Vides piesārņojums

Jēdziens par kopēju sadarbību un attīstību sākotnēji
tika lietots bioloģijā runājot par:
divu savstarpēji cieši saistītu sugu
evolucionāru mijiedarbību,
kad raksturīgās ģenētiskās iezīmes nosaka vienas
sugas labāku piemērotību,
bet šīs sugas dominējošās ģenētiskās īpatnības lielā
mērā atstāj ietekmi arī uz citām sugām
Tādējādi kopējas attīstības virzībā pastāv mijiedarbība starp
būtiskām pazīmēm, bet tās savukārt ietekmē
tālāko evolucionāro attīstību.
Kopējas attīstības sistēmās attiecības var mainīties iepriekš
neparedzamā veidā.
2

Pēc ekonomista R. Norgarda domām, arī attīstība sabiedrībā var tikt
uzskatīta kā kopēja attīstība starp kultūras un ekoloģiskajām sistēmām.
Kopējas evolūcijas paradigma paredz, ka nākotnē dažādu kultūru
attīstības progresu un harmoniju noteiks “ielāpu segas” principa
realizēšanās potenciālās iespējas.
“Ielāpu segas” metaforas būtība attiecībā uz
Baltijas jūras reģiona valstīm:
valstīm ir jāsasaistās kopējā sadarbības procesā,
izmantojot savas vietējās zināšanas, kas ir radušās
gadsimtu gaitā,
saglabājot vietējās īpatnības un kultūru
daudzveidību, Baltijas reģiona valstis spēs īstenot
ilgtspējīgu attīstību.
3

Šodien attīstītākās valstis kopīgi evolucionē pēc
līdzīgiem principiem, izmantojot:
• rietumu zinātnes sasniegumus,
• fosilo ogļūdeņražu kurināmo (naftu, dabas gāzi un akmeņogles),
• līdzīgas lauksaimniecības metodes utt.
Kopējas evolūcijas domāšanai būtu jābalstās uz
ilgtspējīgas attīstības pamatiem.
Agrāk kultūru daudzveidība bija
iespējama tāpēc, ka:
• kultūrām bija vairāk telpas,
• dažādu kultūru cilvēki nesatikās tik bieži,
• kopienas bija atkarīgas no pašu resursiem.
Mūsdienu pasaulē notiek globalizācija:
• tirgus ekonomika paplašinās,
• jaunattīstības valstis virzās uz
kopējo tirgu,
• tiek veicināta pasaules vienveidība.
4

Valodas vienveidība
Pārtikas vienveidība
Pārvietošanās brīvība un
robežu izzušana starp valstīm
5

• Zināšanas
• Vērtības
• Tehnoloģijas
• Institucionālā struktūra
Tas viss ir saistīts ar kopēju vidi katrā atsevišķā
valstī, kā arī visā Baltijas jūras reģionā un
Eiropas Savienībā kopumā.
Ilgtspēja var veidoties tikai līdz ar saudzīgi veiktām
darbībām katrā konkrētā vietā
“Tradicionālās zināšanas ir ar vietējām īpatnībām, un tās ir
tapušas unikālas kopējas attīstības rezultātā starp savdabīgām
sociālajām un ekoloģiskajām sistēmām” (D.Orrs).
Ilgtspējai jābalstās ne tikai uz tradicionālo zināšanu atjaunošanu un
saglabāšanu katrā valstī, un “ielāpu segas” principu,
bet arī uz zināšanu apmaiņu, ko jāīsteno plašākā mērogā –
ne tikai viena reģiona robežās, bet visā pasaulē.
6

Daudzas vides problēmas ir starptautiskas un reizēm pat iegūst globālu
raksturu politiskā nozīmē, jo attiecas uz plašākām teritorijām
nekā valstu ārējās robežas.
Tas saistās ar tādām lielām vides sistēmām, kā:
• Zemes atmosfēra,
• Pasaules okeāns,
• biosfēra.
Kaut gan biosfēra ekosistēmu veidā ir sadalīta starp valstīm, atsevišķas
ekosistēmas līdzsvara zudums var izraisīt negatīvu ietekmi uz citām
ekosistēmām un pat radīt risku normālai biosfēras pastāvēšanai.
Bieži vien starptautiskās vides problēmas un to risinājumu katra valsts
cenšas vērtēt no sava labuma viedokļa.
7

Atbilstoši ANO Vides programmas (United Nations Environmental
Programme - UNEP) klasifikācijai vides kvalitāti un tās mainības
tendences iedala četrās kategorijās:
1. Atmosfēra (klimats, ozona slāņa izsīkšana, gaisa piesārņojums)
2. Ūdens (iekšzemes, piekrastes un jūras ekosistēmas)
3. Zeme (meži, pārtuksnešošanās, zemes izmantošana, augsne)
4. Bioloģiskā daudzveidība
Ņemot vērā starpvalstu diplomātisko attiecību sarežģītību, starptautisko
vides jautājumu risināšanā cenšas skaidri nodalīt
globālos un pārrobežu vides jautājumus.
Svarīgākās globālās vides problēmas ir tās, kas saistītas
ar atmosfēru, it īpaši:
• klimata pārmaiņas,
• pārmērīga nozveja Pasaules okeānā,
• Antarktīdas izmantošana nākotnē
8

Kopējām pasaules vides problēmām pieskaita arī Antarktīdas
izmantošanu nākotnē, jo no tā varētu būt labums ļoti daudziem.
1959.g. tika parakstīts starptautisks līgums, kas uzliek par pienākumu
dalībvalstīm saglabāt Antarktīdu un tai pieguļošās jūras
brīvi pieejamas zinātniskiem pētījumiem.
Nav pieļaujama šīs teritorijas militarizācija,
kodolieroču turēšana tajā un ir jāveic dabas un
vides aizsardzības pasākumi.
Pasaules valstu iespējamās teritoriālās
prasības uz Antarktīdu.
9

ANTARKTIKA
“Ceremoniālais Dienvidpols”
Amundsena-Skota pētniecības
bāze.
“Aisbergi vaļu ieslēdz kuģi”
- 1920. gs. ilustrācija angļu
žurnālā par vaļu medībām
Antarktikā.

