Sociālā aizSardzība iekļaujošaS attīStībaS labā - ERD

erd.eui.eu

Sociālā aizSardzība iekļaujošaS attīStībaS labā - ERD

Sociālā aizsardzība

iekļaujošas attīstības labā

ES sadarbība ar Āfriku – jauna perspektīva

Pārskats

SULLO

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

DĖL

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

EIROPAS PĒTNIECĪBAS MOBILIZĒŠANA

ATTĪSTĪBAS POLITIKAS LABĀ

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS


Sociālā aizsardzība

iekļaujošas attīstības labā

ES sadarbība ar Āfriku – jauna perspektīva

SULLO

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

Pārskats

2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

DĖL

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

EIROPAS PĒTNIECĪBAS MOBILIZĒŠANA

ATTĪSTĪBAS POLITIKAS LABĀ

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

Pārskats

Eiropas ziņojumā par attīstību pētīta nepieciešamība un iespējas izvērst sociālo aizsardzību Subsahāras Āfrikā, kā arī tas, vai šāda

izvēršana ir realizējama, un tas, kāds būtu tās iespaids uz attīstību. Pretstatā uzskatam, ka Subsahāras Āfrika nevar atļauties sociālo

aizsardzību, Āfrikas valstis ir centušās rast inovatīvus paņēmienus, kā veidot visaptverošas sociālās aizsardzības programmas un

sistēmas, un sekmīgi tos ieviesušas daudzviet reģionā. Pēckrīzes apstākļos pasaulē valdošā nenoteiktība ir vēl viens arguments,

kāpēc ir vajadzīgi pasākumi, lai pasargātu Āfrikas iedzīvotājus no riskiem un satricinājumiem, mazinātu nabadzību un veicinātu

tautas attīstību.

„Sociālā aizsardzība iekļaujošas attīstības labā” ir aktuāls temats: interese par sociālo aizsardzību ir augusi gan Subsahāras Āfrikā,

gan citviet. G20 valstu Seulas konsensā attīstības jomā (2010. g.) atzīts, ka noturīga izaugsme ir viens no attīstības stūrakmeņiem,

turklāt īpaši izcelti sociālās aizsardzības mehānismi, kas sekmē noturīgu un iekļaujošu izaugsmi. Plašāk raugoties, tas nozīmē,

ka aizvien lielāku piekrišanu iegūst uzskats, ka sociālā aizsardzība nav tikai tiesību jautājums, bet arī neatsverams instruments,

lai sekmīgi sasniegtu iekļaujošu izaugsmi un Tūkstošgades attīstības mērķus. Šāda notikumu gaita lielākoties saistāma ar to,

ka aizvien plašāk tiek atzīts, ka sociālā politika ir izšķirošs attīstības faktors, kā tas apliecināts arī Āfrikas Savienības pieņemtajā Āfrikas

sociālās politikas programmā (2008. g.) un Hartumas deklarācijā par tādu sociālo politiku, kas sekmē sociālo iekļautību (2010. g.).

Šādā kontekstā šo ziņojumu var uzskatīt par izdevību apzināt situāciju, mācīties no gūtās pieredzes un ierosināt prioritātes Eiropas

Savienībai (ES) un tās dalībvalstīm. Sociālā aizsardzība ir Eiropas sociālā modeļa pamatā, un tai katrā ziņā ir jāatspoguļojas gan ES

attīstības politikā, gan ES rūpēs par globalizācijas sociālo dimensiju.

1. ierāmējums. Sociālās aizsardzības definīcija Eiropas ziņojumā par attīstību

Šajā ziņojumā sociālā aizsardzība definēta šādi: „Specifisks pasākumu kopums cilvēku dzīves apdraudētības mazināšanai,

izmantojot tādus mehānismus kā sociālā apdrošināšana, kas sniedz aizsardzību pret riskiem un nelaimēm visā dzīves

laikā, sociālā palīdzība, proti, naudas maksājumi un palīdzība natūrā, lai atbalstītu nabadzīgos un vairotu viņu iespējas, un

iekļaušanas pasākumi, kas vairo marginalizētu iedzīvotāju grupu iespējas piekļūt sociālajai apdrošināšanai un palīdzībai.”

Definīcija norāda uz sociālās aizsardzības pamatfunkcijām: nodrošināt mehānismus, lai gan nabadzīgie, gan pārtikušākie,

sastapušies ar ievērojamiem riskiem, varētu izvairīties no smagām grūtībām, nodrošināt līdzekļus, lai nabadzīgie iedzīvotāji

varētu izbēgt no nabadzības, un uzlabot marginalizētu grupu piekļuvi šiem mehānismiem un līdzekļiem. Sociālā aizsardzība

ir kas vairāk par „drošības tīklu” smagu krīžu iespaida vājināšanai — tā ir daļa no visaptverošas pieejas, kā palīdzēt izkļūt no

nabadzības, un dod iespēju ļaudīm ne tikai gūt labumu no izaugsmes, bet arī pašiem tajā aktīvi iesaistīties.

Kāpēc vajadzīga sociālā aizsardzība

Subsahāras Āfrika ir ļoti daudzveidīgs reģions, kuru nomāc šķietami neuzveicamas problēmas. Tam ir milzīgs ekonomiskais un

cilvēkpotenciāls, un pēdējā desmitgadē daudzās reģiona valstīs stāvoklis ir ievērojami uzlabojies. Labāka kļuvusi gan valsts pārvalde,

gan makroekonomiskā pārvaldība. Palielinājusies izaugsme, pieauguši ārvalstu ieguldījumi. Arī nabadzība sākusi mazināties, un gūti

zināmi panākumi virzībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu. Tomēr makroekonomiskā situācija joprojām ir svārstīga, un

smaga nasta reģionam ir nestabilās valstis, kurās aizvien no jauna uzliesmo konflikti un ir nemainīgi augsti nabadzības rādītāji, kuras ir

neaizsargātas klimata pārmaiņu un dabas katastrofu priekšā un kurās visā visumā vērojams zems tautas attīstības līmenis. Turklāt pēdējos

divos gados attīstība ir būtiski palēninājusies, galvenokārt pārtikas krīzes iespaidā, ko vēl pastiprināja degvielas krīze un finanšu krīze.

Domājams, ka pārtikas cenu kāpuma un izaugsmes sarukuma (no aptuveni 5 % 2000.–2008. gadā līdz 2,5 % 2009. gadā) dēļ daudzās

Āfrikas valstīs arī nabadzības izskaušana ir palēninājusies. Lai gan pašlaik šķiet, ka ir atsākusies straujāka izaugsme, nākotnes krīžu draudi

kopā ar tiem riskiem, kas mājsaimniecības apdraud pastāvīgi, prasa aktīvu sociālo politiku, kas sākas ar ieguldījumiem sociālajā aizsardzībā.

Faktiski daudzi Āfrikas iedzīvotāji dzīvo vidē, kam raksturīgi riski, kuri pastāvīgi apdraud viņu iztiku. Savstarpējā atbalsta tīkli un pārvedumi

palīdz, tomēr bieži vien ar to nepietiek, lai nodrošinātu aizsardzību pret satricinājumiem, kas saistīti ar ekonomikas lejupslīdi, nopietnām

veselības problēmām un klimata pārmaiņām. Sociālās aizsardzības trūkums spiež ģimenes pārdot savus aktīvus, ierobežot uzturu un

izņemt bērnus no skolas, un tas savukārt vēl vairāk padziļina nabadzību. Samazināt šos riskus un vājināt to ietekmi — tas ir izšķirīgs

attīstības politikas uzdevums, vēl jo vairāk tāpēc, ka nākotnē klimata pārmaiņas nesīs vēl citus riskus un nenoteiktību. Sociālā aizsardzība

varētu būt arī ceļš, kā izkļūt no nabadzības apburtā loka, proti, stāvokļa, ko raksturo pastāvīga nabadzība, niecīgas ekonomiskās izdevības

un slikta veselības aprūpe un izglītība.

