You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ | 1<br />
Senas filmas jaunās krāsās<br />
2008. gads Latvijas kinovēsturē nosprauž jaunu robežšķirtni – kopš 2008. gada<br />
15. novembra ir jāaizmirst stereotips, ka vecās labās zelta fonda filmas ir gan mākslinieciski<br />
augstvērtīgas un tautā ļoti mīlētas, bet diemžēl vienmēr saskrāpētas, izbalojušas<br />
un laika zoba sagrauztas. Kopš šī brīža viss būs citādāk, Latvijas filmu mantojums<br />
sāk jaunu dzīvi – Nacionālais <strong>Kino</strong> <strong>centrs</strong> 2008. gadā uzsācis vērienīgu filmu<br />
restaurācijas un digitalizācijas projektu, kas ar laiku aptvers visas skatītāju iemīļotās<br />
un kinozinātnieku slavētās filmas.<br />
Padomju laiku bēdīgais mantojums diemžēl ir fakts, ka šo veco filmu oriģināli palikuši<br />
Krievijas īpašumā, tomēr, pateicoties Latvijas Republikas Kultūras ministrijas<br />
iniciatīvai, panākta starpvaldību vienošanās par sadarbību Latvijas filmu mantojuma<br />
saglabāšanā un atjaunošanā. Izpētot informāciju par filmu materiāliem, kas atrodas<br />
Latvijas un Krievijas Federācijas arhīvos, un izstudējot Eiropas valstu pieredzi filmu<br />
mantojuma saglabāšanā un atjaunošanā, uzsākts darbs, kura laikā Nacionālais <strong>Kino</strong><br />
<strong>centrs</strong> saņem no Krievijas arhīviem filmu oriģinālu kopijas un restaurē tās ar Norvēģijas<br />
un Dānijas speciālistu palīdzību. Lai restaurētā filma atgūtu savu autentisko<br />
krāsu un skaņu, procesā piedalās arī filmas autori – Limuzīna Jāņu nakts krāsā jauno<br />
kvalitāti akceptēja filmas režisors Jānis Streičs un operators Harijs Kukels. Atjaunošana<br />
nepieciešama arī filmas titriem, un nākotnē daļai filmu tie pat būs jāizgatavo no<br />
jauna, jo oriģināli bijuši krievu valodā.<br />
Jaunā laikmeta pirmais vēstnesis ir Jāņa Streiča leģendārā filma Limuzīns Jāņu<br />
nakts krāsā, kas jau daļēji folklorizējusies un kino simtgades svinību laikā skatītāju<br />
aptaujā atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu. Tomēr izaugušas jau vairākas<br />
paaudzes, kas šo nacionālo grāvēju nekad nav redzējušas tā īstajā veidolā – uz lielā<br />
ekrāna kinoteātrī. Nu beidzot Limuzīns Jāņu nakts krāsā brauc pie skatītājiem savā<br />
īstajā formā, krāsā un skaņā. „Smuka gan tā tava jaunā ķēvīte,” Mirtas tantei teiktu<br />
Pigalu Prīdis.<br />
Informācija par filmas demonstrēšanu kinoteātros visā Latvijā – Nacionālā <strong>Kino</strong> centra mājas lapā www.nfc.lv
LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ | 3<br />
Septiņdesmito gadu beigās Jānis Streičs bija visražīgākais<br />
Rīgas kinostudijas režisors, viņa filmas<br />
bira kā no pārpilnības raga, un šajā intensīvajā<br />
darba periodā radās arī klasiskā pērle Limuzīns<br />
Jāņu nakts krāsā, kurai katru gadu ap Jāņiem vieta televīzijas<br />
programmā ir garantēta. Filmas ideja Streičam radās,<br />
izlasot toreiz jaunās rakstnieces un žurnālistes Māras<br />
Svīres tāda paša nosaukuma stāstu žurnālā Karogs, tas<br />
bija publicēts arī žurnāla krievu izdevumā Raisas Zolotovas<br />
tulkojumā.<br />
Kopš filmas Mans draugs – nenopietns cilvēks, kurā<br />
Streičs bija sadūšojies uzaicināt savu bērnības apbrīnas<br />
un pielūgsmes objektu Lilitu Bērziņu, viņš sapņoja teātra<br />
karalieni izmantot lielā kinolomā. Lai gan Svīres stāsta<br />
varone Mirta Lejasblusa bija pavisam citāda – kaulaina<br />
sieva vīriešu zābakos ar mūžīgu pili degungalā -, Streičs<br />
uzreiz nolēma lomu dot Lilitai Bērziņai, tādējādi iemūžinot<br />
savu cieņu un pateicību izcilajai aktrisei.<br />
