ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSMES FORMU LIETOJUMS PRESES ...

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSMES FORMU LIETOJUMS PRESES RAKSTOS
Joanna Chojnicka (Adama Mickeviča universitāte, Polija)
Ievads
Šajā rakstā prezentēti daži mana maģistra darba „Atstāstījums latviešu preses rakstos par
politiku” rezultāti. Darbs tika uzrakstīts Adama Mickeviča universitātē (Polijā) prof. N. Nau
vadībā un aizstāvēts 2007. g. 20. jūnijā. Rakstā būs runa par atstāstījuma izteiksmes funkciju
sistēmu, kuru sastādīju, pētot preses rakstu korpusu. Manu korpusu veido 31 raksts no dienas
avīzēm (Diena, Neatkarīgā), žurnāliem (Republika, Nedēļa) un interneta portāliem (apollo.lv,
delfi.lv). Rakstu publicēšanas datumi – no 28. julija 2006. lidz 10. decembrim 2007.
Atstāstījuma izteiksme ir darbības vārda forma, kuru tradicionāli uzskata par vienu no piecām
latviešu valodas izteiksmju sistēmas vienībām, kuru lieto, atveidojot citu personu teikto, no
citiem dzirdēto (arī kaut kur izlasīto). Pēc latviešu valodas gramatikas autoriem, tas ir
paņēmiens, kas ļauj runātājam noraidīt savu atbildību par izteikuma patiesību; viņš nodod
tālāk informāciju par kādu notikumu vai situāciju, neapgalvojot, ka tā ir pareiza, īsta
(MLLVG I 1959, Ceplīte & Ceplītis 1997, Kalme & Smiltniece 2001, Paegle 2003).
Pēdējos gados sāk parādīties darbi, kuros tiek apšaubīts šāds atstāstījuma izteiksmes
traktējums. Tiek izvirzītas tēzes, ka atstāstījuma izteiksme ir drīzāk tehniskais paņēmiens
citēšanai, citu teiktā nodošanai; tās iespējamas modālas funkcijas ir sekundāras un kā tādas
nav pietiekamas, lai to formu iekļautu izteiksmju sistēmā (Holvoet 2001a).
Par atstāstījuma izteiksmes statusu attiecībā uz modalitātes kategoriju joprojām notiek
diskusijas. Tāpēc darba gaitā izmantošu terminu „atstāstījuma izteiksmes forma”, uzsverot, ka
runa ir tikai un vienīgi par attiecīgo darbības vārda formu ar formantu –ot (esot, ejot, runājot
un t.t.). Darbā tiks izmantoti piemēri galvenokārt ar tagadnes formām (runājot) vai ar
saliktajām formām, kur par palīgvārdu kalpo verbs esot (esot runājis). Nestāstīšu par
divdabjiem bez palīgvārda (jeb ar izlaistiem palīgvārdiem, piem. runājis), tāpēc ka jautājums,
kurai izteiksmei tie pieder un kāda ir to vieta latviešu gramatiskajā sistēmā, ir pietiekams
materiāls atsevišķam pētījumam.
1. Definīcijas
Pirms mēs varam aplūkot piemērus un piedāvāt secinājumus, nepieciešams definēt dažas
parādības, par kurām būs runa darbā.
Atstāstījums. Visām dabiskām valodām piemītoša parādība, kas aptver vairākas valodas
sfēras un var būt izteikta ar dažādiem valodas līdzekļiem. Atstāstījums atrodas ārpus – vai,
precīzāk, virs – gramatiskām un semantiskām sistēmām, vienlaikus tās izmantojot un veidojot
1

ar tām daudzpusīgas attiecības. Atstāstījums nav valodas kategorija, drīzāk – tehnika
(paņēmienu kopums), pēc kuras sastāda izteikumus par izteikumiem. Šie paņēmieni var
atšķirties dažādās valodās un arī vienā valodā, taču ar tiem veidotus tekstus vieno loģiska
īpašība, kas piemīt izteikumam, kurš attiecas uz citu izteikumu.
Runa par runu (talk about talk – pēc Coulmas 1986: 2) – tā visīsāk varētu definēt šo parādību.
