulis kādu laiku bija LKP CK sekretārs, viņš ieņēma<br />

1 Borgs Jānis. Padomju mākslinieks – vai tas skan lepni? Studija.<br />

Vizuālo mākslu žurnāls. 2006, Nr. 2. Pieejams: http://www.studija.<br />

lv/?parent=1209<br />

96

arī citus atbildīgus amatus. Birokrātiskā prakse prasīja, lai visos<br />

gadījumos, kad kādā jautājumā gatavotais LKP CK vai Ministru<br />

Padomes lēmums skāra noteiktu jomu, tiktu prasīts tās vadības<br />

viedoklis. Saprotams, „augšas” interesēja vadības viedoklis, tās<br />

maz uztrauca zinātnieku, rakstnieku vai mākslinieku viedoklis.<br />

Tās konsultējās ar attiecīgās jomas vadītājiem, tādēļ bija svarīgi,<br />

kādi cilvēki bija organizāciju vadībā, cik liberāli, vai, tieši otrādi,<br />

konservatīvi viņi bija. Ja republikas pirmā persona uzskatīja<br />

sevi par speciālistu ideoloģiskos jautājumos, kā tas bija Arvīda<br />

Pelšes gadījumā, ideoloģiskās direktīvas bija diezgan grūti<br />

ietekmēt, taču arī tad, kā redzēsim tālāk, nevar teikt, ka sabiedrības<br />

viedoklis vispār nespētu ietekmēt ideoloģisko kursu. Ja<br />

bija darīšana ar tādu cilvēku kā Augusts Voss, kam kultūra vispār<br />

bija sveša un kurš interesējās tikai par medībām un hokeju,<br />

zinātnes un kultūras „smagsvariem” bija vieglāk iespaidot<br />

lēmumus.<br />

Katrai republikai bija savi „sāpīgie punkti” ideoloģijas un<br />

kultūras jomā. Kuri tie bija, tas ļoti bieži bija atkarīgs no vadošo<br />

ideologu un varai pietuvināto kultūras darbinieku personiskajiem<br />

uzskatiem. Latvijā šajā ziņā bija ļoti pretrunīga situācija.<br />

No vienas puses, ļoti negatīvu mantojumu atstāja Arvīds Pelše.<br />

Kā ilggadējs CK sekretārs propagandas jautājumos jau PSRS–<br />

Vācijas kara laikā viņš bija sācis izkopt prasmes „buržuāziskā<br />

nacionālisma” un „vācu suņu bruņinieku” kultūras mantojuma<br />

apkarošanā, un tas savā ziņā bija kļuvis par viņa ideoloģisko<br />

„brendu”. 50. gadu sākumā A. Pelše atbalstīja ZA Celtniecības<br />

un arhitektūras institūta direktora Aleksandra Mālmeistera<br />

un tā paša institūta zinātniskās līdzstrādnieces Lilijas Birzītes<br />

uzskatus, ka vācu arhitektūras mantojums, t. sk. Vecrīga, ir lieks<br />

un iznīcināms, jo tā ir koloniāla „vācu suņu – bruņinieku” arhitektūra.<br />

Ar PSRS Zinātņu akadēmijas pārstāvja Jurija Jaralova<br />

un Igaunijas un Lietuvas arhitektu piedalīšanos <strong>LPSR</strong> ZA<br />

Prezidija paplašinātajā zinātniskajā sesijā 1954. gada aprīlī šis<br />

viedoklis cieta sakāvi. 1<br />

1 Latvijas Zinātņu akadēmijas arhīvs, 1. f., 1. apr., 514. l., 61.–272. lp.<br />

Konferences stenogramma.<br />

97

Veiksmīgāki no formālā, bet ne no morālā viedokļa bija<br />

A. Pelšes mēģinājumi „reabilitēt” jaunlatviešus, ar kuriem,<br />

pēc viņa domām, nebija ko lepoties. 1 1957. gadā tika publicēta<br />

Georga Libermaņa grāmata „Jaunlatvieši. No latviešu ekonomiskās<br />

domas vēstures”, kas uzjundīja diskusiju, kura faktiski<br />

jau notika vairākus gadus, par to, vai jaunlatvieši vērtējami kā<br />

„progresīva” kustība. Publiskā diskusijā konferencē, kas notika<br />

1958. gada aprīlī, sadūrās pretēji viedokļi, turklāt publikas<br />

nedalītu atbalstu izpelnījās tie referenti, kas aplūkoja jaunlatviešus<br />

kā „progresīvu” parādību. Lai gan konferencē A. Pelše<br />

it kā mēģināja samierināt abas puses, viņa simpātijas acīmredzot<br />

piederēja konservatīvajam, staļiniskajam spārnam. Tas<br />

izpaudās 1960. gada sākumā publicētajā oficiālajā jaunlatviešu<br />

kustības traktējumā, kurā bija stingri izteikta nostāja pret jaunlatviešu<br />

kustības „idealizāciju”. 2<br />

Kad 1959. gadā Pelše kļuva par CK 1. sekretāru, „buržuāziskā<br />

nacionālisma” apkarošana izpaudās ar pilnu sparu. Plašākai<br />

sabiedrībai visnepatīkamākais bija Jāņu svinēšanas aizliegums.<br />

Pirmais Jāņu oficiālās svinēšanas aizliegums bija 1946. gadā,<br />

taču 50. gados liberālisma periodā tie atkal tika kolektīvi un<br />

atklāti svinēti, avīzes un žurnāli tiem veltīja pirmās lappuses,<br />

radio raidīja atbilstošu repertuāru.<br />

Kā daudzos gadījumos, kad runa bija par ideoloģiju un<br />

kultūru, nebija nekāda oficiāla aizlieguma/lēmuma. Taču bija<br />

zināms, ka svinēt un pat pieminēt Jāņus nebija ieteicams. Kas<br />

Jāņos slikts un kā tie traucē sociālisma celtniecību, to nesaprata<br />

arī daudzi partijas biedri. Kā atceras Jūlijs Beļavnieks,<br />

1966. gadā LKP 20. kongresā Arvīdam Pelšem bija iesūtīta<br />

zīmīte ar jautājumu, kāpēc Jāņu svinēšana aizliegta. Pelše visai<br />

1 Bleiere Daina. Kultūrpolitika Latvijā 1953.–1958. gadā. Vēsturnieks<br />

profesors Dr. phil. LZA ārzemju loceklis Andrievs Ezergailis. Biobibliogrāfija.<br />

Darbabiedru veltījumi 70 gadu jubilejā. Rīga: Latvijas<br />

vēstures institūta apgāds, 2000, 146. lpp.<br />

2 Sīkāk par šo diskusiju sk.: Bleiere Daina. Vēsturnieki un 1958. gada<br />

diskusija par jaunlatviešiem. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, Nr. 4,<br />

2009, 139.–154. lpp.<br />

98

izaicinoši atbildējis: „Kur ir tāds lēmums par aizliegšanu? Nav<br />

tāda lēmuma!” 1<br />

Kaut arī tāda lēmuma patiešām nebija, milicija Jūrmalā<br />

neļāva kurināt ugunskurus, partijas komitejas pieprasīja uzņēmumu<br />

un iestāžu partijas organizācijām ziņas par to, vai Jāņu<br />

dienā (ja tā iekrita darba dienā), darbs noritējis normāli, t. i.,<br />

vai visi ieradušies darbā un vai, pasarg’ Dievs, administrācija<br />

nav kaut kā atbalstījusi kolektīvu Jāņu svinēšanu. Sabiedrība<br />

nebija pasīva, bija pietiekami daudz atklātu protesta izpausmju.<br />

Piemēram, 1961. gadā Rīgā divi trolejbusi 23. jūnijā esot<br />

braukuši, izrotāti ar jāņuzālēm. Kombināta „Māksla” veikalā<br />

22. jūnijā vitrīnā bijuši izstādīti ozollapu vainagi un alus krūzes.<br />

Aparātbūves rūpnīcā ar komjauniešu piedalīšanos izdots<br />

„zibens” (plakāts – uzsaukums) „Sagaidīsim Līgo dienu ar jaunām<br />

darba uzvarām!”. Šie gadījumi tika uzskatīti par tādiem,<br />

kur pietiek rīkot pārrunas ar administrāciju un partijas sekretāru,<br />

taču par nacionālistiskām izpausmēm tika kvalificēti un<br />

bargāk sodīti tādi gadījumi kā rūpnīcas galvenā tehnologa ierosināta<br />

un 71 cilvēka (no 300 darbiniekiem) parakstīta vēstule<br />

Dzelzsbetona izstrādājumu un lielpaneļu namu celtniecības<br />

rūpnīcā, kurā bija izteikts sašutums par to, ka Līgo svētki oficiāli<br />

netiek svinēti. 2<br />

1962. gada 10. septembrī Rīgā Maskavas rajona tautas tiesā<br />

literatūrzinātnieks, ZA Valodas un literatūras institūta direktors<br />

Ēvalds Sokols, kādreizējais komunistiskās pagrīdes dalībnieks<br />

un marksistiskais literatūrzinātnieks, kurš ne mazumu<br />

laika bija patērējis, kritizēdams latviešu „buržuāziskās” emigrācijas<br />

autorus, aizstāvēja izdevniecības redaktori, kas bija<br />

atlaista no darba par to, ka no Pāvila Rozīša Kopotajiem rakstiem<br />

nebija izņēmusi dzejoli „Zilajā kalnā”, kuru izdevniecības<br />

vadība un augstākās instances uzskatīja par ideoloģiski kaitīgu. 3<br />

1 Beļavnieks Jūlijs. ...bet tā bija! Rīga: Trīsdesmit seši, 2011, 272. lpp.<br />

2 LVA, PA­102. f., 20. apr., 17. l., 19.–20. lp.<br />

3 Viese Saulcerīte. Kas tā tāda – „iekšējā recenzija”? No: Grāmatas aizkulises.<br />

Apceres, dokumenti, intervijas, atmiņas. Rīga: Sol Vita, 2002,<br />

58. lpp.<br />

99

Ē. Sokols tiesā runāja par nekur nepublicētiem aizliegumiem,<br />

kuru dēļ „svītro no klasiskajiem daiļdarbiem un folkloras tādus<br />

vārdus kā auzas, āboliņš, siens, pat kumeļi, kas to ēd [..] Kāpēc<br />

nodrukāta lasāmgrāmata skolām jāpārdrukā un redaktoram ..<br />

jāuzliek sods, ja tajā ir tautasdziesmiņa:<br />

Sēju rudzus, sēju miežus,<br />

Sēju auzas vairumā.” 1<br />

Kāpēc notika šāds absurds? Tādēļ, ka Ņ. Hruščova iniciētās<br />

kukurūzas audzēšanas kampaņas laikā nežēlastībā bija kritušas<br />

tradicionālās lopbarības kultūras – āboliņš, graudzāles utt.<br />

Taču vislielākās nejēdzības bija saistītas ar „Līgo svētku<br />

bubuli”, kā to apzīmēja Ē. Sokols, jo „ir izvērsusies neganta<br />

kampaņa pret Jāņa dienu, Līgo dienu un vispār visu, kas saistīts<br />

ar vārdu Jānis vai Līgo. [..] vienlaikus ar Līgo izdevniecībā<br />

pasludināti ārpus likuma (bet redaktorus, kas to nav pamanījuši,<br />

soda) tādi vārdi kā „jāņogas”, „jāņtārpiņi”, „jāņusiers”<br />

u. c., atvietoti ar „sarkanām upenēm”, „spīdeklīšiem”, „lauku<br />

jeb zemnieku sieru” u. c.”. 2 Par upuri kļuva gan klasiķu darbi,<br />

piemēram, dziedājumi no Pumpura eposa „Lāčplēsis”, kuros<br />

aprakstīti Līgo svētki, gan arī vēl dzīvo dzejnieku un rakstnieku<br />

darbi. Ē. Sokols izdevniecības politiku skaidroja ar pārmērīgi<br />

centīgu konjunktūristu darbību, tomēr gan viņš, gan citi labi<br />

zināja, ka vaina meklējama ne tikai izdevniecības administrācijas<br />

pārcentībā, bet augstāk. Citādi nebūtu pats par sevi saprotams,<br />

ka pēc šīs uzstāšanās viņš zaudēja institūta direktora<br />

amatu.<br />

Jāņi palika svētki non grata līdz pat 80. gadu vidum. Ne tādā<br />

ziņā, ka tos vispār nedrīkstētu svinēt, bet tādējādi, ka tas bija<br />

jādara pēc noklusēšanas principa. Jau 60. gadu beigās miliči<br />

vairs nespārdīja ugunskurus jūras malā un nevienu nevajāja<br />

par svinēšanu. Daudzviet, piemēram, kolhozā „Lāčplēsis”, tas<br />

notika kolektīvi. Tomēr presē nebija Jāņiem veltītu materiālu,<br />

1 Sokols Ēvalds. Runa Maskavas rajona Tautas tiesas sēdē 1962. gada<br />

10. septembrī. No: Grāmatas aizkulises. Apceres, dokumenti, intervijas,<br />

atmiņas. Rīga: Sol Vita, 2002, 29.–30. lpp.<br />

2 Turpat, 38. lpp.<br />

100

darbavietās oficiāli nedrīkstēja samainīt darbdienas, lai varētu<br />

izbrīvēt brīvu dienu pēc svinībām utt. Svētki bija, bet oficiāli to<br />

it kā nebija.<br />

Tomēr arī 70. un 80. gados latviešu un lībiešu folklora,<br />

garīgās kultūras mantojums, īpaši pagānisma tradīcijas (acīmredzot<br />

tādēļ, ka vara tās saistīja ar dievturību), bija kaut kas<br />

tāds, kas gan zināmās robežās tika pieļauts, taču ļoti negribīgi<br />

un ar aizdomām. Partija šajā ziņā roku rokā sadarbojās ar drošības<br />

orgāniem. Kā liecina turpinājumā citētais VDK materiāls,<br />

„stūra māja” visai aktīvi varēja iesaistīties nevēlamu ideoloģisko<br />

izpausmju apkarošanā, turklāt ar visai rafinētām metodēm.<br />

„12.84.–01.85. g. Rīga. Attiecībā pret operatīvās pārbaudes<br />

lietas objektu V[aldi]. Muktupāvelu, kurš pieļauj ideoloģiski<br />

kaitīgas izpausmes, tika veikts savstarpēji saistīts profilaktisko<br />

pasākumu komplekss. Sākuma etapā folkloras jomā atzīts speciālists<br />

sagatavoja rakstu „Par avotu tīrību”, kurš pēc saskaņošanas<br />

ar LKP CK 15.12.84. g. tika publicēts laikrakstā „Cīņa”.<br />

Šim rakstam, pēc operatīvās informācijas, radošās inteliģences<br />

aprindās un folkloras grupu dalībnieku vidū bija pozitīva<br />

rezonanse. Tas kļuva par impulsu pētāmās problēmas, nacionālā<br />

etnogrāfiskā mantojuma izmantošanas un propagandas<br />

principiālai apspriešanai, kā arī bija efektīvs vispārējās profilakses<br />

līdzeklis attiecībā pret negatīviem procesiem folkloristu<br />

vidū. Pēc tam Latv[ijas] v[alsts] konservatorijā tika organizēta<br />

autoritatīvu sabiedrības pārstāvju sanāksme, kuri Muktupāvelu<br />

noklausījās raksta gaismā. Oratori deva principiālu novērtējumu<br />

M[uktupāvela] centieniem izmantot folkloru nacionālisma,<br />

arhaisma, elkdievības un nacionālās nošķirtības kultivēšanā.<br />

Viņi kategoriski pieprasīja M[uktupāvelam] izslēgt no savas<br />

zinātniskās un radošās darbības jebkuru ideoloģiski kaitīga<br />

rakstura rīcību un noteica, kādi pasākumi veicami, lai nodrošinātu<br />

viņa kontroli. Nākošajā etapā tika organizēta labvēlīgā,<br />

taču kritiskā garā ieturētu vēstuļu sūtīšana M[uktupāvelam] no<br />

republikas pilsētām un rajoniem, kurās minētā raksta gaismā<br />

bija izteiktas rūpes par viņa radošā darba nākotni un nacionālās<br />

folkloras veselīgas attīstības perspektīvām. Minēto p asākumu<br />

101

īstenošanas laikā [Muktupāvela] novērtēšanai un pozitīvas ietekmes<br />

veikšanai tika norīkoti aģenti „Vāle”, „Ernsts”, „Lapsa”,<br />

kuri atzīmēja veikto pasākumu pozitīvo psiholoģisko efektu ..” 1<br />

Vienlaikus vara nebija ieinteresēta atklātā konfliktā ar radošo<br />

inteliģenci. Tas tā bija ne tikai Latvijā, bet arī pārējās Baltijas<br />

republikās. Tā drīzāk centās integrēt radošajās savienībās, dot<br />

iespēju izstādīties, kaut ko publicēt, uzstāties. Nevis atgrūst, bet<br />

piesaistīt. Kā raksta J. Borgs, „disidējošos tiecās paturēt dienas<br />

gaismā un redzeslokā, un uzturēt zināmu „mierīgu līdzāspastāvēšanu”<br />

un attīstīt pat kaut kādu draudzību un flirtu,” īpaši jau<br />

M. Gorbačova „pārbūves” laikā. 2 Protams, bija ļoti maz rakstnieku<br />

vai mākslinieku, kas konsekventi palika ārpus jebkādām<br />

attiecībām ar varu.<br />

J. Borgs arī norāda, ka iemesls bija vietējās varas nevēlēšanās<br />

pieļaut „pagrīdes mākslu”, kuras eksistence varētu izraisīt<br />

Maskavas dusmas par nespēju kontrolēt situāciju. Daļēji tam<br />

var piekrist, jo Maskava nebija ieinteresēta, lai Baltijā parādītos<br />

kaut kādas ārējas neapmierinātības izpausmes, kas liecinātu<br />

par to, ka tās tautas neatbalsta „sociālistisko izvēli”. Tādēļ pātagas<br />

(VDK, Glavļita un LKP CK kontroles) un burkāna (privilēģiju)<br />

kombinācijā pirmā sastāvdaļa tika lietota visai uzmanīgi,<br />

bet otrā – attiecināta uz plašu radošās inteliģences loku.<br />

Tomēr jāņem vērā arī tas, ka ikkatrā Baltijas republikā bija<br />

sava specifika jautājumā par to, kas ir atļauts un kas ir aizliegts.<br />

Piemēram, interese par folkloru, tautas garīgo kultūru ne Igaunijā,<br />

ne arī Lietuvā netika uzlūkota ar tādām aizdomām kā<br />

Latvijā. Igaunijā bija iecietīgāka attieksme pret avangardismu<br />

tēlotājā mākslā, kā arī pret modernajām tendencēm literatūrā.<br />

Atļautā un neatļautā robežas definēja mijiedarbība starp<br />

radošo inteliģenci un varu. Gan vienu, gan otru pārstāvēja<br />

konkrēti cilvēki, kuru kultūras izpratne, drosme vai bailīgums,<br />

1 Zālīte Indulis. Radošā inteliģence – VDK kontroles objekts un propagandas<br />

ierocis. Pieejams: http://vip.latnet.lv/lpra/inteligence.html<br />

2 Borgs Jānis. Padomju mākslinieks – vai tas skan lepni? Studija. Vizuālo<br />

mākslu žurnāls. 2006, Nr. 2. Pieejams: http://www.studija.<br />

lv/?parent=1209<br />

102

personiskās simpātijas vai antipātijas noteica to, kas ir atļauts<br />

un kas aizliegts.<br />

Jāņu gadījums parāda zināmu padomju režīma uzvedības<br />

modeli, kas izpaudās daudzās jomās, bet visvairāk attiecībā uz<br />

ideoloģisko kontroli. Daudzas lietas oficiāli it kā neeksistēja.<br />

Vispirms to var teikt par cenzūru. Cenzūru personificēja Glavļits<br />

jeb oficiāli – Galvenā literatūras pārvalde, taču tā neafišēja<br />

savu darbību. Atšķirībā no cara laikiem, kad autors saņēma<br />

tekstu ar cenzora svītrojumiem, padomju Latvijā cenzoru ieteikumus<br />

autoriem mutiski paziņoja redaktori kā savu viedokli, un<br />

bija vēlams, lai autors pats pašrocīgi izdarītu labojumus.<br />

Atbrīvošanās no ideoloģiskajiem žņaugiem Atmodas laikā<br />

bija tikpat svarīgs jautājums kā patiesības uzzināšana par<br />

padomju režīma represijām. Tas, cik ātri un masveidīgi tas<br />

notika, varēja radīt iespaidu, ka padomju ideoloģija nav spējusi<br />

ietekmēt cilvēku prātus. Daudzi uzskatīja, ka „padomju<br />

cilvēks” bija konstrukts, kas bija iesakņojies lielas daļas padomju<br />

okupācijas laikā iebraukušo cittautiešu apziņā, bet ne latviešos.<br />

Tās oficiālās plakātiskās izpausmes lozungu un saukļu<br />

formā patiešām netika uztvertas nopietni. Taču tas nenozīmē,<br />

ka padomju ideoloģija nebūtu atstājusi nekādas sekas cilvēku<br />

apziņā. Ja tagad liela daļa Latvijas iedzīvotāju, neatkarīgi no<br />

tautības, uzskata, ka valsts pienākums ir rūpēties par viņiem,<br />

savukārt viņiem nav nekādu pienākumu pret valsti, tas liecina,<br />

ka priekšstats par valsti kā totalitāru resursu turētāju un sadalītāju<br />

joprojām ir dzīvs. 80. gadu beigās populāri bija apzīmēt<br />

padomju cilvēku ar krievu vārdu „sovok”, ar to saprotot aprobežotu<br />

ideoloģiskas smadzeņu skalošanas produktu, kas svēti<br />

tic tam, ko raksta avīzēs, un ir apmierināts ar dzīvi padomju<br />

valstī. Tomēr iespējams, ka padomju ideoloģijas ietekme uz cilvēku<br />

prātiem bija daudz sarežģītāka un ilgstošāka.<br />

103

IV nodaļa<br />

Sociālistiskā plānveida ekonomika un<br />

„tirgus stihija”<br />

104<br />

„Ja sociālisms nebūtu labāks par kapitālismu, tā eksistence nebūtu<br />

attaisnojama.” 1<br />

„Jau pēc pašas savas dabas plānotā sociālistiskā ekonomika ir augšupejas<br />

un uzplaukuma ekonomika.” 2<br />

„Ekonomikai jābūt ekonomiskai – tāda ir šodienas prasība.” 3<br />

Jau kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā viens no<br />

padomju propagandas lozungiem, lai pamatotu režīma maiņu<br />

un pievienošanu Padomju Savienībai, bija par to, ka Latvija buržuāzijas<br />

kundzības laikā esot bijusi ekonomiski atpalikusi valsts,<br />

jo „Latvijas ekonomika bija organiski saistīta ar Krievijas ekonomiku.<br />

Pēc padomju varas krišanas Latvija zaudēja savas ekonomiskās<br />

attīstības dabisko bāzi. Atrautība no padomju Krievijas,<br />

kā arī buržuāziskās valdības naidīgā izturēšanās pret strādnieku<br />

un zemnieku sociālistisko valsti bremzēja karā izpostītās Latvijas<br />

rūpniecības atjaunošanu un attīstību”. 4 Turklāt līdz ar Otrā<br />

pasaules kara sākšanos un K. Ulmaņa „plutokrātiskā” režīma<br />

politikas dēļ ekonomikas stāvoklis esot vēl vairāk pasliktinājies<br />

un darbaļaužu masas grimušas nabadzībā, vienīgi šaurs bagātnieku<br />

slānis profitējis. Tipiski ir uzskati, kas minēti avīzes „Darbs”<br />

ievadrakstā 1941. gada 17. jūnijā, atzīmējot Sarkanās Armijas<br />

ienākšanu Latvijā: „Latvijas atpalikušais ekonomiskais stāvoklis<br />

1 Kotkin Stephen. Armageddon Averted: Soviet Collapse, 1970–2000. Oxford<br />

University Press, 2008.<br />

2 Padomju Savienības Komunistiskās partijas programma. Pieņēmis<br />

PSKP XXII kongress. Rīga: Liesma, 1971, 52. lpp.<br />

3 Leonīds Brežņevs PSKP 26. kongresā 1981. gadā.<br />

4 Latvijas Komunistiskās partijas vēstures materiāli politiskās izglītības<br />

sistēmai. Rīga: Liesma, 1969, 134. lpp.

