jūlijs - Nodarbinātības Valsts Aģentūra

nva.lv

jūlijs - Nodarbinātības Valsts Aģentūra

Reāla pasaka par...

Kā Talsos

samazinās

bezdarbs

Izdzīvošanas

matemātika

Bezdarbnieka

tiesības un pienākumi

2/2006

DARBDIENA

Žurnāls visiem, kas darbu meklē un piedāvā

1


?

8007700

katru dienu no 8:00 līdz 22:00

Nodarbinātības

valsts aģentūras

bezmaksas tālrunis

Saturs

Tālākizglītība

Būt nagu meistaram ir prestiži! 2, 3

Saruna ar mācību koordinatori Elīnu Kalvi

Darba devējs

Mašīnbūve – otra pelnošākā nozare Latvijā 4, 5

Stāsta Arnis Petrānis, Mašīnbūves un metālapstrādes

uzņēmumu asociācijas valdes loceklis

Darbs reģionos

Kā Talsos samazinās bezdarbs 7

Saruna ar Andri Veršānu, NVA Talsu filiāles vadītāju

Mēs neesam kantoristes 8, 9

Tā apgalvo nodarbinātības organizatores

Egija Ērgle un Elita Jansone

Izdzīvošanas matemātika 10, 11

Pieredzē dalās Gunta Belševica,

Sabiles aprūpes biedrības “Kalme” priekšsēdētāja

Reāla pasaka par Talsu frizierēm 12, 13

Mazo uzņēmēju lielās grūtības 14, 15

Uzņēmēji Aivars Verneckis un Aivars Maķevics

NVA 15 gadi

Starptautiskā konference “Ceļā uz darbu!” 16

© Darbdiena

Reģistrācijas nr. 000700565

www.nva.lv

Galvenā redaktore Gunta Barbāne

Redaktors Aivars Bērziņš

Fotogrāfs Dainis Platacis

Redakcijas adrese: K. Valdemāra 38, Rīga, LV-1010

E-pasts: darbdiena@nva.lv

Tālrunis: 7021744, fakss: 7270253

Maketēts un iespiests SIA “ULMA”

Pārpublicējot atsauce uz izdevumu obligāta.

Publicētie materiāli ne vienmēr atspoguļo NVA

un redakcijas viedokli.

Bezmaksas izdevums

Skolēni

par darbu vasarā

Šovasar jau trešo reizi NVA īsteno projektu par skolēnu

nodarbinātību vasaras brīvlaikā. Pēc aizvadītās vasaras

NVA uzaicināja skolēnus uzrakstīt par gūto darba pieredzi.

Saņēmām necerēti daudz vēstuļu ar siltiem pateicības

vārdiem, kas adresēti darba devējiem un darba vadītājiem.

ILZE BROKANE

Darbs SIA “Vita mārkets” veikalā

“Elvi”, Limbažu rajonā

Laiks nestāv uz vietas, nemanot

pienāca mana pēdējā darba diena. Gāju

prom ar skumjām, jo bija tik ļoti pierasts,

taču zināju, ka veikalā varu atgriezties –

tas bija kļuvis par otrajām mājām. Arī

tagad ieeju un vienmēr gribas kaut ko

piekārtot un piepalīdzēt.

Mani priecē tas, ka neesmu aizmirsta.

2005. gada jūlijā kopā ar pārējiem veikala

darbiniekiem piedalījos “Vita mārkets”

sporta spēlēs, kur ieguvām pirmo vietu.

Augustā mani apsveica dzimšanas dienā.

Kopīgi bijām uz Ingus Pētersona koncertu

un citiem pasākumiem. Gribētos ticēt, ka

citur ir tikpat jauki veikala vadītāji kā mana

Kristīne. Manuprāt, tas tāpēc, ka viņa pati

ir jauna. Gribētu arī turpmāk strādāt šajā

veikalā!

IEVA SVAMPE

Darbs SIA “Janvari”, Talsos

Pagājušā pavasarī dzima doma papelnīt

naudiņu, kura būtu tikai un vienīgi mana,

taču darbu ir grūti atrast. Tāpēc atmetu šo

domu un aizmirsu. Kādu dienu mamma

ieteica pieteikties Nodarbinātības valsts

aģentūrā, kur meklē skolēnus darbam

vasarā.

Saņēmu uzaicinājumu strādāt SIA “Janvari”,

kas labiekārto manu dzimto pilsētu

Talsus. Piekritu, domāju, ka darbs man

varētu patikt. Gāja grūti. Darbs nebija no

vieglajiem un arī atalgojums minimāls.

Taču no darba vadītājas Ievas Bērziņas un

viņas kolēģēm dzirdējām tikai vislabākās

atsauksmes par mūsu veikumu. Saņēmu

savu pirmo algu. Žēl bija tērēt.

Šogad neplānoju strādāt. Taču vasaras

sākumā bija iecerēts ceļojums, ko daļēji

segt apsolīja ome. Nolēmu meklēt darbu.

Atkal devos uz SIA “Janvari”. Šogad darbi

bija mazliet citādi, interesantāki. Ieguvu

jaunus draugus.

Algas dienā mūs sagaidīja īpašs

pārsteigums – minimālās algas vietā uz

rokas saņēmām 100 latus! No priekiem

nezināju, kur likties. Pa ceļam uz mājām

savējiem nopirku kūku.

JĀNIS AKMENTIŅŠ

Darbs lielveikalā “Rimi”,

Tukuma rajonā

Par darbu vasarā ieinteresējos jau

Ķīpsalas izstādē “Skola 2005”, kur

piedalījās arī Nodarbinātības valsts

aģentūra. Man ieteica pēc iespējas ātrāk

doties uz NVA Tukuma filiāli. Tā arī izdarīju.

Sarakstā biju pirmais, kurš vēlējās strādāt

vasaras brīvlaikā.

Augustā es strādāju veikalā “Rimi”.

Darbs man ļoti patika. Darba līgumā

bija ietverti mani pienākumi un tiesības,

arī darba grafiks. Diena sākās astoņos

no rīta. Tā kā dzīvoju Degoles pagastā,

9 kilometrus uz darbu braucu ar

velosipēdu. Strādāju 7 stundas. Bija arī

pusdienas pārtraukums. Man iedeva

T-krekliņu ar uzrakstu “Vasara – darbs”. Pie

krūtīm bija piespraude “Jānis. Es mācos.”

Strādāju ar Juri pie bezalkoholiskajiem

dzērieniem. Juris bija mierīgs, nosvērts,

visu parādīja un iemācīja, kā noformēt

dokumentus. Nekādus aizrādījumus par

darbu nesaņēmu.

Ar samaksu esmu apmierināts.

Saņēmu uz rokas 71 latu, tikpat pelna

mana mamma. Mans tēvs ir miris.

Par nopelnīto nopirku skolas drēbes.

Grāmatas nopirka vecvecāki. Šogad

beidzu Tukuma 2. vidusskolas 10. klasi

ar komercdarbības novirzienu, un “Rimi”

vadītāji man atkal vasarā apsolīja darbu,

par to ļoti priecājos.

1


Tālākizglītība Tālākizglītība

KAS JĀZINA

BEZDARBNIEKIEM

Bezdarbnieks ir cilvēks,

kurš zaudējis darbu un

vēlas atsākt strādāt, ir

reģistrējies Nodarbinātības

valsts aģentūrā un ieguvis

bezdarbnieka statusu.

Kur iegūt bezdarbnieka statusu

Pilsonim, kurš zaudējis darbu, jādodas

uz Nodarbinātības valsts aģentūras filiāli

pēc deklarētās dzīvesvietas.

Kādi dokumenti nepieciešami,

lai reģistrētos par bezdarbnieku

Reģistrējoties Nodarbinātības valsts

aģentūras filiālē pēc deklarētās dzīvesvietas,

nepieciešami šādi dokumenti:

• pase vai personu apliecinošs

dokuments;

• deklarēto dzīvesvietu apliecinošs

dokuments;

• algas nodokļa grāmatiņa.

Kam ir tiesības saņemt bezdarbnieka

statusu

Bezdarbnieku un darba meklētāju

atbalsta likuma 10. pants nosaka, ka

tiesības uz bezdarbnieka statusu pēc

reģistrēšanās Nodarbinātības valsts

aģentūrā atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai

ir personai, kas:

• ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis

vai ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās

atļauju, vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās

atļauju un ir Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa,

vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušas

personas laulātais; vai ir saņēmusi

termiņuzturēšanās atļauju sakarā

ar alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijā;

• nestrādā (nav uzskatāma par

darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā

ar likumu “Par valsts sociālo

apdrošināšanu”);

• meklē darbu;

• ir darbspējīga un gatava nekavējoties

stāties darba attiecībās;

Būt nagu meistaram

ir prestiži!

Viena no pieprasītākajām profesijām NVA mācību kursā ir nagu kopšanas

speciālists. Uz šo, tāpat kā uz friziera vai florista, prasmju apgūšanu

bezdarbnieces gatavas gaidīt mēnešiem. Kāpēc? Speciālisti uzskata, ka

daudzas šos arodus izvēlas praktisku apsvērumu dēļ – ja nenoderēs

maizes pelnīšanai, nekad nebūs par lieku pašu mājās, jo katra sieviete

grib būt skaista un moderna. Šoreiz saruna ar Latvijas Neatkarīgās

inspekcijas mācību koordinatori ELĪNU KALVI, kura vada NVA grupas

cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tās grupas, kurās mācās galvenokārt

jaunās māmiņas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma.

Kur var apgūt nagu kopšans speciālista

iemaņas?

Par nagu kopšanas speciālistiem mācās

ne vien Rīgā, bet arī Gulbenē, Alūksnē,

Madonā, Cēsīs, Valkā, Liepājā un citviet.

Visur šī profesija ir prestiža. Mācīties ir grūti.

Jābūt gana lielam gribasspēkam. Jūnijā no

12 klausītājām mācības pabeidza 11. Rajonos

daudzviet organizējam tikai sešu cilvēku

grupas.

Šogad sešos mēnešos esam sagatavojuši

savus instrumentus, bet tāds “čemodāniņš”

maksā vismaz 300 latu. Latvijā ir četras

licencētās firmas, kam ir tiesības mācīt šā

profila speciālistus, taču par bargu naudu

strādā vēl vismaz desmit firmas, kuru diplomi

nav atzīti. Gribētāju netrūkst, jo daudzi pēc

tam attīsta individuālo biznesu un strādā kā

pašnodarbinātas personas.

Vai tad nagus vērtē pēc diploma?

Tā ir ļoti sarežģīta un komplicēta profesija.

Pamatgrupās mācām tikai klasisko manikīru

2 septiņas 12 cilvēku grupas – gandrīz 100 na- un pedikīru. Tiem, kuri vēlas strādāt šajā jomā

3

gu kopšanas speciālistus. Labi, ja trešdaļa

no tiem strādās specialitātē, jo būt par

nagu meistaru ir dārgs prieks. Katram vajag

un turpināt mācīties, jārēķinās vēl vismaz

ar 300–350 latiem. Profesionāļi sevi attīsta

un pilnveido jau augstāka līmeņa kursos,

piemēram, lai iemācītos, kā pieaudzēt nagus

vai tos modulēt, proti, iekrāsot atbilstoši

matu tonim vai tērpam. Pilnīgi jauna ievirze

ir nagu dizains. Tā ir nagu apzīmēšana, līdzīgi

tetovējumiem.