Odžu midzenis, ne cilvēki!<br />
Zinot filmas tālāko likteni, šķiet dīvaini, ka Streičam<br />
tolaik ļoti grūti nācās pierādīt, ka šis materiāls vispār ir<br />
filmējams. Scenārija pretinieki teica: “Ko jūs rādīsiet<br />
Drūmumu, bezcerību Tas taču ir odžu midzenis, ne cilvēki!<br />
Ko tur aktieriem spēlēt Visi kā viens ir nelieši, izņemot<br />
vecenīti! Raksturu nekādu, ar ko viņi atšķirsies” Pat<br />
Streiča skolotājs Aleksandrs Leimanis zvanījis un teicis:<br />
“Jāni, dullais, ko tu bāz galvu cilpā! Nu, ja tu šito uztaisīsi,<br />
tad tu esi ģēnijs!”<br />
<strong>Kino</strong>studijas direktora vietnieks Uldis Šteins, kurš<br />
brauca režisoram līdzi uz scenārija pieņemšanu Maskavā,<br />
noprata priekšnieku kategoriski noliedzošo attieksmi, at-<br />
– Ērik, nē, tev nav sirds!<br />
Viņa taču ir tava... kas tev<br />
viņa ir<br />
– Krustmāte. Tēva māsa.<br />
– Kas tas Jāzeps<br />
– Kaimiņš laikam. Bija<br />
tāds bļauris onkuļa bērēs.<br />
– Ērik! Ne tu naglu vari<br />
iedzīt, ne mašīnu apturēt!<br />
Uģi, vismaz tu!<br />
– Skaties, dēls! Te tavs tēvs<br />
kādreiz ganīja govis!<br />
– Te ir mana dzimtene...<br />
Interesanti man kā vēsturniecei!<br />
...smilšainais<br />
krasts...<br />
– Baigie Karpati!<br />
– Skaistas rozītes, kā ta<br />
viņas sauc Bija kaut kas<br />
uz Gaujas modi...<br />
– Gaujard.<br />
– Gožār! Raksta Gaujard,<br />
izrunā gožār!<br />
– Nu ko jūs, tāds vīrišķis,<br />
ar tiem vīniņiem krāmējaties!<br />
Iedzersim šņabi! Uz<br />
tiem Gaujas līčiem, kā jūs<br />
sakāt, un uz tām lakstīgalu<br />
naktīm...
4 |<br />
LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ<br />
| 5<br />
– Nu re, ku’ riktīgs cilvēks!<br />
– No rīta Ēriks sapļaus<br />
sienu, bet pēcpusdienā<br />
visu sanesīs šķūnītī.<br />
– Nebāzies visām pudelēm<br />
par korķi!<br />
– Nu, Jezup! Īdzersim! Uz<br />
to sīna pļavu!<br />
– Velna bābiņa!<br />
– Labāk uzdziedāsim! Lejasmāt,<br />
kāda ir jūsu mīļākā<br />
dziesma<br />
– Raimonda Paula dziesmiņa<br />
Mātei.<br />
– Māt, atkal logā zvaigznes<br />
spulgo...<br />
– Kvēlo!<br />
– Kvēlo. Māt, atkal logā<br />
pelēks vakars blāv...<br />
– Ai, cik te ir skaisti, te varētu<br />
ierīkot vienu interjeru<br />
senču stilā!<br />
– Tie čangaļi to vecenīti<br />
aptīs ap pirkstu! Pareizi<br />
viens vēsturnieks teica –<br />
Krievija mongoļu – tatāru<br />
jūgu izturēja, bet Latvija<br />
zem čangaļu spiediena<br />
sabruks.<br />
meta šim bezcerīgajam pasākumam ar roku un atgriezās<br />
Rīgā. Streičs palika un sāka staigāt pa redaktoru kabinetiem.<br />
Vēlāk režisors par savu vienīgo nopelnu dēvē to, ka<br />
spējis Maskavā šo scenāriju izsist cauri, un varbūt cenzūra<br />
pat nākusi par labu.<br />
<strong>Kino</strong> muzejā saglabājusies 1980. gada 3. aprīlī rakstīta<br />
Streiča vēstule Goskino mākslas filmu galvenajam<br />
redaktoram, kurā režisors sola scenārijā ieviest dažas izmaiņas.<br />
Piemēram, atšķirībā no Svīres stāsta, Lāsma nevis<br />
kā vienkārša palaistuve pārgulēs ar Uģi un Ēriku (stāstā<br />
– Mārtiņu), bet draiski spēlēsies un tikai ķircinās viņus –<br />
visa vasara tēvam un dēlam paies gribot, bet nedabūnot.<br />
Un, lai neiznāktu tā, ka viss sliktais nāk no pilsētas, režisors<br />
ierosina mainīt Sprēsliņu ģimenes profesijas – Olita<br />
varētu būt zootehniķe, bet Viktors – sagādnieks no Gulbenes<br />
rajona.<br />
Rakstot scenāriju, Streičs izmaina vēl dažus personāžus<br />
– Mirtas tantes kaimiņu Daumantu viņš pārveido par<br />
latgalieti un nosauc sava brālēna vārdā par Giluču Jezupu,<br />
