FATIMA LŪCIJAS ATMIŅĀS - Secretariado dos Pastorinhos

pastorinhos.com

FATIMA LŪCIJAS ATMIŅĀS - Secretariado dos Pastorinhos

FATIMA

LŪCIJAS

ATMIŅĀS


No angļu valodas tulkojusi: Silvija Līmane

Literārā redaktore: Marija Freiberga

Teoloģiskie konsultanti: priesteri Andris Kravalis,

Artūrs Krištapovičs,

Pauls Kļaviņš

Uz 1. vāka: māsa Marija Lūcija no Jēzus un Bezvainīgās Sirds 2000.

gada 16.maijā Loka do Kabeso apmeklējuma laikā

Uz 2. vāka: Fatimas bazilika ar Francisko un Žasintas attēliem pēc

viņu beatifkācijas 2000.gada 13. maijā

ISBN: 978-972-8524-76-0

Depósito Legal n.º 261 451/07


Fatima Lūcijas atmiņās

Māsas Lūcijas atmiņu stāsti

Izdevuma redaktors priesteris LUISS KONDORS, SVD

Ievada autors Dr. ŽOAKINS M. ALONSO, CMF

Izdevējs

SECRETARIADO DOS PASTORINHOS

FATIMA, PORTUGAL


Nihil obstat,

Card Jānis Pujats, Riga

Imprimatur,

Fatimae, 13 maii 2007

Antonius, episc. Leir.-Fatimensis


IZDEVĒJA PRIEKŠVĀRDS

Šogad aprit deviņdesmit gadu kopš neparastajiem notikumiem

toreiz nelielajā ciematiņā Fatimā, Portugālē, kas ir ietekmējuši un

padziļinājuši Dievmātes godināšanas tradīciju katoliskajā Baznīcā

visā pasaulē.

Māsas Lūcijas atmiņu izdošana latviešu valodā zināmā mērā

ir veltījums šim jubilejas gadam. Izdevums ietver sevī četrus atmiņu

stāstus, uzrakstītus dažādos laika posmos. Tas ir papildināts ar

jaunākiem materiāliem un īpaši nozīmīgā “Fatimas vēstījuma”

pilnu tekstu, kuru pāvests Jānis Pāvils II uzticēja publiskot Ticības

doktrīnas kongregācijai.

Māsa Lūcija savas atmiņas rakstījusi pēc Leirijas bīskapa Hosē

Alves Korreira da Silvas (Jose Alves Correira da Silva) lūguma.

Apraksts par Dievmātes parādīšanos Pontevedrā un Tui (Tuy) ir

kā papildinājums Dievmātes dotajam apsolījumam 1917.gada 13.

jūlijā: “... Es ieradīšos, lai lūgtu Krievijas veltīšanu Manai

Bezvainīgajai Sirdij un izlīgšanas Sakramentu pirmajās sestdienās.”

Šie pirmie četri atmiņu stāsti, kā arī apraksts par Eņģeļa un

Dievmātes parādīšanos liecina par mazo ganiņu bezgalīgo mīlestību

uz Dievmāti, viņu gatavību upurēt, lai vestu cilvēkus pie Dieva un

glābtu pasauli. Bērnu atsaucība uz Dievmātes aicinājumu liecina

par mazo vizionāru varonību un neparasto ceļu uz svētumu.

Francisko (Francisco) un Žasintas Marto (Jacinta Marto)

beatifikācija 2000.gada 13.maijā iezīmē jaunu ēru katoļu Baznīcas

vēsturē.

“Tēvs, es Tevi slavēju par to, ka Tu esi atklājis šīs lietas

mazajiem.’ Šodien Jēzus godība parādās caur mazo ganiņu

Francisko un Žasintas iecelšanu svētīgo kārtā. Ar šo Baznīca vēlas

svečturī ielikt šīs divas svecītes, kuras Dievs aizdedz, lai apgaismotu

cilvēci tumsas un rūpju pilnajās stundās (no pāvesta Jāņa Pāvila

II lūgšanas beatifikācijas Sv.Misē Fatimā).

5


Atmiņu apkopošanā ir ieguldīts liels darbs. Ar Leirijas-Fatimas

bīskapa piekrišanu mums bija dota atļauja izmantot Lūcijas pirmo

četru atmiņu stāstu manuskriptus.

Mēs izsakām pateicību arī tēvam Joahinam Maria Alonso

(Joaquin Maria Alonso, †1981), kas ir lielākā autoritāte Fatimas

notikumu skaidrojumā, un tēvam Lucianam Kristino (Luciano

Cristino), Fatimas sanktuārija pētniecības un attīstības departamenta

direktoram.

Dārgais lasītāj, šajā izdevumā jums ir iespēja lasīt atmiņas

tā, kā tās ar savu roku ir rakstījusi māsa Lūcija, izņemot ortogrāfiskos

labojumus un stila labojumus dialogos, tāpēc ceram, ka

vārdi sasniegs jūsu dvēseles dziļumus un būs par pamatu ikviena

garīgajā izaugsmē.

Mēs pateicamies mūsu Kungam par iespēju šodien turēt savās

rokās pabeigtu materiālu par “Fatimas vēstījumu”, kas palīdzēs

daudzko uzzināt un vēl vairāk iemīlēt mūsu Kunga Māti, kas ir arī

mūsu Māte.

6

Tēvs Luiss Kondors, SVD

Svētīgo Francisko un Žasintas

Kanonizācijas procesa Vice-postulators


IEVADS

MĀSAS LŪCIJAS ATMIŅĀM

Pirms iesākt izsmeļošu ievadu visam māsas Lūcijas atmiņu

izdevumam, vēlamies lasītājam sniegt priekšstatu par mūsu nodomu

un prasībām, kādas mēs paši sev uzstādījām, un darba veidu, kā

mēs strādājām.

Šī grāmata ir Leirijas bīskapijas arhīvos esošo māsas Lūcijas

vēstuļu tiešs tulkojums angļu valodā, kas 2005.gadā pieredzēja jau

piecpadsmito izdevumu.Šis ir jaunākais izdevums, kas ir izmantots

tulkojumam latviešu valodā. Mēs pateicamies Leirijas-Fatimas

bīskapam par doto atļauju šīs vēstules publicēt. Mēs tulkojām

oriģināltekstus, cenzdamies maksimāli precīzi atveidot autores

lietotos vārdus.

Šis darbs ir ārkārtīgi vērtīgā teksta viegli lasāms izdevums,

kas ar savu nozīmīgumu pārsteigs ikvienu lasītāju. Mēs uzskatījām,

ka nav nepieciešams rediģēt māsas Lūcijas tekstus, kas būtībā ir

ārkārtīgi lakoniski un nepretenciozi, tāpēc ir saglabāts oriģinālais

teksta sadalījums nodaļās, iedaļās un paragrāfos. Darām lasītājam

zināmu, ka virsrakstus tiem izvēlējāmies mēs, nevis māsa Lūcija,

tāpēc tie ir iespiesti kursīvā.

Skaidrojošās piezīmes nodaļas beigās palīdzēs lasītājam labāk

izprast grāmatas saturu.

Grāmata sākas ar īsu māsas Lūcijas autobiogrāfiju, pārskatu

par viņas literārajām dotībām un ievadu viņas “Atmiņu stāstiem”.

7


8

MĀSAS LŪCIJAS ĪSA BIOGRĀFIJA

“1907.gada marta trīsdesmitajā dienā tika kristīts sieviešu

dzimtes bērns ar vārdu Lūcija (Lucia), dzimis Alžustrelā (Aljustrel)

tā paša gada marta divdesmit otrajā dienā, plkst. 7 vakarā.” Šāds

ieraksts lasāms draudzes Reģistru grāmatā. Viņas vecāki Antonio

dos Santos un Maria Rosa dzīvoja Alžustrelas ciematā, kas piederēja

Fatimas draudzei.

Būdama jaunākā no septiņiem bērniem, sešām meitenēm un

viena zēna, ģimenē Lūcija bija vismīlētākais bērns un kopš pašas

bērnības saņēma vislielāko uzmanību. Lai gan ģimenei nācās

saskarties ar daudzām grūtībām un nelaimēm, Lūcijas māte visas

tās pieņēma kristiešiem raksturīgā pacietībā. Sešu gadu vecumā

Lūcija saņēma Pirmo Komūniju: šīs ceremonijas apraksts pārsteigs

un iepriecinās lasītāju. Bērnībā ģimenes apstākļu dēļ viņai bija

uzticēta aitu ganīšana. 1915.gadā viņa ganīja aitas kopā ar citiem

Alžustrelas ciemata zēniem un meitenēm, bet kopš 1917.gada tikai

kopā ar savu māsīcu Žasintu (Jacinta) un brālēnu Francisko

(Francisco). Šis bija arī Dievmātes parādīšanās gads. Tajā Lūcijai

bija sevišķa loma, jo parādīšanās laikā Dievmāte runāja tikai ar

viņu, un Lūcija bija vienīgā, kas saņēma Noslēpumu, kuru drīkstēja

atklāt tikai pēc daudziem gadiem. Tikšanās ar Dievmāti sagādāja

gan prieku, gan arī daudz ciešanu ne tikai viņai, bet arī Francisko

un Žasintai. Lūcijai bija lemts nodzīvot ilgu mūžu, lai izpildītu savu

misiju.

Dievmāte bija likusi Lūcijai mācīties lasīt ... Viņa sāka apmeklēt

skolu tikai pēc Dievmātes parādīšanās, un pateicoties savai

lieliskajai atmiņai un talantam lasīšanu un rakstīšanu apguva ļoti

ātri.

Pēc Dievmātes parādīšanās Lūcija kļuva par vizionāri ar visām

no tā izrietošajām sekām. Kaut kas bija jādara lietas labā. Viens no

pirmajiem, kas sāka rūpēties par Lūcijas izglītību bija atjaunotās

Leirijas diecēzes jaunais bīskaps; viņš centās arī viņu pasargāt no

sarežģītās situācijas, kādā viņa bija nokļuvusi. 1921.gada 17.jūnija


ītā viņa iestājās Sv.Dorotejas māsu koledžā Vilarā, kas mūsdienās

atrodas Porto pilsētas robežās. Sniedzam viņas ārējā izskata

aprakstu, kas pilnībā atbilst tā laika plaši pazīstamajām Lūcijas

fotogrāfijām: ”Augsta, plata piere, lielas, brūnas dzīvas acis; šauras

uzacis; plakans deguns, plata mute, biezas lūpas, apaļš zods. Seja

izstaro kaut ko pārdabisku. Mati gaiši, skaisti; augums atbilstošs

viņas vecumam, bet trausls; 13 gadi un seši mēneši. Sejas panti

stingri, tomēr seja ļoti patīkama. Dzīva, inteliģenta, bet tajā pašā

laikā pieticīga un nebūt ne iedomīga. Mazas sastrādātas rokas.”

Kad Lūcija iestājās Porto koledžā, viņai bija četrpadsmit gadi

un trīs mēneši. Tur viņa saņēma izcilu morālo un reliģisko formāciju.

Porto koledža nesniedza vispārējo izglītību, tikai pašas elementārākās

zināšanas. Sākumā viņai tika mācīti saimnieciskie darbi.

Tomēr pateicoties savām spējām un lieliskajai atmiņai, savai

uzcītībai un nopietnībai visās lietās šī meitene ieguva pietiekoši

labu izglītību.

Jau pirms iestāšanās koledžā Lūcija sajuta vēlēšanos veltīt

sevi Dievam un reliģiskajai dzīvei. Intensīvā dievbijīgā ikdiena

koledžā, lika viņai nopietni pārdomāt savu nākotni, tāpēc domas

apstājās pie karmelītēm ... Taču viņa gribēja pateikties skolotājiem

par viņu iejūtīgo attieksmi, ko viņi bija viņai izrādījuši, tāpēc iestājās

Sv.Dorotejas institūtā. Portugāles novicināts tajā laikā (no 1921.g.

līdz 1925.g.) bija Tui (Tuy), Spānijā, kur Lūcija iestājās 1925.gada

24.oktobrī astoņpadsmit gadu vecumā. Nākošā dienā 1925.gada

25.oktobrī viņa ieradās Pontevedrā, Travesia de Isabel II ielā, kur

kopā ar pārejām postulantēm uzsāka savu formāciju. Šeit viņa

pavadīja vairākus mēnešus. Pēc tam viņa atgriezās Tui, lai pabeigtu

pastulantes formāciju un 1926.gada 2. oktobrī uzsāka novicinātu.

Pēc diviem gadiem – 1928.gada 3.oktobrī viņa salika pirmos

solījumus un palika tajā pašā mājā, bet kopā ar māsām, kas bija

jau salikušas mūža solījumus. Lūcija pati mūža solījumus salika

1934.gada 3.oktobrī . Pēc dažām dienām viņa pārcēlās uz klosteri

Pontevedrā. 1937.gada maijā viņa atgriezās Tui, Spānijā, kur

dzīvoja līdz 1946.gada maijam, kad tika nosūtīta uz Portugāli.

9


Pirms ierašanās Sv.Dorotejas kongregācijas klosterī Vila Nova

de Gaia pilsētā, kas atrodas blakus Porto, māsa Lūcija pavadīja

dažas dienas Kovā da Iria (Cova da Iria) un Alžustrelas (Aljustrel)

ciematā, lai identificētu Dievmātes un Eņģeļa parādīšanās vietas

Viņas vēlēšanās dzīvot vientulībā un kontemplācijā, pateicoties

pāvesta Pija XII atļaujai, piepildījās 1948.gada 25.martā un viņa

pārcēlās pie baskājēm karmelītēm Koimbrā (Coimbra), Portugāles

vidienē. Šeit viņas dzīve ritēja lūgšanās un grēku nožēlošanā līdz

mūža beigām – 2005.gada 13.februārim. Viņa sasniedza ievērojamu

vecumu – 98 gadus. 2006.gada 19.februārī māsas Lūcijas mirstīgās

atliekas tika pārvestas uz Fatimu un atrodas bazilikā līdzās Žasintas

atdusas vietai.

10

LŪCIJAS LITERĀRĀS DOTĪBAS

Pārskatot visu, ko māsa Lūcija uzrakstījusi par Fatimu,

jāpiekrīt portugāļu rakstnieka Antero de Figueiredo teiktajam viņa

paša sarakstītajā grāmatā: “Šīs grāmatas gaismas avots ir pašas

vizionāres Lūcijas no Jēzus apbrīnojami skaidrā un vienkāršā

dvēsele.” Pirmkārt jāatgādina, ka Lūcijas manuskriptos tiešām var

saskatīt literārās izglītības trūkumu. Taču to visu atsver Lūcijas

dabas dotais talants, kas parādās viņas manuskriptos. Viņa gan

vairākkārt izsakās par sevi kā “nevarīgu un nepiemērotu”

rakstīšanas darbiem un iebilst: ”Pat mans rokraksts nav reprezentabls.”

Lai kādi būtu šie trūkumi, teikumu konstrukcija netraucē

domu uztvert skaidri un saprotami. Dažkārt viņas stilu var pat vērtēt

kā elegantu un emocionālu.

Lūcijas literārās spējas var raksturot šādi: domas precizitāte

un skaidrība, delikātas un dziļas jūtas; dzīva iztēle un humora izjūta,

kas stāstījumu padara pievilcīgu; ironija, kas neapvaino;

apbrīnojama atmiņa, kas izpaužas notikumu un situāciju detalizētā

aprakstā. Dialogi izteikti personificēti. Savā iztēlē viņa redz

situāciju, it kā tā būtu acu priekšā. Žasintas, Francisko, priesteru

un bīskapu aprakstos parādās viņas neparastais psiholoģiskais


skatījums. Viņa apzinās savu novirzīšanos no tēmas un vienmēr

veiksmīgi atgriežas sākumpunktā.

Viņas stilā zināmā mērā jūtama garīgās literatūras ietekme,

taču pārāks ir dabiskais, dzīvais, priecīgais sniegums. Kas gan var

aizmirst viņas aprakstu par atvadām no iemīļotajām vietām, kur

parādījās Dievmāte, pirms aizbraukšanas uz Porto? Vai arī, kā

viņa apraksta kāda priestera kurpju sudraba sprādzes. Vai nav

jābrīnās par to, kā viņa atceras “Kalnu dziesmas”?

Lūcija jau sākotnēji zināja, kā izteikt to, ko viņa grib aprakstīt.

Pateicoties savai dzīvajai iztēlei, viņai izdevās veidot atbilstošu

tēlu. Ja rakstīšana bija jāpārtrauc saimniecības darbu dēļ, viņa

turpināja manuskriptu nezaudējot stāstījuma secību un loģiku. To

var panākt tikai ar domas koncentrēšanu.

Dažkārt Lūcija jutās “iedvesmota” rakstīt, kā viņa to bieži

atgādināja ... Viņas pārliecību par Dieva klātbūtni rakstot

nevajadzētu uztvert burtiski kā iedvesmu, kā pareģošanas spēju.

Rakstot viņa vienkārši juta Dieva palīdzību. Rūpīgi lasot viņas

atmiņu stāstus, var saprast, ka viņa to nedomāja burtiski; viņa pati

skaidroja to šādi: “Vārds “iedvesmota” norāda uz garīgu stimulu

mūsu darbībai.”

Tāpēc šeit nav runa par “nemaldīgumu” salīdzinājumā ar Svētajiem

rakstiem. Lūcija varēja kļūdīties savas pieredzes mistiskajā

interpretācijā tieši interpretācijas sarežģītības dēļ. Dažkārt viņa

pati šaubījās vai tas ir Dievs, Kas ar viņu runā; citreiz viņa teica,

ka viņa pati nevarētu zināt to, ko uzzina caur šo mistisko žēlastību.

Jāsaka, ka mēs sastapāmies ar dažu datumu, notikumu un apstākļu

apraksta neprecizitāti. Ja atsevišķos gadījumos viņa pārliecina par

“impissima verba”, t.i., Vissvētākās Jaunavas vārdu tiešumu, tas

liecina, ka viņa mēģinājusi būt maksimāli godīga savos aprakstos.

Lūcija vienmēr apzinājās vārda nozīmi.

Ja runājam par neprecizitātēm datumos, tad jāņem vērā, ka

viņa, Žasinta un Francisko, būdami bērni, neorientējās ne dienās,

ne mēnešos, ne gados. Tāpēc arī Lūcija neatcerējās precīzi datumu,

kad parādījās Eņģelis, tikai apmēram gadalaiku: Lūcijas atmiņā

bija iespiedies tikai pats svarīgākais un būtiskākais.

11


Lūcijas atmiņu lasītājam jāatceras, ka atmiņas – tā ir tikai

vēstījumu interpretācija, kurus saņēma vizionāre, kas bija apveltīta

ar pārdabiskām spējām. Šādos gadījumos jautājums par

“interpretāciju” vienmēr ir atklāts, tas nenozīmē, ka viss, ko

vizionāre saka , vārds vārdā atbilst Dievišķajam vēstījumam. Taču

tas gan nenozīmē to, ka būtu jātic tikai tam, kas ir dabisks

neparastajā fenomenā, kuru viņa pieredzēja.

Vēlamies uzsvērt vēl vienu nosacījumu, lai lasītājs būtu labāk

sagatavots brīnišķīgo tekstu lasīšanai. Ir jāpatur prāta atšķirība

starp Vēstījumu no Debesīm, kā to pasniedz māsa Lūcija, un viņas

pašas atmiņām un interpretācijām.

Starp grūtībām, kas pastāv pārdabiskas pieredzes

interpretācijā, atmiņas sniedz patiesīguma lielāku garantiju, nekā

interpretācija. Ja Dievs bija devis tādas acīmredzamas zīmes, lai

manifestētu Savu Klātbūtni Fatimas notikumos, tad varam būt

pārliecināti, ka Viņš to arī izdarīja sevišķā veidā, lai Viņa Vēstījums

caur Mariju tiktu ticībā nodots mazajiem vizionāriem. Ja mēs

pieņemam, ka Dievs bija devis Vēstījumu par Savas Baznīcas

glābšanu, mums ir jāpieņem, ka Viņš līdz ar to ir dāvājis ticības

harizmu izplatīt šo Vēstījumu bez jebkādām kļūdām. Bieži var izsekot

Lūcijas domu gaitai izvēloties attiecīgo vārdu vai notikuma

aprakstu, bet jāņem vērā, ka viņa ir privileģētā interpretētāja, un

tomēr – tikai interpretētāja, tāpēc māsas Lūcijas vārdiem nav

nepieciešams speciāls skaidrojums.

12

“ATMIŅAS” KĀ LITERĀRAIS ŽANRS

Lasītājam piedāvātos manuskriptus mēs saucam par

“atmiņām” tāpēc, ka šie teksti tiešām vairāk atbilsts šāda veida

literatūrai, pat ja dažviet tie vairāk līdzinās vēstulēm vai

autobiogrāfiskiem aprakstiem. Sākotnēji māsa Lūcija nepievērsa

uzmanību šo brīnišķīgo dokumentu literārajam aspektam. Viņa

rakstīja tāpēc, ka viņai lika to darīt. Varam būt pārliecināti, ka

viņa pati nebūtu neko rakstījusi. Tomēr tas nenozīmē, ka rakstīšanas


gaitā viņa nebūtu apzinājusies literārās lomas nozīmi notikumu

aprakstā. Taču šī literatūra radās vienmēr spontāni, un elegantais

stils iezīmējās bez grūtībām un speciāla nodoma.

Māsa Lūcija nedomāja, ka viņas rakstīto varētu uzskatīt par

literatūru. Vārds “atmiņas” varētu nozīmēt kaut ko vairāk nekā

tikai pagātnes notikumu pierakstu. Vienā no manuskriptiem viņa

saka, ka saņēmusi lūgumu aprakstīt Žasintas dzīvi. Viņa izvēlējās

vēstules formu, it kā to rakstītu bīskapam, tādejādi attēlojot

notikumus, kurus atcerējās. Taču šos manuskriptus, kas rakstīti

Leirijas bīskapam, nevajag uzskatīt par vēstulēm. Šis veids bija

tikai fikcija. Lūcija tiešām gribēja pierakstīt tikai savas atmiņas,

tāpēc arī šo darbu nosaucām par “atmiņām”, jo šī ir literatūra,

kurā autore vēlējās izteikt savas atmiņas par sevi un citiem, par

savu pieredzi un citu pieredzi.

Taču šos manuskriptus nevar arī saukt par biogrāfiju vai

autobiogrāfiju vārda tiešajā nozīmē. Lūcijas mērķis nebija uzrakstīt

Žasintas vai Francisko biogrāfiju, vai savu autobiogrāfiju. Atmiņas

saistās tikai ar galvenajiem notikumiem Žasintas un Francisko

dzīvē, arī viņas dzīvē, bet tas nebija viņas nolūks sniegt plašu savas

dzīves atspoguļojumu.

Autobiogrāfija atšķiras no atmiņām, tajā aspektā, ka tā balstās

uz faktiem un dokumentiem. Taču Lūcija atcerējās un pierakstīja

tikai savas atmiņas! Bet tā kā viņas dzīve bija cieši saistīta ar māsīcu

Žasintu un brālēnu Francisko, tad, protams, uzzinām arī daudz ko

par viņas dzīvi. Turpretī viss, kas attiecas uz Dievmātes parādīšanos,

vairs nav vienkārši atmiņas, bet neizdzēšams iespaids. Viņa pati

par to izsakās, ka tas radīja viņas dvēselē tādu iespaidu, kādu

nekad nevar aizmirst.

Līdz ar to var uzskatīt, kā šīs māsas Lūcijas atmiņas ir it kā

viņas dvēselē visdziļāk iegravēto iespaidu atspoguļojums. Šķiet, ka

viņa vairāk “redzēja” nekā “atcerējās”. Viņas atmiņu vieglums ir

tik apbrīnojams, ka viņai vajadzēja tikai atcerēties to, kas dvēselē

bija jau pierakstīts.

13


14

ATMIŅU STĀSTU TEMATIKA

Katra atmiņu stāstu mēs sākam ar ievadu, kurā akcentējam

stāsta galveno tēmu. Tomēr, pēc mūsu domām, grāmatas “Fatima

māsas Lūcijas atmiņās” galvenais nolūks ir iepazīstināt tuvāk ar

Žasintas un Francisko īso dzīvi un upuri, kas viņiem bija jānes.

Aizkustinoša ir mazā brālīša un māsiņas dabiskā atklātība un

draudzīgums. Ņemot vērā to, ka tas varētu būt pirmais solis, lai

viņus vairāk iemīlētu, un radītu vēlēšanos sekot viņu piemēram,

mēs sniedzam, pēc mūsu domām, pašu pirmo viņu aprakstu.

Mēs izmantojām arī Dr. Karlosa de Azevedo Mendes vēstuli

viņa līgavai, kurā viņš apraksta gūtos iespaidus, apmeklējot

Alžustrelu un Kovu da Iria 1917.gada 7.septembrī.

Par Žasintu viņš raksta: “Žasinta pienāca man klāt, sīciņa un

ļoti kautrīga. Es nosēdināju viņu sev līdzās uz lādes. Vērojot viņu

tik tuvu, sapratu, ka viņa ir eņģelis. Viņai galvā bija sarkana

puķaina šalle, sasieta aizmugurē. Tā bija veca un saplēsta. Mugurā

mazs mētelītis, kas neizcēlās ar sevišķu tīrību, un neparasti kupli

svārki, kā tas ir pieņemts šajā apvidū. Tā bija apģērbts mūsu eņģelis.

Es gribētu aprakstīt viņas seju, bet saprotu, ka varēšu sniegt tikai

aptuvenu priekšstatu. Galvā uzsietā šalle izcēla sejas pantus. Dzīvas,

uzmanību piesaistošas brūnas acis, eņģelim līdzīga sejiņa, kas

izstaro neparastu laipnību; kopējais iespaids neaizmirstams un es

nespēju izskaidrot, kas ir šīs pievilcības iemesls. Viņa bija ļoti bikla

un kautrējās atbildēt uz mūsu jautājumiem. Drīz vien ieradās

Francisko. Tas palīdzēja viņai atgūt drosmi. Vēl pēc mirkļa ieradās

Lūcija. Jūs nespējat iedomāties kā Žasinta priecājās, viņu ieraugot.

Meitenes seja staroja smaidā, viņa pieskrēja Lūcijai klāt un

neatkāpās no viņas ne soli. Tas bija aizkustinošs skats ...”

Kanoniķa Formigao īsā liecība sakrīt ar tikko kā aprakstīto:

“Viņu sauc Žasinta no Jēzus, septiņus gadus veca ... Savam

vecumam diezgan gara, diezgan slaida, bet nevar teikt, ka vāja;

proporcionāli sejas vaibsti, sejas krāsa brūngana, apģērbs pieticīgs,

svārki tieši līdz potītēm, pēc izskata veselīgs, fiziski un garīgi vesels

bērns. Pārsteigta par svešinieku klātbūtni, kas bija kopā ar mani


un kurus viņa nebija gaidījusi, uz maniem jautājumiem sākumā

atbildēja tikai ar vienzilbīgiem vārdiem, tik klusā balstiņā, ka grūti

bija sadzirdēt teikto.”

Dr. Karloss Mendes ļoti maz raksta par Francisko, tomēr viņa

veidotais portrets ir pietiekami izteiksmīgs: “... ieradās Francisko.

Zemu uz pieres uzvilkta zeķveida cepure, ļoti īsa žakete, zem vestes

redzams krekls; pieguļošas bikses – faktiski mazs vīrelis. Uz maniem

jautājumiem atbild tieši un skaidri.”

Pēc divdesmit dienām, 27.septembrī, kanonoķis Formigao atkal

ieradās Alžustrelā, lai intervētu bērnus. Vispirms viņš iztaujāja

Francisko. Viņa atbildes šeit neminam, bet mums šķita interesantas

šī izglītotā un pazemīgā priestera piezīmes: “Deviņus gadus vecs

zēns ienāca istabā, kurā mēs atradāmiem, cepuri galvā, bez šaubām

aizmirsis, ka to būtu jānoņem. Es aicināju viņu apsēsties sev blakus.

Viņš tūdaļ paklausīja un bija ļoti pretimnākošs.”

Šie divi izvilkumi no dokumentu oriģināliem liecina, ka

Francisko pirms Dievmātes parādīšanās un Viņas parādīšanās laikā

bija priecīgs un jautrs, kādi mēdz būt ganu zēni, īsts “serrano”

– kalnu zēns, bez jebkādām problēmām, garīgiem defektiem un bez

jebkādiem kompleksiem.

15


1917.g.15.oktobrī Portugālē laikraksts O Século pirmo reizi publicēja

mazo ganiņu fotogrāfiju un aprakstu par „saules brīnumu”


Francisko (9 g.), Lūcija (10 g.) un Žasinta (7 g.) pie mazā akmeņozola,

virs kura 1917. gadā no maija līdz oktobrim parādījās Dievmāte.

Parādīšanās notika šo mēnešu 13. datumos

1918.gadā uzceltā mazā kapela Dievmātes parādīšanās vietā


Dievmātes statuja, kura kopš 1920.gada 13.jūnija tiek godināta

Parādīšanās kapelā. 1946.gada 13.maijā statuju svinīgi kronēja kardināls

Masella. Pēc 1981.gada 13.maija atentāta uz pāvestu Jāni Pāvilu II

Dievmātes kronī inkrustēta pavēsta automašīnā atrastā lode


Trīs mazie ganiņi arkas priekšā, kas

tika uzcelta Dievmātes parādīšanās

vietā 1917.gada 13.oktobrī

Kapela Dievmātes parādīšanās vietā

Valiņjos

Vila Nova de Ouremas cietums,

kurā mazie ganiņi atradās 1917.gada

13.augustā

Par Ungārijas svētceļnieku ziedojumiem

izveidotais Krusta ceļš uz

ganiņu takas, kas savieno Kovu da

Iria ar Alžustrelu, triju vizionāru

dzimto ciemu


Lūcijas vecāku māja

Maria Rosa (1869-1942), Lūcijas

māte ar ģimenes locekļiem un

draugiem

Māja, kurā piedzima Francisko un

Žasinta un nomira Francisko

Žasintas un Francisko vecāki, brāļi

un māsa. Tēvs Manuels Pedro Marto

(†1957) un māte Olimpija de Hesus

(†1956)


Fatimas draudzes baznīca Dievmātes

parādīšanās laikā Fatimas baznīcas baptisērijs,

kurā tika kristīti visi trīs mazie

vizionāri

Rožukroņa Dievmātes statuja

Fatimas draudzes baznīcā

Mazie vizionāri pie krusta baznīcas

pagalmā


Tēvs Manuels Markess Ferreira,

Fatimas draudzes priesteris no

1914.g. līdz 1917.g

Kanoniķis Manuels Nunes Formigao,

kurš 1917.gadā vairakkārt

intervēja mazos ganiņus

Tēvs Faustino J. Žasinto Ferreira

Olivalas draudzes prāvests

Tēvs Kruzs, kas izklausīja Lūcijas

pirmo grēksūdzi


Mazie ganiņi Francisko un Žasintas mājas pagalmā

Žasinta un Lūcija Riksidā

1917.gada septembrī

Francisko


Loka do Kabeso (Loca do Cabeço)

Aka Lūcijas vecāku īpašumā, pie

kuras Eņģelis parādījās otro reizi

Monuments Loka do Kabeso, kur

Eņģelis parādījās trešo reizi

Monuments par godu Eņģeļa otrai

prādīšanās reizei pie akas Lūcijas

vecāku īpašumā


Lūcijas istaba Pontevedrā, kur

1920.g. 10.decembrī Dievmāte

lūdza izsūdzēt grēkus katra mēneša

pirmajā sestdienā – piecus mēnešus

pēc kārtas

Sv.Dorotejas klosteris Tui (Spānija),

kurā Dievmāte parādīšanās laikā

lūdza Krievijas konsekrēšanu

Lūcijas istaba Pontevedrā, kas tagad

pārvērsta par kapelu

Svētās Trīsvienības un Dievmātes

parādīšanās atspoguļojums gleznā


Lai izpildītu Dievmātes lūgumu, 1942.g. 31.oktobrī Pijs XII konsekrēja

visu cilvēci Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij

1984.gada 25.martā Romā pāvests Jānis Pāvils II kopā ar visas pasaules

bīskapiem Fatimas Dievmātes statujas priekšā atjauno pasaules un

Krievijas konsekrēšanu Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij


Leirijas bīskaps D.Hosē Korreira da Silva Fatimas Noslēpuma trešo daļu

saņēma 1944.gadā. 1957.gadā Noslēpuma teksts tika nosūtīts uz Svēto

Ofīciju Vatikānā. 2000.gada 13.maijā Fatimā kardināls Sodano publisko

Noslēpuma trešo daļu

Zīmējums, kas ilustrē Noslēpuma trešo daļu (autors - J.Gill)


Glezna, kas ilustrē Dievmātes parādīšanos 1917.gada 13.jūlijā

(autors - māsa M.Konseisao, OCD)


Žasintas ķermenis, atverot zārku

1935.gada 12. septembrī, bija saglabājies

un izdalīja rožus maržu

Francisko mirstīgo atlieku kanoniskā

identifikācija 1952.gada

17.februārī

Pēc Francisko un Žasintas beatifikācijas 2000.gada13.maijā Jānis Pāvils II

pie svētīgo atdusas vietas Fatimas bazilikā


Francisko un Žasintas beatifikācijas svinīgais brīdis 13.05.2000.

Pāvests Jānis Pāvils II un māsa Lūcija 2000.gada 13.maijā Fatimā.

Svētceļnieku tūkstoši beatifikācijas ceremonijā


Karmela klosteris, kurā māsa Lūcija

dzīvoja no 1948.gada 25.marta līdz

2005.gada 13.februārim

Marijas Bezvainīgās Sirds statuja

Karmela klosterī Koimbrā

Māsa Lūcija dzimto māju un Dievmātes paradīšanās vietu apmeklējuma

laikā 2000.gada 16.maijā


PIRMAIS ATMIŅU STĀSTS

I e v a d s

Šīs pirmais atmiņu stāsts ir garākais dokuments, ko māsa Lūcija

ir uzrakstījusi. Pirms tam mēs bijām saņēmuši vēstules, ļoti daudz

vēstuļu, mums bija daudz interviju, reportāžu un cita veida aprakstu,

bet tagad mūsu priekšā ir garš un svarīgs dokuments. Ja māsa Lūcija

pati to nebūtu uzrakstījusi, kā tad mēs tiktu galā ar mums pieejamo

vērtīgo materiālu?

1935.gada 12.septembrī Žasintas (Jacinta) mirstīgās atliekas tika

pārvestas no Villa Nova de Ourem uz Fatimas kapsētu. Šis notikums

tika iemūžināts daudzās fotogrāfijās, dažas tika nosūtītas māsai

Lūcijai, kas tajā laikā atradās klosterī Pontevedrā.

1935.gada 17.novembrī Lūcija, izsakot pateicību par šo sūtījumu,

rakstīja: ”Liels paldies par fotogrāfijām. Nespēju izteikt, cik ļoti dārgas

tās man ir, sevišķi Žasintas fotogrāfija. Es jūtos, it kā noņemu plīvuru

un atkal ieraugu viņu ... Es esmu tik ļoti aizkustināta! Mans prieks

atkal redzēt bērnības draudzeni ir milzīgs. Es loloju cerību, ka par

godu Vissvētākajai Jaunavai Kungs dāvās viņai svētuma oreolu. Viņa

bija bērns tikai sava vecuma dēļ. Visā pārējā viņa jau zināja, ko nozīmē

būt šķīstai un kā caur upuri apliecināt savu mīlestību uz Dievu un

Vissvētāko Jaunavu...”

Šīs ļoti dzīvās atmiņas par mazo māsīcu Žasintu lika bīskapam

lūgt Lūciju uzrakstīt visu, ko viņa varētu atcerēties par savas bērnības

draudzeni. Manuskripts, kuru viņa iesāka rakstīt 1935. gada decembra

otrajā nedēļā, faktiski tika pabeigts Ziemassvētku svētdienā, tātad –

pusotras nedēļas laikā. Manuskripts, kuru Lūcija sacerēja, ir lielisks

dokuments. Tas sniedz pilnīgu priekšstatu par Žasintu, kuras dvēsele

bija Fatimas un Marijas Bezvainīgās Sirds gaismas caurstrāvota.

Šī manuskripta mērķis ir izveidot Žasintas tēlu, kā tas ir

atspoguļots Lūcijas atmiņās. Līdz ar to viņas nodoms nebija rakstīt

stāstu par Dievmātes parādīšanos. Šīs atmiņas izveido gleznu, kuras

centrālais tēls ir Žasinta. Rakstītājas valoda ir ļoti vienkārša un

vienmērīga, varētu pat teikt, ka vietām bērnišķīga, ja to prasa

konteksts. Lūcija nekad nezaudēja realitātes izjūtu, vienalga, kādu

notikumu viņa aprakstītu.

33


1. Lūgšana un paklausība

34

PROLOGS

J.M.J. (Jēzus. Marija. Jāzeps.)

Jūsu Ekselence¹,

Izlūgusi tabernākula priekšā mūsu mīļās Mātes Marijas un Jēzus

Vissvētākās Sirds aizstāvību, meklējot prāta skaidrību un žēlastību,

lai viss uzrakstītais būtu tikai un vienīgi par godu Jēzum un

Vissvētākajai Jaunavai, es uzsāku šo darbu, atmetot nepatiku, jo es

gandrīz neko nevaru uzrakstīt tieši vai netieši nepieminot arī savu

niecīgo personību. Neraugoties uz to, Jūsu Ekselence, es pazemīgi

pildu Jūsu gribu, kurā es saskatu arī Dieva gribas izpausmi. Es pildīšu

šo uzdevumu, lūdzot Vissvētākās Jēzus un Marijas Sirds svētību un

izmantošu šo pazemībā pieņemto pienākumu, lai atgrieztu nabaga

grēciniekus, kuru dēļ Žasinta bija sevi nesavtīgi ziedojusi.

Es zinu, ka Jūsu Ekselence negaida no manis labi uzrakstītu

pārskatu, jo Jūs zināt manas spējas un manu nepiemērotību un

nevarību šāda darba izpildē. Es jums pastāstīšu visu, ko varu

atcerēties par šo dvēseli, jo, pateicoties Dieva žēlastībai, es biju viņas

vistuvākā un visuzticamākā draudzene. Es ļoti augstu vērtēju viņas

svētumu, godinu un respektēju viņu, un dziļi sirdī glabāju par viņu

mīļas atmiņas.

2. Noslēpuma saglabāšana

Neraugoties uz apņemšanos būt pazemīgai, ceru, ka Jūsu

Ekselence man ļaus saglabāt dažus noslēpumus, kas attiecas tikai

uz mani un Žasintu, un kurus nevajadzētu izpaust pirms es aizeju

mūžībā. Jums tas neliksies neparasti, ka man vajadzētu dažas lietas

1 . Monsiņjors Hose Alves Korreija da Silva (José Alves Correia da Silva), 1872-

1957, atjaunotās Leirijas diecēzes pirmais bīskaps. Fatima ietilpst Leirijas

diecēzē.


un dažus noslēpumus saglabāt mūžībai. Galu galā, vai tad tā nav

pati Vissvētākā Jaunava, kas rāda man piemēru? Vai tad Svētajos

Rakstos nav rakstīts, ka Marija visu paturēja savā sirdī?² Un kas

gan cits ja ne Bezvainīgā Sirds varēja mums atklāt Dieva Žēlsirdības

noslēpumus? Neraugoties uz to Viņa tos paturēja pie sevis un paņēma

sev līdzi uz Dievišķā Kunga pili.

Starp citu, atceros, ko man teica viens svētīgs priesteris, kad

man bija tikai vienpadsmit gadi. Tāpat kā daudzi citi, viņš ieradās

mani iztaujāt un starp daudzajiem jautājumiem bija arī viens tāds,

uz kuru es nevēlējos atbildēt. Nesaņēmis atbildi uz šo jautājumu,

viņš saprata, ka laikam pieskāries kaut kam ļoti delikātam, tāpēc

deva man svētību teikdams: “Tev taisnība, mans bērns. Kunga

izvēlētas meitas noslēpumam jāpaliek dziļi sirdī apslēptam.”

Toreiz es nesapratu viņa vārdu nozīmi, bet man bija skaidrs, ka

viņš attaisnoja manu klusēšanu. Viņa teikto es vienmēr atcerējos,

taču sapratu tikai tagad. Šis svētīgais priesteris tajā laikā bija Torres

Novas vikārs³. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik vērtīgi manai

dvēselei bija viņa teiktie vārdi, tieši tāpēc es to atceros ar lielu

pateicību.

Kādu dienu man bija nepieciešams priestera padoms, kā pareizāk

atbildēt, saņemot jautājumu par lietām, kuras nevēlos un nedrīkstu

atklāt: man tika uzdots jautājums, vai Vissvētākā Jaunava nav vēl

kaut ko teikusi. Šis priesteris, kas tajā laikā bija Olivalas vikārs 4 ,

mums teica: ”Pareizi jūs darāt, mani mazie, paturot savus noslēpumus

tikai Dievam un sev zināmus.” Ja jums uzdos līdzīgus jautājumus,

vienkārši atbildiet: ”Jā, Viņa teica, bet tas ir noslēpums.” Ja šie cilvēki

turpinās jūs izjautāt, padomājiet par noslēpumu, kuru Dievmāte jums

atklāja, un sakiet: ‘Dievmāte mums lika nevienam neko neteikt, tāpēc

mēs neatbildam uz šo jautājumu’. Tādā veidā jūs varat atstāt šo

noslēpumu Dievmātes ziņā.”

2 . Lk 2, 19-51.

3 . Priesteris Antonio de Oliveira Reis (António de Oliveira Reis), miris 1962.g.,

tajā laikā Torres Novas vikārs.

4 . Priesteris Hose Žasinto Ferreira (José Jacinto Ferreira), miris 1924.g.

35


Cik labi man noderēja godājamā priestera skaidrojums un

padoms!

Jūsu Ekselence varbūt brīnīsies, kāda nozīme šiem

skaidrojumiem, taču tagad man jāsāk ar manām atmiņām par Žasintas

dzīvi. Ņemot vērā to, ka man nav pārāk daudz brīva laika, rakstīšanai

es izmantoju tikai tās dažas stundas, kad mēs strādājam klusumā.

Tiklīdz kaut ko atceros, tūlīt to pierakstu ar zīmuli uz papīra, ko

vienmēr turu paslēptu zem sava izšujamā rokdarba; pierakstu visu,

ko Vissvētākās Jēzus un Marijas Sirdis vēlas, lai es atcerētos.

3. Veltījums Žasintai

36

Īss bij’ tavs ceļš

Šai pasaulē,

Žasinta dārgā,

Kas dziļās ciešanās

Tik ļoti Jēzu mīlēja.

Jel neaizmirsti manu lūgumu

Un manas lūgsnas:

Tu mana draudzene

Pie Marijas Vissvētās troņa.

Sirdsskaidrā lilija,

Tu spožā pērle

Debesu jumā,

Nu debess godībā,

Kā mīlestības serafims

Ar mazo brālīti

Pie Kunga kājām esi.

Lūdz par mani. 5

5 . Neraugoties uz Lūcijas nepilnīgo izglītību, viņai piemita zināms dzejnieces

talants. Ir uzrakstīti vairāki dzejoļi.


1. Viņas dabas dotās īpašības

Jūsu Ekselence,

1. ŽASINTAS RAKSTURS

Pirms 1917.gada notikumiem, neraugoties uz radniecības saitēm,

kas mūs vienoja, draudzība ar citiem bērniem man bija tīkamāka

nekā ar Žasintu un Francisko. Man traucēja Žasintas pārāk lielais

jūtīgums un apvainošanās par jebkuru sīkumu. Visniecīgākais strīds,

spēlējoties ar citiem bērniem, bija pietiekams iemesls, lai viņa

‘uzmestu lūpu’. Mēs mēdzām viņu saukt par ‘spītīgo ēzeli’. Pat

pielabināšanās un mierināšana, kādu bērni pielieto šādos gadījumos,

nelīdzēja, lai pierunātu viņu turpināt spēli; viņai tika atļauts pašai

izvēlēties spēli un arīdzan partnerus. Neraugoties uz šiem mazajiem

untumiem, viņas sirsniņa tomēr bija ļoti laba. Dievs bija viņu

apveltījis ar jauku, maigu raksturu, kas piesaistīja visu uzmanību

un ikvienam lika viņu uzreiz iemīlēt.

Es nezinu kāpēc, bet es ļoti patiku Žasintai un Francisko, jo ik

reizi, kad viņi gribēja spēlēties, viņi nāca pie manis. Ar citiem bērniem

viņa spēlēties negribēja. Visbiežāk viņa aicināja mani spēlēties pie

akas dārza malā, kas piederēja maniem vecākiem.

Kādu dienu mēs bijām tur, un Žasinta atkal bija izvēlējusies

kādu spēli, ko mums spēlēt. Visvairāk viņai patika ‘akmentiņi’ un

‘pogas’. Šīs spēles mēs spēlējām olīvkoka un divu plūmju koku ēnā,

apsēdušies uz akmens plātnēm, kas pārklāja aku. ‘Pogu’ spēle man

daudzreiz sagādāja nepatikšanas, jo bieži vien, kad mūs sauca ēst,

es biju palikusi zaudētājos. Gandrīz vienmēr uzvarētāja bija Žasinta,

un viņa bija ieguvusi visas manas pogas. Tas bija pietiekams iemesls,

lai saņemtu no mātes rājienu par norautajām pogām. Steigā man tās

atkal bija jāpiešuj. Bet kā lai es piespiežu Žasintu tās atdot man, jo

viņa ļoti ātri mēdza uzmest lūpu. Viņai piemita vēl viena vājība:

viņa gribēja būt situācijas noteicēja! Tāpēc viņa centās paturēt manas

pogas līdz nākošai spēlei, lai nebūtu jānorauj savas pogas! Tikai

piedraudot, ka vairs ar viņu nespēlēšos, man izdevās pogas dabūt

atpakaļ.

37


Ne vienmēr man izdevās izdarīt to, ko vēlējās mana mazā

draudzene.

Viena no manām vecākajām māsām bija audēja, bet otra –

šuvēja. Abas caurām dienām bija mājās. Tāpēc kaimiņi bieži lūdza

manu māti atstāt savus bērnus mūsu pagalmā, kamēr paši devās

lauku darbos. Bērni parasti palika kopā ar mani, un mūs pieskatīja

manas māsas. Māte vienmēr labprāt piekrita, lai gan māsām bieži

iznāca atrauties no savas nodarbes. Mans pienākums bija bērnus

izklaidēt un raudzīties, lai viņi neiekristu dīķī, kas bija mūsu pagalmā.

No svelmainās saules mūs pasargāja trīs lieli vīģu koki.To zari bija

mūsu šūpoles, un par ēdamistabu mums kalpoja vecais šķūnis. Ja

šādās reizēs atnāca Žasinta ar savu brāli, lai aicinātu mani spēlēties

mūsu iemīļotās paslēpas, man bija viņai jāatsaka aizbildinoties, ka

māte lika pieskatīt mazos. Un tā, nedaudz vīlušies, viņi tomēr mums

pievienojās. Pēc pusdienām māte mēdza bērniem pasniegt katehisma

stundas, īpaši gavēņa laikā, piebilstot:

“Es nevēlos sarkt aiz kauna, kad priesteris Lieldienu laikā

pārbaudīs jūsu zināšanas katehismā.”

Šajās mūsu katehisma stundās piedalījās visi klātesošie bērni,

arī Žasinta.

2. Viņas jūtīgums

Kādu dienu viens no šiem bērniem nepiedienīgi izrunājās. Mana

māte viņu stingri norāja, aizrādot, ka tā neklājas runāt, jo tas ir

grēks un tas nepatīk Bērnam Jēzum, piebilstot, ka tie, kas grēko un

grēkus neizsūdz, nonāk ellē. Mazā Žasinta šo teicienu paturēja prātā.

Nākamajā reizē, kad bērni atkal bija sanākuši, Žasinta man jautāja:

“Vai tava mamma šodien ļaus spēlēties kopā ar citiem bērniem?”

“ Nē.”

“Nu, tad es nākšu uz jūsu pagalmu kopā ar Francisko.”

“Bet kāpēc tu negribi spēlēties ar viņiem?”

“Manai mammai nepatīk, ka mēs esam kopā ar citiem bērniem.

Viņa teica, lai mēs spēlējamies pagalmā. Viņa negrib, ka mēs

iemācāmies tās palaidnības, kas ir grēks, kas nepatīk Bērnam Jēzum.”

Tad viņa iečukstēja man ausī:

38


“Ja tava mamma atļaus, vai tu nāksi uz mūsu māju?”

“Jā.”

“Tad ej un pajautā viņai.”

Un, paņēmusi brāli pie rokas, viņa aizgāja.

Runājot par Žasintas iemīļotākajām spēlēm, jāsaka, ka viena

no tām bija ‘ķīlu izpirkšana’. Kā Jūsu Ekselence varbūt zina, šajā

spēlē zaudētājam ir jādara tas, ko liek uzvarētājs. Žasintai patika

zaudētājam likt ķert tauriņus un noķerto tauriņu atnest viņai. Vai

citkārt sameklēt kādu viņas iemīļotu ziedu. Kādu dienu, spēlējot šo

spēli pie manis mājās, es uzvarēju, un šoreiz man bija tiesības likt

viņai darīt to, ko es vēlos. Mans brālis sēdēja pie galda un kaut ko

rakstīja. Es liku viņai apskaut un noskūpstīt manu brāli, taču viņa

tam nepiekrita:

“To gan nē! Liec man izdarīt kaut ko citu. Kāpēc tu neliec man

noskūpstīt Mūsu Kungu?”

Istabā pie sienas bija krucifikss.

“Labi,” es atbildēju, “uzkāp uz krēsla, noņem krucifiksu,

nometies ceļos, trīs reizes apskauj un trīs reizes noskūpsti to: viens

skūpsts par Francisko, viens par mani un viens par sevi.”

“Mūsu Kungu, jā, es skūpstīšu, cik vien tu liksi,” un viņa steidzās

noņemt krucifiksu. Viņa to skūpstīja un apskāva ar tādu degsmi, ka

es to atceros līdz pat šai dienai. Tad, uzmanīgi lūkodamās uz Pestītāja

figūriņu, jautāja:

“Kāpēc Mūsu Kungs ir piesists pie krusta?”

“Tāpēc, ka Viņš mira mūsu dēļ.”

“Pastāsti, kā tas notika,” viņa gribēja zināt.

3. Viņas mīlestība uz Krustāsisto Glābēju

Mana māte vakaros mēdza stāstīt dažādus stāstus. Mans tēvs

un māsas stāstīja pasakas par burvjiem, zeltā tērptām princesēm un

karaliskām dūjām. Tad māte sāka savus stāstus par Kunga ciešanām,

Jāni Kristītāju un citiem svētajiem. Tādā veidā es uzzināju par Mūsu

Kunga ciešanām. Tā, kā man pilnīgi pietika noklausīties stāstus tikai

vienu reizi, lai tos atcerētos visos sīkumos, es sāku atstāstīt dzirdēto

39


vārds vārdā saviem draugiem un nosaucu tos par Mūsu Kunga

stāstiem. Kādu dienu stāstījuma laikā garām gāja mana māsa 6 un,

ieraugot krucifiksu 7 manās rokās, to atņēma un norāja mani teikdama,

ka viņai nepatīk, ka šādu svētu lietu aiztiek. Žasinta piecēlās un,

piegājusi pie māsas, lūdza:

“Marija nerājies! Tā ir mana vaina. Es to paņēmu, bet vairāk tā

nedarīšu.”

Māsa noglāstīja viņu un palūdza mūs iziet spēlēties pagalmā,

jo mēs mājā bijām radījušas lielu nekārtību. Un tā, lai turpinātu

stāstījumu, mēs devāmies ārā pie akas, par kuru es Jums jau rakstīju.

Mēs bijām paslēpušies aiz pāris kastaņkokiem un akmeņu kaudzes,

kur arī vēlākos gados šeit pārrunājām savus noslēpumus. Šeit mēs

arī dedzīgi lūdzāmies, un, teikšu atklāti, arī izraudājāmies – dažkārt

tās bija ļoti rūgtas asaras. Mūsu asaras tad sajaucās ar akas ūdeni,

kuru mēs arī dzērām. Šī aka bija kā Marijas tēls, kuras Sirdī mēs

veldzējāmies, un smēlāmies visdziļāko mierinājumu.

Bet atgriezīsimies pie mūsu stāsta. Mazā Žasinta, dzirdot manu

stāstījumu par Mūsu Kunga ciešanām, parasti izplūda asarās. Taču

bieži vien viņa lūdza, lai es to stāstu vēl un vēl, un vienmēr ļoti

pārdzīvoja dzirdēto un raudot mēdza teikt:

“Mūsu mīļais nabaga Kungs! Es nekad vairs negrēkošu! Es

negribu, ka Mūsu Kungs cieš!”

4. Viņas neparastais jūtīgums

Pirms nakts iestāšanās Žasinta mīlēja sēdēt šķūņa priekšā, vērot

skaistos saulrietus, zvaigžņotās debesis un nodoties pārdomām.

Visvairāk viņai patika mēnessgaismas apspīdētie kalni un ielejas.

Mēs sacentāmies, kurš saskaitīs vairāk zvaigžņu. Zvaigznes mēs

dēvējām pa eņģeļu lampām, mēnesis bija Dievmātes lampa, bet saule

– Kunga lampa. Tāpēc Žasinta dažkārt mēdza teikt:

6 . Marija dos Aņjos (Maria dos Anjos), Lūcijas vecākā māsa, mira 1986.g.

7 . Lūcijas mājas apmeklētāji joprojām var redzēt šo krucifiksu istabā pie sienas.

40


“Zini, man Dievmātes lampa patīk labāk; tā nav tik karsta un

neapžilbina acis tik stipri kā Kunga lampa.”

Tik tiešām, vasarās šeit ir nežēlīgs karstums un Žasintai, kas

bija samērā trausla, nebija viegli panest šo lielo karstumu vasaras

vidū.

5. Viņa vēro un mācās

Mana māsa piederēja pie Jēzus Svētās Sirds brālības, tāpēc

katru reizi, kad bērni atjaunoja Kristības Sakramenta solījumu, viņa

ņēma mani līdzi, lai es arī varētu to svinīgi atjaunot. Kādu dienu

mana tante paņēma arī Žasintu uz šo ceremoniju. Žasintai ļoti patika

“eņģeļi”, kā viņa nosauca meitenes, kas kaisīja ziedus procesijas

laikā. Tāpēc šad un tad, pārtraukusi spēlēšanos ar bērniem, Žasinta

devās meklēt ziedus un, pielasījusi pilnu priekšautu, tos kaisīja pār

mani.

“Žasinta, kāpēc tu to dari?”

“Es daru to pašu, ko darīja mazie “eņģeļi”: es kaisu ziedus pār

tevi.”

Katru gadu lielos baznīcas svētkos, tādos kā Vissvētākās Kristus

Miesas un Asins svētki, mana māsa rūpējās par kleitām meitenēm,

kas pildīja eņģeļu lomu procesijā. Meitenes parasti gāja pa priekšu

baldahīnam un kaisīja ziedus. Es arī vienmēr biju viena no šīm

meitenēm un kādu dienu, kad mana māsa uzlaikoja man kleitu, es

pastāstīju Žasintai par šiem svētkiem un par to, ka es kaisīšu ziedus

Jēzus priekšā. Mana mazā māsīca lūdzās, vai arī viņa nevarētu

piedalīties šajā procesijā. Mēģinājuma laikā mana māsa paskaidroja,

kā mums jākaisa ziedi Jēzus priekšā.

“Vai mēs Viņu redzēsim?” jautāja Žasinta.

“Jā,” atbildēja māsa, “draudzes priesteris Viņu nesīs.”

Žasinta palēcās aiz prieka un jautāja, cik ilgi vēl jāgaida līdz

šiem svētkiem. Kad nepacietīgi gaidītā diena bija klāt, Žasinta aiz

sajūsmas nevarēja rast mieru. Pirms procesijas mēs abas ieņēmām

savu vietu pie altāra, vēlāk procesijā abas gājām blakus ar ziedu

groziņiem rokā pa priekšu baldahīnam. Katru reizi, kad māsa deva

41


zīmi kaisīt ziedus, es savus ziedus pasviedu baldahīna priekšā, bet

Žasinta, neraugoties uz mūsu zīmēm un pamudinājumiem, nereaģēja,

un mums neizdevās panāk, lai viņa nomestu kaut vai vienu ziediņu.

Visā procesijas laikā viņas acu skatiens bija pievērsts tikai priesterim.

Pēc procesijas beigām, iznākot no baznīcas, māsa jautāja Žasintai:

“Žasinta, kāpēc tu nekaisīji ziedus Jēzus priekšā?”

“ Tāpēc, ka es Viņu neredzēju.”

Pēc tam Žasinta jautāja man:

“Bet vai tu redzēji Bērnu Jēzu?”

“Protams, nē. Vai tad tu nezini, ka Bērnu Jēzu Vissvētākajā

Sakramentā nevar redzēt? Viņš ir apslēpts tajā! Viņš ir tas, ko mēs

saņemam Sakramentā!”

“Bet, kad tu ej pie Komūnijas, vai tu ar Viņu runā?”

“Jā, es runāju.”

‘Tad kāpēc tu Viņu neredzi?”

“ Tāpēc, ka Viņš ir apslēpts un neredzams.”

“Es teikšu mammai, lai viņa man atļauj iet pie Komūnijas.”

“Draudzes priesteris tev to neatļaus. Tev taču nav vēl desmit

gadu.” 8

“Bet tev taču arī vēl nav desmit gadu un tu jau saņem Komūniju.”

“Tāpēc, ka es zinu visu katehismu, bet tu to nezini.”

Tā rezultātā abi mazie draugi, māsīca un brālēns, lūdza mācīt

viņiem katķismu, un es kļuvu viņiem par katehēti. Ar apbrīnojamu

interesi viņi apguva to, ko es viņiem mācīju, un, lai gan es varēju

atbildēt uz visiem viņu jautājumiem, tomēr sevišķi daudz zināšanu

viņiem nespēju dot. Tāpēc kādu dienu Žasinta man teica:

“Iemāci mums vēl kaut ko, to visu mēs jau zinām.”

Atbildēju, ka atceros tikai to, ko man jautā, un piebildu:

“Palūdz savu mammu, lai viņa tev atļauj pievienoties pārējiem

bērniem, kas baznīcā mācās katķismu.”

Abi devās pie savas mammas lūgt atļauju, jo dedzīgi vēlējās

saņemt “apslēpto Jēzu”, kā viņi To sauca, un mana tante tam piekrita,

bet ne vienmēr ļāva iet uz nodarbībām, aizbildinādamās:

8 . Žasinta (Jacinta) piedzima 1910.gada 11.martā.

42


“Baznīca ir diezgan tālu, bet jūs vēl esat pavisam mazi, un

priesteris vienalga neļaus jums saņemt Svēto Komūniju, kamēr jums

nebūs desmit gadu.”

Žasinta turpināja mani iztaujāt par Apslēpto Jēzu un kādu dienu

man teica:

“Kā tas ir, ka tik daudz cilvēku vienlaicīgi saņem Apslēpto Jēzu?

Vai tad katrs saņem tikai vienu mazu gabaliņu?”

“Nebūt, nē! Vai tad tu neredzi, ka ir daudz Hostiju un katrā no

tām Bērns Jēzus ir klātesošs!”

Kādas muļķības es viņai tad stāstīju!

6. Žasinta – mazā ganu meitene

Es jau biju pietiekoši liela, lai ganītu aitas. Arī man, tāpat kā

citiem bērniem manā vecumā, tika uzticēta aitu ganīšana. Manai

māsai Karolīnai 9 bija jau trīspadsmit gadi, un viņai bija jāsāk citas

darba gaitas. Tāpēc māte uzticēja man aitu ganāmpulku. To es

paziņoju saviem draugiem, kā arī to, ka es vairs nevarēšu spēlēties

kopā ar viņiem. Bērni nevarēja ar to samierināties un tūdaļ devās

pie manas mātes lūgt atļauju, lai viņi varētu iet man līdzi uz ganībām.

Atļauja netika dota, tāpēc vajadzēja šķirties – citas iespējas nebija.

Taču gandrīz katru vakaru ap krēslas stundu viņi atnāca, lai sagaidītu

mani pārnākam mājās. Tad mēs mazliet paspēlējāmies, paskraidījām,

gaidīdami, kad Dievmāte un eņģeli iedegs savas lampas, vai, kā mēs

mēdzām teikt, noliks tās uz palodzes, lai mums mājās būtu gaišs.

Tumšajās naktīs, kad mēnesis nespīdēja, mēs mēdzām teikt, ka

Dievmātei pietrūcis eļļas lampai!

Žasintai un Francisko bija grūti pierast, ka draudzene, ar kuru

agrāk tik daudz kopā spēlējušies, tagad ir projām no mājām. Tāpēc

viņi atkal un atkal lūdza, lai atļauj arī viņiem ganīt savas aitas.

Beidzot mana tante neizturēja šo neatlaidīgo diedelēšanu un atļāva

arī viņiem iet ganos un uzraudzīt savu ganāmpulku, lai gan labi

9 . Karolīna (Carolina) mira 1994.gadā.

43


zināja, ka bērni vēl ir pārāk mazi šāda pienākuma veikšanai. Prieka

pilni viņi steidzās pie manis, lai paziņotu šo vēsti un pārrunātu kā

rīkoties, lai varētu ganīt abus ganāmpulkus kopā. Pēc mātes

norādījuma mums savi aploki bija jāatver noteiktā laikā un abiem

ganāmpulkiem bija jāsatiekas pie Barreiro. Par Barreiro mēs saucām

dīķi uzkalna pakājē. Tad, satikušies pie dīķa nolēmām, kurās ganībās

ganīsim, un priecīgi dzinām aitas turp, it kā mēs ietu uz kādiem

svētkiem.

Un tagad, Jūsu Ekselence, Jūs redzat Žasintu viņas jaunajā lomā

kā ganu meiteni. Daloties ar aitām savā azaidā, mēs tās pielabinājām.

Tas deva mums iespēju spēlēties uz nebēdu, jo bijām pārliecināti, ka

tās ganoties nekur tālu no mums neies. Žasintai patika skaļi klaigāt

un klausīties atbalsī, kas skanēja pāri ielejai. Viena no viņas

vismīļākajām izklaidēm bija uzkāpt kalnā, apsēsties uz visaugstākā

akmens, un no visa spēka izkliegt dažādus vārdus. Visskaidrākā

atbalss bija vārdam ‘Marija’. Dažkārt Žasinta mēģināja izkliegt pat

visu lūgšanu “Esi sveicināta”, un katru nākamo vārdu izkliedza tikai

pēc tam, kad bija saklausīta iepriekšējā vārda atbalss.

Mums ļoti patika arī dziedāt. No daudzajām tautas dziesmām –

jā, mēs zinājām tik daudzas – bija arī Žasintas iemīļotās himnas,

piemēram: Salve nobre Padroeira (Esi sveicināta Augstā Aizstāve),

Virgem Pura (Visskaidrākā Jaunava), Anjos, Cantai Comigo (Eņģeļi,

dziediet ar mani). Vēl mums patika arī dejot. Tiklīdz tālumā

sadzirdējām kādu ganu spēlējam, tūlīt sākām dejot. Žasintai, kas

bija tik trausla, piemita īpašs talants uz dejošanu.

Bija stingri pieteikts, ka pēc pusdienām mums jālūdzas

Rožukronis. Diena paskrēja nemanot, tā mums vienmēr šķita par

īsu, tāpēc izgudrojām veidu kā ātrāk tikt galā ar lūgšanu. Ripinājām

zīlīti pēc zīlītes, atkārtodami tikai lūgšanas sākumu: “Esi sveicināta,

Esi sveicināta, Esi sveicināta ...” Katra nodoma beigās nedaudz

paklusējām, tad noskaitījām “Tēvs Mūsu”, un tā, acis nepamirkšķinot,

ļoti drīz bijām tikuši galā ar savu Rožukroņa lūgšanu.

Žasintai ļoti patika mazie, baltie jēriņi. Viņa mēdz tos ņemt klēpī,

glaudīt, skūpstīt un, mājās nākot, nest rokās to, kurš bija visvairāk

44


piekusis. Kādu dienu, es ieraudzīju viņu ar jēriņu rokās ganāmpulka

vidū.

“Žasinta, ko tu tur dari ganāmpulka vidū?” viņai jautāju.

“Es daru to pašu, ko dara Mūsu Kungs tajā svētbildītē, kuru

man iedeva. Tieši tāpat Viņš ir ganāmpulka vidū un vienu jēriņu

Viņš tur Savās rokās.”

7. Pirmā Dievmātes parādīšanās

Tagad, Jūsu Ekselence, Jūs apmērām zināt, kāda bija Žasinta

līdz septiņu gadu vecumam, līdz 1917.gada 13.maija rītausmai,

spožai un gaišai kā daudzas iepriekšējās. Tajā dienā nejaušības pēc

– ja Dieva providencē vispār var būt nejaušības – mēs izvēlējāmies

manu vecāku ganību lauku, ko sauc par Kova da Iria. Parasti mēs

ganījām pie Barreiro, kā jau iepriekš minēju. Lai nokļūtu Kovā da

Iria, mums bijā jāšķērso neapstrādāta tīreļa strēle, tāpēc ceļš uz šim

ganībām sanāca divreiz garāks nekā uz Barreiro. Ganāmpulks virzījās

ļoti lēni, mēs ļāvām aitām jau pa ceļam plūkt zaļo zāli, un, kad

ieradāmies Kovā da Iria, bija jau gandrīz dienas vidus. Es nevilcināšos

ar aprakstu, kas notika šajā dienā, jo Jūsu Ekselence to jau labi

zina. Es rakstu vien paklausības dēļ, citādi tā būtu tikai laika

izšķiešana. Es gan nevaru saprast, kādu labumu no tā Jūsu Ekselence

iegūs, varbūt tikai dziļāku ieskatu Žasintas bezgrēcīgajā dvēselē.

Pirms es uzsāku izklāstīt Jums, Jūsu Ekselence, šo jauno Žasintas

dzīves aprakstu, man ir jāpiebilst, ka mēs bērni, bijām vienojušies

nevienam neko nestāstīt par Dievmātes parādīšanos. Tomēr tagad

es varu par to rakstīt, tādejādi paskaidrojot, no kurienes Žasintā

bija radusies tik liela mīlestība uz Jēzu, uz tiem cilvēkiem, kas bija

ciešanās, uz grēciniekiem, par kuru glābšanu viņa savā žēlsirdībā

bija tik daudz sevi upurējusi. Jūsu Ekselence nezina, ka tā bija viņa,

kas nespēja savaldīt prieku par redzēto un pārkāpa šo mūsu norunu

nevienam neko nestāstīt. Tās pašas dienas pēcpusdienā, kamēr mēs

bijām brīnuma pārņemti un nogrimuši pārdomās, Žasinta sajūsmā

iekliedzās:

“Ak, vai, cik skaista Kundze!”

45


“Varu iedomāties, kas tagad būs,” es teicu, “acīmredzot tu to

pateiksi vēl kādam.”

“Nē, es nevienam neteikšu,” viņa atbildēja, “neuztraucies.”

Nākamajā dienā Francisko atskrēja pie manis un pastāstīja, ka

iepriekšējā vakarā Žasinta mājās visu bija izstāstījusi. Manu bāršanos

viņa uzklausīja klusuciešot, neteikdama ne vārda.

“Nu redzi, es taču tā arī domāju, ka tā notiks,” es viņai teicu.

“Manī bija kaut kas tāds, kas man neļāva klusēt,” viņa atbildēja

ar asarām acīs.

