LejuplÄdÄt jauno avÄ«zi - Pietiek.com

KĀPĒC

«VIENOTĪBA»

TIK ĻOTI GRIB

PALIKT

PIE VARAS?

www.pietiek.com ■ www.pietiek.com ■ www.pietiek.com ■ www.pietiek.com www.pietiek.com ■ www.pietiek.com ■ www.pietiek.com ■ www.pietiek.com

1000 latu mēnesī

par «prezentāciju», «pārstāvniecību»

un «darbu pie koncepcijas»

Kā Rīgas mēra kandidātei Ēlertei izdevās tikt pie iespaidīgās algas no nodokļu maksātāju kabatas

Kad atklātībā nāca viņas partijas

biedra Dzintara Zaķa mahinācijas ar

auto iegādi un nodokļu nomaksu, Vienotības

pārstāve Sarmīte Ēlerte publiski paziņoja,

ka viņas kolēģis, „kurš ir lāga cilvēks,

notikušo izskaidros sabiedrībai atbilstoši

labas politikas ētikas standartiem”. Tagad,

kad Sarmīte Ēlerte jau ir Vienotības Rīgas

domes priekšsēdētāja amata kandidāte, viņa

„labas politikas ētikas standartus” piemirsusi

un neparko negrib paskaidrot – kādā veidā

viņai pat ministra ārštata padomnieces amatā

izdevies no nodokļu maksātāju kabatas

izvilināt aptuveni 1000 latu mēnešalgu.

„Interešu pārstāvniecība”, „darbs pie koncepcijas”,

„kampaņas izstrāde”, „pamatnostādņu

prezentācija”, – kā rāda ikmēneša atskaites, ko

Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte

iesniegusi Kultūras ministrijā, lielākoties par

šādiem darbiem viņa kā kultūras ministres

ārštata padomniece līdz pat pagājušā gada

maijam ik mēnesi saņēmusi aptuveni 1000

latu mēnešalgu.

Pie sekmīgi veiktajiem pienākumiem Vienotības

pārstāve pieskaitījusi pat uzstāšanos Latvijas

radio, savukārt vienu un to pašu referātu

vienā un tajā pašā konferencē kā savu labo

darbu ierakstījusi divus mēnešus pēc kārtas.

Līdz šim Latvijas politiskajā vidē ārštata padomnieka

amats tradicionāli ir ticis uzskatīts

par posteni, kas tiek pildīts sabiedriskā kārtā

– bez algas noteikšanas konkrētajam ārštata

padomniekam. Taču, kā izrādās, S. Ēlertei, kas

iepriekš pati bija ieņēmusi kultūras ministra

posteni, ir izdevies attiecībā uz sevi šo tradīciju

mainīt: viņas bijušās valsts amatpersonas

deklarācija apliecina – no pagājušā gada sākuma

līdz 14. maijam, kad kultūras ministre Žaneta

Jaunzeme-Grende viņu atlaida, S. Ēlerte

algā Kultūras ministrijā saņēmusi 4249 latus.

Kultūras ministrija skaidro, ka šāda atlīdzība

S. Ēlertei „par ārštata konsultatīvā darbinieka

uzdevumu izpildi” noteikta 2011. gada 8. novembrī.

Tagadējās mēra amata funkcijas saskaņā

ar šo līgumu bijušas, maigi izsakoties,

ne visai konkrētas – izstrādāt priekšlikumus

valsts integrācijas politikas ieviešanai, konsultēt

ministru par valsts integrācijas politikas

izstrādāšanas un īstenošanas jautājumiem,

piedalīties politikas dokumentu sabiedrības

integrācijas jomā sagatavošanā, kā arī izpildīt

ministres norādījumus.

S. Ēlertes noslodze

darba stundās

nav tikusi mērīta,

toties viņai bijis

pienākums iesniegt

ministrei ikmēneša

atskaiti par uzdoto

uzdevumu izpildi.

Tas arī ticis darīts, un šīs atskaites rāda gan

to, ka pie paveiktajiem darbiem Vienotības

pārstāve brīvi pieskaitījusi arī tādus, kuri

nemaz nav norādīti viņas darba pienākumos

un kuriem ar viņas darba sfēru nebūtu nekāda

sakara, gan to, ka vieni un tie paši darbi

norādīti vairākus mēnešus pēc kārtas, gan pat

to, ka, ja ticēt S. Ēlertes atskaitēm, vienu un to

pašu referātu viņa vienā un tajā pašā konferencē

nolasījusi divus mēnešus pēc kārtas.

Lai gan līgumā kā S. Ēlertes darbības sfēra

norādīta tikai un vienīgi integrācijas politikas

un sabiedrisko mediju jautājumu joma, jau

pagājušā gada novembrī viņa ministrei ziņojusi,

ka algu pelnījusi gan par darbu pie valsts

un pašvaldību kapitālsabiedrību ziedojumu

politikas, gan par „pilsoniskās sabiedrības interešu

pārstāvniecību diskusijā ar KNAB par

NVO – ziedojumu saņēmēju darbības regulāciju”,

gan pat par „līdzdalību seminārā par

radošo industriju attīstību Latvijas Investīciju

un attīstības aģentūrā”.

Ja ticēt S. Ēlertes atskaitēm, viņas faktiski vislielākās

rūpes visā padomnieces darba laikā

izpelnījusies Lestenes baznīca. Pirmajā darbības

mēnesī atskaitoties par „Lestenes baznīcas

interjera atjaunošanas kampaņas koordināciju,

mediju kampaņas izstrādi, mediju iesaisti”, līdz

pat savai atlaišanai pusgadu vēlāk S. Ēlerte līdz

ar „citiem uzdevumiem” ik mēnesi atskaitē nav

kautrējusies ierakstīt arī „Lestenes baznīcas interjera

atjaunošanas kampaņas koordināciju”.

Ar lietām, kas nav bijušas saistītas ar līgumā

noteiktajiem pienākumiem, S. Ēlerte nodarbojusies

arī pēcāk – un tāpat tās minējusi kā

pamatojumu ievērojamās algas saņemšanai.

Savukārt gan laika posmā no 2012.gada 1.aprīļa

līdz 2012.gada 30. aprīlim, gan laika posmā

no 2012.gada 1.maija līdz 2012.gada 14.maijam

(šajā dienā kultūras ministre S. Ēlerti atlaida

no darba), kā izriet no atskaitēm, dīvainā kārtā

paveikusi vienu un to pašu – abās atskaitēs

minēts „Referāts „Sašķeltā sociālā atmiņa un

muzeji kā integrācijas resurss’’ starptautiskajā

konferencē „Starpkultūru dialoga un sociālās

integrācijas iespējas muzejos””.

Interesanti, ka Vienotības pārstāve S. Ēlerte,

kas attiecībā uz citiem vienmēr ir skaļi un uzstājīgi

pieprasījusi ētikas normu ievērošanu

un atbildību par nodokļu maksātāju līdzekļu

tērēšanu, tagad neparko nevēlas ne sniegt komentārus

par šīm atskaitēm un tajās minēto,

ne arī paskaidrot – ar kādiem argumentiem

viņai izdevās panākt algas piešķiršanu ārštata

padomnieka postenī un vai viņa šāda atalgojuma

saņemšanu šādā postenī uzskata par

lietderīgu un pamatotu.

Tāpat interesanti, ka pēc atlaišanas no darba

S. Ēlerte nemaz nav gribējusi iesniegt amatpersonas

deklarāciju.

