Uguns un nakts - uguns_un_nakts.pdf 538kB - LU Pedagoģijas ...

ppf.lu.lv

Uguns un nakts - uguns_un_nakts.pdf 538kB - LU Pedagoģijas ...

Rainis

- 3 -

Uguns un nakts

dzīvotu atkal savu neizsmelto dzīvi un cīnītu tālāk neizkaroto cīņu.Tas tu esi, L ā č

p l ē s i! Es tevi pazīstu no augsti paceltās galvas un mirdzuma, ko apsedz vaigs,

kā pelni apsedz ogļu gailes; tas ir Lielvārda dēls, lielais virsaitis! Viņam līdzās viņa

b i e d r i k a r e i v j i, viņa draugs virsaitis K o k n e s i s, viņa dzejnieks un

tautas kareivis P u m p u r s. Tur abi vecīši virsaiši A i z k r a u k l i s un L

i e l v ā r d s, tur vecais, gudrais B u r t n i e k s. Zili sudrabainā gaismā, ka

pēc lietus vasaras laikā, nāk L a i m d o t a; aiz viņas b i e d r e n e s un k a l

p o n e s. Savrup, lepnu kareivju bara priekšā, sarkani zeltainā spožumā iet

pati valdošā S p ī d o l a ar spīdošām acīm.

Notālēm iet ar ņirdzīgi saviebtu seju virsaitis K a n g a r s, aiz viņa tumšs

bars. Bet tos visus un r a g a n u meitas, un v e c o r a g a n u, un v e l n u

s savā priekšā aidīdams, nāk M e l n a i s b r u ņ i n i e k s. Sānis gājienam,

plašās baltās segās tinies, iet lēni L a i k a v e c i s ar savām trim B a l t ā m

m e i t ā m, kā vērodams un apcerēdams un svešs savā vidū. Straujums un

niknums kareivju vaigos. Ieroči skan tepat manā priekšā, - bet skaņas liekas

nākam no kapa tāluma. Iet pulki spēji, steigšus traukdamies, bet aizvien viņi tepat

manu acu priekšā, es kustību redzu, bet viņi netiek uz priekšu; iet spēcīgiem

soļiem, bet kājas neskar zemi un spēcīgie soļi slīd kā dūmi vējā. Kā viņi visi tik stīvi

skatās, kā spiežas uz priekšu no neturama spēka! Vienīgi Lāčplēsim es redzu

tagad acis zvērojam no iekšēja uguns, un tas liekas visus līdzi velkam; tikai

Spīdola iet brīvi, bez spaida un sapņaini. Ej, Lāčplēsi, ej atkal cīņā! par maz tu

uzvarēji, uzvarētājs! uzvari atkal un galīgi, dari savu lielo darbu, iztīri zemi no

mošķiem!

Vai tu dzirdi tālās balsis? Tie zemes gari, viņu vaidi jau skan tik tuvu, ka mēs

viņus sadzirdam; klau, klaudzieni, kas nau vairs vaidi! T i e v i s v a i r ā k a

p s p i e s t i e i r v i s t u v ā k u z v a r a i! Dzirdi! Viņi Daugavas klēpja

dziļumos sargājuši tavu brīvības atslēgu, viņi to spodrinājuši ar savu asaru sūrumu

un savu asiņu sāļumu, kas tecējušas Daugavā. Jau spīd atkal tava atslēga, - mēs

viņu cilājam, bet vēl mūsu rokas ir par vājām, ej un ņem viņu, un atslēdz mums

gaismas pili! Lāčplēsis iet bez vārda, tik viņa acis zvēro. «Netraucē Lāčplēsi nāves

gaitā! Viņa cīņa lielāka, nekā cilvēki redzējuši, viņš iet sevi piepildīties. Ko jūs

Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte