2011.g. novembris Nr.3 - Jelgavas 1. ģimnāzija

Avīzē lasiet :
Veltījumi Latvijai!
Veļu laiks!
Maģiskais 11.11.11!
Mūsu absolventi ārzemes!
Kur ir latvāņu dzimtene
Melošana!
2011 Novembris #3
Avīzi veidoja:
Žurnālisti:
Sandra Jurēviča 12.h, Alīna Brazauska 12.h,
Gvido Bērziņš 9.a, Laure Mangule 12.m,
Alīna Tomase 12.m, Paula Makarova 12.m,
Edijs Ansons 12.m, Artis Saule 12.m,
Monika Maido 9.a
Pateicamies skolas absolventiem:
Elīnai Mangulei, Santai Loginai,
Niklāvam Kurpniekam
Maketētājs, foto : Kaspars Lejiņš 12.m
Radoši:
Alīna Brazauska 12.h, Eva Gedvila 9.a,
Igors Šelegovskis 12.h

2
Aktuāli Sandra Jurēviča
Un kas Tev ir Latvija?
Vairumam pasaules cilvēku ir kāda dzimtā vieta. Tagad, kad globalizācija nojauc robežas un
sajauc tautības, mēs tomēr vēlamies justies kaut kam piederīgi. Latvija mums asociējas ar dažādām
lietām, un tā cilvēkos izraisa dažādas emocijas. Centos šīs asociācijas un emocijas noskaidrot un,
jāsaka, biju savā ziņā pārsteigta par atbildēm, jo pašreizējā situācijā ļoti bieži jauniešu starpā nākas
dzirdēt vairāk negatīvas atsauksmes par notiekošo Latvijā un valsti kopumā. Varbūt arī šīs negatīvās
attieskmes dēļ biju gaidījusi vairāk drūmu atbilžu, kas paustu noliegumu un nepatiku, taču biju
pārsteigta, kad, jautājot šķietami negatīvam cilvēkam, saņēmu pozitīvu atbildi, ka Latvija tam ir
mājas un asociējas ar visu labo.
Neizpalika arī negatīvie viedokļi. Tos, protams, neveidoja asociācijas, bet gan emocijas. Tas ir
saprotams, jo ekonomiskā krīze cilvēkiem liek aizmirst par skaisto, ko sniedz Latvija, taču domāju, ka
arī dižķibelei ir jāpieiet ar vēsu un pozitīvu prātu, jo pēc katras melnās svītras nāk baltā.
Iepazīstināšu ar dažām aptaujāto vidusskolēnu atbildēm.
Alīna Brazauska 12.H „Latvija- tās ir manas mājas un skaistākā un zaļākā vieta uz pasaules.
Latvija- tas ir patvērums latviešiem, un, pēc manām domām, neviens mums to nedrīkst atņemt!”
Kitija Tīruma 12.M „Latvija man asociējas ar dzimteni, ar valodu, ar krīzi, ar ģimeni, ar
draugiem, ar pārtiku, ar rupjmaizi, ar balzāmu, ar Rīgu, ar Jelgavu, ar tevi, ar mani, ar skolu, ar
sarkanu, ar baltu, ar sarkanu, ar vēsturi, ar politiku, ar Zatleru, ar Saiemu, ar divpunktu mārīti, ar
alu, ar sieru, ar Jāņiem, ar ozolu, ar Daugavu, Gauju un Lielupi, ar LLU, ar studentiem, ar ziemu un
sniegu, ar sauli un lietu...
Emocijas?
Kopumā pozitīvas, jo visam tam, kas notiek un ko es īpaši neatbalstu - nepievēršu uzmanību un
vienkārši dzīvoju mierīgi. It sevišķi šogad, kad rudens ir tik skaists, un teju gandrīz sniegs uzsnigs un
būs patīkams vēsumiņš, un viss mirgos un laistīsies sniega un saules atspulgā - vai nav skaisti? Un kā
lai rodas negatīvas emocijas, ja domā par kaut ko tādu? MAZĀK ZIŅAS vajag skatīties - it sevišķi jau
tādiem jauniešiem kā mums! :)”
Ita Mazjāne 12.B „Latvija asociējas ar Laimas šokolādi, Turaidas pili, Dziesmu un deju svētkiem,
Tērveti, Lāčplēsi, Brīvības pieminekli, jūru.”
Inga Gasparoviča 12.B „Latvija man asociējas ar dabas bagātībām - mežiem, pļavām, ezeriem
un skaisto jūras krastu. Tas viss rada prieku, sajūsmu, brīvību un smaidu.”
Mazliet no negatīvās puses.
Santa
„Latvija- valsts, kurai nerūp tauta.”
Agnese
„Diemžēl Latvija asociējas ar kaut ko drūmu. Nezinu, vai lietainā rudens dēļ, vai arī
ekonomiskās situācijas dēļ.” √

Aktuāli Alīna Brazauska
Daudz laimes dzimšanas dienā, LATVIJA!
Latvija - astotā zaļākā valsts pasaulē un pirmā, vismīļākā valsts manā sirdī. Lai cik patriotiski
tas neskanētu, bet es lepojos, ka dzīvoju tieši Latvijā, kur daba mūs lutina ar četriem gadalaikiem un
kur cilvēki ir apņēmības pilni un lepni par savu valsti. Novembris Latvijai ir vissvarīgākais un īpašākais
mēnesis. Manuprāt, tieši novembrī latviešos rosās pārdomas par savu valsti un piederību tai. Man ir
patiess prieks par to, ka mūsu skolas audzēkņi un citi cilvēki 18. novembrī Hercoga Jēkaba laukumā
un visur citur Jelgavā nolika svecītes kā dāvanu mūsu mīļajai Latvijai 93. dzimšanas dienā.
Kad devos 18. novembrī pastaigāt pa pilsētu, manī rosījās vārdos neaprakstāmas emocijas, viss bija
tik skaisti un gaiši - katra svecīte, kas spīdēja, nolikta uz zemes, pie kokiem un logos, bija kāda
cilvēka sirds daļiņa, ko viņš dāvāja savai valstij.
Godīgi sakot, es nesaprotu, ko cilvēki, izņemot materiālo labklājību, atrod citās valstīs?
Piekrītu, ka Latvija nav bagātākā valsts pasaulē, tomēr tā ir bagāta ar dabas skaistumu- mežiem,
upēm, pļavām un augstienēm, ko saucam par kalniem. Šeit, Latvijā, dzīvo cilvēki ar labestīgām sirdīm
un strādīgām rokām, ar mērķtiecību un neatlaidību. Šeit dzīvo latvieši ar lielo „L”- tauta, kas nav
īpaši liela skaitā, bet sīksta un centīga gan! Es mudinu ikvienu šeit dzīvojošo lepoties ar to, ka mītam
tieši savā valstī, un neļaut nevienam mums to atņemt vai mainīt. Latvija ir pasakaini skaista un gaiša,
bet mūsu valoda ir bagātības vērta. Novembis vienmēr mani mudina uz patriotiskām domām, un es
ar lepnumu 18.novembrī piespraudu pie sava apģērba sarkanbaltsarkano lentīti kā simbolu, ka mīlu
savu valsti un lepojos, ka esmu latviete. Ceru, ka arī nākamgad cilvēki izrādīs savu piederību valstij
un sveiks to godam. Es ticu, ka gluži tāpat kā salūts 18. novembra vakarā, arī Latvija turpmākajos
gados būs krāsaina, spoža un pārsteigumiem pilna. Novēlēsim Latvijai gaišu nākotni un visi kopā
mūsu valsti padarīsim par skaistāko pasaulē! Daudz laimes 93. dzimšanas dienā, Latvija!√
Pasākumi Gvido Bērziņš
Brauciens uz Ziemassvētku kauju muzeju
Novembrī mums skolā tika izteikts
piedāvājums, ka no klases divi pārstāvji var piedalīties
braucienā uz Ziemassvētku kauju muzeju, bet ar
nelielu piebildi – var braukt tie, kuri būtu to pelnījuši –
čakli mācījušies vai bijuši sabiedriski aktīvi. 9.a klase
izvēlējās divus cilvēkus, viens no tiem biju es. Un tā
trešdien, 16.novembrī, devāmies uz muzeju.
Līdzko mēs nonācām pie galamērķa, mūs sagaidīja
armijas formā ģērbts vīrietis, tas bija gids, ģērbies Pirmā
pasaules kara formas tērpā, jo Ziemassvētku kaujas ir tā
laika notikumi. Ietērps uzreiz lika izjust kaut nedaudz no tā laika noskaņām, kādas varēja piedzīvot
latviešu strēlnieki.
Nostādīja mūs vienā rindā, sasveicinājāmies „ Esi sveiks !” un devāmies uz pārbaudījumu
vietu. Tur mums vajadzēja līst cauri auklām, kas bija sasietas zigzagā, pa augšu un apakšu, un
vajadzēja izdarīt tā, lai pēc iespējas mazāk mēs pieskartos tām. Pēc pārbaudījuma paveikšanas gids
pastāstīja, ka tajā laikā strēlniekiem vajadzēja skriešus izlīst nepamanītiem un palikt dzīviem, jo
pretinieki jau nebija žogu uztaisījuši no auklām, tas bija dzeloņdrāšu žogs, un vēl strēlniekiem bija
3