SULLO

DĖL

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

Sociālā aizsardzība nevar aizstāt ekonomikas izaugsmi vai tradicionālus uz izaugsmi orientētus ieguldījumus, piemēram, infrastruktūras

izbūvi vai veselības aprūpes un izglītības nodrošināšanu. Tomēr tā var sekmēt izaugsmi, jo aizsargā aktīvus un rosina mājsaimniecības

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

IT

LT

1

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

nodarboties ar ko riskantāku, taču ražīgāku un ienesīgāku, un tā var palielināt atdevi no sociālajiem izdevumiem, jo nabadzīgajiem

ļaudīm tiek sniegti līdzekļi, lai izmantotu pieejamos pakalpojumus. Cilvēkkapitāla aizsardzības un pilnveidošanas ilgtermiņa ietekme var

būt ievērojama. Ir iespējams no grūtībām pasargāt bērnus un uzlabot viņu izredzes dzīvē, nodrošinot labāku veselības aprūpi, uzturu

un kognitīvo attīstību; tādējādi tiek veidota cilvēkkapitāla bāze turpmākai izaugsmei.

Pareizi veidota sociālā aizsardzība var sekmēt tirgus risinājumu izmantošanu (piemēram, mikrofinansēšanu, kas nodrošina kredītus vai

apdrošināšanu) un sniegt līdzekļus, lai aptvertu pašus nabadzīgākos ļaudis, kā arī nodrošināt aizsardzību, ja tirgus risinājumi nav rezultatīvi.

Sociālā aizsardzība var būt arī daļa no stratēģijas, kā pavērt plašākas iespējas pašām neaizsargātākajām grupām, apkarojot nevienlīdzību,

lai padarītu izaugsmi iekļaujošāku. Tai var būt ievērojama loma, veidojot saskanīgu sabiedrību un — plašākā nozīmē — spēcinot saites

starp valsti un tās pilsoņiem, jo valsts leģitimitāti stiprina tās spēja pildīt savas sabiedriskā līguma saistības. Tādējādi tā var sekmēt

izaugsmes ilgtspējību Āfrikā, stiprinot sociālo stabilitāti un politisko atbildību.

Īsi sakot, pateicoties gan tiešajiem, gan netiešajiem ieguvumiem no sociālās aizsardzības, tā var negatīvus ciklus pārvērst pozitīvos. Sociālā

aizsardzība ir tiesības, kas nostiprinātas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un kam attīstības politikā pārāk bieži netiek veltīta pienācīga

vērība, jo tiek pieņemts, ka tā ir greznība, ko var atļauties tikai valstis ar vidējiem vai augstiem ienākumiem. Ja sociālās aizsardzības

programmas ir pareizi izveidotas un īstenotas, tās ir realizējamas visnotaļ dažādos sociālos, demogrāfiskos un ekonomiskos apstākļos.

Šādas programmas jau ir guvušas sekmes Subsahāras Āfrikā — gan stabilās valstīs ar vidējiem ienākumiem (piemēram, Maurīcijā), gan

nestabilās valstīs ar zemiem ienākumiem, kas nesen pārcietušas konfliktus (piemēram, Ruandā).

Sociālā aizsardzība Āfrikā un tās virzītājspēki

2004. gadā tika pieņemta Vagadugu deklarācija un rīcības plāns, 2006. gadā — Livingstonas aicinājums rīkoties un Jaundes aicinājums

rīkoties. Kopš tā laika galvenie pieturas punkti ceļā uz visas Āfrikas vienprātību par to, vai un kādā mērogā ir nepieciešama sociālā

aizsardzība, ir 2008. gadā Āfrikas Savienības pieņemtā Āfrikas sociālās politikas programma un 2010. gadā sociālās jomas ministru

pieņemtā Hartumas deklarācija par tādu sociālo politiku, kas sekmē sociālo iekļautību. Kontinenta mērogā neatslābstoši turpinās darbs

pie sociālās aizsardzības programmas veidošanas, un to papildina apakšreģionālas ierosmes un apņemšanās.

Valstu līmenī daudzas Subsahāras Āfrikas valstis ir spērušas lielus soļus pretim sociālās aizsardzības institucionalizēšanai: to starpā var

minēt Burkinafaso, Ganu, Keniju, Mozambiku, Ruandu, Sjerraleoni un Ugandu, kas, veidodamas visaptverošu sociālās aizsardzības

sistēmu, jau ir pieņēmušas vai pašlaik pieņem sociālās aizsardzības stratēģiju. Botsvānā, Lesoto, Maurīcijā, Namībijā, Dienvidāfrikā un

Svazilendā jau ir izveidota sociālo pensiju sistēma. Tādas valstis kā Benina, Burkinafaso, Kotdivuāra, Gabona, Mali, Senegāla un Tanzānija,

sekodamas Ganas un Ruandas sekmīgajam piemēram, pašlaik reformē sociālās aizsardzības mehānismus, lai ieviestu vispārēju veselības

apdrošināšanu. Lai gan stāvokli var uzlabot, sociālā aizsardzība jau ir iesakņojusies Subsahāras Āfrikā vai vismaz daudzās Subsahāras

Āfrikas valstīs.

Kāda ir līdzšinējā pieredze?

Šajā ziņojumā apskatītas jaunās paaudzes sociālās aizsardzības programmas un īpaša uzmanība pievērsta iemesliem, kāpēc tās

guvušas panākumus vai — gluži otrādi — izrādījušās nesekmīgas. Īstenojoties dažiem priekšnoteikumiem, sociālā aizsardzība ir

iespējama un realizējama pat Subsahāras Āfrikas valstīs ar zemiem ienākumiem. Šajā ziņojumā izklāstītais faktu materiāls liecina,

ka sociālās aizsardzības programmas var vājināt riskus un ievērojami mazināt hronisku nabadzību un neaizsargātību, neradot

ievērojamus traucējumus vai demotivāciju. 1. tabulā redzams, ka daudzas no uzskaitītajām programmām ir sevišķi iedarbīgas, lai

mazinātu smagu un dziļu nabadzību, savukārt ietekme uz mēreni trūcīgajiem nav tik izteikta. Var secināt, ka šīs programmas ir

īpaši efektīvas attiecībā uz pašiem nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kas pats par sevi ir liels sasniegums.

SULLO

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

IT

DĖL

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

LT

2

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

1. tabula. Sociālā aizsardzība jaunattīstības valstīs

Programma Valsts Veids Tvērums Iespaids

No 1996. līdz 2006. gadam Meksikā nabadzības sprīdis lauku apvidos

samazinājās par 19 %, un par 18% samazinājās ienākumu nevienlīdzība.

Palīdzības saņēmēju iegūtā izglītība: lēš, ka pieaugums ir 0,7-1,0 % gadā.

25 % iedzīvotāju

Nosacīti naudas

pārvedumi

Meksika

Programma „Progresa-

Oportunidades”

Laikā no 2001. līdz 2005. gadam nabadzības sprīdis samazinājās

par 12 %; runājot par ienākumu nevienlīdzību, trešā daļa no pēdējā

desmitgadē panāktā samazinājuma gūta, pateicoties šai programmai.

26 % iedzīvotāju

Nosacīti naudas

pārvedumi

Programma „Bolsa Familia” Brazīlija

Programmas dalībnieku vidū nabadzība samazinājās no 80 % līdz 72 %;

vēl 10 % dalībnieku nonāktu galējā nabadzībā, ja nebūtu programmas.

Nosacīti naudas

pārvedumi (sabiedriskie

darbi)

Plāns „Jefes y Jefas” Argentīna

Tīkls „Red de Protección Social” Nikaragva Naudas pārvedumi 3% iedzīvotāju Palīdzēja saņēmēju vidū nabadzības sprīdi samazināt par 18 %.

Vecuma pensija Dienvidāfrika Sociālā pensija 80 % no veciem ļaudīm Abu programmu kopējā tiešā ietekme ir par 6 procentpunktiem

samazināta nabadzības izplatība; ietekme uz tādu rādītāju kā nabadzības

Bērnu pabalsts Dienvidāfrika Sociālais pabalsts 70 % no bērniem dziļums ir daudz lielāka.

Vidējā ietekme ir mērena, taču nozīmīga: palielinājās nodrošinātība ar

pārtiku (par 11%), ganāmpulki (par aptuveni 7 %) un mājsaimniecību

iespējas tikt galā ar ārkārtas situācijām. Lielāka ietekme uz aktīvu uzkrāšanu

attiecībā uz tiem, kas saņem pamatatbalstu un papildatbalstu.