jo Streičam padomā ir šai lomai brīnišķīgi piemērotais<br />
Romualds Ancāns, ar kuru viņi kopīgā darbā pirmoreiz<br />
satikās Streiča iepriekšējā filmā Nepabeigtās vakariņas,<br />
bet kā novadnieki bija jau sen pazīstami.<br />
<strong>Kino</strong>proves bez variantiem<br />
Arī gandrīz visus pārējos aktierus Streičs jau rakstot<br />
redz lomās, tāpēc Mākslas padomei 1980. gada 13. jūnijā<br />
piedāvā kinoproves bez variantiem, un tās arī bez iebildumiem<br />
tiek pieņemtas. Scenārija titullapā autors savus varoņus<br />
īsi raksturo – Dagnija ir skolotāja, “kurai kā vēsturniecei<br />
loģika ir stiprā puse”, Ēriks – fizkultūras skolotājs,<br />
“kusls televizora sportists, Talsu rajona GDA čempions”,<br />
abu dēls Uģis “staigā salāpītās džinsenēs (120 rbļ. par blatu)”.<br />
Olita tomēr nav zootehniķe, bet “medmāsa – tikpat<br />
kā dakteris”, bet Jāzeps Gilučs ir “traktorists, visādi labs<br />
cilvēks, tikai – kā iedzer, tā dzied”. Jāzeps ir pirmais spilgtais<br />
latgalietis latviešu kinomākslā un pirmā loma Ancāna<br />
vitālo dziedātāju tēlu rindā, kas vēlāk turpinās daudzās<br />
Streiča filmās.<br />
Jāzepa sieva, kuru tēlo Līga Liepiņa, dabū Streiča vecmāmiņas<br />
vārdu Veronika un daudzbērnu ģimeni, kurā<br />
filmējas arī daži uzņemšanas grupas darbinieku radi – Līgas<br />
Liepiņas meita Anna Putniņa un paša režisora meita<br />
Viktorija Streiča.<br />
Laimīga nejaušība ir Boļeslava Ruža izvēle Viktora lomai.<br />
Streičs gribēja filmēt Eduardu Pāvulu vai kādu citu,<br />
bet Ružs, kurš kinostudijā par otro režisoru strādāja jau<br />
kopš Leonīda Leimaņa filmas Šķēps un roze (1959) un arī<br />
kā inscenētājs bija uzņēmis filmu Dunduriņš (1974), pats<br />
lūdza dot viņam šo lomu. Boļeslavam Ružam gan bija arī<br />
diezgan liela aktiera pieredze – jau pirmajā krāsainajā<br />
latviešu mākslas filmā Salna pavasarī (1955) viņš tēloja<br />
– Ērik, mēs tā kā Andris<br />
un Madara Salnā pavasarī...<br />
Un tagad kā Miesnieka<br />
gleznā!<br />
– Še, uzliec! Novilks tūkumu.<br />
– Nu ko jūs, Mirtas tant!<br />
Visādas infekcijas!<br />
– Eh, nu nemāci tu mani!<br />
Padod kāju! Katrs bērns<br />
to zina!<br />
– Ak dievs, kāda tumsonība...<br />
– Paši saģērbušies kā cilvēki,<br />
puikam tik vien kā<br />
tās salāpītās bikšeles kājā!<br />
Nu tak kauns skatīties – ne<br />
skopi, ne nabagi, bet puiku<br />
ar šiku nevar saģērbt. Uģi,<br />
rīt mēs abi aizbrauksim uz<br />
Cēsīm un es tev nopirkšu<br />
ūziņas!<br />
– Uzmanīgi, nesalauz vellapēdu!<br />
Tā man vienīgā<br />
piemiņa no Maigonīša!<br />
– Kad nomiršu, ieliec man<br />
tās kartītes zārkā, lai nemētājas<br />
pa pasauli apkārt.<br />
Izdarīsi tā, meit
6 |<br />
LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ<br />
| 7<br />
– Nu taisni kā mans Jānis!<br />
Ņem, dēls, es tev to<br />
dāvinu!<br />
– Kur es tādu likšu<br />
– Kuš, pāršūsim!<br />
– Paldies, krustmāt!<br />
Bruno, bet vēlāk viņu kā kolorītu raksturu epizodiskās<br />
lomās izmantoja ne tikai Streičs, bet arī citi režisori. Pie<br />
Jāņa Streiča Ružs nospēlēja arī savu pēdējo kinolomu –<br />
filmēšanas grupas rekvizitoru filmā Vecās pagastmājas<br />
mistērija (2000).<br />
– Zdrasķi! Uģi, panāc šurp,<br />
pagaidi mani. U meņa vsjo<br />
v porjadke! Eto moja mašina,<br />
u meņa dokumenti,<br />
vsjo v porjadke. Eto moi<br />
krustdēls, u ņevo prava.<br />
– Dullās, puika sasvīdis!<br />
Dabūs meningītu, izbeidziet!<br />
– Es arī gribu aizšaut uz<br />
pilsētu. Ēriks lai iejūdz<br />
pelēcīti, un tad jau Veronikai<br />
arī nebūs pa autobusu<br />
jāstumdās.<br />