Arktika
Arktikā gaisa temperatūra sasilst divreiz ātrāk nekā citviet uz mūsu planētas. Kopš 2007. gada vasaras 40 % Ziemeļu Ledus okeāna centrālās daļas ir brīva no ledus. Zinātnieki lēš, ka reģiona dzīlēs guļ 13 % no
pasaules neatklātajām naftas un 30 % no neskartajām dabas gāzes rezervēm.
Jau ap 2030. gadu Arktikas ūdeņos varētu tikt atvērti pirmie regulārie kuģošanas ceļi, kas pavērtu iespējas tūrismam, kravu pārvadājumiem un zvejniecībai. Ledus kušana ir atvērusi jaunu kuģošanas ceļu no
Šanhajas līdz Eiropai, kas ir par 6400 km īsāks nekā tradicionālie maršruti caur Suecas kanālu. Arktikā varētu izveidoties jauns ūdensceļš, pa kuru no Eiropas līdz Ķīnai varētu nokļūt par 10-15 dienām ātrāk.
Arktikas padomē ietilpst astoņas valstis: ASV Kanāda, Dānija, Islande, Norvēģija, Zviedrija, Somija un Krievija. Organizācija tika izveidota, lai dalībvalstis diplomātiskā ceļā risinātu domstarpības par Arktikas
ilgtspējīgu apguvi un vides aizsardzību.
Tomēr pēdējos gados novērotas militāras aktivitātes Arktikā. 2012. gada martā Norvēģijas ziemeļos notika vienas no visu laiku lielākajām militārajām mācībām Arktikā. Tajās piedalījās vairāk nekā 16 tūkstošu
karavīru no 15 valstīm. Februārī apjomīgus kopīgus manevrus veica ASV, Kanāda un Dānija.
Līdz šim visagresīvāk savas pretenzijas uz arktiskajām teritorijām izteikusi Krievija. Krievu zinātnieku ekspedīcija 2007. gadā Ziemeļu Ledus okeāna dzelmē iesprauda valsts karogu, savukārt valsts līderis
Vladimirs Putins 2010. gadā, viesojoties arktiskajās teritorijās, kādam leduslācim uzlika raidītāju, tādējādi simboliski parādot, kurš ir Arktikas saimnieks.
Pērn Maskava paziņoja par plāniem izveidot arktisko karaspēku, kurā tiks mobilizēti 200 000 kareivju.
11

G.Hardins izvirzījis “kopīpašuma traģēdijas” metaforu, jo globālie
pasaules dabas resursi ir ļoti jutīgi pret pārmērīgu
izmantošanu vai piesārņojumu.
Šie resursi nevienam nepieder, tāpēc arī nav noteikti nekādi
ierobežojumi, privātā īpašuma robežas vai izmantošanas kvotas.
Teorētiski ikviens var turpināt izmantot kopējo īpašumu savām
personīgām vajadzībām līdz pat resursa izsīkšanai vai ekosistēmas
bojāejai.
Jebkura valsts drīkst ievadīt atmosfērā neierobežotu daudzumu
siltumnīcefektu izraisošu gāzu vai izķert visas zivis kādā zvejas rajonā.
Rezultātā kopējie resursi pārmērīgi strauji izsīkst: traģēdija ir
neizbēgamība, jo tiek izpostīti resursu krājumi,
kas mūsu pasaulē jau tā ir ierobežoti.
12

Kopējo resursu patēriņa problēma var
salīdzināt ar glābšanas laivu:
“Mēs nevaram ļaut laivā iekāpt
visiem, ja tajā vietu skaits ir
ierobežots” (G. Hardins)
Lai izvairītos no “kopīpašuma traģēdijas”, katram indivīdam ir
jāatbalsta kopīgo resursu autoritatīvas pārvadīšanas nodrošināšana
G. Hardins iesaka iecelt vadītāju, kas rūpētos par to, ka
tiek noteikts resursu izmantošanas sadalījums.
Pasaules sabiedrībai tas ir jāņem vērā un jāizstrādā kopējo resursu
saglabāšanas nosacījumi – tomēr tas ir sarežģīts starptautisks
uzdevums, jo pārāk daudz ir gan vainīgo, gan cietušo, un ir grūti
noteikt
Pašlaik vienīgais atbildību risinājums un pienākumus ir panākt starptautisku to starpā. vienošanos un
pieņemt saistošus starptautiskus daudzpusējus līgumus.
13

