K U L T Ė R A S K A N O N A N E D ‰ ŠA - Nacionālais Kino centrs

KULTËRAS KANONA NED‰ÒA
kinoteåtrî Rîga
Janvåris
PIRMDIENA
4
PIRMDIENA
11
OTRDIENA
5
OTRDIENA
12
TREÍDIENA
6
TREÍDIENA
13
CETURTDIENA
7
CETURTDIENA
14
20.30 19.00 19.00
PIEKTDIENA
8
19.00
21.00
PIEKTDIENA
15
SESTDIENA
9
17.00
19.00
SESTDIENA
16
2010
SV‰TDIENA
10
17.00
19.00
SV‰TDIENA
17
Nacionålais Kino centrs un Rîgas Kinomuzejs piedåvå
kinoteåtrî Rîga
2010. gada 8.-14. janvårî
KULTËRAS
KANONA
NED‰ÒA
8. janvåris plkst. 19.00 atklåšanas seanss
Baltie zvani (1961) 24’
Vanadziñš (1978) 16’
Vecåks par 10 minütém (1978) 10’
plkst. 21:00 Çetri balti krekli (1967)
9. janvåris plkst. 17.00 Purva bridéjs (1966)
plkst. 19.00 Ceplis (1972)
10. janvåris plkst. 17.00 Nåves énå (1971)
plkst. 19.00 Åbols upé (1974)
11. janvåris plkst. 20.30 Limuzîns Jåñu nakts kråså (1981)
12. janvåris plkst. 19.00 Vai viegli büt jaunam (1986)
14. janvåris plkst. 19.30 Š˚érsiela (1988)
www.nfc.lv www.filmas.lv
www.kulturaskanons.lv

2007. gadå péc Kultüras ministrijas iniciatîvas såkås darbs pie Latvijas Kultüras kanona veidošanas – septiñas
ekspertu komisijas analizéja un vértéja kultüras mantojumu, lai noteiktu visu laiku labåkos darbus literatürå,
müzikå, kinomåkslå, arhitektürå un dizainå, skatuves måkslå, vizuålajå måkslå un tautas tradîciju jomå.
Filmu nozares ekspertu komisijå strådåja pieci eksperti – kinozinåtniece Valentîna Freimane, kinokriti˚e Dita
Rietuma, kinožurnåliste Kristîne Matîsa, kinorežisors un sinefils Jånis Putniñš, filozofs Uldis Tîrons. Visiem tik
dažådajiem profesionå¬iem izdevås tomér vienoties par kopîgiem kritérijiem – Latvijas Kultüras kino kanons
nekådå gadîjumå nav iepriekšparedzams popularitåtes tops no tåm filmåm, kuras visbiežåk råda televîzijås;
ekspertu uzdevums ir uzsvért måkslinieciskas kvalitåtes un dažå gadîjumå tås pat izcelt no aizmirstîbas.
Ekspertu uzmanîbas centrå ir arî filmas, kas k¬uvušas par pagrieziena punktiem Latvijas kinovésturé vai arî savå
laikå, autoriem par to bieži pat nenojaušot, perfekti iek¬åvušås pasaules tendençu kontekstå vai pat
apsteigušas to.
Organizé: Nacionålais Kino centrs un Rîgas Kinomuzejs
Teksti: Dita Rietuma, www.kulturaskanons.lv
Fakti: Kristîne Matîsa
Foto: no Rîgas Kinomuzeja kråjuma
Dizains: Mairita Timrote
Latvijas Kultüras kanona filmu nozares eksperti –
Valentîna Freimane, Dita Rietuma, Kristîne Matîsa, Jånis Putniñš, Uldis Tîrons
Lai kåda varétu büt entuziastu vai skepti˚u attieksme pret Latvijas Kultüras kanonu, vismaz vienu nepårvértéjami
pozitîvu rezultåtu tas ir sasniedzis – rosinåjis pårdomas un diskusijas, atgådinåjis, ka mums ir izcilas
kultüras vértîbas, devis iemeslu tås pårcilåt un atsaukt atmiñå, lai iezîmétu ce¬a stabiñus. Neaptveramajå
kultüras laukå mums tagad ir pieturzîmes, mezgla punkti, un tiem iespéjams arî gluži utilitårs pielietojums –
tå ir elementårå åbece, kas par Latvijas kinomåkslu bütu jåzina katram. Tåpéc Nacionålais Kino centrs un Rîgas
Kinomuzejs 2010. gadu såk ar unikålu piedåvåjumu – iespéju kinoteåtrî Rîga noskatîties visas Latvijas Kultüras
kanonå iek¬autås filmas, lai més zinåtu, kas ir tas, ar ko varam lepoties.
Kultüras kanona saraksta veidošanas finåls izvértås intri©éjošs – situåcijå, kad no 30 pusfinåla sarakstå
iek¬autajåm filmåm katrs no ekspertiem varéja taçu izvéléties pavisam citu divpadsmitnieku, bija tomér trîs
filmas, kuras par Kultüras kanonå neapstrîdami iek¬aujamåm atzina visi pieci tik dažådie eksperti. Divas no šîm
filmåm iespéjams noskatîties Latvijas Kultüras kanona nedé¬as atklåšanas seanså – Ivara Kraulîša un Ulda
Brauna spéles îsfilmu Baltie zvani (1961) un Herca Franka un Jura Podnieka dokumentålo pérli Vecåks par
desmit minütém (1978), trešå filma komentårus neprasa jau sen – tas ir Jåña Streiça Limuzîns Jåñu nakts kråså
(1981).
Tomér šis varbüt ir gadîjums, kad komentårus prasa pat tik pašsaprotamas vértîbas, jo Kultüras kanona nedé¬a
dod iespéju uz ieraståm lietåm paskatîties no citas puses – kas ir tas, kas šai un citåm filmåm ¬auj k¬üt par
mezgla punktiem Latvijas kinovésturé Atbildes mekléjiet šajå bukletå, Nacionålå Kino centra un Rîgas
Kinomuzeja rîkotajå filmu nedé¬å kinoteåtrî Rîga, portålos www.filmas.lv un www.kulturaskanons.lv.
Kristîne Matîsa

LÅÇPL‰SIS
(spélfilma, 1930, melnbalta, bez skañas, 100’)
Filma saglabåjusies da¬éji, tai nepiecießama restauråcija un muzikålais apskañojums, kuru
nodroßinåßana iek¬auta Nacionålå Kino centra un Rîgas Kinomuzeja nåkotnes plånos, tåpéc
2010. gada janvårî filma kinoteåtrî netiek demonstréta
Aizsargu organizåcijas filma
Režisors – Aleksandrs Rustei˚is, operators – Jånis Sîlis, måkslinieks – Elerts Treilons
Lomås – Voldemårs Dimze (Låçplésis, Jånis Vanags), Lilita Bérziña (Laimdota, Mirdza Saulîte),
Osvalds Mednis (Melnais bruñinieks, Svešais), Jékabs Upenieks (Kangars, Subjekts),
K. Kreicbergs (Mirdzas tévs)
Filmå simboliski atveidotas latviešu tautas brîvîbas alkas no teiksmainås Låçpléša cîñas ar Melno
bruñinieku lîdz Latvijas valsts brîvîbas cîñåm 1919. gadå. Uz vésturisko notikumu fona risinås Jåña un
Mirdzas mîlas ståsts.
Pirmais vérå ñemamais nacionålås kinematogråfijas sasniegums, savam laikam novatorisks vérienîga
inscenéjuma un vésturiska dokumenta apvienojums.
20 gadsimta 20. gados Latvijå såkås mé©inåjumi veidot spélfilmas, pirmå spélfilma – pusstundu garå Es karå
aiziedams – tapusi 1920. gadå un nav saglabåjusies. Uz šî fona Aleksandra Rustei˚a (1892–1958) Låçplésis ir
Latvijai nebijis projekts – iespaidîga ir gan filmas hronometråža (100 minütes), gan vélme aptvert véstures,
teiksmas un arî cilvéciskås dimensijas konkrétå mîlas ståstå. Låçplésis nenoliedzami ir nozîmîgåkå spélfilma
Latvijas kino agrînajå posmå, savam laikam ambiciozs un vérienîgs projekts, arî mé©inåjums definét nacionålo
identitåti. Uz panoråmiski tverto vésturisko notikumu fona iezîméts arî intîmais, humånais „véstures mérogs” –
Jåña un Mirdzas mîlas ståsts.
Låçplésis tika ieceréts kå filma, kas veltîta Latvijas neatkarîbas desmitgadei, pirmizråde notika 1930. gada
3. martå Rîgas kinoteåtrî Palladium un k¬uva par nozîmîgu notikumu Latvijas kultüras dzîvé.
Kino zinåtnieks Juris Civjans pamatoti uzskata, ka Låçpléša ideja un arî måkslinieciskie pañémieni sasaucas ar
zîmîgåm un pasaulé populåråm 20. gadsimta såkuma filmåm: Låçplésis respekté gan vésturiskås glorifikåcijas
koncepciju, kåda bija Sergeja Eizenšteina filmai Oktobris / (1928), gan sarež©îtu dramatur©isko
struktüru – vairåkos laika nogriežños notiekošu darbîbu, kuras spilgts iemiesojums pasaules kino ir amerikåña
Deivida Vorka Grifita Neiecietîba / Intolerance (1916). Savukårt ¬aunie téli filmå ¬oti atgådina våcu 20. gs.
