2011.g. novembris Nr.3 - Jelgavas 1. ģimnāzija

1gim.jelgava.lv

2011.g. novembris Nr.3 - Jelgavas 1. ģimnāzija

Avīzē lasiet :

Veltījumi Latvijai!

Veļu laiks!

Maģiskais 11.11.11!

Mūsu absolventi ārzemes!

Kur ir latvāņu dzimtene

Melošana!

2011 Novembris #3

Avīzi veidoja:

Žurnālisti:

Sandra Jurēviča 12.h, Alīna Brazauska 12.h,

Gvido Bērziņš 9.a, Laure Mangule 12.m,

Alīna Tomase 12.m, Paula Makarova 12.m,

Edijs Ansons 12.m, Artis Saule 12.m,

Monika Maido 9.a

Pateicamies skolas absolventiem:

Elīnai Mangulei, Santai Loginai,

Niklāvam Kurpniekam

Maketētājs, foto : Kaspars Lejiņš 12.m

Radoši:

Alīna Brazauska 12.h, Eva Gedvila 9.a,

Igors Šelegovskis 12.h


2

Aktuāli Sandra Jurēviča

Un kas Tev ir Latvija?

Vairumam pasaules cilvēku ir kāda dzimtā vieta. Tagad, kad globalizācija nojauc robežas un

sajauc tautības, mēs tomēr vēlamies justies kaut kam piederīgi. Latvija mums asociējas ar dažādām

lietām, un tā cilvēkos izraisa dažādas emocijas. Centos šīs asociācijas un emocijas noskaidrot un,

jāsaka, biju savā ziņā pārsteigta par atbildēm, jo pašreizējā situācijā ļoti bieži jauniešu starpā nākas

dzirdēt vairāk negatīvas atsauksmes par notiekošo Latvijā un valsti kopumā. Varbūt arī šīs negatīvās

attieskmes dēļ biju gaidījusi vairāk drūmu atbilžu, kas paustu noliegumu un nepatiku, taču biju

pārsteigta, kad, jautājot šķietami negatīvam cilvēkam, saņēmu pozitīvu atbildi, ka Latvija tam ir

mājas un asociējas ar visu labo.

Neizpalika arī negatīvie viedokļi. Tos, protams, neveidoja asociācijas, bet gan emocijas. Tas ir

saprotams, jo ekonomiskā krīze cilvēkiem liek aizmirst par skaisto, ko sniedz Latvija, taču domāju, ka

arī dižķibelei ir jāpieiet ar vēsu un pozitīvu prātu, jo pēc katras melnās svītras nāk baltā.

Iepazīstināšu ar dažām aptaujāto vidusskolēnu atbildēm.

Alīna Brazauska 12.H „Latvija- tās ir manas mājas un skaistākā un zaļākā vieta uz pasaules.

Latvija- tas ir patvērums latviešiem, un, pēc manām domām, neviens mums to nedrīkst atņemt!”

Kitija Tīruma 12.M „Latvija man asociējas ar dzimteni, ar valodu, ar krīzi, ar ģimeni, ar

draugiem, ar pārtiku, ar rupjmaizi, ar balzāmu, ar Rīgu, ar Jelgavu, ar tevi, ar mani, ar skolu, ar

sarkanu, ar baltu, ar sarkanu, ar vēsturi, ar politiku, ar Zatleru, ar Saiemu, ar divpunktu mārīti, ar

alu, ar sieru, ar Jāņiem, ar ozolu, ar Daugavu, Gauju un Lielupi, ar LLU, ar studentiem, ar ziemu un

sniegu, ar sauli un lietu...

Emocijas?

Kopumā pozitīvas, jo visam tam, kas notiek un ko es īpaši neatbalstu - nepievēršu uzmanību un

vienkārši dzīvoju mierīgi. It sevišķi šogad, kad rudens ir tik skaists, un teju gandrīz sniegs uzsnigs un

būs patīkams vēsumiņš, un viss mirgos un laistīsies sniega un saules atspulgā - vai nav skaisti? Un kā

lai rodas negatīvas emocijas, ja domā par kaut ko tādu? MAZĀK ZIŅAS vajag skatīties - it sevišķi jau

tādiem jauniešiem kā mums! :)”

Ita Mazjāne 12.B „Latvija asociējas ar Laimas šokolādi, Turaidas pili, Dziesmu un deju svētkiem,

Tērveti, Lāčplēsi, Brīvības pieminekli, jūru.”

Inga Gasparoviča 12.B „Latvija man asociējas ar dabas bagātībām - mežiem, pļavām, ezeriem

un skaisto jūras krastu. Tas viss rada prieku, sajūsmu, brīvību un smaidu.”

Mazliet no negatīvās puses.

Santa

„Latvija- valsts, kurai nerūp tauta.”

Agnese

„Diemžēl Latvija asociējas ar kaut ko drūmu. Nezinu, vai lietainā rudens dēļ, vai arī

ekonomiskās situācijas dēļ.” √


Aktuāli Alīna Brazauska

Daudz laimes dzimšanas dienā, LATVIJA!

Latvija - astotā zaļākā valsts pasaulē un pirmā, vismīļākā valsts manā sirdī. Lai cik patriotiski

tas neskanētu, bet es lepojos, ka dzīvoju tieši Latvijā, kur daba mūs lutina ar četriem gadalaikiem un

kur cilvēki ir apņēmības pilni un lepni par savu valsti. Novembris Latvijai ir vissvarīgākais un īpašākais

mēnesis. Manuprāt, tieši novembrī latviešos rosās pārdomas par savu valsti un piederību tai. Man ir

patiess prieks par to, ka mūsu skolas audzēkņi un citi cilvēki 18. novembrī Hercoga Jēkaba laukumā

un visur citur Jelgavā nolika svecītes kā dāvanu mūsu mīļajai Latvijai 93. dzimšanas dienā.

Kad devos 18. novembrī pastaigāt pa pilsētu, manī rosījās vārdos neaprakstāmas emocijas, viss bija

tik skaisti un gaiši - katra svecīte, kas spīdēja, nolikta uz zemes, pie kokiem un logos, bija kāda

cilvēka sirds daļiņa, ko viņš dāvāja savai valstij.

Godīgi sakot, es nesaprotu, ko cilvēki, izņemot materiālo labklājību, atrod citās valstīs?

Piekrītu, ka Latvija nav bagātākā valsts pasaulē, tomēr tā ir bagāta ar dabas skaistumu- mežiem,

upēm, pļavām un augstienēm, ko saucam par kalniem. Šeit, Latvijā, dzīvo cilvēki ar labestīgām sirdīm

un strādīgām rokām, ar mērķtiecību un neatlaidību. Šeit dzīvo latvieši ar lielo „L”- tauta, kas nav

īpaši liela skaitā, bet sīksta un centīga gan! Es mudinu ikvienu šeit dzīvojošo lepoties ar to, ka mītam

tieši savā valstī, un neļaut nevienam mums to atņemt vai mainīt. Latvija ir pasakaini skaista un gaiša,

bet mūsu valoda ir bagātības vērta. Novembis vienmēr mani mudina uz patriotiskām domām, un es

ar lepnumu 18.novembrī piespraudu pie sava apģērba sarkanbaltsarkano lentīti kā simbolu, ka mīlu

savu valsti un lepojos, ka esmu latviete. Ceru, ka arī nākamgad cilvēki izrādīs savu piederību valstij

un sveiks to godam. Es ticu, ka gluži tāpat kā salūts 18. novembra vakarā, arī Latvija turpmākajos

gados būs krāsaina, spoža un pārsteigumiem pilna. Novēlēsim Latvijai gaišu nākotni un visi kopā

mūsu valsti padarīsim par skaistāko pasaulē! Daudz laimes 93. dzimšanas dienā, Latvija!√

Pasākumi Gvido Bērziņš

Brauciens uz Ziemassvētku kauju muzeju

Novembrī mums skolā tika izteikts

piedāvājums, ka no klases divi pārstāvji var piedalīties

braucienā uz Ziemassvētku kauju muzeju, bet ar

nelielu piebildi – var braukt tie, kuri būtu to pelnījuši –

čakli mācījušies vai bijuši sabiedriski aktīvi. 9.a klase

izvēlējās divus cilvēkus, viens no tiem biju es. Un tā

trešdien, 16.novembrī, devāmies uz muzeju.

Līdzko mēs nonācām pie galamērķa, mūs sagaidīja

armijas formā ģērbts vīrietis, tas bija gids, ģērbies Pirmā

pasaules kara formas tērpā, jo Ziemassvētku kaujas ir tā

laika notikumi. Ietērps uzreiz lika izjust kaut nedaudz no tā laika noskaņām, kādas varēja piedzīvot

latviešu strēlnieki.