10 % iedzīvotāju

Piešķīrumi naudā un

natūrā

Produktīva drošības tīkla programma Etiopija

Pat par 50 % samazināja iedzīvotāju pašu maksājumus par veselības

aprūpi.

Gana Sociālā apdrošināšana 67 % iedzīvotāju

Valsts veselības apdrošināšanas

sistēma

Pašlaik notiek izvērtēšana. Atbalsta saņēmēju vidū galējās nabadzības skarto

procentuālais skaits samazinājās no 40,6% līdz 9 %.

Aptuveni 36 000

mājsaimniecību

Sabiedriskie darbi un

naudas pārvedumi

Programma „Vision 2020 Umurenge” Ruanda

SULLO

DĖL

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

IT

LT

3

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

Pats par sevi saprotams, ka īstenošanai ir nepieciešamas fiskālo manevru iespējas un ka programmas jāpadara ilgtspējīgas, ieviešot

skaidrus un piemērojamus kritērijus. Turklāt programmas veidošanai ir nepieciešama atbilstīga institucionālā un administratīvā

rīcībspēja, balstoties uz izmēģinājuma projektiem un vietējiem sabiedriskajiem un saimju tīkliem. Sociālās aizsardzības programmas

prasa rīcībspējas uzlabošanu un sadarbību starpministriju un starpnozaru griezumā, jo tās labāk funkcionē sinerģijā ar pārējām

rīcībpolitikām sociālajā un ekonomikas jomā. Turklāt gandrīz visas sekmīgās programmas par panākumiem var lielā mērā pateikties

politiskajai gribai un līderu motivācijai.

Ziņojumā iztirzātie piemēri ļauj izprast, kas ir iespējams, izvēršot sociālās aizsardzības sistēmas Āfrikā. 2. ierāmējumā redzams,

cik daudzveidīgu pieeju izmantojušas dažādas valstis, un katra pieeja ir devusi būtisku iespaidu un atziņas.

2. ierāmējums. Pieci stāsti par sekmīgu virzību

Ganas valsts veselības apdrošināšanas sistēma ir veselības apdrošināšanas starpforma, ko veido sociālā apdrošināšana,

kuru finansē no oficiālajā (un mazākā mērā neoficiālajā) sektorā nodarbināto iemaksām; iemaksas par tiem iedzīvotājiem,

kuri tās nespēj veikt, sedz valdība. Pašlaik programma aptver apmēram 67 % iedzīvotāju, un tajā sekmīgi ir iesaistīti neoficiāli

strādājošie, jo sistēma ir balstīta uz sabiedriskās veselības apdrošināšanas elementiem, pateicoties valdības nelokāmajai

apņēmībai garantēt, ka veselības aprūpe ir pieejama ikvienam.

Lesoto vecuma pensija ir vispārēja sistēma, kas nav atkarīga no iemaksām un kas aptver visus reģistrētos iedzīvotājus,

kuri vecāki par 70 gadiem un nesaņem nekāda cita veida pensiju. Programma apliecina, ka tad, ja ir stingra politiska

apņemšanās, izveidot vispārēju pensiju sistēmu, lai samazinātu mājsaimniecību neaizsargātību un pilnveidotu veselības

aprūpi un cilvēkkapitālu, ir iespējams (arī no finansiālā viedokļa) pat valstīs ar zemiem ienākumiem.

Ruandas programma „Vision 2020 Umurenge” sastāv no trim pamatiniciatīvām, lai sociālās aizsardzības programmas

pārorientētu uz mazaizsargātiem iedzīvotājiem: 1) sabiedriskie darbi, 2) „Ubudehe” kredītshēma un 3) tiešs atbalsts, proti,

beznosacījumu naudas pārvedums. Programmā ir uzsvērts, cik svarīgi ir padarīt sociālo aizsardzību par valsts attīstības

stratēģijas daļu, un apliecināts, ka ar decentralizētām administratīvām struktūrām ir iespējams veikt precīzāku atbalsta

saņēmēju atlasi, izvairīties no resursu izniekošanas un palielināt vietējo struktūru iesaistīšanos un atbildību.

Etiopijas Produktīva drošības tīkla programma ir pārvedumi naudā un/vai natūrā ar nosacījumu, ka saņēmēji piedalās

sabiedriskajos darbos. Nedaudzus tiešos pārvedumus saņem tie, kas nespēj strādāt. Tā ir Āfrikas lielākā sabiedrisko darbu

programma un viena no efektīvākajām sociālās aizsardzības programmām Subsahāras Āfrikā, kas īstermiņā mazina nabadzību

un vairo nodrošinātību ar pārtiku un kam ilgtermiņā ir potenciāls palielināt iedzīvotāju aktīvus.

Kenijas programma „Home Grown School Feeding programme” ir naudas pārvedumi skolām pārtikas iegādei ar

nosacījumu, ka tā tiek iepirkta uz vietas; programma aptver pusmiljonu jaunākā skolas vecuma bērnu. Programma apliecina,

ka, nodrošinot skolas bērnus ar pārtiku, kas iegādāta vietējā apkaimē, arī bērni var gūt labumu no sociālās aizsardzības,

vienlaikus uzlabojoties vietējās lauksaimniecības ražīgumam.

Galvenās gūtās atziņas ir sagrupētas astoņās savstarpēji cieši saistītās kategorijās. Katra no tām būtu svarīgs elements, veidojot

iekļaujošāku sociālo aizsardzību Subsahāras Āfrikā. Šīs atziņas ļauj izvērtēt, kāda ir iespējamība un ticamība, ka šīs programmas

var atkārtot citos kontekstos un ka esošās programmas var izvērst plašāk.

1. atziņa. Sociālās aizsardzības programmas var vājināt riskus, mazināt nabadzību un nevienlīdzību un

paātrināt virzību uz Tūkstošgades attīstības mērķiem

Ja sociālā aizsardzība ir pareizi izveidota un ieviesta, tai var būt būtisks iespaids, lai samazinātu Āfrikas mājsaimniecību neaizsargātību un

nabadzību. Sociālā aizsardzība var būt papildinājums veselības aprūpei un izglītībai atvēlētajiem līdzekļiem un viens no ieguldījumiem

ar sevišķi lielu atdevi, lai sekmētu izaugsmi, samazinātu nabadzību un paātrinātu virzību uz Tūkstošgades attīstības mērķiem. Ziņojumā

iztirzātie piemēri rāda, ka tā ievērojami sekmē risku vājināšanu un izkļūšanu no nabadzības apburtā loka. Tradicionālā sociālā

apdrošināšana lielākoties ir pieejama oficiālajos ekonomikas sektoros nodarbinātajiem, turklāt tai parasti ir lielas izmaksas un neliela

ietekme uz nabadzības mazināšanu; faktu materiāls liecina, ka sevišķi sekmīgas ir tādas sociālās palīdzības programmas, kas (zināmā

mērā) ir orientētas uz konkrētām iedzīvotāju grupām, piemēram, naudas pārvedumi (īpaši gadījumos, kad mērķgrupa ir vecie ļaudis vai

SULLO

bērni). Naudas pārvedumus var piešķirt lielai iedzīvotāju daļai, un nodarbinātības programmas ir labs risinājums, lai novērstu specifiskas

neaizsargātības izpausmes. Atkarībā no to mēroga un atlases kritērijiem šīs programmas var arīdzan mazināt nevienlīdzību, mazināt

riskus un nenoteiktību, ar ko sastopas nabadzīgās mājsaimniecības, un veicināt izaugsmi.

DĖL

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

IT

LT

4

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

2. atziņa. Panākumu atslēga – politiskā griba un atbildības uzņemšanās

Lai izveidotu un ieviestu sekmīgas programmas, ir nepieciešama politiskā griba, atbildīga iesaistīšanās valsts mērogā un visas

sabiedrības piekrišana. Tas, vai ir finansiāli iespējams izveidot šādas programmas, būtībā ir atkarīgs no tā, cik liela ir sabiedrības

gatavība finansēt sociālo politiku no nodokļiem un iemaksām, tādējādi mazinot atkarību no bieži vien nenoteiktajām un nestabilajām

ārējā kapitāla plūsmām. Sekmīgās pašmāju programmas Brazīlijā, Ķīnā, Ganā, Indijā, Ruandā un Dienvidāfrikā sakņojas nelokāmā

politiskā apņēmībā, kuras pamatā nereti ir pārliecība, ka sociālā aizsardzība ir cilvēku tiesības. Lai šīs atziņas varētu sekmīgi izmantot

citviet, ir nepieciešama sabiedriska un politiska vienprātība, ka šādas programmas ir jāatbalsta; lai dzimtu šāda vienprātība, ir jāpaiet

laikam, turklāt liela nozīme ir vietējiem apstākļiem.

