Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Neviens no mākslas veidiem nevelk sev līdzi tik milzīgu cilvēku<br />
savstarpējo attiecību mudžekli kā kino. Un nevienā citā mākslā nav<br />
tik jūtama materiāla pretestība. Darbojas viss — šī mudžekļa nervi,<br />
domas, gaumes, ieradumi, raksturu īpašības… Tie krustojas, pinas,<br />
samezglojas un bremzējas. Pats esmu ieausts visciešāk, savijies ar<br />
katru no tiem.<br />
Jānis Streičs<br />
1 | 2 0 0 6<br />
FZ | Jānis Streičs
Saturs<br />
Ironiskais sludinātājs<br />
| 4<br />
Par Jāni Streiču stāsta kolēģi<br />
| 10<br />
Savējie<br />
| 16<br />
Izstāde Jāņa Streiča mistērijas<br />
| 20<br />
Teātris birokrātijas gaiteņos<br />
| 28<br />
Filmogrāfija<br />
| 34<br />
Sastādīja: Zigita Saulīte,<br />
Elīna Reitere, Agnese Zeltiņa<br />
Makets: Arnis Grinbergs<br />
Iespiests: Apgāds Imanta<br />
Izdevumā izmantotas Agneses Zeltiņas, Ata Ieviņa,<br />
Ievas Romanovas, Rīgas <strong>Kino</strong>muzeja, Preiļu Vēstures un<br />
Lietišķās mākslas muzeja, Latvijas Valsts Arhīva,<br />
Jāņa Streiča personīgā arhīva fotogrāfijas un dokumenti<br />
Pirmais vāks — Limuzīns Jāņu nakts krāsā, 1981<br />
Otrais vāks — Jānis Streičs, Mans draugs — nenopietns cilvēks uzņemšana<br />
Trešais vāks — Jānis Streičs un Renāra Kaupera dublieris Ivars Beitāns,<br />
Vecās pagastmājas mistērija uzņemšana<br />
FZ | 1
Jānis Streičs<br />
Simtiem līdzautoru<br />
Neviens no mākslas veidiem nevelk sev līdzi tik milzīgu cilvēku savstarpējo attiecību mudžekli<br />
kā kino. Un nevienā citā mākslā nav tik jūtama materiāla pretestība. Darbojas viss — šī mudžekļa<br />
nervi, domas, gaumes, ieradumi, raksturu īpašības… Tie krustojas, pinas, samezglojas un bremzējas.<br />
Pats esmu ieausts visciešāk, savijies ar katru no tiem. Orientēšana uz kopējo mērķi, uz ideju prasa<br />
vislielāko piepūli. Īstajam darbam, tā sauktajam radošajam procesam, atliek gaužām maz laika. Un,<br />
kad filma jau gatava un tanī neko nevar labot, tad gaužām sāp, ka jāatbild par citu nevarēšanu,<br />
nezināšanu, negribēšanu, neiejūtību. Simtiem negāciju kļūst par maniem līdzautoriem, bet<br />
spriedums jāuzklausa un jāpārdzīvo vienam. Ko tad darīt Kārt mēli pie ekrāna Nē, atkal jāsakož<br />
zobi, jāvaino pašam sevi. Jo galu galā jau pats arī esmu vainīgs, ka nepārliecināju, neaizrāvu un<br />
neiekveldināju. Trūka spēka, trūka pacietības izskaidrot, ka divreiz divi ir četri, ka gaisā pasviests<br />
akmens krīt lejup utt. Ar salīdzinājumiem, protams, pārspīlēju. Taču arī mūsu darbā, arī mākslā ir<br />
tādas vienkāršas patiesības kā divreiz divi. Bet diemžēl daudzi tās nezina, strādā gadiem ilgi un<br />
nevar saprast.<br />
<strong>Kino</strong>režisors, scenārists, aktieris / Dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagasta Anspokos. Mācījies Gailīšu septiņgadīgajā skolā, Rēzeknes pedagoģiskajā skolā<br />
un Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē / No 1963. gada strādājis Rīgas kinostudijā. Režisējis 21 filmu / Par savu labāko filmu uzskata Svešās kaislības. Visu<br />
laiku labākā filma: Fanfans Tulpe (1952) / Izcilākais latviešu režisors: Leonīds Leimanis. Autoritāte: Vaira Vīķe-Freiberga. Hobijs: būvniecība / Bērnībā vēlējās kļūt<br />
par garīdznieku, dzelzceļa konduktoru un kinomehāniķi. Visbiežāk sapņo par būvniecību un lidmašīnas katastrofām / Bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības<br />
priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs / Komjaunatnes prēmijas laureāts, LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa<br />
komandieris, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Vatikāna prēmijas Beato Angelico laureāts.<br />
Nekas nav mūžīgs<br />
Kādreiz jaunībā, kad apsvēru kino un teātra priekšrocības, lai spertu izšķirošo soli, domāju tā: «<strong>Kino</strong><br />
var veidot daudz drošāk un pamatīgāk, jo tas, ko es gribu un ko man izdodas panākt, tiek iemūrēts,<br />
iecementēts filmlentē. Turpretim teātrī aktieri no mēģinājumā sasniegtā ātri vien aizmaldās sānceļos<br />
un neceļos. Pēc tam tikai jāsarkst vai izmisumā jāplēš mati.» Es izšķīros par kino. Naivais! Neiedomājos,<br />
neienāca prātā, ka arī pats esmu mainīgs. Kāds biju vakar, šodien vairs neesmu, un rīt būšu<br />
citāds. Kas šodien patīk, rīt neapmierinās. Bet tas jau ir iemūžināts filmā... Var, protams, pārfilmēt,<br />
bet tas prasa laiku un līdzekļus. Kā viens, tā otrs nepieder man. Un galu galā — kur tad būs tā<br />
robeža Pret šo indi gadu gaitā izstrādāju pretindi — visu darīt godprātīgi un nekad neuzskatīt, ka<br />
paveiktais ir mūžīgs un nemainīgs. Vienmēr ir iespējams labot un laboties. Gudri cilvēki šo principu<br />
nosauca par manu improvizācijas metodi. Nezinu, piekrist vai nepiekrist. Iekšēji turos pretim. Skan<br />
pārāk viegli un rotaļīgi, jo īstenībā tas ir līdumnieka darbs.<br />
2 | FZ
Ironiskais sludinātājs<br />
Agris Redovičs, kinokritiķis<br />
Kapteiņa Enriko pulkstenis<br />
(1967)<br />
— Mierā! Aiz mums stāv<br />
milicija!<br />
— Vai jaunkundzēm ārzemju<br />
vešiņu nevajag Stabila precīte!<br />
— Tomiņ, kā tu locīsi šo<br />
piemēru<br />
— Es, vai<br />
— Jā, tu. Piecelies! Nu, loki<br />
taču, Tomiņ, es gaidu!<br />
— Es esmu pulkstenis, tu esi<br />
pulkstenis, viņš, viņa...<br />
— Sēsties, Tomiņ, un, ja tas<br />
tā turpināsies, arī liecībā būs<br />
divnieks!<br />
— Muchas gracias, grand<br />
amigo!<br />
— Ko tas nozīmē<br />
— Lieliskais draugs!<br />
— Moloģec, grand amigo!<br />
— Kas ir, veči, sapīpēsim!<br />
— Jā, nebūtu par sliktu pēc tik<br />
smagas darbadienas!<br />
— Paldies, es šito marku nē!<br />
— Kādu tad<br />
— Beramol.<br />
— Tādu neesmu dzirdējis.<br />
Belamors gan ir, to es kādreiz<br />
jaunībā rāvu.<br />
— Ko tu man te uzbāzies,<br />
zubrilka gatavā! Cilvēkam<br />
visu dzīvi samaitā! Ne uz kāda<br />
kuģa es tevi neņemšu, pateikšu<br />
Enriko! Atradusies te mīļā<br />
gramatika!<br />
— Grand amigo! Centrafugo!<br />
— Īsts varonis! Mauzers! Sit<br />
man uz pleca un saka — es<br />
tevi kā lāga čali ņemšu līdzi uz<br />
Kubu! Na parohod, tu-tū, na<br />
Kubu! Tomas, si, grand amigo!<br />
— Kā tad tu ar viņu<br />
sarunājies<br />
— Protams, spāniski — ļoti<br />
viegla valoda!<br />
— Tomiņš brauks uz<br />
Kubu — ar kuģi pa bruģi!<br />
— Kā būs spāniski āmurgalva<br />
— Ja nepatīk mūsu kārtība,<br />
lasies mājās!<br />
— Un aiziešu arī! Baigie<br />
izmeklētāji atradušies, pēdu<br />
dzinēji! Es ģībstu!<br />
— Bet nikotīns, ko satur<br />
divas paciņas Kazbeka, spēj<br />
nogalināt zirgu tāpat kā trusi!<br />
Un cik paciņu vajag cilvēkam<br />
Zēniem, kuri pīpē, pēc piena<br />
zobu izkrišanas vairs neaug<br />
jauni zobi! Un vēlāk Un vēlāk<br />
neaug arī bārda! Un kas tas<br />
būs par vīrieti bez bārdas<br />
— To viņš man vēl pieminēs!<br />
Visu mūžu pieminēs!<br />
Raudādams pieminēs!<br />
— Sveiki, veči! Nu re, cik tā<br />
Rīga ir riebīgi maza! Sveiks,<br />
grand amigo! Nu, kur tad tava<br />
bārda Nuja, viņam jau vēl<br />
neaug... Vai bikses salāpīji O,<br />
ārzemju vešiņas!<br />
Ironijas puķes zied tikai brīvības pļavās.<br />
Tas bija pirms divdesmit gadiem. Latvijas kinoļaudīm<br />
toreiz vēl bija savs <strong>Kino</strong>nams — organiska mūsu<br />
profesionālās dzīves sastāvdaļa. Pirmizrādes, jaunāko<br />
filmu skates; vieslektori no Maskavas vairākas reizes<br />
gadā veda plašam skatītāju lokam nepieejamas<br />
ārzemju filmas vai kinoklasiku, te notika arī leģendārie<br />
Valentīnas Freimanes lektoriji, lietišķas un dažkārt pilnīgi<br />
bezjēdzīgas sanāksmes, apspriedes, diskusijas, strādāja<br />
kafejnīca un daļa kinocilvēku nāca tikai tāpēc vien, ka<br />
<strong>Kino</strong>namā vienmēr varēja iedzert un patērzēt savējo<br />
pulkā.<br />
Jaunajiem ļaudīm atgādināšu, ka <strong>Kino</strong>nams atradās<br />
A. Čaka ielā, kādreizējā kinoteātra Blāzma telpās. Pēc<br />
Latvijas kino sistēmas sabrukšanas tur bija klubs Bimini,<br />
vēlāk kinoteātris Kolizejs, tagad bezpersoniska spēļu zāle,<br />
tāda pati kā daudzas.<br />
Tovakar, neatceros vairs, kādā sakarā, <strong>Kino</strong>namā<br />
bija diezgan daudz cilvēku. Līdz mums jau bija<br />
nonākušas atbalsis no Jāņa Streiča kvēlās runas<br />
vēsturiskajā PSRS Kinematogrāfistu savienības V kongresā<br />
(1986), pēc kura krasi mainījās visas padomju kino<br />
sistēmas virzība. Klātesošie <strong>Kino</strong>namā sagaidīja Jāni kā<br />
nacionālo varoni. Prašņājām, klausījāmies iespaidus,<br />
dzērām vīnu, un tiešām sāka likties, ka kaut kas ir<br />
sakustējies diezgan bezcerīgi plūstošajā dzīvē. Pilnajā<br />
kafejnīcā skanēja Jāņa Streiča runas magnetofona<br />
ieraksts. Klausījāmies, aplaudējām, saskandinājām.<br />
Tas patiesi likās iedvesmīgi — vētraini aplausi ierakstā<br />
skanēja ik pa brīdim, jo īpaši tad, kad runātājs piesauca<br />
nacionālo pašapziņu, nācijas godu, lepnumu, prasīja<br />
kultūras suverenitāti. Efekta ziņā to var pielīdzināt Ata<br />
Kronvalda vēsturiskajai runai Rīgas Latviešu biedrībā<br />
1873. gadā. Arī viņš toreiz uzstājās kā latviešu pašapziņas<br />
modinātājs. Šķiet, ka Jāņa Streiča runa ļauj viņu ierindot<br />
starp pašiem spilgtākajiem XX gadsimta Latvijas<br />
oratoriem. Viņš īstajā brīdī prata pateikt īstos vārdus.<br />
Atrast īstos vārdus un izteiksmi Jānis Streičs<br />
daudzkārt pratis arī savās filmās. Ar apskaužamu retorisku<br />
prasmi viņš kinovēstījumos ielicis savu sirds degsmi,<br />
mīlestību uz savu zemi un savu laiku, ievibrējis savu<br />
sāpi un prieku, cerības un skumjas. Vairāk nekā 30 gadu<br />
šķir pirmo patstāvīgo Jāņa Streiča filmu — sirsnīgo, bet<br />
vietumis stūraini neveiklo Šauj manā vietā — no stilistiski<br />
viengabalainā, eleganti ironiskā kinodarba Rudens rozes,<br />
kas pagaidām noslēdz režisora filmogrāfiju. Bet starp šīm<br />
filmām nav tikai laika distance, starp tām ir arī radošā<br />
mūža uzkrātā pieredze, kas ļauj sasniegt profesionālu<br />
atbrīvotību, ļauj klāstīt kinotēlu pieredzējumus atbilstoši<br />
savai pasaules izjūtai un izdarīt to, meistarīgi sabalansējot<br />
tēlu attiecības, vizuālo rindu un stāstījuma intonāciju.<br />
No Latvijas kinorežisoriem, kas meistarību<br />
apliecinājuši pagājušajā gadsimtā, Rīgas kinostudijas<br />
zelta laikmetā, aktīvi strādājošo ierindā palikuši vairs<br />
tikai daži. Neapšaubāmi Jānis Streičs ir pats ražīgākais<br />
no viņiem. Lai gan Jāņa Streiča pēdējo gadu darbi nav<br />
guvuši oficiālās kritikas vispārēju atzinību, nav kļuvuši<br />
arī par publikas iecienītiem hitiem, tie uzrāda nevis<br />
radošu pagurumu, ieciklējušos māksliniecisko ideju<br />
ekspluatācijas indevi, bet apbrīnojami rosīgu izdomu,<br />
meklējot aizvien jaunus izteiksmības paņēmienus, rodot<br />
jaunas intonācijas un krāsas pašradītās pasaules ainas<br />
fragmentiem.<br />
Ironija<br />
Jāņa Streiča pēdējo gadu darbiem raksturīga arvien<br />
konsekventāk pausta ironiska attieksme ne tikai pret<br />
savu filmu varoņiem un viņu problēmām, bet pret<br />
dzīvi kopumā ar visām mūsu laika savādībām. Sākot<br />
ar Vecās pagastmājas mistēriju un beidzot ar Rudens<br />
rozēm, jaušams, ka režisors atbrīvojies no radošu<br />
domu traucējošā sasprindzinājuma, kas radās pirmajā<br />
desmitgadē pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā<br />
vienkāršā iemesla dēļ, ka Jānis Streičs pēc daļēji vēl par<br />
Maskavas naudu uzņemtā Cilvēka bērna panākumiem<br />
vairākus gadus nejutās īsti iederīgs un vajadzīgs jaunajā<br />
Latvijā. Deviņdesmito gadu sākumā, kā atceramies,<br />
galvenie toņa noteicēji lielākoties bija apsviedīgi ļautiņi,<br />
kuri juku laikus izmantoja, lai ātri tiktu naudas, bet kino<br />
tolaik bija nonācis uz iznīcības sliekšņa. Pareizi tas nelikās,<br />
bet izeju saskatīt bija grūti. Savu padrūmo skatījumu<br />
uz notiekošo Jānis Streičs mēģināja mākslas tēlu<br />
valodā izteikt aizkustinošajā, mīlas un brīnumu pilnajā<br />
melodrāmā Likteņdzirnas. Autora negatīvā attieksme<br />
pret partiju liekulību un jaunbagātnieku nekulturālību<br />
ieviesa filmā raupjas satīras elementus, kas gan nespēja<br />
aizēnot liriski muzikālo un vitāli atraktīvo pamatstāstu.<br />
Pēc dažiem gadiem uzņemtajā lentē Vecās pagastmājas<br />
mistērija režisora negatīvā attieksme pret jaunlaiku dzīves<br />
ierīcību jau iezīmēta daudz samērīgāk, reducēta tikai<br />
Ivara Kalniņa spēlētajā bagātnieka Hugo tēlā, turklāt<br />
norādot uz viņam piemītošās nežēlības un sadisma<br />
vēsturisko ģenēzi. Iespējams, Jānis Streičs Mistērijā<br />
gribēja ar publicistisku kaismi visā nopietnībā pievērsties<br />
laika saēsto un morāli degradējušos čekistu vainas<br />
izspēlei, taču kā nepārprotama dominante iezīmējās<br />
nostalģiska ironija par filmēšanas procesu pavadošo<br />
jucekli, realizējot to daudzkrāsainā aktierspēles spektrā.<br />
Filmas kadros reizumis jūtama skumja smeldze un<br />
rūgtums, uzvējo misterioza, racionāli neizskaidrojama<br />
noskaņa. Romantiskās mākslas teorētiķis Frīdrihs Šlēgels<br />
apmēram pirms divsimt gadiem ir atzinis: «Mistērijas<br />
ir sievišķīgas. Viņas labprāt aizplīvurojas, tomēr vēlas<br />
būt redzētas un uzminētas.» Spriedze starp vēlamo<br />
un iespējamo šajā filmā ir viens no estētiskās baudas<br />
avotiem.<br />
Pēc Mistērijas Jānis Streičs studijā Platforma Filma<br />
uzņem latviešu dramaturģijai veltītu triloģiju Ipolits,<br />
Naktssargs un veļas mazgātāja, Rudens rozes, par literāro<br />
pamatu izmantojot Leldes Stumbres, Paula Putniņa un<br />
Elīnas Zālītes lugas un darbību pārceļot uz mūsdienām.<br />
Šajos darbos, kas ietver gan pseidotraģēdiju, gan<br />
melodrāmu, gan sadzīves komēdiju, Jāņa Streiča ironija<br />
no filmas uz filmu kļūst arvien atbrīvotāka. Satīras<br />
važas krīt, vājību atsegumu un izsmieklu arvien biežāk<br />
aizstāj daudz pieredzējuša cilvēka smaids, kurš, zinot<br />
par mūžam nelabojamo pasaules kārtību, tikai nogroza<br />
galvu — jā, nu, jā, tādi tie ļautiņi ir — dīvaini, neveikli<br />
savos centienos, brīžam aplamnieki, kas nomaldās trijās<br />
priedēs, vientieši, kas aizmirst, ka pēc šodienas svētkiem<br />
rīt parasti ir paģiras. Visaptveroša mīlestība strāvo šajās<br />
filmās, liekas, režisors saka — es jūs saprotu, labie ļaudis,<br />
visus jūsu trūkumus redzu arī sevī.<br />
Vislielāko atbrīvotību Jānis Streičs sasniedzis<br />
Rudens rozēs. «Ironija ir romantiskā prāta brīvības<br />
pazīme,» — atkal atsaukšos uz Frīdrihu Šlēgelu<br />
—, «pašapziņas izpausme radošam garam, kas nav<br />
ierobežots ar kādu konkrētu formu un mākslinieciskā<br />
nevērībā lidinās no vienas izteiksmes uz citu.» Līdz<br />
nepazīšanai pārveidojis Elīnas Zālītes 1939. gadā<br />
publicēto lugu, Jānis Streičs sev piešķīris aizkadra<br />
komentētāja funkciju, atkārtojot jau filmā Teātris<br />
pārbaudīto paņēmienu, kas sekmīgi nostrādā arī šoreiz.<br />
Materiālajā ziņā labklājīgās ģimenes iekšējās pretrunas<br />
autora ironiskais komentārs veiksmīgi aizvada garām<br />
banālas drāmas vai sociālas satīras estētiski smacējošajai<br />
cilpai. Filmā nav pozitīvo vai negatīvo varoņu, trūkumi<br />
un labas īpašības ir katram no viņiem, tāpat kā katram<br />
no mums. Ironija šeit nosaka distanci starp filmu un<br />
skatītāju. Kopā ar autoru, kurš neizsmej, bet smaida, mēs<br />
varam noraudzīties, kā arī «labāko aprindu» mājokļu<br />
iemītnieki meklē mīlestību kā glābiņu no vientulības<br />
un nesaprašanās ēdes. Ironiskais vērojums, it kā uz<br />
vējos brīvi peldoša mākoņa maliņas sēžot, kā estētisks<br />
koncepts ir maksimāli iedarbīgs, jo rada harmonisku<br />
uztvēruma prieku.<br />
Labticīgu distancētību kā ironijas nesošo pamatni<br />
Jāņa Streiča filmās var samanīt jau labi sen, sākot no<br />
lentes Mans draugs — nenopietns cilvēks. Protams, tā laika<br />
kino producēšanas apstākļi izvirzīja savus nosacījumus.<br />
Ironisko, stāstā pausto brīvestību vajadzēja sintezēt ar<br />
pozitīvu didaktisko vēsti, kas aicināja godīgi strādāt,<br />
nedzīties pēc «lielā rubļa», bet kopt mīlestību ģimenē.<br />
Nauda kā negatīvās enerģijas nesēja vairākkārt figurē<br />
Jāņa Streiča filmās. Šis vektors pārstāv senu kultūras<br />
tradīciju un jau kļuvis par arhetipu, arvien no jauna<br />
atgādinot par sevi dažādos mākslas darbos.<br />
Nākamajā gadā režisora daiļradē notiek radošs<br />
atkritiens. Pēc shematiska, primitīva scenārija top filma<br />
Meistars — zem padomju «ražošanas filmu» vidējā<br />
līmeņa. Kaut kur pačibējusi ironija un vieglums, tā vietā<br />
pastīva didaktika. Šodien viegli smīkņāt par tā laika<br />
filmām, kas tika uzņemtas pēc pilnīgi bezcerīgiem<br />
scenārijiem, bet padomju kinoražošanas sistēmā<br />
radošs cilvēks ne vienmēr varēja izvēlēties sirdij tuvāko<br />
darbiņu. <strong>Kino</strong>studijas plānā bija nepieciešama attiecīga<br />
tematiskā «vienība» vai jādod zaļā gaisma «vajadzīga»<br />
autora sacerējumam — režisori mums ir profesionāli,<br />
gan jau filmu kaut kā salipinās. Reti kurš režisors riskēja<br />
atteikties no kādas «vajadzīgas» tēmas, jo tā varēja sabojāt<br />
attiecības ar direkciju un nogriezt sev ceļu uz nākamajiem<br />
darbiem. Jāņem vērā, ka 70. gadu vidū Rīgas kinostudijā<br />
režisoru bija vairāk nekā plāna vienību un tikai retais<br />
varēja strādāt ik gadu. Lai varētu kaut cik aizstāvēt savas<br />
ieceres, bija jāiekaro radoša un varoša mākslinieka vārds.<br />
Ar muldēšanu un pazīšanos to panākt nevarēja.<br />
Jāņa Streiča autoritāti nostiprināja filma Teātris,<br />
kurai viņš atrada lielisku, intonatīvi precīzu formu,<br />
panāca stilistisku viengabalainību gan aktieru spēlē, gan<br />
angļu smalkās sabiedrības un vides tēlojumā. Slavojs<br />
Žižeks raksta: «Stāstā man vajadzīgs kāds, kas noteiktu<br />
kārtību un uzņemtos atbildību par notikumu gaitu,<br />
visnepanesamākā ir brīvības pārpilnība.» To juta arī Jānis<br />
Streičs un uzticēja sev komentētāja lomu, stipri vien<br />
ietekmējot filmas jēdzienisko elementu uztveri. Viņa<br />
tēlotā personāža ironiskā intonācija ieviesa darbā domu<br />
un jušanas brīvību, Somerseta Moema sociālkritiskā<br />
vēstījuma morāli pārvēršot spēlē, jo visa dzīve taču ir<br />
tikai teātris... Ironiskā distance ļāva novecojošas aktrises<br />
kļūmo mīlas stāstu padarīt ārlaicīgu, un arī Anglija kā<br />
norises vieta kļuva nosacīta. Ar drošu roku atmetot<br />
traucējošo konkrētību, tika panākts vispārinājums, kas<br />
šo darbu uz laiku laikiem padarīja skatāmu vēl daudzām<br />
paaudzēm, lai neteiktu — nemirstīgu.<br />
Pausmes un atklāsmes<br />
Pirms 20 gadiem Jānis Streičs uzņēma sociāli<br />
piesātinātu drāmu par nacionālo traģēdiju alkoholismu<br />
un kompartijas kā sabiedrību atveseļojošas cerības<br />
vēstnieces gaišo lomu dzīves sakārtošanā — Aizaugušā<br />
grāvī viegli krist, kuras pamatā ir Paula Putniņa luga<br />
Jūras krupim grāvī grūti. Padomju valstī ritēja Gorbačova<br />
antialkohola kampaņa. Pēc gadiem, kad pie lielvalsts<br />
stūres cits citu nomainīja marasmatiski sirmgalvji, par<br />
līderi bija kļuvis vīrs pašos spēka gados ar zīmi pierē.<br />
Cerību siltais lietus diedzēja jaunu iespēju vīzijas. Lai gan<br />