un lielā ekonomiskā atkarība no kapitālistiskām lielvalstīm, līdz<br />

ar otrā imperiālistiskā kara sākšanos, veda Latviju pretim postam.<br />

[..] Visu augošo postu Latvijas buržuāzija uzkrāva uz darba<br />

ļaužu pleciem,” 1 turpretim Padomju Savienībā valdīja ekonomiskais<br />

uzplaukums, un ar tās palīdzību Latvija tiks iecelta labklājības<br />

saulītē. Pēckara gados rūpniecības attīstības tempi kļuva par<br />

vienu no galvenajiem argumentiem, uzsverot panākumus, kurus<br />

Latvija guvusi PSRS sastāvā: „Rūpniecības produkcijas īpatsvars<br />

mūsu republikas tautas saimniecībā pieauga no 38% 1940. gadā<br />

līdz 79% 1950. gadā. Latvija pārvērtās par industriāli agrāru<br />

republiku. [..] Latvijas republikas sociālistiskās industrializācijas<br />

ātrie tempi un panākumi bija iespējami tāpēc, ka tā balstījās uz<br />

visas Padomju Savienības moderno, vareno rūpniecību. Industrializācijai<br />

tika izmantoti ne vien republikas resursi, bet arī visas<br />

PSRS resursi.” 2 Tādējādi „Latvija faktiski tika parādīta kā visvairāk<br />

ieinteresētā un visvairāk iegūstošā puse, kurai ar iekļaušanu<br />

savā sastāvā PSRS sniegusi lielu pakalpojumu”. 3<br />

Šāda veida apgalvojumi un argumentācija, gan nedaudz<br />

mainīti, tiek izmantoti joprojām. Piemēram, 2010. gadā Krievijā<br />

tika publicēts pētījums, kura mērķis bija pierādīt, ka Baltijas<br />

valstu ekonomikas līdz 1940. gadam bijušas vājas, respektīvi,<br />

nespējīgas pastāvēt ārpus Krievijas telpas, savukārt PSRS ekonomiskā<br />

politika ir radījusi apstākļus, kuros „Baltijas republiku<br />

saražotais nacionālais ienākums lielā mērā veidojās no citu<br />

PSRS republiku, galvenokārt Krievijas un Ukrainas, nacionālā<br />

ienākuma daļas piesavināšanās”. 4 Minētā darba mērķis ir dot<br />

1 17. jūnijs. Darbs, 1941. g. 17. jūn.<br />

2 Latvijas Komunistiskās partijas vēstures materiāli politiskās izglītības<br />

sistēmai. Rīga: Liesma, 1969, 209. lpp.<br />

3 Krūmiņš Gatis. Priekšstats par ekonomisko uzplaukumu Latvijas PSR ir<br />

radīts mākslīgi. Latvijas Avīze, 2005. g. 15. nov.<br />

4 Колпакиди А. И., Мякшев А. П., Никифоров И. В., Симиндей В. В.,<br />

Шадрин А. Ю. Прибалтика и Средняя Азия в составе Российской<br />

империи и СССР: мифы современных учебников постсоветских<br />

стран и реальность социально­экономических подсчетов, с. 6.<br />

Pieejams: http://www.nlvp.ru/reports/Middle_Asia_Pribalty_History_<br />

for_www_02.pdf<br />

105

pretsparu Baltijas valstu iespējamajām prasībām par padomju<br />

okupācijas laikā nodarīto zaudējumu atmaksu. Autoriem<br />

tomēr nākas atzīt, ka Latvijas gadījumā vismaz no 1965. gada<br />

līdz 1986. gadam tā saražoja vairāk nacionālā ienākuma, nekā<br />

patērēja. 1 Viņi atzīst arī, ka Baltijas republikās Maskavai bija<br />

izdevīgi attīstīt lielražošanu, jo šeit ekonomiskais efekts bija lielāks<br />

nekā citur. Tomēr viņu galvenais arguments, kādēļ Baltijas<br />

republikas esot parādā Krievijai, ir tāds, ka energoresursus un<br />

izejvielas tās saņēma par cenām, kas bija daudz zemākas nekā<br />

pasaules tirgus cenas. Šo viedokli var argumentēti apstrīdēt, un<br />

tas arī darīts, 2 tomēr šīs grāmatas uzdevums nav risināt jautājumu,<br />

kas kuram bija parādā. Šis jautājums tiek pētīts, un ir<br />

rezultāti, kas apstiprina, ka Latvija nedzīvoja uz „brālīgās palīdzības”<br />

rēķina.<br />

Vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir izanalizējis datus par Latvijas<br />

PSR budžeta ienākumiem un izdevumiem 1945.–1950. gadā, un<br />

tie liecina, ka „realitātē ieņēmumi no Latvijas teritorijas nosedza<br />

pat visus PSRS militāros izdevumus un okupācijas karaspēka<br />

uzturēšanos Latvijā. Pat pieskaitot PSRS militāros izdevumus<br />

Latvijas teritorijā, no Latvijas 1945.–1950. g. aizplūda aptuveni<br />

seši miljardi rubļu”. 3 Arī viņa pētījums par 1953.–1959. gadu liecina,<br />

ka republikas finansiālais ieguldījums PSRS budžetā bija<br />

lielāks, nekā tā saņēma atpakaļ. 4 Jācer, ka pētījumi par turpmākajiem<br />

laika posmiem palīdzēs gūt skaidru priekšstatu par šo jautājumu<br />

un mazinās politisku spekulāciju iespējas.<br />

1 Колпакиди А. И., Мякшев А. П., Никифоров И. В., Симиндей В. В.,<br />

Шадрин А. Ю. Прибалтика и Средняя Азия в составе Российской<br />

империи и СССР: мифы современных учебников постсоветских<br />

стран и реальность социально­экономических подсчетов, с. 89.<br />

Pieejams: http://www.nlvp.ru/reports/Middle_Asia_Pribalty_History_<br />

for_www_02.pdf<br />

2 Sk.: Daukšts Bonifācijs, Prikulis Juris. Kvēli murgi kādā konferencē<br />

Maskavā. Ir, 2010. g. 11. dec. Pieejams: http://www.ir.lv/2010/11/12/<br />

kveli­murgi­kada­konference­maskava<br />

3 Krūmiņš Gatis. Mīts par „brālīgo palīdzību”. Latvijas Avīze, 2012. g. 5. jūl.<br />

4 Šneidere Irēne. Konference „Baltijas valstis PSRS sastāvā”. Latvijas<br />

Vēstures Institūta Žurnāls, Nr. 2, 2012, 171. lpp.<br />

106

PSRS „nesavtīgās palīdzības” mīts balstās uz divām pamattēzēm:<br />

1) Latvijas attīstības bāze līdz 1940. gadam bija zema –<br />

to izraisīja Krievijas tirgus zaudēšana un nespēja konkurēt<br />

Rietumos; 2) straujā sociālistiskā industrializācija, kas sākās<br />

1946. gadā, ir padarījusi Latviju par attīstītu un modernu valsti.<br />

Vērtējot Latvijas ekonomiku starpkaru periodā, jāņem vērā,<br />

ka tai nācās cīnīties ar Pirmā pasaules kara sekām, kas ekonomiski<br />

bija, iespējams, vissmagākās Eiropā – izpostītas zemnieku<br />

saimniecības, kapitāla trūkums, sagrauta rūpniecība, jo rūpnīcu<br />

un fabriku iekārtas kopā ar strādniekiem kara laikā bija izvestas<br />

uz Krieviju, un no izvestās mantas izdevās atgūt tikai niecīgu<br />

daļu (1920.–1932. gadā tikai 1% no evakuēto uzņēmumu<br />

vērtības, 45 no 523 evakuētajiem uzņēmumiem). 1 Ekonomiskā<br />

de presija pēc kara un 1929.–1932. gada pasaules ekonomiskā<br />

krīze bija nozīmīgi papildu faktori, kas ietekmēja attīstību.<br />

Tomēr Latvija spēja panākt vērā ņemamus ekonomiskās<br />

attīstības tempus un piemēroties starpkaru pasaules tirgus<br />

konjunktūras izmaiņām. Staļiniskās industrializācijas modeļa<br />

piekritēji, noniecinot Latvijas ekonomikas panākumus un<br />

uzsverot tās atpalicību no Rietumeiropas valstīm, parasti aizmirst<br />

salīdzināt Latvijas „pagrimumu” ar PSRS ekonomikas<br />

„panākumiem” un it īpaši ar to cilvēcisko cenu. Padomju Savienībā<br />

Staļina laikā industrializācijas politiku īstenoja kā valsts<br />

iekšējās kolonizācijas politiku – uz valsts iekšējo resursu rēķina,<br />

izņemot visus iespējamos resursus (materiālos un cilvēku)<br />

no agrārā sektora, kā arī konfiscējot uzkrājumus un ar algu un<br />

cenu politikas palīdzību uzturot ārkārtīgi zemu visu iedzīvotāju<br />

patēriņu. Staļiniskais industrializācijas modelis nevarēja tikt<br />

īstenots bez represijām. Tās bija nepieciešamas, lai sadzītu zemniekus<br />

kolhozos un tādējādi radītu labākus apstākļus resursu<br />

izņemšanai no laukiem. Timotijs Snaiders raksta, ka „kolektivizācijas<br />

noslēpums (kā Staļins bija atzīmējis jau krietni agrāk)<br />

bija tāds, ka tā bija alternatīva ekspansīvai kolonizācijai, tātad<br />

1 20. gadsimta Latvijas vēsture. II. Neatkarīgā valsts 1918–1940. Rīga:<br />

Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003, 427. lpp.<br />

107

iekšējas kolonizācijas forma”. 1 Praktiski visu saražoto produkciju,<br />

izņemot kolhoznieku un kolhoza izdzīvošanai nepieciešamo<br />

minimumu, k olhoziem nācās atdot valstij par ļoti zemām<br />

cenām. Kolhoznieku ienākumi bija niecīgi, izdzīvot varēja tikai<br />

no savas piemājas saimniecības. Atšķirībā no PSRS, Latvijā<br />

modernizācija tika panākta bez represijām un citiem ekstraordināriem<br />

politiskiem līdzekļiem. Turklāt tika radīta tehniski<br />

moderna un valsts iekšējā tirgus vajadzībām atbilstoša ražošana.<br />

20 neatkarības gados bija izveidojusies ekonomikas struktūra,<br />

kas atbilda pieejamajiem resursiem un Eiropas ekonomiskās<br />

attīstības tendencēm. Lai gan 30. gadu beigās Latvijas ekonomiskās<br />

attīstības līmenis krietni atpalika no attīstīto Rietumu<br />

valstu rādītājiem, arī no kaimiņvalstīm Dānijas un Zviedrijas,<br />

tomēr tas bija salīdzināms ar Somijas attīstības līmeni, bet izveidotā<br />

industriālā bāze bija labs pamats tālākai attīstībai. Būtībā<br />

tautsaimniecības attīstība parādīja, ka Latvija ļoti labi var izdzīvot<br />

bez piesaistes Krievijas tirgum.<br />

Lai gan Latvijā galvenā ekonomikas nozare bija lauksaimniecība,<br />

„tieši rūpniecībā tika gūti visiespaidīgākie rezultāti”. 2<br />

Par rūpniecības stāvokli būtībā vislabāko liecību sniedz tas, ka<br />

tā 1938.–1939. gadā gandrīz bija sasniegusi 1913. gada līmeni<br />

– 97–98% no tā. 3 1939. gadā pēc nodarbināto skaita vislielākā<br />

bija metālapstrādes un mašīnbūves nozare, tai sekoja<br />

pārtikas rūpniecība un tekstilrūpniecība. 4 Savukārt pēc apgrozījuma<br />

pirmajā vietā bija pārtikas un garšvielu rūpniecība, tai<br />

sekoja metālapstrāde un mašīnbūve, kā arī tekstilrūpniecība.<br />

VEF 1939. gadā pavisam saražoja 43,7 tūkstošus radioaparātu,<br />

4,8 tūkstošus telefonu, 12,6 tūkstošus elektrības skaitītāju.<br />

Tā ražoja dienā 180 minifotoaparātus Minox. 5 Radioaparātus<br />

1 Snyder Timothy. Bloodlands: Europe Between Hitler and Stalin. Basic<br />

Books, 2010. (Kindle edition.)<br />

2 20. gadsimta Latvijas vēsture. II. Neatkarīgā valsts 1918–1940, 658. lpp.<br />

3 Гулян П. В. Латвия в системе народного хозяйства СССР. Р.:<br />

Зинатне, 1982, с. 29.<br />

4 Turpat, 661. lpp.<br />

5 Turpat.<br />

108

ažoja vēl vairāki desmiti mazāku uzņēmumu. Tā kā eksportēja<br />

tikai 4–8 tūkstošus radioaparātu gadā, tas liecina, ka<br />

pirktspēja iekšējā tirgū bija pietiekami liela. Salīdzinājumam<br />

1940. gadā teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā krietni lielākā<br />

Krievijas republika PSRS ražoja tikai aptuveni trīsreiz vairāk<br />

– 144 tūkstošus radioaparātu. 1<br />

Lauksaimniecībā 1935. gadā bija nodarbināti 65% iedzīvotāju,<br />

bet rūpniecībā un celtniecībā – 17%. 2 Taču lauksaimniecība<br />

deva arī lielāko daļu nacionālā ienākuma. Lai gan agrārās<br />

reformas gaitā izveidojās daudz nelielu saimniecību (1935. gadā<br />

vairāk nekā divas trešdaļas bija saimniecības ar kopējo platību<br />

līdz 20 ha), bet Latvijas apstākļos tolaik visstabilākās izrādījās<br />

20–50 ha lielas saimniecības, 3 jau parlamentārās republikas<br />

laikā sniegtais valsts atbalsts un pasākumi lauksaimniecības<br />

racionalizēšanai un modernizācijai deva būtiskus rezultātus.<br />

20. gadu pirmajā pusē caurmēra ražas pārsniedza pirmskara<br />

līmeni. 4 Vēl uzskatāmāki panākumi bija gūti lopkopībā.<br />

K. Ulmaņa valdībai lauksaimniecība bija galvenā prioritāte,<br />

tādēļ valsts atbalsts tai jūtami pieauga. Turklāt, pretēji padomju<br />

propagandas apgalvojumiem, to saņēma ne tikai un pat ne<br />

tik daudz „pelēkie baroni”, cik nelielās un vidējās saimniecības.<br />

Piemēram, kredītu politika, tāpat arī valsts stimulētā lauksaimniecības<br />

kooperācija bija visizdevīgākā nelielajām saimniecībām<br />

un jaunsaimniecībām. Lauku saimniecību ienesīgums<br />

30. gadu otrajā pusē pieauga, un Latvijā tas bija augstāks nekā<br />

Igaunijā un Lietuvā. 5 Zemnieki reāli izjuta sava stāvokļa uzlabošanos,<br />

turklāt visvairāk tieši nelielās saimniecības.<br />

1 Страна Советов за 50 лет (Сборник статистических материалов).<br />

Москва: Статистика, 1967, c. 308. Pieejams: http://istmat.info/node/17051<br />

2 Mežgailis Bruno. Dažas demogrāfiskās problēmas Latvijā. Jaunā Gaita,<br />

Nr, 126, 1979. Pieejams: http://zagarins.net/jg/jg126/JG126_Mezgailis.<br />

htm<br />

3 20. gadsimta Latvijas vēsture. II. Neatkarīgā valsts 1918–1940. Rīga:<br />

Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003, 402. lpp.<br />

4 Turpat, 403. lpp.<br />

5 Turpat, 644. lpp.<br />

109

Turklāt Latvijas lauku „bēdīgais” stāvoklis tāds nemaz<br />

nebija uz tā laika Padomju Savienības fona. Piemēram,<br />

1938. gadā Latvijā no hektāra ievāca 13,2 cnt rudzu, bet PSRS<br />

9,7 cnt, kviešu raža Latvijā bija 13,6 cnt, bet PSRS 11,6 (ziemas)<br />

un 8,9 cnt (vasaras), kartupeļus Latvijā ievāca 127 cnt,<br />

bet PSRS – 57 cnt. Latvijā 1938. gadā bija 1,22 miljoni govju<br />

(visā padomju laikā – līdz pat 1990. gadā šis skaitlis nepārsniedza<br />

600 tūkstošus visu tipu saimniecībās kopā, ieskaitot arī<br />

privātās), bet visā PSRS – 15,63 miljoni liellopu. 1938. gadā<br />

lopkopības biedrību kontrolētās saimniecībās caurmērā no<br />

govs izslauca 2896 kg piena, PSRS sovhozos izslauca vidēji<br />

1737 kg, bet kolhozos – 1100 kg. 1<br />

Latvija bija agrāra valsts, taču urbanizācijas līmenis Latvijā<br />

bija augstāks nekā PSRS (1939. gadā attiecīgi 35 un 32,9%). 2<br />

Pēc ekonomista Pētera Guļāna aprēķiniem, nacionālais ienākums<br />

Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 1940. gadā (tad tas<br />

bija ievērojami zemāks nekā 1938.–1939. g.) bija par 65% augstāks<br />

nekā vidēji PSRS. 3<br />

Latvijas iedzīvotāji ar Staļina laika padomju ekonomiskās<br />

politikas sekām saskārās jau pirms padomju okupācijas. Pēc bāzu<br />

līguma parakstīšanas 1939. gada oktobrī Liepājas veikalnieki bija<br />

visai patīkami pārsteigti par to, ka padomju virsnieki bija gatavi<br />

izpirkt visas preces, arī tās, kas veikalos bija iegūlušās un ko vietējie<br />

negribēja pirkt. Iekšlietu ministrijas apspriedes protokolā<br />

1940. gada 21. februārī šis jautājums atspoguļots visai plaši:<br />

1 20. gadsimta Latvijas vēsture. II. Neatkarīgā valsts 1918–1940, 642.,<br />

645. lpp.; Колпакиди А. И., Мякшев А. П., Никифоров И. В., Симиндей<br />

В. В., Шадрин А. Ю. Прибалтика и Средняя Азия в составе<br />

Российской империи и СССР.., c. 46; Сельское хозяйство Союза ССР<br />

1939 (Статиcтический справочник). Москва: Госпланиздат, 1939,<br />

c. 172–173, 261, 276. Pieejams: http://istmat.info/node/21337<br />

2 Народное хозяйство Латвийской ССР в 1976 году, Юбилейный<br />

статистический ежегодник. Рига: Лиесма, 1977, с. 7; СССР в цифрах.<br />

Москва: Государственное статитическое издательство, 1958, с. 7.<br />

3 Daukšts Bonifācijs, Prikulis Juris. Kvēli murgi kādā konferencē Maskavā.<br />

Ir, 2010. g. 12. nov. Pieejams: http://www.ir.lv/2010/11/12/kveli­murgikada­konference­maskava<br />

