You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Vēstules</strong> <strong>vecākiem</strong><br />
Laiks <strong>no</strong> 6 <strong>līdz</strong> <strong>10</strong> <strong>gadiem</strong><br />
1.<br />
2.<br />
3.<br />
4.<br />
5.<br />
6.<br />
7.<br />
8.<br />
9.<br />
<strong>10</strong>.<br />
Saturs<br />
SKOLAS GAITU SĀKUMS<br />
“Labs sākums ir puse <strong>no</strong> padarīta darba”<br />
BĒRNS UN SKOLA<br />
“MANA jaunā pasaule”<br />
VECĀKI UN SKOLA<br />
“Mana, tava, mūsu skola”<br />
PARTNERATTIECĪBAS AR SKOLU<br />
Vecāki un skolotāji izaudzina “laupītāju vadoņus”<br />
MĀJAS DARBI<br />
“Prieks pildīt mājas darbus – vai tas var būt?”<br />
DRAUGI UN GRUPA<br />
Par meža fejām un brašiem kovbojiem<br />
KONFLIKTS<br />
Mamma, tēti, Simons atkal...<br />
PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻI UN PATĒRĒŠANA<br />
Televizors, dators, iepirkšanās...<br />
PAŠVĒRTĪBA<br />
Kā vāverīte gūst labumu <strong>no</strong> lāča<br />
PROBLĒMAS SKOLĀ<br />
Iemācīties sadzīvot ar nepilnībām<br />
11. VESELĪBA<br />
Stress, padodies!<br />
12. KOMUNIKĀCIJA<br />
Sarunāšanās aizvien piedāvā jaunas iespējas<br />
13. AUDZINĀŠANA<br />
Drošība, robežas, miers<br />
14. ĢIMENE<br />
Ligzda ir uzticama vieta, lai mācītos lidot<br />
15.<br />
16.<br />
PARTNERATTIECĪBAS<br />
Mīlestības valodas<br />
LAIKS PIRMS PUBERTĀTES<br />
Lūkojoties pāri žogam lielajā plašajā pasaulē<br />
Lappuse<br />
2<br />
3<br />
4<br />
5<br />
6<br />
8<br />
9<br />
<strong>10</strong><br />
12<br />
13<br />
14<br />
15<br />
16<br />
18<br />
19<br />
20
SKOLAS GAITU SĀKUMS<br />
“Labs sākums ir puse <strong>no</strong> padarīta darba”<br />
Vienā rokā Franciska stingri tur savu zilo skolas tūtu un ar<br />
otru roku tikpat cieši turas pie tēta. Izjūtot vienlaikus ziņkāri,<br />
prieku, lepnumu un arī mazliet bailes viņa stāv skolas<br />
priekšā. Beidzot esam tikuši jau tik tālu! Pirmā skolas diena<br />
bērna dzīvē ir ļoti īpašs <strong>no</strong>tikums. Kad Franciska pirmo<br />
reizi atnāk uz skolu, viņa ienāk ne tikai jaunā ēkā, bet arī<br />
pavisam jaunā pasaulē! Kā māte un tēvs Jūs varat ļoti ietekmēt<br />
to, kā bērnam klāsies šajā jaunajā pasaulē un vai<br />
viņš tajā atradīs savu ceļu.<br />
Viens <strong>no</strong> ļoti būtiskiem sākuma <strong>no</strong>sacījumiem ir ikdienas<br />
organizēšana ģimenē: labs laika sadalījums bērnam <strong>no</strong> rīta<br />
aiztaupa stresu un ļauj patīkami uzsākt dienu. Vai zinājāt,<br />
ka, lai pārkārtotu bioloģiskos procesus, piemēram, ēšanu<br />
un gulēšanu, cilvēkam ir nepieciešamas četrpadsmit dienas?<br />
Tādēļ pietiekami ātri sāciet uzmanīgi pielāgot bērna<br />
dienas režīmu skolas laikā nepieciešamajai laika struktūrai!<br />
Galve<strong>no</strong>kārt tas <strong>no</strong>zīmē to, ka vakarā bērnam jāiet ātrāk<br />
gulēt un <strong>no</strong> rīta agrāk jāceļas. Taču skolas gaitu sākums<br />
bērnam atnes ne tikai pārmaiņas. Noskaņojieties tam, ka<br />
mainīsies visas Jūsu ģimenes nedēļas plāni, brīvā laika<br />
programma un atvaļinājuma plāni. Ja <strong>līdz</strong> šim atskaites<br />
punkti bija tikai darba uzdevumi , tagad pēkšņi arī bērnam<br />
ir obligāts stundu saraksts, kas jāņem vērā Jums. Esiet pacietīgi:<br />
vienkārši ir nepieciešams <strong>laiks</strong>, kamēr bērns un visa<br />
ģimene pielāgojas jaunajai situācijai un ir iespējams apvie<strong>no</strong>t<br />
skolu, brīvo laiku un mājas darbus!<br />
Bieži vien ir pilnīgi skaidrs, kurā skolā bērns mācīsies. Tomēr<br />
dažus vecākus <strong>no</strong>moka arī tās izvēle. Ja gribat pareizi<br />
izvēlēties, meklējiet bērnam tādu skolu, kas atbilst viņa spējām<br />
un personībai. Izvēloties skolu, Jūs varat ņemt vērā<br />
savu pieredzi un sajūtas. Izvērtējiet arī papildu mācību<br />
maksu privātskolās!<br />
Līdztekus bērna personiskajām spējām un īpatnībām piemērotākā<br />
skola būtu jāizvēlas arī ņemot vērā praktisko sasniedzamību,<br />
ārpusklases <strong>no</strong>darbību piedāvājumu pēcpusdienā<br />
un Jūsu finansiālās iespējas.<br />
Atbalstiet bērnu šajā vētrainajā sākuma posmā, <strong>no</strong>droši<strong>no</strong>t<br />
mājās omulīgu gaisotni, jo bērns gūst daudz jaunu iespaidu<br />
un <strong>no</strong> viņa tiek prasīts ļoti daudz. Šajā laikā mājās viņam<br />
nepieciešamas uzticības personas, kuras viņu uzmanīgi uzklausīs,<br />
un droša vieta, kur atgriezties. Pamatojoties uz<br />
aizsargātību, bērnam būs daudz vieglāk spert soļus<br />
“jaunajā pasaulē!”<br />
2<br />
Izdevies skolas gaitu sākums ir labs pamats<br />
bērna turpmākajai attīstībai. Ģimenes<br />
ikdienā Jūs varat daudz darīt, lai<br />
<strong>no</strong>drošinātu vislabākos iesākuma <strong>no</strong>sacījumus.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Nekad nebiedējiet bērnu ar tādiem vārdiem vai mājieniem<br />
kā, piemēram, “Tagad tik sāksies <strong>no</strong>pietnā dzīve!” vai<br />
“Pagaidi tik, kamēr sāksies skola! Tur Tu gan redzēsi!” Uzmaniet,<br />
lai to ņemtu vērā arī vecvecāki, paziņas, kā arī brāļi<br />
un māsas.<br />
Rosiniet bērnā dabisku ziņkāri un interesi par skolu. Runājiet<br />
ar bērnu par lietām, ko tur vajadzēs darīt: dziedāt, zīmēt,<br />
lasīt, vingrot, rakstīt, spēlēt, rēķināt, iepazīt jaunus draugus<br />
utt.<br />
Rotaļīgi un uzmanīgi vingrinieties <strong>no</strong>teiktu laiku pavadīt<br />
nelielās <strong>no</strong>darbēs, piemēram, zīmējot un izgriežot. Pietiks ar<br />
3–5 minūtēm.<br />
Stāstiet bērnam stāstus vai lasiet pasakas. Motivējiet bērnu<br />
klausīties, taču ļaujiet stāstīt arī pašam. Pievērsiet uzmanību<br />
pareizai izrunai.<br />
Ja bērns vēlas, padziediet kopā ar viņu kādu bērnu dziesmiņu<br />
vai ļaujiet viņam dziedāt <strong>līdz</strong>i bērnu dziesmu ierakstiem.<br />
Izmantojiet konkrētus priekšmetus, piemēram, pogas, bumbiņas,<br />
karotes, klucīšus utt., ļaujiet bērnam skaitīt <strong>līdz</strong> desmit.<br />
Spēlējiet galda spēles un vērojiet ar metamo kauliņu izmesto<br />
skaitļu skaitīšanu un kauliņu pareizu <strong>no</strong>vietošanu.<br />
Ļaujiet bērnam daudz zīmēt! Plaši vēzieni ar krītiņiem, piemēram,<br />
zīmējot viļņus un lokus, veicina roku un pirkstu kustīgumu.<br />
Ja bērns labprātāk zīmē un griež ar kreiso roku, atbalstiet<br />
viņu!<br />
Māciet bērnam apģērbties, aiztaisīt pogas un rāvējslēdzējus,<br />
kā arī sasiet kurpju auklas – vislabāk ar humoru!<br />
Kopā ar bērnu meklējiet drošāko ceļu uz skolu un kopā ar<br />
viņu vingrinieties pareizi uzvesties uz ietves, droši šķērsot<br />
ielu un šķērsot ielu starp automobiļiem, kas tiek <strong>no</strong>vietoti<br />
stāvvietās. Sākumā būs lietderīgi, ja Jūs pavadīsit bērnu uz<br />
skolu.<br />
Iegādājoties skolas somu, ņemiet vērā, lai tai būtu ergo<strong>no</strong>miska<br />
forma un tā būtu pēc iespējas viegla. Taču katrā ziņā<br />
ļaujiet arī bērnam izlemt, izvēloties krāsu un formu, jo galu<br />
galā skolas soma ir arī prestiža objekts!<br />
Ejiet uz atvērto durvju dienām vai atklātiem skolas svētkiem,<br />
lai Jūs un bērns varētu iepazīt nākamo skolu! Iepriekšēja<br />
<strong>no</strong>jausma par “svešo skolas pasauli” bērnam sniegs papildu<br />
drošību.<br />
Bērna pirmajā skolas dienā paņemiet sev brīvdienu un organizējiet<br />
to pēc iespējas skaistu un bezrūpīgu!<br />
Pirmajā skolas nedēļā vēl nav stabila stundu saraksta. Tātad<br />
pēc 2–3 mācību stundām bērni atkal dodas mājās. Savlaicīgi<br />
padomājiet, ar ko bērns <strong>no</strong>darbosies šajā laikā un, ja nepieciešams,<br />
arī pēcpusdienā!<br />
Ja strādājat, savlaicīgi padomājiet par to, ko bērns darīs <strong>no</strong><br />
skolas brīvajās dienās, kā arī par cilvēkiem, kuri pieskatīs<br />
bērnu neparedzētos gadījumos, piemēram, slimības laikā.
BĒRNS UN SKOLA<br />
“MANA jaunā pasaule”<br />
Bērnam tas ir liels panākums, kad visas lietas, kuras viņš<br />
dzird, redz vai var pieskarties, viņš spēj ietvert komiskās<br />
cilpās, lokos un svītrās. Sākumā bērniem tas ir eksperiments.<br />
Viņi mēģina rakstīt un lasīt tā kā, piemēram, celt<br />
torni. Vārds viņiem vispirms jāsadala atsevišķās daļās –<br />
burtos – un pēc tam šie “klucīši” jāsaliek kopā. Sekojiet<br />
<strong>līdz</strong>i, lai prieks nebūtu pārāk īss, un mierīgi pieņemiet to, ja<br />
“tornis sākumā ir mazliet šķībs vai kādreiz arī sagāžas”!<br />
Šajā “eksperimentēšanas posmā” arī Jūs par bērna panākumiem<br />
priecājieties un aizvien uzslavējiet viņu par labu<br />
darbiņu.<br />
Cik bērni ir atšķirīgi, tikpat dažādi viņi attiecas arī pret<br />
mācībām, piemēram, Jēkabu ļoti interesē viss jaunais, tas<br />
viņu fascinē un viņš mācībās ir ļoti aktīvs. Turpretim Anna<br />
ir piesardzīga, un viņai nepieciešams ilgāks <strong>laiks</strong>, lai sadraudzētos<br />
ar jaunām lietām. Savukārt Līza ir ļoti precīza<br />
un neatlaidīga. Viņai nav grūtību sēdēt pie viena uzdevuma,<br />
kamēr tas ir perfekti atrisināts. Toties Fēliksam patīk<br />
pārmaiņas. Viņam ir grūtības ilgi koncentrēties, un viņš ir<br />
apmierināts arī tad, ja uzdevums ir kaut cik apmēram atrisināts.<br />
Ja tas ir iespējams, pēc iespējas ņemiet vērā bērna<br />
īpatnības un spējas mācoties! Ja bērns ir <strong>līdz</strong>īgs Fēliksam,<br />
tad parūpējieties, lai mācību laikā vairāk būtu pauzes. Ja<br />
Jūsu pēcnācējs drīzāk ir kā Anna, viņam ir nepieciešama<br />
nedaudz lielāka Jūsu pacietība.<br />
Līdzās individuālām atšķirībām ir arī vispārīgas mācīšanās<br />
atšķirības starp puikām un meitenēm. Puikām bieži vien ir<br />
vairāk grūtību lasīt un rakstīt nekā meitenēm, kurām toties<br />
grūtāk padodas rēķināšana. Sava dēla valodas attīstību<br />
vislabāk veicināsiet ar kopīgu lasīšanu un televīzijas filmu<br />
apspriešanu. Sociālajā jomā varat viņu atbalstīt, uztverot<br />
<strong>no</strong>pietni viņa konfliktus ar draugiem un par to parunājoties.<br />
Meitenei drīzāk ir nepieciešama motivācija fiziskām<br />
aktivitātēm, piemēram, izbraucieni dabā. Ar kopīgām fiziskajām<br />
aktivitātēm varat viņai pa<strong>līdz</strong>ēt izjust savus spēkus.<br />
Meitenēm tāpat ir būtiski, lai viņas iemācītos savas problēmas<br />
risināt pašas.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Pievērsiet uzmanību bērna dabiskajai ziņkārei un gatavībai<br />
mācīties! Uztveriet viņa jautājumus un kaut ko viņam parādiet<br />
priekšā!<br />
Priecājieties, kad bērns aizvien iemācās kaut ko jaunu! Parādiet<br />
viņam savu atzinību par jaunajiem “sasniegumiem”<br />
rakstīšanā, lasīšanā un rēķināšanā.<br />
Atbalstiet bērnu, ja viņš viens pats vairs netiek galā ar mājas<br />
darbiem!<br />
Ja bērns stāsta par skolu, veltiet laiku tam, lai uzklausītu<br />
viņu. Taču neizprašņājiet viņu!<br />
Atbalstiet labu skolotāju un skolēnu attiecību izveidoša<strong>no</strong>s!<br />
Uzslavējiet bērnu par viņa pūlēm, izturību un kontaktiem ar<br />
draugiem tieši tāpat kā par labām atzīmēm!<br />
Skola nav viss – interesējieties arī par bērna hobijiem un<br />
draugiem! Ļaujiet viņam piedalīties arī Jūsu ikdienas dzīvē!<br />
Kādreiz ļaujiet bērnam arī krietni paslinkot!<br />
3<br />
Bērni ir ļoti ziņkārīgi, pastāvīgi grib uzzināt<br />
un iemācīties kaut ko jaunu. Ticiet<br />
bērna gatavībai mācīties un atbalstiet<br />
vai motivējiet viņu, nežēlojot savus<br />
spēkus!<br />
AK, ŠĪS ATZĪMES!<br />
Skolā bērna sniegums tiek nepārtraukti <strong>no</strong>vērtēts: lielākoties<br />
<strong>no</strong>vērtējumu veic skolotāji, taču bieži vien vērtē un spriež arī<br />
pārējie skolēni. Ja ir sajūta, ka bērns tiek <strong>no</strong>vērtēts netaisnīgi<br />
vai pārāk stingri, parunājiet ar skolotāju. Vispār ir tā, ka bērni<br />
grib saņemt <strong>no</strong>vērtējumu par savu veikumu. Viņi grib sevi sa<strong>līdz</strong>ināt<br />
ar citiem un vienkārši grib zināt, kāds ir viņu līmenis un<br />
ko par viņu spējām domā citi. Protams, viņi arī baidās ne tik<br />
labi parādīt sevi un slikti izskatīties. Kā vecāki Jūs varat ieteikt<br />
vidusceļu, vērojot bērna vispārējo attīstību skolā. Tātad uzslavējiet<br />
bērnu, piemēram, par viņa pacietību, ja viņš pilnīgi ir<br />
pabeidzis rakstīt uzdevumu, pat ja viņa rokraksts vēl ir nedaudz<br />
nestabils. Vai arī uzlieliet viņa panākumus vingrošanā, pat ja<br />
bērnam vēl ir grūti mierīgi <strong>no</strong>sēdēt klasē. Pa<strong>līdz</strong>iet bērnam saprast<br />
un turpināt attīstīt viņa spējas un stiprās puses! Tas ir<br />
būtiskāk nekā precīzs <strong>no</strong>vērtējums. Atkāpieties arī <strong>no</strong> perfekcionisma!<br />
Ņemiet vērā un uzslavējiet bērna pūles tieši tāpat kā<br />
gala rezultātu!<br />
DAŽĀDI MOTIVĀCIJAS VEIDI<br />
Tāpat kā pieaugušajiem arī bērniem ir divi dažādi motivācijas<br />
veidi.<br />
Plusa motivācija.<br />
Ja bērnam acu priekšā ir “pluss”, viņš ir gatavs censties. Viņš<br />
īslaicīgi var <strong>no</strong> kaut kā atteikties, piemēram, <strong>no</strong> rotaļāšanās, lai<br />
kaut ko sasniegtu ilgtermiņā, piemēram, skolotāja atzinību. Daži<br />
bērni paši <strong>no</strong>saka šo “plusu”. Viņi paši saredz sekmīgu mācību<br />
jēgu. Viņi paši grib sasniegt šo mērķi. Šos bērnus viņu vecāki<br />
uzskata par godkārīgiem. Citi bērni reaģē, aktīvi mācoties, ja<br />
skolotāji vai vecāki viņiem <strong>no</strong>saka mērķi – “plusu”.<br />
Mīnusa motivācija.<br />
Par to runā, ja cilvēki, tātad arī bērni, kopumā ir ļoti pieticīgi.<br />
Viņi ātri kļūst apmierināti, un viņu interese par jau<strong>no</strong> ir <strong>no</strong>teiktās<br />
robežās. Piemēram, ja skolā viņi satiek draugus, pusdienās<br />
saņem ēdienu, drīkst rotaļāties un skatīties televizoru, un vakarā<br />
viņiem ir mīksta gulta, tad patiesībā pasaulē viss ir kārtībā.<br />
Jaunas zināšanas, labas atzīmes vai papildu atzinība viņus neinteresē.<br />
Mācības ir <strong>no</strong>gurdi<strong>no</strong>šas. Šie bērni netiecas pēc “plusa”.<br />
Viņus apmierina “faktiskais stāvoklis”. Tikai citi grib “vairāk”.<br />
Tikai tad, ja “faktiskajā stāvoklī” kaut kas pasliktinās vai pazūd,<br />
bērni ar “mīnusa motivāciju” ir gatavi kaut ko darīt. Viņi piepūlas<br />
tikai tad, ja ir risks, ka kaut kas var pasliktināties, piemēram,<br />
ja ir risks, ka nevarēs skatīties mīļāko raidījumu, ja pirms tam<br />
nebūs izpildīts mājas darbs. Tomēr bērna mērķis tad ir gūt iespēju<br />
skatīties televīziju nevis mājas darba izpilde.<br />
Vecākiem bieži vien ir grūti atpazīt šo bērnu motivācijas avotu<br />
un to akceptēt.