“Nu labi, tagad neraudi, tikai nesaki nevienam, ko Kundze mums

ir teikusi.”

“Bet es jau viņiem izstāstīju.”

“Ko tu viņiem izstāstīji?”

“Teicu, ka Kundze apsolīja mūs paņemt uz debesīm.”

“Kā tu varēji kaut ko tādu teikt?”

“Piedod man. Bet nu nevienam neko vairāk nestāstīšu.”

8. Pārdomas par elli

Kādu dienu, kad ar aitām jau bijām ganībās, Žasinta apsēdusies

uz akmens, iegrima domās.

“Žasinta, nāc spēlēties!”

“Es šodien negribu spēlēties .”

“Kāpēc?”

“Tāpēc, ka visu laiku domāju. Tā Kundze teica, lai mēs lūgtos

Rožukroni un upurētos par grēcinieku atgriešanos. Tāpēc tagad, kad

mēs lūdzamies Rožukroni, mums ir jānoskaita pilna ‘Esi sveicināta’

un ‘Tēvs Mūsu’! Un kādu upuri, mēs varētu upurēt?”

Francisko uzreiz ienāca prātā, ko mēs varētu upurēt.

“Atdosim savas līdzi paņemtās pusdienas aitām, un tas būs mūsu

upuris.”

Dažu minūšu laikā tas tika arī izdarīts. Šajā dienā mums iznāca

tikpat stingrs gavēnis kā kartūziešiem! Žasinta vēl joprojām sēdēja

uz akmens un jautāja:

“Tā Kundze teica, ka daudzas dvēseles aiziet uz elli. Kas ir

elle?”

46


“Tā ir kā liela, dziļa bedre pilna ar mežonīgiem zvēriem un

milzīgu uguni tajā –tā mana māte man mēdza skaidrot – un cilvēki,

kas grēko un grēkus nenožēlo, tur nokļūst. Viņi tur paliek un deg

mūžīgās liesmās!”

“Un viņi nekad no turienes nevar izkļūt laukā?”

“Nē!”

“Arī pēc daudziem, daudziem gadiem?”

“Nē! Elle nekad nebeidzas!”

“Un debesis arī nekad nebeidzas?’

“Kas aiziet uz debesīm, tas tur vienmēr paliek!”

“Un kas aiziet uz elli, tas tur arī vienmēr paliek?”

“Tās ir mūžīgas, vai tu nesaproti! Tās nekad nebeidzas.”

Tā bija mūsu pirmā meditācija par elli un mūžību. Vislielāko

iespaidu uz Žasintu atstāja doma par mūžību. Pat spēles laikā viņa

mēdza apstāties un jautāt:

“Paklausies! Bet vai elle nebeidzas pēc daudziem gadiem?”

Vai arī:

“Tie cilvēki, kas deg ellē, vai viņi nekad nemirst? Vai viņi

nepārvēršas par pelniem? Bet, ja cilvēki ļoti daudz lūdzas par

mirušajiem, vai Mūsu Kungs tos neatbrīvo no elles? Un ja viņi paši

arī nes upuri? Nabaga grēcinieki! Mums ir daudz jālūdzas un daudz

jāupurē par viņiem!”

Tad viņa turpināja:

“Cik mīļa ir tā Kundze! Viņa jau apsolīja paņemt mūs uz

Debesīm!”

9. Grēcinieku atgriešana

Žasintas attieksme jautājumā par grēcinieku atgriešanu bija tik

nopietna, ka viņa nekad to neaizmirsa. Moitā 10 dzīvoja divas

nabadzīgas ģimenes, kuru bērni mēdza staigāt apkārt ubagodami.

Kādu dienu, dodoties ganības, mēs viņus satikām. Tiklīdz Žasinta

viņus ieraudzīja, mums teica:

10 . Tajā laikā tas bija neliels ciemats uz ziemeļiem no Kovas da Iria (Cova da

Iria), apmēram 1 km no Dievmātes parādīšanās vietas.

47


“Atdosim mūsu pusdienas šiem bērniem, lai tas būtu mūsu upuris

par grēcinieku atgriešanos.”

Un devās pie viņiem, lai atdotu savas pusdienas. Pēcpusdienā

viņa sūdzējās par savu izsalkumu. Tuvumā bija akmeņozoli un ozoli.

Akmeņozolu zīles vēl bija gluži zaļas, tomēr es teicu, ka mēs tās

varētu ēst. Francisko uzkāpa kokā un pielasīja pilnas kabatas ar

zīlēm. Taču Žasinta teica, ka vajadzētu ēst ozolzīles, jo tās bija

rūgtākas par akmeņozola zīlēm, un tādejādi mūsu upuris būtu lielāks.

Un tā tajā pēcpusdienā mēs baudījām šādu mielastu! Žasintai tas

kļuva par ierastu upuri. Bieži vien viņa ēda vai nu ozolzīles vai

negatavās olīves.

Kādu dienu es viņai teicu:

“Žasinta neēd tās, tās taču ir tik rūgtas!”

“Bet es tās ēdu tieši tāpēc, ka tās ir rūgtas, tas taču ir upuris par

grēcinieku atgriešanos.”

Un tā mēs bieži vien gavējām. Katru reizi, kad satikām

nabadzīgos bērnus, mēs savas pusdienas atdevām viņiem. Viņi ļoti

priecājās par šādām mūsu dāvanām un iemanījās mūs vienmēr gaidīt

ceļa malā. Mēs pat nepaspējām viņus ieraudzīt, kad Žasinta jau

skriešus devās pie viņiem un atdeva visu mūsu ēdamo, kas bija

paredzēts visai dienai, pati priecādamās par savu rīcību, it kā mums

nemaz nebūtu jāēd. Tādās dienās mūsu vienīgais ēdiens bija priežu

rieksti, mellenes, sēnes un vēl kaut kas, kas auga uz priežu saknēm,

tagad neatceros, kā to sauca. Ja bija kādi augļi, kas auga uz manu

vecāku zemes, tad mēs ēdām arī tos.

Žasintas vēlme upurēt bija neizsīkstoša. Kādu dienu mūsu

kaimiņš piedāvāja manai mātei labas ganības. Lai gan tās bija diezgan

tālu, māte pateicībā pieņēma šo piedāvājumu un nosūtīja mūs uz

turieni. Viņa mums pieteica, lai mēs dienasvidu pavadām koku ēnā.

Tur bija dīķis, kur aitas varēja padzerties. Pa ceļam uz ganībām

satikām mūsu nabadzīgos bērnus un, kā vienmēr, Žasinta atdeva

viņiem visas mūsu līdzpaņemtās pusdienas. Tā bija ļoti skaista diena.

Tikai saule ļoti karsēja un, likās, ka tā visu sadedzinās. Mēs bijām

izslāpuši, bet mums nebija ne pilītes, ko padzerties. Dienas pirmajā

pusē mēs šīs slāpes upurējām par grēcinieku atgriešanos, bet

pēcpusdienā tās kļuva neciešamas.

48


Netālu bija kāda māja, un es teicu, ka man vajadzētu iet tur un

palūgt nedaudz ūdens. Žasinta un Francisko piekrita, un es devos

turp. Pēc klauvējiena durvis atvēra paveca sieviņa, kas man iedeva

ne tikai ūdeni, bet arī maizi, ko es labprāt pieņēmu. Devos atpakaļ

pie saviem mazjiem draugiem un vispirms piedāvāju Francisko

padzerties.

“Es negribu,” viņš atbildēja.

“Kāpēc?”

“Es cietīšu grēcinieku atgriešanās dēļ.”

“Padzeries tu, Žasinta!”

“Bet arī es gribu to upurēt par grēciniekiem.”

Un tā es izlēju ūdeni akmens iedobumā, no kura varēja padzerties

aitas un tukšo ūdens krūzi aiznesu atpakaļ. Karstums kļuva arvien

nežēlīgāks. Circeņu un sienāžu dziedāšana kopā ar tuvējā dīķa varžu

kori kļuva neciešama. Žasinta, būdama vistrauslākā un vēl izsalkuma

un slāpju novārdzināta, sev piemītošā vienkāršībā man teica:

“Pasaki circeņiem un vardēm, lai tās apklūst! Man tik ļoti sāp

galva.”

Tad Francisko jautāja viņai:

“Vai tad tu negribi ciest grēcinieku dēļ?”

Nabaga meitene, satvērusi galvu ar savām mazajām rociņām,

atbildēja:

“Nu, jā. Labi, lai dzied!”

10. Ģimenes nostāja

Ziņa par 13.maija notikumu sāka izplatīties. Mana māte bija

stipri nobažījusies un gribēja par katru cenu panākt, lai es atteiktos

no stāstītā. Kādu dienu, pirms došanās ganībās, viņa bija nolēmusi

piespiest mani atzīties, ka es esmu melojusi. Šajā nolūkā viņa

netaupīja ne glāstus, ne draudus, pat ne žagarus. Taču viņa saņēma

tikai manu klusēšanu vai arī jau stāstītā atkārtotu apstiprinājumu.

Un tā pirms došanās prom māte man ieteica nopietni pārdomāt visu,

ko es esmu stāstījusi, jo viņa nevarēja paciest savu bērnu vidū jelkādus

melus, vēl jo vairāk manējos. Viņa mani brīdināja, ka katru vakaru

49


viņa liks man iet pie tiem cilvēkiem, kuriem es esmu stāstījusi par

redzēto, un atzīties, ka es esmu melojusi, un lūgt piedošanu.

Un tā noskumusi es devos ganībās. Mani mazie draugi mani

jau gaidīja. Ieraugot mani raudam, viņi pieskrēja man klāt un jautāja,

kas noticis. Es visu paskaidroju un teicu:

“Pasakiet man tagad, ko lai es daru? Mana māte par katru cenu

grib panākt, lai es pasaku, kas esmu melojusi. Es taču to nevaru.”

Tad Francisko pārmeta Žasintai:

“Nu redzi! Tā ir tava vaina. Kāpēc tev par to bija jāstāsta?”

Nabaga māsīca raudādama nometās ceļos, salika rokas lūgšanā

un lūdza man piedošanu:

“Es rīkojos nepareizi,” viņa teica, asarām līstot, ”bet es neko

nevienam vairs nestāstīšu.”

Jūsu Ekselence iespējams būs pārsteigts par to, kas Žasinatai ir

mācījis šādu pazemības aktu. Es nezinu. Varbūt viņa ir redzējusi

savus brāļus vai māsas lūdzot piedošanu vecākiem pirms došanās

pie Pirmās Komūnijas; vai arī, kā es pati domāju, Žasinta bija saņēmusi

no Dievmātes vairāk žēlastības un labāku Dieva un tikuma

pazīšanu.

Kad draudzes priesteris 11 pēc kāda laika izsauca mūs, lai mēs

atbildētu uz vairākiem jatājumiem, Žasinta sēdēja galvu nodūrusi

un tikai ar grūtībām varēja no viņas dabūt arā vienu vai divus vārdus.

Pēc tam es viņai jautāju:

“Kāpēc tu neatbildēji uz priestera jautājumiem?”

“Tāpēc, ka es biju apsolījusi nevienam neko vairs nestāstīt!”

Kādu dienu viņa jautāja:

“Kāpēc mēs nedrīkstam stāstīt, ka Kundze teica, ka mums vajag

upurēt par grēciniekiem?’

“Viņiem taču nav jāzin, kā mēs upurējam.”

Mana māte kļuva aizvien neapmierinātāka ar notikumu attīstību.

Tas lika viņai vēlreiz piespiest mani atzīties melošanā. Kādu dienu

agri no rīta viņa pasauca mani un stingrā balsī pateica, ka mums

kopā jāiet pie draudzes mācītāja:

11 . Pirmo reizi draudzes priesteris iztaujāja bērnus-vizionārus 1917.gada maija

beigās.

50


“Kad būsim tur, nometies uz ceļiem un pasaki, ka esi melojusi,

un lūdz piedošanu.”

Ejot garām manas tantes mājai, māte uz dažām minūtēm iegāja

iekšā. Tas man deva iespēju paskaidrot Žasintai notiekošo. Redzot

mani tik noskumušu, viņa nobirdināja dažas asaras un teica:

“Es celšos un pasaukšu Francisko. Mēs iesim lūgsimies pie akas.

Kad atgriezīsies, nāc, tu mūs tur atradīsi.”

Atgriezusies steigšus devos pie akas. Tur es viņus abus atradu

uz ceļiem lūdzoties. Tiklīdz viņi mani ieraudzīja, Žasinta pieskrēja

klāt un apkampa mani:

“Nu, redzi! Mums nekad ne par ko nav jābaidās! Kundze mums

vienmēr palīdzēs. Viņa ir tik ļoti laba mūsu draudzene!”

Kopš šīs dienas Dievmāte mums iemācīja visus mūsu upurus

veltīt Jēzum. Katru reizi kad mums par kaut ko bija jācieš vai mēs

nolēmām kaut ko upurēt, Žasinta jautāja:

“Vai tu jau pateici Jēzum, ka tas ir aiz mīlestības uz Viņu?”

Ja es atbildēju, ka neesmu to teikusi, viņa piebilda:

“Tad es Viņam pateikšu,” un, salikusi rokas lūgšanā, viņa pacēla

acis uz debesīm un teica:

“Ak, Jēzu, tas ir aiz mīlestības uz Tevi un par grēcinieku

atgriešanos!”

11. Mīlestība uz Svēto tēvu

Divi priesteri, kas bija ieradušies mūs iztaujāt, ieteica lūgties

par Svēto tēvu. Žasinta jautāja, kas ir Svētais tēvs, un abi priesteri

paskaidroja, kas viņš ir un cik ļoti daudz par viņu jālūdzas. Stāstītais

izraisīja Žasintā lielas mīlestības jūtas pret Svēto tēvu. Katru reizi,

kad viņa veltīja savu upuri Jēzum viņa piebilda: “un par Svēto tēvu.”

Nobeidzot Rožukroņa lūgšanu, viņa vēl trīs riezes atkārtoja ‘Esi

sveicināta’ un dažkārt izsaucās:

“Cik ļoti es gribētu redzēt Svēto tēvu! Tik ļoti daudz cilvēku

šeit ierodas, bet Svētais tēvs te nav bijis!” 12

12 . Pāvests Pāvils VI bija Fatimā 1967.gadā un Jānis Pāvils II –1982.g., 1991.g.

un 2000.gada 13.maijā

51


Savā bērnišķīgajā vienkāršībā viņa iedomājās, ka Svētais tēvs

var ceļot tikpat vienkārši kā jebkurš ceļinieks.

Kādu dienu mans tēvs un mans tēvocis 13 saņēma paziņojumu,

la viņi nākamajā rītā kopā ar mums trijiem ierastos pie apgabala

pārvaldnieka 14 .

“Es netaisos tur vest savus bērnus,” paziņoja mans tēvocis, “nedz

arī stādīt viņus tribunāla priekšā. Viņi vēl ir mazi, lai atbildētu par

savu rīcību, un bez tam viņi neizturētu garo ceļu kājām uz Vila Nova

de Ourem. Es došos viens pats, lai uzzinātu, ko viņi vēlas.”

Mans tēvs domāja citādi:

“Kas attiecas uz manu meitu, es ņemšu viņu sev līdzi. Lai viņa

pati atbild par visu; es neko no tā nesaprotu.”

Viņi izmantoja šo gadījumu, lai mūs iebaidītu, kā tik vien varēja.

Nākamajā rītā mēs devāmies pie tēvoča un mums viņš bija nedaudz

jāuzgaida. Es ieskrēju pie Žasintas atvadīties. Viņa bija vēl gultā.

Šaubīdamās, vai mēs vēl redzēsimies, es viņu apskāvu. Raudādama

viņa teica:

“Ja viņi gribēs tevi nogalināt, pasaki viņiem, ka Francisko un

es esam tādi paši kā tu un ka mēs arī gribam mirt. Es tagad došos ar

Francisko pie akas, mēs par tevi lūgsimies.”

Kad pievakrē atgriezos, tūdaļ devos pie akas. Žasinta un

Francisko bija nometušies uz ceļiem un, pārliekušies pār akas malu,

rūgti raudāja. Ieraugot mani, viņi aiz pārsteiguma iekliedzās:

“Kā! Tu esi šeit? Tava māsa, atnākusi pēc ūdens, mums teica,

ka viņi tevi nogalinājuši! Mēs tik ļoti daudz lūdzāmies par tevi un

raudājām!”

13 . Lūcijas tēvs Antonio dos Santos (António dos Santos), miris 1919.gadā.

Francisko un Žasinta tēvocis Manuels Pedro Marto, miris 1957. gadā.

14 . Pārvaldnieks bija Artūrs de Oliveira Santos (Artur de Oliveiro Santos), miris

1955.gadā.

52


12. Ouremas cietumā

Kad atradāmies cietumā, Žasinta visvairāk cieta no domas, ka

vecāki viņu ir atstājuši. Asarām tekot pār vaigiem, viņa vairākas

reizes atkārtoja:

“Ne tavi, ne mani vecāki nav atnākuši mūs apraudzīt. Viņi nemaz

par mums neuztraucas!”

“Neraudi,” teica Francisko, “mēs to varam upurēt Jēzum par

grēciniekiem.”

Tad, pacēluši skatienu un rokas uz debesīm, mēs izteicām savu

veltīšanos:

“Ak, Jēzu, tas ir aiz mīlestības pret Tevi un par grēcinieku

atgriešanos.”

Žasinta piebilda;

“Un arī par Svēto tēvu un par grēkiem pret Marijas Bezvainīgo

Sirdi.”

Cietumā kādu laiku mēs bijām šķirti, bet pēc tam atkal kopā

vienā kamerā. Kad viņi pateica, ka drīz ieradīsies, lai mūs dzīvus

izceptu, Žasinta pagāja sāņus un apstājās pie loga, pa kuru varēja

redzēt lopu tirgus laukumu. Man likās, ka viņa grib skatīties pa

logu, lai redzētu, kas notiek laukumā, bet pēc tam es ievēroju, ka

viņa raud. Pienācu viņai klāt un jautāju, kāpēc viņa raud.

“Tāpēc ka mēs drīz mirsim, neredzēdami savus vecākus, savas

mammas!”

Un atkal, asarām līstot pār vaigiem, piebilda:

“Es vismaz gribētu satikt savu māmiņu!”

“Vai tad tu nevēlies šo upuri veltīt par grēcinieku atgriešanos?”

“Es vēlos, jā, protams.”

Viņa pavērsa pret debesīm asarām slacīto seju un, salikusi rokas

lūgšanā, izteica savu veltīšanos:

“Ak vai, mans Jēzu! Aiz mīllestības pret Tevi, par grēcinieku

atgriešanos, par Svēto tēvu, un par visu grēkiem pret Marijas

Bezvainīgo Sirdi.”

Cietumnieki, redzēdami notiekošo, mēģināja mūs mierināt:

“Bet jums taču vajag tikai izstāstīt noslēpumu pārvaldniekam!

Kāda tam nozīme, vai Kundze to vēlas vai ne!”

53


“Nekad!” skanēja Žasintas sparīgā atbilde. “Es labāk nomiršu,

nekā atklāšu Noslēpumu.”

13. Rožukronis cietumā

Mēs nolēmām lūgties Rožukroni. Žasinta noņēma no kakla

medaljonu un palūdza vienu no ieslodzītajiem uzkārt to uz naglas

pie sienas. Nometušies uz ceļiem šī medaljona priekšā, mēs uzsākām

lūgšanu. Arī pārējie ieslodzītie lūdzās kopā ar mums, varbūt viņi

pat nezināja, kā jālūdzas, bet katrā ziņā viņi bija uz ceļiem tāpat kā

mēs. Kad mēs lūgšanu pabeidzām, Žasinta atkal piegāja pie loga un

sāka raudāt.

“Žasinta,” es teicu, “vai tad tu nevēlies visu upurēt Mūsu

Kungam?”

“Jā, es jau upurēju, bet tiklīdz es domāju par savu mammu, es

nevaru neraudāt.”

Un tā kā Vissvētākā Jaunava bija mums teikusi, lai mēs upurējam

savas lūgšanas arī par visiem grēkiem, kas vērsti pret Marijas

Bezvainīgo Sirdi, mēs nolēmām, ka katrs no mums izvēlēsies vienu

nodomu. Viens lūgsies par grēciniekiem, otrs par Svēto tēvu un trešais

par grēkiem, kas izdarīti pret Marijas Bezvainīgo Sirdi. Es jautāju

Žasintai, kuru nodomu viņa gribētu izvēlēties.

“Es upurēšu par visiem trim nodomiem, man patīk visi trīs.”

14. Dejošanas prieks

Starp ieslodzītajiem bija viens, kas spēlēja harmonikas. Lai mūs

nedaudz izklaidētu, viņš spēlēja un pārējie dziedāja. Mēs teicām, ka

mēs protam dejot ‘fandango’un ‘viru’. Žasintas partneris bija kāds

nabaga zaglis. Paņēmis savu sīciņo partneri uz rokām, viņš sāka

griezties dejā. Mēs ceram, ka Dievmāte apžēlojās par viņa dvēseli

un atgrieza viņu pie ticības.

Un tagad, Jūsu Ekselence, man jāsaka:”Cik lieliska iespēja kļūt

par mocekli!” Tik tiešām tā tas bija. Bet mēs bijām tikai bērni un

mūsu prāts nesniedzās tik tālu. Žasintai vienmēr patika dejot, viņai

54


tas labi padevās. Atceros, kādu dienu Žasinta ļoti raudāja, jo bija

saņemta ziņa, ka viņas brālis kritis karā. Lai viņu nomierinātu, es

uzsāku deju ar viņas pārējiem diviem brāļiem. Tūdaļ arī viņa

piebiedrojās dejai un asaras, kas bija tecējušas pār viņas vaigiem,

nožuva. Viņas mīlestība uz dejošanu bija neparasta. Pat ganībās,

tiklīdz viņa izdzirdēja kādu ganu tālumā spēlējam, viņa sāka dejot.

Neraugoties uz šo viņas aizraušanos, karnevāla vai Sv.Jāņa svētku

laikā viņa no dejošanas atturējās:

“Es vairs nedejošu.”

“Kāpēc?”

“Tāpēc ka es vēlos to upurēt Mūsu Kungam.”

II. PĒC DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

1. Lūgšanas un upurēšana Kabeso uzkalnā

Mana tante bija nolēmusi vairs nesūtīt Žasintu un Francisko

ganos, lai izpatiktu atnācējiem, kas vēlējās ar viņiem runāt. Tāpēc

viņa uzticēja aitu ganīšanu vecākajam dēlam Žanam 15 . Žasintai tas

bija liels pārdzīvojums divu iemeslu dēļ: pirmkārt tāpēc, ka viņai

tagad bija jārunā ar ikvienu, kas ieradās viņu iztaujāt, un otrkārt

tāpēc, ka viņa vairs nevarēja visu dienu pavadīt kopā ar mani. Taču

viņa nolēma atkāpties no saviem pienākumiem. Lai izvairītos no

nevēlamiem viesiem, viņa kopā ar Francisko mēdza slēpties nelielā

alā 16 ar skatu tieši uz mūsu māju. Uzkalna galā bija vēja dzirnavas.

Šī bija vislabākā slēptuve, jo šeit varēja paglābties gan no lietus,

gan no dedzinošās saules, jo šeit auga arī ozoli un olīvkoki. Šajā

paslēptuvē daudzas lūgšanas Žasinta veltīja mūsu mīļajam Kungam!

15 . Žans Marto (Joan Marto), Žasintas un Francisko brālis, miris 2000.gada

28.aprilī.

16 . Kalna nosaukums ir Kabeso (Cabeço), alas nosaukums Loka do Kabeso (Loca

do Cabeço).

55


Visapkārt uzkalnam bija bezgalīga ziedu bagātība. Šeit bija

daudz īrisu, kurus Žasinta sevišķi mīlēja. Katru vakaru Žasinta

sagaidīja mani ar īrisu vai kādu citu ziedu rokā, ko viņa bija noplūkusi

tieši priekš manis. Lielu prieku viņai sagādāja ziedlapiņu kaisīšana

pār mani.

Savukārt mana māte bija apmierināta par to, ka es ganīju aitas

un vienmēr, kad kāds ieradās, lai runātu ar mani, viņa zināja, kur

mani meklēt. Ja es ganīju netālu no mājām, es jau laikus to paziņoju

saviem mazajiem draugiem un viņi tūdaļ bija klāt. Žasinta,

ieraudzījusi mani, aizelsusies skrēja man pretī un arī es, atsaukusies

viņas saucienam, skrēju viņai pretī.

2. Nogurdinošās iztaujāšanas

Beidzot mana māte, pārgurusi no nepārtrauktajām manis

meklēšanām ganībās un manis aizvietošanas ar māsu, nolēma to

lietu izbeigt. Viņa aprunājās ar manu tanti un abas vienojās, ka mūs

jāsūta skolā.

Stundu pārtraukumos Žasinta mēdza ieskriet baznīcā, lai

pakavētos Vissvētākā Sakramenta priekšā.

“Liekas, ka viņi spēj uzminēt, kur mēs atrodamies. Tiklīdz esam

ārpus baznīcas, tā vesels pūlis sarodas, lai mūs iztaujātu!” sūdzējās

Žasinta. “Es tik ļoti vēlējos ilgāk palikt kopā ar Apslēpto Jēzu un

runāt ar Viņu, bet cilvēki vienmēr mums traucē.”

Tik tiešām parastie lauku ļaudis nekad no mums neatstājās. Savā

bezgalīgajā vienkāršībā viņi mums stāstīja visu par savām rūpēm

un raizēm. Žasintai izrādīja visdziļāko līdzjūtību īpaši, ja stāstījums

attiecās uz kādu grēcinieku. Tad viņa mēdza teikt:”Mums ir jālūdzas

un vajag gandarīt, lai tas nabaga cilvēks atgriežas un nenokļūst ellē!”

Šajā sakarā šeit būtu lietderīgi atstāstīt kādu gadījumu, kas

liecina par to, cik ļoti Žasinta centās izvairīties no cilvēkiem, kas

vēlējās ar viņu runāt. Kādu dienu bijām ceļā uz Fatimu 17 un, tuvojoties

lielceļam, ieraudzījām no mašīnas izkāpjam dāmu bariņu un kādu

17 . Tas notika 1918.g. - 1919.g., vienu gadu pēc Dievmātes parādīšanās.

56


kungu. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka viņi ieradušies pie mums.

Aizbēgt vairs nevarējām, jo viņi būtu mūs ieraudzījuši. Turpinājām

iet pa ceļu cerībā, ka viņi mūs nepazīs. Pienākot klāt, dāmas jautāja,

vai mēs pazīstam mazos ganiņus, kuriem bija parādījusies Dievmāte.

Atbildējām, ka pazīstam gan.

“Vai jūs zināt, kur viņi dzīvo?”

Mēs parādījām precīzi ceļu un devāmies uz pļavu, lai paslēptos

kazenājos. Žasinta no prieka par šadu veiksmi, iesaucās:”Ja mūs

neatpazīst, mums vienmēr tā jārīkojas.”

3. Svētīgais tēvs Kruzs

Kādu dienu no Lisabonas ieradās tēvs Kruzs 18 , lai mūs iztaujātu.

Kad stāstījums bija galā, viņš palūdza, lai mēs parādītu viņam

Dievmātes atrašanās vietu parādīšanās brīdī. Ceļā uz turieni viņš

jāja uz tik maza ēzelīša, ka viņam kājas gandrīz vilkās pa zemi, un

mēs gājām līdzās Viņa Augstībai. Pa ceļam viņš mums mācīja

spontānu litāniju, kuru Žasinta piesavinājās kā savu un nekad no tās

nešķīrās, vienmēr atkārtojot: “Ak, Mans Jēzu, es Tevi mīlu! Marijas

maigā Sirds, esi mana Glābēja!”

Savas slimības laikā Žasinta man atzinās:”Es tik ļoti mīlu teikt

Jēzum, ka es Viņu mīlu! Bieži vien, kad es Viņam to saku, man ir

tāda sajūta, it kā sirdī degtu uguns, tikai tā mani nededzina.”

Kādu citu reizi viņa teica:”Es mīlu Mūsu Kungu un Dievmāti

tik ļoti, ka es nekad nenogurstu apliecināt Viņiem savu mīlestību.”

4. Caur Žasintu saņemtās žēlastības

Mums kaimiņos dzīvoja kāda sieviete, kas centās mūs aizvainot

katru reizi, kad mums nācās ar viņu sastapties. Kādu dienu mēs

satikām stipri iereibušu viņu, iznākam no tavernas. Viņa mūs ne

tikai aizvainoja ar saviem vārdiem, bet vēl vairāk. Kad apsaukāšanās

18 . Priesteris Francisko Krūzs (Francisco Cruz), S.J., 1859.g.-1948.g., Dieva

kalps, kura beatifikācijas process ir uzsākts.

57


un lamāšanās bija beigusies, Žasinta man teica: “Mums jālūdz

Dievmāte par šo sievieti un jānes upuri par šīs sievietes atgriešanos.

Katru reizi viņa izkliedz tik daudz grēcīgu vārdu. Ja viņa neies pie

grēksūdzes, viņa nokļūs ellē.”

Pāris dienu vēlāk mēs skrējām gar šīs sievietes māju, kad Žasinta

pēkšņi apstājās un pagriezusies man jautāja:

“Paklausies! Vai rīt ir tā diena, kad mēs redzēsim Dievmāti?”

“Jā. Tieši tā.”

“Tad labāk vairs nespēlēsimies. Upurēsim to par grēcinieku

atgriešanos.”

Nezinādama, ka kāds viņu novēro, viņa pacēla rokas pret

debesīm un izteica šo apņemšanos. Sieviete to redzēja pa durvju

šķirbu. Vēlāk sieviete to paststātīja manai mātei un atzinās, ka

Žasintas teiktais tik ļoti viņu iespaidoja, ka viņai vairs nav vajadzīgi

nekādi pierādījumi par Dievmātes parādīšanās realitāti. Kopš tā brīža

viņa ne tikai mūs vairs neapsaukāja, bet vienmēr mūs lūdza, lai mēs

aizlūgtu par viņas grēkiem.

Pastāstīšu vēl vienu gadījumu. Kadu dienu mūs sastapa sieviete,

kurai bija nedziedināma slimība. Raudādama viņa nometās ceļos

Žasintas priekšā un lūdza, lai viņa aizlūdz par šo slimību pie

Dievmātes, lai Dievmāte dziedinātu viņu. Žasinta bija pārsteigta par

šādu rīcību. Saņēmusi sievietes rokas, viņa mēģināja to uzcelt augšā,

bet spēka bija par maz. Tāpēc arī viņa nometās ceļos un kopā ar

sievieti lūgšanu “Esi sveicināta” atkārtoja trīs reizes. Pēc tam viņa

palūdza sievieti celties augšā un pārliecināja viņu, ka Dievmāte viņu

noteikti dziedinās. Žasinta turpināja lūgties par šo sievieti katru dienu.

Pēc kāda laika viņa ieradās, lai pateiktos par lūgšanām un pastāstītu

par savu izdziedināšanu.

Un vēl viens gadījums. Bija kāds karavīrs, kas atnācis raudāja

kā bērns. Viņš bija saņēmis pavēli doties uz fronti, bet mājās bija

slima sieva un trīs bērni. Viņš lūdza, lai vai nu sieva tiktu dziedināta,

vai arī, lai šī pavēle tiktu atsaukta. Žasinta uzaicinaāja viņu lūgties

kopā Rožukroni un pēc tam to mierināja:

“Neraudi! Dievmāte ir ļoti laba! Viņa noteikti dāvās žēlastību,

ko tu lūdz.”

58


Kopš tā brīža viņa vienmēr atcerējās šo vīru, un pēc rožukroņa

vienu “Esi sveicināta” lūdzās tieši viņa nodomā. Pēc pāris mēnešiem

šis vīrs atnāca kopā ar sievu un trim bērniem, lai pateiktos Dievmātei

par žēlastībām, kuras bija saņēmis. Iepriekšējās dienas vakarā, kad

viņam bija jādodas uz fronti, viņš saslima ar drudzi un tika atbrīvots

no armijas, bet sieva tika brīnumaini dziedināta.

5. Vēl vairāk upurēšanas

Kādu dienu mums teica, ka ieradīsies kāds ļoti svētīgs priesteris,

kas spēj saskatīt visdziļākos cilvēka sirds noslēpumus. Tas nozīmēja,

ka viņš centīsies izzināt, vai mūsu stāstījums par Dievmāti ir patiess

vai izdomāts. Žasinta prieka pilna iesaucās:

“Kad tas priesteris ieradīsies? Ja viņš tiešām spēj atklāt tādus

noslēpumus, tad viņš noteikti saskatīs, ka mēs stāstām patiesību.”

Kādu dienu mēs spēlējāmies pie akas, par kuru esmu jau

rakstījusi. Netālu no tā auga Žasintas mammas vīnogulāji. Viņa bija

nogriezusi dažus vīnogu ķekarus un atnesusi mums ēšanai. Taču

Žasinta nekad neaizmirsa grēciniekus.

“Mēs tās neēdīsīm. Tas būs mūsu upuris par grēciniekiem.”

Viņa paņēm vīnogas un devās pie nabadzīgajiem kaimiņu

bērniem, kas spēlējās uz ceļa. Atdevusi viņiem vīnogas, Žasinta

atgriezās laimē starojoša.

Kādu dienu mana tante aicināja mūs uz vīģu ēšanu. Tās tiešam

bija apetīti rosinošas. Žasinta priecīga apsēdās kopā ar mums

vistuvāk augļu grozam. Paņēmusi pirmo vīģi viņa grasījās to jau

ēst, kad pēkšņi atcerējās:

“Šodien mēs vēl neko neesam upurējuši! Tik tiešām! Lai šis ir

mūsu upuris.”

Viņa ielika vīģi atpakaļ grozā, un arī mēs darījām tāpat. Šī

atteikšanas no vīģēm bija mūsu upuris par grēcinieku atgriešanos.

Šāda veida un līdzīgus upurus Žasinta atkārtoja vēl un vēl, bet es

par tiem vairāk nestāstīšu, jo to ir bezgalīgi daudz.

59


60

III. ŽASINTAS SLIMOŠANA UN NĀVE

1. Žasintas slimošana

Tā Žasinta dzīvoja līdz tai dienai, kad Mūsu Kungs uzsūtīja

viņai 19 un viņas brālim Francisko gripu , kas abus piesaistīja pie

gultas. Iepriekšējā vakarā pirms saslimšanas viņa teica:

“Man šausmīgi sāp galva un man ļoti slāpst! Bet es nedzeršu.

Es gribu to upurēt par grēciniekiem.”

Izņemot skolu un savus nelielos pienākumus, visu brīvo laiku

es pavadīju ar savu mazo draudzenīti. Kādu dienu, kad es ieskrēju

pie viņas pa ceļam uz skolu, Žasinta man teica:

“Paklau! Pasaki Apslēptajam Jēzum, ka man Viņš ļoti patīk un

ka es Viņu tiešām ļoti mīlu.” Dažreiz viņa teica:

“Pasaki Jēzum, ka es sūtu Viņam savu mīlestību un ļoti vēlos

Viņu redzēt.”

Katru reizi, kad es ienācu Žasintas istabā, viņa teica: “Ej

vispirms apraudzīt Francisko. Es pabūšu viena. Tas būs mans

upuris.”

Kādu dienu māte ienesa viņai krūzi piena. “Es to nedzeršu,

māmiņ,” viņas atbildēja, pagrūžot krūzi ar savu mazo rociņu. Mana

tante gan centās viņu pierunāt, bet tad samierinājusies noteica:

“Nezinu, ko lai dodu, viņai nemaz nav apetītes.” Tiklīdz mēs palikām

divātā, es viņai teicu:

“Kā tu vari neklausīt savu mammu. Tava paklausība būs tavs

upuris Mūsu Kungam.” Viņa nobirdināja dažas asariņas, kuras man

bija tā laime noslaucīt, un atteica: “Šoreiz es to pavisam piemirsu.”

Viņa pasauca māti, lūdza piedošanu un apsolīja, ka ēdīs visu, ko

vien viņai piedāvās. Māte atkal atnesa krūzi piena, un Žasinta to

izdzēra bez mazākās nepatikas izrādīšanas. Vēlāk viņa man teica:

“Ja tik tu zinātu, cik man bija grūti izdzert šo pienu!”

19 . Žasinta saslima 1918.gada oktobrī un drīz pēc tam arī Francisko.


Kādu citu reizi viņa man teica:“Man arvien grūtāk un grūtāk

dzert pienu un buljonu, bet es neko nesaku. Es dzeru aiz mīlestības

uz Mūsu Kungu un Marijas Bezvainīgo Sirdi, mūsu mīļo Debesu

Māmiņu.”

“Vai tev ir labāk?” es jautāju.

“Tu zini, man nemaz nekļūst labāk,” viņa atbildēja. “Es jūtu

tādas sāpes krūtīs, bet es neko nesaku! Es ciešu grēcinieku atgriešanās

dēļ.”

Kādu dienu, man ierodoties, viņa jautāja: “Vai tu šodien daudz

upurēji? Es – ļoti daudz. Mana māte bija izgājusi, un es vairākas

reizes gribēju ieiet pie Francisko viņa istabā, bet negāju.”

2. Vissvētākās Jaunavas apciemojums

Žasintas veselība tomēr pamazām uzlabojās. Viņa jau spēja

piecelties un veselu dienu nosēdēt Francisko gultā. Reiz viņa lika

mani pasaukt, lai es nekavējoties ierodos pie viņas. Es tūdaļ skriešus

devos turp.

“Pie mums bija atnākusi Dievmāte,” Žasinta paziņoja. “Viņa

mums teica, ka ļoti drīz paņemšot Francisko uz debesīm, un jautāja

man, vai es joprojām gribu atgriezt vēl vairāk grēcinieku. Es atbildēju,

ka jā.”

Viņa man teica, ka man būs jādodas uz slimnīcu, kur man būs

daudz jācieš. Un šīs ciešanas būs grēcinieku atgriešanas dēļ, to grēku

dēļ, kas ir nodarīti pāri Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Būs jācieš arī

Jēzus Mīlestības Upura dēļ. Es Viņai jautāju, vai tu drīkstēsi doties

man līdzi, bet viņas atbilde bija noraidoša, un to man bija sāpīgi

dzirdēt. Viņa teica, ka mana māte mani turp aizvedīs un man būs

jāpaliek tur vienai!”

Pēc šī stāstījuma viņa palika domīga un pēc brīža piebilda: ”Ak,

kaut tu varētu būt kopā ar mani! Man būs tik bēdīgi bez tevis. Varbūt

slimnīca ir liela tumša māja, kur neko nevar saredzēt, un man tur

būs jācieš sāpes vienatnē! Bet tas nekas! Es visu pacietīšu aiz

mīlestības uz Mūsu Kungu, cietīšu, lai izpirktu grēkus, kas

aizvainojuši Marijas Bezvainīgo Sirdi, par grēcinieku atgriešanos

un par Svēto tēvu.”

61


Kad pienāca laiks Francisko doties uz debesīm, viņa atklāja

brālītim šo pēdējo savas sirds noslēpumu: 20 “Pasaki Mūsu Kungam

un Mūsu Dievmātei, cik ļoti es Viņus mīlu. Pasaki Viņiem, ka esmu

gatava ciest par grēcinieku atgriešanos un grēku izpirkšanu, kas

nodarīti Marijas Bezvainīgajai Sirdij, cik ilgi vien Viņi vēlēsies.”

Žasinta ļoti smagi pārdzīvoja brālīša nāvi. Viņa ilgstoši bija

nogrimusi domās un nerunāja. Ja kāds pajautāja, par ko viņa domā,

atbilde bija: “Par Francisko. Es atdotu visu, kas man ir, lai tikai

atkal varētu viņu redzēt.” Šādi jautājumi lika viņas actiņām pildīties

ar asarām.

Kādu dienu es viņai teicu: “Tev jau nebūs ilgi jāgaida, līdz tu

aiziesi uz debesīm. Bet kā būs ar mani?”

“Nabadzīte! Neraudi! Es daudz, daudz lūgšos par tevi, kad es

tur nokļūšu. Bet kas attiecas uz tevi, tā ir Dievmātes griba. Ja jau

Viņa vēlējās, lai es vēl palieku, es labprāt palieku un turpinu ciest

sāpes grēcinieku dēļ.”

3. Ouremas slimnīcā

Pienāca diena, kad Žasintai bija jādodas uz slimnīcu. 21 Tur viņai

tiešām klājās ļoti smagi. Mātes apciemojuma laikā uz jautājumu, ko

viņa vēlas, atbilde bija: redzēt mani. Tas nebija viegli izpildāms

lūgums, tomēr pirmajā izdevīgajā brīdī viņa paņēma mani sev līdz.

Tiklīdz Žasinta mani ieraudzīja, tūlīt priecīgi apskāva mani un

palūdza māti atstāt mūs divatā, kamēr viņa ies iepirkties. Es jautāju

Žasintai vai viņa cieš stipras sāpes.

“Jā. Bet es visu upurēju par grēcinieku atgriešanos un Marijas

Bezvainīgās Sirds vārdā.” Tad emociju pārpilna viņa runāja par Mūsu

Kungu un Dievmāti: “Cik ļoti patīkami ir ciest aiz mīlestības uz

Viņiem, vienkārši, lai Viņus iepriecinātu! Viņi ļoti mīl tos, kas cieš

grēcinieku atgriešanās dēļ.”

20 . Francisko mira 1919.gada 4.aprīlī.

21 . Sv.Augustīna slimnīca Vila Nova de Ourém pilsētā. Žasinta tur atradās no

1.jūlija līdz 31.augustam, 1919.g.

62


Apmeklēšanas laiks pagāja ļoti ātri, un mana tante ieradās, lai

mani vestu atpakaļ uz mājām. Uz mātes jautājumu, ko viņa nākošreiz

vēlētos, Žasinta atkal lūdza atvest mani. Un tā mana mīļā tante arī

nākamajā reizē paņēma mani sev līdz. Žasinta bija tikpat priecīga

kā iepriekšējo reizi, aplaimota, ka var gandarīt par grēciniekiem

mīlestības vārdā uz Dievu, Marijas Bezvainīgo Sirdi un Svēto Tēvu.

Tā bija vienīgā tēma, par kuru viņa runāja, cits nekas viņu

neinteresēja.

4. Atgriešanās Alžustrelā

Žasinta uz kādu laiku atgriezās mājās pie vecākiem. Viņai bija

liela nedzīstoša rēta krūšukurvī, kas katru dienu bija jāpārsien. Viņa

bija ļoti pacietīga, viņas sejā neparādījās ne mazākais sāpju vaibsts.

Tas, kas viņu visvairāk traucēja, bija lielais skaits cilvēku, kas vēlējās

viņu redzēt un tikties ar viņu gandrīz katru dienu. Atrodoties gultā,

viņa vairs nevarēja no tiem aizbēgt.

“Arī šis ir upuris par grēciniekiem,” viņa bēdīgi teica. “Es būtu

laimīga, ja varētu doties uz Kabeso un mūsu iemīļotajā vietā lūgties

Rožukroni. Bet es to vairs nespēju. Kad tu iesi uz Kovu da Iria,

palūdzies par mani. Es taču tur nekad vairs nevarēšu aiziet.” Un

asaras tecēja pār viņas bālajiem vaidziņiem.

Kādu dienu mana tante lūdza mani: “Pajautā Žasintai, par ko

viņa domā, kad viņa aizsedz seju ar rokām un tā nekustīgi ilgu laiku

sēž. Es jau reiz viņai jautāju, bet viņa tikai pasmaidīja un neko

neatbildēja.” Nākamajā apciemojuma reizē es uzdevu viņai šo

jautājumu.

“Es domāju par Mūsu Kungu, par Dievmāti, par grēciniekiem

un par ... (viņa minēja dažas lietas no mums atklātā Dievmātes

Noslēpuma). Man patīk par to domāt.”

Uz manas tantes jautājumu, kāda bija atbilde, es arī tikai

pasmaidīju un neko neteicu. Tāpēc tante sūdzējās mammai. “Šo bērnu

dzīve man ir pilnīga mīkla, es to nesprotu!” Un mana māte piebilda:

“Jā. Kad viņas ir divatā, tad runā bez gala. Taču neko nevar saprast,

viņas tik ātri runā, ka nevar saklausīt nevienu vārdu! Es arī nesaprotu

visu šo noslēpumainību!”

63


5. Vēl viens Vissvētākās Jaunavas apciemojums

Vissvētākā Jaunava atkal apciemoja Žasintu, lai pastāstītu par

jaunām ciešanām un upuriem, kas viņu sagaida. Man viņa atstāstīja

jaunumus šādi:

“Viņa man teica, ka man būs jādodas uz Lisabonu uz citu

slimnīcu, ka es tevi vairs neredzēšu, nedz arī savus vecākus, un pēc

lielām ciešanām es miršu vientulībā. Bet Viņa mani brīdināja, lai es

nebaidos, jo Viņa Pati atnāks, lai aizvestu mani uz Debesīm.”

Žasinta raudādama apskāva mani: “Tu mani slimnīcā vairs

nevarēsi apciemot, es tevi nekad vairs neredzēšu! Esi tik mīļa, lūdzies

par mani, jo man būs jāmirst vienatulībā!”

“Nedomā par to,” es viņu mierināju.

“Labi es nedomāšu. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk ciešu,

bet savas ciešanas es ziedoju Mūsu Kungam un par grēcinieku

atgriešanos. Tāpēc nav par ko uztraukties! Dievmāte atnāks un

aizvedīs mani uz Debesīm.”

Dažkārt viņa apskāva krucifiksu un to skūpstīja: “Mans Jēzu,

es mīlu Tevi. Šīs mīlestības dēļ es esmu ar mieru paciest visas sāpes.”

Ļoti bieži viņa atkārtoja: “Ak, Jēzu! Tagad Tu vari atgriezt daudzus

grēciniekus, tāpēc ka mans upuris ir tik tiešām liels.”

Viņa mēdza man jautāt: “Vai es nomiršu nesaņēmusi Apslēpto

Jēzu? Ja vien Dievmāte atnesīs man Viņu, kad atnāks man pakaļ, lai

aizvestu uz debesīm.”

“Ko tu darīsi debesīs?”

“Es turpināšu mīlēt Jēzu ļoti, ļoti un Marijas Bezvainīgo Sirdi

arī. Es lūgšos arī par tevi, par grēciniekiem, par Svēto tēvu, par

maniem vecākiem, brāļiem un māsām un par visiem cilvēkiem, kas

ir lūguši un lūgs mani, lai es par viņiem lūdzos ...”

Žasintas māte bija ļoti nobēdājusies, redzot savu bērnu tik slimu.

Žasinta viņu mierināja:

“Neraizējies, māmiņ, es būšu Debesīs. Tur es varēšu ļoti daudz

lūgties par tevi.”

Vai arī: “Neraudi. Man ir labi.” Ja viņai jautāja, vai viņa kaut

ko vēlas, tika saņemta atbilde: “Nē. Paldies. Man neko nevjaga.”

64


Bet tiklīdz māte bija izgājusi no istabas, viņa man atzinās: “Man tik

ļoti slāpst. Bet nedzeršu ne vienu malku. Es to upurēšu Jēzum par

grēciniekiem.”

Kādu dienu, kad tante mani iztaujāja par manu mazo draudzenīti,

Žasinta pasuca mani un teica: ”Es negribu, lai tu citiem stāstītu par

manām ciešanām, arī ne manai māmiņai ne; es negribu viņu sāpināt.”

Dažreiz es redzēju viņu pieglaužam pie sirds Dievmātes bildīti

un sakot: “Mana vismīļākā Debesu Māmiņa, vai tiešām man būs

jāmirst vienatnē?” Nabaga meitene bija tik ļoti pārbijusies no šīs

domas par miršanu vienatnē! Es mēģināju viņu mierināt: “Kāda tam

nozīme, ka tu būsi viena, galvenais taču, ka Dievmāte tev atnāks

pakaļ.”

“Tik tiešām, kāda tam nozīme. Es nezinu, kāpēc tā notiek, bet

brīžiem es aizmirstu, ka Dievmāte paņems mani Sev līdzi. Es tikai

zinu, ka tu nebūsi man līdzās, kad es miršu.”

6. Došanās uz Lisabonu

Beidzot pienāca diena 22 , kad Žasintai bija jādodas uz Lisabonu.

Tā bija sirdiplosoša šķiršanās. Apķērusies cieši man ap kaklu, viņa

raudādama čukstēja: ”Mēs nekad vairs neredzēsimies! Lūdzies daudz

par mani līdz es nokļūšu Debesīs. Tad es lūgšos par tevi. Nevienam

neatklāj Noslēpumu, pat ja tevi gribēs nogalināt. Mīli Jēzu un Marijas

Bezvainīgo Sirdi un daudz upurē par grēciniekiem.”

No slimnīcas viņa man atsūtīja ziņu, ka Dievmāte viņu jau

apciemoja un pateica arī dienu un stundu, kad viņa mirs. Un vēl

Žasinta mani lūdza vienmēr būt mīļai un labai.

22 . 1920.gada 21. janvārī Žasinta tika aizvesta uz Lisabonu, uz mātes Godiņo

(Godinho) bāreņu namu, Estrela ielā 17. 2.februāri pārvesta uz Estefanijas

kundzes slimnīcu, kur mira 1920.gada 20.februārī plkst. 22.30.

65


66

PĒCVĀRDS

Jūsu Ekselence, es esmu pabeigusi savu atmiņu aprakstu par

Žasintu. Es lūdzu Visaugstāko Dievu, lai Viņš pieņem šo manu

paklausības soli, lai tas aizdedzina cilvēku sirdīs mīlestības uguni

uz Jēzus un Marijas Sirdīm.

Es vēlētos lūgt tikai vienu: ja Jūsu Ekselence publicēs²³ kautko

no manis rakstītā, tad rīkojieties tā, lai mana niecīgā un nožēlojamā

personība nekad nekur netiktu minēta. Vēl jo vairāk, man jāatzīstas,

ja līdz manīm nonāktu ziņa, ka Jūsu Ekselence ir sadedzinājis manu

rakstu darbu pat bez tā izlasīšanas, es tiešām būtu ļoti priecīga, jo

es to rakstīju tikai aiz pakalausības Dieva Gribai, kas kļuva man

zināma caur Jūsu Ekselences izteikto gribu.

23 . Lūcijas “Pirmais atmiņu stāsts” tika izmantots Dr. Hose Galambas de

Oliveira (José Galamba de Oliveira) grāmatā ‘Žasinta, Fatimas zieds’; izdota

1938.g. maijā.


OTRAIS ATMIŅU STĀSTS

I e v a d s

Izlasot pirmo Lūcijas atmiņu manuskriptu, klostera priekšniecībai radās

aizdomas, ka viņa vēl slēpj vairākas lietas, kuras varētu atklāt tikai izmantojot

viņas paklausību. 1937.gada aprīlī tēvs Fonseka rakstīja bīskapam:” ...

„Pirmās atmiņas” mani vedina uz domām, ka vēl ir daudz interesantu

momentu sakarā ar Dievmātes parādīšanos, kas mums nav zināmi .... Vai

būtu iespējams un vai varētu lūgt māsu Lūciju, uzrakstīt visu, līdzīgi kā

notikumi ir aprakstīti Evaņģēlijā, neizlaižot nevienu sīkumu, kas viņai vēl ir

saglabājšies atmiņā? Tas būtu skaists darbs Vissvētākās Jaunavas godam.

Tā ir mana ideja, un ja Jūsu Ekselence to uzskata par lietderīgu, tad tikai

Jūs varētu dot šādu rīkojumu ...”

Bīskaps Hosē (José), saskaņojot savu rīcību ar Sv.Dorotejas

kongregācijas Māti Provinciāli Mariju do Karmo Korte Real (Maria do

Carmo Corte Real), lika Lūcijai atkārtoti rakstīt savas atmiņas. Savā atbildē

bīskapam 1937.gada 7.novembrī Lūcija paziņoja: ”Es jau esmu sākusi

rakstīt, jo tā ir Dieva Griba.” Mums ir zināms, ka šo manuskriptu māsa

Lūcija sāka rakstīt 7.novembrī un pabeidza to 21. novembrī ... Tātad viņai

bija nepieciešamas tikai divas nedēļas, lai uzrakstītu šo samērā garo

dokumentu. Jāņem vērā arī to, ka viņai bija jāpilda savi ikdienas pienākumi

klosterī, atstājot pavisam maz brīvā laika rakstīšanai. Kā jau minēts, šis

dokuments aptver 38 lapas, aprakstītas no abām pusēm sīkā rokrakstā, un

šis dokuments ir gandrīz bez redakcionāliem labojumiem. Tas ir vēl viens

apliecinājums māsas Lūcijas skaidrajam prātam, viņas sakopotībai un

garīgajam līdzsvaram.

Šis atmiņu apraksts ir vēl pārsteidzošāks par iepriekšējo. Tajā lasām

par Eņģeļa parādīšanos, neparasto svētību, kādu Lūcija saņēma Pirmās

Komūnijas laikā, par Marijas Bezvainīgo Sirdi 1917.gada 13.jūnija

parādīšanās laikā un vēl par daudzām citām lietām, kas līdz šim nebija

zināmas. Rakstot šīs atmiņas, māsas Lūcijas nodoms bija “atklāt Fatimas

notikumus par godu Vissvētākajai Jaunavai,, kādi tie bija”. Tāpēc šeit nav

uzsvērti autobiogrāfiskie dati, kā tas bija pirmajā atmiņu stāstā, kur

Dievmātes Parādīšanās bija palikusi it kā otrajā plānā, toties šoreiz

Parādīšanās ir sevišķi izcelta.

Noskaņojums, kādā Lūcija rakstīja, ir nojaušams no vārdiem: ”Es ilgāk

neslēpšu dalīšanos Tavas Mīlestības noslēpumā tikai ar Tevi, bet turpmāk

arī lai citi dzied slavas dziesmas Tavas Žēlsirdības varenībai... Saturies nu,

Kunga kalpone! Lai Viņš lieto viņu pēc Sava prāta.”

67


J.M.J.

68

P R I E K Š V Ā R D S

Ak, Dieva Griba, Tu esi mana Pardīze.¹

Jūsu Ekselence,

Es esmu šeit ar rakstāmspalvu rokā, gatava pildīt Dieva Gribu.

Un tā kā man nav cita nodoma kā vien šis, tad es sākšu ar manas

kongregācijas dibinātājas ievadvārdiem, kurus viņa man ieteica, un

kurus, sekojot viņas piemēram, es atkārtošu daudzas reizes šī

pārskata laikā: ”Ak, Dieva Griba, Tu esi mana Paradīze!”

Atļaujiet man, Jūsu Ekselence, lai izskan ievadvārdos ietērptās

domas dziļums. Ik reizi, kad pretestība atklāt visu manu noslēpumu

vēlas dažas lietas noslēpt, tad lai šis moto kalpo man par normu un

pavadoni šī pienākuma pildīšanā.

Man ienāca prātā jautāt, kāds labums no manas rakstīšanas, ja

pat mans ar roku rakstītais darbs nav īsti prezentējams². Bet es neko

nejautāju. Es zinu, ka paklausība neprasa iemeslu, kāpēc tas jādara.

Jūsu Ekselences vārdi mani pārliecina, ka tas ir Mūsu Debesu Mātes

godam. Zinādama, ka tā tas ir, es pazemīgi lūdzu Viņas Bezvainīgās

Sirds svētību un aizstāvību, un pazemībā noliecos pie Viņas kājām,

lai runātu ar Dievu:

“Mans Dievs, es, visnecienīgākā no Tavām kalponēm, nāku

pilnīgā pazemībā Tavas Svētās Gribas priekšā, lai noceltu plīvuru

savam noslēpumam un atsegtu stāstu par Fatimu, kā tas bija īstenībā.

Es ilgāk neslēpšu šo dalīšanos Tavas Mīlestības noslēpumā tikai ar

Tevi, bet turpmāk arī lai citi kopā ar mani dzied slavas dziesmas

Tavas Žēlsirdības varenībai!”

1 . Šādus vārdus ir teikusi Sv.Dorotejas kongregācijas dibinātājai sv.Paula

Frassinetti.

2 . Neraugoties uz pareizrakstības kļūdām, Lūcijas manuskripts ir skaidrs un

saprotams.


1. Lūcijas bērnība

Jūsu Ekselence,

I. PIRMS DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

“... jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu”³: tāpēc visām

tautām jādzied par Viņa bezgalīgo žēlsirdību.

Man liekas, Jūsu Ekselence, ka mūsu mīļais Kungs savā

labvēlībā mani bija apveltījis ar skaidru prātu, labu atmiņu jau no

pašas bērnības. Atceros, ka es apzinājos visas savas darbības, vēl

atrodoties mātes rokās. Atceros kā mani šūpoja, kā es aizmigu

klausoties šūpļa dziesmu. Mūsu Kungs svētīja manus vecākus ar

vienu dēlu 4 un piecām meitām, no kurām es biju jaunākā 5. Atceros

kā viņi strīdējās savā starpā tāpēc, ka katrs gribēja mani paturēt

rokās un paspēlēties ar mani. Šādos gadījumos viņi visi bija zaudētāji.

Lai izšķirtu strīdu, māte mani viņiem atņēma un pati mani auklēja.

Ja māte bija aizņemta, viņa atdeva mani tēvam un arī viņš mani

ucināja un apmīļoja.

Pirmā lieta, ko es iemācījos, bija lūgšana “Esi sveicināta”. Jo

māte, mani turēdama klēpī, to mācīja piecus gadus vecākajai māsai

Karolīnai. Manas divas vecākās māsas bija jau pieaugušas. Māte,

zinādama, ka es visu dzirdēto atkārtoju kā papagailis, vēlējās, lai

viņas ņem mani visur, kur vien viņas iet. Māsas bija, kā vietējie

mēdza teikt, vadugunis jauniešu vidū. Nebija neviena festivāla vai

deju vakara, kuru viņas nebūtu apmeklējušas. Karnevāla laikā,

Sv.Jāņa Kristītāja svētkos un Ziemassvētkos neiztrūkstoši bija

dejošana. Bez tam vēl bija vīnogu novākšanas laiks un olīvu

novākšana, kad visi dejoja gandrīz katru dienu. Ja bija lielie vietējās

draudzes svētki, tādi kā Jēzus Sirds svētki, Rožukroņa Dievmātes

svētki, Sv.Antona diena un citi, mēs vienmēr cepām kūkas, pēc kuru

3 . Lūkas 1,48.

4 . Lūcijas brāļa vārds bija Manuels, māsas - Marija dos Anjos, Terēze, Gloria,

Karolīna un vēl viena, kas nomira agrā bērnībā.

5 . Lūcija piedzima 1907.gada 22.martā.

69


ēšanas sekoja arī dejas. Mūs parasti ielūdza gandrīz uz visām kāzām,

kas bija mūsu apkārtnē. Mūsu mamma tajās bija gan goda viešņa,

gan saimniece, bez viņas nevarēja iztikt mielasta gatavošanā. Šādās

kāzās dejas sākās vakarā pēc mielasta un turpinājās līdz pat rītam.

Manām māsām vienmēr bija mani jāņem līdzi, tāpēc viņas centās

mani apģērbt, cik skaisti vien varēja. Un tā kā viena no viņam bija

šuvēja, tad parasti man mugurā bija visskaistākais tautas tērps, kāda

nebija nevienai citai meitenei visā apvidū: faltēti svārki ar spožu

jostu, kašmira lakats, kura stūri nokarājās man pār muguru, un ar

spalvām un zeltītām pērlītēm dekorēta cepure. Varēja likties, ka viņas

ietērpj lelli, nevis mazu bērnu.

2. Iecienītākās izklaides

Deju laikā viņas nosēdināja mani uz austākā krēsla vai kādas

augstākas mēbeles, lai dejotāji mani nesavainotu. Reiz izvelkot savu

lozi, man bija jādzied vairākas dziesmas ģitāras vai harmonikas

pavadījumā. Manas māsas bija jau mani iemācījušas dziedāt un arī

dejot valsi. Ja kādam pietrūka partnera, es tiku uzlūgta un, jāsaka,

valsi es dejoju lieliski, piesaistot visu uzmanību un izpelnoties

aplausus. Daži man pat kaut ko dāvināja, lai iegūtu māsu labvēlību.

Svētdienu pēcpusdienās visi jaunieši mēdza pulcēties mūsu

pagalmā: vasarā trīs lielo vīģu koku ēnā, bet ziemā uz vaļējā lieveņa,

kur tagad atrodas manas māsas Marijas māja. Tur tika pavadītas

pēcpusdienas, sarunājoties un spēlējoties. Arī Lieldienu laikā šeit

notika cukuroto mandeļu meklēšana, no kurām lielākā daļa tika

atrasta manās kabatās, jo uzvarētāji centās izpelnīties mūsu labvēlību.

Mana māte šīs pēcpusdienas mēdza pavadīt, sēžot pie virtuves

durvīm, lai varētu vērot un priecāties par visu, kas notiek pagalmā.

Dažreiz viņai rokās bija arī grāmata un brīžiem viņa kaut ko

lasīja; citreiz viņai blakus sēdēja mana tante vai kaimiņi un pļāpāja.

Viņa bija vienmēr ļoti nopietna un visi zināja, ja viņa kaut ko teica,

tad tas bija jāpieņem tikpat nopietni kā Svētajos rakstos aprakstītās

patiesības, bez jebkādiem iebildumiem. Es nepazinu nevienu cilvēku,

kas viņas klātbūtnē būtu pateicis kādu nepiedienīgu vārdu vai nebūtu

izrādījis viņai pietiekoši augstu cieņu. Pastāvēja vispārpieņemts

70


uzskats, ka mana māte ir cienījamāka, nekā visas meitas kopā ņemot.

Bieži dzirdēju māti sakām:

“Nesaprotu, kā tiem ļaudīm patīk staigāt no mājas uz māju un

pavadīt laiku pļāpājot! Man vismīļākā nodarbošanās ir sēdēt mājās

ar kādu jauku lasāmo. Grāmatās ir tik daudz interesanta! Un svēto

dzīves apraksti, tie taču ir brīnišķīgi!”

Man liekas, es jau jums stāstīju, Jūsu Ekselence, kā es pavadīju

savas dienas apkārtnes bērnu pulkā. Šo bērnu mātes parasti bija

aizņemtas lauku darbos, tāpēc lūdza manai mātei atļauju savus bērnus

atstāt manā uzraudzībā. Kad es Jums rakstīju par savu māsīcu, Jūsu

Ekselence, man liekas es stāstīju arī par spēlēm, kādas mēs spēlējām

un kā mēs izklaidējāmies, tāpēc tagad par to nerakstīšu. Tā maigas

mīlestības aplaimota un aprūpēta es pavadīju savas dzīves pirmos

sešus gadus. Patiesību sakot, pasaule jau bija sākusi man uzsmaidīt.

Mana aizraušanās ar dejošanu bija dziļi iesējusi sēklu manā sirdī.

Un man pat jāatzīstas, ka nelabais droši vien to būtu izmantojis, lai

mani pazudinātu, ja Mūsu Kungs nebūtu izrādījis man Savu sevišķo

žēlsirdību un parādījis citu ceļu.

Es esmu jau stāstījusi, Jūsu Ekselence, kā mana māte mācīja

mums katehismu vasarā siestas laikā. Ziemā tas parasti notika pēc

vakariņām, kad mēs sēdējām apkārt pavardam, cepām kastaņus un

dažnedažādu saldo kukurūzu un mielojāmies.

3. Lūcijas Pirmā Komūnija

Tuvojās draudzes priestera noteiktā Pirmās Komūnijas diena

draudzes bērniem. Ņemot vērā to, ka es zināju katehismu un man

bija jau seši gadi, māte uzskatīja, ka arī es varētu saņemt Pirmo

Komūniju. Tāpēc viņa aizsūtīja mani kopā ar māsu Karolīnu uz

katehisma nodarbībām, kuras vadīja draudzes priesteris, lai

sagatavotu bērnus šai lielajai dienai. Uz šīm nodarbībām gāju ar

prieku un cerību pilna, ka drīz varēšu pirmo reizi saņemt savu ilgi

gaidīto apslēpto Dievu.

Priesteris, kas pārbaudīja bērnu zināšanas, sēdēja krēslā uz

paaugstinājuma. Viņš paaicināja mani sev blakus un, ja kāds bērns

71


nevarēja atbildēt uz uzdoto jautājumu, lūdza mani sniegt pareizo

atbildi, lai pārējiem būtu kauns par savu nezināšanu.

Lielās dienas priekšvakarā priesteris paziņoja, ka visiem

jāierodas nākošās dienas priekšpusdienā, lai varētu vēlreiz pārbaudīt

bērnu zināšanas un pieņemt galīgo lēmumu, kuri tiks pielaisti pie

Pirmā Komūnijas un kuri ne. Cik liela bija mana vilšanās, kad

priesteris pasauca mani sev klāt, noglāstīja man galvu un teica, ka

man vēl jāgaida, kamēr man būs septiņi gadi. Es sāku raudāt, nolikusi

galvu uz viņa ceļiem, tāpat kā es mēdzu raudāt mātes klēpī. Taču

par laimi šajā brīdī baznīcā ienāca vēl viens priesteris 6 , kas bija

uzaicināts, lai palīdzētu pieņemt grēksūdzes. Redzot mani raudam,

jautāja, kas par iemeslu manām asarām, un, saņēmis atbildi, paņēma

mani pie rokas un ieveda sakristijā. Tur iztaujāja mani par katehismu

un Eiharistijas noslēpumu, un aizveda mani atpakaļ pie draudzes

priestera:

“Tēvs Penna, jūs taču pilnīgi droši varat ļaut šim bērnam saņemt

Pirmo Komūniju. Viņa visu zina labāk nekā pārējie bērni.”

“Bet viņai ir tikai seši gadi,” iebilda mans priesteris.

“Tam nav nozīmes! Lai ir uz manu atbildību!”

“Labi. Ej un pasaki savai mammai, ka rīt tu saņemsi Pirmo

Komūniju.”

Es nekad neesmu bijusi spējīga aprakstīt to prieku, kāds bija

mani pārņēmis. Visu ceļu mājup skrēju palēkdamās, plaukšķinādama

plaukstas, lai paziņotu mātei šo prieka vēsti. Viņa tūdaļ ņēmās mani

sagatavot grēksūdzei. Kad mēs ieradāmies baznīcā šajā pēcpusdienā,

teicu mātei, ka gribu iet pie grēksūdzes pie tā otrā mācītāja. Mēs

iegājām sakristijā, kur manis izvēlētais priesteris jau pieņēma

grēksūdzes. Māte nometās ceļos galvenā altāra priekšā, tāpat kā

pārējās mātes, kas gaidīja savus bērnus. Tieši šeit, Vissvētākā

Sakramenta priekšā viņa man deva pēdējos norādījumus pirms

grēksūdzes.

6 . Vēlāk tika konstatēts, ka tas bija svētīgais tēvs Krūzs (Cruz), S.J., miris

1948.g.

72


4. Rožukroņa Karalienes statuja uzsmaida Lūcijai

Kad pienāca mana kārta, nometos ceļos pie mūsu mīļā Kunga

kājām, kuru šeit pārstāvēja Viņa kalps zemes virsū, un izsūdzēju

savus grēkus lūdzot piedošanu. Kad biju pabeigusi savu grēksūdzi,

pamanīju, ka visi smejas. Par laimi māte pasauca mani sev klāt un

paskaidroja: ”Mans bērns, vai tad tu nezini, ka grēksūdze ir

noslēpums un grēki jāsūdz klusinātā balsī. Visi taču dzirdēja, ko tu

stāstīji! Nedzirdēja tikai to, ko teici pašās beigās.”