Atstāstījums kā runas akts neapraksta kādu situāciju vai notikumu, bet gan citu runas aktu
(izteikumu), kurš savukārt var attiekties uz situāciju vai notikumu.
Latviešu valodā ar atstāstījumu cieši saistīta ir atstāstījuma izteiksme. Tas ir iespējams, bet ne
obligāts atstāstījuma kā valodas parādības atzīmēšanas veids. Par spīti atstāstījuma izteiksmes
tradicionālajām definīcijām (tas ir paņēmiens, kuru lieto, atstāstot citu teikto), praksē šim
nolūkam tā netiek izmantota bieži, salīdzinājumā ar indikatīvu. Manā piemēru korpusā
atstāstījuma izteiksme atrodama 20-40% atstāstījuma teikumos. Tas nav daudz, ja šī izteiksme
definējama kā atstāstīšanas paņēmiens. Turklāt atstāstījuma izteiksmes formu skaits var būt
atkarīgs no teksta paveida (es šķiru informatīvus, analītiskus, spekulatīvus un komentāra
tekstus). Tāpēc, ja atstāstījuma izteiksmes lietojums nav obligāts, bet par pašu faktu, ka mēs
kaut ko atstāstām, var liecināt citi valodas līdzekļi (N teica, ka... pēc N vārdiem... un t.t.), man
šķiet, ka autoram, kas izvēlas lietot atstāstījuma izteiksmi, vienmēr ir kāds specifisks nolūks.
Par to tālāk.
Šai vietā šķiet lietderīgi uzsvērt, ka atstāstījums tātad nav tas pats kā atstāstījuma izteiksme.
Atstāstījums ir parādība, un atstāstījuma izteiksme ir viens no vairākiem šīs parādības
apzīmētājiem jeb līdzekļiem. Tā var apvienoties ar citiem atstāstīšanas līdzekļiem, kā,
piemēram, piebildi saliktajā teikumā (N teica, ka esot...). Vai vajadzētu uztvert tādu divkāršu
atstāstījuma apzīmēšanu par nepamatotu izšķērdīgumu, vai tomēr mēģināt saskatīt vienā no
tiem līdzekļiem papildu funkcijas?
Evidencialitāte. Valodas kategorija, kas norāda uz runātāja izteiktās informācijas avotu; lūk,
kā par to raksta pasaules valodnieki:
1. „Evidencialitāte ‘plašākā nozīmē’ (...) pauž runātāja attieksmi pret viņa zināšanām
par kādu situāciju, bet ‘šaurā nozīmē’ tā atzīmē šo zināšanu avotu (Willett 1988: 54-55,
citējot Chafe 1986).”
2. „Evidencialitāte attiecas uz informācijas avotu, uz kura pamata runātājs izsaka savu
apgalvojumu; tas var būt iepriekšējs (cita runātāja) izteikums, secinājums, kas balstīts
uz tā, ko redz, dzird vai uztver citā veidā, kā arī pieņēmumi, kas balstīti uz veselā
saprāta vai vispārīgām zināšanām par situāciju (Wiemer 2006:34).”
2

3. „Norādot uz informācijas avotu, evidencialitāte ir saistīta ar jautājumu – ‘kā es to
zinu? no kurienes nāk šī informācija?’ Tā skaidro, uz kāda pierādījuma (evidence)
balstās runātājs, izsakoties par kādu darbību kā īstu (Willett 1988:56).”
Evidencialitātes atzīmēšanai var būt izmantoti leksiskie līdzekļi, kā lat. it kā, kr. якобы un
citi. Iespēja atzīmēt evidenciālo nozīmi ar leksiskajiem līdzekļiem ir universāla, savukārt
gramatiskā evidencialitāte nav konstatējama visās valodās. Vēl retāk tai ir savi līdzekļi, kas
nav izmantojami citās funkcijās – parasti tie vismaz daļēji sakrīt ar citu gramatisku kategoriju
apzīmētājiem (Willet 1988:51). Evidenciālu nokrāsu bieži vien iegūst a) perfekts un b) modāli
darbības vārdi.