VECĀKI UN SKOLA<br />
“Mana, tava, mūsu skola”<br />
Vai vēl atceraties savu skolas laiku? Burvīgo sajūtu, kad<br />
Jūsu zīmējums vienīgais tika piekārts pie sienas? Prieku<br />
par diktātu, kas izdevies bez kļūdām? Lepnumu par uzvarētu<br />
tautas bumbas spēli? Vai arī Jums pārsvarā ir bijusi nepatīkama<br />
pieredze? Negodīgs mācību testa <strong>no</strong>vērtējums?<br />
Bijušās klasesbiedrenes aizskaroša piezīme? Jūsu skolotājas<br />
stingrība? Pašu pārdzīvojumi lielā mērā ietekmē attieksmi<br />
pret bērna skolas lietām. Ir atšķirība, vai sakāt: “Ak,<br />
jā, to es zinu. Man arī tas ļoti labi padevās. Man ļoti jāpateicas<br />
skolotājai, un arī manam bērnam šis būs <strong>no</strong>derīgs un<br />
skaists <strong>laiks</strong>,” vai arī izjūtat piesardzību un bailes; vai arī<br />
domājat, kāpēc jācīnās, lai bērnam klātos labāk nekā kādreiz<br />
gāja Jums. Lai vai kādas būtu atmiņas – ir ļoti būtiski,<br />
lai Jūs <strong>no</strong>robežotos <strong>no</strong> pašu skolas laiku pieredzes (īpaši<br />
negatīvās vai netaisnīgās) un savu uzmanību pievērstu bērnam<br />
viņa pašreizējā skolas situācijā. Bērnam Jūs esat nepieciešami<br />
kā sabiedrotie, lai labi orientētos jaunajā skolas<br />
pasaulē.<br />
Apzinieties: “Skola vispirms ir mana bērna lieta.” Uzticieties<br />
bērnam un ļaujiet viņam pašam veikt visas lietas, kuras<br />
viņš jau spēj veikt pats. Tik un tā <strong>no</strong>teikti būs dažas jomas,<br />
kur būs nepieciešams Jūsu ierosinājums un dažreiz arī pilnīgi<br />
konkrēta pa<strong>līdz</strong>ība. Bieži runājiet ar bērnu par to, kas<br />
viņam ir nepieciešams konkrētajā jomā! Ļaujiet bērnam<br />
pašam būt atbildīgam pēc iespējas daudzos jautājumos un<br />
vienlaikus sniedziet viņam drošības sajūtu, ka vienmēr būsit<br />
klāt, kad viņam tas būs nepieciešams. Annas mamma ir atradusi<br />
labu risinājumu: Anna atnāk mājās un pilda mājas<br />
darbus. Māte pamana, ka viņai rodas diezgan daudz ķēpājumu:<br />
“Skatoties uz Taviem mājas darbiem, es redzu diezgan<br />
daudz šķībus un izsmērējušos burtus. Es domāju, ka<br />
tava skolotāja nebūs apmierināta.” Taču Anna ir pilnīgi<br />
pārliecināta, ka tā būs labi: “Skolotāja vienmēr saka, ka<br />
katram jāraksta tā, kā viņš prot.” Nākamajā dienā skolotājas<br />
rakstveida komentārs ir šāds: “Tu vari labāk!” Anna<br />
vienlaikus ir spītīga un arī skumīga. Viņas māte uzmundrina<br />
Annu: “Es domāju, ka skolotājai ir taisnība. Pagājušo<br />
reizi es burtnīcā jau redzēju, ka vari rakstīt skaistāk. Skolotāja<br />
negrib, lai Tu pierastu rakstīt tā, ka neviens vairs nevar<br />
izlasīt.”<br />
Pats par sevi saprotams, dažkārt rodas dusmas par to, ka<br />
labi padomi netiek pieņemti. Tomēr ļauns prieks, ka Jums<br />
bija taisnība, bērnam nepa<strong>līdz</strong>ēs, bet gan tikai kaitēs. Ja<br />
nepieciešams, labāk sniedziet padomus, kas pa<strong>līdz</strong>ēs. Tad<br />
bērns aizvien vēlēsies lūgt padomu. Šajā situācijā bērnam<br />
esat nepieciešami kā treneris, kurš sniedz ieteikumus, taču<br />
neatņem bērnam darbu.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Aizvien dariet kopā ar bērnu jautras un relaksējošas lietas,<br />
kas viņam patīk! Tas vienkārši nāk par labu attiecībām ar<br />
bērnu.<br />
Atsauciet atmiņā savu skolas pieredzi, taču centieties nesaistīt<br />
to ar bērna pašreizējo situāciju skolā!<br />
Interesējieties par visām bērna skolas lietām, ne tikai par<br />
atzīmēm!<br />
4<br />
Sniedziet bērnam aizsargātības un drošības<br />
sajūtu, kā arī atzinību par lieliem<br />
vai maziem <strong>no</strong>tikumiem skolā! Šajā<br />
jaunajā dzīves posmā bērnam esat nepieciešami<br />
vispirms jau kā mamma vai<br />
tētis!<br />
Abi kopā apmeklējiet vecāku sapulces vai pārmaiņus dariet<br />
to kā māte vai tēvs! Bērnam ir labāk, ja abi vecāki zina, kas<br />
<strong>no</strong>tiek skolā.<br />
Bērna interesēs veidojiet brīvu un pozitīvu kontaktu ar skolotājiem!<br />
Ja dzīvojat atsevišķi <strong>no</strong> sava bērna tēva/ mātes, centieties<br />
saglabāt labu kontaktēšanās atmosfēru! Jo Jūsu bērnam ir<br />
būtiski, lai abi vecāki piedalītos skolas lietu attīstībā.<br />
ar Kristīnu,<br />
sešgadīgā Morica māti<br />
Intervija<br />
Ko Jūs kā māte vēlaties <strong>no</strong> skolotājiem?<br />
“Es vēlētos, lai mana bērna interese un ziņkāre vairāk tiktu ierosināta<br />
nekā <strong>no</strong>mākta. Tāpat es labprāt gribētu, lai pret manu bērnu<br />
izturētos, ņemot vērā viņa personību. Ja Morics dīdās, es vēlētos,<br />
lai viņš automātiski netiktu uzskatīts par mežoni, bet gan lai viņam<br />
tiktu dota iespēja kustēties mācību laikā. Vēl būtu jauki, ja<br />
viņš klasē justos labi. Un viņam jāmācās pašam saplā<strong>no</strong>t savus<br />
darbus.”<br />
Kā, pēc Jūsu domām, vecāki var vislabāk atbalstīt savu bērnu?<br />
“Līdztekus tādu praktisku lietu kā skolas somas un rakstāmgalda<br />
iegādei un mājas darbu pārbaudīšanai vispirms es vēlētos <strong>no</strong>drošināt<br />
viņam tādas pēcpusdienas, kas kompensētu skolu, piemēram,<br />
ejot ar bērnu uz rotaļu laukumu. Turklāt izglītošanu es negribētu<br />
uzticēt tikai skolai, bet arī pati gribētu pa<strong>līdz</strong>ēt bērnam<br />
izprast pasauli, aiziet ar viņu uz muzeju un paskaidrot sakarības.”<br />
ar Elizabeti, skolotāju<br />
Intervija<br />
Ko Jūs kā skolotāja sagaidāt <strong>no</strong> <strong>vecākiem</strong>?<br />
“Es vēlētos toleranci un respektu <strong>no</strong> abām pusēm. Bieži man ir<br />
sajūta, ka vecāki sagaida, lai tieši pret viņu bērnu attieksme būtu<br />
īpaša. Taču skolotājam tas ir grūti, jo klasē ar vairāk nekā<br />
20 skolēniem vienkārši ir jābūt zināmai kārtībai un disciplīnai.<br />
Tāpēc es vēlētos, lai uz bērna sūdzībām, piemēram, “Skolotāja<br />
mani neklausās, es netieku pie vārda utt.”, vecāki izprastu situāciju<br />
klasē un arī bērnam paskaidrotu, ka skolā – atšķirībā <strong>no</strong> mājām<br />
– viņš neatrodas viens, bet gan kopā ar daudziem citiem bērniem.<br />
Es arī domāju, ka iekļaušanās sabiedrībā dod labumu bērna personības<br />
attīstībai. Nevar palikt par princi vai princesi <strong>līdz</strong> pat<br />
darba meklēšanai! No savas puses, es varu solīt, ka bērns tiks<br />
uzklausīts.”
PARTNERATTIECĪBAS AR SKOLU<br />
Vecāki un skolotāji izaudzina “laupītāju vadoņus”<br />
Līdz šim Fridolīns bija labs skolēns: viņš patstāvīgi pildīja<br />
mājas darbus, zināja, kas būs diktātā un aktīvi iesaistījās.<br />
Tagad pēkšņi trešajā klasē viņš pārnāca mājās ar četrinieku<br />
vācu valodā, par kuru viņš ir ļoti izbijies. Viņa tēvs nespēj<br />
izskaidrot šīs pārmaiņas un pieņemšanas laikā dodas<br />
pie skolotājas. No skolotājas viņš uzzina, ka Fridolīns pēdējā<br />
laikā labprāt sēž kopā ar trim nejaukākajiem zēniem<br />
klasē. Viņi mājas darbus uzskata par muļķīgiem un stundās<br />
visu laiku pļāpā. Tēvs ar skolotāju kopā domā, kā Fridolīnam<br />
varētu pa<strong>līdz</strong>ēt. Tēvs pastāsta par Fridolīnu, ka viņam<br />
var viegli <strong>no</strong>virzīt uzmanību un tāpēc viņam ir vajadzīgi<br />
stingri <strong>no</strong>teikumi, lai viņš varētu orientēties. Skolotāja iesaka<br />
<strong>no</strong>sēdināt Fridolīnu tālāk, jo tad viņu nevarēs tik viegli<br />
ietekmēt. Tēvs savukārt parūpēsies par to, lai viņam būtu<br />
iespēja vairāk redzēt savus jau<strong>no</strong>s draugus pēcpusdienā.<br />
Mājās tēvs stāsta par vie<strong>no</strong>ša<strong>no</strong>s ar skolotāju. Pēc ilgākas<br />
sarunas Fridolīns piekrīt, jo viņam ir ļoti būtiski iestāties<br />
ģimnāzijā. Un viņš jau ir pietiekami liels, lai saprastu, cik<br />
<strong>no</strong>zīmīgas šī mērķa sasniegšanai ir labas atzīmes.<br />
Tātad bērnam ir būtiska vecāku un skolas sadarbība. Abām<br />
pusēm būtu jāatceras, ka jāsadarbojas vienam ar otru nevis<br />
vienam pret otru. Ir nepieciešami nevis pārmetumi, bet gan<br />
priekšlikumi, nevis tūlītēja kritikas <strong>no</strong>bloķēšana, bet gan<br />
otras puses argumentu izpratne.<br />
Uzsākot skolas gaitas, bērnam jāmācās aizvien vairāk pašam<br />
organizēt savu ikdienu. Turklāt jo īpaši sākumā viņam<br />
ir nepieciešams Jūsu atbalsts un mīlestības pilna klātbūtne.<br />
Kad bērns sāk iet skolā, pirmoreiz viņa sniegumu un progresu<br />
vērtē “sveši” cilvēki. Vecākiem un bērniem jāpierod<br />
pie tā, ka <strong>no</strong>vērtējums skolā attiecas uz bērna sekmēm nevis<br />
uz personu. Protams, labi skolotāji ņem vērā arī bērna personību;<br />
neņemot vērā to, bērna sniegums jāvērtē, pamatojoties<br />
uz vien<strong>no</strong>zīmīgiem <strong>no</strong>teikumiem. Šajā posmā vislabāk<br />
atbalstīsiet bērnu, pēc iespējas vairāk kontaktējoties ar skolotājiem.<br />
Tā ar bērnu varat pārrunāt to, kā katrs <strong>no</strong> Jums ir<br />
izpratis situāciju. Arī pārpratumi atrisināsies vieglāk, ja<br />
uzreiz par tiem runāsiet, pirms tie ir kļuvuši par problēmu.<br />
Ja bērnam ir problēmas ar citiem bērniem vai skolotājiem,<br />
esiet viņa sabiedrotais nevis “virsskolotājs”!<br />
“PALĪGĀ! MANAM BĒRNAM IR TRIJNIEKS”<br />
Vecāku iemīļotā tēma ir savstarpējie stāsti par savu bērnu atzīmēm. Kad bērns vēl ir mazs, bieži vien dedzīgāka ir tikai apmaiņa ar<br />
anekdotēm. Vēlākais sākumskolā atzīmju sa<strong>līdz</strong>ināšana rada lielu stresu. Protams, slikta atzīme, galve<strong>no</strong>kārt sākumskolas diplomā, varētu<br />
negatīvi ietekmēt izglītības turpināšanas izvēles iespējas. Taču vai tiešām par krīzi liecina jau otrais vai trešais divnieks?<br />
Ja Jūs uztrauc bērna sekmība, rodas jautājums: vai tiešām <strong>no</strong>tiek kaut kas tāds, par ko jāuztraucas, vai arī Jums tikai tā šķiet? Vispirms<br />
parunājiet ar bērna skolotāju! Varbūt bērnam tiešām ir nepieciešama papildu pa<strong>līdz</strong>ība (sk. <strong>no</strong>daļu “Problēmas skolā”)? Runa ir par<br />
to, lai atrastu cēloņus un sniegtu pareizu pa<strong>līdz</strong>ību. Vai arī drīzāk tās ir Jūsu pašu bailes, ka bērns nebūs sagatavots prasībām turpmākajā<br />
darba dzīvē, ja tā turpināsies? Daudzi pētījumi liecina, ka nākotnē lielai ticībai savām spējām būs vēl lielāka <strong>no</strong>zīme nekā <strong>līdz</strong> šim.<br />
Turpmāk katram kādreiz būs jāizbauda bezdarbnieka liktenis. Šādos dzīves posmos būtiska ir liela apmierinātība pašam ar sevi. Jūs<br />
varat pa<strong>līdz</strong>ēt bērnam, ja ticat viņam. Bērnam priekšā vēl ir daudz gadu, kamēr viņam taps skaidrs viņa profesionālais aicinājums. Sniedziet<br />
viņam drošības sajūtu, ka viņam viss izdosies un viņš atradīs savu vietu dzīvē! Arī pētījumi ir pierādījuši, ka baidoties mācības ir<br />
mazāk veiksmīgas, nekā tad, ja mācās ar pārliecību!<br />
5<br />
Skolas ikdiena bērnam vislabāk var izdoties<br />
tad, ja vecāki un skolotāji sadarbojas<br />
– katrs savā veidā.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Kad bērns sāk iet uz skolu, Jums var rasties grūtības uzticēt<br />
viņu „svešiem” cilvēkiem. Taču jāatceras, ka skolotāji kā<br />
pirmie cilvēki <strong>no</strong> malas bieži vien lietas saskata patiesāk,<br />
nekā paši tās spējat uztvert.<br />
Katram <strong>no</strong> mums var būt tā sauktie “aklie plankumi,” kurus<br />
nevar uztvert. Smalkjūtīga <strong>no</strong>rāde, ko sniedz cilvēks <strong>no</strong> malas,<br />
bieži vien ir iespēja apzināties talantus vai vājās puses,<br />
kuras mēs vienalga kādu iemeslu dēļ bieži vien paši neievērojam.<br />
Tā <strong>no</strong> sava bērna skolotājiem Jūs varat gūt lielu labumu.<br />
Ja ejat pie skolotāja uz pieņemšanas laiku, pirms tam un pēc<br />
tam aprunājieties ar bērnu par to. Nepieļaujiet, ka bērnam<br />
rodas sajūta: “Te divi pieaugušie visu izlemj manā vietā.”<br />
Turpretim, ja sīki informēsiet bērnu, viņš jutīs, ka pieaugušie<br />
sadarbojas, lai viņam būtu labāk.<br />
Izmantojiet vecāku sapulces, lai iepazītu citu bērnu vecākus<br />
un <strong>no</strong>jaustu, kāda ir atmosfēra klasē. Ja citi vecāki stāsta, ka<br />
viņu bērnam ir jācīnās ar <strong>līdz</strong>īgām grūtībām, bieži vien ir<br />
vieglāk runāt arī par kritiskām lietām.<br />
Vecāki ir atbildīgi par galvenajiem <strong>no</strong>teikumiem, lai skolas<br />
ikdiena <strong>no</strong>ritētu labi. Skolas lietās Jūs esat kā bērna<br />
“treneris”.<br />
Izmantojiet kontaktus ar skolotājiem<br />
Vecāku sapulces un skolotāju pieņemšanas laiki <strong>vecākiem</strong> rada<br />
problēmu: kā atrast laiku? Un vai vispār turp jāiet? Vai tad tāpat<br />
“viss nav kārtībā”? Pat ja problēmu nav – izmantojiet šādu iespēju!<br />
Ja “viss ir kārtībā”, varat mierīgā atmosfērā iepazīties ar<br />
skolotāju, vairāk uzzināt par savstarpējiem priekšstatiem un savlaicīgi<br />
abpusēji pievērst uzmanību iespējamām grūtībām. Ja<br />
“viss nav kārtībā”, saruna ir jo būtiskāka, lai <strong>no</strong>skaidrotu situācijas<br />
iemeslu un kopīgi meklētu risinājumu.<br />
Bērnam ir ļoti būtisks kontakts starp <strong>vecākiem</strong> un skolotājiem.<br />
Pētījumi ir apliecinājuši, ka skolēniem, kuru vecāki sadarbojas ar<br />
skolu, skolā ir labākas iespējas.<br />
Ko darīt, ja aizvien vairāk rodas iespaids, ka bērnam ir grūtības
ar savu skolotāju? Vispirms vēlreiz sīki un mierīgi izrunājieties ar skolotāju un pastāstiet viņam savu redzējumu uz lietām. Ja neatrodat<br />
kopēju risinājumu, bieži vien pa<strong>līdz</strong>ēs tikai saruna ar skolas vadību. Skolotāji nedrīkst rīkoties patvaļīgi, un attiecībā uz mācīšanu viņiem<br />
ir jāņem vērā tiesību aktu <strong>no</strong>teikumi. Tāpat ir regulēta arī skolas un vecāku sadarbība.<br />
Padomi, kā izturēties pret skolotājiem<br />
Skolotāji bērnam ir ne tikai “zināšanu sniedzēji”, bet arī būtiskas kontaktpersonas un paraugi, kuri skolas lietās kļūst <strong>no</strong>zīmīgāki<br />
par Jums. Veltiet laiku tam, lai spētu pieņemt šo, iespējams, nepatīkamo domu!<br />
Izmantojiet visas saziņas iespējas ar skolu, piemēram, vecāku sapulces, skolotāju pieņemšanas laikus un skolas svētkus! Paziņojiet<br />
iepriekš, ja plā<strong>no</strong>jat iet uz pieņemšanas laiku, lai skolotājam būtu pietiekami daudz laika sagatavoties sarunai.<br />
Pēc iespējas savlaicīgi centieties izrunāt radušos jautājumus un vēlmes, un ņemiet vērā, lai šie jautājumi neizskanētu kā pārmetumi!<br />
Izveidojiet kontaktu ar skolotājiem jau <strong>līdz</strong> tam, kad ir radusies problēma! Ja sarunas <strong>no</strong>tiek tikai tad, kad ir grūtības, abpusēja neuzticēšanās<br />
var traucēt meklēt risinājumu!<br />
Paskaidrojiet savas problēmas un kritiku ar konkrētiem piemēriem un pasakiet skaidri, kā Jums iet, meklējot risinājumu, nevis apsūdzot.<br />
Vienmēr ņemiet vērā “instanču secību”: ar savu problēmu vispirms ejiet pie klases audzinātāja un tikai tad, ja nespējat atrast risinājumu,<br />
vērsieties pie skolas vadības!<br />
Skolotāji nav pārcilvēki, viņi ir pakļauti lielam spiedienam un var arī kļūdīties. Jums tas būtu jāņem vērā, kad runa ir par skolu.<br />
Vienkārši pārdomām<br />
Skola ir kāpnes<br />
Iedomājieties skolu kā kāpnes, pa kurām bērnam jāuzrāpjas. Vecāki un bērni stingri tur šīs kāpnes, lai bērns varētu rāpties droši un netraucēti.<br />
Taču bērnam jārāpjas pašam.<br />
1. Kas <strong>no</strong>tiek, ja vecāki vai skolotāji atlaiž šīs „kāpnes”?<br />
Bērns vairs nejūtas drošs, ir risks <strong>no</strong>krist. Citiem vārdiem, tas varētu <strong>no</strong>zīmēt, ka bērnam pietrūkst būtiskas pa<strong>līdz</strong>ības: vai nu skolā vai<br />
mājās.<br />
2. Kas <strong>no</strong>tiek, ja vecāki <strong>no</strong>stājas skolotāju pusē un pastiprināti tur kāpnes tikai <strong>no</strong> vienas puses?<br />
Bērnam tiek izvirzītas pārāk augstas prasības, jo pietrūkst vecāku māju mīlestības pilnās kompensācijas privātā vidē.<br />
3. Kas <strong>no</strong>tiek, ja skolotāji <strong>no</strong>stājas vecāku pusē (ieņem vecāku lomu) un skolotāju vieta paliek tukša?<br />
Rodas risks, ka <strong>no</strong> bērna tiks prasīts pārāk maz.<br />
MĀJAS DARBI<br />
