K U L T Ė R A S K A N O N A N E D ‰ Ņ A - Nacionālais Kino centrs

nfc.lv

K U L T Ė R A S K A N O N A N E D ‰ Ņ A - Nacionālais Kino centrs

KULTËRAS KANONA NED‰ÒA

kinoteåtrî Rîga

Janvåris

PIRMDIENA

4

PIRMDIENA

11

OTRDIENA

5

OTRDIENA

12

TREÍDIENA

6

TREÍDIENA

13

CETURTDIENA

7

CETURTDIENA

14

20.30 19.00 19.00

PIEKTDIENA

8

19.00

21.00

PIEKTDIENA

15

SESTDIENA

9

17.00

19.00

SESTDIENA

16

2010

SV‰TDIENA

10

17.00

19.00

SV‰TDIENA

17

Nacionålais Kino centrs un Rîgas Kinomuzejs piedåvå

kinoteåtrî Rîga

2010. gada 8.-14. janvårî

KULTËRAS

KANONA

NED‰ÒA

8. janvåris plkst. 19.00 atklåšanas seanss

Baltie zvani (1961) 24’

Vanadziñš (1978) 16’

Vecåks par 10 minütém (1978) 10’

plkst. 21:00 Çetri balti krekli (1967)

9. janvåris plkst. 17.00 Purva bridéjs (1966)

plkst. 19.00 Ceplis (1972)

10. janvåris plkst. 17.00 Nåves énå (1971)

plkst. 19.00 Åbols upé (1974)

11. janvåris plkst. 20.30 Limuzîns Jåñu nakts kråså (1981)

12. janvåris plkst. 19.00 Vai viegli büt jaunam (1986)

14. janvåris plkst. 19.30 Š˚érsiela (1988)

www.nfc.lv www.filmas.lv

www.kulturaskanons.lv


2007. gadå péc Kultüras ministrijas iniciatîvas såkås darbs pie Latvijas Kultüras kanona veidošanas – septiñas

ekspertu komisijas analizéja un vértéja kultüras mantojumu, lai noteiktu visu laiku labåkos darbus literatürå,

müzikå, kinomåkslå, arhitektürå un dizainå, skatuves måkslå, vizuålajå måkslå un tautas tradîciju jomå.

Filmu nozares ekspertu komisijå strådåja pieci eksperti – kinozinåtniece Valentîna Freimane, kinokriti˚e Dita

Rietuma, kinožurnåliste Kristîne Matîsa, kinorežisors un sinefils Jånis Putniñš, filozofs Uldis Tîrons. Visiem tik

dažådajiem profesionå¬iem izdevås tomér vienoties par kopîgiem kritérijiem – Latvijas Kultüras kino kanons

nekådå gadîjumå nav iepriekšparedzams popularitåtes tops no tåm filmåm, kuras visbiežåk råda televîzijås;

ekspertu uzdevums ir uzsvért måkslinieciskas kvalitåtes un dažå gadîjumå tås pat izcelt no aizmirstîbas.

Ekspertu uzmanîbas centrå ir arî filmas, kas k¬uvušas par pagrieziena punktiem Latvijas kinovésturé vai arî savå

laikå, autoriem par to bieži pat nenojaušot, perfekti iek¬åvušås pasaules tendençu kontekstå vai pat

apsteigušas to.

Organizé: Nacionålais Kino centrs un Rîgas Kinomuzejs

Teksti: Dita Rietuma, www.kulturaskanons.lv

Fakti: Kristîne Matîsa

Foto: no Rîgas Kinomuzeja kråjuma

Dizains: Mairita Timrote

Latvijas Kultüras kanona filmu nozares eksperti –

Valentîna Freimane, Dita Rietuma, Kristîne Matîsa, Jånis Putniñš, Uldis Tîrons

Lai kåda varétu büt entuziastu vai skepti˚u attieksme pret Latvijas Kultüras kanonu, vismaz vienu nepårvértéjami

pozitîvu rezultåtu tas ir sasniedzis – rosinåjis pårdomas un diskusijas, atgådinåjis, ka mums ir izcilas

kultüras vértîbas, devis iemeslu tås pårcilåt un atsaukt atmiñå, lai iezîmétu ce¬a stabiñus. Neaptveramajå

kultüras laukå mums tagad ir pieturzîmes, mezgla punkti, un tiem iespéjams arî gluži utilitårs pielietojums –

tå ir elementårå åbece, kas par Latvijas kinomåkslu bütu jåzina katram. Tåpéc Nacionålais Kino centrs un Rîgas

Kinomuzejs 2010. gadu såk ar unikålu piedåvåjumu – iespéju kinoteåtrî Rîga noskatîties visas Latvijas Kultüras

kanonå iek¬autås filmas, lai més zinåtu, kas ir tas, ar ko varam lepoties.

Kultüras kanona saraksta veidošanas finåls izvértås intri©éjošs – situåcijå, kad no 30 pusfinåla sarakstå

iek¬autajåm filmåm katrs no ekspertiem varéja taçu izvéléties pavisam citu divpadsmitnieku, bija tomér trîs

filmas, kuras par Kultüras kanonå neapstrîdami iek¬aujamåm atzina visi pieci tik dažådie eksperti. Divas no šîm

filmåm iespéjams noskatîties Latvijas Kultüras kanona nedé¬as atklåšanas seanså – Ivara Kraulîša un Ulda

Brauna spéles îsfilmu Baltie zvani (1961) un Herca Franka un Jura Podnieka dokumentålo pérli Vecåks par

desmit minütém (1978), trešå filma komentårus neprasa jau sen – tas ir Jåña Streiça Limuzîns Jåñu nakts kråså

(1981).

Tomér šis varbüt ir gadîjums, kad komentårus prasa pat tik pašsaprotamas vértîbas, jo Kultüras kanona nedé¬a

dod iespéju uz ieraståm lietåm paskatîties no citas puses – kas ir tas, kas šai un citåm filmåm ¬auj k¬üt par

mezgla punktiem Latvijas kinovésturé Atbildes mekléjiet šajå bukletå, Nacionålå Kino centra un Rîgas

Kinomuzeja rîkotajå filmu nedé¬å kinoteåtrî Rîga, portålos www.filmas.lv un www.kulturaskanons.lv.

Kristîne Matîsa


LÅÇPL‰SIS

(spélfilma, 1930, melnbalta, bez skañas, 100’)

Filma saglabåjusies da¬éji, tai nepiecießama restauråcija un muzikålais apskañojums, kuru

nodroßinåßana iek¬auta Nacionålå Kino centra un Rîgas Kinomuzeja nåkotnes plånos, tåpéc

2010. gada janvårî filma kinoteåtrî netiek demonstréta

Aizsargu organizåcijas filma

Režisors – Aleksandrs Rustei˚is, operators – Jånis Sîlis, måkslinieks – Elerts Treilons

Lomås – Voldemårs Dimze (Låçplésis, Jånis Vanags), Lilita Bérziña (Laimdota, Mirdza Saulîte),

Osvalds Mednis (Melnais bruñinieks, Svešais), Jékabs Upenieks (Kangars, Subjekts),

K. Kreicbergs (Mirdzas tévs)

Filmå simboliski atveidotas latviešu tautas brîvîbas alkas no teiksmainås Låçpléša cîñas ar Melno

bruñinieku lîdz Latvijas valsts brîvîbas cîñåm 1919. gadå. Uz vésturisko notikumu fona risinås Jåña un

Mirdzas mîlas ståsts.

Pirmais vérå ñemamais nacionålås kinematogråfijas sasniegums, savam laikam novatorisks vérienîga

inscenéjuma un vésturiska dokumenta apvienojums.

20 gadsimta 20. gados Latvijå såkås mé©inåjumi veidot spélfilmas, pirmå spélfilma – pusstundu garå Es karå

aiziedams – tapusi 1920. gadå un nav saglabåjusies. Uz šî fona Aleksandra Rustei˚a (1892–1958) Låçplésis ir

Latvijai nebijis projekts – iespaidîga ir gan filmas hronometråža (100 minütes), gan vélme aptvert véstures,

teiksmas un arî cilvéciskås dimensijas konkrétå mîlas ståstå. Låçplésis nenoliedzami ir nozîmîgåkå spélfilma

Latvijas kino agrînajå posmå, savam laikam ambiciozs un vérienîgs projekts, arî mé©inåjums definét nacionålo

identitåti. Uz panoråmiski tverto vésturisko notikumu fona iezîméts arî intîmais, humånais „véstures mérogs” –

Jåña un Mirdzas mîlas ståsts.

Låçplésis tika ieceréts kå filma, kas veltîta Latvijas neatkarîbas desmitgadei, pirmizråde notika 1930. gada

3. martå Rîgas kinoteåtrî Palladium un k¬uva par nozîmîgu notikumu Latvijas kultüras dzîvé.

