RÄ«gas apgabaltiesas 2006.gada 31.oktobra spriedums - KNAB

NORAKSTS
Krimināllieta Nr.13870001305
KA-04-270-06/29
S P R I E D U M S
Latvijas Republikas vārdā
Rīga, 2006.gada 31.oktobrī
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija
šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja T.BRODA
un tiesneses Ā.ŽDANOVA un I.JANSONE
ar sekretāru K.Ulmkalni, tulku N.Akentjevu
piedaloties prokuroram A.M.IGLĀNAM
aizstāvjiem - zvērinātiem advokātiem J.M.un I.V.ORONOVAI
sakarā ar Ģenerālprokuratūras prokurora apelācijas protestu un apsūdzētā
V.L .aizstāvja zvērināta advokāta E.T. apelācijas sūdzību apelācijas kārtībā
izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu, kurā ar Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesas 2005.gada 2.novembra spriedumu
V.L.,
/dzēsts personas kods/
atzīts par vainīgu Krimināllikuma 323.panta 1.daļā paredzētā
noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 2 (diviem)
gadiem, piemērojot KL 55.p., nosacīti ar pārbaudes laiku uz 2 (diviem) gadiem.
L.Š.,
/dzēsts personas kods/
atzīta par nevainīgu un attaisnota Krimināllikuma 20.panta 4.daļā un
323.panta 1.daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.
Iepazinusies ar apelācijas protesta un apelācijas sūdzības motīviem un
pārbaudījusi lietas materiālus, tiesas kolēģija
k o n s t a t ē j a :
Ar 02.11.2005. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu
V.L. atzīts par vainīgu un notiesāts pēc Krimināllikuma 323.p.1.d. par to, ka
izdarīja kukuļdošanu valsts amatpersonai, t.i., piedāvāja un personīgi nodeva
materiālas vērtības, lai tā par kukuli, izmantojot savu dienesta stāvokli,
neizdarītu kādas darbības kukuļdevēja un citu personu interesēs, un L.Š. atzīta
par nevainīgu un attaisnota pēc Krimināllikuma 20.p.4.d. un 323.p.1.d. par to, ka
droši zinot par V.L. izdarīto kukuļa piedāvājumu valsts amatpersonai un daļas no

2
kukuļa summas nodošanu šai valsts amatpersonai, kuru izdarīja V.L., nododot
naudu V.L. tālākai nodošanai valsts amatpersonai, apzināti veicināja, atbalstīja
kukuļdošanas izdarīšanu valsts amatpersonai, bet V.L. piedāvāja un personīgi
nodeva materiālas vērtības, lai tā par kukuli, izmantojot savu dienesta stāvokli,
neizdarītu kādas darbības kukuļdevēja un citu personu interesēs.
Saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu noziedzīgais nodarījums
izdarīts sekojošos apstākļos:
Apsūdzētais V.L., būdams SIA „Aptieka Rudens” un SIA ”LV Pharma”
prezidents, zinot, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā tiek veikta
pārbaude par apsūdzētā uzņēmējdarbību, t.sk., par valsts amatpersonām, kuras
saistītas ar šo uzņēmējdarbību, un to, ka viens no šīs pārbaudes veicējiem ir
KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja vietnieks J.J., nolūkā izteikt
priekšlikumu par kukuļa došanu, lai pārtrauktu pārbaudi, 2005.gada 13.aprīlī ap
plkst.20-iem piedāvāja J.J. tikties ar viņu plkst.20.30 bārā „Rudens”, Rīgā,
Ainažu ielā 6, kam J.J. piekrita. Tikšanās laikā bārā „Rudens” 2005.gada
13.aprīlī ap plkst.20.45, alkohola reibumā apsūdzētais piedāvāja J.J. 50 000 LVL
par to, lai viņš neturpinātu pārbaudi, bez tam arī, piedāvāja J.J. 1 000 LVL ik
mēnesi par to, lai pēdējais sniegtu apsūdzētajam „jumta” pakalpojumus. Tā kā,
J.J. piedāvājumu pieņēma, apsūdzētais nodeva J.J. daļu no kukuļa – 18 000 LVL,
pārējo solot nodot nākamajā dienā.