110

„Pārrunās par iepriekš ziņoto, vicedirektors kungs Caucis<br />

izteicās – Pāris dienas atpakaļ, kad biju Liepājā, man nācās<br />

novērot, ka krievi pilsētā iepirkās tikpat rosīgi kā lielu svētku<br />

priekšvakarā. Gandrīz visiem virsniekiem bijušas pilnas rokas<br />

ar lielākiem un mazākiem koferiem. Vietējie iedzīvotāji stāstījuši,<br />

ka krievi pērkot visu, ko vien dabūjot ciet, sevišķi manufaktūru.<br />

Visdzīvākā tirdzniecība Liepājā tomēr esot piektdienās,<br />

kad krievu karavīriem skaitoties atvaļinājumu dienas. Par precēm<br />

viņi maksājot katru cenu, ko veikalnieks prasot. Uz vietas<br />

klīstot valodas, ka iepirkto krievi aizvedot uz PSRS. Līdz ar<br />

to paceļoties jautājums, vai no tautsaimnieciskā viedokļa šāda<br />

mūsu preču izpirkšana pielaižama? Par krievu rubli, kuram<br />

PSRS neesot nekādas vērtības, šeit varot daudz ko nopirkt.” 1<br />

Pēc Latvijas okupācijas Latvijas saimnieciskais stāvoklis un<br />

iedzīvotāju dzīves līmenis tika attēlots visbriesmīgākajā veidā.<br />

Tā Vilis Lācis Saeimā 1940. gada 21. jūlijā apgalvoja, ka „Latvijas<br />

strādnieku dzīve bija smaga un drūma, pazemojumu pilna<br />

un beztiesīga. [..] Cenas plašo masu patēriņa priekšmetiem<br />

cēlās tādos apmēros, ka visam lielajam vairumam strādnieku<br />

darba algas ļāva tikai badoties un nīkt, nevis dzīvot cilvēcīgu<br />

dzīvi”. Toties Padomju Savienības ekonomiku V. Lācis aprakstīja,<br />

netaupot cildinājumus: „Padomju Savienībā ražošana kalpo<br />

nevis kapitālistu peļņas nodrošināšanai, bet gan darbaļaužu<br />

materiālā un kultūras līmeņa pacelšanai. Tautas ieņēmumus šai<br />

varenajā sociālisma zemē izlieto strādnieku un darba zemnieku<br />

dzīves uzlabošanai un sociālistiskās ražošanas attīstīšanai...” 2<br />

Ekonomikas sovetizācija un dzīves līmenis<br />

Pēc Latvijas okupācijas Latvijas ekonomika varēja sākt<br />

izbaudīt V. Lāča solītās staļiniskā ekonomikas industrializācijas<br />

modeļa „priekšrocības”. Jau Latvijas ekonomikas<br />

1 Grava­Kreituse I., Feldmanis I., Goldmanis J., Stranga A. Latvijas<br />

okupācija un aneksija: 1939–1940: Dokumenti un materiāli. Rīga, 1995,<br />

221.–222. lpp.<br />

2 Turpat, 530., 532. lpp.<br />

111

sovetizācijas sākums 1940.–1941. gadā izraisīja būtiskas problēmas,<br />

lai gan pirmajā okupācijas gadā Latvijas ekonomika<br />

vēl nebija integrēta PSRS. Uzņēmumu privatizācija un to<br />

vadības maiņa, nereti ieceļot par direktoriem neizglītotus un<br />

nepieredzējušus cilvēkus, kā arī izejvielu un komplektējošo<br />

detaļu piegāžu pārtraukšana no ārzemēm izraisīja rūpniecības<br />

ražošanas kritumu. Dramatiski pieauga birokrātiskais<br />

aparāts, jo tika izveidotas vairākas ministrijas un tresti, kas<br />

pārvaldīja nacionalizētos uzņēmumus. Kalpotāju skaits strauji<br />

pieauga arī uzņēmumos, kas nekādi nepalielināja ražošanas<br />

efektivitāti. Algu un cenu pielīdzināšana Padomju Savienībai<br />

un padomju valūtas (rubļa) ieviešana reāli pazemināja visu<br />

iedzīvotāju dzīves līmeni. Algas strādniekiem un kalpotājiem<br />

pieauga kopumā par apmēram 60%, savukārt cenas pirmās<br />

nepieciešamības precēm palielinājās vairāk nekā divas reizes,<br />

bet dažām precēm vēl vairāk. Mazumtirdzniecības cenas visumā<br />

saglabājās zemākas nekā lielākajās PSRS pilsētās, savukārt<br />

algas Latvijā tika noteiktas atbilstoši augstākajām PSRS<br />

likmēm, jo pilnībā pielīdzināt algas un cenas PSRS līmenim<br />

nebija iespējams – tādā gadījumā dzīves līmeņa pazemināšanās<br />

būtu pārāk krasa. Ļoti ātri parādījās dažādu preču deficīts,<br />

īpaši laukos. Ir pieņemts uzskatīt, ka to izraisīja padomju<br />

militārpersonu iepirkšanās drudzis, taču tas bija tikai viens no<br />

iemesliem. Ne mazāk svarīgi bija tas, ka vairumtirdzniecības<br />

uzņēmumu nacionalizācija dezorganizēja preču piegādes sistēmu.<br />

Arī šajā jomā padomju ekonomikas modelis parādīja<br />

savu neefektivitāti. Situāciju zināmā mērā mīkstināja tas, ka<br />

joprojām saglabājās privātā tirdzniecība, lai gan lielākie veikali<br />

arī tika nacionalizēti.<br />

1944./1945. gadā sākās jauns sovetizācijas posms. Samērā<br />

ātri – līdz 1947. gadam – pilnībā likvidēja privāto uzņēmējdarbību<br />

tirdzniecībā, pakalpojumu jomā un rūpniecībā. Sākot ar<br />

1946. gadu, sākās rūpniecības „sociālistiskā industrializācija”,<br />

kas nozīmēja strauju t. s. A grupas (rūpniecības iekārtu un bruņojuma)<br />

rūpniecības uzņēmumu skaita palielināšanu. Tomēr<br />

no neatkarīgās Latvijas mantotais lielais pārtikas un vieglās<br />

112

ūpniecības īpatsvars, kā arī ražošanas kvalitātes tradīcijas un<br />

samērā augstais šo uzņēmumu tehnoloģiskais līmenis nodrošināja<br />

sabalansētāku rūpniecības produkcijas struktūru nekā<br />

citās PSRS republikās. Latvijas iedzīvotāju apgāde ar pirmās<br />

nepieciešamības precēm bija labāka nekā Krievijā un citās<br />

„vecajās” PSRS republikās. Tas gan nenozīmē, ka tā bija laba,<br />

īpaši mazpilsētās un laukos.<br />

Lauksaimniecības kolektivizācijai bija vērā ņemamas negatīvas<br />

ekonomiskas un sociālas sekas. Pirmkārt, 1949. gada<br />

25. martā vairāk nekā 13 tūkstoši ģimeņu tika izrautas no savām<br />

dzīvesvietām un piespiedu kārtā pārvietotas uz Sibīriju. Pārsvarā<br />

tās pārstāvēja neatkarīgās Latvijas laika turīgāko zemniecības<br />

daļu, tātad tika izputinātas produktīvākās un tehnoloģiski<br />

attīstītākās saimniecības. Turīgākās zemniecības sagraušana<br />

bija sākusies jau 1941. gadā ar agrāro reformu un labāk iekopto<br />

saimniecību konfiskāciju, lai izveidotu padomju saimniecības.<br />

Pēc kara agrārā reforma un nodokļu politika daudzas t. s kulaku<br />

saimniecības (tās, kuru zemes platība pārsniedza 30 ha) bija<br />

izputinājusi, tomēr lielākā daļa saimniecību vēl joprojām centās<br />

noturēties. Deportācija veicināja lauku depopulāciju, izputināja<br />

kādreiz relatīvi turīgo saimniecību kustamo un nekustamo<br />

mantu, atņēma Latvijas laukiem cilvēkus, kuru darba tikums un<br />

zināšanas bija ļoti svarīgi. Deportācija piespieda iestāties kolhozos<br />

lielāko daļu atlikušo zemnieku saimniecību. Tomēr tas<br />

neglāba zemniekus no jauniem spaidiem, jo ar nodokļiem un<br />

nodevām natūrā aplika arī piemājas saimniecības. Šā pasākuma<br />

mērķis bija piespiest zemniekus atteikties no piemājas saimniecības<br />

un veltīt visu enerģiju darbam kolhozā.<br />

Vispārēja kolhozu sistēmas ieviešana Latvijas laukos 1949.–<br />

1950. gadā un PSRS nodokļu sistēmas attiecināšana uz kolhozniekiem<br />

strauji pazemināja lauksaimniecības produktu – gan<br />

graudu, gan gaļas un piena – ražošanu, un to nevarēja noslēpt<br />

pat oficiālā statistika. Graudu ievākuma ziņā Latvija pārsniedza<br />

1940. gada līmeni tikai 1987. gadā, kartupeļu ražas ziņā<br />

tikai vienā gadā – 1970., pateicoties sevišķi labvēlīgiem dabas<br />

ap stākļiem. Piena ražošanā Latvija 1940. gada līmeni sasniedza<br />

113

70. gadu sākumā, gaļas ražošanā – 60. gadu sākumā. 1 Turklāt<br />

visās šajās produktu grupās (izņemot labības audzēšanu) lielāko<br />

daļu deva kolhoznieku piemājas saimniecības. Tajā pašā laikā<br />

pilsētu iedzīvotāju skaits strauji pieauga (pārsvarā i ebrauca<br />

iedzīvotāji no citām PSRS republikām), tāpat arī rūpniecības<br />

uzņēmumu skaits un to produkcijas apjoms (pēc oficiāliem<br />

datiem, 1950. gadā salīdzinājumā ar 1940. gadu rūpniecības<br />

produkcijas apjoms bija pieaudzis vairāk nekā trīs reizes). Latvijas<br />

lauki ar savu produkciju apgādāja arī Baltijas kara apgabala<br />

karaspēka daļas. Saprotams, iedzīvotāju dzīves līmenis bija<br />

zems, un tas bija jūtami pasliktinājies salīdzinājumā ar neatkarīgās<br />

Latvijas laiku, lai gan situācija Latvijā vēl nebija tik slikta<br />

kā citās PSRS republikās.<br />

Padomju Savienības vadība Staļina nāves brīdī pietiekami labi<br />

apzinājās, ka līdzšinējā ekonomiskā un sociālā politika ir jāmaina.<br />

Tādu politiku kā Staļina laikā bija iespējams uzturēt tikai ar<br />

masu represiju palīdzību. Tomēr represijas bija ceļš uz nekurieni,<br />

jo ar to palīdzību nebija izdevies atrisināt nevienu sociāli ekonomisko<br />

problēmu. Centieni panākt darba ražīguma pieaugumu ar<br />

represīvām metodēm, piemēram, sodot par darba kavējumiem<br />

vai darbavietas mainīšanu bez atļaujas, kā arī bargi kriminālsodi<br />

par sīkām „sociālistiskā īpašuma” zādzībām izrādījās neefektīvi.<br />

Arī Gulaga sistēma Tālo Ziemeļu un Austrumu rajonu apgūšanā<br />

deva mazāku ieguvumu salīdzinājumā ar resursiem, kas tika<br />

izlietoti milzīgās ieslodzīto armijas apsargāšanai un uzturēšanai.<br />

Agrārā sektora stagnācijas ietekme uz pilsētu apgādi ar pārtiku<br />

bija acīmredzama. Zemais dzīves līmenis, dzīvokļu, pārtikas un<br />

visu citu preču trūkums grāva padomju iekārtas leģitimitāti un<br />

neveicināja cilvēku motivāciju strādāt. Turklāt 50. gados Rietumeiropas<br />

valstis bija atguvušās no kara sekām, bija straujš<br />

ekonomikas uzplaukums, veidojās „labklājības sabiedrība”. Kara<br />

sekas vairs nekalpoja par attaisnojumu zemajam dzīves līmenim<br />

PSRS. Vēl viens faktors bija tas, ka PSRS vairs nebija vienīgā<br />

1 Народное хозяйство Латвийской ССР в 1976 годую. Рига: Лиесма,<br />

1977, c. 85, 91; Latvijas PSR tautas saimniecība. Statistikas gadagrāmata.<br />

Rīga: Avots, 1988, 131. lpp.<br />

114

sociālisma valsts. Tai nācās rēķināties arī ar t. s. sociālisma<br />

nometni, īpaši ar Austrumeiropas valstīm. Dzīves līmeņa ziņā tās<br />

pārsvarā bija labākā stāvoklī nekā PSRS. Situācija bija daudzējādā<br />

ziņā paradoksāla – superlielvalsts PSRS nespēja nodrošināt<br />

saviem iedzīvotājiem tikpat augstu dzīves līmeni, kādu baudīja<br />

tās puskoloniālie satelīti. Vēl vairāk, tai nācās palīdzēt tos uzturēt,<br />

lai nodrošinātu satelītu lojalitāti.<br />

Tādējādi PSRS vadība bija nopietnas dilemmas priekšā –<br />

līdzšinējā politika apdraudēja padomju iekārtas leģitimitāti kā<br />

iekšpolitiski, tā arī ārpolitiski. PSRS vadītāji bija gatavi ieviest<br />

izmaiņas ekonomiskajā un sociālajā politikā, taču nekādā ziņā<br />

nebija gatavi atteikties no Staļina laika politikas pamata dogmām:<br />

ka centralizēti vadītai plānveida ekonomikai ir priekšrocības<br />

salīdzinājumā ar kapitālistisko ekonomiku; ka privātā uzņēmējdarbība<br />

nav pieļaujama; ka sociālistiskās ekonomikas pamats<br />

ir smagā rūpniecība un ka tieši sociālistiskā industrializācija ir<br />

padarījusi PSRS par superlielvalsti. Tāpat arī lauksaimniecības<br />

dekolektivizācijas iespējamība vispār netika ņemta vērā. 1<br />

Politika, kuru izvēlējās PSRS vadība, bija padarīt ekonomiku<br />

efektīvāku un vienlaikus palielināt tās sociālo ievirzi, būtībā<br />

neko nemainot sociālistiskās ekonomikas funkcionēšanas<br />

pamata principos. Tomēr 50. gadu vidū tika veiktas vairākas<br />

būtiskas sociālas reformas. Lai paaugstinātu darba ražīgumu,<br />

tagad tika uzsvērta materiālā ieinteresētība. Tika noteikts darba<br />

algas minimums un sakārtota algu un pensiju sistēma. Strādājošos<br />

motivēja darbam ar darba algas un prēmiju palīdzību,<br />

kā arī ar cerību saņemt no darbavietas dzīvokli. Sākās masveida<br />

dzīvokļu celtniecības programma. Tika paplašināta patēriņa<br />

preču ražošana, lai gan joprojām ražošanas iekārtu un bruņojuma<br />

ražošana (smagā rūpniecība) bija prioritāte salīdzinājumā<br />

ar patēriņa preču ražošanu. Sāka ražot tādas preces kā veļas<br />

mazgājamās mašīnas, televizori, ledusskapji. Masveida mājokļu<br />

celtniecība lika palielināt arī mēbeļu ražošanu. 50. gados sāka<br />

1 Sk.: Гайдар Е. Гибель империи. Уроки для современной России.<br />

Москва: Астрель, CORPUS, 2012, c. 220.<br />

115

attīstīt sabiedrisko transportu, komunālo infrastruktūru – apgādi<br />

ar elektrību, gāzi, ūdensvadu, kanalizāciju.<br />

Lauksaimniecībā tika palielinātas investīcijas un produktu<br />

valsts iepirkuma cenas, kā arī dota lielāka brīvību kolhozu<br />

saimnieciskajā darbībā. Tomēr Hruščova laikā lauki pārdzīvoja<br />

dažādus satricinājumus – ilggadējo zālāju iznīcināšanas un<br />

kukurūzas piespiedu audzēšanas kampaņas, centienus iznīdēt<br />

kolhoznieku un padomju saimniecību strādnieku piemājas<br />

saimniecības. Pēc Hruščova atcelšanas no amata piemājas saimniecību<br />

diskriminācija mazinājās, to loma apgādē ar pienu, gaļu<br />

un dārzeņiem arvien vairāk tika atzīta. Pieauga arī investīcijas<br />

lauksaimniecības meliorācijā, lauksaimniecības ražošanas un<br />

sociālās infrastruktūras uzlabošanā. Tomēr dažādas nepārdomātas<br />

kampaņas, piemēram, nepamatoti lielu fermu kompleksu<br />

celtniecība, ražošanas koncentrācija lielos centros, pakļaujot<br />

iznīcībai mazākas apdzīvotās vietas u. c., joprojām turpinājās.<br />

Lauksaimniecība vairāk nekā citas tautsaimniecības nozares<br />

bija joma, kas bija pakļauta nepārdomātiem eksperimentiem.<br />

Tomēr kopumā kopš 50. gadu vidus iedzīvotāju ienākumi<br />

palielinājās. Pieauga dažādu sadzīves preču ražošana un iespējas<br />

tās iegādāties – radioaparāti, televizori, mēbeles, veļas mazgājamās<br />

mašīnas pamazām kļuva par vairumam, lai arī ar grūtībām,<br />

tomēr iegūstamām lietām. Personīgā automašīna skaitījās<br />

„buržuāziska” greznība un vēl 60. gados visai aizdomīga, ja<br />

tās īpašniekam nebija īpašu nopelnu sociāli akceptētā jomā<br />

(spilgti to ilustrē 1966. gada filmas „Sargies automobiļa” varonis<br />

Jurijs Detočkins, kas ir satriekts, kad uzzina, ka ir aizdzinis<br />

nevis kukuļņēmēja, bet akadēmiķa automašīnu). 1 Automašīnas<br />

nevarēja iegādāties visi, tomēr arī auto sāka ienākt vidusmēra<br />

pilsoņa dzīvē. Par samērā parastu un pieejamu individuālā<br />

transporta līdzekli kļuva motocikls.<br />

Ceļā uz komunismu, pieaugot valsts labklājībai, bija paredzēts<br />

pakāpeniski atcelt maksu par bērnudārziem, sabiedrisko<br />

1 Макаркин Алексей. Брежневская модернизация: коллективизм и<br />

индивидуальность. Неприкосновенный запас, № 1 (75), 2011. Pieejams:<br />

http://magazines.russ.ru/nz/2011/1/ma3.html<br />

116

transportu, dzīvokli u. c. Ja atmetam retoriku, faktiski valsts<br />

apņēmās uzturēt zemas cenas plaša patēriņa precēm, kultūras<br />

pasākumiem un sabiedriskajiem pakalpojumiem. Rezultātā<br />

jebkādu cenu paaugstinājumu iedzīvotāji uztvēra ļoti sāpīgi, kā<br />

valsts saistību nepildīšanu. Ekonomists Jegors Gaidars šo problēmu<br />

formulējis šādi:<br />

„Agrākās režīma leģitimizācijas formas nomaina jauns varas<br />

un sabiedrības kontrakts. To neviens nav parakstījis. Tomēr lietas<br />

būtība ir saprotama: jūs – vara, apsolāt mums – tautai, ka<br />

neatcelsiet pastāvošās sociālās programmas pat tad, kad tās<br />

izmaksās daudz vairāk, garantējat mazumtirdzniecības cenu<br />

stabilitāti svarīgākajām tautas patēriņa precēm. Par to sabiedrība<br />

ir gatava jūs (varu) pieciest kā neizbēgamu ļaunumu.” 1<br />

Šāda politika nodrošināja zināmu sociālu stabilitāti. Hruščova<br />

laikā strādnieku streiki un citas neapmierinātības izpausmes<br />

bija samērā bieža parādība, arī Latvijā, taču 70. un 80. gados tās<br />

mazinājās.<br />

Tomēr jau 60. gadu beigās PSRS ekonomikas attīstības tempi<br />

palēninājās. Faktiski tā nespēja vienlaikus izturēt bruņošanās<br />

sacensību ar ASV un uzturēt pienācīgu dzīves līmeni. Iespējams,<br />

tas būtu piespiedis PSRS vadību nopietni pievērsties ekonomiskām<br />

reformām, taču 60. gadu beigās Rietumsibīrijā tika<br />

atklātas ļoti lielas naftas un gāzes rezerves. 70. gados pasaules<br />

tirgū notika ļoti straujš naftas cenu kāpums, un Padomju Savienība<br />

ieguva laika rezervi – tā tagad varēja kompensēt savas<br />

ekonomikas neefektivitāti ar naftas eksportu. 1965. gadā uzsāktā<br />

ekonomiskā reforma pamazām tika apturēta. Vienlaikus<br />

sabiedrības lojalitāte varai tika uzpirkta ar naudas ienākumu<br />

un patēriņa preču importa palielināšanu, lielāku toleranci pret<br />

dažām privātās un pusprivātās uzņēmējdarbības formām (tieši<br />

šajā laikā Latvijā uzplauka tulpju uzziedināšana uz 8. martu un<br />

tirgošanās visā Padomju Savienībā). Tas viss palielināja iedzīvotāju<br />

naudas ienākumus, bet patēriņa preču ražošanas tempi<br />

atpalika no tiem. Faktiski vienīgais instruments, kuru izmantoja,<br />

1 Гайдар Е. Гибель империи. Уроки для современной России. Москва:<br />

Астрель, CORPUS, 2012, c. 229.<br />

117

lai šo problēmu risinātu, bija cenu paaugstināšana t. s. luksusa<br />

precēm (vieglajām automašīnām, paklājiem utt.), bet tas situāciju<br />

neglāba. Visa veida patēriņa preču deficīts palielinājās.<br />

Baltijas republikas šo problēmu izjuta īpaši akūti. 50. un<br />

60. gados dzīves līmenis tajās bija jūtami augstāks nekā citās<br />

padomju republikās. Kaut gan bija pastāvīgs dažādu preču, piemēram,<br />

mēbeļu, apģērbu, apavu, deficīts, tomēr tās bija vieglāk<br />

nopirkt nekā citur, turklāt preces bija krietni labākas kvalitātes.<br />

70. gados Baltijas republiku dzīves līmeņa pārsvars pār citām<br />

republikām sāka samazināties, jo darbojās sava veida savienoto<br />

trauku princips. Pieaugošie ienākumi un mobilitāte, kā arī<br />

zemās autobusu, dzelzceļa un lidmašīnu biļešu cenas bija cēlonis<br />

tam, ka iedzīvotāji paši paveica to, ko nespēja valsts tirdzniecība,<br />

– pārdalīja preču krājumus saviem spēkiem.<br />

Tas nostādīja Baltijas republiku vadību smagas dilemmas<br />

priekšā. Relatīvi augsts dzīves līmenis bija viens no argumentiem,<br />

ar kuru mēģināja attaisnot atrašanos PSRS sastāvā – kā<br />

republiku iedzīvotāju, tā arī ārvalstu priekšā. Tika apgalvots, ka<br />

„nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju 1976. gadā sastādīja<br />