Saistībā ar Pasaules okeāna aizsardzību 1954. gadā tika pieņemta
konvencija par no kuģiem noplūstošā piesārņojuma novēršanu.
1959. gadā. ANO nodibināja Starptautisko jūras organizāciju (IMO),
kura pilnveido drošības pasākumus uz jūras, veicina normatīvo
aktu izstrādi un piesārņojuma samazināšanu.
Sākot ar 20.gs. 70.gadu sākumu valstis saka deklarēt piekrastes ūdeņu iekļaušanu savā
jurisdikcijā arvien lielākā mērogā – vispirms 3 jūras jūdzes, tad 12 un tagad pat 200
jūras jūdzes.
1974.g. ANO Vides programmas Jūras reģionu apakšprogramma aicināja kopā jūras
valstis, lai kopā apspriestu radušos situāciju – rezultātā radās vairāki jūru reģionālie
līgumi, kas radīja pamatu Vides rīcības plānu izstrādāšanai un
sadarbībai piesārņojuma mazināšanā.
14

Vēsturiskā jūras jūdzes definīcija
Viena jūras jūdze aptuveni atbilst 1 loka minūtei pa jebkuru meridiānu.
1 jūras jūdze = 1852 metri (precīzi.
15

20.gs. 60.gadu beigās Baltijas jūrā konstatēja bīstamu un pieaugošu
ūdens piesārņojumu un skābekļa koncentrācijas samazināšanos.
Visas Baltijas jūras valstis – Dānija, Somija, Vācijas Demokrātiskā
Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Polija, Zviedrija un PSRS – piekrita
nekavējoties veikt pasākumus, lai samazinātu jūras piesārņojumu.
1974.g. tika pieņemta Baltijas jūras vides aizsardzības konvencija,
kuras ietvaros tika izveidota Helsinku komisija (HELCOM), lai spētu
vadīt, pārraudzīt un attīstīt kopējo darbības programmu.
Tā izveidojās sadarbības saikne vides aizsardzības un vispārējās drošības
pasākumu kopīgas risināšanas jomā starp Austrumeiropas un
Rietumeiropas valstīm.
16

1984. gadā, pirmajā Baltijas valstu ministru tikšanās reizē tika pieņemts
darbības plāns attiecībā uz četrām sfērām:
1. Piesārņojuma samazināšana
2. Zinātniskie pētījumi
3. Navigācijas drošība
4. Naftas noplūdes ierobežošana
Nacionāla rakstura problēmu risinājumi un projektu īstenošana gan
netika apspriesta un netika pieņemti atbilstoši saistoši dokumenti.
Otrajā ministru tikšanās reizē 1988.g. tika akceptēti 78 projekti, tomēr
daudzas svarīgas problēmas vēl netika skartas, pie tam tika izteikta
kritika par to, ka gandrīz nav jūtams progress, un tika pieprasīts veikt
reālus pasākumus, lai gūtu konkrētus rezultātus.
17

Pieņemtajās konvencijās un parakstītajos līgumos par starptautisko vides
vadību var saskatīt kopīgu tendenci – arvien nozīmīgāku vietu ierādīt
piesardzības principam.
Pasaules valstis tiek aicinātas nepieļaut
piesārņojuma izplatīšanos avārijās un negadījumos.
Tam par iemeslu ir daudzas katastrofālas avārijas, piemēram, AES
avārija Černobiļā, tankkuģu avārijas, naftas vadu plīsumi.
Tankkuģa “Amoco Cadiz” avārija pie
Bretaņas krastiem (Francija)
1978. gada 16. martā.
18

Starptautiskajā vides aizsardzībā iesaistīto institūciju un personu
skaits ir ļoti liels, nozīmīgākās vienības ir:
Valstis
Starptautiskas vides
organizācijas
Atsevišķi, spilgti izteikti
indivīdi
Eksperti
Sabiedrība
Globālās vides
kustības
Rūpniecība un bizness
(korporatīvais sektors)
Tikai valstīm (to valdībām) ir tiesības pieņemt starptautiski saistošus
lēmumus, bez tam, tikai suverēnu valstu valdības spēj nodrošināt
savu pilsoņu iesaistīšanu starptautisku
dokumentu īstenošanā.
19

Atbilstoši starptautisko attiecību teorijas pamatnostādnēm, valstis iesaistās
starptautiskā sadarbībā tikai tad, ja perspektīvā ir paredzama kāda labuma gūšana
savai valstij, kas citādi nebūtu iespējama.
Praktiski, valstis pat vēlas gūt maksimālu labumu no starptautiskās
sadarbības, salīdzinot ar citām valstīm, neatkarīgi no sava statusa
starptautiskajā valstu saimē.
Dažos gadījumos valstis var cerēt tikai uz netiešu labuma gūšanu, piemēram,
veicinot labu starptautisko attiecību veidošanos ar citām valstīm.
Dažkārt valstis, savu interešu vārdā pārāk uzkrītoši cenšas tikt pie izdevīga
darījuma, pat uz citu valstu rēķina.
• Dažādās konceptuālās pieejas
• Nacionālās intereses
• Valstu atbilstības līmenis un spējas
• Darbības efektivitāte
Šie ir būtiski elementi starptautisko
daudzpusējo līgumu izstrādāšanā,
pieņemšanā un īstenošanā.
20

Pasaules valstis ir ļoti atšķirīgas – ar dažādu vēsturisko mantojumu, vides
stāvokli un dabas bagātību nodrošinājumu.
Dažas no valstīm ir moderno vides
aizsardzības ideju paudējas,
piemēram, Eiropas ziemeļvalstis,
kuras:
• izvirza stingras prasības starptautiskā
vides pārvaldības un aizsardzības jomā,
• aicina piedalīties diskusijās,
• reizēm pat vienpusēji uzņemas
paaugstinātas saistības, lai iedrošinātu
citas valstis un tautas.
Arī Eiropas Savienība iestājas par stingrāku starptautisku vides pārvaldību, atvēlot
ievērojamus finanšu līdzekļus šī mērķa īstenošanai.
ASV pozīcija par pasaules sabiedrībai nozīmīgām vides problēmām, īpaši, par klimata
pārmaiņu ierobežošanu un stingrāku globālās vides pārvaldību,
ir izpelnījusies nopietnu kritiku.
21