Nostādīja mūs vienā rindā, sasveicinājāmies „ Esi sveiks !” un devāmies uz pārbaudījumu

vietu. Tur mums vajadzēja līst cauri auklām, kas bija sasietas zigzagā, pa augšu un apakšu, un

vajadzēja izdarīt tā, lai pēc iespējas mazāk mēs pieskartos tām. Pēc pārbaudījuma paveikšanas gids

pastāstīja, ka tajā laikā strēlniekiem vajadzēja skriešus izlīst nepamanītiem un palikt dzīviem, jo

pretinieki jau nebija žogu uztaisījuši no auklām, tas bija dzeloņdrāšu žogs, un vēl strēlniekiem bija

3


4

vilnas mētelis, kuram bija tikai viena laba funkcija – sildīt, bet pēc kaujas beigām dzeloņdrātīs bija

daudz līķu, jo karavīri bija ieķērušies ar savu vilnas mēteli žogā, pretinieks tos pamanīja un nošāva.

Vēl viens no pārbaudījumiem bija vēstījuma salikšana, kā to darīja tajā laikā. Uzzinājām, ka

toreiz viss bija atkarīga no ziņnešiem, kuriem bija jānogādā ziņa štābā, tieši no viņiem bija atkarīgs

nākamais kaujas manevrs. Vienam cilvēkam tā bija nenormāli liela atbildība.

Nākamais mūsu uzdevums – bija jāskrien cauri labirintam, kā to darīja kara laikā strēlnieki,

bet ierakumos, jo ierakumi bija zigzaga veidā, lai, kad vienā posmā uzsprāga bumba, pēc iespējas

mazāk ciestu nākamais posms. Bet mums to pārbaudījumu vajadzēja pildīt gāzmaskās, interesanti,

bet gāzmaskās nebija ar ko elpot. Gids teica, lai iedomājamies, kā tas bija strēlniekiem, kad viņiem

vajadzēja skriet gāzmaskās, kad bija apgrūtināta elpošana, spēka nebija, šaut arī diez ko nevarēja.

Kad visi uzdevumi bija galā, mēs devāmies uz muzeju apskatīt ekspozīciju un izpildīt vēl

vienu pārbaudījumu. Tā bija lapa ar jautājumiem, bet atbildes bija meklējamas muzeja ekspozīcijā.

Pēc tam devāmies aplūkot strēlnieku piemiņas zīmi – zobenu, bet taka bija uzbērums, kuru

veidojuši vācu strēlnieki, jo vienā pusē kara laikā bija vācu armija, bet otrā pusē - latviešu strēlnieki.

Atnākuši atpakaļ no piemiņas zīmes, cepām ugunskurā desas. Kad pusdienas bija paēstas,

sēdāmies autobusā un devāmies uz Ložmetējkalnu, kur kāpām tornī un skatījāmies uz visām četrām

debess pusēm, un tur varēja pat redzēt Rīgas televīzijas torni. Iespaidu un piedzīvojumu pārņemti,

devāmies mājās.

Ekskursija tiešām bija interesanta. Bet ir grūti apjēgt to, kas bija tajā laikā jāpiedzīvo latviešu

strēlniekiem, kādas grūtības viņiem bija jāpārvar, lai mēs tagad dzīvotu brīvā Latvijā. Jo mums jau tas

šķiet pašsaprotami - viena Latvija, viena valsts valoda, viena himna un viens ģerbonis, bet, kādus

šķēršļus mūsu senčiem vajadzēja pārvarēt, lai to visu iegūtu, es domāju, vēl pat šodien daudzi

nespēj saprast. √

Aktuāli Sandra Jurēviča

Veļu laiks

Novembris latviešiem ir nozīmīgs mēnesis. Kā gan ne? Novembrī pieminam mūsu

senčus, kuri cīnījušies par brīvu un neatkarīgu Latviju. Taču tas nav tikai strēlnieku piemiņas

laiks. Novembris daudzviet pasaulē tiek uzskatīts par visai mistisku garu laiku.

Latvijā tas tiek dēvēts par veļu laiku. Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina

dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī

pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz

darbu ziņā.

Novemrī mirušo dvēseles apciemo savu dzimto vietu. Māju saimniekiem ir pienākums mirušo

dvēseli mielot. Mirušo dvēseļu mielošana notiek četras nedēļas – no Miķeļiem (Apjumībām) līdz

Mārtiņiem, Šo laiku sauc par veļu laiku, zemliku jeb Dieva dienām. Ir uzskats, ka šajā laikā nedrīkst

kult labību, jo tad tā slikti dīgst. Veļu laiku nesvētījot, nebūs labs gads, bet gan neraža un bads.

Mielotas tika senču dvēseles, kurām līdz, zināms, varēja nākt arī citi veļi. Mielošana notika rijās,

pirtīs, kūtīs, arī citās klusās vietās. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks, kamēr no tiem vēl nebija

neviens nekā baudījis. Mielošanai mēdza nest gaļu, biezputru, sieru un alu. Lai gari varētu redzēt ēst,

rijas vai pirts durvis tika aizvērtas, un nevienam nav bijis brīvu skatīties, kā gari mielojas. Ja gari

uzņemti pirtī, tad pirts tikusi izkurināta, un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota, ar ko pērties.

Ja mielotāji redzējuši, ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neskarti, tad baidījušies, ka nākošais

gads būšot neražīgs. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. Interesants ir fakts, ka

pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām.

Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā

cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Māra – Zemes māte, bet auguma

neredzamais dvīnis – velis nonāk Māras – Veļu mātes gādībā.

Lai gan nosaukums velis ir labāk pazīstams, dainās sastopami arī citi apzīmējumi: iļğis, lelis, urgucis

un rauducis.

Vai jūs atcerējāties un pieminējāt savus mirušos senčus? Mēs nenākam no nekurienes, mēs

katrs nākam no savas dzimtas pagātnes. √


Interesanti Laure Mangule

Nesen piedzīvots maģiskais un noslēpumainais datums 11.11.11. Mēs neviens īsti

nezinām, ko šī skaitļu kombinācija slēpj, vai tai ir kāda konkrēta nozīme cilvēku dzīvē. Taču

pastāv dažādas versijas un viedokļi. Tā kā mani vienmēr ir saistījusi skaitļu maģija, es ar

nepacietību gaidīju šo datumu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka 11 ir mans mīļākais skaitlis.

Pirmkārt jau 11. novembris ir nozīmīgs datums mūsu valstij, atzīmējot Bermonta karaspēka

padzīšanu no Rīgas 1919.gadā - Lāčplēša dienu. Neatkarības dienu svin Polija un Angola, bet

visā literatūras pasaulē šajā dienā atzīmē Fjodora Dostojevska un Kurta Vonnegūta

dzimšanas dienu.

Kad 1918. gada 11. novembrī parakstīja pamiera līgumu starp Vāciju un Antanti, ļoti apzināti

tika noteikts, ka tieši pulksten 11 jāpārtrauc uguns un armijām jāatkāpjas no savām

pozīcijām. Tai stundā beidzās Pirmais pasaules karš.

11.11.11 ir īpašs, jo nav cita datuma, kas sastāvētu no vienādiem cipariem. Šāda dienā nāk

reizi 100 gados, kas nozīmē, ka mēs šo dienu visdrīzāk piedzīvojam tikai vienu reizi savā dzīvē.

111111 x 111111 = 12345654321

111111111 x 111111111 = 12345678987654321

Pirms nu jau 100 gadiem 1911. gada 11. novembrī Kanzasas pilsētā no rīta bija 24C, bet

vakarā temperatūra bija samazinājusies līdz -12C. Temperatūras samazināšanas bija

vērojama arī citās valstīs.

Datums tiek uzskatīts par veiksmīgu, un daudzi cilvēki visā pasaulē to ir izvēlējušies par kāzu

datumu. Šajā dienā jā vārdu Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļā viens otram bija gatavi dot 12

pāri. Nav iespējams aizmirst kāzu gadadienu!

Liepājas reģionālajā slimnīcā piektdien šajā zīmīgajā datumā plkst.11.11 – piedzima zēns

Emīls.

Šajā zīmīgajā datumā iznāca arī šausmu trilleris 11-11-11. Filma ir par vīrieti, kurš ar laiku

apjauš, ka visu viņa dzīvi ietekmē skaitlis 11.

Redzot pulksteņa laiku 11:11, tas liek mums aizdomāties, izstiepties ārpus prāta komforta

zonas.

Citi uzskata, ka 11 ir cilvēci vienojošs skaitlis. 1 +1 = 2 - vienotība, kopība, miers.