2664 dolārus (pēc oficiālā valūtas kursa) un 3272 dolārus (pēc<br />

cenu attiecības). Nav daudz valstu pasaulē, kurām ir augstāks<br />

nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju”. 1 Tomēr Latvijas<br />

iedzīvotājs dzīvoja sliktāk nekā rietumvācietis vai kanādietis.<br />

Lai gan kontakti ar ārpasauli bija stipri ierobežoti, daudziem<br />

latviešiem bija radinieki ārzemēs, kuru sūtītās fotogrāfijas un<br />

dāvanu pakas apstrīdēja oficiālo statistiku. Turklāt salīdzināt<br />

varēja ne tikai ar Rietumiem, bet arī ar sociālisma zemēm. Pat<br />

Bulgārijā, nemaz nerunājot par Poliju vai Vācijas Demokrātisko<br />

Republiku, preču deficīts bija mazāks un dzīves līmenis<br />

augstāks.<br />

Nenoliedzami, 70. gados cilvēki Latvijā dzīvoja labāk nekā<br />

pirms desmit gadiem, bet kā uz ārvalstu, tā citu padomju republiku<br />

fona situācija nekļuva labāka. Tas saasināja konkurenci starp<br />

1 Mežgailis Bruno. Dažās demogrāfiskās problēmas Latvijā. Jaunā<br />

Gaita, Nr. 126, 1979. Pieejams: http://zagarins.net/jg/jg126/JG126_<br />

Mezgailis.htm<br />

118

Baltijas republikām un nesaskaņas tīri sadzīviskā līmenī. Preču<br />

deficīts igauņiem un lietuviešiem lika izdomāt dažādas slēptas<br />

iekšējā tirgus aizsardzības formas pret latviešiem, kas iepirkās<br />

pierobežas rajonos. Latvieši tādus pašus pasākumus izdomāja<br />

savā pierobežā (piemēram, deficīta preču pārdošana tikai<br />

patērētāju biedrību biedriem). Situācija ar preču deficītu īpaši<br />

saasinājās 80. gados. Sākoties pārbūvei, M. Gorbačovs un viņa<br />

domubiedri apzinājās, ka kaut kas ir jādara, lai izrautu ekonomiku<br />

no stagnācijas. Viņu sākotnējā ideja bija padarīt padomju<br />

ekonomiku efektīvāku, neatsakoties no centralizēti plānotās<br />

ekonomikas, no cenu regulēšanas un neatļaujot privātīpašumu.<br />

Perestroika tolaik – 1985.–1987. gadā – latviski tika tulkota kā<br />

„pārkārtošanās”. Praksē tas nozīmēja atsevišķu tirgus elementu<br />

ieviešanu, nemainot ekonomisko sistēmu. 1987.–1988. gadā<br />

pārkārtošanās pārvērtās par „pārbūvi”, kas nozīmēja mēģinājumu<br />

apvienot sociālistisko ekonomiku ar tirgus ekonomiku. Tika<br />

pieļauta individuālā uzņēmējdarbība, kooperatīvi, individuālu<br />

zemnieku saimniecību veidošanās, rūpniecības uzņēmumi ieguva<br />

lielāku patstāvību.<br />

Latvijā, tāpat kā pārējās Baltijas republikās, šie pasākumi<br />

tika uztverti ar atsaucību. Tomēr tie nevis apturēja PSRS ekonomikas<br />

lejupslīdi, bet gan to tikai paātrināja. Preču deficīts<br />

nemazinājās, turklāt iegūtos papildu līdzekļus uzņēmumi izlietoja<br />

nevis ražošanas paplašināšanai, bet darba algām, kas savukārt<br />

veicināja inflāciju. PSRS vadības politika tirgus ekonomikas<br />

ieviešanā bija nekonsekventa un nogaidoša – tas izrietēja<br />

kā no partijas un saimnieciskās nomenklatūras pretestības, tā<br />

no pieredzes trūkuma. Pamazām kļuva skaidrs, ka mēģinājumi<br />

apvienot sociālismu un tirgu nedarbojas. Republiku ekonomiskā<br />

nacionālisma tendences, kas Padomju Savienībā vienmēr<br />

bija pastāvējušas, pastiprinājās.<br />

Latvijā arvien lielāku popularitāti ieguva ideja, ka ir nepieciešams<br />

kontrolēt preču izvešanu uz citām padomju republikām.<br />

Taču vienlaikus izbraukšana uz ārzemēm kļuva vienkāršāka, un<br />

visu, ko bija iespējams pārdot Rietumos un bijušajās sociālisma<br />

zemēs, gan privātpersonas, gan arī valsts un kooperatīvie<br />

119

uzņēmumi centās izmantot, lai iegūtu „cieto” valūtu vai arī<br />

plaša patēriņa preces pārdošanai Latvijā. Eiropas tuvums deva<br />

iespēju tūkstošiem cilvēku tuvāk iepazīties ar kapitālistisko ekonomiku.<br />

Daudziem šķita, ka Latvija varētu samērā ātri sa sniegt<br />

Rietumu ekonomiskās labklājības līmeni, ņemot vērā vēl neaizmirsto<br />

neatkarīgās Latvijas mantojumu un neapzinoties, cik dziļas<br />

pārmaiņas kā Latvijas tautsaimniecības struktūrā, tā cilvēku<br />

apziņā ir atstājis sociālisma ekonomiskais modelis.<br />

Ekonomiskais nacionālisms – Latvijas variants<br />

Lietuviešu vēsturnieks Sauļus Grībkausks norāda, ka PSRS<br />

ekonomiskā un federālā sistēma neizbēgami izraisīja ekonomisko<br />

nacionālismu, kas izpaudās kā republikas valdības konkurence<br />

kā ar Savienības ministrijām, tā ar pārējām Baltijas<br />

republikām par ekonomikas ātrāku attīstību un kapitālieguldījumu<br />

palielināšanu republikas attīstībā. 1<br />

Staļina laikā iespējas šajā ziņā bija nelielas. Visi svarīgākie<br />

republikas uzņēmumi bija pakļauti Savienības ministrijām.<br />

Savukārt ministrijas visai sīkumaini kontrolēja PSKP CK, un<br />

to rīcības brīvība finansiālā ziņā, kā arī iespējas īstenot savas<br />

intereses bija ierobežotas. Latvijas, tāpat kā pārējo Baltijas<br />

republiku ekonomikas pirmajos pēckara gados stingri kontrolēja<br />

PSRS Valsts plāns ar savu pilnvaroto starpniecību, tomēr<br />

arī pēc 1949. gada, kad pilnvarotos atsauca, kontrole bija pietiekami<br />

stingra.<br />

Tomēr Latvijai, tāpat kā citām Baltijas republikām, bija zināmas<br />

īpatnības uz kopējā PSRS fona, kas gan deva priekšrocības,<br />

gan radīja problēmas. Priekšrocības deva tas, ka Latvijā bija<br />

liels pārtikas un vieglās rūpniecības uzņēmumu īpatsvars, arī<br />

attīstīta radioelektroniskā rūpniecība un mēbeļu ražošana. Tas<br />

ļāva saglabāt daudzmaz pienācīgu apgādi ar patēriņa precēm.<br />

Vēl neaizmirstie kapitālisma ražošanas standarti nodrošināja<br />

1 Grybkauskas Saulius. Sovietinė nomenklatūra ir pramonė Lietuvoje<br />

1965–1985 metais. Vilnius: LII Leidykla, 2011, plp. 405.<br />

120

ne tikai preču daudzumu, bet arī pienācīgu to kvalitāti – uz citu<br />

PSRS republiku fona.<br />

Vienlaikus Latvijas samērā augstais industrializācijas līmenis,<br />

labi attīstītā transporta infrastruktūra un kvalificētais<br />

darbaspēks bija faktori, kas padarīja republiku par pievilcīgu<br />

sociālistiskās industrializācijas objektu. Šeit varēja bez lieliem<br />

kapitālieguldījumiem ātri uzbūvēt lielus rūpniecības uzņēmumus,<br />

jo bija pietiekami daudz vēl pirms Pirmā pasaules kara<br />

būvēto rūpnīcu korpusu ar dzelzceļa pievedceļiem, noliktavām<br />

un visu citu nepieciešamo infrastruktūru. Te bija arī lielie neatkarīgās<br />

Latvijas laikā radītie uzņēmumi, tādi kā VEF, kurus<br />

varēja paplašināt bez milzīgiem kapitālieguldījumiem. Lielākā<br />

problēma bija darbaspēks un dzīvokļi. Tomēr dzīvokļu un vispār<br />

sociālās infrastruktūras problēma nebija tik liela kā Krievijā<br />

un citās republikās. Savukārt darbarokas gandrīz neierobežotā<br />

daudzumā piegādāja tuvējie Krievijas apgabali.<br />

Iekšējās kolonizācijas procesa loģika lika izveidot rūpniecību<br />

tur, kur tas bija vienkāršāk. Latvijas gadījumā tā bija Rīga. Jau<br />

K. Ulmaņa valdība apzinājās, ka pārliecīgā rūpniecības koncentrācija<br />

Rīgā nav veselīga, un centās atbalstīt jaunu uzņēmumu<br />

radīšanu citviet. Tagad tas bija aizmirsts. Padomju plānveida ekonomikas<br />

apstākļos izrādījās, ka republikas varas iestādes nespēja<br />

aizkavēt stihisku rūpniecības koncentrāciju galvaspilsētā.<br />

Staļina laika sociālistiskā industrializācija bija ekstensīva –<br />

ražošanas pieaugums tika panākts, palielinot ražošanas jaudu,<br />

nevis efektivitāti. Darba ražīgums bija zems. Valsts uzņēmumiem<br />

galvenais bija izpildīt ražošanas plānu, kura galvenais rādītājs<br />

bija produkcijas kopapjoms. Produkcijas kvalitāte un tas, vai tā<br />

vispār kādam ir vajadzīga, ražotājus maz interesēja. Arī produkcijas<br />

daudzumu viņi nebija ieinteresēti strauji palielināt, jo tas<br />

nozīmētu plāna uzdevumu paaugstināšanu nākamajā gadā.<br />

1957. gadā ražošanas efektivitātes paaugstināšanas problēmu<br />

PSRS vadība nolēma risināt, likvidējot daudzās rūpniecības<br />

nozaru ministrijas un to vietā izveidojot teritoriālas tautas<br />

saimniecības padomes. No pārliecīgas centralizācijas nolēma<br />

pāriet uz decentralizāciju. Latvijā decentralizācijas rezultāti bija<br />

121

pat ļoti labi, jo šeit bija pietiekami daudz kvalificētu inženieru<br />

un ekonomistu, un republika bija paraugs Igaunijai un Lietuvai.<br />

Latvijā bija viena Tautas saimniecības padome, kura pārvaldīja<br />

80% republikas rūpniecības uzņēmumu. Ekonomikas decentralizācija<br />

deva zināmus pozitīvus rezultātus, jo pieauga sadarbība<br />

starp attiecīgā reģiona rūpniecības uzņēmumiem. Latvijas<br />

tautsaimniecības plānotāji ieguva iespēju teritoriāli racionālāk<br />

izvietot ražošanas jaudas, risināt vides aizsardzības jautājumus,<br />

kas pirmajos sociālistiskās industrializācijas gados bija pavisam<br />

pamesti novārtā. Tomēr citos PSRS reģionos rezultāti nebija tik<br />

labi kā Latvijā. Turklāt rūpniecības decentralizācijai bija politiskas<br />

sekas, jo pieauga apgabalu, novadu un republiku kompartijas<br />

pirmo sekretāru patstāvība, kas nepatika Maskavai. Pēc<br />

Hruščova atcelšanas no amata 1964. gada oktobrī likvidēja arī<br />

tautas saimniecības padomes.<br />

Tautas saimniecības padomju pastāvēšana bija labs pamats<br />

republikas ekonomiskajam nacionālismam. Turklāt tas bija kā<br />

Latvijas vadības, tā Maskavas interesēs. Republikas vadībai<br />

pavērās iespēja saskaņot attīstības plānus ar republikas iedzīvotāju<br />

vajadzībām un ar pieejamajiem resursiem un tādējādi<br />

risināt režīma leģitimitātes jautājumu. Savukārt Maskavai bija<br />

izdevīgi izmantot Latvijas panākumus, lai to rādītu kā PSRS<br />

sasniegumu vitrīnu Rietumiem un vienlaikus atvairītu pārmetumus<br />

par Baltijas valstu okupāciju.<br />

Latvijas vadība šo iespēju izmantoja un izstrādāja perspektīvās<br />

ekonomiskās attīstības plānu, kas paredzēja sabalansētāku<br />

nozaru un rūpniecības teritoriālo struktūru, kā arī rūpniecības<br />

pagriešanu no ekstensīvas attīstības intensifikācijas virzienā, kas<br />

samazinātu pieprasījumu pēc jaunām darbarokām un attiecīgi<br />

ļautu sekmīgāk risināt dzīvokļu problēmu. 1959. gadā šī politika<br />

kļuva par svarīgu punktu, apvainojot republikas vadību un it īpaši<br />

ZA Ekonomikas institūta direktoru Paulu Dzērvi nacionālismā.<br />

Ir pieņemts uzskatīt, ka šāda politika noveda pie ekonomiskās<br />

politikas maiņas republikā un atgriešanās pie ekstensīvas<br />

rūpniecības paplašināšanas. Šķiet, ka tā ir tikai daļēja patiesība.<br />

Nacionālkomunistu sagrāve, iespējams, būtiski ietekmēja LKP<br />

122

CK iesaisti ekonomiskās attīstības jautājumu risināšanā. Atšķirībā<br />

no Igaunijas un Lietuvas, kur republikas partijas vadība<br />

aktīvi lobēja tās intereses Maskavā, Latvijā šis uzdevums tika<br />

atstāts valdības un Valsts plāna ziņā. Republikas ekonomiskā<br />

politika pēc 1959. gada ir ļoti maz pētīta, tādēļ tas ir tikai<br />

pieņēmums, bet, piemēram, salīdzinot ar Lietuvas materiāliem,<br />

tam ir zināms pamats. Lietuvas nomenklatūra prata radīt<br />

labu iespaidu kā republikas iedzīvotājos, tā Maskavā, ka tā ir<br />

sekmīga ekonomikas koordinatore. 1 Turklāt būtiski bija tas, ka<br />

aktīvi šajā virzienā darbojās tieši CK.<br />

Republikas vadības aktivitātes nozīme ekonomikas koordinācijā<br />

nesamazinājās, bet pieauga vēl vairāk pēc tam, kad<br />

1965. gadā rūpniecības vadībā teritoriālā principa vietā atkal<br />

atgriezās nozaru princips. No vienas puses, smago rūpniecību<br />

atkal kontrolēja Savienības ministrijas, bet republikas iespējas<br />

ietekmēt to stipri samazinājās. No otras puses, smagā rūpniecība,<br />

lielie rūpniecības uzņēmumi bija sava veida republikas sekmīgas<br />

attīstības vizītkarte, tādēļ zināmā mērā republikai jaunu<br />

lielu uzņēmumu attīstība bija izdevīga, it sevišķi, ja tie varēja<br />

izpildīt republikas vajadzības. Tas bija nopietns arguments,<br />

piemēram, Ogres trikotāžas kombināta celtniecībai un vispār<br />

vieglās rūpniecības attīstībai. PSRS vadība uzsāka nopietnas<br />

investīcijas lauksaimniecībā, kas radīja iespējas republikai cīnīties<br />

par pārtikas nozares attīstīšanu. Tomēr ir acīmredzami, ka<br />

republikas vadības panākumi šajā ziņā bija diezgan mēreni, kas<br />

lielā mērā skaidrojams ar partijas nomenklatūras izvairīšanos<br />

no konfliktiem ar Savienības resoriem un bailēm no pārmetumiem<br />

par ekonomisko nacionālismu. 1965. gadā Latvijā rūpniecības<br />

produkcijas kopapjomā ražošanas līdzekļu ražošana<br />

(A grupa) un patēriņa preču ražošana (B grupa) bija apmēram<br />

vienāda, bet nākamajā desmitgadē B grupas īpatsvars jau bija<br />

stipri zemāks, turklāt tas turpināja samazināties. Tādējādi patēriņa<br />

preču deficīts pieauga, vienlaikus pieaugot iedzīvotāju naudas<br />

ienākumiem.<br />

1 Grybkauskas Saulius. Sovietinė nomenklatūra ir pramonė Lietuvoje<br />

1965–1985 metais, plp. 405.<br />

123

Deficīta ekonomika<br />

Centralizētā plānošana un sadale šķietami paredzēja, ka<br />

nekādai neregulētai preču apgrozībai nav vietas. Tomēr, kā norāda<br />

daudzi vēsturnieki, plānotā centralizētā sadale un tirgus bija<br />

cieši saistīti un nevarēja izdzīvot viens bez otra. 1 Arī valsts uzņēmumi,<br />

kolhozi un sovhozi, kuru darbību teorētiski vajadzēja pilnībā<br />

nodrošināt valsts centralizētās plānošanas, apgādes un sadales<br />

sistēmai, nespēja strādāt, neizmantojot tirgus ekonomikas<br />

elementus, lai gan tie nereti balansēja uz likumības robežas. Tā<br />

rūpniecības uzņēmumu sagādnieki, kurus nereti krieviski dēvēja<br />

par толкачи (stūmēji), bieži nedēļām ilgi atradās komandējumos,<br />

lai panāktu nepieciešamo izejvielu, pusfabrikātu un detaļu<br />

nosūtīšanu uz savu „mātes” uzņēmumu un tas, savukārt, varētu<br />

izpildīt plānu. Protams, nereti ar pierunāšanu bija par maz, bija<br />

nepieciešams attiecīgos darbiniekus arī „materiāli stimulēt”, vai<br />

nu apsolot izkārtot vajadzīgos resursus uzņēmumā, vai vienkārši<br />

piekukuļojot. Tā Jūlijs Beļavnieks savās atmiņās stāsta, ka lauku<br />

saimniecībām nav bijis tiesību iegādāties jaunus autobusus, lai<br />

gan tādi bijuši ārkārtīgi nepieciešami strādājošo, skolēnu un pašdarbnieku<br />

pārvadāšanai. Ogres izmēģinājumu stacijas direktors,<br />

samaksājot skaidru naudu, pilnīgi jaunu autobusu iegādājies no<br />

kāda Ļeņingradas autotransporta uzņēmuma inženiera. Tā kā tas<br />

nav bijis vienīgais gadījums, inženieris saukts pie kriminālatbildības,<br />

tomēr rajona vadība bija paglābusi izmēģinājumu stacijas<br />

direktoru no lielākām nepatikšanām. 2<br />

Lauksaimniecības uzņēmumos, īpaši kolhozos, dažādu oficiālo<br />

kanālu izmantošana, lai iegūtu papildu resursus, bija vieglāka<br />

un tika visai plaši izmantota. To bija labi apguvis, piemēram,<br />

agrofirmas „Ādaži” vadītājs Alberts Kauls: „.. viņa līdzšinējā<br />

dzīves pieredze liecināja, ka, lai panāktu savu mērķu piepildījumu,<br />

izcīnītu savam kolhozam un saviem cilvēkiem to labāko<br />

nākotni, ko viņš kā labs saimnieks jau gara acīm redzēja, ir svarīgi<br />

1 Осокина Елена. За фасадом «сталинского изобилия»: Распределение<br />

и рынок в снабжении населения в годы индустриализации. 1927–<br />

1941. Москва: РОССПЭН, 2008, c. 16.<br />

2 Beļavnieks Jūlijs. ...bet tā bija!, 279. lpp.<br />

124

kontakti, vajadzīgie cilvēki, pazīšanās „pa partijas līniju”. Pazīšanās,<br />

blats, klusas vienošanās, māksla apiet, piekļūt, iespraukties,<br />

kādam kaut ko nocelt no degungala – dzīves realitāte astoņdesmitajos<br />

gados.” 1 Kolhoziem bija lielākas iespējas ieviest tirgus<br />

ekonomikas elementus, jo tie varēja attīstīt dažādas palīgnozares<br />

(sudrablapsu audzēšana, dārzkopība, konservu cehi, alkoholisko<br />

un bezalkoholisko dzērienu ražošana), lai iegūtu papildu līdzekļus<br />

un kompensētu pamatražošanas nestos zaudējumus.<br />

Dažkārt darbības, par kurām agrāk varēja nokļūt cietumā,<br />

vēlāk tika legalizētas visaugstākajā līmenī. Tā 60. gadu beigās<br />

vai 70. gadu sākumā no amata atcēla Saldus rajona lauksaimniecības<br />