Vai tas attiecas tikai uz sievietēm?

Bērniem nagus negriež manikīra izpratnē,

tos apvīlē.

Vai vīrietis, kurš vēlas manikīru, ir

perverss?

Ko jūs! Ikvienam jārūpējas par savu izskatu,

jo vairāk – par rokām. Varu piebilst, ka īpaša

problēma ir nagu graušana. Ar to jācīnās arī

nagu meistaram.

Galvenokārt šo profesiju apgūst un tajā

strādā sievietes, bet dažviet uz to pretendē

arī vīrieši. Par to, kurš labāks, lai liecina viņu

darbs.

• ir sasniegusi 15 gadu vecumu;

• nav sasniegusi valsts vecuma

pensijas piešķiršanai nepieciešamo

vecumu;

• neiegūst izglītību klātienē vispārējās

vidējās vai profesionālās vidējās izglītības

iestādē, izņemot vakarskolu;

• neveic komercdarbību vai tās

komercdarbība apturēta saskaņā ar

normatīvajiem aktiem;

• nav pilnā valsts apgādībā.

Par darbspējīgu uzskatāma arī persona,

kurai noteikta invaliditāte, izņemot

gadījumus, kad Veselības un darbspēju

ekspertīzes ārstu valsts komisija ir

noteikusi 100 procentu darbspēju

zaudējumu.

Lēmumu par bezdarbnieka statusa

piešķiršanu, ja persona atbilst visiem

iepriekšminētajiem kritērijiem un ir

uzrādījusi normatīvajos aktos noteiktos

dokumentus, Nodarbinātības valsts

aģentūra pieņem vienas darba dienas

laikā.

Kādi dokumenti ik mēnesi

jāuzrāda vai jāiesniedz NVA, lai

apliecinātu savu bezdarbnieka

statusu

Nodarbinātības valsts aģentūras filiālē

pēc deklarētās dzīvesvietas jāuzrāda šādi

dokumenti:

• pase;

• algas nodokļa grāmatiņa;

• pēc NVA darbinieku pieprasījuma

jāiesniedz arī izziņa par deklarēto

dzīvesvietu.

Ja bezdarbnieks stājies darba

attiecībās vai mainījis dzīvesvietu, par

to nekavējoties jāinformē NVA. Mainot

dzīvesvietu, jāstājas NVA uzskaitē jaunajā

deklarētajā dzīvesvietā.


4

Darba devējs

PAR BEZDARBNIEKA

STATUSA

ZAUDĒŠANU

BEZDARBNIEKA STATUSA ZAU-

DĒŠANAS PAMATS VAR BŪT:

• darba ņēmēja vai pašnodarbinātā

statusa iegūšana uz

nenoteiktu laiku vai uz laiku, kas

ilgāks par diviem mēnešiem,

saskaņā ar likumu “Par valsts

sociālo apdrošināšanu”, izņemot

iesaistīšanos nodarbinātības pasākumos;

• valsts vecuma pensijas piešķiršanai

nepieciešamā vecuma

sasniegšana;

• nonākšana pilnā valsts apgādībā;

• izglītības iegūšanas sākšana

klātienē vispārējās vidējās vai

profesionālās vidējās izglītības

iestādē, izņemot vakarskolu;

• atteikšanās no piemērota darba

piedāvājuma divas reizes;

• bezdarbnieka pienākumu nepildīšana

bez attaisnojoša iemesla;

• nepatiesu ziņu sniegšana bezdarbnieka

statusa iegūšanai un

saglabāšanai;

• pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi

ārpus Latvijas;

• iesaukums valsts obligātajā

militārajā dienestā;

• 100 procentu darbspēju zaudējums;

• atjaunošana darbā ar tiesas

spriedumu;

• atteikšanās no bezdarbnieka

statusa, iesniedzot attiecīgu paziņojumu

NVA;

• bezdarbnieka nāve.

Lēmumu par bezdarbnieka statusa

zaudēšanu pieņem NVA vienas

darba dienas laikā.

Mašīnbūve –

otra pelnošākā nozare Latvijā

Kad no mūsu ikdienas leksikas pazuda rūpnīcu nosaukumi VEF, RER,

RAF, RVR u. c., aizmirsām arī par mašīnbūvi. Taču izrādās, ka Latvijā

patlaban ir 116 mašīnbūves uzņēmumu, kuru apgrozījums gadā sasniedz

1 miljardu eiro. Šajos uzņēmumos strādā 32,5 tūkstoši cilvēku. To stāsta

ARNIS PETRĀNIS, pārtikas uzņēmumu nestandarta iekārtu ražotnes

SIA “Peruza” valdes priekšsēdētājs un Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes

uzņēmumu asociācijas valdes loceklis.

Ekonomika iznīkst – tāds ir dominējošais

viedoklis mums pašiem par savu valsti. Vai

tas atbilst patiesībai?

Tā ir maldīga informācija. Piedaloties Valsts

prezidentes uzņēmēju delegācijās, lai vairotu

kontaktus ar ārzemju partneriem, esmu

pārsteigts par to, cik maz mūsu komersanti,

firmu vadītāji, pat banku prezidenti zina par

notikumiem pašu mājās.

Tagad galvenokārt strādājam eksportam

uz Vāciju un citām Eiropas valstīm. Tās

ir iekārtas, darbagaldi, mašīnas, kā arī

piekabes un cita veida tehnikas aprīkojums.

Piemēram, vagonbūvētāji nespēj pat izpildīt

visus “Latvijas Dzelzceļa” pasūtījumus, kur

nu vēl Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas vajadzības,

kam nepieciešams ritošā sastāva

remonts. Attīstās arī gluži jaunas nozares

un firmas. Mums ir divi aviācijas iekārtu

uzņēmumi, kas izgatavo dažādas iekārtas un

aprīkojumus lidostām. Arī viņi nespēj realizēt

visus pasūtījumus.

Daudzi sāka darbu ar ārzemju investīcijām.

Piemēram, “Singler” mašīnbūves uzņēmums

Daugavpilī, kas ražos lauksaimniecības

iekārtas un aizstāj radniecīgu uzņēmumu

Ungārijā. Piņķos ir ražotne, kas izgatavo

komplektējošās daļas “Volvo” un “Scania”

kravas mašīnām. Vairākas rūpnīcas ir arī

Liepājā. Atguvusies “Tosmare”, sevi pieteicis

“Metālameistars”, kas galvenokārt strādā

eksportam.

Nopietnu stimulu deva pievienošanās

Eiropas Savienībai un ESF līdzekļi. Teikšu par

savu uzņēmumu – iekšējam tirgum sevi pat

nereklamējam. Strādājam Zviedrijai, Vācijai

un citām valstīm. Tas ir tirgus, kas profesionāli

jāapgūst. No maza uzņēmuma, kas nezināja,

kāda būs tā nākotne, esam attīstījušies

par nopietnu partneri. Tagad Muceniekos

būvējam savu rūpnīcu. ES atviegloja tērauda

importa regulas – tagad varam strādāt ar vācu,

zviedru, somu tēraudu. Rīgas noliktavā ir visi

pieprasītākie materiāli, vienīgi specifiskie

nedaudz jāuzgaida.

Kaut gan mašīnbūves uzņēmumu skaits

var pārsteigt, tie vairs nav vecie giganti,

drīzāk gan nelielas, kompaktas ražotnes

ar modernu tehnoloģiju. Taču pagājis arī

laiks, un jūsu nozares speciālisti kļuvuši

par deficītu. Ko tagad darīt?

Asociācijā esam runājuši par tiem

cilvēkiem, kas dažādu apstākļu dēļ ir aizgājuši

strādāt citās nozarēs. Tāpēc nepieciešama

pēcizglītība vai pārkvalifikācija. Tas ir viens

no veidiem, kā atgūt speciālistus, kaut arī viņi

būtu pensijas vecumā. Viņiem būs pat vieglāk

ielēkt vilcienā, nekā mums sagatavot jaunu

speciālistu. Visu cieņu cilvēkiem, kuri visu

mūžu nodarbojušies ar mašīnbūvi un nav

nolaiduši rokas! Vienubrīd metālapstrādē

bija ārkārtīgi smagi. Tad notika tirgus

pārorientācija. Ikvienam uzņēmumam ir

nepieciešams savs profils un specializācija.

Tāpēc līdztekus veidojas servisa uzņēmumi.

Uzturēt palīgsaimniecību nav izdevīgi, jo ir

pārāk dārgi. Mani gan priecē, ka 2005. gadā

pirmoreiz Tehniskajā universitātē mūsu

specialitātē atkal bija neliels konkurss.

Vai drīzumā nebūs jāieved profesionālais

darbaspēks no ārzemēm?

Neviens uz šejieni nebrauks. Pat ne no

Krievijas! Tur ir lielākas algas nekā pie mums.

Iespējams, no Moldovas, bet arī tad jārada

divreiz labāki apstākļi, kā tas bija Īrijā.

Uzņēmumos, kas strādā konkrētam

tirgum, jau šodien vidējā alga ir 500 latu. Un

tā nav aplokšņu nauda. Tāpēc arī veidojas

“Ja cilvēks vēlas strādāt un kaut ko sasniegt, tad arī būs rezultāts.” Arnis Petrānis

konkurence darba tirgū un viena firma

pārpērk citas firmas labākos speciālistus.

Vai asociācija nav plānojusi pasākumus,

kas sekmētu šīs nozares darbinieku

tālākizglītošanos?

Pašlaik ar to nodarbojamies. Jo to nosaka

arī vēsturiskā specifika – mašīnbūve sabruka,

daudzi uzņēmumi izveidojās no jauna.

Pašlaik mašīnbūve ir salīdzinoši neliela un

nav tik spēcīga, jo vēl nav rezerves resursu,

kurus varētu veltīt izglītībai. Tie jāiegulda

attīstībā, lai nodrošinātu darbavietas. Arī

darba algas nemitīgi aug. Esam nonākuši

pie risinājuma, ka Mašīnbūves asociācija

uzņemas virsvadību par kvalifikācijas celšanas

programmu un tad, aptaujājot uzņēmumus,

veido kursus. Mans uzņēmums

nav no pašiem mazākajiem, taču nav arī

liels – 35 cilvēki. Ir visai problemātiski kādu

izraut no ražošanas un nosūtīt uz kursiem.

Varbūt lētāk kādu mūsu augstskolas

beidzēju aizsūtīt paskoloties uz ārzemēm?

Pieredze liecina, ka tie paši inženieri,

kas ienākuši mūsu uzņēmumā kā jaunie

speciālisti, jāmāca nevis tad, kad beiguši,

bet gan tad, kad vēl mācās. Tā tas notiek

gadus piecus. Trīs puiši ir stabili ienākuši

mūsu kolektīvā. Viens no viņiem uzvarējis

konkursā un dosies uz Bavārijas Tehnisko

universitāti. Viņam studijas ir apmaksātas.