Beigu beigās iesniegtajā dokumentā īpaši norādīts:

„Tā kā turpinu pildīt Ministru prezidenta

ārštata padomnieces pienākumus, uzskatīju, ka

tādēļ turpinu būt valsts amatpersona, un man

nav jāsniedz deklarācija, beidzot darba attiecības

Kultūras ministrijā.” Pagaidām nav ziņu,

vai Ēlertei izdevies kādu atalgojumu iztirgot arī

no Ministru prezidenta.

To vidū ir gan „sadarbības plānošana ar LU sociālās

atmiņas pētniekiem”, gan „līdzdalība Tabakas

fabrikas attīstības dienas konferencē”, gan

„sadarbības memoranda ar LU Sociālās atmiņas

centru sagatavošana”, gan faktiski nepārtraukts

„darbs pie Koncepcijas par valsts un pašvaldību

kapitālsabiedrību ziedojumu politikas uzlabošanu

sadarbībā ar Finanšu ministriju”.

Jāpiebilst, ka S. Ēlertei minētie 1000 latu nebūt

nebija dzīvības un nāves jautājums: reizē ar

četriem nekustamajiem īpašumiem un 2010.

izlaiduma Audi viņai ir arī vairāk nekā 56 tūkstoši

eiro, kas noguldīti bankās, bet Citadele

Asset Management vērtspapīros viņai ieguldīti

vairāk nekā 516 tūkstoši latu, kas saņemti par

savulaik „prihvatizētās” Dienas akcijām.


Kā «Vienotības»

labklājības ministres

vīrs tika pie

1400

latu pensijas?

Arī – „slaucot”

Rīgas

pašvaldības

uzņēmumus

Ar saviem izteikumiem par „padomjlaiku pensionāriem” plašu ievērību guvušās labklājības ministres,

Vienotības pārstāves Ilzes Viņķeles vīrs, 1952. gadā dzimušais Juris Viņķelis jau kopš 2009. gada beigām

sācis saņemt pensiju, kuras apjoms pērn ir bijis virs tūkstoš latiem mēnesī. Kā rāda publiski pieejamie

dati, būtisku daļu šīs pensijas ministres vīrs sapelnījis, ieņemot veselu virkni politisku amatu Rīgas

pašvaldības uzņēmumos, no kuriem nācās atvadīties, zaudējot varu galvaspilsētas domē.

Kā rāda pašreizējā Rīgas domes deputāta J. Viņķeļa amatpersonas deklarācija, pensiju viņš sācis saņemt

jau 2009. gada beigās, tad būdams vēl tikai 57 gadus vecs. Turklāt pensijas apjomi ir bijuši, maigi

izsakoties, ievērojami, atpaliekot gandrīz vai tikai no Valsts prezidenta Andra Bērziņa rekordpensijas.

2009. gadā J. Viņķeļa ikmēneša pensijas apmēri nav precīzi nosakāmi, jo viņa amatpersonas deklarācijā

norādīts tikai tas, ka reizē ar 16 tūkstošiem latu Rīgas pašvaldības maksātā algā un 521 lata pabalstu no

Aizsardzības ministrijas viņš pensijā saņēmis 2930 latus. Taču viņa amatpersonas deklarācija nav par

pilnu 2009. gadu.

Toties jau 2010. gadā kopā tagadējās labklājības ministres pensijā saņēmis jau iespaidīgu summu – 17

313 latus jeb vidēji 1442 latus mēnesī. Savukārt 2011. gadā saņemtās pensijas apjomi bijuši mazāki,

taču vienalga ievērojami – 13 510 latu vai vidēji 1125 lati mēnesī.

Ko īsti „Vienotība” domā par

pensionāriem? Kuram ticēt –

Dombrovskim vai Viņķelei?

Valdis Dombrovskis (LETA):

„Pensionāri Latvijā netiks šķiroti pēc tā,

vai viņi strādājuši bijušās PSRS laikā vai

pēc neatkarības atjaunošanas. Lai nenotiktu

šāda pensionāru šķirošana, Latvijā

pastāv pensiju piemaksu sistēma, kura

primāri ir vērsta uz pensionāriem, kuri

lielāko darba stāžu ieguvuši Padomju

Savienības laikā.”

Ilze Viņķele (Playboy):

„Viņi, kas nāk no padomju laikiem, saka,

ka ir maksājuši nodokļus, strādādami

rūpnīcās, un pārmet, ka viņu stāžs ir liels,

bet pensija niecīga, to valsti viņi ir būvējuši

un tā nemaz nav atšķirīga no šodienas Latvijas.

Skarbā patiesība diemžēl ir tā, ka tās

ir divas dažādas pasaules un viņu devumu

citai valstij nevar adekvāti novērtēt šeit,

un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā

Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko

šie cilvēki nav radījuši.”

Interesanti, ka pensionārs J. Viņķelis „daļēji” atbilst

savas dzīvesbiedres – Vienotības pārstāves

paziņojumam intervijā žurnālam Playboy par

pensionāriem, kas nāk vēl no padomju laikiem,

un par to, ka „visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā

Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie

cilvēki nav radījuši”.

Taču labklājības ministres vīrs pretēji viņa dzīvesbiedres

norātajiem pensionāriem ir spējis nodrošināt

sev Latvijas apstākļiem iespaidīgu pensiju,

kas vairāk nekā pieckārt pārsniedz vidējās pensijas

līmeni, turklāt devies pensijā ievērojami ātrāk par

oficiālo pensionēšanās vecumu.

Atsaucoties uz aicinājumu „sniegt īsu, bet pietiekamu

skaidrojumu par savas tiešām pietiekami

apjomīgās pensijas izcelsmi un pamatojumu”, J.

Viņķelis sniedz vienīgi šādu skaidrojumu: “Mana

pensija aprēķināta pēc manis veiktajām iemaksām

sociālajā apdrošināšanas fondā – atbilstoši LR

normatīvajiem aktiem. Man ir vairāk kā 40 gadu

darba stāžs, no kuriem gandrīz puse ir veidojusies

pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.”

Neko sīkāk par pensijas apmēru un tā izmaiņām

J. Viņķelis paskaidrot nevēlas, vienīgi piebilst, ka

piecus gadus pirms noteiktā vecuma pensijas vecuma

sasniegšanas pensionēties labklājības ministres

vīram ļāvis fakts, ka viņam piešķirts “nacionālās

pretošanās kustības dalībnieka statuss par

politieslodzījuma laiku padomju režīma cietumā”.

J. Viņķeļa attiecības ar padomju sistēmu būtu atsevišķa

pētījuma vērtas, taču nekādu šaubu nav

par iemesliem, kuru dēļ viņš nevēlas sīkāk iedziļināties

saņemamās pensijas apmēros un ziņās par

tām darbavietām, kurās saņemtā alga Vienotības

ministres vīram ļāvusi tagad pensijā saņemt 1100-

1400 latus ik mēnesi.

Patiesībā J. Viņķelis par iespaidīgo pensiju var

pateikties tieši tam, ka ilgus gadus ir pildījis plaša

profila politiskā pārstāvja funkcijas, iegūstot ļoti

labi apmaksātas vietas arī lielāko Latvijas valsts

uzņēmumu politiskajās padomēs, kas vienmēr ir

tikušas uzskatītas par „partiju barotavu”.