Ejot mājās, māte centās izdibināt, kā viņa teica, manas

grēksūdzes noslēpumu. Taču atbildi viņa nesaņēma, es klusēju.

Tagad, protams, es varu to atklāt. Pēc tam kad priesteris bija

mani uzklausījis, viņš teica šādus vārdus: ”Mans bērns, tava dvēsele

ir Svētā Gara templis. Saglabā to vienmēr tīru, lai Viņš varētu turpināt

tajā Savu Dievišķo darbošanos.”

Dzirdot šos vārdus, es izjutu cieņu pret savu iekšējo pasauli un

jautāju, kas man būtu jādara.

“Nometies ceļos Dievmātes attēla priekšā un dziļā pārliecībā

lūdz Viņu, lai Viņa rūpētos par tavu sirsniņu, lai sagatavotu to Viņas

mīļā Dēla saņemšanai rīt un lai saglabātu to tikai priekš Viņa vienīgā.”

Mūsu baznīcā bija vairākas Dievmātes statujas, bet tā kā manas

māsas rūpējās par Rožukroņa Dievmātes altāri 7 , es biju pieradusi

lūgties tieši tur. Tāpēc arī šoreiz es nometos ceļos šī altāra priekšā,

lai no visas sirds lūgtu Viņas palīdzību saglabāt manu nabaga dvēselīti

tikai vienīgajam Dievam. Acis pievērsusi Dievmātes statujai, es

atkārtoju savu īso lūgšanu vēlreiz un vēlreiz, kad pēkšņi man likās,

ka Viņa man uzsmaida un ar mīļu skatienu apliecina, ka Viņai patīk

manu lūgšanu. Mana sirds bija prieka pārpilna, es nevarēju izteikt

ne vārda.

7 . Šī skaistā statuja joprojām atrodas Alžustrelas draudzes baznīcā transepta

labajā pusē.

73


5. Lielā gaidīšana

Pa nakti manas māsas šuva man balto kleitu un darināja ziedu

vainadziņu. Bet es aiz prieka nevarēju gulēt, un likās, ka laiks velkas

gaužām lēni. Ik pa brīdim cēlos augšā un jautāju vai nevajag uzlaikot

kleitiņu vai vainadziņu, vai līdz rītam vēl tālu.

Beidzot laimīgā diena bija klāt! Taču vēl jāgaida līdz pulksten

deviņiem! Kad biju uzvilkusi balto kleitu, māsa Marija ieveda mani

virtuvē, lai es lūgtu piedošanu saviem vecākiem, noskūpstītu tiem

roku un saņemtu svētību. Pēc šīs nelielās ceremonijas māte sniedza

man savu padomu. Viņa man pateica, ko viņa vēlas, lai es izlūgtu no

Mūsu Kunga, kad būšu saņēmusi Viņu savā sirdī, un piebilda:

“Bet galvenais, lai Viņš padara tevi svētu.”

Viņas vārdi atstāja uz mani tik lielu iespaidu, ka tie tiešām bija

pirmie vārdi, ko es izteicu Mūsu Kungam pēc Viņa saņemšanas. Pat

šodien man liekas, ka dzirdu mātes balsi, un viņas teiktie vārdi skan

man ausīs. Uz baznīcu brālis mani nesa klēpī, lai ne mazākais ceļa

puteklītis nesabojātu manu tērpu. Līdzi nāca arī māsas. Tiklīdz mēs

ienācām baznīcā, tā tūlīt es devos pie Dievmātes altāra un, nometusies

ceļos, atkārtoju savu lūgumu. Es nogrimu šeit pārdomās par vakar

redzēto Dievmātes smaidu, līdz manas māsas aizveda mani uz vietu,

kur man bija jābūt. Bērnu bija ļoti daudz. Mūs izkārtoja četrās rindās

– divās zēni un divās meitenes – no altāra līdz pat ieejai baznīcā. Tā

kā es biju vismazākā, tad es gadījos vistuvāk „eņģeļiem”, kas atradās

uz altāra pakāpieniem.

6. Lielā diena

Sākās Sv.Mise un lielais brīdis nu tuvojās arvien tuvāk un tuvāk,

bet mana sirds sitās arvien straujāk un straujāk, gaidot Visvarenā

Dieva ierašanos, kas nonāks no Debesīm un savienosies ar manu

niecīgo dvēselīti. Draudzes priesteris gāja pa rindām un izdalīja

visiem bērniem Eņģeļu Maizi. Man laimējās būt pirmai. Kad

priesteris kāpa lejā pa kāpnēm, man likās, ka sirds man izlēks pa

muti ārā, bet tiklīdz priesteris Dievišķo Hostiju uzlika man uz mēles,

74


manī iestājās pilnīgs miers. Es jutos peldam pārdabiskā atmosfērā,

un Kunga klātbūtne man kļuva pilnīgi jūtama, it kā es Viņu redzētu

un sajustu ar visu savu būtni. Es vērsos pie Viņa ar savu lūgšanu:

“Kungs, dari mani svētu. Saglabā manu sirdi tīru tikai priekš

Tevis vien.”

Šai brīdi man likās, ka mūsu mīļais Kungs man skaidri izteica

šos vārdus:

“Žēlastība, kuru tu šodien saņēmi, dzīvos vienmēr tavā dvēselē

un dāvās tev mūžīgo dzīvi.”

Es jutos it kā pārveidota Dievā.

Ceremonija beidzās ap vieniem dienā, tāpēc ka bija jāsagaida

arī priesteri no tālienes, un visiem bērniem tika atjaunots arī kristības

solījums. Māte ieradās gluži nobažījusies, domādama, ka savas

vārgās veselības dēļ es varētu noģībt. Bija jau pusdienu laiks, bet

man pēc Eņģeļu Maizes saņemšanas nebija ne mazākās domas par

ēšanu. Kopš šī brīža man vairs neinteresēja nekādi pasaulīgie prieki,

es meklēju vientulību, vienatnē mīlēju kavēties atmiņās par Pirmajā

Komūnijā saņemto prieku.

7. Lūcijas ģimene

Tomēr šādi noslēgtības brīži nemaz nebija tik bieži. Kā Jūsu

Ekselencei tas jau ir zināms, man bieži vien uzticēja kaimiņu bērnu

pieskatīšanu. Mana māte arī bija iecienīta aukle mūsu apkārtnē.

Cilvēki pat ar visniecīgākajām veselības problēmām nāca pie mātes

pēc padoma. Ja saslimušie nevarēja atnākt, māte tika aicināta uz

slimnieka māju. Gadījās, ka pie šī slimnieka viņa pavadīja ne tikai

dienas, bet arī naktis. Ja slimība bija ieilgusi vai slimajam bija

nepieciešama cilvēka klātbūtne, tad dažreiz, lai ģimene varētu

atpūsties, māte sūtīja kādu no manām māsām pavadīt nakti pie slimā.

Ja slimoja kāda jaunā māmiņa vai slimais nevarēja paciest bērnu

troksni, tad šādās reizēs bērni tika atvesti pie mums un mans

pienākums bija par viņiem rūpēties. Lielākos es nodarbināju mācot

dažas iemaņas vērpšanā: kā jāsagatavo diegs, kā tas jāuztin uz spoles,

kā jārīkojas ar tītavām.

75


Tādās reizēs mums bija daudz darba. Parasti ieradās vēl kādas

pāris meitenes, kas vēlējās iemācīties vērpt un šūt. Šīs meitenes

stāstīja, ka viņām ļoti patīk atrasties mūsu ģimenē, un mūsu mājā

pavadītās dienas ir laimīgākās viņu dzīvē. Atkarībā no gadalaika

manām māsām pa dienu bija jāveic arī lauku darbi, tad aušanai un

šūšanai atlika tikai naktis. Pēc vakariņām sekoja lūgšana, kuru

novadīja tēvs, pēc tam sākās darbs.

Katram bija savs pienākums: Marija devās pie stellēm, tēvs

tina spoles, Terēze un Glorija ķērās pie šūšanas darbiem, māte

nodarbojās ar vērpšanu, Karolīnai un man pēc virtuves sakopšanas

bija jāpalīdz šūšanas darbos: izraut sadiegtos diegus, piešūt pogas

un tamlīdzīgi. Lai aizdzītu prom miegainību, mans brālis spēlēja

harmoniku, un mēs visi kopā dziedājām dažādas dziesmas. Bieži

vien mums pievienojās mūsu kaimiņi. Lai gan tas nozīmēja miega

badu, bet viņi teica, ka mūsu jautrība liek viņiem aizmirst viņu bēdas

un justies laimīgiem. Dzirdēju vairākas sievietes sakām mani mātei:

“Cik tu esi laimīga! Cik brīnišķīgus bērnus Dievs tev ir dāvājis!”

Kad pienāca kukurūzas novākšanas laiks, kukurūzas vālītes mēs

tīrījām mēnesgaismā. Mani nosēdināja uz kukurūzas kaudzes, un ja

gadījās tumša vālīte, man bija jāapkampj katrs no klātesošajiem.

8. Pārdomājot uzrakstīto

Es nezinu vai iepriekš aprakstītais par Pirmo Komūniju bija

realitāte vai bērna fantāzija. Bet to es skaidri vienmēr esmu zinājusi

un zinu vēl šodien - tam bija liela nozīme manas dvēseles vienotībai

ar Dievu. Es arī nezinu, kāpēc es Jūsu Ekselencei stāstu visu par

savu ģimeni. Bet tas ir Dievs, Kas man liek to darīt un Viņš zina,

kāpēc tas jādara. Varbūt tāpēc, ka saņēmusi tik daudz mīlestības

bērnībā, es spētu dziļāk izjust tās ciešanas, kuras Mūsu Kungs no

manis pieprasīja vēlākos gados. Kā Jūsu Ekselence bijāt licis man,

tā es arī rīkojos: aprakstīju visas ciešanas, kuras Mūsu Kungs bija

man uzlicis, un visas žēlastības, ar kurām Viņš mani bija apveltījis,

tāpēc es arī visu rakstīju tā kā tas bija bijis 8 . Vēl jo vairāk, manī ir

miers, jo es zinu, ka Jūsu Ekselence sadedzinās visu, kas nekalpos

Vissvētākās Marijas un Dieva slavas celšanai.

76


II. DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

1. Neparastais redzējums 1915.gadā

Biju sasniegusi septiņu gadu vecumam. Kā tas bija pieņems

mūsu apvidū, šajā vecumā bērni uzsāka ganu gaitas, tāpēc arī mana

māte nolēma sūtīt mani ganos. Tēvs gan negribēja tam piekrist, arī

māsas ne. Viņas ļoti mani mīlēja un teica, ka attiecībā uz mani tam

jābūt izņēmumam. Māte gan nepiekāpās: ”Ar ko tad viņa atšķiras

no citiem bērniem, Karolīnai jau ir divpadsmit gadu, un viņai

vajadzētu iet lauku darbos vai mācīties kaut ko citu – aušanu vai

šūšanu, kas viņai labāk patīk.”

Un tā rūpes par aitu ganāmpulku tika uzticētas man 9 Ziņa, ka

esmu sākusi ganīt aitas izplatījās starp pārējiem ciemata ganiņiem,

un katrs nāca un piedāvājās būt mans kompanjons. Katram atbildēju

ar “jā” un norunāju tikšanos uz kalna nogāzes. Nākamajā dienā viss

kalns bija kā nosēts ar aitu bariem un ganiņiem, taču es nejutos

omulīgi viņu izraisītajā kņadā. Tāpēc no visiem bērniem izvēlējos

tikai trīs draudzenes: Terēzi Matiasu (Teresa Matias), viņas māsu

Mariju Rozu (Maria Rosa) un vēl Mariju Žustino (Maria Justino).

Pārējiem neko nesakot, aizdzinām savus ganāmpulkus kalna otrajā

pusē. 10 Nākamajā dienā devāmies uz kalnu, ko visi pazīst ar

nosaukumu Kabeso (Cabeço). Šeit izvēlējāmies ziemeļu nogāzi. Jūsu

Ekselence jau zina to vietu, ko sauc par Valiņjos (Valinhos) – tā ir

dienvidu nogāzē. Austrumu pusē ir ala, par kuru es jau Jums rakstīju

stāstot par savu māsīcu Žasintu. Kopā ar ganāmpulku mēs uzkāpām

gandrīz līdz pašai kalna virsotnei. No šejienes pavērās plašs skats

uz kokiem apaugušo nogāzi – tur bija olīvkoki, akmeņozoli, priedes,

ozoli un vēl citi koki, kas sniedzās līdz pat ielejai. Ap dienasvidu

mēs ēdām savas līdzi paņemtās pusdienas. Pēc tam es uzaicināju

8 . Tas liecina par Lūcijas vienkāršību, viņas vaļsirdību un godīgumu.

9 . Tas notika 1915.gadā.

10 . Tēvs Kondors intervēja arī šīs meitenes par notikumiem, kas bija jau zināmi

no Lūcijas stāstījuma.

77


savas draudzenes lūgties Rožukroni. Viņas labprāt tam piekrita. Tikko

bijām iesākušas lūgšanu, kad mūsu acu priekšā virs koku galotnēm

parādījās balta figūra, kas izskatījās it kā veidota no sniega, bet

saules staros bija pilnīgi caurspīdīga.

“Kas tas ir?” nedaudz izbijusies jautāja mana draudzene.

“Es nezinu!”

Mēs turpinājām lūgšanu, neatraujot acu skatienu no šīs figūras.

Kad bijām Rožukroni pabeigušas, šī figūra pazuda. Kā parasti,

nolēmu nevienam neko neteikt, turpretim manas draudzenes tiklīdz

bija mājās, tūlīt to izstāstīja saviem mājiniekiem. Šī ziņa izplatījās

pa visu ciematu. Kādu dienu, man pārnākot mājās, māte jautāja:

“Paklausies! Cilvēki runā, ka tu esi kaut ko tur redzējusi. Ko tu

tur redzēji?”

“Es nezinu,” un, tā kā to nevarēju izskaidrot, piebildu, ”tas

izskatījās kā palagā ietīts cilvēks! Nevarēju redzēt ne acis, ne rokas.”

Mana māte to uzskatīja, ka tas nav nekas nopietns, un, atmetusi

ar roku, noteica: ”Bērnu fantāzija!” 11

2. Eņģeļa parādīšanās 1916.gadā

Pēc kāda laika mēs ar savu ganāmpulku atkal atgriezāmies šajā

pašā vietā un šī parādība atkārtojās. Manas draudzenes atkal par to

pastāstīja savējiem. Māte uzzināja šos jaunumus no citiem, tāpēc

diezgan neapmierināta pasauca mani un noprasīja:

“Tagad stāsti! Kas tas ir, ko jūs, meitenes, tur redzat?”

“Es tiešām, māmiņ nezinu. Es nezinu, kas tas ir!”

Daži ciema iedzīvotāji par mums tikai pasmējās. Arī manas

māsas, atcerēdamās manas Pirmās Komūnijas piedzīvojumus,

diezgan zobgalīgi jautāja:

“Vai tu tur redzi kādu palagā ietītu?”

Mani šie vārdi ļoti aizskāra, jo līdz šim no viņām biju saņēmusi

tikai mīlestību. Bet tas nekas. Es taču nezināju, ka Mūsu Kungs bija

nolēmis sagatavot mani nākamā gada notikumiem.

11 . Šīs Eņģeļa parādīšanās iespējams bija nepieciešamas, lai sagatavotu Lūciju

turpmākiem notikumiem.

78


Ap šo laiku, kā jau, Jūsu Ekselence, es Jums esmu rakstījusi,

Francisko un Žasinta lūdza atļauju ganīt savas aitas un viņiem tas

tika arī atļauts. Tā es savas draudzenes pametu un par kompanjoniem

izvēlējos savu brālēnu un māsīcu. Lai nesatiktos ar citiem ganiem,

mēs vairs nedzinām aitas uz to kalnu, bet ganījām tās mūsu, manas

tantes un tēvoča ganībās.

Kādu dienu mēs devāmies ar saviem ganāmpulkiem uz mūsu

ģimenei piederošām ganībām, kas atradās jau aprakstītā kalna

austrumu pusē. Šo īpašumu sauca par Čouza Veļja (Chousa Velha).

Drīz pēc mūsu ierašanās šeit sākās sīks lietutiņš, gandrīz kā migla,

tāpēc kāpām augstāk kalnā, lai starp lielajiem akmeņiem atrastu

patvērumu. Tā bija pirmā reize, kad mēs nokļuvām šajā svētīgajā

akmeņu aizsegā, kas atradās mana krusttēva Anastasio olīvkoku birzī.

No šejienes varēja redzēt mūsu mazo ciematu, manu vecāku māju,

kur es biju piedzimusi un kā arī ciematu Čouza Veļja un Eira da

Pedra mājeles. Šī olīvkoku birzs, kas piederēja vairākiem īpašniekiem,

sniedzās līdz pat ciematu ēkām. Visu atlikušo dienu mēs pavadījām

šajā pašā vietā, kaut gan lietus vairs nelija un spīdēja saule. Tad mēs

noēdām savas līdzpaņemtās pusdienas un palūdzāmies Rožukroni.

Es gan tagad neatceros, mēs Rožukroni laikam lūdzāmies tā, kā,

Jūsu Ekselence, es Jums esmu jau aprakstījusi agrāk: uz lielās zīlītes

pasakot “Tēvs Mūsu” un uz mazajām – tikai trīs vārdus “Esi

sveicināta Marija”, jo mūsu vēlēšanās spēlēties bija pārāk liela.

Pabeiguši šo lūgšanu, mēs uzsākām “akmentiņu” spēli.

Taču pēc pāris mirkļiem sacēlās spēcīgs vējš, kas locīja koku

galotnes. Pārsteigti skatījāmies apkārt, kas notiek, jo līdz tam diena

bija neparasti mierīga. Tad virs koku galotnēm ieraudzījām

tuvojamies to figūru, par kuru es Jums jau rakstīju 12 . Žasinta un

Francisko to nekad nebija redzējuši, un arī es nebiju viņiem neko

stāstījusi. Kad parādība bija jau pavisam tuvu, mēs varējām to

pietiekoši labi saskatīt. Tas bija zēns apmēram četrpadsmit vai

piecpadsmit gadu vecs, baltāks par sniegu, caurspīdīgs kā kristāls,

12 . Šī bija Eņģeļa pirmā parādīšanās 1916.gadā. Tai sekoja vēl divas.

79


kad tas mirdz saules staros, un neaprakstāmi skaists. Pietuvojies

mums klāt, viņš teica:

“Nebaidieties! Es esmu miera Eņģelis. Lūdzieties kopā ar mani.”

Nometies uz ceļiem, viņš noliecās, līdz piere skāra zemi, un

lika mums trīs reizes atkārtot šādus vārdus:

“Mans Dievs, es ticu, pielūdzu, ceru un mīlu Tevi! Es lūdzu

Tev piedošanu par tiem, kas netic, nepielūdz, necer un Tevi nemīl.”

Tad piecēlies teica: ”Lūdzieties šādi. Jēzus Sirds un Marijas

Sirds uzklausīs jūsu lūgšanas.”

Šie vārdi tik dziļi iespiedās atmiņā, ka mēs tos nekad vairs

neaizmirsām. No šī brīža mēs lūdzāmies tikai tādā stāvoklī, kā Eņģelis

mums bija parādījis, un atkārtojām viņa teiktos vārdus tik daudz

reižu, ka dažkārt nespēkā saļimām. Es jau biju savus draugus

nobrīdinājusi, ka tas ir noslēpums, un, paldies Dievam, viņi nevienam

neko nestāstīja.

Laiks gāja. Atkal bija pienākusi vasara 13 , kad pusdienlaikā

devāmies mājup uz sjestu. Kādu dienu spēlējāmies pie akas manu

vecāku dārza galā. Šo vietu sauca Arneiro. (Es jau esmu, Jūsu

Ekselence, to aprakstījusi savās atmiņās par Žasintu.) Pēkšņi mēs

ieraudzījām to pašu figūru, jeb Eņģeli, kā man tas izskatījās.

“Ko jūs darāt?” viņš jautāja. ”Lūdzieties, ļoti daudz lūdzieties!

Jēzus un Marijas Vissvētākajai Sirdij ir sevišķa žēlsirdība uz jums.

Nepārtraukti veltījiet lūgšanas un upurus Visaugstākajam.”

“Ko un kā mums vajag upurēt?” jautāju.

“Visu, ko jūs darāt, veltiet Dievam kā pārlūgumu par grēkiem,

ar kuriem Viņš tiek aizvainots; lūdzieties arī par grēcinieku

atgriešanos. Tas nodrošinās mieru jūsu valstī. Es esmu Sargeņģelis,

Portugāles Eņģelis. Bet pats galvenais, pazemīgi pieņemiet un

pacietiet visas ciešanas, ko Kungs jums sūtīs.”

Pēc kāda ilgāka laika mēs atkal ganījām manu vecāku ganībās

kalna nogāzē, kas atrodas nedaudz augstāk par Valiņjos. Tā bija

olīvkoku birzs, kuru mēs nosaucām par Pregueiru. Pēc pusdienām

nolēmām doties uz ieplaku kalna pretējā pusē un tur palūgties. Lai

13 . Eņģeļa otrā parādīšanās.

80


tur nokļūtu, mums bija jāapiet apkārt nogāzei, kāpjot pāri lieliem

akmeņiem augstāk nekā Pregueira. Aitas ar grūtībām pārvarēja šo

akmeņaino ceļu.

Tiklīdz tur nokļuvām, nometāmies ceļos, ar pieri pieskārāmies

zemei un sākām atkārtot Eņģeļa lūgšanu: ”Mans Dievs, Es ticu, es

pielūdzu, es ceru un es mīlu Tevi...” Nezinu, cik reizes mēs bijām

atkārtojuši šo lūgšanu, kad pēkšņi mūs apgaismoja neparasta gaisma.

Mēs pielēcām kājās un ieraudzījām Eņģeli. Kreisajā rokā viņš turēja

biķeri, bet virs tā gaisā atradās Hostija, no Kuras biķerī pilēja asinis. 14

Atstājot biķeri gaisā, Eņģelis nometās ceļos mums līdzās un lika

atkārtot trīs reizes:

“Vissvētākā Trīsvienība, Tēvs, Dēls un Svētais Gars, es

pazemībā pielūdzu Tevi un upurēju Tev Jēzus Kristus Visdārgāko

Miesu, Asinis, Dvēseli un Dievišķību, kas ir klātesošs visos

tabernākulos pasaulē, kā pārlūgumu par naidu, svētuma zaimošanu

un vienaldzību, ar ko Viņš tiek aizvainots. Un caur Viņa Vissvētākās

Sirds bezgalīgajiem nopelniem un Marijas Bezvainīgo Sirdi es lūdzu

nabaga grēcinieku atgriešanos.”

Tad piecēlies Viņš paņēma rokās biķeri un Hostiju. Man iedeva

Svēto Hostiju, bet Žasintai un Francisko 15 deva Asinis no biķera un

teica:

“Pieņemiet Jēzus Kristus Miesu un Asinis, Kuru tik ļoti aizvaino

nepateicīgie cilvēki! Izpērciet viņu noziegumus un samieriniet viņus

ar Dievu.”

Viņš atkal nometās ceļos un kopā ar mums trīs reizes atkārtoja

to pašu lūgšanu: ”Visvētākā Trīsvienība ...” Pēc tam Viņš pazuda.

Mēs vēl ilgi palikām uz ceļiem, atkārtojot tos pašus vārdus vēl

un vēl. Kad piecēlāmies kājās, redzējām, ka gandrīz jau satumsis un

ir laiks doties mājās.

14 . Trešā un pēdējā Eņģeļa parādīšanās.

15 . Francisko un Žasinta vēl nebija saņēmuši Pirmo Komūniju. No Eņģeļa

saņemto Komūniju viņi nekad neuzskatīja par sakramentālu Komūniju.

81


3. Nepatikšanas mājās

Te nu es esmu, Jūsu Ekselence, ar savu trīsgadu aitu ganes

pieredzi no septiņu līdz desmit gadu vecumam. Šo trīs gadu laikā

mūsu mājas dzīvē un, jāsaka, arī draudzes dzīvē notika lielas

pārmaiņas. Cienījamais priesteris Pena vairs nebija mūsu draudzes

gans, viņa vietā nāca cienījamais tēvs Boisiņja (Boicinha) 16 . Kad šis

dedzīgais priesteris uzzināja, ka tāda pagāniska paraža kā dancošana

ir draudzē pārāk iecienīta, katrā svētdienas sprediķī viņš ņēmās par

to runāt. Gan sabiedrībā, gan privāti viņš izmantoja katru izdevību,

lai pieminētu, pēc viņa domām, šo slikto tradīciju. Māte ļoti nopietni

uztvēra priestera sprediķus, tāpēc viņa aizliedza māsām apmeklēt

jebkādus šāda veida pasākumus. Sekojot manu māsu piemēram, arī

pārējie atturējās no šīm izpriecām, un pamazām dejošanas tradīcija

izzuda. Tas pats notika arī ar bērniem, kam ļoti patika dejot, kā es,

Jūsu Ekselence, Jums to aprakstīju, stāstot par savu māsīcu Žasintu.

Kāds no ciema ļaudīm mātei izteicās: ”Līdz šim dejošana nebija

grēks, bet līdz ar jaunā priestera ierašanos tas ir grēks. Kā tas

saprotams?”

“Es nezinu. Es tikai zinu, ka priesterim nepatīk dejošana, tāpēc

manas meitas vairs neiet uz tādiem saietiem. Es viņām varu atļaut

dejot tikai savās mājās; priesteris saka, ka tad tas nenodarot nekādu

ļaunumu.”

Ap šo laiku divas manas vecākās māsas jau bija izgājušas pie

vīra un atstājušas dzimto māju. Manam tēvam bija uzradušies slikti

draugi, kas izmantoja viņa vājību pret vīnu, kuras rezultātā bija

jāzaudē daļa no mūsu īpašuma 17 . Kad māte konstatēja, ka mūsu

rocība ir stipri samazinājusies, viņa atkal sūtīja abas manas māsas,

Gloriju un Karolinu, projām no mājām darbā par kalponēm.

16 . Viņa īstais vārds bija tēvs Manuels Markess Ferreira (Manuel Marques

Ferreira).

17 . Nevajadzētu pārspīlēt Lūcijas tēva vājību. Ja viņam arī garšoja vīns, viņu

nevar uzskatīt par alkoholiķi. Kas attiecas uz reliģiskajiem pienākumiem,

viņš tiešām vairākus gadus tos nepildīja un nesatika ar Fatimas draudzes

priesteri. Lai piedalītos Kristus Augšāmcelšanās svētkos, viņš apmeklēja Vila

Nova de Ourem draudzes baznīcu.

82


Mājās palika tēvs, brālis, kam bija jāaprūpē vēl pāri palikušie

lauki, māte, kas rūpējās par māju, un es, kam bija jāgana aitas.

Māte likās iekritusi dziļā izmisumā. Vakaros, pie pavarda uguns,

gaidot pārnākam tēvu uz vakariņām, māte lūkojās uz tukšajām vietām

pie galda, kur agrāk sēdēja māsas, un ar skumjām iesaucās: ”Mans

Dievs, kur ir pazudis tas prieks, kas valdīja mūsu mājā?” Paslēpusi

seju plaukstās, viņa rūgti raudāja. Brālis un es arī raudājām līdzi.

Tie bija visskumjākie brīži, kādus es piedzīvoju. Ilgojoties pēc māsām

un redzot, cik māte ir nelaimīga, mana sirds vai pušu plīsa – lai gan

es biju tikai bērns, es ļoti labi sapratu mūsu situāciju.

Tad es atcerējos Eņģeļa teikto: ”Galvenais, pazemībā pieņem

visas ciešanas, kursa Kungs tev sūtīs.” Tādās reizēs sameklēju

vientuļu vietu, lai māte neredzētu arī manas sāpes. Parasti tā bija

mūsu aka. Šeit, nometusies uz ceļiem un atspiedusies pret akas malu,

birdināju asaras akas dziļumā esošajā ūdeni un savas ciešanas atdevu

Dievam. Dažkārt gadījās, ka Žasinta un Francisko mani te atrada

šādā stāvoklī – raudošu, skumju pārņemtu. Tā gauži raudādama,

nevarēju parunāt; arī viņi nevarēja vienaldzīgi noskatīties manās

sāpēs un raudāja līdzi. Bet Žasinta skaļi atkārtoja mūsu veltīšanos:

”Mans Dievs, mēs upurējam Tev visas šīs ciešanas kā pārlūgumu

par cilvēku grēkiem un par grēcinieku atgriešanos.” Vārdi ne vienmēr

bija tie paši, bet doma bija tā pati.

Daudzo pārdzīvojumu dēļ manas mātes veselība pasliktinājās.

Viņa bija kļuvusi bezspēcīga un vairs nevarēja apkopt māju, tāpēc

Glorija tika atsaukta atpakaļ, lai aprūpētu māti un māju. Mēs

konsultējāmies ar visiem apkārtnes ārstiem par mātes veselību.

Izmēģinājām dažādas zāles, bet viņas veselība neuzlabojās. Mūsu

draudzes priesteris piedāvāja māti aizvest savos mūļa ratos uz Leiriju,

lai tur konsultētos ar ārstu, un manas māsas Terēzes pavadībā viņa

devās turp. Bet atgriezās mājās tikko dzīva, pārgurusi no ceļojuma,

daudzajām izmeklēšanām, kurām, par nožēlu, nebija nekāda

rezultāta. Beidzot mēs konsultējāmies pie ķirurga, kas dzīvoja

Mamedas pilsētā. Viņš konstatēja, ka mātei ir sirds nepietiekamība,

mugurkaula skriemeļa dislokācija un noslīdējusi niere. Viņš noteica

stingru ārstēšanu, izrakstīja dažādas zāles, arī adatu terapiju. Tas

viss kopā nedaudz uzlaboja viņas stāvokli.

83


Tāda bija situācija mūsu ģimenē, kad pienāca 1917.gada 13.

maijs. Tas bija arī laiks, kad brālis bija sasniedzis armijā iesaukšanas

vecumu. Tā kā viņam bija laba veselība, baidījāmies, ka viņu varētu

iesaukt armijā. Jo sevišķi tāpēc, ka bija karš, un dabūt atbrīvojumu

no iesaukšanas būtu bijis grūti. Māte nobažījusies, ka viņa varētu

palikt mājās viena un nebūtu, kas apstrādā laukus, atsauca atpakaļ

arī Karolīnu. Pa šo laiku brāļa krusttēvs apsolīja, ka viņš varētu

izkārtot brāļa atbrīvošanu no armijas, un tas tiešām viņam arī izdevās.

Krusttēvs aprunājās ar ārstu, kas bija atbildīgs par brāļa veselības

izmeklēšanu. Dievs bija žēlsirdīgs, un mātes sirds nomierinājās.

4. Dievmātes parādīšanās

Es tagad nerakstīšu par Dievmātes parādīšanos 13.maijā, jo to,

Jūsu Ekselence, jau labi zināt, tāpēc netērēšu laiku. Jūs arī zināt, kā

mana māte par to uzzināja un izteica man pārmetumus, ka es meloju.

Es ar Žasintu un Francisko bijām vienojušies nevienam nekad

neizpaust tos vārdus, kurus mums teica Dievmāte. Pēc apsolījuma

paņemt mūs uz Debesīm, Dievmāte jautāja: ”Vai jūs labprātīgi varat

veltīt sevi Dievam un panest visas ciešanas, kādas Viņš jums sūtīs,

kā pārlūgumu par visiem grēkiem, ar kuriem Viņš tiek aizvainots,

un par grēcinieku atgriešanos?”

“Jā, labprāt,” bija mūsu atbilde.

“Tad jums būs daudz jācieš, bet Dieva žēlastība, ko jūs

saņemsiet, būs jūsu mierinājums.”

13.jūnijs, kas ir Sv.Antona diena, mūsu draudzē bija vienmēr

lieli svētki. Šajā dienā mēs parasti izlaidām aitas ganos ļoti agri, jau

ap deviņiem sadzinām tās aplokos, un paši devāmies uz baznīcu.

Māte un māsas zināja, cik ļoti man patīk svētki, tāpēc noteica: ”Nu

gan mēs gribam redzēt, vai tu pametīsi svētkus tikai tāpēc, lai dotos

uz Kovu da Iria un aprunātos ar to Kundzi!” Šajā dienā viņas gan

neko neteica, bet uzvedās tā, it kā teiktu: ”Liksim viņai mieru, tad

jau redzēsim, ko viņa darīs!”

Gaismai austot, izdzinu savu ganāmpulku ganībās. Biju

ieplānojusi deviņos aitas sadzīt aplokā, desmitos iet uz Misi un pēc

84


tam uz Kovu da Iria. Bet saule vēl nebija uzlēkusi, kad man pakaļ

atnāca brālis. Viņš teica, ka man jāiet mājās, jo tur mani gaidot

vairāki cilvēki. Viņš palika pie aitām, un es devos mājup. Tur

ieraudzīju dažas sievietes un arī vīriešu, kas bija ieradušies no tādām

vietām kā Minde, Tomar, Karraskos (Carrascos), Boleiros un citām 18 .

Viņi vēlējās kopā ar mani doties uz Kovu da Iria. Atbildēju, ka vēl ir

par agru, un ielūdzu visus pulksten astoņos uz Misi. Viņi atteicās.

Pēc Mises atgriezos mājās, bet visi šie nabaga cilvēki bija mani

gaidījuši pagalmā, patvērušies vīģu koku ēnā.

Māte un māsas savu attieksmi pret mani nebija mainījušas, man

tiešām sāpēja sirds – tas bija liels aizvainojums.

Ap vienpadsmitiem izgāju no mājām, pa ceļam iegāju onkuļa

mājās pēc Francisko un Žasintas, kur viņi mani jau gaidīja. Mēs

devāmies ceļā. Visi šie cilvēki sekoja mums, uzdodami tūkstošiem

jautājumu. Šajā dienā es biju ļoti sarūgtināta. Redzēju, ka mana

māte ir ļoti sašutusi, ka viņa cenšas atturēt mani no iešanas uz tikšanos

ar Dievmāti, vēl piebilstot, ka es meloju. Tik ļoti vēlējos viņu

nesarūgtināt, bet man cits nekas neatlika, kā vien viņas vārdiem

runājot, melot. Kopš bērnības viņa mūsos bija ieaudzinājusi lielas

bailes pret melošanu. Katrs, kas runāja nepatiesību, tika bargi sodīts.

“Līdz šim biju panākusi, ka mani bērni man nekad nemelo, bet

tagad - kas man jādzird no pašas mazākās? Kur tas ir redzēts! Ja tas

vēl būtu kāds sīkums, bet maldināt tik daudzus cilvēkus un vēl vest

viņus kaut kur!” Un, pagriezusies pret mani, viņa teica: ”Nu, tagad

izvēlies! Vai nu tu pateiksi šiem cilvēkiem, ka tu melo, vai arī tevi

ieslēgšu tumšā istabā, kur tu pat saules gaismu neredzēsi! Tā tik vēl

trūka, ka pie visām manām raizēm vēl šādi pārdzīvojumi!” Māsas

arī bija mātes pusē, un visa situācija liecināja par pazemojumu un

nicinājumu.

Tad pēkšņi, atceroties agrākās dienas, jautāju sev: ”Kur pazudusi

visa tā mīlestība, ko esmu saņēmusi no saviem mīļajiem vēl pavisam

nesen?” Vienīgo mierinājumu varēju gūt raudot Kunga priekšā un

18 . Šīs apdzīvotās vietas atrodas Fatimas apkārtnē, dažas no tām 15 km attālumā.

85


upurējot Viņam savas ciešanas. Tieši šajā dienā, Dievmāte, laikam

zinādama, kas notiek, man teica:

“Vai tu daudz cieti? Nezaudē drosmi! Es tevi nekad neaizmirsīšu.

Mana Bezvainīgā Sirds būs tavs patvērums un ceļš, kas vedīs tevi

pie Dieva.”

Kad Žasinta ieraudzīja, ka raudu, viņa mēģināja mani mierināt

teikdama: ”Neraudi. Protams, ka tās ir tās ciešanas, kuras, kā Eņģelis

teica, Dievs mums sūta. Tāpēc arī tev jāpanes šīs ciešanas kā

pārlūgumu par grēkiem, par grēcinieku atgriešanos.”

5. Lūcijas šaubas un kārdinājumi 19

Ap šo laiku arī līdz draudzes prāvestam nonāca ziņa par šiem

neparastajiem notikumiem. Viņš lika mātei atvest mani. Māte cerēja,

ka visas nepatikšanas nu reiz būs galā, ka atbildību par notiekošo

tagad priesteris uzņemsies pats, tāpēc teica man:

“Rīt no rīta vispirms iesim uz Misi, pēc tam tu iesi pie cienījamā

priestera uz māju. Lai viņš panāk, ka tu runā patiesību, vienalga ar

kādiem līdzekļiem: lai soda tevi, lai piespiež tevi atzīties, ka tu esi

melojusi, tad es būšu apmierināta.”

Manas māsas, kā vienmēr, bija mātes pusē un izgudroja

dažnedažādus draudus, lai iebaidītu mani sakarā ar iztaujāšanu pie

draudzes priestera. Par šiem draudiem es pastāstīju Žasintai un

Francisko.

“Mēs arī iesim uz turieni. Mūsu cienījamais priesteris lika mātei

arī mūs aizvest pie viņa, bet neko vairāk neteica. Nebaidies! Ja mūs

sitīs, tad tās būs mūsu ciešanas aiz mīlestības uz Mūsu Kungu un

par grēcinieku atgriešanos.”

Nākamajā dienā abas gājām pie priestera. Pa ceļam viņa neteica

ne vārda. Man jāatzīstas, ka trīcēju aiz bailēm, domādama par to,

kas notiks. Mises laikā upurēju savu sirdssāpi Dievam. Pēc tam es

sekoju mātei uz priestera māju. Mēs bijām pakāpušās tikai pāris

19 . Jāpatur prātā, ka tas bija apmulsums un bezpalīdzība, nevis šaubas. Par

iemeslu tam bija attieksme ģimenē un priestera nekonsekventā nostāja.

86


pakāpienus, kas veda uz priestera verandu, kad māte pēkšņi pagriezās

pret mani un stingrā balsī noteica:

“Neliec man vairs dusmoties! Pasaki cienījamajam priesterim,

ka tu esi melojusi, lai viņš nākošajā svētdienā baznīcā varētu pateikt,

ka tie bija meli un tas viss ir jāizbeidz. Kādas muļķības! Cilvēku

bari skrien uz Kovu da Iria, lai lūgtos ozolkoka priekšā!”

Neko vairāk neteikdama, māte pieklauvēja pie durvīm. Priestera

māsa tās atvēra, ieaicināja mūs iekšā, nosēdināja uz sola un lūdza

nedaudz uzgaidīt. Beidzot priesteris ieveda mūs savā kabinetā,

palūdza māti apsēsties un pieaicināja mani pie galda. Biju pārsteigta,

kad pārliecinājos, ka priesteris runā ļoti mierīgi un pieklājīgi. Tomēr,

nedaudz nobijusies, gaidīju, kas notiks tālāk. Mani izjautāja tik sīki,

ka es pat paguru. Beigās cienījamais priesteris deva savu slēdzienu:

“Es nedomāju, ka tā būtu debesu atklāsme. Parasti šādos

gadījumos Mūsu Kungs liek tām dvēselēm ar kurām Viņš sarunājas,

atstāstīt visu notiekošo grēksūdzē vai draudzes prāvestam. Taču šis

bērns, gluži pretēji, cenšas visu paturēt pie sevis, cik vien spēj. Tas

var būt arī nelabā kārdinājums. Mēs to redzēsim. Nākotne rādīs, kā

mums tas jāuztver.”

6. Žasintas un Francisko atbalsts

Tikai Dievs to zina, cik daudz šīs atmiņas man atkal lika

pārdzīvot, jo tikai Viņš redz mūsu sirds visdziļākos noslēpumus. Vai

tiešām šīs parādīšanās varētu nākt no nelabā, kas cenšas pazudināt

manu dvēseli. Jau agrāk biju dzirdējusi, ka nelabais vienmēr izraisa

konfliktus un nekārtības, un tik tiešām sāku domāt, ka tas tā varētu

būt. Kopš sāku visu to redzēt, mūsu māja vairs nebija tāda, kā bija,

miers un līksmība bija pazudusi. Ak vai, kas tās bija par šaubām!

Par to pastāstīju brālēnam un māsīcai.

“Nē, tas nav no nelabā!” Žasinta protestēja, “nekādā gadījumā!

Runā taču, ka viņš ir ļoti neglīts un mīt zem zemes ellē. Bet šī Kundze

ir tik skaista un mēs redzējām Viņu paceļamies uz debesīm!”

Mūsu Kungs to izmantoja, lai izdzēstu mūsu šaubas. Taču visu

šo mēnesi es pazaudēju savu apņemšanos upurēt un ciest un sāku

87


pat domāt, ka varbūt labāk pateikt, ka es tik tiešām esmu melojusi,

lai izbeigtu visu šo lietu.

“Nedari tā!” iesaucās Žasinta un Francisko. “Vai tad tu

nesaproti, ka tad tu melotu, un melot ir grēks!”

Tādās pārdomās iegrimusi, redzēju sapni, kas tikai padziļināja

tumsu manā dvēselē. Sapnī sātans smējās par mani, ka viņam ir

izdevies mani piekrāpt, un viņš mēģināja mani vilkt uz elli. Viņš

sagrāba mani, un es sāku tik skaļi kliegt un saukt pēc Dievmātes

palīdzības, ka pamodināju māti. Pārbijusies viņa jautāja, kas noticis.

Nevaru atcerēties, ko es viņai atbildēju, bet atceros, ka biju kā

paralizēta un bailēs no jauna sapņa vairs negulēju līdz pat rītam. Šis

sapnis tiešām iedvesa manī bailes un nemieru. Mans vienīgais glābiņš

bija paslēpties kaut kur vientulībā un no sirds izraudāties. Pat mīļās

Žasintas un Francisko klātbūtne kļuva apgrūtinoša, un es centos no

viņiem izvairīties. Nabaga bērni! Dažreiz, kad viņi mani meklēja, es

pat neatsaucos, lai gan biju viņu tuvumā, paslēpusies tā, ka viņiem

nekad neienāca prātā mani tur meklēt.

Tuvojās 13.jūlijs. Biju dziļās pārdomās: iet vai neiet. Domāju

pie sevis: ”Ja tas ir nelabais, kāpēc man vajadzētu tur iet un tikties

ar viņu? Ja man jautās, kāpēc es neeju uz Kovu da Iria, atbildēšu, ka

baidos, ka tas, ko mēs redzam, ir nelabais, un tāpēc es tur neiešu.

Lai Žasinta un Francisko dara kā grib, bet es tur vairs nekad neiešu.”

Pieņēmusi šādu lēmumu, nolēmu pie tā turēties.

Taču 12.jūlija vakarā cilvēki jau sāka pulcēties, gaidīdami

nākamās dienas notikumus. Lai paziņotu savu lēmumu, pasaucu

Žasintu un Francisko.

“Mēs iesim,” bija viņu atbilde. ”Tā Kundze taču teica, ka mums

tur jābūt.”

Žasinta teica, ka viņa aprunāsies ar Dievmāti, un sāka gauži

raudāt tāpēc, ka bija satriekta. Jautāju, kas par iemeslu viņas asarām.

“ Tāpēc, ka tu negribi tur nākt!”

“Nē, es tiešām neiešu. Ja Dievmāte jautās par mani, pasaki, ka

man bail no sātana.”

To pateikusi, gāju paslēpties ne tikai no viņiem, bet arī no visiem

pārējiem, kas mani meklēja, lai uzdotu neskaitāmos jautājumus.

88


Atradu sev piemērotu slēptuvi – kazenāju puduri kaimiņu teritorijā,

nedaudz uz austrumu pusi no jau tik daudz pieminētās akas. Māte

domāja, ka es spēlējos ar ciemata bērniem; kad vakarā pārnācu mājās,

viņa sāka rāties:

“Lūk, tādus kā tu sauc par liekulīgajiem svētajiem! Tiklīdz tu

negani aitas, tā visu dienu pavadi spēlējoties, bez tam vēl nezin kur,

ka tevi atrast nevar!”

Nākamajā dienā, ap to laiku, kad parasti gājām uz Kovu da

Iria, pēkšņi sapratu, ka man jāiet, jo sajutu kādu neparastu spēku,

kuram nespēju pretoties. Tas lika man mainīt savu lēmumu. Tūdaļ

steidzos pie saviem mazajiem draugiem un, ienākot istabā, ieraudzīju,

ka abi bija nometušos pie gultas uz ceļiem un raudāja.

“Vai tad jūs neiesiet?” jautāju.

“Bez tevis mēs uz turieni neiesim. Bez tevis mums bail. Nāc,

lūdzu!”

“Es jau eju,” bija mana atbilde.

Lai gan viņu asaras vēl nebija nožuvušas, mēs priecīgi devāmies

ceļā. Cilvēku pūlis bija tik liels, ka līdz tikšanās vietai nokļuvām ar

grūtībām. Šī bija tā diena, kad Dievmāte atklāja mums Noslēpumu.

Pēc tam, lai izkliedētu manas bailes, Viņa teica:

“Nesiet upurus par grēciniekiem un, kad jūs veltījiet kādu upuri,

aplieciniet Jēzum savu mīlestību, atkārtojot vairākas reizes: ”Mans

Jēzu, es daru to aiz mīlestības uz Tevi, par grēcinieku atgriešanos

un kā gandarīšanu par grēkiem, kas ievaino Marijas Bezvainīgo

Sirdi.”

7. Lūcijas mātes šaubas

Paldies Dievam, šī tikšanās ar Dievmāti izkliedēja tos tumšos

mākoņus, kas bija iepeldējuši manā dvēselē, un manī atkal iemājoja

miers. Redzēdama tos cilvēku pūļus, kas nāca no malu malām, māte

bija vēl vairāk nobažījusies.

“Nabaga cilvēki nāk te tavas fantāzijas apmuļķoti,” viņa teica,

”es tik tiešām nezinu, kā lai palīdz viņiem atbrīvoties no šiem

maldiem.”

89


Tas nabaga vīrs, kas mūs apcēla un apvainoja, piedraudēdams

pat mums ar nūju, kādu dienu jautāja mātei:

“Nu, māmiņ, ko tu tagad teiksi par savas meitas vīzijām?”

“Nezinu,” viņa atbildēja. “Man liekas, ka tas viss ir vienkārši

bērnu fantāzija, kas apmuļķojusi jau pus pasauli.”

“Nerunā skaļi par to, kāds vēl nogalinās tavu meitu. Man liekas,

ka apkārtnē ir tādi cilvēki, kas pa to tikai priecātos.”

“Man gluži vai vienalga. Ir taču jāpanāk patiesību. Es nekad

neesmu melojusi, vienmēr esmu teikusi patiesību acīs gan bērniem,

gan citiem un par sevi arī.”

Tā tas tiešām bija. Mana māte vienmēr runāja patiesību, pat ja

viņai tas nenāca par labu. Mēs, viņas bērni, esam parādā viņai par

šo labo priekšzīmi.

Bija pagājis zināms laiks, kad māte atkal mēģināja piespiest

mani atteikties no visa, ko līdz šim biju stāstījusi. Kādu dienu viņa

atkal nolēma mani vest pie draudzes mācītāja. Pēc viņas domām,

man tur būtu jāatzīstas melos, jālūdz piedošana un jāizpērk mans

grēks, vienalga cik smags būtu cienījamā priestera uzliktais sods.

Šoreiz mātes nostāja bija tik stingra, ka es, patiešām, nezināju, ko

darīt. Pa ceļam uz priestera māju es ieskrēju pie Žasintas, lai pateiktu

par notiekošo, un sekoju tālāk mātei. Aprakstā par Žasintu, Jūsu

Ekselence, es jau Jūs informēju par šo pārbaudi, ko Kungs mums

bija uzsūtījis; un arī par to, kā mana māsīca un brālēns lūdzās pie

akas, gaidīdami mani atpakaļ pēc šīs nopietnās sarunas.

Ejot māte mani turpināja rāt. Bet es, bailēs trīcēdama, jautāju:

”Māmiņ, kā es drīkstu teikt, ka es neko neesmu redzējusi, ja es

patiešām redzēju?” Uz šādu jautājumu māte neatbildēja. Kad jau

tuvojāmies priestera mājai, viņa paziņoja: ”Paklausies! Es gribu, lai

tu pateiktu taisnību. Ja tu redzēji, tad tā arī saki Bet ja neredzēji, tad

atzīsties, ka esi melojusi.”

Nevienu vārdu vairāk neteikdamas, uzkāpām pa verandas

kāpnēm, un godājamais priesteris ļoti laipni mūs ieaicināja savā

kabinetā, es pat teiktu – ar sevišķu mīlestību. Viņš stingri, bet ļoti

pieklājīgi mani iztaujāja, uzdodams visādus jautājumus krustām

šķērsām, lai pārbaudītu, vai manis teiktais sakrīt ar jau iepriekš

90


stāstīto un vai mani apgalvojumi ir tādi paši kā iepriekšējā reizē.

Beigās viņš paraustīja plecus: ”Es nezinu, ko par visu to domāt!”

8. Apgabala prefekta draudi

Dažas dienas vēlāk mūsu vecākiem tika paziņots, ka mums

visiem trijiem, Žasintai, Francisko un man kopā ar tēviem nākamajā

dienā jāierodas pie pilsētas administrācijas Vilā Novā de Ourem.

Līdz pilsētai bija deviņas jūdzes, priekš mums, mazajiem bērneļiem,

ļoti tāls ceļš. Vienīgais pārvietošanās līdzeklis – mūsu pašu divas

kājas vai jāšana uz ēzeļa, tāpēc mans tēvocis tūdaļ paziņoja, ka viņš

tur ieradīsies viens pats un bērnus līdzi neņems.

“Viņiem tāds ceļš kājām ir par grūtu. Uz ēzeļa arī viņi nekad

nav jājuši, viņi taču nevarēs nosēdēt ēzeļa mugurā. Galu galā, kāda

nozīme tik mazus bērnus izsaukt, it kā viņiem būtu jāstājas tiesas

priekšā!”

Mani vecāki gan bija pilnīgi pretējās domās.

“Mana meita gan ies. Lai viņa pati par sevi atbild. Es no tā visa

nekā nesaprotu. Ja viņa melo, tad labi vien būs, ka viņa saņems

sodu.”

Nākamajā dienā agri no rīta 20 mani uzsēdināja ēzelim mugurā

un tēva un tēvoča pavadībā mēs trijatā devāmies ceļā. Pa ceļam es

trīs reizes nokritu no ēzeļa. Man liekas, Jūsu Ekselence, es jau Jums

rakstīju, kādas ciešanas šī diena sagādāja Žasintai un Francisko, jo

viņi domāja, ka mani nogalinās. Taču mani visvairāk sāpināja manu

vecāku vienaldzība, jo es redzēju, cik saudzīgi pret saviem bērniem

izturējās mans onkulis un tante. Ceļā uz pilsētu iegrimu pārdomās:

“Cik dažādi ir mani un manas māsīcas un brālēna vecāki. Viņi

gatavi riskēt ar sevi, lai aizstāvētu savus bērnus, toties mani vecāki

vislielākā vienaldzībā atdod mani tiesāšanai, lai dara ar mani, ko

grib. Nu, nekas, man jābūt izturīgai,” es teicu sev,” jo tas man dot

iespēju vēl vairāk ciest aiz mīlestības uz Tevi, mans Dievs, un gandarīt

par grēcinieku atgriešanos.” Šādas pārdomas manā sirdī vienmēr

ienesa mieru

20 . Tas bija 11.augusts.

91


Mani iztaujāja apgabals prefekts, mana tēva, tēvoča un man

nepazīstamu cilvēku klātbūtnē. Pārvaldnieka nolūks bija piespiest

mani atklāt Noslēpumu un panākt, lai es nekad vairs neietu uz Kovu

da Iria. Viņam nepietrūka nedz draudu, nedz solījumu. Redzēdams,

ka nosprausto mērķi sasniegt neizdodas, viņš mani atlaida,

paziņodams, ka gan jau beigās viņš savu panāks, pat ja viņam nāktos

mani nogalināt. Tad viņš norāja manu tēvoci par rīkojuma nepildīšanu

un ļāva mums iet.

9. Nepatikšanas Lūcijas mājā

Mājās gaidīja jaunas nepatikšanas, kuru dēļ es atkal tiku

uzskatīta par vainīgo. Zeme Kovas da Iria ielejā bija manu vecāku

īpašums. Tā bija auglīgāka nekā citur un mēs tur audzējām kukurūzu,

zirņus un citus dārzeņus. Nogāzēs auga olīvkoki, ozoli un akmeņozoli.

Tagad, kad tur bija sākuši pulcēties ļaužu pūļi, mēs vairs neko

nevarējām audzēt. Viss tur tika nomīdīts. Bez tam, lielākā daļa cilvēku

šeit ieradās jāšus, un viņu ēzeļi un zirgi noēda visu, ko vien varēja

atrast. Mana māte uzkrāva posta vainu man: ”Nu, tagad, ja tu gribi

ēst tad ej un prasi Dievmātei!” Māsas arī neatpalika: ”Jā, tagad tu

vari ēst to, kas aug Kovā da Iria.”

Šādi izteicieni bija kā šķēpa dūriens sirdī, es pat neuzdrošinājos

paņemt maizes gabaliņu. Lai no manis izdabūtu patiesību, māte itin

bieži lika lietā pat slotas kātu vai kādu citu koka nūju, kas atradās

pavarda tuvumā. Taču, neraugoties uz to, viņa, protams, centās arī

rūpēties par mani. Redzēdama mani bālu un vāju, baidījās, ka es

atkal varētu saslimt. Nabaga māte! Tagad es tiešām izprotu viņas

situāciju. Cik ļoti man viņas žēl! Viņai bija tiesības skaisties uz mani

un turēt mani aizdomās par patiesības noklusēšanu.

Pateicoties Dieva žēlastībai, es nekad necentos pārmest mātei,

jo Eņģelis bija teicis, ka Dievs man sūtīs ciešanas, un es vienmēr

šādās situācijās saskatīju Dieva darbošanos. Tāpēc mana mīlestība

un cieņa pret māti kļuva arvien lielāka, it kā es tiktu sevišķi apmīļota.

Un tagad es esmu viņai pat vairāk pateicīga par tādu attieksmi pret

mani, nekā ja viņa būtu turpinājusi mani aijāt un paijāt.

92


10. Lūcijas pirmais garīgais tēvs

Man liekas, ka tas bija šajā mēnesī 21 , kad cienījamais tēvs

Formigao pirmo reizi ierādās mani iztaujāt. Viņa jautājumi bija ļoti

nopietni, līdz pat sīkumiem. Man viņš ļoti iepatikās, jo viņš runāja

par garīgās izaugsmes ceļiem un pamācīja mani, kā sevi garīgi

pilnveidot. Parādījis Sv.Agneses bildīti, viņš pastāstīja par šīs svētas

ciešanām un ieteica man censties viņu atdarināt. Tēvs Formigao

turpināja ierasties pie mums katru mēnesi un mani iztaujāt. Sarunas

beigās viņš vienmēr sniedza kādu vērtīgu garīgu padomu. Kādu dienu

viņš teica:

“Mīļais bērns, tev ļoti jāmīl Mūsu Kungs, jo Viņš tevi ir apveltījis

ar tik daudzām žēlastībām.”

Šie vārdi atstāja uz mani tik dziļu iespaidu, ka kopš tā brīža

manī radās paradums nepārtraukti teikt mūsu Kungam vienu un to

pašu: ”Mans Dievs, es mīlu Tevi pateicībā par žēlastībām, kuras Tu

man esi dāvājis.” Man tik ļoti iepatikās šī īsā lūgšana, ka es to

iemācīju Žasintai un Francisko. Arī viņiem tas iekrita sirdī, ka pat

visaizraujošākās spēles laikā Žasinta mēdza jautāt: ”Vai jūs

neaizmirsāt pateikt Kungam, cik ļoti jūs Viņu mīlat Viņa dāvāto

žēlastību dēļ.”

11. Ouremas cietumā

Tuvojās augusta mēneša trīspadsmitais datums. Jau iepriekšējā

vakarā ļaužu pūļi drūzmējās pie mums. Visi gribēja mūs redzēt, uzdot

jautājumus un caur mums nodot savus lūgumus Dievmātei. Visā

šajā burzmā mēs jutāmies kā futbola bumba, ko spārda no visām

pusēm. Mūs raustīja uz visām pusēm, uzdodot jautājumus, un

nedodot mums iespēju pat atbildēt uz iepriekšējiem jautājumiem.

Visā šai jūklī tika saņemta pavēle doties uz tantes māju, kur mūs

21 . Dr. Manuels Nunes Formigao (Manuel Nunes Formigão) juniors, vēlāk lielais

Fatimas apustulis, pirmo reizi ieradās Kovā da Iria 13.septembrī, nevis

augustā.

93


gaidīja rajona prefekts. Mani turp aizveda tēvs, jo šo pavēli bija

saņēmis tieši viņš. Ierodoties tur, redzēju, ka prefekts sēž Francisko

istabā. Viņš mūs atkal iztaujāja un atkārtoti mēģināja mūs piespiest

atklāt Noslēpumu un apsolīt, ka nekad vairs neiesim uz Kovu da

Iria. Tā kā viņš no mums neko izdabūt nevarēja, tad lika manam

tēvam un onkulim mūs aizvest uz draudzes mācītāja māju.

Es tagad, Jūsu Ekselence, nekavēšos aprakstīt visu to, kas notika

cietumā, jo to Jūs jau zināt. Kā jau iepriekš Jūsu Ekselencei es

paskaidroju visdziļākās sāpes, visdziļākās ciešanas mums sagādāja

tas, ka mūsu ģimenes mūs bija pilnīgi atstājušas. Pēc šī ceļojuma

jeb apcietinājuma, es tiešām nezinu, kā to pareizāk nosaukt. Atgriezos

mājās, ja nemaldos, 15.augustā 22 . Tā vietā, lai nosvinētu manu

atgriešanos, man nekavējoties bija jāizlaiž aitas no aploka un jādodas

ganībās. Lai gan mana tante ar onkuli savus bērnus tomēr paturēja

mājās un ganībās aizsūtīja jaunāko brāli Žoanu.

To, kas notika pēc tam, Jūsu Ekselence, arī jau zina, tāpēc par

to šeit nerakstīšu. Vissvētākā Jaunava atkal mūs aicināja turpināt

upurēšanu un beigās teica:

“Lūdzieties, lūdzieties ļoti daudz un nesiet upurus par

grēciniekiem. Tik daudzas dvēseles aiziet uz elli tāpēc, ka nav neviena,

kas upurē un lūdzas par viņām.”

12. Miesas novārdzināšana un ciešanas

Pāris dienu vēlāk, dzenot uz ganībām aitas, uz ceļa atradu virves

gabalu, kas, acīmredzot bija izkritis no kādiem ratiem. Es to pacēlu

un jokojoties apsēju ap roku. Pēc kāda laika sajutu, ka virve

nospiedusi man roku.

“Paklau, man sāp!” teicu savai māsīcai. ”Mēs varētu apsiet to

ap jostas vietu un sāpes upurēt Dievam.”

22 . Lūcija šeit un citur raksta, ka Dievmāte parādījās Valiņjos 15.augustā, tas

ir tajā pašā dienā, kad viņa atgriezās no Vila Nova de Ourem cietuma. Tā ir

kļūda, no cietuma viņa gan atgriezās 15.augustā, bet Dievmāte parādījās

nākošajā svētdienā, 1917.gada 19.augustā.

94


Nabaga bērni tūdaļ piekrita manam uzaicinājumam. Mēs šo

garo virvi, izmantojot asus akmeņus, sadalījām trijās daļās. Virvi

nolikām uz akmens un ar otru mazāku asu akmeni, kas mums

aizvietoja nazi, veiksmīgi to pārgriezām. Laikam tāpēc, ka virve

bija ļoti raupja un resna, vai arī tāpēc, ka mēs to pārāk cieši bijām

sasējuši, mēs tiešām cietām sāpes. Dažreiz šīs sāpes bija tik mokošas,

ka mazā Žasinta izplūda asarās. Šādās reizēs es mudināju viņu palaist

virvi vaļīgāk, bet viņa tam nepiekrita: ”Nē! Tas ir mans upuris par

grēku izpirkšanu un grēcinieku atgriešanos.”

Kādu citu reizi spēlējāmies plūcot zāli; to spiežot radās pīkstoša

skaņa. Žasintai gadījās noplūkt arī nātri un sadzeldēt rokas. Tūdaļ

viņai radās doma par jaunu sevis mocīšanas veidu: ”Paklau! Paklau!

Mēs varam izmanot nātres sevis šaustīšanai.” No šī brīža mēs šad

un tad iepērām savas kājas ar nātrēm.

Ja nekļūdos, šī mēneša laikā mums radās arī paradums savas

pusdienas atdot nabadzīgākajiem bērniem, kā jau es, Jūsu Ekselence,

Jums rakstīju agrāk. Ap šo laiku arī mana māte bija nedaudz

nomierinājusies. Viņa mēdza teikt: ”Ja būtu kaut vai viens cilvēks

vairāk, kas būtu kaut ko redzējis, tad es varbūt noticētu! Bet no

cilvēku pūļiem šie bērni ir vienīgie, kas kaut ko ir redzējuši!”

Pēdējo mēnešu laikā vairāki cilvēki stāstīja, ka viņi redzējuši

vai nu Dievmāti vai kādas neparastas zīmes pie saule, vai vēl kaut

ko citu. Šai sakarā mana māte paziņoja: ”Agrāk es teicu: ja vēl kāds

cilvēks kaut ko redzēs, es noticēšu, taču tagad, kad vairāki stāsta

par saviem redzējumiem, es vienalga neticu!” Ap šo pašu laiku tēvs

mani sāka it kā aizstāvēt, apsaukdams tos, kas bāra mani: ”Mēs

nezinām vai tā ir patiesība, bet arī nevaram apgalvot, ka tie ir meli.”

Arī mans onkulis un tante, noguruši no neskaitāmiem

ziņkārīgajiem, kas vēlējās ar mums tikties un runāt, ganos sūtīja

savu dēlu Žoanu, lai mājās varētu palikt kopā ar Žasintu un

Francisko. Drīz pēc tam viņi pārdeva visas aitas un man bija jāiet

ganos vienai pašai. Ja gadījās, ka es ganīju netālu no mājām, Žasinta

ar savu brālīti piebiedrojās man, bet, ja es biju tālu prom, tad gaidīja

mani uz ceļa atgriežamies mājās. Jāatzīstas, ka tās bija patiesi

laimīgas dienas. Vienatnē ar savām aitām, kalnos vai ielejās, grimu

95


pārdomās par debesu jaukumiem un pateicos Dievam par visām

žēlastībām, kuras Viņš man bija dāvājis. Ja manu vientulību iztraucēja

māsas balss, kas sauca mani mājās, jo bija ieradies kāds cilvēks,

kas vēlējās ar mani runāt, izjutu zināmu nepatiku. Vienīgais

mierinājums šādās reizēs bija šo tikšanos upurēt Dievam.

Kādu dienu pie mums ieradās trīs kungi. Pēc sarunas, nevarētu

teikt, ka tā bija nepatīkama, viens no viņiem atvadoties piebilda:

”Pielūko, ka atklāj savu noslēpumu. Ja ne, rajona prefekts ir nolēmis

jūs nogalināt!” Žasintas seja staroja priekā: ”Cik brīnišķīgi! Es tik

ļoti mīlu Mūsu Kungu un Mūsu Dievmāti. Es tad varēšu Viņus drīz

redzēt!” Apkārt klīda baumas, ka administrators tiešām domā mūs

nogalināt. To padzirdējusi mana tante, kas dzīvoja Kasaisā (Casais),

ieradās ar nolūku aizvest mūs pie sevis: ”Es dzīvoju citā rajonā,

tāpēc mans administrators jums neko neizdarīs.” Bet viņas plāns

nekad netika realizēts, jo mēs atteicāmies doties projām. “Ja mūs

nogalinās, vēl jo labāk! Mēs būsim Debesīs!” bija mūsu atbilde.

13. Trīspadsmitais septembris

Tuvojās trīspadsmitais septembris. Papildus tam, ko esmu Jums

jau stāstījusi, varu atklāt Dievmātes teikto šajā dienā:

“Dievam ir tīkami jūsu upuri, bet viņš negrib, ka jūs gulētu ar

virvi apsējušies, lai tā ir apsieta tikai pa dienu.”

Lieki teikt, ka bez vārda runas paklausījām Viņas pavēlei. Likās,

ka Mūsu Mīļais Kungs jau augustā bija vēlējies sniegt kādu redzamu

zīmi, tāpēc māte ļoti cerēja, ka šajā dienā būs vairāk skaidrības par

notiekošo. Taču, Mūsu Kungs pieļāva, ka nebija nedz redzama, nedz

jūtama Viņa godības vismazākā izpausme, iespējams, lai varētu no

mums sagaidīt vēl kādu upuri. Mana māte bija zaudējusi pacietību,

tāpēc mājinieku attieksme pret mani neuzlabojās. Viņai tiešām bija

tiesības būt sašutušai, jo saimnieciskā ziņā Kova da Iria bija pilnīgs

zaudējums, ne tikai kā ļoti labas ganības mūsu aitām, bet arī viss

ēdamais, kas tur tika audzēts, bija nomīdīts. Bez tam māte bija pilnīgi

pārliecināta, kā viņa izteicās, ka šie notikumi nebija nekas cits kā

muļķīga fantāzija un vienkārša bērnu izdoma. Viena no manām

96


māsām šādās reizēs neteica neko, bet, ja kāds jautāja pēc manis,

pasauca mani un turpināja ganīt aitas manā vietā.

Sarunās izšķiestais laiks bagātai ģimenei neko ļaunu nenodarītu,

bet mums, kas pārtika tikai no sava darba, tas bija liels zaudējums.

Pēc kāda laika mana māte bija spiesta pārdot visas aitas, bet iegūtie

līdzekļi nebija nekāds lielais ieguvums ģimenei. Es biju pie visa

vainīga un kritiskos brīžos visi pārmetumi gāzās pār mani. Ceru, ka

mans mīļais Kungs pieņēma manas ciešanas, kuras Viņam upurēju,

un priecājos, ka varu to veltīt grēku izpirkšanai un par grēcinieku

atgriešanos. Būtībā māte varonīgi pacieta visas grūtības, un, ja viņa

mani rāja vai sodīja, tas notika tāpēc, ka man neticēja. Viņa nespēja

pieņemt krustu, ko Mūsu Kungs sūtīja, un mēdza teikt: ”Vai tiešām

tas ir Dieva sods par maniem grēkiem? Ja tā, tad lai ir slavēts Dievs!”

14. Lūcija pacieš pārmetumus

Kādu dienu kaimiņiene, nezinu, kā viņai tas ienāca prāta, pateica

mātei, ka kāds vīrietis man ir iedevis naudu; es gan neatceros, kāda

summa tika minēta. Tūdaļ māte pasauca mani un noprasīja, vai tā ir

bijis. Kad atbildēju, ka neko neesmu saņēmusi, viņa lika lietā slotas

kātu. Kad no manām drēbēm bija izsists pietiekoši daudz putekļu,

mana māsa un meitene no tuvākās apkaimes vārdā Virdžinija

apliecināja, ka viņas bija klāt iztaujāšanā un tas vīrietis neko man

nebija devis. Pateicība viņu aizstāvībai, citādi es atkal būtu devusies

uz mūsu iemīļoto aku, lai veltītu vēl vienu upuri Labajam Kungam.