Puisis ar galvu un labu perspektīvu. Dievs

dod, lai viņš atgrieztos! Mūsu likumdošana

neparedz materiālu atbalstu mācību laikā

un nosacījumus, ka viņam jāatgriežas

uzņēmumā, kā tas bija krievu laikā.

Cik no 35 darbiniekiem ir melnstrādnieku?

20 ir tie, kas strādā ar rokām un galvu, no

tiem aptuveni četri, kuri ir mazāk kvalificēti.

Pavisam nesen jaunieši pameta skolu,

lai ietu strādāt, jo izglītībai nebija nekādas

vērtības. Melnais varēja nopelnīt divas,

pat trīs reizes vairāk nekā inženieris. Laiki

mainījušies. Cik pieprasīti ir palīgstrādnieki,

tautā dēvēti par melnstrādniekiem?

Mašīnbūves sektors ir ar augstu pievienoto

vērtību, tāpēc strādnieki bez specialitātes

ir maz pieprasīti. Dažkārt viņi ir vajadzīgi

produkcijas iepakošanai vai transportēšanai.

Tā kā trūkst kvalificētu speciālistu, nereti no

palīgstrādniekiem veidojam speciālistus.

Galarezultāts ir atkarīgs no cilvēka. Ja viņš

vēlas strādāt un kaut ko sasniegt, tad arī būs

rezultāts.

Kādas prasības izvirzāt pretendentam?

Nevienam uz pieres nav rakstīts, cik viņš ir

labs un jauks. Parasti tie, kas atnāk, prasa, ko

darīšu vai arī cik par to maksās. Tad saruna

ir īsa.

Visi tiek pieņemti uz pārbaudes laiku:

pirmie divi mēneši ir pieslīpēšanās, lai

iepazītu uzņēmumu un kolektīvu, jo pat

kvalificētam darbiniekam nepieciešams šis

laiks, lai adaptētos vidē. Šajā laikā var noteikt

cilvēka spējas, kas viņam padodas – ātrie

darbi vai domāšana.

Vai jums ir pretenzijas pret to, ka darbā

piesakās bezdarbnieki?

Man nav nekādu iebildumu. Arī tagad pie

mums strādā divi bijušie bezdarbnieki. Dzīve

nav lielceļš. Neviens nezina, kur un kad

Darba devējs

nomaldīsimies. Galvenais, lai cilvēks gribētu

strādāt.

Jūs esat uzņēmējs ar pieredzi. Interesanti,

kāpēc darba devēji negrib ņemt darbā

jauniešus pēc arodskolas beigšanas?

Mašīnbūves asociācijā norisinās polemika

par izglītību: kam jāpievērš uzmanība un kā

mēs – ražotāji – varētu ietekmēt mācību

sistēmu. Sagatavotības līmenis nudien ir

diezgan vājš, arī tehniskais nodrošinājums

skolās neatbilst pieprasījumam. Frēzētājus,

piemēram, vispār nesagatavo. 2005. gadā

šādas specialitātes nebija. Arī tautā zināmo

atslēdznieku vairs nav, jo viņus aizstājuši

tehniķi iestādītāji un tamlīdzīgi speciālisti.

Samērā labi ir metinātāji, kurus sagatavo

3. arodskola. Toties nav vairāku pamatprofesiju,

kuras ir nepieciešamas daudzās

nozarēs, kas saistītas ar materiāliem

un to komplektāciju. Daži to dēvē par

šmucīgu nozari. Pat no arodskolām

nenāk strādātgribētāji. Pēdējā valdes sēdē

secinājām, ka pieprasījums pēc darbarokām

ir trīsreiz lielāks par piedāvājumu.

Agrāk arodskolām bija bāzes uzņēmumi.

Vai jūs uzņemtos mācīt, teiksim, grupu?

Grupu ne! Nupat biju 3. arodskolā, lai paņemtu

praktikantus un apjaustu,uz ko viņi ir spējīgi.

Izrādījās, ka nav ko ņemt, jo visi jau “sadalīti”. Tie,

kuri grib strādāt, paši atrod sev vietu.

Kur ir klupšanas akmens?

Sāksim ar pamatiem – jāpaaugstina

pamatskolas prestižs un izglītības loma

kopumā. Šodien mācīties nav moderni. Daļa

grib, bet vairumam tas ir apgrūtinājums. Skola

pielāgojas pēdējiem. Un tas mani uztrauc.

Vidusskolā pārtrauktas jebkādas praktiskās

mācības, piemēram, tā pati darbmācība.

Tas pats attiecas arī uz aroda apguvi.

Piemēram, jaunietis beidz arodskolu, un kas

gan viņam traucē kļūt par amatnieku? Taču

līdz amata meistara godam jānoiet garš ceļš.

Agrāk, ja sūtīja mācīties pie amatnieka,

viņam arī maksāja par mācekli. Vienalga,

vai tas bija graudā vai naudā. Māceklim

bija jāstrādā par vēdera tiesu. Kvalificēts

amatnieks nav ieinteresēts noņemties ar

puišeli un tērēt savu dārgo laiku, turklāt,

skat, čalis sabojās tavus instrumentus un

viņš vēl būs jāmudina strādāt. Mēs saviem

amatniekiem piemaksājam, ja kādu paņemam

pieskatīšanai.

Cik liela ir kadru mainība jūsu uzņēmumā?

Ir kodols, kas nemainās, un kontingents,

kas rotē. Mūsdienu ražošana ir nežēlīga, tā

iejūgta līgumu un līgumsaistību grožos.

5


6

Vēstules

Piekto reizi

bezdarbniece

Liepājniece Gunta Čiževska meklējusi

darbu visdažādākos veidos, lasījusi sludinājumus,

sūtījusi pieteikumus, uzklausījusi

draugu un paziņu ieteikumus, arī

pati sacerējusi publikācijas avīzēs.

Pašlaik jau piekto reizi esmu bezdarbniece.

Tas ir noticis pēc tam, kad esmu jau sasniegusi

četrdesmit gadu vecumu.

Pirmo reizi par bezdarbnieci kļuvu Latgalē,

kamēr sēdēju mājās ar jaunāko bērnu. Otro reizi

liktenis šo pašu joku izspēlēja jau Vidzemē, kad

darbu vienlaikus zaudējām seši cilvēki. Kamēr

saņēmu pabalstu, jutos puslīdz cilvēcīgi. Pēc tam

iestājās depresija. Nervus bendēja arī neciešamie

sadzīves apstākļi.

Man tomēr radās vēlēšanās sevi apliecināt,

paveikt kaut ko nozīmīgu. Tolaik radās raksts “Kā

Pelnrušķītei kļūt par Princesi jeb dažas idejas lauku

sievietes problēmu risinājumam”, ko publicēja

1997. gada 10. jūnija “Lauku Avīzē”. Materiāls

tika nodrukāts ar kautrīgu parakstu – Gunta Č.

no Rīgas raj. Manas idejas aizgāja tautā – drīz pēc

publikācijas radās sieviešu klubiņi, apvienības,

centri, asociācijas un tamlīdzīgas organizācijas.

Darbā ar bitēm

man nebūs

pensijas vecuma

Esiet sveicināti!

Vai viegli būt bez darba? Jā un nē! Tas atkarīgs

no cilvēka dzīvesveida, no darba un bezdarba.

Sieviete pirmspensijas vecumā. Ļoti skaists

vecums! Vai ne? Visas stabilas, mierīgas, ar lielu

dzīves pieredzi. Vai mēs viņas, it sevišķi sievietes

laukos, vienmēr izprotam?

Gribu citēt Džozefu Mērfiju: “Ikviena doma ir

cēlonis, un ikviens iekšējs vai ārējs stāvoklis ir

sekas. Un mūsu iekšējā pasaule – domas, jūtas,

iztēle rada ārējo pasauli.” Šī doma manī iesējās

pirms pieciem gadiem, jo dzīvē vajadzēja kaut ko

mainīt. Apstākļi savirknējās tā, ka pamazām sāku

tuvoties bezdarbnieces statusam. Dzīvoju un

strādāju laukos, kur droši varētu sagaidīt pensiju.

Neapmierinātību manī radīja tukšuma sajūta.

Saikne pārtrūka... Paliku bez darba. Taču arī

zaudējumi palīdz augt, mācīties, meklēt un atrast.

Jūtot sevī iekšēju nemieru, 52 gadu vecumā

iestājos Juridiskajā koledžā, kuru absolvēju

Bija gandarījums, bet...

Trešoreiz par bezdarbnieci kļuvu labprātīgi –

veselības dēļ. Vajadzēja atvilkt elpu, jo biju uz

infarkta sliekšņa. Ģimene šajā laikā bija izirusi.

Savu māju nebija, toties bija meitiņa, kura mācījās

sākumskolā. Tas norisinājās nelielā Pierīgas

pilsētiņā. Grūtā brīdi izdzīvojām no piešķirtajiem

pārtikas taloniem. Pilsētas dome gādāja par saviem

cilvēkiem, neliedza atbalstu arī bezpajumtniecei.

Darbu dabūju citviet, strādāju kādā skolā par

ārpusstundu pasākumu organizatori. Abas ar meitu

dzīvojām manā darba kabinetā. Tur apjautu, ka bez

izglītības neiztikt. Gandrīz 50 gadu vecumā izšķīros

par studijām Pedagoģiskās augstskolas dienas

nodaļā. Tā nokļuvu Kurzemē. Studijas beidzu

teicami, bet darbs izpalika. Arī ieceres pajuka.

Vasarā strādāju laukos par vēdera tiesu. Pati brīnos,

kā veselība izturēja, jo no vīra biju šķīrusies. Viņš

atrada sev labāku pajumti pie bagātākas sievas.

Rudenī – atkal bezdarbs. Šoreiz bez pabalsta,

ar teicamnieces diplomu un jau 50 gadu dzīves

nastu.

Beidzot darbiņš specialitātē! Biju pasniedzēja

bezdarbniekiem, kuri pārkvalificējās jaunās

specialitātēs. Strādāju ar prieku. Tobrīd, kad biju

iestājusies pedagoģijas maģistratūrā, ieceres

pagaisa...

Maģistratūrā vajadzēja mainīt tēmu, palūdzu

akadēmisko gadu, nepieciešami līdzekļi. Mums ar

meitiņu ir pajumte studentu kopmītnē. Taču šeit

mēs nevarēsim dzīvot mūžīgi...

Patlaban jau piekto reizi esmu bezdarbniece.

2005. gadā. Tātad iesēju sevī domu savu dzīvi

pārveidot.

Nākamais jautājums – kā meklējāt darbu?

Cilvēks ir apzinīga būtne, kas spēj sevi

analizēt, iedvesmot un vadīt. Es sevi iedvesmoju

pozitīvi. Godīgi sakot, iegūstot bezdarbnieka

statusu, mans mērķis bija dažādos kursos iegūt

jaunas zināšanas un iemaņas. Regulāri pievērsu

uzmanību sludinājumiem presē, bet neko

piemērotu sev neieraudzīju. Taču neatmetu

domu, ka mans darbs nepaies garām.