“Prieks pildīt mājas darbus – vai tas ir iespējams?”<br />
Filips sēž, zemu <strong>no</strong>liecies pār mājas darbu burtnīcu, un<br />
koncentrēti raksta savus pirmos ļodzīgos burtus. Viņam<br />
blakus ar sakošļātu dzēšgumiju sēž mamma un uzrauga<br />
viņa centienu rezultātu. Zīmes, ar kurām viņa nav apmierināta,<br />
viņa uzreiz <strong>no</strong>dzēš. Dusmīgs un sanik<strong>no</strong>ts Filips izbeidz<br />
strādāt un atsakās pabeigt uzdevumu. Daži vecāki<br />
pārāk centīgi mēģina pa<strong>līdz</strong>ēt bērnam, izdzēšot burtnīcā vai<br />
pat izpildot visus mājas darbus. Iejaukšanās katrā sīkumā<br />
var bērnam atņemt drosmi un kavēt viņa paša iniciatīvu.<br />
Lietderīgāk būtu, ja Jūs kā vecāki mājas darbus uztversiet<br />
kā bērna lietu un kā treneris rūpēsieties par labu pamat<strong>no</strong>teikumu<br />
ievērošanu. Tas ietver arī stabilu darba vietu, kas<br />
ir gaiši un labi apgaismota, kur savus uzdevumus bērns var<br />
veikt pēc iespējas netraucēti. No turienes būtu jā<strong>no</strong>vāc lietas,<br />
kas <strong>no</strong>vērš uzmanību, piemēram, komiksi, radio, televizors,<br />
spēļu konsoles vai rotaļlietas, lai bērns nemēģinātu<br />
tām pievērsties. Vislabākais risinājums ir atsevišķs rakstāmgalds,<br />
vietas trūkuma dēļ arī parastu galdu <strong>no</strong>teiktos<br />
laikos var izmantot kā darba vietu. Regulāri ieradumi atvieglo<br />
mācīšanās procesu. Kā vecāki palieciet tuvumā, ja<br />
bērnam ir kāds jautājums vai viņam ir nepieciešama Jūsu<br />
pa<strong>līdz</strong>ība. Jūs pa<strong>līdz</strong>ēsiet mācīties lasīt, piemēram, ja kopā<br />
lasīsiet grāmatu ar vienkāršiem un īsiem tekstiem. Pa<strong>līdz</strong>iet<br />
6<br />
Pildot mājas darbus, bērns var vingrināties<br />
un <strong>no</strong>stiprināt mācīto. Un Jums<br />
jābūt <strong>līdz</strong>ās, lai nepieciešamības gadījumā<br />
pa<strong>līdz</strong>ētu.<br />
bērnam sagatavoties arī diktātam, klases darbam, testam<br />
vai pārbaudījumam. Pirmajā gadā pēc izpildīta mājas darba<br />
<strong>vecākiem</strong> vēl kopā ar bērniem būtu jāsakārto skolai nepieciešamās<br />
lietas un kopā ar bērnu jāsagatavo kontrolsaraksts,<br />
ko bērns pēc tam var pārbaudīt pats, piemēram:<br />
Vai visi mājas darbi ir izpildīti?<br />
Vai man ir <strong>līdz</strong>i viss, kas būs nepieciešams rīt?<br />
Vai visi zīmuļi ir uzasināti? Vai pildspalvas nav<br />
tukšas?<br />
Vai <strong>no</strong> somas esmu izņēmis visu, kas man rīt<br />
nebūs nepieciešams?<br />
Skolas gaitu sākumā bērni vislabāk mācās ar rotaļām. Aktīvi<br />
ķeroties klāt, viņi iepazīst pasauli. Atvērtība zināmā vidē,<br />
enerģija un dzīvīgums pa<strong>līdz</strong> bērniem īste<strong>no</strong>t šķietami absurdas<br />
idejas un iekarot jaunas teritorijas. Bērniem tiešām<br />
patīk mācīties, un <strong>vecākiem</strong> būtu jādara viss, lai saglabātu
šo motivāciju mācīties: uzmanīgi uzklausiet bērnu, kad viņš stāsta par jau<strong>no</strong>, ko ir apguvis skolā. Pa<strong>līdz</strong>iet viņam saprast,<br />
apkopot un atkārtot būtiskāko! Tas, kā bērns mācās, ir tikpat būtiski kā pati mācību viela. Lai iegaumētu kāda teksta būtiskākos<br />
aspektus, ir <strong>no</strong>derīgi pasvītrot atsevišķas vietas.<br />
Tomēr skolā bērnam jāmācās arī lietas, kas viņu attiecīgajā brīdī neinteresē. Šeit <strong>no</strong> vecāku puses ir nepieciešamas gan izturības<br />
spējas, gan fantāzija. Dažas tēmas skolēnam vienkārši jāizcīna. Viņš priecāsies par Jūsu uzmundri<strong>no</strong>šiem vārdiem. Un<br />
dažreiz izdosies sasaistīt skolā apgūstamo vielu ar konkrētu bērna pieredzi. Bērna ziņkāre par ikdienu bieži vien pa<strong>līdz</strong>ēs<br />
atrast kādu piesaistes faktoru. Daži cilvēki saka, ka skolā bērni ierodas kā jautājuma zīmes un iznāk kā punkts! Turklāt Jūs<br />
varat pa<strong>līdz</strong>ēt bērnam saglabāt prieku mācīties.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Kamēr nav grūtību mācībās, bērns drīkst pats <strong>no</strong>teikt laiku, kad viņš pildīs mājas darbus.<br />
Pēc priekšpusdienas, kad <strong>no</strong> 4 <strong>līdz</strong> 6 stundām <strong>no</strong>tika mācības, bērni lielākoties ir <strong>no</strong>guruši un viņiem nepieciešama atpūta. Daži bērni<br />
mājupceļā ļoti tūļājas un šādi uztaisa sev pārtraukumu.<br />
Vieglas pusdienas rada mazāku <strong>no</strong>gurumu nekā sātīga ēdienreize, visbiežāk laikā <strong>no</strong> plkst. 12 <strong>līdz</strong> 15 bērnu koncentrēšanas spējas<br />
ļoti samazinās.<br />
Diviem dienas posmiem <strong>no</strong>teikti jābūt brīviem <strong>no</strong> jebkādiem uzdevumiem, proti, vakaram un agram rītam <strong>līdz</strong> skolas sākumam. Vakaros<br />
bērni vienkārši ir pārāk <strong>no</strong>guruši un viņiem ir ļoti grūti koncentrēties saviem uzdevumiem, un <strong>no</strong>gurdi<strong>no</strong>šs darbs agri <strong>no</strong> rīta<br />
bērnus <strong>no</strong>slogo <strong>līdz</strong> pat pusdienlaikam.<br />
Kopā ar bērnu sagatavojiet nedēļas plānu, kurā tiek paredzēts skolas <strong>laiks</strong>, <strong>laiks</strong> mājas darbu izpildei, brīvais <strong>laiks</strong>, <strong>laiks</strong> draugiem,<br />
hobijiem, televizoram utt.<br />
Ņemiet vērā, lai katru dienu būtu neieplā<strong>no</strong>ts <strong>laiks</strong> spontānām idejām vai vienkārši “nekā nedarīšanai”!<br />
Bērns var pats izlemt, vai sākt ar uzdevumu, kas padodas īpaši viegli un rada visvairāk prieka, vai arī ar to, kurš ir visgrūtākais.<br />
Mājas darbu rituālam vienmēr būtu jā<strong>no</strong>rit saskaņā ar vienu un to pašu shēmu, tad sākums būs vieglāks.<br />
Vēlākais pēc 40–45 minūtēm bērnam būtu jātaisa mazs pārtraukums, jāizkustas un jāieelpo svaigs gaiss.<br />
Pirmajās 20 minūtēs pēc mājas darbu pildīšanas bērns nedrīkstētu skatīties televīziju vai spēlēt datorspēles. Šajā laikā smadzenes<br />
<strong>no</strong>stiprina iemācīto.<br />
MĀJAS DARBU JĒGA UN MĒRĶIS<br />
Mājas darbu jēga un mērķis ir vingrināšanās mācību vielā un tās <strong>no</strong>stiprināšana.<br />
Skolā tiek izstāstīta mācību viela, un mājās savā tempā<br />
bērni var apstrādāt un pārstrādāt mācīto, atrast savus risinājumus un<br />
šādi atcerēties un <strong>no</strong>stiprināt apgūto. Mājas darbi iepriekš tiek sagatavoti<br />
un pārrunāti skolā. Tas dod iespēju bērniem pajautāt. Tomēr,<br />
ja mājās rodas grūtības risi<strong>no</strong>t un, neņemot vērā smadzeņu piepūli,<br />
bērns netiek tālāk, viņš drīkstētu uzdevumu pārtraukt. Ar rakstveida<br />
paziņojumu skolotājam – “Mans bērns nespēja izpildīt uzdevumu.<br />
Man ir sajūta, ka viņš to nav sapratis. Es lūdzu Jūs vēlreiz izskaidrot<br />
šo uzdevumu!” – vecāki informē skolotāju, par ko ir pateicīgi daudzi<br />
skolotāji. Tā mājas darbi pa<strong>līdz</strong> orientēties, kas tiešām ir saprasts un<br />
ko bērni var piemērot patstāvīgi.<br />
Protams, mājas darbu izpilde nedrīkst būt pārāk ilga, lai bērnam vēl<br />
būtu pietiekami daudz laika rotaļāties. Stundām ilga sēdēšana pie<br />
mājas darbiem pārpūlē skolēnus. Kontakti ar citām ģimenēm parādīs,<br />
vai arī tur bērniem (pārāk) daudz laika ir nepieciešams uzdevuma<br />
izpildei. Šajā gadījumā jāinformē skolotājs un vecāku sapulcē vai<br />
pieņemšanas laikā jārunā par pārāk augstām prasībām.<br />
7<br />
KUSTĪBAS PALĪDZ MĀCĪTIES<br />
Kustības pirms mācīšanās aktivizē smadzenes un<br />
būtiski atvieglo vingrināša<strong>no</strong>s. Ar kontrolētiem un<br />
mērķtiecīgiem koordinācijas vingrinājumiem tiek<br />
aktivizēta galvas smadzeņu garozas motoriskā zona.<br />
Koordinētas kustības ir:<br />
lēna, skaidra, ritmiska skriešana, iesaistot<br />
rokas un ķermeņa augšdaļu;<br />
visas krustveida kustības;<br />
deju kustības mūzikas ritmā;<br />
diriģēšana ar abām rokām mūzikas ritmā;<br />
visas astotnieka variācijas ar rokām un kājām<br />
guļus stāvoklī;<br />
ritmiskas roku un pirkstu kustības;<br />
ikviena vingrošana, kas tiek veikta precīzi,<br />
lēni un ritmiski.
DRAUGI UN GRUPA<br />
Par meža fejām un brašiem kovbojiem<br />
Pirmajos sešos dzīves gados bērns ir vingrinājies ģimenē<br />
paust savas vēlēšanās un pēc tam kopā vie<strong>no</strong>ties par kompromisiem<br />
un dažkārt arī strīdēties. Tagad savu varēšanu<br />
viņš trenē ar draugiem, un te ir ko pamēģināt, piemēram,<br />
kāds tips es patiesībā esmu? Vai es vairāk esmu vadonis vai<br />
komandas spēlētājs, vai arī es labprātāk stāvu malā un vēroju,<br />
ko dara citi? Bērns sāk meklēt savu vietu grupā, un<br />
izvēle ir liela: viņš var būt klases āksts vai jaunkundze, kuru<br />
neviens nekur neaicina, varbūt viņš ir ļoti jūtīgs un bailīgs,<br />
vai arī viņš kļūst īsts drosminieks, varbūt pat kauslis.<br />
Pēdējos gados ir pieaudzis tieši kaušļu skaits, un ekspertiem<br />
ir divi skaidrojumi, kāpēc tas tā ir. No vienas puses,<br />
jau sākumskolā bērniem ir liela slodze un <strong>līdz</strong> ar to arī<br />
stress, un, <strong>no</strong> otras puses, daži bērni nav iemācījušies tikt<br />
galā ar frustrāciju, dusmām vai niknumu. Jūs nevarat pateikt,<br />
ka viņi ir nikni, taču viņi kož vai skrāpējas.<br />
Padomājiet arī par to, ka, lai orientētos klases sabiedrībā,<br />
bērnam ir nepieciešams vismaz tikpat daudz enerģijas kā<br />
jaunu zināšanu apguvei: viņš satiek jaunas kontaktpersonas,<br />
viņam jāiekļaujas grupā un jāmeklē draugi. Atrašanās<br />
kopā ar bērniem, kuriem ir dažādas dzimtās valodas, vai ar<br />
bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, bērnam sniedz papildu<br />
sociālas iespējas mācīties. Cita starpā bērns uzzina, kā<br />
var saprasties ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības, un<br />
viņam ir iespēja rotaļīgi iepazīt citas kultūras. Raizes, ka<br />
bērns varētu iemācīties mazāk, laba pedagoga vadībā vienmēr<br />
ir nepamatotas.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Nav jāuztraucas par to, ja bērns dažreiz visu priekšā spēlē<br />
klaunu vai ir savādnieks. Tikai bērnam vienmēr nebūtu jāpaliek<br />
vienā lomā, bet gan kādreiz viņam jābūt iespējai pamēģina<br />
kaut ko citu.<br />
Ja bērnam ir <strong>no</strong>sliece <strong>no</strong>slēgties sevī, aizvien uzaiciniet rotaļās<br />
īpaši jautrus un izpa<strong>līdz</strong>īgus bērnus! Jo biežāk bērnam ir<br />
iespēja saskarsmē ar citiem bērniem gūt labu pieredzi, jo<br />
viņš kļūst drošāks.<br />
Neaizmirstiet! Tieši saskarsmē ar draugiem spilgts paraugs<br />
bērnam atkal esat Jūs. Jūs daudz darīsit bērna labā, ja paši<br />
uzvedīsities droši un brīvi.<br />
Arī lai pareizi izturētos pret draugiem, neviens par meistaru<br />
vēl nav piedzimis. Runājiet ar bērnu arī par viņa draugiem<br />
un kā Jūs iemācījāties atšķirt īstus draugus <strong>no</strong> viltus draugiem!<br />
SOCIĀLĀS KOMPETENCES – VĒRTĪGAS SPĒJAS<br />
PROFESIONĀLAJĀ DZĪVĒ<br />
Just un mācēt <strong>no</strong>saukt savas sajūtas, spēt uztvert un saprast citu<br />
sajūtas, spēt motivēt sevi un citus, strīdā saprotami paskaidrot<br />
savu pozīciju – tās ir īpašības, kas turpmākajos gadu desmitos<br />
būs obligāti nepieciešamas profesionālajā dzīvē. Paskatieties<br />
darba sludinājumus: tiek prasītas spējas darboties komandā,<br />
komunikabilitāte, pašapziņa. Līdz šim bērns to ir mācījies ģimenē.<br />
Un tagad viņš pilnveido savas prasmes kopā ar draugiem,<br />
kuri kļūst aizvien <strong>no</strong>zīmīgāki.<br />
8<br />
Tagad bērns izmēģina dažādas lomas<br />
grupā kopā ar citiem bērniem. Jo vairāk<br />
bērnam ir iespēju, jo mazāk viņš<br />
var pieņemt tikai kādu vienu lomu.<br />
VAI ZINĀJĀT, KAS:<br />
..patiesībā ir “sociālās iemaņas”, par kurām tik daudz tiek runāts?<br />
Tās <strong>no</strong>zīmē visas spējas, kas ir nepieciešamas, lai labi spētu<br />
sadzīvot attiecībās un sabiedrībā. Tātad:<br />
sajust un <strong>no</strong>saukt savas sajūtas;<br />
pateikt par savām vajadzībām un sajūtām;<br />
uztvert un pareizi saprast citu cilvēku sajūtas, garastāvokli<br />
un ķermeņa valodu;<br />
savas vajadzības saskaņot ar citu cilvēku vajadzībām;<br />
motivēt sevi un citus;<br />
izrunāties domstarpību gadījumos un regulēt konfliktus.<br />
Skolas vecuma bērni tajās jau ir daudz vingrinājušies jo īpaši, ja<br />
viņi ir auguši kopā ar brāļiem un māsām vai apmeklējuši bērnudārzu.<br />
Taču turpmākajos gados šīs spējas viņiem aizvien jāpilnveido<br />
un jā<strong>no</strong>stiprina. Šim <strong>no</strong>lūkam viņiem ir nepieciešami arī<br />
<strong>līdz</strong>īga vecuma bērni, ne tikai ģimene. Tāpēc īpaši <strong>no</strong>zīmīgi viņiem<br />
ir draugi.<br />
VIENREIZ ĀKSTS – VIENMĒR ĀKSTS?<br />
Dažiem bērniem jau skolā tiek iedalītas <strong>no</strong>teiktas lomas. Dažreiz<br />
tam ir priekšrocības, piemēram, kā āksts bērns varbūt var labāk<br />
pievērst uzmanību nekā jaunkundze, kuru neviens nekur neaicina.<br />
Taču tas var arī traucēt turpmāko attīstību. Tāpēc, lūk, daži ierosinājumi,<br />
kā pa<strong>līdz</strong>ēt bērniem paplašināt savu “repertuāru”.<br />
Klases āksti un miera traucētāji. Pastāvīga muļķošanās vai uzkrītoša<br />
uzvedība kļūst problemātiska, ja bērns vairs neredz nekādu<br />
citu iespēju pievērst sev uzmanību. No tā viņu var atradināt, ja<br />
ig<strong>no</strong>rēsit “ākstīša<strong>no</strong>s”. Ja nekas nemainās, pasakiet bērnam, ka<br />
viņa uzvedību neuzskatāt par prātīgu un parādiet citas alternatīvas.<br />
Klusētāji un kautrīgie. Kautrīgums daļēji var būt iedzimts vai arī<br />
parādās tikai vienā posmā, piemēram, rodoties jaunām prasībām,<br />
kad tiek sāktas skolas gaitas. Pats par sevi tas nav nekas slikts,<br />
taču var apgrūtināt bērnam dzīvi. Jāstiprina viņa pašapziņa:<br />
nekad nesmejieties par viņa biklumu, bet gan sniedziet viņam<br />
īpaši daudz mīlestības, respekta un drošības. Dodiet viņam pietiekami<br />
daudz telpas, lai kļūtu pašpārliecinātāks, taču nespiediet<br />
viņu būt situācijās, kurām viņš vēl nejūtas pietiekami pieaudzis.<br />
Īpaši jūtīgi bērni. Pārsteidzoši daudz bērnu (15–20%) ir ļoti jūtīgi.<br />
Viņi viegli sāk raudāt, ir ātri ievai<strong>no</strong>jami, visu uztver personiski.<br />
Protams, tā viņi kļūst par vieglu mērķi citu bērnu zobgalībām.<br />
Tomēr nevajadzētu pārāk aizsargāt savu jūtīgo bērnu, bet<br />
gan izrādīt viņam maksimālu sapratni. Uztveriet <strong>no</strong>pietni viņa<br />
asaras, taču arī pa<strong>līdz</strong>iet viņam meklēt savu ceļu, kā paust savas<br />
sajūtas. Un pa<strong>līdz</strong>iet viņam tikt galā ar kļūdām.<br />
Drosminieki. Liela gatavība riskēt šādus bērnus var padarīt par<br />
izciliem zinātniekiem, sportistiem utt. – vai arī sagādāt viņiem<br />
daudz problēmu. Vecākiem būtu jāpadomā, kāds varētu būt šādas<br />
uzvedības iemesls: varbūt bērnam ir nepieciešama lielāka uzmanība?<br />
Vai viņš garlaikojas? Šos cēloņus var <strong>no</strong>vērst. Ja situācija<br />
kļūst <strong>no</strong>pietnāka un atkārtojas aizvien biežāk, var gadīties, ka<br />
bērnam ir atkarība <strong>no</strong> riska. Viņš ir pieradis pie adrenalīna
uzbudi<strong>no</strong>šās ietekmes. Tad viņam ir nepieciešama profesionāla pa<strong>līdz</strong>ība.<br />
Kaušļi. Agresīva un vardarbīga uzvedība vienmēr nekavējoties jāaptur. Pa<strong>līdz</strong>iet bērnam meklēt citas iespējas pārvarēt niknumu un dusmas:<br />
runājiet par to, ejiet skriet u. c. Padomājiet, varbūt bērns ir ļoti pakļauts kādam spiedienam, cieš <strong>no</strong> stresa vai pats ir piedzīvojis<br />
vardarbību. Meklējiet cēloņus un atbalstiet bērnus, ja viņu uzvedība mainās!<br />
KONFLIKTS<br />
Mamma, tēti, Simons atkal ...<br />
Tikko viņi vēl tik jauki kopā rotaļājās – Nīna un abi viņas<br />
draugi. Taču tagad jau viss iet pa gaisu. Bērni kliedz,<br />
spiedz, apsaukājas, grūstās un cīnās par sarka<strong>no</strong> rotaļu<br />
automobili. Kas Jums kā pieaugušajam tagad būtu jādara?<br />
Jāiejaucas un jāatņem automobilis? Vai arī pārējie bērni<br />
uzreiz jāaizsūta mājās?<br />
Labāk ne. Vispirms pavērojiet: vai bērni ir ļoti agresīvi?<br />
Vai pastāv briesmas, ka viņi sevi savai<strong>no</strong>s vai “sagraus”<br />
bērnistabu? Ja ne, tad <strong>no</strong>gaidiet un (neuzkrītoši) paskatieties,<br />
kādu risinājumu bērni atradīs.<br />
Strīdnieki vienkārši vingrinās dzīvei: katram ir savas intereses,<br />
kas nav savie<strong>no</strong>jamas ar citu interesēm. Tātad viņiem<br />
jāatrod ceļš, kā savstarpēji saskaņot savas vēlēšanās.<br />
Situācija, kurā mēs, pieaugušie, katru dienu – vairāk vai<br />
mazāk – gūstam pieredzi, risi<strong>no</strong>t konfliktus ar savām stratēģijām.<br />
Bērni mācās tieši to pašu.<br />
Ir dažādi veidi, kā atrisināt konfliktus. Vieni bēg un izvairās<br />
<strong>no</strong> tiem. Viņi tos vienkārši atstāj risināt citiem. Bērni<br />
bieži bēg pie cilvēka, <strong>no</strong> kura cer sagaidīt pa<strong>līdz</strong>ību. Bēgšana<br />
ir <strong>no</strong>derīga stratēģija, ja bērns vēl nejūtas pietiekami<br />
pieaudzis kādai situācijai vai arī otra puse ir pārāk spēcīga.<br />
Cita iespēja risināt konfliktu ir cīņa. Bērns negrib padoties<br />
un ir gatavs cīnīties par lietu. Viņš mēģina <strong>no</strong>skaidrot, kurš<br />
ir stiprāks. Ieroču izvēle ir <strong>no</strong> dūrēm <strong>līdz</strong> “vārdu cīņai”.<br />
Cīņas trūkums ir tāds, ka vairumā gadījumu zaudētājam ar<br />
uzvarētāju vairs nav nekādu darīšanu un viņš tikai gaida<br />
izdevību atriebties. Ja cīņā bērns secina, ka otrs ir stiprāks,<br />
tad viņš, lai izvairītos <strong>no</strong> lielākiem zaudējumiem, padodas.<br />
Šādu uzvedību konfliktā sauc par pakļauša<strong>no</strong>s. Tā bērns<br />
var izvairīties <strong>no</strong> vēl sliktākām sekām. Taču šādi arī problēma<br />
netiek atrisināta. Persona, kura pakļaujas, gaidīs<br />
nākamo izdevību, kad radīsies jauna iespēja uzvarēt. Pakļaušanās<br />
<strong>laiks</strong> var tikt izmantots, lai “aprīkotu sevi” turpmākām<br />
cīņām vai attīstītu pilnveidotas sarunu stratēģijas.<br />
Ikdienā vecāki bieži vien nepamana, cik bieži bērniem jāpakļaujas<br />
vecāku pārspēkam, un tad vēlāk brīnās par atriebības<br />
vērienu.<br />
Deleģēšana ir izturēšanās strīdā, ko bērni bieži izmanto, ja<br />
jūtas pārpūlējušies. Viņi palīgā pieaicina trešo personu.<br />
Bieži vien viņi vēršas pie mammas vai tēta, sakot: “Viņš<br />
atkal...” vai “Viņa vienmēr dara...” – tas ir palīgā sauciens<br />
un <strong>no</strong>zīmē: “Mums ir konflikts un mēs vieni paši netiekam<br />
galā.” Vecāki tagad var būtiski ietekmēt strīda iznākumu.<br />
Ja viņi aicina bērnam sevi aizstāvēt pašam, bērns var pakļauties,<br />
mēģināt cīnīties vai bēgt. Ja uzstāsities kā poli-<br />
9<br />
Lai vai kā tas arī nebojātu nervus: kad<br />
bērni strīdas, viņi mācās sevi apliecināt<br />
un aizstāvēt savas intereses, kā arī atrisināt<br />
konfliktus. Vecākiem būtu jāiejaucas<br />
tikai tad, ja strīds kļūst bīstams.<br />
cists, viņi vienkārši izbeigs strīdu. Tā Jūs <strong>no</strong>vērsīsit savai<strong>no</strong>šanās<br />
risku, tomēr neatrisināsit problēmu. Ja uzstāsities<br />
kā šķīrējtiesnesis, viņi mēģinās <strong>no</strong>skaidrot, kuram ir taisnība.<br />
Līdz ar to viens bērns cīņā tiks atbalstīts un otram būs<br />
jāpakļaujas. Ja iejauksities kā starpnieks, Jūs varat pa<strong>līdz</strong>ēt<br />
bērniem atrast kompromisu.<br />
Pēdējā iespēja atrisināt konfliktu ir kompromisa meklēšana.<br />
Kompromisa gadījumā runa vairs nav par pareizā vai<br />
nepareizā meklēšanu. Bērni pūlas saprast problēmu un atrast<br />
risinājumu. Turklāt bieži vien viņiem ir nepieciešams<br />
atbalsts. Kompromisa risinājumā abām pusēm ir zināma<br />
taisnība. Katrs bērns var apzināti iejaukties un aizstāvēt<br />
savas domas, tomēr viņam tāpat jāņem vērā strīda partneris,<br />
jāuzklausa un jārespektē viņa domas. Kompromiss ir<br />
iespēja sadzīvot strīda partneriem. Un vispār: ne katru<br />
konfliktu var atrisināt, un ne katrs strīds <strong>vecākiem</strong> jāņem<br />
vērā vai jārisina.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Ļaujiet bērnam pa<strong>līdz</strong>ēt ikdienas mājsaimniecības darbos.<br />
Šajā sakarā speciālisti runā par “ikdienā nepieciešamo<br />
prasmju iegūšanu.”<br />
Aizvien sakiet bērnam, kā Jums tas patīk, kad viņš pa<strong>līdz</strong>.<br />
Ļaujiet viņam apzināties, cik viņš daudz jau spēj. Tā stiprināsit<br />
viņa pašapziņu un patstāvīgumu – pat ja dažkārt tas<br />
<strong>no</strong>zīmē vairāk darba.<br />
Šajā vecumā bērni sāk izprast savas profesionālās vēlmes.<br />
Uzmanīgi ieklausieties, ja bērns runā par to, kā viņš iedomājas<br />
savu nākamo darbu. Tas, protams, vēl simt reizes mainīsies,<br />
taču tā pa<strong>līdz</strong>ēsit bērnam izjust prieku <strong>no</strong> domām par<br />
darbu: “Kad būsi liels, Tu gribi kļūt par lokomotīves vadītāju.<br />
Tā <strong>no</strong>teikti ir interesanta profesija.”<br />
Vecākiem mūsdienās ir trīskārša slodze: Jums jāapvie<strong>no</strong><br />
bērnu audzināšana, mājsaimniecība un karjera, kaut arī<br />
diennaktī joprojām ir tikai 24 stundas. Kopā ar partneri pārrunājiet,<br />
kas ir būtiski, un tā atrodiet ceļu cauri prasību labirintam!<br />
Tas, kurš mēģina apvie<strong>no</strong>t darbu un ģimeni, secina, ka viss<br />
<strong>10</strong>0% nekad neizdodas. Nosakiet skaidrus un sasniedzamus<br />
mērķus – kas attiecīgajā brīdī ir būtiskāk: rotaļāties ar bērnu<br />
vai perfekti uzkopt virtuvi?. Būtiski ir, lai Jūs un Jūsu ģimenes<br />
locekļi būtu apmierināti ar atrasto risinājumu.
Kad ierobežosit savas prasības un vairs neizjutīsit vainas sajūtu par to, ka virtuve nav perfekti tīra, tad arī jau sapratīsit šo “augsto<br />
mākslu” – prioritāšu <strong>no</strong>teikšanu.<br />
Ja lūdzat kādam uzņemties kādu darbu Jūsu vietā – bērna pieskatīšanu, mājsaimniecības darbu vai dārza ravēšanu –, tad negaidiet,<br />
ka otrs to izdarīs tā, kā izdarītu Jūs pats! Ja kāds cits dara darbu Jūsu vietā, viņš to drīkst darīt tā, kā viņš to prot – savā veidā.<br />
Ar ģimeni dariet ne tikai tās lietas, kas ir nepieciešami pienākumi, bet arī tās, kas patīk visiem ģimenes locekļiem!<br />
Kā es atrisinu strīdu?<br />
1. Noskaidrojiet, par ko patiesībā ir strīds?<br />
Vai runa ir, piemēram, par to, lai aizstāvētu rotaļlietas īpašumu, lai<br />
mērotos spēkiem vai par atšķirīgām interesēm? Atkarībā <strong>no</strong> tā <strong>vecākiem</strong><br />
jāieņem starpnieka, šķīrējtiesneša, policista vai aizsarga loma.<br />
2. Rūpīgi ieklausieties un precīzi ņemiet vērā!<br />
Bieži vien ir pietiekami, ja pieaugušie uzmanīgi klausās, - bērni atrisina<br />
strīdu paši viņu acu priekšā.<br />
3. Ja <strong>no</strong>tiek sacenšanās, uzņemieties šķīrējtiesneša lomu!<br />
Tieši sākumskolas skolēniem ir būtiski mēroties spēkiem un sacensties.<br />
Bērni izmanto viens otru kā vingrināšanās partneri un šādi var pastāvīgi<br />
uzlabot savas spējas. Kā šķīrējtiesnesis varat pa<strong>līdz</strong>ēt savam bērnam<br />
pareizi <strong>no</strong>vērtēt savu varēšanu, taču neaizmirstiet: īsts tiesnesis futbola<br />
laukumā skrien tikpat ātri kā spēlētāji. Tātad Jums jābūt klāt, lai kļūtu<br />
par šķīrējtiesnesi ..<br />
4. Esiet starpnieks, taču pareizi saprotiet problēmu!<br />
Ļaujiet katram strīdniekam pastāstīt, kas, pēc viņa domām, ir <strong>no</strong>ticis! Tā<br />
Jums būs visu pušu argumenti. Nosauciet problēmu vārdā: rezumējiet,<br />
kur, pēc Jūsu domām, ir problēma,. Kopā meklējiet problēmas risinājumu:<br />
kopā formulējiet vairākas iespējas. Izvēlieties to risinājumu, kurš ir<br />
vislabākais visiem, un kopā to izmēģiniet! Ja tas nederēs, pārrunājiet,<br />
kāpēc, un meklējiet jaunu veidu!<br />
PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻI UN PATĒRIŅŠ<br />
Televizors, dators, iepirkšanās ...<br />
Sandra, pazīstamas aktrises septiņgadīgā meita, kādā sabiedriskā<br />
raidījumā teica, ka viņas mātei ir maz laika, ko<br />
veltīt viņai, taču tas viņu nemaz netraucējot. Tik un tā savu<br />
laiku vislabprātāk viņa pavada pie televizora. Vai šī atbilde<br />
nav satraucoša? Bērns taču tikai pateica, kāda ir viņa mīļākā<br />
<strong>no</strong>darbošanās. Tātad kur ir „tas suns aprakts”? Pat<br />
mēs, pieaugušie, bieži vien grūti saprotam, ko <strong>no</strong>zīmē kāds<br />
izteikums televīzijā. Uz bērniem tas attiecas vēl vairāk. Piemēram,<br />
ziņu raidījumi par dienas <strong>no</strong>tikumiem spēj pastāstīt<br />
ceturtdaļstundā. Tikai šāds saīsinājums rada skatījumu, kas<br />
attēlo tikai vienu realitātes izvēli. Tātad runa nav par aizliegšanu,<br />
bet gan veselīgu attieksmi pret plašsaziņas <strong>līdz</strong>ekļiem.<br />
Bērnam būtu jāiepazīst un jāvingrinās pēc iespējas<br />
daudz un dažādos veidos, kā izzināt, aprakstīt un saprast<br />
pasauli. Turklāt moderni plašsaziņas <strong>līdz</strong>ekļi ir iespējama<br />
pieeja pasaulei, taču tā nedrīkst palikt vienīgā. Sandrai tas<br />
<strong>no</strong>zīmē, ka dienā viņa drīkstētu sēdēt pie televizora ne vairāk<br />
par vienu stundu. Tāpat viņai vienmēr ir nepieciešama<br />
saruna ar pieaugušajiem, jo tikai tā viņa var pareizi sasaistīt<br />
redzēto ar realitāti. Tikai <strong>no</strong> divpadsmitā dzīves gada<br />
bērni spēj saprast filmās redzētās darbības <strong>līdz</strong>īgi kā pieaugušie.<br />
Lai kādi būtu plašsaziņas <strong>līdz</strong>ekļi un patērētāju pasaule, <strong>no</strong><br />
mūsu ikdienas tā vairs nav izslēdzama. Televizors, videospēles<br />
un datorspēles piedāvā un parāda lielas iespējas,<br />
<strong>10</strong><br />
Kā bērniem izturēties pret agresīviem rotaļu<br />
biedriem vai klasesbiedriem?<br />
Ir būtiski, lai bērni mācētu pareizi izturēties pret<br />
“cietsirdīgiem tipiem”. Neatkarīgi <strong>no</strong> vecuma, agresīvi<br />
bērni vienmēr meklē spēlītes vai cīņas.<br />
Kas pa<strong>līdz</strong>ēs bērnam<br />
Ja ir risks savai<strong>no</strong>ties, iesakiet bērnam vienkārši<br />
klusēt un ļaut “stiprajam” trokšņot. Bērnam nav<br />
jāreaģē.<br />
Iesakiet bērnam neiesaistīties šādās spēlēs! Pasakiet<br />
bērnam, ka viņam jāpaliek nelokāmam, jāskatās<br />
attiecīgajai personai tieši acīs un jāsaka, ka<br />
viņam nav bail un viņš negrib kauties.<br />
Cita taktika ir pilnībā ig<strong>no</strong>rēt strīdu meklējošās<br />
personas mēģinājumus. Pasakiet bērnam: “Tu<br />
vienkārši vari iet prom. Vienkārši aizgriezies un<br />
izliecies, ka aizskārumu neesi dzirdējis! Neuzkūdi<br />
viņu un nedraudi ar lielo brāli!”<br />
Ja ir risks savai<strong>no</strong>ties, ir būtiski nekavējoties iet<br />
prom un meklēt pa<strong>līdz</strong>ību.<br />
Mēs dzīvojam plašsaziņas <strong>līdz</strong>ekļu un<br />
patēriņa sabiedrībā, kuras vilinājumi<br />
bieži vien samulsina arī mūs, pieaugušos.<br />
Ar Jūsu kā vecāku paraugu un apzinātu<br />
klātbūtni bērns mācās orientēties<br />
un izmantot iespējas.<br />
var būt ļoti izglītojošas, taču ir saistītas arī ar bīstamību.<br />
Šiem plašsaziņas <strong>līdz</strong>ekļiem vienmēr jābūt tikai kā “papildu<br />
piedāvājumam”, nevis bērna galvenajai pieejai, kā izvērtēt<br />
īstenību.<br />
Smaga tēma ir vardarbība televīzijā un datorspēlēs. Ekspertiem<br />
nav vie<strong>no</strong>ta viedokļa par to, vai vardarbīgas filmas<br />
izraisa agresiju un rosina atdarināt vai arī agresīva uzvedība<br />
vairāk ir atkarīga <strong>no</strong> jauniešu dzīves apstākļiem. Ilgstoša<br />
vardarbīgu un šausmu filmu skatīšanās var sekmēt vai<br />
nu pārāk bailīgu izturēša<strong>no</strong>s, vai arī ārkārtas gadījumos<br />
palielināt gatavību izmantot varu: jo vardarbība tiek uzskatīta<br />
par atļautu un lielākoties vienīgo <strong>līdz</strong>ekli, kā atrisināt<br />
konfliktus.<br />
Būtiski ir tas, ka arī televīzijas jautājumā vecāki audzina ar
savu piemēru. Pavērojiet savus paradumus: apzināts lēmums par koncerta klausīša<strong>no</strong>s radio vai visu dienu fonā ska<strong>no</strong>ša<br />
mūzika? Konkrēta vēlēšanās skatīties <strong>no</strong>teiktu raidījumu vai arī meklēšana starp 20 televīzijas kanāliem? Vakara pasaciņa<br />
<strong>no</strong> grāmatas vai <strong>no</strong> kasetes? Tas ir Jūsu rokās, kāds paraugs vēlaties būt.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Sākot ar sesto dzīves gadu, televīziju bērnam nebūtu jāskatās ilgāk par vienu stundu dienā. Vecumā starp septīto un devīto gadu šis<br />
<strong>laiks</strong> dienā varētu būt maksimāli 1 <strong>līdz</strong> 1,5 stundas.<br />
Kopā ar bērnu sagatavojiet plānu, cik daudz, ko un kad drīkst skatīties!<br />
Pamatojiet, kāpēc gribat skatīties <strong>no</strong>teiktu raidījumu!<br />
Ieviesiet stingru <strong>no</strong>teikumu, kad tiek ieslēgta un izslēgta bērnu programma un kad sākas programma pieaugušajiem!<br />
Vismaz vienu dienu nedēļā skolas vecuma bērniem būtu jāiztiek bez televīzijas skatīšanās.<br />
Laba iespēja var būt videomagnetafons, lai skatītos iemīļotus un labus raidījumus vislabāk piemērotā laikā.<br />
Skatieties televīziju kopā ar bērnu un pārrunājiet redzēto!<br />
Tieši pēc mācībām un mājas darbiem bērniem nebūtu jāsēž pie televizora, bet gan labāk jāizkustas, lai apgūtā viela varētu <strong>no</strong>stiprināties.<br />
Kā liecina pētījumu rezultāti, pirms gulētiešanas bērniem ir nepieciešama viena stunda bez televīzijas, lai viņiem būtu pilnvērtīgs<br />
miegs.<br />
Par priecīgo grāmatu tārpu<br />
Vecumā <strong>no</strong> pieciem <strong>līdz</strong> septiņiem <strong>gadiem</strong> vairumam bērniem pašiem <strong>no</strong> sevis rodas vēlme mācīties lasīt. Vispirms, lasot grāmatas, mazie<br />
grib beidzot kļūt neatkarīgi <strong>no</strong> viņu pieaugušajiem priekšā lasītājiem. Un lasot (pretēji sēdēšanai pie televīzijas) bērns pats var iztēloties,<br />
kā izskatās cilvēki un kā patiesībā ir iekārtota “raganas virtuve”. Lasīšana ierosina fantāziju. Tā ir laba iespēja bērniem patstāvīgi iegūt<br />
zināšanas par viņu mīļākajām tēmām. Arī sākumskolas vecuma bērniem patīk, ka viņiem stāsta pasakas. Stāstīšana rada tuvuma un atbalsta<br />
sajūtu, un bērns arī var iesaistīties, ja viņš to vēlas. Turklāt stāstīšana attīsta arī bērna uzmanību un koncentrēšanās spējas.<br />
KABATAS NAUDA<br />
Ar skolas gaitu sākumu rodas jautājums par kabatas naudu.<br />
Bērni lielākoties ir sajūsmā, ka viņiem “tāpat kā pieaugušajiem”<br />
tagad būs sava nauda. Kabatas nauda ir<br />
<strong>no</strong>teikta summa, kuru bērns regulāri saņem un par kuru<br />
var izlemt pats pēc saviem ieskatiem. Labāk sākumā iedodiet<br />
mazāk naudas ik pēc īsākiem laikposmiem un, bērnam<br />
kļūstot vecākam, palieliniet šo summu. Saņēmējam par<br />
labu nav ne neierobežots devīgums, ne pārspīlēta kontrole.<br />
Kabatas naudas apmērs ir atkarīgs <strong>no</strong> Jūsu finansiālajām<br />
iespējām un bērna spējām rīkoties ar to. Kad bērnam<br />
ir kabatas nauda, viņš ātri saprot, ka viņam visbiežāk ir<br />
vairāk vēlēša<strong>no</strong>s nekā naudas. Nekad neiejaucieties, kad<br />
bērns sev pērk kaut ko, bet varbūt parunājiet ar viņu par<br />
to, kā viņš var labāk sadalīt savu naudu vai arī ietaupīt.<br />
Nepadariet kabatas naudu atkarīgu <strong>no</strong> bērna labas uzvedības!<br />
Tai nebūtu jābūt arī prēmijai par labu darbu. Neizrādiet<br />
savu mīlestību naudas veidā! Visas ģimenes labā<br />
bērnam jādara <strong>no</strong>teikti darbi tieši tāpat kā Jums, nesaņemot<br />
par to samaksu. Vai arī Jūs katrreiz saņemat naudu<br />
par trauku ielikšanu mazgājamā mašīnā vai izņemšanu <strong>no</strong><br />
tās? Tomēr īpašus darbus, par kuriem jebkurš cits arī<br />
saņemtu naudu, arī bērns var veikt par at<strong>līdz</strong>ību. Kabatas<br />
nauda ir laba iespēja bērnam lēnām pierast pareizi apieties<br />
ar naudu. Ne vairāk un ne mazāk.<br />
NAUDA IR TIKAI IEROBEŽOTĀ<br />
APMĒRĀ<br />
Līdz ar plašsaziņas <strong>līdz</strong>ekļiem mūsdienās mūsu ikdienas darbības ir<br />
saistītas ar patēriņu. Lai atklātu mūsu maksāšanas <strong>līdz</strong>ekļu <strong>no</strong>zīmi un<br />