Pastāv arī ģeogrāfiski filozofisks skatījums no neogeo.lv

Uz planētas Zeme ir tikai viena vieta, kuras ģeogrāfiskās koordinātas ir

Ģeogrāfiskais platums – 11° 11’ 11”

Ģeogrāfiskais garums – 11° 11’ 11” Šīs koordinātas aizved mūs pie krustcelēm Nigērijas stepē

Āfrikā. Šīs krustceles skaidro kā četrus izvēles ceļus pasaulei, kur doties tālāk. Tiek doti četri

varianti, četri ceļi un mums pašiem jāizlemj, kuru ceļu iet. √

5


6

Interesanti Alīna Roze Tomase

Skaitlis 1 simbolizē gribasspēku, varu, mērķtiecību, sevis apzināšanu un spēju regulēt citus

Numeroloģija apgalvo un pierāda, ka cilvēka labās īpašības, trūkumus, jūtas, intereses un

pārdzīvojumus nosaka viņa numeroloģiskā portreta skaitļi. Pateicoties šiem skaitļiem un to

kombinācijām, mēs varam tā iedziļināties personības dzīvē un raksturā, ka cilvēks atpazīst savu portretu

un atzīst tā absolūto līdzību ar viņu pašu. Taču šo aizraujošo zinātni par skaitļiem var attiecināt ne tikai uz

personību, bet tikpat labi uz jebkuru datumu. Īpašu interesi šogad izraisīja neparastais un simetriski

pievilcīgais datums 11.11.11., kurš dažiem nu jau kļuvis par kāzu datumu vai cita svarīga pasākuma

atskaites punktu, bet dažiem ne ar ko neatšķīries no citām dienām.

Datuma enerģētikas skaitļošana

11.11.2011.=1+1+1+1+2+0+1+1=8=8=6=6

111111 - -

2 - 88

- 66 -

Skaitlis 1 simbolizē gribasspēku, varu, mērķtiecību, sevis

apzināšanu un spēju regulēt citus. Taču skaitļa negatīvās

īpašības: nepraktiskums, sevis pazudināšana, nelīdzsvarotība,

emocionalitāte, neizlēmība. Šīs dienas enerģētikā tas ir īpaši

izteikts, jo atkārtojas 6 reizes.

Astrologs Kristaps Baņķis

apgalvo, ka „vienmēr, kur parādās "11", tas nes sevī līdzi "1+1" modeli, piedāvājot šo skaitļu augstākās

vibrācijas, pastāvot pats par sevi nedalāms nozīmē, kā arī summējs pāra skaitlī 2”. Tas nozīmē, ka

jaunlaulātie ir apvienojušies šajā datumā, lai kopīgi radītu, izgudrotu un īstenotu.

Taču skaitļu režģī pa pāriem redzami arī skaitļi 6 un 8 – kas tiek uzskatīti par karmiskiem skaitļiem, jo

uzkrāj sevī garīgo enerģiju un parādu atmaksu. √

Lai nu kā, cerams, ka jums šī diena bija izdevusies! Gaidīsim 12.12.12.!

Pasākumi Edijs Ansons

Pārbaudīt un atsvaidzināt zināšanas

Katru mācību gadu Jelgavas 1.ģimnāzijā pamatskolas un vidusskolas skolēniem norisinās konkurss

„Erudīts”. Kāds vispār ir šāda konkursa mērķis? Tas ir pārbaudīt un atsvaidzināt dalībnieku zināšanas dažādās

jomās par jautājumiem, kas vairāk vai mazāk būtu jāzina katram.

Mūsdienu jaunieša lielākā socializācija pusaudža gados notiek skolā, tāpēc skola arī veido šos konkursus, lai

jaunie cilvēki neaizmirstu jau zināmos un atklātu daudzus jaunus un interesantus faktus. Šī konkursa rīkošana

ir kļuvusi par skolas tradīciju. Šā gada 2.novembrī norisinājās konkurss „Erudīts” pusfināls, kam pēc tam

sekoja fināls.

Pusfinālā bija jāizveido 3 cilvēku komanda, kurai vajadzēja atbildēt uz jautājumiem rakstiski, kopā bija 50

jautājumi no dažādām jomām. Pusfināla piedalījās daudzas komandas un tika noskaidrotas 3 stiprākās klases

pamatskolā un vidusskolā. Vislabākais rezultāts bija 12. m – 41 punkts no 50 iespējamiem.

Fināls norisinājās 9.novembrī skolas aktu zālē, un tajā tikās visas pusfināla labākās klases, kā arī negaidīti

pievienojās skolotāju veidotā komanda. Katrā komandā bija jābūt pieciem cilvēkiem. Finālā bija 6 tēmas -

kultūra, mīklas, sports, vēsture, dabas zinības un vispārīgi fakti - , un katrai tēmai vēl bija 10 jautājumi. Šoreiz

konkursa jautājumi bija nedaudz grūtāki nekā pusfinālā, lai arī ietvēra dažādas zināmas tēmas. Bija jautājumi,

ar kuriem skolēni tika galā ļoti veiksmīgi, taču bija arī tādi, kuri sagādāja diezgan lielas grūtības.

Jau no paša sākuma konkursa vadītāji paskaidroja, ka nedrīkstam izmantot nekādas palīgierīces un somām

ir jābūt noliktām maliņā, bet skolotāju komanda neievēroja šo noteikumu par somām, un tās viņiem atradās

blakus visu konkursa laiku. Arī „Erudīta” vadītāji nebija savos uzdevumu augstumos un kļūdījās vairākas

reizes, tas ietekmēja dažām komandām punktu skaitu. Bet visnegodīgākais, es uzskatu, bija tas, ka skolotāji

nepiedalījās pusfinālā, un tas nav pareizi, jo viņiem nebija jāatbild uz āķīgajiem jautājumiem. Bet konkurss

tika godam aizvadīts, neņemot vērā dažas neveiklas situācijas.

Apsveicam 12. m ar iegūto III vietu , 9. a ar iegūto II vietu un jaukos, godīgos skolotājus ar godam nopelnīto I

vietu. √


Absolventi ārzemēs Paula Makarova

Devos uz Angliju, jo Latvijā neredzu sev nākotni

(Niklāvs Kurpnieks)

Šogad beidzu Jelgavas1.ģimnāzijas 12.m2 klasi,

taču jau tad bija doma par braukšanu uz Angliju. Šajos

laikos ļoti daudz jauniešu dodas uz ārzemēm, lai

nopelnītu naudu vai arī studētu, jo uzskata, ka Latvijā

tam nav jēgas.

Devos uz Angliju 6.septembrī, jo arī es savu nākotni

Latvijā nesaskatu ne kā students, ne darbinieks. Mans

mērķis ir Anglijā nedaudz pastrādāt un nopelnīt naudu, lai

varu vēlāk iestāties kādā no augstskolām. Es dzīvoju nelielā

Anglijas pilsētā Boltonā pie savas draudzenes mammas.

Nevarētu teikt, ka esmu lielā sajūsma par to, bet labāk par

patstāvīgu dzīvošanu tas pagaidām ir, kamēr vēl neesmu tā

īsti nostājies uz savām kājām. Vismaz vienmēr ir, kas sagaida

mājās, kā arī vakariņas galdā, kas daļēji rada māju sajūtu.

Mēs dzīvojam kopā trīs cilvēki.

Varētu teikt, ka lēnām sāku šeit iejusties, taču bez ilgām

pēc mājām neiztikt. Pietrūkst draugu, tuvinieku un arī pat

Jelgavas 1.ģimnāzija. Laikapstākļi šeit ir patiešām

nepatīkami. It īpaši tagad, rudenī, visu laiku ir auksts, slapjš un nepatīkams. Tādā ziņā man nedaudz

pietrūkst Latvijas mainīgā laika. Taču viss pārējais, manuprāt, šeit ir daudz labāk nekā manā

dzimtenē. Mani pārsteidza viņu uzskati par ēdienreizēm, viņi tām pievērš ļoti lielu uzmanību.

Protams, neiztikt arī bez angļu tradicionālā dzēriena – tējas. Latvijā jaunieši ir iecienījuši ballēties, tā

arī, protams, šeit. Mani šokēja meitenes. Kad viņas iet uz kādām ballītēm vai klubiem, viņas ģērbjas

tiešām drausmīgi, kā ielasmeitas. Tādēļ arī droši varu sacīt, ka Latvijā ir skaistas meitenes, un tas ir

jānovērtē! Arī puiši šeit ir interesanti - ar savām rozīnītēm. Šeit ir ļoti daudz geju un viņiem patīk ar

visiem flirtēt, kas ir ļoti kaitinoši, ja neesi tā orientēts. Esmu pabijis arī Mančestrā, kur arī pāris

reizes gadījās apmaldīties.

Nav jau gluži tā, ka neesmu neko izdarījis, būdams šeit. Divus mēnešus es nostrādāju vienā

kompānijā, strādājot „Door to door sales” (Tirdzniecība ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai

pakalpojumu sniegšanas vietas). Tas bija pretīgs darbs. Vajadzēja tur strādāt 14 stundas dienā, bet

alga bija ļoti maza. Tādēļ arī šo darbu pametu, bet tas man deva diezgan labu pieredzi. Es apguvu

valodu un vēl citas noderīgas prasmes. Tagad man ir doma līdz Ziemassvētkiem piestrādāt vienā

fabrikā, lai nopelnītu nedaudz naudas, paralēli meklējot augstskolu un citu darbu. Par izklaidēm es

praktiski varu aizmirst, jo, strādājot 14 stundas dienā, es nebiju spējīgs vēl iet izklaidēties. Tagad

man ir brīvāks laiks, tāpēc domāju, ka varēšu beidzot izbaudīt arī Anglijas nakts dzīvi.