Skaidri ir iezīmējušies vairāki valstu bloki, kurus vieno
līdzīga attieksme pret vides problēmām:
“Ziemeļu” blokā ietilpst industrializētās
Ziemeļamerikas, Eiropas un citu kontinentu
labklājības valstis
“Dienvidu” bloku pārstāv Āzijas,
Dienvidamerikas un Āfrikas
attīstošās valstis
“Jaunattīstības” valstu bloku veido bijušās Otrās
pasaules valstis (sociālisma nometnes) kopā ar
Dienvidaustrumāzijas valstīm
“Jaunattīstības” valstu bloks izaudzis no 77 valstīm (G77) līdz 130 valstīm, un tam ir
liels īpatsvars starptautisko lēmumu pieņemšanā.
Ja “ziemeļu” bloks vairāk uzmanības pievērš tādām vides problēmām, kā
klimata izmaiņas un ozona slāņa izzušana, tad “dienvidu” bloka
prioritātes ir dzeramā ūdens trūkums un pārtuksnešošanās.
22

Ļoti svarīgi ir izmantotie līdzekļi starptautiskās vides politikas mērķu
sasniegšanai – nozīmīga ir arī atsevišķu valstu loma problēmu izvirzīšanā,
sarunu procesā un arī politisku lēmumu pieņemšanā.
Jārēķinās arī ar valstīm, kas iestājas pret kāda vides jautājuma risināšanu, it īpaši
gadījumos, kad vairākas valstis izveido “veto koalīciju”, lai panāktu pilnīgu jautājuma
svītrošanu no starptautiskās vides politikas veidošanas darba kārtības.
Šāda situācija izveidojusies, piemēram, saistībā ar vaļu aizsardzības
starptautiska dokumenta izstrādi, jo Islande, Norvēģija un Japāna
konsekventi iestājas pret pilnīga moratorija noteikšanu vaļu medībām.
Dažkārt atsevišķu valstu grupas var panākt arī stingrāku prasību noteikšanu,
kā tas ir bijis Bāzeles konvencijas gadījumā, kad Āfrikas valstis pieprasīja
pilnīgu aizliegumu bīstamo atkritumu pārvešanai
no “ziemeļu” bloka valstīm uz “dienvidu” bloka valstīm.
23

Starptautiskās vides organizācijas pārsvarā veidojas valstīm
savstarpēji vienojoties, lai praktiski risinātu
globālās vides problēmas.
Starptautiskās vides organizācijas rīko starptautiskas diskusijas,
lai sagatavotu:
Vides politikas plānošanas
projektus
Programmu finansēšanas un
īstenošanas projektus
Pašlaik pasaulē ir apmēram 250 starptautiskas vides organizācijas, kas
pārsvarā ir orientētas uz konvenciju sagatavošanu un īstenošanu gan
globālā, gan arī reģionālā mērogā.
24

Starptautisko vides organizāciju pirmsākumi meklējami laika periodā pēc
Otrā Pasaules kara, kad pasaulē bija nepieciešams radīt sistēmu, lai:
• Vairāk nepieļautu kara draudus
• Atjaunotu izpostīto tautsaimniecību
• Radītu pamatu normālai attīstībai
Tā tika izveidotas tādas
organizācijas kā:
Starptautiskā attīstības un
rekonstrukcijas Banka
(Pasaules Banka)
Starptautiskais Valūtas
fonds
Apvienoto Nāciju
Organizācija (ANO)
Pasaules Tirdzniecības
organizācija
25

Kā lielas reģionālas organizācijas, kurām ir būtiska loma globālo vides
problēmu risināšanā, izveidojušās:
• Eiropas Savienība,
• Ziemeļamerikas Brīvās tirdzniecības apvienība (NAFTA),
• Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija (ASEAN).
Tomēr vadošā loma pasaulē ir ANO un tās izveidotajām
vides organizācijām.
ANO tika nodibināta 1945.g., kad 50 valstis parakstīja ANO Hartu;
tagad valstu skaits ir sasniedzis 192.
• veicināt mieru pasaulē,
•kontrolēt ieroču izplatību,
ANO sākotnējie
uzdevumi gan bija:
• nepieļaut konfliktu
izcelšanos starp valstīm,
• veicināt ekonomisko un
sociālo attīstību,
• aizsargāt cilvēktiesības,
• rūpēties par globālās vides
saglabāšanu.
26

ANO galvenā mītne Ņujorkā, ASV
ANO Hartas parakstīšana
1945. gada 26.jūnijā Sanfrancisko, ASV
ANO galvenās mītnes Ņujorkā
sēžu zāle
27

Lai veiktu paredzētos uzdevumus vides un
attīstības jomā, ANO ir izveidojusi atbilstošas
programmas un institūcijas:
• Vides aizsardzības programma (UNEP)
• Attīstības programma (UNDP)
• Ilgtspējīgas attīstības komisija (CSD)
Kopā ar ANO Attīstības programmu un Pasaules Banku, ANO Vides
aizsardzības programma (UNEP) uztur
Globālo Vides fondu (GEF), kas savukārt finansē projektus, lai risinātu
pasaules aktuālākās vides problēmas.
Tomēr UNEP iespējas ir ierobežotas, tāpēc pasaules valstis risina jautājumu par
iespējām tās vietā izveidot Globālo Vides organizāciju (GEO) ar plašākām
pilnvarām un labāku finansiālo nodrošinājumu.
28