vērtību un spētu aktīvi rīkoties ar tiem, ir nepieciešamas spējas, kuras<br />
bērni sāk lēnām attīstīt tikai piecu, sešu gadu vecumā. Bērniem jāiemācās,<br />
ka nauda ir pieejama tikai ierobežotā apmērā, to nevar pēc<br />
vēlēšanās pavairot un ka, vienreiz izdota, tā neatgriezeniski ir prom.<br />
Lai orientētos patēriņa pasaulē, bērniem ir nepieciešami ticami piemēri.<br />
Viņu attieksmi pret naudu un patēriņu ļoti ietekmē veids, kā ar<br />
to rīkojas vecāki. Gadījumos, kad nevar izvairīties <strong>no</strong> pretrunām,<br />
Jums tas jāpaskaidro. Bērns reaģēs spītīgi, ja viņam nebūs “labākās<br />
vingrošanas čības pasaulē”, kamēr tēvs pērk labākos slēpju zābakus.<br />
Jāpaskaidro, ka tagad tēvs šos zābakus nēsās daudzus gadus, kamēr<br />
dēls drīz jau izaugs <strong>no</strong> saviem apaviem un būs jāpērk lielāki.<br />
Tāpat kā braucot ar riteni, vingrinieties apzināti rīkoties ar naudu.<br />
Izveidojiet sarakstu, ko bērns vēlas, un tad pirms Ziemassvētkiem un<br />
dzimšanas dienas parunājiet ar bērnu par viņa izvēli! Parunājiet ar<br />
bērnu arī par Jūsu pašu vēlmēm un <strong>no</strong> kā Jums jāatsakās. Jūs pa<strong>līdz</strong>ēsit<br />
bērnam brīvāk soļot pa dzīvi, ja viņš iemācīsies, ka ir pavisam<br />
<strong>no</strong>rmāli, ja netiek izpildītas visas vēlēšanās. Vēlēšanās vienkārši nedrīkst<br />
būt pavisam lielas. Un piepildīšanās vienkārši drīkst gadīties<br />
arī daudz mazāk. Arī dusmas, kas rodas nepiepildīšanās gadījumā, ir<br />
<strong>no</strong>rmāla parādība. Būtiski ir, lai bērns saprastu, ka viņš tiek mīlēts,<br />
pat ja nesaņem visu, ko vēlas.<br />
11
PAŠVĒRTĪBA<br />
Kā vāverīte gūst labumu <strong>no</strong> lāča<br />
Iedomājieties, ka ejat pa mežu un tur satiekat lāci. Īstu lāci,<br />
kas pavisam omulīgi sēž uz mīkstā sūnu paklāja, našķojas<br />
ar mazām, saldām meža ogām ar putukrējumu un ir pavisam<br />
apmierināts ar sevi un pasauli. Viņš draudzīgi uzsmaida<br />
un piedāvā apsēsties blakus. Viņš laipni iepazīstina ar<br />
sevi: “Laipni aicināti manā mežā, es esmu lācis Pašlepnums!<br />
Es priecāšos, ja pieņemsit mani tādu, kāds es esmu,<br />
un atzīsit mani par vērtīgu. Jo man ļoti patīk, ja vienkārši<br />
uz mani skatāties!” Kamēr ērti iekārtojaties un arī sākat<br />
mieloties ar zemenēm, Jūs apskatāt viņu: viņa brū<strong>no</strong> vilnu,<br />
draudzīgās acis un dziļo rūcošo balsi.<br />
Pēkšņi parādās veikla, ruda vāverīte ar kuplu asti. Ļoti<br />
centīgi viņa nes riekstus un pēc tam <strong>no</strong> riekstu čaumalas ar<br />
abām ķepiņām meistaro mazu pirātu kuģīti. Čāpstinādams<br />
Jūsu draugs, lācis Pašlepnums, <strong>no</strong>rūc: “Tā ir mana laba<br />
draudzene Pašpārliecība. Es Jums saku, tas, ko viņa dara,<br />
nav prātam aptverams. Ja viņai kaut kas neizdodas, viņu<br />
tas nesatrauc, bet viņa mēģina tik ilgi, kamēr vai nu prot<br />
pati vai arī saņem pa<strong>līdz</strong>ību.” “Un kāpēc Jūs esat viņas<br />
draugs?” varbūt jautāsit. “Nu, jā,” saka smaidošais lācis,<br />
“ja es tāds nebūtu, tad Pašpārliecība nejustos tik droši un<br />
nevarētu tā koncentrēties darbam. Es domāju, ka tā ir laba<br />
darba dalīšana: Es, Pašlepnums, atbildu par labsajūtu, bet<br />
Pašpārliecība – par darīšanu.” Ar skolas gaitu sākumu Jūs<br />
atkal mazliet tālāk atlaižat bērnu plašajā pasaulē. Bērns<br />
mācās iepazīt citus cilvēkus un citus uzskatus. Viņam aizvien<br />
vairāk jāizlemj pašam, un tad ir labi, ja viņš pats labi<br />
jūt un zina, kā pats var sev pa<strong>līdz</strong>ēt. Psihologi šīs īpašības<br />
sauc par pašvērtību. Pašvērtība sastāv <strong>no</strong> pašlepnuma un<br />
pašpārliecības. Arī sākumskolas laikā varat atbalstīt bērnu<br />
attīstīt šīs divas īpašības. Pašpārliecības iegūšanai sākumskolas<br />
laikā ir īpaša <strong>no</strong>zīme. Pašpārliecība ir iekšējā drošība,<br />
ka es kaut ko labi protu un esmu krietns. Skolā bērns<br />
apgūst daudz jaunu spēju. Arī vecāki kā paraugs aizvien<br />
saglabā <strong>no</strong>zīmīgumu. Ja kopā pildāt mājas darbus, parādiet<br />
bērnam, kā var labi mācīties, taču nepildiet mājas darbus<br />
viņa vietā! Pa<strong>līdz</strong>iet bērnam attīstīt savas darba spējas,<br />
piemēram, uzkopšanas laikā, skolā, mājiņas celšanā kokā,<br />
ēdiena gatavošanā un dziesmu dziedāšanā. Kopā izmēģiniet,<br />
vingrinieties un dažreiz arī kaut ko izlaidiet. Un, lūdzu,<br />
neaizmirstiet: lai bērns varētu labi mācīties, viņam<br />
labi jājūtas. Veselīgs pašlepnums saka: “Ar mani viss kārtībā,<br />
un esmu vērtīgs kaut vai tikai tāpēc, ka es esmu!” Bērni<br />
šo sajūtu attīsta vispirms ar to, ka viņi aizvien piedzīvo,<br />
ka vecāki viņus mīl, lai vai kādi viņi būtu – piemēram, kad<br />
priecājaties redzēt savu bērnu un uzsmaidāt viņam vai arī<br />
vienkārši tikai <strong>no</strong>glāstāt galvu.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Ja bērns kaut ko prot, atstājiet viņam arī brīvu telpu to darīt!<br />
Uzticieties viņa spējām!<br />
Ja bērnam kādreiz kaut kas neizdodas, uztveriet viņa vilša<strong>no</strong>s<br />
<strong>no</strong>pietni!<br />
Pa<strong>līdz</strong>iet bērnam kļūt labākam, taču netiecieties pēc perfektuma!<br />
Bērns pamazām piemērosies dzīvei, ja arī viņš pats varēs<br />
attīstīt savas stiprās puses. Dodiet bērnam lielu telpu izmēģi-<br />
12<br />
Lai savu laimi nepadarītu atkarīgu <strong>no</strong><br />
<strong>no</strong>teikta zīmola džinsiem, bērnam ir labi<br />
jāsajūt sava vērtība. Jūs viņam varat<br />
sniegt atbalstu.<br />
nāšanā!<br />
Ticiet bērnam, ka viņš pats var tikt galā ar savām grūtībām!<br />
Sakiet viņam arī: “Es esmu pārliecināts, ka Tu labi tiksi galā.<br />
Ja Tev mani vajadzēs, es labprāt pa<strong>līdz</strong>ēšu.”<br />
Uztveriet <strong>no</strong>pietni bērna intereses, nepieciešamību mācīties<br />
un varēšanu. Ne katrs bērns ir mazs Einšteins. Pieņemiet<br />
bērnu tādu, kāds viņš ir un ko spēj.<br />
Kā izaug pašvērtība...<br />
Ir mazas lietas, kurām pirmajā mirklī nav tiešas saistības ar šo<br />
tēmu. Bērns attīsta pašpārliecību, kad pamana, ka Jūs interesējaties<br />
par viņa solīšiem – dažreiz maziem un tad atkal par lieliem.<br />
Turklāt runa nav par uzslavu, bet gan par sirsnīgu interesi, atklātu<br />
ziņkāri un pozitīvu atsauksmi. Runa nav arī par sa<strong>līdz</strong>ināšanu<br />
ar citiem bērniem. Vienmēr varēs atrast kādu, kurš tieši attiecīgajā<br />
jomā ir īpaši labs, jo sa<strong>līdz</strong>ināšana <strong>no</strong>virza uzmanību uz citu<br />
bērnu un <strong>līdz</strong> ar to nav piemērota Jūsu bērna pašvērtības stiprināšanai.<br />
Ja kaut kas <strong>no</strong>iet greizi, bērnam nav vajadzīgs žēlums,<br />
bet gan <strong>līdz</strong>jūtība un atsaucīgums. Jūs bērnam pa<strong>līdz</strong>ēsit, ja spēsit<br />
redzēt un <strong>no</strong>vērtēt viņu kā unikālu būtni. Jums mūsdienās ir<br />
pats par sevi saprotams zināt, ko vislabprātāk darāt brīvajā laikā,<br />
kā atpazīstat jaukus cilvēkus un kādus darbus labprāt darāt.<br />
Jūsu bērns vēlētos atklāt šīs puses sevī. Tāpēc viņam viss jāizmēģina.<br />
Sākot ar dažādiem kustību veidiem, piemēram, futbolu, tenisu,<br />
klavierspēli vai veidošanas kursiem, <strong>līdz</strong> pat dažādām grupu<br />
aktivitātēm. Bērns grib izmēģināt savas jutekļus, iepazīt sevi un<br />
savas spējas, kā arī īste<strong>no</strong>t savas intereses. Turklāt runa nav par<br />
to, lai apstrādātu visu iespēju milzīgo sarakstu. No visām šīm<br />
lietām bērns arī smelsies pietiekami daudz spēka, lai izpildītu<br />
savus skolas pienākumus.<br />
PAŠVĒRTĪBA UN PATĒRIŅŠ<br />
Bērniem jāmācās sadzīvot ar mūsu patērētāju sabiedrības spiedienu,<br />
kas sākas jau ļoti ātri skolas pagalmā. Viņi visu dzīvi tiks<br />
konfrontēti ar patēriņa spaidiem un reklāmu. Vecāki var pa<strong>līdz</strong>ēt<br />
bērnam orientēties patēriņa pasaulē, stipri<strong>no</strong>t bērna neatkarību<br />
un pašvērtību.<br />
Pirmkārt, izšķiroša <strong>no</strong>zīme ir vecāku paraugam. Ja vecāki paši<br />
rīkojas ar naudu un izturas pret patēriņu apzinīgi, bērns uzzina,<br />
ka var būt laimīgs arī tad, ja viss nepieder, un ka savas vērtības<br />
apzināšanās nav atkarīga <strong>no</strong> <strong>no</strong>teiktu lietu īpašuma un pirktspējas.<br />
Otrkārt, ir būtiski, lai lietās, kas attiecas uz bērnu, viņš arī pēc<br />
iespējas varētu piedalīties lēmuma pieņemšanā. Bērni, kuri iepērkoties<br />
un par rītdienas drēbju izvēli ir pieraduši izlemt paši,<br />
vieglāk attieksies pret savu apģērbu un spēs aizstāvēt savu izvēli<br />
arī biedru priekšā.<br />
Ja bērni uzstāj uz <strong>no</strong>teikta zīmola iegādi, piemēram, ka jāpērk<br />
penālis ar <strong>no</strong>teiktiem komiksu varoņiem, kas maksā trīsreiz dārgāk<br />
nekā vienkāršāks modelis, kas tāpat atbilst visām prasībām,<br />
ir būtiski piedāvāt alternatīvas. Ja bērns izšķiras par lētāku penāli,<br />
tad summas atšķirību – vai daļu <strong>no</strong> tās – var izmantot, lai
izpildītu citu bērna vēlēša<strong>no</strong>s, piemēram, jaunam velosipēdam. Cita alternatīva ir: “Ja Tu <strong>no</strong>teikti gribi dārgāko penāli, tad šo papildu<br />
summu maksā <strong>no</strong> savas kabatas naudas vai ietaupījumiem.” Spēt izlemt pašam bērnam ir viņa auto<strong>no</strong>mijas pazīme un tas paaugstina<br />
pašvērtību. Turklāt viņš mācās izprast cenas un vērtības sakarību un kļūst neatkarīgāks un patstāvīgāks <strong>no</strong> reklāmas un citiem ietekmēšanas<br />
<strong>līdz</strong>ekļiem.<br />
PROBLĒMAS SKOLĀ<br />
Iemācīties sadzīvot ar nepilnībām<br />
Īstenībā Izabella labprāt iet uz skolu, taču jau <strong>no</strong> paša sākuma<br />
viņai viss padodas smagi. Stundām ilgi viņa sēž pie<br />
mājas darbiem un viņas domas, šķiet ir visur kur citur, tikai<br />
ne burtnīcā. Tā vietā, lai uzrakstītu desmit teikumus par<br />
pavasari, viņa sāk stāstīt par rotaļām ar draugiem. Pēc tam<br />
katrā teikumā vārdu “pavasaris” viņa uzraksta atšķirīgi –<br />
taču diemžēl vienmēr nepareizi. Un ar dzejoļu mācīša<strong>no</strong>s<br />
<strong>no</strong> galvas Izabellu var mocīt pat pusi dienas, taču atsevišķas<br />
rindiņas galvā vienmēr kaut kur pazudīs. Aizvien biežāk<br />
Izabella zaudē drosmi iet skolā. Izabellas vecākajai māsai<br />
nekad nav bijis šādu problēmu skolā, arī viņas vecāki sākumā<br />
nezina, ko lai dara. No draugiem viņi uzzina, ka ir iespēja<br />
Izabellu bez maksas ļaut <strong>no</strong>testēt ekspertei, kas specializējas<br />
jautājumos par problēmām skolā. Un lūk, patiesībā<br />
Izabellai tiek konstatēta legastēnija un vāja uzmanība. Turklāt<br />
dzirdēto viņa spēj sliktāk iegaumēt nekā citi bērni. Visa<br />
ģimene uzelpo. Tagad ir skaidrs, ka Izabella nav ne dumja,<br />
ne slinka. Dažās jomās viņas smadzenes vienkārši nestrādā<br />
tik labi kā citiem bērniem. Tagad vairāk nekā gadu viņai<br />
mērķtiecīgi <strong>no</strong>tiek legastēnijas treniņi speciālista vadībā,<br />
un viņa aizvien labāk mācās tikt galā ar savām nepilnībām.<br />
Nepilnības rakstīšanā viņa drīz iemācās kompensēt ar labu<br />
mutvārdu darbu un mutvārdu pārbaudījumiem. Pildot uzdevumu,<br />
viņai ir nepieciešams vairāk laika, un pareizi izpildīti<br />
mājas darbi iz<strong>līdz</strong>ina dažu sliktāku atzīmi klases darbos.<br />
Arī Izabellas vecāki <strong>no</strong> labiem konsultantiem ir daudz<br />
iemācījušies un savu meitu mājās var atbalstīt aizvien labāk.<br />
Ar labu vecāku un skolotājas sadarbību Izabellas attīstība<br />
tiek veicināta maksimāli labi.<br />
Ja bērniem ir problēmas ar mācībām vai skolā, to iemesli<br />
var būt visdažādākie. Kā <strong>vecākiem</strong> Jums jāuztver šīs problēmas<br />
<strong>no</strong>pietni un jāatrod ceļš, kā tās pārvarēt. Nevilcinieties<br />
lūgt arī eksperta pa<strong>līdz</strong>ību. Medicīnā, smadzeņu<br />
pētījumos un psiholoģijā ir daudz jaunu atklājumu, kas var<br />
pa<strong>līdz</strong>ēt Jūsu bērnam.<br />
Ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc skolā rodas problēmas.<br />
Skolas sākumā Marko ir citādā situācijā, lai gan <strong>no</strong> augusta<br />
vidus viņam jau ir palikuši seši gadi. Viņš ātri atrod<br />
draugus un kaut kā tiek galā ar mācību vielu. Tomēr trīs<br />
nedēļas pēc skolas sākuma <strong>no</strong> rīta viņam vienmēr ir slapja<br />
gulta. Marko vienkārši nejūt, ka naktī viņam jāaiziet uz tualeti.<br />
No rīta viņš pats ir pārsteigts un jūtas ļoti nepatīkami.<br />
Viņa vecāki iet uz konsultāciju pie urīna nesaturēšanas<br />
speciālista. Papildu izmeklējumi pierāda, ka hormonu stāvoklis<br />
– tostarp hormons, kas samazina urīna daudzumu<br />
naktī – ir kārtībā. Tātad organisms ir vesels. Arī skolotāja<br />
apgalvo, ka nav pamanījusi, ka Marko būtu pārpūlējies.<br />
Ģimenē nav <strong>no</strong>tikušas nekādas pārmaiņas vai papildu slodze.<br />
Taču situācija nemainās, gandrīz katru dienu <strong>no</strong> rīta<br />
palags ir slapjš. Tā kā Marko kļūst aizvien nelaimīgāks,<br />
13<br />
Problēmām skolā var būt visdažādākie<br />
iemesli. Ja Jūs tos <strong>no</strong>skaidrojat, iespējams,<br />
ar ekspertu atbalstu un strādājat<br />
ar tiem, panākumi būs arī skolā.<br />
vecāki vēršas pie skolas psihologa. Kopējā sarunā viņi tomēr<br />
vie<strong>no</strong>jas ļaut Marko iet sākumskolā. Pēc trim nedēļām<br />
slapināšana gultā pāriet. Tagad Marko jau mācās ģimnāzijas<br />
zemākajā līmenī un nekādu problēmu vairs nav.<br />
Ronijs iet 3. klasē, un ir vidēja līmeņa skolēns. Dažu nedēļu<br />
laikā viss pēkšņi ir kļuvis ievērojami sliktāk. Viņš aizmirst<br />
izpildīt mājas darbus, stundu laikā bieži vien aizdomājies<br />
skatās pa logu un gandrīz nestrādā. Starpbrīdī viņš dažreiz<br />
kaitina citus bērnus. Uz atgādinājumiem viņš reaģē pārspīlēti<br />
spītīgi vai agresīvi. Skolotājs uztraucas un jautā <strong>vecākiem</strong>.<br />
Izrādās, ka Ronija vecāki jau četrus mēnešus dzīvo<br />
atsevišķi. Māte tieši pašlaik ir <strong>no</strong>darbināta ar to, kā tikt<br />
galā ar šo jau<strong>no</strong> situāciju. Viņa dzīvo ar Roniju jaunā dzīvoklī,<br />
un viņai bieži jāstrādā virsstundas, lai būtu pasargāta<br />
<strong>no</strong> atlaišanas. Viņa tēvs satiekas ar Roniju ik pēc divām<br />
nedēļām. Arī pēc šķiršanās vecāku attiecības ir naidīgas,<br />
un Ronijs ir pa vidu. Tikai māte šad tad pēc skolas viņam<br />
pajautā, kā viņam iet. Tēvam acīmredzot ir citas rūpes. Atklātā<br />
sarunā ar skolotāju māte pārrunā pašreizējo situāciju.<br />
Viņas spriež, kā varētu mazināt šķiršanās sekas gan mātei,<br />
gan Ronijam. Arī kontakti ar dienas pagarinātās grupas<br />
audzinātājiem sniedz Ronijam nepieciešamo atbalstu. Tā<br />
Ronijam ir iespēja “sagremot” šo smago situāciju un vienlaikus<br />
pēc iespējas labāk tikt galā ar prasībām skolā.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Ja bērnam skolas gaitu sākumā vai vēlāk pēkšņi rodas problēmas<br />
skolas lietās vai arī Jūs satrauc viņa uzvedība, mēģiniet<br />
atrast cēloni vai sakarības!<br />
Parunājiet ar skolotājiem un <strong>no</strong>skaidrojiet, kā viņi <strong>no</strong>vērtē<br />
šo situāciju!<br />
Aizejiet pie bērnu ārsta un <strong>no</strong>skaidrojiet iespējamos fiziska<br />
rakstura iemeslus!<br />
Skolas psihologi ir <strong>no</strong>derīgi speciālisti, kas izskaidros jautājumus<br />
par problēmām skolā un spēs konsultēt par mērķtiecīgu<br />
pa<strong>līdz</strong>ību. Speciālisti ir pētījuši jautājumus par uztveres<br />
problēmām un mācīšanās traucējumiem un labprāt Jūs atbalstīs.<br />
Arī <strong>vecākiem</strong> dažreiz ir nepieciešams atgūt <strong>līdz</strong>svaru <strong>no</strong> raizēm<br />
par bērna sarežģījumiem skolā. Padomājiet, kā Jūs varētu<br />
atpūsties!<br />
Dodiet bērnam iespēju piedzīvot panākumus! Tagad viņam ir<br />
nepieciešams <strong>līdz</strong>svars un <strong>laiks</strong>, lai <strong>no</strong>darbotos ar lietām, kas<br />
sagādā prieku un kur viņam veicas (sports, radošas <strong>no</strong>darbības,<br />
mūzika, draugi utt.).