3. atziņa. Izšķirīga nozīme ir finansiālās ilgtspējības nodrošināšanai

Izstrādājot sekmīgas programmas, jau pašā sākumā tika atrisināti visi ar fiskālajām izmaksām saistītie jautājumi, un ir pierādījumi

apgalvojumam, ka šīm izmaksām nebūt nav jābūt ļoti lielām. „Bolsa Familia” Brazīlijā izmaksā mazāk par 0,5 % no IKP un aptver 26 %

iedzīvotāju, savukārt „Progresa-Oportunidades” Meksikā izmaksā 0,4 % no IKP un aptver 5 miljonus mājsaimniecību. Pat Subsahāras

valstīs ar zemiem ienākumiem, kurās fiskālo manevru iespējas ir sevišķi ierobežotas, sociālās aizsardzības izvēršanai nepieciešamā

fiskālā un administratīvā rīcībspēja vai nu jau pastāv, vai to ir iespējams radīt. Ziņojumā konstatēts, ka daudzās nabadzīgās Āfrikas valstīs

vēl nav iespējams izveidot visaptverošu sociālo aizsardzību, tomēr vairumā valstu var īstenot atsevišķas programmas un projektus,

tā liekot pamatus visaptverošai sistēmai ilgtermiņā. Lauku nodarbinātības un sabiedrisko darbu programmas, kā arī skolu un bērnu

ēdināšanas programmas sniedz būtiskus ieguvumus un lielu potenciālu dažādos apstākļos. Beziemaksu sociālās pensijas (vispārējas

vai ļoti plašas sistēmas) ir iespējams ieviest daudzās Āfrikas valstīs; šādām programmām jākļūst par prioritārām, lai veidotu pamatu

visaptverošākai pieejai.

Tomēr valdības visā pasaulē ir noraizējušās par sociālās aizsardzības fiskālajām sekām un izmaksām. Lai gan vairumā valstu ir fiskālas

iespējas, lai īstenotu sākotnējās prioritārās darbības, izstrādājot programmu mērogu un tvērumu, ir rūpīgi jāanalizē to ilgtspējība

ilgtermiņā. Bieži vien sociālās aizsardzības programmu izveide un paplašināšana nozīmē vai nu aktīvāku vietējo resursu mobilizēšanu

(kas pats par sevi ir vērtīgs mērķis), vai budžeta resursu pārdali; ikvienam nopietnam plānam ieviest jaunas programmas ir jāsākas ar

reālu stratēģiju, kuras pamatā ir šie divi elementi, savukārt līdzekļu devēji var sniegt atbalstu.

4. atziņa. Panākumi ir atkarīgi no institucionālās un administratīvās rīcībspējas

Lai programmas īstenotu, ir nepieciešana institucionālā un administratīvā rīcībspēja, vai arī šāda rīcībspēja ir jāveido un jāpilnveido

vienlaikus ar programmu ieviešanu. Sekmīgas sociālās aizsardzības programmas ir atkarīgas no šādiem faktoriem: skaidri definēta

institucionālā atbildība, starpministriju sadarbība un koordinācija un pareizi veidoti īstenošanas mehānismi, kuros augsta līmeņa

politiskā vadība apvienota ar ļoti decentralizētiem realizēšanas mehānismiem. Ja ir iesaistīti dažādi administratīvie līmeņi, ir iespējams

noskaidrot vietējās vēlmes un iespējas programmas īstenošanā: pēc iespējas zemāka līmeņa administratīvās struktūras bieži vien spēj

labāk apzināt vietējās vēlmes un vajadzības un izvairīties no kļūdām palīdzības saņēmēju atlasē.

Subsahāras Āfrika vairāk nekā citi reģioni cieš no reģistru trūkuma vai nepilnībām, tāpēc, it īpaši lauku apvidos, palīdzības saņēmēju

atlase ir sarežģīts uzdevums. Pilnveidojot iedzīvotāju reģistru sistēmas, sievietēm piešķirot visas juridiskās tiesības un īpašumtiesības, bet

visiem bērniem mantojuma tiesības, tiktu atvieglota ļaužu piekļuve sociālās aizsardzības sniegtajām priekšrocībām. Ruandā izmantotā

„Ubudehe” pieeja, kas garantē pasākumu vispārējo efektivitāti, jo tiek novērsta pārklāšanās un gādāts par resursu racionālu izmantojumu,

liecina, ka, veidojot sekmīgas programmas, sevišķi lietderīgas var būt decentralizētas sistēmas. Sociālās aizsardzības programmas

Subsahāras Āfrikas valstīs ar zemiem ienākumiem un ierobežotu administratīvo rīcībspēju nedrīkstētu būt pārlieku sarežģītas, īpaši

attiecībā uz atlases mehānismiem, un tām jābūt viegli īstenojamām, lai mazinātu iespēju, ka tiek pieļautas smagas kļūdas, nosakot,

uz kurām grupām programmas attiecināt, un lai nepieļautu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Visos sabiedrības līmeņos ir jāstiprina

elementāra pārredzamība un pārskatatbildība, tādējādi mazinot korupciju. Šajā ziņā sevišķi svarīga ir informācijas pienācīga izplatīšana.

5. atziņa. Izmēģinājumi, uzraudzība un novērtēšana ir svarīgi rīki, lai rastu atbalstu un noslīpētu

programmas

Tā kā apstākļi un vajadzības dažādās valstīs atšķiras un tā kā ir nepieciešami reāli rezultāti, lai saglabātu politisko atbalstu, ļoti svarīga ir

programmu pārredzama īstenošana un visu īstenošanas aspektu pārraudzība. Izmēģinājuma programmas un pakāpeniska ieviešana,

ko rūpīgi izvērtē, izmantojot modernas ietekmes analīzes metodes, dod iespēju mācīties no pieredzes, noslīpēt programmas un SULLO rast

politisko atbalstu. Dažu Latīņamerikas nosacīto naudas pārvedumu programmu sekmes lielā mērā bija atkarīgas no neapšaubāmiem

novērtējumiem un pierādītas ietekmes. Faktu materiāla par daudzu jauno Subsahāras Āfrikas programmu ietekmi ir mazāk, un tas

DĖL

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

IT

LT

5

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

ir niecīgs pat par dažām šajā ziņojumā plašāk iztirzātām programmām. Neapšaubāmi ietekmes novērtējumi, kā arī izmēģinājuma

un eksperimentālu projektu rūpīga analīze ir prioritāte, jo tiem ir izšķirīga nozīme, lai izprastu stiprās puses un vājās vietas un

iemantotu politisku atbalstu. Šādos novērtējumos lieti noderētu līdzekļu devēju atbalsts.

6. atziņa. Būtiski ir novērst demotivāciju, balstīties uz esošajām neoficiālajām sistēmām un papildināt tirgus

mikrofinansēšanas programmas

Sociālās aizsardzības programmām var būt demotivējošas sekas, piemēram, var zust motivācija strādāt. Tomēr, kas attiecas

uz jaunajām un novatoriskajām sociālās aizsardzības programmām, motivācijas problēmas vairumā gadījumu ir izrādījušās

mazāk smagas, nekā pieņemts uzskatīt. Piemēram, ja runājam par lielāko daļu beziemaksu vecuma pensiju sistēmu (tostarp par

Dienvidāfrikas pensiju programmām) vai par Etiopijas sabiedrisko darbu programmām, jāsecina, ka to demotivējošā ietekme ir ļoti

neliela. Sociālā aizsardzība var arīdzan izspiest no aprites pastāvošās iemaksu vai neoficiālās sociālās aizsardzības shēmas, tomēr

šajā gadījumā pierādījumi ir samērā nepārliecinoši un šis jautājums ir jāizpēta sīkāk. Pastāvīgi jānovēro, vai jaunās programmas

neizspiež no aprites esošās (neoficiālās vai oficiālās) shēmas, un vajadzības gadījumā jāizdara korekcijas. Lai gan maz ticams,

ka risinājums būtu balstīties uz pastāvošajām oficiālajā ekonomikā nodarbinātajiem domātajām programmām, faktu materiāls

vedina domāt, ka ir iespējams balstīties uz esošajām neoficiālajām shēmām (kā tas darīts ar veselības apdrošināšanas sistēmu Ganā),

lai nepieļautu motivācijas izkropļojumus. Mikrofinansēšanas iniciatīvas, jo īpaši tās, kas saistītas ar mikroapdrošināšanu, arīdzan

nodrošina papildu sociālās aizsardzības pakalpojumus, un tās var izmantot par pamatu, lai veidotu uz iemaksām balstītas sociālās

aizsardzības sistēmas. Tomēr mikrofinansēšana un citi tirgus risinājumi, domājams, nesasniegs pašus nabadzīgākos iedzīvotājus,

un šie mehānismi ir nepietiekami, lai pārvarētu daudzus nopietnus riskus — tam vajadzīgas pareizi veidotas un plašas sociālās

aizsardzības programmas.