filmā neapšaubāmi jūtama konkrētā laika konjunktūra,<br />
tā nav lēta spekulācija, lai izrādītos lojālāks nekā citi,<br />
bet sāpīgi pārdzīvots tautas morālais pagrimums.<br />
Didaktiskā pamatshēma piepildīta ar trāpīgi atveidotām,<br />
emocionālām dzīves lauskām, dažkārt tik griezīgām,<br />
ka sirdij jāasiņo. Kolhoza ļaužu rūpestiem, jūsmai,<br />
reibumam un nesakārtotajai dzīvei bezrūpīgi soļo garām<br />
tūristu grupiņa peldkostīmos. Viņus pavada krieviskotā<br />
Raimonda Paula dziesma par «miljonu, miljonu sārtu<br />
rožu...». Grupiņa, saglabājot absolūtu indiferenci, kadram<br />
izsoļo cauri vairākkārt, ar katru reizi kļūstot arvien lielāka.<br />
Tā šajā filmā Jānis Streičs ieskandina ironisko stīgu. Ar<br />
šodienas acīm skatoties, klīstošo tūristu caurviju epizode<br />
šķiet tam laikam visai pārdroša norāde uz padomjzemes<br />
pamatnācijas cinisko uzurpāciju mūsu mazajā zemītē.<br />
Pilnā balsī par to latviešu publicisti sāka runāt tikai<br />
dažus gadus vēlāk. Savulaik diezgan kritiski vērtētā filma<br />
Aizaugušā grāvī viegli krist joprojām ir trāpīgs un skaudrs<br />
laikmeta dokuments, liecība par degradācijas grāvi, kura<br />
malā mēs bijām nonākuši.<br />
Latvijai pārdzīvojot brīvestības eiforiju, Jānis<br />
Streičs pievēršas savas bērnības zemei Latgalei. Top<br />
Cilvēka bērns. Tā literārais pirmavots — Jāņa Klīdzēja<br />
romāns — ir viens no izjustākajiem bērnības tēlojumiem<br />
latviešu literatūrā. Zīmīgi, ka laikā, kad liela daļa radošo<br />
cilvēku Latvijā ir pārņemti ar valstiskuma un nacionālo<br />
noteiksmju atjaunotni, režisors Jānis Streičs pievēršas<br />
bērna izjūtām daudzkrāsainā patriarhālās tradīcijas un<br />
katoliskas brīnumainības piepildītā pasaulē. Tā nebūt<br />
><br />
— Ē, tu beidz ākstīties!<br />
— Labi, labi, atdodiet<br />
pulksteni, kapteinis šodien<br />
brauc prom!<br />
— Nemuldi, nemuldi, sapamps<br />
deguns!<br />
— Stāvi, ute!<br />
— Spekulanti, lupatlaši,<br />
lupatlaši, spekulanti, r-r-r-vau!<br />
— Nu, vecīt, būs ziepes!<br />
Līvsalas zēni (1969)<br />
— Fatamorgāna... jeb mirāža.<br />
Tas ir tas, kad rādās.<br />
— Kas rādās, kam rādās, kur<br />
rādās Nu<br />
— Cilvēkam rādās. Tuksnesī<br />
rādās. Rādās tam, kas ilgi nav<br />
dzēris.<br />
— Smuki jau nu jūs dziedat!<br />
Diez, vai dejojat ar tikpat labi<br />
— Lūdzu, pamēģināsim!<br />
— Katram savs deguns patīk<br />
tāds, kāds tas ir, un tīšuprāt<br />
skaistumu bojāt nav nekāda<br />
patikšana!<br />
— Nu, vilciņ, parādi zobus!<br />
— Tagad jārīkojas ar prātu un<br />
apdomu.<br />
— Ar prātiņu Tad jau<br />
Dunduriņam būs jāiet lienēt!<br />
— Kas viņus, vellus, tos<br />
komunistu likumus lai zina! Ja<br />
nu ņem ar un ietupina<br />
— Noslauki šļakatas, kaptein!<br />
Šauj manā vietā! (1970)<br />
— На войне, брат, одна<br />
музыка — каждый стреляет<br />
за себя и за всех!<br />
— Граждане, все эшелоны<br />
идут на фронт, только на<br />
фронт!<br />
— Значит, будете<br />
демонстрировать кино<br />
дикарям.<br />
— Почему дикарям<br />
— Потому что все мы на<br />
Руси постепенно дичаем!<br />
— Lai dzīvo tas, kam nav<br />
nekas!<br />
— Мы, стрелки, привыкли<br />
делать все по настоящему<br />
— стрелять так стрелять,<br />
пить так пить!<br />
— Баба в воинской части<br />
— непорядок!<br />
— Что за революционный<br />
иллюзион без музыки!<br />
— Я подумал — пусть<br />
буржуй уголь грузит, а<br />
я останусь с живыми<br />
картинками работать!<br />
Революция все меняет!<br />
4 | FZ<br />
FZ | 5
Ironiskais sludinātājs<br />
6 | FZ<br />
Dagnija Tūtere — Olga Dreģe, Limuzīns Jāņu nakts krāsā, 1981<br />
nav novēršanās no tautas atbrīvošanās kustības, drīzāk tā<br />
ir spēja skatīt tālāk, kad gara spēks būs vairāk vajadzīgs<br />
nekā politiska rosība.<br />
Jāņa Streiča organizētā izteiksme Cilvēka bērnā<br />
ir iekšēji vienota, saskanīga. Kā norāda Aristotelis<br />
savā Retorikā: «Stila vērtība ir skaidrībā; to redzam, ja<br />
runa ir neskaidra, tā savu mērķi nesasniedz. Stilam<br />
nav jābūt ne pārmēru zemam, ne pārāk augstam, bet<br />
runas priekšmetam atbilstošam. Stilam būs vajadzīgās<br />
īpašības, ja tas ir pilns jūtu, ja tas rāda raksturu un ja tas<br />
atbilst lietu patiesajām attiecībām.» Stilistisku izturētību<br />
savos darbos Jānis Streičs ir apliecinājis vairākkārt, bet<br />
Cilvēka bērnā tā ir tuvu pilnībai: emocionāli blīvajam<br />
Boņuka pārdzīvojumu izklāstam rasts adekvāts vizuālais<br />
risinājums, bagāts intonāciju spektrs un dievišķas<br />
atklāsmes vadīts ritms. Ironija šeit darbojas kā universāls<br />
instruments, piešķirot nepieciešamo brīvības pakāpi<br />
filmas māksliniecisko paņēmienu koeksistencei. Distance,<br />
kas mums ļauj ar minimālu pastarpinājumu vērot norises<br />
ar mazā Boņuka acīm, ir gandrīz nemanāma, taču radošai<br />
brīvībai pietiekama. Mūsu kultūras vēsturē filma paliek kā<br />
brīnišķīga vēsts par mīlestību, kam jāpavada cilvēks no<br />
šūpuļa līdz kapam, jādod tam spēks noturēties vēstures<br />
vējos un ikdienības šaubās.<br />
Limuzīna noslēpums<br />
Jāņa Streiča Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir kļuvis par ik<br />
vasaru gaidītu Līgosvētku papildinājumu televīzijas<br />
programmās. Šo skatīšanās tradīciju var pielīdzināt<br />
dažus gadus agrāk uzņemtās Eldara Rjazanova filmas<br />
Likteņa ironija (1975) neizbēgamajai klātbūtnei Krievijas<br />
TV Jaungada programmā vai klasiskās Frenka Kapras<br />
Šī brīnišķīgā dzīve (1947) jau pusgadsimtu ilgstošajai<br />
demonstrācijai daudzu rietumvalstu televīzijās<br />
Ziemassvētkos (pēdējos gados to esam varējuši skatīt<br />
arī Latvijā). Visas trīs filmas vieno autoru atskārsta<br />
unikāla māksliniecisko komponentu kombinācija, kuru<br />
savstarpējā mijiedarbība spēj skatītājā raisīt laimes sajūtu,<br />
harmonizēt dvēseles mūziku, sabalsot to ar ilgām un<br />
cerībām. Protams, katras minētās filmas melodija ir cita.<br />
Taču kopīga ir vitalitāte, radošais temperaments, izdoma,<br />
bet pats galvenais — organiska darbības laika un vides<br />
saplūsme, tik cieša, ka radītā kino monolīta estētiskais<br />
potenciāls tapis nezūdīgs, kā saka, pa laika logu mūžība<br />
raugās. Šīs filmas ir kā stāsti, ģimenes leģendas, kuras<br />
nodod no paaudzes paaudzē, kuras neapnīk klausīties,<br />
atkārtotas gadu no gada, jo atgādina par dzimtas, cilts,<br />
tautas pagājībā notikušu brīnumainu pārbaudījumu, kas<br />
joprojām spēj veldzēt mūsu kārnās sirdsapziņas.<br />
Kas tad jādara, lai kāda filma iegūtu nezūdību,<br />
kļūtu par nacionālās kultūras zīmi, par tautā iemīļotu<br />
opusu, kuru ik gadu var skatīties no jauna. Frīdrihs<br />
Šlēgels dod šādu recepti: «Dzejai vai drāmai, kam jāpatīk<br />
pūlim, nepieciešams pa druskai no visa, tai jābūt sava<br />
veida mikrokosmam. Mazliet nelaimes un mazliet laimes,<br />
kaut kas no mākslas un kaut kas no dabas, piedienīgs<br />
daudzums tikumības un zināma deva netikumu.<br />
Arī garam tur jābūt kopā ar atjautību, pat filozofiju,<br />
priekšroku dodot morālei un retumis politikai.» Jānis<br />
Streičs rakstīja: «(..) es noteikti gribēju — lai tas būtu<br />
tautisks gabals.» To ir vienkārši pateikt, bet izdarīt ne tik<br />
viegli. Jo vairāk tāpēc, ka filozofiem joprojām nav izdevies<br />
pārliecinoši formulēt latvietības pazīmes. Jāsāk vai<br />
domāt, ka tās pieder pie neabstrahējamiem jēdzieniem,<br />
kas nepastāv ārpus vēsturiskā konteksta. Atšķirībā no<br />
Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienām Silmačos Jāņa Streiča<br />
filmai publikas mīlestību izdevās iekarot uzreiz, laiks to<br />
padarīja noturīgu.<br />
«Mākslas būtība ir intuīcijas un ekspresijas<br />
apvienojums,» — tā Benedeto Kroče. Mākslinieka<br />
intuīcija ļāva režisoram Jānim Streičam kā meistarīgam<br />
pavāram ļoti samērīgi miksēt daudzveidīgu garšvielu<br />
komplektu ar nepretenciozo Māras Svīres stāstiņu par<br />
ilgmūžīgās Mirtas tantes laimēto limuzīnu un viņas<br />
radinieku ilgām pēc šī šķietamās labklājības simbola.<br />
Ģimeniska sajūta valda filmā. Tūteru, Sprēsliņu un Giluču<br />
ģimeņu nesaskaņas šo sajūtu tikai pastiprina. Citu<br />
trūkumus skatoties, savējie piemirstas. Precīzi izveidotās<br />
tēlu attiecības, to raksturu reljefs, smalki intonētās<br />
mizanscēnas un ritma pulsācijas filmas vēstījumu tuvina<br />
folkloristiskai izteiksmei, kurā mirklīgais mijas ar mūžīgo.<br />
Protams, mizanscēnu piepildījums ir aktieru<br />
rokās. Limuzīnā viņi darbojas apbrīnojamā saskaņā, cits<br />
citu papildinot un centrā izvirzot lielisko, negaistošu<br />
vērtību starojumu nesošo Lilitas Bērziņas Mirtas tanti.<br />
Atcerēsimies, ka tieši Jānis Streičs bija tas, kurš lika<br />
iezaigoties uz ekrāna kinoskatītāju jau piemirstajam<br />
aktrises cildeni groteskajam temperamentam filmā Mans<br />
draugs — nenopietns cilvēks. Gandrīz katrā savā filmā<br />
režisors atklāj līdz tam nepamanītas kāda aktiera talanta<br />
šķautnes: Līga Liepiņa filmā Vālodzīte, Jānis Paukštello<br />
— Mans draugs — nenopietns cilvēks, Vija Artmane<br />
— Meistars un Svešās kaislības, Andris Bērziņš — Vecās<br />
pagastmājas mistērija, Ināra Slucka — Tikšanās uz Piena<br />
Ceļa, Zane Jančevska — Svešās kaislības, Indra Burkovska<br />
— Aizaugušā grāvī viegli krist, Romualds Ancāns,<br />
Boļeslavs Ružs, Ēvalds Valters — gandrīz vai visās Jāņa<br />
Streiča filmās. Uzskaitījums, protams, nav pilnīgs. Īpašu<br />
sajūtu rada atkārtota aktieru parādīšanās no filmas filmā<br />
lielās vai mazās lomās. Liekas, ka novecojam kopā ar<br />
viņiem kā ar draugiem un ģimenes locekļiem.<br />
Tomēr Limuzīna nevīstošo panākumu noslēpums<br />
nav līdz galam atšifrējams, veicot estētisko komponentu<br />
un citu zīmju nesēju striktu strukturālo analīzi.<br />
Manuprāt, atbilde drīzāk meklējama daudzu faktoru,<br />
pat neparedzētu un necerētu, vienlaicīgas sakritības<br />
brīnumā. Uz līdzīgu piemēru pasaules kinovēsturē<br />
norāda Umberto Eko, apcerot Maikla Kērtiza filmas<br />
Kasablanka (1942) nemirstības fenomenu. Kur nelīdz<br />
racionālais funktieris, tur Latgales zēna Streiču Jāņa<br />
mākslai nāk palīgā Dieva roka. Visam tiek atrasta īstenā<br />
vieta, skan īstenās balsis, un Harija Kukeļa, gandrīz visu<br />
Streiča filmu operatora, kadros nonāk patiesība. Vienīgā,<br />
no kuras tilts uz mūžību celts. Tā nav sagadīšanās.<br />
Cilvēcības krustceļos<br />
Filmās par karu visbiežāk savējie cīnās ar svešajiem, tiek<br />
aizstāvēta dzimtene, varonība tiek pretstatīta nodevībai,<br />
><br />
— Красивая смерть! Гибнут<br />
слоны, люди, корабли!<br />
— Брехня! Красивой смерти<br />
не бывает!<br />
— Да нет, постарайтесь<br />
меня понять! Фильма<br />
у меня должна была<br />
называться «Гибель<br />
Карфагена». Вы вдумайтесь<br />
— Альпы, тысячи людей,<br />
горящие корабли, слоны<br />
Ганнибала!<br />
— А на хрена<br />
— Вы о чем<br />
— Слонов жалко!<br />
— Нет, вы упорно не<br />
хотите меня понять! Я<br />
говорю об эффекте!<br />
— А ты видел настоящую<br />
смерть<br />
— Да какой же он<br />
предатель! Он же дурак!<br />
Vālodzīte (1972)<br />
— Три недели воевал,<br />
теперь хватит! Теперь<br />
работать!<br />
— Кого они расстреляли<br />
— Komunisti, komsomoli,<br />
čeloveki.<br />
— Сволочи!<br />
— Ну, сиди спокойно!<br />
Бритву и лошадь я никому<br />
не доверяю! Испортят!<br />
— Ņeļzja!<br />
— На дороге ведь никого<br />
нет!<br />
— Tagad ņet, pēc tam buģet!<br />
— Пьяный человек хуже<br />
дохлой кошки!<br />
Uzticamais draugs Sančo<br />
(1974)<br />
— Mūsu banānu kompānija<br />
vēlas sadarboties ar Padomju<br />
Savienību. Mēs lidojam uz<br />
Ļeņingradu. Es mācīšos<br />
padomju skolā, tāpēc ka mans<br />
pā Krievijā grib uzsākt ļoti<br />
labu komerciālu karjeru.<br />
— Mā, gaiss kā ledusskapis!<br />
— Pā, vai tā ir saldējuma<br />
skulptūra<br />
— Tas ir sniegavīrs!<br />
— Es būšu Fantomass!<br />
— Pie mums tu būsi Čapajevs!<br />
— Atvaino, sinjorita! Cik<br />
jāmaksā par to<br />
— Jāmaksā nav. Mums dod.<br />
— Taisnība, kolēģi Miša<br />
— Jā, Sančo, ēd!<br />
— Sinepes ēd tikai vīrieši!<br />
— Lūdzu, ņemiet, sinjorita!<br />
Tā ir košļene ar apelsīnu<br />
ekstraktu!<br />
FZ | 7
Ironiskais sludinātājs<br />
Astra — Ināra Slucka, Tikšanās uz Piena Ceļa,1985<br />
— Sinjor, tu neesi sinjors, tu<br />
apvainoji sinjoritu Ritu!<br />
— Sančo, tu esi tāds pats kā<br />
Dons Kihots — sniega piku<br />
noturēji par baltu akmeni!<br />
— Tu nedrīksti aizmirst mūsu<br />
firmas godu! Tev jālaiž darbā<br />
nevis dūres, bet smaids!<br />
— Pulciņa padomes sanāksme<br />
atklāta. Noticis kautiņš.<br />
Padomju skolnieks uzsācis<br />
kautiņu ar kādas ārvalsts<br />
pavalstnieku.<br />
— Pioniera goda vārds! Es<br />
esmu par divu sistēmu mierīgu<br />
līdzāspastāvēšanu, bet, ja<br />
kapitālists man sit, ko man<br />
darīt<br />
— Pioniera goda vārds, es<br />
neesmu gļēvs!<br />
— Tev nav tiesību teikt:<br />
“Pioniera goda vārds!”<br />
— Tad es zvēru pie Santa<br />
Marijas!<br />
— Ko direktors darīs ar<br />
ārzemnieku<br />
— Ir nu gan situeišen!<br />
— Mans pā samaksās! Viņš<br />
gan, protams, man sados, kā<br />
to saka, pa mici, taču viņš<br />
samaksās.<br />
— Principā vērtīgākais mums<br />
jāpārņem arī no kapitālistiem!<br />
— Tas ir labi, ka krieviem eglēs<br />
aug čiekuri, nevis šie sulīgie,<br />
brīnišķīgie apelsīni.<br />
— Sančo, sinjoru Kredo<br />
interesē, vai padomju bērniem<br />
garšo banāni<br />
— Viņas vectēvs izgudro<br />
krievu košļeni! Tā ir<br />
atomkošļene, to dabūs košļāt<br />
tikai kosmonauti, futbolisti un<br />
hokejisti.<br />
— Sančo Rodriges, ko tu<br />
nolēmi dāvināt Ritai<br />
— Tikai ne lelli!<br />
— Kāpēc ne<br />
— Tāpēc, ka krievu sinjoritas<br />
nespēlējas ar lellēm!<br />
— Kā tad viņas rotaļājas<br />
— Tāpat kā rotaļājas krievu<br />
puikas!<br />
— Pā aizlaida mā uz pēdējo<br />
seansu skatīties Itāliešu<br />
piedzīvojumus Krievijā. Tas<br />
gan neatbilst mūsu zemes<br />
paražām, bet mā vienmēr<br />
ir cīnījusies par sieviešu<br />
līdztiesību.<br />
Mans draugs — nenopietns<br />
cilvēks (1975)<br />
— Es tev, zaķīt, cauri redzu!<br />
Nu ko tu smaidi Ko tu<br />
vienmēr smaidi<br />
— Manai sievasmātei arī<br />
nepatīk, ka es smaidu.<br />
8 | FZ<br />
cilvēki mirst pārindividuālas idejas vārdā. Jānis Streičs<br />
vairākkārt pievērsies ar karu saistītai tematikai, arī<br />
jau savā pirmajā patstāvīgajā filmā Šauj manā vietā,<br />
kuras darbība notiek Krievijā pilsoņu kara laikā. Pārāk<br />
vienkāršotās tēlu attiecības, reducēta intriga filmai<br />
neļauj pacelties pāri viduvējībai, atšķirties no padomju<br />
kino pelēcīgā fona. Dažus gadus vēlāk Centrālās<br />
televīzijas vajadzībām tiek uzņemta Vālodzīte ar Līgu<br />
Liepiņu titullomā. Neaizmirstams ir Valentīna Skulmes<br />
caururbjošais skatiens, kuram nevar nepakļauties, stāvot<br />
pretī pat ar ieroci rokā. Filmas operatora Māra Rudzīša<br />
prasmīgā kamera mums ļauj baudīt liriskas Latvijas<br />
ainavas un lauku sētas harmoniju. Uz šī fona kara<br />
izraisītās dramatiskās norises šķiet tuvākas dekoratīvām<br />
izpausmēm, ne cilvēcisko pārdzīvojumu identiskumam.<br />
Labā un ļaunā pretstatījums filmā nepārsniedz tolaik<br />
padomju kino vispārpieņemto kara tēmas traktējumu.<br />
Gluži jaunas kvalitātes kara tematikā Jānis<br />
Streičs rod pagājušā gadsimta 80. gados. Ar dažu gadu<br />
atstarpi top Svešās kaislības, Tikšanās uz Piena Ceļa un<br />
Carmen horrendum. Pirmā traģiskā mezglā sapin stāstu<br />
par pirmajiem pēckara gadiem, ienesot gluži jaunas<br />
krāsas Streiča daiļradē: griezīgi likteņu samezglojumi,<br />
kaislību vajāti ļaudis, kurus nomoka iekāres, sociālā<br />
nevienlīdzība un kara atstātās pēdas — dvēselē, zemē,<br />
lauku sētā. Viedais Mihails Jampoļskis savulaik par šo<br />
filmu publicēja rakstu Seši tēli meklē autoru (Māksla, 3,<br />
1984), projicējot savu bagāto analītiķa instrumentāriju<br />
uz Streiča filmas tekstu. Rezultāts bija pārsteidzošs<br />
gan pašam režisoram, gan visiem, kas tolaik domāja<br />
par latviešu kino. M. Jampoļskis mums atklāja filmā<br />
ieslēptu zīmju sistēmu, īpaši pievēršot uzmanību<br />
spoguļu daudznozīmībai. Filmas stāsts sniegts lietuviešu<br />
meitenes (Zane Jančevska) skatījumā. «Ārpusē stāvoša<br />
vērotāja pozīcija, kurā režisors ievada skatītāju, paredz<br />
īpašu filmas uztveri, savdabīgu jēgas stratēģiju. Skatiens<br />
no malas ļauj vērotājam atrasties satura viengabalainas<br />
apjēgšanas līmenī. Principā jautājums par to, kurš no<br />
varoņiem ir vainīgs, kurš — nevainīgs, tiek atbīdīts<br />
uzmanības perifērijā. Skatītājs uzstājas nevis kā tiesnesis,<br />
bet gan kā vērtību interprets, struktūras atšifrētājs,»<br />
— M. Jampoļskis.<br />
Izteikti konceptuālā Svešo kaislību izveide ir gan<br />
filmas ieguvums, gan arī zaudējums. Zīmju (izkapts,<br />
spoguļi, kaisles versme Vijas Artmanes varones<br />
acīs, trauksmainais lauks aiz loga u. c.) normatīvā<br />
semantika dzīves situāciju izspēli pārvērš koncepta<br />
demonstrējumos, kas, protams, ir pietiekami iespaidīgs.<br />
Taču vitālais dramatisms tiek mazināts.<br />
Vēl lielākā mērā konceptuālisms ietekmējis<br />
Tikšanos uz Piena Ceļa. Jānis Streičs rakstīja: «Tik rūpīgi<br />
intelektuāli izprātota filmas konstrukcija, iepriekš<br />
izstrādāta programma man vēl nav bijusi nevienā<br />
filmā. (..) Katru epizodi es gribēju būvēt kā sarežģītu<br />
struktūru, lai katrā būtu ietverts notikums, jēga, laiks un<br />
sieviete. Galvenā varone Astra ir komplicēts spogulis,<br />
no visa savā ceļā satiktā viņa paņem kaut ko līdzi, un tas<br />
atspoguļojas viņā. Bet viņa nav tukšs spogulis — viss<br />
gūtais atspoguļojas tai morālajā ideālā, ko nes Astra<br />
un kas mums katram jāatrod un jāsaglabā, cauri dzīvei<br />
ejot.» Sarmīte Ēlerte savukārt atzīmēja, ka «pirmo reizi<br />
režisors tik rūpīgi mākslas tēlos pēta dabas un cilvēka<br />
saskarsmes, dabas iekšējo norišu dramatismu. Tiesa,<br />
no kopīgā filmas kompozīcijas viedokļa dramaturģija<br />
vietumis kļūst monotona, tomēr metaforu blīvums filmā,<br />
to piesātinātība ļauj runāt par neordināru režiju.»<br />
Piena Ceļa struktūra atbilst road movie tradīcijai,<br />
epizodes Astras ceļā pie sava mīļotā virknējas kā<br />
krelles uz diedziņa. Tomēr nedaudz traucē pārāk viegli<br />
atšifrējamā katras epizodes funkcija, kara bezjēdzību<br />
iezīmējot. Kā norāda Mihails Jampoļskis: «Filma ir būvēta<br />
tā, ka identifikācija tajā atrodas nulles pakāpē.» Toties par<br />
virtuozu un daudzveidīgu attēlu parūpējies Valdis Eglītis.<br />
Kadros harmoniski sadzīvo skudra uz zāles stiebra ar<br />
Ukrainas stepes plašumu.<br />
XX gadsimta 80. gadu dramatisko kara ciklu<br />
Jānis Streičs noslēdz ar izcilo, bet līdz šim diemžēl<br />
neievēroto šedevru Carmen horrendum. Stāstot par<br />
notikumiem sieviešu hospitālī Otrā pasaules kara frontes<br />
aizmugurē, režisors atmetis radošo enerģiju sasaistošo<br />
konceptuālismu. Filmas vēstījums plūst apbrīnojami<br />
brīvi. Gandrīz visa darbība notiek hospitāļa šaurībā,<br />
taču kaislību spriegums, liekas, brīžiem iegūst globālus<br />
mērogus. Šaurā telpa kļūst par deformētas sieviešu<br />