Ja Latvijā būtu lielākas iespējas, es gribētu palikt tur, taču te jebkurš var dzīvot kā cilvēks. Arī vietējie

iedzīvotāji šeit ir daudz laipnāki, viņos nav tas ikdienišķais stress, kas piemīt Latvijas ļaudīm. Tāpēc es

domāju, ka negribu vēl pagaidām doties uz mājām, bet atpakaļ es 100% braukšu. Arī visiem 11. un

12. klases skolēniem es iesaku izdomāt, ko dzīvē vēlas darīt, un censties uz to virzīties, citādi var

iznākt kā man, kad es pēc 12.klases nemaz nezināju, kur un ko vēlos darīt. √

7


Intervija patriotiskās noskaņās Laure Mangule

Manas omas stāsts

Mēs katrs nākam no savas ģimenes, dzimtas, kam ir sava pagātne, interesanti, skumji vai pat traģiski

notikumi. Nedrīkst nokavēt un palaist šos stāstus nebūtībā, tāpēc iesakām runāt ar saviem gados

vecākajiem radiniekiem un pierakstīt viņu teikto. Piedāvājam vienu šādu atmiņu fragmentu un

rosinām arī citus tādus uzrakstīt.

Karš bija sācies jau pirms Jāņiem. Es ar

vecākiem un vecāko māsu dzīvoju Rubas pagastā aiz

Auces. Kopā mūsu mājā bija sabraukuši ap

piecdesmit cilvēku, jo visi centās glābties no kara

draudiem, cerot, ka šo nomaļo vietu karš neskars.

Taču oktobrī mājā ienāca vācieši, kuri lika mums

ēku pamest un mežā taisīt bunkurus. Tad katrs sāka

sev taisīt pa bunkuram, līdz izveidojās tāds kā

ciematiņš. Govīm tika izveidots aploks, bet cūkas

palika mājās.

Kādu dienu mamma ar papu devās uz māju

pabarot cūkas. Mamma uzlika vārīties kartupeļus,

kad pēkšņi sākās apšaude. Krievi no meža puses

sāka apšaudīt vācu kareivjus. Mamma atstāja

vārīties kartupeļus, un abi ar papu skrēja pie mums

uz bunkuru. Mēs pārbijušās ar māsu gaidījām viņus

atgriežamies, man bija astoņi gadi, māsai desmit.

Blakus bunkuram stāvēja gotiņa, bet, kā nāca

lādiņš, tā trāpīja govij pa kaklu un izplēsa gabalu

miesas. Redzēju, kā arī viena aitiņa ceļā zaudēja

galvu un bēgot apkrita un mira. Ārā lija lietus, bija

ļoti auksts, dzirdami milzīgi trokšņi, mūsos auga

Kad jūs atgriezāties atpakaļ mājās?

Pienāca pavasaris. Maijā mēs ar papu

atgriezāmies mājās. Acīm pavērās briesmīgs skats –

mūsu mājas apkārtne bija pilna ar beigtiem krievu

kareivjiem. Vēlāk papus viņus apraka, bet pēc laika

krievi tos atraka, lai vestu uz Brāļu kapiem. Vācu un

krievu karš turējās ļoti ilgi, karadarbības vietu

dēvēja par Kurzemes katlu. Bet mēs sākām atkal

dzīvot - papus atsāka apstrādāt laukus, iesēja

labību, mamma kaut kur dabūja sivēnu, kuru

izaudzinājām, piedzima sivēntiņi. Tad ar papu

vedām tos uz Možeikiem Lietuvā pārdot. Papum

tirgoties nepatika, tādēļ viņš to uzticēja man. Bet

visus lopiņus nepārdevām, nācās pēc tam daļu vest

mājās.

Pienāca arī skolas laiks. Daudzi

astoņpadsmit - deviņpadsmit gadīgi jaunieši mācījās

tikai sestajā klasē, jo kara laikā bija iekavējuši

mācības. Mana 1. Maija skola (iepriekš Rozas skola)

8

pārbīlis un neziņa. Skrienot uz bunkuru, tēva

kažokam cauri izšāvās lode, tomēr ādu tā neskāra.

Papus ar mammu iegūlās grāvī un gaidīja, kad

krievu fronte pavirzīsies uz priekšu. Sākumā krievu

kareivji, vecākus uzskatīdami par spiegiem, mežā

laist negribēja. Bet mamma mācēja runāt krieviski,

paskaidroja, ka tur palikuši viņas bērni, un tad

viņiem ļāva iet.

Bunkurā nodzīvojām kādu nedēļu. Tā bija

izrakta bedre, kurai apkārt bija salikti koki, augša

tika noklāta ar skujām, iekšpusē samesti salmi un

atstāts caurums, lai varētu tikt iekšā. Naktīs

apsedzāmies ar segām, līdzi bijām paņēmuši gaļu,

bija sataisītas desas. Pie bunkura vārījām tēju. Pēc

laika, kad kara frontes bija pavirzījušās uz priekšu,

mēs atgriezāmies mājās. Bet tur mēs ilgi

nepalikām, jo krievi mājās bija ierīkojuši apmācību

poligonu un mums neļāva ilgi uzkavēties. Mēs

braucām pie onkuļa uz Iliņiem, netālu no Ezeres.

Tas atradās kādus desmit kilometrus no mūsu

mājas. Onkulis, mammas brālis, tēva brālis tika

paņemts armijā.

atradās desmit kilometrus no mājām Rubas

pagastā. Ziemās tur paliku visu nedēļu, sestdienās

gāju mājās un pirmdien atkal atpakaļ. Blakus skolai

tika noliets ūdens, un tur tapa slidotava. Kad

rudenī un pavasarī bija siltāks laiks, tad mājās

braucu ar riteni. Skolā bija stingri noteiktumi un

pulksten desmitos visiem jau bija jābūt gultās. Reiz

no tualetes dzirdēju, kā skolotāja nāca pārbaudīt,

vai tas tiek ievērots. Es skrēju uz istabu, taču kāds

puisis man skrēja tieši pretī, gaitenī bija pilnīga

tumsa, un mēs abi pamatīgi sasitāmies un

iebļāvāmies. Laikam tas bija kāds no puišiem, kuri

bieži vien pirmajā stāvā vakaros nāca baidīt

meitenes, bet, kurš tieši, to es vēl joprojām nezinu.

No rīta man deguns sāpēja tik ļoti, ka nevarēju pat

tam pieskarties. Skolas laiks bija visnotaļ

interesants.


Kādi bija tavi pienākumi mājās?

Mājās mans pienākums bija darīt visus lauku

darbus – ravēt, vākt labību, grābt sienu, slaukt govis

un vasarās iet ganos. Ganīt man nepatika, jo sevišķi

aitas. Kad tās tika klāt laukiem, lai ko noraktu, tad

vairs nevarēja atradināt. Arī govis ilgāk par desmitiem

vai vienpadsmitiem noturēt nevarēja, jo dzīvojām

tuvu mežam un apkārt bija ļoti daudz lielu dunduru.

Tad tās sāka bizot uz mežu, krūmos vai uz māju pusi.

Arī celšanās pulksten trijos man sagādāja grūtības.

Reiz māte ienāca istabā, sakot, ka ies slaukt govis un,

lai es būtu kārtībā, kad viņa atgriezīsies. Es nodomāju

pagulēt vēl vienu minūtīti. Mamma, izslaukusi govis,

ienāca istabā, kad es vēl saldi gulēju. Kad sēdēju

ganos, miegs nāca neizsakāmi, mēdzu dziedāt, lai to

aizbaidītu. Taču dziesma bieži vien kļuva arvien

lēnāka un lēnāka, līdz reiz es aizmigu. Pamodos es

tad, kad apkārt vairs nebija nevienas govs. Visas bija

ieskrējušas labībā, ka ragi vien rēgojās. Papus mani

vienmēr slavēja, ka esmu labs gans, govis vienmēr

bija paēdušas, bet viņam ļoti nepatika, ja lopi kaut ko

nolāčoja. Pēc tam viņš mani norāja: Kā es varot

neredzēt, ka visi lopi esot labībā?

Pastāsti vairāk par kādu no saviem bērnības nedarbiem!

Reiz, kad ar māsu vēl bijām mazākas un vēcāki nebija mājās, māsa izdomāja nomazgāt vienu no

mūsu raibajām vistiņām, kura vienmēr mums sekoja pa pēdām. Mazgājām mēs kārtīgi ar ziepēm, pēc

tam noslaucījām un izdomājām uzsiet virsū lakatu. Uzsējām tai virsū mūsu kabatas drēbi tik cieši, ka

vistai mēle bija ārā, un tā sāka smakt nost. Abas mēs sēdējām un skaļi raudājām, līdz atnāca mājās

mamma. Redzēdama notiekošo, viņa pieskrēja pie vistas un nosēja lakatu, un, par laimi, viss bija kārtībā.

