19.02.2015 Views

NEPĀRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra

NEPĀRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra

NEPĀRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

<strong>Jaunatnes</strong> <strong>starptautisko</strong> <strong>programmu</strong> aģentūra katru gadu izdod vairāku<br />

veidu informatīvos materiālus – publikācijas par <strong>programmu</strong> „Jaunatne<br />

darbībā” un tās projektu veidiem, kurus izplata jauniešiem, jaunatnes<br />

darbiniekiem un citiem interesentiem. Šos materiālus elektroniskā veidā<br />

ikviens var lejupielādēt no mājas lapas<br />

www.jaunatne.gov.lv/lv/mekle_padomu<br />

JAUNATNE<br />

2009. gada vasara<br />

Nr.23.<br />

Salto Resursu centra veidotā Salto Resursu centra veidotā Salto Resursu centra veidotā Jauniešu apmaiņas projekta<br />

bukleta „No Offence” tulkotā bukleta „Making Waves” tulkotā bukleta „Village Interntional” veidotāja rokasgrāmata. Tajā<br />

versija latviešu valodā. Buklets ir versija latviešu valodā. SALTO ir tulkotā versija latviešu valodā. atradīsiet informāciju par<br />

kā resurss jaunatnes, sociālajiem izveidojis šo bukletu jaunatnes Buklets paredzēts lauku <strong>programmu</strong> „Jaunatne darbībā”,<br />

un cietuma darbiniekiem un darbiniekiem, kuri saskaras ar jaunatnes darbiniekiem un starpkultūru un neformālo<br />

visiem, kas strādā ar šo mērķa projekta redzamības, rezultātu jauniešu līderiem, lai palīdzētu izglītību, jauniešu apmaiņu<br />

grupu.<br />

izplatīšanas un izmantošanas uzsākt starptautisku jauniešu projektu veidošanu no idejas līdz<br />

prasībām savos projektos. projektu izveidi. projekta iesniegšanai, kā arī<br />

noderīgus resursus apmaiņu<br />

projekta īstenošanai.<br />

Brošūra piedāvā uzzināt vairāk Brošūrā ir izskaidrots, kas ir Ceļvedī atradīsi pamatlietas, ar Jauniešu iniciatīvu projektu<br />

par neformālo izglītību un tās sociālā iekļaušana, kas ir tās kurām jāsāk, meklējot savas rokasgrāmata. Tajā piedāvātas<br />

izmantošanas iespējām skolā. mērķauditorija, kādus iespējas mācībām, darbam, metodes, paņēmieni un<br />

Atradīsiet arī noderīgu pasākumus var īstenot praksei vai vienkārši brīvdienām instrumenti, kurus var lietot, lai<br />

informāciju par <strong>programmu</strong> programmā „Jaunatne darbībā” Eiropā: vērtīgus padomus, izveidotu un īstenotu veiksmīgu<br />

„Jaunatne darbībā” un dažādu un kam ir jāpievērš uzmanība, mājaslapu adreses, <strong>programmu</strong> jauniešu iniciatīvu projektu.<br />

projektu pieredzi, kuri īstenoti veidojot sociālās iekļaušanas aprakstus.<br />

skolās un organizācijās visā projektus.<br />

Latvijā.<br />

Šajā numurā lasi!<br />

3<br />

14<br />

EIROPAS PILSONĪBA – TAPŠANAS STADIJĀ<br />

NEPĀRDOD <strong>SEVI</strong>!


Saturs / Ievads<br />

Apmācība<br />

Eiropas pilsonība –<br />

tapšanas stadijā<br />

Ievads 2<br />

Apmācība<br />

Eiropas pilsonība – tapšanas stadijā 3<br />

Diezgan ilgi biju aktīvi sekojusi līdzi visām aktivitātēm, mēģinot pieteikties apmācību kursiem. Iemesls<br />

tam bija gluži vienkāršs – darbojoties jauniešu NVO, bijām izveidojuši stabilu, nemainīgu partneru tīklu,<br />

ar kuriem veidojās sadarbība. Taču pēdējā laikā atskārtu, ka lielākā vai mazākā mērā stāvam uz vietas un<br />

nepieciešama zināšanu paplašināšana.<br />

Eiropas Brīvprātīgais darbs<br />

Itālijas un mana patiesā seja 4<br />

Jauniešu apmaiņas<br />

Globalizācija – iekarotājā vai glābēja? 6<br />

Jauniešu apmaiņas<br />

Izproti mīlestību! 8<br />

Latvieši Japānā<br />

Japāņu kultūras, ēdienu un cilvēku varā 10<br />

Jauniešu iniciatīvas<br />

Ciprese 12<br />

Jauniešu iniciatīvas<br />

Nepārdod sevi! 14<br />

Apmācības<br />

Dari, un pasaule tev būs atvērta! 16<br />

Intervija<br />

Āzijas un Eiropas fonds - ko tas piedāvā Latvijai? 18<br />

Sveiks, jaunais, radošais, zinātkārais lasītāj!<br />

Katram no mums reizi pa reizei rodas vēlme savas idejas uzlikt uz<br />

papīra. Daži raksta dzeju, daži vēstules, citi e-pastus, bet tiem, kas vēlas<br />