Kino zinåtnieks Juris Civjans pamatoti uzskata, ka Låçpléša ideja un arî måkslinieciskie pañémieni sasaucas ar

zîmîgåm un pasaulé populåråm 20. gadsimta såkuma filmåm: Låçplésis respekté gan vésturiskås glorifikåcijas

koncepciju, kåda bija Sergeja Eizenšteina filmai Oktobris / (1928), gan sarež©îtu dramatur©isko

struktüru – vairåkos laika nogriežños notiekošu darbîbu, kuras spilgts iemiesojums pasaules kino ir amerikåña

Deivida Vorka Grifita Neiecietîba / Intolerance (1916). Savukårt ¬aunie téli filmå ¬oti atgådina våcu 20. gs.

20. gadu ekspresionistisko filmu pieredzi un izteiksmi.

Låçpléša galvenie varoñi eksisté divås „dimensijås”, divås paralélås realitåtés - tie vienlaikus ir gan konkréti,

reåli cilvéki, gan mîtiski personåži. Tå Voldemårs Dimze, kura pamatprofesija bija lidotåjs, télo gan lauku puisi

Jåni Vanagu, gan arî Låçplési. Galveno sieviešu lomu Mirdzu un arî mîtisko Laimdotu spélé izcilå latviešu

aktrise Lilita Bérziña. (Pirms Låçpléša aktrise jau guva kinopieredzi Pjotra Çardiñina melodråmå Psihe (1922);

filma gan nav saglabåjusies). Melnais bruñinieks, kuru spélé ar izteiksmîgu grimu un vizuålu ekspresiju apveltîtais

Osvalds Mednis, reprezenté latviešu tautas müžîgo ienaidnieku.

Filmas 100 minütés ietverts milzum daudz vésturisko notikumu, nereti uz tiem noråda pa kådai zîmîgai

deta¬ai, kuru atšifréšanai ir perfekti jåzina Latvijas vésture. Pieméram, „våcu cepures pî˚is pie vélåkå Nacionålå

teåtra ékas 1918. gada 18. novembrî atgådina, ka Rîga tolaik atradås våcu okupåcijas zonå,” raksta kino

zinåtniece Inga Pérkone gråmatå Kino Latvijå. 1920–1940 (194. lpp.).

Kaut arî vietumis aktierspéle müsdienu skatîtåjam š˚itîs arhaiska, forséta un dažbrîd filmå ir problémas ar

temporitmu, jårespekté A. Rustei˚a daudzveidîgie måkslinieciskie pañémieni – Låçplésî izmantotas gan

hronikas, gan reålo notikumu rekonstrukcijas (pieméram, Latvijas valsts proklaméšanas akts).

Lai gan Låçpléša autoriem ne vienmér ideåli izdevies sabalansét galveno varoñu Mirdzas, Jåña un ¬aundara

attiecîbu lîniju ar filmas simbolisko slåni, Låçplésis mé©ina izmantot vélåk pasaules kino aprobéto pañémienu,

par vésturiskas filmas emocionålo centru padarot mîlas ståstu. Filmå izmantoti pat specefekti (kauju ainås) –

kaut arî naiva, tå tomér ir pirmå latviešu kino pieredze šajå jomå.

Låçpléša uzñemšanå piedalîjušies 500 statistu, Latvijas armijas da¬as; filmu finanséjusi Aizsargu organizåcija.

Tås budžets – Ls 40 000 – uzskatåms par nelielu.

Låçplésis un tå veidotåju komanda pierådîja, ka Latvijai ir pa spékam uzñemt vérienîgus projektus – liela

méroga filmas, kas veltîtas Latvijas vésturei un identitåtei.


Piektdien, 8. janvårî, pulksten 19:00 (atklåšanas seanss)

BALTIE ZVANI

Scenårija autors – Hercs Franks, režisors – Ivars Kraulîtis, operators – Uldis Brauns,

måkslinieks – Andris Baumanis, komponists – Arvîds Žilinskis,

skañu operatori – Voldemårs Blumbergs, I. Balters, filmas direktors – Harijs Kinstlers

Meitenîte pilsétas ielås – Ilze Zariña

(spélfilma, 1961, melnbalta, 24’)

Poétisks ståsts par lielu pilsétu un tås cilvékiem, sekojot mazai meitenîtei, kas agrå rîtå slégta pu˚u veikala

logå ierauga baltus zvaniñus un dodas ziedu mekléjumos.

Pagrieziena punkts Latvijas kinomåkslå – ar spélfilmas pañémieniem uzñemts darbs, kas tomér k¬üst par

pamatakmeni Rîgas poétiskå dokumentålå kino skolai.

Hrestomåtiska filma, kas aizsåka jaunu „laika skaitîšanu” latviešu dokumentålå kino vésturé – poétiskå eseja,

kas seko mazas meitenîtes ce¬am 20. gadsimta 60. gadu Rîgå, k¬uva par jaunas, tå dévétås Rîgas poétiskås

dokumentålås kino skolas aizsåcéju. Paradoksåli, jo filmå, kas tapa režisora Ivara Kraulîša, scenårista Herca

Franka un operatora Ulda Brauna sadarbîbå, ir izmantoti spéles elementi – ir zinåms gan mazås meitenîtes

vårds (Ilze Zariña), gan fakts, ka viñas impulsîvais klejojums pa Rîgas ielåm, priecåjoties par spožu, ni˚elétu

briedi automašînas Volga priekšgalå, par ziediñiem – baltajiem zvaniem – pu˚u veikala skatlogå, vélåk

pårdzîvojot to, ka viñas ziedu puš˚îtis ir nokritis dzîvas satiksmes vidü, u.c., ir filmas radošås grupas aranžéts.

Tieši šajå îsfilmå autori atrada to stilistiku, to poétisko nosacîtîbu, ko vélåk Rîgas dokumentålå kino meistari

plaši izmantoja, lai savås filmås péc iespéjas izvairîtos no obligåtajåm ideolo©iskajåm nodevåm un padomiskås

patiesîbas sludinåšanas.

Baltajos zvanos ieskanas atsauces uz pasaules kino klasiku – slavenajåm pilsétas ritmu filmåm, kas konceptuåli

apspéléja industriålo ritmu un cilvéka darbîbas kontrastu (våcu režisora Valtera Rutmana Berlîne – lielpilsétas

simfonija / Berlin: Die Sinfonie der Grosstadt (1927), krievu avangardista Dzigas Vertova Cilvéks ar

kinoaparåtu /

(1929)). Tå ir tuva arî 60. gadu pasaules kino tendencém, kas respekté

radošo brîvîbu un humånås vértîbas (Georgija Danelijas Es so¬oju pa Maskavu /

(1963) u.c.).

Balto zvanu sižeta aizmetnis – meitenîte atpaliek no saviem biedriem, metållüžñu våcéjiem, un dodas

automašînu straumes un cilvéku piepildîtå pilsétå – k¬üst par ieganstu sekot 60. gadu såkuma Rîgas urbånajiem

ritmiem. Autori atsakås gan no diktora teksta, gan atklåtu patiesîbu manifestéšanas, filmu „büvéjot”

tikai uz trokšñu un skañu fonogrammas. Ideolo©iskå angažétîba, atš˚irîbå no daudziem citiem pat š˚ietami

klasiskiem poétiskås skolas darbiem (îpaši no Ulda Brauna dokumentålås lielfilmas 235 000 000 (1967)),

Baltajos zvanos ieskanas minimåli – noplîvo vien LPSR karogs.

Baltie zvaniñi, kas meitenîtei nokrituši uz kravas automašînu straumes pårplüdinåtås Òeñina (tagad – Brîvîbas)

ielas, filmå uztverami kå saasinåts jauno Latvijas kino veidotåju poétisks vispårinåjums. Šiem ziediñiem ir pa

spékam apturét pat ce¬a rulli – tåtad cilvéciskå patîba un humånås vértîbas filmas autoru interpretéjumå uzvar

urbåno skarbumu. Tå ir pirmå reize, kad Latvijas dokumentålais kino cilvécisko mérogu – mazu meiteni ar

ziedu puš˚i – uzskata par lîdzvértîgu industriålajåm un (vai) vésturiskajåm norisém. Balto zvanu poétiskais

optimisms, tå metaforiskå valoda k¬üst par alternatîvu tå laika obligåtajiem ideolo©iskajiem mesliem.

Šî pilsétas ritmu un bérna ar baltiem zvaniem konfrontåcija latviešu kino vésturé palikusi gan kå spilgta

laikmeta liecîba, gan veiksmîga spéles elementu integråcija dokumentålå faktürå, gan kå spoža formu rota¬a,

kas manifestéja Latvijas dokumentålå kino veidotåju profesionalitåti un principu runåt par dzîvu cilvéku un

humåniem mérogiem, bez ideolo©iskåm klišejåm.