Vides aktīvistu grupas parasti uzstājas kā vides problēmu nepietiekami
ātras un kvalitatīvas risināšanas kritizētāji, un bieži vien tās pievērš
sabiedrības uzmanību arī mazāk zināmām vides problēmām.
Vides aktīvistu grupu ir ļoti daudz,
nozīmīgākās ir, piemēram:
• Pasaules Dabas aizsardzības
fonds (WWF),
• “Greenpeace”,
• Klimata aktivitāšu tīkls,
• Pasaules Resursu institūts (WRI).
Vides aizsardzības grupas līdzdarbojas
pieņemto starptautisko konvenciju un
lēmumu īstenošanā, kā arī
vides monitoringa nodrošināšanā.
“Greenpeace” protesta akcija pret kodolenerģiju
29

Mērķis
Metodes
vides aizsardzība, miers
tiešas darbības, lobēšana, izpēte, inovācijas
Revenue 196,6 miljoni eiro (2008)
Biedru
skaits
Saites
2,86 miljoni (2008)
www.GreenPeace.org
www.GreenPeace.mobi
“Esperanza”, bijušais PSRS kara flotes ugunsdzēsības kuģis, ko
2002. gadā iegādājās Greenpeace.
30

Daudzas vides grupas ir ļoti aktīvas vietās, kur notiek svarīgas sarunas
par pasaules vides vai ilgtspējīgas attīstības jautājumiem,
kā arī pasaules vides kongresos.
Protestētāji bieži vien uz augstām ēkām nostiprina protesta lozungus,
aktīvi veic lobēšanas darbu ar oficiālo delegāciju pārstāvjiem, bet pēdējā
laikā organizē arī paralēlās konferences un vides forumus.
Vides aktīvistu protesti pret
pasaules valstu vadītāju nespēju vienoties par
konkrētiem un neatliekamiem pasākumiem, lai
mazinātu klimata pārmaiņu negatīvās sekas COP15
konferencē Kopenhāgenā
2009. gada decembrī.
31

Pasaules ekonomiskā sistēma izmanto dabas resursus un savas darbības
laikā rada vides piesārņojumu, raisot konfliktu starp ekonomisko
attīstību un vides aizsardzību.
Iespējams, ka tieši lielās korporācijas, kuras izmanto nesamērīgi lielu
ietekmi uz politisko procesu norisi, ir atbildīgas par pašreizējo vides
kvalitātes pasliktināšanos un resursu izsīkšanu pasaulē.
Lielas kompānijas vai nozaru asociācijas reti iesaistās politikā tiešā veidā; to parasti
dara ar ražotājiem un tirdzniecību saistītās īpašu interešu
nevalstiskās organizācijas, piemēram:
Pasaules Biznesa ilgtspējīgas attīstības padome (WBCSD) pārstāv vairāk kā 170
ražošanas nozares un pauž biznesa pasaules viedokli par nākotnes virzību,
Starptautiskās Tirdzniecības kamera (ICC) apvieno dažādas organizācijas, lai
iesaistītos diskusijās par starptautiski svarīgām vides problēmām.
32

Starptautisku vides politikas dokumentu tapšanā liela loma ir
zinātniekiem – intelektuālajā līmenī problēmas tiek atklātas un
zinātniski aprakstītas.
Jau 1661.g. tika publicēts Dž.Īvelaina (1620-1706) pētījums, kurā
norādīts, ka Londonas gaisa kvalitāte ir slikta.
Zviedru ķīmiķa S.Arēniuss (1859-1927) jau
1896.g. izvirzīja teoriju, ka CO 2 koncentrācijas
paaugstināšanās atmosfērā izraisīs
globālās sasilšanas efektu.
Zviedru ķīmiķis S.Odens (1924-1986) pirmais konstatēja fosilā
kurināmā sadedzināšanas sekas.
33

Zinātnieks, kā vides problēmu atklājējs, veic arī citas nozīmīgas
funkcijas mūsdienu sabiedrībā:
kalpo kā skolotājs, izplatot zināšanas par pētījumiem, sekmē cilvēku
izglītošanu dabas un vides jautājumos,
darbojas kā konsultants, kurš palīdz lēmumu pieņēmējiem sagatavot
labākos risinājumus, bet kā jaunu zināšanu radītājs tas izstrādā labākos
tehniskos un sociālos risinājumus dabas un vides problēmām,
uzņemas atbildīgo intelektuāļa lomu, iesaistoties diskusijās un uzstājoties
plašsaziņas līdzekļos, lai skaidrotu vides un politisko jautājumu kopsakarības.
Viens no zinātnieku uzdevumiem – sistemātisks
vides monitorings.
34

Vides aizsardzības politika lielā mērā ir tikusi virzīta pateicoties
specifiskiem un konkrētiem neparedzētiem gadījumiem vai notikumiem.
Sabiedrības uzmanību ir viegli piesaistīt ar acīm redzamām un vispārīgi
izprotamām problēmām, kā, piemēram, skābajam nokrišņiem, roņu medībām,
lai iegūtu kažokādas, vai piesārņojumam ar pesticīdiem.
Salīdzinoši grūtāk ir uzmanību pievērst tām problēmām, kas kļūst redzamas
tikai pēc ilgāka perioda, piemēram, globālajām temperatūras izmaiņām,
tuksnešu ekspansijai vai bioloģiskās daudzveidības zušanai.
Zinātnes ietvaros kritiskie un problēmu jautājumi ne vienmēr sakrīt ar
valdību vai starptautisko organizāciju ieskatiem.
Starptautiskajās politiskajās attiecībās vides
aizsardzības jautājumu parādīšanās problēmu veidā
var tikt iedalīta četrās fāzēs.
35