Tātad māsa arī bija palaidne, pastāsti ko vairāk par savu māsu!

Mana māsa Marija piedzima slima, vēlāk viņai

piemetās rahīts un bērnu trieka. Ārsts teica, ja viņa

nodzīvos vairāk par desmit gadiem, tas būs brīnums.

Bet viņa nodzīvoja līdz septiņdesmit gadu vecumam.

Viņai bija ļoti trausli kauli, ja naktī viņa palocījās, tie

mēdza lūzt. Rīgā viņa slimnīcā nogulēja pusotru gadu,

tur viņai centās pareizi sabīdīt kājas. Ārsts lika palikt

slimnīcā, bet mūsu māte atteicās Mariju atstāt

slimnīcā, lai cik ilgi tā dzīvotu. Marijai bija ārkārtīgi

laba atmiņa, viņa mīlēja lasīt un mācīties. Divpadsmit

gados viņa sāka adīt. Māsai ļoti patika mēnesnīca, jo

apkārt viss bija gaišs un skaists. Ziemā, kad vecāki jau

gulēja, mēs mēdzām kopā ar mūsu suni Duksi staigāt

pa mežu, kur bija iemītas stirnu pēdiņas. Reiz, kad

gājām staigāt, ārā bija sals, netālu atradās upe. Es

Vai jūs ar māsu bijāt vienīgie bērni ģimenē?

Nē, māsa vienmēr gribēja mazu brālīti.

Marijai bija jau piecpadsmit gadu, kad viņa, vēl

ieraugot stārķi, lūdzās, lai atnestu brālīti. Bet skolā

meitenes sāka runāt par to, kā patiesībā rodas

bērni, un es domāju: kādas šausmas, kāds kauns.

1949. gadā mums piedzima brālis Jānis. Sākumā

man viņš īsti nepatika, taču, kad sāka smaidīt, tad

arī es viņu iemīlēju. Viņam ļoti patika sportot. Reiz

skolas sacensībās Saldū kāds puika ar lodi trāpīja

māsu vilku ragavās sev līdzi pār upi, bet ledus nebija

īsti sasalis, un mēs abas ielūzām ūdenī. Marija līdz

pleciem, bet es līdz ceļiem. Mamma bija tikko

uzšuvusi mums mufes. Es saucu: „Man tad nekas, bet

mufe tikko uzšūta, nevarēji krastā mest?”

Man ļoti patika māsu smīdināt. Reiz kādā

sestdienā, kad sildīja ūdeni un visi virtuvē mazgājās,

Marija mēnesnīcā pie loga lasīja. Es, tikko

nomazgājusies, izskrēju ārā pilnībā kaila. Bija ziema,

aizskrēju līdz akai, uzkāpu uz sasaluša ledus kalna, ar

basām kājām skrēju līdz āra tualetei un atpakaļ. Pēc

šī atgadījuma nesaslimu. Laikam biju norūdījusies,

mērojot septiņus kilometrus no skolas pa meža ceļu,

kur sniegs bija līdz gurniem. Pārnākot mājās, manas

kājas vienmēr bija zili sarkanas.

viņam pa galvu. Tika ielauzts galvaskauss,

smadzenēs bija iekļuvusi šķemba. Ārsts teica, ja

viņš izdzīvos, tad viņa smadzenes nespēs normāli

funkcionēt. Ģimenei tas bija milzīgs trieciens. Bet

pēc ilgāka laika viņš izārstējās. Kad viņš beidza

skolu, tad vēlējās nokārtot šofera tiesības, taču

viņa galvas traumas dēļ viņam to aizliedza. Jānis

devās pie ārstiem, lai galvā tiktu ielikta protēze, un

tad viņš arī nolika tiesības.

Kā tu nokļuvi Jelgavā?

Tas bija 1952. gadā, kad es pārnācu dzīvot uz Jelgavu darba dēļ. Jānis gāja skolā, papus sāka

būvēt māju Līkupēnos centrā. Es īrēju gultas vietu pie kādas vecas tantiņas, kur nodzīvoju septiņus

gadus, kamēr mācījos par šuvēju. Strādāju desmit cilvēku brigādē par mēteļu piegriezēju 2. Modes ateljē.

Tur es nostrādāju 13 gadus un sastapu savu topošo vīru Pauli, kurš strādāja par drēbnieku. Viņš bija tikko

atgriezies no Sibīrijas. Pēc gada mēs apprecējāmies, mums piedzima dēls Ainars. Kad vīra tēvs nomira ar

tuberkulozi, tad Paulim tika pārrakstīts dzīvoklis, kurā mēs ievācāmies. Pēc diviem gadiem man piedzima

divas dvīņu meitenes – Sandra un tava mamma Iveta. Lai arī tas viss noticis tik sen, atceros kā

vakardienu.

(Ar savu vecmāmiņu sarunājās12.m klases skolniece Laura Mangule)

9


10

Absolventi Santa Logina

Nedēļa latvāņu dzimtenē jeb ar bitēm nekad neko nevar zināt

Kā katru vasaru daudzu gadu

garumā, arī šogad baltu filoloģijas

otrā kursa valodnieki turpināja jau

Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna

1900. gada vasarā iesākto tradīciju

vākt latviešu valodas izlokšņu

materiālu. Pēc K. Mīlenbaha domām,

šādam ceļojumam bija pienācis pēdējais

laiks, jo pret izloksnēm „sabiedrojušās

skolas, grāmatas un māju iepirkšana”.

Patiešām, līdz ar skolu rašanos un literārās

valodas izplatīšanos, skoloto cilvēku skaita

pieaugumu un dzimtbūšanas atcelšanu, kā

rezultātā cilvēki no sādžu tipa

dzīvesvietām pārcēlās uz viensētām,

izlokšņu valoda tapa apdraudēta. Abu

izcilo valodnieku iesākto darbu jau vairāk

nekā gadsimtu turpina valodnieki visā

Latvijā. Arī Latvijas Universitātes studenti

dialektoloģijas prakses ietvaros šovasar

devās piecu dienu ilgā ekspedīcijā uz

Latgales laukiem ar mērķi noskaidrot

robežu, kur beidzas augšzemnieku

dialekta nesēliskās izloksnes un sākas

sēliskās. Izrādās, padomju laika

ekspedīcijās iegūtie rezultāti atšķiras no

mūsdienu situācijas, tāpēc pasniedzēji

ņēma talkā studentus, lai noskaidrotu

patieso situāciju. Šobrīd tiek arī rakstīta

grāmata, kurā būs atrodamas ziņas par

divu gadu ekspedīciju rezultātiem.

Piedalījos ekspedīcijā no 25. līdz 29.

jūlijam. Mana grupa (kopā astoņi cilvēki —

trīs pasniedzēji un piecas studentes)

devās uz Barkavas pagastu, kas atrodas

pie pašas Vidzemes–Latgales robežas

netālu no Varakļāniem. Pirmās dienas

vakarā tūlīt pēc iekārtošanās kopmītnēs,

vārītiem kartupeļiem un tikko lasītu

gaileņu mērces vakariņās un pirmajām

norādēm par gaidāmo darbu devāmies

iepazīt apkārtni. Pirmā ekskursija bija uz

lielāko Latvijas ezeru — Lubānas ezeru —

ar mērķi nopeldēties. Taču liela bija

meiteņu vilšanās, kad pat pēc vairāk nekā

pusstundas ilga brauciena cauri gandrīz

trīsmetrīgām latvāņu audzēm, vēlāk purvam ceļa abās

pusēs neizdevās atrast vietu, kas būtu piemērota peldei

purvainās vides dēļ. Nopriecājušās par burvīgo saulrietu

un sapratušas, ka skaistums šeit ir nešķirams no

mežonības, devāmies atpakaļ uz kopmītnēm, lai

gatavotos pirmajai īstajai prakses dienai.

Mūsu galvenais uzdevums prakses laikā bija atrast

teicējus, kas dzimuši un mūžu nodzīvojuši Barkavā,

turklāt svarīgi, lai viņu dzimta šeit būtu dzīvojusi vismaz

trijās paaudzēs — tikai šādi teicēji var sniegt patiesas

ziņas par valodu. No vietējās novadpētnieces, kas

interesējas arī par Barkavas dzimtām, noskaidrojām, ka

Teiču purva Siksalā kopā ar dēlu dzīvo kāda sieviete, kas

atbilst mūsu kritērijiem, tāpēc devāmies turp. Kā

izrādījās, mūsu pirmā teicēja dzīvo vecticībnieku mājā

brīnišķīgā vietā ar pasakainu skatu uz ezeru un mežiem.

Lai gan sākotnēji viņa nevēlējās ar mums runāt, kā bijusī

skolotāja un aktrise atmaiga, redzot tik daudz jauniešu.