7. atziņa. Ir svarīgi maksimāli palielināt sinerģiju starp sociālās aizsardzības programmām un citiem

ieguldījumiem

Plašāka sociālā aizsardzība var sekmēt papildu ieguldījumus veselības aprūpē, izglītībā, lauksaimniecībā un citās ražošanas nozarēs.

Tas ir ātrs un elastīgs ceļš, kā mazināt nabadzības sekas, kas ir sevišķi lietderīgi krīžu laikā vai tad, kad reformas citos sociālajos sektoros

notiek ļoti lēni. Tā var sniegt finanšu līdzekļus, kas nepieciešami, lai izmantotu veselības aprūpes un izglītības pakalpojumus un

lai ieguldītu lauksaimniecībā vai citā saimnieciskā darbībā. Tā var nodrošināt aizsardzību, lai mājsaimniecības locekļi uzdrošinātos

uzņemties ar jaunu saimniecisko darbību saistītos riskus vai pārcelties uz dzīvi citviet, lai izmantotu ekonomiskās izdevības.

Tā arī var aizsargāt ieguldījumus cilvēkkapitālā, jo krīžu laikā nodrošina bērniem uzturu un izglītību. Tā sniedz tiešus līdzekļus,

lai attīstība neietu secen nabadzīgajiem un marginalizētajiem iedzīvotājiem, un tādējādi sekmē sociālo kohēziju un uzticību. Tas

nozīmē, ka sociālā aizsardzība var būt ļoti nozīmīgs vispārējās attīstības politikas elements, pateicoties tās sinerģijai ar daudzām

citām sfērām. Tāpēc sociālā aizsardzība jāuzlūko nevis tikai kā šaurs sociālā sektora jautājums, bet gan kā daļa no vispārējās attīstības

stratēģijas, kurā prasmīgi izmantota minētā papildināmība. Piemēram, programma „Progresa-Oportunidades” Meksikā iezīmē, cik

svarīga ir pāreja uz integrētu pieeju, kad vienlaikus tiek nodrošināta elementārā veselības aprūpe, izglītība un uzturs, izmantojot

šādas papildināmības sniegtās priekšrocības.

8. atziņa. Sociālā aizsardzība sekmē dzimumu līdztiesību un sieviešu emancipāciju, kā arī samazina sociālo

atstumtību

Pierādījumi liecina, ka pareizi veidotas sociālās aizsardzības programmas var palīdzēt risināt arī dzimumu līdztiesības un sociālās

atstumtības jautājumus. Tās var palīdzēt samazināt sociālo un etnisko nevienlīdzību un apmierināt sieviešu specifiskās vajadzības.

Ja programmās pienācīga vērība veltīta dzimumu līdztiesības lietām, tās var izraisīt pozitīvu ķēdes reakciju tādās sfērās kā veselības

aprūpe, meiteņu izglītošana un māšu prenatālā diagnostika, turklāt tām var būt arī pozitīva ietekme uz ģimenēm: ar programmu

starpniecību sievietes rokās nonāk nauda, taču tiek gādāts, lai sievietes nasta nekļūtu smagāka un lai stereotipi nelaistu dziļākas

saknes.

No atziņām pie prioritātēm

Šīs atziņas ir visnotaļ vispārīgas, un ziņojuma autori apzinās, ka Āfrika ir ļoti neviendabīgs reģions un ka izvēlētā pieeja ir jāpielāgo valstu

SULLO

īpatnībām. Piemēram, nestabilās valstīs panākumu priekšnoteikumi var neīstenoties. Ja administratīvā rīcībspēja ir ļoti vāja vai pārvalde

DĖL

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

ir ļoti slikta, ir grūtāk izveidot un īstenot sekmīgas sociālās aizsardzības programmas. Sociālās aizsardzības instrumenti ir jāpielāgo

specifiskām vājajām vietām un vajadzībām, piemēram, nepieciešamībai sabiedrībā (no jauna) integrēt jauniešus un bijušos kaujiniekus.

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

IT

LT

6

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

Īsi sakot, ir izdevības ieviest sociālo aizsardzību pat lielas nabadzības apstākļos. Tas, kāda programma tiek izvēlēta, atkarīgs no tā,

kā īstenojušies daži priekšnoteikumi, paturot prātā, ka valsts un starptautiskā situācija mainās un ka tādējādi var rasties manevrēšanas

iespējas. Sekmīgas programmas balstās uz nepieciešamajām pārvaldes struktūrām un īstenošanas iespējām un vienlaikus palīdz tās

veidot. Gūtās atziņas apliecina, cik svarīga ir papildināmība un koordinācija starp nozarēm un aģentūrām un cik nozīmīga ir pārraudzība

un novērtēšana. Tomēr specifiskām detaļām ir liela nozīme, un, lai ietekme būtu pozitīva, ir jāīstenojas panākumu priekšnoteikumiem.

Tas, vai valstī izdosies likt lietā pieredzi, kas gūta Latīņamerikā, Āzijā, Dienvidāfrikā vai pat kaimiņvalstīs Subsahāras Āfrikā, būs atkarīgs

no tās spējas pārvarēt īstenošanas grūtības.

Lai gan ziņojumā atzīts, ka neviendabība pastāv, tajā secināts, ka daudzās Subsahāras Āfrikas valstīs ar zemiem ienākumiem visā

visumā no administratīvā viedokļa ir iespējams ieviest dažas vienkāršas programmas (piemēram, beziemaksu sociālās pensijas vai

bērnu pabalstus), jo īpaši, ja izmanto tehnoloģiski novatoriskas naudas piešķiršanas sistēmas, kas ļauj izvairīties no kļūdainas atlases,

samazināt izmaksas un paātrināt piešķiršanas procesus. Šādas programmas var būt arī fiskāli ilgtspējīgas, un to demotivējošā ietekme

ir neliela. Turklāt tās var iemantot plašu politisku atbalstu. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai pēc ieviešanas programma spētu pastāvēt arī tad,

ja mainās vietējā pārvalde vai izceļas politiskas pārmaiņas. Laika gaitā, valstīm uzkrājot pieredzi un iekšējos resursus, var būt iespējams

ieviest sarežģītāku administratīvo organizāciju, tostarp koordinētus un kompleksus sociālās aizsardzības pasākumus. Ilgākā termiņā

Subsahāras Āfrikas valstis var balstīties uz šīm programmām, lai izveidotu bāzi tādai sociālajai aizsardzībai, ko veido vairākas koordinētas

programmas, atkarībā no specifiskajām vajadzībām, fiskālās situācijas un pierādītās ietekmes. Šādai sociālās aizsardzības programmu

platformai, kas balstīta uz sociālo palīdzību, ir jābūt saskanīgai ar stratēģiju pakāpeniski virzīties uz sistēmu, kura galvenokārt balstīta uz

pašmāju finansējumu — vai nu izmantojot nodokļu sistēmu, vai veidojot uz iemaksām balstītu sociālo apdrošināšanu, vai kombinējot

abus veidus. Lai nu kā, programmas vai sistēmas nevar vienkārši kopēt citās valstīs un kontinentos, tās ir jāpielāgo vietējiem apstākļiem.