darboties neformālās izglītības programmā „Jaunatne darbībā” ir<br />

iespēja rakstīt un piedalīties projektos, vēlāk daloties ar gūto pieredzi.<br />

Lai arī daļa no projektiem mēdz būt par līdzīgu tēmu, tomēr neviens no<br />

tiem nav vienāds – vieta, laiks, cilvēki, norise, aktivitātes – arvien<br />

mainīgie elementi. Līdz ar to ikreiz, kad projektu īstenotājs vai dalībnieks<br />

stāsta par savu pieredzi, tas ir kā unikāls piedzīvojums, kuru vari<br />

izbaudīt arī tu!<br />

Numuru veidoja Ieva Sila,<br />

Komunikāciju daļas pārvaldes vecākā referente<br />

Tālr.: 67221875, e-pasts: ieva.sila@jaunatne.gov.lv<br />

© 2009<br />

Izdevējs: valsts aģentūra „<strong>Jaunatnes</strong> <strong>starptautisko</strong> <strong>programmu</strong> aģentūra”<br />

Teātra iela 3, Rīga, LV-1050, Latvija<br />

Tālrunis: 67358065, fakss: 67358060, e-pasts: info@jaunatne.gov.lv<br />

www.jaunatne.gov.lv<br />

Biju neizsakāmi priecīga, kad saņēmu paziņojumu no Lielbritānijas Padomes par<br />

to, ka man būs iespēja piedalīties Eiropas pilsonības apmācību kursā (The<br />

European Citizenship Training Course), kas no 2009. gada 3. maija līdz 10. maijam<br />

notika Anglijā. Šo tēmu biju pētījusi saistībā ar savām maģistra studijām, taču<br />

nebiju vēl izpratusi, kādā veidā Eiropas pilsonība var parādīties jauniešu<br />

neformālajā izglītībā. To uzzināt bija mans mērķis, kad devos uz Londonu.<br />

Jau iepriekš zināju, ka apmācību kursā būs 27 dalībnieki, šķita – viens cilvēks no<br />

katras Eiropas Savienības dalībvalsts. Taču mans lielākais pārsteigums bija, kad<br />

sarakstā ieraudzīju pārstāvjus arī no Armēnijas, Ukrainas, Baltkrievijas... Dīvaini,<br />

cik ļoti pēdējā laikā fokusēju savu uzmanību tikai uz ES... Apzinoties savu dalību<br />

ES, automātiski pieņēmu, ka „mēs” nozīmē Eiropas Savienība, un biju jau<br />

aizmirsusi, ka „mēs” ir arī „mēs, eiropieši”.<br />

Apmācības kurss notika Londonā, Grīnvičā. Līdzīgi kursi notiek regulāri jau<br />

vairākus gadus pēc kārtas, pirmo reizi arī Londonā. Kursa dalībnieki bija ļoti<br />

dažādu profilu organizāciju jaunatnes līderi, ar atšķirīgu pieredzi un gaidām. Mēs<br />

visi atbraucām ar lielu cerību noskaidrot un definēt Eiropas pilsonību, taču<br />

procesa laikā secinājām – šis jēdziens joprojām ir tapšanas stadijā. Jāteic atklāti,<br />

diskutēt par šīm tēmām nebija viegli. Prasmīgu treneru – Paolas Bortīni (Itālija),<br />

Andreasa Karstena (Vācija), Erzsebetes Kovačas (Ungārija) – vadībā mēs atklājām<br />

savu priekšstatu par Eiropas pilsonību un to, ar kādām problēmām mums<br />

jāsaskaras.<br />

Sapratu, ka ārpus ES esošo valstu pilsoņi arī grib sevi saukt par eiropiešiem – un<br />

viņiem ir taisnība. Tas, ka ļoti bieži Eiropa tiek dēvēta kā Eiropas Savienības<br />

sinonīms, ir mūsu lielākais trūkums. Apspriežot ar dažādiem kolēģiem teorētiskās<br />

pilsonības nostādnes, šķita grūti vienoties par kopsaucēju. Taču tad, kad runājām<br />

par jaunatnes politiku, bija skaidrs: mūs vieno ne tikai kopīgi mērķi, bet arī<br />

metodes – veids, kā mēs to realizējam, un veids, kādā gribam virzīties uz priekšu.<br />

Tas bija lielākais atklājums – mēs sapratām: jauniešu organizācijas un jauniešu<br />

līderi nav atkarīgi no politiskajiem lēmumiem, idejiskā līmenī mēs esam vienoti<br />

daudz lielākā mērā, nekā mums šķita.<br />

Apmācības kurss tika pakārtots arī Eiropas Padomes (Council of Europe)<br />

pieņemšanai par godu tās 60 gadu jubilejai. Jau iepriekš zināju, ka mēs<br />

piedalīsimies svinībās Lankastera namā. Taču biju ļoti pārsteigta, ka Terijs Deiviss,<br />

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs, atnāca pie mums arī uz nodarbībām. Viņš ne<br />

tikai iesaistījās diskusijās, bet arī labprāt pieņēma mūsu neformālās izglītības<br />

noteikumus un piedalījas mūsu aktivitātēs. Veltot mums laiku un uzacinot uz<br />

pieņemšanu, viņš parādīja – mēs esam tie, kas vislielākajā mērā ievieš pieņemto<br />

politiku dzīvē. Svinīgajā pieņemšanā mani patīkami pārsteidza tas, ka mēs<br />

nejutāmies mazāk nozīmīgi svarīgu politiķu un vēstnieku vidū. Mūs vienoja<br />

darbības līdzīgie motīvi, bet atšķīra vienīgi līmeņi.<br />

Lai gan šā kursa mērķis bija tieši apmācība, lielākās atziņas guvu ārpus tās.<br />

Iepazinu dažnedažādas organizācijas un atklāju sev daudzus interesantus<br />

darbības virzienus, iespējas, metodes, uzskatus. Domāju, mans lielākais<br />

ieguvums bija tieši motivācija. Jebkurš, kas strādā jauniešu nevalstiskajā<br />

organizācijā (it sevišķi par brīvprātīgo!), sastopas ar tādiem brīžiem, kad šķiet –<br />

tālāk vairs nav, kur iet. Tad nav vairs ideju, māc šaubas, vai tas, kas tiek plānots, ir<br />

īstenojams. Atbraukusi no apmācības kursa „Eiropas pilsonība”, biju kļuvusi 27<br />

reizes stiprāka, gudrāka, radošāka un ambiciozāka. Man bija sajūta, ka mēs devām<br />

cits citam spēku un atbalstu.<br />

Tāpēc pirmā mana doma pēc atgriešanas bija – ir jāuzraksta projekts, kurā<br />

parādītos iegūtais entuziasms. Nestāstīšu sīkumus (esmu māņticīga, projekts vēl<br />

nav apstiprināts!), bet tajā galvenais atslēgvārds, protams, ir pilsonība. Esmu<br />

saņēmu ļoti daudzas vēstules ar vēlmi piedalīties – tās kārtējo reizi mani<br />

pārliecināja: par pilsonību ir jārunā, tas ir aktuāls temats jauniešiem!<br />

Kāpēc? Pēc apmācības kursa sapratu – sevis kā pilsoņa apzināšanās iekļauj visu.<br />

Nav vajadzības dalīt organizācijas pēc virzieniem, jauniešus – pēc interesēm.<br />

Katrs eiropietis ir Eiropas sabiedrības daļa, tātad – Eiropas pilsonis. Tas neiekļauj<br />

sevī vienīgi piedalīšanos vēlēšanās, tas ir daudz plašāks jēdziens. Īsumā tas<br />

nozīmē rūpes par to, lai man un manai Eiropai ir labi. Agrāk par to nebiju īpaši<br />

aizdomājusies, bet tagad ar lepnumu saku – esmu Eiropas pilsone un vienmēr<br />

tāda būšu.<br />

Šis apmācības kurss bija ļoti intensīvs. Daudzi dalībnieki bija pirmo reizi Londonā,<br />

bet tikai nedēļas beigās pievakarē mums bija iespēja aizbraukt uz centru un to<br />

apskatīt! No otras puses, kopā pavadījām lieliskus brīžus. Jau pirmajā dienā mēs<br />

cieši sadraudzējāmies (un tā nav standarta frāze, ko vienmēr saka!), pat treneri<br />

atzina: dīvainā kārtā neesot vajadzības pēc ledus laušanas spēlēm, ledus jau sen<br />

esot izkusis...<br />

Paldies Lielbritānijas Padomei un gādīgajai Heizelai Patersonei, Eiropas Padomei<br />

un <strong>Jaunatnes</strong> <strong>starptautisko</strong> <strong>programmu</strong> aģentūrai par iespēju piedalīties šajā<br />

apmācību kursā!<br />

Marina Koržeņeviča,<br />

Latvijas Poļu jaunatnes savienības valdes locekle


Eiropas Brīvprātīgais darbs<br />

Eiropas Brīvprātīgais darbs<br />

Itālijas un mana<br />

patiesā seja<br />

Mans ceļojums uz Itāliju sākās vēl četrus gadus pirms kāpu lidmašīnā uz Bari. Jā, tieši tik ilgi es meklēju<br />

sev piemērotu Eiropas Brīvprātīgā darba projektu. Informācijas trūkums un vilšanās par desmitiem tā arī<br />

nesagaidītu atbilžu uz manis nosūtītajiem e-pastiem. Vēlme vispirms pabeigt universitāti, neatsaucība no<br />

organizācijām gan Latvijā, gan ārpus tās un neziņa, kam īsti vaicāt pareizo atbildi – tas viss uz četriem<br />

gadiem aizkavēja manu satikšanos ar savu uzņēmējorganizāciju. Taču beigās tas notika.<br />

Ar vienvirziena biļeti rokās<br />

Te nu es biju – 23 gadus jauna latviete ar ilūziju par sapņu zemi Itāliju un<br />

diviem pārbāztiem sarkaniem čemodāniem, pirmo reizi iegādājusies<br />

vienvirziena biļeti uz vietu, kur nekad iepriekš nav būts. Daudzi man ir<br />

teikuši – drosmīgs lēmums. Man tas toreiz šķita tikai interesanti un<br />

likumsakarīgi. Jutu, ka man tur vienkārši jābūt.<br />

Bari lidostā mani sagaidīja itāļu organizācijas LINK prezidents Mino<br />

Vincenti. Viņš bija sagatavojis smieklīgu sarkanu kartona bultu, uz kuras<br />

akurāti ar melnu flomāsteru bija rakstīts „LINK”. Kad pēc sešiem<br />

mēnešiem mans projekts bija galā un viņš mani aizveda uz turieni, no<br />

kurienes paņēmis, proti, uz to pašu Bari lidostu, smieklīgā bulta joprojām<br />

mētājās viņa piesmēķētajā mazajā melnajā automašīnā. Cik gan jauniešu<br />

apmaiņu un semināru dalībniekus mēs pa šo laiku ar to nebijām<br />

sagaidījuši!<br />

LINK savādā komanda<br />

Sagaidījis lidostā, Mino mani veda uz Altamuru – Dienviditālijas<br />

mazpilsētu ar 60 000 iedzīvotājiem, par kuras eksistenci pat daudzi itāļi<br />

nebija dzirdējuši, vien to, ka tur top Itālijā gardākā maize. Mino visu ceļu<br />

skaļi dziedāja un daudz runāja, atstājot pamatīga brīvdomātāja iespaidu,<br />

tā viņš dara joprojām.<br />

Drīz es iepazinos ar visu LINK komandu – Lučiju, kura lepojās ar savām<br />

grāmatvedes un pavāres dotībām. Viņa bija mana mentore. Tur bija arī<br />

Sante – jauns puisis, kurš bija pametis studijas, lai kļūtu par<br />

simtprocentīgu LINKieti, neformālās izglītības fanu un šoferi LINK<br />

projektu vajadzībām. Un mana kolēģe – 19 gadus jauna brīvprātīgā no<br />

Austrijas, vārdā Birgita, kuras galvu rotāja dredi un kura ieradās Altamurā<br />

dienu ātrāk, nekā es. Bet mājup nav devusies vēl joprojām, lai gan mūsu<br />

projekts beidzās jau pirms gada. Viņa tur tagad strādā.<br />

Tipisks kultūršoks?<br />

Būšu pavisam godīga. Pirmos divus mēnešus man nepatika NEKAS.<br />

Organizācijas darbinieki bija pārāk familiāri un savā darba stilā haotiski un<br />

neizprotami. Vakariņas ēda pārāk vēlu, bērni skolā vēstures radošajās<br />

darbnīcās bija pārāk skaļi; dzīvokļa biedri, citi brīvprātīgie – ar pārāk<br />

atšķirīgām interesēm; Altamuras pilsēta – pārāk klusa, mietpilsoniska un<br />

provinciāla. Jutos pazudusi Itālijas dienvidu mazpilsētā, par kuras<br />

eksistenci pat mani draugi Milānā īsti nenojauta un satraukti brīdināja, ka<br />