Tālāk, apsūdzētais V.L. pa tālruni 2005.gada 14.aprīlī informēja viņa abu
firmu valdes locekli L.Š., ka no konta A/S „Pareks Banka” ir nepieciešams
noņemt 50 000 USD un konvertēt to latos, ko viņš arī saņēma no L.Š. šajā
datumā laika posmā no plkst.11.00 līdz plkst.12.00 SIA „Rudens Aptieka” telpās
Rīgā, Ieriķu ielā 66-208.
Pēc tam, pēc apsūdzētā priekšlikuma, tiekoties ar J.J. 2005.gada 14.aprīlī
ap plkst. 14.10, viesnīcas „Reval hotel Latvija” restorāna telpās, Rīgā, Elizabetes
ielā 55, apsūdzētais nodeva J.J. nākošo kukuļa daļu - 27 000 LVL, pēc kā viņu
tajā pašā dienā plkst.14.15 aizturēja KNAB darbinieki.
Par minēto tiesas spriedumu prokurors iesniedza apelācijas protestu,
norādot, ka spriedums daļā par V.L. piespriesto sodu ir nepamatots, nelikumīgs
un atceļams. Tiesa piemērojusi viņam sodu, kas neatbilst viņa izdarītā noziedzīgā
nodarījuma smagumam, raksturam, radītajam kaitējumam un vainīgā personībai,
un ir pretrunā ar Krimināllikuma 35.panta 2.daļas nosacījumiem. Uzskata, ka
V.L. pēc Krimināllikuma 323.panta 1.daļas, ir piemērojams reāls brīvības
atņemšanas sods. Tiesa spriedumā nav norādījusi, ka attiecībā pret L.Š. tika
izdarīta pierādījumu pārbaude, lai uz šiem pieradījumiem, saskaņā ar
Kriminālprocesa likuma 512.panta 2.daļu, varētu pamatot spriedumu.
Tiesa nepamatoti norāda, ka L.Š. vaina nav pierādīta, jo telefonsarunas
13.04.2005. plkst. 20.10, 22.34, 23.46 un 14.04.2005. plkst. 04.17 starp
apsūdzētajiem nav uzskatāmas par L.Š. vainas pierādījumu. To, ka L.Š. sava
priekšnieka mutisku rīkojumu par 50 000 ASV dolāru noņemšanu no konta nav
uztvērusi par „plātīšanos”, apstiprina viņas vēlāka rīcība, t.i., rīkojuma izpilde. Šī
saruna ļoti labi atspoguļo L.Š. informētības pakāpi un patiesos rīcības motīvus.

3
Tiesa savā spriedumā, attaisnojot L.Š., nav analizējusi viņas pretrunīgās
liecības. Tiesa, analizējot apsūdzēto savstarpējās attiecības, norāda, ka tās nevar
uzskatīt par ģimeniskām, un nav vērtējusi, ka L.Š. darbībās saskatāmas
Krimināllikuma 315.panta 1.daļā paredzētās noziedzīgā nodarījuma pazīmes.
Apsūdzētās L.Š. darbības pēc Krimināllikuma 20.panta 4.daļas un
323.panta 1.daļas ir pareizi kvalificētas, bet tiesa savā spriedumā nav vispusīgi
un objektīvi izvērtējusi visus pirmstiesas izmeklēšanā iegūtos un tiesas sēdē
pārbaudītos pierādījumus. Tiesas sprieduma rezolutīvajā daļā nav izlemts
jautājums par rīcību ar lietiskiem pierādījumiem – naudu Ls 45 000, saskaņā ar
Kriminālprocesa likuma 529.panta noteikumiem.