pārvaldes priekšnieku par to, ka rajona saimniecības bija<br />

iepirkušas no kolhozniekiem jaunlopus un realizējušas tos valsts<br />

sagādes organizācijām kā pašu izaudzētus. Taču desmit gadus<br />

vēlāk šī prakse jau tika oficiāli ieteikta un veicināta, tur klāt<br />

no individuālajām saimniecībām iepirkto produkciju ieskaitīja<br />

saimniecības Valsts plānā. Ja rezultātā iznāca, ka saimniecība ir<br />

pārpildījusi plānu, tā saņēma piemaksas. 2 Tas parāda arī to, ka<br />

plānveida ekonomikas darbības pamatmotīvs faktiski bija plāna<br />

pildīšana, nevis ekonomiskais izdevīgums. Turklāt resursu sadalē<br />

un pārdalē būtiska loma bija ne tikai racionāliem apsvērumiem<br />

vai atsevišķu uzņēmumu vadītāju caursišanas spējai, bet<br />

arī ideoloģiskiem motīviem. Tā uz V. I. Ļeņina 100. dzimšanas<br />

dienu papildu resursus saņēma visi Latvijas kolhozi un sovhozi,<br />

kas bija nosaukti viņa vārdā. Protams, tas notika uz pārējo<br />

saimniecību rēķina. 3<br />

Tirgus varēja būt legāls un nelegāls. Legālais bija tā saucamais<br />

„kolhozu tirgus”, kā sauca arī Rīgas Centrāltirgu. Neliels<br />

ieskats, kas tajā darbojās un kā, palīdz saprast visas tās atšķirīgās<br />

tirgus un valsts un privātā sektora simbiozes formas, kas<br />

izpaudās padomju tirdzniecībā. Kā daudzos citos gadījumos,<br />

oficiālais nosaukums bija izkārtne, kas atspoguļoja vēlamo,<br />

bet ne realitāti. Kā pārtikas paviljonos, tā it īpaši rūpniecības<br />

1 Alberts Kauls triumfā un traģismā. Rīga: Jumava, 2010, 131. lpp.<br />

2 Beļavnieks Jūlijs. ...bet tā bija!, 161. lpp.<br />

3 Turpat, 143. lpp.<br />

125

preču tirgū vairumu vietu aizņēma valsts tirdzniecības uzņēmumi,<br />

tātad legālā tirdzniecība, kas būtībā veidoja lielāko daļu no<br />

tirgus apgrozījuma. Protams, kolhozi arī pārdeva savas preces<br />

kolhozu tirgū, daudziem kolhoziem bija pastāvīgi stendi un<br />

kioski. Kolhozu tirdzniecību vairāk centās ierobežot Staļina<br />

laikā, taču 70. un 80. gados to jau faktiski pielīdzināja valsts<br />

tirdzniecībai. Kopš 60. gadiem legālo tirgotāju rindas papildināja<br />

atsevišķas sabiedriskas un kooperatīvās organizācijas, kas<br />

bija ieguvušas tiesības pārdot savu biedru saražoto produkciju,<br />

piemēram, Dārzkopības un biškopības biedrība un „Daiļrade”.<br />

Legāli tirgotāji bija arī privātpersonas, kas pārdeva savās piemājas<br />

saimniecībās izaudzēto vai amatniecības izstrādājumus,<br />

piemēram, koka karotes vai klūgu grozus. Taču šeit jau robeža<br />

starp legālo un nelegālo tirgu sāka izplūst.<br />

Ne mazums privāto tirgotāju patiesībā bija profesionāļi.<br />

Daļa no viņiem nodarbojās ar preču ražošanu nevis savam patēriņam,<br />

bet gan tirgum. Sevišķi populāra šajā ziņā bija puķu un<br />

agro dārzeņu audzēšana, jo nelielajās piemājas dārzu platībās<br />

atmaksājās tās kultūras, kas aizņēma samērā nelielu platību un<br />

kuras varēja pārdot ar labu peļņu. Daļa tirgotāju orientējās uz<br />

lielas peļņas gūšanu īsā laikā, un šajā ziņā vispopulārākā bija<br />

tulpju uzziedināšana uz 8. Marta svētkiem, kas valsts darbā vai<br />

kolhozā nodarbinātajiem deva iespēju krietni papildināt savu<br />

budžetu. Lai gan peļņu šeit varēja gūt, pavadot tirgū tikai dažas<br />

dienas, puķu un sīpolu audzēšana prasīja zināšanas, pieredzi un<br />

materiālus resursus, un ilgstoši ar panākumiem to varēja piekopt<br />

tikai īsti profesionāļi. Daudziem tā bija vienīgā profesija.<br />

Puķu vai dārzeņu audzētājam bija jāspēj pierādīt, ka viņam<br />

ir tiesības visu dienu sēdēt tirgū (invalīds, pensionārs, atrodas<br />

atvaļinājumā, strādā maiņu darbā), pretējā gadījumā viņa bizness<br />

bija briesmās. Vēl lielāks grēks bija nodarboties ar preču<br />

uzpirkšanu tālākpārdošanai, jo tā skaitījās spekulācija, un tas<br />

bija viens no visļaunākajiem grēkiem. Tomēr, par spīti aizliegumam,<br />

daudzi rožu un citu puķu, tāpat arī dārzeņu tirgotāji tieši<br />

ar to nodarbojās – uzpirka preci tālākpārdošanai no tiem, kas<br />

nevarēja vai kam nebija laika stāvēt tirgū.<br />

126

Pēdējo varētu nosaukt par pelēko tirgu, bet pastāvēja<br />

arī visīstākais melnais tirgus. Dažkārt tā varēja būt no valsts<br />

rūpniecības uzņēmumiem zagta, bet ļoti bieži arī nelegālos<br />

cehos ražota produkcija. Tas jau bija vistīrākais „krimināls”,<br />

par ko draudēja reāls kriminālsods, tomēr šāds tirgus zēla un<br />

plauka. Protams, nelegālo produkciju varēja tirgot ne tikai<br />

Centrāltirgū, tas varēja notikt arī valsts tirdzniecībā. Viena<br />

no šādām kriminālām shēmām, kā valsts uzņēmumā ietaupītais<br />

audums pārvērtās nelegāli šūtos uzvalkos, kas pēc tam<br />

atkal tika realizēti valsts veikalos, lieliski aprakstīta Andra<br />

Kolberga romānā „Cilvēks, kas skrēja pāri ielai”. Centrāltirgus<br />

arī bija laba vieta, kur realizēt no valsts uzņēmumiem<br />

iegūto nelegālo preci. 1<br />

No padomju ideoloģijas viedokļa kā pelēkais, tā melnais tirgus<br />

bija nevēlams. Pirmo piecieta un centās kontrolēt, īpaši tajā<br />

ziņā, lai tā dalībnieki negūtu pārāk lielus ienākumus. „Pārāk”<br />

bija subjektīvs jēdziens un laika gaitā mainījās, taču laiku pa<br />

laikam avīzē „Cīņa” tika pausts publisks nosodījums puķu tirgotājiem,<br />

kuru ienākumi šķita pārāk augsti, izteikti pārmetumi,<br />

tādā veidā cenšoties ierobežot siltumnīcu platības, veiktas pārbaudes,<br />

kāpēc viņi nestrādā algotu darbu. Tas viss ierobežoja<br />

tirgotāju iespējas izvērst savu uzņēmējdarbību.<br />

Ar nelegālo jeb melno tirgu nodarbojās OBHSS, tiesa, ar<br />

mainīgām sekmēm – gan korupcijas dēļ, gan tādēļ, ka to vienkārši<br />

nebija iespējams izskaust. Jāatzīmē, ka melnais tirgus<br />

iekļāva arī tādus tirdzniecības veidus, kas tika uzskatīti par nelegāliem<br />

ne tikai no ekonomiskā, bet arī ideoloģiskā viedokļa.<br />

Viens no lielākajiem un viskonsekventāk apkarotajiem šāda<br />

tipa noziegumiem bija valūtas un dārgmetālu tirdzniecība. Lai<br />

gan neizdevās pilnībā iznīdēt šo melno tirgu, bargie sodi tomēr<br />

ļāva to ierobežot līdz minimāliem apmēriem. Valsts drošības<br />

iestādes centās kontrolēt grāmatu tirdzniecību, kā arī skaņuplašu<br />

un magnetofona ierakstu kopēšanu un tirdzniecību, tāpat<br />

numismātu un dažādu antīku lietu tirgotāju un vācēju darbību.<br />

1 Par Centrāltirgu 50. gados sk., piem., Celmiņa Helēna. Kā plika pa<br />

nātrām. Rīga: Preses nams, 1998, 67.–74. lpp.<br />

127

80. gados milzīgu popularitāti ieguva no ārzemēm ievestās<br />

videofilmas. Visu šo preču izplatību kontrolēt bija grūtāk, jo<br />

pieprasījums bija tik liels, ka visus kanālus bija grūti noslēgt,<br />

turklāt robeža starp atļauto un neatļauto šajā jomā ne vienmēr<br />

bija skaidri nosakāma. Tomēr valsti uztrauca tas, ka izplatās<br />

ideoloģiski nevēlamas idejas un dzīvesstils.<br />

Privātpersonu iesaistei tirgū, pat ja tā bija legāla, valsts skatījumā<br />

vienmēr bija „puspelēka” nokrāsa. Varētu jautāt – kādēļ,<br />

jo galu galā tā palīdzēja mazināt preču deficīta asumu un izlīdzināt<br />

ienākumus starp dažādām iedzīvotāju kategorijām? Atbilde<br />

ir vienkārša: privātā uzņēmējdarbība jebkurā formā draudēja<br />

izjaukt oficiālo sociālo hierarhiju, kas savukārt bija balstīta uz<br />

noteiktu vērtību sistēmu.<br />

Deficīts un privilēģijas<br />

Padomju sociālajā hierarhijā augstāka vieta bija tām grupām,<br />

kas bija noderīgākas no valsts interešu viedokļa. Atbilstoši<br />

marksisma–ļeņinisma teorijai, sociālismā valdošā šķira ir proletariāts<br />

(strādnieki). Taču arī šeit teorija neatbilda praksei.<br />

Bez šīm privilēģijām, kas bija savā ziņā „likumīgas”, lai gan<br />

no citiem cilvēkiem slēptas, būtiska bija arī iespēja apgādāt sevi<br />

un ģimeni ar dažādām deficīta precēm, kas nebija pieejamas<br />

parastajiem pilsoņiem. Dažādos laikos šīs iespējas bija atšķirīgas<br />

un tika dažādi oficiāli noformētas.<br />

„Deficīts” un „blats” bija vieni no populārākajiem vārdiem<br />

Padomju Savienībā. Viens no iemesliem bija tas, ka preču centralizētā<br />

ražošana un sadale nekad nespēja nodrošināt visas<br />

iedzīvotāju vajadzības – kā daudzuma, tā sortimenta, kvalitātes<br />

un modes prasību ievērošanas ziņā. Praktiski visu padomju<br />

varas pastāvēšanas laiku tādā vai citādā veidā pastāvēja preču<br />

normēšana. Tā aptvēra ne tikai pamata pārtikas preces, apģērbu<br />

un apavus, bet arī pakalpojumus, kā tas bija pirmajos pēckara<br />

gados, tomēr varēja attiekties tikai uz dažām deficītajām preču<br />

grupām, piemēram, mēbelēm un automašīnām. „Tā kā frizētavu<br />

Rīgā bija maz, tajās bija nenormālas rindas. Rindā gaidošās<br />

128

kāvās ar tām, kas teicās esam pierakstītas, bet patiesībā gribēja<br />

aizlavīties „bez očereģi” (ārpus rindas), jo friziere acīmredzot<br />

bija pazīstama, vai arī tur bija labi nostādīts „barters”. 1<br />

Ko īsti nozīmē – blats? Šo vārdu ir grūti pārtulkot latviski,<br />

un krievu valodā, no kuras tas pārņemts, tam ir daudzi skaidrojumi.<br />

Varbūt vispārīgākais skaidrojums varētu būt apmaiņa<br />

ar pakalpojumiem starp personām, kam ir pieejami kaut kādi<br />

resursi, savā ziņā bartera sistēma, ar to atšķirību, ka blats darbojās<br />

uz personiskas pazīšanās pamata, respektīvi, tas paredzēja<br />

apmaiņu ar precēm vai pakalpojumiem ne uzreiz, bet<br />

nereti kaut kad, kad tas būs nepieciešams. Piemēram, aktieris<br />

varēja biļetes uz pirmizrādi iedot pazīstamam ārstam, rēķinoties,<br />

ka vajadzības gadījumā tas viņu pieņems bez rindas vai<br />

arī sagādās deficītās zāles utt. Savukārt ārsts šīs biļetes varēja<br />

tālāk nodot savai frizierei, lai tā viņu pieņemtu bez rindas un<br />

mazgātu matus ar kvalitatīvāku šampūnu nekā „parastajiem”<br />

klientiem. Friziere varēja atteikties no kārotās iespējas aiziet uz<br />

pirmizrādi, lai apmaiņā pret biļetēm no pazīstamas pārdevējas<br />

izlūgtos iespēju nopirkt jaunas kurpes utt. Blata sistēma nereti<br />

veidoja ārkārtīgi sarežģītas kombinācijas, un bija apsviedīgi cilvēki,<br />

kas šajā sistēmā lieliski jutās ne tādēļ, ka viņu rīcībā būtu<br />

bijuši kādi resursi vai prasmes, bet tādēļ, ka viņi lieliski prata<br />

pildīt starpnieka lomu. Principā blata sistēma paredzēja zināmu<br />

pakalpojumu paritāti, taču to ne vienmēr varēja izmērīt naudā.<br />

Runa bija par apmaiņu ne tikai ar materiālām, bet arī garīgām<br />

vērtībām. Blata sistēmā privileģētu stāvokli varēja iegūt arī cilvēki,<br />

kuru galvenais resurss bija viņu sabiedriskais stāvoklis un<br />

slava – mākslinieki, aktieri, literāti, un pazīšanās ar viņiem glaimoja<br />

resursu turētāju patmīlībai. Protams, privileģētā stāvoklī<br />

šajā sistēmā bija tie, kam pastāvīgi bija pieejami deficīti resursi<br />

(tirdzniecības, ēdināšanas sistēmas darbinieki, īpaši augstākos<br />

amatos esošie, autoservisu meistari utt.).<br />

Preču deficīta pastāvēšana stimulēja arī dažādu oficiālu privilēģiju<br />

sistēmas veidošanos un attīstību. Sākotnēji šī privilēģiju<br />

1 Pagājušo gadu Latvija. 1945–1990. Rīga: Zvaigzne ABC, [b. g.], 123. lpp.<br />

129

sistēma attiecās pārsvarā uz nomenklatūru, taču 70. un 80. gados<br />

tajā iekļāva arvien jaunas iedzīvotāju grupas. Protams, to statuss<br />

un tātad arī pieejamie labumi bija atšķirīgi. Privilēģiju sistēmas<br />

sastāvdaļa bija t. s. pasūtījumu veikali (sk. 2. tabulu).<br />

130<br />

2. tabula<br />

Ziņas par to cilvēku skaitu, kas tiek apkalpoti speciālajos pasūtījumu<br />

veikalos Rīgā (1989. gada 1. decembrī) 1<br />

Rīgas rajoni<br />

LTK**<br />

invalīdi<br />

LTK<br />

dalībnieki<br />

Citas<br />

kategorijas***<br />

Daudzbērnu<br />

mātes<br />

Kopā<br />

līdz šim<br />

LTK dalībnieku<br />

skaits,<br />

kurus<br />

apkalpo<br />

atsevišķos<br />

gadījumos****<br />

To<br />

personu<br />

skaits,<br />

kuras<br />

apkalpo<br />

pirms<br />

Jaunā<br />

gada<br />

Maskavas 1396 2267 916 1813 6392 5480 11 872<br />

Centra 244 613 321 779 1957 1220 3177<br />

Proletāriešu 1404 2882 1792 1753 7831 5720 13 551<br />

Oktobra 765 1292 558 1250 3865 1690 5555<br />

Ļeņina un<br />

Ļeņingradas<br />

2000 3100 1400 2500 9000 6700 15 700<br />

RCUV* 65 8 80 4 157 1220 1377<br />

KOPĀ 5874 10 162 5067 8099 29 202 22 030 51 232<br />

* Rīgas Centrālais universālveikals.<br />

** Lielais Tēvijas karš 1941–1945.<br />

*** Šajās kategorijās ietilpst, piem., sarkanie strēlnieki, pilsoņu kara<br />

dalībnieki, koncentrācijas nometnēs ieslodzītie un citi invalīdi, kā arī<br />

PSRS varoņi u. tml. cilvēku grupas.<br />

**** Šajā ailē norādīto cilvēku skaitu speciālajos veikalos apkalpo<br />

3 reizes gadā: pirms 1. maija, 9. maija, 7. novembra.<br />

Atsevišķas privileģētās grupas, piemēram, noteikta līmeņa<br />

nomenklatūras darbinieki, bijušie sarkanie strēlnieki, personālie<br />

pensionāri u. c., baudīja arī citus labumus, piemēram, iespējas<br />

apmeklēt t. s. specpoliklīniku, ārstēties sanatorijās.<br />

1 Atmoda, 1990. g. 3. apr. Pieejams: http://www.liis.lv/pag_izpratne/1/<br />

lapa6.htm

Tomēr privilēģiju sistēma neaprobežojās ar to grupu sarakstu,<br />

kam oficiāli bija paredzētas kādas privilēģijas. Faktiski visas<br />

darbavietas neoficiāli tika ranžētas pēc tā, ko tur varēja dabūt,<br />

ar to saprotot gan oficiāli iegūstamus labumus (ceļazīmes uz<br />

kūrortiem, iespējas regulāri iegādāties pārtikas un rūpniecības<br />

preces, ātrāk tikt pie dzīvokļa vai automašīnas), gan arī<br />

neoficiālas iespējas (pieeja deficītām precēm, iespēja kaut ko<br />

„iznest” jeb, vienkārši runājot, nozagt, iespēja darba laikā un<br />

no uzņēmuma materiāliem pagatavot sev kaut ko noderīgu).<br />

Lielajos uzņēmumos, piemēram, VEF, darbinieki varēja lēti un<br />

kvalitatīvi paēst, viņiem bija pieejami pasūtījumu veikali, sava<br />

poliklīnika un slimnīca, samērā regulāri varēja saņemt ceļazīmes<br />

uz atpūtas namiem un sanatorijām, bija zināmas priekšrocības<br />

dzīvokļa saņemšanā. Protams, uzņēmumos pastāvēja arī<br />

hierarhija. Pat ja kādā darbavietā bija dabūjamas tikai saspraudes,<br />

tur varēja būt iespēja nozagt darba laiku (aiziet no darba<br />

ātrāk, darba laikā staigāt pa veikaliem, apmeklēt frizieri, kārtot<br />

citas personīgas lietas utt.).<br />

Deficīts, materiālu un darba laika izniekošana valsts uzņēmumos<br />

un kolhozos, kas bija endēmiska, bija radījusi vispārēju<br />

priekšstatu, ka pastāv atšķirība starp privāto (individuālo)<br />

un valsts, kā arī kolhozu īpašumu. Godīgam cilvēkam, protams,<br />

nebija pieņemama privātā īpašuma zādzība, toties pret<br />

sabiedrisko īpašumu attieksme bija pretrunīga. Ne visi atbalstīja<br />

tīšas un liela apjoma valsts īpašuma zādzības vai piedalījās<br />

tajās, tomēr tā izmantošana savu vajadzību apmierināšanai<br />

nelielos apjomos, ja tāda vajadzība radās vai ja nebija citas<br />

iespējas, bija vispārēja parādība. Būtībā valsts tika uzskatīta<br />

par nebeidzamu resursu avotu, no kuras katrs varēja pasmelties<br />

pēc vajadzībām. Valsts bija apņēmusies apgādāt cilvēkus<br />

ar visu nepieciešamo, un viņi to bija akceptējuši. Mēģinot<br />

atjaunot tirgus ekonomiku neatkarīgajā Latvijā, šī attieksme<br />

lielā mērā saglabājās.<br />

Tomēr tas nebija vienīgais iemesls, kādēļ ekonomiskās<br />

labklājības sasniegšana pēc neatkarības atjaunošanas izrādījās<br />

tik grūti panākama. Bija ne tikai zaudētas prasmes, kas<br />

131

nepieciešamas tirgus ekonomikā, trūka arī kapitāla. Tomēr<br />

iespējams, ka pats svarīgākais iemesls bija pusgadsimtu ilgusī<br />

gandrīz pilnīgā atrautība no Eiropas un pasaules un integrācija<br />

PSRS sociālistiskajā ekonomikā.<br />

132

V nodaļa<br />

Brīvība un nebrīvība<br />

„Tāpēc uz mēlnesīgajiem apgalvojumiem, ka padomju vara esot<br />

uzspiesta latviešu tautai ar spēku, mēs atbildam: „Nē, kungi! Ja<br />

kaut kas tika uzspiests tautai ar varu, tad tā bija 20 gadus ilgā buržuāzijas<br />