Sestdien, 9. janvårî, pulksten 17:00

PURVA BRID‰JS

(spélfilma, 1966, melnbalta, platekråns, 85’)

Scenårija autori – Jånis Sîlis un Antons Stankéviçs, režisors – Leonîds Leimanis, operators – Mårtiñš Kleins,

måkslinieks – Herberts Lîkums, kostîmu måkslinieks – Jånis Matîss, grima måksliniece – Elita Rudzîte,

komponists – Mar©ers Zariñš, skañu operators – Igors Jakov¬evs, redaktors – Fricis Rokpelnis,

montåžas režisore – Elza Preiss, filmas direktors – Augusts Pétersons

Lomås – Vija Artmane (Kristîne), Uldis Pücîtis (Edgars), Lücija Baumane (Kristînes måte),

Elza Radziña (Horsta madåma), Kårlis Sebris (Frišvagars), Juris Lejaskalns (Akmentiñš),

Olga Dre©e (Matilde), Alfons Kalpaks (Vîskrelis), Eduards Påvuls (Sutka), Valentîns Skulme (barons) un citi

Filma péc Rüdolfa Blaumaña darbu motîviem. Alaines muižas kuçieris Edgars mîl vešerienes meitu Kristîni,

bet ir påråk nabags un palaidnîgs, lai Kristînes måte viñu uzskatîtu par izdevîgu partiju meitai. Muižas

sulainis Vîskrelis un sta¬¬a puisis Sutka pavedina Edgaru uz dzeršanu un draudzîbu ar krogusmeitu Matildi,

tikmér Kristîni bildina bagåtais saimnieks Akmentiñš. Baznîcå pie altåra, jau lîgavas kleitå térpta, Kristîne

tomér Akmentiñam atsaka.

Leonîda Leimaña kaislîgå improvizåcija par Blaumaña tému ar kinematogråfiskiem lîdzek¬iem kliedé mîtu

par latviešu bålasinîbu. Izcils aktieru duets. Filma k¬uva par lokålu iemeslu pasaulé tolaik aktivizétajai

diskusijai par at¬aušanås robežåm ekranizåcijås.

Filma Purva bridéjs ir k¬uvusi par spilgtu romantiskås melodråmas paraugu un arî par vienu no režisora Leonîda

Leimaña populåråkajiem darbiem (lîdzås ironiskajai sociålajai dråmai Pie bagåtås kundzes (1969)). Filmas

spéka kodols ir skaidrojams gan ar literåro materiålu, pret kuru Leonîds Leimanis izturéjies bez stindzinošas

pietåtes, ar patståvîga, nobrieduša måkslinieka tiesîbåm, gan arî ar aktieru duetu. Vijas Artmanes Kristîne un

Ulda Pücîša Edgars ir k¬uvuši par abu aktieru kanoniskåm lomåm, arî izcilas partnerîbas paraugu, neraugoties

uz aktieru reålo gadu starpîbu – Vija Artmane bija astoñus gadus vecåka par Uldi Pücîti.

Leonîds Leimanis Latvijas kino vésturé ir palicis kå pårliecinåts romanti˚is. Romantiskas, patétiskas, télainîbå,

emocionålajå izteiksmé un vibråcijå sakåpinåtas ir viña agrînås filmas – pirmais patståvîgi režisétais darbs

Nauris (1957), arî Š˚éps un roze (1959). Vélåkajos darbos, îpaši Pie bagåtås kundzes, romantisko patosu

nomaina ironija un precîzs sociåls vérojums. Leimanis ir viens no režisoriem, kas daudz veidojis ekranizåcijas,

turklåt pirms darba pie Purva bridéja viñš jau bija saskåries ar Rüdolfa Blaumaña literatüru filmå Salna pavasarî

(1955), kuru režiséja kopå ar Påvelu Armandu. Arî Purva bridéjs tiek pieteikts kå filma péc vairåku Blaumaña

darbu motîviem (novele Purva bridéjs, lugas Ugunî un Pazudušais déls, ståsts Atriebšanås).

Šajå filmå režisora rokraksts k¬uvis lakoniskåks, reålistiskåks, arî psiholo©iski niansétåks, kaut tieši Blaumaña

varoñu psiholo©ijas niveléšana, to pårvéršana kaislîbu dråmas télos režisoram tiek pårmesta péc filmas pirmizrådes.

No šodienas pozîcijåm raugoties, publikas, skatîtåju reakcija péc Purva bridéja pirmizrådes š˚iet pat

anekdotiska. Nemitîgi pretéjos svaru kausos tiek likti literårie pirmavoti un režisora interpretåcija; galvenais

pårmetums Leimanim ir Kristînes téla “piezeméšana”, abu varoñu „iesviešana gultå” u.tml., padarot Kristîni

par juteklisku, „kritušu” sievieti, nevis ideålu, upurim gatavu romantisko varoni. Netiek pie¬auta doma par

režisora interpretåcijas brîvîbu, arî par klasiskå materiåla nosacîtu adaptéšanu 20. gs. 60. gadu vidus skatîtåjam.

Par spîti faktam, ka filma Purva bridéjs tiek nemitîgi slodzîta iedomåtajå ideålajå Blaumaña literårå mantojuma

„Prokrusta gultå”, interese par to ir milzîga. Toreizéjå Rîgas kinostudijas filmu tirgü – PSRS teritorijå – filmu

noskatås 26,6 miljoni skatîtåju, tå tiek pårdota arî daudzåm pasaules valstîm.

Šodienas acîm raugoties, Purva bridéjs ir pårliecinoša romantiska dråma ar kaislîgiem, spécîgiem raksturiem –

Ulda Pücîša temperamentîgo, kaislîbu un våjîbu trenkto Edgaru un Vijas Artmanes sieviš˚îgo, nobriedušo

Kristîni. Šî patieså, pulséjošå kaislîba, kådu piedåvå L. Leimaña filma, patiesi motivé Kristînes izvéli upurét

„savas vieglås dienas”. Nianséti fona personåži – Elzas Radziñas Horsta madåma, Eduarda Påvula Sutka, Olgas

Dre©es Matilde u.c., mér˚tiecîga režija, atzîstams profesionå¬u komandas darbs un pårliecinoša darbîbas vide

ir Purva bridéja nenovecojošås kvalitåtes.


Piektdien, 8. janvårî, pulksten 21:00

ÇETRI BALTI KREKLI /

ELPOJIET DZIÒI...

(spélfilma, 1967, kråsaina, platekråns, 80’)

Scenårija autors – Gunårs Priede, režisors – Rolands Kalniñš, operators – Miks Zvirbulis,

måkslinieks – Uldis Pauzers, kostîmu måksliniece – Ieva Kundziña, grima måksliniece – Elita Rudzîte,

komponists – Imants Kalniñš, dziesmu tekstu autors – Måris Çaklais, skañu operators – Igors Jakov¬evs,

redaktore – Je¬ena Vahruševa, montåžas režisore – Zigrîda Geistarte, filmas direktors – Georgs Blümentåls

Lomås – Uldis Pücîtis (Cézars Kalniñš), Dina Kuple (Anita Sondore), Lîga Liepiña (Bella),

Pauls Butkéviçs (Ralfs), Arnolds Liniñš (Tralmaks) un citi

Ansamblis Optimisti – Uldis Stabulnieks, Dzintars Be˚eris, Valdis Eglîtis, Gunårs Rozenbergs,

Andris Vilsons, Jünijs Vilsons

Telefonu montieris Cézars Kalniñš no darba brîvajå laikå sacer dziesmas un tekstus, muzicédams kopå ar

draugiem izveidotajå ansamblî. Tomér, lai ansamblis nonåktu lîdz publikai, jåiziet garš tarifikåcijas un

at¬auju sañemšanas ce¬š. Kultüras komisijas locekle Anita Sondore pavirši noklausås Cézara dziesmas un

nokritizé tås, bet vélåk vairs gribédama nevar apstådinåt dažådu sabiedrisko apspriešanu dzirnakmeni,

kuru pati iekustinåjusi.

Sešdesmito gadu brîvîbas alku kinematogråfiska kvintesence, jauneklîgs maksimålisms un sirdsapziñas

balss, kas Rolanda Kalniña filmas varoñiem ¬auj noståties blakus pasaules kino jaunå vi¬ña parådîbåm.

Fakts, ka šî filma Latvijas kultürvésturé eksisté ar diviem nosaukumiem (gan Elpojiet dzi¬i..., gan Çetri balti

krekli – tå to labpråtåk dévé paši filmas veidotåji), savå veidå atspogu¬o tås sarež©îto likteni. Tapusi jau

1967. gadå, filma skatîtåjiem tika parådîta tikai 1986. gadå. Tås režisors Rolands Kalniñš (1922) ir viena no

Latvijas kino talantîgåkajåm personîbåm; viñam vairåk nekå jebkuram citam kino darbiniekam ir nåcies izjust

padomju ideolo©ijas mašinérijas un cenzüras represijas, un arî filma Çetri balti krekli ståsta par jauna autora

un cenzéjošås sistémas sadursmi. Raugoties šodienas acîm, Padomju Latvijå funkcionéjušås radošås dzîves

anekdotiskås uzraudzîbas sistémas portretéjumå var saskatît dzélîgu ironiju. Måkslinieciskås padomes séde,

kurå tiek analizétas Cézara Kalniña dziesmas, var kalpot par spilgtu padomiskå absurda un cenzüras

mehånisma uzš˚érdumu – šî epizode bija arî viens no filmas aizliegšanas iemesliem. Atceroties, ka arî Rolands

Kalniñš ne reizi vien ir cietis no cenzüras diktåta, šîs epizodes spéks ir jo iedarbîgåks. Par cenzüras upuri k¬uva

gan Rolanda Kalniña filma Akmens un š˚embas (1966) – pirmå latviešu filma, kas pieskårås Latvijas tra©édijai

Otrå pasaules kara laikå un le©ionåru témai, - gan viña 1974. gadå uzñemtais un varas iznîcinåtais Piejüras

klimats. Sarež©îts liktenis bija arî filmai Elpojiet dzi¬i – 1967. gadå padomju ierédniecîba to „noliek plauktå”.