L.Š. uz sprieduma taisīšanas dienu bija piemērots drošības līdzeklis –
paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, kādu neparedz Kriminālprocesa likums,
bet V.L. nav grozīti piemērotā drošības līdzekļa nosacījumi, jo saskaņā ar
Kriminālprocesa likuma 261.pantu, viņam par pienākumu pieteikties policijas
iestādē var noteikt ne biežāk kā 3 reizes nedēļā. Visā tiesas sprieduma tekstā L.Š.
uzvārds nav rakstīts atbilstoši viņas personības dokumentiem. Lūdz atcelt
spriedumu daļā par V.L. noteikto sodu un daļā par L.Š. attaisnošanu, taisot šajās
daļās jaunu spriedumu.
Apsūdzētā V.L. aizstāvis zvērināts advokāts E.T. iesniedza apelācija
sūdzību, lūdzot samazināt brīvības atņemšanas sodu, jo spriedumā nav
atspoguļoti visi apsūdzētā atbildību mīkstinoši apstākļi. Spriedumā tiesa nav
atzinusi, saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta 1.daļas 2.punktu, par atbildību
mīkstinošu apstākli vainīgā aktīvu noziedzīgā nodarījuma atklāšanas
veicināšanu. V.L. pieteica lūgumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu, kas
būtiski atviegloja un samazināja tiesas darbu. Šāda V.L. rīcība – sadarbība ar
tiesu, lai sekmētu krimināltiesisko attiecību noregulējumu un veicinātu tiesas
procesa norisi, saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta 1.daļu 2.punktu ir uzskatāma
par atbildību mīkstinošu apstākli. Uzskata, ka šie mīkstinošie apstākļi netika
ņemti vērā pirmās instances tiesā un ir par pamatu soda mīkstināšanai. Lūdz
atcelt piemēroto drošības līdzekli – nodošanu policijas uzraudzībā un samazināt
V.L. noteikto brīvības atņemšanas sodu.
Apelācijas tiesas sēdē apsūdzētie V.L., L.Š., zvērināta advokāte I.V.
zvērināta advokāta E.T. apelācijas sūdzību uzturēja uz tajā norādītiem motīviem,
bet prokurora apelācijas protestu neatzina.
Apsūdzētā V.L. aizstāvis zvērināts advokāts J.M. prokurora apelācijas
protestu neatzina, uzturēja E.T. apelācijas sūdzību un papildus lūdza apsūdzēto
V.L. attaisnot.
Prokurors apelācijas instances tiesas sēdē iesniegto apelācijas protestu
uzturēja, bet advokāta E.T. iesniegto apelācijas sūdzību atzina par nepamatotu.
Noklausījusies apsūdzēto paskaidrojumus, advokātu un prokurora
viedokļus, pārbaudījusi lietas materiālus un apsvērusi apelācijas sūdzības un
protesta motīvus, tiesas kolēģija uzskata, ka apelācijas protests ir pamatots un
apmierināms, bet apelācijas sūdzība – noraidāma.
Tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pamatoti ir atzinusi V.L.
par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā apsūdzībā pēc Krimināllikuma

4
323.panta 1.daļas, taču bez likumīga pamata ir attaisnojusi L.Š. pēc
Krimināllikuma 20.panta 4.daļas un 323.panta 1.daļas.
Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētais V.L. savu vainu viņam
inkriminētā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 323.panta 1.daļas atzina pilnībā,
izdarīto nožēloja un paskaidroja, ka L.Š., būdama viņa padotā, tikai izpildīja viņa
rīkojumu noņemt no konta naudu un nodot V.L., kurš saņemto naudu nodeva
KNAB darbiniekam. Nekādas runas par kukuļdošanu KNAB darbiniekam viņam
ar L.Š. nebija un viņai nebija zināms, kādam nolūkam bija paredzēta no konta
noņemtā nauda.