Papētot Lursoft datu bāzes, izrādās, ka J. Viņķelis ir

bijis spējīgs vienlaikus ieņemt politiskus amatus veselā

virknē, piemēram, Rīgas pašvaldības uzņēmumu,

tādējādi faktiski Rīgas iedzīvotāji ir bijuši tie, kas

ar saviem maksājumiem ir rūpējušies par politiskā

uzrauga nākotnes pensiju.

Tikmēr tagad Viņķeļu ģimene šiem iedzīvotājiem

stāsta, kā „visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā

Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki

nav radījuši”.

Lūk, kā Lursoft datu bāzēs izskatās J. Viņķeļa būtiskākās

un ienesīgākās darbavietas, kas tad arī viņam sagādājušas

iespaidīgo pensiju:

Rīgas pašvaldības SIA Mežciema namsaimnieks –

Rīgas pašvaldības SIA Valdemāra nami –

Rīgas pašvaldības SIA Juglas nami –

Rīgas pašvaldības SIA Juglas nami –

Rīgas pašvaldības SIA Purvciema nami –

Rīgas pašvaldības SIA Valdemāra nami –

Valsts akciju sabiedrība Starptautiskā lidosta Rīga –

Valsts akciju sabiedrība Latvenergo –

Valsts akciju sabiedrība Valsts informācijas

tīkla aģentūra –

Valsts akciju sabiedrība Valsts obligātās veselības

apdrošināšanas aģentūra –

Akciju sabiedrība Latvijas Gāze –

Valsts akciju sabiedrība Valsts zāļu aģentūra –

padomes priekšsēdētāja vietnieks



padomes priekšsēdētājs


padomes loceklis

amats nav minēts

amats nav minēts

pilnvarnieks

pilnvarnieks

amats nav minēts

priekšsēdētājs

Lūk, kādos amatos strādājot, Vienotības labklājības ministres

vīrs ticis pie savas 1400 latu pensijas, – kā redzams, ārpus

politiskiem valsts un pašvaldības amatiem viņš iztiku pelnīt jau

sen nav vēlējies.

2002. gads:

Valsts aģentūra „Sabiedrības veselības aģentūra” Alga 2880.00 LVL

Akciju sabiedrība “Latvenergo” Alga 5300.00 LVL

Veselības norēķinu centrs Alga 2450.00 LVL

2003. gads:


Valsts akciju sabiedrība “Starptautiskā lidosta „Rīga”” Alga 5447.00 LVL

2004. gads:


2005. gads:

Rīgas Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcija Alga 9803.81 LVL

Rīgas pašvaldības SIA “Juglas nami” Alga 939.15 LVL

Rīgas pašvaldības sabiedrība ar ierobežotu atbildību

“Mežciema namsaimnieks” Alga 789.46 LVL


“Purvciema nami” Alga 972.85 LVL


“Valdemāra nami” Alga 664.45 LVL

2006. gads:









2007. gads:









2008. gads:










Āboltiņas vīra bizness

bankrotējis,

nepieciešams tikt pie

valsts „barotavas”?

Kļuvis skaidrāks, kāpēc jau ilgāku laiku Saeimā

un valdībā visdažādākajos veidos tiek mēģināts

„izstumt” noteikumus, kas dotu būtisku

finansiālo labumu Vienotības līderes Solvitas

Āboltiņas vīra Jāņa Āboltiņa vadītajai Latvijas

Autopārvadātāju asociācijai Latvijas Auto. Izrādās,

ka savā privātbiznesā, netiekot pie valsts

finansēm, J. Āboltiņš kā uzņēmējs nav bijis

veiksmīgs, – kā rāda Lursoft datu bāze, viņa autofirmai

Kame sākta bankrota procedūra.

Portāls Pietiek.com jau vairākkārt aprakstījis,

kā dažādos veidos caur Saeimu un valdību jau

ilgāku laiku ir ticis mēģināts „izbīdīt” normas,

kas paredz bez konkursa rīkošanas uz pieciem

gadiem slēgt deleģēšanas līgumu par autopārvadātāju

rindu administrēšanu uz sauszemes

robežas. Likumdošanas “sakārtošana”, radot

tiesisko pamatu rindu administrēšanas biznesam,

paklusām, taču īpaši arī nemaz neslēpjoties,

notiek jau kopš 2011. gada nogales un

saistīta ar Vienotības līderes S. Āboltiņas vīra

vadītā Latvijas Auto interesēm.

Ideja par auto rindu administrēšanas

komercializēšanu pierobežā par publisku

kļuva 2011. gada pašās beigās, un pašā

pēdējā brīdī likumā paklusām tika „iebīdītas”

norādes uz Latvijas Auto kā šī pakalpojuma

sniedzēju. 2011. gada decembrī Saeima likumā

iebalsoja priekšlikums, ka robežas šķērsošanai

autopārvadātāji savlaicīgi var reģistrēties

elektroniski, ārējās sauszemes robežas

rindu administrē Satiksmes ministrija, bet

“šo uzdevumu var deleģēt privātpersonai”.

Taču netika minēta ne konkrēta persona, ne

kritēriji, pēc kuriem to varētu izraudzīties.

Mīkla jau ātri vien tika atminēta. Satiksmes

ministrijas parlamentārais sekretārs Klāvs

Olšteins no Saeimas tribīnes jau atklāti norādīja

uz Vienotības līderes vīra pārstāvēto

Latvijas Auto kā šīs jaunās sistēmas ieviesēju.

Savukārt jau pēc dažām nedēļām, kā ziņojuši

mediji, K. Olšteina dzīvesbiedre Laura Ošleja

tika pieņemta darbā S. Āboltiņas birojā par

Saeimas priekšsēdētājas juridiski politisko

padomnieci ar mēnešalgu – 1347 lati pirms

nodokļu nomaksas.

Savukārt uz likumprojekta izskatīšanu galīgajā

lasījumā tajā bija „ierakstījusies” jau jauna

redakcija, kas nepārprotami un skaidri pabeidza

„sakārtošanu” Āboltiņu ģimenes interesēs:

tā noteica, ka “ārējās sauszemes robežas

rindas administrē autopārvadātāju profesionālā

organizācija, kas Latviju pārstāv Starptautiskajā

Autopārvadātāju Savienībā IRU”.

ādam kritērijam atbilst tikai J. Āboltiņa vadītā

Latvijas Auto, jo IRU no katras valsts var tikt

pārstāvēta tikai viena organizācija.

Taču Āboltiņu ģimenes labklājībai

nepaveicās, jo Valsts prezidents Andris

Bērziņš šos likuma grozījumus “atmeta”

otrreizējai caurlūkošanai. Savukārt Saeimā

otrreiz nesanāca tā, kā būtu vēlams

Vienotības līderei un viņas vīram: pagājušā

gada februārī Saeima pieņēma tos nedaudz

mīkstākā variantā, izsvītrojot Latvijas Auto

lobējošo normu un paturot formulējumu,

ka “ar līgumu šo uzdevumu var deleģēt

privātpersonai”.

Taču jau tobrīd Saeimas kuluāros bija dzirdams,

ka jautājuma “sakārtošana” tiks pārnesta

no Saeimas uz valdību un pakalpojums

tik un tā nonāks Latvijas Auto pārziņā. Tā arī

notika: septembra sākumā notika neveiksmīgs

mēģinājums “izdzīt” caur valdību jaunus

noteikumus, bet to nobremzēja iebildes no

Tieslietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas.