tuvējā pilsēta Bari taču esot otra bīstamākā Itālijā tūlīt aiz Neapoles...<br />

Vai šāda izrādīsies mana lielā un vienīgā Eiropas Brīvprātīgā darba<br />

iespēja, kuru meklēju un gaidīju četrus gadus? Un ko es vispār gaidīju?<br />

Kādēļ šurp atbraucu? Man bija tik daudz ideju un entuziasma, bet pēkšņi<br />

tas bija kaut kur pazudis.<br />

Toreiz es tā arī nesapratu, kas bija nepareizi. Tagad es to zinu. Ja tu<br />

mērķtiecīgi ej uz veikalu pēc saldējuma, bet vitrīnā ir tikai karameles,<br />

protams, ka jūties vīlies, lai arī citkārt karameles ir viens no taviem<br />

mīļākajiem saldumiem.<br />

Es gribēju radoši strādāt, rakstīt, organizēt, bet man lika mazgāt grīdu.<br />

Biju pieradusi ar savu darbu uzrunāt pusi valsts, un pēkšņi biju tikai<br />

apskates objekts vietējā pamatskolā, kas skolotājai stundas laikā<br />

pasniedz pildspalvu... Vissmagāk bija jauniešu centrā cilvēkiem ar<br />

īpašām vajadzībām. Par laimi, turp man vajadzēja doties tikai reizi nedēļā,<br />

bet arī tas bija pietiekami. Mājup parasti devos skumja, jo pēc tikšanās ar<br />

garīgi atpalikušajiem dzīve šķita tik drūma un netaisnīga. Ik dienu cēlos ar<br />

domu, ka nu jau gana – es braucu mājās!<br />

Raudot uz trotuāra<br />

Taču pēc mēneša, diviem pienāca diena, kad sapratu – netaisnīga<br />

izrādījos tikai un vienīgi es pati... Un visvairāk – pret sevi. Tā bija diena, kad<br />

es sirsnīgi raudāju. Jo organizācijas prezidents nolēma nesamierināties<br />

un nepadoties ar manu vienaldzību, ko pret projektu pamazām bija radījis<br />

mans kultūršoks un no tā izrietošās nesaprašanās. Plaisa starp mani un<br />

organizāciju bija izveidojusies jau tik liela, ka pat sasaukt bija grūti, bet<br />

LINK prezidents nolēma lēkt.<br />

Kā vēlāk man tika paskaidrots, Mino ir tiešs un reizēm pat skarbs cilvēks,<br />

kurš nespēj noskatīties, ja kāds iznieko savu potenciālu, slēpj sveci zem<br />

pūra, it īpaši, ja brīvprātīgajam ir tik daudz ko teikt, radīt, un darboties.<br />

Taču to es uzzināju tikai vēlāk. Todien viņš uzsāka sarunu – tādu pamatīgu,<br />

sapurinošu sarunu uz „visu vai neko”! Viņa runa bija tik nežēlīga, ka nebija<br />

ilgi jāgaida, līdz manas asaras signalizēja, ka nu varētu mest mieru. Bet<br />

viņš nerimās un turpināja pārmest par nepareizo izturēšanos, kas tika<br />

iztulkota pavisam aplam, par iespējām un to neizmantošanu, par sajūtām<br />

un komandas garu, kura man toreiz nebija, dievišķo dzīvi mazpilsētā un<br />

maniem garajiem nagiem un augstajiem papēžiem, kas viņu ik dienas<br />

tracināja. Aizcirtu durvis un turpināju raudāt uz trotuāra. Bet viņš atkal bija<br />

klāt. Viņš nelikās mierā. Bija skaidri redzams, ka šai sarunai bija iespējami<br />

tikai divi scenāriji – lidmašīna mājup jau nākamajā rītā vai izdevies EBD<br />

projekts, kas līdz nepazīšanai izmainīs manu dzīvi? Uzminiet, kurš<br />

scenārijs īstenojās?<br />

Kultūra, kas kompromisu nepazīst<br />

Grūti atcerēties, cik asaru todien izlija, taču drīz es atklāju, ka šajā mazajā<br />

pilsētā bija tas, ko es nespētu atrast nevienā Eiropas metropolē. Tajā<br />

kūsāja pašpietiekamība un pašlepnums, no kā trūkuma sirgst ikviens<br />

latvis. Jā, reizēm tā jau robežojās ar aprobežotību un muļķību, taču – ja<br />

nekad neesi ko tādu lietojis, pārdozēt nav iespējams. Iespējams tikai<br />

uzņemt noderīgas rezerves turpmākajai dzīvei.<br />

Turklāt visi ar mani runāja tikai itāliski. Piesakoties projektam, savā CV biju<br />