Apsūdzētā L.Š. apelācijas instances tiesas sēdē savu vainu viņai
inkriminētā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20.panta 4.daļas un 323.panta 1.daļas
neatzina un paskaidroja, ka ar V.L. nekādas sarunas par kukuļdošanu KNAB
darbiniekam nebija. Pa telefonu jautājot V.L. par citām personām (S. un B.),
viņai par tiem nebija nekādas intereses, viņa vienkārši uzturēja sarunu. Uzskata,
ka nekādas pretrunas viņas paskaidrojumos nav. No sarunas viņa nevarēja
nekādus secinājumus izdarīt par kukuļa došanu KNAB darbiniekam un viņai
nebija zināms par to, ka daļa kukuļa ir jau nodota. Kādai vajadzībai bija domāti
šie 50 000 ASV dolāri, kurus viņa noņēma no konta un nodeva V.L., viņai nebija
zināms, bet secināja, ka šī summa ir domāta juristam jautājuma atrisināšanai.
Apelācijas instances tiesa atzīst, ka šajā kriminālprocesā ir pilnībā
pierādīta L.Š. vaina apzināti veicinot un atbalstot kukuļdošanas izdarīšanu valsts
amatpersonai, pastāvot izvirzītajām un ar šo spriedumu par pierādītām atzītajām
apsūdzībā norādītajām darbībām un tieši:
Krimināllikuma 20.panta 4.daļa nosaka, ka par atbalstītāju ir atzīstama
persona, kas apzināti ir veicinājusi noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Kā
redzams no lietas materiāliem, pārbaudītajiem pierādījumiem, tai skaitā
audioierakstu atšifrējumiem par telefonsarunām starp apsūdzētajiem L.Š. un
V.L., no kurām izriet, ka saņemot rīkojumu no sava priekšnieka V.L. par naudas
līdzekļu noņemšanu no uzņēmuma bankas konta, un tālāku šo naudas līdzekļu
nodošanu citām personām, kas atrodas Alberta ielā, no sarunu tekstiem un pašas
apsūdzētās L.Š. paskaidrojumiem nepārprotami redzams, ka L.Š. bija informēta
par V.L. vizītēm Alberta ielā, kur atrodas KNAB (Korupcijas novēršanas un
apkarošanas birojs), kā arī informēta par naudas līdzekļu nodošanu kādai
amatpersonai.
Apelācijas instances tiesa netic apsūdzētās L.Š. apgalvojumam par to, ka
no telefonsarunas ar V.L. viņa sapratusi, ka jautājuma risināšanu viņš atradis
caur juristu, jo no 2005.gada 14.aprīļa telefona sarunas (2.sēj. l.l.110-111)
plkst.04:07 nepārprotami izriet, ka apsūdzēto saruna norāda uz tikšanos ar
KNAB darbinieku. Uz L.Š. jautājumu: „vai viņš pats tev uzrakstīja summu”,
V.L. atbildēja, ka viņš ir apmierināts ar tikšanos un nevienam nekur nebūs jāiet,
kā arī sarunas laikā tika pieminētas citas personas (S. un B.). Šīs liecības parādās
tikai apelācijas instances tiesas izmeklēšanā, iepriekš L.Š. nekad nav liecinājusi
par augstāk minētiem apstākļiem, līdz ar ko tiesas kolēģija tās uzskata par
izdomājumu, nolūkā lai izvairītos no kriminālatbildības.

5
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumā norādītais, ka L.Š.
vaina nav pierādīta ar 2005.gada 13. – 14.aprīļa telefonsarunām, ir pretrunā ar
L.Š. rakstveidā iesniegtām liecībām tiesā, no kurām izriet, ka viņa vienu no
sarunām uztvērusi kā sava priekšnieka tiešu mutisku rīkojumu, kuru viņa
nevarēja nepildīt.
Apsūdzētā L.Š., noņemot no konta un nododot naudu V.L., kurš saņemto
naudu tālāk nodeva KNAB darbiniekam kā kukuli, tādā veidā novēršot
nodarījuma izdarīšanas šķēršļus, ir izdarījusi darbības, kas faktiski atbilst
noziedzīga nodarījuma fiziskajai atbalstīšanai.