20. gadu ekspresionistisko filmu pieredzi un izteiksmi.
Låçpléša galvenie varoñi eksisté divås „dimensijås”, divås paralélås realitåtés - tie vienlaikus ir gan konkréti,
reåli cilvéki, gan mîtiski personåži. Tå Voldemårs Dimze, kura pamatprofesija bija lidotåjs, télo gan lauku puisi
Jåni Vanagu, gan arî Låçplési. Galveno sieviešu lomu Mirdzu un arî mîtisko Laimdotu spélé izcilå latviešu
aktrise Lilita Bérziña. (Pirms Låçpléša aktrise jau guva kinopieredzi Pjotra Çardiñina melodråmå Psihe (1922);
filma gan nav saglabåjusies). Melnais bruñinieks, kuru spélé ar izteiksmîgu grimu un vizuålu ekspresiju apveltîtais
Osvalds Mednis, reprezenté latviešu tautas müžîgo ienaidnieku.
Filmas 100 minütés ietverts milzum daudz vésturisko notikumu, nereti uz tiem noråda pa kådai zîmîgai
deta¬ai, kuru atšifréšanai ir perfekti jåzina Latvijas vésture. Pieméram, „våcu cepures pî˚is pie vélåkå Nacionålå
teåtra ékas 1918. gada 18. novembrî atgådina, ka Rîga tolaik atradås våcu okupåcijas zonå,” raksta kino
zinåtniece Inga Pérkone gråmatå Kino Latvijå. 1920–1940 (194. lpp.).
Kaut arî vietumis aktierspéle müsdienu skatîtåjam š˚itîs arhaiska, forséta un dažbrîd filmå ir problémas ar
temporitmu, jårespekté A. Rustei˚a daudzveidîgie måkslinieciskie pañémieni – Låçplésî izmantotas gan
hronikas, gan reålo notikumu rekonstrukcijas (pieméram, Latvijas valsts proklaméšanas akts).
Lai gan Låçpléša autoriem ne vienmér ideåli izdevies sabalansét galveno varoñu Mirdzas, Jåña un ¬aundara
attiecîbu lîniju ar filmas simbolisko slåni, Låçplésis mé©ina izmantot vélåk pasaules kino aprobéto pañémienu,
par vésturiskas filmas emocionålo centru padarot mîlas ståstu. Filmå izmantoti pat specefekti (kauju ainås) –
kaut arî naiva, tå tomér ir pirmå latviešu kino pieredze šajå jomå.
Låçpléša uzñemšanå piedalîjušies 500 statistu, Latvijas armijas da¬as; filmu finanséjusi Aizsargu organizåcija.
Tås budžets – Ls 40 000 – uzskatåms par nelielu.
Låçplésis un tå veidotåju komanda pierådîja, ka Latvijai ir pa spékam uzñemt vérienîgus projektus – liela
méroga filmas, kas veltîtas Latvijas vésturei un identitåtei.

Piektdien, 8. janvårî, pulksten 19:00 (atklåšanas seanss)
BALTIE ZVANI
Scenårija autors – Hercs Franks, režisors – Ivars Kraulîtis, operators – Uldis Brauns,
måkslinieks – Andris Baumanis, komponists – Arvîds Žilinskis,
skañu operatori – Voldemårs Blumbergs, I. Balters, filmas direktors – Harijs Kinstlers
Meitenîte pilsétas ielås – Ilze Zariña
(spélfilma, 1961, melnbalta, 24’)
Poétisks ståsts par lielu pilsétu un tås cilvékiem, sekojot mazai meitenîtei, kas agrå rîtå slégta pu˚u veikala
logå ierauga baltus zvaniñus un dodas ziedu mekléjumos.
Pagrieziena punkts Latvijas kinomåkslå – ar spélfilmas pañémieniem uzñemts darbs, kas tomér k¬üst par
pamatakmeni Rîgas poétiskå dokumentålå kino skolai.
Hrestomåtiska filma, kas aizsåka jaunu „laika skaitîšanu” latviešu dokumentålå kino vésturé – poétiskå eseja,
kas seko mazas meitenîtes ce¬am 20. gadsimta 60. gadu Rîgå, k¬uva par jaunas, tå dévétås Rîgas poétiskås
dokumentålås kino skolas aizsåcéju. Paradoksåli, jo filmå, kas tapa režisora Ivara Kraulîša, scenårista Herca
Franka un operatora Ulda Brauna sadarbîbå, ir izmantoti spéles elementi – ir zinåms gan mazås meitenîtes
vårds (Ilze Zariña), gan fakts, ka viñas impulsîvais klejojums pa Rîgas ielåm, priecåjoties par spožu, ni˚elétu
briedi automašînas Volga priekšgalå, par ziediñiem – baltajiem zvaniem – pu˚u veikala skatlogå, vélåk
pårdzîvojot to, ka viñas ziedu puš˚îtis ir nokritis dzîvas satiksmes vidü, u.c., ir filmas radošås grupas aranžéts.
Tieši šajå îsfilmå autori atrada to stilistiku, to poétisko nosacîtîbu, ko vélåk Rîgas dokumentålå kino meistari
plaši izmantoja, lai savås filmås péc iespéjas izvairîtos no obligåtajåm ideolo©iskajåm nodevåm un padomiskås
patiesîbas sludinåšanas.
Baltajos zvanos ieskanas atsauces uz pasaules kino klasiku – slavenajåm pilsétas ritmu filmåm, kas konceptuåli
apspéléja industriålo ritmu un cilvéka darbîbas kontrastu (våcu režisora Valtera Rutmana Berlîne – lielpilsétas
simfonija / Berlin: Die Sinfonie der Grosstadt (1927), krievu avangardista Dzigas Vertova Cilvéks ar
kinoaparåtu /
(1929)). Tå ir tuva arî 60. gadu pasaules kino tendencém, kas respekté
radošo brîvîbu un humånås vértîbas (Georgija Danelijas Es so¬oju pa Maskavu /
(1963) u.c.).
Balto zvanu sižeta aizmetnis – meitenîte atpaliek no saviem biedriem, metållüžñu våcéjiem, un dodas
automašînu straumes un cilvéku piepildîtå pilsétå – k¬üst par ieganstu sekot 60. gadu såkuma Rîgas urbånajiem
ritmiem. Autori atsakås gan no diktora teksta, gan atklåtu patiesîbu manifestéšanas, filmu „büvéjot”
tikai uz trokšñu un skañu fonogrammas. Ideolo©iskå angažétîba, atš˚irîbå no daudziem citiem pat š˚ietami
klasiskiem poétiskås skolas darbiem (îpaši no Ulda Brauna dokumentålås lielfilmas 235 000 000 (1967)),
Baltajos zvanos ieskanas minimåli – noplîvo vien LPSR karogs.
Baltie zvaniñi, kas meitenîtei nokrituši uz kravas automašînu straumes pårplüdinåtås Òeñina (tagad – Brîvîbas)
ielas, filmå uztverami kå saasinåts jauno Latvijas kino veidotåju poétisks vispårinåjums. Šiem ziediñiem ir pa
spékam apturét pat ce¬a rulli – tåtad cilvéciskå patîba un humånås vértîbas filmas autoru interpretéjumå uzvar
urbåno skarbumu. Tå ir pirmå reize, kad Latvijas dokumentålais kino cilvécisko mérogu – mazu meiteni ar
ziedu puš˚i – uzskata par lîdzvértîgu industriålajåm un (vai) vésturiskajåm norisém. Balto zvanu poétiskais
optimisms, tå metaforiskå valoda k¬üst par alternatîvu tå laika obligåtajiem ideolo©iskajiem mesliem.
Šî pilsétas ritmu un bérna ar baltiem zvaniem konfrontåcija latviešu kino vésturé palikusi gan kå spilgta
laikmeta liecîba, gan veiksmîga spéles elementu integråcija dokumentålå faktürå, gan kå spoža formu rota¬a,
kas manifestéja Latvijas dokumentålå kino veidotåju profesionalitåti un principu runåt par dzîvu cilvéku un
humåniem mérogiem, bez ideolo©iskåm klišejåm.