Pirmā fāze sākās 19. gs. ar divpusēju zvejniecības līgumu noslēgšanu un
ilga līdz 1945. gadam, kad tika izveidotas jaunas starptautiskas
organizācijas.
Sākotnēji starptautiskā vides aizsardzība bija orientēta uz to, lai:
• noskaidrotu un sakārtotu starpvalstu jurisdikcijas jautājumus,
• nodrošinātu starptautisko ūdeņu izmantošanas pārvaldi,
• detalizēti izstrādātu nosacījumus par robežupēm un ezeriem.
Vides problēmu risināšanu traucēja tas, ka nebija saistoša pamatojuma, stingru
politisko robežu un pastāvēja kultūru atšķirības, kas
kopumā arī radīja atšķirīgas pieejas.
Izņemot roņu aizsardzības līgumu, kas tika pieņemts 1911. gadā, pārējie
agrīnie mēģinājumi regulēt kopējo dabas resursu izmantošanu izrādījās
neefektīvi un tos bija nepieciešams atlikt uz vēlāku laiku.
Sarežģītas un ilgas diskusijas noritēja saistībā ar vaļu medību aizliegumu
starptautiskajos ūdeņos, pret ko krasi iebilda PSRS un Japāna.
36

Otrā fāze sākās reizē ANO veidošanos un savu kulmināciju sasniedza ar
ANO Cilvēkvides konferenci 1972. gadā Stokholmā.
Pēc Otrā pasaules kara globālās problēmas saistījās ar
četrām svarīgām sfērām:
1) nukleāro, bioloģisko un ķīmisko ieroču izplatīšanas aizliegšana,
militāro izdevumu samazināšana un kara nepieļaušana;
2) nabadzības mazināšana;
3) dabas un vides krīze, kas izpaudās kā:
• resursu izsīkums,
• bioloģiskās daudzveidības samazināšanās,
• piesārņojuma un atkritumu apjoma palielināšanās;
4) cilvēktiesību atzīšana un nodrošināšana.
37

Daudzas nevalstiskās organizācijas vides aizsardzības jomā sāka veidoties
pēc Otrā pasaules kara beigām, un atbalstu tām sniedza valdības gan
nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī.
Veidojās augstāka līmeņa organizācijas ar
izteikti zinātnisku vai profesionālu ievirzi,
piemēram:
• Starptautiskā zinātnes savienību padome,
• Pasaules dabas saglabāšanas savienība.
Citas organizācijas:
• Vides un attīstības institūts,
• Eiropas vides politikas institūts,
• Vides aizsardzības fonds,
• Pasaules resursu institūts.
Tomēr starptautiskajiem notikumiem katrā no valstīm bija dažāda
attieksme un ietekme uz sociālo un vides aizsardzības kustību,
atkarībā no nacionāli politiskās kultūras.
Piemēram, Dānijas, Zviedrijas un Nīderlandes vides aizsardzības
kustībā tomēr parādījās dažādas nacionālas iezīmes, kas izrietēja
no specializācijas un attiecīga profesionālā līmeņa.
38

20.gs. 50.-60.gados pasaules ekonomika auga un attīstījās, tomēr pēc
tam sāka veidoties fundamentālas problēmas, kas galu galā
izpaudās kā naftas krīze 1973. gadā.
60. gados bija vērojama liela interese par dabu zinātniskā un ekonomiskā aspektā –
tas noteica, kā vides problēmas tika novērtētas intelektuālajās un politiskajās.
aprindās
Pētnieki sāka pievērs sabiedrības uzmanību toreizējās ekonomiskās saimniekošanas
negatīvo ietekmi uz vidi, ekosistēmām, cilvēkiem un pasaules nākotni.
Jūras bioloģe un rakstniece R.Kārsone
(1907-1964) 1962. gadā publicēja
grāmatu “Klusais pavasaris” par pesticīdu
pārmērīgu izmantošanu un sekām.
1972. gadā iznāca Romas kluba ziņojums “Augsmes
ierobežojumi”, balstīts uz prognozēm par resursu nemitīgu
izsīkšanu, piesārņojuma un iedzīvotāju skaita palielināšanos.
39

Trešā fāze (1972.-1992.g.) bija savdabīga jaunu vides aizsardzības
institūciju veidošanās un līgumu pieņemšanas eksplozija.
1972. gada ANO Cilvēka un vides konference Stokholmā bija būtiska robežlīnija
starptautiskā vides aizsardzības kustības aizsākšanā.
Stokholmas konference bija pirmā reize, kad starptautiskā forumā
vides aizsardzības problēmas tika apspriestas un analizētas saistībā ar
ekonomisko un sociālo attīstību.
Cilvēka un vides konferences atklāšana
Stokholmā 1972. gada 5. jūnijā.
40