Pirmās instances tiesas spriedumā vērtētie un atzītie par nepietiekamiem
pierādījumi L.Š. apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20.panta 4.daļas un 323.panta
1.daļas, izvērtējot kopumā un savstarpējā sakarībā, atzīstami par ticamiem,
attiecināmiem uz konkrēto apsūdzību šajā kriminālprocesā, jo ziņas par faktiem
tieši apstiprina kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamību apsūdzētajai
izvirzītās apsūdzības apjomā.
Visus krimināllietā esošos pierādījumus tiesas kolēģija atzīst par
pieļaujamiem, jo ziņas par faktiem ir iegūtas un procesuāli nostiprinātas likumā
noteiktajā kārtībā, un atzīst tos par pietiekamiem, lai saskaņā ar likumu
kvalificētu apsūdzētās L.Š. darbības un lemtu par vainu un piemērojamo sodu
norādītajā apsūdzībā.
Tiesas kolēģija L.Š. darbības kvalificē pēc Krimināllikuma 20.panta
4.daļas un 323.panta 1.daļas un pēc paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva
viņas vaina ir pierādīta.
Apelācijas instances tiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa nav pienācīgi
izvērtējusi apsūdzētā V.L. izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto
kaitējumu, ne arī vainīgā personību, bet aprobežojusies ar vispārīgiem
nemotivētiem apgalvojumiem.
Noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu konkrētajā gadījumā
nosaka apdraudētā objekta nozīmīgums, proti, ar V.L. izdarīto noziedzīgo
nodarījumu tiek apdraudētas valsts un sabiedrības intereses.
Nosakot sodu, saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantu, jāņem vērā izdarītā
noziedzīgā nodarījuma raksturs un radītais kaitējums, apsūdzētā personība,
atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi.
Saskaņā ar Krimināllikuma 7.pantu apsūdzētais V.L. pēc Krimināllikuma
323.panta 1.daļas ir izdarījis smagu noziegumu.
Tiesas kolēģija uzskata, ka, nosakot apsūdzētajam V.L. sodu, pirmās
instances tiesa nav pietiekami izvērtējusi viņa noziedzīgā nodarījuma raksturu un
nepamatoti piemērojusi Krimināllikuma 55.panta nosacījumus, jo šī panta
nosacījumu piemērošanai obligāts priekšnoteikums ir noziedzīga nodarījuma
rakstura novērtēšana.
Pirmās instances tiesas noteiktais sods ir neatbilstošs V.L. izdarītā
noziedzīgā nodarījuma smagumam un neadekvāts nodarījuma bīstamībai, tāpēc
spriedums daļā par V.L. piemērotā soda veidu un soda mēru ir atceļams.
Tiesa spriedumā ir formāli ierakstījusi, ka tiek ņemts vērā noziedzīgā
nodarījuma raksturs, taču faktiski to nav analizējusi un vērtējusi.

6
Tiesas kolēģija uzskata, ka pie soda noteikšanas V.L. ir ņemams vērā viņa
veselības stāvoklis, tas, ka viņa apgādībā atrodas nepilngadīga meita, viņa
personību raksturojošie dati, tajā skaitā diplomi, raksti un pateicības preses
izdevumos par V.L. organizētajiem labdarības pasākumiem līdz noziedzīgā
nodarījuma izdarīšanai.
Saskaņā ar Krimināllikuma 47.pantu pirmās instances tiesa pamatoti par
apsūdzētā V.L. atbildību mīkstinošu apstākli ir atzinusi savas vainas atzīšanu un
izdarītā nožēlošanu.