Tā kā kopš vīra nāves viņa bija izvairījusies no cilvēkiem

jau ilgu laiku, jutāmies gandarīti, ka atdevām viņai

dzīvesprieku. Varētu šķist, ka dzīve purva vidū ir

garlaicīga, taču šī teicēja šķita ar dzīvi apmierināta. Viņai

ir savs dārziņš, kur auga pat arbūzi, tikām arī pie

āboliem un upenēm. Viņas stāsti par čūsku kāzām ezera

krastā pavasaros un bagātīgajiem mežiem un skudru

tūkstoši zem kājām uz mirkli lika sajusties kā brīnumu

pasakās.

Neaizmirstams ir arī piedzīvojums šīs teicējas sētā. Tā kā

intervējām viņu pagalmā laikā, kad draudīgi lietus

mākoņi mijās ar svelmainiem saules stariem, šķiet,

teicējas bitēm radās iebildumi pret astoņiem


svešiniekiem viņu medus ceļu priekšā,

tāpēc tās sāka uzbrukt. Divas no mums

saņēma bišu dzēlienus kā piemiņu no šīs

jaukās pēcpusdienas.

Tās pašas dienas vakarā apmeklējām

Varakļānu pili un baznīcu. Latgalē jau

vēsturiski izveidojusies situācija, ka šeit

liela nozīme ir reliģijai, tāpēc iespējams

atrast ļoti daudz baznīcu. Ja vēl nav būts

katoļu baznīcā, tad noteikti iesaku kādreiz

tādu apmeklēt. Salīdzinot ar luterāņu

baznīcām, tās ir daudz greznākas.

Katolicisms jau pamatā iemieso lielu

spēku, tāpēc skaidrs, ka tas izpaužas arī

ārēji.

Trešajā dienā turpinājās teicēju

meklējumi. Izrādās, īstu teicēju, kas

Barkavā būtu nodzīvojuši visu mūžu, nav

nemaz tik daudz. Turklāt liela daļa

barkaviešu nemaz nerunā latgaliski, pat ja

tur dzimuši. Kā noskaidrojām intervijās, to

lielā mērā ietekmējis Vidzemes tuvums —

latgalieši, sevišķi skolas gados, tikuši

apsmieti par savu dīvaino valodu. Kāda

Barkavas izcelsmes rakstniece, ar kuru gan

sarunājāmies literārajā valodā, jo izloksnē

viņa runājusi tikai bērnībā ar vecākiem un

šobrīd to darīt būtu grūti, atzina, ka viņas

meita vispār nerunā latgaliski. No viņas arī

uzzinājām, ka viņas bērnībā Lubānas ezers

bijis krietni lielāks, nekā tas ir tagad, tāpēc

bijis grūti sagādāt pārtiku. Padomju gados

izraktie kanāli ierobežojuši ezeru, un

pirmajos gados pēc ezera atkāpšanās

zeme bijusi ļoti auglīga. Savukārt pašā

Barkavas centrā dzīvojoša teicēja

pastāstīja, ka dzimusi tieši Kārļa Ulmaņa

apvērsuma dienas rītā, kad visās baznīcās

zvanījuši zvani. No šīs teicējas uzzinājām

arī daudz interesanta par kara laiku, viņas ģimeni.

Izrādās, viņas tēvs bijis slavens muzikants, kas

muzicēšanu apguvis pašmācības ceļā, braukājis pa

kāzām ne tikai Latgalē, bet arī Kurzemē.

Interesanti, ka vietējie prot parādīt, kur beidzas Latgale

un sākas Vidzeme. Rīdzinieki noteikti pabrauktu garām

grāvim, kas ne ar ko neatšķiras citu vidū, taču tuvākās

apkaimes iedzīvotājiem tas ir ļoti svarīgs. Grāvis atdala

latgaliešus no vidzemniekiem, katoļus no luterāņiem,

līdz ar to atdala divas dažādu tradīciju pasaules, kas

bijušas šķirtas vairākus gadsimtus. Arī mūsdienu Latvijas

sabiedrību šķeļ vairāki grāvji, taču situācija ir citāda —

tā ir galvenokārt mūsu pašu, nevis kādu politisku spēku

vaina, ka nespējam objektīvi analizēt situāciju un

pieņemt lēmumus. Daugava nedrīkst šķirt latviešus —

pārāk ilgi jau esam bijuši atdalīti, dzīvojuši katrs savu

dzīvi.

Nedēļas laikā nosvinējām arī divas vārdadienas, jo mūsu

grupā bija gan Anna, gan Edmunds. Netrūka ne toršu,

ne apsveikumu, ne pārdomu par dzīvi, ne melnā

humora par pasniedzējas atstāšanu kapos un bišu

dzēlienu kūri kā jaunības saglabāšanas noslēpumu.

Pa ceļam uz mājām aizbraucām arī līdz Gaiziņam. Šeit

arī beidzās mūsu interesantā prakses nedēļa, kuras laikā

aptaujājām septiņpadsmit teicēju. Guvu daudz pozitīvu

emociju un atmiņu. Tā bija arī lieliska iespēja tuvāk

iepazīt kursa meitenes, ar kurām dažkārt ikdienā

izdodas parunāt vien dažas minūtes. Turklāt līdz šim

lielākā daļa no mums Latgalē nebija bijusi, nemaz

nerunājot par komunicēšanu ar latgaliešiem.

Latgale ir skaista vieta ar īpašu vēsturi. Tā ir mūsu mīļās

Latvijas daļa, kas, manuprāt, daudziem joprojām šķiet

sveša. Tāpat kā mēs bieži dodamies braucienos uz Rīgu,

Kurzemi vai Vidzemi, ir jāiepazīst arī šī Latvijas daļa. Tas

ir tā vērts! √

(Santa Logina Jelgavas 1.ģimnāzijas absolvente –

Latvijas Universitātes studente)

Absolventi ārzemēs Laure Mangule

Dzīvoju šeit jau otro gadu un varu teikt, ka es mīlu Londonu

(Jelgavas 1.ģimnāzijas absolventes Elīnas Mangules pieredze)

Pēc skolas beigšanas Jelgavā sāku mācīties ainavu arhitektūru. Bet pēc laika es sapratu, ka

tas nav domāts man. Pēdējā matemātikas lekcijā man ienāca prātā doties uz Londonu. Aizgāju

mājās, sazvanīju savu draudzeni Renāti, kas jau sen bija nolēmusi Londonā strādāt un mācīties par

frizieri. Nodomāju, ka varētu doties viņai līdz un iestāties kādā skolā, mācīties interjera dizainu. Bet,

protams, tam visam bija nepieciešami līdzekļi.

Sākumā devos uz mazāku pilsētu Veikfīldu. Tur dzīvoja sena paziņa, kas man palīdzēja atrast

darbu, atvērt bankas kontu, izveidot national insurance un atļāva arī dzīvot pie sevis. Drīz vien biju

sakrājusi pietiekoši daudz naudas, lai aizlidotu līdz Latvijai, no visiem atvadītos un ar divām

11


12

draudzenēm dotos ceļā uz Londonu. Biju ļoti

satraukta, jo nebija skaidrības, kur dzīvosim, kur

strādāsim, arī Londonā nevienu nepazinām. Bet

tas bija ārkārtīgi interesants piedzīvojums, jo

zināju, ka dzīve mainīsies par 180 grādiem.

Sākumā dzīvojām pie Renātes bijušās

klasesbiedrenes, kuru viņa nebija sastapusi

vairākus gadus. Taču tur mēs nevarējām palikt

ilgi. Es piezvanīju puisim, kurš nesen bija

pārvācies uz Londonu, un sarunāju, ka varēsim

pie viņa kādu laiku padzīvot. Viņš bija apmeties

skvotu mājā, kur mēs pavadījām mēnesi. Par

laimi, bija vasara, jo mājā nebija siltuma un

naktīs bija pavēss. Vēlāk kopā ar trīs savām

draudzenēm īrējām dzīvokli. Pa šo laiku biju

atradusi darbu, iekrājusi vēl vairāk naudas, jo

par dzīvesvietu nekas nebija jāmaksā. Darbu

atrast nebija grūti, jo tikko bija sākusies vasara,

kas ir tūristu sezona, un visi restorāni meklē

darbiniekus. Strādāju itāļu restorānā 6 maiņas

nedēļā (astoņas stundas vienā maiņā). Dažreiz

varēja būt arī 9 maiņas nedēļā. Varēja nopelnīt

ļoti labi, par vienu maiņu dzeramnaudā vien –

20 līdz 40 mārciņas. Tomēr izklaidei neatlika

laika. Biju arī tik ļoti pieradusi pie darba, ka

brīvdienās īsti nezināju, ko lai iesāk. Tādēļ

pametu darbu, atradu citu itāļu restorānu, kurš

bija visnotaļ izsmalcināts, bet nopelnīt varēja uz

pusi mazāk. Tad es pārvācos, jo uz Londonu

atbrauca mans draugs. Pat neskumu pēc

mājām, jo šeit bija visi mani draugi. Kādā skaistā

dienā uz ielas mani uzrunāja sieviete no modeļu

aģentūras, un nu jau kādu laiciņu strādāju par

modeli. Bet tas gan ir uz nezināmu laika

periodu, jo nekad savā dzīvē neesmu plānojusi

kļūt par modeli. Tomēr esmu lauzusi pāris

stereotipus, es to uztveru kā vēl vienu

piedzīvojumu, ko man sniedz šī pilsēta.