Sestdien, 9. janvårî, pulksten 17:00
PURVA BRID‰JS
(spélfilma, 1966, melnbalta, platekråns, 85’)
Scenårija autori – Jånis Sîlis un Antons Stankéviçs, režisors – Leonîds Leimanis, operators – Mårtiñš Kleins,
måkslinieks – Herberts Lîkums, kostîmu måkslinieks – Jånis Matîss, grima måksliniece – Elita Rudzîte,
komponists – Mar©ers Zariñš, skañu operators – Igors Jakov¬evs, redaktors – Fricis Rokpelnis,
montåžas režisore – Elza Preiss, filmas direktors – Augusts Pétersons
Lomås – Vija Artmane (Kristîne), Uldis Pücîtis (Edgars), Lücija Baumane (Kristînes måte),
Elza Radziña (Horsta madåma), Kårlis Sebris (Frišvagars), Juris Lejaskalns (Akmentiñš),
Olga Dre©e (Matilde), Alfons Kalpaks (Vîskrelis), Eduards Påvuls (Sutka), Valentîns Skulme (barons) un citi
Filma péc Rüdolfa Blaumaña darbu motîviem. Alaines muižas kuçieris Edgars mîl vešerienes meitu Kristîni,
bet ir påråk nabags un palaidnîgs, lai Kristînes måte viñu uzskatîtu par izdevîgu partiju meitai. Muižas
sulainis Vîskrelis un sta¬¬a puisis Sutka pavedina Edgaru uz dzeršanu un draudzîbu ar krogusmeitu Matildi,
tikmér Kristîni bildina bagåtais saimnieks Akmentiñš. Baznîcå pie altåra, jau lîgavas kleitå térpta, Kristîne
tomér Akmentiñam atsaka.
Leonîda Leimaña kaislîgå improvizåcija par Blaumaña tému ar kinematogråfiskiem lîdzek¬iem kliedé mîtu
par latviešu bålasinîbu. Izcils aktieru duets. Filma k¬uva par lokålu iemeslu pasaulé tolaik aktivizétajai
diskusijai par at¬aušanås robežåm ekranizåcijås.
Filma Purva bridéjs ir k¬uvusi par spilgtu romantiskås melodråmas paraugu un arî par vienu no režisora Leonîda
Leimaña populåråkajiem darbiem (lîdzås ironiskajai sociålajai dråmai Pie bagåtås kundzes (1969)). Filmas
spéka kodols ir skaidrojams gan ar literåro materiålu, pret kuru Leonîds Leimanis izturéjies bez stindzinošas
pietåtes, ar patståvîga, nobrieduša måkslinieka tiesîbåm, gan arî ar aktieru duetu. Vijas Artmanes Kristîne un
Ulda Pücîša Edgars ir k¬uvuši par abu aktieru kanoniskåm lomåm, arî izcilas partnerîbas paraugu, neraugoties
uz aktieru reålo gadu starpîbu – Vija Artmane bija astoñus gadus vecåka par Uldi Pücîti.
Leonîds Leimanis Latvijas kino vésturé ir palicis kå pårliecinåts romanti˚is. Romantiskas, patétiskas, télainîbå,
emocionålajå izteiksmé un vibråcijå sakåpinåtas ir viña agrînås filmas – pirmais patståvîgi režisétais darbs
Nauris (1957), arî Š˚éps un roze (1959). Vélåkajos darbos, îpaši Pie bagåtås kundzes, romantisko patosu
nomaina ironija un precîzs sociåls vérojums. Leimanis ir viens no režisoriem, kas daudz veidojis ekranizåcijas,
turklåt pirms darba pie Purva bridéja viñš jau bija saskåries ar Rüdolfa Blaumaña literatüru filmå Salna pavasarî
(1955), kuru režiséja kopå ar Påvelu Armandu. Arî Purva bridéjs tiek pieteikts kå filma péc vairåku Blaumaña
darbu motîviem (novele Purva bridéjs, lugas Ugunî un Pazudušais déls, ståsts Atriebšanås).
Šajå filmå režisora rokraksts k¬uvis lakoniskåks, reålistiskåks, arî psiholo©iski niansétåks, kaut tieši Blaumaña
varoñu psiholo©ijas niveléšana, to pårvéršana kaislîbu dråmas télos režisoram tiek pårmesta péc filmas pirmizrådes.
No šodienas pozîcijåm raugoties, publikas, skatîtåju reakcija péc Purva bridéja pirmizrådes š˚iet pat
anekdotiska. Nemitîgi pretéjos svaru kausos tiek likti literårie pirmavoti un režisora interpretåcija; galvenais
pårmetums Leimanim ir Kristînes téla “piezeméšana”, abu varoñu „iesviešana gultå” u.tml., padarot Kristîni
par juteklisku, „kritušu” sievieti, nevis ideålu, upurim gatavu romantisko varoni. Netiek pie¬auta doma par
režisora interpretåcijas brîvîbu, arî par klasiskå materiåla nosacîtu adaptéšanu 20. gs. 60. gadu vidus skatîtåjam.
Par spîti faktam, ka filma Purva bridéjs tiek nemitîgi slodzîta iedomåtajå ideålajå Blaumaña literårå mantojuma
„Prokrusta gultå”, interese par to ir milzîga. Toreizéjå Rîgas kinostudijas filmu tirgü – PSRS teritorijå – filmu
noskatås 26,6 miljoni skatîtåju, tå tiek pårdota arî daudzåm pasaules valstîm.
Šodienas acîm raugoties, Purva bridéjs ir pårliecinoša romantiska dråma ar kaislîgiem, spécîgiem raksturiem –
Ulda Pücîša temperamentîgo, kaislîbu un våjîbu trenkto Edgaru un Vijas Artmanes sieviš˚îgo, nobriedušo
Kristîni. Šî patieså, pulséjošå kaislîba, kådu piedåvå L. Leimaña filma, patiesi motivé Kristînes izvéli upurét
„savas vieglås dienas”. Nianséti fona personåži – Elzas Radziñas Horsta madåma, Eduarda Påvula Sutka, Olgas
Dre©es Matilde u.c., mér˚tiecîga režija, atzîstams profesionå¬u komandas darbs un pårliecinoša darbîbas vide
ir Purva bridéja nenovecojošås kvalitåtes.

Piektdien, 8. janvårî, pulksten 21:00
ÇETRI BALTI KREKLI /
ELPOJIET DZIÒI...
(spélfilma, 1967, kråsaina, platekråns, 80’)
Scenårija autors – Gunårs Priede, režisors – Rolands Kalniñš, operators – Miks Zvirbulis,
måkslinieks – Uldis Pauzers, kostîmu måksliniece – Ieva Kundziña, grima måksliniece – Elita Rudzîte,
komponists – Imants Kalniñš, dziesmu tekstu autors – Måris Çaklais, skañu operators – Igors Jakov¬evs,
redaktore – Je¬ena Vahruševa, montåžas režisore – Zigrîda Geistarte, filmas direktors – Georgs Blümentåls
Lomås – Uldis Pücîtis (Cézars Kalniñš), Dina Kuple (Anita Sondore), Lîga Liepiña (Bella),
Pauls Butkéviçs (Ralfs), Arnolds Liniñš (Tralmaks) un citi
Ansamblis Optimisti – Uldis Stabulnieks, Dzintars Be˚eris, Valdis Eglîtis, Gunårs Rozenbergs,
Andris Vilsons, Jünijs Vilsons
Telefonu montieris Cézars Kalniñš no darba brîvajå laikå sacer dziesmas un tekstus, muzicédams kopå ar
draugiem izveidotajå ansamblî. Tomér, lai ansamblis nonåktu lîdz publikai, jåiziet garš tarifikåcijas un
at¬auju sañemšanas ce¬š. Kultüras komisijas locekle Anita Sondore pavirši noklausås Cézara dziesmas un
nokritizé tås, bet vélåk vairs gribédama nevar apstådinåt dažådu sabiedrisko apspriešanu dzirnakmeni,
kuru pati iekustinåjusi.
Sešdesmito gadu brîvîbas alku kinematogråfiska kvintesence, jauneklîgs maksimålisms un sirdsapziñas
balss, kas Rolanda Kalniña filmas varoñiem ¬auj noståties blakus pasaules kino jaunå vi¬ña parådîbåm.
Fakts, ka šî filma Latvijas kultürvésturé eksisté ar diviem nosaukumiem (gan Elpojiet dzi¬i..., gan Çetri balti
krekli – tå to labpråtåk dévé paši filmas veidotåji), savå veidå atspogu¬o tås sarež©îto likteni. Tapusi jau
1967. gadå, filma skatîtåjiem tika parådîta tikai 1986. gadå. Tås režisors Rolands Kalniñš (1922) ir viena no
Latvijas kino talantîgåkajåm personîbåm; viñam vairåk nekå jebkuram citam kino darbiniekam ir nåcies izjust
padomju ideolo©ijas mašinérijas un cenzüras represijas, un arî filma Çetri balti krekli ståsta par jauna autora
un cenzéjošås sistémas sadursmi. Raugoties šodienas acîm, Padomju Latvijå funkcionéjušås radošås dzîves
anekdotiskås uzraudzîbas sistémas portretéjumå var saskatît dzélîgu ironiju. Måkslinieciskås padomes séde,
kurå tiek analizétas Cézara Kalniña dziesmas, var kalpot par spilgtu padomiskå absurda un cenzüras
mehånisma uzš˚érdumu – šî epizode bija arî viens no filmas aizliegšanas iemesliem. Atceroties, ka arî Rolands
Kalniñš ne reizi vien ir cietis no cenzüras diktåta, šîs epizodes spéks ir jo iedarbîgåks. Par cenzüras upuri k¬uva
gan Rolanda Kalniña filma Akmens un š˚embas (1966) – pirmå latviešu filma, kas pieskårås Latvijas tra©édijai
Otrå pasaules kara laikå un le©ionåru témai, - gan viña 1974. gadå uzñemtais un varas iznîcinåtais Piejüras
klimats. Sarež©îts liktenis bija arî filmai Elpojiet dzi¬i – 1967. gadå padomju ierédniecîba to „noliek plauktå”.