Evidencialitāte latviešu valodā līdz šim maz pētīta. Ir jābalstas uz literatūras, kas veltīta citām
valodām vai lingvistiskajai tipoloģijai (piem. Aikhenvald 2003, 2004, Haßler 2002).
Var pieņemt, ka latviešu valodā pastāv atstāstītā pierādījuma (reported evidence)
evidencialitātes gramatiskais līdzeklis, un tā ir atstāstījuma izteiksmes forma. Tomēr šīs
formas evidenciāla funkcija konstatējama tikai tur, kur tas ir vienīgais līdzeklis, kas norāda uz
informācijas avotu (gramatiskā evidencialitātes atzīmēšana ar darbības vārda morfoloģisko
formu). Sal.:
(i) a. Viņš teica: „Es esmu vainīgs.”
(i) b. Viņš teica, ka ir vainīgs.
(i) c. Viņš teica, ka esot vainīgs.
(i) d. Viņš esot vainīgs.
Tikai piemērā d. konstatējama (iespējama) evidenciāla funkcija.
Vajag uzsvērt, ka norādīt uz informācijas avotu nenozīmē obligāti atstāstīt. Tās divas funkcjas
gan ir grūti atšķiramas, bet ja mēs varētu pieņemt, ka ir teikums, kurā atstāstījuma izteiksme
veic vienīgi evidenciālo, nevis atstāstīšanas funkciju, tad būtu jau nepieciešama pilnīgi jauna
atstāstījuma izteiksmes definēšana un uztveršana.
Par atstāstījuma izteiksmes evidenciālo funkciju ir rakstījusi Nau (1998:35), saucot to par
„netiešās evidencialitātes modu”. Arī Holvoet (2001b: 114) pieļauj, ka šī forma latviešu
valodā ir evidencialitātes kategorijas apzīmētājs. Tomēr citos, arī jaunos darbos par latviešu
valodas gramatiku šī iespēja pagaidām netiek ņemta vērā.
2. Tēze: četras atstāstījuma izteiksmes funkcijas
Droši vien var pieņemt, ka latviešu valodā atstāstījuma izteiksmes formas vienmēr attiecas uz
citu runas aktu. To attieksmi var raksturot kā citējumu, taču ne tikai un ne visos gadījumos.
Ar vārdu 'citējums' šajā darbā saprotama konstrukcija, ar kuru atveido cita runātāja teikto,
3

atstāsta viņa sniegto informāciju. Otrā iespēja, kā var attiecināties uz citu izteikumu, ir
komentārs.
Uzdrošināšos izvirzīt tēzi, ka atstāstījuma izteiksmei ir divas galvenās funkcijas: tā izsaka gan
citējumu, gan komentāru attiecībā uz citu valodas faktu. Abas nokrāsas var būt iezīmētas
vienā izteikumā, retāk parādās tikai viena. Dažreiz arī grūti tās nošķirt. Ļoti bieži nozīme ir
atkarīga no konteksta, citiem izteikuma elementiem (piem. apstākļa vārdiem ar modalitātes
nozīmes niansi), runā diezgan svarīga loma ir intonācijai. Attiecības starp 'citējumu' un
'komentāru' ieskicētas 1. zīmējumā. Tomēr jāuzsver, ka tajā prezentētais iedalījums un
piemēri ir diezgan shematiski – atstāstījuma teikumu interpretācija ir pārāk lielā mērā atkarīga
no konteksta, intonācijas, klausītāja (lasītāja) individuālas valodas uztveres un citiem
faktoriem, lai pakļautos viennozīmīgai klasifikācijai.
← ← ← ← ← ←← ← ← ← ← ← ← ← ← ← ← komentārs
„tīrs” citējums → distancēšanās evidencialitāte →
citēšana → → → → → → → → → → → → → → → → → → → → →
1. zīm. Atstāstījuma izteiksmes funkcijas
epistēmiskā
modalitāte
„Tīra” citējuma funkcija. Axel Holvoet savā grāmatā Studies in the Latvian verb (2001a:
232) dod piemēru, kas ļoti labi noder pirmās – „tīra” citējuma – atstāstījuma izteiksmes
funkcijas prezentēšanai:
(ii) Man kāds vecāks skolēns prasa, vai nevajagot kādas grāmatas.