ierakstījusi, ka man ir itāliešu valodas pamatzināšanas, taču biju smagi<br />

kļūdījusies. Vēl mazāk par itāliešu valodas 16 darbības vārdu laikiem es<br />

pratu altamurāņu dialektu un itāļu žestu valodu. Tā bija cita pasaule ar<br />

trim apgūstamām valodām un stingrām, gadsimtiem iesīkstējušām<br />

tradīcijām, ko man vajadzēja apgūt, lai iederētos. Vai arī braukt mājās? Šī<br />

kultūra kompromisus nepazīst.<br />

Mācījos gatavot itāļu ēdienus un ēst mājās. Mācījos pusdienot tieši<br />

pusdivos un ne sekundi vēlāk. Mācījos uzskatīt pusdienu ēdienreizi par<br />

svētu, kas stāv pāri steidzamu lietu kārtošanai un pat vissamilzušāko<br />

problēmu risināšanai. Mācījos valodu. Mācījos dzīvi, un to visu – itāliski.<br />

Mācījos nezvanīt draugiem, lai apvaicātos, kā klājas, bet vakaros viņus<br />

satikt pilsētas centrālajā laukumā starp baznīcu un pieminekli. Mācījos<br />

dienviditāļu gadsimtiem pārbaudīto un relaksēto ikdienas vienkāršību un<br />

vienveidību. Mācījos izklaidēties, stāvot uz ielas, ēdot picas šķēli un<br />

stundām ilgi runājot par ēdienu un neko. Reizēm man bija sajūta, ka<br />

zaudēju laiku, ka tas iztek man caur pirkstiem kā smiltis un nepaliek pāri<br />

nekas...<br />

Mācoties žonglēt ar bumbiņām un laiku<br />

Par laimi, bija LINK organizētie projekti, kuru realizēšanā iesaistījos –<br />

virtuvē, aktivitāšu zālē, loģistikas organizēšanā, dalībnieku rindās,<br />

grāmatvedības sakārtošanā, pusdienu galda klāšanā un sarunu<br />

uzturēšanā. Jauniešu apmaiņa par cirka tēmu cilvēkiem ar invaliditāti<br />

„IncluSircus” mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, jo sirds siltums<br />

valodas barjeru nepazīst. Turklāt bija tik savādi atzīties, ka astoņus gadus<br />

jaunāks puisis ir spējīgāks par mani un vēlāk pacietīgi mācīties žonglēt un<br />

veidot cilvēkpiramīdas 16 gadus jauna franču cirka skolas audzēkņa<br />

pavadībā. Tā pat vairs nebija programmas „Jaunatne darbībā”<br />

daudzinātā vienaudžu izglītība, tas bija pamatīgs „Domā plašāk, skaties<br />

tālāk un dzīvo atvērtāk” kurss. Es izturēju.<br />

Vēl tik daudz jāpaspēj<br />

Nevarētu teikt, ka es beidzot pieņēmu Itāliju un Itālija pieņēma mani, taču<br />

mēs radām kompromisu, lai varētu sadzīvot atlikušo projekta laiku un pat<br />

nedaudz iemīlējām viena otru. Es atmetu ar roku saviem nemitīgajiem<br />

jautājumiem par skaidri nodalītiem pienākumiem, mērķiem un darbības<br />

sfērām, bet pieņēmu viņu spēles noteikumus – sajūti nākošo vilni un<br />

vienkārši mēģini noturēties uz tā līdzās pārējiem!<br />

Drīz es sāku rakstīt jaunus projektus, no kuriem visus (!!!) agrāk vai vēlāk<br />

Eiropas Komisija apstiprināja un piešķīra tiem finansējumu. Lielāki un<br />

mazāki, pavisam lieli. Es beidzot sajutos noderīga, es beidzot sajutu, ka<br />

esmu attīstībā. Un mani atzinīgi novērtēja organizācijas darbinieki. Es<br />

apguvu arī grāmatvedības pamatlietas, un jau nākamajā projektā man<br />

tika uzticēts atbildīgais biļešu kompensāciju aprēķinu un rēķinu<br />

sagatavošanas uzdevums. Tam pievienojās arī projekta vadītāja<br />

asistēšana, ekskursijas vadīšana, pasākuma programmas izstrāde un<br />

realizēšana.<br />

Laiks vairs nebira mazvērtīgi caur pirkstiem kā smiltis. Tas skrēja kā<br />

mežonīgs zirgs, katra sekunde bija kļuvusi zelta vērtē, man tik daudz vēl<br />

bija jāpaspēj izdarīt...<br />

Nebūs viegli, bet būs interesanti<br />

Bija atlicis vien mēnesis līdz projekta beigām, kad sasniedzu sava<br />

projekta „kulmināciju” – no pildspalvas pasniedzējas biju kļuvusi par<br />

projekta vadītāja asistenti, grāmatvedi un aktivitāšu vadītāju vienā<br />

personā. Cilvēki vairs neredzēja manī brīvprātīgo, bet apzinīgu<br />

organizācijas darbinieci, un es par to jutos gandarīta. Jomā, par kuru<br />

iepriekš biju tikai dzirdējusi un viesojusies kā dalībniece, pāris mēnešu<br />

laikā biju sasniegusi pilotāžu, kas man ļāva stāvēt blakus organizācijas<br />

prezidentam un teikt svinīgo atklāšanas uzrunu LINK starptautiskajos<br />

projektos. Un vēl – es runāju itāliski. Es rakstīju un runāju itāliski. Pēc<br />