Skatîtåjiem filmu paråda Rîgas Kino namå tikai 80.gadu vidü, kad lîdz PSRS sabrukumam vairs nav tålu.
Elpojiet dzi¬i ir pirmå latviešu filma, kas par principiålu spéles dalîbnieci uzskata müziku. Rolands Kalniñš savu
filmu veido, ieklausoties müzikas dramatur©ijå un pak¬aujot tai arî montåžu. Komponista Imanta Kalniña
rakstîtajai müzikai bijis lemts turpinåt dzîvi arî péc filmas aizlieguma. Savu, no filmas neatkarîgu dzîvi Latvijas
teåtros dzîvoja arî Gunåra Priedes luga Trîspadsmitå, kas ir filmas scenårija pamatå.
Filmå bütiskas lomas nospéléjuši Uldis Pücîtis un Dina Kuple, ar Bellas lomu te kino debité aktrise Lîga Liepiña.
Turklåt šî filma vairåk nekå jebkura cita 60. gadu Latvijas spéles kino izpausme reflekté tos stilistiskos mekléjumus,
to kinovalodas eksperimentu un brîvîbas elpu, kas spilgti iezîméjås tå laika progresîvåkajås pasaules kino
tendencés – gan françu jaunå vi¬ña mekléjumos, gan çehu un arî krievu kino avangarda (Žana Lika Godåra,
Miloša Formana, Veras Hitilovas, Marlena Hucijeva, Georgija Danelijas u.c.) pieredzé.

Svétdien, 10. janvårî, pulksten 17:00
NÅVES ‰NÅ
(spélfilma, 1971, melnbalta, platekråns, 79’)
Scenårija autori – Jånis Kalniñš, Gunårs Piesis, režisors – Gunårs Piesis, operators – Mårtiñš Kleins,
måkslinieks – Herberts Lîkums, kostîmu måksliniece – Dagne Melnåre, grima måksliniece – Elita Rudzîte,
komponists – Mar©ers Zariñš, skañu operators – G¬ebs Korotejevs, redaktors – Laimonis Purs,
montåžas režisore – Elza Preiss, filmas direktors – Augusts Pétersons
Lomås – Eduards Påvuls (Grîntåls), Gunårs Cilinskis (Birkenbaums), Péteris Šogolovs (Kårléns),
Kårlis Sebris (Za¬ga), Alfreds Videnieks (vecais Dalda), Ìirts Jakov¬evs (Jånis Dalda), Juris P¬aviñš (Gurlums),
Vaironis Jakåns (Skrastiñš), Roberts Zébergs (Sîlis), Egons Beseris (Skapåns), Edgars Liepiñš (Stüris),
Harijs Avens (vecais Cubuks), Gunårs Placéns (Ludis Cubuks), Péteris Auziñš (Skara), Olga Dre©e (Marija),
Lücija Baumane (Daldas sieva), Astrîda Gulbe (Grîntåla sieva) un citi
Filma uzñemta péc Rüdolfa Blaumaña noveles Nåves énå. 19. gadsimta beigas Latvijå. Atlüzis ledusgabals
nes çetrpadsmit zvejniekus un viñu pajügus arvien tålåk jürå. Tikai piektås dienas rîtå pie apvåršña parådås
igauñu laiva, bet tajå visi nevar sakåpt – trijiem jåpaliek uz ledus, tåpéc zvejnieki velk lozes.
Ar minimåliem måkslinieciskiem lîdzek¬iem panåkts maksimåls efekts, lakoniskas un tåpéc årkårtîgi
iedarbîgas psiholo©iskas dråmas fenomens. Izcils paraugs radošai, nevis burtiskai literatüras klasikas
interpretåcijai.
Filma, kas absolüti nav pak¬auta novecošanas faktoram. Tås eksistenciålais skarbums un norišu tra©iskums tiek
izspéléts ierobežotå darbîbas vidé – uz küstoša ledus gabala, uz kura jürå aizskaloti zvejnieki. Ekstremålå
situåcija, kas saasina izdzîvošanas instinktu, atkailinot katra uz ledus gabala palikušå bütîbu, cîña par lîderîbu,
cîña par dzîvîbu, kas kulminé finåla ložu vilkšanas ainå: kuram tad büs lemts izglåbties, kuram – palikt uz
dilstošå ledus, – viss šis norišu kopums kalpo kå nospriegots dramatur©iskais materiåls. Sañémis scenåriju,
telpas ierobežojumu režisors Gunårs Piesis (1935–1996) uzskatîja par risku un laikrakstam Rîgas Balss vélåk
teica: „Nav viegli atrast vél ko grütåk ekranizéjamu par noveli Nåves énå – darbîbas vieta ir ierobežota, sižets
nav saistošs, nav vides maiñas – nekå no tå, kas nepieciešams aizraujošai filmai.” (citåts no Kristînes Matîsas
gråmatas Vecås, labås... Latviešu kinoklasikas 50 spožåkås pérles). Tomér režisora péc kårtas otrå spélfilma
Nåves énå ir k¬uvusi par Gunåra Pieša izcilåko darbu.
Divdesmit divas Rüdolfa Blaumaña noveles lappuses, par kuru norišu blîvumu un spéju tapt par materiålu
pilnmetråžas filmai savulaik šaubîjås režisors, k¬uva par skaudras, eksistenciålas dråmas pamatu. (Filmå gan
norises uz ledus gabala ir papildinåtas ar krasta ainåm – zvejnieku atmiñåm, krastå palicéju reakciju; tas ir
lîdzscenårista Gunåra Pieša pienesums.)
Katrs no zvejniekiem filmå ir izteiksmîgs, individuåls raksturs, kuru sadursmés atklåjas viñu principi un vértîbas.
Nenoliedzami, dråmas galveno psiholo©isko slodzi filmå iznes aktieri – Kårlis Sebris, Eduards Påvuls, Gunårs
Cilinskis, Ìirts Jakov¬evs, Alfréds Videnieks un citi. Veiksmîga ir tobrîd neprofesionå¬a Pétera Šogolova debija
trauslå Kårléna lomå, kuram lemts izvilkt liktenîgo lozi – palikt uz ledus gabala.
Gunåra Pieša režiju raksturo dzi¬š psiholo©isms, dramatisks sabiezinåjums, télu emocionålås eksplozijas un
pašatklåsmes, savukårt filmas vizuålais téls, tås lakonisms un spéks ir operatora Mårtiña Kleina nopelns. Filma
uzñemta ar kustîgu kameru, taçu emocionålos spriedzes brîžos îpaša uzmanîba tiek pievérsta tuvplåniem, kas
iegüst spécîga dramatiska akcenta jégu. Arî peldošais ledus gabals un debesu fons veiksmîgi kalpo par
lakonisku, neitrålu vidi dramatisku peripetiju un sarež©îtu cilvécisku raksturu sadursmém, kuråm îpašu
skaudrumu pieš˚ir “nåves énas” apziña.
Nåves énå, atš˚irîbå no dažas citas Kultüras kanonå iek¬autas vértîbas (pieméram, filmas Purva bridéjs), arî tülît
péc pirmizrådes sañéma ¬oti pozitîvu kritikas novértéjumu. Jåpiezîmé, ka pirms Nåves énå tapšanas Gunårs
Piesis desmit gadus bija spiests uzñemt vienîgi dokumentålås filmas, jo viña debija Kårkli pelékie zied (1961)
tika uzskatîta par neveiksmi un sekojošais darbs hronikas sektorå – par savdabîgu sodu. Taçu iespéja veidot
nåkamo spélfilmu sekoja uz karståm pédåm péc Nåves énå, tå bija filma Püt, véjiñi! (1973).

Sestdien, 9. janvårî, pulksten 19:00
CEPLIS
(spélfilma, 1972, kråsaina, platekråns, 99’)
Scenårija autors – Viktors Lorencs, režisors – Rolands Kalniñš, operators – Gvido Skulte,
måkslinieks – Uldis Pauzers, kostîmu måksliniece – Ieva Kundziña, grima måkslinieces – Rasma Prande,
Elita Rudzîte, komponists – Mar©ers Zariñš, skañu operators – Viktors Liçovs,
redaktors – Osvalds Kublanovs, montåžas režisore – Zigrîda Geistarte, filmas direktors – Viktors Riepša
Lomås – Eduards Påvuls (Ceplis), Helga Dancberga (Berta), Gunårs Cilinskis (Nagainis),
Regîna Razuma (Austra Zîle), Aivars Siliñš (Edmunts Sausais), Velta Straume (Valentîna),
Rolands Zagorskis (Caune), Lidija Freimane (Sausene), Arturs Dimiters (Sesks), Uldis Dumpis (Briedis),
O¬©erts Kroders (deputåts K¬aviñš), Rostislavs Gorjajevs (deputåts Cîrulis), Juris Strenga (Dzi¬upietis),
Lîga Liepiña (Zuša kundze) un citi
Filma uzñemta péc Påvila Rozîša romåna motîviem. 20. gadsimta 20. gadi Latvijå. Uzñémîgais Edgars
Ceplis nodibina akciju sabiedrîbu, lai no Latvijas måla ražotu ˚ie©e¬us eksportam, viña projektå iesaistås
daudzi, cerot uz solîto milzu pe¬ñu. Drîz Ceplis aizraujas ar sava kantora mašînrakstîtåju Austru Zîli, bet
bizness tikmér atståts novårtå, turklåt izrådås, ka Cep¬a izvélétais måls ˚ie©e¬u ražošanai nav derîgs.