– Tad jau es palikšu mājās.<br />
Kādam jau mājās ir arī<br />
jāstrādā.<br />
– Redz, autobusu gaida...<br />
Nuja, nav jau nekādas<br />
vainas tiem autobusiem,<br />
vienīgi grūti iekāpt. Vecam<br />
cilvēkam ar limuzīnu<br />
daudz... Kas tas bija! Pieturi,<br />
lūst tak kaut kas!<br />
– Ak tad tāda tava jaunā<br />
ķēvīte Smuka gan.<br />
– Cveta beloi noči, tā dokumentos<br />
stāv rakstīts.<br />
Latviski tas būtu – Jāņu<br />
nakts krāsā.<br />
Olitas balss, Lāsmiņas smiekli<br />
Kritiķi vēlāk raksta, ka pārsteidzošs bijis Uldis Dumpis<br />
– līdz tam šķitis, ka viņš ir otrā plāna aktieris, kurš<br />
lielu lomu neizvilks, bet te “atrāvis vaļā visus aizsprostus”.<br />
Streičs gan jau sen uzskatījis, ka Dumpis ir izcils aktieris<br />
– kopš ieraudzījis viņu kā Bauskas vidusskolas absolventu,<br />
kurš stājies Teātra fakultātē. Limuzīnā Dumpim nācās<br />
mazliet pietēlot, ka Ēriks neprot apieties ar izkapti, jo patiesībā<br />
aktieris to prata tīri labi. Bet Ērika skaistā deja ar<br />
palagu scenārijā nemaz nebija ierakstīta un tika filmēta<br />
kā pilnīgi neplānota improvizācija – vēl nezinot, kur to<br />
iemontēs, tikai jūtot, ka ir vajadzīgā noskaņa.<br />
Arī ar Olgu Dreģi un Baibu Indriksoni Streičs jau sen<br />
sapņoja strādāt kopā, un Dreģe te pirmoreiz izkļūst no<br />
sava liktenīgo skaistuļu ampluā, nospēlējot komisku raksturlomu.<br />
Gundars Āboliņš 1980. gadā bija Teātra fakultātes students<br />
un Uģa lomai tika izvēlēts vizuālās līdzības dēļ – lai<br />
tiešām izskatītos kā Dreģes un Dumpja dēls. Epizodiskās<br />
lomiņās filmā parādās arī Āboliņa īstie vecāki – Vera Singajevska<br />
un Tālivaldis Āboliņš.<br />
Diānu Zandi, režisora Leonīda Leimaņa un otrās režisores<br />
Birutas Zandes meitu un tolaik septiņpadsmitgadīgu<br />
Lietišķās mākslas vidusskolas skolnieci, Lāsmas lomai<br />
atrada Boļeslavs Ružs. Viņai tā bija pirmā nopietnā filmēšanās,<br />
tomēr neko daudz tēlot nevajadzēja – vienkārši<br />
jābūt dabiskam un jautram skuķim. Diānai tovasar klājās<br />
gandrīz tāpat kā Lāsmiņai – arī viņai filmēšanas grupā uzmanību<br />
pievērsa vecāki vīrieši, lai gan Diāna vēlāk stāsta,<br />
ka šajā vecumā pat bučojusies vēl nebija.<br />
Starp citu, ar Lāsmiņu un viņas mammu saistās kāds<br />
mazs noslēpums. Streičs uzskata, ka mātēm un meitām<br />
balsis ir ļoti līdzīgas – runājot pa telefonu, tās pat nevarot<br />
atšķirt. Tāpēc filmā visus tekstus – gan Lāsmas, gan Olitas<br />
– ierunāja Baiba Indriksone, bet abu smieklus ieskaņoja<br />
Diāna Zande.<br />
Īstas Cēsis, īsts Raiskums<br />
Jānis Streičs saka – viņu vienmēr kaitinājusi latviešu<br />
filmu ģeogrāfiskā anonimitāte, kur vienā pagastā apvieno<br />
visas klasiski skaistākās Latvijas vietas. Tas traucējot<br />
skatīties un graujot ticamību. Tāpēc Mirta Saknīte dzīvo<br />
konkrētā Cēsu rajona Raiskuma ciemā, ar savu limuzīnu<br />
brauc pa konkrētu ceļu uz Cēsīm, un vietējie iedzīvotāji<br />
ir pat lepni par šādu kinošņiku uzmanību. Vasaru kino-<br />
– Te jau par ākstu var palikt,<br />
ar jums dzīvojot!<br />
– Neapvaino tanti!<br />
Uzvilksi Jāņu vakarā...<br />
– Ko, Jāņos arī vēl!<br />
– Es tev nopirkšu džinsu<br />
jaciņu!<br />
– Velveta!<br />
– Būs.<br />
– Bikses un vesti<br />
– Bikses un vesti.<br />
– Lasi!<br />
– Saņemts par mākslīgo<br />
apsēklošanu no pilsones<br />
Saknītes Mirtas...<br />
– Ei, kad tante nomirs, jūs<br />
mantosiet žiguli, bet man<br />
paliks mocis, vai ne<br />
– Uģi, kāds tu esi materiālists!<br />
– Tantei ilgi, ilgi jādzīvo!<br />
– Ģerevņa! Kak jeģeš!<br />
– Māmiņ! Oi... Māmiņ!