4
vilnas mētelis, kuram bija tikai viena laba funkcija – sildīt, bet pēc kaujas beigām dzeloņdrātīs bija
daudz līķu, jo karavīri bija ieķērušies ar savu vilnas mēteli žogā, pretinieks tos pamanīja un nošāva.
Vēl viens no pārbaudījumiem bija vēstījuma salikšana, kā to darīja tajā laikā. Uzzinājām, ka
toreiz viss bija atkarīga no ziņnešiem, kuriem bija jānogādā ziņa štābā, tieši no viņiem bija atkarīgs
nākamais kaujas manevrs. Vienam cilvēkam tā bija nenormāli liela atbildība.
Nākamais mūsu uzdevums – bija jāskrien cauri labirintam, kā to darīja kara laikā strēlnieki,
bet ierakumos, jo ierakumi bija zigzaga veidā, lai, kad vienā posmā uzsprāga bumba, pēc iespējas
mazāk ciestu nākamais posms. Bet mums to pārbaudījumu vajadzēja pildīt gāzmaskās, interesanti,
bet gāzmaskās nebija ar ko elpot. Gids teica, lai iedomājamies, kā tas bija strēlniekiem, kad viņiem
vajadzēja skriet gāzmaskās, kad bija apgrūtināta elpošana, spēka nebija, šaut arī diez ko nevarēja.
Kad visi uzdevumi bija galā, mēs devāmies uz muzeju apskatīt ekspozīciju un izpildīt vēl
vienu pārbaudījumu. Tā bija lapa ar jautājumiem, bet atbildes bija meklējamas muzeja ekspozīcijā.
Pēc tam devāmies aplūkot strēlnieku piemiņas zīmi – zobenu, bet taka bija uzbērums, kuru
veidojuši vācu strēlnieki, jo vienā pusē kara laikā bija vācu armija, bet otrā pusē - latviešu strēlnieki.
Atnākuši atpakaļ no piemiņas zīmes, cepām ugunskurā desas. Kad pusdienas bija paēstas,
sēdāmies autobusā un devāmies uz Ložmetējkalnu, kur kāpām tornī un skatījāmies uz visām četrām
debess pusēm, un tur varēja pat redzēt Rīgas televīzijas torni. Iespaidu un piedzīvojumu pārņemti,
devāmies mājās.
Ekskursija tiešām bija interesanta. Bet ir grūti apjēgt to, kas bija tajā laikā jāpiedzīvo latviešu
strēlniekiem, kādas grūtības viņiem bija jāpārvar, lai mēs tagad dzīvotu brīvā Latvijā. Jo mums jau tas
šķiet pašsaprotami - viena Latvija, viena valsts valoda, viena himna un viens ģerbonis, bet, kādus
šķēršļus mūsu senčiem vajadzēja pārvarēt, lai to visu iegūtu, es domāju, vēl pat šodien daudzi
nespēj saprast. √
Aktuāli Sandra Jurēviča
Veļu laiks
Novembris latviešiem ir nozīmīgs mēnesis. Kā gan ne? Novembrī pieminam mūsu
senčus, kuri cīnījušies par brīvu un neatkarīgu Latviju. Taču tas nav tikai strēlnieku piemiņas
laiks. Novembris daudzviet pasaulē tiek uzskatīts par visai mistisku garu laiku.
Latvijā tas tiek dēvēts par veļu laiku. Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina
dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī
pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz
darbu ziņā.
Novemrī mirušo dvēseles apciemo savu dzimto vietu. Māju saimniekiem ir pienākums mirušo
dvēseli mielot. Mirušo dvēseļu mielošana notiek četras nedēļas – no Miķeļiem (Apjumībām) līdz
Mārtiņiem, Šo laiku sauc par veļu laiku, zemliku jeb Dieva dienām. Ir uzskats, ka šajā laikā nedrīkst
kult labību, jo tad tā slikti dīgst. Veļu laiku nesvētījot, nebūs labs gads, bet gan neraža un bads.
Mielotas tika senču dvēseles, kurām līdz, zināms, varēja nākt arī citi veļi. Mielošana notika rijās,
pirtīs, kūtīs, arī citās klusās vietās. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks, kamēr no tiem vēl nebija
neviens nekā baudījis. Mielošanai mēdza nest gaļu, biezputru, sieru un alu. Lai gari varētu redzēt ēst,
rijas vai pirts durvis tika aizvērtas, un nevienam nav bijis brīvu skatīties, kā gari mielojas. Ja gari
uzņemti pirtī, tad pirts tikusi izkurināta, un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota, ar ko pērties.
Ja mielotāji redzējuši, ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neskarti, tad baidījušies, ka nākošais
gads būšot neražīgs. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. Interesants ir fakts, ka
pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām.
Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā
cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Māra – Zemes māte, bet auguma
neredzamais dvīnis – velis nonāk Māras – Veļu mātes gādībā.
Lai gan nosaukums velis ir labāk pazīstams, dainās sastopami arī citi apzīmējumi: iļğis, lelis, urgucis
un rauducis.
Vai jūs atcerējāties un pieminējāt savus mirušos senčus? Mēs nenākam no nekurienes, mēs
katrs nākam no savas dzimtas pagātnes. √

Interesanti Laure Mangule
Nesen piedzīvots maģiskais un noslēpumainais datums 11.11.11. Mēs neviens īsti
nezinām, ko šī skaitļu kombinācija slēpj, vai tai ir kāda konkrēta nozīme cilvēku dzīvē. Taču
pastāv dažādas versijas un viedokļi. Tā kā mani vienmēr ir saistījusi skaitļu maģija, es ar
nepacietību gaidīju šo datumu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka 11 ir mans mīļākais skaitlis.
Pirmkārt jau 11. novembris ir nozīmīgs datums mūsu valstij, atzīmējot Bermonta karaspēka
padzīšanu no Rīgas 1919.gadā - Lāčplēša dienu. Neatkarības dienu svin Polija un Angola, bet
visā literatūras pasaulē šajā dienā atzīmē Fjodora Dostojevska un Kurta Vonnegūta
dzimšanas dienu.
Kad 1918. gada 11. novembrī parakstīja pamiera līgumu starp Vāciju un Antanti, ļoti apzināti
tika noteikts, ka tieši pulksten 11 jāpārtrauc uguns un armijām jāatkāpjas no savām
pozīcijām. Tai stundā beidzās Pirmais pasaules karš.
11.11.11 ir īpašs, jo nav cita datuma, kas sastāvētu no vienādiem cipariem. Šāda dienā nāk
reizi 100 gados, kas nozīmē, ka mēs šo dienu visdrīzāk piedzīvojam tikai vienu reizi savā dzīvē.
111111 x 111111 = 12345654321
111111111 x 111111111 = 12345678987654321
Pirms nu jau 100 gadiem 1911. gada 11. novembrī Kanzasas pilsētā no rīta bija 24C, bet
vakarā temperatūra bija samazinājusies līdz -12C. Temperatūras samazināšanas bija
vērojama arī citās valstīs.
Datums tiek uzskatīts par veiksmīgu, un daudzi cilvēki visā pasaulē to ir izvēlējušies par kāzu
datumu. Šajā dienā jā vārdu Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļā viens otram bija gatavi dot 12
pāri. Nav iespējams aizmirst kāzu gadadienu!
Liepājas reģionālajā slimnīcā piektdien šajā zīmīgajā datumā plkst.11.11 – piedzima zēns
Emīls.
Šajā zīmīgajā datumā iznāca arī šausmu trilleris 11-11-11. Filma ir par vīrieti, kurš ar laiku
apjauš, ka visu viņa dzīvi ietekmē skaitlis 11.
Redzot pulksteņa laiku 11:11, tas liek mums aizdomāties, izstiepties ārpus prāta komforta
zonas.
Citi uzskata, ka 11 ir cilvēci vienojošs skaitlis. 1 +1 = 2 - vienotība, kopība, miers.
Pastāv arī ģeogrāfiski filozofisks skatījums no neogeo.lv
Uz planētas Zeme ir tikai viena vieta, kuras ģeogrāfiskās koordinātas ir
Ģeogrāfiskais platums – 11° 11’ 11”
Ģeogrāfiskais garums – 11° 11’ 11” Šīs koordinātas aizved mūs pie krustcelēm Nigērijas stepē
Āfrikā. Šīs krustceles skaidro kā četrus izvēles ceļus pasaulei, kur doties tālāk. Tiek doti četri
varianti, četri ceļi un mums pašiem jāizlemj, kuru ceļu iet. √
5