Kamér neviens cits to nav uzzinåjis, Ceplis åtri savérpj intrigu, un par akciju sabiedrîbas vadîtåju k¬üst
Nagaiña znots Sausais.
Joprojåm aktuåla un stilistiski smalka satîra par müžîgiem netikumiem un arhetipiskåm våjîbåm, izcili
aktierdarbi, ar filmas dramatur©iju saskañots vizuålais risinåjums kadra koloristikå.
Spilgta raksturu un latviešu mentalitåtes studija, talantîgs un izteiksmes lîdzek¬u izvélé suveréns inscenéjums –
tåda ir Rolanda Kalniña režisétå filma, kas droši uzskatåma par vienu no Latvijas kino véstures pamatakmeñiem.
Filmas autori piedåvå klasisku naratîvu, vérienîgus, pretrunîgus raksturus izcilu latviešu aktieru atveidå,
arî télaini izsmalcinåtu un koloristiski jégpilnu filmas vizuålo risinåjumu, kas paspilgtina attiecîbu un raksturu
dramatismu.
Ceplis vienlaikus sniedz gan ironisku skatîjumu uz pirmås Latvijas brîvvalsts uzñéméju aktivitåtém un š˚ietami
müžîgo kåri padarît „apçakaréšanu” par Latvijas bizneså dominéjošo principu, gan arî romantizétu retro, sava
veida idillisku, tonåli un priekšmetiski (vide, térpi) rüpîgi izstrådåtu Latvijas brîvvalsts télu. Ja atceramies, ka
filma tapusi 1972. gadå, jårespekté filméšanas grupas pårliecinoši veiktais darbs, radot ne tikai sava veida
idillisko „pazaudétå laika” saliñu, kåda 70. gados š˚ita Latvijas brîvvalsts, tås priekšmetiskås vides un sajütu
restauråciju, bet arî ironisku tås varoñu vértéjumu.
Par Cep¬a nevîstošo aktualitåti var pårliecinåties joprojåm, filmu raksturo visi kvalitatîva, pårliecinoša måkslas
darba parametri – pårliecinošs ståstîjums, perfekts aktieru darbs, izcils operatora un kostîmu måkslinieka
darbs. Jånovérté arî Rolanda Kalniña precîzå intuîcija, izvéloties Cep¬a lomai aktieri Eduardu Påvulu, kas filmå
nospéléjis hrestomåtisku savas karjeras lomu. Par saviem labåkajiem aktierdarbiem Ceplim var pateikties arî
vairåkas aktrises: Regîna Razuma, kura tolaik bija dejotåja (Austra Zîle ir viñas pirmå lielå loma), profesionålå
aktrise Helga Dancberga rafinétås Cep¬a kundzes Bertas lomå spilgti debitéja kino, lielisks bija arî Veltas
Straumes darbs Valentînas lomå.
Paradoksåli, ka Rolanda Kalniña biogråfijå filmu Ceplis ietver trîs filmas ar dramatiskiem likteñiem – pirms
Cep¬a cenzüra „nolika plauktå” (aizliedza) divas viña filmas: Akmens un š˚embas (1966) un Çetri balti krekli
(1967), savukårt filma Piejüras klimats (1974), pie kuras Rolands Kalniñš strådåja péc Cep¬a, tika iznîcinåta
nepabeigta, lai gan potenciåli varéja k¬üt par vienu no stilistiski izaicinošåkajåm komédijåm latviešu kino
vésturé.
Ceplis ir viena no izcilåkajåm latviešu filmåm – nianséts, tra©ikomisks skatîjums uz Latvijas brîvvalsts
buržuåzijas diskréto šarmu. Starp citu, gadå, kad tapa Ceplis, uzñemts arî Francijå strådåjošå spåñu režisora
Luisa Bunjuela šedevrs Buržuåzijas diskrétais šarms / Le charme discret de la bourgeoise (1972).

Svétdien, 10. janvårî, pulksten 19:00
ÅBOLS UP‰
(spélfilma, kråsaina, platekråns, 81’)
Scenårija autors un režisors – Aivars Freimanis, operators – Dåvis Sîmanis, komponists – Péteris Plakidis,
skañu operators – Alfréds Višñevskis, diktors – Boriss Podnieks, montåžas režisore – Maija Edelmane,
redaktors – Osvalds Kublanovs, filmas direktors – Semjons Ludzišs
Lomås – Akvelîna Lîvmane (Anita), Ivars Kalniñš (Janka)
Janka dzîvo Za˚usalå – seno laiku saliñå Daugavas un strauji augošås Rîgas vidü. Strådå viñš pilsétå, tur
arî atrod un pazaudé Anitu. Kad appleengaraga jaunås daudzståvu måjas ir uzceltas, Za˚usalas pasaulîte
izgaist un Jankam såkas jauna dzîve – bez Anitas.
Neparasts gadîjums Latvijas kinovésturé – dokumentålå vidé uzñemta spélfilma, iespéjami maz iejaucoties
îstås dzîves norisés, vairumå gadîjumu tås tikai provocéjot, ne inscenéjot. Rezultåtå – patiesa un nevainîgi
tîra laikmeta skice, kas nevis atdarinåjusi, bet patståvîgu mekléjumu ce¬å nonåkusi sava laika pasaules
kino avangardå.
Unikåla filma Latvijas kino kontekstå, to veidojis viens no atzîtåkajiem kino dokumentålistiem – Aivars Freimanis
(1936). Filma tapusi kå radošais eksperiments, improvizåcija, kas atvasinåta no režisora ieceres izveidot
dokumentålo filmu par kådu no Daugavas salåm, tås cilvékiem un viñu dzîvi, kas rit turpat blakus lielpilsétas
ritmiem. 1971. gadå tika apstiprinåta ražošanai Aivara Freimaña dokumentålå filma Upe, no kuras vélåk arî
„izauga” Åbols upé. Kaut arî filmas režisors Aivars Freimanis un operators Dåvis Sîmanis darbu såka,
kolekcionéjot Za˚usalas ikdienas norises un faktüras, pamazåm autoriem radås vélme šajå dokumentålajå
vérojumå iestrådåt „fiktîvus” télus – profesionålu aktieru télotus varoñus, kuriem vienlaikus vajadzéja
saglabåt savu anonimitåti. Šim mér˚im izraudzîjås iesåcéjus – Akvelîna Lîvmane un Ivars Kalniñš bija apguvuši
profesijas pamatus Tautas kinoaktieru studijå un gatavojås ieståjpårbaudîjumiem Dailes teåtra 5. studijå. Abu
jauniešu paštélu atš˚irîba – nopietnås, noslégtås Akvelînas Lîvmanes un vitålå, delverîgå Ivara Kalniña
kontrasts – potenciåli ¬åva radît savdabîgu raksturu dramatur©iju, turklåt abus publiski vél popularitåtes
neskartos aktierus varéja izmantot par norišu provocétåjiem saskarsmé ar za˚usaliešiem.
Anitas un Jankas lomas, kurås iejütas Lîvmane un Kalniñš, nebija uz papîra uzrakstîtas – aktieriem nebija
iepriekš saceréta teksta, un tas pavéra ce¬u nemitîgai improvizåcijai. Režisora uzstådîjums bija dabiskums,
mudinot aktierus savus télu rîcîbu modelét péc „vidéjå jaunieša” uzvedîbas principiem. Bütîbå filmas autori
bija izvirzîjuši sev unikålu uzdevumu – radît dokumentålås un spélfilmas sintézi, no jaunajiem aktieriem
mé©inot panåkt maksimålu dabiskumu.
Laikå, kad tapa Åbols upé, pasaules kino terminolo©ijå vél nebija radîts jédziens mockymentary – tåtad „viltus
dokumentålå” filma, kurå š˚ietama dokumentålå realitåte tiek radîta, izmantojot spélfilmas un inscenéjuma
pañémienus. Šis jédziens precîzi atbilst filmas Åbols upé måkslinieciskajai nosacîtîbai.
Kaut gan 1971. gadå filmu vajadzéja pabeigt, darbs tika pårtraukts, arî tådé¬, ka autori filmas materiåla
uzñemšanå jau bija visai tålu novirzîjušies no atbildîgo instançu akceptétås dokumentålås filmas ieceres.