8 |<br />
LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ<br />
| 9<br />
– Eh, ja būtu ekskavators...<br />
– Ja vilks palīdz, tad arī<br />
ods var zirgu apgāzt!<br />
– Jums tāds spēcīgs<br />
vīragabals, un dēliņš var<br />
palīdzēt...<br />
– Ko sēdi<br />
– Kas ir<br />
– Ņem kasku, ejam taisīt<br />
voskresņiku!<br />
– Mammu, man jābrauc<br />
uz Munameģi, es gribu uz<br />
Munameģi braukt! Viss<br />
kursiņš brauc uz Munameģi!<br />
– Vai, Jāņa kažoks!<br />
– Pāršūsim moderni.<br />
– Moderni, moderni...<br />
Uģis jau tagad staigā apkārt<br />
moderns tā kā ķēms!<br />
– Pirmkārt, jūs pati atdevāt,<br />
otrkārt, man sava<br />
metode – jaunieši ir jāsaprot.<br />
Džinsi bija modē, mēs<br />
par tiem samaksājām 120<br />
rubļu.<br />
– Ko! Vecā naudā<br />
– Tagadējā.<br />
– Par to jau aunu var nopirkt!<br />
grupa nodzīvo Cēsu rajonā, vislielākā slodze filmēšanā ir<br />
Lilitai Bērziņai, kurai kadrā jābūt gandrīz visu laiku, un<br />
Streičs vēlāk filmas reklāmas prospektā slavē PSRS Tautas<br />
skatuves mākslinieces un Sociālistiskā darba varones<br />
dzīvesprieku un nenogurdināmo mundrumu (tiesa, Lilita<br />
Bērziņa visu iepriekšējo ziemu bija daudz slimojusi,<br />
tāpēc filmēšanas laikā kopā ar viņu dzīvoja ārste Nora<br />
Grīnberga). Savukārt Līga Liepiņa apbrīno lielās aktrises<br />
uzdrošināšanos – grimētavā viņa ienāca cēla kā karaliene,<br />
tad uzvilka kostīmu, sapina bizītes, izņēma zobu plates<br />
un pilnīgi pārvērtās. Streičs atceras, ka šādā brīdī pie grimētavas<br />
spoguļa Lilita Bērziņa teikusi: “Nu es izskatos kā<br />
mana mammīte!”<br />
Starp citu, Mirtas tantes dzimšanas dienas svinības<br />
tika filmētas tieši 17. jūlijā – Lilitas Bērziņas īstajā dzimšanas<br />
dienā, bet filmas finālā Jānis Streičs atkal izmantoja<br />
savas režisora tiesības parādīties kadrā – viņš redzams<br />
blakus Mirtai viņas jaunības dienu fotogrāfijā, fonā skanot<br />
Pigalu Prīda sērīgajai balsij: “Ak, Mirta, tu no manis<br />
jau otro reizi aizej pie sava Jāņa!”<br />
Pēdējais kadrs<br />
Lilita Bērziņa uzskatīja, ka tā ir viņas pēdējā loma, un<br />
teica: “Tas ir mans nekrologs, biedri Streič!” Tāpēc viņai<br />
šķita ārkārtīgi svarīgs filmas pēdējais kadrs, aktrise ne par<br />
ko negribēja ļaužu atmiņā palikt sabristos gumijniekos<br />
un apdriskātā žaketē. Lai gan tas bija pretrunā ar režisora<br />
ieceri, Streičam nācās piekāpties un turpat filmēšanas<br />
vietā sameklēt īstu laucinieku lakatu, tika nofilmēti kartupeļu<br />
lauka kadri, bet pēdējam gājienam laika neatlika,<br />
jo aktrisei bija jāsteidzas uz teātri. Nākamajā dienā Mirtas<br />
tantes muguru, aizejot pār kalnu, nospēlēja dublante<br />
– grima māksliniece Edīte Noriete, un kadrs izdevās ļoti<br />
skaists. Tomēr vēl dažas dienas vēlāk Jānis Streičs pēkšņi<br />
saprata, ka viņš un aktrise strīdējušies par pilnīgi atšķirīgām<br />
lietām – viņš par filmu, bet Lilita Bērziņa – par pēdējo<br />
kadru savā aktrises mūžā. Nu režisors vairs nevarēja<br />
pieļaut, ka tik nozīmīgā brīdī aktrisi aizstāj dublante, un<br />
vēlā rudenī viena kadra dēļ uzņemšanas grupa atkal devās<br />
uz filmēšanas laukumu. Kopš tā laika Mirtas aiziešana<br />
miglā kļuvusi par hrestomātisku vērtību, un to savulaik<br />
simboliski izmantoja arī populārais Mihaila Savisko TV<br />
raidījums <strong>Kino</strong> un mēs, demonstrējot šo kadru savā pēdējā<br />
raidījumā 1991. gada maijā.<br />