6
Interesanti Alīna Roze Tomase
Skaitlis 1 simbolizē gribasspēku, varu, mērķtiecību, sevis apzināšanu un spēju regulēt citus
Numeroloģija apgalvo un pierāda, ka cilvēka labās īpašības, trūkumus, jūtas, intereses un
pārdzīvojumus nosaka viņa numeroloģiskā portreta skaitļi. Pateicoties šiem skaitļiem un to
kombinācijām, mēs varam tā iedziļināties personības dzīvē un raksturā, ka cilvēks atpazīst savu portretu
un atzīst tā absolūto līdzību ar viņu pašu. Taču šo aizraujošo zinātni par skaitļiem var attiecināt ne tikai uz
personību, bet tikpat labi uz jebkuru datumu. Īpašu interesi šogad izraisīja neparastais un simetriski
pievilcīgais datums 11.11.11., kurš dažiem nu jau kļuvis par kāzu datumu vai cita svarīga pasākuma
atskaites punktu, bet dažiem ne ar ko neatšķīries no citām dienām.
Datuma enerģētikas skaitļošana
11.11.2011.=1+1+1+1+2+0+1+1=8=8=6=6
111111 - -
2 - 88
- 66 -
Skaitlis 1 simbolizē gribasspēku, varu, mērķtiecību, sevis
apzināšanu un spēju regulēt citus. Taču skaitļa negatīvās
īpašības: nepraktiskums, sevis pazudināšana, nelīdzsvarotība,
emocionalitāte, neizlēmība. Šīs dienas enerģētikā tas ir īpaši
izteikts, jo atkārtojas 6 reizes.
Astrologs Kristaps Baņķis
apgalvo, ka „vienmēr, kur parādās "11", tas nes sevī līdzi "1+1" modeli, piedāvājot šo skaitļu augstākās
vibrācijas, pastāvot pats par sevi nedalāms nozīmē, kā arī summējs pāra skaitlī 2”. Tas nozīmē, ka
jaunlaulātie ir apvienojušies šajā datumā, lai kopīgi radītu, izgudrotu un īstenotu.
Taču skaitļu režģī pa pāriem redzami arī skaitļi 6 un 8 – kas tiek uzskatīti par karmiskiem skaitļiem, jo
uzkrāj sevī garīgo enerģiju un parādu atmaksu. √
Lai nu kā, cerams, ka jums šī diena bija izdevusies! Gaidīsim 12.12.12.!
Pasākumi Edijs Ansons
Pārbaudīt un atsvaidzināt zināšanas
Katru mācību gadu Jelgavas 1.ģimnāzijā pamatskolas un vidusskolas skolēniem norisinās konkurss
„Erudīts”. Kāds vispār ir šāda konkursa mērķis? Tas ir pārbaudīt un atsvaidzināt dalībnieku zināšanas dažādās
jomās par jautājumiem, kas vairāk vai mazāk būtu jāzina katram.
Mūsdienu jaunieša lielākā socializācija pusaudža gados notiek skolā, tāpēc skola arī veido šos konkursus, lai
jaunie cilvēki neaizmirstu jau zināmos un atklātu daudzus jaunus un interesantus faktus. Šī konkursa rīkošana
ir kļuvusi par skolas tradīciju. Šā gada 2.novembrī norisinājās konkurss „Erudīts” pusfināls, kam pēc tam
sekoja fināls.
Pusfinālā bija jāizveido 3 cilvēku komanda, kurai vajadzēja atbildēt uz jautājumiem rakstiski, kopā bija 50
jautājumi no dažādām jomām. Pusfināla piedalījās daudzas komandas un tika noskaidrotas 3 stiprākās klases
pamatskolā un vidusskolā. Vislabākais rezultāts bija 12. m – 41 punkts no 50 iespējamiem.
Fināls norisinājās 9.novembrī skolas aktu zālē, un tajā tikās visas pusfināla labākās klases, kā arī negaidīti
pievienojās skolotāju veidotā komanda. Katrā komandā bija jābūt pieciem cilvēkiem. Finālā bija 6 tēmas -
kultūra, mīklas, sports, vēsture, dabas zinības un vispārīgi fakti - , un katrai tēmai vēl bija 10 jautājumi. Šoreiz
konkursa jautājumi bija nedaudz grūtāki nekā pusfinālā, lai arī ietvēra dažādas zināmas tēmas. Bija jautājumi,
ar kuriem skolēni tika galā ļoti veiksmīgi, taču bija arī tādi, kuri sagādāja diezgan lielas grūtības.
Jau no paša sākuma konkursa vadītāji paskaidroja, ka nedrīkstam izmantot nekādas palīgierīces un somām
ir jābūt noliktām maliņā, bet skolotāju komanda neievēroja šo noteikumu par somām, un tās viņiem atradās
blakus visu konkursa laiku. Arī „Erudīta” vadītāji nebija savos uzdevumu augstumos un kļūdījās vairākas
reizes, tas ietekmēja dažām komandām punktu skaitu. Bet visnegodīgākais, es uzskatu, bija tas, ka skolotāji
nepiedalījās pusfinālā, un tas nav pareizi, jo viņiem nebija jāatbild uz āķīgajiem jautājumiem. Bet konkurss
tika godam aizvadīts, neņemot vērā dažas neveiklas situācijas.
Apsveicam 12. m ar iegūto III vietu , 9. a ar iegūto II vietu un jaukos, godīgos skolotājus ar godam nopelnīto I
vietu. √

Absolventi ārzemēs Paula Makarova
Devos uz Angliju, jo Latvijā neredzu sev nākotni
(Niklāvs Kurpnieks)
Šogad beidzu Jelgavas1.ģimnāzijas 12.m2 klasi,
taču jau tad bija doma par braukšanu uz Angliju. Šajos
laikos ļoti daudz jauniešu dodas uz ārzemēm, lai
nopelnītu naudu vai arī studētu, jo uzskata, ka Latvijā
tam nav jēgas.
Devos uz Angliju 6.septembrī, jo arī es savu nākotni
Latvijā nesaskatu ne kā students, ne darbinieks. Mans
mērķis ir Anglijā nedaudz pastrādāt un nopelnīt naudu, lai
varu vēlāk iestāties kādā no augstskolām. Es dzīvoju nelielā
Anglijas pilsētā Boltonā pie savas draudzenes mammas.
Nevarētu teikt, ka esmu lielā sajūsma par to, bet labāk par
patstāvīgu dzīvošanu tas pagaidām ir, kamēr vēl neesmu tā
īsti nostājies uz savām kājām. Vismaz vienmēr ir, kas sagaida
mājās, kā arī vakariņas galdā, kas daļēji rada māju sajūtu.
Mēs dzīvojam kopā trīs cilvēki.
Varētu teikt, ka lēnām sāku šeit iejusties, taču bez ilgām
pēc mājām neiztikt. Pietrūkst draugu, tuvinieku un arī pat
Jelgavas 1.ģimnāzija. Laikapstākļi šeit ir patiešām
nepatīkami. It īpaši tagad, rudenī, visu laiku ir auksts, slapjš un nepatīkams. Tādā ziņā man nedaudz
pietrūkst Latvijas mainīgā laika. Taču viss pārējais, manuprāt, šeit ir daudz labāk nekā manā
dzimtenē. Mani pārsteidza viņu uzskati par ēdienreizēm, viņi tām pievērš ļoti lielu uzmanību.
Protams, neiztikt arī bez angļu tradicionālā dzēriena – tējas. Latvijā jaunieši ir iecienījuši ballēties, tā
arī, protams, šeit. Mani šokēja meitenes. Kad viņas iet uz kādām ballītēm vai klubiem, viņas ģērbjas
tiešām drausmīgi, kā ielasmeitas. Tādēļ arī droši varu sacīt, ka Latvijā ir skaistas meitenes, un tas ir
jānovērtē! Arī puiši šeit ir interesanti - ar savām rozīnītēm. Šeit ir ļoti daudz geju un viņiem patīk ar
visiem flirtēt, kas ir ļoti kaitinoši, ja neesi tā orientēts. Esmu pabijis arī Mančestrā, kur arī pāris
reizes gadījās apmaldīties.
Nav jau gluži tā, ka neesmu neko izdarījis, būdams šeit. Divus mēnešus es nostrādāju vienā
kompānijā, strādājot „Door to door sales” (Tirdzniecība ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai
pakalpojumu sniegšanas vietas). Tas bija pretīgs darbs. Vajadzēja tur strādāt 14 stundas dienā, bet
alga bija ļoti maza. Tādēļ arī šo darbu pametu, bet tas man deva diezgan labu pieredzi. Es apguvu
valodu un vēl citas noderīgas prasmes. Tagad man ir doma līdz Ziemassvētkiem piestrādāt vienā
fabrikā, lai nopelnītu nedaudz naudas, paralēli meklējot augstskolu un citu darbu. Par izklaidēm es
praktiski varu aizmirst, jo, strādājot 14 stundas dienā, es nebiju spējīgs vēl iet izklaidēties. Tagad
man ir brīvāks laiks, tāpēc domāju, ka varēšu beidzot izbaudīt arī Anglijas nakts dzīvi.
Ja Latvijā būtu lielākas iespējas, es gribētu palikt tur, taču te jebkurš var dzīvot kā cilvēks. Arī vietējie
iedzīvotāji šeit ir daudz laipnāki, viņos nav tas ikdienišķais stress, kas piemīt Latvijas ļaudīm. Tāpēc es
domāju, ka negribu vēl pagaidām doties uz mājām, bet atpakaļ es 100% braukšu. Arī visiem 11. un
12. klases skolēniem es iesaku izdomāt, ko dzīvē vēlas darīt, un censties uz to virzīties, citādi var
iznākt kā man, kad es pēc 12.klases nemaz nezināju, kur un ko vēlos darīt. √
7