Skatîtåjiem filmu paråda Rîgas Kino namå tikai 80.gadu vidü, kad lîdz PSRS sabrukumam vairs nav tålu.

Elpojiet dzi¬i ir pirmå latviešu filma, kas par principiålu spéles dalîbnieci uzskata müziku. Rolands Kalniñš savu

filmu veido, ieklausoties müzikas dramatur©ijå un pak¬aujot tai arî montåžu. Komponista Imanta Kalniña

rakstîtajai müzikai bijis lemts turpinåt dzîvi arî péc filmas aizlieguma. Savu, no filmas neatkarîgu dzîvi Latvijas

teåtros dzîvoja arî Gunåra Priedes luga Trîspadsmitå, kas ir filmas scenårija pamatå.

Filmå bütiskas lomas nospéléjuši Uldis Pücîtis un Dina Kuple, ar Bellas lomu te kino debité aktrise Lîga Liepiña.

Turklåt šî filma vairåk nekå jebkura cita 60. gadu Latvijas spéles kino izpausme reflekté tos stilistiskos mekléjumus,

to kinovalodas eksperimentu un brîvîbas elpu, kas spilgti iezîméjås tå laika progresîvåkajås pasaules kino

tendencés – gan françu jaunå vi¬ña mekléjumos, gan çehu un arî krievu kino avangarda (Žana Lika Godåra,

Miloša Formana, Veras Hitilovas, Marlena Hucijeva, Georgija Danelijas u.c.) pieredzé.


Svétdien, 10. janvårî, pulksten 17:00

NÅVES ‰NÅ

(spélfilma, 1971, melnbalta, platekråns, 79’)

Scenårija autori – Jånis Kalniñš, Gunårs Piesis, režisors – Gunårs Piesis, operators – Mårtiñš Kleins,

måkslinieks – Herberts Lîkums, kostîmu måksliniece – Dagne Melnåre, grima måksliniece – Elita Rudzîte,

komponists – Mar©ers Zariñš, skañu operators – G¬ebs Korotejevs, redaktors – Laimonis Purs,

montåžas režisore – Elza Preiss, filmas direktors – Augusts Pétersons

Lomås – Eduards Påvuls (Grîntåls), Gunårs Cilinskis (Birkenbaums), Péteris Šogolovs (Kårléns),

Kårlis Sebris (Za¬ga), Alfreds Videnieks (vecais Dalda), Ìirts Jakov¬evs (Jånis Dalda), Juris P¬aviñš (Gurlums),

Vaironis Jakåns (Skrastiñš), Roberts Zébergs (Sîlis), Egons Beseris (Skapåns), Edgars Liepiñš (Stüris),

Harijs Avens (vecais Cubuks), Gunårs Placéns (Ludis Cubuks), Péteris Auziñš (Skara), Olga Dre©e (Marija),

Lücija Baumane (Daldas sieva), Astrîda Gulbe (Grîntåla sieva) un citi

Filma uzñemta péc Rüdolfa Blaumaña noveles Nåves énå. 19. gadsimta beigas Latvijå. Atlüzis ledusgabals

nes çetrpadsmit zvejniekus un viñu pajügus arvien tålåk jürå. Tikai piektås dienas rîtå pie apvåršña parådås

igauñu laiva, bet tajå visi nevar sakåpt – trijiem jåpaliek uz ledus, tåpéc zvejnieki velk lozes.

Ar minimåliem måkslinieciskiem lîdzek¬iem panåkts maksimåls efekts, lakoniskas un tåpéc årkårtîgi

iedarbîgas psiholo©iskas dråmas fenomens. Izcils paraugs radošai, nevis burtiskai literatüras klasikas

interpretåcijai.

Filma, kas absolüti nav pak¬auta novecošanas faktoram. Tås eksistenciålais skarbums un norišu tra©iskums tiek

izspéléts ierobežotå darbîbas vidé – uz küstoša ledus gabala, uz kura jürå aizskaloti zvejnieki. Ekstremålå

situåcija, kas saasina izdzîvošanas instinktu, atkailinot katra uz ledus gabala palikušå bütîbu, cîña par lîderîbu,

cîña par dzîvîbu, kas kulminé finåla ložu vilkšanas ainå: kuram tad büs lemts izglåbties, kuram – palikt uz

dilstošå ledus, – viss šis norišu kopums kalpo kå nospriegots dramatur©iskais materiåls. Sañémis scenåriju,

telpas ierobežojumu režisors Gunårs Piesis (1935–1996) uzskatîja par risku un laikrakstam Rîgas Balss vélåk

teica: „Nav viegli atrast vél ko grütåk ekranizéjamu par noveli Nåves énå – darbîbas vieta ir ierobežota, sižets

nav saistošs, nav vides maiñas – nekå no tå, kas nepieciešams aizraujošai filmai.” (citåts no Kristînes Matîsas

gråmatas Vecås, labås... Latviešu kinoklasikas 50 spožåkås pérles). Tomér režisora péc kårtas otrå spélfilma

Nåves énå ir k¬uvusi par Gunåra Pieša izcilåko darbu.

Divdesmit divas Rüdolfa Blaumaña noveles lappuses, par kuru norišu blîvumu un spéju tapt par materiålu

pilnmetråžas filmai savulaik šaubîjås režisors, k¬uva par skaudras, eksistenciålas dråmas pamatu. (Filmå gan

norises uz ledus gabala ir papildinåtas ar krasta ainåm – zvejnieku atmiñåm, krastå palicéju reakciju; tas ir

lîdzscenårista Gunåra Pieša pienesums.)

Katrs no zvejniekiem filmå ir izteiksmîgs, individuåls raksturs, kuru sadursmés atklåjas viñu principi un vértîbas.

Nenoliedzami, dråmas galveno psiholo©isko slodzi filmå iznes aktieri – Kårlis Sebris, Eduards Påvuls, Gunårs

Cilinskis, Ìirts Jakov¬evs, Alfréds Videnieks un citi. Veiksmîga ir tobrîd neprofesionå¬a Pétera Šogolova debija

trauslå Kårléna lomå, kuram lemts izvilkt liktenîgo lozi – palikt uz ledus gabala.

Gunåra Pieša režiju raksturo dzi¬š psiholo©isms, dramatisks sabiezinåjums, télu emocionålås eksplozijas un

pašatklåsmes, savukårt filmas vizuålais téls, tås lakonisms un spéks ir operatora Mårtiña Kleina nopelns. Filma

uzñemta ar kustîgu kameru, taçu emocionålos spriedzes brîžos îpaša uzmanîba tiek pievérsta tuvplåniem, kas

iegüst spécîga dramatiska akcenta jégu. Arî peldošais ledus gabals un debesu fons veiksmîgi kalpo par

lakonisku, neitrålu vidi dramatisku peripetiju un sarež©îtu cilvécisku raksturu sadursmém, kuråm îpašu

skaudrumu pieš˚ir “nåves énas” apziña.

Nåves énå, atš˚irîbå no dažas citas Kultüras kanonå iek¬autas vértîbas (pieméram, filmas Purva bridéjs), arî tülît

péc pirmizrådes sañéma ¬oti pozitîvu kritikas novértéjumu. Jåpiezîmé, ka pirms Nåves énå tapšanas Gunårs

Piesis desmit gadus bija spiests uzñemt vienîgi dokumentålås filmas, jo viña debija Kårkli pelékie zied (1961)

tika uzskatîta par neveiksmi un sekojošais darbs hronikas sektorå – par savdabîgu sodu. Taçu iespéja veidot

nåkamo spélfilmu sekoja uz karståm pédåm péc Nåves énå, tå bija filma Püt, véjiñi! (1973).


Sestdien, 9. janvårî, pulksten 19:00

CEPLIS

(spélfilma, 1972, kråsaina, platekråns, 99’)

Scenårija autors – Viktors Lorencs, režisors – Rolands Kalniñš, operators – Gvido Skulte,

måkslinieks – Uldis Pauzers, kostîmu måksliniece – Ieva Kundziña, grima måkslinieces – Rasma Prande,

Elita Rudzîte, komponists – Mar©ers Zariñš, skañu operators – Viktors Liçovs,

redaktors – Osvalds Kublanovs, montåžas režisore – Zigrîda Geistarte, filmas direktors – Viktors Riepša

Lomås – Eduards Påvuls (Ceplis), Helga Dancberga (Berta), Gunårs Cilinskis (Nagainis),

Regîna Razuma (Austra Zîle), Aivars Siliñš (Edmunts Sausais), Velta Straume (Valentîna),

Rolands Zagorskis (Caune), Lidija Freimane (Sausene), Arturs Dimiters (Sesks), Uldis Dumpis (Briedis),

O¬©erts Kroders (deputåts K¬aviñš), Rostislavs Gorjajevs (deputåts Cîrulis), Juris Strenga (Dzi¬upietis),

Lîga Liepiña (Zuša kundze) un citi

Filma uzñemta péc Påvila Rozîša romåna motîviem. 20. gadsimta 20. gadi Latvijå. Uzñémîgais Edgars

Ceplis nodibina akciju sabiedrîbu, lai no Latvijas måla ražotu ˚ie©e¬us eksportam, viña projektå iesaistås

daudzi, cerot uz solîto milzu pe¬ñu. Drîz Ceplis aizraujas ar sava kantora mašînrakstîtåju Austru Zîli, bet

bizness tikmér atståts novårtå, turklåt izrådås, ka Cep¬a izvélétais måls ˚ie©e¬u ražošanai nav derîgs.