Komēdija iznāca nejauši<br />
Kā veltījumu savai dzimtajai pusei Jānis Streičs filmā<br />
iekļāva Latgales dzejnieka un milicijas darbinieka Pētera<br />
Jurciņa sacerēto dziesmu Vālodzīte – tā režisoru esot<br />
saviļņojusi jau pirmajā reizē, kad šo dziesmu dzirdējis.<br />
– Ērikonkul, uznes mani<br />
kalnā!<br />
– Nesauc mani par onkuli!<br />
– Nu labi. Ērik!<br />
– Lāsmiņ, kas tev notika<br />
Es tevi aizvainoju<br />
– Mīzenes!<br />
– 1968. gadā es izcīnīju<br />
GDA čempionu Talsu rajonā,<br />
un man toreiz paredzēja...<br />
– Un tagad uzkāp šinī kokā!<br />
Vai tu esi vai neesi čalis!<br />
Uzkāp!<br />
– Vai, Imants Kalniņš! Es<br />
ģībstu!<br />
– Jā, kā dzīvē viss mainās...<br />
Skatos uz Lāsmu – smuka<br />
meitene, tā kā Olita jaunībā<br />
uz bildes. Bet izaugs un izplūdīs<br />
tāda pati resna govs<br />
kā mamma.<br />
– Nebaidies, māmiņ, tas<br />
nav ne pirkts, ne zagts. Kā<br />
mans Viktors saka – iekšējās<br />
rezervītes.<br />
Mans Viktors var visu!<br />
– Man kā vēsturniecei tagad
10 |<br />
LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ<br />
| 11<br />
ir skaidrs, kur es esmu<br />
viņu redzējusi. Ekonomiskā<br />
špionāža!<br />
– Sēdi nu, mammiņ, un<br />
priecājies!<br />
– Kultūra, sievasmāt, sākas<br />
no mazmājiņas!<br />
– Tu tikai pasaki, lai nenāk<br />
pliki pie galda, te nav nekāda<br />
nūģistu biedrība!<br />
– Nūdistu, Mirtas tant.<br />
– Vienalga! Cik tad tur tās<br />
drēbītes, redzams viss - kas<br />
apaļš, kas karājas... Fui,<br />
dur kaut acis zemē!<br />
– Tie ir šorti!<br />
– Kādi čorti Nelamājies!<br />
– Nebaidies, ilgi mēs tā neslapstīsimies.<br />
Aizbrauksim<br />
uz Rīgu, iesim uz hokeju,<br />
uz kafejnīcām...<br />
– Eu, tu ilgi to pelnrušķīti<br />
tēlosi Laižam pelst!<br />
– Fui, tik maziņš un jau<br />
samaitāts!<br />
– Atradusies ņedotrožka!<br />
Labi, tad es eju nosalt kaimiņu<br />
čupā.<br />
Pārējā filmas mūzika ir Raimonda Paula ziņā, un tur ir<br />
daudz ironisku akcentu un pat pašcitējumu – piemēram,<br />
kad Viktors lepni aicina pārējos pie tikko uzceltās oranžās<br />
mazmājiņas, skan latviešu tautasdziesmas Kur tu teci<br />
apdare – tieši tāpat, kā filmā Mans draugs – nenopietns<br />
cilvēks, kad Ciekurs lielīgi izrāda savu mietpilsonisko savrupmāju.<br />
Režisors gan stāsta, ka filmējot nav domājis par komēdiju<br />
un daudzās vietās smieklus nemaz nav paredzējis – ja<br />
zinātu, ka kādā konkrētā vietā skatītāji smiesies, montējot<br />
varbūt plānotu pauzi, lai smiekli nenomāc tālāko tekstu.<br />
Tomēr jau Mākslas padomē 1980. gada 29. decembrī studijas<br />
direktors Heinrihs Lepeško saka: “Filma patīk visiem,<br />
jo mums sen nav bijusi komēdija. Patīk arī tāpēc,<br />
ka pazīstam dziesmu tekstus. Vissavienības skatītājam tas<br />
atkritīs, grūta būs tulkošana. Vispār tomēr filmas tēma<br />
ir sīka, tikai republikas rāmjos”. Varbūt viņam ir taisnība<br />
tajā ziņā, ka Vissavienības skatītājiem Streiča smalkais<br />
humors grūti uztverams – 1982. gadā filma piedalījās XV<br />
Vissavienības kinofestivālā Tallinā, bet tur nezin kāpēc<br />
balva par labāko komēdiju vispār netika piešķirta.<br />
Tomēr Lepeško domā, ka filmā ir latgaliski gruzīnisks<br />
humors un nekaunība, un nu iznāk, ka Streičs ir sekojis<br />
Maskavas priekšnieku ieteikumam, kuri jau scenārija apspriešanas<br />
laikā mudināja mācīties no gruzīnu kino – tur<br />
pat nelietis ir simpātisks, jo ir gruzīns.<br />