No līdzekļu devējiem par partneriem

Ņemot vērā paredzamās grūtības, Āfrikas partneriem pārejas periodā var būt nepieciešams starptautiskās sabiedrības atbalsts.

Visā pasaulē attīstības partneri aizvien vairāk pievienojas sociālās aizsardzības idejai, un šī vienprātība spilgti atspoguļojas

ANO Sociālās aizsardzības pamatpasākumu iniciatīvā; tas dod papildu impulsus un dzinuļus norisēm Āfrikā. Pēc krīzēm vairāki līdzekļu

devēji (divpusējie un daudzpusējie, vēsturiskie un jaunie) apņēmās atbalstīt jaunattīstības valstis to ceļā uz sociālās aizsardzības

sistēmu. Tomēr starptautisko partneru uzdevums ir tikai atbalstīt — vadība nepārprotami ir jāuzņemas partneriem no jaunattīstības

valstīm, kā to paredz atbildīgas iesaistīšanās, saskanības un savstarpējas atbildības principi, kas iedibināti 2005. gadā pieņemtajā

Parīzes deklarācijā par palīdzības efektivitāti un 2008. gadā pieņemtajā Akras rīcības programmā; mūsu savāktais faktu materiāls

liecina, ka nav cita ceļa, kā veidot un uzturēt sekmīgas programmas.

Laikā, kad sociālās aizsardzības jēdziens iegūst aizvien lielāku nozīmi attīstības politikā, jāizmanto iepriekšējā pieredze saistībā

ar līdzekļu piešķiršanu. Līdzekļu devēju iesaistīšanās tradicionālā veidā, kas bieži vien ir slikti koordinēta, „politiskās modes”

determinēta un finansiāli nestabila, nav piemērota, lai plaši ieviestu sociālo aizsardzību. Piemēram, sociālo pārvedumu izmēģinājuma

programmas, kur vadošo lomu uzņēmušies līdzekļu devēji, ir ļoti atkarīgas no ārējā finansējuma; pavisam reti tās izpelnījušās valstu

valdību atsaucību, un tas savukārt kavē atbildīgu iesaistīšanos un ilgtspējību.

Kā aizvien biežāk redzams daudzviet Āfrikā, līdzekļu devēji var atbalstīt tādu sociālās aizsardzības programmu izvēršanu,

kas ir neatņemama valsts vispārējās attīstības stratēģijas daļa, ja tie no līdzekļu devējiem pārtop par partneriem. Šī jaunā pieeja

nozīmē, ka starptautiskajiem partneriem ir vienoti un koordinēti jāatbalsta partnervalsts centieni un prioritātes, lai nodrošinātu

prognozējamu finansējumu, kas nepieciešams ilgtspējības nodrošināšanai, un lai ieguldītu rīcībspējas pilnveidošanā un gūtās

pieredzes pilnvērtīgā izmantošanā.

Attīstības politikas jomā aina ir mainījusies, un aizvien lielāku nozīmi iegūst dienvidu-dienvidu sadarbība. Jaunie līdzekļu devēji

(piemēram, Brazīlija, Čīle, Indija un Meksika), kas ar panākumiem izstrādājuši novatoriskus sociālās aizsardzības risinājumus,

ir nepārprotami ieinteresēti šajā ziņā palīdzēt pārējām jaunattīstības valstīm; to pieejas, modeļi un pieredze var būt sevišķi vērtīga

citām jaunattīstības valstīm, īpaši Subsahāras Āfrikā. Šie jaunie spēki līdzi nes pārmaiņas, tāpēc jāpārvērtē arī ES salīdzinošās

priekšrocības un uzdevumi.

Eiropas Savienības uzdevumi: iesaistīšanās, problēmas un politikas ieteikumi

Eiropas Savienībai (Komisijai un dalībvalstīm) ir milzīga pieredze un nelokāma apņēmība strādāt attīstības, globalizācijas sociālās

SULLO

dimensijas un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības labā, tāpēc tā atrodas izdevīgā stāvoklī, lai palīdzētu izvērst sociālo aizsardzību

DĖL

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

jaunattīstības valstīs. Eiropas sociālo modeli raksturo vienotas pamatvērtības un apņēmība nodrošināt sociālo aizsardzību, neraugoties

uz atšķirībām tādos jautājumos kā sociālās aizsardzības attīstība, funkcionēšana un izmantotās pieejas. Āfrikas un ES stratēģiskā

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

IT

LT

7

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

partnerība paver iespējas sadarboties ar partnervalstīm, balstoties gan uz Eiropas, gan partnervalstu pieredzi, un atbalstīt sociālās

aizsardzības programmas, iesaistoties politiskā dialogā un savstarpējā pieredzes apmaiņā, tajā pašā laikā vairoties no pārlieku

eirocentriskas pieejas.

Vairāki ES līdzekļu devēji, tostarp Komisija, jau tagad atbalsta valstu virzītas sociālās aizsardzības iniciatīvas. Tomēr ES vēl ir daudz

darāmā, lai pārvarētu pastāvošās grūtības un pēc iespējas prasmīgāk izmantotu savas salīdzinošās priekšrocības un valstu kopuma

radīto kritisko masu. Pirmkārt un galvenokārt, ir nepieciešama intensīvāka iesaistīšanās, balstoties uz gūtajām atziņām un paraugprakses

piemēriem.

Tāpēc Eiropas ziņojumā par attīstību ieteikts Eiropas Savienībai pastiprināt un pilnīgot atbalstu sociālajai aizsardzībai Subsahāras

Āfrikā un citās jaunattīstības valstīs. Tālab ziņojumā apzinātas septiņas ES un tās dalībvalstu prioritātes.

1. prioritāte: padarīt sociālo aizsardzību par Eiropas Savienības attīstības politikas neatņemamu daļu

ES ir jāpieņem visaptverošs politikas satvars sociālajai aizsardzībai, kas nozīmē, ka jāuzņemas konkrētas, noteiktā laikā izpildāmas

saistības un jāatvēl attiecīgi resursi. Šis nepieciešamais solis vairotu izpratni par sociālās aizsardzības aktualitāti un radītu izdevību

diskusijām par ES kopējo pievienoto vērtību. Tas arī ļautu piesaistīt tik nepieciešamos ES (Komisijas un dalībvalstu) resursus un atbalstu.

Tālab nedrīkst palaist garām pašlaik pavērušās izdevības: Zaļo grāmatu „ES attīstības politika iekļaujošas izaugsmes un ilgtspējīgas

attīstības atbalstam — ES attīstības politikas ietekmes palielināšana” un Zaļo grāmatu „Trešām valstīm sniegtā ES budžeta atbalsta

nākotne”, Āfrikas un ES kopējās stratēģijas rīcības plāna (2011.-2013.) īstenošanu, Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi un jauna

Komisijas ģenerāldirektorāta (DEVCO) izveidi, kurš atbildīgs par attīstības politiku un īstenošanu, kā arī sarunas par gaidāmajiem

finanšu instrumentiem ārējām attiecībām; tādējādi varētu nodrošināt, ka viss plašais ES pieeju un instrumentu klāsts tiek likts lietā,

lai nodrošinātu ilglaicīgu, prognozējamu un pienācīgu atbalstu sociālajai aizsardzībai.

2. prioritāte: veicināt un atbalstīt vietējos procesus

Lai nodrošinātu atbildīgu iesaistīšanos un liktu pamatus ilglaicīgai ilgtspējībai, ES ir jāveicina Āfrikas sociālās aizsardzības programmas

īstenošana kontinenta, apakšreģionu un valstu mērogā, sākot ar Āfrikas Savienības (ĀS) Sociālās politikas programmu. Ja iespējams,

ES jāatbalsta visaptverošas sociālās aizsardzības sistēmas, kuru pamatā ir pārliecība, ka cilvēkiem ir tiesības uz sociālo aizsardzību.

ES partneriem ir jāgādā vismaz par to, ka to darbības ir saskanīgas ar vietējām prioritātēm un vajadzībām, līdz minimumam samazinot

līdzekļu devēju iejaukšanos ikdienas darbā un politikā.