Freimaña filmai par publiski pamanîtu faktu ¬åva k¬üt cita režisora radošå tra©édija – 1974. gadå tika aizliegts
un iznîcinåts Rolanda Kalniña filmas Piejüras klimats materiåls, tåpéc Rîgas kinostudijai pietrüka spélfilmu
“plåna vienîbu” un Freimanis ar komandu varéja ˚erties pie puspabeigtås filmas materiåla, piefilméjot
epizodes, kurås Anita un Janka satiekas kådu laiku péc š˚iršanås. Tieši šîs epizodes ar uzspéléto melodramatismu
ir jau par spélfilmu pozicionétås Åbols upé trauslåkais posms, gluži tåpat kå aizkadra balss, kas forséti
komenté gan jauniešu izjütas, gan ekråna norises.
Tomér filma Åbols upé kå mé©inåjums sintezét dokumentålås un aktierfilmas principu ir unikåla parådîba
Latvijas kinovésturé, gluži tåpat kå tås vizuålå stilistika – rokas kameras izmantojums, sulîgais attéla gleznieciskums,
arî poétiskais 1970. gadu såkuma Za˚usalas un Rîgas téls.

Piektdien, 8. janvårî, pulksten 19:00 (atklåšanas seanss)
VANADZIˆŠ
(animåcijas filma, kråsaina, platekråns, 16’)
Scenårija autori – Jånis Rokpelnis un Arnolds Burovs, režisors – Arnolds Burovs,
måkslinieks – Gunårs Cîlîtis, le¬¬u skulptore – Ilze Kiršteina, operators – Péteris Trups,
komponists – Imants Kalniñš, skañu operators – Igors Jakov¬evs, redaktore – Natålija Bastina,
filmas direktors – Valentîns Jakobsons
Filma uzñemta péc Vi¬a Låça ståsta motîviem. Mazs puiséns, kuru tétis iesaucis par Vanadziñu, katru rîtu
aizvada tévu zvejå un visu dienu kopå ar ka˚i gaida téti atgriežamies. Bet reiz jüru sabango vétra, un
Vanadziñš kåpås gaida veltîgi...
Monumentåls lakonisms un precîzas, emocionåli iedarbîgas deta¬as, tra©édija bez afektåcijas, veiksmîgi
izvairoties no sentimentalitåtes – le¬¬u kino klasi˚a Arnolda Burova estétiski viengabalainåkais darbs.
Arnoldu Burovu (1915–2006) pieñemts dévét par latviešu animåcijas tévu – tieši viñš, büdams jau atzîts le¬¬u
teåtra måkslinieks, aizsåka animåcijas tradîcijas Latvijå, 1964. gadå Rîgas kinostudijå dibinot le¬¬u filmu
uzñemšanas grupu. 1966. gadå nåca klajå pirmå Rîgas kinostudijas le¬¬u filma Ki-ke-ri-gü péc latviešu tautas
pasakas motîviem; bija ielikts pamats spécîgai le¬¬u filmu skolai, kas Burova vadîbå eksistéja vairåkus gadu
desmitus. Viña filmas vienmér ir bijušas spilgtas autorîbas apzîmogotas, viña rokraksts – îpašs un atpazîstams.
Arnolda Burova filmas raksturo gan îpatnå le¬¬u plastika, kas saglabåjas itin visos viña darbos (kaut arî meistars
ir sadarbojies ar dažådiem måksliniekiem), drosmîgi tuvplåni, izsvértas un sarež©îtas mizanscénas un daudzfigüru
kompozîcijas. Taçu bütiskåkais – lelles Burova filmås k¬üst par emocionåliem, individuåliem un niansétiem
raksturiem.
Burova filmas vienmér bijušas tematiski daudzveidîgas, viñš daudz izmantojis klasiskus motîvus gan no
latviešu, gan pasaules literatüras - Dullais Dauka (péc Sudrabu Edžus darba motîviem, 1968), Vanadziñš (péc
V. Låça ståsta motîviem), Kozete (péc V. Igo romåna Nožélojamie, 1977), Burovs veidojis arî filmas péc O’Henri
ståstiem Sapnis (1983) un Pédéjå lapa (1984), šajås filmås izmantojot ikonisko pasaules kino kultüras zîmi –
Çårlija Çaplina Klaidoña télu. Aleksandra Çaka dzejas iedvesmots ir liriski skumjais Umurkumurs (1976),
savukårt par Burova metaforiskås izteiksmes kulminåciju k¬üst Heinriha Heines poémas inspirétais Bimini
(1981).
Péc Vi¬a Låça ståsta veidotais Vanadziñš ir viens no izteiksmé lakoniskåkajiem un spécîgåkajiem Arnolda
Burova darbiem. Filmas askétiskå, dramatiskå izteiksme, kurå uzdzirkstî poétiskas metaforas izmantojums
(téva rokås Vanadziñš jütas „kå ar spårniem”), atturîgå, zieme¬nieciskå kråsu gamma spéj radît nabadzîgås
zvejnieku büdiñas atmosféru, jüras un zvejnieku ikdienas skarbumu, kas kulminé tra©édijå.
Arnolds Burovs nenoliedzami ir prasmîgs dramatisma meistars, viñam izdodas panåkt tra©ismu un neviltotu
lîdzpårdzîvojumu saviem varoñiem. Filmas nesteidzîgais ritms, pat rituålå ikdienas rutînas atkårtošanås, téva
un Vanadziña tuvîba – tas viss sagatavo eksistenciåli skarbajam finålam.
Vanadziñš ar savu vizuålo izteiksmi iek¬aujas arî 20. gadsimta 70.-80. gadu latviešu télotåjmåkslas tradîcijå,
taçu unikålåkais gan šai, gan arî daudzåm citåm Burova filmåm ir emocionålais piesåtinåjums un raksturu
niansétîba, kåda tiek panåkta ar „nedzîvåm” lellém. Emocionålå ietilpîba un måkslinieciskais blîvums Arnolda
Burova darbus padara par unikålu latviešu kultüras mantojumu.

Piektdien, 8. janvårî, pulksten 19:00 (atklåšanas seanss)
VECÅKS PAR DESMIT
MINËT‰M
(dokumentålå filma, 1978, melnbalta, 10’)
Scenårija autors un režisors – Hercs Franks, operators – Juris Podnieks,
skañu operators – Alfréds Višñevskis, redaktors – Jevgeñijs Margo¬ins, måkslinieks – Gunårs Kondråts,
müzika no Òudgarda Gedraviça un Jirži Pauera darbiem, filmas direktors – Pauls Pakalns
Desmit minütes kinokamera nenovérš skatu no mazu¬a, kurš véro le¬¬u teåtra izrådi, un skatîtåjs lîdz ar
bérna dvéseli pårdzîvo labå un ¬aunå cîñu.
Rîgas poétiskå dokumentålå kino skolas izcilåkais paraugs; filma – dvéseles kustîba, kur satiekas režisora
un operatora talanta dzirksts.
Viena no hrestomåtiskajåm Latvijas dokumentålå kino režijas meistara – režisora Herca Franka (1926) filmåm,
viñš ir viens no latviešu poétiskå dokumentålå kino tradîcijas dibinåtåjiem un spilgtåkajiem pårståvjiem.
Lakoniska, jédzieniski ietilpîga, desmit minüšu garumå fikséta izjütu un emociju gamma, kas spogu¬ojas maza
puiséna sejå. Kamera tieši kå spogulî veras bérna sejå, tikai påris reižu aizslidinot savu skatienu citur – uz lîdzås
sédošiem bérniem –, lai åtri vien atgrieztos pie šîs dokumentålås filmas/esejas galvenå fokusa – mazå puikas.
Skatîtåjam nav lemts uzzinåt, ko tad véro šis puika, tik aktîvi pårdzîvodams un juzdams lîdzi. Kino vésturé gan
fikséts fakts, ka tå ir le¬¬u teåtra izråde, taçu autori ne sekundes desmitda¬u ne¬auj ieraudzît to, ko tik aizrautîgi
skatås puika, – pašu izrådi, kas izraisîjusi spilgtås emocijas. Filmas autoru piedåvåtajos spéles noteikumos tå
nav bütiska. Bütisks ir bérns kå absolüti atklåta un savås emocijås – sajüsmå, izbrînå, bailés – patiesa dzîva
radîba. „Filma tika uzñemta vienå piegåjienå... Otrreiz vairs neizdevås. Taçu Juris (Podnieks) un es, més pilnîgi
skaidri zinåjåm, ka jåuzñem ir pretskatå – kå spogulî skatoties. Jo viñš mums bija kå spogulis, més viñå
redzéjåm sevi. Savu dvéseli,” – tå Hercs Franks.
Melnbaltajå dokumentålajå filmå ir precîzas, atmosféru radošas skañas, müzikas fragmentu izmantojums,
taçu tajå netiek bilsts ne vårds. Filmas autoru uzstådîjums runå pats par sevi – vérot nepastarpinåtas bérna
emocijas, kuras izdzîvojot viñš k¬üst par desmit minütém vecåks, vairåk pieredzéjis un emocionåli nobriedis.
Ne velti filma Vecåks par desmit minütém tiek uzskatîta par lakonisku un precîzu metaforu, kurå izmantoto
izteiksmes lîdzek¬u askétisms ¬auj filmai k¬üt par jégå ietilpîgu måkslas faktu – cilvéciska pårdzîvojuma fiksåciju.