Pauze tika skaidrota arī ar vēlmi „pieklājīgi”

nogaidīt, lai atkārtota publiska kritika neizskanētu

pirms Vienotības kongresa, kad

S. Āboltiņa tika pārvēlēta partijas priekšsēdētājas

amatā.

Iepriekš Iekšlietu ministrija bija aplēsusi,

ka valsts gada ieņēmumi tikai vienā

robežšķērsošanas vietā varētu būt aptuveni 1,7

miljoni eiro (ieņēmumu prognoze jāreizina

vismaz ar divi, jo sākotnēji pakalpojumu

plānots ieviest Terehovas un Grebņevas

robežšķērsošanas punktos). Taču saskaņā

ar noteikumu projektam pievienotajiem

skaidrojumiem izrādījās, ka nekāda nauda

valstij nav paredzēta – no autopārvadātāja

Nu kļuvis skaidrs viens no

iemesliem, kuru dēļ Vienotības

pārstāvji un to sabiedrotie šo

valstij acīmredzami neizdevīgo

normu virzījuši ar īpašu dedzību,

– šo notikumu ēnā norisinājies

partijas līderes Solvitas Āboltiņas

vīra personiskā autobiznesa krahs.

gan plānots par elektronisko reģistrēšanos

robežšķērsošanai iekasēt līdz 15 eiro, tomēr

noteikumu projekts neparedzēja nekādus

finanšu ieņēmumus valsts budžetā, bet tikai

privātpersonām.

Nu kļuvis skaidrs viens no iemesliem, kuru dēļ

Vienotības pārstāvji un to sabiedrotie šo normu

virzījuši ar īpašu dedzību, – šo notikumu ēnā

norisinājies partijas līderes S. Āboltiņas vīra

personiskā autobiznesa krahs. Kā rāda Lursoft

datu bāze, tieši 2011. gada vidū Jāņa Āboltiņa

un viņa divu kompanjonu – Normunda

Viļņa un Daira Zolmaņa – uzņēmuma Kame

kreditori nolēmuši sākt kompānijas bankrota

procedūru.

J. Āboltiņas vīra uzņēmums, kā rāda Lursoft dati,

darbojies tieši auto jomā – transporta aģentūru,

kravu autotransporta un saistītajās sfērās. Līdz

ar tā bankrotu Vienotības līderes vīra privātbizness

faktiski beidzies – kopā ar kompanjoniem

viņš gan tā paša 2011. gada maijā nodibinājis

jaunu SIA Amarkon, kura kā pamatnodarbi

tāpat uzrādījusi „kravu pārvadājumus pa autoceļiem”,

taču visā atlikušajā 2011. gada daļā uzņēmuma

ar trīs latu pamatkapitālu apgrozījums

bijuši ne pārāk iespaidīgie 653 lati.

Tuvākie mēneši rādīs, vai ar sievas un viņas

vadītās partijas atbalstu Vienotības līderes vīrs

atkal tiks uz zaļa zara. Pagaidām vajadzīgos

noteikumus vēl nav izdevies “izstumt”.


Dombrovska

ģimenes

bizness

uz valsts bankas dāsno

kredītu un uzturēšanās

atļauju tirgošanas rēķina?

Milzīgos parādos iekritušo un nekustamo īpašumu krīzes smagi skarto Vienotības pārstāvja

– Ministru prezidenta Valda Dombrovska ģimenes uzņēmumu Land Development

ilgu laiku īpaši saudzēja valstij piederošā Hipotēku un zemes banka. Taču nu, kad

kredītportfeli pārņēmusi Swedbank, premjera ģimenes biznesu pagājušā gada beigās

no draudošā bankrota uz brīdi paglābis pēdējā laikā Latvijā uzplaukušais uzturēšanās

atļauju bizness, – uzņēmumam izdevies vienu no savām rindu mājām pārdot kādam

Āzijas izcelsmes interesentam.

Ministru prezidenta V. Dombrovska ģimenes

un viņa padomnieces Sandras Bukanes ģimenes

uzņēmumam Land Development , kas bija

mēģinājis nopelnīt uz nekustamā īpašuma

cenu burbuļa rēķina, šā gada pavasarī Swedbankai

jāatdod vairāk nekā 1,25 miljoni latu.

Kā rāda uzņēmuma gada pārskats, visa 2011.

gada laikā tas Hipotēku bankai no šīs iespaidīgās

summas bija atdevis tikai 3184 latus.

Līdz šim valstij piederošā Latvijas Hipotēku

un zemes banka pret premjera un viņa

padomnieces ģimeņu kopīgo neveiksmīgo

nekustamā īpašuma projektu biznesu bija izturējusies

ārkārtīgi saudzīgi un „izprotoši”,

ļaujot trīs gadus nemaksāt milzīgā kredīta pamatsummu.

Tomēr pat valsts banka ilgāku saudzēšanas periodu

premjera un viņa padomnieces ģimeņu

pusbankrotējušajam biznesam nebija varējusi

noteikt, un Land Development gada pārskatā,

kas atrodams Lursoft datu bāzē, norādīts, ka

līdz šā gada 10. martam uzņēmumam jāatdod

veseli divi Hipotēku bankas izsniegtie kredīti –

kopā vairāk nekā 1,25 miljoni latu.

Savas nākotnes izredzes uzņēmums 2011.

gada pārskatā (2012. gada pārskats vēl tik

drīz nebūs pieejams) oficiāli raksturoja ar vārdiem:

„2012.gadā plānots turpināt pārdošanu

un nomu vai īri projektā Vējziedi un turpināt

darbu pie projektiem Vējlauki un Palkavnieki.

2012.gadā plānots turpināt darbu pie starpniecības

un apsaimniekošanas pakalpojumiem

nekustamā īpašuma sfērā.”

Aizvadītā gada beigās uzņēmumam vienu no

ilgi neveiksmīgi tirgotajām rindu mājām arī

patiešām izdevies pārdot, tā dodot cerību uz

vismaz nelielas kredīta daļas dzēšanu. Kā rāda

Valsts vienotā datorizētā zemesgrāmata, pagājušā

gada 10. decembrī Land Development

par 67 047 latiem izdevies pārdot vienu no

rindu mājām – oficiāli 159,7 kvadrātmetrus

plašu dzīvokli, kas izdalīts kā atsevišķs īpašums

Vējziedi – 6.

Īpašumu iegādājies 1986. gada 31. oktobrī

dzimušais Vidžajs Kumars Sivahs – cik zināms

portālam Pietiek.com, Indijas pilsonis.

Turklāt Sivahs no V. Dombrovska sievas Ārijas

Dombrovskas un viņa padomnieces vīra

Induļa Bukana iegādājies arī attiecīgo zemesgabala

daļu, abiem kopā saskaņā ar zemesgrāmatas

informāciju samaksājot 44 698 latus.

Līdz ar to kopējais Sivaha pirkuma apjoms

bijis 111 745 lati, un ar to ir pieticis, lai šis ārvalstnieks

varētu saņemt Latvijas termiņuzturēšanās

atļauju. Saskaņā ar Imigrācijas likumu

ārzemnieks ir tiesīgs pieprasīt termiņuzturēšanās

atļauju uz laiku, kas nepārsniedz piecus

gadus, ja viņš Latvijā ir iegādājies un viņam

pieder viens vai vairāki nekustamie īpašumi

Rīgas plānošanas reģionā vai republikas pilsētās,

kuru kopējā nekustamā īpašuma vērtība

ir ne mazāka par 100 000 latu.