sešiem mēnešiem! Vairs nebija iemesla domāt, ka esmu izniekojusi laiku.<br />

Biju ieguvusi tik daudz, ka nespēju to visu atstāt savā atmiņu blociņā. Es<br />

atgriezos Latvijā nu jau kā SAVAS organizācijas vadītāja.<br />

Biedrībai „RED – Radošu Efektu Darbnīca” ir apritējis vien gads, bet mēs<br />

jau esam devuši iespēju doties brīvprātīgajā darbā desmit citiem<br />

jauniešiem, noorganizējuši starptautisku apmaiņas projektu par<br />

fotogrāfiju, piedalījušies vairākos <strong>starptautisko</strong> partneru organizētajos<br />

projektos. Un man ir prieks par katru jaunieti, kurš mūs atradis, lai<br />

paplašinātu savu sajūtu un dzīves pieredzes horizontu.<br />

Es arī lepojos ar savu pieredzi un priecājos, ka tā nebija viena pusgadu<br />

gara saulaina Itālijas diena, jo ko gan es tagad zinātu teikt topošajiem<br />

brīvprātīgajiem, ja pati nebūtu izcīnījusi cīņu ar sevi?<br />

Un baidīties ir tikai labi. Tas nozīmē, ka tu vēl jūti, ka tev nav vienalga, un<br />