Kamér neviens cits to nav uzzinåjis, Ceplis åtri savérpj intrigu, un par akciju sabiedrîbas vadîtåju k¬üst

Nagaiña znots Sausais.

Joprojåm aktuåla un stilistiski smalka satîra par müžîgiem netikumiem un arhetipiskåm våjîbåm, izcili

aktierdarbi, ar filmas dramatur©iju saskañots vizuålais risinåjums kadra koloristikå.

Spilgta raksturu un latviešu mentalitåtes studija, talantîgs un izteiksmes lîdzek¬u izvélé suveréns inscenéjums –

tåda ir Rolanda Kalniña režisétå filma, kas droši uzskatåma par vienu no Latvijas kino véstures pamatakmeñiem.

Filmas autori piedåvå klasisku naratîvu, vérienîgus, pretrunîgus raksturus izcilu latviešu aktieru atveidå,

arî télaini izsmalcinåtu un koloristiski jégpilnu filmas vizuålo risinåjumu, kas paspilgtina attiecîbu un raksturu

dramatismu.

Ceplis vienlaikus sniedz gan ironisku skatîjumu uz pirmås Latvijas brîvvalsts uzñéméju aktivitåtém un š˚ietami

müžîgo kåri padarît „apçakaréšanu” par Latvijas bizneså dominéjošo principu, gan arî romantizétu retro, sava

veida idillisku, tonåli un priekšmetiski (vide, térpi) rüpîgi izstrådåtu Latvijas brîvvalsts télu. Ja atceramies, ka

filma tapusi 1972. gadå, jårespekté filméšanas grupas pårliecinoši veiktais darbs, radot ne tikai sava veida

idillisko „pazaudétå laika” saliñu, kåda 70. gados š˚ita Latvijas brîvvalsts, tås priekšmetiskås vides un sajütu

restauråciju, bet arî ironisku tås varoñu vértéjumu.

Par Cep¬a nevîstošo aktualitåti var pårliecinåties joprojåm, filmu raksturo visi kvalitatîva, pårliecinoša måkslas

darba parametri – pårliecinošs ståstîjums, perfekts aktieru darbs, izcils operatora un kostîmu måkslinieka

darbs. Jånovérté arî Rolanda Kalniña precîzå intuîcija, izvéloties Cep¬a lomai aktieri Eduardu Påvulu, kas filmå

nospéléjis hrestomåtisku savas karjeras lomu. Par saviem labåkajiem aktierdarbiem Ceplim var pateikties arî

vairåkas aktrises: Regîna Razuma, kura tolaik bija dejotåja (Austra Zîle ir viñas pirmå lielå loma), profesionålå

aktrise Helga Dancberga rafinétås Cep¬a kundzes Bertas lomå spilgti debitéja kino, lielisks bija arî Veltas

Straumes darbs Valentînas lomå.

Paradoksåli, ka Rolanda Kalniña biogråfijå filmu Ceplis ietver trîs filmas ar dramatiskiem likteñiem – pirms

Cep¬a cenzüra „nolika plauktå” (aizliedza) divas viña filmas: Akmens un š˚embas (1966) un Çetri balti krekli

(1967), savukårt filma Piejüras klimats (1974), pie kuras Rolands Kalniñš strådåja péc Cep¬a, tika iznîcinåta

nepabeigta, lai gan potenciåli varéja k¬üt par vienu no stilistiski izaicinošåkajåm komédijåm latviešu kino

vésturé.

Ceplis ir viena no izcilåkajåm latviešu filmåm – nianséts, tra©ikomisks skatîjums uz Latvijas brîvvalsts

buržuåzijas diskréto šarmu. Starp citu, gadå, kad tapa Ceplis, uzñemts arî Francijå strådåjošå spåñu režisora

Luisa Bunjuela šedevrs Buržuåzijas diskrétais šarms / Le charme discret de la bourgeoise (1972).


Svétdien, 10. janvårî, pulksten 19:00

ÅBOLS UP‰

(spélfilma, kråsaina, platekråns, 81’)

Scenårija autors un režisors – Aivars Freimanis, operators – Dåvis Sîmanis, komponists – Péteris Plakidis,

skañu operators – Alfréds Višñevskis, diktors – Boriss Podnieks, montåžas režisore – Maija Edelmane,

redaktors – Osvalds Kublanovs, filmas direktors – Semjons Ludzišs

Lomås – Akvelîna Lîvmane (Anita), Ivars Kalniñš (Janka)

Janka dzîvo Za˚usalå – seno laiku saliñå Daugavas un strauji augošås Rîgas vidü. Strådå viñš pilsétå, tur

arî atrod un pazaudé Anitu. Kad appleengaraga jaunås daudzståvu måjas ir uzceltas, Za˚usalas pasaulîte

izgaist un Jankam såkas jauna dzîve – bez Anitas.

Neparasts gadîjums Latvijas kinovésturé – dokumentålå vidé uzñemta spélfilma, iespéjami maz iejaucoties

îstås dzîves norisés, vairumå gadîjumu tås tikai provocéjot, ne inscenéjot. Rezultåtå – patiesa un nevainîgi

tîra laikmeta skice, kas nevis atdarinåjusi, bet patståvîgu mekléjumu ce¬å nonåkusi sava laika pasaules

kino avangardå.

Unikåla filma Latvijas kino kontekstå, to veidojis viens no atzîtåkajiem kino dokumentålistiem – Aivars Freimanis

(1936). Filma tapusi kå radošais eksperiments, improvizåcija, kas atvasinåta no režisora ieceres izveidot

dokumentålo filmu par kådu no Daugavas salåm, tås cilvékiem un viñu dzîvi, kas rit turpat blakus lielpilsétas

ritmiem. 1971. gadå tika apstiprinåta ražošanai Aivara Freimaña dokumentålå filma Upe, no kuras vélåk arî

„izauga” Åbols upé. Kaut arî filmas režisors Aivars Freimanis un operators Dåvis Sîmanis darbu såka,

kolekcionéjot Za˚usalas ikdienas norises un faktüras, pamazåm autoriem radås vélme šajå dokumentålajå

vérojumå iestrådåt „fiktîvus” télus – profesionålu aktieru télotus varoñus, kuriem vienlaikus vajadzéja

saglabåt savu anonimitåti. Šim mér˚im izraudzîjås iesåcéjus – Akvelîna Lîvmane un Ivars Kalniñš bija apguvuši

profesijas pamatus Tautas kinoaktieru studijå un gatavojås ieståjpårbaudîjumiem Dailes teåtra 5. studijå. Abu

jauniešu paštélu atš˚irîba – nopietnås, noslégtås Akvelînas Lîvmanes un vitålå, delverîgå Ivara Kalniña

kontrasts – potenciåli ¬åva radît savdabîgu raksturu dramatur©iju, turklåt abus publiski vél popularitåtes

neskartos aktierus varéja izmantot par norišu provocétåjiem saskarsmé ar za˚usaliešiem.

Anitas un Jankas lomas, kurås iejütas Lîvmane un Kalniñš, nebija uz papîra uzrakstîtas – aktieriem nebija

iepriekš saceréta teksta, un tas pavéra ce¬u nemitîgai improvizåcijai. Režisora uzstådîjums bija dabiskums,

mudinot aktierus savus télu rîcîbu modelét péc „vidéjå jaunieša” uzvedîbas principiem. Bütîbå filmas autori

bija izvirzîjuši sev unikålu uzdevumu – radît dokumentålås un spélfilmas sintézi, no jaunajiem aktieriem

mé©inot panåkt maksimålu dabiskumu.

Laikå, kad tapa Åbols upé, pasaules kino terminolo©ijå vél nebija radîts jédziens mockymentary – tåtad „viltus

dokumentålå” filma, kurå š˚ietama dokumentålå realitåte tiek radîta, izmantojot spélfilmas un inscenéjuma

pañémienus. Šis jédziens precîzi atbilst filmas Åbols upé måkslinieciskajai nosacîtîbai.

Kaut gan 1971. gadå filmu vajadzéja pabeigt, darbs tika pårtraukts, arî tådé¬, ka autori filmas materiåla

uzñemšanå jau bija visai tålu novirzîjušies no atbildîgo instançu akceptétås dokumentålås filmas ieceres.