pasaules modeli, kurā vienīgais vīrietis ir akls masieris.<br />
Slimnieces nav bezmiesīgas ideju apsēstas būtnes, tās<br />
ilgojas pēc mīlas, glāstiem, mājām un mierīgas dzīves.<br />
Filma jutekliski pulsē, ik pa laikam uzliesmo kāds strīds,<br />
naida izpausmes, savstarpējs žēlums, bet visam pāri<br />
klājas drūms izmisuma plīvurs. Atteikšanās no intrigas<br />
kā virzītājspēka filmu pārvērtusi neatrisināmā un<br />
nepārvaramā ciešanu mezglā. Neparastā, kaislā filmas<br />
uzbūve liek to skatīties ar gauži sāpīgu līdzjūtu. Turklāt<br />
režisors palicis līdz galam delikāts, filmā nav nekāda<br />
fizioloģisma, kas it kā dabiski piederētos tēlotajai videi.<br />
Tieši vēstījuma kultūra ļauj tik blīvo sieviešu ciešanu<br />
koncentrātu ilgstoši skatīties.<br />
Padomju kinematogrāfijas bagātīgajā kara filmu<br />
klāstā Jāņa Streiča filma ieņem unikālu vietu. Tas ir<br />
vienīgais kinodarbs, kurā tik satricinoši parādīta kara<br />
izraisītā deformācija dvēselēs. Kara bezjēdzība ir nevis<br />
ienaidnieka nežēlībā, bet dzīves haotizācijā. Tikai retajam<br />
izdodas pēc kara atkal sakārtot izkropļotās cilvēku<br />
attiecības. Tikai dažām filmas varonēm pēc sieviešu<br />
hospitāļa vēl būs iespējams pilnvērtīgi dzīvot un mīlēt.<br />
Jāņa Streiča filmas ar kara tematiku apliecina<br />
viņa mākslinieciskā talanta reālo neaptveramību.<br />
Viņa daiļrade ir saturiski daudzveidīgs, estētiski<br />
neordinārs kopums, kas nacionālajā kultūrā ieņem labi<br />
pamanāmu vietu un pieder pie latviskā gara izcilākajiem<br />
sasniegumiem. No ironiska viegluma līdz griezīgai<br />
traģikai — tāds pārdzīvojumu spektrs. Sludinātāja Jāņa<br />
Streiča kino sprediķi nebaksta ar pirkstu — tā darīt ir<br />
slikti un šitā labi. Tie aicina meklēt gaismu, ticību un<br />
mīlestību.<br />
Bet vislabākais ir tas, ka Jānis Streičs turpina<br />
strādāt!<br />
Lai viņa radošais gars vēl ilgi nepazīst guruma!<br />
Jānis Streičs (centrā) un filmēšanas grupa, Limuzīns Jāņu nakts krāsā uzņemšana Šauj manā vietā, 1970<br />
FZ | 9
Par Jāni Streiču stāsta kolēģi<br />
— Oi, pardon, madam!<br />
— Cik reizes esmu jūs lūgusi —<br />
nesauciet mani par madamu!<br />
Sauciet mani vienkārši —<br />
biedrene Andersone!<br />
— Vecmāmiņa atbrauca!<br />
— Jums vecmāmiņa, man<br />
sievasmāte!<br />
— Arvīd, biedrs Ciekurs var<br />
iekārtot tevi pie sevis darbā!<br />
— Par ko<br />
— Par ārlietu ministru!<br />
— O, nu tas ir priekš manis!<br />
Un kādas tur perspektīvas<br />
— Perspektīvas Atslēdznieks!<br />
Skrūvē, skrūvē un vīlē uz kasi<br />
pēc naudas!<br />
— Zini, Arvīd, kāds tagad ir<br />
pats modīgākais teiciens<br />
— Nu, kāds<br />
— Lai tev visu mūžu, he, he,<br />
he, tikai no algas būtu jāiztiek!<br />
— Te ir jūsu skapītis, biedri<br />
Lasmani!<br />
— Un roba<br />
— Skladā, biedri Lasmani!<br />
— Ciekur, ja tu vispār kļūsi<br />
slavens, tad tikai tāpēc, ka<br />
dzīvoji vienā epohā ar slaveno<br />
santehniķi Lasmani!<br />
— Ā, jūs Vai zināt, krievu<br />
valodā ir tāds vārds, grūti<br />
pārtulkojams — dušegubi! Tā<br />
jūs — sastiķējat te kaut ko...<br />
Soiģot, soiģot, soiģot! Bet man<br />
visu laiku — ķečot!<br />
— Komsī komsā — sveiks<br />
pagrabā!<br />
— Tu savu dzīvi nokārto!<br />
Fundamentu ieliec!<br />
— Re, kur mans fundaments,<br />
jau pirms armijas ieliku!<br />
— Nu, cik tad tev ir to<br />
bērniņu<br />
— Drīz būs trešais.<br />
— O! Maz, es teikšu — maz.<br />
Vēl vajag! Tas jau ir tas<br />
lielākais prieks šinī pasaulē,<br />
kamēr vēl nav pusseši!<br />
— Klau, negribi vienu haltūru<br />
— Ne-e.<br />
— Bet nožēlosi! Defektivnij!<br />
— Bet kāpēc brigadieris<br />
nebrauc<br />
— Pareizi dara! Es ar nebūtu<br />
braucis, ja būtu zinājis, ka<br />
tas ampelmanis arī brauc.<br />
Maisās kā tāda krizdole pa<br />
putraimiem!<br />
— I tut vihožu ja, vesj v<br />
parike!<br />
— Zini, kas tu esi Klauns,<br />
nevis ģimenes galva!<br />
— Čārlijs Čaplins arī ir<br />
ģimenes galva!<br />
— Priekš kam tad es strādāju,<br />
ja ne priekš cilvēkiem<br />
Priekš cūkām Priekš cūkām<br />
arī tagad cenšas, ordeņus<br />
cūkkopjiem dod!<br />
JĀNIS PAUKŠTELLO, aktieris<br />
Lomas Jāņa Streiča filmās: Arvīds Lasmanis (Mans draugs — nenopietns<br />
cilvēks, 1975), Bennijs Skake (Nepabeigtās vakariņas, 1979), Ezeriņš (Svešās<br />
kaislības, 1983), Vitolds (Aizaugušā grāvī viegli krist, 1986), Boņuka tēvs<br />
(Cilvēka bērns, 1991), Jānis (Likteņdzirnas, 1997), Raganas tautas teātra aktieris<br />
ar savu latvisko koncepciju (Vecās pagastmājas mistērija, 2000)<br />
Tā ir taisnība — Jānis Streičs mani padarīja par kinoaktieri.<br />
Pirms tam mazā lomiņā pie Imanta Krenberga Pilsētas<br />
atslēgās es dabūju mazliet apostīties un noņemt stresu,<br />
bet tad tūlīt nāca Mans draugs — nenopietns cilvēks, kur<br />
Arvīda Lasmaņa lomai provēja četrus aktierus, bet paņēma<br />
mani. Brīnumainā kārtā lielajos skatos viņš man ļāva ļoti<br />
lielu brīvību, jo Streičs mīl improvizāciju, lai gan reizēm viņa<br />
improvizācija ir ļoti strikta, reizēm pat kā zināms diktāts. Un<br />
pareizi arī ir — brīvība nav anarhija, brīvība ir organizēta<br />
disciplīna! Streičs savās filmās prot šo disciplīnu pavērst<br />
savā labā, bet zina arī, kad groži jāpalaiž vaļīgāk un jāļauj<br />
rīkoties aktierim pašam. Tomēr, kad viņš mani pasauca<br />
skatīties uzfilmēto materiālu, lai parādītu, ko es daru<br />
nepareizi, es teicu — Jāni, nekad vairs tā nedari, es tev ticu<br />
tāpat!<br />
Citi saka — Streičs esot despots, bet es gan to<br />
neesmu izjutis. Tiesa, tādos mazos starpkadros viņš bija ļoti<br />
stingrs, jo pats jau juta topošās filmas stilu. Tad viņš man<br />
teica — nu, nostaigā te ar taisnu muguru! Viņam vajadzēja<br />
to patētisko noti, lai es izstiepju roku un saku sievai — viss<br />
tev būs, šampanietī kājas mazgāsi! Savukārt intīmos<br />
kadros Streičs netraucēja nemaz, reizēm tikai bikli pienāca<br />
— vai nevajadzētu mazliet citādi Patiesībā man šķiet,<br />
ka filmēšanas laiks ir Streiča domas lidojums, bet domu<br />
sakopojums un īstais darbs sākas montāžā.<br />
Protams, iekļūt Streiča lokā gribēja visi, jo viņš pats<br />
ir ļoti atraktīvs cilvēks. Savus mīļos aktierus viņš cenšas<br />
paņemt katrā filmā, vienu laiku studijā pat bija tāds teiciens<br />
— nuja, kur Streičs, tur Paukštello un operators Kukels!<br />
Filmu Nepabeigtās vakariņas var vērtēt visādi, bet<br />
tur, pateicoties Streiča humoram, daudzi aktieri nospēlēja<br />
pavisam netipiskas lomas: Pauls Butkēvičs, Mirdza<br />
Martinsone, arī Uldis Vazdiks ar savu izmeklētāju Monsonu,<br />
kuram visu laiku bija jābūt vieglā šmigā.<br />
Svarīgi ir tas, ka Streičs prot pasmaidīt arī pats par<br />
sevi. Pat viņa filmu tēli ir, kā Tolstojs teica, — visi mani tēli<br />
esmu es pats!<br />
Dīvainākā filma mūsu sadarbībā ir Aizaugušā grāvī<br />
viegli krist. Tur es pirmoreiz dzirdēju, kā Streičs uz laukuma<br />
kliedz, es pat atļāvos aizrādīt, ka tā varbūt nevajag, bet<br />
viņš saka: «Tu redzi Kā uzkliedz, tā visi no krūmiem ārā un<br />
strādā!» Tas bija tāds jocīgs laiks, perestroikas sākums, bet<br />
Jānis teica — es to filmu tik un tā uztaisīšu!<br />
Cilvēka bērnā mana loma bija pakārtota, tur lielāks<br />
prieks bija vienkārši atrasties atkal Streiča komandā, sava<br />
patrona tuvumā, prieks par to, ka viņš ir mani atcerējies<br />
un uzaicinājis. Tā viņš man arī Vecās pagastmājas mistērijā<br />
iedeva niecīgu lomiņu spoku barā tikai tāpēc, ka zināja<br />
— man tobrīd vajag naudu.<br />
Cilvēka bērnā bija interesanti vērot, kā Jānis strādāja<br />
ar to mazo cilvēku, Andri Rudzinski. Viņam, nabagam, bija<br />
jābūt kadrā astoņas stundas katru dienu, un vienā brīdī<br />
mazais Boņuks teica — maksājiet kaut miljonu, neiešu vairs<br />
filmēties! Streičs sākumā sadusmojās — nu, tad ņemsim<br />
citu aktieri! Un aizgāja ar Kukelu meklēt ainavu nākamajam<br />
kadram. Un tad — man vēl tagad acu priekšā tas Klīdzēja<br />
cienīgais skats, kā mazais bumbulis pa dziļu sniegu cīnās<br />
uz kalna galu pie Streiča, nostājas un saka — Streiča kungs,<br />
es lūdzu jums piedošanu! Jānim esot bijušas asaras acīs...<br />
Jānis jau arī pats ir liels bērns, un, man šķiet, dzīvē tik<br />
nepraktisks! Jā, es zinu, viņš pats esot savu virtuvi uztaisījis,<br />
bet, ja būtu kādas naudas lietas jākārto, vai dieviņ!<br />
Lai cik paradoksāli tas būtu, no visām Streiča filmām<br />
man vislabāk patīk Svešās kaislības. Un vēl Vālodzīte, kur<br />
viņam ir pilnīgi cits rokraksts! Man ir tāda sajūta, ka Streičs<br />
mazliet kautrējas no tā stila, kas ir abās šajās filmās, tāpēc<br />
biežāk uzliek tādu vieglas ironijas masku, negribēdams<br />
atklāt savu dvēseli pilnībā.<br />
Varētu domāt, ka man ar Jāni Streiču ir ļoti<br />
ģimeniskas attiecības, bet patiesībā tā nav. Tikai dažas<br />
reizes mēs kopā ar Indru Burkovsku un Bērtuli Piziču esam<br />
agrā rītā ielauzušies pie Jāņa vārdadienā vai dzimšanas<br />
dienā. Jo kurš tad to nezina, ka Jānim dzimšanas diena<br />
ir 26. septembrī, un es esmu svinējis arī viņa 40 gadus!<br />
No tādām ballēm es zinu, ka viņa sieva Vida taisa super<br />
cepelīnus, tos esmu kādas trīs reizes ēdis. Bet daudz<br />
tādu pasākumu nav bijis, trakākais tas, ka es pat nevaru<br />
atcerēties, ka būtu kādreiz ar Jāni saskandinājis! Lai gan<br />
es zinu tikai trīs cilvēkus, kuri ļoti toleranti izturas pret citu<br />
iedzeršanu: Streičs, Varis Brasla un Raimonds Pauls. Jānis<br />
drīzāk tevi paglābs un ar humoru aizrādīs, nekā bazūnēs to<br />
pa pasauli.<br />
Dziedājuši gan mēs esam daudz, arī kopā ar Bērtuli,<br />
jo latgalieši ir milzīgi dziedātāji, un tur ir dīvaini sajaucies<br />
pagānisms ar katolicismu.<br />
Vispersoniskākais brauciens kopā ar Streiču man<br />
varbūt bija Aizaugušā grāvja laikā, kad viņam Lietuvā<br />
nomira sievastēvs. Tad mēs abi mašīnā braucām no<br />
Krimuldas uz Dzūkiju, gandrīz pie Polijas robežas, un varbūt<br />
pirmoreiz izrunājām ļoti daudzas lietas tik tuvu viens otram.<br />
Un vienu lietu pa šiem gadiem es esmu sapratis:<br />
Streičam ir «stabs virs galvas», tiešais sakars ar kosmosu, tas<br />
ir pilnīgi skaidrs!<br />
VEČELLA VARSLAVĀNE, kostīmu māksliniece<br />
Kostīmi Jāņa Streiča filmās: Teātris (1978), Nepabeigtās vakariņas (1979),<br />
Tikšanās uz Piena Ceļa (1985), Aizaugušā grāvī viegli krist (1986)<br />
Mans draugs — nopietnais cilvēk, mīļais cilvēk,<br />
neordinārais cilvēk, personība, talants ar spīguļojošām<br />
actiņām, vecais čom Jāni Streič!<br />
Es te sameklēju nelielu kolekciju, kuru gribu dāvināt<br />
Tev dzimšanas dienā. Kolekcija nav liela — varbūt paņemsi.<br />
Saraksts<br />
1. Aveņu smarža Čerņigovas tirgus rītā, kur vaļējās būdās<br />
maija vējā plivinās izšūti aizkari (sarkans uz balta).<br />
2. Dzelteni oranžs saulriets pāri Ukrainas pļavām ar<br />
melniem koku siluetiem tālumā.<br />
3. Briljantiem mirguļojošs sniegs Latgales aukstajā ziemas<br />
dienā.<br />
4. Sēru vītols pie dīķa papa dārzā Rēzeknē novakarē.<br />
5. Mirklis, kad paviljonā iedegas sofīti, komanda<br />
«Klusumu...».<br />
Es Tevi mīlu un apbrīnoju. Daudz laimes! Bučas!<br />
Divi skati no «Streiča un Čellas teātra»<br />
Tava Čella<br />
Nepabeigtās vakariņas. 1979. gads, skaista vasaras<br />
diena, filmēšana vasarnīcas dārzā. Pirms desmit dienām<br />
Čellas meitai Frankai piedzimusi Laura, šajā dienā no rīta<br />
piedzimusi Streiča meita Viktorija. No grupas autobusa<br />
izkāpj Jānis Streičs ar iesirmu bārdu, teatrālā žestā norāda<br />
uz sevi un Čellu un skaļi saka: «Nu tad paskatieties — te<br />
stāv jaunais tēvs, un te stāv vecmāmiņa!» Čella atbild tikpat<br />
skaļi un demonstratīvi: «Un tad salīdziniet, kura te izskatās<br />
pēc jaunās mātes, un kurš — pēc vectētiņa!»<br />
Tikšanās uz Piena Ceļa. 1985. gads, karsta un sutīga<br />
vasaras diena, filmēšana Ukrainas smilšainajās stepēs,<br />
milzīgi masu skati, armija, tanki, mašīnas un putekļi. Čella<br />
kopā ar grima mākslinieci Edīti Norieti noziež aktierus ar<br />
pelniem un dubļiem, administrācija organizē sarežģītu<br />
kadru, Streičs novests līdz baltkvēlei un kliedz arvien skaļāk.<br />
Pēkšņi Čella izvelk no somas grāmatiņu par franču režisoru<br />
Fransuā Trifo un skaļi, bet ļoti mierīgi saka: «Starp citu,<br />
Trifo arī bija ļoti labs režisors, bet viņš uz laukuma neesot<br />
bļāvis...»<br />
Mirklis klusuma, bet tad Streičs dod pretī: «Trifo!<br />
Trifo!!! Viņam nevajadzēja ar visu kuņģa čūlu ēst zaldātu<br />
pusdienas, viņam nevajadzēja sūtīt bērnam uz Rīgu avenes<br />
ar garāmbraucošiem vilcieniem! Trifo!»<br />
Šī epizode iedvesmojusi kadru filmā Vecās<br />
pagastmājas mistērija, kur nervozā režisora un kostīmu<br />
mākslinieces dialogu izspēlē Artūrs Skrastiņš un Guna<br />
Zariņa, tikai filmā saruna rit par citu franču režisoru — Žanu<br />
Liku Godāru.<br />
HARIJS KUKELS, operators<br />
Operatora darbs Jāņa Streiča filmās: Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967, otrais<br />
operators), Šauj manā vietā (1970, otrais operators), Uzticamais draugs Sančo<br />
(1974), Meistars (1976), Teātris (1978), Nepabeigtās vakariņas (1979), Limuzīns<br />
Jāņu nakts krāsā (1981), Atcerēties vai aizmirst (1982), Svešās kaislības (1983),<br />
Aizaugušā grāvī viegli krist (1986), Cilvēka bērns (1991), Likteņdzirnas (1997),<br />
Vecās pagastmājas mistērija (2000), Rudens rozes (2004),<br />
Mākslinieks filmās: Ipolits (2002), Naktssargs un veļas mazgātāja (2002)<br />
Jānis Streičs kinostudijā sāka strādāt par režisora asistentu<br />
filmā Cielaviņas armija (1964), un es tur jau biju priekšā<br />
kā operatora asistents. Tajā lielās plostošanas laikā<br />
mēs kontaktējāmies maz, jo Jānis vairījās no operatoru<br />
pulciņa, kuru daudzi uzskatīja par dzērāju bandu. Pēc<br />
tam trāpījāmies kopā Cara līgavā (1964) — operas<br />
ekranizējumā, kādus te vairākus taisīja krievu režisors<br />
Gorikers. Arī tur nekāda kontakta nebija, un pēc tam mūsu<br />
ceļi pašķīrās: Jānis aizgāja uz Tobago maina kursu. Nekāda<br />
lielā draudzība mums neizveidojās arī filmā Kapteiņa<br />
Enriko pulkstenis, kur Jānis jau bija režisors, bet es vēl otrais<br />
operators.<br />
Mazliet tuvāki kļuvām vienīgi filmā Šauj manā vietā!,<br />
ap to laiku Jānis dzīvoja sētas mājā pie slavenās Katoļu<br />
ielas točkas Maskavas forštatē. Reiz nejauši saskrējāmies<br />
kaut kur pilsētā un Jānis teica — nu, braucam pie manis,<br />
pasēdēsim! Sagrabinājām naudu, kartupeļi Jānim bija<br />
mājās, tad nu mēs mizojām kartupeļus un cepām speķi. Tā<br />
mēs, runādami aci pret aci, nosēdējām visu nakti un no rīta<br />
vēl kopā gājām uzlāpīties kafejnīcā.<br />
Pēc Vālodzītes Jānis noteikti būtu turpinājis strādāt<br />
kopā ar Māri Rudzīti, bet talantīgais operators 1973. gada<br />
vasarā nomira, un savai nākamajai filmai Uzticamais draugs<br />
Sančo Jānis par inscenētāju aicināja mani — es biju Māra<br />
skolnieks, un arī Jāņa tuvākais kolēģis Ēriks Lācis mani pēc<br />
Dāvanas vientuļai sievietei ļoti slavēja. Sančo man bija<br />
pirmā patstāvīgā filma pēc diplomdarba.<br />
Turpinājām Meistarā, kur filmēšana notika rūpnīcā<br />
VEF, un mēs ar Jāni izstrādājām rūpīgu filmēšanas plānu,<br />
lai desmit dienās var uzņemt gandrīz pusi filmas — visu<br />
darbību, kas notiek rūpnīcā. Strādājām pēc amerikāņu<br />
principa: no viena kameras punkta uzņēmām pilnīgi visus<br />
kadrus, kas no šī punkta ieplānoti, tad likām kameru un<br />
gaismas nākamajā vietā, kamēr tikām cauri visai rūpnīcai.<br />
Šajā laikā mēs ar Jāni sākām vairāk saprast viens otru,<br />
lai gan Jānim ir tāda īpašība, kuras dēļ varbūt citiem<br />
operatoriem bija grūti strādāt. Arī man sākumā nebija<br />
viegli pierast. Es saku, ka nevar filmēt, jo apmācies, bet<br />
Jānis: «Nu un tad Es tik un tā nezinu, kur es to kadru<br />
ielikšu — vai tas būs rīts, vakars vai diena!» Es dusmojos<br />
— man taču jāzina, kā gaismot, kādu ekspozīciju likt, bet<br />
Jānis tik — tam nav nozīmes! Pamazām sapratu, ka no<br />
Jāņa uzņemšanas laukumā nekādu skaidrību neizdibināšu,<br />
jo viņam visa filma kļūst skaidra tikai uz montāžas galda.<br />
Ar to jau kino atšķiras no ražošanas, ka tam lielā mērā<br />
pamatā ir improvizācija. Jānim tas ir dabas dots talants<br />
— viņš filmu redz kopumā, bet elementus un detaļas saliek<br />
montējot, kad var rasties vēl visādas neparedzētas iespējas.<br />
Es uzskatu, ka montāžā Jānis ir nepārspējams, turklāt tieši<br />
paša pēdējā akcenta uzlikšanā. Bieži grupa vēl līdz pēdējam<br />
brīdim netic, ka var iznākt laba filma, bet pēc pēdējā<br />
pārraksta un mūzikas pielikšanas visi saprot — ir! Jānis ļoti<br />
labi orientējas mūzikā, arī pasaules mūzikā, daudz klausās<br />
klasiskos skaņdarbus un perfekti jūt, kurā vietā un kāda<br />
mūzika vajadzīga. Piemēram, filmai Atcerēties vai aizmirst<br />
viņš pats piemeklēja gan Pergolezi, gan Vivaldi. Starp citu,<br />
tā ir vizuāli ļoti interesanta un joprojām mūsdienīga, lai gan<br />
nepelnīti aizmirsta filma, tur mēs jau montāžas laikā kopīgi<br />
izgudrojām paņēmienu, kā atšķirt atmiņu ainas.<br />
Nenoveco arī citas Streiča filmas. Es pats katru<br />
gadu Jāņos atkal ar interesi skatos Limuzīnu! Un pat Vecās<br />
pagastmājas mistērija, kurā man sākumā šķita sabāzts<br />
pārāk daudz visa kā, pēc dažiem gadiem bija pilnīgi<br />
normāli skatāma, tur vairs nebija nekā lieka.<br />
Vēl viena lieta, kas man ar Jāni bijusi bieži jāpiedzīvo:<br />
es uzfilmēju nu dikti skaistus kadrus, Jānis pats ir sajūsmā,<br />
bet, kad filma gatava, viņš saka — lai cik man bija žēl, es to<br />
kadru biju spiests izmest ārā, jo tas kavēja filmas gaitu. Tā ><br />
— Mēs uz Rīgu, uz teātri.<br />
— Ar gurķiem<br />
— Tas Rīgas kundēm,<br />
ievedīsim pa ceļam.<br />
— Edgaronkul, sievasmāte<br />
saka — tu esot dusmīgs!<br />
— Uz slimiem nedusmojas.<br />
— Kāpēc slims Ciekur, es taču<br />
gribu, lai visiem ir labi!<br />
— Kādiem visiem Tu labāk<br />
par savu ģimeni, par saviem<br />
dēliem gādā! Par visiem<br />
parūpēsies arodbiedrība!<br />
— Tēti, kas tālāk notika ar<br />
kaiju Pastāsti!<br />
— Nosprāga!<br />
— Viss tev būs, šampanietī<br />
kājas mazgāsi!<br />
— Dusi saldi, mīļo švāģer,<br />
baltā smilšu kalniņā! Savās<br />
sirdīs klusi, klusi glabāsim tev’<br />
piemiņā!<br />
— Gribēju...<br />
— Gribēju vēl sauli sveikt,<br />
mīļus vārdus tevim teikt...<br />
— Vai šis pazina mirušo Tas<br />
bija viņa radinieks<br />
— Muļķi tāds! Skaties! Un<br />
mācies!<br />
— Ko žņaudzies! Redzēji, cik<br />
Štikāniete uzlika<br />
— Mesjē, kes ke se<br />
— Fokusņik, tas taču ir domāts<br />
mūsu pašpalīdzības kasei!<br />
— Nu, labākās brigādes<br />
brigadieri Vai Komjaunatnes<br />
starmeti lasījāt<br />
— O, brālīt, tev ir laimīga<br />
roka! Kopš tu esi pie mums,<br />
mūsu firma piedzīvo<br />
ekonomisku čudu!<br />
— Mirt sākuši vairāk.<br />
— Klienti klusē, tātad<br />
apmierināti!<br />
— Mīļā Inta, atļaujiet<br />
jūs apsveikt vārdadienā!<br />
Pateikšu ar Tautas dzejnieka<br />
vārdiem — bez mīlestības<br />
nedzīvojiet...<br />
— Salauza tevi, puisīt! Salauza<br />