Kā es izmantoju NVA pakalpojumus? Jāteic, ka

Nodarbinātības valsts aģentūra ļoti rūpējas par

to, lai iedzīvotāji integrētos darba tirgū un varētu

atrast sev piemērotu darbu. Tiesa, pilsētā viss ir

kārtībā, bet kas notiek laukos? Es pieteicos uz

modulāro apmācību, kurā ietverti trīs kursi. Lai

katru dienu varētu aizbraukt uz rajona centru, tas

ir, uz Cēsīm, ceļam vajadzētu divus latus. Kursi

ilgst vismaz pusotru mēnesi, tātad tiem būtu

nepieciešami 60 lati. Tā kā man bija minimālā

alga, parēķiniet, kāds bija mans bezdarbnieka

pabalsts! Par pārējiem diviem kursiem nebija ko

domāt.

Jūs teiksiet – lai pašvaldības rūpējas! Tas

nozīmē, ka klibo sadarbība. Ar lielām pūlēm un

bezdarbnieku neatlaidību panācām, ka uzrakstīja

Ar NVA starpniecību pabeidzu projektu vadības

kursus. Noslēgumā aizstāvēju savu projektu

“Bezdarbnieku talantu skate “Ko tu proti?””.

Projekta ideja man radās līdz ar domu, ka

bezdarbniekiem jādod iespēja sevi apliecināt.

Projekts ir izskatīšanā pie mūsu pilsētas NVA

filiāles vadītājas. Būtu jauki, ja mana ideja

gūtu atsaucību. Tas nav dārgs (ja salīdzina ar

citiem kultūras vai izglītības projektiem), toties

dotu iespēju bezdarbniekiem apliecināt sevi,

sniedzot mākslinieciskās pašdarbības koncertu

(mūzika, dziesmas, dejas, akrobātika u. c. žanri –

individuālais, pāru vai grupu izpildījums) vai

amatniecības darinājumu izstādi ar adījumiem,

tamborējumiem, izšuvumiem, mākslas audumiem,

kokgriezumiem, pinumiem un keramiku. Bezdarbnieku

talantu skate varētu notikt koncerta vai

izstādes veidā, tas būtu atkarīgs no bezdarbnieku

talantiem un vaļaspriekiem. Savā projektā paredzu

bezdarbnieku aptauju sadarbībā ar NVA filiāli, kā

arī sponsoriem, sadarbības partneriem utt., kas

atbalstītu šo pasākumu. Projekta mērķis – mazināt

sociālo atstumtību un depresiju, paaugstināt

pašvērtējumu. To var plānot un īstenot jebkurā

Latvijas pilsētā, rajonā vai pašvaldībā. Galvenais –

bezdarbniekiem dot iespēju sevi radoši apliecināt,

parādīt savas spējas un talantus.

Tuvinieku attieksme pret mani bijusi atšķirīga –

atkarībā no tā, vai esmu bezdarbniece ar pabalstu

vai bezpabalsta bezdarbniece... Pabalsts tomēr ir

tas, kas ļauj saglabāt kaut minimālu neatkarību un

pašcieņu.

pieteikumu NVA, lai kursus rīkotu uz vietas. Man

personīgi šis periods sakrita ar tumšajiem ziemas

vakariem un tikpat tumšajiem rītiem. Man tas bija

jaunu ideju, atklāsmju laiks. Beidzot bija iespēja

sevi iepazīt labāk, izlasīt vērtīgas grāmatas,

saprast apkārtējos cilvēkus, mācīties piedot.

Svētīgs laiks! Depresijas nebija, jo caur grāmatām

es sarunājos ar tādiem gudriem cilvēkiem kā

Dž. Mērfijs, V. Sineļņikovs u. c. Tas mudināja

padomāt, ko darīšu pēc pieciem gadiem. Visu

apsverot, liku pamatus jaunai nodarbei. Iestājos

biškopības kursos. Darbā ar bitēm man nebūs

pensijas vecuma, jo iemītā taciņa uz dravu man

nebūs slogs ilgus gadus. Skaisti, vai ne?

Taču nedzīvojam vieni – bērniem uzradās

jauni pienākumi un biežāk bija jāatceras māte,

vīrs manu izvēli uztvēra sarežģīti. No sākuma,

kamēr uzmanība tika veltīta viņam vienīgajam,

akceptēja, tad kļuva uzmanīgs. Redzēja, ka

vēlos būt aktīva, interesējos arī par ko citu,

gribu apmeklēt kursus. Vismaz vīru un bērnus

ieinteresēt man izdevās.

Lai veicas man, jums un visai sabiedrībai

kopumā!

Ar cieņu

Lilita Plūme Vecpiebalgā

Kā Talsos

samazinās bezdarbs

Kurš stāsta, ka Talsi, kas atrodas uz daudziem pakalniem, ir rāmi

snaudoša, klusa pilsēta? Ap pusdienlaiku tā mudž kā bišu strops. Pirms

gadiem piecpadsmit pilsēta izskatījās noplukusi, pat viesnīcu neapkurināja,

taču pašlaik skats ir krietni priecīgāks. Uz Talsiem devāmies, lai sarunā

ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Talsu filiāles vadītāju ANDRI

VERŠĀNU noskaidrotu šodienas situāciju iedzīvotāju nodarbinātības

jomā.

Esmu gandarīts, ka bezdarbs mūsu rajonā

pakāpeniski samazinās. 2004. gada sākumā

bija 2013 bezdarbnieku, pēc gada – jau

1654. 2006. gada sākumā reģistrējām tikai

1374 bezdarbniekus, šā gada maijā – 1337,

proti, 6,22% no ekonomiski aktīvajiem

iedzīvotājiem.

Kas ietekmē bezdarba līmeni rajonā?

Talsu rajonā nav krasas bezdarba līmeņa

svārstības. To ietekmē sezonas darbi un

zvejas liegumi.

Kur ir vislielākais bezdarbs?

Laukos. To apliecina arī skaitļi: pagastos

reģistrēti 806 bezdarbnieki, pilsētā – 531.

Talsos ir lielākas iespējas atrast darbu.

Kā trūkst cilvēkiem, kuri nevar atrast

darbu?

Nav pietiekama izglītība un profesionālā

sagatavotība. Tās ir noteiktas vecuma grupas.

Visvairāk bezdarbnieku ir vecumā no 20 līdz

29 gadiem, kuru izglītība maz saistoša darba

tirgum.

Vai cilvēki vēlas izmantot NVA pakalpojumus?

Rajona iedzīvotāji tos uztver pozitīvi. No

reģistrētajiem bezdarbniekiem 201 ir izteicis

vēlēšanos apgūt jaunu profesiju, 121 – strādāt

algotajos pagaidu darbos, 549 – piedalīties

pasākumos konkurētspējas paaugstināšanai,

91 bezdarbnieks pieteicies mērķgrupās.

Vai izglītošana ietekmē nodarbinātības

situāciju rajonā?

Apmēram puse no tiem, kuri pie mums

mācījušies, ir iekārtojusies darbā.

Vai pēc Latvijas iestāšanās ES saimnieciskā

dzīve Talsu rajonā ir mainījusies?

Uzņēmumi, kas piesaistījuši Eiropas

reģionālā attīstības fonda (ERAF) līdzekļus,

Darbs reģionos

modernizējas, attīstās un tiek sakārtoti

atbilstoši Eiropas Savienības prasībām.

Tādējādi radīti labāki darba apstākļi un

iespējas darba meklētājiem, protams, ja vien

atbilst kvalifikācija.

Kuras tautsaimniecības nozares ir problemātiskas?

Mūsu rajonā cerīga ir būvniecība, veselības

un sociālā aprūpe. Joprojām problemātiski ir

sezonas darbi, kā arī tirdzniecība.

Kāpēc tomēr tik daudz jaunu cilvēku ir

bez darba?

Tāpēc, ka viņiem nav izglītības un profesionālās

sagatavotības. Pašlaik no 252 jauniešiem

18,8% ir bezdarbnieki.

Kā NVA var uzlabot situāciju darba

tirgū?

Nepieciešams attīstīt sadarbību ar darba

devējiem, kā arī pašu darbību:

• pilnveidot bezdarbnieku mācības, pārkvalifikāciju,

modulāro apmācību;

• attīstīt subsidētās darbavietas mērķgrupu

bezdarbniekiem;

• veikt darba devēju aptaujas, lai nodrošinātu

mācību prognozēšanu atbilstoši

pieprasījumam.

7


Darbs reģionos Darbs reģionos

BEZDARBNIEKA

TIESĪBAS

• Piedalīties Nodarbinātības valsts

aģentūras piedāvātajos aktīvajos nodarbinātības

pasākumos

• Saņemt bezdarba apdrošināšanas

pakalpojumus saskaņā ar likumu ”Par

apdrošināšanu bezdarba gadījumos”

• Saņemt stipendiju un īres un

transporta izdevumu kompensāciju

profesionālo mācību, pārkvalifikācijas

vai kvalifikācijas paaugstināšanas laikā

• Saņemt informāciju par brīvajām

darbavietām un ar tām saistītajām

kvalifikācijas un citām prasībām

• Saņemt ar profesionālo orientāciju

saistītos pakalpojumus

• Noslēgt ar Nodarbinātības valsts

aģentūru aktīvo nodarbinātības

pasākumu individuālā plānojuma

līgumu

• Apstrīdēt Nodarbinātības valsts

aģentūras darbinieku lēmumus, iesniedzot

iesniegumus Nodarbinātības

valsts aģentūras direktoram, un

Nodarbinātības valsts aģentūras direktora

lēmumus pārsūdzēt tiesā

Vai bezdarbnieki Viduskurzemē vēlas

mācīties?

EGIJA ĒRGLE: Sākoties Eiropas Sociālā

fonda atbalstītajiem mācību projektiem,

cilvēki, kas vēlējās mācīties, stāvēja rindā.

Tagad, kad pagājis gandrīz gads, rindas

noplakušas. Visi, kuri gribēja mācīties, savas

intereses ir īstenojuši. Vēl arvien daudzi

vēlas apgūt B kategorijas autovadītāju prasmes.

Pieprasītākā ir modulārā apmācība –

īsa, konkrēta un daudziem vajadzīga, jo

ne jau visi bezdarbnieki grib mainīt savu

profesiju. Tie, kuri nejaušības dēļ nokļuvuši

bezizejas situācijā un vēlas savā dzīvē kaut

ko pārveidot, izmanto visas iespējas: mācās

jaunu profesiju, beidz divus vai trīs modulārās

apmācības kursus – cenšas apgūt visu, ko

piedāvā aģentūra.

Mūsu cilvēki izvēlas tās iespējas un

programmas, kas tiek īstenotas savā rajonā.

Tā kā valsts un NVA apmaksā tikai pusi no

Mēs neesam

kantoristes

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Talsu filiāles darbinieces EGIJA

ĒRGLE un ELITA JANSONE ir nodarbinātības organizatores, kas iesaistītas

projektos un organizē gan modulāro apmācību, gan riska grupu

bezdarbnieku mācības. Ar viņām iepazīstos dienā, kad paredzēti kursi.

ceļa izdevumiem, skološanos prasa tuvāk

dzīvesvietai. Retais piekrīt braukt uz Rīgu vai

kādu citu rajonu.