Stokholmas konferences darbības rezultātā tika dibināta jauna ANO
aģentūra – Vides programma (UNEP) – līdz ar to sākās pāreja no
60.gadu dabas aizsardzības formas uz politiski un globāli vidi
aizsargājošas kustības izveidošanos.
Sāka nostiprināties tendence, kas lika uzsvaru uz vidi, kurā dzīvo cilvēki,
kas ietekmē to, tādējādi parādot atšķirību, kāda ir izteiktai
dabas saglabāšanai un aizsardzībai.
Stokholmas konference deva impulsus daudzām starptautiskām
iniciatīvām un darbībām, piemēram:
tika pieņemts protokols par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi,
nolemjot līdz 1995.g. uz pusi samazināt smago metālu, toksisko un
gaistošo organisko savienojumu un biogēno vielu piesārņojuma apjomu,
tika parakstīta Baltijas jūras deklarācija, lai nodrošinātu vides
aizsardzības starptautisko pasākumu izpildi nacionālā līmenī.
41

Atbilstoši ANO Ģenerālās Asamblejas 1983. gada decembra lēmumam
tika nodibināta Vides un attīstības komisija.
Komisija sarīkoja publiskas sanāksmes visos piecos pasaules
kontinentos, un tās ziņojums “Mūsu kopīgā nākotne”
tika publicēts 1987. gadā.
Grūtā procesā, panākot vienošanos par politiskajiem principiem, kas kalpotu par
pamatu saudzīgai un atbildīgai Zemes resursu pārvaldīšanai un izmantošanai, tika
izstrādāta ilgtspējīgas attīstības definīcija:
“Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina mūsdienu
paaudzes vajadzības, neradot grūtības nākamām paaudzēm
nodrošināt savas vajadzības.”
42

Ceturtā fāze sākās ar ANO konferenci par vidi un attīstību, kas notika
Riodežaneiro 1992. gadā un raksturojas ar to, ka vides jautājumi tika
integrēti praktiski visās sabiedriskajās un privātajās jomās, kā arī skāra
visu cilvēces darbību.
Riodežaneiro konference bija visplašākā konference, ko jebkad organizējusi ANO – tajā
piedalījās 179 valstu pārstāvji un ap 120 valstu vadītāji.
Tika diskutēts par
starptautiskas
nozīmes jautājumiem,
kas saistīti ar:
• atmosfēras aizsardzību,
• Zemes resursu, okeānu un saldūdens izmantošanu,
• bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu,
• biotehnoloģiju uzmanīgu pielietošanu,
• bīstamo un cieto atkritumu, un toksisko ķīmisko
savienojumu problēmām.
Konferencei bija ļoti svarīga loma turpmākajā jautājumu risināšanā par ilgtspējīgu
attīstību, attiecību risināšanā starp labklājības un attīstības valstīm, kā arī vides un
attīstības saiknes izskaidrošanā.
43

Konferences rezultātā tika izveidota ANO Ilgtspējīgas attīstības komisija
(CSD), kuras darbības mērķis bija apkopot konferences rezultātus un
sekot, kā nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī tiek īstenota
“Rīcības programma-21”, lai panāktu ilgtspējīgu
attīstību visās pasaules valstīs.
“Rīcības programma-21” īpaši uzsvēra, ka ir nepieciešamas vispusīgas partnerattiecības
ar starptautiskām organizācijām, valstu valdībām un pašvaldībām, biznesa
organizācijām, nevalstiskām organizācijām un iedzīvotāju grupām.
“Rīcības programma-21” iezīmēja vadlīnijas un izpildes
struktūru nākotnes darbībai atbilstoši četriem tematiem:
• sociālie un ekonomiskie jautājumi,
• resursu saglabāšana un pārvaldīšana attīstības vajadzībām
• galveno īstenošanas grupu lomas nostiprināšana
• svarīgāko problēmu noteikšana un risināšana
44

Apkopojošs “Rīcības programmas-21” īstenošanas pārskats tika iesniegts
ANO Vides un attīstības komisijas sanāksmei 1997. gadā.
Globālais vides fonds (GEF), ko izveidoja pamatojoties uz ANO Vides un attīstības
komisijas ziņojumu, paredzēja izmantot tikai 0,65 miljardus latu 1991.-1994. gadā
un 1,0 miljardu latu 1995.-1998. gadā.
Līdzekļi bija paredzēti galvenokārt
vajadzībām, kas saistītas ar:
• globālām klimata izmaiņām,
• starptautisko ūdeņu piesārņojumu,
• bioloģiskās daudzveidības aizsardzību,
• ozona slāņa aizsardzību.
Tomēr kopējās starptautiskās palīdzības apjoms attīstības valstīm (ietverot
multinacionālo un divpusējo finansiālo sadarbību) ekonomisko
un politisko faktoru ietekmē ir samazinājies.
Svarīgākais ekonomisko grūtību laikā ir nodrošināt politisko prioritāti vides aizsardzības
mērķiem, tomēr joprojām sabiedrībā ir vērojama tendence, ka politiskajā darba kārtībā
dominē ekonomiskās problēmas.
45

Pēc 1972. gada ANO Cilvēku un vides konferences starptautiskie vides
līgumi ir kļuvuši par galveno globālās vides pārvaldes veidu, tomēr vairāk
liekot uzsvaru uz starptautisko diplomātiju, nevis vienkārši uz tehnisko
izpratni un izpildījumu.
Kopš 1920. gada ir parakstīti, ratificēti un stājušies spēkā ap 140
starptautiskie līgumi, bet tos papildinošo dokumentu, piemēram,
protokolu un grozījumu skaits ir daudzkārt lielāks.
Vairākas konvencijas un protokoli īpaši izceļas
ar savu nozīmīgumu saistībā ar:
• ozona slāņa degradāciju,
• bioloģiskās daudzveidības samazināšanos,
• klimata pārmaiņām.
46