tevi tā pati dzīvīte!<br />
Meistars (1976)<br />
— А ты у народа спроси!<br />
Янка, скажи!<br />
— Это она меня пассивным<br />
называет. А когда я на<br />
тебе женился, я что —<br />
пассивным был<br />
— Мастеров много, а<br />
телевизор починить<br />
некому.<br />
— Ты мне лекцию не читай!<br />
Когда много работников<br />
одну вещь делают,<br />
виноватых не бывает!<br />
10 | FZ<br />
FZ | 11
Par Jāni Streiču stāsta kolēģi<br />
— Уродов незачем плодить!<br />
На свете уроды быстро<br />
размножаются, они все<br />
могут вытеснить, и нас с<br />
тобой тоже!<br />
Teātris (1978)<br />
— Joprojām skaistākais vīrietis<br />
Lat... Anglijā — Gunārs<br />
Cilinskis!<br />
— Ko tu jēdz no mīlestības,<br />
vecais einuh!<br />
— Ir gan sievietes! Ja viņas<br />
velk gultā, tad ir vecs izvirtulis,<br />
ja liek mierā — vecs einuhs!<br />
— Netaisi pauzi, netaisi, bet, ja<br />
taisi, tad izturi! Izturi, cik tev<br />
ir iekšā! Jo lielāks aktieris, jo<br />
lielāka ir viņa pauze!<br />
— Ja sāk atcerēties pagātni, tad<br />
vairs nākotnes nav! Tā iznāk!<br />
— Turi muti, vecā govs!<br />
— Hello, Džūlija! Galvoju —<br />
tev patlaban nevar dot vairāk<br />
par divdesmit pieci!<br />
— Man ir četrdesmit, un man<br />
pilnīgi vienalga, vai kādam tas<br />
zināms vai ne!<br />
— Es delikāti noklusēšu,<br />
Džūlij, ka jums sen vairs nav<br />
četrdesmit!<br />
— Vai tas būtu tik svarīgi!<br />
— Īvija, tev mūždien<br />
nekārtība!<br />
— Kāpēc nekārtība Man<br />
viss ir kā dzīvē — aristokrāti<br />
atsevišķi, studenti atsevišķi,<br />
ministri atsevišķi. Katrs ir<br />
savā čupā.<br />
— Bet, ja tu nezini, kas sūtījis<br />
— Tad to nezina neviens, mis.<br />
Tad tie ir tā saucamie “un<br />
pārējie”.<br />
— Mūziku, maestro! Ivars<br />
Kalniņš!<br />
— Mis Lambert, ko jūs darāt<br />
— Es gribu izskatīties tā kā<br />
toreiz, kad man bija divdesmit<br />
pieci gadi.<br />
— Dievs, atpestī!<br />
— Rodžer, tu...<br />
— Jā, jums nudien taisnība,<br />
esmu izaudzis par galvas<br />
tiesu, slikti mācos, apnicis<br />
līdz kaklam, neredzu nekam<br />
nekādas jēgas. Papiņš grib, lai<br />
es būtu karavīrs, bet es par to<br />
nospļaujos, un vismazāk es<br />
gribētu būt aktieris.<br />
— Ko tu uz mani tā skaties<br />
— Es domāju, ka tu kā vīrietis<br />
esi daudz labāks nekā es kā<br />
sieviete.<br />
— Vai tu zini, draņķa puika,<br />
ka viņa centās tikai tevis dēļ<br />
mums Limuzīnā neiegāja vesela epizode — zārka nešana<br />
Mirtas tantes bērēs. Streičs pats vēl līdz šai dienai atceras<br />
dažus no šiem kadriem, varētu pat tādu kā izlasi uztaisīt,<br />
bet kur tu vairs dabūsi to materiālu, sen viss no lentes<br />
noskalots!<br />
Jo ilgāk ar Jāni strādā, jo labāks kontakts rodas.<br />
Sākumā viņš vienmēr katru kadru pārbaudīja caur kameras<br />
aci, pirmajās filmās man pat šķita — varbūt viņš man<br />
neuzticas, tomēr vēlāk sapratu, ka Jānim vienkārši tā ir<br />
vieglāk strādāt, viņš tad precīzi redz, kas notiek kadrā,<br />
kur kāds kļūdās. Tagad, kopš uz laukuma parādījušies<br />
videomonitori, Jānis nemaz vairs no sava krēsla neceļas,<br />
sēž un bļaustās no turienes. Un vispār par jaunajām<br />
videotehnoloģijām Streičs atšķirībā no citiem vecajiem<br />
kinošņikiem ir sajūsmā, jo viņš ir atvērts visam jaunajam.<br />
Viņu viss interesē, kā es saku, Jānis visur bāž savu degunu,<br />
no tā jau izriet arī viņa aktīvais sabiedriskais darbs un<br />
saskarsme ar ļoti daudziem cilvēkiem, viņš visur iesaistās.<br />
Varbūt arī tas viņam dod to enerģiju un sparu saglabāt sevi<br />
formā — vēlme uzzināt kaut ko jaunu.<br />
Mēs arī ļoti bieži strīdamies uz laukuma, bieži līdz<br />
pat tādiem asumiem, ka katrs aiziet uz savu pusi. Bet pēc<br />
piecām minūtēm atkal salabstam, vainīgais atvainojas, jo<br />
katram ir iespēja argumentēt. Un tad reizēm Jānis saka<br />
— jā, tev taisnība, svoločs tāds! Teātra fināla restorānā ilgi<br />
strīdējāmies, ko darīt ar daudzajiem spoguļiem uz melnā<br />
samta, un es tikai otrā dienā sapratu, ka Jānim taisnība.<br />
Jānis bieži ieklausās, kad es aktierim saku, kā turēt<br />
galvu vai kustēties pareizā ritmā, to mazāk filmējušies<br />
aktieri bieži nejūt. Ar gadiem mēs jau saprotamies tik labi,<br />
ka Jānis man uztic izlemt, no kurienes un kā filmēsim, lai<br />
gan es respektēju arī Jāņa domas. Tiesa, viņš bieži sevī<br />
pats zina, ko grib, bet nepasaka, tomēr pa šiem gadiem<br />
mums jau abiem viss ir skaidrs un jautājumi nerodas. Mēs<br />
tagad jau viens otram ticam simtprocentīgi un palīdzam<br />
viens otram. Kā Teātrī, kur Andris Merkmanis ar visu<br />
nabadzību bija iekārtojis brīnišķīgu Džūlijas guļamistabu,<br />
bet Jānis sēž un nesaprot, kā tur filmēt. Es teicu — paga,<br />
vecīt, apsēdīsimies un izdomāsim! Ja, teiksim, nav kaut<br />
kas filmēšanai sagādāts, es nogriezīšu kadru tā, ka to<br />
neredzēs! Un, kad rīt būs sagādāts, uzņemsim atsevišķi un<br />
iemontēsim! Tā mums ir kopīga īpašība — atrodam izeju<br />
no jebkuras situācijas. Ja es nokaru degunu un saku, ka<br />
tur nekas neiznāks, Jānis savukārt saka — stāvi mierīgs,<br />
izštukosim!<br />
Jā, ir taisnība, ka kinostudijā nav otra tāda tandēma,<br />
kur režisoram ar operatoru būtu tik daudz kopīgu filmu,<br />
bet es tiešām nezinu, kāpēc ar mums tā noticis, par to<br />
nekad neesmu domājis. Esam draugi, uzticam viens otram<br />
dzīves noslēpumus, bet pārāk bieži nečupojamies. Ja nav<br />
kopīga darba, biežāk sazvanāmies, nevis tiekamies. Varbūt<br />
mūs satur kopā profesionāla pieeja lietai.<br />
Nepabeigtajās vakariņās Streičs par aktrisi padarīja<br />
manu taksenīti Klāru. Viņa tur sēž uz pakaļkājām un skatās<br />
uz abiem policistiem. Mākslas padomē Velta Līne saka —<br />
vai, tā taču ir Dollija Dumpe! Bet es — nē, Veltiņ, tā ir Klāra<br />
Kukele! Jānis vispār ļoti mīl filmēt grupas cilvēkus, daudzi<br />
tēli radušies tā, ka mēs sēžam un runājam — derētu kadrā<br />
tāds «skapis» kā Bermaks vai tāda sieva kā Ilga Vītola — Īvija<br />
Teātrī! Un Jānis saka — kāpēc ne, ņemam un filmējam!<br />
Mums ir savs aktieru loks, arī tagad, Rūdolfa<br />
mantojumam aktierus iecerot, vispirms domājam par<br />
savējiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka mums patīk filmēšanas<br />
laukumā būt kopā ar cilvēkiem, kas mums ir mīļi, gandrīz<br />
kā ģimene.<br />
Tagad, kad bieži braukājam uz Cinevilla studiju<br />
Jūrmalā, mēs pa ceļam izrunājam tūkstošiem tēmu: Streiča<br />
ģimenes dzīvi un manējo, politiku un mākslu, Lembergu<br />
un Šķēli... Visvairāk Jānim patīk atcerēties jaunības laika<br />
trakumus, tad viņš uzreiz atdzīvojas. Bet tā dzirksts Jānim ir<br />
iekšā līdz šim brīdim.<br />
Jānim ir smalki niansēta un ironiska humora izjūta,<br />
kas nekad nepārkāpj gaumes robežas. Bet gadās viņam arī<br />
drastiski joki, kā tas bija reiz latviešu kino dienās Vidzemes<br />
pusē. Nakšņojām Valgas viesnīcā, no rīta Jānis iznāk no<br />
vannas istabas, nes abās rokās flīžu kaudzīti un saka —<br />
Hari, tu paskaties, kas tiem igauņiem par tualetes papīru!<br />
Cilvēka bērnam Jānis piegāja ļoti skrupulozi, visam,<br />
kas saistīts ar vidi, ar baznīcu un ticību. Latgalē Jānis<br />
vienmēr runā latgaliski, un tur viņu visi dievina, īpaši<br />
jau pēc filmas pirmizrādes bija pilnīgs furors. Tā ka, ja<br />
prezidentu tauta vēlētu Latgalē, Jāni noteikti ievēlētu.<br />
Pēc Cilvēka bērna deviņdesmito gadu vidū, kad es<br />
jau līdz apnikumam biju nomētājies pa visādiem darbiem,<br />
Jānis ieradās manā 55 gadu jubilejā un teica — Hari, man<br />
tev ir dāvana! Es ceru, ka nākamgad filmēsim! Un tā arī<br />
bija — sākās Likteņdzirnas. Parasti viņš šādos gadījumos<br />
klusēja līdz pēdējam brīdim, bet toreiz laikam gribēja mani<br />
uzmundrināt.<br />
Ja es tagad paskatos jaunības dienu bildes, man<br />
šķiet, ka Jānis ir kļuvis vizuāli simpātiskāks, bet prasīgs viņš<br />
ir tāpat kā jaunībā. Tagad viņam ir jauna teorija: aktierus<br />
atlasot, viņš paļaujas uz sieviešu spriedumu — ja grupas<br />
meitenēm patīk, tad der.<br />
Man šķiet, Jānis ir ļoti ģimenisks cilvēks, viņš<br />
ļoti mīl un rūpējas par savu ģimeni. Vida ir ļoti mierīgs<br />
un līdzsvarots cilvēks, un tas arī Jānim dod mieru un<br />
pārliecību. Streičs ir arī ļoti izpalīdzīgs, viņš ir gatavs palīdzēt<br />
ikvienam, sevišķi jaunajiem. Jānis pat neskatās, vai tas<br />
cilvēks ir īpaši talantīgs, galvenais, lai dvēsele viņam būtu<br />
simpātiska.<br />
Tomēr te arī ir interesanta lieta: uz ārpusi šķiet, ka<br />
Streičs ir ļoti atvērts, nav problēmu viņam pieiet klāt un<br />
parunāties. Bet to, kas viņam iekšā notiek, to tik viegli<br />
neatklāsi, jo būtībā viņš ir noslēgts. Vajadzīgi gadi, lai viņam<br />
pietuvotos.<br />
Darbā Jānis ir monorežisors, autors, kurš taisa pats<br />
savu filmu un perfekti zina, kādai tai jābūt. Mēs pārējie<br />
esam sekundāri un atkarīgi no viņa ieceres. Un tāds viņš ir<br />
pieradis būt visur — Streičs nekad nebūtu varējis būt par<br />
Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieku, viņš varēja būt<br />
tikai priekšsēdētājs! Jo viņš vienmēr zina, ko grib.<br />
><br />
12 | FZ<br />
FZ | 13
Par Jāni Streiču stāsta kolēģi<br />
— Turi muti, vecā govs!<br />
— Mis Lambert, nevajag uz<br />
cita birkas savu parādu griezt!<br />
— Es tevi padzīšu!<br />
— Nepadzīsit vis! Es par vienu<br />
algu jums strādāju i teātrī, i<br />
mājās!<br />
— Bet varbūt viņa nodomāja,<br />
ka visi vīrieši ir stulbeņi Kas<br />
to lai zina<br />
— Ak, tu, viltīgā lapsa!<br />
— Vecais, sevī iemīlējies ēzelis!<br />
— Misters Tomass Fenels!<br />
Pavēlēsiet padzīt<br />
— Bijis man kaut drusku<br />
humora izjūtas, es nobeigtos<br />
aiz smiekliem!<br />
— Franču aktrisēm ikkatrai ir<br />
savs mīļākais!<br />
— Mīļo pasaulīt, kas man<br />
jādzird!<br />
— Īvija! Saki man godīgi, vai<br />
es esmu pievilcīga sieviete<br />
— Pirms jums atbildu, man<br />
jāpadomā par sekām.<br />
— Ak, tu, vecā ragana!<br />
— Tad re, ko es jums teikšu<br />
ar pilnu pārliecību — man<br />
gadījies redzēt atbaidošākas<br />
par jums.<br />
— Īvij, saki, vai ar tevi vīrieši<br />
ir flirtējuši<br />
— Gribētu gan redzēt tādu.<br />
Lai panāk šurp!<br />
— Citas sievietes stāsta, ka<br />
viņām piesienas uz ielas, ne<br />
glābiņa neesot.<br />
— Pretīgi klausīties.<br />
— Negribu, ka mani notur par<br />
staiguli, bet negribu izskatīties<br />
arī pēc svētules.<br />
— Kādā lugā tas skanēja<br />
mazliet citādi — lai mani<br />
pazītu sveši un nepazītu<br />
savējie.<br />
— Izlikšanās tev ir patiesība,<br />
tāpat kā margarīns ir sviests<br />
cilvēkiem, kuri nezina, kas ir<br />
īsts sviests!<br />
— Viņa man saka, laulība<br />
būšot par traucēkli karjerai.<br />
— Kam! Ak, jā, saprotu...<br />
— Ja Džūlija nebūtu tik<br />
slavena aktrise un sieviete,<br />
kurai drīz jau... Lai paliek,<br />
nerunāsim par vecumu!... Viņa<br />
visu ceļu būtu lēkusi uz vienas<br />
kājas.<br />
— Tu esi dižena aktrise un arī<br />
pamatīga maita!<br />
— Pie velna! Es neiešu nekur<br />
viena, bez vīra.<br />
— Nu gan jaunumi!<br />
— Ak dievs, kas gan man viss<br />
jūsu dēļ nav jāizcieš!<br />
— Ak, tu, mana vecā govs!<br />
INĀRA SLUCKA, aktrise<br />
Loma Jāņa Streiča filmā: Astra (Tikšanās uz Piena Ceļa, 1985)<br />
Tikšanās uz Piena Ceļa, manuprāt, Jānim ir viena no<br />
skaistākajām filmām kino simbolikas nozīmē. Es to uztvēru<br />
arī kā milzīgu uzticēšanos man, jaunai aktrisei, jo man<br />
šajā filmā bija nevis kādas divdesmit filmēšanas dienas,<br />
kā parasti galveno lomu tēlotājiem, bet vairāk nekā<br />
četrdesmit, jo es kadrā esmu nepārtraukti.<br />
Jānis Streičs man šķiet ļoti impulsīvs režisors,<br />
kuram piemīt arī liela intuīcija. Un humors. Reizēm viņš<br />
filmēšanas laikā runāja tik haotiski, ka es nekā nesapratu,<br />
bet tad vienā brīdī atskārtu — man nevajag klausīties<br />
viņa vārdos, bet mēģināt sajust, ko Jānis man saka. Tikko<br />
biju sev to atklājusi, man kļuva ļoti viegli ar viņu strādāt.<br />
Protams, mēs esam arī lamājušies ne pa jokam, strīdējušies<br />
par kaut kādām epizodēm, bet ar viņu to drīkstēja darīt.<br />
Tā, manuprāt, arī ir reta un vērtīga īpašība — atļaut otram<br />
nepiekrist un prast argumentēt, nevis vienpersoniski<br />
komandēt. Ja nevarējām vienoties, mēs vienmēr uzņēmām<br />
divus dublus — manu un Streiča variantu—, lai būtu<br />
iespēja izvēlēties un pārliecināties, kuram bijusi taisnība.<br />
GĻEBS KOROTEJEVS, skaņu režisors<br />
Darbs Jāņa Streiča filmās: Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967), Limuzīns Jāņu<br />
nakts krāsā (1981), Atcerēties vai aizmirst (1982), Svešās kaislības (1983)<br />
Lomas Jāņa Streiča filmās: Ekonomikas fakultātes studentes draugs<br />
sarkanajā žigulī (Aizaugušā grāvī viegli krist, 1986), Pulkvedis (Carmen<br />
horrendum, 1989)<br />
Reiz neliela latviešu kinematogrāfistu grupiņa brauca<br />
vilcienā un, protams, strīdējās par kino. Vecākais šajā<br />
grupiņā — Aloizs Brenčs strīda karstumā izsaucās: «Kas<br />
tad notiks ar latviešu kino, ja vairs nebūs Brenča!»<br />
«Būs Streičs!» sekoja zibenīga Jāņa atbilde. Šis Streiča<br />
apgalvojums nu ir izrādījies pravietisks.<br />
Darba procesā Streičs vienmēr bija apbrīnojami<br />
mierīgs, viņš pat filmēšanas laukumā ir grebis karotes:<br />
sēž maliņā, izskatās pēc absolūti indiferenta cilvēka, kam<br />
nav nekāda sakara ar filmēšanu, bet kā viņam tai brīdī<br />
galva strādāja! Viņš pamanīja visu, kas apkārt notiek, un<br />
nemanāmi vadīja procesus. Jānis ļoti labvēlīgi izturējās<br />
pret visiem kolēģiem, viņa grupās vienmēr valdīja tāda<br />
ģimeniska sajūta.<br />
Visinteresantākā un visgrūtākā sadarbība mums<br />
bija filmā Atcerēties vai aizmirst, kur Streičs, izmantojot<br />
savas plašās zināšanas klasiskajā mūzikā un savu izcilo<br />
mūzikas izjūtu, pats izvēlējās Pergolezi skaņdarbu, kuru<br />
mums izdevās precīzi saliedēt ar filmas dramaturģiju. Tas,<br />
protams, bija ļoti grūti, jo gatavā muzikālā skaņdarbā taču<br />
ir savi akcenti, kāpumi un kritumi, kas var nesakrist ar filmas<br />
notikumu attīstību, bet galu galā Streičs pats teica — re, kā<br />
mēs esam strādājuši vienā sajūtā ar Pergolezi, tikai viņš to<br />
darīja pirms simt gadiem!<br />
Par manu filmēšanos pie Streiča — kas nu tās par<br />
lomām, filmējos vienkārši tāpēc, ka nebija naudas, lai<br />
noalgotu aktierus tik sīkām epizodēm. Jānis man saka —<br />
klausies, nu apģērbies un izej kadrā! Es arī ģērbos un gāju,<br />
un Streičs man tad pateica, kuram sist pa purnu, kuram<br />
nevajag. Mēs taču visi kinostudijā bijām kā viena ģimene,<br />
palīdzējām cits citam, kā vien varējām.<br />
VIKTORS ŠILDKNEHTS, mākslinieks<br />
Darbs Jāņa Streiča filmās: Uzticamais draugs Sančo (1974), Mans draugs<br />
— nenopietns cilvēks (1975), Meistars (1976), Tikšanās uz Piena Ceļa (1985)<br />
Pirmoreiz mēs ar Jāni satikāmies vēl Cielaviņas armijas laikā<br />
pie viņa skolotāja Aleksandra Leimaņa, tad redzēju, kā viņš<br />
pamazām no režisora asistenta kļuva par otro režisoru,<br />
līdz sākām kopā strādāt kā inscenētāji. Jānis noteikti ir ļoti<br />
spējīgs cilvēks, ļoti erudīts, bet viņa profesionāli labākā<br />
īpašība ir neatlaidība. Jānis brīnišķīgi prot vēlamo un paša<br />
iecerēto novest līdz galam.<br />
Jānis ļoti labi pazīst Latviju, tas ir fakts, tomēr akcentē<br />
viņš vienmēr tieši Latgali, un te, protams, liela loma ir viņa<br />
izcelsmei no šī novada. Tas, ka Jānis ir ļoti tuvs Latvijai, dod<br />
viņam iespēju precīzi uzminēt tautas vēlmes, tāpēc arī visas<br />
viņa filmas tiek tik labi uzņemtas publikā. Tās pat vairs nav<br />
kategorijas «patīk — nepatīk», es pats pazīstu cilvēkus, kas<br />
Teātri neuzskata par šedevru, tomēr tās jau ir citas pakāpes<br />
kvalitātes. Šedevra kategorijai toties, manuprāt, atbilst filma<br />
Cilvēka bērns — protams, par Latgali. Šo filmu caurauž<br />
mīlestība un maigums, tā ir vienlaikus gan etnogrāfiska,<br />
gan biogrāfiska. Jānis vienmēr savos patstāvīgajos darbos<br />
ir sliecies uz Latgales pusi, vienalga, vai filmē Angliju<br />
vai Zviedriju. Acīmredzot viņš ir bezgalīgi uzticīgs savai<br />
teritorijai, un tā viņu nepamet nekur. Tiesa, Jānis to nedara<br />
atklāti un demonstratīvi, vismaz manā klātbūtnē viņš<br />
nekad nav Latgalei himnas dziedājis, tomēr kaut kur dziļi<br />
iekšienē viņš visos radošajos momentos balstās savā<br />
dzimtenes sajūtā. Tas ir arī labi saprotams, jo bērnības<br />
gadi cilvēka apziņā iesēžas visdziļāk, šīs atmiņas nav<br />
iznīdējamas. Mēs gan ar Jāni nekad par šīm lietām neesam<br />
runājuši, tikai par profesionāliem jautājumiem; arī par Jāņa<br />
privāto dzīvi es nezinu absolūti neko, jo nekad ārpus darba<br />
neesam tikušies. Tiesa, tā kā abi esam katoļi, savulaik ir<br />
gadījušies daži disputi par šo tēmu — ne par ticību, bet<br />
par dažiem rituāliem, kurus es, kā par brīnumu, atcerējos<br />
mazliet precīzāk. Visas šīs sarunas Jānim vēlāk noderēja<br />
filmā Cilvēka bērns.<br />
Man kā māksliniekam strādāt ar režisoru Streiču<br />
brīžiem bija arī sarežģīti, jo viņš, kā zināms, pats ir talantīgs<br />
daudzās jomās un arī labi zīmē un glezno, tāpēc var arī<br />
man iebilst, turklāt autoritatīvi un pamatoti. Sākuma gados<br />
gan tā nebija: viņš ļoti cienīja manas zināšanas un pieredzi,<br />
jo bija dzirdējis, ka es ne pirmo gadu strādāju kino; man<br />
pat šķita, ka viņš reizēm man piekrita tikai tāpēc, ka esmu<br />
kopā ar Eizenšteinu darbojies. Tomēr mēs viens otru<br />
sākām saprast ļoti drīz un daudz laika tam netērējām, arī<br />
filmēšanas vietas meklējot, mūsu viedokļi ļoti bieži sakrita.<br />
Kritiķi rakstīja, ka filma Mans draugs — nenopietns<br />
cilvēks ir pirmā, kurā režisors pieprasījis nevis skaistu un<br />
gaumīgu vidi, bet «visu kā dzīvē», pat netīras un cauras<br />
zeķbikses mazajiem puikām. Tomēr šādu prasību Jānis<br />
ir izvirzījis vienmēr, viņa filmu vide vienmēr ir dzīva, liela<br />
uzmanība pievērsta detaļām.<br />
Dīvaini, bet par Jāni Streiču es nevaru pateikt neko<br />
negatīvu, lai gan par citiem režisoriem šis tas atrastos.<br />
Vienīgi filmēties gan viņš man nekad nav piedāvājis, jo<br />
esmu nefotogēnisks. Bet manā profesionālajā dzīvē bijuši<br />
trīs īpaši cilvēki, kurus profesionāli vērtēju ļoti augstu un<br />
vienmēr esmu gribējis ar viņiem strādāt: Māris Rudzītis,<br />
Aleksandrs Leimanis un Jānis Streičs. Ar viņiem kopā varēja<br />
taisīt kino.<br />
ROMUALDS ANCĀNS, aktieris<br />
Lomas Jāņa Streiča filmās: Džimija Longtona teātra aktieris (Teātris, 1978),<br />
komisārs Martins Beks (Nepabeigtās vakariņas, 1979), Jāzeps Gilučs (Limuzīns<br />
Jāņu nakts krāsā, 1981), partorgs no Latgales (Aizaugušā grāvī viegli krist,<br />
1985), aklais masieris Vaņa (Carmen horrendum, 1989), muzikants Izidors<br />
(Cilvēka bērns, 1991), gleznotājs Vinsents van Groks (Likteņdzirnas, 1997),<br />
Raganas tautas teātra aktieris ar akordeonu (Vecās pagastmājas mistērija,<br />
2000), uzņēmējs Vītols (Rudens rozes, 2004), saimnieks Rūdolfs (Rūdolfa<br />
mantojums, sagatavošanā)<br />
Ar Jāņa filmām man ir tā — katra stāv acu priekšā kā<br />
glezna, kā viens veselums skaistā rāmī. Turklāt katra bilde<br />