Norāde apelācijas sūdzībā uz to, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi
vērā, ka saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta 1.daļas 2.punktu V.L. ir aktīvi
veicinājis noziedzīga nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu, ir nepamatota un
lūgums neizdarīt pierādījumu pārbaudi tiesas sēdē, saskaņā ar Kriminālprocesa
likuma 499.pantu, nav uzskatāms par noziedzīgā nodarījuma atklāšanas un
izmeklēšanas veicināšanu, līdz ar to nav atzīstams par atbildību mīkstinošu
apstākli.
Pirmās instances tiesa apsūdzētajam V.L. ir inkriminējusi, bet nav atzinusi
par atbildību pastiprinošu apstākli – noziedzīga nodarījuma izdarīšanu alkohola
ietekmē.
Saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta 1.daļas 12.punktu par apsūdzētā V.L.
atbildību pastiprinošu apstākli tiesas kolēģija atzīst – noziedzīga nodarījuma
izdarīšanu alkohola ietekmē.
Saskaņā ar Krimināllikuma 35.panta 2.daļu soda mērķis ir vainīgās
personas sodīšana par noziedzīgu nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un
citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Saskaņā ar Krimināllikuma 7.pantu apsūdzētā L.Š. pēc Krimināllikuma
20.panta 4.daļas un 323.panta 1.daļas ir izdarījusi smagu noziegumu.
Saskaņā ar Krimināllikuma 47.un 48.pantu apsūdzētās L.Š. atbildību
mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi nav konstatēti.
Pārbaudot L.Š. personību konstatēts, ka viņa agrāk nav sodīta
(3.sēj.l.l.124), apgādājamo personu nav, no darba vietas raksturota pozitīvi
(3.sēj.l.l.125-126).
Tiesas kolēģija uzskata, ka L.Š. sods nosakāms piemērojot
Krimināllikuma 55.panta nosacījumus, ņemot vērā viņas personību un lomu
noziedzīgajā nodarījumā, jo tiesa ir guvusi pārliecību, ka L.Š. sodu neizciešot
turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus.
Sakarā ar to, ka apelācijas instances tiesa nosaka apsūdzētajam V.L. sodu
brīvības atņemšanas veidā, tiesas kolēģija uzskata, ka piemērotais drošības
līdzeklis – policijas uzraudzība ir jāgroza uz apcietinājumu.
Doto jautājumu regulē Kriminālprocesa 272.pants, kā arī apcietinājuma
piemērošana nav pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencijas 5.panta 1.daļu un 5.panta 1.daļas A punktu, 6.panta 1. un 2.daļu.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 272.pantu, apcietinājumu var piemērot
tikai tad, ja kriminālprocesā iegūtās konkrētās ziņas par faktiem rada pamatotas
aizdomas, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru likums paredz
brīvības atņemšanas sodu, un cita drošības līdzekļa piemērošana nevar

7
nodrošināt, ka persona neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, netraucēs
izmeklēšanai vai neizvairīsies no izmeklēšanas, tiesas vai sprieduma
izpildīšanas, bet konvencijas 5.panta 1.daļa un 1.daļas A.punkts nosaka, ka
nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot likumā noteiktā kārtībā, ja kāda
persona tiek likumīgi aizturēta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata.
Apsūdzētajai L.Š. līdz sprieduma stāšanās likumīgā spēkā ir piemērojams
drošības līdzeklis – uzturēšanās noteiktā dzīvesvietā.
Krimināllikuma 562.panta 1.daļa nosaka, ka tiesas izmeklēšana un tiesas
debates apelācijas instances tiesā notiek sūdzībā vai protestā izteikto prasību
apjomā un ietvaros, kurus nedrīkst pārsniegt, izņemot gadījumus, kad apelācijas
instances tiesai rodas šaubas par pirmās instances tiesas konstatēto apsūdzētā,
dalībnieku vai līdzdalībnieku vainu vai atbildību pastiprinošiem apstākļiem.