Freimaña filmai par publiski pamanîtu faktu ¬åva k¬üt cita režisora radošå tra©édija – 1974. gadå tika aizliegts

un iznîcinåts Rolanda Kalniña filmas Piejüras klimats materiåls, tåpéc Rîgas kinostudijai pietrüka spélfilmu

“plåna vienîbu” un Freimanis ar komandu varéja ˚erties pie puspabeigtås filmas materiåla, piefilméjot

epizodes, kurås Anita un Janka satiekas kådu laiku péc š˚iršanås. Tieši šîs epizodes ar uzspéléto melodramatismu

ir jau par spélfilmu pozicionétås Åbols upé trauslåkais posms, gluži tåpat kå aizkadra balss, kas forséti

komenté gan jauniešu izjütas, gan ekråna norises.

Tomér filma Åbols upé kå mé©inåjums sintezét dokumentålås un aktierfilmas principu ir unikåla parådîba

Latvijas kinovésturé, gluži tåpat kå tås vizuålå stilistika – rokas kameras izmantojums, sulîgais attéla gleznieciskums,

arî poétiskais 1970. gadu såkuma Za˚usalas un Rîgas téls.


Piektdien, 8. janvårî, pulksten 19:00 (atklåšanas seanss)

VANADZIˆŠ

(animåcijas filma, kråsaina, platekråns, 16’)

Scenårija autori – Jånis Rokpelnis un Arnolds Burovs, režisors – Arnolds Burovs,

måkslinieks – Gunårs Cîlîtis, le¬¬u skulptore – Ilze Kiršteina, operators – Péteris Trups,

komponists – Imants Kalniñš, skañu operators – Igors Jakov¬evs, redaktore – Natålija Bastina,

filmas direktors – Valentîns Jakobsons

Filma uzñemta péc Vi¬a Låça ståsta motîviem. Mazs puiséns, kuru tétis iesaucis par Vanadziñu, katru rîtu

aizvada tévu zvejå un visu dienu kopå ar ka˚i gaida téti atgriežamies. Bet reiz jüru sabango vétra, un

Vanadziñš kåpås gaida veltîgi...

Monumentåls lakonisms un precîzas, emocionåli iedarbîgas deta¬as, tra©édija bez afektåcijas, veiksmîgi

izvairoties no sentimentalitåtes – le¬¬u kino klasi˚a Arnolda Burova estétiski viengabalainåkais darbs.

Arnoldu Burovu (1915–2006) pieñemts dévét par latviešu animåcijas tévu – tieši viñš, büdams jau atzîts le¬¬u

teåtra måkslinieks, aizsåka animåcijas tradîcijas Latvijå, 1964. gadå Rîgas kinostudijå dibinot le¬¬u filmu

uzñemšanas grupu. 1966. gadå nåca klajå pirmå Rîgas kinostudijas le¬¬u filma Ki-ke-ri-gü péc latviešu tautas

pasakas motîviem; bija ielikts pamats spécîgai le¬¬u filmu skolai, kas Burova vadîbå eksistéja vairåkus gadu

desmitus. Viña filmas vienmér ir bijušas spilgtas autorîbas apzîmogotas, viña rokraksts – îpašs un atpazîstams.

Arnolda Burova filmas raksturo gan îpatnå le¬¬u plastika, kas saglabåjas itin visos viña darbos (kaut arî meistars

ir sadarbojies ar dažådiem måksliniekiem), drosmîgi tuvplåni, izsvértas un sarež©îtas mizanscénas un daudzfigüru

kompozîcijas. Taçu bütiskåkais – lelles Burova filmås k¬üst par emocionåliem, individuåliem un niansétiem

raksturiem.

Burova filmas vienmér bijušas tematiski daudzveidîgas, viñš daudz izmantojis klasiskus motîvus gan no

latviešu, gan pasaules literatüras - Dullais Dauka (péc Sudrabu Edžus darba motîviem, 1968), Vanadziñš (péc

V. Låça ståsta motîviem), Kozete (péc V. Igo romåna Nožélojamie, 1977), Burovs veidojis arî filmas péc O’Henri

ståstiem Sapnis (1983) un Pédéjå lapa (1984), šajås filmås izmantojot ikonisko pasaules kino kultüras zîmi –

Çårlija Çaplina Klaidoña télu. Aleksandra Çaka dzejas iedvesmots ir liriski skumjais Umurkumurs (1976),

savukårt par Burova metaforiskås izteiksmes kulminåciju k¬üst Heinriha Heines poémas inspirétais Bimini

(1981).

Péc Vi¬a Låça ståsta veidotais Vanadziñš ir viens no izteiksmé lakoniskåkajiem un spécîgåkajiem Arnolda

Burova darbiem. Filmas askétiskå, dramatiskå izteiksme, kurå uzdzirkstî poétiskas metaforas izmantojums

(téva rokås Vanadziñš jütas „kå ar spårniem”), atturîgå, zieme¬nieciskå kråsu gamma spéj radît nabadzîgås

zvejnieku büdiñas atmosféru, jüras un zvejnieku ikdienas skarbumu, kas kulminé tra©édijå.

Arnolds Burovs nenoliedzami ir prasmîgs dramatisma meistars, viñam izdodas panåkt tra©ismu un neviltotu

lîdzpårdzîvojumu saviem varoñiem. Filmas nesteidzîgais ritms, pat rituålå ikdienas rutînas atkårtošanås, téva

un Vanadziña tuvîba – tas viss sagatavo eksistenciåli skarbajam finålam.

Vanadziñš ar savu vizuålo izteiksmi iek¬aujas arî 20. gadsimta 70.-80. gadu latviešu télotåjmåkslas tradîcijå,

taçu unikålåkais gan šai, gan arî daudzåm citåm Burova filmåm ir emocionålais piesåtinåjums un raksturu

niansétîba, kåda tiek panåkta ar „nedzîvåm” lellém. Emocionålå ietilpîba un måkslinieciskais blîvums Arnolda

Burova darbus padara par unikålu latviešu kultüras mantojumu.


Piektdien, 8. janvårî, pulksten 19:00 (atklåšanas seanss)

VECÅKS PAR DESMIT

MINËT‰M

(dokumentålå filma, 1978, melnbalta, 10’)

Scenårija autors un režisors – Hercs Franks, operators – Juris Podnieks,

skañu operators – Alfréds Višñevskis, redaktors – Jevgeñijs Margo¬ins, måkslinieks – Gunårs Kondråts,

müzika no Òudgarda Gedraviça un Jirži Pauera darbiem, filmas direktors – Pauls Pakalns

Desmit minütes kinokamera nenovérš skatu no mazu¬a, kurš véro le¬¬u teåtra izrådi, un skatîtåjs lîdz ar

bérna dvéseli pårdzîvo labå un ¬aunå cîñu.

Rîgas poétiskå dokumentålå kino skolas izcilåkais paraugs; filma – dvéseles kustîba, kur satiekas režisora

un operatora talanta dzirksts.

Viena no hrestomåtiskajåm Latvijas dokumentålå kino režijas meistara – režisora Herca Franka (1926) filmåm,

viñš ir viens no latviešu poétiskå dokumentålå kino tradîcijas dibinåtåjiem un spilgtåkajiem pårståvjiem.

Lakoniska, jédzieniski ietilpîga, desmit minüšu garumå fikséta izjütu un emociju gamma, kas spogu¬ojas maza

puiséna sejå. Kamera tieši kå spogulî veras bérna sejå, tikai påris reižu aizslidinot savu skatienu citur – uz lîdzås

sédošiem bérniem –, lai åtri vien atgrieztos pie šîs dokumentålås filmas/esejas galvenå fokusa – mazå puikas.

Skatîtåjam nav lemts uzzinåt, ko tad véro šis puika, tik aktîvi pårdzîvodams un juzdams lîdzi. Kino vésturé gan

fikséts fakts, ka tå ir le¬¬u teåtra izråde, taçu autori ne sekundes desmitda¬u ne¬auj ieraudzît to, ko tik aizrautîgi

skatås puika, – pašu izrådi, kas izraisîjusi spilgtås emocijas. Filmas autoru piedåvåtajos spéles noteikumos tå

nav bütiska. Bütisks ir bérns kå absolüti atklåta un savås emocijås – sajüsmå, izbrînå, bailés – patiesa dzîva

radîba. „Filma tika uzñemta vienå piegåjienå... Otrreiz vairs neizdevås. Taçu Juris (Podnieks) un es, més pilnîgi

skaidri zinåjåm, ka jåuzñem ir pretskatå – kå spogulî skatoties. Jo viñš mums bija kå spogulis, més viñå

redzéjåm sevi. Savu dvéseli,” – tå Hercs Franks.

Melnbaltajå dokumentålajå filmå ir precîzas, atmosféru radošas skañas, müzikas fragmentu izmantojums,

taçu tajå netiek bilsts ne vårds. Filmas autoru uzstådîjums runå pats par sevi – vérot nepastarpinåtas bérna

emocijas, kuras izdzîvojot viñš k¬üst par desmit minütém vecåks, vairåk pieredzéjis un emocionåli nobriedis.

Ne velti filma Vecåks par desmit minütém tiek uzskatîta par lakonisku un precîzu metaforu, kurå izmantoto

izteiksmes lîdzek¬u askétisms ¬auj filmai k¬üt par jégå ietilpîgu måkslas faktu – cilvéciska pårdzîvojuma fiksåciju.