Šajā piemērā atstāstījuma izteiksmes forma nevajagot kalpo vien kā tehniskais līdzeklis
atstāstījuma atzīmēšanai.
Holvoet ar šo piemēru ilustrē savu tēzi, ka atstāstījuma izteiksme nevar būt atzīta par tādu
evidencialitātes nozīmes formu, kura izpauž runātāja pierādījumu viņa apgalvojumam. Par to
liecinot atstāstījuma izteiksmes lietošana, atstāstot jautājumus vai lūgumus (kuri nav
vērtējumi).
Uzskatu, ka iespēja ar tādām formām atstāstīt jautājumus vai lūgumus ir viena no šīs
izteiksmes funkcijām, taču ne vienīga.
Citēšana ir atstāstījuma izteiksmes pamatfunkcija, kas parasti atzīmējas kopā ar kādām citām
funkcijām. „Tīrais” citējums konstatējams teikumos, kuros nevar saskatīt citas funkcijas,
tāpēc, ka tajos izteikto informāciju nevar komentēt, nevar uz to nekādā veidā attiekties; tie
nesatur nekādu apgalvojumu, nekādu tēzi.
Šo funkciju var veikt atstāstījuma izteiksmes formas jautājumos (nav tādu piemēru korpusā)
vai tādos teikumos, uz kuru saturu nav attiecināms komentārs (uzskats, viedoklis):
(1) (J.Strods,) kamēr varēšot, strādāšot pēc labākās sirdsapziņas. [A]
4

(2) Tiklīdz Saeimas pieņemtais robežlīgums nonākšot Prezidenta kancelejā, viņa to
nekavējoties parakstīšot. [B]
Palīgteikumos, kurus ievada vārdi ja, jo, lai, tāpēc (ka), kamēr u.t.t., un kuros izteiktā
informācija attiecas uz citu sintaktisko komponentu vai tā sastāvdaļu, izteicēji ir parasti
neitrālajā izteiksmē. Visbiežāk atstāstījuma izteiksme konstatējama tikai tajā daļā, kura nes
galveno domu, galveno saturu:
(3) Ja šis stils gūst partijā virsroku, tad viņam partijas esot žēl. [A]
(1) un (2) piemērā, atšķirībā no (3) teikuma, attiecīgie palīgteikumi ir atstāstījuma izteiksmē.
Tomēr šeit nevar būt runa par iespējamām modālām nokrāsām, tāpēc ka tās nemedz būt
apstākļa palīgteikumiem. Līdz ar to ir japieņem, ka šādos gadījumos atstāstījuma izteiksmei ir
tīrā citējuma funkcija un šīs formas nosaukšana par ‘izteiksmi’ nav īsti pamatota.
Distancēšanās. Jāatceras jau pieminētais fakts – atstāstījuma izteiksmes lietojums nekādā
gadījumā nav obligāts. Sakarā ar to var pieņemt, ka tās izmantošanai vienmēr ir kāds iemesls.
Teikumi 1.) Jānis teica, ka ir vainīgs un 2.) Jānis teica, ka esot vainīgs abi ir atstāstījuma
piemēri, kas atšķiras vienīgi pēc atstāstījuma teikuma izteicēja formas. Kas liek teksta
autoram izvēlēties 2.) un ne 1.) konstrukciju? Atbildes var būt dažādas, bet viena no tām –
autors grib uzsvērt, ka viņš par atstāstīto informāciju nav atbildīgs. Tas ir, viņš grib no tās
distancēties.