Interesanti, ka Sivaha pirkuma cena ir gandrīz

precīzi atbildusi summai, ko ģimenes

uzņēmumam aizdevis pats premjers: kā rāda

oficiālie dokumenti, Dombrovskis no personiskajiem

uzkrājumiem uzņēmumam Land

Development bezprocentu kredītā aizdevis

111 597 latus, un sakarā ar uzņēmuma skumīgajiem

darbības rezultātiem aizdevuma atmaksas

datums tiek atlikts no gada uz gadu.

Saskaņā ar Lursoft datiem SIA Land Development

īpašnieki līdzīgās daļās ir Dombrovska

dzīvesbiedre Ārija un S. Bukanes dzīvesbiedrs

Indulis.

Lai gan premjers iepriekš vairākkārt mēģinājis

norobežoties no ģimenes biznesa, juristi

vienbalsīgi apliecina: tā kā starp premjeru un

viņa dzīvesbiedri nav noslēgts laulību līgums

par visas mantas šķirtību, kopīgas abiem ir arī

vienam no laulātajiem piederošās kapitāldaļas.

Šis gan nav vienīgais neveiksmīgais Vienotības

premjera ģimenes biznesa projekts, kas

pēdējos gados ir pastāvējis, pateicoties valsts

bankas dāsni sniegtajiem kredītiem.

234 tūkstoši eiro – šāda ir summa, par kādu

viņa ģimenes uzņēmums Land Development

mēģina pārdot savu nekustamā īpašuma projektu

Palkavnieki. Saskaņā ar Dombrovsku

uzņēmuma oficiālajiem gada pārskatiem runa

ir par septiņus gadus attīstītu nekustamā īpašuma

projektu, taču dabā tas vairāk atgādina

sen pamestu latvāņu plantāciju, kuras izskats

liek vēl vairāk apšaubīt uzņēmuma spējas atdot

iespaidīgo aizņēmumu.

Uz vietas rodas iespaids, ka visus šos gadus

kopš zemesgabala iegādes Dombrovsku uzņēmums

nodarbojies nevis ar projekta attīstīšanu,

bet tikai ar nesekmīgiem mēģinājumiem

to kaut cik izdevīgi pārdot. Neviens no tuvējiem

iedzīvotājiem neko nezina par tādu projektu

Palkavnieki, par tā atrašanās vietu dabā

neliecina arī nekādas norādes. Tikai no sludinājumam

pievienotās kartes izdodas aptuveni

noteikt vietu, kur varētu atrasties gandrīz

Šis gan nav vienīgais neveiksmīgais

Vienotības premjera ģimenes

biznesa projekts, kas pēdējos

gados ir pastāvējis, pateicoties

valsts bankas dāsni sniegtajiem

kredītiem.

divus hektārus plašais zemesgabals ar „tuvu

zemes gabalam” esošajām komunikācijām.

Spriežot pēc visa, ar daudzus gadus attīstīto projektu

Dombrovsku uzņēmums saprot aizaugušu

pļavu, kurā, kā izskatās, vienīgās pūles ieguldītas,

lai attīstītu un kultivētu īpaši krāšņu latvāņu

plantāciju, – iespaidīgie augi gan savairojušies

lielākos puduros, gan aug arī atsevišķi, pa vienam

vai pāris. Savukārt nekādas komunikācijas

zemesgabalam, pēc visa spriežot, aizvadīto gadu

gaitā tā arī nav pievilktas, – tās atrodas kaut kur

nezināmā „tuvumā zemes gabalam”.

Interesanti, ka tad, kad par šo „izdevīgo

piedāvājumu” informēja portāls Pietiek.com,

citkārt tik runīgais premjers neparko nevēlējās

atbildēt uz jautājumu, kāpēc viņa ģimenes

uzņēmums Land Development tā “attīstītajā”

projektā Palkavnieki nevīžo pat nopļaut

latvāņu plantāciju un kādu saimniekošanas

piemēru premjers ar šādu attieksmi rāda citiem

Latvijas iedzīvotājiem.

Kā zināms, valstij piederošā Hipotēku banka

ievērojamas summas aizdevusi ne tikai

Dombrovska ģimenes biznesam, bet arī citām

ar politiku cieši saistītām personām: tā,

piemēram, aizdevums bijušā premjera Valda

Birkava biznesam kredītiestādei, kā ziņojuši

mediji, nesis miljonos lēšamus zaudējumus.

Tieši saistībā ar premjera ģimenes biznesam izsniegtajam

aizdevumam līdzīgu šaubīgo kredītu

īpatsvaru pirms pārdošanas bankas kapitālu

no valsts līdzekļiem nācās palielināt par 25 miljoniem

latu – summu, kas 20 reizes pārsniedz

V. Dombrovska ģimenes biznesam aizdoto

summu. Tieši līdzīgu šaubīgo kredītu dēļ arī

neesot iespējams pateikt, kādu precīzi summu

par pārdotajām bankas daļām saņems valsts.

Lieki teikt, ka par Vienotības politisko pasūtījumu

veicēju uzskatītais Korupcijas novēršanas

un apkarošanas birojs (KNAB), kā jau

ticis prognozēts, nav atklājis nekādus pārkāpumus

saistībā ar premjera ģimenes biznesu

un tā attiecībām ar „izprotošo” un „pretimnākošo”

Hipotēku banku.

No KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka

parakstītā atzinuma izriet, ka birojs vairāk nekā

gadu ilgās pārbaudes laikā nav pat mēģinājis

noskaidrot, vai tiešām valsts banka pret premjera

ģimenes biznesu ir izturējusies īpaši labvēlīgi

un kādu iemeslu dēļ tas noticis, – tā vietā

tikai formāli pārbaudīts, vai V. Dombrovskis

nav pārkāpis likumā noteiktos ierobežojumus.

Tikmēr premjera finansiālā labklājība vēl aizvien

ir būtiski atkarīga no šī nekustamo īpašumu

biznesa. V. Dombrovska amatpersonas

deklarācijā lasāms, ka aizdevumos deklarācijā

neuzrādītām personām viņš izsniedzis kopumā

178 788 eiro. Lursoft dati liecina, ka visi šie

aizdevumi faktiski ir investīcijas viņa sievas

Ārijas un premjera juridiskās padomnieces

S. Bukanes vīra kopīgajā līdz šim neveiksmīgajā

nekustamo īpašumu biznesā – latvāņu

pļavās u.c.


Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ierakstītajās nu jau bijušā Muitas kriminālpārvaldes

priekšnieka Vladimira Vaškeviča un Muitas pārvaldes priekšnieka, Valsts ieņēmumu

dienesta (VID) ģenerāldirektora vietnieka Tāļa Kravaļa sarunās tiek pieminēts „izrunātais ar

Edgaru”. Kā izrādās, apjomīgas liecības par šīm neformālajām sarunām KNAB sniedzis T. Kravalis,

apliecinot – V. Vaškevičs pat esot draudējis nepakļaušanās gadījumā izmantot kontaktus ar Edgaru

Jaunupu, kas tiek dēvēts par partijas Vienotība „kasieri”, lai ietekmētu T. Kravaļa karjeru.

Kas «Vienotības» «kasieri»

Edgaru Jaunupu

saista ar

Vladimiru Vaškeviču?