kundzība, kas uz visiem laikiem paliks tumšs traips tautas<br />

vēsturē.”” 1<br />

„Tieši kalpošana komunisma idejām dod māksliniekam patiesas neatkarības,<br />

viņa individualitātes attīstības vienīgo garantiju. [..] Tieši<br />

mūsu sabiedrībā māksliniekam ir brīvas tiesības ar savu iedvesmas<br />

pilno darbu piedalīties cilvēces lielākajā darbā – komunisma<br />

celtniecībā.” 2<br />

„Komunisms, komunisms, bet mēs esam mēs! Tā nebija daļa no<br />

mūsu dzīves. Mēs bijām spiesti iet uz demonstrācijām, spiesti klausīties<br />

kādu lekciju, bet tā nebija mūsu ideoloģija un mūsu dzīve.” 3<br />

Ikvienam jaunietim, kas mācījās augstskolā, bija jāapgūst<br />

marksistiski–ļeņiniskās „zinātnes” pamatdisciplīnas – PSKP<br />

vēsture, marksistiskā filozofija (dialektiskais materiālisms un<br />

vēsturiskais materiālisms), zinātniskais komunisms, kapitālisma<br />

un sociālisma politekonomija. Daudziem, īpaši inteliģencei,<br />

šīs zināšanas nācās papildināt arī pēc augstskolas beigšanas<br />

marksisma–ļeņinisma vakara universitātēs, tautas universitātēs<br />

u. tml. Viens no postulātiem, kas tika mācīts filozofijas kursā<br />

1 LKP CK 1. sekretārs Augusts Voss. Tautu draudzības lielais spēks.<br />

Padomju Latvijas Komunists, Nr. 7, 1980, 11. lpp.<br />

2 No LKP CK sekretāra Jurija Rubeņa referāta rakstnieku sanāksmē 1968.<br />

gada 9. decembrī. Literatūra un Māksla, 1968. gada 14. decembrī, 4. lpp.<br />

3 Rolova Aleksandra [LU docētāja 1954.–1991. g.], Keruss Jānis, Lipša<br />

Ineta, Runce Inese, Zellis Kaspars. Latvijas Universitātes Vēstures un<br />

filozofijas fakultāte padomju laikā: personības, struktūras, idejas (1944–<br />

1991). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010, 58. lpp.<br />

133

un daudziem bija grūti izprotams, ir Kārļa Marksa izteikums –<br />

„brīvība ir apzināta nepieciešamība”. Tas bija jāsaprot tā, ka<br />

brīvs ir tas cilvēks, kas uztver pastāvošo iekārtu kā vislabāko<br />

iespējamo. Ja sociālistiskā iekārta ir cilvēku sabiedrības līdzšinējās<br />

attīstības augstākais sasniegums, ir muļķīgi pret to cīnīties,<br />

jo tā ir radusies vēstures procesa likumsakarību rezultātā.<br />

No šejienes izrietēja jebkādas politiskas opozīcijas diskreditācija.<br />

Opozicionāri bija vai nu sakauto „ekspluatatoru šķiru”<br />

ierocis to varas restaurācijai, vai arī muļķi, labākajā gadījumā<br />

donkihoti, kas ar pīķi uzbrūk vējdzirnavu spārniem, jo nepārzina<br />

marksisma teoriju un nesaprot, ka tā ir vienīgā teorija,<br />

kas spēj pareizi izskaidrot sabiedrības attīstības likumus. Kopš<br />

60. gadiem tik nesaprātīga izturēšanās tika izskaidrota vai nu<br />

ar slikto Rietumu ietekmi, vai arī kā garīgas slimības izpausme.<br />

Latvija kā daļa no „lielās nometnes”<br />

60. gados populārs kļuva izteiciens, ka visa Padomju Savienība<br />

ir liela „zona”, atšķirībā no „mazajām zonām” – soda no ­<br />

metnēm. Tas bija visai cinisks skats uz īstenību, taču būtībā<br />

nemaz nebija pārspīlējums. Turklāt tas izrietēja no paša padomju<br />

režīma lietotās terminoloģijas, kurā visa pasaule bija sadalīta<br />

komunisma un kapitālisma nometnēs, gan traktējot tās kā militāras<br />

nometnes. Tomēr atšķirība starp armijas un soda nometni<br />

nebija pārāk liela. Arī reālajā padomju dzīvē dienests armijā<br />

tika uztverts un bija organizēts kā sava veida atvieglots ieslodzījums<br />

ar pārvietošanās ierobežojumiem, nepietiekamu uzturu,<br />

dažādiem disciplināriem sodiem. Kopš 60. gadu beigām tam<br />

pievienojās arī ģedovščina, t. i., vecāko karavīru ņirgāšanās par<br />

jaunākajiem. Tās rašanās bija saistīta ar lēmumu atļaut armijā<br />

dienēt arī jauniešiem ar kriminālu pagātni. Viņi ienesa kriminālās<br />

vides, cietuma tradīcijas. Nereti to veicināja virsnieku nevēlēšanās<br />

vai nespēja rūpēties par disciplīnu.<br />

Attiecības starp sociālisma un kapitālisma nometni pēc<br />

definīcijas bija naidīgas. Pēc režīma ideologu domām, kapitālisma<br />

nometne ar visiem iespējamiem līdzekļiem centās vai nu<br />

134

savervēt padomju pilsoņus, padarot tos par spiegiem, vai vismaz<br />

samaitāt ar savu dzīvesveidu un masu kultūru, lai tie grautu<br />

padomju režīmu no iekšpuses, sludinot kapitālistiskās vērtības.<br />

Tādēļ bija vēlams padomju cilvēku kontaktus ar kapitālisma<br />

pasauli pēc iespējas vairāk ierobežot un stingri kontrolēt.<br />

Kapitālistisko valstu pilsoņi, kas ieradās Padomju Savienībā,<br />

diplomāti un žurnālisti tika uzskatīti par spiegiem vai vismaz<br />

par potenciāliem informācijas piegādātājiem ārvalstu specdienestiem.<br />

Taču arī sociālisma „nometnē” pastāvēja dažāda drošības<br />

režīma zonas. Tika uzskatīts, ka padomju cilvēkam briesmas<br />

varēja uzglūnēt jebkurā no šīm valstīm, arī tajās, kas bija vislojālākās<br />

Padomju Savienībai. Piemēram, tūristiem, kas brauca uz<br />

Bulgāriju, kas tika uzskatīta gandrīz vai par 16. PSRS republiku,<br />

ieteica neņemt līdzi piezīmju grāmatiņas, lai padomju cilvēku<br />

adreses un telefoni nejauši nenonāktu Rietumu spiegu rokās.<br />

Dienvidslāvija, lai gan formāli sociālistiska valsts, padomju cilvēkam<br />

pieejamības ziņā tika traktēta kā kapitālistiska valsts.<br />

Arī pati Padomju Savienība atgādināja lielu soda nometni,<br />

kurā varas iestādes ārkārtīgi nodarbināja bailes, ka kāds varētu<br />

izbēgt vai arī ka no ārpuses tajā varētu ienest kaut ko neatļautu.<br />

Valsts ārējās robežas tika stingri kontrolētas, jebkāda kustība<br />

pāri tām varēja notikt tikai ar varas iestāžu akceptu. Staļina laikā<br />

šie kontakti, arī ar sociālisma valstīm, bija ārkārtīgi ierobežoti.<br />

Ārzemju tūrisma nebija. No Padomju Savienības cilvēkus<br />

izlaida tikai tad, ja to prasīja valsts intereses (diplomāti, oficiālas<br />

delegācijas, speciālisti, jūrnieki) un pēc ļoti rūpīgām pārbaudēm.<br />

Ārzemnieki Padomju Savienībā ieradās nelielā skaitā.<br />

Pārsvarā tie bija ārvalstu diplomāti, kā arī studenti no sociālistiskajām<br />

valstīm, paretam žurnālisti vai kreiso arodbiedrību vai<br />

citu organizāciju delegācijas.<br />

50. gadu vidū PSRS ārējās robežas nedaudz atvērās, ārzemju<br />

tūristi varēja ierasties arī Latvijā. Kopš 1960. gada trimdas<br />

latvieši varēja apciemot savus radiniekus dzimtenē. Arī Latvijas<br />

iedzīvotājiem radās iespēja izbraukt uz ārzemēm tūristu<br />

grupu sastāvā, pārsvarā gan uz t. s. sociālisma nometnes<br />

135

valstīm, taču dažkārt arī uz kapitālistiskajām valstīm. Paretam<br />

tika atļauts individuāli apciemot radiniekus ārzemēs. Sākās<br />

studentu un zinātnisko darbinieku apmaiņa. Biežāk uz ārzemēm<br />

izbrauca sportisti, izpildītājmākslinieki, jūrnieki. Lai gan<br />

izbraucēju skaits laika gaitā pieauga, tas patiesībā bija niecīgs.<br />

Tā 1984. gadā LKP CK Ārzemju braucienu komisija savās<br />

sēdēs bija izskatījusi 17 tūkstošus lietu par ārzemju braucieniem,<br />

no tām 12 tūkstošus – par izbraukumiem tūristu grupu<br />

sastāvā, gandrīz 3 tūkstošus – par dienesta braucieniem, vairāk<br />

nekā 1 tūkstoti – par mācību un iepazīšanās praksi un studentu<br />

celtnieku vienību sastāvā, gandrīz 400 – pa vietējo partijas<br />

sakaru līniju, vairāk nekā 300 – pēc privātiem ielūgumiem. 1 Ne<br />

visi pretendenti saņēma izbraukšanas atļauju. 50 speciālistiem<br />

komandējums uz ārzemēm bija atteikts vēl pirms komisijas.<br />

Komisija bija atteikusi 2% tūrisma braucienu pretendentu un<br />

10% cilvēku, kas gribēja braukt dienesta komandējumos, – tas<br />

bija mazāk nekā iepriekšējā gadā, kad dienesta braucienu gadījumā<br />

atteikumu bija saņēmuši 16,3% pretendentu. 2 Atteikuma<br />

iemesli varēja būt visdažādākie – slikti biogrāfiskie dati, pārāk<br />

vaļīga vai politiski aizdomīga uzvedība iepriekšējo braucienu<br />

laikā, VDK rīcībā esošas ziņas par cilvēka pretpadomju noskaņojumu.<br />

Jāatzīmē, ka atteikuma iemeslus nekad nepaskaidroja,<br />

tos varēja tikai mēģināt uzminēt.<br />

Izbraukšana uz ārzemēm – kā tūrisma, tā lietišķos braucienos<br />

bija pazemojoša procedūra. Potenciālajam braucējam bija<br />

jāaizpilda anketa ar 23 jautājumiem, tajā skaitā par to, vai ir<br />

radi ārzemēs, kur viņi dzīvo un ar ko nodarbojas, kā arī jāsniedz<br />

ziņas par visiem tuvākajiem radiniekiem (sieva/vīrs, bērni, vecāki,<br />

brāļi, māsas). 3 Pretendentam bija jāiesniedz raksturojums no<br />

darbavietas ar tās vadītāja, partijas organizācijas, kā arī arodbiedrības<br />

organizācijas vadītāja parakstiem. Raksturojumā bija<br />

obligāts formulējums, ka biedrs ir „politiski attīstīts un morāli<br />

1 LVA, PA­101. f., 55. apr., 130. l., 14. lp.<br />

2 Turpat, 13. lp.<br />

3 Sīkāk par anketu sk.: Pagājušo gadu Latvija. 1945–1990. Rīga: Zvaigzne<br />

ABC, [b. g.], 93. lpp.<br />

136

noturīgs”. 1 Bija nepieciešamas medicīniskās izziņas, un, piemēram,<br />

cilvēks, kas jebkad bija ārstējies pie psihiatra, pat nevarēja<br />

cerēt nokļūt „aiz kordona”. Tos, kas gatavojās braukt uz kapitālistiskajām<br />

valstīm, varēja izsaukt uz pārrunām partijas komitejā.<br />

Taču galvenā instance, kas noteica pretendenta piemērotību,<br />

bija VDK. Turklāt uz kapitālistiskajām valstīm parasti nelaida,<br />

ja iepriekš cilvēks nebija bijis kādā no sociālisma zemēm, tātad<br />

jau pārbaudīts, vai ir spējīgs izturēt šoku, nokļūstot citā vidē.<br />

Dažas sociālisma zemes, piemēram, Bulgārija, maz atšķīrās<br />

no Padomju Savienības. Veikali tāpat bija pustukši, tomēr bija<br />

iespējams nopirkt aitādas puskažociņus, paklājus un dažas citas<br />

preces, kas Padomju Savienībā bija ļoti pieprasītas. Turklāt vide<br />

bija sakārtotāka, viesnīcas labākas. Savukārt Ungārijas veikali<br />

nepieredzējušu padomju tūristu varēja novest gandrīz līdz nervu<br />

sabrukumam ar preču bagātību, lai gan, piemēram, pārtikas<br />

veikalu sortiments nebija neko bagātāks kā tagad Maximā ar<br />

vienu x.<br />

Ārzemju brauciena laikā tūristu grupu pavadīja ārējā tūrisma<br />

organizācijas „Intūrists” pārstāvis, kā arī grupas vecākais no<br />

tūristu vidus, kura uzdevums bija uzraudzīt grupas uzvedību.<br />

Bez šīm oficiālajām personām tūristu grupā parasti bija vēl pāris<br />

cilvēku, kam bija uzdots neoficiāli uzmanīt grupas biedrus. Ja<br />

tūrists atteicās piedalīties kopīgās ekskursijās, pārāk enerģiski<br />

mēģināja iegūt valūtu, cenšoties pārdot fotoaparātus, šņabi vai<br />

citas padomju preces, iepirkās vairāk, nekā oficiāli varēja atļauties,<br />

grupas vadītājam un „Intūrista” gidam par to bija jāziņo<br />

priekšniecībai. Atgriežoties PSRS, uz robežas arī muita kontrolēja,<br />

vai bagāžā nav pārāk daudz mantu, kas varētu norādīt uz<br />

neatļautām darbībām ar valūtu vai spekulāciju. Ārzemju mantu<br />

iegāde bija viens no svarīgiem ārzemju braucienu stimuliem,<br />

un „ko tu atvedi?” bieži vien tuviniekus un draugus interesēja<br />

vairāk nekā „ko tu redzēji?”, īpaši pēc braucieniem uz kapitālistiskajām<br />

valstīm. Katrs ārzemju brauciens bija notikums. Pēc tā<br />

1 No Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes sekretariāta<br />

1956. gada 31. janvāra lēmuma par padomju tūristu ārzemju braucienu<br />

organizēšanu. Pieejams: http://vip.latnet.lv/lpra/arz_tur.htm<br />

137

tika rīkoti īpaši kafijas vakari, uz kuriem ielūdza radus, draugus<br />

un darba kolēģus, demonstrēja ārzemēs safotografētos diapozitīvus,<br />

skatu kartes un stāstīja par redzēto. Trimdiniekam vēsturniekam<br />

Uldim Ģērmanim, viesojoties dzimtenē 1967. gadā, bija<br />

radies iespaids, ka „rīdziniekus vairāk interesē apstākļi Zviedrijā,<br />

nekā turienes latviešu kulturālā un sabiedriskā aktivitāte”. 1<br />

To var saprast, zinot, ka jebkādas informācijas druskas par<br />

ārpasauli, turklāt no kompetenta cilvēka mutes, bija ārkārtīgi<br />

svarīgas, jo, dzīvojot Padomju Savienībā, bija grūti izprast, kas<br />

īsti notiek un kāda ir dzīve aiz dzelzs priekškara.<br />

Attieksme pret ārzemniekiem, kas apmeklēja Latviju, bija<br />

visai divdabīga. No vienas puses, PSRS bija ieinteresēta ārzemju<br />

tūristos, jo tie bija valūtas avots, turklāt daļu no iegūtās valūtas<br />

saņēma republika. Gadu gaitā ārzemju tūristu skaits pieauga,<br />

galvenokārt gan uz sociālistisko valstu tūristu rēķina. Piemēram,<br />

„1971. gadā Rīga uzņēma 15 507 tūristus, kas ir par 26,1% vairāk<br />

nekā iepriekšējā gadā. Palielinājums notika galvenokārt uz<br />

sociālistisko valstu tūristu rēķina. [..] Tūristu skaits no kapitālistiskajām<br />

valstīm .. sastādīja 4720 cilvēkus”. 2 LKP CK vēstulē<br />

PSKP CK 1985. gada novembrī bija norādīts, ka ik gadus Latviju<br />

kā tūristi apmeklē 25 tūkstoši kapitālistisko valstu iedzīvotāju.<br />

3 Atšķirībā no „etniskajiem tūristiem”, Latvija parasti nebija<br />

kapitālistisko valstu tūristu galvenais mērķis. Tā bija tikai viens<br />

no objektiem tūrēs pa Padomju Savienību. Tas arī saprotams,<br />

jo tūristiem nebija daudz ko rādīt. Viņi nevarēja izbraukt ārpus<br />

Rīgas un Rīgas rajona, kā arī Jūrmalas robežām. Apskatāmo vietu<br />

sarakstu samazināja arī tas, ka atļautās teritorijas iekšienē bija<br />

dažādi ārzemnieku acīm nevēlami objekti – vai nu tādēļ, ka skaitījās<br />

slepeni, vai arī to stāvoklis bija pārāk bēdīgs.<br />

No otras puses, kā partijas, tā drošības iestādes baidījās<br />

no ārzemju tūristiem. Tās pēc 1968. gada īsti nepaļāvās pat<br />

1 Ģērmanis Uldis. Zili stikli, zaļi ledi. Rīgas piezīmes. Stokholma, Rīga:<br />

Memento, Zinātne, 1995, 201. lpp.<br />

2 Izvilkums no Ārzemju tūrisma pārvaldes atskaites par darbību 1971. gadā.<br />

Pieejams: http://vip.latnet.lv/lpra/arz_tur.htm<br />

3 LVA, PA­101. f., 55. apr., 137. l., 62.–63. lp.<br />

138

uz sociālistisko valstu pilsoņiem, īpaši no Čehoslovākijas un<br />

Rumānijas, 1 jo tie atļāvās atklāti izteikties par PSRS iejaukšanos<br />

citu valstu iekšējās lietās. Kapitālistisko valstu pilsoņu<br />

nereti diezgan naivie jautājumi par nacionālajām attiecībām<br />

un citām problēmām Latvijā tika uzskatīti par provokatīviem.<br />

Turklāt ārzemnieki neuzskatīja par vajadzīgu slēpt savu attieksmi<br />

pret padomju propagandu. Tā informācijā par ASV pilsoņu<br />

grupas uzturēšanos Rīgā 1970. gadā teikts, ka „pirmajā<br />

grupas uzturēšanās dienā Rīgā notika ekskursija pa Rīgu pēc<br />

tēmas „Padomju Latvijas galvaspilsēta Rīga dzīvo un strādā pēc<br />

V. I. Ļeņina novēlējumiem”. Kad ekskursijas laikā gids stāstīja<br />

par 1940. gada revolucionāro situāciju un padomju varas nodibināšanu<br />

Latvijā, tūristu vairākums neslēpa daudznozīmīgus<br />

smaidus, bet daži pat smējās”. 2<br />

Visvairāk kā drošībniekus, tā LKP CK satrauca trimdas latviešu<br />

ierašanās Latvijā. Viņu skaits nebija liels, jo braucieni bija<br />

ļoti dārgi, un daudzi trimdinieki arī baidījās no kontaktiem ar<br />

dzimteni. Sākotnēji Latvijas apmeklētāju skaits bija niecīgs –<br />

1961. gadā tikai 22, 3 tomēr tas pamazām pieauga. 1965. gadā<br />

Latviju apmeklēja jau 191 cilvēks, 1966. gadā – 250, 1967. gadā –<br />

400, 1968. gadā – 423, 1969. gadā – 489, 1970. gadā – 586 cilvēki.<br />

4 Pēc Helsinku Drošības un sadarbības apspriedes Noslēguma<br />

akta parakstīšanas 1975. gada 1. augustā Padomju Savienībai<br />

kļuva grūtāk aizkavēt trimdinieku kontaktus ar Latviju. Tomēr<br />

varas iestāžu attieksme pret emigrāciju bija ļoti aizdomīga – uz to<br />

skatījās kā uz potenciālu ideoloģisku diversiju avotu un apdraudējumu.<br />

Uzreiz pēc kara PSRS politika bija mēģināt atvilināt<br />

atpakaļ „padomju pilsoņus”, kas kara laikā bija nokļuvuši Rietumos,<br />

bet kopš 60. gadiem trimdinieku atgriešanās mājās vairs<br />

netika uzskatīta par vēlamu. Galvenais uzdevums bija diskreditēt<br />

trimdas organizācijas un panākt, lai emigranti samierinātos<br />

1 Rumānija nepiedalījās Varšavas līguma valstu invāzijā Čehoslovākijā, un<br />

valsts līderis Nikolaje Čaušesku nosodīja Prāgas pavasara apspiešanu.<br />

2 http://vip.latnet.lv/lpra/arz_tur.htm<br />

3 Lešinskis Imants. Kalpības gadi. Latvija Šodien, 1986, 77. lpp.<br />

4 Turpat.<br />

139

ar padomju Latvijas pastāvēšanu. Ārzemju latviešu kontaktus ar<br />

dzimteni centās izmantot šiem mērķiem, taču vienlaikus no šiem<br />

kontaktiem bijās. Pat čekisti labi apzinājās Rietumu labklājības<br />

korumpējošo iespaidu uz padomju Latvijas cilvēkiem.<br />

1985. gadā VDK ziņojumā teikts, ka ik gadus Latviju apmeklē<br />

apmēram 2,3 tūkstoši t. s. etnisko tūristu – latviešu emigrantu<br />

un Baltijas vāciešu. 1 Tomēr arī šis skaits VDK šķita pārāk<br />

liels. 1985. gada 22. jūlijā VDK priekšsēdētājs Staņislavs Zukuls<br />

nosūtīja vēstuli LKP CK, kurā bija izteikta neapmierinātība par<br />

pārāk daudzajiem etniskajiem tūristiem, kas izmantojot tūrisma<br />

braucienus, lai tiktos ar saviem radiniekiem. Zukuls uztraucās<br />

par NATO valstu izlūkdienestu darbību, taču visvairāk – par<br />

kaitīgo ideoloģisko ietekmi un to, ka ārzemnieki „ievelk vietējos<br />

iedzīvotājus spekulatīvos darījumos ar valūtu” un dāvina<br />

tiem dārgas dāvanas, pat automašīnas. Ilgi atrazdamies republikā,<br />

emigranti varot nodibināt kontaktus ar radiem un paziņām,<br />

kas dzīvo slēgtajos Latvijas rajonos, kā arī ar personām, kas<br />

agrāk sodītas par valsts noziegumiem un ir palikušas pretpadomju<br />

pozīcijās. Lielais tūristu skaits apgrūtinot drošu operatīvo<br />

kontroli, respektīvi, viņu izsekošanu. Starp citu, Rīgā nebija<br />

pietiekami daudz ar noklausīšanās iekārtām aprīkotu viesnīcas<br />

numuru. Zukuls secināja, ka etniskais tūrisms, kura uzdevums<br />

bija kalpot kontrpropagandas pasākumiem, faktiski ir zaudējis<br />

šo lomu un ir pārvērties par emigrantu legālas iebraukšanas<br />

kanālu. Valūtas ieguvumi neesot samērīgi ar politiskajiem,<br />

ideoloģiskajiem un aizsardzības zaudējumiem. Tādēļ viņš ieteica<br />

samazināt etnisko tūristu skaitu par 50%, nodrošināt tūristu<br />

grupu vienmērīgu iebraukšanu visu gadu (ne tikai vasarā un<br />

Ziemassvētkos), lai emigrantus varētu vieglāk izsekot, kā arī<br />

samazinātu uzturēšanās laiku. 2 LKP CK pēc ilgstošas saskaņošanas<br />

ar nelielām izmaiņām akceptēja Zukula priekšlikumus un<br />

rakstīja Maskavai, kas 1985. gada decembrī piekrita minētajiem<br />

priekšlikumiem. 3<br />

1 LVA, PA­101. f., 55. apr., 137. l., 62.–63. lp.<br />

2 Turpat, 64.–66. lp.<br />

3 Turpat, 73. lp.<br />

140

Protams, bez tūristiem bija arī citi kanāli, pa kuriem ārzemnieki<br />

apmeklēja Latviju, piemēram, zinātniskā apmaiņa, kas<br />

gan nebija liela. Tehniskajās zinātnēs tā bija vienkāršāka, bet<br />

humanitāro zinātņu pārstāvju savstarpējie kontakti ar sociālistisko<br />

valstu zinātniekiem bija vieglāk noorganizējami, taču<br />

tie tika uztverti ar lielām aizdomām, kad runa bija par latviešu<br />

emigrācijas pārstāvjiem un sadarbību ar Baltijas pētniecības<br />

centriem Rietumos.<br />

Visvairāk Latviju apmeklēja tirdzniecības flotes jūrnieki,<br />

īpaši pēc tam, kad 70. gados Ventspils osta kļuva par svarīgu<br />

PSRS naftas un citu izejvielu eksporta punktu. Jūrnieku kontaktus<br />

ar vietējiem iedzīvotājiem centās ierobežot, izveidojot<br />

viņiem speciālus jūrnieku klubus Rīgā un Ventspilī ar plašu<br />

alkohola izvēli un „pārbaudītu” publiku.<br />

Kopumā var teikt, ka kontakti ar ārpasauli bija ļoti ierobežoti<br />

un dzelzs priekškars burtiski atdalīja Latviju no pārējās<br />

Eiropas. Turklāt ne tikai no kapitālistiskās, bet arī sociālistiskās.<br />

Protams, 20. gadsimtā pilnīga izolācija Eiropā bija grūti<br />

panākama. Ārzemju raidstaciju radiopārraides, literatūra, prese<br />

tomēr nonāca arī šajā aizkara pusē, bet tas notika neregulāri,<br />

ar lielām grūtībām.<br />

Tāpat kā daudzas citas lietas Padomju Savienībā, informācija<br />

par ārpasauli bija deficīts. Pieeja tai bija privilēģija, turklāt<br />

augsti vērtējama. Noteikts skaits zinātnieku, intelektuāļu,<br />

mākslinieku samērā bieži varēja apmeklēt ārzemes. Šāda<br />

iespēja tika dota tiem, kas bija pietiekami augstu pakāpušies<br />

pa karjeras kāpnēm un kuru uzvedības kultūra un komunikācijas<br />

prasme ļāva domāt, ka viņi nedarīs negodu PSRS. Savukārt<br />

viņiem regulāri ārzemju apmeklējumi palīdzēja uzturēt statusu,<br />

dodot zināšanas, kuru citiem nebija.<br />

Inteliģenti, kurus uz ārzemēm nelaida, centās iegūt informāciju<br />

ar ārzemju plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Ļoti populāri<br />