Filma Vecåks par desmit minütém ir viena no tåm retajåm latviešu dokumentålajåm filmåm, kuras rezonanse
pasaulé patiesi ir respektéjama; tå ir „obligåtå skatåmviela” filmu måkslu studéjošajiem. 2002. gadå tapa
starptautisks projekts Vecåks par desmit minütém, kurå apkopotas izcilu pasaules režisoru (våciešu Vima
Vendersa un Vernera Hercoga, amerikåñu Džima Džårmuša un Spaika Lî, ˚înieša Çena Kaiges, soma Aki
Kaurismeki) îsfilmas, kas piedzîvoja pirmizrådi Kannu starptautiskajå festivålå. Èsfilmu apkopojums tika veltîts
latviešu dokumentålå kino meistariem Hercam Frankam un Jurim Podniekam; par to liecinåja ieraksts filmas
titros.
Herca Franka Vecåks par desmit minütém lo©iski turpina latviešu poétiskå dokumentålå kino tradîciju, kas
aizsåkås 20. gadsimta 50.-60.gadu mijå, kå pretstatu ideolo©iski angažétajam padomju dokumentålå kino
kanonam nostatot izkoptu télainîbu, vizuålås plastikas un emociju tuvplånu mekléjumus. Latviešu poétiskais
dokumentålais kino tådéjådi piedåvåja paralélu – no ideolo©ijas klišejåm brîvu – realitåti. Télainîba, kas
raksturîga izcilåkajiem latviešu poétiskå dokumentålå kino darbiem, piemît arî filmai Vecåks par desmit
minütém.

Pirmdien, 11. janvårî, pulksten 20:30
LIMUZÈNS JňU NAKTS
KRÅSÅ
(spélfilma, 1981, kråsaina, platekråns, 88’)
Scenårija autore – Måra Svîre, režisors – Jånis Streiçs, operators – Harijs Kukels, måkslinieks – Vasilijs Mass,
kostîmu måksliniece – Natålija Šaporina, grima måksliniece – Edîte Noriete, komponists – Raimonds Pauls,
skañu operators – G¬ebs Korotejevs, redaktors – Egons Lîvs, montåžas režisore – Margarita Surdeko,
filmas direktors – Jånis Šulcs
Lomås – Lilita Bérziña (Mirtas tante), ‰valds Valters (Pigalu Prîdis), Tüteru ©imene – Uldis Dumpis (‰riks),
Olga Dre©e (Dagnija), Gundars Åboliñš (U©is), Sprésliñu ©imene – Baiba Indriksone (Olita),
Bo¬eslavs Ružs (Viktors), Diåna Zande (Låsma), Giluçu ©imene – Lîga Liepiña (Veronika),
Romualds Ancåns (Jåzeps), bérni – Anna Putniña, Ivars Jékabsons, Viktorija Streiça, Ilze Skuška,
Inese Pu˚îte, R.Skrebele, I.Rîdere
Jåña Gavara ansamblis no Meiråniem
Veca lauku sieviña Saknîšu Mirta loterijå laimé žiguli, un viñas måjås tülît sabrauc radinieki, kas lîdz tam
veçiñu nemaz neatceréjås. Brå¬a déls ‰riks ar sievu Dagniju un délu U©i vai bijusî vedekla Olita ar vîru
Viktoru un meitu Låsmu labpråt tiktu pie mašînas, un katrs cenšas Mirtas tanti pårvilkt savå pusé, bet
pirms nåves viña atceras par savu jaunîbas pielüdzéju Pigalu Prîdi.
Rets tîra žanra paraugs Latvijas kinomåkslå – tautiska komédija šî vårda vislabåkajå nozîmé, perfektas stila
izjütas råmjos ieturéta, ¬aujot aktieriem izpausties neierastos ampluå. Jåña Streiça humora smalkåkå
izpausme – smiekli bez ¬aunuma.
Bez šîs Jåña Streiça (1936) komédijas Latvijas TV kanåli Jåñu laikå neiztiek ne gadu. Pelnîti, jo Limuzîns Jåñu
nakts kråså ir tas unikålais paraugs latviešu kino vésturé, kad plaša popularitåte piemekléjusi nevis TV šovu –
viendienîti, bet kvalitatîvu, aspråtîgu, profesionåli grodi veidotu komédiju. Kå kompaktå üdens låsé tajå
atspogu¬ojas gan latviešu mentalitåte, gan paštaisnås konkurences cîñas, gan materiålo labumu pielügsme.
Un kaut arî laiks kopš 80. gadu såkuma nebütîbå aiznesis tolaik iekårojamo materiålås labklåjîbas simbolu –
automašînu Žigu¬i, kuru loterijå vinnéjusi Mirtas tante (Lilita Bérziña), cilvéciskås kaislîbas un cîñas par iespéju
tikt vientu¬ås sieviñas mantinieku kårtå filmå izrisinåtas bez laika noilguma. Atturîgå, racionålå vésturniece
Dagnija, liš˚e medmåsiña Olita, jaunavîgås Låsmas apburtais pusmüža ‰riks... Šo un citu varoñu attiecîbu
peripetijas, tiem mé©inot izlikties par labåkiem, nekå viñi patiesîbå ir, tåtad žigulîša cienîgiem, Mirtas tantes
acîs rada aspråtîgu mikrodramatur©iju, konfliktus, raksturu un interešu sadursmes. Filma „iegu¬as” Jåña
Streiça veidoto nacionålo komédiju gultné lîdzås filmai Mans draugs nenopietns cilvéks (1975) – tås vienlaikus
ir arî precîzs laikmeta un raksturu spogulis. Kaut arî vairums Jåña Streiça filmu veido Latvijas kino Zelta
fondu – gan konceptuåli teatrålais Teåtris (1978), gan vésturiskå psihodråma Svešås kaislîbas (1983), gan
nostal©iski atraktîvais veltîjums latga¬u kultürai Cilvéka bérns (1991) – Limuzîns Jåñu nakts kråså ir ieguvis
îpašu tautas komédijas statusu.
Komédijas kå laika un tautas mentalitåtes atspulgs – šî Streiça talanta š˚autne ir patiesi unikåla Latvijas kino
kontekstå, îpaši tå iemesla dé¬, ka smieklîgais, komiskais ne brîdi nav režisora pašmér˚is. Viñš izmanto ironiju,
precîzus vérojumus un deta¬u apspéli raksturu un konfliktu atklåsmei, tomér pat kari˚éjums Streiça filmås
nepårkåpj pozitîvå, atraktîvå robežas (pieméram, Romualda Ancåna darbs traktorista Jåzepa lomå).
Limuzîns Jåñu nakts kråså ir arî veltîjums unikålai aktrisei, teåtra prîmai Lilitai Bérziñai, kura filmå pårtop par
Mirtu – vienkåršu lauku sieviñu, apzinåti atsakoties no savas karaliskås ståjas. Èpašs ir arî filmas pédéjais kadrs,
kurå Jånis Streiçs pozé blakus Mirtai viñas vîra Jåña lomå. Kaislîbas ap mantojumu ir beigušås, Mirtas tante
aizgåjusi müžîbå – påri biezas dümakas klåtam kalnam (šis kadrs filmå iegüst poétiska téla statusu un k¬üst arî
par pédéjo kinokadru Lilitas Bérziñas müžå). Savukårt blakus savam Jånim no „dzîvås fotogråfijas” Mirtas
tante sveic šajå materiålo kaislîbu pasaulé vél palikušos, novéléjusi savu bérîti – žigulîti – jaunîbas mîlestîbai
Pigalu Prîdim (klasiska ‰valda Valtera loma), kuram tas pavisam vienaldzîgs.

Otrdien, 12. janvårî, pulksten 19:00
VAI VIEGLI BËT
JAUNAM
(dokumentålå filma, 1986, kråsaina, 83’)
Scenårija autori – Åbrams Kleckins, Jevgeñijs Margo¬ins, Juris Podnieks, režisors – Juris Podnieks,
operators – Kalvis Zalcmanis, montåžas režisore – Antra Cilinska, komponists – Mårtiñš Brauns,
redaktore – Rüta Frijåre, skañu operatori – Anrijs Krenbergs, Gunårs Netrebskis,
filmas direktore – Baiba Urbåne
Filma ir uzticéšanås pilns dialogs starp tås autoriem un jauniešiem – par problémåm, kas satrauc jauno
paaudzi, lielajå dzîvé ieejot. Ieilgusî pieaugušo aizbildniecîba, melîgums un liekulîba padara viñiem daudz
grütåku savas vietas un pozîcijas mekléšanu.
Filma – fenomens, kuras årkårtîgo rezonansi pasaulé radîjusi autoru profesionalitåte, domas vériens un
pråta asums, spéjot precîzi tråpît aktualitåtes nervå.
Viena no populåråkajåm latviešu dokumentålajåm filmåm – spilgta publicistikas un arî poétiskå kino tradîciju
simbioze. Filmu veidojusi izcila personîba – režisors, arî operators (taçu ne šajå filmå) Juris Podnieks (1950–
1992), 20. gadsimta 80. gadu spilgtåkå un starptautiski atpazîstamåkå personîba latviešu dokumentålajå
kino.