Nu jau bijušais Saeimas priekšsēdētājas

Solvitas Āboltiņas padomnieks E. Jaunups

pratināšanā KNAB liecinājis – neformālajās

pārrunās ar V. Vaškeviču viņš esot bijis

tikai klausītājs, „nesniedzot viņam nekādas

konkrētas atbildes no savas puses”. Tiesa, kā

izriet no E. Jaunupa liecībām, šādas pārrunas

viņam bijušas vairākas, turklāt parasti tās gājušas

secen KNAB, – kā liecinājis E. Jaunups,

parasti viņš ar V. Vaškeviču ticies zem četrām

acīm.

Saskaņā ar E. Jaunupa apgalvoto KNAB izmeklētājam

viņa sarunas ar V. Vaškeviču

esot bijušas valstiskas un ētiskas, nekādas

mantiskas attiecības abus nesaistot, nekādas

lietas neesot kārtojis un solījumus devis:

„Pēdējās tikšanās reizēs (pēdējās trīs reizēs),

kas notika laika periodā no, apmēram, 2010.

gada 01. jūlija līdz 2011. gada 31. janvārim),

V. Vaškevičs uzskatīja (tika teicis), ka turpmāka

reorganizāciju veikšana VID ir nelietderīga,

jo tā vājinās VID kopumā un līdz ar

to arī vājinās cīņu ar kontrabandu. Parasti

sarunas par šo tēmu, t.i., par reorganizācijas

iecerēm VID, bija salīdzinoši īsas, t.i., līdz 30

minūtēm, kuru laikā es pamatā uzklausīju

V. Vaškeviča viedokli, nesniedzot viņam (V.

Vaškevičam) nekādas konkrētas atbildes no

savas puses.”

Taču portāls Pietiek.com ir publicējis arī

KNAB ierakstītās V. Vaškeviča un T. Kravaļa

sarunas, kuru atsevišķi fragmenti liek

nopietni apšaubīt to, ka E. Jaunups neformālajās

pārrunās bijis tikai klusējošs klausītājs.

Tā, piemēram, V. Vaškevičs ierakstītajā sarunā

T. Kravalim izteicies: „Tu vari, tu vari,

klausies, tu vari Nellijai, nu, man ir tev, man

tev ir divi lūgumi. Nu, bijām izrunājuši ar

Ivuškinu, ar Edgaru, ir divi lūgumi. Paskaties,

paprasi Nellijai, ja vari, no kurienes vispār,

vot, šitais nāk Nu, kāpēc, kāpēc, ja? Numurs

divi, es tevi gribu palūgt, nu, vienkārši šajā

gadījumā aizstāvēt, palīdzēt man šajā, šajā

jautājumā, jo tas ir murgs, ko viņi piedāvā,

tur saka, tur retoriku par izlūkošanu, neizlūkošanu,

jau policija Ministru kabineta lēmumus

jau lietotu kriminālizlūkošanā, tas ir.”

T. Kravalis vēlāk KNAB liecinājis, ka ar vārdiem

„Nu, bijām izrunājuši ar Ivuškinu, ar

Edgaru, ir divi lūgumi” V. Vaškevičs esot

atsaucies tieši uz sarunu, kas notikusi basketbola

kluba VEF Rīga birojā Šķūņu ielā)

un kurā reizē ar T. Kravali un V. Vaškeviču

piedalījies E. Jaunups un uzņēmējs I. Vasiļevskis.

„Iespējams, ka sarunās, kura piedalījās

E. Jaunups un I. Vasiļevskis, tika vispārēji

runāts arī par to, kā VID strādā pēc 2010.

gadā notikušās reorganizācijas (t.i., par VID

darbu tika runāts vispārēji, neaizskarot konkrētas

lietas),” KNAB liecinājis T. Kravalis.

„Edgars” – ko T. Kravalis savās liecībās droši

nosauc tieši kā E. Jaunupu – pieminēts

vēl kādā KNAB ierakstītā V. Vaškeviča un

T. Kravaļa sarunā, kurā Vaškevičs cita starpā

ieminējies par savu plānu „caur Ivuškinu

brīdināt Edgaru”:

„Ne jau tā, ka tur, tu

aizsūtīji cilvēkus, viņi

tev atnesa to ciparu, tu

saka – jā, tā ir. Tā tas ir.

Varbūt viņš nav pareizs.

Es vienkārši, nu, es tev,

davai, es tev pateikšu

uzreiz, ko es darīšu. Es

caur Ivuškinu brīdināšu

Edgaru,” – šādi sarunā

izteicies V. Vaškevičs.

T. Kravalis, liecinot KNAB, par šo ierakstīto

sarunu fragmentu liecinājis: „Pasakot vārdus

„Es caur Ivuškinu brīdināšu Edgaru”, V. Vaškevičs

izteica man draudus, ka gadījumā,

ja es nemainīšu savu viedokli un uzskatus

(man bija jāatbalsta V. Vaškeviča viedoklis,

ka grozījumu veikšana VID reglamentā par

Muitas kriminālpārvaldes uzdevumiem, nav

nepieciešama), tad viņš par to ar I. Vasiļevska

starpniecību informēs E. Jaunupu, kurš (pēc

V. Vaškeviča domām) ietekmēs manu karjeru

un atrašanos esošajā amatā.”

Savukārt, „pasakot vārdus „Bez uzbraucieniem

tev, es vienkārši, piedod, bet es pateikšu,

ka no tevis atkarīgs. Nu, vai mēs esam

kopā vai nē, nu, tā”, V. Vaškevičs paskaidro,

ka, lai es viņa teikto neuztveru kā draudus,

bet jebkurā gadījumā viņš ar I. Vasiļevska

starpniecību informēs E. Jaunupu, ka grozījumu

veikšana VID reglamentā (daļā par

Muitas kriminālpārvaldes uzdevumiem)

turpmāk ir atkarīga tikai no manis (domāts,

ka man ir jāatsakās no sava viedokļa un ir

jāpanāk, lai VID ģenerāldirektore N. Jezdakova

mainītu arī savu viedokli par grozījumu

neveikšanu VID reglamentā daļā par

Muitas kriminālpārvaldes uzdevumiem),

liekot man izvēlēties vienu no diviem rīcības

variantiem”.

Interesanti, ka par Vienotības kasieri saukātais

E. Jaunups tā arī nav vēlējies sniegt nekādus

komentārus saistībā ar publiskotajiem

sarunu fragmentiem un liecībām.

«Vienotības»

«kasiera» mīklainā

komercdarbība

Par Vienotības „kasieri” saukātais Edgars Jaunups, būdams Solvitas Āboltiņas politiskais

padomnieks, gada laikā algā saņēmis 12 128 latus, Rīgas domē – 5147 latus, taču gandrīz

divreiz lielāka summa – gandrīz 33 tūkstoši latu – viņam tikusi no „u.c. ienākumiem”: šādu

formulējumu Jaunups minējis savā amatpersonas deklarācijā.

Izrādās, ka pazīstamais aizkulišu politiķis ir reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs,

un saskaņā ar pašreizējo likumdošanu viņam nav publiski jāuzrāda, no kādiem avotiem

viņš saņem naudu šajā statusā.