Intervija patriotiskās noskaņās Laure Mangule
Manas omas stāsts
Mēs katrs nākam no savas ģimenes, dzimtas, kam ir sava pagātne, interesanti, skumji vai pat traģiski
notikumi. Nedrīkst nokavēt un palaist šos stāstus nebūtībā, tāpēc iesakām runāt ar saviem gados
vecākajiem radiniekiem un pierakstīt viņu teikto. Piedāvājam vienu šādu atmiņu fragmentu un
rosinām arī citus tādus uzrakstīt.
Karš bija sācies jau pirms Jāņiem. Es ar
vecākiem un vecāko māsu dzīvoju Rubas pagastā aiz
Auces. Kopā mūsu mājā bija sabraukuši ap
piecdesmit cilvēku, jo visi centās glābties no kara
draudiem, cerot, ka šo nomaļo vietu karš neskars.
Taču oktobrī mājā ienāca vācieši, kuri lika mums
ēku pamest un mežā taisīt bunkurus. Tad katrs sāka
sev taisīt pa bunkuram, līdz izveidojās tāds kā
ciematiņš. Govīm tika izveidots aploks, bet cūkas
palika mājās.
Kādu dienu mamma ar papu devās uz māju
pabarot cūkas. Mamma uzlika vārīties kartupeļus,
kad pēkšņi sākās apšaude. Krievi no meža puses
sāka apšaudīt vācu kareivjus. Mamma atstāja
vārīties kartupeļus, un abi ar papu skrēja pie mums
uz bunkuru. Mēs pārbijušās ar māsu gaidījām viņus
atgriežamies, man bija astoņi gadi, māsai desmit.
Blakus bunkuram stāvēja gotiņa, bet, kā nāca
lādiņš, tā trāpīja govij pa kaklu un izplēsa gabalu
miesas. Redzēju, kā arī viena aitiņa ceļā zaudēja
galvu un bēgot apkrita un mira. Ārā lija lietus, bija
ļoti auksts, dzirdami milzīgi trokšņi, mūsos auga
Kad jūs atgriezāties atpakaļ mājās?
Pienāca pavasaris. Maijā mēs ar papu
atgriezāmies mājās. Acīm pavērās briesmīgs skats –
mūsu mājas apkārtne bija pilna ar beigtiem krievu
kareivjiem. Vēlāk papus viņus apraka, bet pēc laika
krievi tos atraka, lai vestu uz Brāļu kapiem. Vācu un
krievu karš turējās ļoti ilgi, karadarbības vietu
dēvēja par Kurzemes katlu. Bet mēs sākām atkal
dzīvot - papus atsāka apstrādāt laukus, iesēja
labību, mamma kaut kur dabūja sivēnu, kuru
izaudzinājām, piedzima sivēntiņi. Tad ar papu
vedām tos uz Možeikiem Lietuvā pārdot. Papum
tirgoties nepatika, tādēļ viņš to uzticēja man. Bet
visus lopiņus nepārdevām, nācās pēc tam daļu vest
mājās.
Pienāca arī skolas laiks. Daudzi
astoņpadsmit - deviņpadsmit gadīgi jaunieši mācījās
tikai sestajā klasē, jo kara laikā bija iekavējuši
mācības. Mana 1. Maija skola (iepriekš Rozas skola)
8
pārbīlis un neziņa. Skrienot uz bunkuru, tēva
kažokam cauri izšāvās lode, tomēr ādu tā neskāra.
Papus ar mammu iegūlās grāvī un gaidīja, kad
krievu fronte pavirzīsies uz priekšu. Sākumā krievu
kareivji, vecākus uzskatīdami par spiegiem, mežā
laist negribēja. Bet mamma mācēja runāt krieviski,
paskaidroja, ka tur palikuši viņas bērni, un tad
viņiem ļāva iet.
Bunkurā nodzīvojām kādu nedēļu. Tā bija
izrakta bedre, kurai apkārt bija salikti koki, augša
tika noklāta ar skujām, iekšpusē samesti salmi un
atstāts caurums, lai varētu tikt iekšā. Naktīs
apsedzāmies ar segām, līdzi bijām paņēmuši gaļu,
bija sataisītas desas. Pie bunkura vārījām tēju. Pēc
laika, kad kara frontes bija pavirzījušās uz priekšu,
mēs atgriezāmies mājās. Bet tur mēs ilgi
nepalikām, jo krievi mājās bija ierīkojuši apmācību
poligonu un mums neļāva ilgi uzkavēties. Mēs
braucām pie onkuļa uz Iliņiem, netālu no Ezeres.
Tas atradās kādus desmit kilometrus no mūsu
mājas. Onkulis, mammas brālis, tēva brālis tika
paņemts armijā.
atradās desmit kilometrus no mājām Rubas
pagastā. Ziemās tur paliku visu nedēļu, sestdienās
gāju mājās un pirmdien atkal atpakaļ. Blakus skolai
tika noliets ūdens, un tur tapa slidotava. Kad
rudenī un pavasarī bija siltāks laiks, tad mājās
braucu ar riteni. Skolā bija stingri noteiktumi un
pulksten desmitos visiem jau bija jābūt gultās. Reiz
no tualetes dzirdēju, kā skolotāja nāca pārbaudīt,
vai tas tiek ievērots. Es skrēju uz istabu, taču kāds
puisis man skrēja tieši pretī, gaitenī bija pilnīga
tumsa, un mēs abi pamatīgi sasitāmies un
iebļāvāmies. Laikam tas bija kāds no puišiem, kuri
bieži vien pirmajā stāvā vakaros nāca baidīt
meitenes, bet, kurš tieši, to es vēl joprojām nezinu.
No rīta man deguns sāpēja tik ļoti, ka nevarēju pat
tam pieskarties. Skolas laiks bija visnotaļ
interesants.