LPSR Kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētājs Oļegs<br />
Rudņevs gan vēl iesaka līdz vešanai uz Maskavu “noprecizēt<br />
Lāsmas attiecības ar veco āzi... Maskavā tas var izsaukt<br />
nepatīkamus jautājumus”.<br />
Laika pārbaude izturēta<br />
1981. gada 16. janvārī Maskavas Goskino atļauj filmu<br />
izlaist uz ekrāniem, un 13. aprīlī notiek tās pirmizrāde<br />
Rīgas <strong>Kino</strong> namā. 18. aprīlī filmas veidotāji (Māra Svīre,<br />
Jānis Streičs un Harijs Kukels) piedalās gana eksotiskā pasākumā<br />
– gaidot V.I.Ļeņina 111. dzimšanas dienu, notiek<br />
komunistiskajai sestdienas talkai veltīta tikšanās ar rakstniekiem<br />
un kinematogrāfistiem, tur stāsta arī par jauno<br />
filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā, bet ienākumi no pasākuma<br />
tiek nodoti 11. piecgades fondā.<br />
Tūlīt pēc tam filma sāk ceļu uz ekrāniem, iekaro milzīgu<br />
skatītāju mīlestību un rada arī dažu labu problēmu.<br />
Piemēram, Ceraukstes ciema klubā solītais seanss nenotiek,<br />
jo Bauskā pēc filmas bijis milzīgs pieprasījums un<br />
izlemts tur rīkot papildseansu, par ko ceraukstieši, protams,<br />
ir ārkārtīgi sašutuši. Saldus laikrakstā Padomju<br />
Zeme estētikas pasniedzējs J. Murāns raksta, ka pēc seansa<br />
dzirdējis skatītāju protestu: “Ar kādām tiesībām var<br />
tā apvainot vēstures skolotāju!” Viņš skaidro, ka te nu ir<br />
noticis pārpratums mākslas tēla uztverē.<br />
Žurnālā <strong>Kino</strong> 1980. gadā, stāstot par tikko nodotajām<br />
– Kur ir mans angļu skrūvgriezis<br />
Ko boli savas teļa<br />
acis Ar tevi runā!<br />
– Tāda štrunta dēļ troksni<br />
ceļ!<br />
– Nopērc pats kaut vienu<br />
instrumentu, un tad runā!<br />
Tas man ir no četrdesmitā<br />
gada!<br />
– Ej tak tu ratā! Droši vien<br />
māte tevi dzemdēja kopā<br />
ar taviem smalkajiem instrumentiem!<br />
– Paskaties, dzēruši arī!<br />
– Mammu, mēs nedzērām,<br />
tas no Jāņiem palika!<br />
– Un kāpēc tad jūs nedzērāt,<br />
ko Kāpēc tad jūs<br />
nedzērāt!<br />
– Un tagad – tu mīli Lāsmu,<br />
ja<br />
– Jā... Kā tu to zini!<br />
– Šāvu uz labu laimi, man<br />
kā vēsturniecei loģika ir<br />
stiprā puse. Vai, cik es<br />
esmu mierīga, nē, man<br />
faktiski vajadzētu raudāt,<br />
nē, man ir jāizdomā...<br />
– Dagnij, parunāsimies<br />
kā pieauguši cilvēki! Mūs<br />
taču garīgi nekas sen vairs
12 |<br />
LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ<br />
nesaista – ne tu interesējies<br />
par hokeju, ne par rokasbumbu!<br />
– Tūtera kundze, paklausies,<br />
tavs razbainieks sit<br />
Lāsmiņai taisni ģīmī!<br />
– Ha, precinieks! Vai tāpēc<br />
es viņu audzināju, pucēju...<br />
– Skoloju!<br />
– ... skoloju, lai izdotu par<br />
sievu pie tāda... tāda...<br />
– Kretīna tavā vecumā!<br />
– Jā, kretīna manā vecumā!<br />
– Ir nu gan laiki pienākuši!<br />
Ņemtu līdzi to limuzīnu<br />
zārciņā, bet tur jau rūmes<br />
vēl mazāk kā goda istabā!<br />
– Ak, Mirta, Mirta, kam<br />
man mašīna Kam man<br />
mašīna, ja tu otrreiz jau<br />
aizej pie sava Jāņa!<br />
Rīgas kinostudijas filmām, Tālivaldis Margēvičs Limuzīnu<br />
raksturo ar kāda pieņemšanas skates dalībnieka teikto:<br />
“Ziniet, tā laikam ir pirmā latviešu komēdija, kuru skatoties<br />
no sirds nāk smiekli!”. Margēvičs cer, ka filma varētu<br />
būt aizsākums šī žanra uzplaukumam Latvijā.<br />
Recenzenti un kritiķi apsveic Jāni Streiču ar atgriešanos<br />
