lielais jāņa evaņģēlijs. iii grāmata - Garīgums.lv

viņiem lielākoties arī izdodas. Ja tas būtu dziednieks no Nācaretes, tad mēs visi sēdētu skaistā peļķē!”
2. Diezgan nopietns un vērīgi farizejam acīs skatīdamies, JŪLiJs saka: “Kā tā? Kādēļ jums būtu jāsēž
peļķē, ja tas vīrs iespējamā kārtā būtu Pats slavenais dziednieks no Nācaretes? Patiesi, šis jautājums no
jūsu puses man liekas diezgan aizdomīgs. Dodiet man patiesu paskaidrojumu par šādu jūsu apmulsumu,
citādi jums varētu klāties ne tieši ļoti labi!”
3. Šis nedaudz asais Jūlija pretjautājums jaunos ļaudis pildīja ar spēcīgu baiļu porciju un parasti runāja
jaunais farizejs, un ļoti apmulsa un uzreiz nezināja, kādu atbildi viņam jādod nedaudz asam kļuvušajam
Jūlijam.
4. Bet JŪLiJs teica: “Ja tu vari un gribi man pateikt patiesību, te tev pavisam nav vajadzīgs pārdomāt,
kā un kas tev jāsaka. Bet ja tu gribi mani nomierināt ar tikai šķietami pareizām frāzēm, tad tu manī ļoti
maldies; jo es pārāk labi atšķiru lišķīgu izdomājumu no tīras patiesības! Bet nu es jums ko teikšu: liekas,
ka jums vēl ilgi nebūtu pilnībā jāuzticas; jo man šķiet, jūs paši jau reiz par visām reizēm esat ieziesti ar
visām sātana ziedēm. kas uzticas jūsu vārdiem, viegli var sev iegūt spēcīgu nodevēju. viss, ko jūs šeit
esat runājuši, var nebūt nekas cits, kā tīra maska. Bet tad bēdas jums; jo kur es pats stāvu stingrākā sardzē,
par kādu aizbēgšanu tur vairs nevar būt ne runa! Tādēļ runā tagad pilnīgāko patiesību, jeb jums
klāsies sliktāk, nekā šiem pieciem slepkavām laupītājiem, kas ārā jūras krastā ir piesieti pie spēcīgiem
stabiem. Tādēļ bez kādas vilcināšanās klajā ar pilnāko patiesību!”
5. Pēc šīs Jūlija prasības atbildēt visu trīsdesmit nobāla un drebēja no bailēm; jo, kaut gan pamatā
viņiem bija pavisam nopietns nodoms no tempļa atbrīvoties, tad pie tam tomēr arī rūpējās, lai vajadzības
gadījumā arī templī varētu sevi mazgāt baltus. Jo jaunie farizeji prata mākslu vajadzības gadījumā
sevi visur padarīt baltus. Ja viņi kaut kur bija sprukās, tādēļ ka piederēja pie tempļa, tad viņi bija lielākie
tempļa lādētāji. Bet, ja viņi atkal atnāca atpakaļ templī un viņiem pārmeta, ka viņi templim cēluši
neslavu, te viņiem tad pilnīgākā gatavībā bija daudz teicamāko iemeslu, kuru dēļ viņi tikai izskata pēc
uzbrukuši templim.
6. Šīs iemesla dēļ es tad arī tūlīt sākumā teicu, ka nav viņiem par daudz jāuzticas; jo tāda veida cilvēku
dvēseles vienmēr līdzinās pieradinātiem mežonīgiem dzīvniekiem, kuriem arī nekad nedrīkst pilnīgi
uzticēties, jo, ja rodas kāda izdevība, mežonība labprāt atgriežas.
7. Kad pēc kāda neilga bailīgas klusēšanas laika Jūlijs savā prasībā sāka kļūt uzstājīgāks, es viņam
teicu: “Draugs, atļauj viņiem, ka viņi saņemas un tad runā! Jo ar meliem, ja viņi varbūt to arī gribētu,
viņiem tak neiespējami varēt mūs apkalpot. Ko tātad iepretī mums visiem līdzētu viņu meli, kuriem
pirmkārt nevar samelot un, otrkārt, mūsu rokās ir visa vara un spēks?!”
8. JŪLiJs: “es jau redzu, ka te, ak Kungs, kā vienmēr arī šoreiz ir atkal pilnīga taisnība, un tā es no
tiem trīsdesmit gribu nogaidīt patiesību ar visu pacietību. es tikai piemetinu, ka, ja te pārāk ilgi nekāda
atbilde neparādītos, kā beigās es tomēr dabūtu zināt, ko man atliktu darīt!”
9. Tūlīt pēc tam ar drosmi JaUNais FaRiZeJs atkal atver muti un saka: “ Tu uz savu jautājumu izmisīgi
stūrgalvīgi prasi no mums atbildi. Bet pirmīt mēs draudzīgi, kaut gan nedaudz satraukti tev jautājām
par to tur cēlo vīru, kas viņš ir, vai viņš it kā pat nebūtu dziednieks no Nācaretes, un mēs teicām,
ka, ja viņš tas būtu, tas mūs iesēdinātu skaistā peļķē. Tas tev uzkrita, tu tūlīt mums neuzticējies un pašā
draudošākā nopietnībā tūlīt gribēji no mums uzzināt tam iemeslu. Ka mēs pēc tam nobijāmies, tas ir
viegli aptverams, tā kā mēs jau esam nobaudījuši tavu stingrību.
10. Bet tagad, kur mēs tajā diženajā vīrā, no kura īstenībā slepeni visvairāk baidījāmies, jo mums radās
doma, vai viņš neesot tas dziednieks no Nācaretes, esam atraduši mūsu apmulsuma aizstāvi, mums
arī ir labi runāt, jo nu mums vairs nav nekādas bailes un varam runāt pavisam brīvi un atklāti.
11. Ka mums vajadzēja būt pamatotām bailēm no dziednieka no Nācaretes, tam tak iemesls pavisam
vienkārši tajā, ka pamatu pamatā mēs te tak stāvam kā no tempļa viņa atklāti vajātāji, kaut arī mūsu sirdīs
mēs īstenībā tie nekad nebijām; pasaules priekšā izskata pēc mums pret viņu jau vajadzēja izdot dažus
rīkojumus, kas viņam nekādā ziņā nevarētu būt patīkami, ja arī līdz šim tie nespēja viņam sagādāt
nekādu tālāku kaitējumu.
12. Bet mēs šeit nu jau piedzīvojām dažu labu pārbaudījumu, un manījām, ka dziednieka vajātājam
te nevarētu klāties tieši labi. Un tā mēs tev tad arī jautājām, vai viņš beigās it kā pat nebūtu tas slavenais
dziednieks no Nācaretes.
13. Ja pavisam noteikti viņš tas būtu, tad beigās mums tak noteikti neatliktu nekas cits, kā viņa priekšā
mesties putekļos un lūgt viņam piedošanu par visu to, ko mums, no tempļa spiestiem, jau vajadzē-
7