Ja pieņem tēzi, ka distancēšanās konstatējama visur, kur būtu iespējama arī neitrālās
izteiksmes forma, bet izmantota atstāstījuma izteiksme, tad šīs funkcijas atzīmēšana būtu
konstatējama šādos piemēros:
(4) Šī dienesta vadītājs Viesturs Burkāns iepriekš informēja, ka lietas esot apjomīgas un
ar plašu materiālu skaitu: vienā lietā figurējot aptuveni 60 iesaistīto personu, bet otrā -
aptuveni 100 fizisko un juridisko personu. [C]
(5) Taču aizsardzības ministrs A. Slakteris, kas tajā ir bijis, teica, ka notiekot dažādas
apspriedes, bet pastāstīt par tām viņš neko nevarēšot. [A]
Šos piemēros darbības vārdi informēja un teica ievada atstāstījumu, un tā atzīmēšana ar citiem
līdzekļiem vairs nav nepieciešama (tie ir verba dicendi – darbības vārdi ar runāšanas nozīmi).
Modālā ziņā tie ir absolūti neitrāli, nevar nest nekādu informāciju par teicēja attieksmi pret ar
tiem ievadīto saturu. Tāpēc var teikt, ka, lai gan sintaktiski tie ir virsteikuma izteicēji un
pārvalda palīgteikumus, semantiski tiem ir „palīglīdzekļa” funkcija, semantiskajā ziņā tie ir
tukši. Šķiet, ka teikumos ar tādu konstrukciju (neitrāls darbības vārds un palīgteikums, kas ir
viņa papildinātājs, ar izteicēju atstāstījuma izteiksmē) nevar konstatēt evidenciālo vai
epistēmisko, bet tikai distancēšanās funkciju. Tomēr, no otrās puses, distancēšanās atzīmēšana
5

ir iespējama katrā teikumā, kur saskatīta evidenciālā un/vai epistēmiskā funkcija (teikumos
bez piebildes vai ar piebildi, kuras izteicējam ir modāla nozīmes nokrāsa). Sal.:
(6) Izskanējis, ka A. Šķēle esot arī izraudzījies M. Kučinski frakcijas vadītāja amatam,
kā arī ieteicis par Budžeta komisijas priekšsēdi Kārli Leiškalnu. [D]
Šajā piemērā distancēšanās funkcija ir varbūt vēl skaidrāk iezīmēta, tā kā jau pašam darbības
vārdam, kas ievada atstāstīto saturu – izskanējis – var piemist nepārliecības, nedrošības
nozīmes nianse. Darbības vārdi skanēt, izskanēt nav lietoti ar subjektu. Pragmatiskajā ziņā
trūkst par to atbildīgo personu, bet lasītājam nav dota iespēja pašam pārbaudīt informācijas
avota kompetenci. Savukārt teksta autoru nevar nosūdzēt pat gadījumā, ja informācija ir
aplama – saprotams, ka viņš tikai nodod to, ko ir „kaut kur” sadzirdējis, kas nav pārbaudīts, ir
apšaubāms. Rezultātā rakstā atrodams teksts, par kuru neviens nav atbildīgs – tās varētu būt
baumas, neapstiprinātas ziņas, bet arī izteikums, kuram pats autors netic vai no kura grib
distancēties.
Visā korpusā nav īpaši daudz līdzīgu piemēru. Iespējams, ka tādām konstrukcijām ir pārāk
negatīvas konotācijas, kamēr rakstos par politiku svarīga ir drošība, pārliecinātība. Interesanti,
ka korpusā nav raksta, kur būtu tikai viens šāds teikums – ja tie jau parādās, to vienmēr ir
vairāk. Tāpēc iespējams, ka tas ir saistīts ar teksta specifiku.
Evidencialitātes atzīmēšana. Evidencialitātes funkcija konstatējama visur, kur atstāstījuma
izteiksmes forma ir vienīgais līdzeklis, kas norāda uz atstāstījumu. Izšķiru piecus teikumu
modeļus, kur šī funkcija var parādīties:
1. teikums, kura sintaktiski visaugstākais izteicējs ir atstāstījuma izteiksmē – citiem
vārdiem, kurā tā daļa, kas izteikta atstāstījuma izteiksmē, nav pakārtota citai
sintaktiskajai vienībai;
2. apzīmētāja palīgteikums ar izteicēju atstāstījuma izteiksmē saliktajā teikumā;
3. teikums ar izteicēju atstāstījuma izteiksmē, kas izsaka papildu informāciju, kura
attiecas uz atstāstījuma teikumu neitrālajā izteiksmē;
4. runas akta apraksts ar papildu informāciju izsakošu teikumu atstāstījuma izteiksmē;
5. atstāstījuma izteiksme teikumā, kurā nav konstatējama norāde uz citu tekstu
(atstāstījums, apraksts u.t.t.).