ir savā krāsu gammā: Limuzīns nezin kāpēc tādā zilganā<br />
migliņā; Likteņdzirnas brūni sarkanā, uz tādu Rembranta<br />
bildi; Cilvēka bērns — melns ne, bet pelēka un balta tur ir<br />
ļoti daudz, arī tāds viegli zaļgans. Streiča filmās vienmēr,<br />
pat ja ir tumsa, aktieru sejas var labi redzēt. Tas, protams, ir<br />
arī operatora Kukela nopelns — visas labākās Jāņa filmas ir<br />
taisītas kopā ar Hari. Viņiem tā mūzika skan vienā toņkārtā.<br />
Es patiesībā nekad neesmu analizējis, kā mēs kopā<br />
strādājam, es tikai vienu zinu — ja es pie Jāņa filmējos,<br />
man nekad nebūs kauns. Un strādāt ar viņu ir ļoti viegli, ja<br />
ietrāpa tai pareizajā akordā.<br />
Streičs nekad nav teicis — nospēlē man vienu<br />
latgalieti! Lielās līnijās viņš nekad neregulē, bet reizēm<br />
izstaigā priekšā un parāda — te tu ar roku iztaisi šitā! Vai<br />
atkal kopīgi izdomājam intonācijas nianses. Abi redzējām,<br />
ka Rudens rozēs man neder sapucētajai Akvelīnai teikt —<br />
kāpēc tu priekš manis nekad tā neģērbies Tādā seksuālā,<br />
pavedinošā balsī. Sapratām, ka tas jāsaka dusmīgi, gandrīz<br />
aizvainoti, un tā arī palika. Bet tad, kad viss ir pareizi, Streičs<br />
ļoti maz jaucas aktiera darīšanās. Lai gan — būs kādreiz<br />
jāpapēta! Jo varbūt viņš, tur pa priekšu staigādams, man<br />
gluži nemanot izdara kaut ko tādu, ka uzreiz ir skaidrs, kā<br />
jāspēlē, un man tad šķiet, ka pats to esmu izdomājis.<br />
To jau varbūt kādreiz esmu teicis — Jāņa Streiča<br />
filmās sliktu aktieru nav, vienalga, vai loma liela vai maza.<br />
Jānis prot spoži piemeklēt neprofesionālus tipāžus, turklāt<br />
viņam ļoti būtiskas ir detaļas. Nu nebija Nepabeigto<br />
vakariņu scenārijā tāda tēla, ko nospēlēja kinostudijas<br />
grāmatvedis Laimonis Bermaks, bet cik spilgti viņš tur stāv,<br />
it kā neko nedarīdams! Streičam scenārijs patiesībā ir tikai<br />
tāds ribu karkass, ap kuru tad to miesu audzēt apkārt.<br />
Jānis uz laukuma nekad lieki nekliedz, ja nu vienīgi<br />
kaut kas nav sagādāts laikā, tad — kur ir, kāpēc nav! Bet<br />
gadās arī tā — viņš pats ir izdomājis, ka tur būs kadrā šis vai<br />
tas, un viņam arī liekas, ka ir visiem to pateicis, bet patiesībā<br />
paša domas tik ātri aizskrējušas uz priekšu, ka nav paspējis<br />
kādam tās izstāstīt. Ārpus filmēšanas laukuma Jānis arī<br />
mēdz aizklīst domās tik tālu, ka ar grūtībām atnāk atpakaļ<br />
reālajā pasaulē.<br />
Streičs prot jaunajos aktieros saskatīt kaut ko tādu,<br />
kas paver viņiem ceļu uz kinokarjeru. Tā tas ir bijis ar Jāni<br />
Paukštello, ar Ivaru Kalniņu, un Ancāns arī ir tai sarakstā.<br />
Par to Streiča pastāvīgo aktieru komandu — man<br />
šķiet, liela nozīme ir tam, ka Jānis grib, lai viņa filmās<br />
nebūtu svešo, turklāt vairāk tādā gara radniecības nozīmē,<br />
ne ģeogrāfiskā vai personiskās pazīšanās līmenī. Bet lai es<br />
teiktu, ka Streiču ļoti labi pazīstu Nekā es nepazīstu!<br />
Mēs ar Jāni nekad neesam pārāk daudz kopā bijuši<br />
ārpus darba, un tas pat varbūt ir labi, varbūt tāpēc tik ilgi<br />
esam draugos. Viņš manī nepazīst to, ko nevajag pazīt, un<br />
pasaulē nav tādas lietas, ko Streičs neprastu filmā panākt<br />
ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Viņam tāpēc nevajag<br />
sadzīvisku pazīšanu un satuvināšanos ar aktieri. Dzīves<br />
patiesība nav mākslas patiesība — to mēs zinām jau sen.<br />
Un es negribu arī Jānī pazīt to, ko viņš negrib man rādīt,<br />
man ir interesanti to minēt, kopā strādājot. Bet, ja izdodas<br />
uzminēt, to redzu pēc Jāņa reakcijas.<br />
Mēdz teikt, ka latviešiem ir švaki ar humora izjūtu<br />
— muļķības, paskatieties uz Jāni! Turklāt savas humora<br />
izjūtas dēļ Streičs drīkst taisīt arī ļoti sentimentālas filmas,<br />
jo viņš zina, kur to atsvaru vajag pielikt. Tajā pašā Cilvēka<br />
bērnā reizēm šķiet — nupat jau iet pa naža asmeni! Bet<br />
turpat pēkšņi — o, kādu akcentu ieliek! Jānis prot arī tādas<br />
slidenas lietas kā puiku mērīšanos ar krāniņiem pasniegt<br />
tīri, nevis piedauzīgi un rupji. Cilvēka bērns man no visām<br />
Jāņa filmām ir vistuvākā, jo tur ir kaut kas gandrīz dievišķs,<br />
tur ir tā «debesu teireiba», kā mēs, latgalieši, sakām. Tas<br />
puika, protams, ir arī draiskulis, gluži kā Streičs pats, bet<br />
dvēselīte viņam ir tīra.<br />
Jānim ir ļoti smalka dvēsele, un viņš prot tikt galā<br />
arī ar sāpīgām lietām. Jā, viņam ir mākslinieka dvēsele<br />
— paskatieties uz Streiča gleznām! Es nevaru spriest par<br />
profesionalitāti, bet no tām bildēm staro dzīvība, katra ir kā<br />
filmas kadrs!<br />
Patiesībā ir ļoti grūti kaut ko pateikt par tik talantīgu<br />
cilvēku, jo saki, ko gribi, visa liekas par maz. Ja reiz Dieviņam<br />
tai Streiču sētā ir tas talantu maiss pasprucis vaļā, ko tur var<br />
padarīt! Bet, vells, cik patīkami ir par Jāni parunāt!<br />
Es teikšu tā — man patīk Streiča gars! Tas ir lepns<br />
gars, bet ne lepnīgs, un kādēļ arī lai nebūtu lepns — ja Tas<br />
Kungs devis šo iespēju tieši viņam!<br />
Uzklausīja Kristīne Matīsa<br />
žurnāliste,<br />
Neatkarīgā Rīta Avīze<br />
— Šovakar ar tīru sirdsapziņu<br />
varu pasūtīt to, par ko sapņoju<br />
jau visu trešo cēlienu! Bifšteku<br />
ar olu un ceptus kartupeļus.<br />
Un alu!<br />
— Vai zināt, vecozēn, cik<br />
dažādi cilvēki mēdz būt Dižā<br />
aktrise Sāra Sidonsa mūždien<br />
karbonādi ēdusi. Neesam šai<br />
ziņā līdzīgas it nemaz, jo man<br />
garšo bifšteks.<br />
— Paskatieties — vai tas<br />
jums neatgādina skatuvi Pēc<br />
Rodžera domām, mēs, aktieri,<br />
izliekamies, ka dzīvojam. Nē,<br />
manu puisēn, varbūt tieši<br />
mēs dzīvojam! Cilvēki — tas<br />
ir mūsu materiāls. Viņi ir<br />
instruments, ko mēs spēlējam.<br />
— Tas ir teātris, bet īstā dzīve<br />
— šeit!<br />
Limuzīns Jāņu nakts krāsā<br />
(1981)<br />
— Ērik, nē, tev nav sirds! Viņa<br />
taču ir tava... kas tev viņa ir<br />
— Krustmāte. Tēvamāsa.<br />
— Kas tas Jāzeps<br />
— Kaimiņš laikam. Bija tāds<br />
bļauris onkuļa bērēs.<br />
— Ērik! Ne tu naglu vari<br />
iedzīt, ne mašīnu apturēt! Uģi,<br />
vismaz tu!<br />
— Skaties, dēls! Te tavs tēvs<br />
kādreiz ganīja govis!<br />
— Te ir mana dzimtene...<br />
Interesanti man kā<br />
vēsturniecei! ...smilšainais<br />
krasts...<br />
— Baigie Karpati!<br />
— Skaistas rozītes, kā ta viņas<br />
sauc Bija kaut kas uz Gaujas<br />
modi...<br />
— Gaujard.<br />
— Gožār! Raksta Gaujard,<br />
izrunā gožār!<br />
— Nu ko jūs, tāds vīrišķis, ar<br />
tiem vīniņiem krāmējaties!<br />
Iedzersim šņabi! Uz tiem<br />
Gaujas līčiem, kā jūs sakāt, un<br />
uz tām lakstīgalu naktīm...<br />
— Nu re, ku riktīgs cilvēks!<br />
— No rīta Ēriks sapļaus sienu,<br />
bet pēcpusdienā visu sanesīs<br />
šķūnītī.<br />
— Nebāzies visām pudelēm<br />
par korķi!<br />
— Nu, Jezup! Īdzersim! Uz to<br />
sīna pļavu!<br />
— Velna bābiņa!<br />
— Labāk uzdziedāsim!<br />
Lejasmāt, kāda ir jūsu mīļākā<br />
dziesma<br />
— Raimonda Paula dziesmiņa<br />
Mātei.<br />
— Māt, atkal logā zvaigznes<br />
spulgo...<br />
— Kvēlo!<br />
— Kvēlo. Māt, atkal logā pelēks<br />
vakars blāv...<br />
14 | FZ<br />
FZ | 15
Savējie<br />
Kristīne Matīsa, žurnāliste<br />
Neatkarīgā Rīta Avīze<br />
Boļeslavs Ružs un Jānis Streičs, Limuzīns Jāņu nakts krāsā uzņemšana<br />
— Ai, cik te ir skaisti, te varētu<br />
ierīkot vienu interjeru senču<br />
stilā!<br />
— Tie čangaļi to vecenīti<br />
aptīs ap pirkstu! Pareizi viens<br />
vēsturnieks teica — Krievija<br />
mongoļu-tatāru jūgu izturēja,<br />
bet Latvija zem čangaļu<br />
spiediena sabruks.<br />
— Ērik, mēs tā kā Andris un<br />
Madara Salnā pavasarī... Un<br />
tagad kā Miesnieka gleznā!<br />
— Še, uzliec! Novilks tūkumu.<br />
— Nu ko jūs, Mirtas tant!<br />
Visādas infekcijas!<br />
— Eh, nu nemāci tu mani!<br />
Padod kāju! Katrs bērns to<br />
zina!<br />
— Ak dievs, kāda tumsonība...<br />
— Paši saģērbušies kā cilvēki,<br />
puikam tik vien kā tās<br />
salāpītās bikšeles kājā! Nu<br />
tak kauns skatīties - ne skopi,<br />
ne nabagi, bet puiku ar šiku<br />
nevar saģērbt. Uģi, rīt mēs abi<br />
aizbrauksim uz Cēsīm un es<br />
tev nopirkšu ūziņas!<br />
— Uzmanīgi, nesalauz<br />
vellapēdu! Tā man vienīgā<br />
piemiņa no Maigonīša!<br />
— Kad nomiršu, ieliec man tās<br />
kartītes zārkā, lai nemētājas<br />
pa pasauli apkārt. Izdarīsi<br />
tā, meit<br />
— Nu taisni kā mans Jānis!<br />
Ņem, dēls, es tev to dāvinu!<br />
— Kur es tādu likšu<br />
— Kuš, pāršūsim!<br />
— Paldies, krustmāt!<br />
— Dullās, puika sasvīdis!<br />
Dabūs meningītu, izbeidziet!<br />
— Es arī gribu aizšaut uz<br />
pilsētu. Ēriks lai iejūdz pelēcīti,<br />
un tad jau Veronikai arī nebūs<br />
pa autobusu jāstumdās.<br />
— Tad jau es palikšu mājās.<br />
Kādam jau mājās ir arī<br />
jāstrādā.<br />
— Redz, autobusu gaida...<br />
Nuja, nav jau nekādas vainas<br />
tiem autobusiem, vienīgi<br />
grūti iekāpt. Vecam cilvēkam<br />
ar limuzīnu daudz... Kas tas<br />
bija! Pieturi, lūst tak kaut kas!<br />
— Ak tad tāda tava jaunā<br />
ķēvīte Smuka gan.<br />
— Cveta beloi noči, tā<br />
dokumentos stāv rakstīts.<br />
Latviski tas būtu — Jāņu nakts<br />
krāsā.<br />
— Zdrasķi! Uģi, panāc šurp,<br />
pagaidi mani. U meņa vsjo v<br />
porjadke! Eto moja mašina,<br />
u meņa dokumenti, vsjo v<br />
porjadke. Eto moi krustdēls, u<br />
ņevo prava.<br />
Filma Vecās pagastmājas mistērija ir ne tikai varbūt<br />
vispretrunīgāk vērtētā Jāņa Streiča filma, bet arī<br />
savā ziņā atslēga visai garajai režisora darbu virtenei<br />
— tur simboliskā buķetē uzplaukst kāds princips,<br />
ko Jānis Streičs ievērojis kopš pašas pirmās filmas.<br />
Latviešu kinomākslā nav neviena cita režisora, kurš tik<br />
bieži būtu filmējis savus līdzcilvēkus — kinostudijas<br />
darbiniekus un uzņemšanas grupas kolēģus.<br />
Jau pašā pirmajā Jāņa Streiča filmā Kapteiņa<br />
Enriko pulkstenis (1967), kas tapa sadarbībā ar Ēriku Lāci,<br />
ostmalā glezno filmas mākslinieks inscenētājs Laimdonis<br />
Grasmanis, un Ģirta Jakovļeva tēlotais jūrnieks, kurš<br />
prot spāņu valodu, spiež viņam roku un saka: «Sveiks,<br />
Grasmani!» Toreiz kritiķi pārmeta neattaisnojamu<br />
familiaritāti un nemaz nepamanīja, ka Streičs jau sācis savu<br />
«kolēģu iemūžināšanas misiju» — turpat netālu kadrā alu<br />
pie cisternas tirgo Ilze Līce (kuplās frizūras dēļ kinostudijā<br />
saukta par Aspaziju). Viņa vēlāk ir režisora asistente vairākās<br />
Streiča filmās, un tieši viņu filmā Teātris mežonīgi spiež<br />
pie krūts Džimijs Longtons, demonstrēdams jauniņajam<br />
Maiklam Goslinam īsti kaislīgu apskāvienu.<br />
Pirmajā patstāvīgajā Jāņa Streiča filmā Šauj manā<br />
vietā! epizodisku lomiņu — karavīru, kas apcietināts kopā<br />
ar galveno varoni Jezupu (Bērtulis Pizičs), — nospēlē<br />
Pēteris Loginovs no kinostudijas galdniecības, un savējo<br />
virkne Streiča filmās turpinās.<br />
No šofera līdz direktoram<br />
Varētu domāt, ka kolēģu filmēšana vienkārši ir vieglākā<br />
izeja no situācijas, gluži kā tas notiek Vecās pagastmājas<br />
mistērijā: «Lūdzu, ko tik var no grupas — pārģērbt<br />
par spokiem! Operatoru grupu neaiztiec!» Tā reizēm<br />
izlīdzējušies arī citi režisori, tomēr Streičs apzināti iet tālāk,<br />
jo uzskata, ka kinostudijas cilvēku iesaistīšana rada viņos<br />
īpašas izjūtas pret filmu, tā katram kļūst savējā, viņiem<br />
patīk un gribas tajā strādāt. Par to liecina fakts, ka daudzus<br />
Streiča filmu tēlus iemieso nevis turpat uzņemšanas<br />
laukumā aiz rokas noķerts «gaismonis» vai šoferis, bet<br />
pat kinostudijas priekšniecība. Piemēram, studijas<br />
galvenais grāmatvedis Laimonis Bermaks nospēlējis pat<br />
divas iespaidīgas bezvārdu lomas: viņš ir «šefa labā roka»<br />
Nepabeigtajās vakariņās un «biedrs Tralmaks no rajona»<br />
filmā Aizaugušā grāvī viegli krist. Mistērijā Līgovakarā pie<br />
Hugo galda cienājas kinostudijas visaugstākais priekšnieku<br />
gals — Uldis Šteins un Aina Loginova.<br />
Protams, par Streiča aktieriem kļuva arī šoferi un<br />
gaismoņi — šoferītes Rutas Neibergas sēņu grozu Mistērijā<br />
pārbauda Eduarda Pāvula vecais čekists; gaismonis Zigurds<br />
Brikmanis kolorītā tūristu pulciņa vidū, tranzistorā skanot<br />
dziesmai Miļion alih roz, klīst pa filmas Aizaugušā grāvī<br />
viegli krist ceļiem; šajā pulciņā ir arī mākslinieka asistents<br />
Juris Baiks, kurš ar alus kausu pavīd arī Cēsu skatos filmā<br />
Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Tajā pašā Limuzīnā kā enerģiska<br />
Karpatu ekskursijas gide parādās scenāriste un režisore<br />
Brigita Krūmiņa, tagad japāņu skolas direktore; vēl viena<br />
mākslinieka asistente — Rolanda Valeskalne — redzama<br />
filmā Meistars Eduarda Pāvula tēlotā Rīgas mākslinieka<br />
pavadoņu svītā.<br />
Arī kostīmu māksliniece Večella Varslavāne un<br />
mākslinieks inscenētājs Andris Merkmanis iekļuvuši starp<br />
Streiča aktieriem filmas Teātris restorāna skatā. Galu galā<br />
arī Teātra komponistu Raimondu Paulu, kurš tika speciāli<br />
nofilmēts uz sarkano drapēriju fona, var pieskaitīt pie<br />
grupas cilvēkiem.<br />
Reņģugalva, Šūrs un citi<br />
Ļoti skaistas lomas Jānis Streičs piešķīris diviem saviem<br />
ilggadējiem skaņu režisoriem: Jevgeņijs Oļšanko, kurš ar<br />
Streiču strādājis piecās filmās, Nepabeigtajās vakariņās<br />
spoži nospēlē lomu «šefa pakausis»; Gļebs Korotejevs savas<br />
kolorītās ārienes dēļ tika pieaicināts divās filmās, kurās<br />
pats skaņu režisora amatā nemaz nestrādāja. Viņš nospēlē<br />
gan nekaunīgo pulkvedi filmā Carmen horrendum, gan<br />
filmas Aizaugušā grāvī viegli krist sarkanajā žigulī sēdošo<br />
noslēpumaino avīžu lasītāju, kurš tikai filmas beigās izkāpj<br />
no mašīnas, lai sadotu pa ģīmi Vara Vētras glumajam<br />
Kazikam. Aizaugušajā grāvī iemūžināts vēl kāds Rīgas<br />
kinostudijas darbinieks, lai gan kadrā viņš neparādās, tikai<br />
tiek pieminēts Ineses Saulītes un Ulda Dumpja tēlotās<br />
Vilsonu ģimenes dialogā: «Kas tie par verķiem — Tos<br />
tas Reņģugalva aizmirsa! — Kāds reņģu galva — No<br />
kinostudijas!» Katram, kurš daudzmaz paburzījies kinošņiku<br />
aprindās, ir zināms, ka par Reņģugalvu kinostudijā iesaukts<br />
dokumentālā kino operators Andris Seleckis. Vēl viens<br />
dokumentālists pavīd filmā Uzticamais draugs Sančo<br />
— režisors Arnis Akmeņlauks kā plikgalvainā ģenerāļa<br />
apvērsuma dalībnieks.<br />
Populārs Streiča filmu tēls ir arī otrais operators<br />
Modris Resnais, kinostudijā saukts par Šūru. Viņš kopā ar<br />
Eduardu Rozenštrauhu spēlē akordeonu filmas Svešās<br />
kaislības ballītē, bet filmā Mans draugs — nenopietns<br />
cilvēks Šūrs parādās pat divas reizes — gan kā «cūku<br />
mašīnas» šoferis, gan kā «M. Šūrs, motorists» uz goda<br />
plāksnes blakus filmas kostīmniecei Ainai Frišfeldei, gaismu<br />
meistaram Pēterim Zepam, vecākajai administratorei Andai<br />
Matisonei, filmas direktora vietniekam Gunāram Ozoliņam<br />
un citiem grupas darbiniekiem.<br />
Vēl iespaidīgāku kinokarjeru Streičs sagādāja<br />
rekvizitorei Ilgai Vītolai, kuru padarīja par aktrisi, piešķirdams<br />
Īvijas lomu Teātrī. Vēlāk viņa ir gan sanitāre Janīna filmā<br />
Atcerēties vai aizmirst, gan atskurbtuves saimniece<br />
filmā Aizaugušā grāvī viegli krist, gan medmāsa lesbiete<br />
Sima filmā Carmen horrendum. Ilga pavīd arī Mistērijas<br />
uzņemšanas grupas burzmā un Likteņdzirnu bēriniekos.<br />
Meita, dēls, brālis<br />
Atsevišķs stāsts ir Streiča filmu bērni, kuru vidū bieži<br />
ir uzņemšanas grupas darbinieku atvases, kā tas bija<br />
Vālodzītē, kur Līgas Liepiņas varones Ilgas četrgadīgās<br />
meitiņas lomā kartupelīti skrubina filmas mākslinieces<br />
Ināras Antones meita Kristīne. Limuzīnā pa kartupeļu<br />
vagām ņemas aktrises Līgas Liepiņas īstā meita Anna<br />
Putniņa, turpat blakus kumurojas Jāņa Streiča divus gadus<br />
vecā meita Viktorija. Pēc divdesmit gadiem Viktorija atkal<br />
spēlē tēva filmā — Mistērijā viņa ir uzņemšanas grupas<br />
«klapīte» Iveta. Lomas pie tēva nospēlējis arī Streiča dēls<br />
Kristaps: viņš ir Boņuka lielais draugs Tancis filmā Cilvēka<br />
bērns un Ivara Kalniņa tēlotā Eduka dēls Likteņdzirnās.<br />
Streiču ģimeni filmās pārstāv arī Jāņa brālis Ēriks, kurš<br />
nospēlējis epizodisku lomu filmā Svešās kaislības. Abi brāļi<br />
kopā ir divi klusējošie aģenti filmā Nepabeigtās vakariņas.<br />
Jāņa Streiča rūpīgi koptā grupas cilvēku filmēšana<br />
kulminācijai tuvojas filmā Likteņdzirnas, kur grima<br />
māksliniece Dzintra Bijubene, kinostudijā saukta par<br />
Kriksi, tur pelnutrauku Tīnai Hercbergai, uz tilta stāv divi<br />
biezie uzvalkos — gaismonis Ints Derkēvics un grupas<br />
administrators Vilmārs Grīnbergs, no kravas mašīnas ar<br />
Namedu (Mirdzu Martinsoni) sarunājas rekvizitors Uldis<br />
Lieldidžs, lielāku lomiņu — nesakarīgo līgavaini un pēc<br />
tam jauno vīru nospēlē filmas režisora asistents Dzintars<br />
Krūmiņš.<br />
Streičs un Kukels vai Skrastiņš un Dumpis<br />
Filmā Vecās pagastmājas mistērija Jānis Streičs savu īpašo<br />
paņēmienu noved līdz pilnībai — tā jau vairs nav vienkārša<br />
kolēģu iefilmēšana, tas ir veltījums visiem bijušajiem un<br />
esošajiem darbabiedriem, visiem kinocilvēkiem. Un nav<br />
nekāds brīnums, ka sižeta mugurkauls, uz kura balstīta<br />
otrās un trešās daļas darbība, ir tieši tāds — filmēties<br />
Pestītāja lomā tiek pierunāts uzņemšanas grupas šoferis<br />
Juziks (Renārs Kaupers).<br />
Filma sākas ar reminiscenci par kādreizējām Rīgas<br />
kinostudijas mākslas padomēm («boļševiku laikos bija<br />
visādi hudsoveti»), šis skats filmēts kinostudijas kafejnīcā.<br />
Uldis Dumpis filmas operatora lomā nepārprotami spēlē<br />
Streiča visilglaicīgāko kolēģi Hariju Kukelu, ar kuru kopā<br />
strādāts nu jau septiņpadsmit filmās, Dumpja varonim<br />
dots pat Harija vārds, bet pats Kukels kadrā parādās kā<br />
Panorāmas operators. Artūra Skrastiņa «ģēnijs» Kārlis<br />
nepārprotami atgādina pašu Streiču, un arī režisors atzīst:<br />
«Ne par velti viņam hūti iedevu galvā, ne par velti atļāvu<br />
viņam sevi māžot, un tos manus tradicionālos izteicienus<br />
— bože moi!» Skrastiņa Kārlis pat izspēlē reālas epizodes no<br />
Streiča pagātnes. Pats Jānis Streičs arī parādās filmas kadrā<br />
— aiz Ivara Kalniņa Hugo melnā džipa.<br />
Skaidri nolasāms prototips ir Olgas Dreģes tēlotajai<br />
grima māksliniecei Rasmai — tas ir leģendārais Šarls<br />
(Rasma Prande), visu laiku kolorītākā Rīgas kinostudijas<br />
grima māksliniece. Olga Dreģe pat vizuāli tika veidota<br />
līdzīga Šarlam — gan kostīms, gan grims. Kostīmu<br />
mākslinieces (Guna Zariņa) sarunās ar režisoru ataust<br />
atmiņā kādreizējās Streiča saspēles ar Večellu Varslavāni.<br />
Kostīmnieku bariņā uz ekrāna parādās arī Mistērijas<br />
kostīmu māksliniece Sandra Sila; režisora asistents Valdis<br />
Liepiņš staigā pa kadru ar skaņu operatora ekipējumu.<br />
Starp čekista nomocīto cilvēku rēgiem vīd dekorāciju ceha<br />
priekšnieka Eduarda Kalēja sirmās ūsas, mācītāja talārā<br />
tērpts mākslinieces Ievas Romanovas asistents Neils Matīss,<br />