ELITA JANSONE: Tā nu nav, arī uz Rīgu

brauc, bet skaitliski maz – tuvu desmit. Ar

gribēšanu vien par maz: vajadzīgi līdzekļi

transportam, dzīvošanai, ēšanai. Pie jums,

Rīgā, viss ir stipri dārgāks nekā pie mums,

Talsos. No tā, ko piedāvājam uz vietas, izvēlas

grāmatvežu un floristu kursus, frizieru un

pārdevēju mācības, pa vasaru ļoti pieprasīta

ir kurinātāju, bruģētāju skološana, regulāri

jāmāca pavāri un konditori. Vīru intereses –

celtnieki, apdares darbu strādnieki, elektriķi,

santehniķi, atslēdznieki un galdnieki.

Vai tieši šiem cilvēkiem paspīd kāds

darbiņš savā rajonā?

EGIJA ĒRGLE: Galvenie darba devēji ir

tirdzniecības un pakalpojumu nozarēs. Viņiem

vajag pārdevējus, taču algas ir niecīgas, tāpēc

arī liela kadru mainība.

ELITA JANSONE: Ne jau visi, kas beidz

mūsu kursus, meklē darbu. Tāpēc mēs ļoti

rūpīgi analizējam darba tirgu.

Vai grupas veidojat pēc darba devēju

ieteikuma vai atbilstoši bezdarbnieku

vēlmēm?

EGIJA ĒRGLE: Abpusēji. Mēs zinām, kas

vajadzīgs darba devējam. Atnāk bezdarbnieks,

un viņš pat nezina, ko grib. Mums jābūt

tai atslēgai, kas noslēdz gredzenu: jāpatur

prātā darba devēja vajadzības, jāizzina

bezdarbnieka vēlmes, viņš jāievirza nozarē,

kurā vajadzīgs darbinieks. Ne jau kurš katrs

būs pavārs! Ne jau mežinieku pieliksi pie

plīts! Tāpēc mūsu darbs nav rakstīt atskaites,

bet runāt, runāt un vēlreiz runāt. Jo darba

devēja prasībām jāsakrīt ar bezdarbnieka

vajadzībām. Un otrādi.

Kā jūsu rajonā rodas bezdarbnieki?

ELITA JANSONE: Deviņdesmito gadu

beigās sabruka zivju pārstrāde. Šis process

turpinājās līdz 2003. gadam. Pašlaik neizjūtam

krasas pārmaiņas. Bezdarbnieki nāk

no visām nozarēm.

EGIJA ĒRGLE: Mūsu rajonā lielākā

problēma ir jaunieši. Šogad viņus esam

izvirzījuši par mērķgrupu, jo vairumam ir tikai

pamatizglītība. Cenšamies iedrošināt mācīties

vakarskolā, nākt mūsu kursos, meklēt

darbu un strādāt. Skaidrs, ka jaunietim ar

pamatizglītību atrast darbu būs grūti.

ELITA JANSONE: Kad piedāvājam mūsu

sarakstu, viņi apstulbst, toties, ja nosaucam

konkrētus kursus, viņi sāk domāt. Pēc tam

pat tuvinieki brīnās, kā šis tīsteklis spēj

mācīties un vēlāk atrast darbu...

EGIJA ĒRGLE: Toties mēs nevaram sēdēt

kā kantora darbinieces. Ar cilvēkiem jārunā,

lai viņi saprastu, jāiedrošina, jāpamato viņu

rīcība.

Vai lauku cilvēki ir tikpat atsaucīgi kā

pilsētnieki?

EGIJA ĒRGLE: Brauc. Mēs ļoti ceram, ka

būs stipendijas arī modulārajai apmācībai, jo

tas ir neatsverams atspaids. Piemēram, ceļš

no Kolkas līdz Talsiem abos virzienos maksā

divus latus.

Modulārā apmācība notiek Sabilē, Rojā

un Dundagā, kur ir lielākais bezdarbs.,

ELITA JANSONE: Daudzi bezdarbnieki

baidās sākt, jo mājās laikus nebūs izvārīta

zupa, izravēts dārzs un apkopti bērni. Un tad

cilvēkiem es pati esmu stāstījusi, ka mācos

augstskolā, man ir dārziņš un piemājas

8 9

,

dobītes, ka arī noteikts darba laiks. Skaidroju,

ka ar to visu var tikt galā. Tad cilvēks sāk

domāt. Viņš jāiekustina! Vairumam ir

nolemtības sajūta, ka dzīve apstājusies un

viņi neko nevar.

Vai esat mēģinājuši organizēt grupas un

kursus pagastos?

ELITA JANSONE: Modulārā apmācība

notiek Sabilē, Rojā un Dundagā, kur ir

lielākais bezdarbs.

Vai izdodas atrast labus pasniedzējus tik

tālos novados?

EGIJA ĒRGLE: Pamatbāze ir mācību firma

“Buts“. Ja kādai programmai nav pasniedzēju,

tos pieaicinām no Rīgas. Mums bija divas

autoskolas. Viena pilnībā zaudēja uzticību –

tāds bija bezdarbnieku viedoklis. Neviens tur

negribēja mācīties. Talsi ir gana maza pilsēta,

lai ziņas izplatītos vienā dienā.

NVA piedāvā ļoti plašu mācību programmu.

Vai organizējat arī individuālās

mācības?

ELITA JANSONE: Nē, gluži pretēji, mums

dažkārt pietrūkst klausītāju. Tad apzvanām

visu rajonu.

EGIJA ĒRGLE: Mums pašām jādarbojas.

Lielākoties komplektējam 12 cilvēku grupas,

īpašos gadījumos – 6 cilvēkus. Tādi

ir galdnieki vai autoatslēdznieki, jo šajās

specialitātēs ir ierobežots pieprasījums.

Algas ar laiku kļūst lielākas, jo darba devēji

apjauš situāciju. Viņiem vajadzīgi cilvēki, kam

ir specialitāte.


Darbs reģionos Darbs reģionos

BEZDARBNIEKA

PIENĀKUMI

• Patstāvīgi un ar Nodarbinātības valsts

aģentūras palīdzību aktīvi meklēt darbu

• Mēneša laikā no iepriekšējā Nodarbinātības

valsts aģentūras apmeklējuma

dienas ierasties aģentūrā un uzrādīt

bezdarbnieka statusa saglabāšanai

nepieciešamos dokumentus

• Ierasties Nodarbinātības valsts

aģentūrā triju darba dienu laikā no

izsaukuma saņemšanas dienas

• Piedalīties aktīvo nodarbinātības

pasākumu individuālā plānojuma līgumā

paredzētajos aktīvajos nodarbinātības

pasākumos

• Ziņot Nodarbinātības valsts aģentūrai:

– triju darba dienu laikā – ja ir

mainījušies Bezdarbnieka un darba

meklētāja atbalsta likuma 12. panta

pirmajā daļā minētie bezdarbnieka

statusa zaudēšanas nosacījumi,

– triju darba dienu laikā – ja ir

noslēgts darba līgums uz laiku līdz

diviem mēnešiem,

– triju darba dienu laikā – par

pamata (deklarētās) dzīvesvietas

maiņu,

– triju nedēļu laikā no pārejošas

darbnespējas sākuma – par

pārejošas darba nespējas laiku,

ja tas ir bijis ilgāks par divām

nedēļām.

Izdzīvošanas

matemātika

Sabiles aprūpes biedrības “Kalme” priekšsēdētājas GUNTAS

BELŠEVICAS uzņēmība, neatlaidība un azartiskā attieksme pret dzīvi

ir apbrīnojama. Ja viņa strādātu sev un savam biznesam, to šodienas

cilvēkam būtu vieglāk saprast, taču katra Guntas diena aizrit rūpēs par

savas mazpilsētas vecajiem cilvēkiem. Tas ir viņas dzīves piepildījums un

apliecinājums savām spējām.

Mūsu aprūpes biedrība radās pašas dzīves

diktēta. Palīdzēt veciem, vientuļiem cilvēkiem

dzīvesvietās bija visai sarežģīti. Tolaik Sabilē

atbrīvojās ēka, kur kādreiz bija ambulance.

Dome nolēma izveidot aprūpes centru – veco

ļaužu namu. Mājai vajadzēja ne tikai kapitālo

remontu, bet arī nopietnu pārbūvi. Lai iegūtu

līdzekļus, mūsu organizācija sāka piedalīties

dažādos projektos, pirmais bija ar Karalienes

Julianas fondu. Mums vajadzēja 65 000 latu,

un Karalienes Julianas fonds piešķīra 35 000

latu. Varējām sākt.

Tieši tolaik konkursu izsludināja

Nodarbinātības valsts aģentūra, pēc tam

dienests. Cik atceros, saņēmām 4600 latu,

10 kā arī darbaspēku. Vajadzēja mūrnieku,

mēneša laikā no iesnieguma par 11

galdnieku, jumiķi. Vajadzēja palīgstrādniekus,

jo bija jāapkopj arī apkārtne. Tos visus man

piemeklēja NVA Talsu filiālē. Līdz gada beigām

ieguvām arī papildu līdzekļus.

Pirmo reizi NVA konkursā startēju

1997. augustā. Šo dienu ilgi atcerēšos,

jo no tā brīža regulāri piedalos visos NVA

rīkotajos konkursos. Tā kā esam nevalstiska

organizācija, iztiekam tikai no iemaksām un

ziedojumiem. Pie naudas tikt ir ārkārtīgi grūti,

neviens bagātais par mums i dzirdēt negrib.

Toties no Nodarbinātības aģentūras saņemu

gan cilvēkus, gan naudiņu algām. Tā varam

savilkt galus, lai saviem vecīšiem sagādātu

cilvēka cienīgu dzīvi.

Ar NVA atbalstu vien veco ļaužu nams

neizdzīvotu. Tāpēc Gunta Belševica

nepalaiž garām nevienu iespēju, lai

gūtu finansiālo atbalstu. Viņa piedalās

visos iespējamos konkursos gan pašu

pilsētā un rajonā, gan labdarības fondos

un misijās. Ja arī neuzvar, nemet plinti

krūmos, bet meklē jaunas iespējas.

Pēc profesijas esmu pārdevēja, 13 gadus

biju arī noliktavas pārzine. Pati esmu 2. grupas

invalīde. Visus projektus, aprēķinus, atskaites

esmu iemācījusies sagatavot, pateicoties

NVA, jo te strādā unikālas meitenes.

Retais saprot to, ka mēs esam nevalstiska

organizācija, rūpnīcās ir ienākumi un peļņa,

budžeta iestādēs – sava nauda, es varu

rēķināties tikai ar veco ļaužu iemaksām,

proti, 85 procentiem no viņu pensijas. Mūsu

aprūpes centrā ir tikai 12 vietas. Pamēģiniet

savilkt galus! Ja pateikšu, ka viens cilvēks līdz

maijam izmaksāja 905,50 latus, neticēsiet.

Jābūt taču medicīniskajai aprūpei, higiēnai –

visam nepieciešamākajam. Kā es to spēju?

Tikai pateicoties projektiem.

Gan apmaksas, gan ikdienišķo

pienākumu dēļ visiem nebūtu

pa spēkam tikt galā ar Guntas

pienākumiem...