Līdzekļu devēju uzdevumi varētu būt šādi: sniegt tehnisku un finansiālu palīdzību rīcībspējas pilnveidošanai visos līmeņos (valsts,

provinču un vietējā līmenī, valstisko un nevalstisko struktūru līmenī) un palīdzēt segt augstās sākotnējās un fiksētās izveides izmaksas

(piemēram, lai izveidotu sistēmas identificēšanai, reģistrēšanai, atlasei, piešķiršanai, pārraudzībai un novērtēšanai).

Izšķirošs uzdevums, veidojot atbildīgu iesaistīšanos, ir nostiprināt vietējo atbalstu. ES ir jāveicina pieeja, kas paredz dažādu ieinteresēto

personu iesaistīšanos, un jāatbalsta vietējie spēki, kas cīnās par sociālo aizsardzību (valsts ierēdņi, deputāti, nevalstiskie dalībnieki).

3. prioritāte: palīdzēt rast finansējumu

Tā kā sociālās aizsardzības programmu ilgtspējība ir atkarīga no vietējo resursu mobilizēšanas, ES ir jāpalīdz partneriem Subsahāras

Āfrikā īstenot nodokļu reformas un iekasēt nodokļus. Sevišķi svarīgi ir iedibināt politisko dialogu par sociālās aizsardzības finansiālajiem

un fiskālajiem aspektiem (nodokļu reforma, budžeta piešķīrumi, donoru atbalsta pakāpeniska pārtraukšana), kā arī par plašākiem

publiskā finansējuma pārvaldības jautājumiem.

Attīstības palīdzība var darboties arī kā katalizators sociālajai aizsardzībai un iekļaujošai izaugsmei, jo pārejas posmā tā var mazināt

finansiālās grūtības. Pirmkārt un galvenokārt, ES līdzekļu devējiem ir jāpilda savas oficiālās attīstības palīdzības saistības (0,7 % no

NKI līdz 2015. gadam), neraugoties uz pasaules finanšu krīzi un ar to saistītajiem budžeta ierobežojumiem. Tiem arīdzan jāmeklē

novatoriski finansēšanas risinājumi, piemēram, jāizveido Āfrikas sociālās aizsardzības fonds.

Līdzekļu devēju saistībām jābūt reāli izpildāmām, to finansējumam — prognozējamam un drošam, īpaši gadījumos, kad līdzekļu devēji

izvēlas palīdzēt segt regulārus izdevumus. Šajā sakarā pozitīvs piemērs ir tādas ilgtermiņa saistības kā Zambijā. Īpaša ievērība jāvelta

vietējai fiskālajai ilgtspējībai. Jau pašā sākumā ir jānolemj un jāsaskaņo, kā tiks pārtraukta līdzekļu piešķiršana, lai nerastos situācija,

kad veidojas „labklājības salas”, kas atkarīgas no līdzekļu devēju iedomām un nepastāvības.

SULLO

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

IT

DĖL

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

LT

8

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

4. prioritāte: pasākumi jāpielāgo specifiskiem apstākļiem un vajadzībām

Lai atbalstītu sociālo aizsardzību Subsahāras Āfrikā, nav iespējams izmantot vienu paņēmienu visiem gadījumiem. Izvēlētajai pieejai

jābalstās uz dziļu izpratni par vietējiem apstākļiem un politiku, lai varētu izvērtēt, kādi paņēmieni ir piemēroti un ko var reāli izdarīt.

Šajā ziņojumā ierosināts, ka pasākumu kopums, kas ietver budžeta atbalstu, politisku dialogu un rīcībspējas vairošanu, varētu būt

pats piemērotākais veids, kā veicināt atbildīgu iesaistīšanos un atbalstīt tādas sociālās aizsardzības sistēmas, kas ir pilnībā integrētas

valsts vispārējā attīstības stratēģijā. Tomēr tas, vai reāli ir iespējams sniegt budžeta atbalstu, ir atkarīgs no vietējiem apstākļiem,

un sevišķi svarīgi ir tādi jautājumi kā publisko finanšu pārvaldība un valsts pārvalde. Budžeta atbalstu varētu sniegt, pamatojoties

uz reāli izpildāmu palīdzības nolīgumu starp savstarpēji pārskatatbildīgiem partneriem, orientējoties uz rezultātiem. Lai uzlabotu

dialoga kvalitāti, priekšroku varētu dot budžeta atbalstam sektora mērogā. Varētu izvērtēt arī novatoriskus risinājumus, piemēram,

pēcmaksas līgumus.

Līdzekļu devēju virzītu izmēģinājuma projektu īstenošana būtu jāierobežo, jo tie reti (vai nekad) izrādās ilgtspējīgi. Tomēr izmēģinājuma

projekti ir lietderīgi, lai izmēģinātu un izvērtētu variantus vai uzsāktu programmas, ko nākotnē plānots izvērst plašāk, un tiem jākļūst

par vietējo un, vēlams, valsts virzītu procesu sastāvdaļu. Priekšroka dodama sadarbībai ar valsti un darbībām ar valsts starpniecību,

lai nostiprinātu sabiedrisko līgumu. Tomēr atbalsts jāsniedz arī neoficiālām un sabiedriskām shēmām (kāda ir, piemēram, mutuelles

de santé Rietumāfrikā), jo uz tām var balstīties, veidojot plašāku sistēmu (kā Ruandā).

Nestabilās valstīs svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kādas struktūras vietējo iedzīvotāju uztverē ir leģitīmas (ar ko sadarboties), un

paplašināt sociālās aizsardzības tvērumu (sākot ar humāno palīdzību un beidzot ar drošību). Par pasākumu secību ir jāvienojas

starptautiskajai sabiedrībai: pirmais uzdevums varētu būt programma, kas orientēta uz palīdzību ārkārtas situācijās un pārvedumiem,

sabiedriskajiem darbiem, izejvielām un elementāru veselības aprūpi, un vēlāk varētu ķerties pie ilgtermiņa uzdevuma — vairot valsts

rīcībspēju ieviest sociālās aizsardzības programmas.

Visā visumā liela nozīme ir pārraudzībai un novērtēšanai, lai nodrošinātu pārskatatbildību un atvieglotu pieredzes gūšanu. Lai būtu

iespējams programmas izvērst plašāk vai atkārtot citviet, ļoti svarīgi ir novērtēt ietekmi, apzināt pašreizējo programmu priekšrocības

un trūkumus. ES līdzekļu devējiem ir jāatbalsta novatoriskas ietekmes novērtēšanas metodes (piemēram, drošticams ietekmes

novērtējums un randomizācija) un jāatvēl pietiekami resursi pārraudzībai un novērtēšanai.

Lai uzlabotu lēmumu pieņemšanu un labāk pielāgotu programmu veidolu, ES ir jāmeklē risinājumi, kā panākt, ka dati par nabadzību

un neaizsargātību ir precīzāki un savlaicīgāki, tostarp jāatbalsta ANO „Pasaules pulsa iniciatīva”.

5. prioritāte: atbalstīt zināšanu uzkrāšanu un pieredzes apmaiņu

ES līdzekļu devējiem ir jāpasūta un jāatbalsta pētījumi par to, kā sociālā aizsardzība ietekmē (tostarp pozitīvi) attīstību, lai nodrošinātu

materiālu mācīšanās procesam un to, ka ieguldījumu un lēmumu pieņemšanas pamatā ir faktu materiāls. Ir vajadzīgi turpmāki pētījumi,

lai atklātu, kāda ir sociālās aizsardzības ietekme uz izaugsmi un neaizsargātību vidējā termiņā (jo īpaši tādos jautājumos kā nabadzīgo

ļaužu iespējas uzkrāt aktīvus un ilgtspējīgi izkļūt no nabadzības), kā arī uz politisko stabilitāti, sociālo kohēziju un sabiedrisko līgumu.

Pētījumu tvērums ir jāpaplašina, lai aplūkotu plašāku pieredzi, izmantojot daudzdisciplīnu pieeju. Pētījumu rezultāti jādara zināmi

politikas veidotājiem.

Pats svarīgākais, ES līdzekļu devējiem ir jāstiprina Āfrikas iespējas izstrādāt savu analīzi un idejas par sociālo aizsardzību. Finansējuma

piešķiršana vietējai pētniecībai vairotu iegūto zināšanu leģitimitāti un nozīmību un atvieglotu to izplatīšanu.