Filma Vecåks par desmit minütém ir viena no tåm retajåm latviešu dokumentålajåm filmåm, kuras rezonanse

pasaulé patiesi ir respektéjama; tå ir „obligåtå skatåmviela” filmu måkslu studéjošajiem. 2002. gadå tapa

starptautisks projekts Vecåks par desmit minütém, kurå apkopotas izcilu pasaules režisoru (våciešu Vima

Vendersa un Vernera Hercoga, amerikåñu Džima Džårmuša un Spaika Lî, ˚înieša Çena Kaiges, soma Aki

Kaurismeki) îsfilmas, kas piedzîvoja pirmizrådi Kannu starptautiskajå festivålå. Èsfilmu apkopojums tika veltîts

latviešu dokumentålå kino meistariem Hercam Frankam un Jurim Podniekam; par to liecinåja ieraksts filmas

titros.

Herca Franka Vecåks par desmit minütém lo©iski turpina latviešu poétiskå dokumentålå kino tradîciju, kas

aizsåkås 20. gadsimta 50.-60.gadu mijå, kå pretstatu ideolo©iski angažétajam padomju dokumentålå kino

kanonam nostatot izkoptu télainîbu, vizuålås plastikas un emociju tuvplånu mekléjumus. Latviešu poétiskais

dokumentålais kino tådéjådi piedåvåja paralélu – no ideolo©ijas klišejåm brîvu – realitåti. Télainîba, kas

raksturîga izcilåkajiem latviešu poétiskå dokumentålå kino darbiem, piemît arî filmai Vecåks par desmit

minütém.


Pirmdien, 11. janvårî, pulksten 20:30

LIMUZÈNS JňU NAKTS

KRÅSÅ

(spélfilma, 1981, kråsaina, platekråns, 88’)

Scenårija autore – Måra Svîre, režisors – Jånis Streiçs, operators – Harijs Kukels, måkslinieks – Vasilijs Mass,

kostîmu måksliniece – Natålija Šaporina, grima måksliniece – Edîte Noriete, komponists – Raimonds Pauls,

skañu operators – G¬ebs Korotejevs, redaktors – Egons Lîvs, montåžas režisore – Margarita Surdeko,

filmas direktors – Jånis Šulcs

Lomås – Lilita Bérziña (Mirtas tante), ‰valds Valters (Pigalu Prîdis), Tüteru ©imene – Uldis Dumpis (‰riks),

Olga Dre©e (Dagnija), Gundars Åboliñš (U©is), Sprésliñu ©imene – Baiba Indriksone (Olita),

Bo¬eslavs Ružs (Viktors), Diåna Zande (Låsma), Giluçu ©imene – Lîga Liepiña (Veronika),

Romualds Ancåns (Jåzeps), bérni – Anna Putniña, Ivars Jékabsons, Viktorija Streiça, Ilze Skuška,

Inese Pu˚îte, R.Skrebele, I.Rîdere

Jåña Gavara ansamblis no Meiråniem

Veca lauku sieviña Saknîšu Mirta loterijå laimé žiguli, un viñas måjås tülît sabrauc radinieki, kas lîdz tam

veçiñu nemaz neatceréjås. Brå¬a déls ‰riks ar sievu Dagniju un délu U©i vai bijusî vedekla Olita ar vîru

Viktoru un meitu Låsmu labpråt tiktu pie mašînas, un katrs cenšas Mirtas tanti pårvilkt savå pusé, bet

pirms nåves viña atceras par savu jaunîbas pielüdzéju Pigalu Prîdi.

Rets tîra žanra paraugs Latvijas kinomåkslå – tautiska komédija šî vårda vislabåkajå nozîmé, perfektas stila

izjütas råmjos ieturéta, ¬aujot aktieriem izpausties neierastos ampluå. Jåña Streiça humora smalkåkå

izpausme – smiekli bez ¬aunuma.

Bez šîs Jåña Streiça (1936) komédijas Latvijas TV kanåli Jåñu laikå neiztiek ne gadu. Pelnîti, jo Limuzîns Jåñu

nakts kråså ir tas unikålais paraugs latviešu kino vésturé, kad plaša popularitåte piemekléjusi nevis TV šovu –

viendienîti, bet kvalitatîvu, aspråtîgu, profesionåli grodi veidotu komédiju. Kå kompaktå üdens låsé tajå

atspogu¬ojas gan latviešu mentalitåte, gan paštaisnås konkurences cîñas, gan materiålo labumu pielügsme.

Un kaut arî laiks kopš 80. gadu såkuma nebütîbå aiznesis tolaik iekårojamo materiålås labklåjîbas simbolu –

automašînu Žigu¬i, kuru loterijå vinnéjusi Mirtas tante (Lilita Bérziña), cilvéciskås kaislîbas un cîñas par iespéju

tikt vientu¬ås sieviñas mantinieku kårtå filmå izrisinåtas bez laika noilguma. Atturîgå, racionålå vésturniece

Dagnija, liš˚e medmåsiña Olita, jaunavîgås Låsmas apburtais pusmüža ‰riks... Šo un citu varoñu attiecîbu

peripetijas, tiem mé©inot izlikties par labåkiem, nekå viñi patiesîbå ir, tåtad žigulîša cienîgiem, Mirtas tantes

acîs rada aspråtîgu mikrodramatur©iju, konfliktus, raksturu un interešu sadursmes. Filma „iegu¬as” Jåña

Streiça veidoto nacionålo komédiju gultné lîdzås filmai Mans draugs nenopietns cilvéks (1975) – tås vienlaikus

ir arî precîzs laikmeta un raksturu spogulis. Kaut arî vairums Jåña Streiça filmu veido Latvijas kino Zelta

fondu – gan konceptuåli teatrålais Teåtris (1978), gan vésturiskå psihodråma Svešås kaislîbas (1983), gan

nostal©iski atraktîvais veltîjums latga¬u kultürai Cilvéka bérns (1991) – Limuzîns Jåñu nakts kråså ir ieguvis

îpašu tautas komédijas statusu.

Komédijas kå laika un tautas mentalitåtes atspulgs – šî Streiça talanta š˚autne ir patiesi unikåla Latvijas kino

kontekstå, îpaši tå iemesla dé¬, ka smieklîgais, komiskais ne brîdi nav režisora pašmér˚is. Viñš izmanto ironiju,

precîzus vérojumus un deta¬u apspéli raksturu un konfliktu atklåsmei, tomér pat kari˚éjums Streiça filmås

nepårkåpj pozitîvå, atraktîvå robežas (pieméram, Romualda Ancåna darbs traktorista Jåzepa lomå).

Limuzîns Jåñu nakts kråså ir arî veltîjums unikålai aktrisei, teåtra prîmai Lilitai Bérziñai, kura filmå pårtop par

Mirtu – vienkåršu lauku sieviñu, apzinåti atsakoties no savas karaliskås ståjas. Èpašs ir arî filmas pédéjais kadrs,

kurå Jånis Streiçs pozé blakus Mirtai viñas vîra Jåña lomå. Kaislîbas ap mantojumu ir beigušås, Mirtas tante

aizgåjusi müžîbå – påri biezas dümakas klåtam kalnam (šis kadrs filmå iegüst poétiska téla statusu un k¬üst arî

par pédéjo kinokadru Lilitas Bérziñas müžå). Savukårt blakus savam Jånim no „dzîvås fotogråfijas” Mirtas

tante sveic šajå materiålo kaislîbu pasaulé vél palikušos, novéléjusi savu bérîti – žigulîti – jaunîbas mîlestîbai

Pigalu Prîdim (klasiska ‰valda Valtera loma), kuram tas pavisam vienaldzîgs.


Otrdien, 12. janvårî, pulksten 19:00

VAI VIEGLI BËT

JAUNAM

(dokumentålå filma, 1986, kråsaina, 83’)

Scenårija autori – Åbrams Kleckins, Jevgeñijs Margo¬ins, Juris Podnieks, režisors – Juris Podnieks,

operators – Kalvis Zalcmanis, montåžas režisore – Antra Cilinska, komponists – Mårtiñš Brauns,

redaktore – Rüta Frijåre, skañu operatori – Anrijs Krenbergs, Gunårs Netrebskis,

filmas direktore – Baiba Urbåne

Filma ir uzticéšanås pilns dialogs starp tås autoriem un jauniešiem – par problémåm, kas satrauc jauno

paaudzi, lielajå dzîvé ieejot. Ieilgusî pieaugušo aizbildniecîba, melîgums un liekulîba padara viñiem daudz

grütåku savas vietas un pozîcijas mekléšanu.

Filma – fenomens, kuras årkårtîgo rezonansi pasaulé radîjusi autoru profesionalitåte, domas vériens un

pråta asums, spéjot precîzi tråpît aktualitåtes nervå.

Viena no populåråkajåm latviešu dokumentålajåm filmåm – spilgta publicistikas un arî poétiskå kino tradîciju

simbioze. Filmu veidojusi izcila personîba – režisors, arî operators (taçu ne šajå filmå) Juris Podnieks (1950–

1992), 20. gadsimta 80. gadu spilgtåkå un starptautiski atpazîstamåkå personîba latviešu dokumentålajå

kino.