15. Neparastais viesis

Ja es nekļūdos, tas arī bija septembris 23 , kad mūsu mājā ieradās

kāds jauns vīrietis. Viņš bija tik ļoti garš, ka, ieraugot viņu, es trīcēju

aiz bailēm. Lai ienāktu mājā viņam bija jāpieliecas, un es nodomāju,

23 . Tas attiecas uz Dr. Karlosa de Azevedo Mendes vizīti 1917.gada 8.septembrī.

97


ka viņš ir kāds vācietis. Tas bija kara laiks un pieaugušie mēdza

baidīt bērnus teikdami: ”Nāks vācietis un tevi nogalinās.”

Domāju, nu, mana pēdējā stundiņa ir klāt. Mans izbīlis nepalika

nepamanīta, tāpēc jaunais cilvēks centās mani nomierināt; uzsēdināja

mani sev uz ceļa un runāja ļoti laipni. Kad bijām izrunājušies, viņš

lūdza māti, lai atļauj man aizvest viņu uz Dievmātes parādīšanās

vietu un tur kopīgi palūgties. Saņēmuši vēlamo atļauju, devāmies

ceļā. Taču visu laiku trīcēju aiz bailēm, viena pati iedama līdzās

svešiniekam – mierināju sevi ar domu, ja viņš mani nogalinās, pēc

nāves nokļūšu pie Mūsu Kunga un Dievmātes.

Kad bijām sasnieguši svēto vietu, viņš nometās ceļos un lūdza

mani pievienoties Rožukroņa lūgšanā, lai saņemtu no Dievmātes

sevišķu žēlastību, proti, lai viņa izredzētā līgava piekristu saņemt

laulības sakramentu. Es pabrīnījos par šādu lūgumu un nodomāju:

”Ja viņa tikpat stipri baidās no viņa kā es, tad viņa nekad nedos “jā”

vārdu.” Kad lūgšana bija galā, jaunais cilvēks mani pavadīja gandrīz

līdz pašām mājām un atgādināja man par savu lūgumu. Pa galvu pa

kaklu skrēju uz tantes mājām, baidīdamās, ka viņš atkal varētu

atgriezties mūsu mājās.

Kas gan tas bija par pārsteigumu, kad 13.oktobrī pēc Dievmātes

parādīšanās, es pēkšņi attapos šī jaunekļa rokās, kas nesa mani,

augsti paceltu virs cilvēku galvām. Nu tas apmierināja visus, kas

vēlējās mani redzēt! Pēc brīža jauneklim aizmetās kāja un viņš

pakrita, taču ne es. Mani tūdaļ pārtvēra kāds cits no apkārtesošā

pūļa, un jauneklis pazuda manam skatienam. Taču pēc kāda laika

viņš atkal ieradās mūsu mājās ar savu agrāko līgavu, kas tagad bija

viņa sieva, lai pateiktos par Vissvētākās Jaunavas žēlastību un

izlūgtos Viņas svētību abu nākotnei. Tagad šis jaunais cilvēks ir

cienījamais Dr.Karloss Mendess (Carlos Mendes) no Torres Novas.

16. Trīspadsmitais oktobris

Bija pienācis 13.oktobris. Jūsu Ekselence jau visu zina par šīs

dienas notikumiem. No Dievmātes teiktā šajā dienā neizdzēšamu

iespaidu uz mani atstāja Viņas lūgums:

98


“Nedariet pāri Mūsu Kungam, jo Viņam jau tik daudz ir pāri

nodarīts!” Cik mīļi izteikta sūdzība, cik dziļi sirdi sāpinošs lūgums!

Man tik ļoti gribējās, lai šie vārdi izskanētu visā pasaulē, lai visi

Mūsu Mātes bērni varētu sadzirdēt Viņas lūgumu!

Izplatījās baumas, ka varas pārstāvji Parādīšanās laikā gribējuši

uzspridzināt bumbu. Tas mani it nemaz nebiedēja. Pastāstīju to

Žasintai un Francisko. Viņi tikai nopriecājas: ”Cik jauki! Kāda

žēlastība doties uz debesīm tieši no šīs vietas kopā ar Dievmāti!”

Mani vecāki gan bija stipri nobijušies un pirmo reizi izteica vēlēšanos

iet ar mani kopā uz Kovu da Iria, teikdami, ja mūsu meitai būtu

jāmirst, tad arī viņi gribētu mirt reizē ar mani. Šoreiz, ejot uz tikšanos

ar Dievmāti, tēvs paņēma mani pie rokas. Bet kopš Parādīšanās

sākuma līdz atgriešanās brīdim mājās es uz viņu vairs nepaskatījos.

Pēcpusdienu pavadīju kopā ar brālēnu un māsīcu. Mēs bijām

kā tādas neparastas būtnes, kuras visi gribēja ne tikai redzēt, bet arī

pieskarties. Vakarā es biju pilnīgi pārgurusi no neskaitāmajiem

jautājumiem un atbildēm, kas nebeidzās pat iestājoties naktij. Vairāki

cilvēki, kas nesagaidīja savu rindu, lai tiktos ar mums palika līdz

nākamajai dienai. Daži turpināja vēl uzdot jautājumus pat naktī,

taču es aiz pārguruma nokritu uz grīdas un aizmigu. Paldies Dievam,

tajā laikā es vēl nepazinu, kas ir cilvēka cieņa un pašcieņa. Tāpēc

pret visiem izturējos tikpat dabiski kā pret saviem vecākiem.

Nākamajā dienā, jeb precīzāk, nākošajās dienās iztaujāšana

turpinājās. Kopš šīs Dievmātes parādīšanās gandrīz katru dienu Kovā

da Iria ieradās cilvēki, lai izlūgties Debesu Mātes aizstāvību. Ikviens

vēlējās redzēt vizionārus, uzdot viņiem jautājumus un kopā lūgties

Rožukroni. Dažreiz es biju tik ļoti pārgurusi, atbildot uz vieniem un

tiem pašiem jautājumiem, ka meklēju kādu iemeslu, lai pazustu no

ļaužu acīm. Bet cilvēki bija tik neatlaidīgi, ka man bija jāpārvar

sevi; tas tiešām nebija viegli, lai apmierinātu viņu vēlmes. Šādās

reizēs sirds dziļumos atkārtoju savu lūgšanu: ”Mans Dievs, es upurēju

to, aiz mīlestības uz Tevi, par grēkiem pret Marijas Bezvainīgo Sirdi,

par grēcinieku atgriešanos un par Svēto tēvu!”

99


17. Priesteri iztaujātāji

Jūs Ekselence, no mana apraksta par māsīcu Jums jau ir zināms

par diviem svētīgi priesteriem, kas bija ieradušies pie mums un stāstīja

par Svēto tēvu, lūgdami vienmēr viņu ietvert savā aizlūgšanā. Kopš

šī brīža nebija vairs nevienas lūgšanas vai upura, kurā nebūtu iekļauts

aizlūgums par Svēto tēvu. Mēs tik ļoti iemīlējām Svēto tēvu, ka tad,

kad draudzes prāvests teica, ka man varbūt vajadzētu doties uz Romu,

lai Viņa Svētība mani iztaujātu, es aiz prieka sasitu plaukstas un

teicu savai māsīcai: ”Vai nebūtu brīnišķīgi, ja es varētu doties turp

un redzēt Svēto tēvu!” Žasinta un Francisko apraudājās: ”Mēs gan

netiekam, bet mēs to varam upurēt par viņu.”

Draudzes prāvests mani iztaujāja pēdējo reizi 24 . Visi notikumi

bija beigušies norādītajā laikā, bet viņš joprojām nezināja, ko teikt

par visu notikušo. Viņš jau arī bija sācis izrādīt savu nepatiku. “Kāpēc

visi cilvēki dodas turp lūgties tukšā vietā, ja šeit ir Dzīvais Dievs

mūsu baznīcā? Vissvētākais Sakraments aizmirsts un atstāts

vientulībā tabernakulā? Kāda jēga visai tai naudai, kuru viņi atstāj

zem ozolkoka, ja tepat līdzās baznīcā sākts remonts un trūkst naudas,

lai to pabeigtu?² 5 ”

Es lieliski sapratu, kāpēc viņš tā runāja, bet es neko tur nevarēju

padarīt! Ja man būtu bijusi teikšana pār cilvēku sirdīm, es, protams,

būtu viņus vedusi uz draudzes baznīcu, bet tā kā es to nevarēju

panākt, tad tas bija vēl viens mans upuris Dieva godam.

Kad svētceļnieki uzdeva jautājumus, Žasinta vienmēr stāvēja

galvu nodūrusi un skatījās zemē, retu reizi teikdama kādu vārdu,

toties man bija jāsniedz atbildes uz zinātkāro jautājumiem. Šī iemesla

dēļ mani nepārtraukti izsauca uz draudzes prāvesta māju. Kādu dienu

mani iztaujāt ieradās priesteris no Torres Novas² 6 . Viņa jautājumi

24 . Mūsu īpašumā ir arī draudzes priestera apraksts; katrā intervijā bija runa

par vieniem un tiem pašiem notikumiem.

25 . Tā laika dokumenti liecina par to, ka patiesais priestera aizbraukšanas

iemesls bija viņa nespēja tikt galā ar baznīcas restaurēšanas darbiem.

26 . Kanoniķis Ferreira, kas tajā laikā bija Torres Novas priesteris, kādu dienu

atzinās, ka tas bija viņš, kas tiešām ļoti sīki centās iztaujāt Lūciju.

100


ija tik aizvainojoši, ka es sāku šaubīties, vai rīkojos pareizi

saglabādama Noslēpumu. Aprunājos ar brālēnu un māsīcu.

“Es nezinu, vai mēs nenodarām kādu ļaunumu neatbildēdami

uz jautājumiem par Dievmātes Noslēpumu. Jo mēs tikai pasakām,

ka Viņa mums ir atklājusi Noslēpumu, bet vairāk neko nestāstām.

Vai tā ir melošana vai nav?”

“Es arī nezinu,” atbildēja Žasinta, ”jo tu jau mums arī neko

nestāsti.”

“Protams, es negribu jums neko stāstīt,” atbildēju, “bet kāpēc

viņi mums jautā, kāda veida pašmocības mēs praktizējam. Tas nu ir

pēdējais salmiņš, kam pieķerties. Paklau! Ja jūs būtu klusējuši un tu

nebūtu teikusi ne vārda, neviens līdz šim nezinātu, ka mēs redzējām

Dievmāti un runājām ar Viņu, ka redzējām Eņģeli; nevienam tas

nebūtu bijis vajadzīgs!”

Nabaga mazā māsīciņa, izdzirdējusi manus spriedelējumus, atkal

sāka gauži raudāt tāpat kā maijā, par ko es Jums, Jūsu Ekselence

jau izklāstīju viņas dzīves aprakstā. Viņa atkal lūdza man piedošanu,

bet es paliku neziņā ar savām pārdomām.

Ieradās vēl viens priesteris; viņš bija no Santaremas. Viņš

izskatījās kā brālis tam, ar kuru es jau biju runājusi: tāda paša

auguma, un sejas panti gandrīz identiski, varbūt ka viņi bija

vienojušies, kā ar mani runāt. Sekoja tie paši jautājumi, tie paši

mēģinājumi mani iegāzt, tāda pati smiešanās un jokošana. Pēc šīs

tikšanās manas šaubas vēl vairāk padziļinājās un es tiešām nesapratu,

kā man tālāk rīkoties. Es nepārtraukti lūdzu Mūsu Kungu un

Dievmāti, lai pasaka , ko man darīt. “Mans Dievs un mana Vismīļākā

Debesu Māmiņa, Jūs zināt, ka es negribu Jūs aizvainot melojot; bet

Jūs arī zināt, ka būtu nepareizi stāstīt visu, ko es zinu.”

Šo pārdomu laikā man laimējās satikt Olivalas vikāru 27 . Nezinu,

kāpēc, bet viņš manī iedvesa uzticību un es atklāju savas šaubas.

Aprakstā par Žasintu es jau minēju viņa sniegto padomu, kā saglabāt

Noslēpumu. Viņš sniedza arī norādījumus, kas būtu jādara mūsu

garīgās izaugsmes labā. Galvenais, mācīja mūs, kā visās lietās

27 . Tas bija tēvs Faustino.

101


iepriecināt Mūsu Kungu un kā Viņam veltīt neskaitāmus mazus

upurīšus. “Mani bērni, ja jums kaut kas ļoti garšo, ēdiet kaut ko citu

un upurējiet to Dievam. Ja jums gribas spēlēties, nedariet to, un

atkal upurējiet to Dievam.Ja cilvēki jums uzdot jautājumus, un jūs

nevarat no tā izvairīties, tā ir Dieva griba; upurējiet Viņam arī to.”

Ar šo svētīgo priesteri mēs ļoti labi sapratāmies, un es viņu

iemīlēju. Kopš tā laika viņš vienmēr rūpējās par manu dvēseli. Šad

un tad viņš ieradās, lai apraudzītu mani, vai arī mēs uzturējām

sakarus caur uzticamo atraitni Emīlijas² 8 kundzi, kas dzīvoja nelielā

mājiņā netālu no Olivalas. Viņa bija ļoti dievbijīga un bieži devās

lūgties uz Kovu da Iria. Vēlāk viņa nāca arī uz mūsu mājām un

lūdza, lai man dažreiz atļauj paciemoties arī pie viņas. Šādās reizēs

tad mēs abas apciemojām cienījamo vikāru, kurš bija tik laipns, ka

ielūdza mani uz divām trim dienām paciemoties pie viņa, lai sastādītu

kompāniju viņa māsai. Viņš bija tik pacietīgs, ka pavadīja ar mani

daudzas stundas, mācot man tikumu un izglītojot dzīves gudrībā.

Lai gan es tajā laikā neko nezināju par garīgo vadību, tagad varu

teikt, ka viņš bija mans pirmais garīgais tēvs. Tāpēc es glabāju sevī

pateicību un skaistas atmiņas par šo svētīgo priesteri.

1. Lūcija dodas uz skolu

102

III. PĒC DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

Ak, vai, es te rakstu kā pagadās, aizmirsdama pat vairākas lietas,

kurām vajadzētu uzrakstīt! Bet es rakstu tā kā Jūsu Ekselence

norādīja: visu, ko es savā vienkāršībā atceros. To vēlos arī es,

nedomājot par secību vai stilu. Tādā veidā, ceru, mana paklausība

ir lielāka un tāpēc patīkamāka Mūsu Kungam un Marijas

Bezvainīgajai Sirdij.

Es tagad atkal atgriežos savu vecāku mājās. Jau rakstīju, ka

māte pārdeva mūsu aitu ganāmpulku un paturējām sev tikai trīs

aitas. Tās mēs ņēmām sev līdzi, kad gājām lauku darbos. Ja palikām

28 . Šī vieta saucas Soutaria. Sinjoras Emīlijas māja tika pārbūvēta par kapelu.


mājās, turējām tās aizgaldā un tur arī barojām. Sāku iet skolā, un

māte vēlējās, lai es brīvajā laikā iemācītos aust un šūt. Līdz ar to

mana uzturēšanās mājās bija nodrošināta un nevajadzēja tērēt laiku

manis meklēšanai kā agrāk, kad ganīju aitas. Kādu dienu manas

māsas kopā ar citām meitenēm tika aicinātas vīnogu novākšanā kāda

bagāta vīra² 9 īpašumā. Māte atļāva iet arī man. Es jau agrāk rakstīju,

ka māte viņām nekad nekur neļāva iet bez manis.

2. Lūcija un draudzes prāvests

Tas bija laiks, kad draudzes prāvests sāka gatavot bērnus

svinīgajai Pirmajai Komūnijai. Kopš sešu gadu vecuma katru gadu

es atjaunoju Kristības Sakramenta solījumu, tāpēc šogad māte

nolēma, ka man tas vairs nebūtu jādara. Šī iemesla dēļ es uz katehisma

mācībām vairs negāju. Pēc stundām bērni gāja uz priestera mājas

verandu, bet es devos uz mājām apgūt aušanu un šūšanu. Prāvests

nebija sevišķi apmierināts ar manu nepiedalīšanās šajās mācībās.

Kādu dienu, ejot no skolas mājās, mani panāca kāda meitene, kuru

bija sūtījusi priestera māsa un lika man tūdaļ atgriezties pie viņiem.

Tas bija uz ceļa, kas ved uz Alžustrelu, netālu no mājas, kas piederēja

vīram ar iesauku “slieka”.

Domādama, ka mani atkal grib iztaujāt, atvainojos un aizbildinājos,

ka mamma man stigri pieteica pēc skolas tūlīt iet mājās. Bez

tālākiem paskaidrojumiem es drāzos pāri laukiem, lai atrastu kādu

slēptuvi, kur mani neviens nevarētu sameklēt. Taču šoreiz man tas

dārgi maksāja.

Dažas dienas vēlāk draudzē bija lieli svētki. Misi celebrēja

vairāki priesteri, kas bija ieradušies no tuvākās apkārtnes. Kad tā

bija beigusies, draudzes priesteris izsauca mani visu priesteru priekšā

un stingri norāja par katehisma nodarbību neapmeklēšanu un par

māsas lūguma neuzklausīšanu. Vārdu sakot, visi mani nedarbi tika

celti gaismā, un šāda rāšanās turpinājās vēl diezgan ilgi.

29 . Šis īpašums Torres Novas tuvumā piederēja inženierim Mario Godiņjo. Mūsu

arhīvā atrodas viņa izdarītais pirmais bērnu fotouzņēmums 1917.gada

13.jūlijā.

103


Par laimi nez no kurienes parādījās mans svētīgais priesteris un

mēģināja šo lietu vērst par labu, cenšoties mani attaisnot, teikdams,

ka iespējams māte nebija ļāvusi. Te nu mans prāvests iebilda: ”Viņas

māte! Tā taču ir svēta! Bet kas būs ar meitu, to mēs vēl redzēsim!”

Mans prāvests, vēlāk Torres Novas vikārs, man diezgan laipni

jautāja, kāpēc es neapmeklēju katehisma nodarbības. Atbildēju, ka

tāds bija mātes lēmums. Viņš man nenoticēja un lika sameklēt manu

māsu Gloriju, kas bija turpat baznīcas tuvumā, lai noskaidrotu, kā

tad nu īsti tur bija. Uzzinājis, ka viss tiešām bija tā, kā es paskaidroju,

viņš pieņēma lēmumu:

“Nu, vai nu bērns apmeklē turpmākās nodarbības, atnāk uz

grēksūdzi un kopā ar visiem saņem Svēto Komūniju, vai arī šajā

draudzē viņa Komūniju nekad vairs nedabūs!”

Dzirdot šo ultimātu, māsa sāka skaidrot, ka pēc piecām dienām

mums jāaizbrauc pie radiem un tas būs ļoti apgrūtinoši tikt uz

nodarbībām, bet, ja cienījamais prāvests vēlas es varētu atnākt uz

grēksūdzi un Komūniju saņemt kādu citu dienu pirms mūsu

aizbraukšanas. Prāvestu šis skaidrojums neapmierināja, un viņš

palika nelokāms savā lēmumā.

Pārnākot mājās, par notikušo pastāstījām mātei. Viņa devās pie

prāvesta ar lūgumu, lai viņš pieņem manu grēksūdzi un atļaut man

saņemt Komūniju kādā citā dienā. Bet tas bija veltīgi. Tad māte

nolēma, ka pēc svinīgās Pirmās Komūnijas saņemšanas pie māsām

mani aizvedīs brālis, neraugoties uz tālo un ārkārtīgi slikto ceļu:

līkumu līkumiem, te augšā, te lejā. Domājot par priekšā stāvošo

grēksūdzi pie draudzes prāvesta, biju tik nelaimīga, ka gauži raudāju.

Dienu pirms svinīgās Pirmās Komūnijas visi šim notikumam

sagatavotie bērni tika aicināti uz grēksūdzi. Mani pārņēma bailes, it

kā es būtu izdarījusi kādu noziegumu. Ienākot baznīcā, redzēju

vairākus priesterus, kas pieņēma grēksūdzes. Tur bija arī cienījamais

priesteris Kruzs (Cruz) no Lisabonas. Es jau agrāk biju ar viņu

runājusi un man viņš ļoti patika. Baznīcas vidū grēksūdzes pieņem

arī draudzes prāvests, tāpēc nodomāju: ”Iešu vispirms pie tēva Kruza

uz grēksūdzi, pajautāšu, kā man rīkoties, un pēc tam pie savējā.”

Tēvs Kruzs bija pati laipnība. Uzklausījis mani, viņš sniedza man

104


šādu padomu, ja es negribu iet pie draudzes prāvesta, varu izsūdzēt

grēkus pie cita priestera, draudzes priesterim nav tiesību nedot man

Svēto Komūniju. Grēkus izsūdzēju tēvam Kruzam. Starojoša aiz

laimes, palūgusies kā priesteris bija ieteicis, izlavījos no baznīcas,

lai mani neviens nepamanītu un nepasauktu atpakaļ. Nākošā dienā

ierados baznīcā baltā kleitā, nedaudz nobijusies, ka Svēto Komūniju

varētu nesaņemt. Viss it kā labi beidzās, Komūniju saņēmu, tomēr

pēc svētkiem prāvests uzskatīja par vajadzīgu man atgādināt, ka

mana nepaklausība nav pagājusi nepamanīta.

Dienu no dienas prāvests kļuva aizvien neapmierinātāks un,

nespēdams izprast notiekošo Kovā da Iria, aizbrauca prom uz citu

draudzi. Nu izplatījās baumas, ka viņa aizbraukšanā vainīga esmu

es³º, jo viņš nevarēja uzņemties atbildību par šiem notikumiem. Viņš

bija dedzīgs un visu iecienīts priesteris, taču man tagad nācās ciest.

Vairākas draudzes sievietes, izrādīja savu nepatiku pret mani

aizskarot mani ar kādu nelaipnu vārdu, iebukņījot vai pat iesitot

pļauku..

3. Draugu līdzjūtība un līdzcietība

Šīs debesu “žēlastības” Žasintai un Francisko piedzīvot nenācās,

jo viņu vecāki viņus vienmēr aizstāvēja un neļāva darīt pāri. Toties

viņi pārdzīvoja manis dēļ: ik reizi redzot mani pazemotu vai

noskumušu, viņi raudāja.

Kādu dienu Žasinta man teica: ”Ja mani vecāki būtu tādi kā

tavējie, tad cilvēki atļautos sist arī mūs. Es tad vēlētos vēl vairāk

upurēt savas ciešanas Mūsu Kungam.” Jāsaka, ka viņa tiešām zināja

vairākas iespējas ko un kā upurēt. Dažreiz mūsu upuris bija

apņemšanās deviņas dienas vai pat veselu mēnesi nedzert ūdeni. Vienu

reizi mēs pat pieņēmām šādu lēmumu viskarstākajā laikā, augusta

mēnesi, kad šeit valda nežēlīgs karstums. Kādu dienu atgriežoties

mājās no Kovas da Iria, kur bijām lūgušies Rožukroni, Žasinta

sūdzējās par galvassāpēm. Mēs atradāmies līdzās dīķim.

30 . Tas nebija īstais iemesls. Tās bija domstarpības ar draudzes locekļiem sakarā

ar baznīcas pārbūvēšanu.

105


“Es šeit padzeršos,” viņa teica.

“Tikai ne šo ūdeni,” atbildēju. ”Mana māte neļauj to dzert, tas

nav labs, labāk palūgsim Marijai dos Anjos.” (Mūsu kaimiņiene

bija nesen apprecējusies un dzīvoja tepat netālu vienā mājiņā.)

“Nē. Es nedzeršu labu ūdeni. Netīra ūdens dzeršana varētu būt

mans upuris Mūsu Kungam.”

Ūdens dīķī bija patiešām ļoti netīrs, jo cilvēki šeit mazgāja

drēbes, un dīķis bija arī lopu dzirdinātava. Tāpēc jau mana māte

brīdināja bērnus, ka tādu ūdeni nedrīkst dzert.

Kādu citu reizi Žasinta teica:

“Domāju, ka Mūsu Kungam vajadzētu būt apmierinātam ar

mūsu upuriem. Man tik ļoti ļoti slāpst! Taču es nedzeršu. Es cietīšu

aiz mīlestības uz Viņu.”

Reiz mēs sēdējām uz tēvoča mājas sliekšņa un, ieraudzījuši, ka

mums tuvojas cilvēku pulciņš, nolēmām paslēpties. Laika bija maz,

jo viņi bija jau pavisam tuvu, Es un Francisko paslēpāmies zem

gultām, katrs savā istabā, taču Žasinta atteicās slēpties: ”Šī tikšanās

būs upuris Mūsu Kungam,” viņa teica.

Šie cilvēki tiešām runājās ar Žasintu diezgan ilgi cerībā sagaidīt

mani, taču beigās devās prom. Izlīdusi no slēptuves, jautāju: ”Ko tu

atbildēji, kad viņi tev prasīja, kur mēs esam?”

“Neteicu neko. Es vienkārši noliecu galvu, nodūru acis un neteicu

ne vārda. Es vienmēr tā daru, kad negribu teikt nedz patiesību, nedz

arī nepatiesību, jo melot ir grēks.”

Viņai piemita paradums klusēt un bija bezjēdzīgi gaidīt no viņas

kādu atbildi. Ja mums nebija nekādas iespējas izvairīties no mūsu

nelūgtajiem ciemiņiem, tas bija mūsu upuris, lai gan paši par šādu

rīcību nebijām sevišķi apmierināti.

Kādu dienu spēlējāmies divu lielu vīģes koku ēnā, kad Francisks,

kas spēlējās nedaudz tālāk, ieraudzīja tuvojamies vairākas lēdijas;

viņš steidzās mums to paziņot. Mēs tūdaļ uzrāpāmies kokos. Tajos

laikos modē bija cepures ar tik lielām malām, kas atgādināja sietu.

Bijām pārliecināti, ka zem tādām cepurēm saredzēt kaut ko virs

galvas ir neiespējami, un, tiklīdz viņas bija garām, mēs nolecām no

kokiem un skriešus devāmies uz kukurūzas lauku, kas bija daudz

labāka slēptuve nekā koku zari.

106


Šis mūsu paradums izmantot jebkuru iespēju paslēpties no

apmeklētājiem mūsu draudzes prāvestā izraisīja lielu

neapmierinātību. Sevišķi viņš rājās par mūsu izvairīšanos no

priesteriem. Protams, viņam bija taisnība. Priesteri mēdza mūs

iztaujāt krustām šķērsām un bez gala uzdot vienus un tos pašus

jautājumus. Šādas reizes, kad mums bija jāstājas priesteru priekšā,

mēs veltījām Dievam kā vislielāko mūsu upuri.

4. Valdības nostāja

Valdība sāka izrādīt nepatiku pret visu, kas notika Kovā da

Iria. Dievmātes paradīšanās vietā cilvēki bija izveidojuši koka arku

un iekāruši laternas. Netrūka arī tādu, kas rūpējās, lai tās vienmēr

degtu. Kādu nakti tika saņemta pavēle nojaukt šo arku un nocirst

akmeņozolu, virs kura mēdza parādīties Dievmāte, un aizvest to

prom. No rīta šī ziņa izplatījās tik ātri kā viesulis. Skriešus devos

turp. Vai tiešām tā būs patiesība? Kāds prieks bija redzēt, ka vīri

bija kļūdījušies un nocirtuši nevis akmeņozolu, bet tam līdzās esošo

koku! Es lūdzos par šo vīru atgriešanos, lai Dievmāte viņiem piedod.

Nedaudz vēlāk, neatceros, vai tas bija 1918.gada vai 1919.

gada³¹ 13.maijs, paklīda baumas, ka Kovā da Iria ieradušies karavīri

uz zirgiem. Cilvēki uztraukti nāca pie manis un teica, ka nu tā ir

mana pēdējā stundiņa. Teiktajam nepievērsu īpašu nozīmi un devos

uz baznīcu. Kad ierados Fatimā, pagāju garām jātniekiem, kas tiešām

bija ielenkuši baznīcu, un devos baznīcā iekšā. Izklausīju Sv.Misi,

kuru celebrēja man nepazīstams priesteris, saņēmu Svēto Komūniju,

pateicos Dievam par šo žēlastību un devos mājup. Neviens man neko

neteica, nezinu, varbūt neviens mani neredzēja, vai arī nolēma

nepievērst man uzmanību.

Līdz manīm nonāca ziņa, ka karavīri cenšas neļaut cilvēkiem

iet uz Kovu da Iria. Par spīti dzirdētajam devos turp, lai Dievmātes

parādīšanās vietā lūgtos Rožukroni. Ceļā man pievienojās vairākas

31 . Jautājums ir par 1920.gada 13.maiju. Tas ir datums, kuru Lūcija nevarēja

atcerēties.

107


no tālienes nākušas sievietes. Kad bijām jau diezgan tuvu divi jātnieki

uzsita zirgiem ar pletni un aulēkšiem devās mums pretī. Apstājušies

mums līdzās, noprasīja, kurp dodamies. Sievietes drosmīgi atbildēja,

ka tā nav viņu darīšana. Viņi vēlreiz uzcirta zirgiem, grasīdamies

mūs samīdīt zem zirgu pakaviem. Sievietes devās bēgt kur nu kurā,

un pēc mirkļa es attapos viena pati starp abiem jātniekiem. Karavīri

noprasīja, kā mani sauc un es mierīgi nosaucu savu vārdu. Tad viņi

jautāja vai es esot vizionāre. Arī uz šo jautājumu droši atbildēju ar

“jā”. Un man lika iet pa ceļa vidu starp abiem kavalēristiem Fatimas

virzienā.

Kad bijām nonākuši pie dīķa, par kuru es iepriekš rakstīju,

nabaga sieviete, kas tur dzīvoja nelielajā mājiņā, redzēdama mani

starp diviem zirgiem, izskrēja ceļa vidū man pretī, kā kādreiz bija

rīkojusies Veronika iznākot pretī Jēzum. Karavīri nekavējoties

aizdzina viņu prom no ceļa, un šī sieviete skaļi raudādama, vaimanāja

par manu likteni. Pēc pāris soļiem karavīri apstājās un jautāja, vai

viņa ir mana māte. Saņēmuši noraidošu atbildi, viņi nenoticēja, un

vēlreiz jautāja vai tā nav mana māja. Atkal atbildēju: ”Nē.” Acīmredzot

joprojām neticēdami, lika man iet nedaudz pa priekšu, kamēr

mēs nonācām līdz manu vecāku mājai.

Kad bijām sasnieguši Alžustrelas nomali, kur bija neliels avotiņš

un izraktas bedres vīnogulāju stādīšanai, viņi apstājās un droši vien,

lai mani iebaidītu viens no viņiem skaļi teica:

“Re, kur ir bedres. Nocirtīsim ar zobenu viņai galvu, apraksim

un atstāsim šeit. Tā mēs būsim tikuši galā ar visu šo lietu.”

Dzirdot šādus vārdus, tiešām nodomāju, ka mana pēdējā

stundiņa ir klāt, bet es biju pilnīgi mierīga, it kā uz mani tas

neattiektos. Pēc pāris minūtēm otrs karavīrs ierunājās:

“Nē, mums nav tiesību tā rīkoties.” Un pavēlēja man iet tālāk.

Tā es turpināju ceļu cauri ciematam uz savām mājām. Visi iedzīvotāji

bija pie logiem vai durvīm. Daži mani izsmēja un ņirgājās, citi

vaimanāja, nobažījušies par to, kas varētu notikt. Nonākuši pie mūsu

mājas, viņi lika man pasaukt vecākus, bet mājās nebija ne tēva, ne

mātes. Viens no viņiem nokāpa no zirga un devās mājā iekšā, lai

pārliecinātos vai vecāki nav noslēpušies. Veltīgi izmeklējušies un

108


nevienu neatraduši, viņi uzkāpa zirgos un, pavēlējuši man palikt

mājās visu atlikušo dienas daļu, devās projām.

Vēlā pēcpusdienā izplatījās ziņa, ka cilvēki ir uzvarējuši

jātniekus. Tie esot devušies projām. Ap saulrieta laiku es atkal biju

Kovā da Iria un kopā ar simtiem svētceļnieku lūdzos Rožukroni.

Vēlāk uzzināju, ka daži bija stāstījuši mātei par to, kas ar mani šajā

dienā notika, un māte bija atbildējusi: ”Ja viņa tiešām redz Dievmāti,

tad Dievmāte viņu aizstāvēs, bet ja viņa melo, tad būs saņēmusi to,

ko pelnījusi.” Māte nebija izrādījusi nekādu uztraukumu. Tagad

kādam var rasties jautājums: bet kur tad bija mani mazie draugi,

kamēr viss tas risinājās? Es nezinu. Nevaru atcerēties, kur viņi bija

tajā laikā. Iespējams, ka vecāki šajā dienā neļāva viņiem iet no mājas

laukā.

5. Lūcijas māte nopietni saslimst

Acīmredzot Mūsu Kungs bija gandarīts par manām ciešanām,

jo Viņš gatavoja man visrūgtāko biķeri, kuru drīz vien man bija

jāizdzer. Māte tik ļoti saslima, ka vienu brīdi domājām, ka vairs

neizdzīvos. Mēs, visi bērni, sapulcējāmies ap viņu, lai saņemt pēdējo

svētību un noskūpstītu viņas roku. Tā kā es biju visjaunākā, tad arī

šajā reizē es biju pēdējā. Kad māte mani ieraudzīja, mazliet

atdzīvojās, un aplikusi rokas man ap kaklu, pēc dziļas nopūtas

iesaucās: ”Mīļā meitiņa, kas ar tevi notiks bez mātes! Tevis dēļ es

mirstu ar sāpēs caurdurtu sirdi.” Tad, izplūdusi asarās, arvien ciešāk

un ciešāk apkampa mani.

Vecākā māsa ar varu mani atrāva no mātes, ieveda virtuvē un

aizliedza atgriezties: ”Māte mirst aiz bēdām, kuras tu viņai esi

sagādājusi!” Nometusies uz ceļiem un nolikusi galvu uz beņķīša,

visdziļākajā izmisumā, kādu jebkad biju piedzīvojusi, un upurēju

savas ciešanas Mūsu Kungam. Dažas minūtes vēlāk abas vecākās

māsas, domādamas, ka mātes stāvoklis ir bezcerīgs, ienāca pie manis

virtuvē: ”Lūcija! Ja tā ir taisnība, ka tu redzi Dievmāti, tad ej tūdaļ

uz Kovu da Iria un lūdz, lai Viņa dziedina mūsu māti. Apsoli Viņai

vienalga ko tu gribi, mēs izpildīsim; un tad mēs arī ticēsim.”

109


Ne mirkli nekavējoties devos turp. Lai mani neviens neredzētu,

gāju pāri laukiem pa apkārtceļu un iedama jau lūdzos Rožukroni.

Sasniegusi galamērķi, rūgti raudādama, noliku Dievmātes priekšā

visas savas ciešanas. Nomierinājusies un ar cerību, ka mīļā Debesu

Karaliene būs uzklausījusi manu lūgšanu un mana māte atgūs

veselību, devos mājās. Mātes stāvoklis tik tiešām bija jau uzlabojies

un pēc trim dienām viņa jau varēja ķerties pie saviem mājas darbiem.

Mana pateicība par lūgšanas uzklausīšanu bija šāda: Vissvētākajai

Jaunavai es biju apsolījusi deviņas dienas pēc kārtas kopā ar

māsām ierasties Kovā da Iria un lūgties Rožukroni, no ceļa līdz

akmeņozolam ejot uz ceļiem. Un vēl es biju solījusies devītajā dienā

paņemt līdzi deviņus nabadzīgus bērnus un pēc tam viņus paēdināt.

Un tā mēs arī pildījām manis doto solījumu. Mums līdzi nāca arī

māte.

“Cik savādi!” viņa teica. ”Dievmāte mani ir izdziedinājusi, bet

es joprojām nevaru noticēt! Nesaprotu, kā tas var būt!”

6. Lūcijas tēva nāve

Mūsu Labais Kungs bija sniedzis man mierinājumu, bet atkal

Viņš klauvēja pie manām durvīm, sagatavodams mani vēl vienām

nebūt ne mazākām ciešanām. Manam tēvam vienmēr bija laba

veselība, viņš mēdza lielīties, ka viņam nekad nav nācies sūdzēties

par galvassāpēm. Bet pienāca diena, kad abpusēja pneimonija lika

viņam atstāt šo pasauli³² mazāk nekā divdesmit četru stundu laikā.

Es tik ļoti to pārdzīvoju, ka domāju, – nomiršu aiz bēdām. Viņš bija

vienīgais, kurš vienmēr apliecināja man savu draudzību, un vienmēr

mani aizstāvēja, kad man nācās uzklausīt dažādus pārmetumus, un

centās pasargāt no izjautāšanām.

“Mans Dievs! Mans Dievs!” izmisumā kliedzu vienatnē savā

istabā. “Es nekad nedomāju, ka Tu man sagādāsi tādas ciešanas!

Bet, ja tā ir Tava Griba, es tās pārcietīšu aiz mīlestības uz Tevi un

par grēkiem, kas nodarīti pret Marijas Bezvainīgo Sirdi, par Svēto

tēvu un grēcinieku atgriešanos.”

32 . Lūcijas tēvs mira 1919.gada 31.jūlijā.

110


7. Žasintas un Francisko saslimšana

Ap to pašu laiku arī Žasintas un Francisko veselība pasliktinājās

33 . Žasinta mēdza man sūdzēties:

“Manā krūšukurvī kaut kas tik ļoti sāp, bet es neko nesaku

mātei. Es tās cietīšu aiz mīlestības uz Tevi un par grēkiem, kas

nodarīti pret Marijas Bezvainīgo Sirdi, par Svēto Tēvu un grēcinieku

atgriešanos.”

Kādu rītu, kad ierados viņu apraudzīt, Žasinta jautāja:

“Cik upurus tu šonakt veltīji Mūsu Kungam?”

“Trīs. Trīs reizes piecēlos, lai noskaitītu Eņģeļa lūgšanas.”

“Labi, bet es veltīju daudz, daudz upuru. Es nezinu, cik daudz,

jo man bija jācieš lielas sāpes, taču es nesūdzējos.”

Atšķirībā no Žasintas Francisko bija ļoti mazrunīgs. Viņš

vienmēr pievienojās mums visās mūsu lietās vai spēlēs, bet pats reti

kad izteica kādu vēlēšanos. Savas slimības laikā viņš varonīgi cieta

sāpes. No viņa lūpām neizskanēja neviens vaids, neviena žēlaba.

Neilgi pirms viņa nāves es jautāju:

“Vai tu stipri ciet?”

“Jā, bet es tās veltu mīlestībai uz Mūsu Kungu un Dievmātei.”

Kādu dienu viņš man atdeva striķi, par kuru jau rakstīju:

“Paņem to, kamēr mana māte to vēl nav redzējusi. Man vairs

nav spēka to valkāt.”

Slimošanas laikā viņš ēda visu, ko viņam piedāvāja un māte

nevarēja saprast, kas viņam garšo, kas ne. Tā tas turpinājās līdz

dienai, kad viņam bija jādodas uz debesīm 34 . Dienu pirms nāves

viņš paziņoja man un Žasintai:

“Man jādodas uz debesīm, un kad es tur nokļūšu, es lūgšu Mūsu

Kungu un Dievmāti, lai Viņi arī jūs ļoti drīz paņem pie sevis.”

Man liekas, savā aprakstā par Žasintu es jau minēju, kādas

sirdssāpes izraisīja šī šķiršanās no brālēna, tāpēc šeit es to vairs

33 . Francisko un Žasinta saslima gandrīz vienlaicīgi, tas ir, 1918.gada oktobra

beigās.

34 . Francisko mira 1919.gada 4.aprilī.

111


neatkārtošu. Šajā laikā arī Žasinta jau bija slima un viņas veselība

arvien pasliktinājās. Pastāstīšu kaut ko par viņas labajām īpašībām,

kuras, manuprāt, agrāk netiku minējusi.

Viņas māte zināja, cik ļoti viņai negaršoja piens. Kādu dienu

māte atnesa viņai pie gultas pienu un vīnogu ķekaru:

“Žasinta, lūk, tev piens un vīnogas. Ja negribi pienu, tad atstāj

to un ēd vīnogas.”

“Nē, māmiņ, vīnogas es negribu, vari tās aiznest prom, dod

man pienu. Es to izdzeršu.” Tad, slēpdama savu nepatiku, to izdzēra.

Māte bija priecīga, domādama, ka meitas apetīte ir uzlabojusies.

Tiklīdz māte bija projām, viņa man atzinās:

“Es tik ļoti gribēju vīnogas un man tik grūti bija izdzert to pienu!

Tas bija mans upuris Mūsu Kungam.”

Kādu rītu viņa izskatījās ļoti slikti, tāpēc jautāju, kā viņa jūtas:

“Pagājušo nakti cietu stipras sāpes, tomēr apņēmos nepagriezties

uz otriem sāniem un veltīju šīs ciešanas Mūsu Kungam; visu nakti

nevarēju aizmigt.”

Vēl kādu citu reizi viņa man atzinās:

“Kad esmu viena, es izkāpju no gultas, lai noskaitītu Eņģeļa

lūgšanu, taču tagad vairs nevaru pieskarties zemei ar pieri, es gāžos

apkārt, tāpēc es lūdzos nometusies uz ceļiem.”

Reiz man bija izdevība runāt ar draudzes vikāru. Viņš apjautājās

par Žasintu. Visu pastāstīju un savam stāstījumam vēl pievienoju

arī viņas teikto par to, ka viņa vairs nespēj lūgšanas laikā pieliekties

pie zemes. Tad viņš lūdza man pateikt Žasintai, lai viņa vairs nekāpj

no gultas laukā, bet lai lūdzas guļus cik ilgi var; lai sevi par daudz

nenogurdina. Pie pirmās izdevības es to viņai atstāstīju.

“Vai tad Mūsu Kungs būs ar tādu lūgšanu apmierināts?” viņa

jautāja.

“Jā, Viņš būs apmierināts,” atbildēju. “Mūsu Kungs vēlas, lai

mēs darītu to, ko liek mūsu vikārs.”

“Nu, labi. Es vairs nekāpšu no gultas laukā.”

Man ļoti patika lūgties mūsu iemīļotajā alā Kabeso kalnā. Ik

reizi, kad man bija izdevība, es devos turp. Atpakaļceļā salasīju īrisus,

peonijas vai kādus citus ziedus un atnesu tos Žasintai:

112


“Skat, šie ziedi tev no Kabeso!” Tie viņai vienmēr sagādāja

lielu prieku, bet dažkārt, asarām ritot pār vaigiem, nopūtās:

“Es nekad vairs nespēšu uz turieni aiziet! Ne uz Valiņjos, ne uz

Kovu da Iria! Man ir tik skumji.”

“Tas nav tik svarīgi, tu taču būsi debesīs un redzēsi Mūsu Kungu

un Dievmāti.”

“Tā gan,” viņa piekrita un samierinājusies ar to, ka viņai jāguļ,

plūkāja ziedlapiņas un skaitīja tās.

Pēc pāris dienām viņa jutās sliktāk. Kad ierados, viņa atdeva

man striķi, ko bija apsējusi sev ap vidukli:

“Paglabā to pie sevis, baidos, ka māte var ieraudzīt. Bet ja man

paliks labāk, es atkal to apsiešu.”

Šajā virvē bija trīs mezgli un pat asins traipi. Es to paslēpu

mājās līdz pat prombraukšanas brīdim un tad, nezinādama, ko ar to

darīt, sadedzināju. To pašu izdarīju arī ar Francisko striķi.

8. Lūcijas vājā veselība

Daži cilvēki, kas ieradās pie mums no tālienes, bija ievērojuši

manu bālumu un vājumu, tāpēc lūdza mātei atļauju paņemt mani

sev līdzi, paskaidrodami, ka šāda pārmaiņa man būs labvēlīga. Un

tā kā māte piekrita, tad šie cilvēki arī veda mani sev līdzi. Ceļojot

šurpu turpu, ne vienmēr es baudīju cieņu un mīlestību.

Atrodoties projām no mājām, daži mani apbrīnoja un uzskatīja

par svēto. Bet vienmēr bija arī tādi, kas apvainoja mani liekulībā,

sauca par gaišreģi, kas redz garu ne jau tajā labākajā nozīmē, un pat

par raganu. Tā bija Dieva apredzība iemest sāli ūdenī, lai tas

nesabojātos. Pateicoties Dievišķai providencei man bija jāiziet caur

uguni un ūdeni, taču es nedz sadegu, nedz samirku, nedz arī izjutu

kādu godkārības kārdinājumu. Šādās reizēs pie sevis nodomāju: ”Visi

viņi kļūdās. Es neesmu nedz svēta, kā daži no viņiem saka, nedz arī

mele. Tikai Dievs zina, kas es esmu.” Un tiklīdz atgriezos mājās,

devos pie Žasintas. Māsīca lūdzās:

“Nebrauc vairs nekur projām. Bez tevis es jūtos tik vientuļa!

Kopš tava ceļojuma sākuma es ne ar vienu neesmu runājusi. Es

nezinu, kā jārunā ar citiem cilvēkiem.”

113


Bija pienākusi tā diena, kad Žasintai bija jābrauc uz Lisabonu.

Es jau rakstīju par mūsu atvadīšanos, tāpēc šeit par to vairs

nerakstīšu. Man bija tik skumji palikt vienai bez māsīcas! Pavisam

nesen mūsu mīļais Kungs bija aizsaucis uz debesīm manu tēvu, pēc

tam Francisko; un tagad Viņš aizved Žasintu, kuru vairs šajā pasaulē

nekad neredzēšu. Tūlīt pēc viņas aizbraukšanas devos uz Kabeso un

paslēpos mūsu alā starp klintīm. Šeit, vientulībā ar Dievu es veldzēju

savu sāpi, mazgājot to asaru straumēs. Kad laidos lejā pa nogāzi,

viss man atgādināja par manu mazo draudzenīti – akmeņi, uz kuriem

bieži sēdējām kopā, puķes, kuras es vairs neplūcu, jo nebija neviena,

kam tās dāvināt; Valiņjos, kur mēs visi trīs priecājāmies par paradīzes

gaismu! Es it kā biju zaudējusi realitātes izjūtu un vienu dienu,

aizgājusi uz tantes māju, saucu Žasintu no viņas istabas. Ieraugot

mani, māsa Terēze nostājās man ceļā un atgādināja, ka Žasintas šeit

vairs nav!

Drīz pēc tam pienāca ziņa, ka viņa ir aizsaukta uz debesīm 35 .

Viņas ķermenītis tika atvests atpakaļ uz Vilu Nova de Ourem. Mana

tante paņēma mani sev līdzi lūgties pie viņas mazās meitiņas cerībā

atgriezt mani realitātē. Taču manas skumjas vēl ilgi pēc tam arvien

palielinājās. Ik reizi, kad kapsēta bija vaļā, gāju pie Žasintas kapu

kopiņas, pie tēva, pie Francisko, un pavadīju tur garu garās stundas.

Pēc kāda laika, paldies Dievam, mana māte nolēma aizbraukt

uz Lisabonu un paņemt mani sev līdzi 36 . Pateicoties Dr. Formigāo

ieteikumam doņja Asunsao Avelar (Assunção Avelar) mūs laipni

uzņēma savā māja un, pateicoties viņas labvēlībai, piedāvāja maksāt

par manām mācībām koledžā, ja es vēlētos palikt Lisabonā. Mana

māte un es pieņēmām šo piedāvājumu. Mātei savukārt pēc ārstu

konsultācijas ieteica izdarīt nieru un mugurkaula operāciju, taču sirds

nepietiekamības dēļ šādā gadījumā viņas dzīvība varētu būt

apdraudēta, tāpēc ārsti baidījās no atbildības. Līdz ar to māte

atgriezās mājās un es paliku šīs kundzes aprūpē.

35 . Žasinta mira 1920.gada 20.februārī.

36 . Lūcija uzturējās Lisabonā no 7.jūlija līdz 6.augustam. Pēc tam viņa devās

uz Santaremu un Alžustrelā atgriezās 12.augustā.

114


Tieši tajā dienā, kad viss bija nokārtots, lai es varētu iestāties

skolā, tika saņemta ziņa, ka mani meklē valdības pārstāvji. Tāpēc

mani tūdaļ aizveda pie Dr.Formigao Santarem pilsētiņā, kur uz dažām

dienām mani paslēpa un neļāva iet pat uz Misi. Pēc tam Dr.Formigao

māsa atveda mani atpakaļ uz mājām un apsolīja parūpēties par manis

iekārtošanu internātskolā, kas piederēja Sv.Doroterjas māsām

Spānijā. Visas šīs pārmaiņas man ļāva nedaudz attapties no maniem

pārdzīvojumiem, un nospiedošās skumjas pamazām sāka izgaist.

9. Lūcijas pirmā tikšanās ar bīskapu

Apmēram ap šo pašu laiku Jūs, Jūsu Ekselence, tikāt iecelts par

Leirijas bīskapu un mūsu mīļais Kungs uzticēja Jums šo nabaga

ganāmpulku, kas tik daudzus gadus bija bez gana 37 . Šoreiz mani

neviens necentās iebaidīt ar Jūsu ierašanos, kā to bija darījuši agrāk

gaidot kādu no priesteriem. Tagad viņi man stāstīja, ka Jūsu Ekselence

zina visu, ka Jūs protat lasīt visu, kas ir rakstīts ļaužu sirdīs, un

uzminēt cilvēku domas; un tagad Jūs atklāsiet visus manus

noslēpumus. Šādas ziņas mani nevis nobiedēja, bet, gluži pretēji,

iepriecināja, un es ar nepacietību sāku gaidīt tikšanos ar Jums. Pie

sevis nodomāju: ”Ja tā ir taisnība, ka viņš zina visu, tad viņš arī

uzzinās, ka runāju patiesību.” Tieši tāpēc, ka šī laipnā lēdija

piedāvājās aizvest mani pie Jums, es biju ļoti priecīga. Cerību pilna

gaidīju šo laimīgo brīdi. Beidzot pienāca tā diena, kad doņja Džilda

(Gilda) aizveda mani uz Jūsu pili. Mūs laipni aicināja iekšā un ieveda

istabā, kur bija nedaudz jāuzgaida.

Pēc neilga brīža ienāca Jūsu Ekselences sekretārs 38 un laipni

aprunājās ar doņju Džildu, ik pa brīdim uzdodot arī man kādu

jautājumu. Es labprāt arī atbildēju, jo pāris reizes biju pie viņa uz

grēksūdzi, un tagad priecājos par izdevību ar viņu vienkārši

sarunāties. Vēl pēc brīža, ietinies milzīgā apmetnī, ienāca cienījamais

37 . Jaunais diecēzes bīskaps ieradās 1920.gada 5.augustā.

38 . Tēvs Augusto Maia mira 1959.gadā.

115


monsiņjors Markes dos Santos (Marques dos Santos) 39 ; kājās viņam

bija kurpes ar sprādzēm. Pirmo reizi redzēju šādi ģērbušos priesteri,

tāpēc labi atceros, kā viņš izskatījās.

Viņa jautājumu repertuārs bija tik plašs, ka likās, tam nebūs

gala. Ik pa brīdim viņš iesmējās, it kā pajokodams par manām

atbildēm. Man jau sāka likties, ka sarunu ar pašu bīskapu

nesagaidīšu, taču šajā brīdī sekretārs pievērsās doņjai Džildai un

paskaidroja, ka ienākot bīskapam, viņai būs jāatvainojas un jāatstāj

mani ar bīskapu divatā, jo tā varētu būt privāta saruna. To dzirdot,

es nopriecājos un nodomāju: ja jau Viņa Ekselence visu zina, viņš

taču neuzdos man daudz jautājumu, un mēs būsim divatā. Kāda

laime!

Kad bīskaps ienāca istabā, doņja Džilda tiešām rīkojās tā kā

bija lūgta, un es jutos pacilāta, atrodoties ar bīskapu divatā. Tagad

nerakstīšu par mūsu sarunu, jo Jūsu Ekselence noteikti to atceras

labāk nekā es. Būšu atklāta: kad sajutu Jūsu Ekselences sirsnību un

sapratni neuzdot nekādus nevajadzīgus vai ziņkārīgus jautājumu,

bet rūpēties tikai par manas dvēseles labklājību, es sarunas gaitā

Jums pilnīgi uzticējos. Mana pārliecība par to, ka Jūsu Ekselence

visu zina, tikai apstiprinājās. Tomēr Jūs man uzstādījāt arī zināmus

noteikumus, kas, ņemot vērā manu dabu, bija ļoti viegli izpildāmi:

turēt noslēpumā visu, ko Jūsu Ekselence man bija teicis un būt labai

meitenei. Un tā es šo noslēpumu glabāju sevī līdz tai dienai, kad

Jūsu Ekselence prasīja manas mātes piekrišanu.

10. Atvadas no Fatimas

Pienāca manas prombraukšanas diena. Iepriekšējā vakarā

atvadījos no visām iemīļotajām vietām. Manu sirdi plosīja skumjas

un vientulība, jo es biju pārliecināta, ka nekad vairs neredzēšu

Kabeso, klinti, Valiņjos, draudzes baznīcu, kur mans mīļais Kungs

bija uzsācis savu žēlsirdības darbu manā sirdī, kapsētu, kur atdusējās

39 . Monsiņjors Manuels Markes dos Santos (Manuel Marques dos Santos),

1892.g. - 1971.g.

116


mans tēvs un Francisko. Šīs atmiņas spilgti saglabājušās līdz pat šai

dienai. Vēlu vakarā atvadījos no mūsu akas, kuru apspīdēja bālais

mēness, un vecā šķūņa, kur es biju pavadījusi daudzas stundas

domājot par zvaigžņoto debesu skaistumu, saullēkta brīnumu un

saulrieta maģisko pievilcību. Ar kādu sajūsmu rītos es vēroju rasas

pilieniem klātos kalnus, kas, saules staru apmirdzēti, izskatījās kā

pērlēm nobārstīti. Ziemas vakaros, sniega apklāto priežu galotņu

vizuļošana man ļāva iztēloties paradīzes skaistumus.

Ne no viena neatvadījusies, nākamajā dienā 40 divos naktī mātes

un mūsu strādnieka Manuela Korreiras pavadībā devos uz Leiriju.

Nepārkāpjot solījumu par Noslēpumu, paņēmu to sev līdz. Mēs vēl

iegriezāmies Kovā da Iria, kur es pēdējo reizi lūdzos Rožukroni.

Turpinot ceļu tālāk, ik pa brīdim atskatījos, atvadoties no man tik

mīļās svētās vietas.

Leirijā mēs ieradāmies deviņos no rīta. Tur es sastapu doņju

Filumenu Mirandu, kurai Jūsu Ekselence bija licis mani pavadīt.

Vēlāk, saņemot Iesvētīšanas Sakramentu, šī kundze kļuva mana

krustmāte. Divos pēcpusdienā bijām jau stacijā, lai turpinātu ceļu

tālāk. Šeit pēdējo reizi es apskāvu māti, atstājot viņu raudošu un

skumju nomāktu uz perona. Vilciens sakustējās, likās, ka manu sirdi

apņem bezgalīgs skumju okeāns, saglabājas tikai neaizmirstamas

atmiņas.

EPILOGS

Jūsu Ekselence, man ir tāda sajūta, ka es esmu noplūkusi mana

visskaistākā dārzā visskaistāko ziedu un ielikusi to Jūsu personā

Kunga žēlsirdīgajās rokās, pievienojot tam lūgšanu, lai Viņš varētu

ievākt bagātīgu dvēseļu ražu. Un, ņemot vērā to, ka mūsu mīļais

Kungs priecājas par Savas radītās būtnes pazemīgo paklausību, es

40 . Lūcija izbrauca no Alžustrelas 1921.gada 16.jūnija agrā rītā un ieradās

Leirijā pēc vairākām stundām. No turienes ceļoja tālāk uz koledžu, kas atradās

Porto. Ieradās tur nākošās dienas rītā.

117


nobeigšu savu aprakstu ar Viņas, manas Mātes, kuru Viņš man ir

dāvājis, Aizstāves un Vidutājas vārdiem: ”Raugi, Kunga kalpone!

Lai Viņš turpina likt lietā mani pēc Sava prāta.”

1. Vēl dažas atmiņas par Žasintu

P.S. Piemirsu Jums pateikt: kad Žasinta devās uz slimnīcu Vila

Nova de Ourem un Lisabonu, viņa zināja, ka viņa neizārstēsies, ka

viņai būs vēl vairāk jācieš sāpes. Vēl ilgi pirms ārstēšanās Vila Nova

de Ourem viņa teica:

“Dievmāte grib, lai es būtu divās slimnīcās. Nevis lai izārstētos,

bet lai vēl vairāk ciestu aiz mīlestības uz mūsu Kungu un grēcinieku

dēļ.”

Es nezinu precīzi Dievmātes teiktos vārdus, kas bija domāti

tikai Žasintai, jo nekad viņai par to nevaicāju. Es vienkārši pasaku

to jums, ko viņa man šad un tad uzticēja. Šoreiz es centos neatkārtot

to, ko biju rakstījusi iepriekšējā reizē, lai šis apraksts nebūtu pārāk

garš.

2. Neparastā Lūcijas pievilcība

Lasot šo atmiņu stāstu, var rasties iespaids, ka ciematā mani

nemīlēja vai nepievērsa man uzmanību. Tā tas nav. Krietni vien liels

Kunga izvēlēto pulciņš apliecināja man savu pieķeršanos. Tie bija

mazie bērni, kas vienmēr priecīgi lēkāja man apkārt un, ja zināja, ka

ganu ciemata tuvumā, tad veseliem bariem cauras dienas pavadīja

pie manis ganībās. Māte mēdza teikt:

“Nesaprotu, ko tie bērni pie tevis atrod! Viņi tev skraidelē apkārt

un priecājas it kā tie būtu kādi svētki!”

Atklāti sakot, es nemaz nebiju priecīga par tādu bezgalīgo

jautrību, tāpēc reizēm centos no tās izvairīties. Tas pats notika arī ar

maniem draugien no Vilar, un es pat uzdrošinos teikt, ka tas pats

notiek ar manām klostermāsām. Pirms pāris gadiem klostera

priekšniece, kas tagad ir Māte Provinciāle, man teica:

“Tev ir tik liela autoritāte māsu vidū, ka tu varētu būt laba

padomdevēja viņu garīgajās lietās.” 41

118


Un pavisam nesen klostera priekšniece Pontevedrā 42 izteicās šādi:

“Zināmā mērā tu esi atbildīga Kunga priekšā par māsu dedzību

vai nolaidību, jo atpūtas brīžos viņu uzvedība ir svārstīga: viņu

degsme palielinās vai samazinās atkarībā no tevis, jo viņas vēro tevi

un cenšas atdarināt visu, ko tu dari. Tie jautājumi, kurus tu

paskaidroji, palīdzēja māsām labāk izprast regulu un novērtēt cik

svarīgi ir to ievērot.”

Kāpēc tā?

Nezinu. Varbūt šo talantu man ir devis Kungs; par to man jābūt

atbildīgai Viņa priekšā. Ja zinātu, kā to izmantot, es būtu Viņam

tūkstoškārt pateicīga.

3. Lūcijas lieliskā atmiņa

Iespējams, ka kāds vēlas man uzdot jautājumu: kā es varu visu

atcerēties? Kā tas ir iespējams? Es nezinu. Mūsu mīļais Kungs, kas

pēc Sava prāta izdala daudzas dāvanas, kādu daļu no tām ir iedevis

arī man – manu atmiņu. Tikai Viņš zina, kāpēc tā ir rīkojies. Bez

tam, es redzu atšķirību starp dabisko un pārdabisko: ”Kad runājam

par vienkāršiem mirstīgiem ļautiņiem, jau sarunas gaitā dažkārt

cenšamies aizmirst teikto, bet pārdabiskās lietas iespiežas dziļi sirdī

un nemainīgas saglabājas atmiņā, tās nevar aizmirst.”

41 . Māte Marija do Karmo Korte Real (Maria do Carmo Corte Real).

42 . Māte Karmena Refožo (Carmen Refojo) bija klostera priekšniece Pontevedrā

no 1933. gada līdz 1939.gadam

119


120

TREŠAIS ATMIŅU STĀSTS

I e v a d s

Mēs esam iepazinušies ar diviem atmiņu aprakstiem, kurus

Lūcija uzrakstīja pēc Leirijas bīskapa un priestera Fonsekas

ieteikuma. Arī šo nodaļu Lūcija rakstīja ne jau pēc pašas iniciatīvas,

bet pēc kādas personas lūguma. Tas notika tā. Grāmata ar

nosaukumu ”Žasinta” bija piedzīvojusi jau divus izdevumus –

1938.gada maijā un oktobrī. Tuvojoties Dievmātes parādīšanās

sudraba jubilejas svinībām 1942.gadā, radās doma par jaunu

publikāciju. Varēja nojaust, ka Lūcijai bija pietiekami daudz faktu

trešā izdevuma papildināšanai.

Bīskaps Dom Hosē paziņoja Lūcijai, ka pie viņas ieradīsies

Dr.Galamba, kuram interesē vairāki jautājumi attiecībā uz Žasintas

dzīvi. Lūcija nojauta, ka ir pienācis laiks atklāt 1917.gada 13. jūlijā

saņemtā Noslēpuma divas pirmās daļas, tāpēc nolēma tās uzrakstīt

kā papildinājumu jaunajam izdevumam par Žasintas dzīvi.

Cienījamais Dr.Galamba neieradās, taču par Noslēpuma

atklāšanu Lūcija bija domājusi jau kopš jūlija beigām. Aprakstu

viņa pabeidza 31.augustā un tūlīt to nosūtīja Leirijas bīskapam.

Lūcijas ievadā rakstīto var papildināt ar priesterim Gonsalvesam

rakstītās vēstules fragmentu:

“Viņa Ekselence bīskaps man rakstīja par gaidāmo interviju

ar Dr.Galambu. Viņš mani lūdza atsaukt atmiņā visu, ko es atceros

par Žasintu, jo bija paredzēts publicēt jaunu izdevumu par viņas

dzīvi. Šis lūgums man kā gaismas stars nonāca manas sirds dziļumos

un es sapratu, ka ir pienācis laiks atklāt Noslēpuma divas pirmās

daļas: pirmā daļa par elli un otrā – par Marijas Bezvainīgo Sirdi.

Tomēr vēl par to šaubos, jo ļoti nelabprāt atklāju Noslēpumu.

Aprakstu esmu jau pabeigusi, taču vilcinos, vai vajadzētu to nosūtīt

vai iemest ugunī. Pagaidām nezinu, kā rīkošos.”

Šis atmiņu apraksts liecina par to pašu ko iepriekšējie: no vienas

puses – māsas Lūcijas nevēlēšanos rakstīt, bet no otras puses –

pilnīga paklausību apzinoties, ka tas kalpos “Dieva godam

un dvēseļu glābšanai.”


J.M.J.

Jūsu Ekselence,

PROLOGS

Paklausot Jūsu Ekselences 1941.gada 26.jūnija vēstulē

izteiktajam lūgumam vēlreiz atsaukt atmiņā un pierakstīt visu, ko es

zinu par Žasintas dzīvi, man ienāca prātā, ka caur Jums Dievs mani

uzrunā, un ir pienācis laiks sniegt atbildi uz jautājumiem, kurus tik

bieži biju saņēmusi.

Pēc manām domām, Dievam un Marijas Bezvainīgajai Sirdij

būtu patīkami, ja grāmatā “Žasinta” viena nodaļa būtu veltīta elles

vīzijas aprakstam un otra – Marijas Bezvainīgajai Sirdij 1 . Jūsu

Ekselence, iespējams, to uzskatīs par nedaudz dīvainu un varbūt pat

nevietā, bet tā nav mana ideja. Dievs Jums sniegs apskaidrību par

šiem jautājumiem, kas kalpo Viņa godam un dvēseļu labumam.

Tas ietver manu aprakstu par Noslēpumu un līdz ar to atbildi

uz jautājumiem.

1. Kas ir Noslēpums?

Kas ir Noslēpums?

Man liekas, es to tagad varu atklāt, jo esmu saņēmusi atļauju

no Debesīm. Dieva vietnieki zemes virsū vairakkārt dažādos laikos

savās vēstulēs ir devuši man tiesības to darīt. Viena no tām glabājas

pie Jums. Tā ir cienījamā priestera Hosē Bernardo Gonsalvesa 2

vēstule, kurā viņš iesaka man rakstīt Svētajam tēvam 3 un atklāt

Noslēpumu. Lai šis apraksts nebūtu pārāk garš, pieturēšos tikai pie

būtiskā, pārējo atstājot Dieva ziņā piemērotākam laikam.

1 . Šis atmiņu stāsts bija publicēta nevis otrajā izdevumā (1938.g. oktobrī), bet

trešajā izdevumā (1942.g. oktobrī).

2 . Tēvs Hosē Bernardo Gonsalvess (José Bernardo Gonçalves) bija viņas

garīgais tēvs. Miris 1966.gadā.

3 . Vēstule pāvestam Pijam XII tika nosūtīta 1940.gada 2.decembrī.

121


Otrajā atmiņu aprakstā es jau minēju tās šaubas, kas man nedeva

mieru no 1917.gada 13.jūnija līdz 13. jūlijam, taču tās pilnīgi izzuda

Dievmātes parādīšanās dienā.

2. Elles vīzija

Un tā - Noslēpums sastāv no trim daļām, divas pirmās es atklāšu

tagad 4 .

Pirmā daļa ir elles vīzija 5 .

Dievmāte mums parādīja milzīgu uguns jūru, kas likās

atrodamies it kā zem zemes. Šai ugunī peldēja dēmoni un dvēseles

cilvēka ķermeņa atveidā. Tās izskatījās kā caurspīdīgas degošas

ogles, visas apkvēpušas vai bronzas krāsā. Brīžiem tās pacēlās gaisā

līdz ar liesmas uzliesmojumu, kas izšāvās no viņiem pašiem kopā ar

lieliem dūmu mākoņiem. Tās atkal krita atpakaļ uz visām pusēm kā

milzīgas ugunskura dzirkstis, bez svara un līdzsvara, ar sāpju un

izmisuma kliedzieniem, kas iedvesa mums šausmas, un mēs aiz

bailēm trīcējām. Dēmoni līdzinājās briesmīgiem nepazīstamiem

dzīvniekiem, melniem un caurspīdīgiem.

Šī vīzija ilga tikai vienu mirkli. Cik pateicīgi mēs bijām Mūsu

Debesu Māmiņai, ka jau pirmajā parādīšanās reizē Viņa apsolīja

mūs paņemt sev līdzi uz Debesīm. Pretējā gadījumā, man liekas,

mēs būtu nomiruši no šausmām un bailēm.

Mēs paskatījāmies uz Dievmāti. Viņa laipni, bet ļoti skumji teica:

“Jūs redzējāt elli. Tur nokļūst nabaga grēcinieku dvēseles. Lai

tās glābtu, Dievs vēlas iedibināt pasaulē manas Bezvainīgās Sirds

godināšanu 6 . Ja tas, ko es jums saku, notiks, daudzas dvēseles tiks

glābtas un iestāsies miers. Karš 7 drīz beigsies, bet ja cilvēki turpinās

4 . Jāņem vērā, ka runa ir par vienu Noslēpumu, kas sastāv no trim daļām. Šeit

Lūcija runā par divām pirmajām daļām. Trešā daļa tika uzrakstīta 1944.gada

3.janvārī un publicēta 2000.gada 26.jūnijā (skat. III Pielikumu).

5 . Lūcija apraksta elles redzējumu ar lielu realitātes izjūtu.

6 . Apsolījums par dvēseļu glābšanu, kas ir iekļauts “Fatimas vēstījumā” saistās

ar Marijas Bezvainīgās Sirds aizbildniecību.

7 . Tas attiecas uz I Pasaules karu, 1914.g. -1918.g.