šajā pulciņā ir arī filmas īstā «klapīte» Aija Dreimane un<br />
šoferis Aivars Bērziņš. Eduards Pāvuls filmā apspēlē pats<br />
savu pagātni, cilājot savus portretus no Romeo laikiem.<br />
Olgas Dreģes balss fonā atgādina par izciliem gariem<br />
latviešu kinorežijā: «Aleksandrs Leimanis, Leonīds Leimanis,<br />
Aloizs Brenčs, Rolands Kalniņš...»<br />
«Tā ir mūsu kino vēsture!» saka Eduarda Pāvula<br />
tēlotais maestro Eduards Patkuls, rādot uz rekvizitoru<br />
Kazimiru. Un šīs lomas atveidotājs Boļeslavs Ružs patiešām<br />
ir daļa no latviešu kino vēstures un arī Jāņa Streiča dzīves<br />
— Ružs bija otrais režisors desmit Streiča filmās un<br />
nospēlēja pa lomai deviņās. Režisors savam draugam<br />
Boļam uzdāvināja pēdējo lomu kā skaistu noslēgumu abu<br />
kopīgajam darbam. Filmas pirmizrādi Boļa nesagaidīja,<br />
tāpēc īpaši smeldzīgi skan viņa un Eduarda Pāvula dialogs:<br />
«Paklausies, māksliniek, tu esi padomājis, cik mūsējo tur,<br />
viņā saulītē — Bet mēs vēl turamies, brāl!»<br />
— Te jau par ākstu var palikt,<br />
ar jums dzīvojot!<br />
— Neapvaino tanti! Uzvilksi<br />
Jāņu vakarā...<br />
— Ko, Jāņos arī vēl!<br />
— Es tev nopirkšu džinsu<br />
jaciņu!<br />
— Velveta!<br />
— Būs.<br />
— Bikses un vesti<br />
— Bikses un vesti.<br />
— Lasi!<br />
— Saņemts par mākslīgo<br />
apsēklošanu no pilsones<br />
Saknītes Mirtas...<br />
— Ei, kad tante nomirs, jūs<br />
mantosiet žiguli, bet man<br />
paliks mocis, vai ne<br />
— Uģi, kāds tu esi materiālists!<br />
— Tantei ilgi, ilgi jādzīvo!<br />
— Ģerevņa! Kak jeģeš!<br />
— Kas tad tie tādi<br />
— Māmiņ! Oi... Māmiņ!<br />
— Eh, ja būtu ekskavators...<br />
— Ja vilks palīdz, tad arī ods<br />
var zirgu apgāzt!<br />
— Jums tāds spēcīgs<br />
vīragabals, un dēliņš var<br />
palīdzēt...<br />
— Ko sēdi<br />
— Kas ir<br />
— Ņem kasku, ejam taisīt<br />
voskresņiku!<br />
— Mammu, man jābrauc<br />
uz Munameģi, es gribu uz<br />
Munameģi braukt! Viss kursiņš<br />
brauc uz Munameģi!<br />
— Vai, Jāņa kažoks!<br />
— Pāršūsim moderni.<br />
— Moderni, moderni... Uģis<br />
jau tagad staigā apkārt<br />
moderns tā kā ķēms!<br />
— Pirmkārt, jūs pati atdevāt,<br />
otrkārt, man sava metode<br />
— jaunieši ir jāsaprot. Džinsi<br />
bija modē, mēs par tiem<br />
samaksājām 120 rubļu.<br />
— Ko! Vecā naudā<br />
— Tagadējā.<br />
— Par to jau aunu var nopirkt!<br />
— Ērikonkul, uznes mani<br />
kalnā!<br />
— Nesauc mani par onkuli!<br />
— Nu labi. Ērik!<br />
— Lāsmiņ, kas tev notika Es<br />
tevi aizvainoju<br />
— Mīzenes!<br />
— 1968. gadā es izcīnīju GDA<br />
čempionu Talsu rajonā, un<br />
man toreiz paredzēja...<br />
— Un tagad uzkāp šinī kokā!<br />
Vai tu esi vai neesi čalis!<br />
Uzkāp!<br />
— Vai, Imants Kalniņš! Es<br />
ģībstu!<br />
— Jā, kā dzīvē viss mainās...<br />
Skatos uz Lāsmu — smuka<br />
meitene, tā kā Olita jaunībā<br />
uz bildes. Bet izaugs un<br />
izplūdīs tāda pati resna govs<br />
kā mamma.<br />
16 | FZ<br />
FZ | 17
Savējie<br />
Limuzīns Jāņu nakts krāsā uzņemšana<br />
18 | FZ<br />
FZ | 19
Izstāde Jāņa Streiča mistērijas<br />
Dita Rietuma<br />
kinokritiķe, Diena<br />
I Z S TĀ D E V E LT Ī TA R E Ž I S O R A J U B I L E J A I<br />
— Nebaidies, māmiņ, tas<br />
nav ne pirkts, ne zagts. Kā<br />
mans Viktors saka — iekšējās<br />
rezervītes. Mans Viktors var<br />
visu!<br />
— Man kā vēsturniecei<br />
tagad ir skaidrs, kur es esmu<br />
viņu redzējusi. Ekonomiskā<br />
špionāža!<br />
— Sēdi nu, mammiņ, un<br />
priecājies!<br />
— Kultūra, sievasmāt, sākas<br />
no mazmājiņas!<br />
— Tu tikai pasaki, lai nenāk<br />
pliki pie galda, te nav nekāda<br />
nūģistu biedrība!<br />
— Nūdistu, Mirtas tant.<br />
— Vienalga! Cik tad tur tās<br />
drēbītes, redzams viss — kas<br />
apaļš, kas karājas... Fui, dur<br />
kaut acis zemē!<br />
— Tie ir šorti!<br />
— Kādi čorti Nelamājies!<br />
— Nebaidies, ilgi mēs tā<br />
neslapstīsimies. Aizbrauksim<br />
uz Rīgu, iesim uz hokeju, uz<br />
kafejnīcām...<br />
— Eu, tu ilgi to pelnrušķīti<br />
tēlosi Laižam pelst!<br />
— Fui, tik maziņš un jau<br />
samaitāts!<br />
— Atradusies ņedotrožka!<br />
Labi, tad es eju nosalt kaimiņu<br />
čupā.<br />
— Kur ir mans angļu<br />
skrūvgriezis Ko boli savas teļa<br />
acis Ar tevi runā!<br />
— Tāda štrunta dēļ troksni ceļ!<br />
— Nopērc pats kaut vienu<br />
instrumentu un tad runā! Tas<br />
man ir no četrdesmitā gada!<br />
— Ej tak tu ratā! Droši<br />
vien māte tevi dzemdēja<br />
kopā ar taviem smalkajiem<br />
instrumentiem!<br />
— Paskaties, dzēruši arī!<br />
— Mammu, mēs nedzērām,<br />
tas no Jāņiem palika!<br />
— Un kāpēc tad jūs nedzērāt,<br />
ko Kāpēc tad jūs nedzērāt!<br />
— Un tagad — tu mīli Lāsmu,<br />
ja<br />
— Jā... Kā tu to zini!<br />
— Šāvu uz labu laimi, man<br />
kā vēsturniecei loģika ir stiprā<br />
puse. Vai, cik es esmu mierīga,<br />
nē, man faktiski vajadzētu<br />
raudāt, nē, man ir jāizdomā...<br />
— Dagnij, parunāsimies kā<br />
pieauguši cilvēki! Mūs taču<br />
garīgi nekas sen vairs nesaista<br />
— ne tu interesējies par hokeju,<br />
ne par rokasbumbu!<br />
— Tūtera kundze, paklausies,<br />
tavs razbainieks sit Lāsmiņai<br />
taisni ģīmī!<br />
Radošā grupa<br />
Koncepcija: Dita Rietuma, Elīna Reitere<br />
Teksts: Dita Rietuma<br />
Izstādes māksliniece: Anna Heinrihsone<br />
Izstādes iekārtojums: Juris Vīgners<br />
Videomateriāla režisore: Daira Āboliņa<br />
Izstādes koordinatore: Agnese Zeltiņa<br />
Režisors, demiurgs, dievs, pēc kura stabules tiek spēlēts<br />
«dzīves teijāteris» un top mākslas brīnums; autors, kurš<br />
mazliet distancēti un atsvešināti, tomēr mīlot savus varoņus<br />
— viņu grēkus un vājības — nolūkojas uz paša radītajām<br />
ekrāna «svešajām kaislībām», — tāds ir Jāņa Streiča režisors<br />
filmā Teātris. Epizodisks, bet tik zīmīgs personāžs, kurš<br />
parādās kā zvaigznes Džūlijas Lambertes (Vijas Artmanes)<br />
balsts un alter ego filmā, kas kļuvusi par vienu no Streiča<br />
zīmes darbiem. Šo principu — autors, kurš ar (laika) distanci<br />
noraugās uz paša radīto — 22 spēlfilmām, ko režisējis (vai<br />
bijis otrais režisors), — esam izmantojuši arī izstādes uzbūvē.<br />
Jūs gaida pieci stāsti, piecas jēdzieniskās daļas, kurās<br />
ir sagrupēti, mūsuprāt, zīmīgākie režisora darbi. Katras daļas<br />
centrā ir pats režisors: Jāņa Streiča komentāri, refleksijas<br />
un pārdomas, arī atbildes uz neērtiem un provocējošiem<br />
jautājumiem, atskatoties uz savām filmām. Intervijas ir<br />
filmētas un gatavotas īpaši šai izstādei.<br />
Izstādē ir gan šķietami tik labi pazīstamais Streičs<br />
— nacionālo hitu, nacionālo komēdiju Mans draugs —<br />
nenopietns cilvēks (1975) un Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981)<br />
autors (daļa Nacionālās komēdijas), gan «svešais» Streičs<br />
— nepelnīti piemirsto kaislību un kara drāmu, metaforiski<br />
blīvo filmu Svešās kaislības (1983) un Tikšanās uz Piena Ceļa<br />
(1985) režisors (daļa Svešās kaislības).<br />
Izstādē ir arī vitālais fantasts un tajā pašā laikā katoliski<br />
pamatīgais Streičs, kurš savu bērnības pasauli vistiešāk izteicis<br />
filmā Cilvēka bērns (1991). Latgales ainavas, kuras Streičs<br />
sācis zīmēt gluži nesen, papildina izstādes daļu No bērnības.<br />
Jēdzieniskā lokā te saslēdzas režisora intīmākā, personiskākā<br />
filma Cilvēka bērns, viņa agrīnās bērnības iespaidi Latgalē un<br />
atgriešanās pie dzimtā novada ainavām un noskaņām sev<br />
netradicionālā izteiksmes veidā — pastelī. Streiča bērnības<br />
atspulgs jaušams ne tikai niansētajā bērnības pasaules<br />
tēlojumā Jāņa Klīdzēja romāna Cilvēka bērns ekranizācijā,<br />
bet arī katoliskajā simbolikā, kuru atradīsit gan filmas Cilvēka<br />
bērns sirreālajās fantāzijas epizodēs — mazā Boņuka iztēles<br />
ainās, gan pat tik atšķirīgā filmā kā Teātris (1978). (Sk. Vijas<br />
Artmanes/ Džūlijas Lambertes un viņas dēla fotogrāfiju, kas<br />
stilizēta katoļu svētbildes tradīcijās, un krustā sišanas ainu, ko<br />
Streičs izspēlē groteskajā traģikomēdijā Vecās pagastmājas<br />
mistērija (2000).)<br />
Teātris — izstādes centrālā daļa. Kā atgādinājums<br />
par perfekto stilizāciju — filmu Teātris — Rīgas kinostudijas<br />
paviljonos un ar askētiskiem budžeta nosacījumiem radīto<br />
Angliju un Somerseta Moema romāna varones aktrises<br />
Džūlijas Lambertes jūtu mulsumu un zvaigžņu stundu.<br />
Filma savulaik kļuva arī par Streiča dāvanu Vijai Artmanei<br />
apaļā jubilejā. Izstādes daļa Teātris atgādinās arī par 70.—80.<br />
gadu Rīgas kinostudijas specializāciju, veidojot PSRS tirgum<br />
filmas «par ārzemēm», ko daudz vieglāk ļāva izdarīt gan<br />
Latvijas ģeogrāfiskā telpa, gan vides ģenētiskā atmiņa par<br />
pirmspadomju laiku. Tomēr Streiča Teātris ir ne tikai Rīgas<br />
kinostudijas filma «par slavenu, Moema fantāzijas radītu britu<br />
aktrisi», bet elegants un ironisks veltījums skatuves mākslas<br />
spožumam un postam. (Te būtu vietā piesaukt citu pasaules<br />
kino hrestomātisku vērtību — filmu Viss par Ievu, kas arīdzan<br />
pievēršas slavenas teātra aktrises spēka un vājuma brīžiem,<br />
melodramatiskā struktūrā atspoguļojot teātra mākslas<br />
aizkulises un raupjos godkāres instinktus.) Starp citu, ne<br />
filmējot Teātri, ne arī vēl vienu savu filmu «par Rietumiem»,<br />
kas hronoloģiski bija nākamā, — detektīvu Nepabeigtās<br />
vakariņas (1979), kura darbība (nosacīti) notiek Zviedrijā, Jānis<br />
Streičs nav bijis ārpus Padomju Savienības robežām. Taču<br />
tas nebūt nemazina šo filmu vērtību — pat otrādi. Nedaudz<br />
nosacītā vide un nepieciešamība radīt «XX gadsimta 20.–30.<br />
gadu Angliju (arī 80. gadu Skandināviju Nepabeigtajās<br />
vakariņās) ļāvusi tapt vienai no stilistiski virtuozākajām<br />
Streiča filmām, kas rotaļājas ar jēdzieniem «dzīve un teātris»,<br />
«reālitāte un mākslas nosacītība», «kaislības un aprēķins».<br />
Izstādi noslēdz Jaunie laiki — šķietami vistuvākais<br />
un savā ziņā vispretrunīgāk vērtētais Jāņa Streiča daiļrades<br />
posms. Gadā, kad tiek atjaunota Latvijas neatkarība, tiek<br />
pabeigta Streiča vispersoniskākā filma Cilvēka bērns (1991).<br />
Tās finansēšanas un ražošanas modelis vēl attiecas uz<br />
vecajiem laikiem — sakārtoto, perfekti funkcionējošo<br />
Rīgas kinostudiju, kas ik gadu ražoja pamatīgu skaitu (vidēji<br />
astoņas) spēlfilmu. Likteņdzirnas (1997), kuras top sešus<br />
gadus vēlāk, jau pilntiesīgi ir piederīgas jaunajiem laikiem —<br />
arī to haotiskajam un trūcīgajam latviešu kino finansēšanas<br />
modelim un latviešu kinematogrāfistu vidē valdošajam<br />
apjukumam. Zūdot PSRS tirgum un centralizētai, ideoloģiski<br />
skrupulozi uzraudzītai kino ražošanas sistēmai, latviešu kino,<br />
īpaši finansiāli dārgākā spēlfilmu radīšana, pārdzīvo šokam<br />
līdzīgu efektu. Vārda un izteiksmes brīvība, kas nu stājusies<br />
padomju laikā eksistējošo redkolēģiju, māksliniecisko<br />
padomju, cenzūras u.c. kontrolējošo instanču vietā, iet<br />
roku rokā ar totālu finansējuma trūkumu spēlfilmām, arī ar<br />
cilvēciskajām traģēdijām, kas piemeklē daudzus no Streiča<br />
gadagājuma kolēģiem, Rīgas kinostudijas profesionāļiem,<br />
kuri tā arī nespēj iekļauties jaunā laika diktētajos, visai<br />
skarbajos spēles noteikumos.<br />
Tieši Streiča Likteņdzirnas (1997) ir filma, ar kuru Latvijas<br />
valsts atsāk spēlfilmu finansēšanu. Likteņdzirnas un Vecās<br />
pagastmājas mistērija (2000) ir līdz šim jaunākie uz klasiskās<br />
35 mm filmas uzņemtie Streiča darbi. Filmas Ipolits (2002),<br />
Naktssargs un veļas mazgātāja (2002) un Rudens rozes (2004)<br />
ir filmētas uz video, to budžets ir pieticīgs, un kā kamerstila<br />
darbi (faktiski melodrāmas, vairāk vai mazāk ironiski, kolorītu<br />
un trāpīgu tipāžu apdzīvoti sava laika komentāri) tās veidotas<br />
īpaši TV ekrānam, ievērojot televīzijas filmu īpatnības<br />
(daudz tuvplānu, atteikšanās no vērienīgiem masu skatiem,<br />
lakonisks operatora darbs u.c.). Fakts, ka šīs filmas tika izrādītas<br />
kinoteātrī, tomēr nespēj tām laupīt TV filmas un tehniskā<br />
nesēja — video — attēla specifiku. (Jāpiebilst, ka savulaik<br />
arī Teātris un virkne citu Streiča filmu tapa kā TV, Maskavas<br />
Centrālās televīzijas, pasūtījums, taču tās tika uzņemtas vēl<br />
pirms videoēras un ir filmētas uz klasiskās 35 mm lentes.)<br />
Likteņdzirnās Streičs savu iemīļoto melodrāmas žanru<br />
ir padarījis par ietvaru sakāpinātam, apzināti groteskam,<br />
traģikomiskam un, jā, arī kičīgam stāstam, kurā nojaušami<br />
pat 90. gadu vidū latviešu tautas prātus pārmākušo<br />
latīņamerikāņu seriālu sižetiskie brīnumi (jaunas, aklas<br />
meitenes (A. Zeltiņa) brīnumoperācija un viņas profesora,<br />
vēža slimnieka (I. Kalniņš), uzvara pār slimību ar dziesmu<br />
spēku). Ir gana daudz trāpīgu laikmeta zīmju, teiksim,<br />
deputāta kundzes (M. Martinsone) priekšvēlēšanu aktivitātes,<br />
un brīžam pat forsēta, pārgalvīga, pārspīlēta vitalitāte. Vecās<br />
pagastmājas mistērija sižetiski piedāvā kinovēsturē tik klasisko<br />
«kino par kino» modeli: filma stāsta par kino uzņemšanu<br />
un filmēšanas grupas locekļu dramatiskajām peripetijām<br />
Latvijā ar kino finansējumu nelutinātajos jaunajos laikos. Savu<br />
pozitīvo varoni šajā morāli un tikumiski izļodzītajā pasaulē,<br />
kurā jārēķinās ar mākslu mecenāta/izbijuša čekista (I. Kalniņš)<br />
diktātu, Streičs atrod popzvaigznes Renāra Kaupera spēlētajā<br />
varonī, gaišajā tēlā, savveida trešajā tēva dēlā, kas vizuāli tik<br />
ļoti atgādina Streiča 70. gadu ideālistu — Jāņa Paukštello<br />
spēlēto Arvīdu Lasmani filmā Mans draugs — nenopietns<br />
cilvēks (1975). Tieši viņš, Kaupera atveidotais bālais zēns, ko<br />
juceklīgā uzņemšanas grupa filmēšanas vajadzībām izmanto<br />
kā Jēzus figūru pie krusta, tiek tur aizmirsts un galu galā — arī<br />
pienaglots.<br />
Var diskutēt par Streiča filmas groteskās formas<br />
blīvumu un izteiksmes līdzekļu piesātinājumu, taču tajā<br />
atrodama arī stilistiskā atslēga — tautas teātris! Uzcītīgās<br />
pašdarbnieces iz tautas teātra, kas spieto pa «filmas filmā»<br />
uzņemšanas laukumu, ir ironiska atsauce uz paša Jāņa Streiča<br />
jaunību — aktierspēles indevi, teātra spēlēšanu, arī tautas<br />
teātrī dzimtajos Preiļos.<br />
Turpinājums sekos. Pēc kamerstila drāmām TV<br />
ekrānam Streičs sācis sagatavošanās darbus filmai Rūdolfa<br />
mantojums, kas būs režisora piebilde Rūdolfa Blaumaņa<br />
literārajam mantojumam.<br />
I Z S TĀ D E S S H Ē MA<br />
1. No bērnības<br />
Filma: Cilvēka bērns (1991)<br />
Motīvi: Latgale, katolicisms, ģimene, teātra spēlēšana kā viena<br />
no Streiča radošajām izpausmēm un jaunības hobijiem (filmā<br />
Cilvēka bērns režisors pats skatāms katoļu mācītāja lomā).<br />
Neliela ekspozīcijas daļa veltīta Streiča agrīnajām filmām.<br />
Pamatā tās atbilst patlaban lietotajam apzīmējumam<br />
«ģimenes filmas», tolaik tās dēvēja par filmām bērniem un<br />
jauniešiem, kā Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967, kopā ar<br />
Ē. Lāci), Līvsalas zēni (1969, kopā ar Ē. Lāci). Bērnu auditorijai<br />
mērķēta arī Streiča filma Uzticamais draugs Sančo (1974),<br />
kuras darbība notiek toreizējā Ļeņingradā un galvenie varoņi<br />
ir latīņamerikāņu komersanta ģimene draudzīgajā PSRS, viņu<br />
ņiprais dēls Sančo un Latīņamerikas izlūkdienesta darbinieks<br />
un diktatora atbalstītājs, tipisks «ļaunais» (O. Dunkers). Filma<br />
Uzticamais draugs Sančo ir minama kā režisora cītīgi pūliņi<br />
humanizēt didaktisko scenāriju. Turklāt šī ir jau otrā Streiča<br />
filma, kurā filmējies viņa iecienītais aktieris Ivars Kalniņš<br />
(pirmā bija filmā Vālodzīte divus gadus iepriekš).<br />
No Streiča jaunības darbiem akcentējams arī<br />
melnbaltais Šauj manā vietā (operators R. Pīks). Tolaik izkoptā<br />
vēsturiski revolucionārā žanra rāmjos Streičs stāsta traģisku<br />
stāstu par ideālistu, kinomehāniķi, kurš pārliecības dēļ<br />
iesaistījies revolūcijā un tās vārdā iet bojā kinoseansa laikā,<br />
kas kļūst par masu slaktiņu. Filma valdzina ar melnbaltā,<br />
mēmā kino stilizācijām, ko izrāda kinomehāniķis Jezups<br />
(B. Pizičs), Astrīdu Kairišu krievu mēmā kino zvaigznes lomā<br />
un pārliecinošu «vēsturiskā trillera» žanra pieradināšanu.<br />
Pārsteidzoši, ka Šauj manā vietā stilistiski sasaucas ar Ņikitas<br />
Mihalkova vēlāk uzņemto Mīlas verdzeni — filmu, kurā<br />
pilsoņu karš un mēmais kino ir pamatmotīvi.<br />
Vālodzīte (1972), kas hronoloģiski nākamā pēc Šauj<br />
manā vietā, ir Streiča sadarbības rezultāts ar izcilo un pāragri<br />
mirušo operatoru Māri Rudzīti. Filmas darbība notiek Otrā<br />
pasaules kara laikā vācu okupācijas zonā, kur latviešu<br />
zemnieku sētā ieklīst izbēdzis krievu karagūsteknis. Viņa<br />
klātbūtne nenovēršami pazudina visu viņa slēpšanā un<br />
kopšanā iesaistīto ģimeni — vispirms jau Ilgu (L. Liepiņa).<br />
Traģiskas melodrāmas forma, abu galveno varoņu bēgļa<br />
un jaunās sievietes Ilgas intimitātes tuvplāni, uzticēšanās<br />
aktieriem bez īpaši lielām atlaidēm ļauj pieskaitīt šo filmu<br />
režisora brieduma posmam.<br />
2. Nacionālās komēdijas<br />
Filmas: Mans draugs — nenopietns cilvēks (1975)<br />
Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981)<br />
Motīvi: kolorīti, grodi raksturi — precīzi latviešu mentalitātes<br />
tuvplāni un tipāžu galerija. Tā raksturu esence un raksturotāja<br />
prasme, kas Streiča filmas padara unikālas. Režisors nevienā<br />
vien 70.—80.gadu rakstā, intervijā ir uzsvēris itāļu un gruzīnu<br />
kino ietekmes, prasmi nacionālo raksturu ietvert precīzos<br />
tēlos un izpausmēs.<br />
Mans draugs — nenopietns cilvēks ar galveno ><br />
— Ha, precinieks! Vai tāpēc es<br />
viņu audzināju, pucēju...<br />
— Skoloju!<br />
— ... skoloju, lai izdotu par<br />
sievu pie tāda... tāda...<br />
— Kretīna tavā vecumā!<br />
— Jā, kretīna manā vecumā!<br />
— Ir nu gan laiki pienākuši!<br />
Ņemtu līdzi to limuzīnu<br />
zārciņā, bet tur jau rūmes vēl<br />
mazāk nekā goda istabā!<br />
— Ak, Mirta, Mirta, kam man<br />
mašīna Kam man mašīna,<br />
ja tu otrreiz jau aizej pie sava<br />
Jāņa!<br />
Atcerēties vai aizmirst (1981)<br />
— Viss ir pareizi, Spoks raksta,<br />
ka šajā vecumā bērni baidās<br />
pazaudēt vecākus.<br />
— Es saku, aukli atradu!<br />
— Kur<br />
— Antons ieteica!<br />
— Bet varbūt nevajag Tāda<br />
pati dzērāja<br />
— Nedzer! Un franciski runā!<br />
Svešās kaislības (1983)<br />
— Nav vairs mūsu Rīgas. Bet<br />
bija mazā Parīze.<br />
— Tu nu būtu Parīzē bijusi!<br />
— Avīzēs rakstīja.<br />
— Kad tad tu tās esi lasījusi!<br />
— Pacel kreklu un gulies uz<br />
vēdera! Nebaidies, es meitēnus<br />
neēdu, man ir kuņģa čūla!<br />
— Ausma, saki jel kādu vārdu!<br />
— Auksts kā varde!<br />
— Marīt, prasu tev kā<br />
novadniecei — kā lai nosaucu<br />
dēlu<br />
— Tas ir grēks, tēvoci Antan,<br />
grēks!<br />
— Grēks Tas nav grēks, tā ir<br />
brīvība!<br />
— Re nu, Marīt, čigāni atkal<br />
braukā apkārt! Un saule spīd!<br />
Dzīve cilvēku liec ragā, bet viņš<br />
turas pretī, jo grib dzīvot!<br />
— Kāpēc man jāredz tās svešās<br />