Kādi bija tavi pienākumi mājās?
Mājās mans pienākums bija darīt visus lauku
darbus – ravēt, vākt labību, grābt sienu, slaukt govis
un vasarās iet ganos. Ganīt man nepatika, jo sevišķi
aitas. Kad tās tika klāt laukiem, lai ko noraktu, tad
vairs nevarēja atradināt. Arī govis ilgāk par desmitiem
vai vienpadsmitiem noturēt nevarēja, jo dzīvojām
tuvu mežam un apkārt bija ļoti daudz lielu dunduru.
Tad tās sāka bizot uz mežu, krūmos vai uz māju pusi.
Arī celšanās pulksten trijos man sagādāja grūtības.
Reiz māte ienāca istabā, sakot, ka ies slaukt govis un,
lai es būtu kārtībā, kad viņa atgriezīsies. Es nodomāju
pagulēt vēl vienu minūtīti. Mamma, izslaukusi govis,
ienāca istabā, kad es vēl saldi gulēju. Kad sēdēju
ganos, miegs nāca neizsakāmi, mēdzu dziedāt, lai to
aizbaidītu. Taču dziesma bieži vien kļuva arvien
lēnāka un lēnāka, līdz reiz es aizmigu. Pamodos es
tad, kad apkārt vairs nebija nevienas govs. Visas bija
ieskrējušas labībā, ka ragi vien rēgojās. Papus mani
vienmēr slavēja, ka esmu labs gans, govis vienmēr
bija paēdušas, bet viņam ļoti nepatika, ja lopi kaut ko
nolāčoja. Pēc tam viņš mani norāja: Kā es varot
neredzēt, ka visi lopi esot labībā?
Pastāsti vairāk par kādu no saviem bērnības nedarbiem!
Reiz, kad ar māsu vēl bijām mazākas un vēcāki nebija mājās, māsa izdomāja nomazgāt vienu no
mūsu raibajām vistiņām, kura vienmēr mums sekoja pa pēdām. Mazgājām mēs kārtīgi ar ziepēm, pēc
tam noslaucījām un izdomājām uzsiet virsū lakatu. Uzsējām tai virsū mūsu kabatas drēbi tik cieši, ka
vistai mēle bija ārā, un tā sāka smakt nost. Abas mēs sēdējām un skaļi raudājām, līdz atnāca mājās
mamma. Redzēdama notiekošo, viņa pieskrēja pie vistas un nosēja lakatu, un, par laimi, viss bija kārtībā.
Tātad māsa arī bija palaidne, pastāsti ko vairāk par savu māsu!
Mana māsa Marija piedzima slima, vēlāk viņai
piemetās rahīts un bērnu trieka. Ārsts teica, ja viņa
nodzīvos vairāk par desmit gadiem, tas būs brīnums.
Bet viņa nodzīvoja līdz septiņdesmit gadu vecumam.
Viņai bija ļoti trausli kauli, ja naktī viņa palocījās, tie
mēdza lūzt. Rīgā viņa slimnīcā nogulēja pusotru gadu,
tur viņai centās pareizi sabīdīt kājas. Ārsts lika palikt
slimnīcā, bet mūsu māte atteicās Mariju atstāt
slimnīcā, lai cik ilgi tā dzīvotu. Marijai bija ārkārtīgi
laba atmiņa, viņa mīlēja lasīt un mācīties. Divpadsmit
gados viņa sāka adīt. Māsai ļoti patika mēnesnīca, jo
apkārt viss bija gaišs un skaists. Ziemā, kad vecāki jau
gulēja, mēs mēdzām kopā ar mūsu suni Duksi staigāt
pa mežu, kur bija iemītas stirnu pēdiņas. Reiz, kad
gājām staigāt, ārā bija sals, netālu atradās upe. Es
Vai jūs ar māsu bijāt vienīgie bērni ģimenē?
Nē, māsa vienmēr gribēja mazu brālīti.
Marijai bija jau piecpadsmit gadu, kad viņa, vēl
ieraugot stārķi, lūdzās, lai atnestu brālīti. Bet skolā
meitenes sāka runāt par to, kā patiesībā rodas
bērni, un es domāju: kādas šausmas, kāds kauns.
1949. gadā mums piedzima brālis Jānis. Sākumā
man viņš īsti nepatika, taču, kad sāka smaidīt, tad
arī es viņu iemīlēju. Viņam ļoti patika sportot. Reiz
skolas sacensībās Saldū kāds puika ar lodi trāpīja
māsu vilku ragavās sev līdzi pār upi, bet ledus nebija
īsti sasalis, un mēs abas ielūzām ūdenī. Marija līdz
pleciem, bet es līdz ceļiem. Mamma bija tikko
uzšuvusi mums mufes. Es saucu: „Man tad nekas, bet
mufe tikko uzšūta, nevarēji krastā mest?”
Man ļoti patika māsu smīdināt. Reiz kādā
sestdienā, kad sildīja ūdeni un visi virtuvē mazgājās,
Marija mēnesnīcā pie loga lasīja. Es, tikko
nomazgājusies, izskrēju ārā pilnībā kaila. Bija ziema,
aizskrēju līdz akai, uzkāpu uz sasaluša ledus kalna, ar
basām kājām skrēju līdz āra tualetei un atpakaļ. Pēc
šī atgadījuma nesaslimu. Laikam biju norūdījusies,
mērojot septiņus kilometrus no skolas pa meža ceļu,
kur sniegs bija līdz gurniem. Pārnākot mājās, manas
kājas vienmēr bija zili sarkanas.
viņam pa galvu. Tika ielauzts galvaskauss,
smadzenēs bija iekļuvusi šķemba. Ārsts teica, ja
viņš izdzīvos, tad viņa smadzenes nespēs normāli
funkcionēt. Ģimenei tas bija milzīgs trieciens. Bet
pēc ilgāka laika viņš izārstējās. Kad viņš beidza
skolu, tad vēlējās nokārtot šofera tiesības, taču
viņa galvas traumas dēļ viņam to aizliedza. Jānis
devās pie ārstiem, lai galvā tiktu ielikta protēze, un
tad viņš arī nolika tiesības.
Kā tu nokļuvi Jelgavā?
Tas bija 1952. gadā, kad es pārnācu dzīvot uz Jelgavu darba dēļ. Jānis gāja skolā, papus sāka
būvēt māju Līkupēnos centrā. Es īrēju gultas vietu pie kādas vecas tantiņas, kur nodzīvoju septiņus
gadus, kamēr mācījos par šuvēju. Strādāju desmit cilvēku brigādē par mēteļu piegriezēju 2. Modes ateljē.
Tur es nostrādāju 13 gadus un sastapu savu topošo vīru Pauli, kurš strādāja par drēbnieku. Viņš bija tikko
atgriezies no Sibīrijas. Pēc gada mēs apprecējāmies, mums piedzima dēls Ainars. Kad vīra tēvs nomira ar
tuberkulozi, tad Paulim tika pārrakstīts dzīvoklis, kurā mēs ievācāmies. Pēc diviem gadiem man piedzima
divas dvīņu meitenes – Sandra un tava mamma Iveta. Lai arī tas viss noticis tik sen, atceros kā
vakardienu.
(Ar savu vecmāmiņu sarunājās12.m klases skolniece Laura Mangule)
9

10
Absolventi Santa Logina
Nedēļa latvāņu dzimtenē jeb ar bitēm nekad neko nevar zināt
Kā katru vasaru daudzu gadu
garumā, arī šogad baltu filoloģijas
otrā kursa valodnieki turpināja jau
Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna
1900. gada vasarā iesākto tradīciju
vākt latviešu valodas izlokšņu
materiālu. Pēc K. Mīlenbaha domām,
šādam ceļojumam bija pienācis pēdējais
laiks, jo pret izloksnēm „sabiedrojušās
skolas, grāmatas un māju iepirkšana”.
Patiešām, līdz ar skolu rašanos un literārās
valodas izplatīšanos, skoloto cilvēku skaita
pieaugumu un dzimtbūšanas atcelšanu, kā
rezultātā cilvēki no sādžu tipa
dzīvesvietām pārcēlās uz viensētām,
izlokšņu valoda tapa apdraudēta. Abu
izcilo valodnieku iesākto darbu jau vairāk
nekā gadsimtu turpina valodnieki visā
Latvijā. Arī Latvijas Universitātes studenti
dialektoloģijas prakses ietvaros šovasar
devās piecu dienu ilgā ekspedīcijā uz
Latgales laukiem ar mērķi noskaidrot
robežu, kur beidzas augšzemnieku
dialekta nesēliskās izloksnes un sākas
sēliskās. Izrādās, padomju laika
ekspedīcijās iegūtie rezultāti atšķiras no
mūsdienu situācijas, tāpēc pasniedzēji
ņēma talkā studentus, lai noskaidrotu
patieso situāciju. Šobrīd tiek arī rakstīta
grāmata, kurā būs atrodamas ziņas par
divu gadu ekspedīciju rezultātiem.
Piedalījos ekspedīcijā no 25. līdz 29.
jūlijam. Mana grupa (kopā astoņi cilvēki —
trīs pasniedzēji un piecas studentes)
devās uz Barkavas pagastu, kas atrodas
pie pašas Vidzemes–Latgales robežas
netālu no Varakļāniem. Pirmās dienas
vakarā tūlīt pēc iekārtošanās kopmītnēs,
vārītiem kartupeļiem un tikko lasītu
gaileņu mērces vakariņās un pirmajām
norādēm par gaidāmo darbu devāmies
iepazīt apkārtni. Pirmā ekskursija bija uz
lielāko Latvijas ezeru — Lubānas ezeru —
ar mērķi nopeldēties. Taču liela bija
meiteņu vilšanās, kad pat pēc vairāk nekā
pusstundas ilga brauciena cauri gandrīz
trīsmetrīgām latvāņu audzēm, vēlāk purvam ceļa abās
pusēs neizdevās atrast vietu, kas būtu piemērota peldei
purvainās vides dēļ. Nopriecājušās par burvīgo saulrietu
un sapratušas, ka skaistums šeit ir nešķirams no
mežonības, devāmies atpakaļ uz kopmītnēm, lai
gatavotos pirmajai īstajai prakses dienai.
Mūsu galvenais uzdevums prakses laikā bija atrast
teicējus, kas dzimuši un mūžu nodzīvojuši Barkavā,
turklāt svarīgi, lai viņu dzimta šeit būtu dzīvojusi vismaz
trijās paaudzēs — tikai šādi teicēji var sniegt patiesas
ziņas par valodu. No vietējās novadpētnieces, kas
interesējas arī par Barkavas dzimtām, noskaidrojām, ka
Teiču purva Siksalā kopā ar dēlu dzīvo kāda sieviete, kas
atbilst mūsu kritērijiem, tāpēc devāmies turp. Kā
izrādījās, mūsu pirmā teicēja dzīvo vecticībnieku mājā
brīnišķīgā vietā ar pasakainu skatu uz ezeru un mežiem.
Lai gan sākotnēji viņa nevēlējās ar mums runāt, kā bijusī
skolotāja un aktrise atmaiga, redzot tik daudz jauniešu.
Tā kā kopš vīra nāves viņa bija izvairījusies no cilvēkiem
jau ilgu laiku, jutāmies gandarīti, ka atdevām viņai
dzīvesprieku. Varētu šķist, ka dzīve purva vidū ir
garlaicīga, taču šī teicēja šķita ar dzīvi apmierināta. Viņai
ir savs dārziņš, kur auga pat arbūzi, tikām arī pie
āboliem un upenēm. Viņas stāsti par čūsku kāzām ezera
krastā pavasaros un bagātīgajiem mežiem un skudru
tūkstoši zem kājām uz mirkli lika sajusties kā brīnumu
pasakās.
Neaizmirstams ir arī piedzīvojums šīs teicējas sētā. Tā kā
intervējām viņu pagalmā laikā, kad draudīgi lietus
mākoņi mijās ar svelmainiem saules stariem, šķiet,
teicējas bitēm radās iebildumi pret astoņiem