122


aizvainot Dievu, būs vēl lielāks karš pāvesta Pija XI 8 pontifikāta

laikā. Kad jūs redzēsiet naktī neparastu gaismu, ziniet, ka tā ir liela

Dieva zīme, 9 un Dievs grib sodīt pasauli par tās noziegumiem ar

karu, badu, kam sekos represijas pret Baznīcu un Svēto tēvu.

Lai to novērstu, Es atnākšu 10 , lai pieprasītu Krievijas veltīšanu

manai Bezvainīgajai Sirdij un grēku izpirkšanas Komūniju mēneša

pirmajās sestdienās. Ja Mans lūgums tiks uzklausīts, Krievija

atgriezīsies un iestāsies miers; ja nē, tā izplatīs maldu mācības pa

visu pasauli, izraisot jaunus karus un Baznīcas vajāšanu. Viss labais

tiks noliegts, Svētais Tēvs daudz cietīs, vairākas nācijas tiks

iznīcinātas. Tomēr beigās mana Sirds triumfēs. Svētais Tēvs

konsekrēs Krieviju Man 11 , tā atgriezīsies un pasaulei tiks sniegts

miera periods 12 .”

3. Redzētais dziļi ietekmē Žasintu

Jūsu Ekselence, kā jau es minēju savās piezīmes, kuras nosūtīju

Jums pēc grāmatas “Žasinta” izlasīšanas, Noslēpumā redzētais un

dzirdētais dziļi iespaidoja manu māsīcu. Tas tiešām tā bija. Elles

vīzija viņā izraisīja tādas šausmas, ka jebkāda veida grēku izpirkšanas

8 . Lūcija atkal piemin pāvesta Piju XI. Ir pieņemts, ka II Pasaules karš, (1939.g.

– 1944.g., sākās pāvesta Pija XII pontifikāta laikā. Viņa uzskatīja, ka karš

faktiski sākās 1938.gadā līdz ar Austrijas okupāciju.

9 . Lūcija uzskata, ka neprastā ziemeļblāzma naktī no 25. uz 26.janvāri

1938.gadā bija Dieva zīme, kas brīdināja par jauna kara draudiem.

10 . Šis Vissvētākās Jaunavas apsolījums atnākt vēlreiz piepildījās 1925.gada

10.decembrī, kad Viņa parādījās Lūcijai Pantevedrā (skat. I Pielikumu).

1929.gada 13.jūnijā Tui Lūcija vēlreiz redzēja Dievmāti, kad Viņa lūdza

konsekrēt Krieviju Viņas Bezvainīgajai Sirdij.

11 . Māsa Lūcija apstiprina, ka Jāņa Pāvila II Krievijas konsekrācija, ko viņš

veica kopā ar bīskapiem 1984.gada 25.martā Romā bija atbilstoša Dievmātes

lūgtajam un tika pieņemta Debesīs. “Jā, tas bija izdarīts atbilstoši tam, kā

Dievmāte bija lūgusi.” (No vēstules Svētajam tēvam, 1989.gada 8. novembrī).

Tāpēc tālākām diskusijām un iebildumiem nav pamata (skat. III Pielikumu).

12 . Šis protams ir beztermiņa apsolījums, kas piepildīsies, taču mēs nezinām,

kad tas notiks.

123


upuris vai ar to saistītā pazemība viņas acīs bija tīrais sīkums, lai

tikai dvēseles tiktu pasargātas no pazušanas.

Tagad es atbildēšu uz otro jautājumu, kuru esmu saņēmusi no

vairākām personām.

Kā tas bija iespējams, ka Žasinta, būdama tik maza, visu tik

labi izprata un uzņēmās tādus upurus un mocības?

Domāju, iemesls ir šāds: pirmkārt, Dievs caur Marijas

Bezvainīgo Sirdi dāvāja viņai sevišķu žēlastību; un, otrkārt, tāpēc,

ka viņa bija redzējusi elli un tur nokļuvušās dvēseles.

Daži cilvēki, pat visdievticīgākie, baidās runāt ar bērniem par

elli, lai viņus nenobaidītu. Taču Dievs atļāvās parādīt elli trim

bērniem, no kuriem vienam bija tikai seši gadi, labi zinot, ka viņi

nobīsies, es atļaušos teikt, gandrīz līdz nāvei.

Bieži vien Žasinta, domīgi sēžot uz zemes vai akmens, iesaucās:

“Ak, elle! Elle! Elle! Man tik ļoti žēl to dvēseļu, kas ir ellē!

Cilvēki tur sadeg kā malkas pagales ugunī!” Tad nopurinājās,

nometās ceļos un, salikusi rokas lūgšanā, atkārtoja Dievmātes

iemācīto:

“Mans Jēzu! Piedod mums mūsu grēkus, pasargā mūs no elles

uguns. Un aizved visas dvēseles uz debesīm, it sevišķi tās, kurām

visvairāk vajadzīga Tava žēlsirdība.”

Tagad Jūsu Ekselence sapratīs arī manas domas, ka šīs lūgšanas

pēdējā daļa attiecas uz dvēselēm, kas ir nolādētas, vai varētu tādas

būt. Žasinta mēdza ilgstoši palikt uz ceļiem un atkārot vēlreiz un

vēlreiz šo lūgšanu. Tad it kā pamodusies no miega, viņa pasauca

brālīti vai mani:

“Francisko! Francisko! Vai tu lūdzies kopā ar mani? Mums ļoti

daudz jālūdzas, lai izglābtu dvēseles no elles briesmām! Tik daudzi

aiziet uz turieni! Tik daudzi!” Kādu citu reizi viņa mēdza jautāt:

”Kāpēc Dievmāte neparāda elli grēciniekiem? Ja viņi to redzētu,

viņi negrēkotu un tur nenokļutu! Tev jāpasaka Dievmātei, lai Viņa

parāda elli visiem cilvēkiem (ar to viņa domāja visus klātesošos Kovā

da Iria Dievmātes parādīšanās laikā). Tu redzētu, ka viņi visi

atgrieztos un negrēkotu.”

Pēc tam neapmierināta jautāja man: ”Kāpec tu nepateici

Dievmātei parādīt elli šiem cilvēkiem?”

124


“Es aizmirsu.”

“Es arī aizmirsu!” noteica Žasinta, ļoti bēdīga.

Dažreiz viņa uzdeva arī šādus jautājumus: ”Kādi ir tie grēki,

kuru dēļ cilvēki nokļūst ellē?”

“Es nezinu! Varbūt Dievkalpojuma neapmeklēšana svētdienās,

zagšana, sliktu vārdu lietošana, nolādēšana un nolamāšana.”

“Vai tad tikai viena vārda dēļ cilvēks var nokļūt ellē?”

“Nu, droši vien var, tas taču ir grēks.”

“Vai tad tas ir tik grūti paklusēt un aiziet uz Dievkalpojumu!

Man tik ļoti žēl grēcinieku! Ak, ja es varētu viņiem parādīt elli!”

Pēkšņi viņa apķērās man ap kaklu:

“Es būšu Debesīs, bet tev vēl ilgi jāpaliek uz zemes. Ja Dievmāte

tev atļaus, pastāsti visiem par elli, kāda tā izskatās, lai viņi vairāk

negrēkotu un tur nenokļūtu.”

Dažreiz, mirkli padomājusi, skaļi nopūtās: ”Tik daudz cilvēku

aiziet uz elli! Tik daudz!”

Lai viņu nomierinātu, atteicu: ”Nebaidies! Tu būsi Debesīs!”

“Jā, jā,” viņa skumji noteica, ”bet es gribu, lai visi cilvēki nokļūst

Debesīs.”

Kad, apņēmusies upurēt kādu no ēdienreizēm, viņa atteicās ēst,

es teicu:

“Paklau, Žasinta nāc taču ēst!”

“Nē. Tas būs mans upuris par tiem, kas ēd pārāk daudz.”

Slimošanas laikā viņa centās iet uz Dievkalpojumu arī

darbdienās. Es viņai aizrādīju:

“Žasinta, nu, nedari sev pāri, tu esi tik vārga, neej uz baznīcu.

Šodien taču nav svētdiena!”

“Tam nav nozīmes! Es iešu to grēcinieku vietā, kas svētdienās

neiet uz Dievkalpojumu.”

Ja viņai gadījās dzirdēt kādu sliktu vārdu, viņa aizklāja seju ar

rokām un lūdzās:

“Ak, mans Dievs, vai tad šie cilvēki nesaprot, ka viņi, tā

runādami, var nokļūt ellē? Mans Jēzu, piedod viņiem un liec viņiem

atgriezties. Viņi, protams, nezina, ka tā runājot viņi aizvaino Dievu.

Mans Jēzu, man viņu ir žēl! Es lūgšos par viņiem.” Ļoti bieži viņa

atkārtoja Dievmātes iemācīto lūgšanu: ”Mans Jēzu, piedod mums ...”

125


4. Lūcija atskatās pagātnē

Tagad, Jūsu Ekselence, man ienāca prātā vēl viena doma. Man

dažreiz jautāja, vai Dievmāte parādīšanās laikā ir minējusi, kādi

grēki visvairāk aizvaino Dievu. Es dzirdēju runājam, ka Žasinta,

atrazdamās Lisabonas slimnīcā, esot minējusi miesas grēku 13 . Viņa

vairakkārt bija uzdevusi man šo jautājumu. Tagad es domāju, ka

Lisabonā viņa pati Dievmātei bija uzdevusi šo jautājumu, un

saņēmusi arī atbildi.

Jūsu Ekselence, man liekas, ka tagad esmu atklājusi Noslēpuma

pirmo daļu.

5. Marijas Bezvainīgā Sirds

Noslēpuma otrā daļa attiecas uz Marijas Bezvainīgās Sirds

godināšanu.

Kā jau es rakstīju “Otrajā atmiņu stāstā”, 1917.gada 13. jūnijā

Dievmāte man teica, ka Viņas Bezvainīgā Sirds būs mans patvērums

un ceļš, kas vedīs mani pie Dieva. Izrunājot šos vārdus, no viņas

pavērtajām rokām izstaroja gaisma, kas ieplūda mūsu sirdīs. Domāju,

ka tajā dienā šīs gaismas starojuma galvenā nozīme bija piepildīt

mūs ar sevišķām zināšanām un mīlestību uz Marijas Bezvainīgo

Sirdi 14 . Tieši tāpat kā vēlāk tas attiecās uz Dievu un Svēto Trīsvienību.

Kopš tās dienas mūsu sirdīs tiešām bija iemājojusi bezgalīga

mīlestība uz Marijas Bezvainīgo Sirdi. Laiku pa laikam Žasinta man

atgādināja: ”Dievmāte tev teica, ka Viņas Sirds būs tavs patvērums

un ceļš, kas vedīs tevi pie Dieva. Tas taču it tik brīnišķīgi! Viņas

Sirds ir tik laba! Es tik ļoti mīlu Viņu!”

Kā jau agrāk skaidroju, 13.jūljā Dievmāte teica, ka Viņa vēlas

pasaulē iedibināt Bezvainīgās Sirds godināšanu. Lai novērstu

13 . Žasinta, ņemot vērā viņas vecumu, nezināja, kas ir grēks. Tomēr, pateicoties

viņas intuīcijai, saprata grēka nozīmi.

14 . Kā izriet no Lūcijas stāstījuma, Žasintas mīlestība uz Bezvainīgo Sirdi bija

“Dieva iedvesta dāvana”, kuru var izskaidrot tikai kā viņai vien dāvātu

lielu mistisku žēlastību.

126


turpmākos karus, Viņa ieradīsies, lai lūgtu Krievijas konsekrēšanus

Viņas Bezvainīgajai Sirdij un noteiktu grēku izpirkšanas Komūniju

katra mēneša pirmajā sestdienā. Kopš tā laika ik reizi, kad mēs savā

starpā par to runājām, Žasinta teica: ”Es esmu tik bēdīga, ka nevaru

saņemt Komūniju, lai dzēstu tos grēkus, kas ir sāpinājuši Marijas

Bezvainīgo Sirdi!”

Esmu jau arī minējusi, ka no šautru litānijas, kuru ieteica tēvs

Kruzs, Žasinta izvēlējās šādu izsaucienu: “Marijas Saldā Sirds, esi

mana Glābēja! Marijas Bezvainīgā Sirds, atgriez grēciniekus, izglāb

dvēseles no elles!”

6. Žasintas vīzija par Svēto tēvu

Kādu dienu sjestu mēs pavadījām pie mūsu akas. Žasinta apsēdās

uz akmens, bet Francisko un es devāmies meklēt meža medu kazenāju

biezoknī netālu no kalna nogāzes. Pēc brīža izdzirdējām Žasintu

skaļi saucam:

”Vai jūs redzējāt Svēto tēvu?”

“Nē.”

“Es nezinu, kā tas notika, bet es redzēju Svēto tēvu ļoti lielā

mājā, nometušos uz ceļiem pie galda, raudošu. Ārpus mājas bija ļoti

daudz cilvēku. Daži no viņiem meta akmeņus, citi lamājās un

apsaukāja viņu dažādiem vārdiem. 15 Nabaga Svētais tēvs, mums

daudz jālūdzas par viņu.”

Es jau Jums teica, kā vienu dienu divi priesteri mūs mācīja lūgties

par Svēto tēvu un paskaidroja, kas ir pāvests. Pēc tam Žasinta man

jautāja:

15 . Līdz ar Noslēpuma trešās daļas atklāšanu kļūst saprotams, kāpēc Žasinta

savā vīzijā atpazina Svēto tēvu. 2000.gada 27.aprilī Lūcija, atbildot uz

monsiņjora Bertones jautājumu, vai galvenā persona vīzijā bija pāvests,

atbildēja: “Mēs nezinājām pāvesta vārdu, Dievmāte to nepateica. Mēs

nezinājām, vai tas ir Benedikts XV, Pijs XII, Pāvils VI vai Jānis Pāvils II, bet

tas bija pāvests, kuram bija daudz jācieš, tāpēc mēs to ļoti pārdzīvojām.”

(Skat. III Pielikumu)

127


“Vai tas, kuru es redzēju ir tas pats par kuru Dievmāte mums

atklāja Noslēpumā?”

“Jā, tas ir tas pats.”

„Dievmāte noteikti to parādīja arī tiem diviem priesteriem. Redzi

es neesmu kļūdījusies. Mums daudz jālūdzas par viņu.”

Kādu dienu mēs devāmies uz alu Lapa do Kabeso (Lapa do

Cabeço). Tur nonākuši, nometāmies ceļos un lūdzāmies, kā Eņģelis

mums bija iemācījis. Pēc mirkļa Žasinta piecēlās un iesaucās:

“Vai jūs neredzat visus tos ceļus un takas un laukus pilnus ar

cilvēkiem, kas raud aiz bada un kuriem nav ko ēst? Un Svētais tēvs

lūdzas baznīcā Marijas Bezvainīgās Sirds statujas priekšā? Un tik

daudz cilvēku lūdzas kopā ar viņu?”

Pāris dienas vēlāk viņa jautāja:

“Vai es drīkstu stāstīt, ka es redzēju Svēto tēvu un visus tos

cilvēkus?”

“Protams nē. Vai tu neredzi, ka tā ir daļa no Noslēpuma un to

nedrīkst atklāt.”

“Labi. Tad es nevienam neko nestāstīšu.”

7. Vīzija par karu

Reiz es aizgāju pie Žasintas, lai viņas mājā paspēlētos. Sastapu

viņu sēžam gultā, dziļi nogrimušu domās.

“Žasinta, par ko tu domā?”

“Par karu, kas būs 16 . Tik daudz cilvēku nomirs un gandrīz visi

nokļūs ellē! Daudzas mājas tiks sagrautas un daudzi priesteri tiks

nogalināti. Redzi, es aiziešu uz Debesīm, bet tu, kad redzēsi gaismu,

par kuru Dievmāte teica, ka tā parādīsies kādu nakti pirms kara, tad

skrien arī tu uz turieni.” 17

“Vai tad tu nesaproti, ka neviens nevar tā vienkārši aizskriet uz

Debesīm!”

16 . Tas ir II Pasaules karš. Žasinta šo Noslēpuma trešo daļu izdzīvoja mistiskā

veidā.

17 . Ar šiem vārdiem Lūcija vēlas izteikt tos pārdzīvojumus, kurus mazās Žasintas

dvēselē izraisīja vīzija.

128


“Tiesa gan, tu nevarēsi! Bet nebaidies! Debesīs es daudz lūgšos

par tevi, par Svēto tēvu, par Portugāli, lai karš nenonāktu līdz tai, 18

un arī par priesteriem.”

Jūsu Ekselence droši vien zināt, ka pirms pāris gadiem Dievs

parādīja to zīmi, kuru astronomi nosauca par ziemeļblāzmu 19 . Dievs

to izmantoja, lai es saprastu, ka Viņš taisnības labad grib sodīt

grēcīgās nācijas. Tāpēc es neatlaidīgi lūdzos par grēku izpirkšanas

Komūniju mēneša pirmajās sestdienās un Krievijas konsekrēšanu.

Mans nodoms bija žēlsirdības un piedošanas izlūgšana visai pasaulei,

bet galvenokārt Eiropai.

Kad Dievs Savā bezgalīgajā žēlsirdībā ļāva man nojaust

šausmīgā brīža tuvošanos, Jūsu Ekselence, es atļaujos tagad

atgādināt, ka es izmantoju ikvienu iespēju par to runāt. Es joprojām

varu teikt, ka tās lūgšanas un upuri, kas tika nesti Portugāles vārdā,

joprojām nav nomierinājuši Dievu tāpēc, ka tam nesekoja nožēla un

labošanās. Ceru, ka Žasinta Debesīs mūs aizstāvēs.

Kā jau minēju savās piezīmēs par grāmatu ”Žasinta”,

Noslēpumā redzētais un dzirdētais bija viņu ļoti dziļi iespaidojis.

Elles vīzija un lielais pazudušo dvēseļu daudzums, iespējamais karš

ar visām tā briesmām, liekas, vienmēr nodarbināja viņas prātu. Tas

lika viņai bailēs trīcēt. Redzot viņu domās nogrimušu, jautāju:

”Žasinta, par ko tu domā?” Viņas atbilde bieži skanēja:

“Par karu, kas tuvojas, un par visiem cilvēkiem, kas nomirs un

aizies uz elli! Cik šausmīgi! Kaut viņi spētu neaizvainot Dievu, tad

nebūtu ne karu, ne elles!”

Dažreiz viņa man atzinās: ”Man tik ļoti tevis žēl! Es un Francisko

aiziesim uz Debesīm, bet tev būs jāpaliek šeit vienai vēl ilgi! Es

lūgšu Dievmāti, lai Viņa paņem arī tevi uz Debesīm, bet Viņa grib,

lai tu paliec vēl kādu laiku šeit. Kad sākies karš, nebaidies. Debesīs

es lūgšos par tevi.”

Redzot viņu noskumušu īsi pirms viņas aizbraukšanas uz

Lisabonu, teicu:

18 . Portugāle faktiski palika neskarta visā II Pasaules kara laikā.

19 . Skat. 9.paskaidrojumu.

129


“Nebēdājies, ka nevaru doties tev līdzi. Tev būs daudz laika

pārdomām par Mūsu Kungu un Dievmāti. Atkārto tos vārdus, kas

tev tik ļoti patīk: “Mans Dievs, es mīlu Tevi! Marijas Bezvainīgā

Sirds, Marijas Saldā Sirds, es mīlu Tevi!”

8. Lūcija skaidro savas klusēšanas iemeslu

Jūsu Ekselence, daudzi cilvēki uzskata, ka man vajadzēja atklāt

Noslēpumu jau labu laiku atpakaļ; viņi domā, ka tā būtu bijis daudz

labāk 20 . Tas būtu noticis, ja Dievs būtu gribējis pasniegt mani pasaulei

kā pareģotāju. Tad Viņš būtu licis man runāt un atklāt Noslēpumu

jau 1917.gadā, bet Viņš pavēlēja man klusēt. Šādu pavēli apstiprināja

tie, kas Viņu pārstāv pasaulē 21 . Jūsu Ekselence, es domāju, ka Dievs

vēlējās izmantot mani tikai, lai atgādinātu pasaulei par nepieciešamību

izvairīties no grēkiem, ar lūgšanu un upurēšanu izpirkt grēkus,

ar kuriem Dievs ir aizvainots.

Kur gan es būtu tad varējusi paslēpties no neskaitāmajiem

jautājumiem, kurus cilvēki man būtu uzdevuši! Pat tagad es baidos,

kas mani sagaida! Man jāatzīstas, ka arī tagad mana nevēlēšanās

atklāt Noslēpumu ir ļoti liela, neraugoties uz to, ka man priekšā uz

galda ir Jūsu Ekselences vēstule ar lūgumu uzrakstīt visu, ko es vēl

atceros. It kā iekšēji jūtu, ka ir pienācis Dieva izvēlētais laiks, taču

visu laiku iekšēji konfliktēju, vai sūtīt Jums uzrakstīto vai to

sadedzināt. Vēl nezinu, kā beigsies šī iekšējā cīņa. Bet lai notiek

Dieva prāts!

9. Žasinta un Marijas Bezvainīgā Sirds

Neilgi pirms došanās uz slimnīcu Žasinta man teica: ”Tagad

jau pavisam drīz es aiziešu uz Debesīm. Tu paliksi šeit, lai pasaule

uzzinātu Dieva gribu nodibināt Marijas Bezvainīgās Sirds

20 . Nevar teikt, ka Lūcijas “pareģojumi” bija “post eventum”. Manuskripti tika

uzrakstīti pirms notikumiem.

21 . Runājot par Fatimas dokumentu publikāciju, sastopamies ar „economia

silenti”, t. i., Dievišķo providenci, kas nosaka visu notiekošo.

130


godināšanu. Kad pienāks laiks par to runāt – neklusē. Stāsti visiem

par Dieva apsolītajām žēlastībām caur Marijas Bezvainīgās Sirds

pielūgšanu. Cilvēkiem jālūdz šīs žēlastības, jo Jēzus Sirds vēlas, lai

līdzās Viņam tiktu pielūgta arī Marijas Bezvainīgā Sirds. Saki

cilvēkiem, lai viņi lūdz Debesu Māti par mieru visā pasaulē, jo Dievs

to Viņai ir uzticējis. Kaut es varētu aizdedzināt citu sirdis ar to

mīlestības liesmu, kas deg manā sirdī uz Jēzus un Marijas Sirdīm!” 22

Kādu dienu man iedeva Jēzus Sirds bildīti, man likās, ka tā ir

skaista, taču kā nu kuram izdodas to attēlot. Es aiznesu to Žasintai.

“Vai tu gribi šo svētbildīti?”

Viņa paņēma to un apskatījusi, noteica:

“Cik neglīta! Nemaz neizskatās pēc Mūsu Kunga. Viņš taču ir

tik skaists! Nu nekas, vienalga es to gribētu paturēt sev, jo tomēr tas

ir Viņš!”

Šo bildīti viņa vienmēr nēsāja sev līdzi. Naktīs to turēja zem

spilvena līdz tā pilnīgi nodila. Bieži to skūpstīja, tā apliecinādama

savu mīlestību:

“Es skūpstu šo Sirdi, tāpēc, ka to mīlu vairāk par visu! Kā es

priecātos, ja man būtu arī Marijas Sirds bildīte! Vai tev tādas nav?

Es gribētu abas Sirdis kopā.”

Kādu citu dienu es viņai atnesu bildīti ar biķeri un hostiju. Viņa

paņēma to un sajūsmā iesaucās:

“Tas ir Apslēptais Jēzus! Es tik ļoti mīlu Viņu! Kaut es varētu

Viņu saņemt baznīcā. Vai Debesīs arī saņem Vissvētāko Sakramentu?

Ja tur arī, tad es iešu pie dievgalda katru dienu. Ja Eņģelis varētu

atnākt pie mani uz slimnīcu ar Sakramentu, cik es būtu priecīga!”

Dažreiz, atgriežoties no baznīcas, iegāju pie viņas. Tad viņa

man vienmēr uzdeva šo jautājumu: ”Vai tu saņēmi Svēto Komūniju?”

Ja mana atbilde bija apstiprinoša, Žasinta lūdza:

“Nāc man tuvāk, jo tavā sirdī ir Apslēptais Jēzus.”

Kādu dienu viņa man teica:

22 . Žasintas ieteikums izplatīt visā pasaulē veltīšanos Marijas Bezvainīgajai

Sirdij bija ļoti nozīmīgs. Arī Lūcijai vēlākos gados tas bija liels

pamudinājums.

131


“Nesaprotu, kā tas ir! Man ir tāda sajūta, ka Mūsu Kungs ir

manī iekšā. Es saprotu, ko Viņš man saka, lai gan es Viņu neredzu

un nedzirdu. Ir tik labi būt kopā ar Viņu!”

Kādu citu reizi viņa man teica:

“Paklausies, vai tu zini? Mūsu Kungs ir ļoti noskumis. Dievmāte

mums teica, ka nedrīkst Viņam darīt pāri, jo Viņš jau tik daudz ir

cietis, taču neviens neņem to vērā un turpina atkārtot tos pašus

grēkus!”

132

EPILOGS

Šeit, Jūsu Ekselence, ir uzrakstīts viss, ko es vēl varēju atcerēties

par Žasintu un ko es agrāk, liekas, nebiju rakstījusi. Savā stāstījumā

esmu centusies būt patiesa 23 . Kas attiecas uz manu izteiksmes veidu,

domāju, ka neesmu mainījusi vārdus, kā, piemēram, kad es rakstīju

par Dievmāti: dažreiz mēs teicām Dievmāte, citreiz – Kundze. Un

tagad vairs neatceros, kuru no attiecīgiem vārdiem kurā brīdī mēs

lietojām. Tāpat tas attiecas uz dažām citām detaļām, kurām nav

būtiskas nozīmes. Šo savu nelielo darbiņu es upurēju mūsu labajam

Dievam un Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Tas ir manas pazemīgās

pakļaušanās rezultāts tiem, kas, pēc manām domām, pārstāv Viņus

šeit virs zemes. Es lūdzu Viņus, lai šis darbs būtu par godu Dievam

un nestu augļus dvēseļu šķīstīšanā.

Tui, 31.08.1941.

23 . Lai pilnībā izprastu Lūcijas atmiņu stāstus, svarīgi saskatīt atšķirību starp

vārdu „jēgu” un „formulējumu”


C E T U R T A I S A T M I Ņ U S T Ā S T S

I e v a d s

Šis – visgarākais atmiņu, stāsts līdzīgi iepriekšējiem, ir tapis nevis

pēc Lūcijas iniciatīvas, bet pēc augstākstāvošo personu lūguma.

1941.gada 7.oktobrī, sagatavojušies nopietnai intervijai ar Lūciju,

Valensā do Miņo (Valenēa do Minho) ieradās Leirijas bīskaps un

Dr.Galamba. Viņi bija paņēmuši līdzi “Trešo atmiņu stāstu” un,

paskaidrojot, ko viņi vēl gribētu uzzināt, pasniedza Lūcijai bīskapa Dom

Hosē uzrakstītos oficiālos jautājumus. Viņi tik ļoti steidzināja Lūciju uz

rakstīšanu, ka pirmo rakstu Lūcijai izdevās nosūtīt bīskapam jau

5.novembrī. Otrais un pēdējais raksts tika pabeigts 8.decembrī.

Kas tad Lūcijai tika lūgts? Kāds bija izteicis vēlēšanos, lai viņa

nekavējoties pieraksta “visu”. Taču bīskaps tam nepiekrita: ”Nē, to es

no viņas neprasīšu...” Tomēr no Lūcijas tika prasīts pietiekami daudz.

1. Dr.Galamba bija sagatavojis vairākus jautājumus, uz kuriem

laika trūkuma dēļ bija jāatbild rakstiski.

2. Viņai bija jāuzraksta, ko viņa vēl atcerējās par Francisko, tāpat

kā bija centusies atcerēties visu par Žasintu.

3. Jāsniedz detalizētāks apraksts par Eņģeļa parādīšanos.

4. No jauna jāuzraksta par Dievmātes parādīšanos.

5. Vēlreiz jāatsauc atmiņā viss par Žasintu un jāuzraksta tas, kas

vēl līdz šim nebija uzrakstīts.

6. Jāuzraksta dziesmas, kuras viņi bija dziedājuši bērnībā.

7. Jāizlasa tēva Fonsekas sarakstītā grāmata un jāatzīmē visas

neprecizātes.

Šīs prasības Lūcijai nesagādāja nekādas grūtības. Tās tika izpildītas

sniedzot izsmeļošu, detalizētu aprakstu par katru punktu. Pabeidzot savu

rakstu darbu, viņa tiešām varēja apliecināt bīskapam: ”Jūsu Ekselence,

esmu pārliecināta, ka viss, kas Jūs interesēja, tagad ir uzrakstīts.”

Diezgan nelabprāt viņa atklāja Noslēpuma trešo daļu. Veids,

kā viņa sniedza šo aprakstu, nekādā ziņā neatšķiras no iepriekšējiem:

”... paklausībā un paļāvībā uz Dievu, kas darbojas manī. Es tiešām neesmu

nekas vairāk kā Viņa nožēlojams instruments, kuru Viņš vēlas izmantot.

Reiz pienāks laiks, Dievišķais Mākslinieks tāpat kā gleznotājs nolietotu

otu iemet ugunī, pazeminās mani līdz kapa pīšļiem, līdz mūžīgās Godības

dienai.”

133


1. Uzticībā un pazemībā

134

PROLOGS

J.M.J.

Jūsu Ekselence,

pēc pazemīgas lūgšanas pie Mūsu Kunga kājām tabernākula

priekšā un mūsu Debesu Mātes Marijas Bezvainīgās Sirds priekšā

es lūdzu žēlastību pasargāt mani no liekvārdības, lai nebūtu neviena

lieka vārda, neviena lieka burta, kas nekalpotu Viņu godam. Es

uzsāku šo darbu laimīga un mierīga, kā tie, kas ir pārliecināti par to,

ka visās lietās viņi pilda Dieva gribu.

Atdodot sevi pilnīgi Debesu Tēva rokās un novēlot sevi Marijas

Bezvainīgās Sirds aizstāvībai, Jūsu Ekselence, es atkal nosūtu Jums

sava paklausības koka augļus.

2. Smeļoties iedvesmu bēniņos

Pirms uzsākt rakstīt, es atvēru Jauno Derību, vienīgo grāmatu,

kuru paņēmu sev līdzi šajā mūsu bēniņu attālajā stūrī, kurā es

paslēpjos ik reizi, kad vēlos izvairīties no cilvēku acīm. Mans klēpis

ir mans galds un vecais čemodāns ir mans krēsls.

Kādam var ienākt prātā jautājums, kāpēc es nerakstu cellē.

Mūsu mīļais Kungs ir izvēlējies šo vietu kā vispiemērotāko, lai

gan mūsu mājā ir daudz brīvu ceļļu 1 . Pat mūsu kopienas atpūtas

istaba varētu būt piemērotāka Viņa plāna realizēšanai; taču dienā

tur rakstīt ir neērti un vakars ierodas ar miegainību. Es esmu

apmierināta un pateicīga Dievam par žēlastību, ka esmu piedzimusi

nabadzīga, un aiz mīlestības uz Viņu dzīvoju vēl lielākā nabadzībā

nekā agrāk.

Mīļais Dievs, tas varbūt nebūt nav tas, ar ko man būtu jāsāk.

Man jāatgriežas pie tā, ko Dievs gribēja pateikt, kad es atvēru

Jauno Derību.

1 . Lūcija raksta noviciāta mājas bēniņos Tui.


Sv.Pāvila vēstulē filipiešiem 2, 5-8 es izlasīju: “Lai tevī ir tas

pats prāts, kāds bija Jēzū Kristū, kas Dieva veidā būdams..., Sevi

iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu ... Viņš pazemojās, kļūdams

paklausīgs līdz nāvei.” Brīdi pārdomājusi rakstīto, izlasīju turpat

12. un 13. pantu: “...gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti.

Dievs darbojas jūsos, lai viss notiktu un piepildītos pēc Viņa labās

gribas.”

Nu, tad labi. Man nekas vairāk nav vajadzīgs: paklausībā un

paļāvībā uz Dievu, kas darbojas manī. Es tiešām neesmu nekas vairāk

kā nabaga nožēlojams instruments, kuru Viņš vēlas izmantot. Reiz

pienāks laiks, kad Dievišķais Mākslinieks tāpat kā gleznotājs nolietotu

otu iemet ugunī, pazeminās mani līdz kapa pīšļiem, līdz mūžīgās

Godības dienai. Un es ilgojos pēc šīs dienas, jo kaps visu neiznīcina,

tur sākas mūžīgās laimes un bezgalīgās mīlestības pasaule!²

3. Svētā Gara svaidījums

Jūsu Ekselence,

1941.gada 7.oktobrī Valensijā Dr.Galamba man uzdeva šādu

jautājumu:

“Māsa, kad jūs teicāt, ka grēku nožēlošana ir izdarīta tikai daļēji,

vai tā bija Jūsu griba, vai arī tas Jums tika pateikts priekšā?” Jūsu

Ekselence, es nekad neko nerunāju un nerakstu pati no sevis. Man ir

jāpateicas Dievam par Dievišķā Svētā Gara palīdzību, kuru es izjūtu

darbojamies manī, pasakot man, kas jāraksta vai jārunā. Ja dažreiz

manis pašas iztēle vai izpratne piedāvā kaut ko citu, es tūdaļ jūtu

dievišķā svaidījuma trūkumu un es pārtraucu savu darāmo līdz

brīdim, kad savas sirds dziļumos atkal jūtu, ko Dievs grib man

pateikt³. Bet kāpēc es Jums to visu stāstu? Es nezinu. Dievs vien

zina, kas iedvesmoja Jūsu Ekselenci pavēlēt man izstāstīt visu, neko

neslēpjot.

2 . Šis prologs liecina par Lūcijas izglītību, literāro gaumi un talantu.

3 . Lūcija nekad nevelējās teikt, ka viņa jutās “iedvesmota” šī vārda tiešajā

nozīmē.

135


1. Viņa garīgums

136

I.FRANCISKO RAKSTURS

Jūsu Ekselence, es sākšu savu rakstāmo ar to, ko par Francisko

Dievs vēlas atsaukt manā atmiņā. Ceru, ka Mūsu Kungs viņam

Debesīs darīs zināmu to, ko es šeit uz zemes par viņu rakstīšu, lai

viņš ar Jēzus un Marijas aizbildniecību šo tuvāko dienu laikā man

varētu palīdzēt.

Draudzība, kas mani saistīja ar Francisko, balstījās uz mūsu

radniecīgajām saitēm 4 . Pateicoties Debesu žēlastībām, kuras

saņēmām, tās mūs vēl vairāk satuvināja.

Pēc sava rakstura un iekšējām dotībām Francisko ļoti atšķīrās

no savas māsas Žasintas. Pretstatā viņai, Francisko nebija nedz

kaprīzs, nedz straujš. Gluži pretēji: kluss un pakļāvīgs.

Ja kādā no mūsu spēlēm viņš bija uzvarējis, bet kāds cits centās

to noliegt, bez jebkāda aizvainojuma viņš vienkārši noteica: ”Tu

domā, ka tu uzvarēji? Nu, lai tad ir! Man vienalga!”

Viņš neizrādīja nekādu interesi par dejām, kuras tik ļoti mīlēja

Žasinta. Kamēr citi dejoja viņam daudz labāk patika spēlēt flautu.

Spēlējoties ar mums, viņš izrādīja interesi, bet nebija daudz to, kuri

ar viņu gribēja spēlēties, jo viņš gandrīz vienmēr visiem zaudēja.

Jāatzīstas, ka es arī ne vienmēr biju pietiekoši iecietīga pret viņu,

tāpēc ka viņa miermīlīgā daba man krita uz nerviem. Dažreiz,

saņēmusi Francisko aiz piedurknes, nosēdināju viņu zemē vai uz

akmens un pavēlēju sēdēt mierīgi. Viņš mani arī paklausīja, it kā es

būtu kāda autoritāte. Pēc brīža tomēr iežēlojos pret viņu, paņēmu

viņu aiz rokas un aicināju sev līdzi, un viņš nāca, it kā nekas nebūtu

noticis. Ja kāds no bērniem ļoti vēlējās piesavināties kādu no viņa

lietām, viņš atbildēja: ”Lai ņem! Man tas nerūp.”

Atceros, kādu dienu viņš atnāca uz mūsu māju un priecīgs rādīja

man kabatlakatiņu ar Nazarē Dievmātes attēlu; viņam kabatlakatiņu

kāds bija viņam atvedis no okeāna krasta. Apkārt sapulcējās vesels

bērnu, lai to apjūsmotu. Atnestā dāvana ceļoja no rokas rokā un pēc

4 . Francisko bija Lūcijas brālēns no tēva puses.


pāris mirkļiem pazuda. Mēs to meklējām, bet uzreiz nevarējām atrast.

Nedaudz vēlāk es to atradu viena puišeļa bikšu kabatā un gribēju to

atņemt, bet tas ietiepās, ka arī viņam kāds tādu pašu dāvanu ir atvedis

no Nazarē. Mīļā miera labad Francisko piegāja pie viņa un teica:

”Lai paliek pie tevis! Man nav žēl.” Manuprāt, ja viņš būtu dzīvojis

ilgāk, tad viņa pārlieku lielais miermīlīgums būtu viņa lielākais

trūkums.

Kad es septiņu gadu vecumā sāku ganīt aitas, viņš tam

nepievērsa sevišķu vērību. Vakaros gan kopā ar māšeli sagaidīja

mani no ganībām, bet ne aiz draudzības pret mani, vienkārši, lai

izpatiktu Žasintai. Tiklīdz Žasinta sadzirdēja ieskanamies aitu

zvaniņus, tā tūlīt viņa skrēja man pretī, bet Francisko palika sēžot

uz mājas sliekšņa. Pēc tam gan viņš mēdza pievienoties mums, kad

mēs spēlējāmies uz vecā šķūņa grīdas un gaidījām, kad Dievmāte un

Eņģeļi iedegs savas “lampiņas”. Kopā ar mums skaitīja zvaigznes,

bet nekas viņu tā neiepriecināja kā saullēkti un saulrieti. Katru reizi,

kad skatam bija izdzisis pēdējais saules stars, viņš sāka meklēt debesīs

pirmo iedegušos “lampiņu”.

“Neviena lampiņa nav tik skaista kā Mūsu Kunga lampiņa,”

viņš mēdza teikt Žasintai, kurai labāk patika Dievmātes lampiņa, jo

pēc viņas domām uz to varēja raudzīties brīvi, bez sāpēm acīs.

Aizgrābtībā viņš vēroja saules staru rotaļu apkārtējo ciematu māju

logos vai ūdens lāsēs, kas spīguļoja uz koku lapām kā tūkstošiem

zvaigžņu. Viņš uzskatīja, ka tās ir daudz skaistākas nekā Eņģeļu

lampiņas.

Viņa neatlaidīgie lūgumi mātei, lai atļauj iet ganos, tika izteikti

galvenokārt tāpēc, lai izpatiktu Žasintai, jo viņai savukārt labāk

patika būt kopā ar Francisko nekā ar vecāko brāli Žanu. Kādu dienu,

kārtējo reizi saņēmis noraidījumu, Francisko paskaidroja: “Bet,

māmiņ, tas ir tikai Žasintas dēļ, viņa ir tā, kas neliek man mieru,

man jau vienalga.” To pašu viņš apstiprināja vēl kādu citu reizi.

Kādu dienu viena no manām draudzenēm aicināja mani sev līdz, jo

viņai bija labākas ganības. Tajā dienā debesis bija apmākušās, un es

aizgāju pie tantes, lai pajautātu, kas ies ganīt – Francisko ar Žasintu

vai Žans. Ja tas būtu Žans, tad es labāk ganītu kopā ar draudzeni.

Tante jau bija nolēmusi, ka ganos jāiet Žanam, jo likās, ka drīz līs,

137


taču Francisko kārtējo reizi atkal lūdzās, lai atļauj viņiem doties uz

ganībām. Kārtējo reizi saņēmis stingru un noteiktu “nē”, viņš teica:

”Man jau vienalga, tikai Žasinta būs bēdīga.”

2. Dabas dotumi

Kad mēs bijām kalnos, Francisko mēdza uzrāpties uz kādas no

visaugstākajām klintīm un tur dziedāt vai spēlēt flautu. Pat ja mēs

ar viņa mazo māsiņu rīkojām skriešanās sacīkstes, viņš palika augšā,

turpinādams muzicēt. Viena no dziesmām, kuru viņš visbiežāk

dziedāja bija šī:

138

Es mīlu Dievu debesīs,

Mīlu Viņu arī uz zemes,

Mīlu ziedus pļavās,

Mīlu aitas kalnos.

Es, nabaga ganu meita,

Lūdzu vienmēr Mariju,

Ganāmpulka vidū,

Zem pēcpusdienas saules.

Kopā ar saviem jēriem

Es mācos lēkāt un diet,

Es esmu kalnu prieks

Un ieleju lilija.

Kad mēs viņu aicinājām spēlēties, viņš mums vienmēr

piebiedrojās, bet bez īpašas sajūsmas: ”Es nākšu, bet zinu, ka es

atkal palikšu zaudētājos.” Spēles, kuras mums visvairāk patika un

likās visuzjautrinošākās, bija šādas: akmentiņi, ķīlu izpirkšana,

pogas, trāpīt mērķī, ķegļi un kārtis. No kāršu spēlēm mums patika

“biska”, kur vajadzēja atvērt kārtis: karaļus, dāmas, kalpus,

septiņniekus un tā tālāk. Mums bija divi kāršu komplekti: viens bija

mans un otrs – viņu. Francisko patika spēlēt kārtis un vislabāk

“bisku”.


3. Francisko redz Eņģeli

Eņģeļa parādīšanās laikā, pārdabiskā spēka pārņemts, viņš

nometās ceļos tāpat kā viņa mazā māsiņa un es, taču Eņģeļa lūgšanu

viņš iemācījās no mums, jo kā vēlāk Francisko paskaidroja, viņš no

Eņģeļa teiktā neko nebija dzirdējis.

Kamēr mēs nometušās ceļos un noliekušas galvu pie zemes vēl

atkārtojām Eņģeļa lūgšanu, Francisko jau bija paspējis mainīt šo

pozu un apsēsties. Vēlāk viņš skaidroja: ”Es nevaru tā tik ilgi notupēt,

kā jūs. Man mugura sāk tik stipri sāpēt, es to nevaru izturēt.”

Pēc otrās Eņģeļa parādīšanās, kas notika pie akas, viņš nedaudz

nogaidījis, jautāja:

“Jūs sarunājāties ar Eņģeli? Ko viņš jums teica?”

“Vai tad tu to nedzirdēji?”

“Nē. Es tikai redzēju, ka viņš runā ar jums. Es dzirdēju to, ko

jūs teicāt, bet to, ko viņš teica jums, es nedzirdēju.”

Pārdabiskās sajūtas pārņemta arī kādu laiku pēc Eņģeļa

nozušanas, es lūdzu, lai viņš pajautā par to man vai Žasintai nākamajā

dienā.

“Žasinta, pastāsti, ko Eņģelis teica?”

“Rīt, šodien es par to nevaru runāt.”

Ierodoties pie manis nākamajā rītā, viņš jautāja:

“Vai tu labi gulēji? Es visu nakti domāju par Eņģeli – ko viņš

varēja teikt?”

Es, protams, viņam pastāstīju, ko Eņģelis bija teicis pirmo un

arī otro reizi. Man likās, ka viņš tomēr nesaprata, ko šie vārdi nozīmē,

jo viņš jautāja:

“Kas ir Visaugstākais? Ko nozīmē „Jēzus un Marijas Sirds

dzirdēs jūsu lūgšanas…?...”

Saņēmis atbildi, kādu brīdi palika domās iegrimis, tad atkal uzde-

va nākamo jautājumu. Atteicu, lai pagaida līdz nākošai dienai. Tajā

brīdī nevarēju runāt, jo biju aizņemta ar citām lietām. Viņš pacietīgi

gaidīja un nākamajā dienā atgādināja par nesaņemto atbildi. Žasinta

iebilda: ”Klausi! Mums vispār nevajadzētu daudz runāt par to.”

Runājot par Eņģeli, mūs vienmēr pārņēma neparasta sajūta.

139


“Es nevaru paskaidrot, kā es jūtos,” atzinās Žasinta. “Es nespēju

vairs runāt, dziedāt, spēlēties. Man nav spēka neko darīt.”

“Tāpat ir arī ar mani,” piebilda Francisko, ”bet tas nekas. Eņģelis

ir tik skaists. Labāk domāsim par viņu.”

Eņģeļa trešā apciemojuma laikā viņa pārdabiskā klātbūtne bija

vēl intensīvāka. Pat Francisko vairākas dienas nevarēja parunāt.

Vēlāk viņš teica:

“Es ļoti gribēju redzēt Eņģeli, bet sliktākais bija tas, ka pēc tam

mēs neko nebijām spējīgi darīt. Es pat nevarēju paiet. Nesapratu,

kas ar mani notiek.”

Neraugoties uz šo neparasto sajūtu, pēc Eņģeļa trešā

apmeklējuma Francisko bija pirmais, kas attapās, ka ir jau vēls, sāk

tumst un laiks ganāmpulku dzīt mājās. Pēc dažām dienām, kad mēs

jau bijām atguvušies no piedzīvotā, Francisko jautāja:

“Eņģelis tev deva Svēto Komūniju, bet kas bija tas, ko viņš

deva man un Žasintai?”

“Tā arī bija Svētā Komūnija,” ar sajūsmu noteica Žasinta. ”Vai

tad tu neredzēji, ka no Hostijas pilēja Asinis?”

“Es sajutu, ka Dievs ir manī, bet nesapratu, kā?”

Tad, nometušies uz ceļiem, viņš un mazā māsiņa ilgi, ilgi

vairākas reizes atkārtoja Eņģeļa iemācīto lūgšanu: ”Vissvētākā

Trīsvienība ...”

Tā pārdabiskā sajūta lēni un pamazām izzuda. Kad tuvojās

13.maijs, mēs jau spēlējāmies tikpat brīvi un atraisīti kā agrāk.

4. Iespaidi par Dievmātes pirmo parādīšanos

Dievmātes parādīšanās atkal mūs iemeta pārdabisku notikumu

atmosfērā, bet šoreiz nedaudz maigāk. Salīdzinājumā ar iepriekšējām

reizēm, kad Dievišķās Klātbūtnes iespaidā jutāmies fiziski bezspēcīgi,

šoreiz mēs jutāmies pacilāti, pilni prieka un līksmības, kas atšķirībā

no iepriekšējās pieredzes netraucēja mums stāstīt par piedzīvoto.

Lai gan, runājot par gaismu, kas izstaroja no Dievmātes rokām, kad

viņa pavērsa pret mums savas plaukstas, jutām iekšēju impulsu

klusēt.

140


Francisko mēs pastāstījām visu, ko Dievmāte bija teikusi. Viņš

bija ļoti laimīgs dzirdot solījumu par viņa uzņemšanu Debesīs.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, iesaucās: ”Mīļā Dievmāmiņ! Es lūgšos

Rožukroņus, cik vien tu vēlēsies!” Kopš šī brīža viņš ļoti bieži mēdza

mūs pamest, teica, ka ejot pastaigāties. Ja mēs saucām un jautājām,

ko viņš dara, tad paceltā rokā parādīja savu Rožukroni. Ja aicinājām

spēlēties un Rožukroni lūgties kopā ar mums, tad saņēmām atbildi:

“Es lūgšos ar arī jums, bet vai tad jūs neatceraties Dievmātes

teikto, ka man pašam ļoti bieži jālūdz Rožukronis.”

Reiz ganībās viņš man pavēstīja: ”Man patika Eņģelis un vēl

vairāk Dievmāte. Taču visvairāk man patika Mūsu Kungs, kad mēs

Viņu redzējām tajā gaismā, kas izstaroja no Dievmātes rokām un

ieplūda mūsu sirdīs. Es tik ļoti mīlu Dievu! Bet Viņš ir tik ļoti

noskumis grēcinieku dēļ! Mēs nedrīkstam vairs grēkot, ne vienu pašu

grēku.”

Jau otrajā aprakstā par Žasintu minēju Francisko pastāstīto, ka

viņa bija pārkāpusi mūsu norunu par klusēšanu. Arī Francisko bija

vienās domās ar mani par Noslēpuma neizpaušanu, tāpēc bēdīgi

piebilda: ”Man žēl, taču, kad māte jautāja man, es atbildēju, ka tā ir

taisnība. Es taču nedrīkstēju melot.”

Jāsaka, laiku pa laikam viņš mēdza skaļi domāt: ”Dievmāte

teica, ka mums būs daudz jācieš. Es nebaidos no tā. Es pacietīšu

visu, ko Viņa vēlēsies. Galvenais, es gribu nokļūt Debesīs!”

Kādu dienu, redzēdams manas ciešanas pārmetumu dēļ, kurus

es saņēmu gan mājās, gan ārpus tās, Francisko mēģināja mani

mierināt šādiem vārdiem:

“Neuztraucies! Dievmāte mūs taču brīdināja, ka mums būs

daudz jācieš, lai izpirktu grēkus, ar kuriem tiek aizvainots Mūsu

Kungs un Marijas Bezvainīgā Sirdis. Viņi ir tik noskumuši! Ja mēs

ar savām ciešanām varētu Viņus mierināt, cik laimīgi tad justos!”

Pāris dienās pēc Dievmātes parādīšanās, viņš uzkāpa kalna galā

un pavēlēja mums: “Nenāciet šeit, es gribu palikt viens.”

“Labi,” atbildēju un kopā ar Žasintu, ķerdamas taurenīšus,

devāmies prom. Mēs tos ķērām, lai pēc tam palaistu vaļā. To mēs

bijām izdomājušas kā vienu no upurēšanas veidiem. Kad bija pienācis

pusdienlaiks saucām:

141


“Francisko, vai nevēlies nākt pusdienās?”

“Nē, ēdiet vien.”

“Un Rožukronis?”

“To, jā, tikai vēlāk.”

Kad aizgāju viņu atkal pasaukt, viņš mūs aicināja:

“Nāciet šurp, lūgsimies kopā šeit.”

Mēs uzkāpām kalna galā, tomēr mums visiem trijiem te

nepietika vietas, lai nomesties ceļos un skaitīt Rožukroni.

“Ko tad tu te darīji visu šo laiku” jautāju.

“Es domāju par Dievu. Viņš ir tik ļoti apbēdināts to daudzo

ļaužu grēku dēļ! Kaut es varētu Viņu iepriecināt!” 5

Kādu dienu mēs dziedājām par kalnu skaistumu un prieku.

142

Ah! tra lala la

Tra lala la

La la la!

Šajā pasaulē visi dzied,

Bet kas dzied labāk par mani?

Ganu meita kalnos

Vai kalpone mazgājoties strautā!

Šeit ir priecīga cigļu čiepstoņa,

Kas modina mani no rīta,

Un līdz ar saullēktu arī

Kazenājs mostas ar dziesmu.

Pūce kliedz naktī,

Lai nobaidītu mani.

Mēness gaismā dzied meitene,

Priecīgi tīrīdama kukurūzu.

5 . Par Francisko var teikt, ka viņam bija lielas dabas dotas kontemplācijas

spējas.


Lakstīgala pļavā

Dzied cauru dienu,

Balodis dūdo mežā,

Pat rati čīkstot dzied savu dziesmu!

Kalni ir klintīm klāts dārzs

Smaidošs visā dienas garumā,

Rasas pilieni mirdz,

Starojot visā nogāzē!

Mēs to nodziedājām vienu reizi un gribējām atkārtot, bet

Francisko mūs pārtrauca: ”Vairāk nedziedāsim. Kopš es redzēju

Eņģeli un Dievmāti, dziedāšana mani vairs neinteresē.”

5. Dievmātes otrās parādīšanās ietekme

1917.gada 13.jūnijā – Dievmātes otrās parādīšanās laikā – uz

Francisko ļoti lielu iespaidu atstāja gaisma, par kuru es jau rakstīju

otrajā atmiņu stāstā. Šī gaisma izstaroja no Dievmātes rokām tajā

brīdī, kad Viņa teica: ”Mana Bezvainīgā Sirds būs jūsu patvērums

un ceļš, kas vedīs jūs pie Dieva.” Šo vārdu nozīmi tajā mirklī viņš

nevarēja saprast, jo nedzirdēja šos vārdus, tāpēc vēlāk jautāja:

“Kāpēc Dievmātes rokās bija Sirds, kas izstaroja Gaismu pār

visu pasauli? Kas ir Dievs? Tu un Dievmāte atradāties Gaismas

staros, kas nāca no augšas uz zemi, bet es ar Žasintu atrados Gaismā,

kas pacēlās pretim Debesīm!”

“Tāpēc ka tu un Žasinta drīz dosieties uz Debesīm,” es atbildēju,

“bet man kopā ar Marijas Bezvainīgo Sirdi būs jāpaliek uz zemes

kādu laiku ilgāk.”

“Cik gadus tev vēl būs šeit jāpaliek?” viņš jautāja.

“Nezinu. Diezgan daudz.”

“Vai to teica Dievmāte?”

“Jā, es to redzēju gaismas staros, kas ieplūda manā sirdī.”

To pašu apstiprināja Žasinta: ”Tieši tā! Es arī to tā redzēju!”

Šad tad Francisko pauda prieku, kas mīta viņā un arī cilvēkos:

143


“Tie cilvēki tik ļoti priecājas, kad dzird mūsu stāstu par Dievmāti

un Viņas vēlēšanos, lai viņi lūgtos Rožukroni un lai tu iemācītos

lasīt. Viņi būtu vēl priecīgāki, ja zinātu, ko Viņa mums ir parādījusi

Dievā un Savā Bezvainīgajā Sirdī tajā lielajā Gaismā! Bet tas ir

mūsu Noslēpums, par to mēs nedrīkstam runāt. Labāk būtu, ja

neviens to nezinātu.”

Pēc mūsu tikšanās ar Dievmāti otro reizi saņēmām vēl vairāk

jautājumu nekā iepriekš. Vai Dievmāte ir teikusi vēl kaut ko?

Atbildējām apstiprinoši: ”Jā, Viņa runāja, bet tas ir Noslēpums.”

Uz jautājumu, kāpēc tas ir Noslēpums, mēs tikai paraustījām plecus

un, noliekuši galvas, klusējām. Bet pēc 13.jūlija mūsu atbilde bija

šāda: ”Dievmāte mums lika nevienam to nestāstīt.”

6. Francisko palīdz Lūcijai saglabāt drosmi

Šī mēneša laikā ievērojami palielinājās ziņkārīgo cilvēku skaits

un līdz ar to arī jautājumu daudzums un kritiskās piezīmes. Francisko

to ļoti pārdzīvoja un sūdzējās mazajai māsiņai:

“Nu, padomā tikai! Ja tu būtu klusējusi, neviens neko nezinātu!

Mēs jau varētu teikt, ka neko neredzējām, un būtu miers, taču

nedrīkstam melot! Nedrīkstam to darīt!”

Pamanījis manas šaubas un neziņu, viņš apraudājās:

“Kā tu vari domāt, ka tas ir no sātana? Vai tad tu neredzēji

Dievmāti un Dievu tajā lielajā Gaismā? Kā gan mēs varam iet uz

turieni bez tevis, ja tā esi tu, kas sarunājas ar Dievmāti?”

13. jūnija priekšvakarā viņš atnāca, pasauca mani un mēs

aizgājām uz mūsu saimniecības māju.

“Paklau, vai tiešām tu domā rīt nenākt?”

“Neiešu. Es jau tev teicu, ka es uz turieni vairs neiešu.”

“Kāds kauns! Kāpēc tu tagad esi mainījusi savas domas? Vai

tad tu nesaproti, ka tas nevar būt sātans! Dievs jau tā ir tik noskumis

daudzo grēku dēļ un tagad, ja tu nenāksi, Viņš vēl vairāk noskums!

Nāc taču, apsoli, ka nāksi!”

“Es jau teicu. Neiešu. Neprasi man,” un, strauji pagriezusies,

devos projām.

144


Dažas dienas vēlāk viņš man teica: ”Zini, es visu nakti negulēju.

Visu laiku raudāju un lūdzos, lai Dievmāte liek tev nākt mums līdzi.”

7. Iespaidi par Dievmātes trešo parādīšanos

Man likās, ka Dievmātes trešās parādīšanās laikā elles redzējums

bija atstājis mazāku iespaidu uz Francisko nekā uz mani un Žasintu,

lai gan, protams, tas bija nenoliedzams. Visdziļāko iespaidu uz viņu

atstāja Dieva un Svētās Trīsvienības redzējums un tā vārdos

neizsakāmā Gaisma, kas caurstrāvoja mūsu dvēseles līdz pašiem

dziļumiem. Pēc tam viņš teica:

“Mēs bijām it kā ugunī tajā Gaismā, kas ir Dievs, bet nesadegām!

Kas ir Dievs? ... Neiespējami to izteikt vārdos. Tik tiešām, tas ir

kaut kas tāds, ko nav iespējams paskaidrot! Bet, ak, vai, cik bēdīgs

Viņš izskatās! Kaut es varētu Viņu kaut kā mierināt! ...”

Kādu dienu viņš jautāja, vai Dievmāte lika mums lūgties par

grēciniekiem. Atbildēju, ka ne. Kamēr cilvēki izjautāja Žasintu, viņš

pasauca mani sāņus:

“Tu tikko sameloji! Kā tu vari teikt, ka Dievmāte nelika mums

lūgties par grēciniekiem! Vai tad Viņa nelūdza mūs lūgties par

grēciniekiem?”

“Par grēciniekiem, ne! Viņa teica, lai mēs lūdzamies par mieru

pasaulē, lai karš ātrāk beigtos. Kas attiecas uz grēciniekiem, Viņa

teica, ka mums jānes upuri.“

“Ak, jā, pareizi. Es jau sāku domāt, ka tu melo.”

8. Francisko cietumā

Es jau agrāk rakstīju, ka Francisko veselu dienu bija raudājis

un lūdzies, iespējams, pat vairāk nekā es, kad tēvs bija saņēmis

paziņojumu, kurā bija teikts, ka man jāierodas Vila Novā de Ourem 6 .

Cietumā Francisko centās būt drosmīgs un uzmundrināja Žasintu,

6 . 11.augustā Lūciju tēvs aizveda pie prefekta. Žasintas un Francisko tēvs

atteicās vest bērnus uz turieni.

145


kad viņa skuma pēc mājām. Lūdzoties Rožukroni, viņš ievēroja, ka

viens ieslodzītais arī lūdzās nometies uz ceļiem, bet galvā tam bija

cepure. Francisko pienāca klāt un pamācīja: ”Ja tu gribi lūgties, tad

tev jānoņem cepure.” Tai pašā mirklī cietumnieks noņēma cepuri un

Francisko to nolika uz sola blakus savējai.

Žasintas nopratināšanas laikā viņš ar prieku man paziņoja: ”Ja

viņi mūs nogalinās, mēs drīz būsim Debesīs! Cik brīnišķīgi! Nekas

cits mani vairs neinteresē!” Pēc neilga klusuma brīža piebilda: ”Dod

Dievs, lai Žasinta nebaidītos, jānoskaita „Esi sveicināta…” par viņu,

un, noņēmis cepuri, sāka lūgties. Cietuma uzraugs, ieraugot viņu,

jautāja:

“Ko tu tur runā?”

“Es lūdzos „Esi sveicināta, Marija…”, lai Žasintai nebūtu bail.”

Uzraugs ar dīvainu žestu nodemonstrēja savu nepatiku un atstāja

viņā mierā.

Kādu dienu pēc atgriešanās no Vilas Novas de Ourem, sev apkārt

jutām kaut ko pārdabisku. Sapratām, ka tā varētu būt kāda vēsts no

Debesīm. Francisko uztraucās, ka viņa māsiņa bija palikusi mājās.

“Cik žēl, ka Žasintas nav klāt!” viņš iesaucās un lūdza savu

brāli steidzīgi doties uz mājām un pateikt Žasintai, lai viņa skriešus

dodas uz ganībām.

“Žasinta būs ļoti bēdīga, ja nepaspēs,” viņš piebilda.

Pēc Dievmātes parādīšanās Žasinta vēlējās palikt šajā vietā visu

pēcpusdienu, taču Francisko iebilda: ”Nē! Tev jāiet atpakaļ uz mājām,

jo māmiņa tev šodien neļāva iet ganos.” Un, lai māšele neapvainotos,

pavadīja viņu uz mājām.

Atrodoties cietumā, jutām, ka tuvojas pusdienlaiks un sapratām,

ka mums neļaus iet uz Kovu da Iria. Francisko ienāca prātā: ”Varbūt

Dievmāte atnāks uz šejieni un parādīsies šeit.” Nākamajā dienā viņš

nespēja apslēpt savu sašutumu un raudādams sūdzējās: ”Dievmāte

droši vien bija ļoti noskumusi, ka mēs nebijām Kovā da Iria, un

Viņa vairs neparādīsies! Es tik ļoti vēl gribētu Viņu redzēt!”

Cietumā Žasinta ļoti raudāja, jo viņa tik ļoti ilgojās pēc mammas

un ģimenes. Tāpēc brālītis mēģināja māsiņu mierināt: ”Pat ja mēs

nekad vairs nesatiktu māmiņu, būsim pacietīgi! Mēs varam to upurēt

par grēcinieku atgriešanos. Visļaunākais būtu, ja Dievmāte nekad

146


vairs neatnāktu! Tas mani visvairāk sāpinātu. Bet arī to es upurētu

par grēciniekiem.”

“Pasaki man, vai Dievmāte nekad vairs neatnāks un mums

neparādīsies?” viņš jautāja.

“Nezinu, domāju, ka atnāks,” atbildēju.

“Es tik ļoti ilgojos pēc Viņas!”

Tāpēc Dievmātes parādīšanās Valiņjos sagādāja viņam

divkāršu prieku, jo viņš tik ļoti bija pārdzīvojis domādams, ka

Dievmāte nekad vairs neatnāks. Vēlāk viņš man teica:

“Trīspadsmitajā datumā Dievmāte neatnāca uz prefekta māju,

tāpēc, ka viņš ir slikts cilvēks.”

9. Dievmātes parādīšanās 1917.gada 13.oktobrī

Pēc 13.septembra, kad es Francisko pateicu, ka oktobrī atnāks

arī Mūsu Kungs, viņš aiz laimes nezināja kur likties. “Cik brīnišķīgi!

Es Viņu redzēju tikai divas reizes un es Viņu tik ļoti mīlu!” 7 Vēlāk

laiku pa laikam viņš jautāja:

“Vai vēl daudz dienu palicis līdz 13.oktobrim? Nevaru sagaidīt

to dienu, kad atkal varēs redzēt Mūsu Kungu.” Un pēc mirkļa

piebilda:

“Kā tu domā? Vai Viņš joprojām būs noskumis? Man tik ļoti

sāp sirds, redzot Viņu noskumušu! Es Viņam upurēju visu, ko tik

vien spēju. Dažreiz es pat nebēgu no tiem iztaujātājiem, lai tas arī

būtu viens no maniem upuris – sniegt atbildes uz uzdotajiem

jautājumiem.”

Pēc 13.oktobra Francisko man teica:

“Esmu priecīgs, ka redzēju Mūsu Kungu, bet es biju vēl

priecīgāks, kad redzēju viņu tajā Gaismā, kurā arī mēs bijām. Nav

vairs ilgi jāgaida, kad Viņš paņems mani pie Sevis. Tad es varēšu

raudzīties uz Viņu mūžīgi.”

Kādu dienu es viņam jautāju:

“Kad tev uzdod jautājumus, kāpēc to noliec galvu un neatbildi?”

7 . Viņš runā par Dievmātes parādīšanos jūnijā un jūlijā. Viņi redzēja Mūsu

Kungu neparastā gaismā, kas izstaroja no Dievmātes.

147


”Tāpēc, ka es gribu, lai tu un Žasinta atbildētu. Es taču neko

nedzirdēju. Es varu pastāstīt tikai to, ko redzēju. Un ja nu es pastāstu

kaut ko tādu, ko nedrīkst stāstīt?”

Šad un tad viņš mēdza nozust, mums neko neteikdams. Kad

pietrūka viņa sabiedrības, saucām un meklējām. Parasti viņš atsaucās

no savas slēptuves. Tas varēja būt vai nu kāds mūris vai krūms, vai

kadiķu pudurs, kur viņš, ceļos nometies, lūdzās.

“Kāpēc tu mums neteici, ka tu te lūgsies, mēs arī varējām nākt

tev līdzi?”

“Tāpēc, ka es gribu lūgties vienatnē.”

Manās piezīmēs par grāmatu “Žasinta” es jau aprakstīju to,

kas notika uz zemes gabala, ko pazīst ar nosaukumu Varzea. Tāpēc

šeit to neatkārtošu.

Reiz pa ceļam uz mājām gājām garām manas krustmātes mājai.

Viņa tikko kā bija pagatavojusi medalu, un pasauca mūs, lai ar to

pacienātu. Kad ienācām iekšā, Francisko bija pirmais, kam krustmāte

piedāvāja dzērienu. Viņš paņēma glāzi un pasniedza to Žasintai, lai

mēs abas varētu padzerties pirmās. Tad viņš pēkšņi nozuda.

“Kur ir Francisko?” jautāja krustmāte.

“Nezinu. Viņš taču tikko šeit bija.”

Un tā, abas ar Žasintu, pateikušās par cienastu, devāmies viņu

meklēt. Mums nebija nekādu šaubu, ka viņš varētu sēdēt koku ēnā

pie akas, par kuru tik daudz jau esmu rakstījusi.

“Francisko, tu neizdzēri savu glāzi! Krustmāte tevi sauca un

sauca, bet tu – kā akā iekritis!”

“Kad paņēmu glāzi, man ienāca prātā, ka varētu no dzēriena

atteikties, lai tas būtu mans upuris par labu Mūsu Kungam. Kamēr

jūs abas dzērāt, es atskrēju šurp.”

10. Mūsu joku stāsti un dziesmas

Starp mūsu un Francisko māju atradās mana krusttēva Anastasio

māja. Viņš bija precējies ar gados vecāku sievieti, kuru Dievs nebija

aplaimojis ar bērniem. Viņiem piederēja zeme un viņi bija pietiekami

turīgi, tāpēc pašiem nebija vajadzības strādāt. Mans tēvs bija viņu

fermas pārvaldnieks, uz viņu gūlās visa atbildība par dienas

148


strādniekiem. Būdami pateicīgi par tēva prasmi veiksmīgi organizēt

darbu, viņi ļoti laipni izturējās pret mani. Sevišķi krusttēva sieva,

kuru es saucu par krustmāti Terēzi, vienmēr priecājās, mani ieraugot.

Ja aizgāju pie viņiem paciemoties, tad man bija jāpaliek arī pa nakti,

jo viņi nevarēja iztikt bez sava “mīļumiņa”, – tā viņi bija ieraduši

mani saukt.

Svētku reizēs krustmātei lielu prieku sagādāja manis ietērpšana

skaistās drānās. Man ap kaklu viņa aplika savu zelta kaklarotu,

ausīs iekāra auskarus, kas karājās man līdz pleciem, un galvā uzlika

skaistu cepurīti ar košām dažādu krāsu spalvām un zeltītām pērlītēm.

Svētkos neviens cits bērns nebija tik skaisti ģērbts kā es; par to sevišķi

lepojās manas māsas un krustmāte. Tādās reizēs man parasti apkārt

pulcējās bērni, kas vēlējās tuvāk apskatīt gan manu tērpu, gan manas

rotas. Visi priecājās par mani, izņemot bārenīti, kuru krustmāte Terēze

bija pieņēmusi pie sevis pēc meitenes mātes nāves. Viņa liekas

baidījās, ka es varētu dabūt daļu mantojuma, kas tiešam arī būtu

noticis, ja Mūsu Kungs nebūtu man piedāvājis labāku mantojumu.