kaislības Braukšu pie tēvoča!<br />
Tikšanās uz Piena Ceļa<br />
(1985)<br />
— Ну что, Аня, пойдем<br />
иcкупаемся<br />
— Дай хоть днем поспать!<br />
— Куда ты бежишь,<br />
товарищ старший<br />
лейтенант! Дура, я<br />
серьезно!<br />
— И не теряй вещмешок!<br />
Лучше голову теряй!<br />
20 | FZ<br />
FZ | 21
Izstāde Jāņa Streiča Mistērijas / Teātris<br />
22 | FZ<br />
FZ | 23
Izstāde Jāņa Streiča Mistērijas / Jaunie laiki<br />
24 | FZ<br />
FZ | 25
Izstāde Jāņa Streiča mistērijas<br />
— А бензин у тебя есть<br />
Вот чудак! Полмашины<br />
разобрал, а бензина нету!<br />
— Положа руку на<br />
сердце, честно, вежливо<br />
и откровенно - я вам<br />
нравлюсь!<br />
— Я без ума от тебя,<br />
солдат!<br />
— Осечка вышла!<br />
— Я и забыла, что от<br />
старости помирают...<br />
Aizaugušā grāvī viegli krist<br />
(1986)<br />
— Drūmās pagātnes mēmie<br />
liecinieki! Rīt būs divi gadi,<br />
kopš atmetu. Nu tad — buģem<br />
naši ģekreti īstenot v žizņi!<br />
— Vander, tu gribi sākt jaunu<br />
dzīvi Nevajag, neizdosies!<br />
— Pagaidi, jokseļ-mokseļ, vai<br />
tu neesi letiņš, ko<br />
— Trīs rubļi, i viss!<br />
— Es saku — kniebiet<br />
caurumu, ja es esmu pelnījis!<br />
— Nu, nu, nav ko jābļaustās!<br />
Bērni skatās!<br />
— Tas taču mūsu jaunais<br />
sekretārs!<br />
— Man vienalga — sekretārs<br />
vai mācītājs, svešā mašīnā<br />
kāpt nedrīkst!<br />
— Vander, vai tā ir taisnība,<br />
ka jūs jaunajā klubā nelaižat<br />
pašu cilvēkus iekšā<br />
— Jā, mums tur ir mīkstie<br />
krēsli. Zini, kādi tagad<br />
jaunieši — sagraizīs!<br />
— Miška, es vakar nebiju pie<br />
tevis Kur es vakar biju, vells!<br />
Motociklu pazaudēju!<br />
— Sekretār, es par to savu<br />
kursa darbu! Ja e neuzrakstīšu<br />
kursa darbu, es nebeigšu kursu!<br />
— Neko nedauzīt un nesist!<br />
Jo 1917. gadā revolucionārie<br />
matroži Ermitāžā pat neko<br />
neaiztika!<br />
— Darbs mūsu zemē ir goda,<br />
slavas un, nu šitās... varonības<br />
lieta! Tā mani mācīja, un tā<br />
es tevi mācīšu! Un kas nav ar<br />
mums, tas ir pret mums!<br />
— Priekšniek! Spokoinoi noči<br />
cauri, Vremja cauri, futbols<br />
cauri... Bērnu nav!<br />
— Jums jau te labi — kultūra!<br />
Mākslinieki brauc, aktieri...<br />
Man ļoti patīk tā dziesmiņa,<br />
kur dzied: “un Latgale kā<br />
cielaviņa pretī skrien!” Bet pie<br />
mums neviena vārna neatlido!<br />
— Mēs tam sprukstiņam<br />
pamācīsim dzimteni mīlēt!<br />
26 | FZ<br />
varoni ideālistu Arvīdu Lasmani (J. Paukštello) un precīzo<br />
sociālistiskās pirmrindniecības formālisma un destrukcijas<br />
uzzīmējumu ir pirmā filma, kas piesaka Streiča precīzo<br />
raksturu izjūtu un trāpīgo ironiju. Šī filma joprojām kalpo par<br />
unikālu 70. gadu padomju laika «vērtību sistēmas», par kuru<br />
ironizē J. Streičs, lakmusa papīrīti.<br />
Abās šajās filmās spēlē Streičam būtiska aktrise<br />
Lilita Bērziņa. Aktrise — mēmā kino filmu Vilkiem mests<br />
laupījums un Lāčplēsis zvaigzne —, kura padomju laikā<br />
kino līdz tam bija atveidojusi vien pāris epizodisku lomu,<br />
pie Streiča nospēlēja veselu tēlu buķeti: Andersones kundzi<br />
Manā draugā — nenopietnajā cilvēkā, Džūlijas māti Teātrī,<br />
Grengrena kundzi Nepabeigtajās vakariņās. Viņas lielā un<br />
pēdējā loma bija Mirta Saknīte Limuzīnā.<br />
3. Teātris<br />
Filma: Teātris (1978)<br />
Motīvi: nosacītā, stilizētā, askētiskos budžeta apstākļos<br />
radītā Anglija. Kā kontrasta motīvs — videoprojekcija<br />
— tā laika Latvijas PSR hronika un tipisks kinoražošanas<br />
procesa piemērs PSRS apstākļos. Izmantojot filmu<br />
Teātris, pamatojoties uz arhīvu materiāliem, radošo<br />
sēžu protokoliem u.c. dokumentiem, izstādē ir aplūkots<br />
komplicētais filmas saskaņošanas, apstiprināšanas,<br />
nodošanas, māksliniecisko padomju process un nemitīgā<br />
ideoloģiskā uzraudzība, kādai tika pakļauta ikviena PSRS<br />
topoša filma.<br />
Teātris ir arī viens no izcilākajām Vijas Artmanes<br />
sasniegumiem. Tā ir filma, kas ļauj vērot režisora un aktiera<br />
sadarbību no filmas provēm, meklējot aktierus, līdz aktiera<br />
un režisora attiecību vēsturei vairāku darbu kontekstā.<br />
(V. Artmane Streiča filmās ir nospēlējusi trīs kardināli<br />
atšķirīgas lomas: priekšnieci Ainu Petrovnu ražošanas filmā<br />
Meistars (1976), Džūliju Lamberti Teātrī un kaislīgo Annu<br />
Svešajās kaislībās (1983).)<br />
4. Svešās kaislības<br />
Filmas: Svešās kaislības (1983)<br />
Tikšanās uz Piena Ceļa (1985)<br />
Carmen horrendum (1989)<br />
Motīvi: kaislības — ciešanu zīme. Šīs — vienas no strukturāli<br />
sarežģītākajām un metaforiski blīvākajām Streiča filmām<br />
patlaban ir arī visvairāk piemirstās režisora filmas. Kaut<br />
tieši Svešo kaislību jutekliskais piesātinājums un nervozās<br />
kaislības kādā lauku sētā tikko pēc Otrā pasaules kara<br />
beigām ir tas ideālais modelis, kas Streičam jau 1983. gadā<br />
(tā laika ideoloģiskā uzraudzība un cenzūra!) ļāva runāt<br />
gan par totālu morāli ētisko sabrukumu, gan sociālās<br />
sistēmas maiņām, izvairoties nosaukt, kas labs, kas slikts,<br />
gan deportācijām, kam tiek pakļautas filmas galvenās<br />
varones — māte (V. Artmane) un meita (V. Kvēpa). Filmā<br />
līdz ar melodramatisko piesātinājumu — nemitīgajiem<br />
varoņu grēkiem (mātei un meitai ir viens mīļākais, attiecības<br />
ar viņu noris vīra un tēva acu priekšā) — ir pamatīgi izkopts<br />
tēlainības līmenis, kas Svešās kaislības ļauj lasīt jau mītiskās,<br />
ne vairs «tikai» melodramatiskās kategorijās. (Režisora<br />
viskonsekventākā melodrāma ir filma Atcerēties vai aizmirst<br />
(1981), kuras centrā ir sieviete, kura ģimenes saglabāšanas<br />
vārdā ir gatava atteikties no sava bērna. Filmas darbība<br />
notiek mūsdienās labi situētā funkcionāra ģimenē.)<br />
Spoguļi, dubultnieki, nemitīga varoņu spoguļošanās<br />
otra liktenī — tās ir zīmes, ko filmā Svešās kaislības lieto<br />
Streičs, filmas kontekstā vispārinot kaislību jēdzienu kā<br />
universālu ciešanu zīmi. Līdzīgi režisors strādā arī filmā<br />
Tikšanās uz Piena Ceļa (1985), kas no ideoloģiski pareizi<br />
centrēta padomju virsnieces (I. Slucka) ceļojuma pie sava<br />
mīļotā ir kļuvusi par visspilgtāko un tēlaini spēcīgāko kara<br />
ārprāta uzšķērdumu latviešu kino. Filma piedāvā blīvu<br />
metaforu slāni, un tajā izmantoti jau Svešajās kaislībās<br />
aizsāktie izteiksmes principi. Spogulis, spoguļošanās<br />
un dubultnieču princips ir arī šīs filmas jēdzieniskā ass.<br />
Ideoloģiskās shēmas (padomju armija — atbrīvotāja, nacisti<br />
— iekarotāji), kādas pienāktos PSRS dzelžaini izkoptajā<br />
«kara filmu žanrā», režisors izmanto tikai kā nosacītību,<br />
koncentrējoties uz pretnostatījumu — jauna, skaista<br />
sieviete dodas ceļā (būtībā klasisks amerikāņu ceļa filmas/<br />
road movie princips) pasaulē, kurā plosās totāla destrukcija<br />
— karš. Astras satiktās sievietes — kara lidotāja, ķirurģe,<br />
vienkārša vojentorga darbiniece, snaipere ar sakropļotu<br />
seju, pārlieku agri novecojusi skaistule, kura aizgādniecībā<br />
pieņēmusi vairākus bāreņus, satiksmes regulētāja krustcelēs<br />
— savā ziņā visas ir jēdziena «sieviete karā» noteikts<br />
portretējums un galvenās varones iespējamā likteņa<br />
atspulgs.<br />
Carmen horrendum turpina sievietes karā tēmu<br />
— filmas darbība notiek sieviešu kara hospitāļa palātā,<br />
smagi sakropļotu sieviešu vidū. Ievainotas dvēseles,<br />
saārdīta miesa, vientulība, kaislības, realitāte, vīzijas un<br />
murgi — šādā realitātē eksistē J. Streiča varones. Viņš<br />
vēlreiz filmē V. Kvēpu (majore Berezina), uztic lesbiskas<br />
sanitāres lomu neprofesionālei Ilgai Vītolai (Īvijai no Teātra),<br />
teju vienīgā vīrieša — akla masiera — loma šajā sakrpļoto<br />
miesu un dvēseļu pasaulē ir piešķirta Romualdam Ancānam<br />
— arī pastāvīgam Streiča filmu aktierim. Carmen horrendum<br />
— šausmu dziesma (latīņu val.) — sasniedz latviešu kino<br />
nebijušu fizioloģiskā patiesuma līmeni.<br />
5. Jaunie laiki<br />
Filmas: Likteņdzirnas (1997)<br />
Vecās pagastmājas mistērija (2000)<br />
Ipolits (2002)<br />
Naktssargs un veļas mazgātāja (2002)<br />
Rudens rozes (2004)<br />
Motīvi: no kino uz video. Stabilās sistēmas — Rīgas<br />
kinostudijas — sabrukums 90. gadu sākumā, apjukums,<br />
finansējuma meklējumi. Filma Likteņdzirnas (1997) kā<br />
pirmais jauno laiku Streiča darbs, kas ietver gan mulsumu,<br />
gan eklektiku, gan šerpu ironiju un forsētu grotesku un<br />
vistiešāk sasaucas ar vienu no 80. gados tapušajām Streiča<br />
«melnajām komēdijām» — ideālisma un antialkohola<br />
patosa piesātināto Aizaugušā grāvī viegli krist (1986).<br />
Groteskas sabiezinājums Streiča nākamajā gadsimtu mijā<br />
tapušajā darbā Vecās pagastmājas mistērija (2000), krustā<br />
sišanas aina, tautas teātra stilistika.<br />
Kamerstila darbi TV ekrānam Ipolits (2002), Naktssargs<br />
un veļas mazgātāja (2002), Rudens rozes (2004) un<br />
sagatavošanās darbi jaunajai filmai Rūdolfa mantojums.<br />
Turpinājums sekos.<br />
Izstāde Jāņa Streiča Mistērijas / Nacionālās komēdijas<br />
FZ | 27
Teātris birokrātijas gaiteņos<br />
Elīna Reitere,<br />
kinozinātniece,<br />
Rīgas <strong>Kino</strong>muzejs<br />
— Kas tie par verķiem<br />
— Tos tas Reņģugalva<br />
aizmirsa!<br />
— Kāds reņģu galva<br />
— No kinostudijas!<br />
Jānis Streičs un Vija Artmane, Teātris uzņemšana<br />
— Māksla pieder tautai, es<br />
teicu! Mums ir nauda, bet<br />
jūs — pliki kā sivēnu pakaļas!<br />
— Tev taisnība, alkohols<br />
saīsina mūžu! Es jau tā arī<br />
domāju — kad esmu skaidrā,<br />
tad dienas tik gari velkas, bet,<br />
kā iedzer, tā — diena, nakts,<br />
diena, nakts, ejam mēs pa<br />
Āfriku...<br />
— Adjutant jevo<br />
prevoshoģiķeļstva — tu<br />
svodņiks, donosčiks, ļurba!<br />
Nenāc klāt! Jūs atrodaties<br />
mākslinieka templī, te es esmu<br />
saimnieks! Es strādāju te jūsu<br />
labā kā bojec ņeviģimovo<br />
fronta! Es lūdzu, lai manus<br />
pelnus izkaisa šeit un lai bērnu<br />
basās kājiņas skūpsta mana<br />
nepiepildītā mūža dienas!<br />
— Bet ja mēs būtu visi kopā<br />
pret dzērājiem, ko<br />
— Muļķības! Palīdziet<br />
godīgajiem, dzērāji izzudīs<br />
paši no sevis!<br />
— Nogriezu zara galiņu,<br />
piestiprināju penicilīna pudelīti<br />
un padzēros suliņu pats no<br />
sava bērziņa!<br />
— Veči un vecenes! Vīri un<br />
sievas! Puikas un meitenes! Cik<br />
ilgi mēs tā dzīvosim Laime<br />
mums tepat, Sūnu ciemā, zem<br />
mēslu kaudzēm, tikai tās visas<br />
jātīra nost!<br />
— Kas ir, tēt<br />
— Nu, ko tu kasies Laižam<br />
pēc žiguļa!<br />
— Vosmjorka<br />
— Oficiāli!<br />
— Nu<br />
— Nu ko! Izstrīdējāmies,<br />
izlamājāmies... Demokrātija!<br />
Nekādas ustanovkas!<br />
— Tavs tētis ir varonis! Kuram<br />
bērnam vēl tētis ir varonis<br />
Pirmrindnieks!<br />
— Baigais varonis - cūkām<br />
maizīti izbaro!<br />
— A tu dabū kombikormu<br />
un tad runā! Un cepuri<br />
noņem — sēž pie galda kā tāds<br />
muhamedānis!<br />
Carmen horrendum (1989)<br />
— Бордель! Одна из-за<br />
денег, другая из-за половой<br />
слабости!<br />
— Какие деньги, на что ты<br />
намекаешь<br />
— Сима, не обижайся!<br />
— На больных не<br />
обижаются!<br />
1 LVA, 416. fonds, 1. apraksts, 72. lieta, 221. lpp.<br />
2 Matīsa, K. Vecās, labās... 50 latviešu kinoklasikas spožākās pērles — Rīga:<br />
Atēna, 2005.–293. lpp.<br />
3 Saruna ar J. Streiču 26.07.2006.<br />
4 Saruna ar J. Streiču 26.07.2006.<br />
5 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 68. lpp.<br />
6 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 64.–67. lpp.<br />
7 RKM, Teātris<br />
8 LVA, 416. fonds, 1. apraksts, 71. lieta, 410. lpp.<br />
9 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 58. lpp.<br />
10 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 58. lpp.<br />
11 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 57. lpp.<br />
><br />
28 | FZ<br />
FZ | 29
Teātris birokrātijas gaiteņos<br />
Jānis Streičs, Gunārs Cilinskis un Vija Artmane, Teātris uzņemšana<br />
— Если ты забыла о чести<br />
офицера, то не забудь хотябы<br />
о женской чести!<br />
— Да, и о чести всемирного<br />
пролетариата тоже не<br />
забудь!<br />
— Kas tas par vārdu —<br />
Beisiks<br />
— Tā mani iesaukuši. Tāpēc,<br />
ka es mācos beisik ingliš.<br />
Iemācies trīssimt vārdus, un<br />
var šparīt!<br />
— Мы сейчас идем в кино,<br />
что покажут - все равно,<br />
лишь бы было там темно!<br />
— Сима, принеси нам чегонибудь<br />
вкусненького! И себя<br />
не забудь!<br />
— Не забудешь — при<br />
таких ценах!<br />
— Ну, синонимы, вперёд!<br />
— Mēs dievinājām aklo<br />
meiteni jau par to vien,<br />
ka viņa neredzēja mūsu<br />
trūkumus.<br />
— Saimniek, tikai nekādu<br />
morāli, ja Apriori!<br />
— Tikai aizvāc šito!<br />
— Beisik, bet mēs jau<br />
atkorķējām!<br />
Likteņdzirnas (1997)<br />
— Atceries, bija pilnas avīzes<br />
par dzintariņiem, ko padomju<br />
armija atstājusi Baltijas<br />
jūrā Viņa pacēla vienu tādu<br />
dzintariņu, tas eksplodēja un<br />
kā labākais snaiperis trāpīja<br />
tieši acīs.<br />
— Man kabatā čaukstēja<br />
dolāri, galvā dziedāja skotu<br />
viskijs, un es laidos vienā<br />
jaukā avantūrā.<br />
— Nu, Eģik, tu man patīc! Ja<br />
es būtu drusku jaunāka... Eh,<br />
es tev atlaižu desmit procentus!<br />
— Tas, kas tur dzied, tas<br />
arī ir profesors, tikai no<br />
konservatorijas. Arī bijušais.<br />
— Jā, jā, es lasīju marksismu<br />
ļeņinismu, bet tad es vēl biju<br />
akla. Dievs atvēra man acis.<br />
— Uzmanies, jaunais cilvēk,<br />
man ir melnā josta!<br />
— Jums ir melnā josta, un jūs<br />
dzerat<br />
— Un jūs nedzerat<br />
— Ā, dežūrtētiņš! Kungi, šī<br />
ir viena no manām jaunības<br />
kļūdām.<br />
— Es iziešu ārā — pafilmēt<br />
lakstīgalu dziesmas...<br />
— Tu, kā saka mans dēls,<br />
gribētu aprakt sevi laukos<br />
— Beisiks teica — lāci var<br />
iemācīt dancot, vai tad<br />
profesors stulbāks<br />
— Ko tas nozīmē<br />
— Apriori Kā, nu — bez<br />
durakiem!<br />
— Padziedi šito — pūt, vēji-i-ņi...<br />
— Baigie auseklīši atradušies!<br />
— Gadījums ar žņaudzējiņiem<br />
man atvēra acis, kā Beisikam<br />
šņabja glāze. Ja jau nepilnās<br />
četrdesmit sekundēs es varēju<br />
paveikt neiespējamo, tad cik<br />
sekundes ir līdz ziemai!<br />
— Saimniek, glāb mākslu<br />
no komunistu cenzūras! Tas<br />
ir trakāks par poļitruku un<br />
svētāks par baznīckungu!<br />
— Primāts tāds!<br />
— Tā ir Flora, tā nav Agnese!<br />
Vai tu maz zini, kas ir Flora!<br />
— Stulbais naturālists,<br />
seksuālais maniaks!<br />
— Tu maz zini, ko<br />
māksliniekam nozīmē pupi!<br />
— Kauns, kāds kauns! Un tas<br />
notiek Kurzemē!<br />
— Beisik, nāc, jāmodina<br />
jaunais pāris!<br />
— Pagaid’! Noguldīs šito,<br />
un tad!<br />
— Es jautāju, kāpēc viņš<br />
spēlē akordeonu, nevis ģitāru.<br />
Beisiks saka — ģitāra pārāk<br />
parocīga kaušanās reizēs, pati<br />
iet pa gaisu.<br />
— Ei, saimniek! Es skatos,<br />
jums ar to Agnesi tāds apriori<br />
variants, ko<br />
— Nezinu, kā tev, bet Nif-<br />
Nifs, Nuf-Nufs un Naf-Nafs ir<br />
laimīgi!<br />
— Tas ir mūsējais, saimniek.<br />
No Rīgas atbraucis — nokāpt<br />
no korķa.<br />
— Vincents, tikai ne van Gogs.<br />
Nu, varbūt van Groks, jā.<br />
12 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 59. lpp.<br />
13 LVA, 1405. fonds, 1. apraksts, 531. lieta, 32. lpp.<br />
14 RKM, Teātris<br />
15 RKM, Teātris<br />
16 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 45. lpp.<br />
17 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 46. lpp.<br />
18 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 45. lpp.<br />
19 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 46. lpp.<br />
20 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 38.– 42. lpp.<br />
21 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 37. lpp.<br />
22 Matīsa, K. Vecās, labās... 50 latviešu kinoklasikas spožākās pērles — Rīga:<br />
Atēna, 2005.–293. lpp.<br />
23 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 37. lpp.<br />
24 RKM, Teātris<br />
25 RKM, Teātris<br />
26 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 26.–27. lpp.<br />
27 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 27. lpp.<br />
28 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 20.–22. lpp.<br />
29 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16. lpp.<br />
30 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16. lpp.<br />
31 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16. lpp.<br />
32 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16. lpp.<br />
33 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16.–17. lpp.<br />
34 Saruna ar Jāni Streiču 26.07.2006.<br />
35 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 9.–11. lpp.<br />
36 LVA, 416. fonds, 2. apraksts, 323. lieta, 23. lpp.<br />
— Ar cūku pie galda! Lasies<br />
prom!<br />
— Donāt, van Grok! Kurš tad<br />
te no mums ir cūka Tak ne<br />
jau šitais mazais mīļais rozā<br />
pumpuriņš! Jā, izaugsi, tad<br />
būsi cūka, tāpat kā cilvēks.<br />
— Uz tāda audekla jāmālē<br />
ar dabīgām krāsām, teica<br />
Vincents. Un īsts skunstnieks<br />
mālē ar visu, kas pagadās pie<br />
rokas, — ar kečupu, sinepēm,<br />
sarkanām bietēm, ar zobu<br />
pastu un zābaksmēru.<br />
— Astoņi lati! Tu, idiots! Es<br />
vēl saprastu — šitais ķertais<br />
pindzeles jājējs, bet tu! Astoņi<br />
lati rullī, astoņi lati!<br />
30 | FZ<br />
FZ | 31
Teātris birokrātijas gaiteņos<br />
Džūlija — Vija Artmane, Toms Fenels — Ivars Kalniņš, Teātris, 1978<br />
32 | FZ<br />
FZ | 33
Jāņa Streiča filmogrāfija<br />
S P Ē L F I L M U R E Ž I S O R S<br />
— O, mironītis! Nabadziņš nav<br />
ticis līdz gultai...<br />
— Vincent, tev ir mašīna<br />
— Ja vajag — ir, ja nevajag —<br />
nav.<br />
— Mēģini iedziļināties<br />
manā fantāzijā! Šeit, no<br />
baseina, izkāps madamas, un<br />
dziedādami — kam burkāniņš,<br />
kam kāpostiņš, kam gan<br />
sarkans karodziņš — viņi<br />
piesēžas pie bāra. Un šeit<br />
senā latviešu arhitektūra ar<br />
mūsdienas materiāliem...<br />
— Baltazara dzīres!<br />
— Kas tas tāds<br />
— Bībeles sižets!<br />
— Te jau nav baznīca!<br />
— Svinīgi, bet neder.<br />
— Bet tur ir daiļas dāmas!<br />
— Ā, bābas! Jā, un cik tik vien<br />
vairāk! Bet nu bez seksa! Bet,<br />
ja ar seksu, tad bez porno.<br />
— Agneses mamm! Agneses<br />
mamm! Telegramma no<br />
Amerikas! Es visu iztulkoju<br />
pats, pirmoreiz mūžā! Visu,<br />
līdz pēdējam vārdam! Visu!<br />
“My loved ones, I can see<br />
again.” Mani mīļie, es atkal<br />
varu redzēt, saprotat Mai lav<br />
dans, ai ken sī egen!<br />
— Vai boļševiku laikā Latvijā<br />
arī bija divas strāvas —<br />
maiņstrāva un līdzstrāva<br />
— Tempo, tempo, tempo,<br />
Čelentano! Sorry, čalīt,<br />
braucam maizīti pelnīt!<br />
— Ko tu dzīvam padarīsi<br />
Jādzīvo vien būs tālāk.<br />
Kapteiņa Enriko pulkstenis,<br />
1967<br />
Līdzrežisors Ēriks Lācis<br />
Scenāriste Dz. Rinkule-Zemzare<br />
Operators Z. Vītols<br />
Mākslinieks L. Grasmanis<br />