50. un 60. gados bija poļu, čehu un slovāku žurnāli un avīzes,<br />

kā arī grāmatas, jo šīs valodas bija samērā viegli apgūt, un<br />

literatūra bija labi pieejama. Īpaši poļu avīzēs un specializētajos<br />

žurnālos apsprieda tādas mākslas un literatūras problēmas,<br />

141

kas padomju Latvijā bija tabu. Turklāt no sociālistisko valstu<br />

preses varēja uzzināt ne tikai par „augstajām mākslām”, bet arī<br />

par jaunākajām modēm un Rietumu kino. Pēc 1968. gada no<br />

Čehoslovākijas preses vairs varēja nopirkt gandrīz tikai kompartijas<br />

laikrakstu Rude Pravo. Polijas prese gandrīz pilnībā<br />

pazuda no avīžu kioskiem, un uz to vairs nevarēja parakstīties<br />

pēc karastāvokļa ieviešanas 1981. gadā. Rietumu prese un žurnāli<br />

nebija pieejami plašākai publikai, arī zinātniskajās bibliotēkās<br />

bija tikai specializēti tehniskie un zinātniskie žurnāli. Vispārpolitiskus<br />

žurnālus, piemēram, Newsweek, varēja lasīt tikai<br />

īpaši uzticami cilvēki, kas nodarbojās ar kontrpropagandu un<br />

kuriem šā iemesla dēļ bija jāzina, ko raksta ideoloģiskie pretinieki.<br />

Tāpat kā daudzās citās jomās, Hruščova laikā bija vērojami<br />

centieni padarīt ideoloģisko cīņu ar Rietumiem elastīgāku,<br />

tādēļ dažādas ārzemju publikācijas bija vieglāk pieejamas,<br />

vismaz tiem, kas bija tieši iesaistīti. Kopš 60. gadu vidus, bet it<br />

īpaši pēc 1968. gada, arī šajā jomā mēģināja „pievilkt skrūves”.<br />

Tā kādreizējais trimdai domātā laikraksta „Dzimtenes Balss”<br />

redaktors Imants Lešinskis atcerējās, ka „līdz sešdesmito gadu<br />

vidum visas trimdas publikācijas „kontrpropagandas” rakstu<br />

sagatavošanas nolūkos bija pieejamas puslīdz visiem Dzimtenes<br />

Balss un Kultūras sakaru komitejas darbiniekiem. Sākot ar šī laika<br />

perioda otro pusi, Brīvību [Zviedrijā izdoto Latvijas Sociāldemokrātiskās<br />

Strādnieku partijas (LSDSP) avīzi – D. B.] bija<br />

atļauts regulāri lasīt tikai atbildīgajam redaktoram un Komitejas<br />

priekšsēdētājam. Septiņdesmito gadu sākumā arī priekšsēdētājs<br />

Brīvību dabūja lasīt tikai atsevišķos, „ārkārtējas nepieciešamības”<br />

diktētos gadījumos (17 latviešu komunistu vēstule, LSDSP jaunā<br />

programma utt.)”. 1 Vara neuzticējās ideoloģiskā darba veicējiem,<br />

kas darbojās tiešā VDK uzraudzībā, bet vēl jo vairāk tā baidījās,<br />

ka ar kaitīgām idejām varētu inficēties pārējie.<br />

Līdz pat „pārbūvei” visāda veida oficiālie kanāli neatkarīgās<br />

informācijas ieguvei bija ļoti ierobežoti. Prese un literatūra, kas<br />

kaut kādā veidā šķita ideoloģiski aizdomīga, tika n obēdzināta<br />

1 Lešinskis Imants. Kalpības gadi, 77. lpp.<br />

142

ibliotēku specfondos, kas bija pieejami tikai zinātniekiem<br />

ar īpašām atļaujām, turklāt lasīt varēja tikai to literatūru, kas<br />

atbilda pieteiktajai tēmai. Sava veida paradokss bija tas, ka, piemēram,<br />

Maskavas zinātniskajās bibliotēkās Rietumu prese un<br />

sovetologu zinātniskās publikācijas (ne visas, protams, – tikai<br />

tās, kas tika uzskatītas par mazkaitīgākām) bija samērā brīvi pieejamas<br />

pētniekiem, kam bija zinātniskais grāds. Latvijas varas<br />

iestāžu stingrība acīmredzot atspoguļoja viņu nekad skaļi neizteikto<br />

izpratni par to, ka padomju Latvijas ideoloģija nekādā<br />

gadījumā nespēs izturēt brīvu konkurenci ar Rietumiem. Atklātības<br />

politika 80. gadu otrajā pusē šīs bailes pilnībā apstiprināja.<br />

Liberālo komunistu cerības, ka dozēta patiesa informācija par<br />

dzīvi Rietumos un par latviešu trimdu nespēs sagraut padomju<br />

varas pamatus, sagruva, jo izrādījās, ka gandrīz neviens, arī<br />

kompartijas ideologi un čekisti, līdz galam netic padomju Latvijas<br />

leģitimitātei un tās iekārtas panākumiem.<br />

Padomju Latvijas atšķirība no starpkaru neatkarīgās Latvijas<br />

bija milzīga. Lai gan cilvēki tolaik vēl masveidā nebrauca<br />

uz ārzemēm un masu tūrisms vēl nepastāvēja (tāpat kā citur<br />

pasaulē), nekādu principiālu ierobežojumu, izņemot finansiālo<br />

stāvokli, ārzemju braucieniem nebija. Ļoti daudzi cilvēki<br />

apmeklēja ārzemes biznesa interešu dēļ, vai arī lai mācītos,<br />

paplašinātu redzesloku. Ārzemju literatūra un prese Latvijā<br />

bija pieejama praktiski bez ierobežojumiem. Prese plaši informēja<br />

par politiskajām un kultūras aktivitātēm ārzemēs.<br />

Latvijai Padomju Savienībā bija „padomju Rietumu” reputācija.<br />

Arī latvieši sevi apzinājās kā Rietumu kultūras pārstāvjus,<br />

tomēr rietumnieciskumu nācās uzturēt, balstoties uz pirmskara<br />

mantojumu un uz ierobežoto un bieži vien nepilnīgo informāciju,<br />

kas bija pieejama par mūsdienu Rietumiem. Salīdzinājumā<br />

ar Viduseiropas sociālistiskajām valstīm, īpaši Poliju un Ungāriju,<br />

Latvijas situācija bija daudz sliktāka. Varētu teikt, ka Latvija<br />

1940. gadā tika pagriezta ar seju no Rietumiem uz Austrumiem.<br />

Paradoksāli, bet Austrumi kopš 60. gadiem nereti kalpoja<br />

arī kā vārti uz Rietumiem. Ar Rietumu klasisko un moderno<br />

glezniecību (ar pēdējo saprotot 20. gadsimta sākumu) varēja<br />

143

iepazīties Maskavas un Ļeņingradas muzejos. Kad 50. gadu<br />

vidū Padomju Savienība pavēra durvis uz apkārtējo pasauli,<br />

ārzemju mākslinieku izstādes Maskavā un Ļeņingradā (tagad –<br />

Sanktpēterburgā) deva iespēju visiem iepazīties ar mūsdienu<br />

tēlotāju mākslu, turklāt dažas izstādes nonāca arī Rīgā, piemēram,<br />

Indijas tēlotājas mākslas izstāde 1957. gadā un amerikāņu<br />

grafiķa Rokvela Kenta izstāde. 1 Krievu žurnālos publicētie<br />

ārzemju rakstnieku darbi bija vēl viens svarīgs logs uz pasauli.<br />

Arī Latvijas prese centās iepazīstināt ar ārzemju mākslas un<br />

arhitektūras tendencēm, īpaši 50. gadu beigās populārākais<br />

žurnāls „Zvaigzne”, kas bija viens no galvenajiem iemesliem,<br />

kādēļ žurnāls un tā redaktors Rafaēls Blūms krita nežēlastībā. 2<br />

Bija noteikts, ka republikās nacionālajās valodās varēja izdot<br />

no citām valodām tulkotus darbus, ja tie iepriekš bija tulkoti<br />

krievu valodā, bet, ja tas tā nebija, tad tikai ar īpašu PSRS Preses<br />

komitejas atļauju. 3 Tas attiecās kā uz Rietumu, tā padomju<br />

republiku autoru darbiem. Tādējādi gribot negribot latviski<br />

lasošā publika bija atkarīga no Maskavas cenzoru labvēlības, lai<br />

gan bija mēģinājumi atrast aplinkus ceļus. Dažkārt tas izdevās,<br />

kā tas bija ar franču dzejas izlasi „Es tevi turpinu” 1970. gadā,<br />

citreiz neizdevās, kā 1969. gadā, kad tika iznīcināta jau nodrukātā<br />

igauņu dzejnieka Matsa Trāta dzejoļu izlase „Līdzsvars”. 4<br />

Kompensācijai par „aizslēgtajiem” Rietumiem padomju<br />

Latvijas iedzīvotāji saņēma plašo „padomju Dzimteni”. Ja nebija<br />

iespējams apceļot pasauli, varēja doties uz Karpatiem, Krimu<br />

vai Vidusāziju, bet ekstremālāku iespaidu meklētāji – uz Kolas<br />

pussalu vai Kamčatku. Staļina laikā masu tūrisms praktiski<br />

1 Bleiere Daina. Kultūrpolitika Latvijā 1953.–1958. gadā. Vēsturnieks<br />

profesors Dr. phil. LZA ārzemju loceklis Andrievs Ezergailis:<br />

Biobliogrāfija, darbabiedru veltījumi 70 gadu jubilejā. Rīga: Latvijas<br />

vēstures institūts, 2000, 151. lpp.<br />

2 Butulis Ilgvars. Ārzemju informācija žurnālā „Zvaigzne”: 1956–1959.<br />

Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti, 21. sēj. Rīga: Latvijas vēstures<br />

institūta apgāds, 2007, 452.–474. lpp.<br />

3 Čaklais Māris. Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000,<br />

237. lpp.<br />

4 Turpat, 98.–100., 114.–116. lpp.<br />

144

nepastāvēja (izņemot organizētus braucienus uz Melnās jūras<br />

kūrortiem), taču kopš 50. gadu otrās puses tas attīstījās visai<br />

plaši – kā organizētā, tā daļēji organizētā un arī pavisam neorganizētā<br />

veidā. Dzelzceļa un lidmašīnas biļetes bija lētas, tādēļ<br />

ar samērā nelieliem līdzekļiem bija iespējams doties ceļojumos<br />

uz Sibīriju, Vidusāziju, Kaukāzu, Karpatiem.<br />

„Mazā zona” un „sociālistiskā likumība”<br />

Slēgtās zonas pēc definīcijas bija arī cietumi. Tomēr Latvijā<br />

cietumsodu izcieta tikai cilvēki ar nelielu soda termiņu. Visus<br />

krimināli sodītos ar garākiem termiņiem (virs trīs gadiem), kā<br />

arī politiskos ieslodzītos sūtīja uz nometnēm Krievijā. Staļina<br />

laikā to ģeogrāfija bija ļoti plaša – no Komi republikas līdz<br />

Magadanai un Tālajiem Austrumiem. Pēc Staļina nāves nometņu<br />

atrašanās lauks sašaurinājās, kopš 60. gadiem tās atradās<br />

pārsvarā Mordovijā un Permas apgabalā. Jāatzīmē, ka nometnes<br />

tas pats cietums vien bija, ar to atšķirību, ka ieslodzītajiem<br />

bija nedaudz lielāka pārvietošanās brīvība un iespējas kontaktēties<br />

ar ārpasauli. Padomju sodu sistēmā soda izciešana cietumā<br />

tika uzskatīta par smagāku soda veidu cilvēkiem, kas bija<br />

izdarījuši sevišķi smagus noziegumus vai arī pārkāpuši režīmu<br />

nometnē.<br />

Staļina laikā bija izteikta tendence kriminalizēt jebkāda veida<br />

pārkāpumus – ne tikai politiska rakstura, bet arī krimināla<br />

vai administratīva rakstura. Ja radās kāda problēma, bargi<br />

kriminālsodi tika uzskatīti par efektīvāko risinājumu. Viens no<br />

piemēriem ir 1947. gadā pieņemtie lēmumi, kas paredzēja bargus<br />

kriminālsodus (sākot ar 5 gadiem) pat par neliela apjoma<br />

zādzībām, it īpaši par „sociālistiskā īpašuma” zādzībām. Šādu<br />

sodu varēja saņemt pārdevēja par pāris kilogramu putraimu<br />

nobēdzināšanu „zem letes” vai kolhozniece, kas bija salasījusi<br />

kolhoza laukā dažus spaiņus lopbarības biešu. Protams, tas<br />

neatrisināja „sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas” problēmu,<br />