Vecam cilvēkam jāapmaina pamperi,

jānomazgā dibens, jāiedod zālītes, turklāt

vecais cilvēks ir arī ļoti kaprīzs. Man bija

ideāla bezdarbniece, bet nevarējām palikt

kopā tikai tāpēc, ka viņa nespēja pieķerties

vecīšiem, lai tos ieliktu vannā. Sākumā darīju

to pati. Domāju, ka pieradīs, bet nepierada.

Kad šķīrāmies, raudājām abas.

Man jau nav to darbavietu, lai maksātu

katram laimes meklētājam. Toties izdevīgs

ir katrs bezdarbnieks, par kuru valsts maksā

minimālo algu, bet man jāsedz nodokļi.

Nepieņemu vienu darbinieku, bet no

iedalītās algas nosedzu nodokļus diviem

bezdarbniekiem. Līdz ar to man ir četras

darbarokas – tāda ir mana izdzīvošanas

matemātika!

Pret bezdarbnieka statusu daudzi joprojām

izturas negatīvi. Nesen kāda sieva jautāja:

kāpēc pieņēmi darbā talsinieci, nevis mani?

Saku: tu taču neesi bezdarbniece! Viņa tūdaļ

aizskrēja un piereģistrējās.

Guntas stāsts par

NVA Talsu filiāles

vadītāju Andri Veršānu

Veciem cilvēkiem centrālapkure neder.

Viņi raduši pie plīts un krāsniņas. Pieglaužas

pie mūrīša, un pavisam cits cilvēks! Taču

malka ir šausmīgi dārga. Aģentūras filiāle

man piešķīra trīs vīrus no algotajiem pagaidu

sabiedriskajiem darbiem malkas sastrādei

K. Barona ielā 6.

Taču tirda doma, kā tikt pie vēl lētākas

malkas. Zvanu pazīstamam uzņēmējam, kas

strādā mežā: “Dzintariņ, ja es tev piespēlēšu

cilvēkus, kas sadedzina zarus, vai malku

iedosi par pusvelti? Man vajag 50 kubus!”

(Kubs maksā 10 latus, parēķiniet, cik tas

būs! Bet ja es iedodu trīs vīrus uz nedēļu,

kuri dedzina zarus, cik tad?) “Tev jādod par

3 latiem kubā. Pilnīgi bešā es tevi neatstāšu!”

Mēs nolīgstam.

Pati esmu 2. grupas invalīde. Regulāri jāiet

uz injekcijām. Kādu dienu esmu jau ceļā,

ieraugu priekšnieka Andra mašīnu. Kājas

notirpst. Zinu, ka Barona ielā 6 vīru nav.

– Priekšniek, vīri ir mežā.

– Braucam, parādi!

Saku: atbrauciet līdzi pie daktera, man

iešļircēs vēnā, divas stundas pagulēšu un

tad arī aizvedīšu. Priekšnieks neko neatbild.

Domāju, esmu tikusi sveikā. Ko jūs! Viņš pēc

trijām stundām klāt, lai vedu uz mežu.

– Priekšniek, vai domājāt, ka meloju?

– Nē, tā nekad neesmu domājis par

darba devējiem. Taču, ja pārbaudu, tad arī

pārbaudu.

Tāpēc jaunajiem darba devējiem, kuri

startē NVA projektu konkursos, silti iesaku:

mīļie, labie, ja esat uzrakstījuši tā, tad tā arī

jābūt. Nodarbinātības valsts aģentūra man ir

iemācījusi izdzīvošanas matemātiku.

2) Aktīva darba meklēšana šā likuma

izpratnē ir personas mērķtiecīgas

darbības nolūkā atrast algotu darbu –

piedalīšanās konkursos uz vakantajām

darbavietām, kā arī citas darbības, kuru

mērķis ir atrast darbu.

(3) Neierašanās Nodarbinātības valsts

aģentūrā šā panta pirmās daļas 2. un

3. punktā minētajos gadījumos tiek

uzskatīta par attaisnotu, ja:

1) bezdarbniekam iestājusies

pārejoša darbnespēja;

2) bezdarbnieks kopj slimu bērnu;

3) pamatojoties uz izsaukumu,

bezdarbnieks ierodas izziņas

iestādē, prokuratūrā, tiesā vai

piedalās tiesas sēdē kā piesēdētājs;

4) iemesls ir pirmās pakāpes

radinieka vai laulātā nāve un ja

Nodarbinātības valsts aģentūras

apmeklējuma diena noteikta agrāk

par septīto dienu pēc šāda radinieka

vai laulātā nāves dienas;

5) ierašanās nav iespējama sakarā

ar dalību aktīvajos nodarbinātības

pasākumos vai citu

aktīvo nodarbinātības pasākumu

individuālā plānojuma līgumā

noteikto pienākumu veikšanu;

6) ir citi objektīvi apstākļi, kas nav

atkarīgi no bezdarbnieka gribas.

(4) Bezdarbniekam jāierodas Nodarbinātības

valsts aģentūrā pirmajā darba

dienā pēc šā panta trešajā daļā minēto

attaisnojošo iemeslu izbeigšanās, uzrādot

attaisnojošo iemeslu apstiprinošu

dokumentu.

(5) Ja bezdarbnieks maina pamata

(deklarēto) dzīvesvietu Latvijas teritorijā,

viņam jāiesniedz attiecīgs iesniegums

Nodarbinātības valsts aģentūrai pēc

iepriekšējās pamata (deklarētās)

dzīvesvietas. Bezdarbniekam jāierodas

Nodarbinātības valsts aģentūrā pēc

jaunās pamata (deklarētā) dzīvesvietas

dzīvesvietas maiņu iesniegšanas dienas.


Darbs reģionos

EURES

KONSULTANTI

Rīgas reģions

Žanna Ribakova

NVA Rīgas reģiona filiāle

Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 308. kab.

Tālr. 7210189

E-pasts: zannaR@nva.lv

Zemgales reģions

Sannija Ancāne

NVA Rīgas reģiona filiāle

Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 308. kab.

Tālr. 7210189

E-pasts: sannijaA@nva.lv

Kurzemes reģions

Andris Segliņš

NVA Liepājas filiāle

Liepājā, Tirgus ielā 15

Tālr. 3429422

E-pasts: andrisS@nva.lv

Vidzemes reģions

Rudīte Martinsone

NVA Cēsu filiāle

Cēsīs, Bērzaines ielā 15

Tālr. 4120690

E-pasts: ruditeM@nva.lv

Latgales reģions

Līga Ruļuka

NVA Daugavpils filiāle

Daugavpilī, Varšavas ielā 18

Tālr. 5436023

E-pasts: ligaR@nva.lv

IEGAUMĒJIET!

Papildu informāciju par EURES varat

iegūt:

• NVA mājaslapā – www.nva.lv

• EURES portālā –

www.europa.eu.int/eures

• LR Ārlietu ministrijas mājaslapā –

www.am.gov.lv

Ja gribat uzzināt, vai jūsu izglītības

dokuments ir atzīts izvēlētajā nodarbes

Reāla pasaka

par Talsu frizierēm

Aiz trejdeviņām zemēm – patiesībā ne tik tālu, tikai 115 km no Rīgas –

dzīvoja trīs talsinieces IVETA, SANDRA un SVETLANA. Dzīvoja, dzīvoja,

līdz vienu dienu apjauta, ka palikušas bez darba. Visas trīs satikās

Nodarbinātības valsts aģentūras frizieru kursos.

Trīs sievietes satikās un norunāja – ja pār

ceļu nepārskries melns kaķis, tad pēc kursu

beigšanas viņas strādās kopā. Kā jau pasakā,

arī šoreiz neiztika bez labās fejas. Vienu

dienu pie meitenēm ieradās kādas frizētavas

īpašniece Anda un piedāvāja sākt savu rūpalu,

jo pašai esot gana daudz darba Rīgā. Ja

tobrīd meitenes būtu zinājušas, ka nelielajos

Talsos, kur dzīvo 13 tūkstoši iedzīvotāju, ir

32 frizētavas, visticamāk, būtu atmetušas ar

roku. Kurš gan nāks pie iesācējām, ja katram

meistaram ir savas kundes!

Todien, kad ciemojāmies Talsos, jau no

agra rīta nevienai frizierei nebija brīva laika.

Tuvojās izlaidumu laiks. Tomēr Svetlana

atrada brīdi sarunai.

Kā sākāt strādāt kopā?

Sākums, kā vienmēr, bija grūts. Amatus

nedalījām, jo katra esam pašnodarbināta

persona. Noslēdzām līgumu ar frizētavas

īpašnieci un nolēmām, ka strādāsim ar

“Schwarzkopf” materiāliem – laba manta un

normāla cena. Dokumentus kārto tā, kurai

tobrīd nav darba. Iesākumam vajadzēja pašu

nepieciešamāko – ķemmes, šķēres, fēnu,

lokšķēres un daudz ko citu, kas izmaksāja

vismaz 400 latu. Arī krāsas, lakas, šampūnus

utt. Izdevumi lieli. Par peļņu nesapņojam.

Sākumā rokas un kājas drebēja, nezināju,

kur likties. Domāju, ka nokritīšu. Pirmais

klients bija vīrietis, kā saka, uz laimi. Abi bijām

nobijušies, jo viņš nezināja, ko īsti vēlas.

Pirmajās darba dienās stigām pesimismā,

Savas ugunskristības topošās

frizieres izgāja ne jau darbā vai

kursos, bet mājās. Tur katram tuviniekam

bija jāizbauda gan nākamo

meistaru sākumskola, gan augstākā

pilotāža. Svetlana atzīst, ka viņas

meitām, kurām mati tikpat gari kā

mammai, bija jācieš visvairāk.

Darbs reģionos

No kreisās – Iveta Mizāne, Svetlana Štoka un Sandra Blūma-Blūmane

12 valstī, interesējieties:

13

• www.aic.lv

• www.izm.gov.lv

• www.isec.lv

gaidījām katru ienācēju. Tagad grūtākais jau

aiz muguras. Zinām, ko gaidīt no ziemas un

vasaras, kad svētki, kad algas dienas.

Vai bieži rodas domstarpības?

Nav gluži tā, ka nestrīdamies – esam taču

personības un individualitātes. Jāpielāgojas,

jo vairāk tāpēc, ka katrai sava zodiaka zīme.

Es, piemēram, esmu Svari, bet abas kolēģes –

Auni. Tāpēc arī cenšos pieskaņoties. Man

patīk visi klienti, jo sarunas ar cilvēkiem

sagādā prieku. Iepriekš strādāju bērnudārzā

par auklīti, tāpēc viegli saprotos arī ar

bērniem.

Ar viņiem laikam visgrūtāk?

Tikko kaut ko ierauga, tas jāizmēģina. Arī

man nav grūti sekot jaunākajām tendencēm,

jo ievirzi diktē manas meitas. Vispirms

izmēģinu uz viņām, pēc tam iedrošinos arī

frizētavā. Nevarētu teikt, ka tās būtu pārmēru

augstas prasības.

Vai modei seko tikai meitenes?

Nē, arī puiši. Vienam otram iegribas tādu

panka gaili, ka rokas tirpst, to veidojot.

Pārējiem atkal citas prasības.