Izņemot pirmo, visos modeļos sintaktiskā vienība ar izteicēju atstāstījuma izteiksmē atrodas
saliktajā teikumā un nenes galveno tā teikuma informāciju, bet to papildina, izskaidro vai
komentē. Šiem četriem modeļiem ir vairāk kopīgo pazīmju – pirmkārt, palīgteikums ar
atstāstījuma izteiksmi vienmēr atrodas teikuma beigās – kā tā pēdējais sintaktiskais
komponents; otrkārt, tas var būt vai nu teikums, kas ievadīts ar saikli taču, bet, lai gan un jo,
vai relatīvais/apzīmētāja palīgteikums – citi gadījumi ir izņēmumi.
6

modelis
piemērs
1. Viņš esot vainīgs. (7) Priekšvēlēšanu pasākumos cilvēki interesējoties, kas
būs nākamais prezidents,un saucot arī uzvārdus. [E]
2. „Esmu vainīgs,” teica Jānis, kam
esot žēl.
(8) „(...)” teica A. Šķēle, kas cienot A. Kalvīti kā premjeru.
[D]
3. Viņš teica, ka ir vainīgs, taču viņam
esot ļoti žēl.
(9) Zemniece atzīst, ka no sausuma var glābt laistīšanas
sistēma, taču tas esot ļoti dārgi. [F]
4. Viņš ilgi stāstīja par savu noziegumu,
lai gan viņam esot ļoti žēl.
(10) Mareks Segliņš arī minēja A.Kalvīti un A.Pabriku, lai
gan viņi vēl esot pārāk jauni. [G]
5. Tiesas sēde notika pirmdien, un viņš
esot vainīgs.
(11) Apdrošināšanas prēmiju apjoms ir atkarīgs no katra
konkrētā gadījuma, bet summas noteikti neesot
astronomiskas. [F]
1. tab. Atstāstījuma izteiksmes evidenciālas funkcijas modeļi
Epistēmiskās modalitātes funkcija. Jāpieņem, ka šī funkcija ir teorētiski iespējama katrā
atstāstījuma teikumā bez piebildes vai ar piebildi, kuras izteicējam var būt modāla nozīmes
interpretācija; tomēr praksē tā nav bieži konstatējama. Tas var būt saistīts ar faktu, ka diezgan
grūti saskatīt modālas nianses tur, kur trūkst citu modalitātes izteikšanas līdzekļu (piem.
leksisko paņēmienu vai atbilstošas intonācijas runā). Jāuzsver, ka modālo nozīmju
interpretācija ir atkarīga no individuālas valodas uztveres (jeb no pragmatiskajiem aspektiem).
Modālā atstāstījuma izteiksmes funkcija (12) piemērā kļūst acīmredzama tikai tad, kad dots
teikuma konteksts:
(12) Liepnieka stāsts par daļām ir daudz ticamāks par viņa apgalvojumiem, ka projekta
autoriem nav bijis negodīgu nolūku. Kempmayer īpašnieki esot slēpušies tikai tāpēc, ka
atklāta un caurspīdīga rīcība Latvijā tiktu pārprasta un nomākta. [H]
Manuprāt, forma esot slēpušies liecina, ka žurnālistam ir šaubas par „projekta autoru
nolūkiem”.
Vēl viens līdzīgs piemērs:
(13) Kalvītis atzīmēja, ka cilvēkiem ir jādzīvo par saviem līdzekļiem. Viņš pats,
piemēram, īpaši daudz naudu netērē, jo visu laiku strādā un nav laika izklaidēm. Dienā
Kalvītis iztērējot tikai tik, cik aizejot uz ēdnīcu. [I]
Pēc manām domām šajā piemērā atstāstījuma izteiksme izmantota žurnālista ironiskās
attieksmes atzīmēšanai.