Konvencijas var dēvēt par starptautiskiem likumiem, kas nosaka valstu
tiesības un pienākumus noteiktā jomā un kuri tiek izstrādāti
vienojoties valstīm vai to pilnvarotām institūcijām.
Pirms konvenciju pieņemšanas notiek saskaņošana,
ko veic valstu oficiāli pārstāvji.
Pēc tam tehniskie eksperti sagatavo konvencijas projektu un
nodod izvērtēšanai dalībvalstīm.
Dalībvalstu augstākās amatpersonas starptautiskas konferences laikā, kas
veltīta ar konvenciju saistīto jautājumu izskatīšanai, paraksta konvenciju.
Seko ratifikācijas procedūra, kas ietver valsts likumdevēja oficiālu lēmumu par
konvencijas atbilstību nacionālajai likumdošanai un vēlmei to pildīt, uzņemoties
starptautiskas saistības, kas izriet no konvencijas.
Ja noteikts skaits dalībvalstu ir ratificējušas konvenciju, tās sasauc pirmo
konvencijas dalībvalstu konferenci, kurā vienojas par konvencijas
īstenošanas pasākumiem.
47

Globālās vides politikas veidošanā, kā arī konvenciju un to protokolu tapšanā
nenovērtējama ir zinātnieku un ekspertu loma.
Kā piemēru var minēt Starpvaldību klimata pārmaiņu speciālistu grupu
(IPPC), kurā ietilpst apmēram 3000 zinātnieku.
Viņu pētījumu rezultāti un savstarpēja sadarbība ir veicinājusi pasaules
sabiedrības izpratni par šobrīd aktuālāko vides problēmu, kā arī palīdzējusi
veidot vienotu klimata izmaiņu negatīvo seku mazināšanas politiku.
Starpvalstu klimata pārmaiņu speciālistu
grupas ieguldījums 2007.gadā ir novērtēts ar
Nobela Miera prēmiju.
48

Jau kopš 20.gs. 60.gadiem dabas zinātnieki centās saistīt globālās vides
izmaiņas ar antropogēno jeb cilvēku saimniecisko darbību.
Sākotnējā iniciatīva bija saistīta ar zinātniekiem, kuri veica atmosfēras
izpētes darbus un mēģināja saistīt cilvēces kolektīvās darbības ietekmi uz
visu atmosfēras sistēmu, kā arī uz tās iespējamām izmaiņām.
Šāda interdisciplināra pieeja tika izmantota plašā zinātniskā
programmā “Cilvēks un biosfēra” (Man and the Biosphere), kas ar
ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO)
atbalstu tika īstenota no 1971. līdz 1984. gadam.
Tādējādi tika likti pamati vides zinātnes un vides politikas mijiedarbībai,
kā arī ļāva veiksmīgāk risināt globālās problēmas, kas
joprojām ir ļoti aktuālas cilvēcei.
49

2000.g. septembrī ANO Ģenerālā Asambleja, kurā piedalījās 191
dalībvalsts, parakstīja ANO Tūkstošgades deklarāciju un apņēmās līdz
2015.gadam sasniegt astoņus izvirzītos Tūkstošgades attīstības mērķus:
1
Izskaust galēju nabadzību un badu
2
Nodrošināt visiem iedzīvotājiem pamatizglītību, kā arī iespēju
iegūt vispārējo vidējo vai profesionālo vidējo izglītību
3
Nodrošināt vienādas iespējas sievietēm un vīriešiem
4 Mazināt bērnu mirstību 5 Uzlabot mātes veselību
6
Ierobežot HIV/AIDS, tuberkulozes un difterijas izplatību,
kā arī citus novēršamus nāves cēloņus
7
Nodrošināt vides ilgtspēju
8
Palīdzēt cilvēkiem mazāk attīstītajās valstīs attīstot sadarbību
50

Latvijas Tūkstošgades ziņojums tika apstiprināts Ministru Kabinetā 2005.
gadā, un tā mērķis ir vedināt ikvienu iedzīvotāju domāt par to, kāda būs
dzīve Latvijā 2015. gadā.
Atbilstoši katram ANO izvirzītajam Tūkstošgades attīstības mērķim
Latvija ir noteikusi pildāmos uzdevumus
(kopumā 21 uzdevums), piemēram:
• samazināt ienākumu atšķirības starp nabadzīgajiem un bagātajiem,
• laika posmā no 1995.g. līdz 2015.g. uz pusi samazināt
bērnu mirstību no ārējiem nāves cēloņiem,
• līdz 2015. gadam katru gadu par 10 %, salīdzinājumā ar iepriekšējo
gadu, samazināt jaunas HIV inficēšanās gadījumus,
• novērst dabas resursu samazināšanos,
• nodrošināt iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni utt.
51

Arī ikvienam studentam ir iespējams
iesaistīties starptautiskajā vides
aizsardzībā.
Piemēram, Baltijas Universitātes
programma apvieno 220 augstākās
izglītības mācību iestādes Baltijas jūras
reģiona valstīs.
Baltijas Universitātes programmā ik
gadu iesaistās ap 9500 studenti, kas
izstrādā projektus vides
aizsardzībai un
ilgtspējīgas attīstības veicināšanai.
52

Katru gadu apmēram 40 studentiem un
pasniedzējiem Baltijas Universitātes programmas
ietvaros ir iespēja doties ceļojumā ar
buru kuģi “Pogoria”.
Uz kuģa tiek lasītas lekcijas par vides
aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību,
tiek veikti Baltijas jūras kvalitātes
parametru mērījumi, notiek diskusijas.
Kuģis iegriežas Baltijas jūras ostās,
kur studenti apmeklē vides
pētniecības institūtus.
53