Londona man iemācīja patstāvību,

jau sākot ar brīdi, kad bija jāmeklē vieta, kur

apmesties, darbs, jāmaksā rēķini, jādomā, ko

ēst. Nespēju iedomāties, ka varētu doties

atpakaļ uz Latviju un dzīvot mammai “uz kakla”.

Jau tad, kad ierados Anglijā, mani pārsteidza

cilvēku uzspēlētā laipnība. Šeit cilvēki atvainojas

pie katras izdevības, smaida pat tad, kad ir ļoti

labi jūtamas viņu patiesās emocijas, kuras nav

ne tuvu laipnībai.

Priekšrocības ir tādas, ka šeit var

atļauties daudz ko tādu, ko nevarētu Latvijā.

Problēmas nesagādā atrast darbu. Pilsēta ir arī

ļoti skaista. Izbaudu brīžus, kad vakaros braucu

mājās ar autobusu un varu raudzīties ārā pa logu, jo

naksnīgā Londona ir neaprakstāma. Šeit vienmēr

valda dzīvība, grūti atrast kādu klusu nostūri, un

varētu pat teikt, ka ir arī grūti justies vientuļam.

Cilvēkiem ir vienalga, kas tev ir mugurā, kā tu

uzvedies uz ielas un kādā krāsā tu esi. Viņus nekas

nepārsteidz, jo apkārt ir tik daudz dzīvības un

dažādības, ka nekad nevar kļūt garlaicīgi. Atceros,

kad vēl strādāju restorānā, pa logu redzēju, kā

garām iet vīrietis, kuram galvā bija kartona kaste un

caurums vietā, kur jābūt sejai. Tā viņš viens pats

gāja, un neviens uz viņu pat neatskatījās. Dzīvoju

šeit jau otro gadu un varu teikt, ka es mīlu Londonu.

Rudenī, kad atbraucu uz Latviju – savām

mājām, viss likās tik maziņš, tukšs un pelēks. Ielās tik

maz cilvēku un tie paši - visi jau zināmi. Tomēr tā

bija tik patīkama sajūta būt mājās, visur dzirdēt

latviešu valodu, baudīt mammas gatavotos ēdienus,

kuri garšo neatkārtojami, salīdzinot ar angļu virtuvi.

Pašlaik neplānoju doties uz Latviju, bet Lielbritānijā

savu mūžu es nodzīvot nevēlos. Mans sapnis ir

apceļot dažādas pasaules valstis – Itāliju, Norvēģiju,

Franciju un Ameriku. Nekad nevar zināt, ar ko dzīve

mūs pārsteigs. Viena no manām draudzenēm šeit ir

izveidojusi ģimeni, otra ir sākusi strādāt par frizieri

un neplāno doties uz Latviju, kamēr nebūs iespēja

saņemt atbilstošu algu. Trešā draudzene pašlaik

mācās jau otrajā kursā un prasmīgi darbu apvieno ar

mācībām, bet ceturtā tomēr devās uz mājām.

Atpakaļ uz Latviju es plānoju

doties tad, kad būšu gatava ģimenei, jo nevaru

iedomāties nevienu citu vietu, kur vēlētos, lai uzaug

mani bērni. Bet pagaidām, kamēr ģimenes dzīvi

neplānoju, es vēlos izbaudīt brīvību. √

(Intervijas materiālus sagatavoja Laure

Mangule 12.m)


Intervija Monika Maido

Vai tas ir tik vienkārši, kā izklausās?

Jelgavas 1. ģimnāzijā ir daudz gudru skolēnu. Katrā klasē

ir kāds, kurš mācību jomā izceļas ar atzīmēm un centību.

Arī 9.a klasē tādu ir daudz, taču, veicot novērojumus,

nolēmu intervēt uzcītīgo skolnieci Viktoriju Muravku.

Uzdevu dažus jautājumus, uz kuriem atbildot Vika

izstāstīja par sava laika un mācību darba plānošanu.

Kā tu ieplāno savas mācības, piemēram, mājas darbu

pildīšanu?

Mācības īpaši neieplānoju. Mājasdarbus pildu, atnākusi

mājās no skolas vai no treniņiem.

Cik bieži apmeklē fakultatīvās nodarbības vai konsultācijas?

Kā tu izvēlies priekšmetus, uz kuriem iet un kuriem neiet?

Nevarētu teikt, ka es izvēlos, kur iet un kur nē. Skatos, kā

man sokas mācībās. Ja es jūtu, ka manu kāds priekšmets tik

labi nepadodas kā citi, tad meklēju iespēju, lai apgūtu tēmu

tā, lai to saprotu. Fakultatīvās nodarbības neapmeklēju bieži.

Vai tu uztraucies par eksāmeniem? Kādas ir tavas

prognozes par rezultātiem?

Par eksāmeniem neuztraucos. Kā būs, tā būs, ar to arī

dzīvošu tālāk. Īpašas prognozes nav, domāju, ka uzrakstīšu

tādā līmenī, kāda tagad saņemu atzīmes noteiktajos priekšmetos.

Katru gadu ir jāizvēlas, kurā no svešvalodām kārtosi savu eksāmenu. Tev noteikti padodas visas

svešvalodas, tomēr jāizvēlas viena, kuru tu izvēlēsies?

Esmu izvēlējusies krievu valodu, jo tā man padodas labāk, un šajā priekšmetā man ir augsti

vērtējumi.

Cik daudz laika velti mācībām brīvajā laikā?

Brīvā laika man ir maz. Bet parasti mācībām atlicinu 1 vai 2 stundas.

Vai stundās tu strādā cītīgi? Kā tev tas palīdz mācībās?

Stundās cenšos strādāt cītīgi, tomēr dažreiz tas nesanāk, ja tā ir viena no pēdējām stundām

piektdienā, gribu ātrāk doties mājās, jo no visas garās nedēļas esmu nogurusi. Ja strādāju cītīgi, tad

citās stundās tēmas it kā pašas paliek atmiņā un kontroldarbos varu zināšanas izmantot.

Tev patīk iet uz skolu? Kāpēc?

Teikšu godīgi, neesmu lielā sajūsmā par skolu, taču zinu, ka ir jāmācās un tas man noderēs visā

dzīvē.

Ar ko vēl nodarbojies brīvajā laikā?

Nesen sāku nodarboties ar boulingu.

Izklausās ļoti vienkārši – stundās jāklausās, jāseko līdzi, aktīvi jāstrādā, mazliet jāpamācās - un

labi rezultāti nodrošināti. Ja kādam vēl ir kāda sava recepte labām sekmēm, labprāt uzklausīsim arī

citus viedokļus. √

13


14

Problēmraksts Gvido Bērziņš

Tam, kas ir melojis jau vairākas reizes, nav iespējams uzticēties

Manā izpratnē ir divi melošanas veidi. Ir labie

meli, kad cilvēks melo, lai citu nesarūgtinātu par kādu

nelāgu notikumu, lai iegūtu labumu kaut kādā lietā.

Un ir sliktais melošanas veids, kad cilvēks noklusē kaut

ko, lai arī iegūtu labumu. Būtībā abi melošanas veidi

daudz neatšķiras, vienīgi ar to, vai to dara laba vai

slikta mērķa vārdā.

Cilvēks melo, lai nebūtu jāsaka patiesība, viņš

domā, ka tā būs labāk, ja viņš samelos. Bet tā nav, ja

kāds melo, agri vai vēlu taisnība tāpat uzpeld virs

ūdens un izdala to nepatīkamo, satraucošo smaku, kas

nebūtu, ja cilvēks patiesību būtu pateicis no sākuma.

Mums vispār nebūtu jāmelo. Ir jāsaka tikai un vienīgi patiesība kā tiesā, bet, protams, tā

nekad nebūs, gribam to vai nē. Kāpēc? Melošana bieži vien dzīvi padara vieglāku, bet, jo kāds vairāk

melo, jo vairāk sapinas savos melos, un bieži vien pats vairs nezina, kas ir patiesība, līdzīgi kā spēlējot

klusos telefonus, pirmais cilvēks pasaka vienu, otrais arī it kā to pašu, trešais jau sāk piedomāt

kaut ko, bet tas izrādās par sarežģītu nākamajam cilvēkam, un tas arī jau sāk pārvedot stāstiņu savā

interpretācijā, un tā sākas melošana.