Komponists R. Ore<br />
Lomās E. Maisaks (Džeks), L. Krivāns (Frīdis),<br />
V. Skurstene (skolotāja),<br />
G. Cilinskis (kapteinis)<br />
Tomiņš ostā atrod pulksteni. Zelta! Lai cik<br />
stiprs būtu kārdinājums vērtīgo atradumu<br />
paturēt, Tomiņa godīgums ņem virsroku<br />
— viņš atradīs pulksteņa īpašnieku un atdos<br />
viņam pazaudēto. Un, ja būs vajadzīgs,<br />
viņam palīdzēs visi klases pionieri! Tikai<br />
Jugitai prātā ir kas svarīgāks — kā atradināt<br />
zēnus no kaitīgā ieraduma smēķēšanas<br />
Līvsalas zēni, 1969<br />
Līdzrežisors Ēriks Lācis<br />
Scenāristi L. Vāczemnieks, Ē. Lācis, J. Streičs<br />
Operators Z. Vītols<br />
Mākslinieks G. Balodis<br />
Komponists R. Pauls<br />
Lomās J. Bružiks (Mārtiņš Pūpols), J. Pļaviņš<br />
(skolotājs Zemītis), A. Leimanis (Humors),<br />
V. Vecumniece (skolotāja Rone), H. Avens<br />
(Mārtiņa vectēvs)<br />
Pionieris Mārtiņš Pūpols pārceļas uz<br />
dzīvi klusajā Līvsalā, taču izrādās, ka<br />
tas ir īsts lapseņu midzenis! Jaunās<br />
padomju varas pretinieki ir gan viņa<br />
skolasbiedru, gan pieaugušo rindās,<br />
tāpēc Mārtiņam ir jāuzņemas jaunās<br />
iekārtas aizstāvēšana...<br />
Šauj manā vietā, 1970<br />
Scenāristi R. Vētra, M. Makļarskis<br />
Operators R. Pīks<br />
Māksliniece I. Antone<br />
Komponists Ģ. Ramans<br />
Lomās B. Pizičs (Jezups), A. Kairiša (Irina),<br />
J. Streičs (tēvs Arsēnijs),<br />
O. Dunkers (Panovs)<br />
Jaunais latviešu kinomehāniķis Jezups<br />
Gaidelis pilsoņu kara laikā Padomju<br />
Krievijā iestrēgst kādā ciemā, kurā<br />
par varu cīnās Sarkanā armija un<br />
garīdznieka tēva Arsēnija vadītās Baltās<br />
armijas daļas. Pacifistam Jezupam ir<br />
jāizšķiras, kurā pusē nostāties un ar<br />
kādiem līdzekļiem cīnīties par savas<br />
pārliecības uzvaru.<br />
Meistars, 1976<br />
Scenāristi V. Zima, J. Streičs<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks V. Šildknehts<br />
Komponisti G. Movsesjans, R. Roždestvenska,<br />
M. Toniča<br />
Lomās P. Gaudiņš (Arturs),<br />
K. Pasternaka (Valentīna),<br />
V. Artmane (Aina Petrovna)<br />
Arturs atgriežas no dienesta padomju<br />
armijā un tiek iecelts par kādas<br />
Rīgas rūpnīcas konveijera meistaru.<br />
Jaunajos apstākļos viņam ir jāmācās<br />
gan veidot attiecības ar padotajiem<br />
un priekšniekiem, gan aizmirst veco<br />
mīlestību un iegūt jaunu.<br />
Teātris, 1978<br />
Scenārists J. Streičs<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks A. Merkmanis<br />
Komponists R. Pauls<br />
Lomās V. Artmane (Džūlija), J. Streičs (Autors),<br />
G. Cilinskis (Maikls Goslins), E. Pāvuls (Džims<br />
Longtons), E. Radziņa (Dollija de Frisa), I. Kalniņš<br />
(Toms Fenels), P. Gaudiņš (Rodžers Goslins)<br />
Filmas savdabīgā pasaule eleganti un<br />
asprātīgi balansē starp teātra izrādi<br />
un filmu filmā, starp monologu un<br />
dialogu, starp dzīvi un skatuvi… «Bet<br />
īstā dzīve — tā ir šeit…» saka Džūlija<br />
Lamberte, pieskardamās sev tur, kur<br />
pēc speciālistu aprēķiniem vajadzētu<br />
atrasties dvēselei. Filmā skatāmi lieliski<br />
aktierdarbi, starp tiem arī pats režisors<br />
Jānis Streičs Autora lomā.<br />
Nepabeigtās vakariņas, 1979<br />
Scenārists A. Lapiņš<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks V. Mass<br />
Komponists R. Pauls<br />
Lomās U. Vazdiks (Pērs Monsons),<br />
R. Ancāns (Martins Beks),<br />
J. Paulkšetello (Bennijs Skake),<br />
P. Butkēvičs (Baklunds)<br />
Kādas rietumvalsts smalkā restorānā<br />
tiek nogalināts miljonārs Palmgrēns. Lai<br />
izmeklētu slepkavību, no galvaspilsētas<br />
ierodas komisārs Beks. Ietekmīgi<br />
augstākās sabiedrības ļaudis nav<br />
ieinteresēti patiesības atklāšanā, tāpēc<br />
Beks nonāk izvēles priekšā...<br />
— Dibinām partiju!<br />
— Tautas atriebēju partiju,<br />
mīļais! To mēs viņam arī te,<br />
uz krūtīm, uzrakstīsim! Tik<br />
vien jau kā mēs divi esam...<br />
Paskaties, guļ visi! Stulbie<br />
letiņi! Nezina, ka te tiek<br />
vēsture taisīta, skatās savus<br />
stulbos seriālus!<br />
— Ko tu vazājies tur tik tālu!<br />
Polši nelido, polši krīt, atceries!<br />
— Brīnos, Volmār, brīnos, jūs<br />
jau parasti visu zināt!<br />
— Stop, kamera!<br />
— Alkohols ir riebīgs, tā kā<br />
kaķa mīzali!<br />
— Paņem Fēliksu!<br />
— Bet viņš taču ir ebrejs!<br />
— Un kas bija Jēzus pēc pases<br />
— Godzillam zem astes to tavu<br />
Dorē! Te es esmu Dorē!<br />
— Nu, baigā vasara! Vai kino<br />
vēl dzīvs<br />
— Apsveicu ar navigācijas<br />
sākumu!<br />
— Saproti, vecais, nedzēris<br />
letiņš Līgovakarā — tas ir<br />
pilnīgs suņaruncis! Suņusēne<br />
un čekists! Tu saproti, vecais,<br />
kas ir autosuģestija<br />
— Harīt! <strong>Kino</strong>meistara<br />
kungs, es te gribēju drusku<br />
pasponsorēt to latviešu kino!<br />
— Mīļā tautiete, paldies!<br />
— Ivetiņ, izdari tā, lai tā resnā<br />
visu laiku būtu ārpus kadra!<br />
— Režisor, viss būs labi!<br />
Pestītājs taču ir!<br />
— Ak tad Nameda negrib būt<br />
vecmāmiņa! Bet es gribu būt<br />
vectētiņš! Agnes, tu gribi būt<br />
vecmāmiņa<br />
Vecās pagastmājas mistērija<br />
(2000)<br />
— Vecais, tā gan nedari —<br />
tādu mantu mēs izpūtām ārā!<br />
— Pēc pirmās glāzītes man<br />
vienmēr ir nokdauns. Pēc tam<br />
iet kā pa taukiem.<br />
— Bet mūsu skolas p... p... p...<br />
— Pasniedzēja Partorgs Ā,<br />
pavārs!<br />
— Tad tu biji tas, kas viņus<br />
tur nomušīja Mēsls tāds! Un<br />
polšu ar sadauzīja!<br />
— Tu taču ziepes vari uz<br />
līdzenas vietas sataisīt! Tautas<br />
atriebējs! Tu taču nodzer visu<br />
savu alibi!<br />
— Divi polši<br />
— Tas nav polšs, tā ir<br />
konspirācija!<br />
Vālodzīte, 1972<br />
Scenārists V. Bāls<br />
Operators M. Rudzītis<br />
Māksliniece I. Antone<br />
Komponists P. Plakidis<br />
Lomās L. Liepiņa (Ilga),<br />
G. Koroļkovs (Fjodors jaunībā),<br />
V. Skulme (vectēvs), I. Kalniņš (Juris),<br />
D. Kuple (Kristīne)<br />
Otrā pasaules kara laikā krievu karavīrs<br />
Fjodors izbēg no vācu gūsta un nonāk<br />
lauku mājās pie Ilgas un viņas vectēva<br />
Jāzepa. Apzinoties draudošās briesmas,<br />
viņi tomēr izšķiras palīdzēt Fjodoram,<br />
un maz pamazām Ilga un Fjodors<br />
iemīl viens otru. Taču jaundzimušajai<br />
mīlestībai ir jārēķinās ar kara laika<br />
apstākļiem...<br />
Uzticamais draugs Sančo, 1974<br />
Scenārists J. Jakovļevs<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks V. Šildknehts<br />
Komponists I. Kalniņš<br />
Lomās S. Zurlovs (Sančo), I. Kalniņš (Sančo tēvs),<br />
M. Feldmane (Sančo māte), O. Dunkers (Kredo)<br />
Sančo ar ģimeni ierodas Padomju<br />
Savienībā, jo viņa tēvs te ir pārcelts<br />
darbā. Sančo iedzīvojas nepazīstamajā<br />
valstī, bet ne visi satiktie ļaudis izrādās<br />
draugi...<br />
Mans draugs —<br />
nenopietns cilvēks, 1975<br />
Scenārists A. Gorohovs<br />
Operators M. Zvirbulis<br />
Mākslinieks V. Šildknehts<br />
Komponists R. Pauls<br />
Lomās J. Paukštello (Arvīds Lasmanis),<br />
G. Maculeviča (Inta), J. un V. Liepiņi (viņu bērni),<br />
Dz. Ritenberga (Arvīda sievasmāte Mirdza),<br />
A. Mihailovs (Ciekurs), L. Bērziņa (Andersone),<br />
Ē. Valters (Čakāns)<br />
Tā jau Arvīds sievasmātei liekas labs —<br />
ne dzer, ne pīpē, bērnus mīl... Un, kad<br />
strādā, prēmijas nes mājā. Tikai nekur<br />
nevar ilgi noturēties! Viņš ir prasīgs<br />
ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem,<br />
ārkārtīgi godīgs un tiešs. Un vienmēr<br />
smaida! Bet ampelmaņi nevienam nav<br />
vajadzīgi...<br />
Limuzīns Jāņu nakts krāsā,<br />
1981<br />
Scenāriste M. Svīre<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks V. Mass<br />
Komponists R. Pauls<br />
Lomās L. Bērziņa (Mirtas tante), O. Dreģe<br />
(Dagnija Tūtere), U. Dumpis (Ēriks Tūters),<br />
G. Āboliņš (Uģis Tūters), B. Indriksone<br />
(Olita Sprēsliņa), B. Ružs (Viktors Sprēsliņš),<br />
D. Zande (Lāsma Sprēsliņa),<br />
Ē. Valters (Pīgalu Prīdis)<br />
Uzzinājuši, ka viņu vientuļā lauku<br />
radiniece Mirtas tante loterijā<br />
laimējusi automašīnu, radi cits pēc cita<br />
steidzīgi ierodas viņas namā «palīdzēt<br />
saimniecībā» un pie viena noskaidrot,<br />
kam večiņa nodomājusi vērtīgo mantu<br />
pēc nāves novēlēt...<br />
Atcerēties vai aizmirst, 1981<br />
Scenārists O. Rudņevs<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks V. Mass<br />
Lomās L. Čursina (Ņina), Ģ. Jakovļevs (Nikolajs),<br />
Dz. Ritenberga (Bārupe), A. Zaice (Inta),<br />
E. Pāvuls (Bertulāns<br />
Ņina ir sieviete ideālā ģimenē ideālos<br />
apstākļos: vīrs viņu ļoti mīl, aug dēls,<br />
viņi ir ļoti labi materiāli nodrošināti.<br />
Taču Ņina ir neatrisināmā murskulī<br />
savijušās likteņa nejaušību un cilvēku<br />
pieņemto lēmumu cēloņsakarību<br />
ķēdes ķīlniece. Ja viņa savu noslēpumu<br />
atklās vīram, ideālā pasaule sabruks, ja<br />
viņa to nedarīs, salūzīs viņas — mātes<br />
sirds un visu mūžu būs jādzīvo melos...<br />
Svešās kaislības, 1983<br />
Scenārists J. Streičs<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks G. Balodis<br />
Komponists U. Stabulnieks<br />
Lomās V. Artmane (Anna), V. Ozoliņa (Ausma),<br />
Z. Jančevska (Mārīte), A. Paulavičs (Antans),<br />
L. Oboļenskis (Valdmanis), J. Paukštello (Ezeriņš)<br />
Antans, bijušais bagātas saimniecības<br />
kalps un saimnieces Annas mīļākais,<br />
atgriežas šajā sētā no Otrā pasaules<br />
kara kā uzvarētājs, jo dienējis padomju<br />
armijā. Vecās pasaules sakāvi viņš<br />
uzskata par savu personisko uzvaru<br />
un nolemj no tās iegūt pēc iespējas<br />
vairāk labuma. Vecās mīlestības vietā<br />
viņam nu daudz pievilcīgāka šķiet<br />
Annas pieaugusī meita Ausma. Drīz<br />
Anna uzzina, ka Ausma gaida bērnu,<br />
un savstarpējās attiecības saasinās līdz<br />
pēdējam...<br />
><br />
— Nu, piedod, manā jaunībā<br />
bija tā - ja jādzer ūdens, tad<br />
kina ņebuģet!<br />
— Eh, jūs... Vienu reizi gadā<br />
tiekam pie filmēšanas!<br />
— Mīļo kundzīt, es jau te<br />
neesmu nekāda aktrise, bet kā<br />
man tā jūsu bohēma patīk!<br />
— Jūs pats zināt, kas jums<br />
bagāžniekā<br />
— Bet ko jūs tādu meklējat<br />
Šerše ļa fam Fam za ruļom!<br />
34 | FZ<br />
FZ | 35
Mans draugs — nenopietns cilvēks, 1975<br />
Carmen horrendum, 1989<br />
36 | FZ<br />
FZ | 37
Jāņa Streiča filmogrāfija<br />
S P Ē L F I L M U R E Ž I S O R S<br />
Tikšanās uz Piena Ceļa, 1985<br />
Scenāriste I. Sokolova<br />
Operators V. Eglītis<br />
Mākslinieks V. Šildknehts<br />
Komponists M. Brauns<br />
Lomās I. Slucka (Astra), N. Iļjina (Taņa)<br />
Saņēmusi ilgi gaidīto atļauju dienēt<br />
vienā karaspēka daļā ar savu līgavaini,<br />
propagandas daļas vecākā leitnante<br />
Astra Lejiņa dodas ceļā. Taču no mīļotā<br />
viņu šķir ne vien attālums, bet arī karš.<br />
Šis ceļš nav vienkāršs, tas ir bīstams un<br />
briesmu pilns. Gan kājām, gan braukšus<br />
dodoties pretim mērķim, Astra pārvar<br />
ne mazums grūtību un kļūst daudzu<br />
notikumu aculieciniece. Nezinām,<br />
kāds liktenis lemts filmas varonei, jo<br />
karš vēl nav galā, taču, par spīti visam,<br />
turpināsies abu mīlētāju tikšanās sapņos<br />
uz Piena Ceļa zvaigžņu fona.<br />
Cilvēka bērns, 1991<br />
Scenārists Jānis Streičs<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks<br />
Lomās A. Rudzinskis (Boņs), A. Līvmane (māte),<br />
J. Paukštello (tēvs), B. Ružs (vectēvs)<br />
XX gs. 30. gados Latgalē mazajam<br />
Boņam, iepazīstot pasauli, nākas<br />
saskarties un izvērtēt gan labo, gan<br />
ļauno un šajā procesā tapt par Cilvēku.<br />
Aizaugušā grāvī viegli krist,<br />
1986<br />
Scenāristi P. Putniņš, J. Streičs<br />
Operators H. Kukels<br />
Mākslinieks J. Baiks<br />
Komponists U. Stabulnieks<br />
Lomās J. Paukštello (Vitolds), I. Burkovska (Zane),<br />
U. Dumpis (Vilsons), G. Cilinskis (Dzelzskalējs), V.<br />
Vētra (Kaziks)<br />
Groteska par dzīvi padomju kolhozā<br />
XX gs. 80. gadu vidū, kad, tiecoties<br />
pēc izciliem sociālistiskās sacensības<br />
sasniegumiem, ļaudis aizmirst vai<br />
negrib parūpēties ne par savu sētsvidu,<br />
ne savu tuvāko. Latvijas laukus nomāc<br />
arī alkoholisma nodarītais posts.<br />
Jaunais komjaunatnes sekretārs Vitolds<br />
ar to nevar samierināties, tāpēc viņš —<br />
un kopā ar viņu arī kolhoznieku bērni<br />
— ķeras pie negāciju izskaušanas, taču<br />
arī labo vajag darīt, ievērojot mēra<br />
sajūtu, citādi nāksies iekrist otrā grāvī...<br />
Likteņdzirnas, 1997<br />
Scenārists J. Streičs<br />
Operators H. Kukels<br />
Māksliniece I. Romanova<br />
Komponists R. Pauls<br />
Lomās: I. Kalniņš (Eduks), A. Zeltiņa (Agnese),<br />
A. Skrastiņš (Beisiks), R. Ancāns (Vincents)<br />
Nacionālais sezonas hits par neseno<br />
vēsturi Latvijā. Likteņa melodrāma ar<br />
raibas komēdijas elementiem un tautā<br />
folklorizējušos mūziku. Trijstūris —<br />
nedziedināms zinātnieks, akla meitene<br />
un bards iz tautas — uz mežonīgā<br />
kapitālisma dzimšanas, sīkpartiju<br />
konfliktu, pilsētas ņirbas un dziedošās<br />
dzimtenes dabas fona. Uzvar brīnums<br />
un mīlestība, kaut daži personāži mirst.<br />
Carmen horrendum, 1989<br />
Scenāriste I. Sokolova<br />
Operators M. Zvirbulis<br />
Mākslinieki D. Rožlapa, R. Valeskalne<br />
Komponists M. Brauns<br />
Lomās I. Ozola (Inga), V. Kvēpa (Lida), J. Vasiļjeva<br />
(Gaļina), R. Ancāns (Vaņa), I. Vītola (Sima)<br />
Psiholoģiska drāma par sievietēm<br />
kara hospitālī skarbajos kara<br />
gados. Kaut karš ir sakropļojis viņu<br />
ķermeņus, saglabājušas ir ilgas pēc<br />
laimes un mīlestības. Paralizētā Inga,<br />
dzīvojot murgos par pagātni, kļūst<br />
par novērotāju cilvēcisko attiecību<br />
ārprātam — nenovīdībai, meliem un<br />
pat nodevībai.<br />
Vecās pagastmājas mistērija,<br />
2000<br />
Scenārists J. Streičs<br />
Operatori H. Kukels, A. Mengots<br />
Māksliniece I. Romanova<br />
Komponists M. Brauns<br />
Lomās R. Kaupers (Juziks), A. Bērziņš (Laimonis),<br />
I. Kalniņš (Hugo), A. Anužīte (Magda)<br />
Tiek uzņemta filma par patiesiem<br />
notikumiem Krimuldas vecajā<br />
pagastmājā, kur bijušajam čekistam<br />
Bārdiņam neliek mieru kādreiz<br />
nomocīto gari. Nofilmētais autorus<br />
neapmierina — tiek nolemts uzņemt<br />
iespaidīgāku spokošanās ainu.<br />
Filmēšana iegadās pašā Līgodienā, kad<br />
visādas neparastas lietas iespējamas...<br />
«Mistērija... Tā ir spēle, kurā kā<br />
ubagi, tā karaļi rod saikni ar mūžību,<br />
un, lai cik traģisks būtu sižets, tauta tajā<br />
ienes jautrību. Tāpēc es izvēlējos šo<br />
spēli, lai rādītu, kādi mēs šodien esam,»<br />
— Jānis Streičs.<br />
Ipolits, 2002<br />
Scenāristi J. Streičs. L. Stumbre<br />
Operators A. Rudzāts<br />
Mākslinieks H. Kukels<br />
Lomās J. Kalniņš, K. Pasternaka, A. Robežnieks,<br />
V. Streiča<br />
Melānija vienmēr zina, kas labāk viņas<br />
meitai un nu arī meitas vīram. Austra<br />
vēl spurojas pretī, bet Ipolits izrādās itin<br />
viegli pakļaujams — kā miesās, tā garā<br />
vājš, viņš baidās gan no trokšņiem,<br />
gan ūdens, pat no savas sievas. No<br />
sievasmātes Nē, no viņas ne, tikai<br />
vienmēr novēršas, kad Melānija tā<br />
dīvaini viņu uzlūko…<br />
K I N O Ž U R N Ā LU R E Ž I S O R S<br />
Padomju Latvija, nr. 37, 1966<br />
Latvijas hronika, nr. 21, 1990<br />
S C E N Ā R I J A AU TO R S<br />
Līvsalas zēni, 1969<br />
Šīs bīstamās balkona durvis, 1976<br />
Meistars, 1976<br />
Teātris, 1978<br />
Svešās kaislības, 1983<br />
Aizaugušā grāvī viegli krist, 1986<br />
Cilvēka bērns, 1991<br />
Likteņdzirnas, 1997<br />
Vecās pagastmājas mistērija, 2000<br />
Ipolits, 2002<br />
Naktssargs un veļas mazgātāja, 2002<br />
Rudens rozes, 2004<br />
Rūdolfa mantojums, 2005<br />
R E Ž I S O R A A S I S T E N T S<br />
Cielaviņas armija, 1964<br />
Cara līgava, 1964<br />
Sūtņu sazvērestība, 1965<br />
Naktssargs un veļas mazgātāja,<br />
2002<br />
Scenāristi P. Putniņš, J. Streičs<br />
Operators A. Rudzāts<br />
Mākslinieks H. Kukels<br />
Lomās S. Rubule, M. Doveika, A. Dzērve,<br />
A. Robežnieks<br />
Jāsteidz dzīvot, lai vismaz kādreiz<br />
satiktos! Vai varbūt jāsteidz satikties,<br />
lai vismaz kādreiz mīlētu Maris un<br />
Barbara satikušies tā kā būtu, uzreiz<br />
arī pārgalvīgi nolēmuši apprecēties,<br />
kaut viens par otru neko daudz nezina.<br />
Bet vai izdosies nosargāt laulību, kam<br />
pamatā ir cieņa un sapratne, izslēdzot<br />
jēdzienu «mīlestība»<br />
OT R A I S R E Ž I S O R S<br />
Tobago maina kursu, 1965<br />
Pēdējais blēdis, 1966<br />
Vella kalpi Vella dzirnavās, 1972<br />
R E Ž I S O R S P E DAGOGS<br />
Cāļus skaita rudenī, 1973<br />
MĀ K S L I N I E C I S K A I S VA D Ī TĀ J S<br />
Šīs bīstamās balkona durvis, 1976<br />
Tās dullās Paulīnes dēļ, 1979<br />
Laika prognoze augustam, 1983<br />
Aveņu vīns, 1984<br />
Rudens rozes, 2004<br />
Scenārists J. Streičs<br />
Operators H. Kukels<br />
Māksliniece E. Džonsone<br />
Lomās J. Žagars, A. Līvmane, R. Ancāns,<br />
M. Doveika<br />
Reiz uzņēmējs Uldis Vītols bija<br />
neprātīgi iemīlējies savā skaistajā<br />
sievā Astrā, taču tagad pēc 25 gadu<br />
kopdzīves šķiet, ka abus saista vien<br />
mīļās meitas Ritas laime un panākumi.<br />
Kādā saulainā vasaras rītā meita<br />
mātei atklāj, ka ir iemīlējusies. Vai<br />
laimīgais ir uzņēmējs Zilbergs vai<br />
students Kramiņš, vai varbūt kāds cits<br />
To meitene mātei nestāsta. Pilnīgi<br />
negaidīti vīrs uzaicina paciemoties<br />
savu un sievas bijušo kolēģi, tagadējo<br />
Latvijas armijas pulkvežleitnantu<br />
Franci, kurš atvaļinājuma laikā<br />
vēlas veidot izdzīvošanas nometni<br />
jauniešiem. Vītols lūdz Franci kā<br />
cilvēku no malas parunāt ar Astru par<br />
iespējamo laulības šķiršanu. Francis<br />
lūgumu izpilda un arī atklāj Astrai, ka<br />
viņa ir Franča mūža lielākā mīlestība.<br />
Astra to intuitīvi ir zinājusi jau sen,<br />
taču Franča atzīšanās liek ieraudzīt<br />
bijušo šoferīti citā gaismā. Nu Astrai ir<br />
jāpieņem lēmums — saglabāt ģimeni<br />
vai doties līdzi Francim.<br />
A K T I E R I S<br />
Šauj manā vietā (tēvs Arsēnijs), 1970<br />
Tauriņdeja (epizodē), 1971<br />
Cāļus skaita rudenī (Dūms), 1973<br />
Vīrietis labākajos gados<br />
(direktors), 1977<br />
Teātris (Autors), 1978<br />
Nepabeigtās vakariņas<br />
(slepenais aģents), 1979<br />
Vai bija Korotins<br />
(Rūdolfs Petrovičs), 1989<br />
Cilvēka bērns (Prāvests), 1991<br />
38 | FZ<br />
FZ | 39
40 | FZ<br />
Izstādi Jāņa Streiča Mistērijas atbalsta
Rīgas <strong>Kino</strong>muzejs<br />
Peitavas iela 10/12, Rīga LV-1050<br />
tālrunis: 7358 873, fakss: 7358 877<br />
kinomuzejs@nfc.gov.lv<br />
T-Sv, 11.00 –19.00<br />
Nacionālais <strong>Kino</strong> <strong>centrs</strong><br />
Peitavas iela 10/12, Rīga LV-1050<br />
tālrunis: 7358 878, fakss: 7358 877<br />
nfc@nfc.gov.lv<br />
Rīgas <strong>Kino</strong>muzejs — audiovizuālās kultūras vēsturei nozīmīgu vērtību krātuve, dibināts 1988. gadā.<br />
Popularizē Latvijas un pasaules kino vēstures mantojumu, organizē lekciju ciklus un izstādes.<br />
Valsts aģentūra Nacionālais <strong>Kino</strong> <strong>centrs</strong> — valsts kultūrpolitikas īstenotājs kino nozarē Latvijā.<br />
FZ | 2006
Change language