Vai tad visu iemācīja NVA kursos?

Tikai pamatus. Pārējais nāk ar laiku un

pieredzi. Jāturpina mācīties. Lūk, mūsu

pirmais sertifikāts – l. līmeņa meistarības

mācības. Nākamgad brauksim atkal. Ziemā,

kad mazāk darba, studējam, mācāmies,

paaugstinām kvalifikāciju, pētām modes

žurnālus.

Vai kādreiz ir šķībi nogājis?

Nav gadījies, ka kāds izlēktu no krēsla.

Cik ilga ir jūsu darba pieredze?

Šā gada 3. oktobrī būs gads.

Vēl pasaka nav galā un nav

pienācis laiks, lai dižotos, ka arī

es biju viesībās, kur galdi lūza no

ēdamā un medalus tecēja straumēm,

bet tas ir fakts – esiet uzmanīgi, jo

sapņi mēdz piepildīties!


Darbs reģionos Darbs reģionos

BEZMAKSAS

DARBA INFORMĀCIJAS

KABINETI LATVIJĀ

Rīga un tās reģions

Jēzusbaznīcas iela 11, 1. stāvs

(ieeja no mājas kreisās puses)

Tālr. 7204243

Apmeklētāju pieņemšana:

darbdienās 10.00–15.00

(bez pārtraukuma)

Bauska

Rātslaukums 4, Bauska

Tālr. 3923162

Apmeklētāju pieņemšana:

P., O., T., C. 8.30–16.00

P. 8.30–14.00.

Daugavpils

Varšavas iela 18, 5. kab., Daugavpils

Tālr. 5434846.

Apmeklētāju pieņemšana:

P., O., C. 8.30–16.00

T. 8.30–15.00

P. 8.00–12.30

Pārtraukums 12.30–13.00

Jelgava

Skolotāju iela 3, Jelgava

Tālr. 3083311

Apmeklētāju pieņemšana:

P., O., T., C. 10.00–16.00

P. 10.00–14.00

Pārtraukums 12.30–13.00

Jēkabpils

Jaunā iela 79e, 1. stāvs, 13. kab.,

Jēkabpils

Tālr. 5231950

Apmeklētāju pieņemšana:

P., O. 8.30–16.00

T., C. 8.30–15.00

P. 8.30–12.00

Pārtraukums 12.00–13.00

Liepāja

Tirgus iela 15, Liepāja

Tālr. 3427365

Apmeklētāju pieņemšana:

P., O., T., C. 10.00–15.00

P. 10.00–14.00

Pārtraukums 12.30–13.00

Mazo uzņēmēju

Iepazīstiniet ar saviem uzņēmumiem.

AIVARS MAĶEVICS: “Adax” nodarbojas

ar dzīvojamo māju apsaimniekošanu, tātad

privātā namu pārvalde. Mūsu pārziņā ir

vairākas mājas, kurās ir 60 dzīvokļi. Darba

netrūkst: jāliek jumti, jāmaina santehnika,

jāapkopj teritorija – jādara viss, kas saistīts

ar māju uzturēšanu un apsaimniekošanu.

Nedaudz ceļam arī paši. Drīzumā pabeigsim

māju, kuru, tikko iesāktu, pameta deviņdesmito

gadu sākumā. Tagad tajā notiek

apdares darbi, lai drīz nodotu ekspluatācijā.

AIVARS VARNECKIS: Es nodarbojos ar

sabiedrisko ēdināšanu un nedaudz attīstu

lauku tūrismu. Sākumā tā bija zemnieku

saimniecība: audzēju kviešus, dārzeņus,

ražoju gaļu, piena produktus savām

vajadzībām – kafejnīcām, restorāniem, kā

arī realizēju mazumtirdzniecībā. Tā kā tagad

to nedrīkst darīt, saimniekošanu esmu atlicis

malā un nodarbojos tikai ar ēdināšanu – man

ir divas kafejnīcas, slimnīcas virtuve, kā arī

lauku mājas tūristiem.

Kas bija izdevīgāk un ienesīgāk?

AIVARS VARNECKIS: Ienesīgāk bija tad,

kad varēju darīt visu – pats ražot un pats

realizēt. Tagad kļuvis grūtāk izdzīvot.

Kas uzlika barjeru?

AIVARS VARNECKIS: Eiropas Savienība ar

mūsu pašu Pārtikas un veterinārā dienesta

direktīvām. Ja jau nesaslimām tolaik, kad

ražojām, nekas nebūtu noticis arī tagad!

AIVARS MAĶEVICS: Eiropas nosacījumus

bez ierunām ievēro tikai latvieši. Esmu

gana braukājis pa ārzemēm, nekur tādus

ierobežojumus neesmu redzējis. Sevišķi

jau vecajās ES dalībvalstīs. Tur zemnieku

saimniecība kā jau zemnieku saimniecība –

14 pati ražo, pati realizē. Neviens pa pirkstiem mācās. Pabeidz, piemēram, apdares darbu

nepaliktu ieziepēts un nenomazgāts.

un šim uz pazoles uzraksts: “Bez pieciem 15

nesit.

AIVARS VARNECKIS: Šie ierobežojumi

mūsu ekonomikai neko labu nesola: sarūk

lielās grūtības

Sarokojoties gardi pasmejamies, jo šī būs triju Aivaru saruna. AIVARS

VARNECKIS ir zemnieku saimniecības “Ēmužas” īpašnieks. Tautā –

saimnieks. AIVARS MAĶEVICS ir SIA “Adax2” valdes priekšsēdētājs.

Tautā – vagars. Trešais esmu es, AIVARS BĒRZIŅŠ. Tautā – skrīveris.

govju skaits, noplok labības lauki, izput

mazās saimniecības.

Vai tad jums nebija gana laba kūts,

pietiekami liels ganāmpulks un piena

dzesēšanas iekārtas?

AIVARS VARNECKIS: Tas viss bija, bet

nebija pašas produkcijas pārstrādes. Kāda

jēga būvēt uzņēmumu trīsdesmit govīm un

pāris simtiem cūku? Toties bija kartupeļi:

lielie pārtikai, mazie – lopiem, sēklas – sēklai.

Ražošana bez zudumiem.

Tā, kā ir pašlaik, nedrīkst būt! Produkcija

jāatdod pārstrādei un realizācijai par smieklīgi

mazu naudu!

Toties tagad viss jāiepērk veikalā?

AIVARS VARNECKIS: Pērku pārtikas

uzņēmumos, kuriem ir visi nepieciešamie

sertifikāti. Man tas maksā dārgi, vēl dārgāk

manam klientam, un konkurence dara savu.

Cik cilvēku pie jums strādā?

AIVARS MAĶEVICS: Uzņēmumā “Adax” ir

30 darbinieki.

AIVARS VARNECKIS: Pie manis – 20.

Kurš ko meklē – ēdājs putras grāpi vai

putras grāpis ēdāju?

AIVARS MAĶEVICS: Cilvēks ir cilvēks –

viens aiziet pensijā, cits aizbrauc uz

ārzemēm, meitenes gaida bērniņu, kāds

vīra kungs nespēj izkāpt no pudeles.

Rotācija ir nepārtraukta. Tāpēc mums ir

svarīgi sadarboties ar Nodarbinātības

valsts aģentūru, citādi neatrisinātu daudzas

problēmas. Piemēram, mums ir sava katlu

māja. Kurinātājam tas ir sezonas darbs.

Ko darīt – pavasarī pacelt cepuri? Ko darīt

nākamajā ziemā? Būs jāmeklē jauns cilvēks,

taču tas allaž ir risks. Tikko pavasarī kļūst

silti, atdodam savu kurinātāju aģentūrai, lai

strādnieku mācības un visu vasaru strādā.

AIVARS VARNECKIS: Man ir pretēji –

ziema ir klusā sezona, toties vasarā trūkst

darbinieku. Lieliski, ka Nodarbinātības valsts

aģentūrai ir pavāru kursi. Ziemu mācās, tad

prakse un, skat, uz vasaru jau pavāra palīgs.

No maija līdz septembrim mums ir karstākais

darbalaiks.

Klājam arī galdus izbraukumos. Mūsu

darbalauks ir visa Kurzeme, kā arī Vidzeme

līdz pat Madonai. Katram ir sava gaume un

garša.

NVA Talsu filiāles darbinieces vēlāk

skaidro, ka viņi tomēr esot lauku rajons:

pa vasaru iebraucēji, tūristi, ceļotāji. Pavārs

nopelna no 300 līdz 500 latiem mēnesī.

Protams, jāstrādā! Toties ziema bez algas

paliek mājas solim.

Kam tas labais smeķis?

AIVARS VARNECKIS: Vecākajai pavārei ir

36 gadi. Spriediet paši, esam veci vai jauni!

Trūkst bārmeņu. Maldās tie, kas bārmeni

uzskata par vīru aiz letes, kas ielej graķīti.

Bārmenis ir katras kafejnīcas vai restorāna

vizītkarte. Mākslinieks. Pavārs var radīt

brīnumdarbu, bet, ja to nenoformēs un

attiecīgi nepasniegs, no visa iznāks tikai

čiks. Nav daudz skolu, kas māca bārmeņus,

izlaidumus parasti nosmeļ Rīga.

NVA Talsu filiāles darbinieces skaidro, ka

profesionālajās mācībās šī profesija pēdējo

reizi bija iekļauta pirms pieciem vai sešiem

gadiem.

AIVARS VARNECKIS: Pats esmu

pasniedzējs mācību firmā “Buts” un mācu

pavārus, konditorus, daļēji arī pārdevējus.

Aivars Varneckis un Aivars Maķevics

Tās ir bezdarbnieku grupas – cilvēki, kuri grib

strādāt. Daļa praktizējas manos uzņēmumos,

daži paliek arī pastāvīgā darbā. Talsos ir

aptuveni 30 ēdinātavu, neskaitot slēgtās

iestādes – skolas, bērnudārzus utt.

Latviešu nacionālā ēdiena – šašlika –

smarža virmo pa pilsētas centru tik

uzmācīgi, ka siekalas atgādina Niagāras

ūdenskritumu. Neesmu redzējis nevienu

rajona centru, kur ap diendusas laiku

virmotu tāds cilvēku pūlis, it kā tas mestos

uz rokkoncertu.

Vai ir gana ēdāju?

AIVARS VARNECKIS: Konkurence ir

nežēlīga. Katrs ieņem savu nišu.

Talsi nevar izdzīvot Rīgas biznesu, kur pēc

hokeja čempionāta cenas karājas bēniņos

un par pliku zupas šķīvi jāmaksā pāri latam.

Pilsētā un rajonā vidējās algas ir no 120 līdz

150 latiem. Arī cenām jābūt atbilstošām.

AIVARS MAĶEVICS: Diendienā strādājam

ar elektriķiem, santehniķiem, atslēdzniekiem

un citiem praktiķiem. Saviem klientiem

nepiedāvājam kosmētiskos remontus – lai

paši meklē meistarus. Toties elektrība ir mūsu

pārraudzībā. Ja notiek avārija, tad, protams,

cieš visi. Taču, ja kāds nolēmis mainīt caurules,

par to jau laikus paziņojam iedzīvotājiem, ka

būs atslēgta ūdens padeve, lai kāds bērns

Vai konkurējat ar pašvaldību namu

pārvaldēm?