Vai viegli büt jaunam fenomens – filmas milzîgå popularitåte skatîtåju auditorijå toreizéjå PSRS, tås unikålie

komerciålie rådîtåji (filmu noskatîjušies 28 miljoni skatîtåju) ir ne tikai Jura Podnieka asredzîbas, talanta un

sociålå jutîguma, bet arî 20. gadsimta 80. gadu liberålo tendençu „bérns”. 80. gadi mér˚tiecîgi tuvinåja

Padomju Savienîbu sabrukumam, liberalizåcijas tendençu (perestroikas) iespaidå dokumentålais kino bija tas

lauks, kurå drosmîgåkie pieteica jaunas témas un piedåvåja dzi¬u analîzi, iekarojot jaunas, lîdz tam aizliegtas

måkslinieciskås patiesîbas teritorijas. Vai viegli büt jaunam, kas analizé jauniešu pasaules izjütu, mér˚us,

vértîbu kritérijus, varéja parådîties tikai 80. gadu vidü. Tås piedåvåtå atklåtîbas pakåpe ideolo©isku

uzstådîjumu žñaugos dzîvojošajai sabiedrîbai bija šokam lîdzîga atskårsme.

Filmas atspériena punkts ir grupas Pérkons koncerts Ogres estrådé, kura laikå jaunatnes ener©ija saku¬as

agresivitåté – tiek izdemoléts vilciena vagons. Seko represijas, arî tiesas process, bütîbå paraugpråva pret

vairåkiem noziegumå iesaistîtajiem jauniešiem. Ainas no koncerta, epizodes no tiesas procesa un vélåk

sarunas ar jauniešiem, kuru likteñus vairåk vai mazåk ietekméjis šis notikums, aizsåk filmu Vai viegli büt

jaunam. Podnieks to veido kå sazarotu portretu galeriju, filmédams savus varoñus viñus raksturojošå vidé un

norisés. Pats büdams trîsdesmitgadnieks, Podnieks sarunåjas ar tå laika padsmitgadniekiem par vértîbåm, kas

viñiem bütiskas. Režisora varoñu kolekcijå ir gan izmanîgs divkosis (tagad liela uzñémuma vadîtåjs Latvijå),

kurš ar padomju jaunieša paraugseju maršé godasardzé pie Strélnieku pieminek¬a, taçu lolo klaji merkantilus

mér˚us, gan jauns kinorežisors amatieris, kas mé©ina savas paaudzes izjütas izteikt filmå, gan arî krišnaîts,

Afganistånas karå pabijušais un citi.

Jaunå kinoamatiera (Igora Lingas) filmas kadri veido zîmîgu Vai viegli büt jaunam télainîbas slåni – mazliet

naivu un pašmér˚îgu, kå daži no jauniešu monologiem. Podnieks, kurš kadrå intervé savus varoñus, darbojas

kå ieintereséts klausîtåjs, pécåk šos jauniešu cilvékståstus un portretus savérpjot mér˚tiecîgå télu un sajütu

audeklå.

Laikå, kad filma bija novitåte, daudz tika diskutéts par dokumentålå un „inscenétå” saplüsmi (gan amatierfilmiña,

gan epizodes ar pankiem liecina par inscenéjuma klåtbütni). Šîs diskusijas aizmirstas, taçu palikusi

atskaña no tås milzîgås rezonanses, kådu izraisîja filma – gan ar spéju uzdot precîzus jautåjumus, gan ar

cilvécîgi patieso attieksmi pret tik dažådajiem filmas varoñiem, kuri taçu visi tobrîd måcîjås padomju skolås ar

tåm raksturîgo dzelžaino oficiålås patiesîbas pakåpi; palikusi atskaña no Podnieka talanta un profesijas

prasmes visu šo eksistenciålo saasinåtîbu, kåda tå nenoliedzami piemît jauniešiem vélînos tîñu gados,

attiecinåt arî uz toreizéjo sociålpolitisko klimatu PSRS. Filma ir notvérusi to milzîgås ener©ijas lådiñu, kas vairs

ne¬åvås tikt iegrožots padomisko klišeju råmî. Emocionåli Vai viegli büt jaunam ir arî viens no Latvijas drîzås

brîvîbas priekšvéstnešiem.


Ceturtdien, 14. janvårî, pulksten 19:00

Šapple‰RSIELA

(dokumentålå filma, 1988, kråsaina, 93’)

Scenårija autors – Tålivaldis Margéviçs, režisors un operators – Ivars Seleckis,

montåžas režisore – Maija Selecka, komponists – Ivars Vîgners, redaktori – Rüta Frijåre un

Jevgeñijs Margo¬ins, skañu operators – Gunårs Råcenåjs, filmas direktors – Leonîds Bérziñš

Mazajå Rîgas nomales š˚érsieliñå un tås iedzîvotåju dzîvesståstos atbalsojas tautas likteñgaita, pilna

pårestîbu, ciešanu un cerîbu.

Š˚ietami vienkårša un nepretencioza, bet tieši tådé¬ iespaidîga filma, kas iekarojusi Eiropas prasîgåko

auditoriju, sañemot Eiropas Kinoakadémijas balvu; Visums koncentréts vienå üdenslåsé – vienå

priekšpilsétas ieliñå.

Viena no titulétåkajåm filmåm Latvijas kino vésturé – pilnmetråžas dokumentålå filma Š˚érsiela ir sañémusi ne

tikai lokålu atzinîbu (astoñas balvas Nacionålajå filmu festivålå Lielais Kristaps), bet arî Eiropas labåkås

dokumentålås filmas balvu Félikss (1990), kuru pieš˚ir Eiropas Kinoakadémija, un citus starptautiskus apbalvojumus

- Jorisa Ivensa balvu Amsterdamå (1989), Roberta Flaertija balvu Jamagatas festivålå Japånå (1989) u.c.

Š˚érsiela ir 800 m garas Rîgas ielas nosaukums, šî iela filmas radošajai komandai kalpojusi par materiålu

precîzam laikmeta un likteñu uzš˚érdumam un 20. gadsimta 80. gadu izskañas laika portretéjumam. Aiz

izteiksmîgajiem filmas tipåžiem – reåliem šîs ielas iedzîvotåjiem – ¬auts atpazît ne tikai konkrétus cilvékus ar to

våjîbåm un rakstura iezîmém (autori nevairås arî no ironijas), bet arî latviešu tautas dramatiskås likteñgaitas.

Filmas tapšanas laiks ir zîmîgs - savas pédéjås dienas velk padomju lielvalsts PSRS, tåpéc liberålisms un

izteiksmes brîvîba, témas, par kuråm dokumentålajam kino bütu bijis liegts runåt pirms gadiem pieciem

desmit, Š˚érsielå ieskanas emocionåli un cilvéciski piepildîti. Te viñi ir, Š˚érsielas iedzîvotåji – Oliñtante, Osis,

Rudéviçs, Mårrutku Péteris un citi; ielas „proletariåts” un ielas „jaunie kapitålisti”, kuru uzñéméjdarbîbas

spéjas izpaužas amplitüdå no kapu pieminek¬u biznesa lîdz mårrutku burciñu pårdošanai tirgü. Te ir arî To¬iks,

invalîds kopš bérnîbas, kurš pelna kapeikas, lîmédams kastîtes kartonåžas fabrikai, un ilgojas péc

neiespéjamå – veselîbas. Viñš savai måtei dzimis izsütîjumå Sibîrijå. „Uzskatu, ka man dzîves nav bijis,” asaras

rijot un novéršoties no Ivara Selecka kameras, filmå saka sirmå sieva. Tas ir viens no Š˚érsielas emocionålajiem

tuvplåniem, kådu filmå nav mazums.

Filmas struktüru veido cilvékståsti – aizkadra teksts, kurå autori ståsta par Í˚érsielas iedzîvotåjiem, un intervijas

ar tiem. Brîžam interviju autoram un filmas scenåristam Tålivaldim Margéviçam izdodas patiesas sarunas,

brîžam Š˚érsielas veidotåji saglabå savu atsvešinåto „novérotåja” skatienu. Taçu filmas unikalitåte ir tås

daudzveidîgo varoñu un likteñu galerija. Te lîdzås ironiskiem, pat anekdotiskiem „kaimiñu nebüšanu”

attélojumiem (teiksim, akmeñka¬a bizness un tå saceltais troksnis tracina viña kaimiñu), satriec tra©isku,

dramatisku likteñu tuvplåni – jau minétais To¬iks un viña måte, arî no latviešu literatüras véstures padomju

laikå izsvîtrotå rakstnieka Jåña Vese¬a jauniñås radinieces, vientu¬ås måtes Daigas ståsts u.c.

Kå filmas caurviju télu autori piedåvå meteorolo©iskås zondes („baloniña”) palaišanas un lidojuma epizodes.

Rîgas laiku prognozéjot virs Š˚érsielas – tå apgalvots filmå. Savukårt filma Š˚érsiela ir k¬uvusi par to „zondi”,

kas ståsta par 80. gadu izskañas Latvijas laiku — brîdi pirms neatkarîbas atgüšanas.

Péc desmit gadiem šî pati radošå komanda uzñéma filmas turpinåjumu – Jaunie laiki Š˚érsielå.

More magazines by this user
Similar magazines