Kad ziņas par Dievmātes parādīšanos sāka iet plašumā, mans

krusttēvs par to neizrādīja nekādu interesi, arī krustmātes nostāja

pret to bija tāda pati. Savu nepatiku viņa neslēpa, dēvējot to par

“izgudrojumu”. Tāpēc nolēmu viņus tik bieži vairs neapciemot. Toties

manā vietā tur sāka pulcēties citi bērni, kas izklaidēja manu krustmāti

ar dziesmām un dejām. Par to viņi visi tika cienāti ar žāvētām vīģēm,

riekstiem, mandelēm, kastaņiem, augļiem un citiem gardumiem.

Kādu svētdienas pēcpusdienu, kad mēs ar Francisko un Žasintu,

gājām garām viņu mājai, krustmāte iznāca laukā un sauca: ”Mani

mīļie, nāciet, nāciet iekšā! Jūs tik sen neesat pie mums bijuši!” Tiklīdz

bijām pārkāpuši mājas slieksni krustmāte atkal mūs aplaimoja ar

savu bezgalīgo laipnību. Citi bērni, laikam nojautuši, ka mēs šeit

ciemojamies, arī ieradās. Mana krustmāte bija bezgala priecīga,

redzot tik daudz bērnu savā mājā pēc tik ilga laika. Viņa cienāja

mūs uz nebēdu un lūdza nodziedāt kādu dziesmiņu un padejot.

“Kādu tad lai dziedam?” jautājām.

Krustmāte izvēlējās “Apsveikumu bez ilūzijām”. Tā bija dziesma

gan zēniem, gan meitenēm.

149


150

I.

Tu esi saule debesīs,

Neslēp savus starus!

Tie ir pavasara smaidi,

Nepārvērt tos nopūtās!

Sveiciens meitenei

Smaržīgai kā rasains rīts,

Smaidošai un gaidošai

Nākošā rīta maigumu.

Šis gads ir bagāts ziediem,

Ar augļiem un ar labumiem!

Lai gads, kas tikai sākas

Tev cerībām ir bagāts!

Šīs cerības ir mūsu dāvanas

Un sirsnīgākie vēlējumi!

Liec tos virs savas galvas,

Kā krāšņākos no vainagiem.

Ja pagātne bij. skaista,

Būs skaista arī nākotne!

Sveicieni par gadu pagājušos

Un par nākošo vēl klāt!

Šīs dzīves jautrās viesībās,

Brīnišķīgais Atlantijas zieds,

Dārznieke un ziedu tirgi

Tiek slavināti skaistā dziesmā.

Sirds ilgojas pēc ziediem

Kas tavā dzimtā zemē zied,

Jo tava māja un tās mīļie

Tev sirdij prieku nes!


II.

Vai ir labi, cēlais kungs,

Redzot vētru tuvojamies,

Kad Berlenga un Karvoeiro

Izdzēš bāku ugunis?

Jūra dusmojas patiesi:

Nebeidzamais viļņu klāsts!

Katru nakti gaudojošā

Ūdens kapā iekrīt kāds.

Drūmās smilšu klintis Papoa 8 ,

Estelas un Fariļoes!

Kādas traģēdijas atbalsojas,

Putojošiem viļņiem sašķīstot!

Katrs rifs, kas paslēpts viļņos,

Skumjas nāves vēstnesis!

Katrs vilnis izdzied sāpes,

Arī krusts pār vraku likts!

Ak, kur tava nežēlība,

Izdzēst gaismu dzīvībai.

Rādi ceļu tumšā naktī,

Vadi laivas krastmalā.

III.

Es vairs neraudu,

Kad runāju par atvadīšanos,

Mana vilcināšanās bij tikai mirklis,

Mans zaudējums ilgs visu mūžu.

8 . Bīstamas klintis Atlantijas okeāna krastā Portugālē.

151


152

Ej un saki debesīm, lai apstājas,

Žēlastību bezgalīgā straume,

Ziedi vīst un novīst ātri,

Rūpēties par tiem nav vērts.

Ej, es esmu skumju pārņemta,

Mana svētnīca ir skumjās,

Augstu augšā svētā nama tornī

Bronzas zvani nāvei dziesmu dzied.

Bet tu atstāj mani skumjās māktu

Pelēkā un drūmā kapsētā,

Tik uz melnā kapakmeņa

Savas vaimanas es lieku.

Dārzs, kas šodien ir tik pamests,

Reiz bij priecīgs un vilinošs,

Netrūka tam aprūpes nekādas,

taču dārznieka vairs nav.

Ticu apsolītai Providencei,

Maigumam un glāstiem, kas vēl nāks!

Katram cerība šī dota,

Dzimto ligzdu pametot!

(Portugāļu valodā teksts ir ar atskaņām. Šeit ievietoti parindeņi.)

11. Francisko – mazais morālists

Sieviete, kas dzīvoja kaimiņos, sadzirdējusi mūs dziedam,

pievienojās mums un beigās lūdza atkal visu atkārtot. Francisko,

pienācis man klāt, pačukstēja: ”Labāk vairāk nedziedāsim. Mūsu

Kungam noteikti tādas dziesmas nepatīk.” Nemanot pametām pārējos

bērnus un skrējām uz mūsu iemīļoto aku.

Atklāti sakot, tagad aiz paklausības pabeigusi rakstīt šīs

dziesmas, aiz kauna aizsedzu seju ar rokām. Bet, Jūsu Ekselence,


man šīs populārās dziesmas, kuras mēs zinājām, man bija jāuzraksta

saskaņā ar cienījamā Dr.Galambas lūgumu. Te nu viņas ir. Es nezinu,

kāpēc viņam tās ir vajadzīgas; man galvenais ir apzināties, ka arī ar

šo es pildu Dieva gribu.

Bija 1918.gads. Tuvojās karnevāla laiks. Zēni un meitenes atkal

tikās, lai sagatavotu svētku mielastu un pavadītu šo laiku spēlējot

dažādas spēles. Katrs kaut ko atnesa – viens olīveļļu, cits miltus, vēl

kāds gaļu, – kas nu kuram bija, uz kādu no mājām, kur meitenes

cepa un vārīja visu nepieciešamo svētku galdam. Svinēšana un

dejošana ieilga līdz vēlai naktij, un parasti tā turpinājās veselas trīs

dienas. Vislielākie prieki bija karnevāla noslēgumā.

Bērniem, kuriem vēl nebija četrpadsmit gadi, līksmošana bija

paredzēta citā mājā. Vairākas meitenes lūdza mani palīgā svētku

sagatavošanā. Sākumā atteicos, bet pēc tam piekritu, kad Hosē

Karreiras dēli un meitas paziņoja, ka tēvs mūsu svinībām atdot savu

māju “Kasa Veļja” (Casa Velha). Arī viņš pats un viņa sieva

neatlaidīgi lūdza, lai es pievienotos pārējiem bērniem. Piekritusi

ielūgumam, kopā ar veselu bērnu baru devos apskatīt māju. Viena

istaba bija ļoti liela gandrīz kā zāle. Mūsu rīcībā tika nodots arī

plašais pagalms, kur varēja rīkot vakariņas. Kad visi priekšdarbi

bija pabeigti, devos mājup, ārēji it kā noskaņojusies uz svinēšanu,

bet iekšēji jusdama kaut ko līdzīgu protestam. Satikusi Žasintu un

Francisko, dalījos pārdomās par savām izjūtām.

“Vai tu iesi atpakaļ uz tām svinībām?” stingi noprasīja Francisko.

“Vai tad tu aizmirsi mūsu solījumu šādās izpriecās nekad vairs

nepiedalīties?”

“Es jau nemaz negribēju iet, bet tu redzēji kā viņi lūdzās, lai es

ietu; un ko tagad lai es daru!”

Tik tiešām, bezgala daudz bija šo ielūgumu. Dažas meitenes

bija ieradušās pat no tāliem ciematiem – Roza, Ana Kaetano, un

Ana Brogueiro bija no Moitas; Manuela Karakola divas meitas – no

Fatimas; Manuela da Ramira divas meitas un Joakima Čapeleta divas

meitas – no Boleiros; Silvas divas meitas – no Amoreiro; Laura

Gato, Josefa Valiņjo – no Kurrais. Bez tam bija vēl bērni no Boleiro

un Lomba da Pederneiras un vēl no tālienes – no Eiras da Pedra,

153


Kaza Veļjas un Alžustrelas. Kā lai es tā pēkšņi pametu visas tās

meitenes, kurām likās, ka bez manis viņas nepratīs priecāties? Kā

lai paskaidroju, ka vairāk nepiedalīšos šādās izpriecās? Dieva

iedvesmā Francisko atrada atbildi:

“Zini, kā tev vajadzētu rīkoties? Visi taču zina, ka tev ir

parādījusies Dievmāte. Tu vari paskaidrot, ka esi Viņai devusi

solījumu turpmāk vairs nedejot, un tāpēc izpriecās vairs nepiedalīsies.

Mēs varētu paslēpties Kabeso alā. Tur mūs neviens neatrastu!”

Es piekritu viņa priekšlikumam, un pēc šī lēmuma pieņemšanas

nevienam vairs neienāca prātā organizēt tamlīdzīgas izpriecas. Dieva

svētība bija ar mums. Tie mani draugi, kas līdz šim mani aicināja

spēlēties vai dejot, tagad sekoja mūsu piemēram un svētdienas

pēcpusdienās nāca mums līdzi lūgties Rožukroni Kovā da Iria.

12. Francisko - lūgšanu un vientulības meklētājs

Francisko nemīlēja daudz runāt. Lūgšanām viņš parasti izvēlējās

kādu vientuļu vietu, slēpās pat no manis un Žasintas. Diezgan bieži

mēs viņu pārsteidzām paslēpušos aiz mūra sienas vai zem upeņu

krūma, kur viņš bija nometies ceļos un lūdzās vai “domāja”, kā viņš

teica, “par Mūsu Kungu, Kas ir ļoti noskumis cilvēku daudzo grēku

dēļ”.

Es jautāju: ”Francisko, kāpēc tu neaicini mani un Žasintu lūgties

kopā ar tevi?”

“Man patīk lūgties vienatnē,” bija viņa atbilde, ”lai es varētu

nest mierinājumu Mūsu Kungam, Kas ir tik noskumis!”

Reiz es viņam jautāju:

“Francisko, kas tev patīk labāk – sniegt mierinājumu Mūsu

Kungam vai atgriezt grēciniekus, lai neviena dvēsele vairs nenonāktu

ellē?”

“Es labāk censtos mierināt Mūsu Kungu. Vai tu ievēroji, cik

noskumusi bija Dievmāte pagājušajā reizē, kad Viņa runāja par

cilvēkiem, kas joprojām turpina darīt pāri Mūsu Kungam, neraugoties

uz to, ka Viņš jau ir daudz cietis cilvēku dēļ? Jā, es labāk rūpētos

par Mūsu Kunga mierinājumu un pēc tam par grēcinieku atgriešanos,

lai viņi nekad vairs negrēkotu.”

154


Šad un tad pa ceļam uz skolu Fatimā viņš mēdza man teikt:

“Paklau! Tu ej uz skolu, bet es palikšu šeit baznīcā pie Apslēptā

Jēzus. Man nav nozīmes mācīties lasīt, jo es taču drīz došos uz

debesīm. Kad iesi atpakaļ uz mājām, pasauc mani.”

Vissvētākais Sakraments tajā laikā bija novietots netālu no

durvīm, – starp kristāmtrauku un altāri, jo baznīcā notika remonts.

Atpakaļceļā es viņu tur tad arī atradu tabernākula priekšā.

Vēlāk, viņa saslimošanas laikā, kad ieskrēju pie viņa pa ceļam

uz skolu, viņš bieži mani lūdza: ”Iej baznīcā un pasveicini no manis

Apslēpto Jēzu. Man tik ļoti žēl, ka es nevaru pats tur aiziet un pie

Viņa pakavēties.”

Kādu dienu, nākot no skolas ar veselu bērnu baru, pie Francisko

mājas es no viņiem atvadījos un ienācu apraudzīt viņu un mazo

māsiņu. Viņš bija dzirdējis ārpusē troksni, un jautāja:

“Vai tad tu nāci ar visu to baru?”

“Nu, jā.”

“Nevajag iet ar viņiem kopā. Tā tu vari sagrēkoties. Pēc skolas

aizej uz brīdi pie Apslēptā Jēzus un tad nāc mājās viena pati.”

Reiz es viņam jautāju:

“Francisko vai tev ir ļoti slikti?”

“Jā, bet es ciešu, lai mierinātu Mūsu Kungu.”

Kādu citu reizi, kad es ar Žasintu ienācām pie viņa, viņš lūdza:

“Nerunājiet daudz, man ļoti sāp galva.”

“Neaizmirsti to upurēt par grēciniekiem,” atgādināja Žasinta.

“Jā. Bet vispirms es gribu mierināt Mūsu Kungu un Dievmāti,

pēc tam savas galvassāpes upurēt par grēciniekiem un Svēto Tēvu.”

Kādu citu reizi viņš bija ļoti priecīgs.

“Vai tu jūties labāk?”

“Nē. Es jūtos vēl sliktāk. Nebūs vairs ilgi jāgaida, līdz es būšu

Debesīs. Tur es varēšu mierināt Mūsu Kungu un Dievmāti. Žasinta

veltīs daudz lūgšanu par grēciniekiem, Svēto Tēvu un tevi. Tu paliksi

šeit, tāpēc ka Dievmāte tā vēlas. Ņem vērā, ka tev Viņa jāklausa un

jādara viss, ko Viņa liek.”

Ja Žasintai likās, ka svarīgāk ir rūpēties par grēcinieku

atgriešanos un dvēseļu glābšanu no elles, tad Francisko vairāk domāja

par Mūsu Kungu un Dievmāti, Kas viņprāt bija ļoti noskumuši.

155


13. Francisko redz sātanu

Cik dīvains ir atgadījums, ko nupat atcerējos. Vienu dienu mēs

ganījām Padeirā. Aitas mierīgi plūca zāli, bet mēs lēkājām no klints

uz klinti klaigājot un klausoties savā atbalsī. Francisko kā tas bieži

viņam labpatikās palika ielejā viens.

Pēc kāda laika dzirdējām viņu kliedzot un saucot Dievmāti un

mūs. Pārbijušās, ka kaut kas slikts ir noticis, skrējām viņu meklēt.

“Kur tu esi?”

“Šeit! Šeit!”

Uzreiz mēs viņu nemaz nevarējām atrast. Tad ieraudzījām,

nometušos uz ceļiem, trīcošu un drebošu, tik pārbijušos, ka gandrīz

nespēja runāt.

“Kas noticis? Kas tev kaiš?”

Joprojām bailēs trīcošā balsī skanēja atbilde:

”Tas bija viens no tiem briesmoņiem, ko mēs redzējām ellē.

Viņš bija tieši šeit, spļaudams uguni!”

Ne es, ne Žasinta neko neredzējām, tāpēc par viņu pasmējāmies:

“Tu nekad negribēji domāt par elli, lai nebūtu no tās jābaidās;

un nu tu tagad pirmais nobijies.”

Tik tiešām, katru reizi, kad Žasinta atcerējās elles vīziju, viņš

tai pārmeta:

“Nedomā tik daudz par elli! Domā par Mūsu Kungu un

Dievmāti. Nedomā par elli, lai nebūtu jābaidās.”

Vispār viņš bija drosmīgs. Naktīs nebaidījās viens pats iet laukā.

Spēlējās ar ķirzakām un, ja atrada čūsku, ļāva tai aptīties ap savu

ganu nūju. Viņš pat čūsku alās nolika aitas pienu, lai tās padzertos.

Viņam patika meklēt lapsu un trušu alas un kurmju rakumus, viņam

patika visi dzīvnieki.

14. Francisko un viņa spārnotie draugi

Francisko ļoti mīlēja putnus. Viņš ļoti dusmojās, ja gadījās redzēt

kādu iznīcinām putnu ligzdu. No pusdienu maizes vienmēr tika

pataupīts kāds gabaliņš, sadrupināts un izkaisīts uz klintīm, lai

156


putniņiem būtu, ko ēst. Pagājis sāņus, viņš tos sauca, it kā tie viņu

saprastu, un neļāva nevienam tuvoties, lai tos neiztraucētu.

“Mazie nabadziņi! Jūs esat izsalkuši,” viņš ar tiem sarunājās.

”Nāciet, nāciet, mielojaties!”

Un šie, naski un redzīgi, nelikās ilgi gaidām, bet bariem vien

aplenca viņu. Un prieks neizpalika, kad tie paēduši, pilniem knābjiem,

notupās koku galotnēs un apdullinoši skaļi čivināja un vīteroja.

Francisko tiem pievienojās, apbrīnojami veiksmīgi tos atdarinot.

Reiz satikām kādu zēnu, kas bija noķēris putniņu. Francisko,

žēlodams putniņu, piedāvāja puikam divas monētas, lai viņš palaistu

putniņu brīvībā. Zēns tam piekrita, bet vispirms gribēja redzēt

monētas savā saujā. Mājas atradās patālu, taču Francisko skriešus

devās uz turieni pēc monētām. Atdevis tās zēnam un redzēdams putnu

aizlidojam, aiz prieka sasita plaukstas un sauca ”Nu tik skaties!

Neļaujies sevi atkal noķert!”

Mums tuvumā dzīvoja kāda veca sieviņa, kuru mēs saucām tante

Maria Karreira. Dēli dažreiz lika viņai iet ganos. Aitas bieži vien

bija nepaklausīgas un izklīda pa visu lauku: protams, vecajai sieviņai

bija grūti tās savākt kopā. Francisko bija tas, kas palīdzēja večiņai

gan aizdzīt aitas uz ganībām, gan sameklēt noklīdušās. Tante Maria

bija bezgala pateicīga un sauca Francisko par savu sargeņģeli.

Viņu pārņēma žēlsirdība un līdzjūtība redzot ikvienu slimu

cilvēku: ”Man ir tik ļoti žēl viņa! Pasaki, ka es par viņu lūgšos!”

Kādu dienu mūs uzaicināja ciemos pie Joakima Kapeleta, kas

dzīvoja Montelo. Francisko atteicās braukt līdzi. “Es negribu. Es

nevaru noskatīties uz cilvēku, kas grib runāt, bet nevar.” (Viņa māte

bija mēma.)

Kad ap krēslas laiku atgriezāmies mājās, jautāju pēc Francisko.

“Kā lai es zinu, kur viņš ir!” māte atbildēja. “Es jau esmu

pārmeklējusies viņu visu pēcpusdienu. Dažas kundzes vēlējās runāt

ar viņu un arī ar jums, bet viņš kā akā iekritis. Ejiet, sameklējiet

viņu!”

Brīdi pasēdējušas virtuvē, nolēmām, ka vēlāk aiziesim uz Loka

do Kabeso (Loca da Cabeco), droši vien mēs tur viņu atradīsim. Bet

tiklīdz tante bija izgājusi laukā, caur bēniņu spraugu atskanēja viņa

157


alss. Viņš tur bija uzrāpies, lai paslēptos no cilvēkiem, kas pie viņa

bija atnākuši. Vēlāk viņš mums stāstīja:

“Es visu redzēju caur šo spraugu. Šeit bija tik daudz cilvēku!

Ak, debess, ja viņi mani būtu sadabūjuši rokā, kā gan es viens pats

ar viņiem būtu ticis galā!”

(Virtuves griestos bija lūka, uzliekot krēslu uz galda varēja nokļūt

bēniņos.)

15. Francisko mīlestība un aizraušanās

Kā jau teicu, mana tante pārdeva savu ganāmpulku agrāk nekā

mēs, tāpēc es vēl turpināju iet ganos. Francisko un Žasintai jau

iepriekš pateicu, kur šodien ganīšu, un tiklīdz viņi bija brīvi, tā tūlīt

devās pie manis.

Kādu rītu, kad ierodoties ganībās, viņi mani jau gaidīja.

“Kā jūs te gadījāties tik agri?”

“Es atnācu,” teica Francisko,” tāpēc ka – es nezinu – agrāk būt

ar tevi kopā man nemaz nelikās tik svarīgi, es nācu vairāk Žasintas

dēļ; bet tagad es pat nevaru mierīgi gulēt, man gribas būt ar tevi

kopā arvien vairāk.”

Pirms katras Dievmātes parādīšanās – 13.datuma priekšvakarā,

viņš mēdza teikt:

“Paklau! Rīt agri no rīta es izlavīšos caur dārza aizmugurējiem

vārtiņiem un došos uz Kabeso alu. Nāciet arī jūs līdzi.”

Ak, Dievs! Te nu es esmu, rakstot par viņa slimību un nāves

tuvošanos, pēkšņi sāku atcerēties mūsu laimīgākās dienas un putnu

priecīgo čivināšanu mums apkārt. Pierakstot visu, ko atceros, es kā

krabis virzos uz priekšu un atpakaļ, neuztraucoties par galamērķa

sasniegšanu. Es nododu savu darbu Dr.Galambas rokās, varbūt

viņam tas būs noderīgs, lai gan nedomāju, ka viņš šeit atradīs ko

vērtīgu.

Atgriežos pie Francisko slimošanas, bet vispirms viena epizode

no mūsu skolas gaitām. Mana māsa Terēze, kas bija jau precējusies

un dzīvoja Lombā, bija ieradusies pie manis savas kaimiņienes

uzdevumā, lai es lūgtu Dievmāti īpašā nodomā. Kaimiņienes dēls

158


tika nepatiesi apvainots kādā noziegumā, par kuru viņam draudēja

izsūtījums vai cietumsods. Terēze mani ļoti lūdza, šīs sievietes vārdā,

izlūgties Dievmātes aizstāvību. Pa ceļam uz skolu es to izstāstīju

Francisko. Kad bijām jau Fatimā, viņš teica:

“Paklau! Tu ej uz skolu, bet es palikšu pie Apslēptā Jēzus un

lūgšu Viņam šo žēlastību.”

Pēc skolas es viņu atradu baznīcā un jautāju:

“Vai tu lūdzi Kungam šo žēlastību?”

“Jā, protams, un pasaki Terēzei, ka tas dēls pēc trim dienām

būs mājās.”

Un, tiešām, pēc dažām dienām nabaga puisis atgriezās mājās.

Trīspadsmitajā datumā – pateicībā Dievmātei – visa ģimene ieradās

Kovā da Iria.

Kādu dienu, ejot uz skolu, ievēroju, ka Francisko iet ļoti lēni.

“Kas tev kaiš?” jautāju. “Tu nevari paiet?”

“Man šausmīgi sāp galva un ir tāda sajūta, ka es tūlīt nokritīšu.”

“Tad nenāc. Paliec mājās.”

“Es negribu. Labāk palikšu baznīcā pie Apslēptā Jēzus, kamēr

tu būsi skolā.”

Francisko bija jau slims, bet varēja vēl staigāt un mēs devāmies

uz Kabeso alu un uz Valiņjos. Atgriežoties mājās, redzējām, ka tā

bija ļaužu pilna. Pie galda stāvēja kāda sieviete un “svētīja” dažādas

reliģiskās lietas: rožukroņus, medaljonus, krustiņus un vēl citas

lietiņas. Žasintu un mani tūdaļ apbēra ar jautājumiem. Tā “svētītāja”

pasauca Francisko, lai viņai palīdzot.

“Nekādu svētību es nedošu!” viņš stingri noteica. “Un arī jums

nav tiesību to darīt! Tas ir tikai priesteru ziņā.”

Francisko teiktais kā zibens izskrēja cauri pūlim, it kā tas būtu

paziņots caur skaļruni. Nu nabaga sieviņai, cilvēku nosodījuma

pavadītai, ātri vien bija jāpazūd, atdodot atpakaļ it kā “nosvētītās”

lietiņas.

Es jau savā aprakstā par Žasintu minēju, ka Francisko ilgu laiku

bija valkājis cieši apjoztu raupju virvi uz kailas miesas, kuru vēlāk

atdeva man; ka vienā no viskarstākajām dienām bija atteicies dzert

un uzņēmies to kā upuri; ka dažkārt atgādināja savai mazajai māsiņai

159


par ciešanām, kas jāupurē par grēciniekiem. Tāpēc, domāju, ka šeit

nav vajadzības to atkārtot.

Kādu dienu, sēdēdama pie gultas, kavēju viņam laiku. Arī

Žasinta bija klāt. Pēkšņi viņa vecākā māsa Terēze ienāca istabā un

brīdināja, ka mājai tuvojas ļoti daudz cilvēku, kuri noteikti gribēs ar

mums tikties. Tiklīdz Terēze bija pa durvīm laukā, es teicu: ”Labi!

Jūs abi palieciet šeit, bet es paslēpšos.”

Tomēr Žasinta skrēja man pakaļ, un mums abām izdevās

paslēpties apgāztā mucā dārza galā. Nepagāja ne mirklis, kad

dzirdējām cilvēkus nākam caur dārzu un meklējam mūsu māju, daži

pat apstājās tieši pie mucas, bet, par laimi, mucas vaļējais gals bija

vērsts pretējā virzienā.

Kad nelūgtie viesi bija prom, gājām pie Francisko, kas mums

visu pastāstīja.

“Viņu bija tik daudz un viņi visi gribēja zināt, kur jūs esat, bet

es jau pats nezināju. Viņi gribēja jūs redzēt un daudz ko jautāt. Bija

arī viena sieviņa no Alkvidao, kas vēlējās aizlūgt par kādu slimo un

vēl kāda slimnieka atgriešanos. Es par viņu palūgšos, bet jūs

lūdzieties par pārējiem, viņu bija tik daudz.”

Neilgi pēc Francisko nāves šī sieviete ieradās un lūdza parādīt

viņa kapu, jo vēlējās pateikties viņam par divām žēlastībām, par

kurām viņš bija lūdzies.

Kādu dienu mēs bijām ceļā uz Kovu da Iria. Netālu no Alžustrelas

ceļa līkumā mūs panāca grupa cilvēku, kas atkal gribēja ar

mums runāt. Lai visi varētu mūs labāk redzēt un dzirdēt, Žasinta un

es tikām nosēdinātas uz augsta mūra, taču Francisko tam neļāvās,

jo baidījās nokrist. Tad lēnītiņām izkļuvis no pūļa, atspiedās pie

vecas sienas ceļa pretējā pusē un vēroja notiekošo. Kāda kundze ar

savu dēlu, redzēdama, ka ar mani un Žasintu personīgi parunāties

neizdosies, aizgāja pie Francisko un nometās ceļos. Viņi lūdzās, lai

tēvs tiktu dziedināts un dēlam nevajadzētu iet karā. Noņēmis cepuri,

Francisko arī nometās ceļos un aicināja kopā lūgties Rožukroni.

Viņi labprāt piekrita. Pēc brīža arī pārējie pārtrauca mūsu iztau -

jāšanu, nometās ceļos un sāka lūgties. Mēs kopā turpinājām ceļu uz

Kovu da Iria, lūdzoties Rožukroni. Sasnieguši galamērķi, vēlreiz

lūdzāmies Rožukroni pēc tam visi devās mājās ļoti laimīgi.

160


Kundze bija solījusies atkal atnākt un pateikties Dievmātei, ja

viņas lūgšanas tiks uzklausītas. Un tā arī notika, viņa nāca vairākas

reizes ne tikai ar savu dēlu, bet arī ar vīru, kas bija izveseļojies.

(Viņi bija no Sant.Mamedas draudzes, viņu uzvārds bija Kazaleiros

(Casaleiros).

16. Francisko slimošana

Slimošanas laikā viņš vienmēr izskatījās priecīgs un apmierināts.

Dažreiz es viņam jautāju: “Francisko, vai tev ļoti sāp?”

“Jā, bet neuztraucies! Es paciešu sāpes, lai nestu mierinājumu

Mūsu Kungam un drīz vien es būšu Debesīs.”

“Kad būsi tur, neaizmirsti palūgt Dievmāti, lai Viņa arī mani

pasauc.”

“To gan es nelūgšu! Tu taču labi zini, ka Viņa to nevēlas.”

Dienu pirms aiziešanas mūžībā viņš man teica:

“Redzi, es esmu ļoti slims. Pavisam maz laika atlicis, līdz došos

uz Debesīm.”

“Tad ņem vērā: kad tur nokļūsi, tev būs daudz jālūdzas par

grēciniekiem, Svēto Tēvu, Žasintu un mani.”

“Jā, jā, es lūgšos. Bet varbūt labāk par to tu palūdz Žasintu.

Es baidos, – kad ieraudzīšu Mūsu Kungu, visu aizmirsīšu. Un galu

galā vairāk par visu es gribu Viņu mierināt.”

Reiz rīta agrumā Terēze atskrēja pie manis:

“Nāc ātrāk uz mūsu māju! Francisko ir ļoti slikti un viņš grib

tev kaut ko teikt.”

Es apģērbos, cik ātri vien varēju, un skrēju uz turieni. Viņš

palūdza tēvu, māti un māsas iziet no istabas, aizbildinoties, ka viņam

man ir jāpasaka kāds noslēpums. Kad visi bija izgājuši, viņš man

teica:

“Es gatavojos grēksūdzei, lai varētu saņemt Svēto Komūniju,

pirms es aizeju. Gribu tev jautāt, vai esi ievērojusi kādus no maniem

grēkiem, un pajautā arī Žasintai, vai viņa ir redzējusi mani grēkojam.”

“Pāris reižu tu nepaklausīji mātei,” atbildēju, “kad viņa lika tev

palikt mājās, bet tu atskrēji pie manis vai paslēpies.”

161


“Tas tiesa. Es to atceros. Tagad ej pie Žasintas un pajautā, kādus

grēkus viņa atceras.”

Aizgāju pie Žasintas, viņa kādu brīdi padomāja, tad teica:

“Pasaki viņam, ka vēl pirms Dievmātes parādīšanās viņš nozaga

tēvam naudu, lai Kasa Veļjā nopirktu mūzikas kasti no Hosē Marto;

un kad zēni no Alžustrelas meta akmeņus uz puišiem no Boleiros,

viņš arī meta!”

Kad es to viņam pateicu, viņš atbildēja:

“Es jau grēksūdzē esmu to minējis, bet atkārtošu vēlreiz. Varbūt

manu grēku dēļ Mūsu Kungs ir tik noskumis. Es no visas sirds to

nožēloju.” Un, salicis rokas lūgšanā, viņš atkārtoja: “Mans Jēzu,

piedod mums mūsu grēkus, pasargā mūs no elles uguns un aizved

visas dvēseles uz Debesīm, it sevišķi tās, kurām visvairāk vajadzīga

Tava žēlsirdība.” Tad piebilda:

“Tagad tev jālūdz Mūsu Kungs, lai Viņš man piedod manus

grēkus.”

“Neuztraucies, palūgšos. Ja Mūsu Kungs tev nebūtu piedevis,

tad Dievmāte aizvakar nebūtu teikusi, ka Viņa drīz atnāks pēc tevis,

lai vestu uz Debesīm. Tagad es eju uz Svēto Misi un palūgšos par

tevi Apslēptā Jēzus priekšā.”

“ Tad, lūdzu, pasaki Viņam, lai draudzes priesteris atnes man

Svēto Komūniju.”

“Protams, pateikšu.”

Kad atgriezos no baznīcas, Žasinta jau bija pamodusies un sēdēja

gultā. Francisko, tiklīdz ieraudzījis mani, jautāja:

“Vai tu palūdzi Apslēptajam Jēzum, lai atnāk draudzes prāvests

man iedod Svēto Komūniju?”

“Palūdzu.”

“Tad Debesīs es lūgšos par tevi.”

“Tu lūgsies? Pirms pāris dienām tu teici, ka nelūgsies.”

“Tas bija tikai tāpēc, ka arī tu vēlējies drīz nonākt Debesīs. Bet,

ja tu vēlies, es varu par to lūgties, un tad lai Dievmāte pati izlemj,

ko darīt.”

“Jā, jā lūdzies.”

“Labi. Nebēdājies, lūgšos.”

162


Saņēmusi apstiprinošu atbildi, devos mājās, lai ķertos pie

ikdienas pienākumiem – mācībām un mājas darbiem. Kad vakarā

atkal atnācu pie Francisko, viņš staroja aiz laimes. Viņš bija izsūdzējis

grēkus, un draudzes priesteris bija apsolījis nākamajā dienā atnākt

ar Svēto Komūniju.

Nākamajā dienā, pēc Komūnijas saņemšanas, viņš teica mazajai

māsiņai:

“Es esmu laimīgāks nekā tu, tāpēc ka manā sirdī ir Apslēptais

Jēzus. Es došos uz Debesīm un lūgšu Mūsu Kungu un Dievmāti, lai

Viņi arī jūs abas paņemtu drīz uz turieni.”

Kopā ar Žasintu mēs pavadījām gandrīz visu dienu pie Francisko

gultas. Viņš pats vairs nespēja lūgties un lūdza mūs viņa vietā lūgties

Rožukroni, tad teica man:

“Es zinu, ka man ļoti pietrūks tevis tur Debesīs. Kaut Dievmāte

aizvestu arī tevi drīzāk uz turieni!”

“Tev nebūs jāskumst! Padomā tikai! Tu taču būsi kopā ar Mūsu

Kungu un Dievmāti! Viņi abi ir tik labi!”

“Tas tiesa. Varbūt es tur arī neskumšu.”

Tagad es gribētu piebilst: “Iespējams, ka viņš aizmirsa mani!

Bet tas nav svarīgi!”

17. Francisko svētā nāve

Tajā naktī es atnācu no viņa atvadīties.

“Paliec sveiks, Francisk! Ja tu šonakt aiziesi uz Debesīm,

neaizmirsti mani tur. Vai tu mani dzirdi?”

“Nē, neaizmirsīšu. Vari būt droša par to.” Tad, stingri saņēmis

manu labo roku, ilgi to turēja savējā un raudzījās manī asaru pilnām

acīm.

“Vai tu vēl kaut ko vēlies?” jautāju, asarām līstot pār vaigiem.

“Nē,” viņš klusi atbildēja, gluži mierīgs.

Šķiršanās smeldze dedzināja sirdi. Tante palūdza mani iziet no

istabas.

“Uz redzēšanos, Francisko! Līdz tiksimies Debesīs, uz

redzēšanos! ...”

163


Debesis nolaidās zemāk. Nākamajā dienā savas Debesu Mātes

rokās viņš atstāja šo pasauli 9 . Es nekad neesmu bijusi spējīga izteikt

tās skumjas, kas iemājoja manā sirdī pēc viņa aiziešanas. Tās bija

kā ass ērkšķis, kas gadiem ilgi bija iedūries manā sirdī. Pagātnes

atmiņas atbalsojās mūžībā.

164

Tā bija nakts, kad gulēju es mierā

Un sapņoju par sengaidīto dienu,

Par tikšanos ar Debess eņģeļiem,

Kas sacenšas ar mums šeit svētā cīņā!

Vai zelta kronis neaprakstāms,

Vai ziedu virtenes, kas izpušķo,

Var līdzināties Kronim Debesīs,

Ar savu eņģelisko skaistumu, kur zemes rotas nobāl.

Gan prieku, smaidu dāvā Māte mīlošā,

Tur Debess plašumos viņš dzīvo Dievā,

Kur prieks un mīlestības daudz,

Kas ātri kliedē zemes virsū nodzīvotos gadus ...

Nu paliec sveiks, mans draugs!

18. Populārākās dziesmas

Sakarā ar to, ka Dr. Galamba lūdza uzrakstīt dziesmu tekstus,

kurus mēs dziedājām, šeit tagad vēl pievienoju tos, kurus neuzrakstīju

aprakstā par Francisko. Līdz ar to Viņa Augstība varēs izvēlēties un

izmantot šos tekstus, ja vien tie būs viņam noderīgi.

9 . Nākamā diena bija 1919.gada 4.aprīlis.


KALNU MEITENE

Kalnu meitene, kalnu meitene,

Ar kastaņbrūnām acīm,

Kas dāvāja tev saldā kalnu meitene

To pievilcību neparasto?

Šo pievilcību neparasto!

Kalnu meitene, kalnu meitene,

Paskaties laipni uz mani,

Paskaties laipni uz mani,

Kalnu meitene, kalnu meitene,

Paskaties laipni uz mani!

Kalnu meitene, kalnu meitene,

Ar plīvojošiem svārkiem,

Kā nākas, saldā kalnu meitene,

Tik elegantai būt?

Tik elegantai būt,

Nekad vēl tādu neesmu redzējis!

(Koris atkārto augstāk rakstīto)

Kalnu meitene, kalnu meitene,

Ar jaunības kautro nosarkšanu,

Kas dāvāja tev, saldā kalnu meitene,

To nesalīdzināmo sārtumu?

Šo nesalīdzināmo sārtumu

Nekad vēl neesmu redzējis!

(Koris)

Kalnu meitene, kalnu meitene,

Visa zeltā tērpta,

Kas dāvāja tev, saldā kalnu meitene,

Tavus jautri plīvojošos svārkus?

Tādus plīvojošus svārkus,

Nekad vēl neesmu redzējis!

(Koris)

165


166

UZMANIES

Ja tu dodies augšā kalnos,

Ej ar vieglu soli!

Skaties, ka nepaslīd kāja

Un neiekrīti dziļā aizā,

Un neiekrīti dziļā aizā.

Bet es nekad neiekristu,

Jo visas kalnu meičas

Man nāktu bariem palīgā,

Man nāktu bariem palīgā.

Vai jūs gribat to, vai negribat,

Mīļās meičas, sirds mana pieder jums!

Tās nāktu bariem palīgā,

Tās nāktu bariem palīgā:

Jautrās kalnu meičas,

Cik labi ir jūs mīlēt,

Cik labi ir jūs mīlēt,

Vai jūs to gribat, vai ar ne

Mīļās meičas, sirds mana pieder jums!

(Portugāļu valodā teksts ir ar atskaņām. Šeit ievietoti parindeņi.)

II. DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

PROLOGS

Tagad, Jūsu Ekselence, esmu nonākusi pie visgrūtākās daļas,

kuru Jūs man liekat izklāstīt rakstiski. Pirmkārt, Jūsu Ekselence man

pieprasa sīki visu aprakstīt par Eņģeļa parādīšanos, uzliekot uz papīra

katru detaļu, katru situāciju un pat, ja iespējams, iekšējo

pārdzīvojumu. Bez tam vēl Dr. Galamba lūdz Jūs likt man aprakstīt

Dievmātes parādīšanos.

Nesen Valensijā viņš teica: “Jūsu Ekselence, lieciet viņai uzrakstīt


visu, pilnīgi visu. Pretējā gadījumā savas klusēšanas dēļ viņai būs

jāiet cauri šķīstītavai vairākas reizes!”

Kas attiecas uz šķīstītavu, es nebaidos. Vienmēr esmu bijusi

paklausīga, un paklausība nav pelnījusi nedz sodu, nedz arī

nosodījumu. Pirmkārt, es paklausīju Svētā Gara iekšējai inspirācijai,

otrkārt, es paklausīju tiem, kas runāja ar mani Viņa vārdā. Tieši tas

bija galvenais un noteicošais, ko Dievam labpatikās izteikt caur Jūsu

Ekselences personību. Apmierināta un laimīga es atsaucu atmiņā

tos Torres Novas svētīgā vikāra vārdus: “Kunga izvēlētās meitas

noslēpumam jāpaliek viņas sirdī.” Vēlāk, iedziļinoties šo vārdu

nozīmē, es teicu: “Mans noslēpums ir tikai priekš manis.” Bet tagad

es tā vairs nevaru teikt. Upurējoties uz paklausības altāra, es saku:

“Mans noslēpums pieder Dievam. Esmu ielikusi to Viņa rokās; lai

Viņš rīkojas ar to pēc savas gribas.”

Dr. Galamba toreiz arī teica: “Jūsu Ekselence, lieciet viņai pateikt

visu, visu un neko nenoslēpt.” Un Jūs Ekselence, noteikti Svētā Gara

vadīts, izteicāt savas domas: “Nē, es to nedarīšu! Man nav nekādas

teikšanas par Noslēpumu.” 10

Paldies Dievam! Jebkura cita pavēle manī izraisītu apjukumu

un sirdsapziņas pārmetumus. Ja es būtu saņēmusi pretēju uzdevumu,

vairākkārt būtu sev jautājusi: “Kam man jāpakļaujas – Dievam vai

Viņa pārstāvjiem zemes virsū?” Un ja es nebūtu atradusi atbildi, tad

iespējams, šaubas manī būtu izraisījušas nebeidzamas mokas.

Tad Jūsu Ekselence turpināja runāt Dieva vārdā: “Mana mīļā

māsa, rakstiet par Eņģeļa un Dievmātes parādīšanos, lai tas kalpotu

Dieva un Dievmātes godināšanai!”

Cik labs ir Dievs! Viņš ir miera Dievs un ved pa miera ceļiem

tos, kas Viņam tic.

Es tagad uzsākšu šo jauno pienākumu, lai izpildītu Jūsu

Ekselences rīkojumu un Dr. Galambas vēlēšanos. Esmu nolēmusi

pastāstīt visu, izņemot to Noslēpuma daļu, kuru pagaidām nedrīkstu

atklāt. Savā aprakstā centīšos neko neizlaist, lai gan, iespējams, varu

arī piemirst kādu sīkumu, ja tas būs bijis nenozīmīgs.

10 . Iemesls, kāpēc Lūcija vēl neatklāja Noslēpuma trešo daļu.

167


1. Eņģeļa parādīšanās

Lai gan es nevaru atcerēties konkrētu datumu, bet man liekas –

tas bija 1915. gads, kad es, iespējams, redzēju Eņģeli. Cik varu

noprast, tas tiešām bija Eņģelis, lai gan viņš sevi neatklāja. Kas

atteicas uz gadalaiku, tad tas varēja būt kaut kad starp aprīli un

oktobri.

Ar mani kopā Kabeso dienvidu nogāzē bija manas draudzenes

no Kasa Veļja Teresa Matias, viņas māsa Maria Rosa un Maria

Justino. Mēs gatavojāmies uzsākt Rožukroņa lūgšanu, kad gaisā

virs koku galotnēm es ieraudzīju tādu kā mākoni cilvēka formā,

baltāku par sniegu un gandrīz caurspīdīgu. Manas draudzenes jautāja,

kas tas ir, un es atbildēju, ka nezinu. Šī parādība atkārtojās vēl divas

reizes divās dažādās dienās.

Protams, tas atstāja zināmu iespaidu uz mani, bet es nepratu to

izskaidrot. Pamazām šī sajūta izzuda un, ja nebūtu turpmāko

notikumu, es to būtu pilnīgi aizmirsusi.

Datumus es nekādi nevaru noteikt, jo tajā laikā man nebija

priekšstata par to, kas ir gads, mēnesis vai pat nedēļas diena. Bet es

domāju, ka tam vajadzēja būt 1916. gada pavasarim, kad Eņģelis

mums tā pa īstam mums parādījās Loka do Kabeso.

Kā jau es rakstīju atmiņās par Žasintu, mēs kāpām kalnā,

meklējot patvērumu no saules. Bijām apēdušas savas līdzi paņemtās

pusdienas, palūgušās savas ierastās lūgšanas, kad tālumā virs

kokiem, kas sniedzās austrumu virzienā, ieraudzījām gaismu jauna

vīrieša veidolā, – baltāku par sniegu, caurspīdīgu, un spožāku par

kristālu, ja tam cauri laužas saules stari. Viņš virzījās arvien tuvāk,

un mēs jau varējām skaidrāk saskatīt viņa seju. Stāvējām pārsteigti

un sastinguši no šī brīnuma.

Pietuvojies klāt, viņš teica:

“Nebaidieties. Es esmu Miera Eņģelis. Lūdzieties kopā ar mani.”

Viņš nometās uz ceļiem un noliecās, skarot ar pieri zemi.

Pārdabiska spēka vadīti mēs darījām to pašu un atkārtojām viņa

teiktos vārdus:

“Mans Dievs, es ticu, es pielūdzu, es ceru un es mīlu Tevi! Es

lūdzu piedošanu par tiem, kas netic, nepielūdz, necer un nemīl Tevi!”

168


Atkārtojis šos vārdus trīs reizes, viņš piecēlās un teica:

“Lūdzieties šādi. Jēzus un Marijas Sirdis uzmanīgi ieklausīsies

jūsu izteiktajās lūgšanās.” To pateicis, viņš pazuda.

Pārdabiskais spēks mūs tik ļoti bija pārņēmis, ka mēs vēl ilgi

neapjautām savu personīgo eksistenci, un palikām tajā pašā pozā,

kādā viņš mūs bija atstājis, nepārtraukti atkārtojot to pašu lūgšanu.

Dieva klātbūtne lika mums izjust to tik intīmi un intensīvi, ka mēs

pat neuzdrošinājāmies runāt viens ar otru. Arī nākamajā dienā mēs

joprojām bijām šīs garīgās sajūtas pārņemti, kas vēlāk pakāpeniski

izzuda.

Par šo parādīšanos nerunājām, neuzskatījām, ka tas ir

noslēpums, taču šis piedzīvojums bija tik intīms, ka vārdos to bija

grūti izteikt. Iespējams, ka mūsu pārdzīvojums bija tik spēcīgs tā

iemesla dēļ, ka tā bija pirmā šāda veida pieredze.

Otro reizi Eņģelis parādījās vasaras vidū. Ap pusdienlaiku lielā

karstuma dēļ mēs aitas dzinām mājās un tikai pievakarē atkal gājām

ganībās. Tāpēc sjestu pavadījām koku ēnā pie akas, par kuru jau

daudz esmu rakstījusi. Un tā, kādu dienu tur spēlējoties, pēkšņi

ieraudzījām Eņģeli tieši mums blakus.

“Ko jūs darāt?” viņš jautāja. “Lūdzieties! Lūdzieties daudz!

Jēzus un Marijas Sirdīm ir žēlsirdības plāns attiecībā uz jums.

Nepārtraukti veltījiet Visaugstākajam lūgšanas un upurus.”

“Kā mēs varam upurēt?” jautāju.

“Visu, ko jūs darāt, pārvērtiet par upuri un ziedojiet to Dievam

kā izlīdzināšanas zīmi par grēkiem, ar kuriem Viņš tiek aizvainots,

un lūdzieties par grēcinieku atgriešanos. Tā jūs nodrošināsiet mieru

savā valstī. Es esmu Sargeņģelis, Portugāles Eņģelis. Un, galvenais,

pieņemiet un pazemībā pacietiet tos pārbaudījumus, kurus Kungs

jums sūtīs.”

Šie vārdi iespiedās neizdzēšami mūsu atmiņā. Tie bija kā gaisma,

kas lika mums saprast, kas ir Dievs, kā Viņš mīl mūs un vēlas būt

mīlēts. Mēs sapratām upura vērtību, – cik patīkams tas ir Viņam, un

pateicoties tam, Viņš dāvā grēciniekiem žēlastību atgriezties. Tas

bija galvenais iemesls, kura dēļ mēs sākām meklēt dažāda veida

upurdāvanas Kungam. Viena upurdāvana mums jau bija – mēs ilgas

169


stundas pavadījām nometušies uz ceļiem, skarot ar pieri zemi un

atkārtojot Eņģeļa iemācīto lūgšanu.

Man liekas trešo reizi Eņģelis mūs apciemoja oktobrī vai

septembra beigās, jo tajā laikā dienas vidū aitas vairs nedzinām mājās.

Kā jau esmu rakstījusi savās atmiņās par Žasintu, kādu dienu

mēs devāmies no Pregueiras (nelielas olīvu birzs, kas piederēja

maniem vecākiem) uz Lapu, ejot pa kalna nogāzi no Alžustrelas un

Kasa Veļja ciemata puses. Mēs lūdzāmies Rožukroni un Eņģeļa

lūgšanu, kuru Viņš mums bija iemācījis pirmā apciemojuma laikā.

Šeit notika Eņģeļa trešā parādīšanās. Viņš turēja rokā biķeri

virs, virs tā gaisā atradās Hostija, no kuras biķerī pilēja asins lāses.

Atstājis biķeri un Hostiju gaisā, Eņģelis nometās zemē uz ceļiem un

atkārtoja trīs reizes šādu lūgšanu:

“Vissvētākā Trīsvienība, Tēvs, Dēls un Svētais Gars, es

pazemībā pielūdzu Tevi un upurēju Tev Jēzus Kristus Visdārgāko

Miesu, Asinis, Dvēseli un Dievišķību, kas ir klātesošs visos

tabernākulos pasaulē, kā pārlūgumu par naidu, svētuma zaimošanu

un vienaldzību, ar ko Viņš tiek aizvainots. Un caur Viņa Vissvētākās

Sirds bezgalīgajiem nopelniem un Marijas Bezvainīgo Sirdi es lūdzu

nabaga grēcinieku atgriešanos.”

Tad piecēlies Viņš paņēma rokās biķeri un hostiju. Man Viņš

pasniedza hostiju, bet Žasintai un Francisko deva dzert no biķera.

To darīdams Viņš teica: “Ņemiet un dzeriet Jēzus Kristus Miesu un

Asinis, ko nepateicīgie cilvēki ārkārtīgi zaimo. Izlīdziniet viņu

pārkāpumus un samieriniet ar Dievu.” Un atkal Viņš nometās zemē

uz ceļiem, trīs reizes atkārtoja šo pašu lūgšanu “Vissvētākā

Trīsvienība ...”, pēc tam pazuda.

Pārdabiska spēka pārņemti mēs atkārtojām visu to, ko Eņģelis

mums bija iemācījis: nometāmies ceļos un atkārtojām lūgšanu, kuru

Viņš bija izteicis. Dieva klātbūtne bija tik spēcīga, ka tā mūs pilnīgi

pārņēma savā varā, likās, it kā mēs tiekam pilnīgi iznīcināti un mums

tiek atņemtas pat mūsu cilvēciskās sajūtas. Arī turpmākajās dienās

mūsu ārējā rīcība bija pakļauta tam pašam pārdabiskajam spēkam.

Mūs bija pārņēmis iekšējs miers un prieks, jo mūsu dvēseles pilnīgi

atradās Dievā, taču fizisko spēku izsīkums bija milzīgs.

170


2. Lūcijas klusēšana

Es nezinu, kāpēc, bet Dievmātes parādīšanās mūsos izraisīja

stipri atšķirīgas izjūtas. Iekšēji mēs jutām tādu pašu prieku, tādu

pašu miera un laimes sajūtu, kādu izjutām no Dieva klātbūtnes Eņģeļa

parādīšanās laikā, taču fiziskā paguruma vietā bija neizsakāms

vieglums; iznīcības sajūtas vietā – neizsakāma līksme; apgrūtinātas

runāšanas vietā – vēlēšanās visiem stāstīt par piedzīvoto. Neraugoties

uz šīm sajūtām, mums likās, ka kāds tomēr mums liek klusēt, it

sevišķi attiecībā uz dažām lietām.

Ik reizi, kad mani iztaujāja par neparasto pieredzi, es sajutu

iekšēju pamudinājumu teikt taisnību un tajā pašā laikā neatklāt to,

kas uz noteiktu laiku bija jāsaglabā slepenībā. Attiecībā uz klusēšanu

manī joprojām ir saglabājušās šaubas: vai es visu esmu pateikusi

kanoniskās iztaujāšanas laikā? Tomēr man nebija sirdsapziņas

pārmetumu, ka es būtu kaut ko noklusējusi, jo tajā laikā es

neapzinājos šīs iztaujāšanas nozīmīgumu. Es to uztvēru kā vienu no

daudzajām iztaujāšanām, pie kurām es jau biju pieradusi. Vienīgā

lieta, kas man sagādāja raizes, bija veids kādā man bija jādod

zvērests. Bet tā kā tas bija mans biktstēvs, kas lika to darīt, un man

bija jāzvēr par to, ka es teikšu tikai taisnību, tad man tas nekādas

grūtības nesagādāja. Tajā brīdī man arī nebija ne mazākās nojausmas,

ka nelabais to izmantos, lai vēlāk mani mocītu ar nebeidzamiem

sirdsapziņas pārmetumiem. Bet, paldies Dievam, tagad tas viss ir

pagātnē.

Vēl ir viens apstāklis, kas apstiprina manu pārliecību, ka esmu

rīkojusies pareizi noklusējot vairākas lietas. Kanoniskās noprasīšanas

laikā viens no iztaujātājiem bija cienījamais Dr. Markess dos Santoss.

Gribēdams iegūt pilnu skaidrību par notikumiem, viņš uzdeva

dažādus aplinkus jautājumus. Uz tiem es nevēlējos atbildēt, tāpēc

jautājoši paskatījos uz savu biktstēvu, un cienījamais priesteris

izglāba mani no neērtās situācijas, atbildēdams manā vietā. Viņš pat

aizrādīja, ka šādu jautājumu uzdošana ir manu tiesību pārkāpšana.

Līdzīga situācija veidojās tiekoties ar cienījamo Dr. Fišeru.

Viņam bija dota Jūsu Ekselences un cienījamās Mātes Provinciāles

171


atļauja tikties ar mani, un viņš bija iedomājies, ka drīkst man jautāt

pilnīgi visu. Bet, paldies Dievam, viņš atnāca kopā ar manu biktstēvu.

Vienu brīdi viņš man uzdeva rūpīgi pārdomātu jautājumu par

Noslēpumu. Es samulsu un nezināju, ko atbildēt. Palūkojos uz

biktstēvu; viņš mani saprata un atbildēja manā vietā. Dr.Fišers pats

saprata, ka bija rīkojies nepareizi. Viņš paņēma avīzi, kas gadījās

pa rokai un aizklāja seju. Līdz ar to Dievs parādīja, ka Viņa noliktais

laiks Noslēpuma atklāšanai vēl nav pienācis.

Turpinājumā es rakstīšu par Dievmātes parādīšanos. Kas notika

pirms tam un pēc tam, es nerakstīšu, jo cienījamais Dr. Galamba

mani laipni ir atbrīvojis no šī pienākuma.

3. 1917. gada 13. maijs

Mēs ar Žasintu un Francisko spēlējāmies Kovas da Iria nogāzē.

Veidojām no akmentiņiem valni ap irbuleņu puduri. Pēkšņi

ieraudzījām kaut ko līdzīgu zibens uzliesmojumam.

“Ejam labāk mājās,” teicu savai māsīcai un brālēnam, “tas ir

zibens, droši vien būs negaiss.”

“Jā, tiešām,” viņi piekrita.

Devāmies lejā pa nogāzi un dzinām aitas uz ceļa pusi. Kad bijām

jau puskalnā, līdzās lielajam akmeņozolam, redzējām vēl vienu

zibens uzliesmojumu. Un pēc pāris soļiem mūsu acu priekšā virs

nelielā akmeņozola ieraudzījām baltās drānās tērptu Kundzi. Viņa

bija spožāka par sauli un izstaroja gaismu, daudz dzidrāku un

spēcīgāku nekā kristāla glāzē ieliets dzirkstošs ūdens, kad tam cauri

laužas spilgtas saules stari.

Pārsteigti apstājāmies šīs Būtnes priekšā. Mēs bijām tikai kādu

trīs soļu attālumā no Viņas, līdz ar to atradāmies gaismas ielokā,

kas bija Viņai apkārt, jeb precīzāk, kas izstaroja no Viņas. Dievmāte

mūs uzrunāja:

“Nebaidieties. Es jums neko sliktu nedarīšu.”

“No kurienes jūs esat?” jautāju.

“Es esmu no Debesīm.”

“Ko jūs vēlaties no manis?”

172


“Es esmu nākusi, lai lūgtu jūs ierasties šeit sešus mēnešus pēc

kārtas šajā laikā trīspadsmitajos datumos. Vēlāk es pateikšu, kas Es

esmu un ko Es vēlos. Pēc tam Es šeit ieradīšos vēl septīto reizi.”¹¹

“Vai es arī būšu Debesīs?”

“Jā, tu būsi.”

“Un Žasinta?”

“Viņa arī.”

“Un Francisko?”

“Viņš arī būs tur, tikai viņam daudz jālūdzas Rožukronis.”

Tad man ienāca prātā pajautāt par divām meitenēm, kuras nesen

bija nomirušas. Viņas bija manas draudzenes un mēdza nāk uz mūsu

māju, lai mācītos pie manas vecākās māsas aust.

“Vai Maria das Neves ir Debesīs?”

“Jā, viņa ir tur.” (Man liekas viņa bija sešpadsmit gadus veca.)

“Un Amālija?”

“Viņa paliks šķīstītavā līdz pasaules galam.”¹² (Manprāt viņa

bija vecumā no 18 līdz 20 gadiem.)

“Vai jūs piekrītat veltīt sevi Dievam un panest visas ciešanas,

kuras Viņš gribēs jums sūtīt kā izlīdzināšanās zīmi par grēkiem, ar

kuriem Viņš tiek aizvainots, un par grēcinieku atgriešanos?”

“Jā, mēs gribam.”

“Tad jums nāksies daudz ciest, bet Dieva žēlastība būs jūsu

mierinājums.”

Izsakot šos pēdējos vārdus – ...Dieva žēlastība būs jūsu

mierinājums, Dievmāte pavēra plaukstas, no kurām izstaroja tik

spēcīga gaisma, ka tās stari caurstrāvoja mūsu sirdis un dvēseles,

ļaujot redzēt mūs pašus Dievā, Kas pats bija šī Gaisma. Mēs to

redzējām daudz skaidrāk nekā savu attēlu vislabākajā spogulī. Tad,

iekšēja impulsa pamudināti, nometāmies ceļos un dziļā pazemībā

lūdzāmies:

11 . “Septītā reize” attiecas uz 1921.gada 16.jūniju- pirms Lūcijas aizbraukšanas

uz Vila de Oporto. Tas bija Dievmātes vēstījums personīgi Lūcijai, tāpēc tas

netiek atklāts.

12 . Tas nozīmē – uz ilgu laiku.

173


“Vissvētākā Trīsvienība, es pielūdzu Tevi! Dievs, mans Dievs,

es mīlu Tevi Vissvētākajā Sakramentā!”

Pēc pāris mirkļiem Dievmāte atkal teica:

“Lūdzieties Rožukroni katru dienu, lai pasaulē būtu miers un

beigtos karš.”

To pateikusi, Viņa lēnām sāka celties augšup austrumu virzienā,

līdz izzuda debess izplatījumā. Likās, ka Gaisma, kas Viņu aptvēra,

pašķīra ceļu, tāpēc dažreiz mēs teicām, ka redzējām atveramies

debesis.

Es jau paskaidroju savā aprakstā par Žasintu vai arī vēstulē, ka

bailes, kuras mēs izjutām, nebija bailes no Dievmātes, bet gan no

negaisa, kas likās tuvojamies, un no kura mēs gribējām izbēgt.

Dievmātes parādīšanās neizraisīja nedz bailes, nedz izbīli, bet gan

pārsteigumu. Kad man jautāja, vai es biju nobijusies, es atbildēju,

ka bijām nobijušies, bet tas attiecās, kā mums likās, uz negaisa

tuvošanos. Tāpēc mēs posāmies mājup, jo zinājām, ka zibenim sekos

negaiss. Izrādījās, ka zibens uzliesmojums faktiski nebija zibens,

bet tuvojošās gaismas atspulgs. Šīs gaismas tuvošanās dēļ mēs

dažkārt teicām, ka redzam nākam Dievmāti, bet, precīzi izsakoties,

mēs varējām saskatīt Dievmāti šajā gaismā tikai tad, kad Viņa atradās

virs akmeņozola. Mēs nezinājām, kā paskaidrot šo parādību, tāpēc,

izvairīdamies no jautājumiem, dažreiz teicām, ka redzējām Viņu

nākam un citreiz, – ka neredzējām. Tajās reizēs, kad mēs teicām, ka

redzējām Viņu nākam, mēs to attiecinājām uz tuvojošos gaismu. Ja

teicām, ka neredzējām Viņu nākam, tad tas nozīmēja, ka Dievmāti

tiešām redzējām tikai, kad Viņa jau atradās virs akmeņozola.

4. 1917. gada 13. jūnijs

Tiklīdz es, Žasinta un Francisko kopā ar vairākiem dievlūdzējiem

bijām pabeiguši Rožukroņa lūgšanu, mēs atkal ieraudzījām

tuvojamies gaismas uzliesmojumu (ko mēs nosaucām par zibeni).

Nākamajā mirklī Dievmāte bija šeit, virs akmeņozola, tieši tāpat kā

trīspadsmitā maijā.

“Ko jūs vēlaties no manis?”

174


“Es vēlos, lai jūs atnāktu uz šejieni arī nākamā mēneša

trīspadsmitajā datumā, lai katru dienu jūs lūgtos Rožukroni, un bez

tam tev jāmācās lasīt. Vēlāk es paziņošu, ko vēl es vēlos.”

Es palūdzu dziedināt vienu slimnieku.

“Ja viņš atgriezīsies, tad izārstēsies gada laikā.”

“Es gribētu lūgt jūs paņemt mūs uz Debesīm.”

“Jā. Žasintu un Francisko es paņemšu drīz, bet tev būs šeit

jāpaliek ilgāk. Jēzus grib tevi izmantot, lai cilvēki uzzinātu par Mani

un mīlētu Mani. Viņš grib pasaulē nodibināt veltīšanos Manai

Bezvainīgajai Sirdij.”¹³

“Vai man šeit būs jāpaliek vienai?” es bēdīgi jautāju.

“Nē, manu meitiņ. Vai tad tev daudz jācieš? Nezaudē drosmi.

Es tevi nekad nepametīšu. Tavs patvērums būs Mana Bezvainīgā

Sirds, kas vedīs tevi pie Dieva.”

Izrunājot šos pēdējos vārdus, Viņa atkal pavēra rokas kā

iepriekšējā reizē, no kurām izstaroja tā pati spēcīgā gaisma. Mēs

redzējām sevi šajā gaismā it kā ietvertus Dievā. Izskatījās, ka Žasinta

un Francisko stāv tajā gaismas daļā, kas pacēlās pretī Debesīm, bet

es – tajā, kas plūda pār zemi. Virs Dievmātes labās rokas plaukstas

atradās ērkšķiem apvīta ievainota Sirds. Mēs sapratām, ka tā ir

cilvēku grēku ievainotā Marijas Bezvainīgā Sirds, kas gaida grēku

izpirkšanu.

Tagad, Jūsu Ekselence, Jūs zināt šo Noslēpumu, kuru Viņa mums

atklāja trīspadsmitā jūnijā. Tajā brīdī Dievmāte neteica, ka mums

tas jātur slepenībā, un mēs sajutām, ka tāda bija Dieva griba.

5. 1917. gada 13. jūlijs

Neilgi pēc mūsu ierašanās akmeņozola priekšā Kovā da Iria,

kur jau krietns skaits cilvēku lūdzās Rožukroni, mēs atkal redzējām

gaismas uzliesmojumu, un pēc mirkļa virs akmeņozola stāvēja

Dievmāte.

13 . Lūcija steigā neuzrakstīja šī paragrāfa nobeigumu, kas citos dokumentos

skan šādi: “Es apsolu tiem, kas to pieņems, ka viņu dvēseles Dievs mīlēs,

tāpat kā ziedus, kurus es nolieku pie Viņa troņa.”

175


“Ko jūs vēlaties?” jautāju.

“Es vēlos, lai jūs atnāktu uz šejieni arī nākamā mēneša

trīspadsmitajā dienā. Turpiniet lūgties Rožukroni katru dienu par

godu Rožukroņa Dievmātei, lai pasaulē iestātos miers un izbeigtos

karš. Tikai Viņa vienīgā var palīdzēt.”

“Es gribētu Jūs lūgt pateikt, kas Jūs esat un izdarīt kādu brīnumu,

lai visi ticētu, ka Jūs mums parādāties.”

“Turpiniet nākt uz šejieni katru mēnesi. Oktobrī es pateikšu,

kas es esmu un izdarīšu brīnumu, kuru visi redzēs un ieticēs.”

Es izteicu vairākus lūgumus, bet tagad tos neatceros. Atceros

tikai, ka Dievmāte teica, ka šiem cilvēkiem jālūdzas Rožukronis,

tad gada laikā varēs saņemt Dieva žēlastību. Pēc tam Viņa turpināja:

“Upurējiet sevi par grēciniekiem un jo sevišķi upurēšanas reizēs

atkārtojiet vairākkārt šādu lūgšanu: “Mans Jēzus, aiz mīlestības uz

Tevi, par grēcinieku atgriešanos un par grēku izpirkšanu, kas ir

nodarīti Marijas Bezvainīgajai Sirdij.”

Izrunājot pēdējos vārdus, Dievmāte, tāpat kā divās iepriekšējās

reizēs, pavēra rokas. Gaismas stari izlauzās cauri zemei un mēs

ieraudzījām uguns jūru. Šajā ugunī atradās dēmoni un dvēseles

cilvēku izskatā kā caurspīdīgas degošas ogles. Dažas melnas, citas

kā nospodrināta bronza, tās haotiski peldēja lielajā liesmā, brīžiem

paceļoties uz augšu ar liesmu un dūmiem, brīžiem krītot lejā kā lielas

ugunskura dzirksteles, kurām nav nedz svara, nedz līdzsvara.

Visapkārt skanēja izmisuma kliedzieni un sāpju vaidi. To redzot mūs

pārņēma šausmas, mēs trīcējām no bailēm. (Acīmredzot šis skats

lika man iekliegties, jo cilvēki teica, ka viņi dzirdējuši manu

kliedzienu.) Dēmonus varēja atpazīt pēc to šausmīgās līdzības ar

briesmīgiem nepazīstamiem dzīvniekiem, melniem un caurspīdīgiem

kā kvēlojošas ogles. Šausmās meklēdami patvērumu, mēs paskatījāmies

uz Dievmāti, kas mierīgi un ļoti skumji teica:

“Jūs redzējāt elli, kur nokļūst grēcinieku dvēseles. Lai tās varētu

glābt, Dievs grib nodibināt pasaulē veltīšanos Manai Bezvainīgajai

Sirdij. Ja tas, ko es jums saku, tiks izdarīts, daudzas dvēseles tiks

glābtas un iestāsies miers. Karš beigsies. Bet ja cilvēki turpinās

aizvainot Dievu vēl briesmīgāks karš izraisīsies pāvesta Pija XI

176


valdīšanas laikā. Kad cilvēki naktī redzēs neparastu gaismu 14 , ziniet,

ka tā ir liela Dieva dota zīme, brīdinājums, ka Viņš sodīs pasauli par

tās grēkiem ar karu un badu. Baznīca un Svētais tēvs cietīs no

vajāšanas.

Lai no tā pasargātos, Es nakšu lūgt Krievijas veltīšanu Manai

Bezvainīgajai Sirdij un gandarīšanas Komūniju mēneša pirmajās

sestdienās 15 . Ja mans lūgums tiks ņemts vērā, iestāsies miers 16 ; bet

ja ne, Krievija izplatīs savas maldu mācības visā pasaulē, izraisot

karus un Baznīcas vajāšanu. Labais tiks noliegts, Svētais tēvs daudz

cietīs, daudzas tautas tiks iznīcinātas. Beigās Mana Bezvainīgā Sirds

triumfēs. Svētais tēvs veltīs Krieviju Man un tā atgriezīsies. Pasaulē

iestāsies miera periods. Portugālē ticības dogma tiks saglabāta; u.t.t.

... Nesaki nevienam to. Francisko, jā, viņam tu vari to pateikt.

Kad jūs lūdzaties Rožukroni, pēc katra noslēpuma sakiet: “Mans

Jēzu, piedod mums mūsu grēkus, pasargā mūs no elles uguns. Aizved

visas dvēseles uz Debesīm, it sevišķi tās, kurām visvairāk vajadzīga

Tava žēlsirdība.”

Kādu brīdi klusējusi, Viņa jautāja:

“Vai vēlies vēl ko uzzināt?”