AIVARS MAĶEVICS: Šo to var uzlikt

dārgāku, šo to atlaist lētāku, taču jārēķinās

ar maksātāju. Neviens nav piesiets pie

apsaimniekotāja. Pagaidām uzturam cenas

iepriekšējā līmenī, tomēr nezinu, cik ilgi, jo

energoresursi un arī materiāli kļūst dārgāki.

Jūs diendienā strādājat ar celtniekiem,

santehniķiem, elektriķiem,

mehanizatoriem un sētniekiem. Cilvēku

bez diploma, protams, atradīsiet, bet kur

ņemt speciālistus?

AIVARS MAĶEVICS: Atradīsim! Mani

pārsteidz, ka daudzi jaunieši ir bez

izglītības un profesijas. Darbā piesakās tikai

palīgstrādnieki. Iespējams, ka dzīve ielikusi

kloķi. Celtniecības tehnikumā, kuru pats

savulaik beidzu, tagad prasa 600 līdz 800 latu

gadā. Cik ir tādu cilvēku lauku rajonos, kuri

varētu apmaksāt savu bērnu izglītību vidējā

profesionālajā līmenī? Šāda valsts politika

nav nopietna. Un tad raudam, ka mūsējie

brauc uz Īriju.

AIVARS VARNECKIS: Uz apkopējas vietu

varu rīkot pat konkursu.

AIVARS MAĶEVICS: Jā, kvalificēto

darbaspēku nosmeļ ārzemes, mums atstājot

nevajadzīgo vai tos, kas negrib strādāt.

AIVARS VARNECKIS: Var sūroties, ka

latvieši aizbrauc, taču nevienu neinteresē, kas

notiek pašu mājās. Vairākas valsts institūcijas

darbojas kā soģis, lai iznīcinātu ikvienu

mazo darba devēju. Nupat mans bārmenis

pavadzīmē datumu uzrakstīja nevis vārdiem,

bet cipariem. Mēnesi skrēju uz Kuldīgu, jo

draudēja sods no 300 līdz 3000 latiem.

AIVARS MAĶEVICS: Manuprāt, dzīvojam

vai nu Staļina, vai krievu cara laikā – uzņēmējs

ir Ieņēmuma dienesta ienaidnieks, tātad

šmaucējs. Ir nevis sadarbība – VID varētu

norādīt uz kļūdām, kuras tūdaļ iespējams

izlabot –, tā vietā viss tūdaļ tiek iekalts

akmenī.

Savās mājās redzu bērnus, kas beidz skolu

un brauc uz ārzemēm. Ne jau tāpēc, ka tas

būtu viņu aicinājums. Problēmas ir ģimenē.

Bērni sapelna un pēc tam sedz kredītus,

aizdevumus un parādus. Mūsu puisis bija

darbā Norvēģijā. Aizbrauca, strādāja, labi

nopelnīja – kāpēc palikt, ja meitene dzīvo

Latvijā? Labāk nopelnīšu mazāk, taču būšu

kopā ar savējiem. Te ir mana dzīve.

Atceros, vecaistēvs stāstīja: Ulmaņlaikos

bija bezdarbnieki un bomži, guļ tāds uz soliņa

latiem netraucēt!”


16

NVA 15 gadi

IESPĒJAS

DER IZMANTOT!

Labdien!

Pastāstīšu, kā es kļuvu par

bezdarbnieci. Strādāju nelielā

uzņēmumā par tehnisko sekretāri.

Darbs man patika, bija jākārto

dokumenti, jāraksta vēstules,

jātulko instrukcijas. Vislabāk patika

tulkošana. Tas bija tik interesanti,

ka nemanīju, kā paskrien laiks. Arī

pati ieguvu jaunas zināšanas. Un tad

pēkšņi tika nomainīta uzņēmuma

vadība. Jaunā priekšniece atnāca ar

savu komandu. Mani neatlaida, bet

piedāvāja citu darbu – par kafejnīcas

vadītāju, pavāri un apkopēju. Piekritu.

Pusotru gadu nostrādāju pēc labākās

sirdsapziņas. Cilvēki bija apmierināti.

Taču pati ar katru dienu vairāk jutu,

ka man šis darbs nepatīk. Pērnā gada

jūlijā iesniedzu atlūgumu un aizgāju.

Zināju, ka tagad bezdarbniekiem

ir daudz iespēju. Nolēmu mācīties.

Vispirms izvēlējos profesionālās

pašnoteikšanās kursus. Gribēju

uzzināt, kuri darbi man būs

vispiemērotākie. Tā arī bija, kā

domāju. Manam interešu lokam

atbilda lietveža, arhivāra, tulkotāja

un – man par lielu pārsteigumu –

nagu kopšanas speciālista amats!

Nolēmu mācīties. Kursu laikā

maksāja arī stipendiju un sedza

sabiedriskā transporta izdevumus.

Mācības bija ļoti interesantas, tiesa,

skolojos katru dienu. Pasniedza

ne tikai speciālos priekšmetus, bet

arī sanitāriju, saskarsmes mācību,

ekonomiku. Kursi notika mācību

centrā ”Riman”. Mums bija ļoti jauka,

savu amatu labi pieprotoša nagu

kopšanas speciāliste – pasniedzēja

Jana. Tagad varu strādāt šajā amatā.

12. maijā Nodarbinātības valsts aģentūra,

atskatoties uz savas darbības 15 gadiem,

rīkoja starptautisko konferenci “Ceļā uz

darbu!”. Pirmo reizi kopā sapulcējās viss

NVA kolektīvs, kurā strādā vairāk nekā

700 cilvēku. Svinīgajā pasākumā klātesošie

noklausījās NVA direktora Ringolda Beinaroviča

uzstāšanos, kurā viņš vairākkārt

uzsvēra, ka pats svarīgākais aģentūras

darbā ir tās klients, bezdarbnieks, kuram

jāpalīdz atgriezties darba tirgū. Tikpat

svarīgs ir darba devējs, kurš nodarbina

bezdarbniekus subsidētajās darbavietās,

kā arī, reģistrējot savas vakances, piedāvā

reālas darbavietas.

Labklājības ministrija un NVA

sveic ilggadējos darbiniekus

Jubilejas konferencē svinīgi apbalvoja

ilggadējos NVA darbiniekus, kas godprātīgi

strādā 12 un vairāk gadu. Pasākuma

dalībniekus sveica labklājības ministre

Dagnija Staķe un Ministru prezidenta

padomniece sociālajos jautājumos Ilze

Stobova, kura nolasīja premjera Aigara

Kalvīša apsveikuma vēstuli. Konferencē

piedalījās arī viesi no Īrijas, Vācijas un

Lietuvas nodarbinātības aģentūrām. Tika

demonstrēta Nodarbinātības valsts

aģentūras dokumentālā filma “15 gadi ceļā

uz darbu”.

Nodarbinātības valsts aģentūras akcija

“DARBA DEVĒJS,

PIE KURA VĒLOS ATGRIEZTIES”

AKCIJAS NOTEIKUMI

Akcijā var piedalīties pusaudži, kas iesaistījušies vasaras nodarbinātības pasākumā,

strādājot kādā uzņēmumā vai iestādē Latvijā.

Akcijas darbs jāiesniedz līdz 10. septembrim tuvākajā Nodarbinātības valsts

aģentūras filiālē.

Akcijas dalībniekam jānorāda vārds, uzvārds, tālruņa numurs, kā arī uzņēmuma vai

iestādes, kurā strādā, nosaukums un adrese.

AKCIJAS UZDEVUMS

Sagatavot sienas avīzi, kurā jāatspoguļo:

• darba devējs;

• darba veids;

• darba process;

• darba pauzes (darba devēja piedāvātie ārpusdarba pasākumi).

To var veidot kā fotoreportāžu, komiksu, kolāžu vai citu vizuāli informējošu

materiālu. Vizuālais materiāls jāpapildina ar teksta daļu, kas var būt apraksts,

komentāri, intervijas un ierosinājumi turpmākajai sadarbībai u. tml.

VĒRTĒŠANAS KOMISIJA

Darbus vērtēs eksperti no Nodarbinātības valsts aģentūras filiālēm un izglītības

pārvaldēm, kā arī tiks pieaicināti reģionālo preses izdevumu pārstāvji.

VĒRTĒŠANAS KRITĒRIJI

• Saturs

• Darba oriģinalitāte

• Darba noformējums

BALVU FONDS

Septembra beigās notiks pateicības pasākumi piecos reģionos (Kurzemē,

Zemgalē, Latgalē, Vidzemē, Rīgā), kuros tiks sumināti gan pusaudži, gan darba

devēji.

Pusaudzim

Katras Nodarbinātības valsts aģentūras filiāles divu labāko darbu autori saņems

mp3 atskaņotājus, pārējie dalībnieki saņems veicināšanas balvas.

Darba devējam

Katra reģiona labākie darba devēji saņems simbolisko balvu “ZELTA ĀDERE”.

Visi iesniegtie darbi tiks izstādīti Nodarbinātības valsts aģentūras filiāļu telpās un

reģionālajos pateicības nedēļas pasākumos darba devējiem.

Kontaktpersona

Iveta Daine, tālrunis 7021744, e-pasts: Iveta.Daine@nva.lv

NVA akcija

skolēniem

Gribēju papildināt zināšanas

arī datormācībā. Par kursiem gan

stipendiju nemaksāja, taču tādēļ

tie nav mazāk noderīgi. Mācījos

a/s “Mācību komercfirma”. Mūsu

grupiņa bija neliela (10 cilvēki) – ļoti

labi, jo labāk mācīties. Pasniedzēja

Inese bija fantastiska, jo, kā saka, ar

karotīti visu ielēja. Tā ir patiesība, ka

ne visi skolotāji prot savu priekšmetu

pasniegt un iemācīt. Taču Inesīte

nudien ir savā vietā!

Par zināšanām, ko ieguvu, esmu

pateicīga pasniedzējiem. Tāpēc

gribu iedrošināt visus, kas šaubās,

lai noteikti iet mācīties, arī vecākiem

ļaudīm par to nevajag šaubīties. Man

ir 53 gadi. Tos nejūtu, jo radusies

vēlme mācīties.

Varu teikt – ja cilvēks, kurš ieguvis

bezdarbnieka statusu, lietderīgi

pavada šo laiku, tad viņš nejūtas

nomākts. Mani šis laiks ir bagātinājis

ar zināšanām. Kad atsākšu strādāt,

man nebūs grūti iejusties jaunajā

kolektīvā. Bezdarbnieka laiks man

bija interesants, un droši vien vairs

nebūs iespēju mācīties un iegūt tik

daudz jauna.

Santa Lasijevska

Rīgā, Airu ielā

Joprojām gaidām jūsu vēstules

par nodarbinātības jautājumiem

un to risinājumiem.

Žurnālam “Darbdiena”

K. Valdemāra 38, 117. kab.,

Rīga, LV-1011

vai

e-pasts: darbdiena@nva.lv

RAKSTIET!


www.nva.lv

More magazines by this user
Similar magazines