Latvijā pēc ceļojumiem pa Angliju (Teātris) un Zviedriju<br />
(Nepabeigtās vakariņas), bet Streičs atkal sola nākamo<br />
filmu taisīt par Latgali. Un divdesmit gadus vēlāk režisors<br />
par Limuzīnu saka: “No vienas puses – it kā bēdīgi, ka šo<br />
filmu vairs nevar skatīties kā jaunu, visi to jau tiktāl zina<br />
no galvas, ka tas pat kļūst banāli”. Taisnība – teiciens “Aizved<br />
mani uz Munameģi!” jau ir pilnīgi folklorizējies. “Bet<br />
no otras puses – patīkami, ka Limuzīns izturējis laika pārbaudi<br />
un kļuvis par klasisku tautas gabalu. Mans nopelns<br />
bija tikai to ieraudzīt un salikt kopā”.<br />
Kristīne Matīsa<br />
Fragments no grāmatas “Vecās labās…<br />
Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles” (apgāds ATĒNA, 2005)<br />
Foto: Rīgas <strong>Kino</strong>muzeja krājums
1981, krāsaina platekrāna mākslas filma,<br />
9 daļas, 2415,8 m, 88’<br />
Veca lauku sieviņa Saknīšu Mirta loterijā<br />
laimē žiguli, un viņas mājās tūlīt<br />
sabrauc radinieki, kas līdz tam večiņu nemaz<br />
neatcerējās. Brāļa dēls Ēriks ar sievu<br />
Dagniju un dēlu Uģi vai bijusī vedekla Olita<br />
ar vīru Viktoru un meitu Lāsmu labprāt<br />
tiktu pie mašīnas, un katrs cenšas Mirtas<br />
tanti pārvilkt savā pusē, bet pirms nāves<br />
viņa atceras par savu jaunības pielūdzēju<br />
Pigalu Prīdi.<br />
Lomās:<br />
Mirtas tante – Lilita Bērziņa<br />
Tūteru ģimene: Ēriks – Uldis Dumpis,<br />
Dagnija – Olga Dreģe, Uģis – Gundars Āboliņš<br />
Sprēsliņu ģimene: Olita – Baiba Indriksone,<br />
Viktors – Boļeslavs Ružs, Lāsma – Diāna Zande<br />
Giluču ģimene: Veronika – Līga Liepiņa,<br />
Jāzeps – Romualds Ancāns, bērni – Anna Putniņa,<br />
Ivars Jēkabsons, Viktorija Streiča, Ilze Skuška, R. Skrebele,<br />
I. Rīdere, I. Puķīte<br />
Pīgalu Prīdis – Ēvalds Valters<br />
Jāņa Gavara ansamblis no Meirāniem<br />
Pētera Jurciņa dziesma Vālodzīte<br />
Scenārija autore – Māra Svīre<br />
Redaktors – Egons Līvs<br />
Režisors inscenētājs – Jānis Streičs<br />
Operators inscenētājs – Harijs Kukels<br />
Mākslinieks inscenētājs – Vasilijs Mass<br />
Komponists – Raimonds Pauls<br />
Mūzikas redaktors – Nikolajs Zolotonoss<br />
Skaņu operators – Gļebs Korotejevs<br />
Kostīmu māksliniece – Natālija Šaporina<br />
Grima māksliniece – Edīte Noriete<br />
Režisors – Boļeslavs Ružs<br />
Režisora asistenti – Ilze Līce, Nora Ranka,<br />
Vera Roždestvenska<br />
Režisora palīdze – I. Cielava<br />
Operators – Edgars Augusts<br />
Operatora asistenti – Guntis Spricis, Māris Sakalovskis<br />
Precīzās aparatūras mehāniķis – Andris Saldūksnis<br />
Fotogrāfs – Guntis Grunte<br />
Skaņu tehnikas mehāniķi – Normunds Deināts, V. Gromovs<br />
Gaismas meistare – V. Puķe<br />
Apgaismotāji – J.Mednis, Jānis Negribs, A. Bērziņš<br />
Ģērbējas – Skaidra Sila, Ārija Sprūde<br />
Rekvizitori – M. Troščenkova, I. Ķikute<br />
Mākslinieka asistents – Juris Baiks<br />
Montāža – Margarita Surdeko<br />
Montāžistes – Dzintra Krūmiņa, Maija Podniece,<br />
L. Vinogradova<br />
Dežurējošais dekorāciju celtnieks – Tālivaldis Kapteinis<br />
Autotransporta brigadieris – Jānis Gerliņš<br />
Transporta vadītāji – Ilmārs Gūte, Viktors Otto,<br />
E. Akopjans, A. Pirkovs<br />
Vecākais administrators – Aldis Migla<br />
Administratore – Ņina Butova<br />
Vecākā grāmatvede – Silvija Bērziņa<br />
Direktora vietnieks – G. Janovskis<br />
Filmas direktors – Jānis Šulcs
Change language