VAI ZINĀJĀT, KA:<br />
..zināmu cilvēku, piemēram, vecmāmiņu, cilvēks spēj simtprocentīgi atpazīt apmēram 500 milisekundēs? Dators to nespēj, lai gan<br />
viņa rēķināšanas spējas (apmēram <strong>10</strong>00 MHz) ievērojami pārsniedz cilvēka spējas (apmēram 1 MHz). Tā iemesls ir paralēlie slēgumi,<br />
atpazīstot iemācīto. Tikai ar to, ka vienai nervu šūnai ir kontakts ar <strong>līdz</strong> <strong>10</strong> 000 citām nervu šūnām, ir iespējams, ka šajā laikā<br />
teorētiski var tikt iesaistīta katra galvas smadzeņu garozas nervu šūna.<br />
..ir trīs galvenie mācīšanās veidi? Sociālā mācīšanās, mācīšanās pēc objekta un mācīšanās pēc instruēšanas. Sociāli mācoties, bērns<br />
orientējas pēc uzticama cilvēka parauga. Atdari<strong>no</strong>t bērns, piemēram, mācās, kā uzvesties svētkos un kad jāatnes ūdens glāze. Pēc<br />
priekšmetiem bērns galve<strong>no</strong>kārt mācās, tos izmantojot. Ielejot ūdeni dažādos traukos, bērns saprot, kāda ir katra trauka ietilpība.<br />
Un ar mācīša<strong>no</strong>s pēc instruēšanas mēs visi esam labi pazīstami, jo to mēs zinām <strong>no</strong> mūsu skolas laika. Šajā mācīšanās veidā mēs<br />
gūstam pieredzi, proti, izmantojam citu cilvēku zināšanas. Mēs ļaujam sev kaut ko paskaidrot, uzņemam šīs zināšanas un, cerams,<br />
patstāvīgi domājam tālāk. Ar šo mācīšanās veidu mums viss nav jāizmēģina pašiem.<br />
VESELĪBA<br />
Stress, padodies!<br />
Pēdējā laikā Karīna aizvien sūdzas par sāpēm vēderā, bieži<br />
vien viņai vairs nav nekāda prieka, viņa negrib ēst – pat ne<br />
iemīļoto frikadeļu zupu – un gandrīz katru otro vakaru viņai<br />
ir grūti iemigt. Ārsts jau ir konstatējis, ka slima viņa<br />
nav. Bet kas tad īsti <strong>no</strong>tiek?<br />
“Mazajai Karīnai ir stresa simptomi,” tāda ir atbilde. Ne<br />
tikai pieaugušie, bet jau arī skolēni cieš <strong>no</strong> stresa. Un viņiem<br />
ar to tikt galā ir vēl grūtāk, jo viņi vēl īsti nezina, kā<br />
viņiem to pārvarēt. Tāpēc viņiem ir nepieciešama vecāku<br />
pa<strong>līdz</strong>ība.<br />
Ja Jums ir aizdomas, ka bērns izjūt spriedzi, vispirms padomājiet,<br />
kāds varētu būt tās iemesls: vai bērns skolā jūtas<br />
<strong>no</strong>slogots, vai viņu satrauc tas, ka viņš nespēs piepildīt vecāku<br />
vai skolotāju gaidas? Vai viņam ir problēmas ar citiem<br />
skolēniem vai arī varbūt viņš bieži tiek ķircināts? Vai<br />
viņam ir sajūta, ka viņš tiek apspiests un viņam pastāvīgi<br />
jāpakļaujas? Vai ģimenē valda spriedze vai ir konflikti?<br />
Vai ir problēmas ar brāļiem vai māsām? Varbūt viņam ir<br />
bail, ka vecāki viņu vairs nemīl? Varbūt viņa brīvais <strong>laiks</strong><br />
ir pārāk aizpildīts vai arī viņam ir pārāk daudz mūzikas<br />
stundu vai sporta <strong>no</strong>darbību?<br />
Ja paliek pārāk maz laika, lai izskraidītos un atslābinātos,<br />
tad “stundu plāns” jāpadara brīvāks. Sākumskolas vecuma<br />
bērniem katru dienu ir nepieciešama vismaz viena stunda,<br />
kurā viņi var darīt visu, ko grib. Izņēmumi ir televīzijas<br />
skatīšanās un datorspēles, jo šīs lietas atpūtai nav piemērotas.<br />
Iztrakošanās svaigā gaisā ir ne tikai veselīga, bet arī<br />
pa<strong>līdz</strong> atbrīvoties <strong>no</strong> stresa. Pa<strong>līdz</strong>iet bērnam labāk sadalīt<br />
laiku – un apzināti ieviesiet “atpūtas pauzes”, kurās drīkst<br />
aizmirst par visām problēmām.<br />
Ja skolā vai saistībā ar to ir problēmas, bieži pa<strong>līdz</strong>ēs kaut<br />
vai tikai sarunas un liels atbalsts. Sniedziet bērnam pārliecību,<br />
ka viņš vienmēr tiks mīlēts un pieņemts – pat ja skolā<br />
kādreiz neklāsies tik labi. Izrādiet <strong>līdz</strong>jūtību, ja pirms klases<br />
darba bērns sūdzas par vēdersāpēm. Pastāstiet viņam,<br />
kā Jums gāja pirms klases darbiem un kas pa<strong>līdz</strong>ēja. Bērnam<br />
jābūt skaidrs, ka arī neveiksmju gadījumos pasaule<br />
nesabrūk. Ja bērns ir ļoti godkārīgs, centieties <strong>no</strong>mierināt<br />
viņu! Padomājiet kopā ar bērnu, kā labāk izturēties pret<br />
klasesbiedriem! Uzmundriniet viņu un pa<strong>līdz</strong>iet viņam kļūt<br />
14<br />
Stress ir <strong>no</strong>vērojams arī maziem skolēniem.<br />
Daudz kustību, dažādu interešu<br />
saskaņošana, mīlestības pilna attieksme<br />
un konsekventi veselīgs uzturs var <strong>no</strong>vērst<br />
iespējamās saslimšanas.<br />
pašapzinīgākam un attīstīt pašpārliecību!<br />
Hronisks stress bērniem var izraisīt nepatīkamas sekas –<br />
imūnsistēmas <strong>no</strong>vājināša<strong>no</strong>s vai pat lēnāku augšanu, tāpēc<br />
bērnam jāiemācās atbrīvoties <strong>no</strong> stresa. Kā jau audzināšanā<br />
kopumā, arī šeit pa<strong>līdz</strong> vecāku paraugs. Jūs varat bērnam<br />
paskaidrot: “Šodien tiešām bija ļoti sasprindzināta<br />
diena. Kad tagad jau beidzot sēžu uz dīvāna, es vairs neko<br />
nedomāju un atslābi<strong>no</strong>s.” Vai arī: “Kad man šķiet, ka vairs<br />
nespēju tikt galā ar darbu, es uz īsu brīdi izeju <strong>no</strong> biroja,<br />
izstaipos, dziļi ieelpoju un domāju par kaut ko skaistu.”<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Dienā ēdiet trīs porcijas dārzeņu vai augļu! Tā Jūs un bērns<br />
saņemsit dzīvībai būtiskus vitamīnus un minerālvielas.<br />
Lai uzņemtu nepieciešamo daudzumu dzelzs un olbaltumvielu,<br />
bērnam nedēļā pietiek ar divām gaļas porcijām .Vienreiz<br />
nedēļā ieteicams ēst zivi.<br />
Regulāri pārskatiet bērna dienas režīmu un dodiet viņam<br />
pietiekami daudz brīvas telpas, lai atslābinātos (dauzītos,<br />
pagulētu, sapņotu utt.) un rotaļātos, kā arī fiziskām vai sporta<br />
aktivitātēm!<br />
Uztveriet <strong>no</strong>pietni bērna raizes, pat ja tās šķiet pavisam niecīgas!<br />
Parunājiet ar bērnu, ko viņš varētu darīt, lai problēmu<br />
atrisinātu!<br />
Ja problēmas ir pārāk lielas, uzreiz vērsieties, piemēram, pie<br />
skolotāja vai arī izmantojiet profesionālu bērnu psihologa<br />
vai konsultāciju centru pa<strong>līdz</strong>ību!<br />
ATSLĀBINĀŠANĀS VINGROJUMS VISAI<br />
ĢIMENEI<br />
Nostājieties taisni – dziļi ieelpojiet izstiepiet rokas virs galvas!<br />
Izelpojiet un ar taisnām kājām <strong>no</strong>liecieties uz priekšu (<strong>no</strong>lieciet<br />
ķermeni)! Ieelpojiet un iztais<strong>no</strong>jieties!
KĀPĒC BROKASTIS UN OTRĀS BROKAS-<br />
TIS SKOLĀ IR TIK BŪTISKAS?<br />
Bērniem un jauniešiem <strong>no</strong> rīta ir nepieciešams pietiekami<br />
daudz enerģijas un uzturvielu, lai viņi skolā<br />
justos mundri, modri un darbspējīgi. Kamēr viņi guļ,<br />
tiek izmantoti viņu enerģijas krājumi, lai uzturētu<br />
dzīvībai būtiskās ķermeņa funkcijas. Pilnvērtīgas<br />
brokastis un sātīgas otrās brokastis uzpilda viņu<br />
enerģijas krājumus un dod spēku priekšpusdienai<br />
skolā. Taču ne katram bērnam <strong>no</strong> rīta ir apetīte, un<br />
vienkārši bieži vien brokastīm pietrūkst laika.<br />
PĀRIS PADOMU VIEGLĀKIEM RĪTIEM<br />
Viss, kas tiek veikts vakarpusē, piemēram,<br />
galda uzklāšana vai somas sakārtošana, ietaupa<br />
laiku <strong>no</strong> rīta.<br />
Ja bērns <strong>no</strong> rīta nespēj neko ieēst, būtu jāizdzer<br />
vismaz glāze augļu sulas, piena vai kakao,<br />
lai ierosinātu asinsriti.<br />
Jo mazāk tiek apēsts brokastīs, jo sātīgākām<br />
jābūt otrajām brokastīm skolā.<br />
Ir lietderīgi piecelties mazliet ātrāk un brokastot<br />
kopā, jo neviens labprāt neēd viens pats.<br />
KĀDAS IR IDEĀLAS OTRĀS BROKASTIS?<br />
Vislabākās brokastis un ideālas otrās brokastis veido<br />
labības produkti, piens un piena produkti, svaigi<br />
augļi un termiski neapstrādāti produkti.<br />
KOMUNIKĀCIJA<br />
Sarunāšanās aizvien sniedz jaunas iespējas<br />
To varētu uzskatīt par neiespējamu, bet trīs cilvēki vienu un<br />
to pašu situāciju var būt pārdzīvojuši pavisam dažādi. Tā,<br />
piemēram, stāstot par pēdējo stadiona apmeklējumu, viens<br />
runā par pašu spēli, otrs ir skatījies, kurš kādā stilā bija<br />
saposies, savukārt trešais vislabāk atceras to, cik garšīgs<br />
bija svaigais popkorns. Visiem apmeklētājiem bija savs iemesls,<br />
kāpēc tieši tas viņiem ir vislabāk palicis atmiņā. No<br />
daudzajiem <strong>no</strong>vērojumiem katrs ir pamanījis to, kas viņam<br />
šķita būtiskākais vai jautrākais, vai iespaidīgākais. Vai tad<br />
tas nav aizraujoši, cik atšķirīgi var uztvert pasauli? Dzirdēt,<br />
kas mūsu mīļajiem visvairāk interesē, kas „iekrīt acīs”<br />
un ko viņi pamana?<br />
Bieži vien tā ir it kā ieniršana svešās pasaulēs. Tāpat, kā<br />
sieviešu un vīriešu intereses var būt ļoti atšķirīgas, tā arī<br />
bērnu skatījums ir vēl citādāks. Ja skatīsities uz pasauli<br />
bērna acīm, tad daudz iemācīsities ne tikai par pasauli, bet<br />
arī par savu bērnu! Tieši skolā un gūstot daudz citu jaunu<br />
iespaidu, ļoti paplašinās bērna pasaules skatījums. Tagad<br />
viņi daudzas lietas piedzīvo atsevišķi vienu <strong>no</strong> otras un, ja<br />
Jūs arī turpmāk vēlaties piedalīties bērna dzīvē, savstarpēja<br />
sarunāšanās kļūst aizvien būtiskāka.<br />
Jūs varbūt teiksit, vai tad ir viegli spēt uzturēt sarunu ar<br />
bērnu? Kad Jūs pajautājat, kā šodien gāja skolā, lielākoties<br />
atbilde ir ļoti īsa. Atceroties savus skolas laiku – arī mēs<br />
toreiz nebijām īpaši runāties griboši. Kāpēc? Tāpēc, ka<br />
pieaugušo jautājumi atgādina atprasīšanu skolā. Tātad ko<br />
mēs varam darīt citādi?<br />
Katram bērnam ir sava “STRESA VALODA”<br />
Bērni runā ar savu uzvedību, savām sajūtām un ķermeņa valodu. Viņi runā<br />
ar acu izteiksmi, sejas izteiksmi, balss toni un ar konkrētiem vārdiem. Tātad<br />
lielākoties paziņojumi tiek sniegti neverbāli. Katram bērnam <strong>no</strong>mācošās<br />
situācijās ir <strong>no</strong>teikta sejas izteiksme, raksturīga stāja un arī <strong>no</strong>teikta izturēšanās.<br />
Ja vecāki atpazīst kādu uzvedības kombināciju, tad viņi varētu to iztulkot.<br />
Viņi atpazīs, cik ilgi bērna uzvedība liecina par pozitīvu pielāgošanās<br />
reakciju vai pauž distresu (negatīvu stresu, kas izraisa pārpūli).<br />
PĀRPŪLES IESPĒJAMĀS PAZĪMES<br />
Fiziskās pazīmes: bezmiegs, vēdersāpes, pārāk liels vai pārāk mazs izsalkums,<br />
jušanās kaut kādā veidā slimam, sasprindzināta skausta un galvas<br />
muskulatūra – galvassāpes, nervozitāte, biežas saaukstēšanās, hronisku fizisku<br />
slimību pasliktināšanās, plaukstu svīšana, grūtības pamosties.<br />
Uzvedības pazīmes: bērniem mājās ir pārmērīgs enerģijas daudzums. Stresa<br />
reakciju gadījumā viņu mazajā ķermenī papildus izdalās hormons adrenalīns.<br />
Atšķirībā <strong>no</strong> pieaugušajiem, kas zināmos apstākļos ir iemācījušies šo<br />
enerģiju produktīvi <strong>no</strong>virzīt, bērniem ir tā, ka viņi “uzvelkas.” Viņi mēģina<br />
“sadedzināt” lieko enerģiju. To viņi dara, piemēram, ar niknuma lēkmēm,<br />
garastāvokļa maiņām, strīdiem, brāļu un māsu ķircināšanu, grūtībām koncentrēties<br />
mājas darbiem vai atteikša<strong>no</strong>s iet uz skolu.<br />
Emocionālās pazīmes: uzvedības regresija (bēbīšiem <strong>līdz</strong>īga izturēšanās),<br />
sociāla <strong>no</strong>robežošanās, uzbudināmība un nepieklājīga uzvedība parasti <strong>no</strong>zīmē<br />
bailes, skumjas vai depresiju. Bērna stresa stratēģijas var būt <strong>no</strong>derīgas<br />
vai arī ne tik <strong>no</strong>derīgas. Jebkurā gadījumā bērns šādi mēģina paziņot: “Šī<br />
situācija man ir par daudz. Man ir nepieciešama pa<strong>līdz</strong>ība, lai šo situāciju<br />
izbeigtu vai tiktu ar to galā!”<br />
15<br />
Jo ātrāk griežas un mainās pasaule, jo<br />
būtiskāk bērnam ir labi spēt sarunāties.<br />
Ja ģimenē <strong>no</strong>tiek labas sarunas, bērns<br />
var uzlabot savas sarunāšanās spējas.<br />
“Komunikācija” vairākos vārdos <strong>no</strong>zīmē: ļaut piedalīties<br />
un dalīties savā starpā. Vārds “dalīties” <strong>no</strong>rāda par to, ka<br />
komunikācijā vienmēr ir nepieciešami vismaz divi cilvēki.<br />
Un lai komunikācija nebūtu vienpusēja, jābūt tā, ka drīkst<br />
runāt abi. Attiecībā uz komunikāciju ar bērnu tas <strong>no</strong>zīmē:<br />
abi uzdod jautājumus, abi stāsta un abi klausās. Tātad<br />
Jums ne tikai būtu jāuzdod jautājumi, bet gan arī pašiem<br />
kaut kas jāpastāsta, piemēram, par savu darbu. Arī bērns<br />
drīkst Jums kaut ko pavaicāt. Papļāpājiet par dažādām lietām,<br />
ne tikai par skolu un darbavietu! Parunājiet par gadalaikiem,<br />
hobijiem un kolekcionēšanas kaislībām, par draugiem<br />
un svētkiem, par automobiļiem un ēdiena gatavošanu,<br />
par skaistām un vētrainām emocijām! Kopā atrodiet vārdus,<br />
kā aprakstīt <strong>no</strong>tikumus dzīvē! Ja tādu vēl nav, izdomājiet<br />
<strong>no</strong>saukumus kopā!<br />
Šādi var rasties arī ģimenes slepenā valoda, kas visiem ģimenes<br />
locekļiem rada lielu jautrību.<br />
Labām sarunām ir nepieciešama “telpa”, kur tās var izvērsties.<br />
Aizvien mēģiniet ikdienā radīt šādas iespējas: kopīgi<br />
izbraucieni ar automobili vai sporta aktivitātes, gludiniet<br />
tur, kur blakus rotaļājas bērns, kopā izvietojiet iepirkumus<br />
un gatavojiet ēdienu. Jūs <strong>no</strong>teikti pazīstat bērnu tik labi, ka<br />
jau spējat pamanīt, ja viņu kaut kas <strong>no</strong>māc. Ja bērns meklē
sarunu, nemieriniet viņu, bet gan pārceliet darbus, ko bijāt ieplā<strong>no</strong>juši. Tas, protams, ne vienmēr būs iespējams, taču aizvien<br />
mēģiniet! Un redzēsit, ka būs labāk arī Jums.<br />
Lai varētu aktīvi klausīties, ir nepieciešams kas vairāk nekā laba dzirde. Izmantojiet arī savas acis, lai redzētu, kāda ir bērna<br />
ķermeņa valoda! Pārjautājiet, lai pārliecinātos, ko viņš domā un kā jūtas. Veltiet laiku tam, lai ieklausītos bērnā, un nav nepieciešams<br />
vienmēr darīt kaut ko vēl papildus. Aizvien apzināti sniedziet bērnam sajūtu: “Man ir <strong>laiks</strong>, ko veltīt Tev.”<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Pasakiet skaidri, kas Jums ir nepieciešams un ko vēlaties! Dodiet<br />
iespēju arī bērnam paziņot savas vēlmes! Ne visas vēlēšanās<br />
ir jāizpilda, bet ir labi, ja kādreiz būtu skaidrs, kādas ir<br />
patiesās vajadzības.<br />
Sajūtiet zemtekstā, kādas vēl varētu būt emocijas un vēlmes!<br />
Varbūt nav saprotams, kāpēc tieši pašlaik bērns ir tik <strong>no</strong>skumis<br />
par šo salauzto rotaļlietu. Pieņemiet bērna emocijas un <strong>no</strong>sauciet<br />
šīs emocijas vārdā: “Ak, cik žēl! Tu tiešām esi ļoti <strong>no</strong>skumis!”<br />
Runājiet paši par savām sajūtām! Tas izklausās vienkāršāk,<br />
nekā tas ir patiesībā, jo bieži vien mūsu emocijas tiek <strong>no</strong>slāpētas.<br />
Tas, ko saka vai dara citi, var izraisīt mūsu emocijas, taču<br />
nekad nav to cēlonis. Aprakstiet, kā jūtaties! Un tikai pēc tam<br />
sāciet <strong>no</strong>skaidrot, kāda šīm emocijām ir <strong>no</strong>zīme attiecībā uz<br />
Jums.<br />
Uzreiz nedusmojieties, ja kaut kas uztrauc, bet gan aprakstiet,<br />
ko <strong>no</strong>vērojat. Turklāt vingrinieties <strong>no</strong>šķirt <strong>no</strong>vērojumu <strong>no</strong> vērtējuma.<br />
Novērtējums ir šāds teikums: “Tu man nekad nepa<strong>līdz</strong>i!”<br />
Novērojums būtu pateikt: “Iepriekšējās trīs reizes, kad<br />
esmu lūgusi izmest atkritumu maisu, Tu teici, ka Tev negribas.”<br />
16<br />
Sevis atklāšanas<br />
auss:<br />
Ko runātājs<br />
man stāsta par<br />
sevi?<br />
Attiecību<br />
auss:<br />
Ko citi man<br />
saka par mūsuattiecībām?<br />
KĀ KOMUNIKĀCIJĀ VAR GADĪTIES PĀRPRATUMI<br />
Faktu auss:<br />
Kā jāsaprot<br />
fakti?<br />
Aicinājuma<br />
auss:<br />
Kas man jādara,<br />
jādomā,<br />
jājūt, ņemot<br />
vērā šo paziņojumu?<br />
Uz ko es<br />
tieku aicināts?<br />
Komunikācija ir ļoti daudzslāņains process. Zinātnieks Frīdemanis Šulcs fon Tūns runā par četriem dažādiem līmeņiem, ko var <strong>no</strong>zīmēt<br />
viens teikums. Ja kāds saka: “Ir caurvējš!” – viņš ar to grib pateikt:<br />
1. fakti: lieta, par ko ir runa:. “Cauri telpai plūst gaisa strāva”;<br />
2. sevis atklāšana: ko es gribu pateikt par sevi: “Man ir auksti.” Vai “Man ir nepatīkami, ja durvis ir atvērtas”;<br />
3. attiecības: kāda ir mana attieksme pret sarunu partneri, ko es par viņu domāju. “Tu atkal esi atstājis vaļā durvis! Tu nekad nerēķinies<br />
ar manu slimo muguru...” utt.;<br />
4. aicinājums: uz ko es vēlētos aicināt otru personu, kas tai būtu jādomā vai jādara: “Aizver durvis!”<br />
Tātad viens paziņojums var ietvert atšķirīgus vēstījumus. Ja ir sajūta, ka Jūsu saruna ir ļoti aptuvena, padomājiet kopā, ņemot vērā šos<br />
četrus līmeņus, kur varētu slēpties tas āķis. Zināšanas par viena vēstījuma četrām pusēm var pa<strong>līdz</strong>ēt un atvieglot dzīvi arī pavisam<br />
ikdienišķās situācijās. Piemēram, ja bērns jautā: “Kas šovakar būs vakariņās?”, tas ne<strong>no</strong>zīmē, ka uzreiz jāsāk gatavot ēst. Pajautājiet:<br />
“Vai Tu jau esi izsalcis? Vai arī kāpēc tā jautā?” Un aizvien atbilde pārsteidzoši atšķirsies <strong>no</strong> tās, kā domājāt, piemēram, kad bērns<br />
atbildēs: “Nē, es vēl neesmu izsalcis, es vēl gribu parotaļāties.”