Līdz ar to tikai pēdējos divos gados vien Jaunups no sabiedrībai slēptiem avotiem kopā

saņēmis gandrīz 60 tūkstošus latu: atšķirība tikai tā, ka 2010. gadā viņš 26 795 latus saņēmis

kā „ienāk. no saimn. darbības un komercdarb.”, bet 2011. gadā tāpat no nezināmām personām

saņemtos 32 877 latus viņš nu uzrādījis kā „u.c. ienākumus”. Dati par 2012. gadu vēl

nav pieejami.

Kā rāda E. Jaunupa deklarācija, viņam lietošanā joprojām esot nodots dzīvoklis, kas pieder

Jaunā laika ziedotāja Mārtiņa Lāmas uzņēmumam ME Birojs. Tiesa, kā jau informējis

portāls Pietiek.com, publiskās datu bāzes rāda, ka šai SIA pašai nepieder neviens pats

nekustamais īpašums un tāds nav piederējis arī pērn. Līdz ar to atklāts paliek jautājums, no

kā īsti un par kādu samaksu vai pakalpojumiem E. Jaunups ieguvis lietošanā savu mājokli.


Tā arī nav kļuvis skaidrs, kāpēc

divi Vienotības pārstāvji – Ministru

prezidents Valdis Dombrovskis

un finanšu ministrs

Andris Vilks tik lielā vienprātībā

cenšas personiski norobežoties

no atklātībā nonākušā,

līdz šim no sabiedrības slēptā

“Eiro ieviešanas komunikācijas

rīcības plānu”, izvairoties

no jebkādas personiskas atbildības

par šo īpatno un pat cinisko

dokumentu.

Gan V. Dombrovskim, gan A. Vilkam portāls

Pietiek.com bija uzdevis faktiski vienus un tos

pašus jautājumus – kā attiecīgā amatpersona

var komentēt atklātībā nonākušo dokumentu

ar tā ieteikumu ļaut Latvijas iedzīvotājiem

„izsāpēt savu sāpi par latu”, kā arī – vai tā var

paskaidrot, vai ir bijusi lietas kursā par tāda

esamību, vai ir piedalījusies tā izstrādē un vai

ir to apstiprinājusi.

Ja ticēt Valdim Dombrovskim, tad viņš ar šo

plānu vispār neesot saistīts un neko lāga par

to nezinot: „Par plāna izstrādi atbild Finanšu

ministrija, un līdz šim plāns valdībā nav ticis

izskatīts. Spriežot pēc aptaujām un ekspertu

viedokļiem, sabiedrībai nav pietiekami

daudz objektīvas informācijas par ar eiro

ieviešanu saistītajām iespējām un riskiem.

Ņemot vērā šī jautājuma būtisko ietekmi uz

tālāko tautsaimniecības attīstību, valdības

uzdevums ir šo informāciju nodrošināt.”

Tiesa, nekavējoties izrādījās, ka patiesībā

Vienotības premjers par šo dokumentu

ir pietiekami labi lietas kursā, lai varētu

paskaidrot, kas tas tāds īsti esot: „Mediju

rīcībā nokļuvušais dokuments ir uzskatāms

par darba versiju, kurai nepieciešami būtiski

pilnveidojumi, lai tas atbilstu valdības

uzstādītajam uzdevumam – sagatavot

profesionālu un objektīvu komunikāciju

plānu, kas sniedz sabiedrībai pēc iespējas

plašu informāciju un ļauj nonākt pie izsvērta

viedokļa.”

Ja ticēt finanšu ministram, Vienotības

pārstāvim Andrim Vilkam, arī viņš neko

lāga par plānu nezinot – lai gan it kā vada

ministriju, kuras pārziņā tas esot: „Eiro

ieviešanas komunikācijas rīcības plāns

ir eiro ieviešanas projekta Sabiedrības

informēšanas un komunikācijas darba

grupas un eiro komunikācijas projektu

darbinieku sagatavots dokuments par

plānotajiem pasākumiem. Finanšu ministrs

plāna tapšanā nepiedalījās, bet ir informēts

par šo dokumentu.”

Ņemot vērā šo augsto amatpersonu

izlocīšanos un taisnošanos, mēs šeit

publicējam šo „smadzeņu skalošanas plānu”,

kādu to paslepus bija iecerējuši Vienotības

pārstāvji, – manipulējot ar sabiedrībā

pazīstamiem cilvēkiem un izmantojot valsts

medijus savu mērķu vārdā.


Atklājas, kas un kā «uzsēdināja»

Ēlerti uz «Šķēles adatas»

Tagadējā Vienotības kandidāte uz Rīgas mēra posteni Sarmīte Ēlerte nekad nav vēlējusies atklāti

komentēt, kas tieši viņu laikraksta Diena galvenās redaktores postenī ilgus gadus ar Andri Šķēli

saistīja tik cieši, ka iesauka „Šķēlerte” viņai bija kā pielipusi. Nesen metodes, ar kādām S. Ēlerti

izdevies „uzsēdināt uz Šķēles adatas”, portālā puaro.lv atklājis Jurģis Liepnieks:

„Dzīve ir pilna visneparastāko

pagriezienu. Bija laiks, kad

mēs ar [Aivaru] Ozoliņa kungu cīnījāmies

vienos ierakumos. Es runāju par visu 1996.,

1997. un 1998. gadu. Toreiz biju Ministru

prezidenta Andra Šķēles preses sekretārs

un tas bija, kā Ozoliņš to tagad dēvētu,

polittehnoloģisks triks – radīt tā laika

lielākā un ietekmīgākā dienas laikraksta

redaktorei sajūtu, ka viņai ir nepārtraukta

tūlītēja piekļuve visintīmākajiem galma

noslēpumiem.

Mēs bijām pirmie, kas apzināti dažiem mediju

redaktoriem pavērām durvis uz to, kas

un kā patiesībā notiek Ministru prezidenta,

Saeimas un ietekmīgāko ekonomisko grupu

mijiedarbībā un to apkārtnē. Mēs ieviesām

tiem laikiem pilnīgi jauna veida attiecības

starp Ministru prezidenta biroju un atsevišķiem

ietekmīgākajiem redaktoriem. Mūsu

instrumenti bija pirms tam šādās attiecībās

neredzēta atklātība, pilnīga pazemība mediju

varas turētāju priekšā un dažādi abpusēji

izdevīgi sadarbības piedāvājumi.

Efekts pārspēja jebkuras cerības, īpaši attiecībā

uz avīzes Diena tā laika redaktori Sarmīti

Ēlerti. Jau pavisam drīz es, tolaik Ministru

prezidenta preses sekretārs, varēju ierasties

avīzes Diena redakcijā, kad vien to vēlējos,

un uzkavēties tur, cik vien ilgi vēlējos. Neviens

cits tā laika redaktors tik tālu pārkāpt

pieklājības robežas nebija gatavs.

Cilvēciski to viegli var saprast. Politika ir fascinējoša,

īpaši, ja atrodaties notikumu, informācijas

un varas epicentrā. Zināt slēptākos

noslēpumus, redzēt apakšzemes straumes,

zināt un ietekmēt šodien to, par ko sabiedrība

uzzinās tikai aizparīt. Tas viss mēdz būt patiešām

aizraujoši. Daudziem rodas teju narkotiska

atkarība no šī specifiskā adrenalīna, varas

un sava nozīmīguma sajūtas.

Nepārprotami, mums toreiz izdevās uzsēdināt

uz šīs adatas Sarmīti Ēlerti un man atlika

vienīgi rūpēties, lai spētu vismaz katru otro

dienu piegādāt vislabāko stafu.