Bet melot ir jāmāk. Ir cilvēki, kuri ir radīti tam, ir tādi, par kuriem uzreiz var pateikt, kad melo,

kā saka, ausis kust no melošanas. Var kļūt sārts, apmulst, nesaprast, kas ar viņu notiek, tāds brīdis

var būt īpaši sliktos gadījumos. Kad melo, jau ir jāizdomā, ko melo, nedrīkst apmulst, apklust,

skatīties uz leju, Tas jau vien liecina par to, ka cilvēks melo.

Galu galā vienmēr jāsaka patiesība, gribam to vai ne, patīk tas vai nepatīk. Reizēm jau ir tā,

ka cilvēks neprot uzņemt patiesību sevī. Tam, kas ir melojis daudz reižu, nav iespējams vairs

uzticēties, šķiet, ka viņš atkal jau melo. Un ja tā nav ? Uz šo jautājumu vēl pat gudrākie prāti nav

atbildējuši. √

Un kāda ir citu pieredze šajā jautājumā? Gaidām viedokļus.

Pasākumi

Aktuāli pasākumi decembrī mūsu pilsētā

1. decembris

Pilsētas Svētku egles iedegšana Hercoga Jēkaba laukumā pulsten 17:30

Egles iedegšanas pasākumā piedalīsies Jūrmalas teātra aktieri un rūķi, dejos „Vēja zirdziņš”. Uzrunu

teiks un egli kopā ar klātesošajiem iedegs Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.

2.decembris

Basketbola kluba „Jelgava” spēle pret ventspilniekiem pulksten 19:00 Zemgales Olimpiskajā centrā.

Ieradušies līdzjutēji nekad netiks pievilti, jo varēs vērot abu komandu basketbolistu labākās īpašības

uzbrukumā un aizsardzībā.

Pasākumi, kurus vērts apmeklēt mūzikas un dejas mīļotājiem:

6. decembris

Pianista Vestarda Šimkus solokoncerts pulksten 19:00

Pasākums notiks kultūras namā, Krišjāņa Barona ielā 6

Programmā Ludviga van Bēthovena sonātes.

Biļešu cenas: Ls 5.00, 4.00, 3.00


8. decembris

16:00 Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra Ziemassvētku koncerts kultūras namā

Solisti D.Krenberga un I.Dālderis. Diriģents Zbigņevs Graca (Polija).

Programmā: F.Danci „Sinfonia Contertante”; M.Rēgers „Variācijas un fūga par Mocarta tēmu”,

op.132; V.A.Mocarts „Simfonija Nr 41”(Jupiters).

Biļešu cenas: Ls 4.00, 3.00, 2.50.

15. decembris

18:00 BJC „Junda" muzikālo studiju un popgrupu “Lai skan” Ziemassvētku koncerts „Tik klusi un

gaiši...”

Kultūras nama Mazājā zālē

Biļetes cena: Ls1.00 (iepriekšpārdošanā „Jundas" ēkā Pasta ielā 32, koncerta dienā kultūras namā)

17. decembris

JPPA „Kultūra” bērnu un jauniešu deju kolektīva „Vēja zirdziņš” koncerts „Pasaka pasakā” Kultūras

namā

Biļešu cenas: Ls 2.00, 1.50, 1.00. Pulksten 13 un 16. √

Kino kritiķis Artis Saule

„Seržanta Lapiņa atgriešanās”

Par godu novembrim - šim patriotiskajam mēnesim - šoreiz

arī paudīšu savas domas par latviešu veidotu filmu ar Andri Keišu

galvenajā lomā. Filma „Seržanta Lapiņa atgriešanās” arī valsts

svētkos piedzīvoja TV pirmizrādi. Tā nepavisam nelīdzinās citām

latviešu veidotajām filmām. Tā stāsta par tādiem notikumiem

četru rīdzinieku dzīvē, kurus katru dienu nepiedzīvot.

Seržants Krists Lapiņš (Andris Keišs) pēc ārvalstu misijas

tiek nogādāts sanatorijā uz ārstēšanos un visādām procedūrām.

Afganistānā, redzot sava drauga nāvi, viņš ir kļuvis mazliet „tērēts” un visu laiku domā par šo

atgadījumu, piemēram, kā lode lido, kā viņš nokrīt, un kas notiek tālāk. Kad Lapiņš tiek izrakstīts no

sanatorijas, viņš dodas uz dzīvokli Āgenskalnā, kur norisinās visnegaidītākie pavērsieni. Lapiņš

nepilnā nedēļā piedzīvo notikumu virpuli, kādu cilvēks nespētu piedzīvot pat vairāku gadu laikā.

Notikumi ir saistīti ar greizsirdīgu bagātnieku, taksometra šoferi, policistu un vēl dažiem

citiem. Šie filmas varoņi visu laiku viens otru pārprot un tādā veidā liek skatītājam smieties. Visi šie

pārpratuma momenti rosina uzdot sev jautājumu : „Kā kaut kas tāds var atgadīties?”

Ja neņemam vērā, ka sižeta fona mūzika ir galīgi „garām”, filma ir baudāma un skatīties var jebkura

vecuma cilvēki, jo arī te var saskatīt praktiskā latvieša tēla iezīmes. Nu ko, tas būtu tā īsumā. Iesaku

arī pārējiem iepazīties ar latviešu kino. √

15


16

Radoši

Viņa dienasgrāmata

Ir deviņi no rīta-

Uz galda stāv pudele vīna...

Es atceros brīžus, kad bijām kopā-

Toreiz vēl gājām pa ielu roku rokā.

Viņa čukstēja man frāzes,

Bet tās bija tukšas, tāpat kā tagad

šīs kristāla glāzes.

Viņa bija skaista...

Bet viņas daba gan bija laiska.

Viss bija skaists, līdz brīdim, kamēr

nepalika baiss.

Es mīlēju viņu...

Biju pat sacerējis mūsu pasaciņu.

Bet viņa pazuda...

Pazuda un mana sirds saduga.

Tā saplīsa milioniem mazos

gabaliņos.

Katrs gabaliņš sāpēja un mazliet

viņu vēl mīlēja.

Sasodīts! Patiešām vēl mīlēja!

Tagad ir divi dienā,

Bet es turpinu skatīties baltā sienā.

Es gaidu, kad atvērsies durvis,

Un tad viņu man uzburs baltais

burvis.

Es īsti nezinu , ko gaidīt

Raudāt vai tomēr melīgi smaidīt?

Es nevaru izlikties mūžīgi

Un uz viņas bildēm lūkoties bažīgi.

Es te tā vientuļi guļu.

Galvā saceru runu.

Ko lai viņai nu saka?

Viss beidzies, mums priekšā ir

katram sava taka?

Jau deviņi vakarā...

Uguns mierīgi deg kamīnā.

Vēl joprojām es guļu,

Un savu sakāmo no vietas kuļu.

Pēkšņi durvis atverās...

Un mana gaidītā parādās.

Es pasaku visu, kas sakāms,

Un tad daru to, kas tagad ir

darāms.

(Alīna Brazauska 12.h)

RUDENS LAUZTĀS SIRDIS

ĀRĀ LIETUS LĪST,

KĀDAM SIRDS PLĪST.

PĀR LOGU RŪTĪM LĀSES RIT,

KĀ ASARAS PAR VAIGIEM RIT.

VĒL JOPROJĀM GALVĀ KĀDAM SKAN

SIRDSPUKSTU DZIESMA TAVA.

VAI AIZDOMĀTIES NELIEK?

KA TAS KĀDS

TAVĀS ROKĀS SIRDI GATAVS LIKT,

BET TU TIK ATBILDI NĒ UN NĒ.

TU SĀPINI

UN SIRDI LAUZ

TAM, KĀDAM CILVĒKAM,

KAS MĀJĀS SĒŽ UN RAUD

NO CIEŠANĀM UN SĀPĒM,

NO SIRDS SALAUZTĀS.

EVA GEDVILA 9.A

Dzimtā valoda

Nekad, nekad neizkaltīs mute, kurā ņemts dzimtās

valodas vārds,

Kad man nebūs ko ēst - viņa baros kā nākas,

Kad man nebūs kur iet - viņa pados man mājas,

Kad man virsū pūtīs sveši vēji - viņa būs mana mugura,

Kad es neredzēšu ceļu - viņa būs mana uguns!

Nevajag, lūdzu, man smadzenes skalot,

Es mīlu tikai vienu, tikai savas zemes valodu!

Man nevajg jūsu. Man nevajag svešā kabatā pēc sveša

vārda ķerties,

Esmu tāds! Jā, esmu tāds un nespēsi,

Nespēsi lauzt manu nostāju,

Nekad neatņemsi man - visu dzīvi ko krāju!

Nabags, var jau būt, bet ar nenovērtējamu dārgumu,

Katru dienu mīlu un cienu katru dzimtās valodas vārdu.

(Igors Šelegovskis 12.h)

More magazines by this user
Similar magazines