(14) piemērā atstāstījuma izteiksmes lietojums kopā ar partikulu it kā atklāj atstāstītāja
(Kalnietes) negatīvo attieksmi pret informāciju, kuru viņš citē:
(14) „(...) Es it kā neesot pieņemama Briselei savas striktās nostājas dēļ par Krievijas
jautājumu, Barrozu neesot pareizā portfeļa, ko man dot utt.,” norāda Kalniete. [J]
Manuprāt, ļoti spilgti atstāstījuma izteiksmes epistēmiskā funkcija atzīmējas šādos piemēros,
kas publicēti Interneta lapās:
7

(15) Ak tad Rīga esot Baltijas koncertu galvaspilsēta?
(16) Tas esot forums. Smiekli nāk.
Pirmais teikums nāk no kāda latvieša interneta dienasgrāmatas (bloga), un tā ir reakcija uz
Latvijā valdošo uzskatu, ka uz Rīgu brauc vairāk starptautiski pazīstamu mūzikas grupu nekā
uz Viļņu vai Tallinu. Autors šim uzskatam nepiekrīt. Otrais teikums ir kāda interneta lietotāja
reakcija uz faktu, ka Ventspils pilsētas mājas lapas forumā neviens neko neraksta (tātad tā ir
reakcija nevis uz kādu izteikumu, bet uz tā trūkumu). Abi teikumi un arī to konteksti nav tieši
saistīti ar kādu iepriekš izteikto apgalvojumu, tas ir tikai iedomājams. Tādi teikumi noteikti
neveic citēšanas funkciju. Var pieņemt, ka šādos gadījumos nav vietā pirmais apskatītās
formas nosaukuma komponents – proti, „atstāstījuma” (izteiksme).
3. Nobeigums
Atstāstījuma izteiksmei ir ļoti interesants statuss latviešu valodas sistēmā: tā ir gramatiskā
forma, tomēr tās izmantošanas iemesls ir drīzāk stilistisks. Var to uztvert kā tukšu vienību
latviešu gramatiskajā sistēmā, kurai pašlaik attīstas lietojumi, kas attaisnotu tās pastāvēšanu.
Kā izriet no piemēru analīzes, tai var būt ļoti dažādas funkcijas; no tām vismaz viena, šķiet,
nas saistīta ar ‘modalitāti’ (‘tīrs’ citējums) un vismaz viena nav saistīta ar ‘atstāstījumu’ (ja
pieņemsim, ka atstāstījuma izteiksmes formām var piemist tikai un vienīgi epistēmiskās
modalitātes nokrāsa). Tas nozīmē, ka atstāstījuma izteiksmes definīciju vajadzētu aktualizēt.
Atstāstījuma izteiksmes iespējamo funkciju spektrs shematiski uzzīmēts 2. tabulā.
nav „izteiksme”
← ← ← ← ← ←← ← ← ← ← ← ← ← ← ← ← komentārs
„tīrs” citējums → distancēšanās evidencialitāte →
Viņi jautā, vai viņš
esot vainīgs.
Viņš teica, ka esot
vainīgs.
piemēri (1), (2) (4), (5)
Viņš esot vainīgs.
(7), (8), (9), (10),
(11)
epistēmiskā
modalitāte
Viņš esot vainīgs?!
(12),
(13), (14)
(6)? (6)?
(15), (16)
citēšana → → → → → → → → → → → → → → → → → → → → →
2. tab. Atstāstījuma izteiksmes funkcijas – papildināts skatījums
nav
„atstāstījums”
Savā maģistra darbā, uz kura pamata tapis arī šis raksts, pētīju atstāstījumu kā konstrukciju
tekstā, un atstāstījuma izteiksmi apskatīju kā vienu no iespējām atstāstījumu veidot, būvēt.
8

Tālākos pētījumos vēlos pievērsties evidencialitātes kategorijai, kurai atstāstījuma izteiksme
var kalpot kā viens no apzīmētājiem – tās gramatiskais līdzeklis. Interesanti procesi, kuriem
vērts veltīt uzmanību, ir formas esot adverbializācija, darbības vārda sacīt (precīzāk tā 3. pers.
formas saka) gramatikalizācija un arvien biežāk sastopama šīs izteiksmes lietošana
epistēmiskās funkcijas atzīmēšanai, īpaši sarunvalodā.