taču stipri palielināja iespējas pārcelties no „lielās” nometnes<br />

uz „mazo”. Staļina nāves brīdī ieslodzīto skaits Padomju<br />

145

Savienībā bija visaugstākais visā tās pastāvēšanas vēsturē – vairāk<br />

nekā 1,7 miljoni cilvēku.<br />

No 1954. gada sākās „atgriešanās pie sociālistiskās likumības<br />

normām”. Runājot par to, jāņem vērā divi apstākļi. Pirmais –<br />

runāt par atgriešanos bija liekulība, jo visā Padomju Savienības<br />

pastāvēšanas laikā sodu politika bija represīva un politiski<br />

iekrāsota. Pirmajos padomju kriminālkodeksos (1922, 1926)<br />

likuma pārkāpēji tika uzskatīti par „kontrrevolucionāriem elemen<br />

tiem”, jo komunistiskajā sabiedrībā pēc definīcijas nav<br />

noziedzības, tātad PSRS tā ir pagātnes palieka, kas jāizskauž.<br />

Protams, līdz 30. gadiem tā bija mazāk represīva un vairāk centās<br />

lietot darbu kā labošanas līdzekli. Staļina laikā Gulaga sistēma<br />

tika padarīta par ekonomikas sastāvdaļu, un ieslodzījuma<br />

mērķis bija sodīšana, nevis labošana.<br />

Otrkārt, kopš 50. gadu otrās puses notika atteikšanās no ļaunākajām<br />

Staļina laika kriminālsodu un penitenciārās sistēmas<br />

izpausmēm. Tomēr tā bija atgriešanās pie „sociālistiskās likumības”,<br />

kas būtiski atšķīrās no „buržuāziskās” likumības. Būtiskākā<br />

atšķirība bija tā, ka justīcijas iestādes bija pakļautas kompartijas<br />

politiskai kontrolei un norādījumiem. Spēles noteikumus<br />

diktēja partijas un tās vadības uzskati par to, kādai jābūt sodu<br />

politikai un kas katrā konkrētā gadījumā ir jāuzskata par vainīgo.<br />

Visspilgtāk tas izpaudās politiskās lietās, taču arī kriminālas<br />

dabas pārkāpumus varēja politizēt, kā tas 1965. gadā notika<br />

ar valūtas spekulācijām, kad tika pieņemts lēmums palielināt<br />

sodu līdz pat nāvessodam. Jebkuru cilvēku varēja notiesāt, ja<br />

justīcijas orgāni vai varas iestādes izlēma, ka tā vajag. Advokāta<br />

loma un funkcijas izmeklēšanas un tiesas procesā bija<br />

ierobežotas. Kā savās atmiņās rakstīja ilggadējā advokāte Ruta<br />

Šaca­Marjaša, advokāta darbību vara parasti uztvēra kā kazuistiku,<br />

traucēkli justīcijai, bet tiesneši atļāvās advokātiem izteikt<br />

pazemojošas piezīmes un pamācības. Sevišķi bieži tas notika<br />

Augstākajā tiesā, kasācijas instancē, kur advokāta argumentus,<br />

apstrīdot spriedumu, vispār neņēma vērā. 1<br />

1 Шац­Марьяш Рута. Калейдоскоп моей памяти. Рига: Acis, 2003,<br />

c. 178.<br />

146

Slēgtās teritorijas un pārvietošanās ierobežojumi<br />

Padomju Savienībā pastāvēja visai plašas teritorijas, kas<br />

nebija pieejamas bez īpašām atļaujām. Tas attiecās pirmām kārtām<br />

uz pierobežas teritorijām, īpaši Tālajos Austrumos un Ziemeļos,<br />

kā arī uz militārajām bāzēm. Šādu aizliegto un pusaizliegto<br />

teritoriju visā PSRS bija ļoti daudz. Tās ietvēra t. s. slēgtās<br />

pilsētas, kurās bija izvietoti zinātniski institūti vai uzņēmumi,<br />

kas bija saistīti ar aizsardzības nozari.<br />

Arī Latvijā pierobežas zona bija slēgta teritorija, kurā varēja<br />

iekļūt tikai ar īpašām atļaujām. 1946. gadā pierobežas zona tika<br />

noteikta 2 km platumā no Baltijas jūras krasta līnijas Kurzemes<br />

piekrastē. Liepājas pilsētai arī bija noteikts aizliegtās zonas<br />

statuss. 1 Tas nozīmēja, ka pierobežas zonā cilvēki no ārpuses<br />

varēja ierasties tikai ar speciālām milicijas izdotām atļaujām.<br />

Liepājai gan slēgtās pilsētas statusu noņēma 1957. gadā, kad arī<br />

likvidēja PSRS jūras kara bāzi. To atjaunoja 1966. gadā, tomēr<br />

iebraukšanas aizliegums pilsētā netika atjaunots.<br />

Bez pierobežas zonas Latvijā pastāvēja pietiekami daudz<br />

teritoriju, kas nebija pieejamas vai bija pieejamas ierobežoti.<br />

Vispirms tas attiecās uz PSRS Bruņoto spēku daļu dislokācijas<br />

vietām (kara pilsētiņas, poligoni, raķešu bāzes), kas kopumā<br />

aizņēma ap 250 tūkstošiem hektāru zemes. 24 no 26 Latvijas<br />

rajoniem bija izvietotas 3009 dažādas nozīmes karaspēka daļas<br />

vairāk nekā 700 vietās. 2 Vislielākā armijas objektu koncentrācija<br />

bija Rīgā (kur atradās Baltijas kara apgabala štābs) un ap<br />

Rīgu, Jelgavā un tās apkārtnē, gar Kurzemes piekrasti, bet it<br />

īpaši Lejaskurzemē, kā arī Daugavpils, Jēkabpils, Gulbenes<br />

reģionā, Alūksnes apkaimē un citur. 1959. gadā Latvijā sāka<br />

izvietot pretgaisa aizsardzības zenītraķešu kompleksus, tie bija<br />

38 vietās Latvijā. 3 50. gadu nogalē Latvijā sāka izvietot stratēģiskās<br />

raķetes ar kodolgalviņām (vidēja darbības rādiusa).<br />

1 Upmalis Ilgonis, Tilgass Ēriks, Stankevičs Edmunds. Latvijas padomju<br />

militāristu varā. 1939–1999. Rīga: Latvijas okupācijas izpētes biedrība,<br />

2011, 86.–87. lpp.<br />

2 Turpat, 109., 176. lpp.<br />

3 Turpat, 134. lpp.<br />

147

Pavisam Latvijā darbojās pieci stratēģisko raķešu pulki – Paplakā<br />

(Bārta), Jelgavā, Dobelē, Priekulē un Alūksnē. 1 Tas, ka Latvijā<br />

bija ļoti daudz militārpersonu, bija redzams ar neapbruņotu<br />

aci. Militārie formastērpi bija Rīgas un citu lielāko pilsētu<br />

ielas ainavas neatņemama sastāvdaļa.<br />

Bez karaspēka daļu izvietojumiem pie slēgtām teritorijām<br />

var pieskaitīt arī militārās rūpnīcas, piemēram, kara kuģu<br />

remonta rūpnīcas Liepājā un Daugavgrīvā. Taču īstenībā militāro<br />

rūpnīcu skaits bija daudz lielāks. Latvijā gan nebija tādu<br />

militāro rūpnīcu, kas ražotu galaprodukciju, piemēram, tankus<br />

vai raķetes. Republikas uzņēmumi apgādāja PSRS kara rūpniecības<br />

uzņēmumus ar militārās produkcijas sastāvdaļām, un tā<br />

bija visai būtiska to produkcijas daļa, piemēram, rūpnīcas VEF<br />

produkcijā 1960. gadā militārie pasūtījumi veidoja 80%. 2 Jāņem<br />

vērā, ka militārie pasūtījumi bija saistīti ne tikai ar kara tehnikas<br />

ražošanu, bet arī ar apģērbu, apavu un pārtikas ražošanu.<br />

Lai gan ikviens padomju cilvēks teorētiski varēja dzīvot jebkur<br />

visā valstī, praktiski viņa pārvietošanās brīvību ierobežoja<br />

pieraksta sistēma. Slēgtajās pilsētās, kā arī republiku galvaspilsētās<br />

un citās lielākajās pilsētās nebija iespējams iestāties darbā,<br />

ja pasē nebija atzīmes par pierakstīšanos šajā pilsētā. Savukārt<br />

pierakstīties varēja tikai tad, ja bija pietiekama dzīvojamā platība<br />

un pilsētās ar ierobežotu pierakstīšanos arī pamatojums, piemēram,<br />

norīkojums darbā. Cilvēkiem, kas bija krimināli sodīti,<br />

lielpilsētās parasti neļāva uzturēties, arī tad, ja viņi tur iepriekš<br />

bija dzīvojuši un tur bija viņu ģimenes. Zināmām kategorijām<br />

bija atļauts apmesties tikai t. s. 101. kilometrā aiz galvaspilsētas.<br />

Teorētiski cilvēkam bija jādzīvo vietā, kur viņš bija pierakstīts.<br />

Staļina laikā sētniekiem bija stingri uzdots sekot, lai dzīvokļos<br />

neuzturētos nepierakstītas personas. Arī milicija rīkoja<br />

pārbaudes. Vēlāk šī kontrole atslāba un cilvēks varēja būt<br />

1 Upmalis Ilgonis, Tilgass Ēriks, Stankevičs Edmunds. Latvijas padomju<br />

militāristu varā. 1939–1999. Rīga: Latvijas okupācijas izpētes biedrība,<br />

2011, 148. lpp.<br />

2 Turpat, 206. lpp.<br />

148

o ficiāli pierakstīts kaut kur Rīgas rajonā vai Ogrē, bet faktiski<br />

īrēt istabu vai gultasvietu Rīgā un tur arī strādāt.<br />

Staļina laikā personiskās brīvības telpu valsts visiem iespējamiem<br />

līdzekļiem centās padarīt pēc iespējas mazāku. Tā centās<br />

kontrolēt ne tikai cilvēkus darbavietā un sabiedriski politiskajā<br />

dzīvē, bet arī lasītās grāmatas, klausāmo mūziku, ballītēs dejojamās<br />

dejas. Sevišķi spilgti tas izpaudās 50. gadu sākuma uzbrukumos<br />

„buržuāzisko” deju dejošanai kultūras namos un visāda<br />

veida sabiedriskos sarīkojumos. Piemēram, Izglītības ministrijas<br />

inspektors aprakstījis kampaņu par „pieklājīgu” dejošanu<br />

Gaujienas vidusskolas 10. klases pašdarbības vakarā 1951. gada<br />

februārī:<br />

„Pēc lugas izrādes komsorgs – 10. kl. skolēns .. sarīkojuma<br />

dalībniekus iepazīstināja ar Izglītības ministrijas pavēli par<br />

dejām un uzaicināja dejot tikai latviešu un citu padomju tautu<br />

dejas, valšus u. c. atļautās dejas. Skolēna uzstāšanās šajā jautājumā<br />

bija ļoti iespaidīga un darīja lielu ietekmi (bija domājis<br />

uzstāties skolas direktors, bet aizrādīju, ka labāk uzstāties skolēnam<br />

– tam būs lielāki panākumi). Skolēna paziņojums gan<br />

izsauca dažus nepatikas saucienus no neskolu jaunatnes puses<br />

un izbrīnu iepriekšējo gadu vidusskolas absolventos (to ieradušies<br />

vairāki desmiti sakarā ar brīvdienām augstskolās), bet šim<br />

sarīkojumam dejas ar to bija ievadītas pareizi.<br />

10. klases skolēni – šā vakara saimnieki, skolotāja pamudināti,<br />

sekoja, lai visi sarīkojuma dalībnieki dejotu pieklājīgi, un<br />

tūlīt reaģēja uz gadījumiem, ja atsevišķi pārīši, muzikantiem<br />

spēlējot valsi vai tautisku deju, sāka fokstrotēt. [..]<br />

Sarīkojums noritēja kulturāli, pacilātā sajūtā un audzinoši.<br />

Meiteņu vairums formas tērpos, pieklājīgās, vienkāršās frizūrās.<br />

Zēni arī kārtīgi ģērbušies un pieklājīgi apgrieztiem matiem.<br />

Ļoti svarīgi, ka šādi skolas sarīkojumi audzina arī ārpusskolas<br />

jaunatni.” 1<br />

Tomēr pat Staļina režīma gatavība lietot represijas un iedarbināt<br />

visus iespējamos kontroles mehānismus savu mērķu<br />

1 LVA, 700. f., 5. apr., 211. l., 36.–37. lp.<br />

149

sasniegšanai nedeva cerēto rezultātu. Skolas sarīkojumos<br />

varēja piespiest dejot, kā vajag, bet kultūras namos tas jau bija<br />

daudz grūtāk, jo šeit valdības politikai pretdarbojās „tirgus” –<br />

kultūras namiem deju vakari deva vislielākos ienākumus, bet,<br />

ja ļautu dejot tikai valsi, polonēzi un pas d’espagne, ienākumu<br />

plānu nevarētu izpildīt.<br />

Pēc Staļina nāves režīma politika bija visai pretrunīga. Kontrole<br />

pār pilsoņiem saglabājās, bet dažādās jomās tā izpaudās<br />

dažādi. Valsts joprojām rūpīgi sekoja, lai pilsoņu kontakti ar<br />

ārējo pasauli būtu pēc iespējas ierobežotāki. Tāpat arī politisko<br />

un ekonomisko brīvību laikā liberalizācija bija visai nosacīta.<br />

Tomēr personiskās brīvības telpa arvien vairāk paplašinājās.<br />

Īpaši kopš 60. gadu beigām centieni ielīst katra pilsoņa galvā,<br />

„zombēt” stipri vien mazinājās. Svarīgāka bija ārējā uzvedība<br />

– neizlekt, nerunāt, ko nevajag, vismaz ārēji būt parastam<br />

padomju cilvēkam.<br />

150

Nobeigums<br />

Latvija gadsimtiem ilgi ir atradusies sava veida krustcelēs,<br />

to ir ietekmējušas dažādas politiskās kultūras. Pirmā pasaules<br />

kara milzīgie zaudējumi un cara Krievijas nespēja atrisināt kara<br />

izraisītās problēmas daudzus latviešus padarīja uzņēmīgus pret<br />

lielinieku (boļševiku) propagandu. Padomju Latvijas īslaicīgā<br />

pieredze 1919. gadā savukārt bija radikāla un atskurbinoša<br />

pretinde šai propagandai. Nodibinoties neatkarīgajai Latvijai<br />

1918. gadā, tās iedzīvotāji izdarīja noteiktu izvēli par labu Rietumu<br />

tipa demokrātijai. Tomēr 1934. gada 15. maija apvērsums<br />

parādīja, ka ceļš uz demokrātiju nebija viegls un pašsaprotams.<br />

Latvija šajā ziņā nebija izņēmums – līdzīgi notikumi attīstījās<br />

lielākajā daļā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu, vienās<br />

ātrāk, citās lēnāk. Tomēr arī K. Ulmaņa autoritārisma paraugs<br />

bija nevis Staļina režīms Padomju Savienībā, bet gan Rietumeiropas<br />

autoritārie un totalitārie režīmi. Rietumeiropas valstis<br />

bija paraugs, kuram Latvija tiecās sekot kā labās, tā ne tik labās<br />

lietās. Latvija 1939. gada 1. septembrī, sākoties Otrajam pasaules<br />

karam, bija uz Rietumiem orientēta un ar daudzām ekonomiskām,<br />

kultūras un personiskām saitēm saistīta ar Eiropu.<br />

Padomju Savienības ultimāts un tai sekojošā okupācija<br />

1940. gada 17. jūnijā, piespiedu aneksija Latvijas attīstību<br />

pavērsa pavisam citā virzienā. Komunistiski totalitārais režīms,<br />

kas pastāvēja PSRS, kardināli atšķīrās ne tikai no parlamentārā,<br />

bet arī no autoritārās Latvijas režīma kā kopējo principu, tā<br />

politiskās prakses ziņā. Padomju režīms bija totalitārs tādā ziņā,<br />

ka tas centās pakļaut noteiktiem ideoloģiskiem principiem visas<br />

sociālās dzīves jomas, kā arī mēģināja kontrolēt katra indivīda<br />

uzskatus un rīcību. Padomju Latvijas robežas tika slēgtas, sakari<br />

ar ārpasauli maksimāli ierobežoti, ekonomika iekļauta padomju<br />

ekonomiskajā telpā, turklāt kardināli pārveidota atbilstoši<br />

sociālistiskās ekonomikas principiem. Politiski un pārvaldības<br />

ziņā tā bija pakļauta PSRS interesēm tā, kā tās saprata valsts<br />

151

vadība. Latvija ne tikai tika pagriezta ar seju pret austrumiem,<br />

bet arī tās politiskā un ekonomiskā iekārta tika pilnībā pārbūvēta.<br />

Posttotalitārajā Padomju Savienībā pēc Staļina nāves visrepresīvākās<br />

režīma iezīmes tika mīkstinātas. Politisko represiju<br />

mērogi krasi samazinājās, tika palielināti kontakti ar ārpasauli,<br />

zināmā mērā mazinājās diktāts kultūras jomā, arī mēģinājumi<br />

kontrolēt personiskās dzīves jomu atslāba. Tomēr tas viss bija<br />

tikai mēroga un intensitātes jautājums. Ne ideoloģija, ne metodes,<br />

ne politiskās vadības principi nemainījās. Tomēr tie kļuva<br />

mazāk iedarbīgi, jo pat režīma uzticamākie kalpi arvien vairāk<br />

šaubījās par tā spēju konkurēt ar Rietumu modeli. Padomju<br />

iekārta izrādījās nespējīga pildīt savus solījumus – nodrošināt<br />

labklājību, kas sasniegtu vai pat pārsniegtu attīstīto Rietumvalstu<br />

līmeni. Tā tikai radīja jaunas problēmas un disproporcijas,<br />

kuras pat nemēģināja risināt.<br />

Visumā var teikt, ka padomju režīms nekad neieguva vairākuma<br />

latviešu atbalstu. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka režīms<br />

nekādi neietekmēja politisko kultūru, birokrātisko praksi, cilvēku<br />

uzskatus un uzvedību. Oficiālās padomju ideoloģijas nostādnes<br />

izrādījās nepieņemamas vairumam sabiedrības, tomēr šīs<br />

sistēmas dzīvotspēju noteica ne tikai tās deklarētā un uz āru<br />

izpaustā būtība, bet arī neoficiālā prakse. Melnais tirgus un<br />

blats padomju ekonomikas un sociālās sistēmas funkcionēšanai<br />

bija tikpat nepieciešams kā kompartija un kolhozi. Kolektīvisma<br />

ideja un prakse, uzskats, ka sabiedrība un valsts ir naidīgas<br />

nometnes, kuras var nerēķināties viena ar otru, tāpat arī pārliecība,<br />

ka visu ir iespējams sarunāt, ka ikvienu likumu var apiet ar<br />

līkumu, ir tikai daži no uzskatiem, kuru ieaudzināšanā sabiedrības<br />

apziņā padomju režīma ietekmei ir būtiska loma.<br />

Lai gan Latvija daudzu padomju cilvēku skatījumā bija<br />

sava veida „Rietumi” un eiropeiskā dzīvesveida, sadzīves un<br />

birokrātiskās kultūras paraugs, Padomju Savienības sastāvā<br />

šīs īpatnības sāka iet mazumā. Ekonomiski Latvija sāka atpalikt<br />

no Igaunijas un Lietuvas, kultūras ziņā tās attīstību būtiski<br />

ietekmēja poststaļiniskās kultūrpolitikas izpausmes, kuras<br />

kultivēja A. Pelše, un arī šajā ziņā stāvoklis kaimiņu republikās<br />

152

daudzējādā ziņā bija labāks. Rietumeiropa kā modelis nezaudēja<br />

pievilcību, tomēr reālā sistēma, kurā funkcionēja Padomju<br />

Latvija, bija tik ļoti atšķirīga, ka šīs pretrunas nevarēja neizpausties,<br />

kad valsts atguva neatkarību.<br />

153

Summary<br />

Europe outside Europe...<br />

Life in the Latvian SSR<br />

Answers to several questions are being sought in the book.<br />

First of all, what are consequences of living half a century in the<br />

country that by all means try to do everything possible in order<br />

to control contacts with the outside world and influence people<br />

life­style and view of the world? Secondly, does the fact that<br />

Latvians perceived the Soviet regime as alien and imposed, as<br />

well as had a kind of immunity against its ideology, means also<br />

that they did not grow into the Soviet system? Very often we<br />

are on the wave to perceive differences, which in the Latvian<br />

life were caused by the Soviet occupation, rather as quantitative<br />

and not as qualitative. It refers both to economic consequences<br />

and socio­cultural ones – changes in composition of the population,<br />

collectivization of agriculture, socialistic industrialization,<br />

extent of repressions, etc. However, life in the Latvian SSR<br />

caused also qualitative changes, which has affected significantly<br />

our social welfare nowadays, as well as an attitude towards life<br />

in independent Latvia and position of our state in Europe and<br />

in the world at large.<br />

In order to deal with the above­mentioned problems in the<br />

book, a theoretical context, in which they are viewed, is important.<br />

Two mutually conflicting approaches to the research of the<br />

Soviet Union are revised in this book – totalitarian school and<br />

so­called revisionism school. It touches also efforts to synthesize<br />

them both and to look for the new concepts, which characterizes<br />

the current situation in this academic field. The book<br />

is organized, grounding on the totalitarian and post­totalitarian<br />

model built upon Juan Linz’s and Alfred Stepan’s typology.<br />

However, at the same time it tries to show complicated interaction<br />

between agents (society) and structure (the Soviet regime<br />

institutions and authorities). During the occupation period,<br />

Latvia’s development was determined first of all by the situa-<br />

154

tion in the Soviet Union at large and general changes in the<br />

political system.<br />

The 1 st chapter „The Soviet Union and its political system<br />

– terms and concepts, development stages” revises such<br />

terms describing the Soviet regime as: communistic, socialistic,<br />

totalitarian, authoritarian and Soviet. The main attention is<br />

paid to origin of the term „totalitarianism” and the use of the<br />

totalitarianism concept with reference to the Soviet Union. So<br />

called totalitarianism and revisionism schools that deal with the<br />

research of the Soviet Union history, as well as their transformations<br />

after the Cold War, are being viewed in the book. The<br />

book’s concept is built upon Juan Linz’s and Alfred Stepan’s<br />

typology, where existence of the Soviet Union is divided in<br />

totalitarian and post­totalitarian period.<br />

In the 2 nd chapter of the book „Who had the power?”, the<br />

starting point is the fact that the Constitution of the USSR and<br />

of the Republics respectively, formally resembled constitutions<br />

of democratic countries, and the described public administration<br />

system in general lines was similar to the structure of any<br />

modern state with its legislative, executive and judiciary power.<br />

However, it was a „virtual” reality that had little in common<br />

with real distribution of power in the country. Although the<br />

Republics were formally sovereign, they were fully subordinated<br />

to Moscow. The Communist Party was the central element<br />

of the actual power vertical. The LCP had a central role in the<br />

Republic’s administration system, which was manifested in its<br />

task to control how the institutions of the Republic implement<br />

the policy formulated by the Politburo of the CPSU CC. Communistic<br />

ideology and its carrier – the party – was seen as the<br />

main integrating element, because it was represented in all<br />

the levels of territorial and sectorial management, and public<br />

organizations.<br />

The Soviet Union state structure, which was grounded on the<br />

national territorial principle, gave rather contradicting results.<br />

A task of the CC of the Republican Communist Party was to<br />

control situation in its territory and prevent the situation that<br />

155

common (the Soviet) interests come into conflict with the local<br />

ones. The leaders of the Republic had to implement Moscow<br />

politics, but at the same time they wanted to preserve „their<br />

face” before the population of the Republic and thus, to certain<br />

extent, they had to count with the interests of the Republic.<br />

Grounding on the analysis of the CPSU program of 1961,<br />

the 3 rd chapter of the book „Ideology and cultural policy”, shows<br />

the system of values, on which the Soviet system was based and<br />

how these values affected residents of Latvia. Despite the fact<br />

that majority of Latvians were immune against the Communistic<br />

ideology, it was not completely so regarding the Soviet values’<br />

system. For instance, collectivism was accepted, because it<br />

was promoted not only by official propaganda, but also facilitated<br />

by daily life in the Soviet Latvia, which created a necessity to<br />

collaborate in order to survive. However, it was not a democratic<br />

collectivism, which recognizes autonomy of each individual,<br />

but a totalitarian collectivism that defines collective interests<br />

above individual human rights.<br />

The influence of the Soviet national policy basic dogmas on<br />

the real policy in the Republics was dual and contradicting, –<br />

the same as dogmas. The Latvian language and culture represented<br />

the Republic and showed the achievements of the Soviet<br />

power in solving national issues. Therefore, culture received a<br />

significant financial support both directly from the state and<br />

indirectly, for instance, through state enterprises and collective<br />

farms. However, at the same time culture preserved national<br />

identity, and such supervision and management mechanisms as<br />

the Ministry of Culture and creative unions that were created<br />

by the state, often served to keep culture national not only by<br />

its form, but also – content.<br />

The 4 th chapter „Socialistic planned economics and „market<br />

element”” revises the USSR „unselfish help” myth, which<br />

is grounded on two principal thesis: 1) till 1940 the Latvian<br />

development basis was weak – it was caused by the loss of the<br />

Russian market and non­competitiveness in the West, and<br />

2) rapid socialistic industrialization, which started in 1946, had<br />

156

made Latvia a modern and developed country. In fact Latvia’s<br />

„socialistic industrialization” grounded on the level of development,<br />

which was achieved during the independent state period.<br />

Level of living in Latvia was higher than in other USSR Republics.<br />

It was because the pre­war industrial structure in Latvia,<br />

where light, food and radio­electronic industry occupied a<br />

significant place, gave an opportunity to maintain this advantage.<br />

The Soviet industrialization policy was not an altruistic<br />

assistance, but the use of existing resources in the interests of<br />

the USSR, and furthermore Latvia did not take them from the<br />

USSR budget, but invested in it.<br />

The constant companion of the Soviet planned economics<br />

was a deficit of goods and services, which was fully felt also by<br />

the Latvian population. Relatively high level of life was one of<br />

the arguments, which was used to justify being in the USSR<br />

both in front of the population of the Republic and foreign<br />

countries. However, a resident of Latvia lived worse than the<br />

one of Western Germany or Canada. Undeniably, in the 70­ies<br />

people in Latvia lived better than in the 50­ies, but the situation<br />

did not get better on the background of foreign countries and<br />

other Soviet Republics.<br />

The 5 th chapter „Freedom and non­freedom” is dedicated<br />

to those non­freedom expressions, which resulted from<br />

the nature of the Soviet system. The first manifestation was<br />

non­freedom in spatial terms, because the population of<br />

the Soviet Latvia was isolated from the Western world, and<br />

their contacts were extremely limited. In a way the Soviet<br />

occupation turned Latvia with a face from the West to the<br />

East. Instead of Europe the population was offered the vast<br />

„Soviet Motherland”. However, there were territories, which<br />

were not available for everyone. Such territories existed also<br />

in Latvia – mainly it related to border areas along the Kurland<br />

coastline and territories occupied by the Soviet armed<br />

forces. The Soviet power tended to control all the spheres of<br />

the individual’s life, including the private life and leisure time.<br />

The same as in many other spheres, these attempts were not<br />

157

enough successful. However, they influenced people’s life and<br />

well­being significantly.<br />

Conclusions are connected with the fact that being in the<br />

composition of the Soviet Union affected the understanding<br />

of the position of our land in geopolitical and cultural context<br />

(understanding it in wider sense) by the Latvians in particular<br />

and Latvia’s society in general. Latvia has always been<br />

situated in the crossroads between the Western and Eastern<br />

Europe. Its policy, economics and culture formed in a close<br />

connection with Europe. It had both good and bad consequences.<br />

Incorporation into the Soviet Union meant a turn<br />

of 180° to the direction of completely different civilization,<br />

which actively opposed the West. The Baltic Republics was a<br />

politically „hot potato”, which Moscow was not able to swallow,<br />

but did not want to spit out. They were a „showcase” of<br />

the USSR achievements and an opportunity to all the Soviet<br />

Union to touch the Western civilization at least a little bit, but<br />

at the same time Moscow and also local leaders were afraid<br />

from too excessive Western influence.<br />

In general it can be said that the Soviet regime never gained<br />

support from the majority of Latvians. However, the above<br />

mentioned does not mean that it did not affect political culture,<br />

bureaucratic practise, people opinion and behaviour. Official<br />

stand of the Soviet ideology appeared unacceptable to the most<br />

part of the society. However, the viability of the system was<br />

determined not only by its declared and externally expressed<br />

nature, but also by its unofficial practice. „Black market” and<br />

„getting on the quiet” was the same needed for the functioning<br />

of the Soviet economic and social system as Communist Party<br />

and collective farms.<br />

Although Latvia in the view of many Soviet people was<br />

kind of the „West” and an example of the European life­style,<br />

routine and bureaucratic culture, these features began to vanish<br />

while being within the Soviet Union. Economically Latvia<br />

started to lag behind Estonia and Lithuania, but its cultural<br />

development was significantly influenced by manifestations of<br />

158

the post­Stalinism culture policy that were cultivated by Arvīds<br />

Pelše. So, also in this respect the situation in neighbouring Baltic<br />

republics was better in many ways. The Western Europe as<br />

a model did not lose attractiveness, but the real system, within<br />

which the Soviet Latvia was functioning, was so different that it<br />

had to manifest when the country regained the independence.<br />

159

Informācija par Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu<br />

Nodibinājums „Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds” savu darbību<br />

sāka 2010. gada oktobrī. Tā dibinātāji un vadītāji ir Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis,<br />

Dr. hist. Guntis Zemītis un Dr. hist. Henrihs Soms. Saskaņā ar statūtiem nodibinājuma<br />

mērķi ir<br />

1) sekmēt vēstures jautājumu pētīšanu, izplatīšanu un publiskošanu;<br />

2) veicināt izpratni par vēsturi;<br />

3) finansēt pētniecības projektus vēstures izpratnes jomā.<br />

Atbalsta fonds izdod kabatas formāta grāmatas par nozī mīgākajiem Latvijas vēstures<br />

jautājumiem. Fonda dibinātāju mērķis ir sniegt maksimāli iespējamu objektīvu<br />

vēstures skatī jumu. Fonda darbības pamatā ir pārliecība, ka Latvijas vēstures skaidrošanā<br />

ir jāakcentē noteiktas vērtības. Izraudzītā pamat koncepcija ietverta trīs vārdos:<br />

nācija, valsts, Eiropa. Tie precīzi izsaka iecerētās darbības aprises – stiprināt izpratni<br />

par nācijas un Latvijas valsts izveidi, kā arī uzsvērt vēstures nozīmi nacionā lās identitātes<br />

veidošanā saskaņā ar Eiropas vērtībām un tradī cijām.<br />

Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds<br />

Reģ. Nr.: 40008167100<br />

Adrese: Krišjāņa Valdemāra iela 20­6, Rīga, LV­1010<br />

Tālr.: +371 67284678; +371 26599679<br />

E­pasta adrese: ainars_lerhis@yahoo.co.uk<br />

Interneta mājaslapa: www.demoshistoria.lv<br />

Konta Nr.: LV87HABA0551029564827; Swedbank, AS

logo

products

Resources

Company

Terms of service
Privacy policy
Cookie policy
Cookie settings
Imprint
Change language
Made with love in Switzerland
© 2024 Yumpu.com all rights reserved

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!