AUDZINĀŠANA<br />
Drošība, robežas, miers<br />
Kā uzticama karte ieplā<strong>no</strong>tā pārgājienā, tik būtiskas ir vecāku<br />
un bērnu attiecības, lai audzināšana izdotos. Mīlestības<br />
un cieņas pilnas savstarpējās attiecības ir labs pamats<br />
kopējam ceļam. Turklāt vecāku uzdevums ir iejūtīgi atpazīt<br />
bērna spējas un sniegt nepieciešamo brīvo telpu, lai bērns<br />
var izmēģināt savus spēkus. Izmantojot un attīstot savu talantus,<br />
bērni izjūt lielisko “paša varēšanas” piedzīvojumu<br />
un iegūst patstāvību. Protams, vecāki ņem vērā bērna attīstības<br />
līmeni, sniedz drošības sajūtu un ir klāt, kad bērnam<br />
ir nepieciešama pa<strong>līdz</strong>ība. Atbilstoši reaģēt, atbalstot bērnu,<br />
ir vecāku ikdienas uzdevums. Vecāki var ieviest pamat<strong>no</strong>sacījumus,<br />
lai bērns varētu labi attīstīties, apmieri<strong>no</strong>t<br />
bērna vajadzību pēc tuvības, atbalsta un atzinības un<br />
sniedz pietiekami daudz brīvas telpas un stimulu, lai viņš<br />
spētu mācīties patstāvīgi.<br />
Arī neņemot vērā detalizētu karti, pārgājienā dažkārt nevar<br />
izvairīties <strong>no</strong> dažiem apkārtceļiem, kā arī var apmaldīties<br />
vai zaudēt orientāciju. Tad ir jāsaglabā miers un skaidrs<br />
prāts, lai spētu atkal iet atpakaļ un meklēt pareizo ceļu. Arī<br />
tad, ja vecāki un bērni ceļo kopā, viņi var “apmaldīties”.<br />
Tad ir būtiski atzīt savu kļūdu un arī ļaut sev kļūdīties. “Es<br />
drīkstu kļūdīties” – šī atzīšanās dos atvieglojumu daudziem<br />
<strong>vecākiem</strong> un vairāk <strong>no</strong>mierinās viņus. Šādas situācijas aicina<br />
turpmāk rīkoties citādi, par kļūdām var atvai<strong>no</strong>ties. Turklāt<br />
ir būtiski, lai vecāki izrādītu un izrunātu savas emocijas.<br />
Bērni spēj labāk izturēt vecāku niknumu un dusmas, ja<br />
viņi saprot sakarību starp emociju izvirdumu un to rašanās<br />
cēloni. Tā bērni mācās <strong>no</strong>saukt arī savas emocijas un runāt<br />
par tām ar <strong>vecākiem</strong>.<br />
Pastaigās pa iekārtotām takām bērni labprāt meklē krāsainas<br />
zīmes, kam jārāda ceļš. Vienreiz baltsarkanais krāsojums<br />
ir akmenim, pēc tam celmam – kurš to pirmais ieraudzīs?<br />
“Marķējumiem” ir liela <strong>no</strong>zīme arī sadzīvē. Tie pa<strong>līdz</strong><br />
izvairīties <strong>no</strong> briesmām un droši doties tālāk. Šie <strong>no</strong>teikumi<br />
sniedz drošības sajūtu, kārtību un orientāciju. Bērnam<br />
tie rāda pareizo ceļu. Un arī pārgājienā šad tad gadās<br />
žogi, mūri un aizlieguma zīmes. Tieši tāpat vecāki <strong>no</strong>saka<br />
robežas, piešķir bērnam skaidri strukturētu telpu, kurā viņš<br />
var izpausties pēc iespējas brīvi. Bērniem arī pašiem ir robežas.<br />
Vecākiem jārespektē viņu attīstība un spējas. Viņi<br />
nedrīkst <strong>no</strong> bērniem pieprasīt lietas, kuras bērni vēl nespēj,<br />
un <strong>vecākiem</strong> jāņem vērā bērna vajadzības – atpūtas brīdis<br />
pēc skolas.<br />
Patrikam uzreiz pēc skolas nav jāgrib stāstīt. Viņš grib<br />
vienkārši atpūsties, grib nedaudz laiku sev. Tāpat viņa <strong>vecākiem</strong><br />
ir tiesības, lai bērni respektētu viņu vajadzības –<br />
mammai pēc darba kādreiz arī ir nepieciešams <strong>laiks</strong> sev un<br />
žurnāls. Viņa paskaidro Dominikam, ka pēc 20 minūtēm<br />
viņa viņu labprāt uzklausīs. Dažiem <strong>vecākiem</strong> tas gan vispirms<br />
jāiemācās, jo viņi bērna labā mēdz atteikties <strong>no</strong> savām<br />
vēlmēm, <strong>no</strong> visa, kas viņiem pašiem sagādā prieku,<br />
Noteikt un ievērot robežas <strong>no</strong>zīmē to, ka abas puses ņem<br />
vērā un respektē viena otru kā personību.<br />
Kompleksā sabiedrība, kurā mūsdienās<br />
jāiejūtas bērniem, <strong>vecākiem</strong> izvirza<br />
augstas prasības. Vecākiem, kuri tad arī<br />
“visu” grib izdarīt pareizi un neatļaujas<br />
nekādas kļūdas, audzināšana ātri kļūst<br />
par profesionālu sportu.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Kopā ar bērnu vie<strong>no</strong>jieties par <strong>no</strong>teikumiem un arī to neievērošanas<br />
sekām – tā bērns zinās, kas <strong>no</strong>tiek, ja <strong>no</strong>teikums tiek<br />
pārkāpts!<br />
Norunātajām sekām jāatbilst <strong>no</strong>darījumam, un tās nedrīkst<br />
būt pārāk stingras vai pārāk vājas.<br />
Sekas jāīste<strong>no</strong> bērnam saprotamā laika periodā, citādi bērns<br />
zaudē drosmi.<br />
Ņemiet vērā vienreiz <strong>no</strong>runāto, tad bērns Jūs uztvers kā uzticamu<br />
partneri. Dažreiz var pa<strong>līdz</strong>ēt arī rakstveida līgums.<br />
Nebeidzamas runāšanas vietā aizvien jābrīdina, ka tiks piemērota<br />
kaut kāda rīcība, citādi bērns kļūst “nedzirdīgs” pret<br />
mātes vai tēva teikto.<br />
Pastāvīga atgādināšana vai draudēšana bez sekām rosina<br />
bērnu darīt savu tālāk.<br />
SODI<br />
Pretēji saprotamām un <strong>no</strong>runātām sekām par <strong>no</strong>teiktas rīcības<br />
piemērošanu patvaļīgi sodi grauj un saindē vecāku<br />
un bērnu attiecības. Sods rada bailes, pakļautību un ievai<strong>no</strong><br />
pašapziņu. Fiziski sodi, piemēram, viegli sitieni ar roku,<br />
pļaukas, pērieni, un tādi psihiski sodi kā mīlestības nesniegšana<br />
piespiež bērnu izturēties tā, kā nepieciešams,<br />
tomēr bērni kļūst pielāgoti un klusi vai arī orientēti uz vardarbību,<br />
bet nekādā ziņā ne drosmīgi un patstāvīgi.<br />
Robežas un to pārkāpšana<br />
No vienas puses, robežas un <strong>no</strong>teikumi <strong>no</strong>drošina <strong>līdz</strong>svaru un<br />
stabilitāti, bet, <strong>no</strong> otras puses, <strong>no</strong>zīmē arī ierobežošanu un neapmierinātību.<br />
Bērni var šo kārtību atbalstīt vai arī pretoties tai un<br />
var rasties “rīvēšanās”. Strīdi uzkurina atmosfēru un var izraisīt<br />
pat asus konfliktus un nesaskaņas, taču var arī satuvināt un veicināt<br />
kopības sajūtu. Vecāki piedzīvo, ka lietas, kas <strong>līdz</strong> šim darbojās<br />
nevai<strong>no</strong>jami, pēkšņi kļūst par problēmu. Robežu pārkāpšana<br />
<strong>vecākiem</strong> var signalizēt: “Hei, es to jau protu! Es esmu pilnveidojies.”<br />
Kad savā attīstībā bērni ir spēruši soli uz priekšu, arī<br />
robežas jāpaplašina, vie<strong>no</strong>joties ar bērniem, jāmaina <strong>no</strong>teikumi<br />
un kopā jāmeklē jauni risinājumi. Pārkāpjot <strong>no</strong>teikumus, bērni<br />
arī izmēģina vecāku izturības robežas. “Cik tālu es varu iet?”<br />
Daži bērni ar saviem “nedarbiem” meklē vecāku pa<strong>līdz</strong>ību un<br />
uzmanību, viņi labāk grib izcelties negatīvi, nekā netikt ievēroti<br />
pavisam. Tomēr, ja šādas traucējošas darbības <strong>vecākiem</strong> šķiet<br />
aizvai<strong>no</strong>jošas un pazemojošas, viņiem nekavējoties jāreaģē vai<br />
jārīkojas. Ig<strong>no</strong>rēšanu, neklausīša<strong>no</strong>s vai neievērošanu bērni uztver<br />
kā vienaldzību un saprot kā aicinājumu turpināt darīt savu.<br />
Ejot kopā, vecāki un bērni atklāj daudz skaistu un priecīgu brīžu.<br />
17
Vecākiem ir būtisks uzdevums sniegt bērnam šo prieku uzslavas un atzinības veidā. Bērni atplaukst <strong>no</strong> atzinīgiem vārdiem un patieso<br />
interesi pret sevi izjūt kā ārkārtīgi motivējošu. Ja bērns ir īpaši centies, koncentrēti strādājis vai apliecinājis neatlaidību, ar savu atzinību<br />
vecāki var veicināt darboša<strong>no</strong>s tieši šādā veidā. Ne īsti pareizi uzrakstīti burti jāuzlabo, taču galvenā <strong>no</strong>zīme nav jāpievērš kļūdām. Vecākiem<br />
jāpievērš uzmanība bērna pūlēm, nevis tikai gala rezultāta sasniegšanai.<br />
Mazs audzināšanas kontrolsaraksts<br />
<strong>vecākiem</strong><br />
Ikdienas pārgurumā katrs bieži vien iet savu ceļu un “ar izkārtu mēli” mēģina tikt galā ar savu dienas programmu. Lai nepietrūktu<br />
kopīgi piedzīvotu un sadzīvisku lietu, <strong>no</strong>derīgs ir “Piecu minūšu kontrolsaraksts”. Līdz brīdim, kad bērns dodas gulēt, vecāki var padomāt<br />
par šādiem jautājumiem:<br />
ĢIMENE<br />
Vai šodien parunājos ar savu bērnu?<br />
Vai šodien kaut ko darīju saistībā ar tēmu,<br />
kas ir būtiska manam bērnam?<br />
Vai šodien uzslavēju savu bērnu?<br />
Kā šodien parādīju bērnam, ka mīlu viņu?<br />
Vai šodien bērnam kaut ko stāstīju par sevi?<br />
18<br />
Vai šodien biju netaisnīgs pret savu bērnu<br />
un vai jau atvai<strong>no</strong>jos par to?<br />
Vai mans bērns šodien bija netaisnīgs pret<br />
mani un vēl nav atvai<strong>no</strong>jies?<br />
Kāds šodien bija skaistākais brīdis mūsu<br />
ģimenes ikdienā?<br />
Ligzda ir uzticama vieta, lai mācītos lidot<br />
Kad mēs, visa ģimene, devāmies kādā izbraucienā, manam<br />
tēvam patika teikt: “Bērni, mēs ejam pretī lieliem piedzīvojumiem!”<br />
Viņš tā teica, neatkarīgi <strong>no</strong> tā, vai mēs nedēļas<br />
<strong>no</strong>galē braucām slēpot netālu <strong>no</strong> mājās vai sešas nedēļas<br />
pavadījām Turcijā. Mums, bērniem, vienmēr ļoti patika šis<br />
teiciens. Nometnes ugunskura dūmu smaržas un gaidāmo<br />
piedzīvojumu sajaukums bija ļoti vili<strong>no</strong>šs. Un mēs vienmēr<br />
varējām paļauties uz to, ka mans tēvs tā teiks un ka mēs visi<br />
atkal laimīgi atgriezīsimies mājās.<br />
Ir arī citi piemēri. Francis atnāk mājās un nav vēl paspējis<br />
<strong>no</strong>aut kājas, kad viņa dēls Patriks jau rausta viņu aiz piedurknes<br />
un stumj pie ēdamgalda. Tētim jāapbrī<strong>no</strong> Patrika<br />
skaisti uzklātais galds. Un arī vāzē pat ir dažas margrietiņas!<br />
Patriks pilnīgi staro. Un tētis iedod viņam buču, jo<br />
viss ir tik skaisti izkārtots. Iespējams, pēc vakariņām Patrikam<br />
vairs nebūs tik lielas vēlmes visu arī <strong>no</strong>vākt – liekot<br />
roku uz sirds, kuram gan patīk mazgāt traukus? Tad viņš<br />
visu <strong>no</strong>vāks kopā ar tēti un mācīsies, ka ir nepieciešama arī<br />
izturība. Lai izmēģinātu un vingrinātos, bērnam ir nepieciešama<br />
drošība ģimenē. Jebkurā vecumā tas izpaužas dažādi.<br />
Bērns piedzīvo, ka var jauki papļāpāt ar veco kaimiņu,<br />
iemācās uzklāt gultu, ielāgo, kā var ietaupīt iepērkoties,<br />
apgūst to, kā gatavo omleti ar gaļu, ievēro, kad tante nes<br />
kurpes pie kurpnieka, redz, kā izskatās īsti ģimenes svētki,<br />
saprot, kad kādam jālūdz pa<strong>līdz</strong>ība un atklāj, kā var aizkļūt<br />
<strong>līdz</strong> leļļu teātrim.<br />
Sākumskolas vecuma bērni grib būt <strong>no</strong>derīgi tāpat kā pieaugušie<br />
un labi izdarīt kādu lietu. Jums tas <strong>no</strong>zīmē, ka aizvien<br />
vairāk bērnam varat uzticēt mazus mājsaimniecības<br />
darbus. Kopā pārrunājiet, kurš mājās dara kādu darbu un<br />
kas jāizdara vispirms, <strong>līdz</strong> varēs rotaļāties. Parādiet bērnam,<br />
kas kādos darbos ir būtiski – piemēram, kur trauku<br />
mazgājamā mašīnā jāliek dakšas? Un paskaidrojiet viņam,<br />
kāpēc: “Jo citādi dakšu zari labi neiztīrīsies!” Un, kad viss<br />
Bērnam vēl ir nepieciešams daudz siltuma<br />
un atbalsta, un vienlaikus viņš grib<br />
aktīvi pa<strong>līdz</strong>ēt ģimenes dzīvē. Dodiet viņam<br />
daudz iespēju to darīt!<br />
ir salikts, par uzslavu bērns priecāsies tikpat ļoti kā Jūs.<br />
Bieži vien tās ir acīmredzami mazas lietas, kas bērnu iepriecina.<br />
Spēja darboties ģimenes labā <strong>no</strong>stiprina bērna<br />
pašvērtības sajūtu. Arī kopīgs darbs stiprina ģimenes locekļu<br />
savstarpējās attiecības. Ir taču jauki ar tēvu spēt izbūvēt<br />
mājas bēniņus un redzēt, ka <strong>vecākiem</strong> arī ir mazliet<br />
nepieciešama pa<strong>līdz</strong>ība. Bērnam nav nepieciešama <strong>no</strong>darbināšanas<br />
terapija, bet gan iespējas piedalīties ģimenes<br />
veidošanā.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Tagad Jūsu bērna <strong>laiks</strong> ir ļoti atkarīgs <strong>no</strong> skolas. Tas <strong>no</strong>zīmē,<br />
ka jāpārkārtojas visiem ģimenes locekļiem. Esiet visi<br />
savstarpēji iecietīgi: viss <strong>no</strong>rmalizēsies, kad jau būsit pieraduši<br />
pie lielākajām pārmaiņām.<br />
Ieviesiet kopējus rituālus, ar kuru pa<strong>līdz</strong>ību iedalāt nedēļu.<br />
Tas, vai Jūs, piemēram, katru rītu saucat brokastīs ar skaļu<br />
“kikerigū!” vai arī Jums ir īpašs atvadīšanās rituāls pirms<br />
došanās uz skolu, ir atkarīgs <strong>no</strong> kopējās fantāzijas un vēlmēm.<br />
Tomēr neizvairieties <strong>no</strong> iespējas atsevišķas ikdienas<br />
darbības “kronēt” ar kādu rituālu! Šie “īpašie pīlāri” sniegs<br />
bērnam atbalstu un drošības sajūtu.<br />
Visa ģimene kopā organizējiet kopīgus izbraucienus un izbaudiet<br />
piedzīvojumus (kaut vai tikai prātā vai rotaļu laukumā)!<br />
Kopīgi piedzīvojumi ir īpašs un būtisks atbalsta veids.<br />
Varbūt Jums sagādā prieku ģimenes darbu plāns? Jūs sarakstāt,<br />
kas nedēļā ir jāizdara un ko kurš dara. Tā katrs redz,<br />
cik daudz katrs ģimenes loceklis iegulda ģimenes labsajūtā.