Avoti
A = Izmaiņām valdībā gatavojas paklusām. Ināra Egle. Diena 2. aug. 2007
http://www.diena.lv/lasit.php?id=311502
B = Prezidente nesaskata pamatojumu apturēt Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikāciju.
Delfi 10. mai. 2007; http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=17813518
C = VID šogad sākti 14 kriminālprocesi par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Delfi 10.
mai. 2007; http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=17814273
D = Tautas partijas tēvs atgriežas. Ināra Egle. Diena 15. dec. 2006;
http://www.vdiena.lv/lat/politics/printed/tautas_partijas_teevs_atgriezhas
E = Kurš saimniekos Rīgas pilī? Ināra Egle. Diena 14. sep. 2006;
http://www.diena.lv/latvijas_zinas/lasit.php?id=286249
F = Zālamana risinājums lauksaimniecībai. Laura Krastiņa, Anna Klints. Republika 28. jūl. –
3. aug. 2006; http://www.republika.lv/?id=article&nid=497
G = Ierindnieki gaida līderu izvēlēto prezidentu. Ināra Egle. Diena 20. jan. 2007;
http://www.diena.lv/latvijas_zinas/lasit.php?id=295923
H = Šķēles daļa. Pēteris Strautiņš. Diena 24. nov. 2006;
http://www.diena.lv/lasit.php?id=291761
I = Kalvītis: Protestējot pret algu pieauguma tempa samazināšanu, arodbiedīibas izturas
bezatbildīgi. Neatkarīgā 10. okt. 2007; http://www.nra.lv/index.php?rid=64025&tips=1
J = Kalniete: Barrozu nebija iebildumu pret manu kandidatūru. TVNET Ziņas 15. nov. 2004;
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/es/article.php?id=66828
Bibliogrāfija
Aikhenvald, A.Y. 2003. „Evidentiality in typological perspective”. Aikhenvald, A.Y.,
R.M.W. Dixon (eds.) Studies in evidentiality. Amsterdam: Benjamins. 1.-31. lpp.
Ceplīte, B., L. Ceplītis. 1991. Latviešu valodas praktiskā gramatika. Rīga: Zvaigzne
Coulmas, Florian. 1986. „Reported speech: some general issues.” Coulmas, Florian (ed.)
Direct and indirect speech. Berlin, New York, Amsterdam: Mouton.
1.-28. lpp.
9

Haßler, Gerda. 2002. „Evidentiality and reported speech in Romance languages.” Güldemann,
Tom (ed.) Reported discourse: a meeting ground for different linguistic domains.
Amsterdam: John Benjamins. 143.-171. lpp.
Holvoet, Axel. 2001a. „Mood and modality in Latvian.” Nau, Nicole (ed.) Typological
Approaches to Latvian (Sprachtypologie und Universalienforschung 54, 3). Berlin:
Akademie Verlag. 226.-252. lpp.
Holvoet, Axel. 2001b. Studies in the Latvian verb. (Baltica Varsoviensia 4) Kraków:
Wydawnictwo Uniwersytetu Jagiellońskiego
Kalme, V., G. Smiltniece. 2001. Latviešu literārās valodas vārddarināšana un morfoloģija.
Liepāja: LiePA
MLLVG I. 1959. Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. Pirmais sējums: Fonētika un
morfoloģija. Rīga: Zinātne
Nau, Nicole. 1998. Latvian. München: Lincom Europa
Paegle, Dzintra. 2003. Latviešu valodas morfoloģija. Pirmā daļa. Rīga: Zinātne
Wiemer, Björn. 2006. „Grammatical evidentiality in Lithuanian (a typological assessment).”
Baltistica XLI (I). 33.-49. lpp.
Willett, Thomas. 1988. „A cross-linguistic survey of the grammaticization of evidentiality.”
Studies in Language 12-1. 51.-97. lpp.
10