Sociālajai aizsardzībai jākļūst par Āfrikas un ES visu līmeņu politiskā dialoga būtisku elementu, lai atvieglotu pieredzes apmaiņu un

stiprinātu politisko gribu abās pusēs.

ES dalībvalstīm arī ir jādalās pieredzē par sociālo aizsardzību: jāapkopo viegli pieejama informācija un jārīko mācību apmeklējumi,

konferences, darbsemināri un mācības pēc partnervalsts pieprasījuma.

Ņemot vērā to, ka aizvien lielāku nozīmi iegūst pieredzes apmaiņa dienvidu valstu starpā, ES ir jāsniedz atbalsts pēc dienvidu partneru

lūguma, par piemēru ņemot paraugpraksi. Varētu iecerēt vērienīgu trīspusēju partnerību sociālās aizsardzības jautājumu izzināšanai.

Tā varētu izpausties kā regulāra informācijas apmaiņa starp attiecīgajām ieinteresētajām personām dažādos ES politiskajos dialogos un

stratēģiskajās partnerībās. ES arī jāpiedalās paraugprakses vadlīniju izstrādē, kuras balstītas uz sociālās aizsardzības mehānismu īstenošanu

jaunattīstības valstīs, kā vienojās G20 valstis Seulā.

SULLO

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

IT

DĖL

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

LT

9

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


2010. gada Eiropas ziņojums par attīstību

6. prioritāte: uzlabot Eiropas Savienības darbību koordinēšanu, papildināmību un saskanību

ES atbalstam sociālajai aizsardzībai jābūt pilnīgā saskaņā ar palīdzības efektivitātes programmu un ES līguma saistībām.

Jāizveido ES mēroga „sociālās aizsardzības un attīstības” ekspertu tīkls (jāiesaista eksperti no attīstības ministrijām un aģentūrām,

nodarbinātības un sociālo lietu ministrijām, pilsoniskās sabiedrības). Šā tīkla pirmais svarīgais uzdevums būtu kartēt ES atbalstu

sociālajai aizsardzībai; šāda iniciatīva dotu iespēju labākai darba sadalei, jo atklātos trūkumi un pārklāšanās un vieglāk būtu apzināt

salīdzinošās priekšrocības.

Lai šie centieni īstenotos, ir jāvienojas par to, vai sociālā aizsardzība būtu uzskatāma par atsevišķu sektoru. Ziņojumā secināts,

ka lietderīgāk būtu uzlūkot sociālo aizsardzību par transversālu jautājumu, taču, lai ES varētu ieņemt konkrētu nostāju, ir nepieciešama

plašāka informācija, kas gūstama gan diskusijās minētajā jaunajā tīklā un ESAO POVNET tīklā, gan arī sarunās ar partnervalstīm.

ES Rīcības kodeksa īstenošana pavērtu iespējas optimizēt programmu izstrādi un atbalstu valstu līmenī. ES arī jāuzņemas vadība,

koordinējot darbības ar citiem līdzekļu devējiem gan ESAO Attīstības palīdzības komitejā, gan ārpus tās, gan sadarbībā ar partnervalstīm.

ES darba sadale vairāku valstu mērogā ir jāuzlabo, sevišķu uzmanību pievēršot tam, lai neatstātu novārtā kādus reģionus (īpaši

nestabilās valstīs). Šajā sakarā liela loma ir Komisijai, kuras pārstāvniecības atrodas visā pasaulē, un tiem ES līdzekļu devējiem, kam ir

sakari ar „piemirstajām” valstīm.

Svarīgi ir arī uzlabot politikas saskanību sociālās aizsardzības jomā. Papildus Attīstības politikas saskaņotības darba programmas

2010.–2013. gadam īstenošanai ES ir jāpasūta pētījumi, lai izvērtētu, kāda ietekme uz sociālo aizsardzību jaunattīstības valstīs ir

pārējām rīcībpolitikām (kas nav veltītas attīstībai), proti, tirdzniecības, migrācijas un lauksaimniecības politikai. Ir nepieciešams

vairāk politiskās gribas, lai praksē realizētu ES apņemšanos piekopt saskaņotu attīstības politiku un lai panāktu tās atzīšanu plašākās

attīstības jautājumos ieinteresētās aprindās (piemēram, Ceturtais Augsta līmeņa forums par palīdzības efektivitāti, G20, Ceturtā ANO

konference par vismazāk attīstītajām valstīm).

7. prioritāte: stiprināt Eiropas Savienības partnerības progresīvas sociālās aizsardzības labā

Līdz šim atbalsts sociālajai aizsardzībai sniegts, īstenojot ES ārējās darbības, jo īpaši saskaņā ar ES apņemšanos gādāt par globalizācijas

sociālo dimensiju un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību. ES cieši jāsadarbojas ar stratēģiskajiem partneriem, lai veicinātu progresīvu

starptautisko dienaskārtību par labu sociālajai aizsardzībai un taisnīgākai globalizācijai, jo īpaši ar Starptautisko darba organizāciju un

citām ANO aģentūrām, kas iesaistītas sociālajā aizsardzībā, jo tām ir gan pieredze, gan leģitimitāte šajā sfērā.

ES arī jāatbalsta un ciešāk jāsadarbojas ar ĀS Sociālo lietu departamentu un ar Āfrikas Attīstības bankas Tautas un sociālās attīstības

departamentu, jo šīm struktūrām ir svarīga loma kā Āfrikas „sociālās” virzības nodrošinātājām un uzturētājām.

Ņemot vērā ES pieredzi un to, ka tās attīstības politikā uzsvars ir likts uz reģionālo integrāciju, ES ir jātiecas stiprināt reģionālo sadarbību

sociālās attīstības un sociālās aizsardzības jomā, balstoties uz pašreizējo virzību un instrumentiem.

Arī partnerības ar privāto sektoru palīdzētu virzīt sociālās aizsardzības programmas īstenošanu. Ja ir pienācīga koordinācija un

attiecīgi izstrādāta politika, ES var balstīt privātas darbības. Jāmeklē iespējas veidot jaunas un novatoriskas publiskā un privātā

sektora partnerības (PPP).

Secinājums

Īsi sakot, pašlaik ir pienācis laiks jaunai Āfrikas un ES sociālās aizsardzības programmai. Valda aizvien lielāka vienprātība par ieguvumiem

no sociālās aizsardzības, un pēckrīzes apstākļos, kad draudus rada arī klimata pārmaiņas, partnerība ir jāatjaunina un jāstiprina.

Sociālās aizsardzības programmas jau pastāv un, ja īstenojas daži priekšnoteikumi, tām var būt labvēlīgs iespaids uz iekļaujošu

izaugsmi un nabadzības mazināšanu, jo tās aptver lielu iedzīvotāju daļu un ir izpelnījušās plašu politisku atbalstu. Ja šīs programmas

ir pareizi veidotas, tās var papildināt neoficiālas sabiedriskas sistēmas un tirgus risinājumus. Lai gūtu ticamu informāciju un empīriskus

pierādījumus par programmu rezultativitāti, ir nepieciešami regulāri, neatkarīgi un drošticami novērtējumi. Savukārt tam ir izšķirīga

nozīme, lai nodrošinātu atbalstu un līdz ar to arī politisku ilgtspējību un panākumus.

Līdzšinējie sasniegumi liecina: ja ir apņēmība, redzējums un atbalsts, ir iespējams izveidot sociālo aizsardzību Subsahāras Āfrikā, arī

valstīs ar zemiem ienākumiem. Tomēr tas, kādas jaunas programmas izvēlēties vai kā izvērst jau esošās shēmas, ir atkarīgs no katras

partnervalsts specifikas un demogrāfiskajiem, ģeogrāfiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kā arī politiskās gribas un prioritātēm.

SULLO

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

IT

DĖL

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

LT

10

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

LV


Sociālā aizsardzība

iekļaujošas attīstības labā

ES sadarbība ar Āfriku – jauna perspektīva

SULLO

RAPPORTO EUROPEO

S V I L U P P O

DĖL

E U R O P O S ATA S K A I TA

V Y S T Y M O S I

EIROPAS PĒTNIECĪBAS MOBILIZĒŠANA

ATTĪSTĪBAS POLITIKAS LABĀ

E I R O P A S

ATTĪSTĪBAS ZIŅOJUMS

More magazines by this user
Similar magazines