svešiniekiem viņu medus ceļu priekšā,
tāpēc tās sāka uzbrukt. Divas no mums
saņēma bišu dzēlienus kā piemiņu no šīs
jaukās pēcpusdienas.
Tās pašas dienas vakarā apmeklējām
Varakļānu pili un baznīcu. Latgalē jau
vēsturiski izveidojusies situācija, ka šeit
liela nozīme ir reliģijai, tāpēc iespējams
atrast ļoti daudz baznīcu. Ja vēl nav būts
katoļu baznīcā, tad noteikti iesaku kādreiz
tādu apmeklēt. Salīdzinot ar luterāņu
baznīcām, tās ir daudz greznākas.
Katolicisms jau pamatā iemieso lielu
spēku, tāpēc skaidrs, ka tas izpaužas arī
ārēji.
Trešajā dienā turpinājās teicēju
meklējumi. Izrādās, īstu teicēju, kas
Barkavā būtu nodzīvojuši visu mūžu, nav
nemaz tik daudz. Turklāt liela daļa
barkaviešu nemaz nerunā latgaliski, pat ja
tur dzimuši. Kā noskaidrojām intervijās, to
lielā mērā ietekmējis Vidzemes tuvums —
latgalieši, sevišķi skolas gados, tikuši
apsmieti par savu dīvaino valodu. Kāda
Barkavas izcelsmes rakstniece, ar kuru gan
sarunājāmies literārajā valodā, jo izloksnē
viņa runājusi tikai bērnībā ar vecākiem un
šobrīd to darīt būtu grūti, atzina, ka viņas
meita vispār nerunā latgaliski. No viņas arī
uzzinājām, ka viņas bērnībā Lubānas ezers
bijis krietni lielāks, nekā tas ir tagad, tāpēc
bijis grūti sagādāt pārtiku. Padomju gados
izraktie kanāli ierobežojuši ezeru, un
pirmajos gados pēc ezera atkāpšanās
zeme bijusi ļoti auglīga. Savukārt pašā
Barkavas centrā dzīvojoša teicēja
pastāstīja, ka dzimusi tieši Kārļa Ulmaņa
apvērsuma dienas rītā, kad visās baznīcās
zvanījuši zvani. No šīs teicējas uzzinājām
arī daudz interesanta par kara laiku, viņas ģimeni.
Izrādās, viņas tēvs bijis slavens muzikants, kas
muzicēšanu apguvis pašmācības ceļā, braukājis pa
kāzām ne tikai Latgalē, bet arī Kurzemē.
Interesanti, ka vietējie prot parādīt, kur beidzas Latgale
un sākas Vidzeme. Rīdzinieki noteikti pabrauktu garām
grāvim, kas ne ar ko neatšķiras citu vidū, taču tuvākās
apkaimes iedzīvotājiem tas ir ļoti svarīgs. Grāvis atdala
latgaliešus no vidzemniekiem, katoļus no luterāņiem,
līdz ar to atdala divas dažādu tradīciju pasaules, kas
bijušas šķirtas vairākus gadsimtus. Arī mūsdienu Latvijas
sabiedrību šķeļ vairāki grāvji, taču situācija ir citāda —
tā ir galvenokārt mūsu pašu, nevis kādu politisku spēku
vaina, ka nespējam objektīvi analizēt situāciju un
pieņemt lēmumus. Daugava nedrīkst šķirt latviešus —
pārāk ilgi jau esam bijuši atdalīti, dzīvojuši katrs savu
dzīvi.
Nedēļas laikā nosvinējām arī divas vārdadienas, jo mūsu
grupā bija gan Anna, gan Edmunds. Netrūka ne toršu,
ne apsveikumu, ne pārdomu par dzīvi, ne melnā
humora par pasniedzējas atstāšanu kapos un bišu
dzēlienu kūri kā jaunības saglabāšanas noslēpumu.
Pa ceļam uz mājām aizbraucām arī līdz Gaiziņam. Šeit
arī beidzās mūsu interesantā prakses nedēļa, kuras laikā
aptaujājām septiņpadsmit teicēju. Guvu daudz pozitīvu
emociju un atmiņu. Tā bija arī lieliska iespēja tuvāk
iepazīt kursa meitenes, ar kurām dažkārt ikdienā
izdodas parunāt vien dažas minūtes. Turklāt līdz šim
lielākā daļa no mums Latgalē nebija bijusi, nemaz
nerunājot par komunicēšanu ar latgaliešiem.
Latgale ir skaista vieta ar īpašu vēsturi. Tā ir mūsu mīļās
Latvijas daļa, kas, manuprāt, daudziem joprojām šķiet
sveša. Tāpat kā mēs bieži dodamies braucienos uz Rīgu,
Kurzemi vai Vidzemi, ir jāiepazīst arī šī Latvijas daļa. Tas
ir tā vērts! √
(Santa Logina Jelgavas 1.ģimnāzijas absolvente –
Latvijas Universitātes studente)
Absolventi ārzemēs Laure Mangule
Dzīvoju šeit jau otro gadu un varu teikt, ka es mīlu Londonu
(Jelgavas 1.ģimnāzijas absolventes Elīnas Mangules pieredze)
Pēc skolas beigšanas Jelgavā sāku mācīties ainavu arhitektūru. Bet pēc laika es sapratu, ka
tas nav domāts man. Pēdējā matemātikas lekcijā man ienāca prātā doties uz Londonu. Aizgāju
mājās, sazvanīju savu draudzeni Renāti, kas jau sen bija nolēmusi Londonā strādāt un mācīties par
frizieri. Nodomāju, ka varētu doties viņai līdz un iestāties kādā skolā, mācīties interjera dizainu. Bet,
protams, tam visam bija nepieciešami līdzekļi.
Sākumā devos uz mazāku pilsētu Veikfīldu. Tur dzīvoja sena paziņa, kas man palīdzēja atrast
darbu, atvērt bankas kontu, izveidot national insurance un atļāva arī dzīvot pie sevis. Drīz vien biju
sakrājusi pietiekoši daudz naudas, lai aizlidotu līdz Latvijai, no visiem atvadītos un ar divām
11

12
draudzenēm dotos ceļā uz Londonu. Biju ļoti
satraukta, jo nebija skaidrības, kur dzīvosim, kur
strādāsim, arī Londonā nevienu nepazinām. Bet
tas bija ārkārtīgi interesants piedzīvojums, jo
zināju, ka dzīve mainīsies par 180 grādiem.
Sākumā dzīvojām pie Renātes bijušās
klasesbiedrenes, kuru viņa nebija sastapusi
vairākus gadus. Taču tur mēs nevarējām palikt
ilgi. Es piezvanīju puisim, kurš nesen bija
pārvācies uz Londonu, un sarunāju, ka varēsim
pie viņa kādu laiku padzīvot. Viņš bija apmeties
skvotu mājā, kur mēs pavadījām mēnesi. Par
laimi, bija vasara, jo mājā nebija siltuma un
naktīs bija pavēss. Vēlāk kopā ar trīs savām
draudzenēm īrējām dzīvokli. Pa šo laiku biju
atradusi darbu, iekrājusi vēl vairāk naudas, jo
par dzīvesvietu nekas nebija jāmaksā. Darbu
atrast nebija grūti, jo tikko bija sākusies vasara,
kas ir tūristu sezona, un visi restorāni meklē
darbiniekus. Strādāju itāļu restorānā 6 maiņas
nedēļā (astoņas stundas vienā maiņā). Dažreiz
varēja būt arī 9 maiņas nedēļā. Varēja nopelnīt
ļoti labi, par vienu maiņu dzeramnaudā vien –
20 līdz 40 mārciņas. Tomēr izklaidei neatlika
laika. Biju arī tik ļoti pieradusi pie darba, ka
brīvdienās īsti nezināju, ko lai iesāk. Tādēļ
pametu darbu, atradu citu itāļu restorānu, kurš
bija visnotaļ izsmalcināts, bet nopelnīt varēja uz
pusi mazāk. Tad es pārvācos, jo uz Londonu
atbrauca mans draugs. Pat neskumu pēc
mājām, jo šeit bija visi mani draugi. Kādā skaistā
dienā uz ielas mani uzrunāja sieviete no modeļu
aģentūras, un nu jau kādu laiciņu strādāju par
modeli. Bet tas gan ir uz nezināmu laika
periodu, jo nekad savā dzīvē neesmu plānojusi
kļūt par modeli. Tomēr esmu lauzusi pāris
stereotipus, es to uztveru kā vēl vienu
piedzīvojumu, ko man sniedz šī pilsēta.
Londona man iemācīja patstāvību,
jau sākot ar brīdi, kad bija jāmeklē vieta, kur
apmesties, darbs, jāmaksā rēķini, jādomā, ko
ēst. Nespēju iedomāties, ka varētu doties
atpakaļ uz Latviju un dzīvot mammai “uz kakla”.
Jau tad, kad ierados Anglijā, mani pārsteidza
cilvēku uzspēlētā laipnība. Šeit cilvēki atvainojas
pie katras izdevības, smaida pat tad, kad ir ļoti
labi jūtamas viņu patiesās emocijas, kuras nav
ne tuvu laipnībai.
Priekšrocības ir tādas, ka šeit var
atļauties daudz ko tādu, ko nevarētu Latvijā.
Problēmas nesagādā atrast darbu. Pilsēta ir arī
ļoti skaista. Izbaudu brīžus, kad vakaros braucu
mājās ar autobusu un varu raudzīties ārā pa logu, jo
naksnīgā Londona ir neaprakstāma. Šeit vienmēr
valda dzīvība, grūti atrast kādu klusu nostūri, un
varētu pat teikt, ka ir arī grūti justies vientuļam.
Cilvēkiem ir vienalga, kas tev ir mugurā, kā tu
uzvedies uz ielas un kādā krāsā tu esi. Viņus nekas
nepārsteidz, jo apkārt ir tik daudz dzīvības un
dažādības, ka nekad nevar kļūt garlaicīgi. Atceros,
kad vēl strādāju restorānā, pa logu redzēju, kā
garām iet vīrietis, kuram galvā bija kartona kaste un
caurums vietā, kur jābūt sejai. Tā viņš viens pats
gāja, un neviens uz viņu pat neatskatījās. Dzīvoju
šeit jau otro gadu un varu teikt, ka es mīlu Londonu.
Rudenī, kad atbraucu uz Latviju – savām
mājām, viss likās tik maziņš, tukšs un pelēks. Ielās tik
maz cilvēku un tie paši - visi jau zināmi. Tomēr tā
bija tik patīkama sajūta būt mājās, visur dzirdēt
latviešu valodu, baudīt mammas gatavotos ēdienus,
kuri garšo neatkārtojami, salīdzinot ar angļu virtuvi.
Pašlaik neplānoju doties uz Latviju, bet Lielbritānijā
savu mūžu es nodzīvot nevēlos. Mans sapnis ir
apceļot dažādas pasaules valstis – Itāliju, Norvēģiju,
Franciju un Ameriku. Nekad nevar zināt, ar ko dzīve
mūs pārsteigs. Viena no manām draudzenēm šeit ir
izveidojusi ģimeni, otra ir sākusi strādāt par frizieri
un neplāno doties uz Latviju, kamēr nebūs iespēja
saņemt atbilstošu algu. Trešā draudzene pašlaik
mācās jau otrajā kursā un prasmīgi darbu apvieno ar
mācībām, bet ceturtā tomēr devās uz mājām.
Atpakaļ uz Latviju es plānoju
doties tad, kad būšu gatava ģimenei, jo nevaru
iedomāties nevienu citu vietu, kur vēlētos, lai uzaug
mani bērni. Bet pagaidām, kamēr ģimenes dzīvi
neplānoju, es vēlos izbaudīt brīvību. √
(Intervijas materiālus sagatavoja Laure
Mangule 12.m)

Intervija Monika Maido
Vai tas ir tik vienkārši, kā izklausās?
Jelgavas 1. ģimnāzijā ir daudz gudru skolēnu. Katrā klasē
ir kāds, kurš mācību jomā izceļas ar atzīmēm un centību.
Arī 9.a klasē tādu ir daudz, taču, veicot novērojumus,
nolēmu intervēt uzcītīgo skolnieci Viktoriju Muravku.
Uzdevu dažus jautājumus, uz kuriem atbildot Vika
izstāstīja par sava laika un mācību darba plānošanu.
Kā tu ieplāno savas mācības, piemēram, mājas darbu
pildīšanu?
Mācības īpaši neieplānoju. Mājasdarbus pildu, atnākusi
mājās no skolas vai no treniņiem.
Cik bieži apmeklē fakultatīvās nodarbības vai konsultācijas?
Kā tu izvēlies priekšmetus, uz kuriem iet un kuriem neiet?
Nevarētu teikt, ka es izvēlos, kur iet un kur nē. Skatos, kā
man sokas mācībās. Ja es jūtu, ka manu kāds priekšmets tik
labi nepadodas kā citi, tad meklēju iespēju, lai apgūtu tēmu
tā, lai to saprotu. Fakultatīvās nodarbības neapmeklēju bieži.
Vai tu uztraucies par eksāmeniem? Kādas ir tavas
prognozes par rezultātiem?
Par eksāmeniem neuztraucos. Kā būs, tā būs, ar to arī
dzīvošu tālāk. Īpašas prognozes nav, domāju, ka uzrakstīšu
tādā līmenī, kāda tagad saņemu atzīmes noteiktajos priekšmetos.
Katru gadu ir jāizvēlas, kurā no svešvalodām kārtosi savu eksāmenu. Tev noteikti padodas visas
svešvalodas, tomēr jāizvēlas viena, kuru tu izvēlēsies?
Esmu izvēlējusies krievu valodu, jo tā man padodas labāk, un šajā priekšmetā man ir augsti
vērtējumi.
Cik daudz laika velti mācībām brīvajā laikā?
Brīvā laika man ir maz. Bet parasti mācībām atlicinu 1 vai 2 stundas.
Vai stundās tu strādā cītīgi? Kā tev tas palīdz mācībās?
Stundās cenšos strādāt cītīgi, tomēr dažreiz tas nesanāk, ja tā ir viena no pēdējām stundām
piektdienā, gribu ātrāk doties mājās, jo no visas garās nedēļas esmu nogurusi. Ja strādāju cītīgi, tad
citās stundās tēmas it kā pašas paliek atmiņā un kontroldarbos varu zināšanas izmantot.
Tev patīk iet uz skolu? Kāpēc?
Teikšu godīgi, neesmu lielā sajūsmā par skolu, taču zinu, ka ir jāmācās un tas man noderēs visā
dzīvē.
Ar ko vēl nodarbojies brīvajā laikā?
Nesen sāku nodarboties ar boulingu.
Izklausās ļoti vienkārši – stundās jāklausās, jāseko līdzi, aktīvi jāstrādā, mazliet jāpamācās - un
labi rezultāti nodrošināti. Ja kādam vēl ir kāda sava recepte labām sekmēm, labprāt uzklausīsim arī
citus viedokļus. √
13