Apsūdzētā V.L. aizstāvja zvērināta advokāta E.T. apelācijas sūdzībā lūgts
samazināt V.L. noteikto brīvības atņemšanas sodu, neapstrīdot V.L. darbību
juridisko kvalifikāciju, taču apelācijas tiesas sēdē V.L. aizstāvis zvērināts
advokāts J.M., pārkāpjot apelācijas sūdzības apjomu un ietvaru, analizējot
pierādījumus, lūdza V.L. attaisnot.
Tiesas kolēģijai neradās šaubas par V.L. vainu, tamdēļ tiesas izmeklēšana
un tiesas debates apelācijas instances tiesā notika apelācijas protesta un
apelācijas sūdzības ietvaros.
Tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa savā spriedumā, saskaņā
ar Kriminālprocesa likuma 529.pantu, kļūdaini lēmusi, ka lietiskie pierādījumi –
nauda LVL 45 000 ir nododama valsts īpašumā, nenorādot, ka tā ir konfiscējama
saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 240.panta 2.daļas nosacījumiem. Rīgas
pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izlemjot jautājumu par lietisko
pierādījumu, kas glabājas pie lietas, nodošanu KNAB, neuzskaitīja visus
lietiskos pierādījumus. Tiesas kolēģija uzskata, ka visi lietiskie pierādījumi, kas
glabājas pie krimināllietas, ir atstājami pie krimināllietas materiāliem.
Ņemot vērā augstāk minēto un pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma
563.- 565.pantu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija
n o s p r i e d a :
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2005.gada 2.novembra
spriedumu – atcelt daļā par Krimināllikuma 55.panta piemērošanu V.L., par
L.Š. attaisnošanu un par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem.
Attiecībā uz V.L., /dzēsts personas kods/, Krimināllikuma 55.panta
nosacījumus nepiemērot.
V.L. piemēroto drošības līdzekli – nodošanu policijas uzraudzībā grozīt uz
apcietinājumu, apcietinot viņu tiesas zālē.
Atzīt par vainīgu L.Š., /dzēsts personas kods/, pēc Krimināllikuma
20.panta 4.daļas un 323.panta 1.daļas un noteikt sodu – brīvības atņemšanu uz 1
(vienu) gadu.
Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu sodu noteikt nosacīti ar pārbaudes
laiku uz 2(diviem) gadiem.

8
L.Š. piemērot drošības līdzekli – uzturēšanos noteiktā dzīvesvietā līdz
sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.
Lietiskos pierādījumus – naudu 45 000 (četrdesmit pieci tūkstoši) latus,
kas glabājas KNAB, konfiscēt.
Lietiskos pierādījumus: kvīti par kopējo summu LVL 31,95 no SIA
„Veikals Rudens”; kvīti par kopējo summu LVL 8,80 no kafejnīcas SIA
„Rudens”; čeku Nr.2717 par kopējo summu LVL 12,95 no kafejnīcas „Roma”;
videokaseti „FUJI Mini DVM80” ar uzspiestu Nr.9071; videokaseti „FUJI Mini
DVM80” ar uzspiestu Nr.9075; videokaseti „FUJI Mini DVM80” ar uzspiestu
Nr.9079; kompaktdisku „Vakoss CD-R 700MB” ar Nr.1403240456R11456-80P
ar uzrakstu Nr.12/422s; audiokaseti Sony FX 60 Nr.318; mikroaudiokaseti TDK
MC90 Nr.690; mikroaudiokaseti TDK MC90 Nr.726; disketi Nr.14408 ar sarunu
atšifrējumu, kas glabājas pie krimināllietas materiāliem – pēc sprieduma stāšanās
spēkā glabāt pie krimināllietas materiāliem.
Pārējā daļā spriedumu atstāt negrozītu.
Spriedumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā kasācijas kārtībā Latvijas
Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentā Kriminālprocesa
likuma 574. un 575.pantā paredzētajos gadījumos, iesniedzot sūdzību Rīgas
apgabaltiesā.
Motivēts nolēmums sagatavots 2006.gada 14.novembrī.