“Nē, šodien vairāk neko nevēlos.”

Tad atkal Dievmātes sāka pacelties austrumu virzienā, līdz

milzīgā attālumā izzuda debesu jumā.

6. 1917.gada 13.augusts

Tā kā esmu jau rakstījusi par to, kas notika šajā dienā, šeit

vairs neatkārtošos, bet rakstīšu par Dievmātes parādīšanos, kas, pēc

manām domām, notika 15.augusta pēcpusdienā 17 . Tajā vecumā es

14 . Tā bija ļoti neparasta ziemeļblāzma, kas parādījās 1938.gadā naktī no 25.

uz 26.janvāri. To Lūcija vienmēr uzskatīja par Dievmātes apsolīto zīmi.

15 . Skat. Pielikumu I.

16 . Skat. Pielikums II.

17 . Šeit Lūcija kļūdās, domādama, ka Dievmāte parādījās 15.augustā, kad viņi

atgriezās no Vilas Novas de Ourem cietuma. Dievmāte apciemoja bērnus

nākamajā svētdienā – 19.augustā.

177


vēl nezināju, kā atpazīt mēneša dienas, pieļauju, ka kļūdos. Bet

joprojām man liekas, ka tas notika tajā pašā dienā, kad mēs

atgriezāmies no Vila Nova de Ourem.

Ar mani kopā bija Francisko un viņa brālis Žoans. Ganījām

aitas tajā vietā, ko sauc par Valiņjos. Pēkšņi sajutām tuvojamies

kaut ko pārdabisku, kas mūs pilnīgi pārņēma. Nojautu, ka varētu

parādīties Dievmāte. Man bija žēl, ka Žasinta to neredzēs, tāpēc

lūdzu Žoanu, lai aizskrien un atved viņu. Viņš gan negribēja iet, bet

kad iedevu divas monētas, tad skriešus aizskrēja.

Mēs jau redzējām gaismas uzliesmojumu, ko mēs dēvējām par

zibeni, pirms Žasintas ierašanās. Kad viņa bija atskrējusi pēc mirkļa

virs nelielā akmeņozola ieraudzījām Dievmāti.

“Ko jūs vēlaties no manis?”

“Es vēlos, lai jūs turpinātu iet uz Kovu da Iria trīspadsmitajos

datumos un lūgtos Rožukroni katru dienu. Pēdējā mēnesī es izdarīšu

brīnumu, lai visi ticētu šiem notikumiem.”

“Kā jūs vēlaties izlietot naudu, kuru cilvēki atstāj Kovā da Iria.”

“Izgatavojiet divas nestuves. Vienas jānes tev ar Žasintu un vēl

divām meitenēm, jums jābūt tērptām baltās kleitās. Otras jānes

Francisko un trim zēniem. Daļa savāktās naudas jāizlieto Rožukroņa

Dievmātes svētkiem un pārējā – kapelas celtniecībai.”

“Es gribētu lūgt dziedināt dažus slimniekus.”

“Labi, es gada laikā viņus dziedināšu.”

Tad, ļoti noskumusi, Dievmāte teica:

“Lūdzieties, daudz lūdzieties un upurējiet par grēciniekiem. Ļoti

daudzas dvēseles aiziet uz elli tāpēc, ka nav neviena, kas upurētu un

lūgtos par viņām.”

To pateikusi, Viņa kā parasti attālinājās austrumu virzienā.

7. 1917.gada 13. septembris

Kad tuvojās noteiktais laiks, mēs ar Žasintu un Francisko

devāmies uz Kovu da Iria. Mūsu iešanu apgrūtināja ļaužu pūlis.

Ceļi bija pārpildīti cilvēkiem, visi vēlējās mūs redzēt un runāt ar

mums. Nekādas cilvēciskas cieņas. Gan vienkāršie ļaudis, gan

smalkās lēdijas un džentelmeņi centās izlauzties līdz mums cauri

178


pūlim. Tiklīdz viņi bija nokļuvuši līdz mums, tā tūlīt metās mūsu

priekšā ceļos, lūgdami pateikt Dievmātei viņu vajadzības. Tie, kas

nevarēja mums piekļūt, sauca pa gabalu:

“Dieva vārdā, palūdz Dievmāti dziedināt manu kroplo dēlu!”

Kāds cits: “Un manu aklo dēlu! ... Dziedināt manu kurlo! ... Lai

mans vīrs un dēls atgriežas dzīvs no kara! ... Atgriezt grēciniekus!

... Dziedināt manu tuberkulozi, lai es atkal būtu vesela!” un tā tālāk.

Šajos vārdos bija izteikts nabaga cilvēku posts. Daži rāpās

kokos un kāpa uz mūriem, lai varētu mūs redzēt ejam pa ceļu un

sauca no tālienes. Mēs virzījāmies uz priekšu – vieniem atbildējām

ar „jā”, citiem, kas bija nometušies ceļos, pasniedzām roku, lai

palīdzētu piecelties no putekļainās zemes. Par laimi kāds džentelmenis

gāja mums pa priekšu un pašķīra ceļu šajā ļaužu pūlī.

Tagad, kad lasu Jauno Derību ar sirdij tuvām ainām par Mūsu

Kunga staigāšanu pa Palestīnas ceļiem, es domāju par tiem cilvēkiem,

kurus Mūsu Kungs ļāva man sastapt, vēl kā bērnam ejot no

Alžustrelas uz Fatimu un Kovu da Iria! Es pateicos Dievam un

upurēju Viņam mūsu portugāļu tautas ticību. Es domāju: “Ja šie

ļaudis tā pazemojās trīs nabaga bērnu priekšā tikai tāpēc, ka viņiem

bija dāvāta žēlastība runāt ar Dievmāti, kas būtu noticis, ja mums

būtu bijis ļauts skatīt pašu Kungu Jēzu Viņa personā?”

Nu, jā, tas neattiecas uz tēmu! Vienkārši rakstāmspalva mani

aizveda ne tur, kur vajadzēja. Bet, nekas! Tā ir neliela novirzīšanās

no tēmas. Bet es neplēsīšu šo lapu laukā, lai nesabojātu burtnīcu.

Un tā mēs sasniedzām Kovu da Iria un nonācām pie akmeņozola.

Tad sākām lūgties Rožukroni kopā ar pārējiem cilvēkiem. Pēc neilga

brīža redzējām gaismas uzliesmojumu un virs akmeņozola parādījās

Dievmāte.

“Turpiniet lūgties Rožukroni, lai beigtos karš. Oktobrī atnāks

Mūsu Kungs. Jūs redzēsiet kā izskatās Sāpju Dievmāte un Karmela

Dievmāte. Svētais Jāzeps ar Bērnu Jēzu uz rokas svētīs visu pasauli.

Dievam ir patīkami jūsu upuri. Viņš negrib, lai jūs gulētu ar virvi

apjozušies, bet lai to nēsātu tikai pa dienu.”

Ļoti daudzi cilvēki man izteica savas vajadzības – lai Dievmāte

dziedinātu slimos, kurlmēmos ...

179


“Jā, es dziedināšu dažus, bet ne visus. Oktobrī Es izdarīšu

brīnumu, tad visi ieticēs.”

Tad Dievmāte pacēlās gaisā un attālinājās kā parasti.

8. 1917. gada 13. oktobris

No mājām mēs iznācām diezgan agri, paredzēdami, ka pa ceļam

mūs atkal aizkavēs cilvēku pūļi. Tie pārpildīja visus ceļus. Lietus

gāza aumaļām. Mana māte, aiz bēdām un neziņas par to, kas varētu

notikt, un arī baidīdamās, ka tā varētu būt manas dzīves pēdējā diena,

vēlējās nākt man līdzi.

Tiešām cilvēku šoreiz bija daudz vairāk nekā iepriekšējā mēnesī.

Pat dubļainais ceļš viņiem netraucēja vislielākajā pazemībā un

pielūgsmē mesties mūsu priekšā ceļos. Nonākusi pie akmeņozola

Kovā da Iria, iekšēja impulsa pamudināta, es lūdzu visus aizvērt

lietussargus un lūgties Rožukroni. Pēc maza brīža ieraudzījām

gaismas uzliesmojumu un Dievmāti parastajā vietā.

“Ko Jūs vēlaties no manis?”

“Es gribu tev teikt, ka šeit jāuzceļ kapela Manis godināšanai.

Es esmu Rožukroņa Dievmāte. Turpiniet lūgties Rožukroni katru

dienu. Karš drīz beigsies un karavīri atgriezīsies savās mājās.”

“Man ir ļoti daudz lūgumu Jums: dziedināt vairākus slimos,

atgriezt grēciniekus un citas lietas ...”

“Dažus, jā, bet citus nē. Viņiem ir jālabojas un jālūdz grēku

piedošana.”

Izskatīdamās ļoti bēdīga, Dievmāte noteica:

“Viņi nedrīkst darīt pāri Kungam Mūsu Dievam, tāpēc ka Viņam

ir jau tik daudz pāri nodarīts.”

Viņas pavērtās rokas izstaroja spožu gaismu un, Viņai paceļoties,

gaisma turpināja atspoguļoties uz saules.

Šajā brīdī, Jūsu Ekselence, es iekliedzos, lai cilvēki skatās uz

sauli. Es gan nebiju domājusi pievērst viņu uzmanību saulei, jo es

biju ekstāzē un nejutu viņu klātbūtni. Es to izdarīju iekšēja impulsa

mudināta.

180


Kad Dievmāte bija pazudusi debesu jumā, blakus saulei mēs

ieraudzījām Svēto Jāzepu ar Bērnu Jēzu un atkal Dievmāti, baltā

tērpā ar zilu apmetni. Izskatījās, ka Sv.Jāzeps un Bērns Jēzus ar

krusta zīmi svētīja pasauli. Nedaudz vēlāk, kad šī parādība bija

izzudusi, es redzēju Mūsu Kungu un Dievmāti, likās, ka tā bija

ieguvusi Sāpju Dievmāte izskatu. Mūsu Kungs arī svētīja pasauli

tāpat kā to bija darījis Svētais Jāzeps. Šī vīzija arī izzuda, un es

vēlreiz redzēju Dievmāti, tikai šoreiz Viņa bija līdzīga Karmela

Dievmātei.

EPILOGS

Šeit, Jūsu Ekselence, ir stāsts par Dievmātes parādīšanos Kova

da Iria 1917.gadā. Vienmēr, kad man par to bija jārunā, es centos to

pastāstīt pēc iespējas īsāk, paturot pie sevis tos personiskos

pārdzīvojumus, kurus vārdos izteikt ir grūti. Bet tā kā tie pieder

Dievam nevis man un tagad Viņš caur Jūsu personu tos pieprasa no

manis, tad šeit tie ir. Es atdodu to, kas man vairs nepieder. Pēc

vistīrākās sirdsapziņas es centos neko neslēpt. Liekas, esmu atmetusi

tikai dažas detaļas, kas attiecas uz maniem personiskajiem lūgumiem.

Tās bija tikai materiāla rakstura vajadzības, tāpēc nepievērsu tām

uzmanību, un esmu tās aizmirsusi. Arī tāpēc, ka man Dievmātei bija

jālūdz bezgalīgi daudz dažādu žēlastību, es pat kļūdījos, saprazdama,

ka karš beigsies tajā pašā 13. datumā 18 .

Daudzi cilvēki ir bijuši pārsteigti par atmiņu, ar kādu Dievs

mani ir apveltījis. Šajā ziņā, pateicoties Viņa bezgalīgajai labestībai,

esmu bijusi tiešām aplaimota. Bet kas attiecas uz pārdabiskajām

lietām, tad par tām nav jābrīnās, tās iespiežas atmiņā tik stipri, ka

tās aizmirst nav iespējams.

Viss, kas tika darīts zināms, ir neaizmirstams. Tikai, ja Dievs

pats vēlas, lai tas tiktu aizmirsts, tad tā arī notiek.

18 . Lūcija nedomāja, ka karš varētu beigties tajā pašā dienā. Viņa kļūdījās daudzo

jautājumu dēļ, kas viņai tika uzdoti.

181


182

III. VĒL DAŽAS ATMIŅAS PAR ŽASINTU

1. Brīnumainā izveseļošanās

Vēl cienījamais Dr. Galamba palūdza man uzrakstīt par cilvēku

izteiktajiem lūgumiem, kuri ir piepildījušies, pateicoties Žasintai.

Es rūpīgi to pārdomāju un atcerējos tikai divus gadījumus.

Otrajā atmiņu aprakstā par Žasintu es stāstīju par Emīlijas

kundzi. Pirmo reizi, kad šī laipnā kundze ieradās, lai mani aizvestu

uz priesteru māju Olival ciematā, Žasinta arī bija kopā ar mani.

Kad ieradāmies pie Emīlijas kundzes, bija jau gandrīz nakts. Ziņa

par mūsu ierašanos bija izplatījusies zibenīgi, un drīz vien mājai

apkārt bija vesels ļaužu pūlis. Viņi visi gribēja mūs redzēt, uzdot

jautājumus, lūgt žēlastības un tā tālāk.

Ieradās kāda dievbijīga sieviņa no tuvējā ciemata, kas bija

pieradusi lūgties Rožukroni kopā ar kādu no kaimiņiem, un ielūdza

mūs uz Rožukroņa lūgšanu savā mājā. Mēs mēģinājām atrunāties,

paskaidrojot, ka lūgsimies kopā ar Emīlijas kundzi, bet sieviņa bija

tik neatlaidīga, ka mums nekas cits neatlika, kā piekrist. Kad cilvēki

uzzināja par mūsu došanos uz blakus ciematu, viss ļaužu pūlis nāca

līdzi, pat aizsteidzās mums priekšā, lai šīs labsirdīgās sieviņas mājā

ieņemtu pēc iespējas izdevīgāku vietu. Pateicoties tam, ceļš mums

bija brīvs.

Ejot pa šo ceļu, mums pretī iznāca apmēram divdesmit gadus

veca meitene. Raudādama viņa nometās ceļos un lūdza mūs ienākt

viņas mājā un palūgties kaut vai vienu „Esi sveicināta” par tēva

atveseļošanos, kas jau trīs gadus nevar rast mieru no nepārtrauktas

žagošanās. Mēs nespējām atraidīt šo lūgumu. Es palīdzēju šai

meitenei piecelties. Tā kā bija jau iestājusies nakts, ceļu varēja saskatīt

tikai lukturīša gaismā. Es palūdzu Žasintu palikt šajā mājā un pati

devos pie tiem cilvēkiem, kas gaidīja mūs uz kopējo Rožukroni.

Žasintai apsolīju, ka paņemšu viņu atpakaļceļā, un viņa piekrita.

Kad atgriezos ieraudzīju, ka Žasinta sēž uz krēsla pretī meitenes

tēvam. Viņš nebija pārāk vecs, bet izdēdējis, un stipri raudāja. Viņam

apkārt bija vairāki cilvēki, domāju, ģimenes ļaudis. Ieraugot mani,


Žasinta piecēlās, atvadījās un apsolīja atcerēties viņu savās lūgšanās.

Un mēs atgriezāmies pie Emīlijas kundzes.

Nākošās dienas rītā devāmies uz Olival un atgriezāmies tikai

pēc trim dienām. Kad ieradāmies Emīlijas kundzes mājā, mūs

sagaidīja tā meitene kopā ar tēvu. Abi izskatījās laimīgi. Viņš tagad

jutās daudz labāk, vājums un nervu sasprindzinājums bija izzudis.

Viņi bija ieradušies, lai pateiktos par žēlsirdību, ko tēvs bija saņēmis,

jo žagas tēvu vairs nemocīja.

2. Pazudušais dēls

Vēl viena žēlastība, kuru saņēma mana tante Vitoria. Viņa bija

precējusies un dzīvoja Fatimā. Viņas dēls bija ļoti izšķērdīgs. Es

nezinu, kāda iemesla pēc viņš bija atstājis tēva mājas, un neviens

nezināja, kas ar viņu noticis. Kādu dienu mana izmisusī tante atnāca

uz Alžustrelu, lai mēs abas kopā lūgtu Dievmāti par viņas dēlu.

Mani neatradusi, to pašu lūgumu viņa izteica Žasintai, kas apsolījās

lūgties viņas nodomā. Pēc dažām dienām dēls pārradās mājās, lūdza

piedošanu saviem vecākiem un pēc tam ieradās pie mums Alžustrelā,

lai darītu zināmu savu bēdu stāstu.

Viņš atzinās, ka tad, kad bija iztērējis visu vecākiem nozagto

naudu, viņš klaiņojis apkārt un, es neatceros kāda iemesla dēļ, bija

nokļuvis Torres Novas cietumā. Pavadījis tur kādu laiku, tumšā

negaisa naktī izbēga no cietuma un devās uz attālākajiem kalniem

un priežu mežiem. Apjautis, ka ir nomaldījies, un baidīdamies, ka

viņu var noķert, saprata, ka vienīgais glābiņš ir lūgšana. Nometies

uz ceļiem, sācis lūgt Dievu. Kā viņš apliecināja, pēc dažām minūtēm

viņam parādījusies Žasinta, kas paņēmusi viņu pie rokas un izveda

uz Reguengo ceļa, norādīdama arī virzienu, kādā viņam jāiet. Vēlāk,

kad uzaususi gaisma, viņš atradis ceļu uz Boleiros un, atpazinis šo

vietu, priecīgs devies tieši uz vecāku mājām.

Viņš apstiprināja, ka viņam bija parādījusies Žasinta, un viņš

to uzreiz bija atpazinis. Es jautāju Žasintai, vai tā ir patiesība, ka

viņa tur ir bijusi. Viņa atbildēja, ka tur nekad nav bijusi un viņai nav

nekāda priekšstata par tiem kalniem un priežu mežiem, kuros viņš

bija apmaldījies.

183


“Es tikai ļoti lūdzos un prasīju Dievmāti, lai palīdz viņam, jo

man bija ļoti žēl tantes Vitorijas.” Tāda bija Žasintas atbilde.

Kā tas varēja notikt, es nezinu. Dievs viens tikai to zina.

1. Pēdējais jautājums

184

IV. ŽASINTAS SVĒTUMS

Vēl palicis viens jautājums, kuru man uzdeva Dr.Galamba: ”Ko

cilvēki sajuta Žasintas klātbūtnē?” Atbildēt uz šo jautājumu nav

viegli, jo es nezinu, kā jūtas citi cilvēki, tāpēc varu tikai pateikt kā

jutos es, un aprakstīt citu cilvēku emociju ārējo izpausmi.

2. Žasinta – Dieva Milestibas atspulgs

Es jutu to, ko parasti jūt svētu cilvēku klātbūtnē, kas ir

nepārtrauktā vienotībā ar Dievu. Žasinta vienmēr bija nopietna,

rezervēta, bet draudzīga. Visa viņas uzvedība liecināja par Dieva

klātbūtni un atbilda pieaugušu tikumīgu cilvēku uzvedībai. Nekad

nebiju novērojusi pie viņas frivolitāti vai bērnišķīgu sajūsmu par

skaistām lietām vai spēlēm, kas ir raksturīga maziem bērniem. Tas

gan bija vērojams tikai pēc Dievmātes parādīšanās. Pirms tam viņa

bija kaprīžu un emociju iemiesojums. Jāsaka, ka pārējie bērni pulcējās

ap viņu mazāk nekā ap mani. Varbūt tāpēc, ka viņa nezināja tik

daudz dziesmu un nostāstu, ar kuriem viņus uzjautrināt, vai arī viņus

atturēja Žasintas pārāk lielā nopietnība, kas neatbilda viņas vecumam.

Ja viņas klātbūtnē bērns vai pieaugušais pateica kādu rupjību

vai izdarīja kaut ko neatļautu, viņa mēdza pamācīt:

“Nedari tā, tu apvaino Kungu Mūsu Dievu, bet Viņam jau tā ir

daudz pāri nodarīts!”

Ja pēc šāda aizrādījuma pieaugušais vai bērns nosauca viņu

par „svētulīgo Mariju” vai „svēto plāksteri” vai pateica vēl kaut ko

aizvainojošāku, viņa nopietni paskatījās uz runātāju un, ne vārda

neteikdama, gāja projām. Iespējams, šis bija viens no iemesliem viņas


vientulībai. Toties, ja es biju kopā ar viņu, tad vienmēr mums apkārt

bija bērnu bars. Tiklīdz es aizgāju projām, arī pārējie bērni drīz vien

izklīda un Žasinta palika viena. Kamēr es biju kopā ar viņu, man

likās, ka arī bērniem patika būt viņas tuvumā. Viņi apskāvu un

skūpstīja viņu, kā to dara mazi bērni. Viņiem patika dziedāt un

spēlēties ar viņu un ja viņa nebija mūsu pulkā, tad lūdza, lai es

aizeju un uzaicinu viņu. Ja viņa atbildēja, ka negrib nākt tāpēc, ka

viņi ir nerātni, bērni solījās būt rātni:

“Ej un pasaki: ja viņa atnāks, mēs būsim rāmi.”

Apmeklējot viņu slimības laikā, bieži pie viņas mājas durvīm

sastapu bērnus, kas cerēja kopā ar mani ienākt un apraudzīt viņu.

Man liekas, viņus atturēja respekts, ko viņi juta pret Žasintu. Dažreiz,

ejot projām, jautāju viņai:

“Žasinta, vai tu vēlies, lai kāds paliktu pie tevis un pakavētu

tev laiku?”

“Jā, protams! Tikai tie, kas ir mazāki par mani.”

Tad bērni sacentās viens ar otru: “Es palikšu! Es palikšu!” Tiem,

kas palika, viņa mācīja dziesmas, lūgšanu „Tēvs Mūsu”, „Esi

sveicināta”, mācīja arī kā pareizi pārmest krustu. Sēžot gultā vai

viesistabā uz grīdas, viņi spēlēja “akmentiņus”, izmantojot

mežābolus, kastaņus, saldās ozolzīles, žāvētas vīģes – visu kas bija

noderīgs šai spēlei. Mana tante priecājās, ka varēja to visu sagādāt,

lai tikai bērni spēlētos.

Viņa bieži kopā ar bērniem lūdzās Rožukroni un mācīja viņus

negrēkot, lai neaizvainotu Mūsu Kungu. Daži bērni pavadīja pie

viņas gan rīta cēlienu, gan pēcpusdienu. Bet nākamajā dienā baidījās

atkal viņu apciemot, tāpēc nāca pie manis, lai mēs visi kopā dotos

uz viņas māju. Dažreiz viņi jau gaidīja pie mājas, kamēr Žasinta vai

mana tante viņus uzaicināja ienākt. Domāju, ka bērniem viņa patika,

un viņi labprāt uzturējās viņas sabiedrībā, bet viņu kautrība vai arī

respekts, ko viņi juta pret Žasintu, lika viņiem ieturēt distanci.

185


3. Žasintas labestība

Pieaugušie arī apmeklēja Žasintu. Viņas uzvedība izraisīja viņos

dziļu apbrīnu. Žasinta vienmēr bija pacietīga, nesūdzējās un neizteica

nekādas prasības. Vienalga, kādā pozā gultā māte viņu aizejot atstāja,

tādā pašā pozā viņu atrada arī atnākam. Ja jautāja, vai jūtas labāk,

viņa atbildēja: “Ir tāpat, kā bija”, vai: “Paldies, man liekas, ka

sliktāk”. Apmeklētāju klātbūtne viņā izraisīja vieglas skumjas. Cilvēki

stundām ilgi sēdēja pie Žasintas gultas un jutās laimīgi, atrodoties

viņas klātbūtnē. Arī slimošanas laikā viņai nācās atbildēt uz

neskaitāmiem jautājumiem. Viņa atbildēja neizrādot ne mazāko

nepatiku vai neiecietību, tikai vēlāk piebilda:

„Mana tik ļoti sāp galva pēc visiem šiem jautājumiem. Tagad,

kad es nekur nevaru aizbēgt un paslēpties, es upurēju šīs sarunu

izraisītās grūtības Mūsu Kungam.”

Mātes mēdza ņemt līdzi arī savus mazos bērnus un tie spēlējās

ar Žasintu, kamēr pašas varēja nodarboties ar šūšanas darbiem.

Žasintas atbildes uz jautājumiem bija draudzīgas, bet ļoti īsas.

Ja jautājums likās aizvainojošs, viņa tūdaļ iebilda: “Nerunājiet tā,

tas aizvaino Mūsu Kungu.”

Ja cilvēki stāstīja par kaut ko sliktu, kas ir atgadījies viņu

ģimenēs, viņa paskaidroja:

“Neļaujiet saviem bērniem grēkot, citādi viņi nokļūs ellē.”

Ja tas attiecās uz pieaugušajiem, tad viņas skaidrojums bija

šāds:

“Pasakiet, lai viņi tā vairs nedara, jo šādā veidā viņi grēko. Viņi

aizvaino Dievu un vēlāk viņi var tikt nolādēti.”

Cilvēki, kas ieradās no tālienes ziņkārības vai pielūgsmes dzīti,

Žasintas klātbūtnē juta kaut ko pārdabisku. Kad apmeklējums bija

beidzies, dažreiz viņi atnāca uz mūsu māju un stāstīja:

“Mēs tikko runājām ar Žasintu un Francisko. Viņu klātbūtnē

mēs jutām kaut ko pārdabisku.”

Dažreiz viņi lūdza mani izskaidrot, kāpēc viņi tā jutās. Es nekādu

atbildi nevarēju sniegt, tāpēc tikai paraustīju plecus un neko neteicu.

Par neparastām neizskaidrojamām sajūtām nācās dzirdēt bieži vien.

186


Vienu dienu mūsu mājā ieradās divi priesteri un kāds

džentelmenis. Kamēr māte vēra durvis un lūdza viesus istabā, es

paslēpos bēniņos. Nosēdinājusi ciemiņus viesistabā, māte izgāja mani

meklēt pagalmā, kur es vēl pirms brīža biju. Palikuši vienatnē, viesi

savā starpā sarunājās :

“Redzēsim, ko šis bērns mums pastāstīs.”

„Žasintas un viņas brālīša nevainīgums un sirsnīgums mani

pārsteidza visvairāk,” teica džentelmenis. „Ja šī meitene arī būs tāda

pati, tad es noticēšu. Nevaru izteikt, kas tā bija par sajūtu šo bērnu

klātbūtnē.”

„Kaut kas pārdabisks jūtams gan,” piebilda priesteris.

„Šī saruna manai dvēselei nāca par labu.”

Tā kā māte mani neatrada, viesiem bija jādodas projām, ar mani

netiekoties.

“Dažreiz viņa spēlējas ar bērniem un tad neviens viņu nevar

atrast,” skaidroja māte.

“Mums ļoti žēl! Bet mēs ļoti priecājamies, ka bija iespēju

parunāties ar tiem diviem mazajiem, mēs būtu labprāt parunājušies

arī ar jūsu mazo meitiņu, bet, tas nekas, mēs vēl atbrauksim kādu

citu reizi.”

Vienu svētdienu pēc Sv.Mises manas draudzenes Maija, Rosa

un Anna Kaetano (Caetano), un Marija un Anna Brogueira – viņas

dzīvoja Moitā – ieradās pie mums un lūdza māti atļaut man vienu

dienu paciemoties pie viņām. Saņēmušas mātes piekrišanu, viņas

lūdza, lai es paņemu līdzi arī Žasintu un Francisko. Pajautāju tantei,

viņa piekrita. Un tā mēs visi trīs devāmies uz Moitu. Pēc pusdienām

Žasinta bija tik miegaina, ka vairs nevarēja noturēt galvu. Hosē Alves

kungs lika vienai no māsas meitām nolikt Žasintu gultā, kur pēc

mirkļa viņa arī cieši aizmiga. Kamēr Žasinta gulēja, apkārt mājai

jau bija sapulcējušies cilvēki, kas gribēja pēcpusdienu pavadīt kopā

ar mums. Viņi tik ļoti gribēja redzēt Žasintu, ka ik pa brīdim pavēra

istabas durvis, lai pārliecinātos, vai viņa nav jau pamodusies. Viņi

bija pārsteigti redzot, ka pat miegā Žasinta smaidīja, – viņa izskatījās

kā eņģelis. Viņas rokas bija saliktas lūgšanā un vērstas pret debesīm.

Istaba, kurā gulēja Žasinta, drīz vien bija pilna ar ziņkārīgiem

187


cilvēkiem. Tie, kas bija tikuši istabā, nemaz nesteidzās iet ārā, lai

ļautu ienākt arī pārējiem. Hosē Alves kungs, viņa sieva un

māsasmeitas nosprieda:

„Viņa tiešām ir īstais eņģelis!”

Apbrīnas pārņemti tie palika uz ceļiem pie viņas gultas līdz pus

pieciem, kad es gāju viņu modināt, lai ietu uz Kovu da Iria lūgties

Rožukroni un pēc tam atpakaļ uz mājām.

4. Francisko bija citāds

Pretstatā Žasintai Francisko bija gluži citāds. Ar viņu vienmēr

bija viegli – vienmēr draudzīgs, smaidošs, – viņš spēlējās ar visiem

bērniem bez izņēmuma. Viņš nekad nevienam neko nepārmeta. Ja

redzēja, ka kāds spēlējoties krāpjas, viņš gāja prom. Ja viņam jautāja,

kāpēc viņš aiziet, atbilde bija:

„Tāpēc, ka tu esi slikts” vai

„Tāpēc, ka negribu vairs spēlēties.”

Slimības laikā bērni nāca pie viņa, kad vien gribēja, sarunājās

ar viņu caur istabas logu, apjautājās, kā viņš jūtas un ko viņš vēlētos.

Ja jautāja, vai vēlas, lai kāds no bērniem paliek pie viņa, viņš

atbildēja, ka labāk ne. Viņam patika būt vienam. Man viņš mēdza

teikt:

“Man patīk, ka tu esi šeit un arī Žasinta.”

Ja pieaugušie nāca viņu apraudzīt, viņš ar tiem gandrīz nerunāja.

Vienīgi, ja viņam uzdeva tiešu jautājumu, tad atbildēja pāris vārdos.

Kaimiņi, kā arī no tālienes nākušie, bieži vien ilgi sēdēja pie viņa

gultas.

“Nezinu, ko tas nozīmē, bet ir tik labi būt šeit – pie Francisko

gultas!” viņi teica.

Kādu dienu ciemata sievas, kas bija pavadījušas pie viņa krietnu

laiku, teica manai mātei un tantei:

“Tas ir kaut kāds noslēpums, kuru nevar uzminēt! It kā tādi

paši bērni, kā pārējie, neko nestāsta, un tomēr viņu klātbūtnē ir kaut

kas tāds, ko nevar izskaidrot, un tā ir tā atšķirība no pārējiem.”

188


“Ienākot Francisko istabā ir tāda pati sajūta, kā ienākot baznīcā,”

teica viena no manas tantes kaimiņienēm, vārdā Romana, kura pat

neticēja, ka es redzu Dievmāti. Un tādu bija ne mazums – arī Manuelo

Faustino, Hosē Marto un Hosē Silva sievas.

Es nebrīnos par to, ka Francisko klātbūtne cilvēkos izraisīja

neparastas sajūtas, jo viņi bija pieraduši rūpēties tikai par materiālām

lietām, kas dzīvi padara tukšu un bezjēdzīgu. Tik tiešām.! Vajadzēja

tikai paskatīties uz šiem bērniem, lai domas pievērstos Debesu Mātei,

ar Kuru bērni kontaktējās; pievērstos mūžīgām vērtībām, jo visi

redzēja, cik priecīgi un laimīgi bērni bija, ejot uz tikšanos Kovā da

Iria; pievērstos Dievam, jo viņi teica, ka Dievu mīl vairāk nekā savus

vecākus; un pievērstos pat domām par ellei, jo bērni viņus brīdināja,

ka tie nokļūs ellē, ja turpinās grēkot.

Taču ārēji viņi bija tādi paši kā visi bērni. Bet ja nabaga ļaudis,

kas ir tik ļoti pieķērušies materiālajai pasaulei, kaut nedaudz būtu

pacēluši savas domas augšup, viņi bez jebkādām grūtībām būtu

saskatījuši to atšķirīgo, kas piemita viņiem salīdzinājumā ar citiem

bērniem.

Es atcerējos vēl vienu lietu sakarā ar Francisko un to šeit

uzrakstīšu.

Kādu dienu sieviete vārdā Mariana – no Kasa Veļjas – ienāca

Francisko istabā. Viņa bija ļoti nobēdājusies, jo vīrs bija padzinis

dēlu no mājām. Viņa lūdza Francisko palīdzību, lai dēls atgrieztos

un salabtu ar tēvu. Francisko viņai atbildēja:

“Nebēdājieties. Es ļoti drīz būšu Debesīs un tur es no Dievmātes

izlūgšuos šo žēlastību.”

Neatceros, cik dienas pagāja līdz Francisko aiziešanai uz

Debesīm, bet labi atceros, ka Francisko nāves dienas pēcpusdienā

šis dēls ieradās lūgt piedošanu tēvam, jo pirms tam viņš nebija

piekritis tēva uzstādītajām prasībām.

Dēls piekrita visam, ko tēvs pieprasīja, un mājā atkal valdīja

miers un saticība. Vēlāk šī zēna māsa Leokadija apprecēja Žasintas

un Francisko brāli un kļuva par māti viņu māsīcai, kuru Jūsu

Ekselence sastapa Kovā da Iria dienu pirms viņas iestāšanās

Sv.Dorotejas klosterī.

189


190

EPILOGS

Jūsu Ekselence, es domāju, ka esmu uzrakstījusi visu, ko Jūs

man lūdzāt. Līdz šim centos noslēpt vispersoniskākos aspektus

saistībā ar Dievmātes parādīšanos Kovā da Iria. Ik reizi, kad biju

spiesta par to runāt, es ļoti uzmanīgi centos tiem nepieskarties, lai

neatklātu to, ko tik ļoti vēlējos paturēt slepenībā. Bet tagad, kad

mana pazemība to pieprasīja, te nu tie ir! Es jūtos kā skelets, kas ir

izstādīts Nacionālajā muzejā, kam viss ir noņemts nost, pat dzīvība,

lai apmeklētājiem atgādinātu par šīs pasaules pārejošo niecību un

nožēlojamību. Un tā iznīcināta, es atradīšos pasaules muzejā, lai

apmeklētājiem atgādinātu nevis par pasaules niecību un

nožēlojamību, bet par bezgalīgo Dieva Žēlsirdību.

Lai Mīļais Dievs un Marijas Bezvainīgā Sirds pieņem šo manu

pazemīgo upuri, kuru Viņi uzskatīja par vajadzīgu pieprasīt no manis,

lai cilvēku dvēselēs iedzīvinātu ticības, paļāvības un mīlestības garu.

Tui, 1941.gada 8.decembrī


I.PIELIKUMS

Ievads

Pielikumā sniegtais teksts ir dokuments, kuru māsa Lūcija

uzrakstīja trešajā personā 1927.gada beigās, paklausot viņas cienījamā

garīgā tēva P. Aparicio, S.J. lūgumam. Pēc Dievmātes apciemojuma,

kas notika Lūcijas cellē 1925.gada 10.decembrī, māsa pierakstīja visu,

ko bija redzējusi, bet ātri vien to iznīcināja. Šis dokuments līdz ar to ir

otrais apraksts, kas pilnībā atbilst pirmajam, izņemot viņas pašas rakstīto

ievadu 1927.gada 17.decembrī, kurā viņa paskaidro, kādā veidā

saņēmusi atļauju no Debesīm atklāt daļu no agrāk saņemtā Noslēpuma.

Šo dokumentu esam nosaukuši: “Jaunavas Marijas Sirds lielais

apsolījums”. Tiešām, tas ir Žēlsirdīgās Beznosacījuma Dieva Gribas

izpausme, kas piedāvā drošu un vienkāršu dvēseles glābšanas iespēju,

balstītu uz pareizi izprastu katoļu tradīciju un Marijas lomu dvēseļu

glābšanā.

Šis teksts paskaidro Dievmātes aicinājumu gandarīt par grēkiem,

kas nodarīti Viņas Bezvainīgajai Sirdij, mēneša pirmajās sestdienās

– piecus mēnešus pēc kārtas, kā arī ļauj labāk izprast Marijas

Bezvainīgās Sirds lomu dvēseļu glābšanā.

JAUNAVAS MARIJAS SIRDS LIELAIS APSOLĪJUMS

PARĀDĪŠANĀS LAIKĀ PONTEVEDRĀ, SPĀNIJĀ

J.M.J.

1927.gada 17.decembrī, nometusies uz ceļiem tabernākula

priekšā, viņa jautāja Jēzum, kā rīkoties sakarā ar viņai izteikto

lūgumu, tas ir, vai veltīšanās Marijas Bezvainīgajai Sirdij ir daļa no

Noslēpuma, kuru Vissvētākā Jaunava viņai bija atklājusi.

Jēzus lika viņai pilnīgi skaidri sadzirdēt šos vārdus: “Mana

meita, raksti to, ko no tevis prasa. Uzraksti arī to, ko Vissvētākā

Jaunava tev atklāja Parādīšanās laikā, kad Viņa runāja par šo

veltīšanos. Kas attiecas uz Noslēpuma pārējo daļu, turpini klusēt.”

191


Lūk ko viņa sadzirdēja un kas viņai tika uzticēts 1917.gadā:

Viņa lūdza, lai viņus paņem uz Debesīm un Vissvētākā Jaunava

atbildēja: “Jā. Žasintu un Francisko es paņemšu drīz. Bet tev¹ šeit

jāpaliek kādu laiku ilgāk. Jēzus vēlas, lai tu vēstītu par Mani pasaulei,

lai cilvēki Mani mīlētu. Viņš grib nodibināt pasaulē veltīšanos Manai

Bezvainīgajai Sirdij. Es apsolu glābšanu tiem, kas ar prieku to

pieņems. Šīs dvēseles Dievs mīlēs kā viņas noliktos ziedus, ar kuriem

viņa izrotā Viņa troni.”

“Vai man jāpaliek šeit vienai?” viņa skumji jautāja.

“Nē, meitiņ. Es tevi nekad neaizmirsīšu. Mana Bezvainīgā Sirds

būs tavs patvērums un ceļš, kas vedīs pie Dieva.”

1925.gada 10.decembrī viņai parādījās Vissvētākā Jaunava un

blakus uz mirgojoša mākonīša bija Bērns. Vissvētākā Jaunava uzlika

roku viņai uz pleca un parādīja otrā rokā ērkšķiem apvītu Sirdi.

Tajā pašā mirklī Bērns teica: “Esi līdzjūtīga savas Vissvētākās Mātes

Sirdij, kuru ar ērkšķiem apvij nepateicīgie ļaudis un caurdur to katru

mirkli, un nav neviena, kas izpirktu grēkus, lai tos izvilktu ārā.”

Tad Vissvētākā Jaunava teica:

“Skaties, manu meitiņ, uz Manu Sirdi, kuru ar ērkšķiem apvij

nepateicīgie cilvēki un ar zaimiem un nepateicību To caurdur katru

mirkli. Mēģini tu vismaz mani mierināt un stāsti citiem, ka Es apsolos

palīdzēt nāves stundā ar žēlastībām, kas ir nepieciešamas dvēseles

glābšanai. Visi, kas katra mēneša pirmajā sestdienā – piecus mēnešus

pēc kārtas – ies pie grēksūdzes, saņems Svēto Komūniju, lūgsies

piecus Rožukroņa noslēpumus un 15 minūtes meditēs par Rožukroņa

15 noslēpumiem, saņems Manu žēlastību.”

1926.gada 15.februārī viņa atkal redzēja Bērnu Jēzu. Viņš

jautāja, vai viņa jau ir izplatījusi lūgumu par veltīšanos Viņa

Vissvētākās Mātes Sirdij. Viņa pastāstīja par domstarpībām ar

biktstēvu, par to, ka klostera priekšniece gribēja to darīt, bet biktstēvs

teica, ka viņa viena pati neko nevarēs izdarīt.

¹ Šeit mēs respektējam māsas Lūcijas vēlēšanos viņas vārdu nerakstīt, lai gan

sākotnēji viņa to bija ierakstījusi, bet pēc tam to izdzēsusi, tomēr ne pilnīgi,

lai to uzskatītu par nesalasāmu

192


Jēzus atbildēja:

“Tā ir taisnība – klostera priekšniece viena pati neko nevar

izdarīt, bet ar Manu palīdzību viņa var visu.”

Viņa jautāja Jēzum, ja kādu apstākļu dēļ cilvēks nevar aiziet

pie grēksūdzes tieši sestdienā, vai žēlastība tiks saņemta, izdarot

grēksūdzi nākošo astoņu dienu laikā. Jēzus atbildēja:

“Jā, un varētu būt vēl vairākas dienas, tikai ievērojot noteikumu,

ka saņemot Mani, viņi ir žēlsirdības stāvoklī un viņu nodoms ir

izlīdzināties ar Marijas Bezvainīgo Sirdi.”

Tad viņa jautāja:

“Mans Jēzu, bet kā būs ar tiem, kas aizmirst šo nodomu?”

“Viņi to var izdarīt savā nākošajā grēksūdzē, ja tikai izmantos

pirmo nākošo izdevību, lai izsūdzētu grēkus.”

Dažas dienas vēlāk māsa Lūcija uzrakstīja pilnu aprakstu par

šo parādīšanos un nosūtīja to Msg. Manuelam Pereira Lopes, kas

vēlāk bija Porto diecēzes ģenerālvikārs un Lūcijas biktstēvs viņas

atrašanās laikā Vilar do Oporto. Šis nepublicētais materiāls bija

iekļauts cienījamā Dr.Sebastiao Martina dos Reis grāmatā ar

nosaukumu: “A Life in the Service of Fatima”, 336-357 lpp.

Piecpadsmitajā datumā (1926.gada februārī) es biju ļoti aizņemta

darbā un man nebija laika domāt par citām lietām. Es izgāju izmest

atkritumus aiz dārzeņu lauka, tajā pašā vietā, kur pirms mēneša

biju sastapusi vienu bērnu. Es viņam biju jautājusi, vai viņš prot

lūgšanu „Esi sveicināta”, viņš bija atbildējis, ka prot. Tad es viņam

biju lūgusi, lai pasaka to skaļi – tā lai es to varētu dzirdēt. Tomēr

viens pats viņš to nevarēja izdarīt. Kopā ar viņu biju atkārtojusi šo

lūgšanu trīs reizes un atkal lūgusi, lai viņš to atkārto viens pats.

Taču viņš klusēja un nevarēja viens pats to izdarīt. Es jautāju, vai

viņš zina, kur ir Sv.Marijas baznīca un saņēmu atbildi, ka zina.

Ieteicu viņam to apmeklēt katru dienu un atkārtot šādu lūgšanu:

“Ak, mana Debesu Māte, dāvā man Bērnu Jēzu!” Iemācījies šo īso

lūgšanu, viņš aizgāja.

193


(Mēnesi vēlāk) 1926.gada 15.februārī kā parasti ejot izmest

atkritumus atkal tajā pašā vietā satiku bērnu, kas man likās esam

tas pats, kuru biju sastapusi iepriekš, tāpēc jautāju viņam:

“Vai tu lūdzi Debesu Mātei par Bērnu Jēzu?”

Bērns pagriezās pret mani un teica:

“Bet vai tu esi izplatījusi visā pasaulē to, ko no tevis lūdza

Debesu Māte?”

Šajā pašā mirklī Viņš pārvērtās par greznu Bērnu. Sapratusi,

ka Viņš ir Jēzus, es teicu:

“Mans Jēzu, Tu ļoti labi zini, ko mans biktstēvs bija rakstījis

man vēstulē, kuru es Tev nolasīju. Viņš rakstīja, lai šāda vīzija būtu

ticama, tai ir jāatkārtojas. Viņš bija arī piebildis, ka klostera

priekšniece viena pati neko nevar izdarīt, lai izplatītu šādu veltīšanos.”

“Tā ir taisnība – priekšniece viena pati neko nevar izdarīt, bet

caur manu žēlsirdību, viņa var visu. Pilnīgi pietiek, ka tavs biktstēvs

dod atļauju un tava priekšniece par to runā, lai cilvēki noticētu, pat

nezinot, kas šo atklāsmi ir saņēmis.”

“Bet mans biktstēvs vēstulē raksta, ka šī veltīšanās pasaulē jau

ir zināma, jo daudzi cilvēki jau Tevi saņem pirmajās sestdienās,

godina Dievmāti un meditē par piecpadsmit Rožukroņa noslēpu-

miem.”

“Jā gan, mana meita, daudzi atsaucas uz Dievmātes aicinājumu

un iesāk ievērot uzstādītās prasības mēnešu pirmajās sestdienas, bet

ne visiem izdodas to atkārtot piecus mēnešus pēc kārtas. Bet arī tie,

kuriem tas izdodas, dara to tikai, lai saņemtu apsolītās žēlastības.

Mani vairāk iepriecinātu, ja to darītu ar degsmi un mīlestību nodomā

par izlīdzināšanos ar Debesu Mātes Sirdi, nevis vēsi un vienaldzīgi

noskaitītu piecpadsmit Rožukroņa nodomus ...”

194


II. PIELIKUMS

Ievads

Šis pielikuma teksts nav ar māsas Lūcijas roku rakstīts, bet tas

saglabā pilnīgu autentiskumu, jo šīs viņas-vizionāres piezīmes burtiski

pārrakstījis māsas garīgais tēvs cienījamais Hosē Bernardo Gonsalvess

(José Bernardo Gonçalves), S.J. Šis teksts attiecas uz vīziju, kas notika

1929.gada 13. jūnijā klostera kapelā Tui, Spānijā. Teksts sākas ar aprakstu

par Vissvētāko Trīsvienību un Dievmāti, kas tur Savā rokā Sirdi ,– tāpat

kā 1917.gada jūnija vīzijā. Toreiz izteiktais solījums bija jau piepildījies.

Šoreiz māsa Lūcija dzirdēja Vissvētākās Jaunavas lūgumu – konsekrēt

Krieviju Viņas Bezvainīgajai Sirdij. Viņa arī paskaidroja, kādi nosacījumi

ir jāievēro, veicot šo konsekrēšanu.

LŪGUMS PAR KRIEVIJAS KONSEKRĒŠANU

Cienījamais tēvs Gonsalvess dažreiz nāca uz mūsu kapelu

izklausīt grēksūdzes. Arī es gāju pie viņa sūdzēt grēkus. Tā kā ar

viņu jutos ļoti brīvi, tad trīs gadus, kamēr viņš šeit pildīja provinciāla

asistenta pienākumus, turpināju regulāri tikties ar viņu.

Tas bija laiks, kad Dievmāte mani informēja par to, ka ir pienācis

brīdis, kad Viņa vēlas, lai Svētā Baznīca uzzinātu par nepieciešamību

konskrēt Krieviju un Viņas apsolījumu to konvertēt. Paziņojums ir

sekojošs:

13.06.1929. – Es biju izteikusi vēlēšanos un no klostera

priekšnieces un biktstēva saņēmusi atļauju katru ceturtdienu pavadīt

Svēto Stundu no vienpadsmitiem vakarā līdz pusnaktij. Būdama viena

kapelā, nometos ceļos netālu no altāra režģiem un lūdzos Eņģeļa

lūgšanas. Pēc tam, sajutusi nogurumu, piecēlos un, salikusi rokas

uz krūtīm krusta veidā, turpināju lūgties. Vienīgais apgaismojums

bija neliela lampiņa tabernākula priekšā. Pēkšņi visa kapela pielija

ar pārdabisku gaismu, un virs altāra parādījās gaismas krusts līdz

pašiem griestiem. Krusta gaišākajā augšējā daļā bija redzama vīrieša

seja un ķermenis līdz jostas vietai. Tam virs krūtīm bija balodis un

pie krusta bija pienaglots vēl viens vīrietis. Virs viņa jostasvietas

195


gaisā es varēju saskatīt biķeri un lielu Hostiju, uz kuras pilēja asinis

no Krustāsistā Jēzus sejas un sāna rētas. Šie pilieni tecēja pāri Hostijai

un krita biķerī. Zem krusta labā šķērskoka bija Dievmāte un Viņai

rokā bija Viņas Bezvainīgā Sirds. (Tā bija Fatimas Dievmāte, Kas

kreisajā rokā turēja Savu Bezvainīgo Sirdi, bez šķēpa vai rozēm,

bet ar ērkšķu kroni un liesmām.) Zem krusta kreisā šķērskoka no

augšas uz leju rindojās lieli kristāldzidri it kā ūdens burti, kas veidoja

vārdus – ŽĒLASTĪBA UN ŽĒLSIRDĪBA.

Es sapratu, ka tas ir Vissvētākās Trīsvienības Noslēpums, kas

man tika parādīts, un es saņēmu atklāsmi par šo noslēpumu, kuru es

nedrīkstu aprakstīt.

Tad Dievmāte man teica:

“Ir pienācis brīdis, kad Dievs lūdz Svēto tēvu kopā ar visiem

pasaules bīskapiem konsekrēt Krieviju Manai Bezvainīgajai Sirdij,

apsolot to tādā veidā glābt. Dieva Sods nāk pār tik daudzām dvēselēm

pret Mani izdarīto grēku dēļ, ka Es esmu nākusi lūgt grēku izpirkšanu:

upurē sevi šai nodomā un lūdzies.”

Redzēto es atstāstīju savam biktstēvam, un viņš lika man

uzrakstīt visu, ko es redzēju un ko teica Dievmāte.

Pēc kāda laika Mūsu Kungs man sūdzējās:

“Viņi negrib uzklausīt Manu lūgumu! ... tāpat kā Francijas

karalis*, viņi nožēlos un to izdarīs, bet tas būs par vēlu. Krievija jau

ir izplatījusi pa visu pasauli savus maldus, izraisot karus un Baznīcas

vajāšanu: Svētajam Tēvam būs daudz jācieš.”

* 1689.gadā Sv.Margarete Marija gadu pirms savas nāves vairākkārt bija

mēģinājusi piekļūt Francijas karalim – „Saules karalim” Luijam XIV – ar

vēstījumu par Jēzus Svēto Sirdi. Bija četri lūgumi: attēlot Jēzus Svēto Sirdi

karaliskajā karogā, uzcelt templi Viņa godam, kurā Viņš varētu saņemt patiesas

cieņas apliecinājumu; karalim vajadzēja sevi veltīt Jēzus Svētajai Sirdij un viņam

vajadzēja lūgt Svētā Krēsla autoritātēm atļauju noturēt Svēto Misi Jēzus Svētās

Sirds godam.

Nekas netika panākts. Liekas, šis vēstījums nekad nenonāca līdz pašam

karalim. Tikai gadsimtu vēlāk karaliskā ģimene daļēji atsaucās uz šo vēstījumu.

Luijs XVI piekrita sevi veltīt Jēzus Sirdij, bet viņš to izdarīja tikai tad, kad

atradās jau cietumā. Visus pārējos Sv Margaretei Marijai atklātos lūgumus viņš

apsolīja izpildīt pēc savas atbrīvošanas. Bet Dievišķajai Providencei tas bija

jau par vēlu: Luiju XVI giljotinēja 1793.gada 21.janvārī.

196


III.PIELIKUMS

Vissvarīgākā Fatimas Noslēpuma trešā daļa tika publicēta

2000.gada 26.jūnijā. Tai tika pievienots Ticības doktrīnas kongregācijas

komentārs. Līdz ar publiskošanu Fatimas Noslēpums ieguva neparastu

vērtību un aktualitāti. Mēs sniedzam šī dokumenta tekstu visā tā pilnībā.

FATIMAS VĒSTĪJUMS

IEVADS

Otrās tūkstošgades beigās trešās tūkstošgades sākumā pāvests

Jānis Pāvils II nolēma publiskot Fatimas Noslēpuma trešo daļu.

Divdesmitais gadsimts kā izšķirošais cilvēces vēsturē, ar savām

traģēdijām un nežēlīgajiem notikumiem sasniedza kulmināciju

atentāta mēģinājumā pret “Kristus vietnieku virs zemes”. Tagad tiek

noņemts plīvurs daudziem notikumiem, kas veido vēsturi. Tie tiek

interpretēti patiesā skatījumā un aplūkoti garīgajā perspektīvā, kas

ir diezgan sveša mūsdienu pārāk racionālajai sabiedrībai.

Gadsimtu gaitā vairākkārt ir bijušas dažādas pārdabiskas

parādības, zīmes, kas dziļi iespaidojušas cilvēkus, – gan ticīgos,

gan neticīgos, – kā arī notikumus, un kurām ir nopietna loma vēstures

notikumu skaidrojumā. Šādas manifestācijas nekad nav pretrunā ar

ticību, un tāpēc tās pievērš uzmanību tam, ko sludināja Kristus:

Tēva mīlestība aicina cilvēkus uz atgriešanos un dāvina žēlastību ar

nosacījumu sevi pilnīgi veltīt Viņam. Tāda ir arī Fatimas vēstījuma

galvenā doma. Tas ir aicinājums uz tūlītēju atgriešanos un grēku

nožēlošanu, kas tuvina mūs Evaņģēlijam.

Notikumi Fatimā neapšaubāmi ir vispravietiskākie no visām

mūsdienu pārdabiskajām parādībām. Noslēpuma pirmā un otrā daļa

– kas šeit ir publicēta, lai saglabātu pilnīgu dokumenta secību –

attiecināma uz šausmīgo elles vīziju, veltīšanos Marijas Bezvainīgajai

Sirdij, Otro Pasaules karu, un beidzot pareģojumu par Krievijas

milzīgo postu, ko tā nodarīs cilvēcei, atsakoties no ticības un

pakļaujoties komunisma totalitārajai ideoloģijai.

197


1917.gadā nevienam nevarēja ienākt prātā, ka trīs Fatimas

pastorinhos (ganiņi – tulk.) redzēja un dzirdēja runājam Dievmāti

un Lūcija, kā dzīvā lieciniece ar Dievmātes atļauju visu uzrakstīs uz

papīra, kad to viņai liks darīt Leirijas bīskaps.

Lai atspoguļotu Noslēpuma pirmo un otro daļu, kas jau agrāk

bija publicētas un tāpēc ir zināmas, mēs izvēlējāmies tekstu, ko ir

rakstījusi Lūcija savā “Trešajā atmiņu stāstā” 1941.gada 31.augustā.

Tam pievienojām dažas anotācijas no “Ceturtā atmiņu stāsta”, kas

ir uzrakstīts 1941.gada 8.decembrī.

Noslēpuma trešā daļa tika uzrakstīta “pēc Viņa Ekselences

Leirijas bīskapa un Vissvētākās Debesu Mātes ... pavēles” 1944.gada

3.janvārī.

Šeit ir tikai viena rokraksta fotokopijas reprodukcija. Sākotnēji

aizzīmogotā aploksne atradās Leirijas bīskapa uzraudzībā. Lai rastu

Noslēpuma glabāšanai drošākus apstākļus, 1957.gada 4.aprīlī

aploksne tika nodota Svētā Krēsla slepeno dokumentu arhīvam.

Leirijas bīskaps par to informēja arī māsu Lūciju.

Saskaņā ar arhīva atzīmēm 1959.gada 17.augustā Svētās

Oficijas komisars tēvs Pierre Paul Philippe, OP, ar kardināla Alfredo

Ottaviani piekrišanu aploksni, kurā atradās Fatimas Noslēpuma trešā

daļa nodeva pāvestam Jānim XXIII. Pēc neilgas vilcināšanās Viņa

Svētība teica: “Mēs nogaidīsim. Es lūgšos. Es jums paziņošu, kādu

lēmumu es pieņemšu.”¹

¹ No Jāņa XXIII dienasgrāmatas 1959.gada 17.augustā: ”Audiences: tēvs

Philippe, atbildīgais ierēdnis no Svētās Ofīcijas arhīva /mūsdienās – Ticības

doktrīnas kongregācijas arhīvs – tulk./, atnesa man vēstuli, kurā ir Fatimas

Noslēpuma trešā daļa. Es nolēmu to lasīt kopā ar savu biktstēvu.”

198


Pāvests Jānis XXIII nolēma aizzīmogoto aploksni atdot atpakaļ

Svētās Ofīcijas arhīvam un Noslēpuma trešo daļu neatklāt.

1965.gada 27.martā Pāvils VI kopā ar vietnieku arhibīskapu

Andželo dell’Akva (Angelo Dell’Aqua) iepazinās ar vēstules saturu

un, nolēmis tekstu nepublicēt, atdeva to atpakaļ Svētā Krēsla

pārvaldei.

Savukārt, Jānis Pāvils II pēc atentāta mēģinājuma 1981.gada

13.maijā jautāja pēc aploksnes, kas satur Noslēpuma trešo daļu.

Kardināls Franjo Šepers, Kongregācijas prefekts, 1981.gada 18.jūlijā

atdeva abas aploksnes arhibīskapam Eduardo Martiness Somalo,

Valsts sekretāra vietniekam: vienu – baltu aploksni, kurā bija māsas

Lūcijas rakstītais oriģinālteksts portugāļu valodā, otru – oranžu ar

Noslēpuma tulkojumu itāļu valodā. Arhibīskaps Martiness abas šīs

aploksnes nodeva atpakaļ arhīvā 1981.gada 11.augustā.²

Kā jums ir jau zināms, pāvests Jānis Pāvils II nekavējoties

pieņēma lēmumu par pasaules veltīšanu Marijas Bezvainīgajai Sirdij

un pats sacerēja lūgšanu, ko nosauca par “Veltīšanas aktu”. Šis

svinīgais pasākums notika Svētās Lielās Marijas (Maria Majore)

bazilikā, Romā 1981.gada 7.jūnijā Vasarassvētku svinību ietvaros.

Tā bija diena, kad tika atzīmēta arī Pirmā Konstantinopoles koncila

1600-ā gadadiena un Efezas koncila 1550-ā gadadiena. Bet tā kā

pāvests nevarēja piedalīties, viņa uzruna tika translēts pa radio.

Pāvesta lūgšanas daļa, kas attiecas uz “Veltīšanas aktu”:

“Visu cilvēku un tautu Māte, Tu zini viņu ciešanas un cerības.

Savā Sirdī Tu pārdzīvo cīņu starp labo un ļauno, starp gaismu un

tumsu, kas satricina visu pasauli. Pieņem mūsu Svētā Garā

apgaismībā izteikto pazemīgo lūgumu, ar kuru mēs vēršamies tieši

pie Tavas Sirds. Māte un Kunga Kalpone, apskauj Savā Mātes

Mīlestībā visus tos, kas visvairāk ilgojas pēc Tavas Mīlestības un

² Svētā tēva komentārs kopējā audiencē 1981.gada 14.oktobrī “Kas notika

maijā: lielais dievišķais pārbaudījums”: Insegnamenti di Giovanni Paolo II,

IV,2 (Vatican City, 1981), 409-412.

199


arī tos, kuru veltīšanu Tu gaidi sevišķā veidā. Ņem Savā Mātes

patvērumā visu cilvēci, kuru mēs pazemīgā mīlestībā uzticam Tev,

Māte. Lai uzaust miera un draudzības, patiesības, taisnības un cerību

laiks.”³

Lai veltīšanas akts precīzāk atbilstu Dievmātes lūgumam,

Svētais tēvs šo Uzupurēšanas aktu, kas tika izdarīts 1981.gada

7.maijā, atkārtoja Fatimā 1982.gada 13.maijā un 1984.gada 25.martā

Sv.Pētera laukumā, kad Jānis Pāvils II garīgā vienotībā ar visas

pasaules bīskapiem, kas bija sasaukti uz ārkārtas sanāksmi, upurēja

visu pasauli un Krieviju Marijas Bezvainīgajai Sirdij, atsaucot atmiņā

jau 1981.gadā izteiktos sirsnīgos vārdus:

“Visu cilvēku un tautu Māte, Tu zini viņu ciešanas un cerības,

Tu sajūti cīņu starp labo un ļauno, starp gaismu un tumsu, kas

satricina mūsdienu pasauli, pieņem mūsu pazemīgo lūgumu, ar kuru

Svētā Gara iedvesmā mēs vēršamies tieši pie Tavas Sirds, un Savā

Mātes un Kunga Kalpones mīlestībā apņem šo mūsu pasauli, kuru

mēs uzticam un veltam Tev, satraukti par cilvēku un tautu

pašreizējiem un mūžības likteņiem.

Sevišķā veidā mēs Tev uzticam un novēlamam visus cilvēkus

un tautas, kurām visvairāk vajadzīga Tava palīdzība.

„Svētā Dieva Māte, mēs griežamies pie Tevis pēc palīdzības!…

Nenicini mūsu lūgšanas mūsu vajadzībās.”

Pāvests, vēl vairāk uzsverot Fatimas vēstījuma nozīmi, turpināja:

“Lūk, Kristus Māte, mēs nostājamies Tavas Bezvainīgās Sirds

priekšā un vēlamies kopā ar visu Baznīcu vienoties veltīšanās aktā,

kuru Tavs Dēls aiz mīlestības uz mums pieņēma no Tēva: „Un viņu

labā”, Viņš teica, „Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā

svētīti” (Jn 17,19). Mēs vēlamies tikt vienoti ar Mūsu Pestītāju šajā

Viņa veltīšanās aktā par pasauli un cilvēci, kurai Viņa Dievišķajā

³ Vēstījuma translācijas teksts Jaunavas Marijas Theodokos Godināšanas,

Pateicības un Uzupurēšanas ceremonijā Svētās Lielās Marijas bazilikā:

Insegnamenti di Giovanni Paolo II, IV,1 (Vatican City, 1981), 1246.

200


Sirdī ir iespēja saņemt piedošanu un dvēseles glābšanu. Mēs vēlamies

vienoties ar Mūsu Pestītāju šajā sevis veltīšanā par pasauli un visu

cilvēci, jo Viņa Dievišķajā Sirdī var saņemt grēku piedošanu un

izlīdzināšanos.

Šīs veltīšanās spēks ir uz visiem laikiem un attiecināms uz visiem

cilvēkiem, tautām un nācijām, tas pārvar jebkuru tumsas spēku radīto

ļaunumu un būtībā mūsdienās ir atmodinājis cilvēku sirdis un cilvēces

gaitu.

Kopā ar pašu Kristu mēs tik dziļi izjūtam šo cilvēces un pasaules

veltīšanās nepieciešamību mūsdienās. Jo visai pasaulei caur Baznīcu

jāpiedalās grēku izpirkšanā, kuru Kristus jau ir izdarījis.

Augstāk par visiem radījumiem esi svētīta, Tu, Kunga Kalpone,

Kas pilnīgā pazemībā atsaucies uz Dievišķo aicinājumu!

Esi sveicināta Tu, Kas esi pilnīgi vienota ar Sava Dēla izlīdzinošo

veltīšanos!

Baznīcas Māte! Apgaismo Dieva cilvēkus ticības, cerība un

mīlestības ceļā! Apgaismo sevišķi tās tautas, kuru veltīšanos un

uzticēšanu Tu gaidi no mums. Palīdzi mums dzīvot saskaņā ar

patiesību par Kristus upuri mūsdienu cilvēces dēļ.

Uzticot Tev, Mūsu Mātei, visu pasauli, cilvēkus un tautas, mēs

uzticam Tev arī šo pasaules veltīšanos – pieņem to Savā Mātes Sirdī.

Dievmātes Bezvainīgā Sirds! Palīdzi mums pārvarēt ļaunuma

kārdinājumus, kas tik viegli iesakņojas mūsdienu cilvēku sirdī un

neskaitāmās izpausmēs nomāc mūsdienu pasauli un liekas nobloķē

ceļu uz nākotni!

No bada un kara, pasargā mūs!

No atomkara, neskaitāmām dabas katastrofām, jebkura veida

nesaskaņām, pasargā mūs!

No grēka pret dzīvību pašos tās pirmsākumos, pasargā mūs!

No naida un morāla pagrimuma, no Dieva bērnu cieņas

pazemošanas, pasargā mūs!

No jebkura veida netaisnības sabiedrībā, no nacionālā vai

starpnacionālā naida, pasargā mūs!

No gatavības samīdīt Dieva baušļus, pasargā mūs!

201


No mēģinājumiem noslāpēt cilvēku sirdīs Dieva patiesību,

pasargā mūs!

No izpratnes par labo un ļauno pazaudēšanas, pasargā mūs!

No grēka pret Svēto Garu, pasargā mūs! Pasargā mūs!

Kristus Māte, pieņem šo ciešanām piepildīto visas pasaules un

tautu sāpju saucienu.

Palīdzi mums Svētā Gara spēkā uzvarēt visus grēkus: cilvēku

grēkus un pasaules grēkus, grēkus visās to izpausmēs.

Ļauj lai pasaules vēsturē vēlreiz atklājas Izlīdzināšanās

bezgalīgais glābšanas spēks: Žēlsirdīgās Mīlestības spēks! Lai Tas

aptur ļaunumu! Lai Tas pārveido cilvēku apziņu! Lai Tava Bezvainīgā

Sirds parāda visiem Cerības gaismu!” 4

Māsa Lūcija personīgi apstiprināja, ka šis svinīgais pasaules

veltīšanas akts atbilst Dievmātes prasībām. (‘Sim, está feita, tal

como Nossa Senhora a pediu, desde o dia 25 de Março de 1984”:

“Jā, 1984.gada 25.martā tas tika izdarīts tieši tā, kā Dievmāte prasīja,”:

1989.gada 8.novembra vēstule) Līdz ar to jebkādas turpmākas

diskusija jeb lūgumi uzskatāmi par nepamatotiem.

Māsas Lūcijas manuskriptiem pievienoti vēl četri dokumenti:

1. Svētā tēva vēstule māsai Lūcijai 2000.gada 19.aprilī. 2. Sarunas,

kas notika ar māsu Lūciju 2000.gada 27.aprīlī, pieraksts. 3.

Paziņojums, kuru Svētais tēvs pilnvaroja nolasīt kardinālam Andželo

Sodano, Vatikāna Valsts sekretāram, Fatimā, 2000.gada 13.maijā.

4. Kardināla Jozefa Ratzingera, Ticības doktrīnas kongregācijas

prefekta teoloģiskais komentārs.

Māsa Lūcija 1982.gada 12.maija vēstulē Svētajam tēvam bija

sniegusi savus norādījumus Fatimas Noslēpuma trešās daļas

interpretācijai:

“Noslēpuma trešā daļa attiecas uz Dievmātes teikto: „Ja

[Krievija] izplatīs savas maldu mācības visā pasaulē, izraisot karus

4 Ģimenes dienas jubilejā pāvests visus cilvēkus un tautas upurēja Dievmātei:

Insegnamenti di Giovanni Paolo II, VII,1 (Città del Vaticano, 1984), 775-777.

202


un Baznīcas vajāšanu, daudzi tiks nomocīti; Svētais Tēvs daudz

cietīs; vairākas nācijas tiks iznīcinātas…(13.07.1917.)

Noslēpuma trešā daļa ir simboliska atklāsme, kas attiecas uz

šo Vēstījuma daļu, ar nosacījumu vai mēs pieņemsim to vai nē, ko

no mums prasa Vēstījums: „Ja mans lūgums tiks uzklausīts, Krievija

atgriezīsies un iestāsies miers; ja ne, tā izplatīs savas maldu mācības

visā pasaulē, u.t.t.….

Tā kā mēs neņēmām vērā šo Vēstījumu, redzam, ka tas ir

piepildījies: Krievija ir iekarojusi pasauli ar saviem maldiem. Ja

pagaidām vēl neredzam absolūtu pēdējās pareģojuma daļas

piepildījumu, mēs pamazām tam tuvojamies lieliem soļiem. Tāpēc

atteiksimies no grēkiem, ienaida, atriebības, netaisnības, cilvēku

tiesību pārkāpumiem, netikumiem un vardarbības, u.t.t.