Vai viegli büt jaunam fenomens – filmas milzîgå popularitåte skatîtåju auditorijå toreizéjå PSRS, tås unikålie
komerciålie rådîtåji (filmu noskatîjušies 28 miljoni skatîtåju) ir ne tikai Jura Podnieka asredzîbas, talanta un
sociålå jutîguma, bet arî 20. gadsimta 80. gadu liberålo tendençu „bérns”. 80. gadi mér˚tiecîgi tuvinåja
Padomju Savienîbu sabrukumam, liberalizåcijas tendençu (perestroikas) iespaidå dokumentålais kino bija tas
lauks, kurå drosmîgåkie pieteica jaunas témas un piedåvåja dzi¬u analîzi, iekarojot jaunas, lîdz tam aizliegtas
måkslinieciskås patiesîbas teritorijas. Vai viegli büt jaunam, kas analizé jauniešu pasaules izjütu, mér˚us,
vértîbu kritérijus, varéja parådîties tikai 80. gadu vidü. Tås piedåvåtå atklåtîbas pakåpe ideolo©isku
uzstådîjumu žñaugos dzîvojošajai sabiedrîbai bija šokam lîdzîga atskårsme.
Filmas atspériena punkts ir grupas Pérkons koncerts Ogres estrådé, kura laikå jaunatnes ener©ija saku¬as
agresivitåté – tiek izdemoléts vilciena vagons. Seko represijas, arî tiesas process, bütîbå paraugpråva pret
vairåkiem noziegumå iesaistîtajiem jauniešiem. Ainas no koncerta, epizodes no tiesas procesa un vélåk
sarunas ar jauniešiem, kuru likteñus vairåk vai mazåk ietekméjis šis notikums, aizsåk filmu Vai viegli büt
jaunam. Podnieks to veido kå sazarotu portretu galeriju, filmédams savus varoñus viñus raksturojošå vidé un
norisés. Pats büdams trîsdesmitgadnieks, Podnieks sarunåjas ar tå laika padsmitgadniekiem par vértîbåm, kas
viñiem bütiskas. Režisora varoñu kolekcijå ir gan izmanîgs divkosis (tagad liela uzñémuma vadîtåjs Latvijå),
kurš ar padomju jaunieša paraugseju maršé godasardzé pie Strélnieku pieminek¬a, taçu lolo klaji merkantilus
mér˚us, gan jauns kinorežisors amatieris, kas mé©ina savas paaudzes izjütas izteikt filmå, gan arî krišnaîts,
Afganistånas karå pabijušais un citi.
Jaunå kinoamatiera (Igora Lingas) filmas kadri veido zîmîgu Vai viegli büt jaunam télainîbas slåni – mazliet
naivu un pašmér˚îgu, kå daži no jauniešu monologiem. Podnieks, kurš kadrå intervé savus varoñus, darbojas
kå ieintereséts klausîtåjs, pécåk šos jauniešu cilvékståstus un portretus savérpjot mér˚tiecîgå télu un sajütu
audeklå.
Laikå, kad filma bija novitåte, daudz tika diskutéts par dokumentålå un „inscenétå” saplüsmi (gan amatierfilmiña,
gan epizodes ar pankiem liecina par inscenéjuma klåtbütni). Šîs diskusijas aizmirstas, taçu palikusi
atskaña no tås milzîgås rezonanses, kådu izraisîja filma – gan ar spéju uzdot precîzus jautåjumus, gan ar
cilvécîgi patieso attieksmi pret tik dažådajiem filmas varoñiem, kuri taçu visi tobrîd måcîjås padomju skolås ar
tåm raksturîgo dzelžaino oficiålås patiesîbas pakåpi; palikusi atskaña no Podnieka talanta un profesijas
prasmes visu šo eksistenciålo saasinåtîbu, kåda tå nenoliedzami piemît jauniešiem vélînos tîñu gados,
attiecinåt arî uz toreizéjo sociålpolitisko klimatu PSRS. Filma ir notvérusi to milzîgås ener©ijas lådiñu, kas vairs
ne¬åvås tikt iegrožots padomisko klišeju råmî. Emocionåli Vai viegli büt jaunam ir arî viens no Latvijas drîzås
brîvîbas priekšvéstnešiem.

Ceturtdien, 14. janvårî, pulksten 19:00
Šapple‰RSIELA
(dokumentålå filma, 1988, kråsaina, 93’)
Scenårija autors – Tålivaldis Margéviçs, režisors un operators – Ivars Seleckis,
montåžas režisore – Maija Selecka, komponists – Ivars Vîgners, redaktori – Rüta Frijåre un
Jevgeñijs Margo¬ins, skañu operators – Gunårs Råcenåjs, filmas direktors – Leonîds Bérziñš
Mazajå Rîgas nomales š˚érsieliñå un tås iedzîvotåju dzîvesståstos atbalsojas tautas likteñgaita, pilna
pårestîbu, ciešanu un cerîbu.
Š˚ietami vienkårša un nepretencioza, bet tieši tådé¬ iespaidîga filma, kas iekarojusi Eiropas prasîgåko
auditoriju, sañemot Eiropas Kinoakadémijas balvu; Visums koncentréts vienå üdenslåsé – vienå
priekšpilsétas ieliñå.
Viena no titulétåkajåm filmåm Latvijas kino vésturé – pilnmetråžas dokumentålå filma Š˚érsiela ir sañémusi ne
tikai lokålu atzinîbu (astoñas balvas Nacionålajå filmu festivålå Lielais Kristaps), bet arî Eiropas labåkås
dokumentålås filmas balvu Félikss (1990), kuru pieš˚ir Eiropas Kinoakadémija, un citus starptautiskus apbalvojumus
- Jorisa Ivensa balvu Amsterdamå (1989), Roberta Flaertija balvu Jamagatas festivålå Japånå (1989) u.c.
Š˚érsiela ir 800 m garas Rîgas ielas nosaukums, šî iela filmas radošajai komandai kalpojusi par materiålu
precîzam laikmeta un likteñu uzš˚érdumam un 20. gadsimta 80. gadu izskañas laika portretéjumam. Aiz
izteiksmîgajiem filmas tipåžiem – reåliem šîs ielas iedzîvotåjiem – ¬auts atpazît ne tikai konkrétus cilvékus ar to
våjîbåm un rakstura iezîmém (autori nevairås arî no ironijas), bet arî latviešu tautas dramatiskås likteñgaitas.
Filmas tapšanas laiks ir zîmîgs - savas pédéjås dienas velk padomju lielvalsts PSRS, tåpéc liberålisms un
izteiksmes brîvîba, témas, par kuråm dokumentålajam kino bütu bijis liegts runåt pirms gadiem pieciem
desmit, Š˚érsielå ieskanas emocionåli un cilvéciski piepildîti. Te viñi ir, Š˚érsielas iedzîvotåji – Oliñtante, Osis,
Rudéviçs, Mårrutku Péteris un citi; ielas „proletariåts” un ielas „jaunie kapitålisti”, kuru uzñéméjdarbîbas
spéjas izpaužas amplitüdå no kapu pieminek¬u biznesa lîdz mårrutku burciñu pårdošanai tirgü. Te ir arî To¬iks,
invalîds kopš bérnîbas, kurš pelna kapeikas, lîmédams kastîtes kartonåžas fabrikai, un ilgojas péc
neiespéjamå – veselîbas. Viñš savai måtei dzimis izsütîjumå Sibîrijå. „Uzskatu, ka man dzîves nav bijis,” asaras
rijot un novéršoties no Ivara Selecka kameras, filmå saka sirmå sieva. Tas ir viens no Š˚érsielas emocionålajiem
tuvplåniem, kådu filmå nav mazums.
Filmas struktüru veido cilvékståsti – aizkadra teksts, kurå autori ståsta par Í˚érsielas iedzîvotåjiem, un intervijas
ar tiem. Brîžam interviju autoram un filmas scenåristam Tålivaldim Margéviçam izdodas patiesas sarunas,
brîžam Š˚érsielas veidotåji saglabå savu atsvešinåto „novérotåja” skatienu. Taçu filmas unikalitåte ir tås
daudzveidîgo varoñu un likteñu galerija. Te lîdzås ironiskiem, pat anekdotiskiem „kaimiñu nebüšanu”
attélojumiem (teiksim, akmeñka¬a bizness un tå saceltais troksnis tracina viña kaimiñu), satriec tra©isku,
dramatisku likteñu tuvplåni – jau minétais To¬iks un viña måte, arî no latviešu literatüras véstures padomju
laikå izsvîtrotå rakstnieka Jåña Vese¬a jauniñås radinieces, vientu¬ås måtes Daigas ståsts u.c.
Kå filmas caurviju télu autori piedåvå meteorolo©iskås zondes („baloniña”) palaišanas un lidojuma epizodes.
Rîgas laiku prognozéjot virs Š˚érsielas – tå apgalvots filmå. Savukårt filma Š˚érsiela ir k¬uvusi par to „zondi”,
kas ståsta par 80. gadu izskañas Latvijas laiku — brîdi pirms neatkarîbas atgüšanas.
Péc desmit gadiem šî pati radošå komanda uzñéma filmas turpinåjumu – Jaunie laiki Š˚érsielå.