Kad manas teju ikdienas vizītes Ēlertes kundzes

kabinetā ievilkās, Ozoliņa kunga nākošās

dienas komentārs bez jebkādas kautrēšanās

tika labots un apstiprināts manā,

tolaik Ministru prezidenta preses sekretāra

klātbūtnē. Un tas viss savukārt notika visas

redakcijas acu priekšā – Ēlertes kabinetu no

ārpasaules norobežoja tikai stikla sienas.

Tas bija normāli, jo visiem bija jāzina, kādas

ir redakcijas simpātijas un politiskais kurss.

Visi to arī zināja. Visu šo gadu laikā Nellija

Ločemele bija, šķiet, vienīgā, kura kādu brīdi

spurojās šai kārtībai pretī.

Kur pazudušas «Vienotības»

pamatvērtības?

Tas, protams, bija lieliski. Man par to periodu

ir saglabājušās vislabākās atmiņas. Lielāku

varu un ietekmi, kā to, kas tika kaldināta

toreiz tajā kabinetā, ir baudījis vienīgi Einars

Repše, kad šim pašam mediju un izpildvaras

sakausējumam tika pieslēgta arī prokuratūra

un specdienesti. Tas, protams, bija jau

cits līmenis, taču arī Šķēle, pateicoties tam,

ka es dienām varēju sēdēt valsts ietekmīgākā

medija galvenās redaktores kabinetā, lidoja

augstu.

Tas bija patiešām brīnišķīgi. Mēs visi kopā

plecu pie pleca cīnījāmies pret tā laika ļaunumu,

lai kas nu tas kuru dienu bija, un nezin

cik ilgi vēl būtu to darījuši, ja vien dažu

iesaistīto greizsirdība uz šīm attiecībām nenolaistu

to visu tur, kur tikai viņi māk nolaist

visveiksmīgākos projektus. Tomēr lai paliek

šoreiz manas patīkamās atmiņas.

Ar to visu es gribēju teikt, ka rakstīt to,

kas pasūtīts, uzdots, atbilst vadošajiem

norādījumiem, ir tas, ko Ozoliņa kungs ir

darījis manu acu priekšā, un ne tikai mēs abi

to zinām.”

Lieki teikt, ka atklātību un caurspīdīgumu

ļoti mīlošā Sarmīte Ēlerte neparko nav vēlējusies

komentēt šo portāla puaro.lv publikāciju

un ne ar vārdu nav ieminējusies, ka

publicētais būtu nepatiesība.

Tā rakstīja S. Ēlerte, kad vēl nebija

pati tikusi pie siles:

– Runa nav par kļūdām, bet par apzināti

veidotu Sistēmu, kas degradē demokrātiju.

– Sistēma ceļ amatos šoferu dēlus, tās

konkursos uzvar tie, kas iemaksā melnajā

kasē, tā krāj naudu smadzeņu skalošanas

kampaņām, lai pārlaistu vēlēšanas un

saglabātu slēgto loku – pati sevi, Sistēmu.

– Sistēma valdību sarausta partiju ietekmes

rīkos – ministrijās un neļauj darboties

kopīgu valstisku mērķu labā. Tā politizē

valsts pārvaldi, tā izstumj godīgu konkurenci,

kompetenci un ekspertīzi.

– Šī Sistēma ir jāiznīcina, bez tā mūsu

valsts nebūs nedz labklājīga, nedz brīva un

demokrātiska.

*Fragmenti no publikācijas Latvijas Avīzē

par godu Latvijas valsts svētkiem

2009. gada 18. novembrī

Liekulības, divkosības un kampšanas

atmosfēra, kas valda Vienotības vadībā,

sāk kļūt aizvien nepieņemamāka pat partijas

iekšienē – lūk, ar kādu vēstuli, kas gan

nebija domāta svešām acīm, nesen nāca klajā

Vienotības Jaunatnes organizācijas valde.

„Partijas Vienotība valdei un biedriem

Vienotības Jaunatnes organizācijas valde

uzskata, ka Vienotības pamatvērtības ir

godīga, atbildīga un tiesiska politika, kuras

ir iekļautas partijas pamatdokumentos,

tāpēc pauž atbalstu ētikas komisijas

priekšsēdētāja Didža Šēnberga paustajam

viedoklim par situāciju Ventspils domē.

Visus šos gadus apsūdzības izvirzītas tikai

Ventspils domes priekšsēdētājam, taču lēmumus

pašvaldībās pieņem nevis domes

priekšsēdētājs, bet domas deputāti, līdz ar

to, arī šie deputāti ir līdzatbildīgi esošajos

pārkāpumos. Mēs apzināmies, ka E. Sprūdža

rīcība var nenest vēlamo rezultātu, vai pat

gluži pretēji – nesīs labumu A. Lembergam,

tomēr tā pēc būtības ir atbalstāma.

Arī Vienotības Jaunatnes organizācija uzskata,

ka Vienotības neskaidrā pozīcija jautājumā

par A. Lemberga atrašanos Ventspils

domē ir nepieņemama, jo:

1) A. Lembergs ir apsūdzēts vairākos smagos

noziegumos un faktiski turpina vadīt Ventspils

domi un tajā skaitā pieņemt lēmumus

Ventspils brīvostā,

2) Tā kā ZZS ir pēdējā Saeimā pārstāvētā

oligarhu partija, šāda pozīcija publiskajā telpā

rada iespaidu par Vienotības atbalstu no

oligarhu ietekmes atkarīgiem politiskajiem

spēkiem, un uzskatām, ka tas liek vilties

cilvēkiem, kas tic Vienotības principiem un

ideāliem.

Godīga, atbildīga un tiesiska politika ir

iemesls, kāpēc daudzi cilvēki kļuvuši par

partijas biedriem un atbalstītājiem. Ja

Vienotības darbībā šie principi pazūd,

pazūd arī biedru un atbalstītāju entuziasms

līdzdarboties.

Mēs pilnībā atbalstām ierosinājumu partijas

valdes locekļiem paust skaidru nostāju jautājumā

par naudas un varas attiecībām politikā

un Ventspils domes atlaišanas virzīšanu, un

lūdzam partijas valdi šo pozīciju apspriest

atklātā valdes sēdē.”

Jāpiebilst, ka Vienotības „spice” savu jauniešu

viedoklī tā arī kārtīgi neieklausījās, – citas

intereses bija svarīgākas.

Pietiek kampt!

Pietiek melot!

Pietiek noklusēt!

Kurš nākamais?

Neviens neizspruks sveikā!

www.pietiek.com

Masu informācijas līdzeklis „Vienotība, PIETIEK!”

Rīga, 2013. gads

Izdevējs – SIA „FOX Communications”, reģ.nr. 40003954696

Redaktors – Raitis Spade

Redakcija – Krustabaznīcas iela 11, Rīga, LV-1006

Tipogrāfija – „Reneprint” SIA, reģ. Nr. 43603017894, Pļavu iela 7, Iecava, Iecavas novads, LV-3913

Karstās rotācijas iespiedums, tirāža – 960 000, apjoms – viena iespiedloksne.

Bezmaksas izdevums

Reģistrācijas apliecība nr. 000740172


LejuplÄdÄt jauno avÄ«zi - Pietiek.com

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?

LejuplÄdÄt jauno avÄ«zi - Pietiek.com