Vispār katrs ieguldījums ir vērtīgs – gan lielo, gan mazo roku veiktais!<br />
Bērnam skola ir darbavieta, kuru aizvien labāk iepazīstat arī Jūs. Dodiet bērnam iespējas apmeklēt arī savu darbavietu un parādiet,<br />
kā esat to iekārtojuši!<br />
Aizvien ņemiet vērā neplā<strong>no</strong>tu laiku, ko varat pavadīt atsevišķi vai kopā.<br />
6 LĪDZ 12 GADUS VECU BĒRNU PAMATVAJADZĪBAS<br />
1. Mīlestība un drošība. Bērns vēlas stabilas, ilgstošas, uzticamas un mīlestības pilnas attiecības, kā arī uzticamību un rituālus ikdienā.<br />
2. Jauna pieredze. Bērns grib aizvien labāk iepazīt savu apkārtni un pats sevi. Kā man patīk skola? Kur ir pasts? Ko var <strong>no</strong>pirkt veikalā?<br />
Kā es kādam lūdzu pa<strong>līdz</strong>ību? Kā ezis iekļūst dārzā?<br />
3. Atzinība un uzslava. Bērniem ir nepieciešama atgriezeniskā saite. Viņi grib saprast, ar ko viņu darbs ir <strong>no</strong>zīmīgs citiem. Viņi mēģina<br />
saprast, kā viņi var būt apmierināti paši ar sevi. Un viņiem jāmācās ieraudzīt, kādās jomās viņiem vēl jāpiepūlas un kur viņiem viss padodas<br />
viegli.<br />
4. Pārskatāmība un orientēšanās. Bērnam ir daudz jautājumu: kas ir pareizi un kas nepareizi? Kas ir būtiski un kas ne? Un kam? Un<br />
kāpēc? Bērns meklē paraugus, ko atdarināt, un skaidras vadlīnijas. Tāpēc <strong>vecākiem</strong> jācenšas izskaidrot savu viedokli un konsekventi<br />
jārāda piemērs.<br />
PARTNERATTIECĪBAS<br />
Mīlestības valodas<br />
Kādreiz veltiet laiku sev un vienkārši brīvi atlaidieties krēslā!<br />
Iekārtojieties ērti un ļaujieties atmiņām: pozitīvais grūtniecības<br />
tests, dzemdību pārdzīvojumi, negulētās naktis,<br />
pirmais zobiņš, spītības lēkmes, spriedze darbā, skaists atvaļinājums,<br />
varbūt pārbūve bērnistabā, skolas gaitu sākums<br />
un, un, un...<br />
Ko gan tikai kopā nedarījāt! Arī Jūsu attiecības <strong>no</strong>stiprinājās<br />
un pilnveidojās. Atklājāt jaunas puses gan partnerī, gan<br />
sevī. Ar kaut ko Jūs varējāt tikt galā labāk, ar kaut ko sliktāk.<br />
No daudziem maziem ikdienas, pārdomu un darbu soļiem<br />
radās ģimene, sava vieta ir gan smiekliem un asarām,<br />
ēšanai un dzeršanai, mīlestībai un niknumam, strīdiem un<br />
salabšanai. Vai esat jau par to kādreiz brīnījušies? Vai apzināties,<br />
cik gan abi daudz darāt, lai ģimenē viss būtu labi?<br />
Kopā saplūst diezgan daudz aktivitāšu, zināšanu un pacietības.<br />
Vai kādreiz jau esat par to kopā pacēluši glāzes? Jo<br />
Jūs varat patiesi ar to lepoties!<br />
Par to, ka attiecībām nav viegli izdzīvot ikdienā, liecina ne<br />
tikai šķiršanās statistika. Mūsu prasības pret attiecībām<br />
pēdējā gadsimtā ir ļoti augušas, un vienlaikus ģimenes dzīves<br />
<strong>no</strong>sacījumi nav kļuvuši vienkāršāki. Nav viegli ikdienas<br />
virpulī aizvien sniegt atbalstu otram. Jo cilvēkiem bieži vien<br />
ir pilnīgi atšķirīgi priekšstati par to, kā viņi atpazīst mīlestību.<br />
Laulību konsultants Garijs Čepmens runā par piecām dažādām<br />
mīlestības valodām un ar tām domā piecus veidus,<br />
kā cilvēki sniedz un saņem mīlestību. Katram cilvēkam ir<br />
viena “mīlestības dzimtā valoda”, un bieži vien abiem partneriem<br />
tā nav vienāda. Lai justos mīlētiem, dažiem cilvēkiem<br />
ir nepieciešama uzslava un atzinība. Citiem ir nepieciešama<br />
personiska divvientulība kā partnerattiecību <strong>laiks</strong>.<br />
Viņi izmanto šo laiku sarunām vai kopīgām aktivitātēm.<br />
Trešā grupa ir cilvēki, kuri mīlestību atpazīst pēc mazām<br />
dāvaniņām, kas nāk <strong>no</strong> sirds. Ceturtā cilvēku kategorija ar<br />
mīlestību saprot gatavību pa<strong>līdz</strong>ēt. Viņiem tā <strong>no</strong>zīmē daudz<br />
mazu laipnību un pakalpojumu, ko dara otra dēļ. Un pēdējai<br />
grupai, lai justos mīlēts, ir nepieciešams maigums.<br />
19<br />
Jūs bērnam esat paraugs arī kā pāris.<br />
Ja rūpīgi kopjat savas attiecības, <strong>no</strong> tā<br />
iegūst visa ģimene.<br />
Ikviens, kurš emocionāli dzīvo <strong>no</strong> maziem mīļiem sīkumiem,<br />
laipni uzvārītu kafiju neuztvers kā mīlestības pakalpojumu.<br />
Arī partneris, kurš pēc komandējuma otram velta daudz<br />
laika, <strong>līdz</strong> ar to ne vienmēr sapratīs: ja kā mīlestības zīmi<br />
otrs gaida kādu suvenīru, tad šim ilgajam laikam nav nekādas<br />
<strong>no</strong>zīmes. Vai dažreiz ir iespaids, ka Jūsu mīlestības<br />
pierādījumi netiek saprasti? Tad vienkārši pajautājiet, varbūt<br />
Jūs runājat dažādās mīlestības valodās, un jau pāris<br />
“svešās valodas” tulkošanas stundas atvieglos savstarpējo<br />
sapraša<strong>no</strong>s.<br />
Arī partnerattiecību tēmā kā vīrietis un sieviete Jūs esat<br />
atdarināšanas paraugs savam bērnam. Attiecību veidošana,<br />
ko viņš mācīsies <strong>no</strong> Jums, būs sākumpunkts viņa paša<br />
pieredzei. Tātad ne vienmēr bērnam ir nepieciešami harmoniski<br />
vecāki! Arī laimīgās partnerattiecībās gadās konflikti.<br />
Bērns <strong>no</strong> Jums grib mācīties to, kā tos var pārvarēt<br />
un atrast labu risinājumu.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Kā pāris šad un tad pavadiet laiku tikai divatā – bez darbiem<br />
un pienākumiem.<br />
Lai savu partneri atklātu aizvien <strong>no</strong> jauna, Jums ir nepieciešams<br />
<strong>laiks</strong> personīgi sev. Piepildītas attiecības <strong>no</strong>zīmē arī<br />
svārstības starp neatkarību un kopību, tuvību un brīvu telpu.<br />
Ar savu partneri aizvien <strong>no</strong> jauna sviniet savas attiecības!<br />
Dariet kaut ko kopā, atrodiet jaunus savstarpējus rituālus!<br />
Bērnam <strong>no</strong>zīmīgi esat abi divi. Tāpēc bērnam svarīgās dienās<br />
jābūt klāt abiem. Piemēram, abi apmeklējiet bērna pasākumus<br />
skolā!
JŪSU PILNĪGI PRIVĀTĀ GALERIJA<br />
Iedomājieties, ka iekšējā dzīve ir galerija, kurā būtu gleznas ar Jūsu dzīves <strong>no</strong>zīmīgiem <strong>no</strong>tikumiem. Jūs droši vien regulāri rīkotu izstādes,<br />
lai izrādītu savus meistardarbus. Tieši tāpat dariet arī savās partnerattiecībās: aizvien ar lepnumu rādiet partnerim savus jaunākos<br />
dzīves mākslas darbus! Apskatiet tos un ieklausieties! Jūs atklāsit pārsteidzošas lietas.<br />
Vācu parapsihologs Mihaels Mēlers ir izstrādājis šīs tēzes kā aktīvu partnerattiecību pamatu. Lūk, trīs būtiskākie aspekti:<br />
1. “es neesmu tu un Tevi nepazīstu.” Visbiežāk mēs domājam, ka mēs <strong>no</strong>teikti pareizi saprotam otru, jo mēs taču viņu mīlam. Mēlers<br />
domā, ka var ļoti mīlēt vienam otru, tomēr tik un tā otra pasauli ir iespējams pazīt pavisam maz, jo tā ir pavisam citāda. Tāpēc ļoti<br />
pa<strong>līdz</strong>ēs tas, ja aizvien saglabāsit zinātkāri;<br />
2. “runāt attēlos ir uzskatāmāk nekā teorētiskos jēdzie<strong>no</strong>s.” Kad savas sajūtas un priekšstatus es ietērpju piemēros un stāstos, citiem<br />
tos saprast bieži vien ir vieglāk;<br />
3. “es pats esmu atbildīgs par savām emocijām.” Mūsu sajūtas ir ļoti <strong>no</strong>zīmīgas <strong>no</strong>rādes, kas mums dara labu un kas nē. Taču mēs<br />
paši arī neesam bezpa<strong>līdz</strong>īgi. Mēs varam uztvert savas emocijas un, lai tiktu ar tām galā, aizvien izmēģināt kaut ko jaunu.<br />
Sākoties skolas gaitām, <strong>vecākiem</strong> rodas jauni uzdevumi. Taisnīgi sadaliet darbus atbilstīgi spējām un interesēm! Ja nepieciešams, pārrunājiet<br />
un aizvien mainiet pienākumu sadalījumu! Dažus darbus var uzņemties vieglāk, zi<strong>no</strong>t, ka tie būs uz pusgadu, nekā tad, ja ir aizdomas,<br />
ka par kaut ko būs jābūt atbildīgam turpmākos desmit gadus. Varbūt Jums abiem nav īpaša prieka par vecāku sapulcēm, taču tās ir<br />
būtiskas Jūsu bērnam. Tātad - mainieties! Lūk, daži praktiski jautājumi, ko varat pārrunāt ar partneri:<br />
Ko skola <strong>no</strong>zīmē Jums?<br />
Kādu skolas izglītību Jūs esat iedomājušies savam bērnam?<br />
Kā Jūs kopā vislabāk varat atbalstīt savu bērnu skolas ikdienā?<br />
Kurš ir kompetentā persona, ja bērnam rodas jautājumi par mājas darbiem?<br />
Kurš runā ar skolotāju?<br />
Kurš iet uz vecāku pieņemšanas laiku/vecāku sapulci?<br />
Kā Jums kā mātei vai tēvam regulāri var būt intensīvs kontakts ar bērnu?<br />
PAPILDU INFORMĀCIJA<br />
Lūkojoties pāri žogam lielajā, plašajā pasaulē!<br />
Valērija nedzīvo tajā pašā pilsētā kā viņas vecvecāki un pat<br />
ne tajā pašā valstī. Tādēļ viņa ir pieradusi Ziemassvētkos<br />
un dzimšanas dienā saņemt <strong>no</strong> <strong>vecākiem</strong> kādu pasta sūtījumu.<br />
Šodien viņa svin savu desmito dzimšanas dienu un nepacietīgi<br />
gaida savu dāvanu. Ierodas pastnieks, un šoreiz<br />
Valērija visvairāk priecājas par vectēva vēstuli. Viņš raksta<br />
par skaitļa “<strong>10</strong>” <strong>no</strong>zīmi, un šoreiz viņa svin ne tikai apaļu<br />
jubileju, bet piedzīvo arī lēcienu uz nākamo skaitļu līmeni.<br />
Valērijai būs jābūt ļoti vecai, proti, jāsagaida simtā dzimšanas<br />
diena, lai atkal izbaudītu šādu brīdi. Šis sa<strong>līdz</strong>inājums<br />
viņu ļoti iespaido.<br />
Pat ja bērns vēl pavisam nesen bija pavisam mazs – pēkšņi<br />
viņš jau ir sasniedzis tāda vecuma robežu, kad pamazām<br />
kļūst par pieaugušo. Kā mierinājums ir tas, ka bērnam un<br />
Jums vēl ir apaļi desmit gadi, lai tiktu galā ar pubertāti un<br />
tās attīstības lielajiem izaicinājumiem. Kas tad <strong>no</strong>tiek? Lēnām<br />
sāk pārveidoties hormonu stāvoklis, un sākas <strong>laiks</strong><br />
pirms pubertātes. Pirmās pubertātes sākuma pazīmes meitenēm<br />
var manīt <strong>no</strong> 8,5 gadu vecuma, puikām – <strong>no</strong> desmit<br />
gadu vecuma. Visredzamākā ir augšana garumā, kas<br />
arī šajā vecumā bērniem var sagādāt grūtības. Viņi kļūst<br />
neveiklāki, kaut kur atduras un nav vairs tik lokani. Meitenēm<br />
lēnām sāk augt krūtis, un daži puikas hormonu ietekmē<br />
kļūst agresīvāki. Šīs fiziskās izmaiņas bēr<strong>no</strong>s bieži rada<br />
nedrošības sajūtu. Viņi sāk visu kritizēt, kļūst atkal spītīgi<br />
vai nekaunīgi vai arī vairāk <strong>no</strong>slēdzas sevī. Mācīšanās ar<br />
<strong>vecākiem</strong> vai arī tikai ātra jautājumu uzdošana kādreiz<br />
20<br />
Priekšā ir nākamie lielie soļi – skolas<br />
<strong>no</strong>maiņa un pubertātes sākums: pārvariet<br />
tos kopā ar bērnu!<br />
pirms klases darba kļūst neiespējama. Lai vai cik nepatīkami<br />
tas bieži vien ir <strong>vecākiem</strong> – tie ir būtiski soļi ceļā, kā kļūt<br />
pieaugušam. Šajā dzīves posmā ir daudz skaistu mirkļu:<br />
bērns patstāvīgi atklāj interesi par <strong>no</strong>teiktu tēmu. Varbūt<br />
tagad Jūsu meita pilnībā <strong>no</strong>dodas futbolam, un pēkšņi izrādās,<br />
ka par kādu komandu zina vairāk nekā Jūs. Varbūt<br />
dēls sāk interesēties par vēsturi un kādā izstādē orientējas<br />
daudz labāk nekā gids.<br />
Bērns vēlas vairāk būt ar sava vecuma – un lielākoties ar<br />
sava dzimuma – bērniem vai arī ar <strong>vecākiem</strong> brāļiem vai<br />
māsām. Aizvien <strong>no</strong>zīmīgāki kļūst draugi. Visi ģimenes <strong>no</strong>teikumi<br />
pēkšņi tiek atmesti, jo nav derīgi. Tās visas ir pazīmes,<br />
ka tuvojas lielas pārmaiņas. Tas attiecas arī uz bērna<br />
galve<strong>no</strong> <strong>no</strong>darboša<strong>no</strong>s, proti, skolu.<br />
Sākumskolas <strong>no</strong>maiņa uz nākamo skolu gandrīz visiem bērniem<br />
<strong>no</strong>zīmē lielu pārkārtoša<strong>no</strong>s, un visiem ģimenes locekļiem<br />
ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Katrā stundā ir cits skolotājs,<br />
un pēkšņi ir jauni mācību priekšmeti, par kuriem bērni nekad<br />
vēl nav dzirdējuši. Pēkšņi ir pazuduši daudzi vecie<br />
draugi <strong>no</strong> sākumskolas. Un “stulbo” mājas darbu arī ir<br />
kļuvis vairāk. Liekot roku uz sirds – vai tad tas izklausās<br />
ļoti vili<strong>no</strong>ši?
Bērni labprāt pieņem jaunus izaicinājumus, taču viņiem ir nepieciešams labs atbalsts. Tāpēc:<br />
<strong>no</strong>sviniet sākumskolas beigas, sarīkojot svētkus – tieši tāpat, kā svinējāt skolas gaitu sākumu! Bieži vien svētkus rīko iepriekšējais<br />
klases audzinātājs. Piedalieties un šo atvadīša<strong>no</strong>s veidojiet kopā! Kopā ar bērnu padomājiet, kā varētu labi<br />
pavadīt šo laiku;<br />
kopā ar bērnu sagatavojieties skolas izvēlei! Bērnam tagad aiz muguras jau ir četri skolas gadi un viņa spējas ir kļuvušas<br />
acīmredzamas. Bērns ir kļuvis pašapzinīgāks. Ņemot vērā šo pieredzi, Jūs varat kopā padomāt, kas Jums un bērnam<br />
ir īpaši būtiski nākamajā skolā, tad savlaicīgi meklēt skolu, kas vislabāk atbilst kopējiem priekšstatiem.<br />
Padomi <strong>vecākiem</strong><br />
Nebrīnieties, ja deviņu vai desmit gadu vecumā bērns atkal sāk kļūt nekaunīgs un spītīgs!<br />
Tie ir pirmie pubertātes priekšvēstneši. Tagad bērnam vairāk nekā jebkad ir nepieciešama<br />
mīlestības pilna izpratne un skaidras robežas.<br />
Līdzīgi kā spītības posmā Jums kā <strong>vecākiem</strong> pubertātē atkal jāpamato kādreiz <strong>no</strong>runātie<br />
<strong>no</strong>teikumi un jāvie<strong>no</strong>jas par tiem.<br />
Uzticieties savām spējām: tagad Jūs mīlat un audzināt savu bērnu jau vairākus gadus un<br />
aizvien kopā esat atraduši labus risinājumus. Kāpēc gan pubertātē būtu jābūt citādi?<br />
Katra situācija, kas saistīta ar pubertāti, nav jāpārvar vienatnē. Gūstiet atbalstu vecāku<br />
izglītošanas semināros, lasot grāmatas vai uzklausot ekspertu padomus ģimeņu konsultāciju<br />
centros!<br />
SKOLAS NOMAIŅA – BŪTISKS LĒMUMS!<br />
21<br />
VAI ZINĀJĀT, KA:<br />
..pubertāte vidēji ilgst desmit gadus?<br />
Bieži vien to sa<strong>līdz</strong>ina ar<br />
dzemdībām: dzemdībās aizvien<br />
mainās sāpju un atelpas brīži, un<br />
tieši tāpat ir pubertātē: mainās<br />
<strong>no</strong>gurdi<strong>no</strong>ši un atpūtas posmi. Bērnam<br />
vienkārši ir vēl nepieciešams<br />
dažus gadus ilgs <strong>laiks</strong>, kamēr viņš<br />
kļūs pieaudzis.<br />
Pat ja mums personiski ir iespaids, ka sākumskolas vecuma bērni vēl ir pavisam tālu <strong>no</strong> profesijas izvēles, šajā vecumā jau<br />
kļūst redzami iespējamie virzieni nākotnē. Kopā ar otru vecāku padomājiet, kādas ir bērna stiprās un vājās puses. Tāpat<br />
domājiet par spējām, par kurām neliek atzīmes skolā, piemēram, draudzīgumu, roku veiklību, izpa<strong>līdz</strong>īgumu iepirkumu somu<br />
nešanā, labu kārtību skolas somā vai uzticamību, šķērsojot ielu. Kādi dažādi skolu veidi var būt piemēroti? Izvēloties<br />
skolu, var ņemt vērā šādus apsvērumus:<br />
bērna dotības un mācīšanās veids;<br />
sasniedzamība;<br />
ģimenes finansiālās iespējas un<br />
pārdomas par turpmāko izglītību.<br />
Apsveriet to kā pieaugušais, tad parunājiet arī ar bērnu par viņa vēlmēm! Kopā ar bērnu savā apkārtnē apmeklējiet atvērto<br />
durvju dienas dažādās skolās un skolu tipos! Visbiežāk bērns vēlas iet turp, kur mācīsies vairums vai labākie viņa draugi.<br />
Kā pieaugušajam Jums ir plašāks redzesloks, un Jūs varat padomāt arī par bērna profesionālo nākotni. Kā arī Jūs zināt, ka<br />
katrā vecumā aizvien kaut kas jāmācās papildus, ja ir vēlme saglabāt prasmes dzīvē un kvalifikāciju arī darba tirgū. Tātad<br />
bērnam ir ļoti būtiski, lai arī turpmāk viņš nezaudētu prieku mācīties.
Papildu informācija<br />
Interneta resursi:<br />
Diskusiju portāli <strong>vecākiem</strong><br />
www.calis.lv<br />
www.maminuklubs.lv<br />
www.mammam.lv<br />
www.tetiem.lv<br />
Informācija bērniem, pusaudžiem, <strong>vecākiem</strong> un profesionāļiem par bērniem drošu internetu<br />
www.drossinternets.lv<br />
www.draudzigsinternets.lv<br />
www.dzimba.lv<br />
Likumu un <strong>no</strong>teikumu bezmaksas datubāze www.likumi.lv<br />
Informācija par pa<strong>līdz</strong>ību krīzes situācijās<br />
Bezmaksas juridiskā pa<strong>līdz</strong>ība personām, kuras cieš <strong>no</strong> partnera vardarbības ģimenē<br />
Cita veida pa<strong>līdz</strong>ība<br />
Informācija par vecāku pabalstiem un atvaļinājumiem<br />
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras interneta lapas sadaļa „Pabalsti”<br />
Labklājības ministrijas interneta lapas sadaļa „Noderīga informācija ģimenēm”<br />
Bukleti, rokasgrāmatas un metodiskie materiāli:<br />
Buklets „Kas jāzina, pirms doties peļņā uz ārzemēm”<br />
Buklets „<strong>10</strong> soļi veiksmīgai bērna audzināšanai”<br />
Video materiāli par atkarībām – „Atkarība-alkohols”, „Atkarība-narkotikas”, „Atkarība-cigaretes”,<br />
„Atkarība-dators”<br />
22
Change language