14
Problēmraksts Gvido Bērziņš
Tam, kas ir melojis jau vairākas reizes, nav iespējams uzticēties
Manā izpratnē ir divi melošanas veidi. Ir labie
meli, kad cilvēks melo, lai citu nesarūgtinātu par kādu
nelāgu notikumu, lai iegūtu labumu kaut kādā lietā.
Un ir sliktais melošanas veids, kad cilvēks noklusē kaut
ko, lai arī iegūtu labumu. Būtībā abi melošanas veidi
daudz neatšķiras, vienīgi ar to, vai to dara laba vai
slikta mērķa vārdā.
Cilvēks melo, lai nebūtu jāsaka patiesība, viņš
domā, ka tā būs labāk, ja viņš samelos. Bet tā nav, ja
kāds melo, agri vai vēlu taisnība tāpat uzpeld virs
ūdens un izdala to nepatīkamo, satraucošo smaku, kas
nebūtu, ja cilvēks patiesību būtu pateicis no sākuma.
Mums vispār nebūtu jāmelo. Ir jāsaka tikai un vienīgi patiesība kā tiesā, bet, protams, tā
nekad nebūs, gribam to vai nē. Kāpēc? Melošana bieži vien dzīvi padara vieglāku, bet, jo kāds vairāk
melo, jo vairāk sapinas savos melos, un bieži vien pats vairs nezina, kas ir patiesība, līdzīgi kā spēlējot
klusos telefonus, pirmais cilvēks pasaka vienu, otrais arī it kā to pašu, trešais jau sāk piedomāt
kaut ko, bet tas izrādās par sarežģītu nākamajam cilvēkam, un tas arī jau sāk pārvedot stāstiņu savā
interpretācijā, un tā sākas melošana.
Bet melot ir jāmāk. Ir cilvēki, kuri ir radīti tam, ir tādi, par kuriem uzreiz var pateikt, kad melo,
kā saka, ausis kust no melošanas. Var kļūt sārts, apmulst, nesaprast, kas ar viņu notiek, tāds brīdis
var būt īpaši sliktos gadījumos. Kad melo, jau ir jāizdomā, ko melo, nedrīkst apmulst, apklust,
skatīties uz leju, Tas jau vien liecina par to, ka cilvēks melo.
Galu galā vienmēr jāsaka patiesība, gribam to vai ne, patīk tas vai nepatīk. Reizēm jau ir tā,
ka cilvēks neprot uzņemt patiesību sevī. Tam, kas ir melojis daudz reižu, nav iespējams vairs
uzticēties, šķiet, ka viņš atkal jau melo. Un ja tā nav ? Uz šo jautājumu vēl pat gudrākie prāti nav
atbildējuši. √
Un kāda ir citu pieredze šajā jautājumā? Gaidām viedokļus.
Pasākumi
Aktuāli pasākumi decembrī mūsu pilsētā
1. decembris
Pilsētas Svētku egles iedegšana Hercoga Jēkaba laukumā pulsten 17:30
Egles iedegšanas pasākumā piedalīsies Jūrmalas teātra aktieri un rūķi, dejos „Vēja zirdziņš”. Uzrunu
teiks un egli kopā ar klātesošajiem iedegs Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.
2.decembris
Basketbola kluba „Jelgava” spēle pret ventspilniekiem pulksten 19:00 Zemgales Olimpiskajā centrā.
Ieradušies līdzjutēji nekad netiks pievilti, jo varēs vērot abu komandu basketbolistu labākās īpašības
uzbrukumā un aizsardzībā.
Pasākumi, kurus vērts apmeklēt mūzikas un dejas mīļotājiem:
6. decembris
Pianista Vestarda Šimkus solokoncerts pulksten 19:00
Pasākums notiks kultūras namā, Krišjāņa Barona ielā 6
Programmā Ludviga van Bēthovena sonātes.
Biļešu cenas: Ls 5.00, 4.00, 3.00

8. decembris
16:00 Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra Ziemassvētku koncerts kultūras namā
Solisti D.Krenberga un I.Dālderis. Diriģents Zbigņevs Graca (Polija).
Programmā: F.Danci „Sinfonia Contertante”; M.Rēgers „Variācijas un fūga par Mocarta tēmu”,
op.132; V.A.Mocarts „Simfonija Nr 41”(Jupiters).
Biļešu cenas: Ls 4.00, 3.00, 2.50.
15. decembris
18:00 BJC „Junda" muzikālo studiju un popgrupu “Lai skan” Ziemassvētku koncerts „Tik klusi un
gaiši...”
Kultūras nama Mazājā zālē
Biļetes cena: Ls1.00 (iepriekšpārdošanā „Jundas" ēkā Pasta ielā 32, koncerta dienā kultūras namā)
17. decembris
JPPA „Kultūra” bērnu un jauniešu deju kolektīva „Vēja zirdziņš” koncerts „Pasaka pasakā” Kultūras
namā
Biļešu cenas: Ls 2.00, 1.50, 1.00. Pulksten 13 un 16. √
Kino kritiķis Artis Saule
„Seržanta Lapiņa atgriešanās”
Par godu novembrim - šim patriotiskajam mēnesim - šoreiz
arī paudīšu savas domas par latviešu veidotu filmu ar Andri Keišu
galvenajā lomā. Filma „Seržanta Lapiņa atgriešanās” arī valsts
svētkos piedzīvoja TV pirmizrādi. Tā nepavisam nelīdzinās citām
latviešu veidotajām filmām. Tā stāsta par tādiem notikumiem
četru rīdzinieku dzīvē, kurus katru dienu nepiedzīvot.
Seržants Krists Lapiņš (Andris Keišs) pēc ārvalstu misijas
tiek nogādāts sanatorijā uz ārstēšanos un visādām procedūrām.
Afganistānā, redzot sava drauga nāvi, viņš ir kļuvis mazliet „tērēts” un visu laiku domā par šo
atgadījumu, piemēram, kā lode lido, kā viņš nokrīt, un kas notiek tālāk. Kad Lapiņš tiek izrakstīts no
sanatorijas, viņš dodas uz dzīvokli Āgenskalnā, kur norisinās visnegaidītākie pavērsieni. Lapiņš
nepilnā nedēļā piedzīvo notikumu virpuli, kādu cilvēks nespētu piedzīvot pat vairāku gadu laikā.
Notikumi ir saistīti ar greizsirdīgu bagātnieku, taksometra šoferi, policistu un vēl dažiem
citiem. Šie filmas varoņi visu laiku viens otru pārprot un tādā veidā liek skatītājam smieties. Visi šie
pārpratuma momenti rosina uzdot sev jautājumu : „Kā kaut kas tāds var atgadīties?”
Ja neņemam vērā, ka sižeta fona mūzika ir galīgi „garām”, filma ir baudāma un skatīties var jebkura
vecuma cilvēki, jo arī te var saskatīt praktiskā latvieša tēla iezīmes. Nu ko, tas būtu tā īsumā. Iesaku
arī pārējiem iepazīties ar latviešu kino. √
15

16
Radoši
Viņa dienasgrāmata
Ir deviņi no rīta-
Uz galda stāv pudele vīna...
Es atceros brīžus, kad bijām kopā-
Toreiz vēl gājām pa ielu roku rokā.
Viņa čukstēja man frāzes,
Bet tās bija tukšas, tāpat kā tagad
šīs kristāla glāzes.
Viņa bija skaista...
Bet viņas daba gan bija laiska.
Viss bija skaists, līdz brīdim, kamēr
nepalika baiss.
Es mīlēju viņu...
Biju pat sacerējis mūsu pasaciņu.
Bet viņa pazuda...
Pazuda un mana sirds saduga.
Tā saplīsa milioniem mazos
gabaliņos.
Katrs gabaliņš sāpēja un mazliet
viņu vēl mīlēja.
Sasodīts! Patiešām vēl mīlēja!
Tagad ir divi dienā,
Bet es turpinu skatīties baltā sienā.
Es gaidu, kad atvērsies durvis,
Un tad viņu man uzburs baltais
burvis.
Es īsti nezinu , ko gaidīt
Raudāt vai tomēr melīgi smaidīt?
Es nevaru izlikties mūžīgi
Un uz viņas bildēm lūkoties bažīgi.
Es te tā vientuļi guļu.
Galvā saceru runu.
Ko lai viņai nu saka?
Viss beidzies, mums priekšā ir
katram sava taka?
Jau deviņi vakarā...
Uguns mierīgi deg kamīnā.
Vēl joprojām es guļu,
Un savu sakāmo no vietas kuļu.
Pēkšņi durvis atverās...
Un mana gaidītā parādās.
Es pasaku visu, kas sakāms,
Un tad daru to, kas tagad ir
darāms.
(Alīna Brazauska 12.h)
RUDENS LAUZTĀS SIRDIS
ĀRĀ LIETUS LĪST,
KĀDAM SIRDS PLĪST.
PĀR LOGU RŪTĪM LĀSES RIT,
KĀ ASARAS PAR VAIGIEM RIT.
VĒL JOPROJĀM GALVĀ KĀDAM SKAN
SIRDSPUKSTU DZIESMA TAVA.
VAI AIZDOMĀTIES NELIEK?
KA TAS KĀDS
TAVĀS ROKĀS SIRDI GATAVS LIKT,
BET TU TIK ATBILDI NĒ UN NĒ.
TU SĀPINI
UN SIRDI LAUZ
TAM, KĀDAM CILVĒKAM,
KAS MĀJĀS SĒŽ UN RAUD
NO CIEŠANĀM UN SĀPĒM,
NO SIRDS SALAUZTĀS.
EVA GEDVILA 9.A
Dzimtā valoda
Nekad, nekad neizkaltīs mute, kurā ņemts dzimtās
valodas vārds,
Kad man nebūs ko ēst - viņa baros kā nākas,
Kad man nebūs kur iet - viņa pados man mājas,
Kad man virsū pūtīs sveši vēji - viņa būs mana mugura,
Kad es neredzēšu ceļu - viņa būs mana uguns!
Nevajag, lūdzu, man smadzenes skalot,
Es mīlu tikai vienu, tikai savas zemes valodu!
Man nevajg jūsu. Man nevajag svešā kabatā pēc sveša
vārda ķerties,
Esmu tāds! Jā, esmu tāds un nespēsi,
Nespēsi lauzt manu nostāju,
Nekad neatņemsi man - visu dzīvi ko krāju!
Nabags, var jau būt, bet ar nenovērtējamu dārgumu,
Katru dienu mīlu un cienu katru dzimtās valodas vārdu.
(Igors Šelegovskis 12.h)