Tāpēc neteiksim, ka Dievs mūs soda šādā vai citādā veidā;

tieši pretēji, cilvēki paši sagatavo sev sodu. Dievs savā labestībā

brīdina mūs un aicina iet pa pareizo ceļu, bet Viņš ievēro arī cilvēka

brīvo gribu, kuru Viņš mums ir devis; līdz ar to [par visu] ir atbildīgi

cilvēki.” 5

5 (teksta oriģināls)

203


Ar Viņa Svētības pāvesta Jāņa Pāvila II lēmumu publiskot

Fatimas vēstījuma trešo daļu noslēdzas traģisks vēstures posms,

kuram bija raksturīga cilvēces iekāre pēc varas un ļaunuma, tomēr

visam pāri stāv Dieva žēlsirdīgā mīlestības, Jēzus Mātes un Baznīcas

rūpīgā gādība.

Dieva, vēstures Noteicēja, darbošanās un cilvēka līdzatbildība

viņam piešķirtajos radošās brīvības ietvaros ir divi pīlāri, uz kuriem

balstās cilvēces vēsture.

Dievmāte parādoties Fatimā, atgādina par šīm aizmirstajām

vērtībām. Viņa atgādina mums, ka cilvēces nākotne ir atkarīga no

Dieva un ka mēs esam aktīvi un atbildīgi partneri šīs nākotnes

veidošanā.

204

*Tarcisio Bertone, SDB

Vercelli arhibīskaps emeritus

Ticības doktrīnas kongregācijas sekretārs


FATIMAS NOSLĒPUMS

Noslēpuma pirmā un otrā daļa atbilst māsas Lūcijas “Trešajam

atmiņu stāstam”. Tas tika uzrakstīts pēc Leirijas-Fatimas bīskapa

lūguma 1941.gada 31.augustā.

(teksta oriģināls)

205


206


(tulkojums) 6

... Šis ietvers manu aprakstu par Noslēpumu un tādejādi atbildi

uz pirmo jautājumu.

Kas ir Noslēpums? Man liekas, es to drīkstu atklāt, jo man jau

ir atļauja no Debesīm to darīt. Dieva vietnieki zemes virsū ir

vairākkārt devuši man šo atļauju vairākās vēstulēs, viena, no tām ir

Jūsu glabāšanā. Šī vēstule ir no tēva Hosē Bernardo Gonsalves (José

Bernardo Gonçalves), kurā viņš ieteica man rakstīt Svētajam tēvam

un norādīja, ka man vajadzētu viņam atklāt Noslēpumu. Es par to

jau kaut ko esmu minējusi. Lai vēstule nebūtu pārāk gara, jo mani

lūdza rakstīt īsi, es aprobežojos tikai ar pašu būtiskāko, ļaujot Dievam

vadīt manu roku.

Savā otrajā atmiņu stāstā es jau sīki aprakstīju tās šaubas, kas

manī bija ieviesušās laikā no 13.jūnija līdz 13.jūlijam un kā tās pilnīgi

izzuda Dievmātes parādīšanās dienā.

Un tā, Noslēpums sastāv no trim konkrētām daļām, divas no

tām es tagad atklāšu.

Pirmā daļa ir elles redzējums.

Dievmāte mums parādīja lielu uguns jūru, likās tā atrodas zem

zemes. Šajā ugunī atradās dēmoni un dvēseles cilvēku veidolā. Tā

6 Ceturtajā atmiņu stāstā 1941.gada 8.decembrī māsa Lūcija raksta: “Es uzsākšu

šo savu jauno pienākumu, lai pildītu Jūsu Ekselences pavēli kā arī

Dr.Galambas vēlmi. Es izteikšu visu, izņemot to Noslēpuma daļu, kuru man

nav atļauts izpaust. Es neko apzināti neizlaidīšu, lai gan iespējams varu

aizmirst kautko nenozīmīgu.”

207


izskatījās kā caurspīdīgas degošas ogles, dažas melnas vai kā

nospodrināta bronza, kas peldēja lielā liesmā. Brīžiem tās pacēlās

uz augšu ar liesmu un dūmiem, kas izšāvās no tām, brīžiem tās krīta

lejā kā liela ugunskura dzirksteles, bez svara un līdzsvara, starp

izmisuma kliedzieniem un sāpju vaidiem. Tas viss iedvesa mūsos

šausmas un lika trīcēt aiz bailēm. Dēmonus varēja atpazīt pēc to

šausmīgās un pretīgās līdzības ar briesmīgiem nepazīstamiem

dzīvniekiem, melniem un caurspīdīgiem. Šī vīzija ilga tikai mirkli.

Cik bezgala pateicīgi mēs bijām mīļajai Debesu Mātei, ka jau

pirmās parādīšanās reizē Viņa bija apsolījusi mūs paņemt uz

Debesīm, citādi mēs būtu nomiruši no bailēm un šausmām. Tad mēs

paskatījāmies uz Dievmāti, kas mierīgi un ļoti skumji teica:

“Jūs redzējāt elli, kur nokļūst grēcinieku dvēseles. Lai tās glābtu,

Dievs vēlas pasaulē nodibināt veltīšanos Manai Bezvainīgajai Sirdij.

Ja tas, ko es jums saku, tiks izpildīts, daudzas dvēseles tiks glābtas

un iestāsies miers. Karš drīz beigsies. Bet ja cilvēki turpinās aizvainot

Dievu, vēl briesmīgāks karš izraisīsies pāvesta Pija XI valdīšanas

laikā. Kad naktī redzēsiet neparastu gaismu, ziniet, ka tā ir liela

Dieva dota zīme, Viņš sodīs pasauli par tās grēkiem ar karu un badu,

ar Baznīcas un Svētā Tēva vajāšanu.

Lai to novērstu, Es nākšu lūgt Krievijas konsekrēšanu Manai

Bezvainīgajai Sirdij un izlīdzināšanās Komūniju katra mēneša

pirmajās piecās sestdienās. Ja mans lūgums tiks ņemts vērā, iestāsies

miers ; ja ne, tā izplatīs savas maldu mācības visā pasaulē, izraisot

karus un Baznīcas vajāšanu. Labie cilvēki tiks nomocīti, Svētais

tēvs daudz cietīs, daudzas tautas tiks iznīcinātas. Beigās Mana

Bezvainīgā Sirds triumfēs. Svētais Tēvs konsekrēs Krieviju Man, tā

atgriezīsies un pasaulē iestāsies miera periods”. 7

7 Ceturtajā atmiņu stāstā māsa Lūcija piebilst: “Portugālē ticības dogma tiks

vienmēr saglabāta ... “

208


NOSLĒPUMA TREŠĀ DAĻA

(teksta oriģināls)

209


210


211


212


“J.M.J.

(tulkojums) 8

1917.gada 13.jūlijā Kovā da Iria, Fatimā, atklātā Noslēpuma

trešā daļa.

Es rakstu paklausībā Manam Dievam, kas liek man tā rīkoties

caur Viņa Ekselenci Leirijas bīskapu un caur jūsu un manu Vissvētāko

Māti.

Pēc tām divām daļām, kuras es jau aprakstīju, pa kreisi no

Dievmātes un nedaudz augstāk mēs ieraudzījām Eņģeli ar liesmojošu

zobenu kreisajā rokā; uzliesmojot, no tā izšāvās uguns un izskatījās,

ka tā varētu aizdedzināt visu pasauli; bet liesmas nodzisa, saskaroties

ar to spožumu, kas izstaroja no Dievmāte labās rokas un bija vērsts

pret tām: Eņģelis, ar labo roku norādīdams uz zemi, kliedza skaļā

balsī: “Grēku nožēlošana, grēku nožēlošana, grēku nožēlošana!” Un

mēs redzējām milzīgā Gaismā, Kas ir Dievs: kaut ko līdzīgu tam, kā

mēs redzam sevi spogulī, ejot tam garām, bīskapu, tērptu baltā, mums

likās, ka tas ir Svētais tēvs. Mēs redzējām vēl bīskapus, priesterus,

klosteru brāļus un māsas kāpjam augšā pa stāvu kalnu, kura virsotnē

bija milzīgs krusts no rupji tēstiem baļķiem ar korķakoka mizu. Pirms

kāpšanas kalnā Svētais tēvs trīcēdams, nevarīgā solī, sāpju un skumju

pārņemts, izgāja caur pussagruvušu lielu pilsētu, pa ceļam lūdzoties

par sastapto līķu dvēselēm. Kad viņš bija sasniedzis kalna virsotni,

stāvot uz ceļiem lielā Krusta pakājē, viņu nošāva karavīru grupa,

kas uz viņu raidīja lodes un bultas. Tādā pašā veidā viens pēc otra

mira bīskapi, priesteri, mūki un mūķenes un dažādu amatu un pakāpju

laicīgie cilvēki. Zem abiem Krusta šķērskokiem stāvēja divi Eņģeļi

ar kristāla biķeri rokās, kuros viņi savāca mocekļu asinis un ar tām

apslacīja dvēseles, kas devās ceļā pie Dieva.

Tui, 03.01.1944.”

8 Tulkojumā tiek respektēts oriģinālteksts arī attiecībā uz pieturas zīmēm, kas

netraucē saprast, ko vizionāre vēlas pateikt.

213


214

NOSLĒPUMA INTERPRETĀCIJA

VIŅA SVĒTĪBAS PĀVESTA JĀŅA PĀVILA II

VĒSTULE MĀSAI LŪCIJAI

(teksta oriģināls)

Reverenda Irmã

Maria Lúcia

Convento de Coimbra

Na exultância das festas pascais, apresento-lhe os votos de

Cristo Ressuscitado aos discípulos: “A paz esteja contigo!”

Terei a felicidade de poder encontrá-la no tão aguardado dia da

beatificação de Francisco e Jacinta que, se Deus quiser, beatificarei

no próximo dia 13 de maio.

Tendo em vista, porém, que naquele dia não haverá tempo para

um colóquio, mas somente para uma breve saudação, encarreguei

expressamente de vir falar consigo Sua Excelência Monsenhor

Tarcisio Bertone, Secretário da Congregação para a Doutrina da

Fé. É a Congregação que colabora mais directamente com o Papa

para a defesa da verdadeira fé católica, e que conservou, como

saberá, desde 1957, a Sua carta manuscrita contendo a terceira

parte do segredo revelado dia 13 de julho de 1917 na Cova da Iria,

em Fátima.


Monsenhor Bertone, acompanhado pelo Bispo de Leiria, Sua

Excelência Monsenhor Serafim de Sousa Ferreira e Silva, vem em

Meu nome fazer‑lhe algumas perguntas sobre a interpretação da

“terceira ‘parte do segredo”.

Reverenda Irmã Lúcia, pode falar abertamente e sinceramente

a Monsenhor Bertone, que Me referirá directamente as suas

respostas.

Peço ardentemente à Mãe do Ressuscitado pela Reverenda

Irmã, pela Comunidade de Coimbra e por toda a Igreja.

Maria, Mãe da humanidade peregrina, nos mantenha sempre

estreitamente unidos a Jesus, Seu dilecto Filho e nosso Irmão,

Senhor da vida e da glória.

Com uma especial Bênção Apostólica.

Vaticano, 19 de Abril de 2000

215


216

(tulkojums)

Cienījamai Koimbras klostera māsai Marijai Lūcijai

Lielajā Lieldienu priekā es sveicu jūs ar Augšāmcēltā Jēzus

teiktajiem vārdiem saviem mācekļiem: “Miers ar jums!”

Es priecāšos satikt jūs ilgi gaidītajā Francisko un Žasintas

beatifikācijas dienā, kad par godu Dievam es celebrēšu Sv.Misi šā

gada 13.maijā.

Ņemot vērā to, ka šajā dienā būs laiks tikai sasveicināties, bet

ne sarunāties, es aizsūtu Viņa Ekselenci arhibīskapu Tarčisio Bertone

(Tarcisio Bertone), Ticības doktrīnas kongregācijas sekretāru, lai

viņš ar jums aprunātos. Šī ir kongregācija, kas visciešāk sadarbojas

ar pāvestu pareizas katoļu ticības aizstāvēšanā un kurā, kā jums

zināms, kopš 1957.gada atrodas ar jūsu roku rakstītā vēstule, kas

satur 1917.gada 13.jūlijā Kovā da Iria, Fatimā, atklātā Noslēpuma

trešo daļu.

Arhibīskaps Bertone, Viņa Ekselences Leirijas bīskapa Serafima

de Sousa Ferreira e Silvas pavadībā manā vārdā ieradīsies pie jums,

lai uzdotu dažus jautājumus par Noslēpuma trešās daļas

interpretāciju.

Māsa Marija Lūcija, jūs varat runāt atklāti un pilnībā uzticēties

arhibīskapam Bertonem, kurš jūsu atbildes sniegs tieši man.

Es dedzīgi lūdzu Augšāmceltā Jēzus Māti par jums, cienījamā

māsa, par Koimbras kopienu un visu Baznīcu. Lai Marija,

svētceļojošās cilvēces Māte, uztur mūs vienmēr vienotus ar Jēzu,

Viņas mīļoto Dēlu un mūsu Brāli, Godības un Dzīvības Karali.

Ar manu sevišķo apustulisko svētību,

Vatikānā, 2000.gada 19.aprīlī

JĀNIS PĀVILS PP. II


SARUNA AR MĀSU MARIJU LŪCIJU NO JĒZUS

UN BEZVAINĪGĀS SIRDS

Tikšanās ar māsu Lūciju un pāvesta pilnvaroto sūtni arhibīskapu

Tarčisio Bertoni, Ticības doktrīnas kongregācijas sekretāru un

Leirijas-Fatimas bīskapu Serafimu de Sousa Ferreira e Silvu notika

ceturtdienā, 2000.gada 27.aprīlī Svētās Terēzes Karmela klosterī,

Koimbrā.

Māsai Lūcijai bija gaišs prāts un viņa jutās brīvi. Viņa ļoti

priecājās par pāvesta ierašanos Fatimā uz Francisko un Žasintas

beatifikāciju, kuru viņa jau sen bija gaidījusi.

Leirijas-Fatimas bīskaps nolasīja vēstuli ar pāvesta parakstu,

kas sniedza paskaidrojumu par viņu ierašanās iemeslu. Māsa Lūcija

ar šo jutās pagodināta un vēstuli izlasīja arī pati, kontemplējot un

turot to savās rokās. Viņa atbildēja, ka ir gatava atklāti atbildēt uz

visiem jautājumiem.

Šajā brīdī arhibīskaps Bertone pasniedza viņai divas aploksnes:

ārējā aploksne un iekšējā, kurā atradas Fatimas Noslēpuma trešā

daļa. Pieskaroties aploksnēm ar pirkstiem, viņa teica: “Tā ir mana

aploksne”, un vēlāk, lasot to, viņa sacīja: “Tas ir mans rokraksts.”

Tika nolasīts orģinālteksts portugāļu valodā, kuru tulkoja

Leirijas-Fatimas bīskaps. Māsa Lūcija piekrita Noslēpuma trešās

daļas interpretācijai, ka tā ir pravietiska vīzija, līdzīga citām, kādas

ir bijušas Baznīcas vēsturē. Viņa atkārtoti uzsvēra savu pārliecību,

ka Fatimas vīzija attiecas galvenokārt uz ateistiskā komunisma cīņu

pret Baznīcu un kristietību un attēlo divdesmitā gadsimta ticības

upuru šausmīgās ciešanas.

Uz jautājumu, vai galvenā persona vīzijā ir pāvests, māsa Lūcija

nekavējoši sniedza apstiprinošu atbildi. Viņa atgādināja, ka trīs mazie

bērni bija ļoti noskumuši pāvesta ciešanu dēļ un, ka Žasinta

vairākkārt atkārtoja: “Coitadinho do Santo Padre, tenho muita pena

dos pecadores!” (“Nabaga Svētais tēvs, es jūtu līdzi grēcinieku dēļ!”)

Māsa Lūcija turpināja: “Mēs nezinājām, kā sauc pāvestu, Dievmāte

nepateica pāvesta vārdu; mēs nezinājām, vai tas ir Benedikts XV

vai Pijs XII, vai Pāvils VI, vai Jānis Pāvils II. Bet tas bija pāvests,

kas cieš, redzētais lika arī mums ciest.”

217


Kas attiecas uz vīziju par baltā tērpto bīskapu, tas ir, Svēto

tēvu – bērni to uzreiz atpazina vīzijas laikā – kas tiek nošauts un

nokrīt zemē, māsa Lūcija pilnībā piekrita pāvesta paziņojumam: “Tā

bija Mātes roka, kas vadīja lodes ceļu, un stiprās sāpēs pāvests

apstājās pie nāves sliekšņa”(Pāvests Jānis Pāvils II, Meditācija

Itālijas bīskapiem no Džemelli poliklīnikas [Policlinico Gemelli],

1994.gada 13.maijā)

Pirms aizzīmogotā aploksne, kurā atradās Noslēpuma trešās

daļas apraksts, tika nodota toreizējam Leirijas-Fatimas bīskapam,

māsa Lūcija uz aploksnes bija uzrakstījusi, ka to drīkst atvērt tikai

Lisabonas patriarhs vai Leirijas bīskaps pēc 1960.gada. Arhibīskaps

Bertone jautāja: “Kāpēc tikai pēc 1960. gada? Vai šo laiku noteica

Dievmāte?” Māsa Lūcija atbildēja: “Nē, tā nebija Dievmāte. Es

noteicu šo laiku, to noteica mana intuīcija, ka pirms 1960.gada to

nesaprastu, tikai vēlāk to varētu saprast. Tagad to var labāk saprast.

Es pierakstīju to, ko es redzēju; lai gan ne man to interpretēt, bet

pāvestam.”

Nobeigumā tika pieminēts māsas Lūcijas nepublicētais

manuskripts, ko māsa Lūcija bija sagatavojusi kā atbildi uz

daudzajām vēstulēm, kas bija saņemtas no Jaunavas Marijas

uzticīgiem godinātājiem un svētceļniekiem. Darbs ar nosaukumu “Os

apelos da Mensagem de Fatima” (“Mans redzējums par Fatimas

vēstījumu” – tulk.) katehēzes veidā apkopo pārliecinošas domas un

pārdomas, kas atspoguļo māsas Lūcijas sajūtas un viņas skaidro un

nemāksloto garīgumu. Viņai tika jautāts, vai viņa vēlētos, lai to

publicētu, un māsa atbildēja: “Ja Svētais tēvs tam piekrīt, tad es

būšu laimīga, ja ne, es paklausīšu jebkuram Svētā tēva lēmumam.”

Māsa Lūcija vēlas tekstu nodot ekleziālajam apstiprinājumam un

cer, ka viņas rakstītais palīdzēs labas gribas cilvēkiem iet pa ceļu,

kas ved pie Dieva, kas ir katra cilvēka galamērķis. Saruna beidzās

ar rožukroņu apmaiņu. Māsai Lūcijai tika pasniegts Svētā tēva

atsūtītais rožukronis, un viņa savukārt pasniedza vairākus pašas

darinātus rožukroņus.

218

Tikšanās beidzās ar Svētā tēva vārdā piešķirto svētību.


KARDINĀLA ANGELO SODANO,

VATIKĀNA VALSTS SEKRETĀRA

PAZIŅOJUMS

Pēc Svētā tēva Jāņa Pāvila II celebrētās Mises Fatimā 2000.gada

13.maijā kardināls Angelo Sodano nolasīja šo paziņojumu portugāļu

valodā. turpinājumā šī teksta tulkojums.

Brāļi un māsas Kristū!

Šīs svinīgās Mises noslēgumā uzskatu par savu pienākumu visu

klātesošo vārdā izteikt laba vēlējumu mūsu mīļotajam Svētajam

tēvam Jānim Pāvilam II sakarā ar viņa astoņdesmitās dzimšanas

dienas tuvošanos un pateikties viņam par vitālo pastorālo kalpošanu

visas Dieva Svētās Baznīcas labā; mēs nododam visas Baznīcas

vissirsnīgākos sveicienus.

Viņa Svētība sakarā ar šo svinīgo notikumu, vizīti Fatimā, man

ir licis nolasīt jums šo paziņojumu. Kā jūs zināt, šīs vizītes mērķis

bija beatificēt divus “mazos ganiņus”. Bez tam viņš vēlas, lai šis

svētceļojums ir kā atjaunots pateicības žests Dievmātei par Viņas

aizstāvniecību šajos viņa pontifikāta gados. Šī aizstāvniecība liekas

ir saistīta arī ar tā sauktā Fatimas Noslēpuma trešo daļu.

Teksts satur pravietiskas vīzijas aprakstu, līdzīgu tām, par kurām

ir rakstīts Svētajos rakstos. Tas nesniedz tiešu, detalizētu nākotnes

notikumu aprakstu, bet sintezē un īsumā apkopo izcelšanās faktus,

kas risinās nenoteiktā laikā un ilgumā. Tā rezultātā teksts ir

jāinterpretē simboliskā nozīmē.

Fatimas vīzija galvenokārt attiecas uz ateistiskās sistēmas karu

pret Baznīcu un kristiešiem, un tā attēlo otrās tūkstošgades pēdējā

gadsimta ticības liecinieku milzīgās ciešanas. Tas ir bezgalīgs

divdesmitā gadsimta pāvestu Krusta ceļš.

Saskaņā ar “mazo ganiņu” interpretāciju, kuru nesen apstiprināja

arī māsa Lūcija, “baltā tērptais bīskaps”, kurš lūdzas par visiem

ticīgajiem, ir pāvests. Ar lielām grūtībām viņš virzās caur mocekļu

(bīskapu, priesteru, mūku, mūķeņu un daudzu laju) līķiem uz Krustu,

viņš nokrīt zemē, miris no ložu krusas.

219


Pēc nogalināšanas mēģinājuma 1981.gada 13.maijā kļuva

skaidrs, ka tā bija “Mātes roka, kas vadīja lodes ceļu” , kas ļāva

“pāvestam savās sāpēs” apstāties “pie nāves sliekšņa” (pāvesta

Jāņa Pāvila II Meditācija Itālijas bīskapiem no Policlinico Gemelli,

Insegnamenti, XVII, 1 [1994], 1061). Sakarā ar Leirijas-Fatimas

bīskapa vizīti Romā pāvests nolēma atdot viņam lodi, kas bija atrasta

automobilī pēc atentāta mēģinājuma, lai tā tiktu uzglabāta [Fatimas]

svētnīcā. Pēc bīskapa lēmuma lode ievietota Fatimas Dievmātes

kronī.

1989.gada notikumi atbalsojās Padomju Savienībā un vairākās

Austrumeiropas valstīs un izraisīja komunistiskā režīma krišanu.

Arī par to Viņa svētība izsaka sirsnīgu paldies Vissvētākajai Jaunavai.

Taču citās pasaules malās uzbrukumi Baznīcai un kristiešiem, ar

visu viņu ciešanu nastu, traģiski turpinās. Pat ja notikumi, uz kuriem

attiecas Fatimas Noslēpuma trešā daļa liekas ir jau pagātnē, Dievmāte

aicina uz atgriešanos un grēku nožēlošanu par divdesmitā gadsimta

sākumā izraisītiem grēkiem, kas joprojām nav zaudējuši savu

aktualitāti. “Vēstījuma Kundze, liekas, ar sevišķu vērību lasa laika

zīmes – mūsu laika zīmes. Vissvētākās Marijas neatlaidīgais

aicinājums uz grēku nožēlošanu ir Viņas kā Mātes rūpes par cilvēci,

par atgriešanās un piedošanas nepieciešamību” (pāvests Jānis Pāvils

II, Vēstījums 1997. gada Pasaules slimo dienā, Nr. 1, Insegnamenti,

XIX, 2 [1996], 561).

Lai ticīgajiem būtu labāk izprotams Fatimas Dievmātes

Vēstījums, pāvests ir uzlicis par pienākumu Ticības doktrīnas

kongregācijai publiskot Noslēpuma trešo daļu, sagatavojot tai

atbilstošu komentāru.

Brāļi un māsas pateiksimies Fatimas Dievmātei par Viņas

aizsardzību. Uzticēsim Viņai trešās tūkstošgades Baznīcu.

Sub tuum praesidium confugimus, Sancta Dei Genetrix!

Intercede pro Ecclesia. Intercede pro Papa nostro Ioanne Paulo II.

Amen.

220

Fatima, 2000.gada 13.maijā


TEOLOĢISKAIS KOMENTĀRS

Rūpīgas tā sauktā Noslēpuma trešās daļas teksta izlasīšana,

kas ar Svētā tēva lēmumu pēc tik ilga laika ir publicēts šeit visā tā

pilnībā, iespējams, izraisīs vilšanos un pārsteigumu pēc visiem agrāk

dzirdētiem pieņēmumiem, ko tas bija radījis. Nav nedz pārāk liels

noslēpums atklāts, nedz arī nākotnei noņemts plīvurs. Simboliskā

valodā, kuru nav tik viegli izskaidrot, mēs redzam attēlotu tikko

pagājušā gadsimta mocekļu Baznīcu. Vai tas ir tieši tas, ko Kunga

Māte vēlējās pateikt kristietībai un cilvēcei šajā lielu pārdzīvojumu

un ciešanu laikā? Vai no tā mēs varam gūt kādu palīdzību trešās

tūkstošgades sākumā? Vai tas ir tikai bērnu iekšējās pasaules atspoguļojums,

kas radies dziļas dievbijības rezultātā un tajā pašā laikā

dzīves vētru sašķobīts? Kā mums būtu jāsaprot šī vīzija? Kāds

slēdziens mums ir jāizdara?

Publiskā atklāsme un privātā atklāsme – to teoloģiskais statuss

Pirms uzsākt skaidrojumu, kura galvenās pamatlīnijas var atrast

kardināla Sodano nolasītajā paziņojumā Svētā tēva celebrētās Svētās

Mises beigās šā gada 13.maijā Fatimā, nepieciešams pamatskaidrojums

kā, saskaņā ar Baznīcas mācību, šāda parādība kā

[Dievmātes parādīšanās] Fatimā no ticības viedokļa būtu jāsaprot.

Baznīcas mācība izšķir divu veidu atklāsmes: “publiskās atklāsmes”

un “privātās atklāsmes”. Šīs divas realitātes atšķiras ne tikai pēc

sava nozīmīguma pakāpes, bet arī pēc to būtības. Termins “publiskā

atklāsme” attiecināms uz Dieva atklājošo darbību, kas ir vērsta uz

cilvēci kopumā un kas atrod savu literāro izteiksmi Bībeles abās

daļās: Vecajā un Jaunajā Derībā. To sauc par “atklāsmi” tāpēc, ka

Dievs tajā pakāpeniski atklāj Sevi cilvēkam līdz tādai pakāpei, ka

pats kļūst par cilvēku ar nolūku piesaistīt Sev visu pasauli un vienot

to ar Sevi caur Iemiesoto Dēlu, Jēzu Kristu. Tāpēc tā nav intelektuāla

komunicēšana, bet dzīvību dodošs process, kurā Dievs nāk, lai tiktos

ar cilvēku. Tajā pašā laikā šis process sniedz informāciju prātam un

221


izpratnei par Dieva noslēpumu. Tas ir process, kas iesaista cilvēku

pilnībā, līdz ar to arī viņa saprātu, bet ne tikai saprātu. Jo Dievs ir

viens un vēsture, kurā Viņš dalās ar cilvēci, arī ir viena. Tas ir spēkā

esošs vienmēr un savu piepildījumu sasniedzis Jēzus Kristus dzīvē,

nāvē un augšāmcelšanās brīnumā. Kristū Dievs ir pateicis visu, tas

ir, Viņš Sevi ir atklājis pilnībā, un tāpēc Atklāsme beidzās līdz ar

Kristus noslēpuma piepildīšanos, kā tas ir skaidri formulēts Jaunajā

Derībā. Lai izskaidrotu Atklāsmes pabeigtību un pilnību, Katoliskās

Baznīcas katehisms citē Svētā Jāņa no Krusta tekstu:

“No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa

vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam

vairāk nav ko teikt [...] Tiešām, to, ko Viņš kādreiz pa daļai bija

teicis praviešiem, Viņš visā pilnībā izteica Savā Dēlā, dāvādams

mums visu, proti, Savu Dēlu. Tie, kas, neņemot to vērā, vēl gribētu

izjautāt Kungu un lūgt no Viņa vīzijas vai atklāsmes, ne tikai rīkotos

nesaprātīgi, bet arī atklāti apvainotu Dievu, jo tādejādi nepievērstu

savu skatienu vienīgi Kristum, bet meklētu kaut ko citu vai kādu

jaunumu” (Nr.65; Svētais Jānis no Krusta, Uzkāpšana Karmela

kalnā, II, 22).

Tā kā vienīgā Dieva Atklāsme, adresēta visām tautām, izbeidzas

līdz ar Kristu, un liecība par Viņu atrodama Jaunās Derības grāmatās,

Baznīca ir saistīta ar šo svētās vēstures unikālo notikumu un ar

Bībeles vārdu, kas to nodrošina un skaidro. Bet tas gan nenozīmē,

ka Baznīca drīkst skatīties tikai pagātnē un ka Tā ir nolemta tikai

neauglīgai atkārtošanai. Katoliskās Baznīcas katehismā šai sakarā

ir teikts: “Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies, tomēr tās saturs nav

pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu

gaitā izprast visu tās plašumu” (Nr.66). Veids, kā Baznīca ir saistīta

gan ar šī notikuma unikalitāti un izpratnes attīstību, ļoti labi attēlots

Kunga atvadu runā mācekļiem, kad atstājot viņus, Viņš saka: “Man

vēl daudz kas jums sakāms, bet jūs to tagad nespējat aptvert. Bet

kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs patiesību, jo Viņš

nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni.

Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās” (Jn 16,

222


12-14). No viens puses, Gars darbojas kā padomdevējs, kas atklāj

agrāk nesasniedzamas zināšanas tādēļ, ka nebija priekšnoteikuma

‰ kas ir kristīgās ticības neierobežotais plašums un dziļums. No

otras puses, būt Gara vadītam nozīmē “smelties no” paša Jēzus

Kristus bagātībām, kas atklājas, pateicoties Svētā Gara vadībai.

Šajā sakarā Katehisms citē pāvesta Gregora Lielā izteiksmīgos

vārdus: “ Svētie Raksti pārveido to, kurš tos lasa” (Nr. 94; Lielais

Gregors, Homilia in Ezechielem I, 7, 8). Vatikāna II koncils norāda

uz trim būtiskiem veidiem, kā Gars ir virzītājs Baznīcā un līdz ar to,

kā “vārds pārveido”: caur ticīgo meditāciju un studijām, caur dziļu

iekšējo izpratni, kas rodas no garīgās pieredzes, un caur sludināšanu

“kas nāk no tiem, kuri līdz ar bīskapu pēctecību ir saņēmuši nekļūdīgu

patiesības harizmu” (Dei Verbum, 8).

Šajā kontekstā tagad ir iespējams pareizi izprast jēdzienu

“privātā atklāsme”, kas attiecas uz visām vīzijām un atklāsmēm,

kas ir radušās pēc Jaunās Derības pabeigšanas. Šī ir tā kategorija,

uz kuru mēs varam attiecināt Fatimas vēstījumu. Šajā sakarā

paklausīsimies vēlreiz Katoliskās Baznīcas katehismu: “Gadsimtu

gaitā bijušas tā sauktāas “privātās atklāsmes”, dažas no tām atzinusi

Baznīcas autoritāte... To loma nav “uzlabot” vai “papildināt” galīgo

Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā

vēsturiskajā laikmetā” (Nr. 67). Tas sniedz skaidrojumu divām lietām:

1. Privāto atklāsmju autoritāte būtiski atšķiras no pabeigtas

publiskas Atklāsmes.

Pēdējais gadījums pieprasa ticību; tajā faktiski pats Dievs runā

uz mums, cilvēkiem saprotamos vārdos un ar Baznīcas dzīvās

kopienas starpniecību. Ticība Dievam un Viņa vārdam atšķiras no

jebkuras citas cilvēciskas ticības, uzticības vai viedokļa. Pārliecība,

ka tas ir Dievs, kas runā, sniedz garantiju, ka es esmu saskarē ar

pašu Patiesību. Tas rada manī pārliecību, kas stāv pāri jebkādai

cilvēka zināšanu pārbaudei. Tā ir pārliecība, uz kuru balstās mana

dzīve un kurai es uzticu sevi, aizejot no šīs pasaules.

2. Privātā atklāsme palīdz šai ticībai, norāda uz savu ticamību,

tieši vēršot mani pie pabeigtās publiskās Atklāsmes. Šajā sakarā

223


kardināls Prospero Lambertini, vēlāk pāvests Benedikts XIV, saka

savā klasiskajā traktātā, kas kļuva par beatifikācijas un kanonizācijas

normatīvu: “Katoliskās ticības apstiprinājums nav attiecināms uz

šādā veidā saņemtām atklāsmēm; tas pat nav iespējama. Šīs atklāsmes

drīzāk meklē cilvēku ticības apstiprinājumu saskaņā ar apdomības

prasībām, kas tās noliek mūsu priekšā kā iespējamas un uzticamas

dievbijībai.” Flāmu teologs E.Dhanis, izcils zinātnieks šajā jomā,

skaidri konstatē, ka privāto atklāsmju ekleziālajam apstiprinājumam

ir trīs elementi: vēstījums nesatur neko, kas ir pretrunā ar ticību vai

morāli; to var atļaut publiskot; un ticīgajiem ir tiesības to apdomīgi

pieņemt (E.Dhanis, Sguardo sa Fatima e bilancio di una discussione,

in La Civilta Cattolica 104 [1953], II, 392-406, īpaši 397). Šāds

vēstījums var būt lielisks palīgs Evaņģēlija izpratnes padziļināšanai

un tā praktizēšanai dzīvē attiecīgā laika posmā; tāpēc to nedrīkst

neņemt vērā. Tā ir palīdzība, kas tiek piedāvāta, bet nav obligāti

izmantojama.

Privāto atklāsmju vērtības un patiesības kritērijs ir to tiekšanās

uz pašu Kristu. Ja atklāsme ved projām no Viņa, ja tā kļūst neatkarīga

no Viņa vai pat sevi prezentē kā citu un labāku pestīšanas plānu,

svarīgāku nekā Evaņģēlijs, tad ir jāsaprot, ka tā noteikti nav no Svētā

Gara. Gars ved mūs vēl dziļāk Evaņģēlija izpratnē, nevis prom no

tā. Tas gan nenozīmē, ka privāta atklāsme nevarētu piedāvāt jaunu

akcentu vai izraisīt jaunus dievbijības veidus, vai arī padziļināt un

atjaunot senākus pielūgsmes veidus. Bet tam visam ir jāveicina ticība,

cerība un mīlestība, kas ir nemainīgs ceļš uz pestīšanu katram. Varam

piebilst, ka privātās atklāsmes bieži vien rodas no tautas dievbijības

un atstāj savu zīmogu uz to, sniedzot jaunu impulsu un paverot ceļu

jauniem dievbijības veidiem. Nav izslēgta arī iespēja, ka tās var pat

ietekmēt liturģiju, kā mēs to redzam Corpus Christi un Jēzus Sirds

svētkos. No vienas puses, attiecības starp pabeigto Atklāsmi un

privātām atklāsmēm atklājas attiecībās starp liturģiju un tautas

dievbijību: liturģija ir galvenais kritērijs, tas ir visas Baznīcas dzīvais

veidols, kas balstās tieši uz Evaņģēliju. Tautas dievbijība ir zīme

tam, ka ticība iesakņojas cilvēku sirdīs tādā pakāpē, ka tā aptver

224


ikdienas dzīvi. Tautas reliģiozitāte ir primārais un fundamentālais

veids ticības “inkulturizācijā”. Lai gan tai ir vienmēr jānāk un

jāsmeļas spēks no liturģijas, iespaidojot ticīgo sirdis, tā bagātina

ticību.

Apskatījuši privātās atklāsmes it kā no negatīvās puses, kas

bija sākotnēji nepieciešams, tagad apskatīsim šo atklāsmju pozitīvo

aspektu.

Kā tās vajadzētu pareizi klasificēt attiecībā uz Svētajiem

Rakstiem? Pie kuras teoloģiskās kategorijas tās pieder? Svētā Pāvila

Pirmā vēstule tesaloniķiešiem, iespējams visvecākais Jaunās Derības

teksts, kas ir saglabājies līdz mūsu dienām, man šķiet norāda, kā tās

vērtēt. Apustulis saka: “Neapslāpējiet Garu, neniciniet pravietošanu;

pārbaudiet visu, kas labs, to paturiet!” (5, 19-21). Baznīca visos

laikos ir saņēmusi pravietošanas harizmu, kas ir rūpīgi pārbaudāma,

bet nevis nicināma. Šeit jāpatur prātā, ka pravietošana tās bībeliskajā

izpratnē nenozīmē pareģot nākotni, bet gan skaidrot Dieva gribu

tagadnē, lai šādi norādītu pareizo ceļu uz nākotni. Persona, kas

pareģo, kas notiks, atbild uz prāta ziņkārību un vēlas noņemt plīvuru

no nākotnes. Pravietis uzrunā gribas un saprāta aklumu un paziņo

Dieva gribu kā norādījumu un prasību pašreizējam momentam. Šādos

gadījumos nākotnes pareģošanai ir otršķirīga nozīme. Būtiska ir

galīgās pabeigtās Atklāsmes aktualizācija, kas skar mani dziļākā

līmenī. Pravietisks vārds ir brīdinājums vai mierinājums, vai abi

kopā. Šajā nozīmē pastāv saikne starp pravietošanas harizmu un

kategoriju – “laiku zīmes”, kuru Vatikāna II koncils atkal izcēla no

jauna: “... par zemes un debesu izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs

neprotat spriest par šo laikmetu?” (Lk.12,56). Jēzus izteiciens par

“laiku zīmēm” jāsaprot kā ceļš, kuru Viņš bija izvēlējies, tik tiešām,

Jēzus pats ir zīme. Skaidrot laiku zīmes ticības gaismā nozīmē atpazīt

Kristus klātbūtni visos laikos. Baznīcas apstiprinātajās privātajās

atklāsmēs – arī Fatimas vēstījumā – galvenais ir tas, ka tās palīdz

saprast laiku zīmes un ticībā pareizi atbildēt uz tām.

225


Privāto atklāsmju antropoloģiskā struktūra

Šajās pārdomās līdz šim esam meklējuši privāto atklāsmju

teoloģiskā statusa noteikšanu. Pirms uzsākt Fatimas vēstījuma

interpretāciju, mēģināsim vēl īsumā piedāvāt nelielu skaidrojumu

par atklāsmju antropoloģisko (psiholoģisko) raksturu. Šajā jautājumā

teoloģiskā antropoloģija izšķir uztveres jeb “vīzijas” trīs formas:

jutekļu vīzija, kas ir ķermeņa ārējā uztvere, iekšējā uztvere un garīgā

vīzija (visio sensibilis – imaginativa – intelectuallis). Ir pilnīgi skaidrs,

ka jautājumā par vīzijām Lurdā, Fatimā un citās vietās nav runa par

parastu ārēju uztveri caur jūtām: redzētie attēli un formas nav telpiski

izvietotas, kā tas ir runājot, piemēram, par koku vai māju. Tas ir

skaidri redzams, piemēram, vīzijā par elli (Fatimas Noslēpuma

pirmās daļas aprakstā) vai arī vīzijā, kas aprakstīta Noslēpuma

trešajā daļā. To ļoti viegli var konstatēt arī citos gadījumos, sevišķi

tāpēc, ka neviens no klātesošajiem neredz vīziju, izņemot pašus

“vizionārus”. Pilnīgi skaidrs, ka tā nav arī prāta “vīzija” bez attēliem,

kas sastopama augstākās misticisma pakāpēs. Tāpēc šeit apskatāmais

gadījums attiecināms uz vidējo kategoriju, tas ir, iekšējās uztveres

gadījums. Vizionāram šī uztvere, protams, ir tik spēcīga, ka rada

klātbūtnes sajūtu, kas ir ekvivalenta ārējās uztveres manifestācijai.

Iekšējā vīzija nav fantāzijas izpausme, kas varētu būt nekas

vairāk kā subjektīvas iztēles izpausme. Tas nozīmē, ka uz dvēseli

iedarbojas kaut kas reāls, pat ja tas ir ārpus sajūtām. Tas ļauj redzēt

to, kas ir ārpus fiziskām sajūtām, tas, ko nevar redzēt – tā ir spēja

redzēt caur “iekšējām sajūtām”. Tas ietver sevī īstus “objektus”,

kas iedarbojas uz dvēseli, pat ja šie “objekti” nepieder pie mūsu

parastās jūtu pasaules. Šeit ir nepieciešama sirds iekšējā piesardzība,

kuru parasti ietekmē ārējās realitātes intensīva iedarbība un tie attēli

un domas, kas mājo dvēselē. Cilvēks tiek ievests dziļāk nekā vienkāršā

ārējā realitāte,un uz viņu iedarbojas realitātes dziļāki aspekti, kas

tam kļūst redzami. Iespējams tas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc

tieši bērni saņem šādas vīzijas: viņu dvēseles vēl ir saglabājušas

savu pirmatnējo skaidrību un viņu uztveres iekšējais spēks vēl nav

mazinājies. “Ar bērnu un zīdaiņu lūpām Tu esi atjaunojis sev slavu”

226


– ar šiem 8. (3 p.) psalma vārdiem Jēzus atbild augsto priesteru un

vecāko kritikai, kas bērnu saucienus “hosanna” (skat. Mt 21,16)

uzskatīja par nepiemērotiem.

Kā jau minējām “iekšējā vīzija” nav fantāzija, bet patiess un

vērā ņemams realitātes apstiprinājums. Tai, protams, ir savas

robežas. Pat ārējā vīzijā vienmēr klātesošs ir subjektīvais elements.

Mēs objektu redzam neskaidri, bet tas nāk caur mūsu sajūtu filtru,

kas vienlaicīgi pilda skaidrojuma funkciju. Vēl jo labāk tas ir saskatāms

iekšējās vīzijas gadījumā, sevišķi, ja tās ietver realitātes, kas

pašas par sevi pārspēj mūsu fiziskās uztveres spējas. Subjekts,

vizionārs, tiek iesaistīts vēl spēcīgāk. Viņš saskata to, ko viņš spēj

tādā redzētā tēla un apziņas izteiksmē, kādā viņš to spēj izdarīt.

Iekšējās vīzijas gadījumā skaidrojuma process ir pat plašāks nekā

ārējās vīzijas gadījumā, jo subjekts ir būtiski iesaistīts parādības

tēla veidošanā. Viņš var izteikt tēlu tikai ar viņam piemītošiem

dotumiem un spējām. Tāpēc šādas vīzijas nekad nav citas pasaules

vienkāršas “fotogrāfijas”, bet tās ir ietekmētas no uztverošā subjekta

potenciālajām spējām un to ierobežojumiem.

Tas ir vērojams visu lielo svēto vīzijās; un, protams, arī attiecināms

uz bērnu vīziju Fatimā. Viņu aprakstītie tēli nekādā gadījumā

nav viņu fantāzijas vienkārša izteiksme, bet gan augstākas iekšējas

izcelsmes uztveres rezultāts. Taču nekādā gadījumā nevajag domāt,

ka uz mirkli būtu atvērusies cita pasaule, pasaule, kādu mēs ceram

ieraudzīt, kad kādu dienu būsim pilnīgi vienoti ar Dievu. Īsi izsakoties,

redzētais attēls ir sintēze no augšas nākušam impulsam un vizionāru,

šajā gadījumā bērnu, spējām šo impulsu uztvert. Šī iemesla dēļ vīzijas

metaforiskā valoda ir simboliska. Šajā sakarā kardināls Sodano

konstatē: “[viņi] neapraksta nākotnes notikumus burtiski, bet sintezē

un koncentrē uz vienota fona faktus, kas risinās nenoteiktā secībā

un ilgumā“. Šādām vīzijām ir raksturīga laika un norises koncentrēšana

vienotā tēlā, kuru vairumā gadījumos var atšķetināt tikai

laika gaitā. Katram vīzijas elementam nebūt nav jānes konkrēta

vēsturiska loma. Svarīga ir vīzija kopumā, un tās detaļas var tikt

227


saprastas, pamatojoties uz attēlu visā tā veselumā. Attēla centrālais

elements atsedzas tur, kur tas sakrīt ar kristietības “pravietošanas”

centrālo atziņu kā tādu: galvenais atrodams tur, kur vīzija kļūst par

uzaicinājumu un ceļa rādītāju Dieva gribas realizācijā.

Mēģinājums interpretēt Fatimas Noslēpumu

Fatimas Noslēpuma pirmā un otrā daļa ir tik plaši apskatīta

attiecīgajā literatūra, ka šeit nav nepieciešamības par to vēlreiz runāt.

Es tikai vēlētos īsi atgādināt viszīmīgāko. Bērni pārdzīvoja šausmu

mirkli, kad viņiem bija ļauts skatīt elles vīziju. Viņi redzēja “nabaga

grēcinieku dvēseļu krišanu”. Vēlāk viņiem tiek paskaidrots, kāpēc

šis vīzijas mirklis bija dots: “lai glābtu dvēseles”, lai parādītu ceļu

uz pestīšanu. Šai sakarā prātā nāk Sv.Pētera Pirmajā vēstulē

rakstītais: “Kad jūs sasniegsiet savas ticības galamērķi, dvēseļu

pestīšanu ...” (1,9). Lai sasniegtu šo galamērķi, vistiešākais ceļš ir

veltīšanās Marijas Bezvainīgajai Sirdij, kas var būt grūtāk izprotama

anglosakšu un ģermānu kultūras pasaulei piederošajiem. Neliels

komentārs var to paskaidrot. Bibliskā valodā vārds “sirds” apzīmē

cilvēka dzīves centru, kur saplūst kopā personas saprāts, griba,

temperaments un jūtīgums, kur cilvēks atrod savu vienotību un iekšējo

orientāciju. Saskaņā ar Mateja evaņģēliju 5, 8, “bezvainīgā sirds” ir

tāda sirds, kura caur Dieva žēlastību sasniedz lielisku iekšējo

vienotību un tāpēc “redz Dievu”. Tāpēc “veltīšanās” Marijas

Bezvainīgajai Sirdij nozīmē pieņemt šādu sirds stāvokli, kas saka

fiat – “lai notiek Tavs prāts” – kas kļūst par visas dzīves noteicošo

motīvu. Var, protams, iebilst, ka mums nevajadzētu nostādīt cilvēku

starp mums un Kristu. Bet tad mums vajadzētu atcerēties Pāvilu,

kas nevilcinājās un mudināja savas kopienas: “imitējiet mani” (Kor

4,16; Fil 3,17; 1 Tes 1,6; 2 Tes 3,7,9). Apustuļa rīcībā konkrēti

redzam, ko nozīmē sekošana Kristum. Bet no kā gan cita mēs varētu

labāk iemācīties šo sekošanu, ja ne no Kunga Mātes?

Tā mēs esam nonākuši līdz Fatimas Noslēpuma trešajai daļai,

kas tiek pirmo reizi publicēta visā pilnībā. Spriežot no šeit esošajiem

228


dokumentiem, pirms tās publicēšanas ar kardināla Sodano

paziņojumu 13.maijā tika iepazīstināta māsa Lūcija, uz ko māsa

atbild, ka viņa ir saņēmusi šo vīziju, bet ne tās interpretāciju. Viņa

saka, ka šī interpretācija neattiecas uz vizionāri, bet tas ir Baznīcas

ziņā. Taču izlasot paziņojuma tekstu, viņa apliecina šīs interpretācijas

atbilstību pieredzētajam, un pēc viņas domām šis izskaidrojums ir

pareizs. Tāpēc apskatot šo dokumentu sīkāk un balstoties uz jau

aplūkotajiem kritērijiem, mēs varam vienīgi mēģināt rast dziļāku

pamatu šim izskaidrojumam.

Vārdi “glābt dvēseles” ir kā atslēgas vārdi Noslēpuma pirmajā

un otrajā daļā, bet trešās daļas izšķirošā atziņa ir trīsreizējs kliedziens

– grēku nožēlošana, grēku nožēlošana, grēku nožēlošana! Šeit nāk

prātā Evaņģēlija sākums: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam”(Mk

1,5). Lai saprastu laika zīmes, jāpieņem neatliekams

izaicinājums: grēku nožēlošanu – atgriešanās – ticība. Tas būtu

pareizs, laika prasībām atbilstošs lēmums laikā, kam raksturīgas

tās briesmas, kas attēlotas vīzijā. Atļaujiet man pievienot personīgu

notikumu: sarunā ar mani māsa Lūcija izteicās par to, ka viņai kļuva

pilnīgi skaidrs, ka visu vīziju mērķis bija palīdzēt cilvēkiem arvien

vairāk pieaugt ticībā, cerībā un mīlestībā – viss bija paredzēts, lai

virzītu cilvēkus uz šo mērķi.

Tagad tuvāk apskatīsim atsevišķus tēlus. Eņģelis ar liesmojošu

zobenu pa kreisi no Dievmātes atsauc atmiņā līdzīgus tēlus no

Atklāsmes grāmatas. Tas attēlo tiesas dienas draudus pasaulei.

Šodienas iespēja, ka pasaule varētu tikt uguns jūrā iznīcināta līdz

pelniem vairs neliekas fantāzijas auglis: cilvēks pats ar saviem

izgudrojumiem ir izkalis degošo zobenu. Vīzijā mēs redzam arī to

spēku, kas stāv pretī iznīcībai – Dievmāti visā Savā spožumā, un no

tā savā ziņā izriet aicinājums uz grēku nožēlošanu. Šādā veidā tiek

norādīts uz cilvēka brīvās izvēles lomu: nākotne nebūt nav nemaināms

faktors, un bērnu redzētā vīzija nav nākotnes filmas pirmizrāde, kurā

neko nevarētu mainīt. Tik tiešām, visa vīzijas būtība ir izcelt brīvās

izvēles esamību un šo brīvību virzīt pozitīvā virzienā. Vīzijas mērķis

229


nav filmas veidā parādīt nākotnes nenovēršamību. Tās jēga ir pilnīgi

pretēja: mobilizēt spēkus pareizā virzienā. Tāpēc mums pilnīgi

jāizmet no atmiņas visus fatālos Fatimas Noslēpuma skaidrojumus,

tādus kā, piemēram, paziņojumu par to, ka 1981.gada 13.maija šāvējs

bija dievišķās apredzības vadīta plāna izpildītājs, kurš nevarēja līdz

ar to brīvi rīkoties, vai tam līdzīgi pareģojumi. Tieši pretēji, vīzija

norāda uz draudiem, kas pastāv, un iespēju, kā no tiem tikt pasargātiem.

Noslēpuma apraksta nākošās frāzes atkal skaidri norāda uz

vīzijas simbolisko raksturu: Dievs ir neizmērojams un Viņš ir Gaisma,

pārāka par jebkuru cilvēka vīziju. Cilvēki redzami it kā spogulī.

Mums vienmēr jāpatur prātā pašas vīzijas ierobežotās iespējas, kas

šeit ir norādītas redzamā veidā. Nākotne parādās tikai “mīklaini kā

spogulī” (1 Kor 13, 12). Darbības vieta attēlota ar trim simboliem:

stāvs kalns, liela, sagrauta pilsēta un liels rupji tēsts krusts. Kalns

un krusts simbolizē cilvēces vēsturi: vēsturi kā neatlaidīgu virzīšanos

uz augšu, vēsturi kā cilvēces radošās un sociālās harmonijas arēnu,

bet tajā pašā laikā destruktīvu lauku, kur faktiski cilvēks pats iznīcina

sava darba augļus. Pilsēta var būt progresa un kopības centrs, bet

arī visekstrēmākā ļaunuma un netikumu realizācijas lauks. Krusts

kalna virsotnē – galamērķis un vēstures noteicējs. Krusts pārveido

iznīcību par pestīšanu; tas norāda uz vēstures postu, bet ir arī kā

tās glābējs.

Vīzijā ir arī cilvēki: baltā tērpts bīskaps (“mums likās, ka tas ir

Svētais tēvs”), vēl citi bīskapi, priesteri, mūki un mūķenes, dažādu

amatu un sociālo slāņu vīrieši un sievietes. Pāvests liekas iet visiem

pa priekšu, trīcēdams, un ciezdams no apkārtesošajām šausmām:

sagrautajām ēkām un mirušo līķiem uz ielām. Baznīcas ceļš tādejādi

tiek parādīts kā Via Crucis, kā ceļojums caur vardarbības, posta un

vajāšanas laikmetu. To visu mēs piedzīvojām pagājušajā gadsimtā.

Tā kā darbības vieta tiek simboliski parādīta ar divu tēlu palīdzību

– ar kalnu un pilsētu un kustību virzienā uz krustu, tad to mēs varam

uztvert kā laika izteiksmi koncentrētā veidā. Vīzijā varam atpazīt

pagājušo gadsimtu kā mocekļu gadsimtu, Baznīcas vajāšanas un

230


ciešanu gadsimtu, pasaules karu un lokālo karu gadsimtu ar tam

piemītošām bezprecedenta nežēlības formām. Šīs vīzijas “spogulī”

redzam ticības lieciniekus. Šeit būtu vietā pieminēt māsas Lūcijas

pāvestam rakstīto vēstuli 1982.gada 12.maijā: “…Noslēpuma… trešā

daļa attiecas uz Dievmātes teikto: „Ja [Krievija] izplatīs savus maldus

visā pasaulē, izraisot karus un Baznīcas vajāšanu, labie tiks nomocīti;

Svētais tēvs daudz cietīs; daudzas tautas tiks iznīcinātas….”

Pagājušā gadsimta Krusta ceļā pāvestam ir sevišķa loma. Viņa

grūtajā kalnā kāpšanas tēlojumā nešaubīgi varam saskatīt vairākus

pāvestus: sākot ar Piju X un beidzot ar patreizējo pāvestu [Jāni Pāvilu

II]. Viņi visi piedalījās gadsimta ciešanu ceļā un nemaldīgi gāja savu

moku ceļu, kas tuvina krustam. Vīzijā, tāpat kā pārējie mocekļi, tiek

nošauts arī pāvests. Kad pēc atentāta mēģinājuma 1981.gada

13.maijā pāvests izlasīja Noslēpuma trešo daļu, vai tad bija kādas

šaubas par to, ka tas ir viņa liktenis? Viņš bija ļoti tuvu nāvei un

savu izdzīvošanu paskaidro ar šādiem vārdiem: “... tā bija Mātes

roka, Kas novirzīja lodes ceļu, un savās sāpēs pāvests apstājās uz

nāves sliekšņa” (1994.gada 13.maijā). Tas fakts, ka šajā gadījumā

“Mātes roka” bija novirzījusi liktenīgo lodi, atkal liecina par to, ka

likteni var mainīt, ka ticība un lūgšana ir spēks, kas var ietekmēt

vēstures gājienu, un ka galu galā lūgšana ir spēcīgāka par lodēm un

ticība – spēcīgāka par armijām.

Noslēpuma apraksta beigu daļā ir tēli, kādus māsa Lūcija varbūt

ir redzējusi reliģiska satura grāmatās un kas rod iedvesmu dziļā ticībā.

Tā ir mierinoša vīzija, kas mēģina atklāt ar asarām un asinīm slacītās

pagātnes dziedināšanu Dieva spēkā. Zem krusta šķērskoka eņģeļi

savāc mocekļu asinis, ar kurām tie dāvā dzīvību tām dvēselēm, kas

ir ceļā pie Dieva. Šeit Kristus Asinis un mocekļu asinis ir domātsa

kā viens vesels: mocekļu asinis līst no krusta šķērskoka. Mocekļi

mirst vienotībā ar Kristus Ciešanām, un mocekļu nāve kļūst par

vienu no Viņa nāves. Kristus Miesas dēļ viņi turpina to, kas vēl

iztrūkst Viņa ciešanās (sal. Kol 1,24). Mocekļu dzīves ir pārtapušas

par Euharis-tiju, par daļu no noslēpuma par kviešu graudu, kurš

mirst, lai dotu augļus. Mocekļu asinis ir kristietības sēkla, teica

231


Tertulians. Tāpat kā no Kristus nāves, no Viņa caurdurtā sāna

piedzima Baznīca, tāpat arī ticības liecinieku nāve nodrošina

Baznīcas nākotni. Līdz ar to, Noslēpuma trešā daļa, kas sākotnēji

liekas satraucoša, beidzas ar cerību: ciešanas nav veltīgas, tās ir

cietēju Baznīca, mocekļu Baznīca, kas kļūst par ceļrādi cilvēkam,

kurš meklē Dievu. Dieva mīlošās rokas apskauj ne tikai tos, kas cieš

kā Lācars, kas atrada lielu mierinā-jumu un mistiskā veidā reprezentē

Kristu, Kas mūsu dēļ vēlējās kļūt par nabaga Lācaru. Šeit ir kaut

kas vairāk: caur ticības liecinieku ciešanām rodas attīrošais un

atjaunojošais spēks, jo viņu ciešanas ir paša Kristus ciešanu

aktualizācija un to pestījošās darbošanās šeit un tagad.

Tagad mēs nonākam pie pēdējā jautājuma: kāda ir Fatimas

Noslēpuma nozīme kopumā ( visas trīs daļas)? Uz ko tas norāda?

Pirmkārt, mums jāapliecina ar kardināla Sodano vārdiem: “... notikumi,

uz kuriem attiecas Fatimas Noslēpuma trešā daļa tagad, liekas,

ir daļa no pagātnes”. Līdz ar to kā individuāli notikumi tie pieder

pagātnei. Tie, kuri cerēja uz aizraujošo apokaliptisko atklāsmi par

pasaules bojā eju vai nākotni, ir vīlušies. Fatimas vēstījums mums

nesniedz ziņkārības apmierinājumu, tāpat kā kristīgā ticība nevar

būt reducējama par ziņkārības objektu. Galvenais jau tika izcelts

pārdomu sākumā: aicinājums uz lūgšanu kā “dvēseļu glābšanas

ceļu” un aicinājums uz grēku nožēlošanu un atgriešanos.

Nobeigumā vēlos norādīt vēl uz vienu no svarīgākajiem

teicieniem Noslēpumā, kas ir pelnīti kļuvis populārs: “Mana

Bezvainīgā sirds triumfēs”. Ko tas nozīmē? Sirds, kas ir atdota

Dievam, Dieva apceres šķīstīta, ir stiprāka par jebkura veida

ieročiem. Marijas fiat, Viņas Sirds izteiktais vārds ir mainījis pasaules

vēsturi, jo pateicoties Viņas “jā” vārdam, Pestītājs ienāca pasaulē,

Dievs kļuva par cilvēku mūsu pasaulē un paliek ar mums uz mūžīgiem

laikiem. Ļaunumam ir spēks šajā pasaulē, kā mēs to arvien vēl redzam

un piedzīvojam, bet vara viņam ir tikai tāpēc, ka Dieva dotās brīvās

izvēles dēļ, mēs bieži vien esam tālu no Dieva. Bet tā kā Dievs Pats

piekrita kļūt par cilvēku un ir virzījis cilvēka brīvo izvēli uz labo,

arī noteicošais spēks pieder Viņam, nevis ļaunumam. Kopš tiem

232


laikiem dominē Evanģēlijā teiktais: “Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet

drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jn 16,33) Fatimas vēstījums

aicina mūs ticēt šim apsolījumam.

Jozefs kardināls Racingers

Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts

233


234


SATURA RĀDĪTĀJS

lpp.

Izdevēja priekšvārds .......................................................................... 5

Ievads māsas Lūcijas atmiņām .......................................................... 7

Lūcijas īsa biogrāfija ........................................................................ 8

Lūcijas literārās dotības .................................................................... 10

Atmiņas kā literārais žanrs ............................................................... 12

Atmiņu stāstu tematika ..................................................................... 14

PIRMAIS ATMIŅU STĀSTS

Ievads .................................................................................... 33

Prologs .................................................................................... 34

1. Lūgšana un paklausība ............................................................. 34

2. Noslēpumu saglabāšana ........................................................... 34

3. Veltījums Žasintai .................................................................... 36

I. ŽASINTAS RAKSTURA ĪPAŠĪBAS

1. Viņas dabas dotās īpašības ....................................................... 37

2. Viņas jūtīgums ......................................................................... 38

3. Viņas mīlestība uz Krustāsisto Glābēju ................................... 39

4. Viņas neparastais jūtīgums ....................................................... 40

5. Ārējais izskats un mācības ....................................................... 41

6. Žasinta - mazā ganu meitene .................................................. 43

7. Pirmā Dievmātes parādīšanās .................................................. 45

8. Pārdomas par elli ..................................................................... 46

9. Grēcinieku atgriešana .............................................................. 47

10. Ģimenes nostāja ....................................................................... 49

11. Mīlestība uz Svēto tēvu ............................................................ 51

12. Ouremas cietumā ..................................................................... 53

13. Rožukroņa lūgšana cietumā ..................................................... 54

14. Dejošanas prieks ...................................................................... 54

235


236

II. PĒC DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

1. Lūgšanas un upurēšana Kabeso kalnā ..................................... 55

2. Nogurdinošās iztaujāšanas ....................................................... 56

3. Svētīgais tēvs Kruzs ................................................................. 57

4. Caur Žasintas lūgšanām saņemtās žēlastības ........................... 57

5. Vēl vairāk upurēšanas .............................................................. 59

III. ŽASINTAS SLIMOŠANA UN NĀVE

1. Žasintas slimošana ................................................................... 60

2. Vissvētākās Jaunavas apciemojums ......................................... 61

3. Ouremas slimnīcā .................................................................... 62

4. Atgriešanās Alžustrelā ............................................................. 63

5. Vēl viens Vissvētākās Jaunavas apciemojums ......................... 64

6. Aizbraukšana uz Lisabonu ....................................................... 65

7. Pēcvārds ............................................................................... 66

OTRAIS ATMIŅU STĀSTS

Ievads ............................................................................... 67

Priekšvārds ............................................................................... 68

I.PIRMS DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

1. Lūcijas bērnība ......................................................................... 69

2. Iecienītākās izklaides ............................................................... 70

3. Lūcijas Pirmā Komūnija .......................................................... 71

4. Ŗožukroņa Karlienes statuja uzsmaida Lūcijai ........................ 73

5. Lielās gaidīšana ........................................................................ 74

6. Lielā diena ............................................................................... 74

7. Lūcijas ģimene ......................................................................... 75

8. Pārdomājot uzrakstīto .............................................................. 76

II. DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

1. Neparastais redzējums 1915.gadā ............................................ 77

2. Eņģeļa parādīšanās 1916.gadā ................................................. 78


3. Nepatikšanas mājās .................................................................. 82

4. Dievmātes parādīšanās ............................................................. 84

5. Lūcijas šaubas un kārdinājumi ................................................. 86

6. Žasintas un Francisko atbalsts ................................................. 87

7. Lūcijas mātes šaubas ................................................................ 89

8. Apgabala prefekta draudi ......................................................... 91

9. Nepatikšanas Lūcijas ģimenē ................................................... 92

10. Lūcijas pirmais garīgais tēvs .................................................... 93

11. Ouremas cietumā ..................................................................... 93

12. Miesas novārdzināšana un ciešanas ......................................... 94

13. 13.sepetembris ......................................................................... 96

14. Lūcija pacieš pārmetumus ....................................................... 97

15. Neparastais viesis ..................................................................... 97

16. 13.oktobris ............................................................................... 98

17. Priesteri iztaujātāji ................................................................... 100

III. PĒC DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

1. Lūcija dodas uz skolu .............................................................. 102

2. Lūcija un draudzes prāvests ..................................................... 103

3. Draugu līdzjūtība un līdzcietība ............................................... 105

4. Valdības nostāja ....................................................................... 107

5. Lūcijas māte nopietni saslimst ................................................. 109

6. Lūcijas tēva nāve ..................................................................... 110

7. Žasintas un Francisko saslimšana ............................................ 111

8. Lūcijas vājā veselība ................................................................ 113

9. Lūcijas pirmā tikšanās ar bīskapu ............................................ 115

10. Atvadas no Fatimas .................................................................. 116

Epilogs ............................................................................... 117

1. Vēl dažas atmiņas par Žasintu ................................................. 118

2. Lūcijas neparastā personība ..................................................... 118

3. Lūcijas lieliskā atmiņa ............................................................. 119

TREŠAIS ATMIŅU STĀSTS

Ievads ............................................................................... 120

Prologs ............................................................................... 121

237


238

1. Kas ir Noslēpums? ................................................................... 121

2. Elles vīzija ............................................................................... 122

3. Redzētais dziļi ietekmē Žasintu ............................................... 123

4. Lūcija atskatās pagātnē ............................................................ 126

5. Marijas Bezvainīgā Sirds ......................................................... 126

6. Žasintas vīzija par Svēto tēvu .................................................. 127

7. Vīzija par karu ......................................................................... 128

8. Lūcija skaidro savas klusēšanas iemeslu ................................. 130

9. Žasinta un Marijas Bezvainīgā Sirds ....................................... 130

Epilogs ............................................................................... 132

CETURTAIS ATMIŅU STĀSTS

Ievads ............................................................................... 133

Prologs ............................................................................... 134

1. Uzticībā un pazemībā ............................................................... 134

2. Smeļoties iedvesmu vientulībā ................................................ 134

3. Svētā Gara svaidījums ............................................................. 135

I. FRANCISKO RAKSTURS

1. Francisko garīgums .................................................................. 136

2. Dabas dotumi ........................................................................... 138

3. Francisko redz Eņģeli .............................................................. 139

4. Iespaidi par Dievmātes pirmo parādīšanās .............................. 140

5. Dievmātes otrās parādīšanās ietekme ...................................... 143

6. Francisko palīdz Lūcijai saglabāt drosmi ................................ 144

7. Iespaidi par Dievmātes trešo parādīšanos ................................ 145

8. Francisko cietumā .................................................................... 145

9. Dievmātes parādīšanās 1917.gada 13.oktobrī .......................... 147

10. Mūsu joku stāsti un dziesmas .................................................. 148

11. Francisko – mazais morālists ................................................... 152

12. Francisko – lūgšanu un vientulības meklētājs ......................... 154

13. Francisko redz sātanu ............................................................... 156

14. Francisko un viņa spārnotie draugi .......................................... 156

15. Francisko mīlestība un aizraušanās .......................................... 158

16. Francisko slimošana ................................................................. 161

17. Francisko svētā nāve ................................................................ 163

18. Populārākās dziesmas .............................................................. 164


II. DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS

Prologs ............................................................................... 166

1. Eņģeļa parādīšanās ................................................................... 168

2. Lūcijas klusēšana ..................................................................... 171

3. 1917.gada 13.maijs .................................................................. 172

4. 1917.gada 13.jūnijs .................................................................. 174

5. 1917.gada 13.jūlijs ................................................................... 175

6. 1917.gada 13.augusts ............................................................... 177

7. 1917.gada 13.septembris .......................................................... 178

8. 1917.gada 13.oktobris .............................................................. 180

Epilogs ............................................................................... 181

III. VĒL DAŽAS ATMIŅAS PAR ŽASINTU

1. Brīnumainā izveseļošanās ........................................................ 182

2. Pazudušais dēls ........................................................................ 183

IV. ŽASINTAS SVĒTUMS

1. Pēdējais jautājums .................................................................... 184

2. Žasinta – Dieva mīlestības atspulgs ......................................... 184

3. Žasintas labestība ..................................................................... 186

4. Francisko bija citāds ................................................................ 188

Epilogs ............................................................................... 190

I. PIELIKUMS ................................................................ 191

Marijas Bezvainīgās Sirds apsolījums Pontevedrā, Spānijā.. .. 191

II. PIELIKUMS .............................................................. 195

Lūgums par Krievijas veltīšanu Marijas Bezvainīgajai Sirdij .. 195

III. PIELIKUMS ............................................................. 197

Fatimas Vēstījums .................................................................... 197

Teoloģiskais komentārs ........................................................... 222

239


Execução Gráfica – Gráfica Almondina - Torres Novas

More magazines by this user
Similar magazines