ka saproti – nebūs viegli. Taču skaidri zini, ka būs interesanti.<br />

Sintija Lase


Jauniešu apmaiņas<br />

Jauniešu apmaiņas<br />

Globalizācija –<br />

iekarotāja vai glābēja?<br />

Mūsu dzīvei ritot, dienas iegūst ļoti dažādu<br />

nokrāsu. Vai esi to pamanījis? Dažas dienas<br />

ir parastas, citas vienmuļas, pat reizēm<br />

drūmas un garlaicīgas, skumjas līdz<br />

asarām, tikai dažās pavīd mazs prieka<br />

stariņš. Taču brīžiem šķiet – tās ne ar ko<br />

neatšķiras cita no citas. Tomēr pienāca tās<br />

dienas, kad pamanīju kaut ko pavisam<br />

negaidītu, neparastu, pārsteidzošu. Vesela<br />

nedēļa piedzīvojumu, brīnumu un smaidu<br />

30 cilvēkiem!<br />

Ideja<br />

Viss sākās vēl 2008. gada februārī, kad mēs, jaunieši no biedrības<br />

„Eiropas minoritātes – Baltijas un Skandināvijas valstu filiāle”,<br />

piedalījāmies apmaiņas projektā Lielbritānijā. Tur radās ideja par<br />

projekta rakstīšanu Latvijā. Ar katru dienu mūsu entuziasms pieņēmās<br />

spēkā, un jau jūnijā iesniedzām visus nepieciešamos dokumentus.<br />

Jauniešu apmaiņas projekts „Globalizācija – iekarotāja vai glābēja?”<br />

tika apstiprināts! Jauniešus (vecumā no 18 līdz 25 gadiem) no<br />

Lielbritānijas, Portugāles, Zviedrijas, Igaunijas un Latvijas apvienoja<br />

interese par globalizācijas tēmas izpēti. Lai arī mēs zinām, ka tā<br />

ietekmē ikvienu no mums, mēs bieži nenojaušam šīs ietekmes<br />

apmērus.<br />

Globalizācija ir process, kas saistīts ar ekonomikas, sociālām,<br />

tehnoloģiskām, politiskām un citām pārmaiņām, kuru rezultātā<br />

daudzas pasaules valstis kļūst savstarpēji ciešāk saistītas, tomēr arī<br />

vairāk atkarīgas cita no citas. Pieņemts, ka globalizācija ietekmē<br />

ekonomiku, – bet kā tā ietekmē kultūru un tradīcijas? Kāda ir šā<br />

procesa izpausme projekta dalībnieku valstīs? Vai esam globalizācijas<br />

upuri vai ieguvēji? Uz šiem un vēl citiem jautājumiem gribējām gūt<br />

atbildes projekta laikā.<br />

Gatavošanās<br />

Sagatavošanās posms bija grūts, bet ļoti radošs. Negulētas naktis,<br />

neskaitāmas sapulces un nebeidzama plānošana. Mums pat izdevās<br />

izgatavot savu puzli, ko taisījām vismaz trīs dienas, jo katrs elements<br />

bija jāizgriež, tam jāuzzīmē simbols un jāpanāk, lai beigās izveidotos<br />

„globalizācijas” bilde. Mēs sagatavojāmies dalībnieku sagaidīšanai,<br />

nacionālajam vakaram, Eirodebatēm un daudzām citām aktivitātēm.<br />

Un, tā kā nereti strādājām līdz pat naktij, cieši sadraudzējāmies.<br />

Apmaiņa<br />

Apmaiņas dalībnieki ieradās 2008. gada 24. oktobrī. Mēs viņus<br />

sagaidījām ļoti krāšņi. Katrs tika pie burvīga, krāsaina balona un<br />

gabaliņa rabarberu pīrāga. To mēs baudījām autobusā, kurš veda mūs<br />

uz Ventspils Piejūras kempingu.<br />

Dienas steidzās vēja spārniem. Iepazīšanās, ledus laušana, grupas<br />

veidošana, tad neatkārtojamais starpkultūru vakars, kur katras valsts<br />

dalībnieki iepazīstināja ar savu kultūru un tradīcijām. Katra diena<br />

mums kā organizatoriem meta jaunus izaicinājumus, bet mums kā<br />

dalībniekiem – dāvāja jaunus pārsteigumus.<br />

Aktivitātes<br />

Globalizācijas teātris palīdzēja mums izprast tēmu caur teātra mākslu<br />

un izteikties caur kustību. Mēs izmēģinājām dažādus teatrālus<br />

paņēmienus: foruma teātri, biomehānisko teātri, etīdes, plastikas<br />

teātri. Tas bija ļoti jautri! Katrs priekšnesums bija savdabīgs un<br />

aizraujošs.<br />

Vesela diena apmaiņas projektā bija veltīta grafiti mākslai. Tā tik bija<br />

diena! Sākumā mēs uzzinājām par grafiti mākslas vēsturi un tās tipiem,<br />

tad paši centāmies izveidot savu stilu. Vispirms mēģinājām uz papīra.<br />

Pēc tam pienāca laiks ķerties klāt īstiem krāsas baloniem! Uzvelkot<br />

maskas, visi izskatījās pēc profesionāļiem, bet, par spīti pārliecinošajai<br />

jauno mākslinieku ārienei, krāsas tecēja, zīmējumi atšķīrās no plānotā.<br />

Bet tas bija vēl interesantāk! Kopā mēs izveidojām septiņus lieliskus<br />

mākslas darbus, kas priecēja mūs līdz projekta beigām. Tie vienmēr<br />

paliks kopā ar mums, jo no labāko darbu fotogrāfijām izgatavojām<br />

nelielus kalendārus. Patiesībā... izskatās ļoti mīļi.<br />

Latvieši ir maza tauta. Varbūt tāpēc apmaiņas projekta laikā mēs īpaši<br />

centāmies būt pamanāmi un neatkārtojami. Lai pārsteigtu Rīgas<br />

iedzīvotājus, visi kopā izstrādājām scenāriju flešmoba aktivitātei.<br />

Mūsu flešmobs bija izrāde nejaušiem skatītājiem. Bijām pārliecināti –<br />

lai pievērstu vietējās sabiedrības uzmanību globalizācijas<br />

jautājumiem, mums jābūt radošiem.<br />

Nejauši vērotāji redzēja, ka cilvēki, kas vienkārši gāja garām<br />

„Laimas” pulkstenim, piepeši sāka pulcēties bariņā un dejot, dejot,<br />

dejot! Mēs paši bijām pārsteigti, kad mūsu dančiem pievienojās arī<br />

citi.<br />

Draudzīgums<br />

Apmaiņas sākumā katram dalībniekam izveidojām nelielas<br />

pastkastītes. Bija ļoti patīkami no „slepenā drauga” saņemt mazas<br />

vēstulītes vai dāvaniņas. Tikai apmaiņas beigās uzzinājām, kurš<br />

uzdāvināja savam draugam ananasu vai kurš katru nakti zīmēja gleznas,<br />

lai no rīta tās jau klusiņām gaidītu saņēmēju pastkastītē.<br />

Atceroties šo apmaiņas projektu, varu teikt: būt par projekta<br />

koordinatori ir ļoti grūti, tas prasa daudz laika, pacietības un nervu šūnu.<br />

Tomēr tā neatkārtojamā pieredze, izjūtas un emocijas, ko gūsti visas<br />

nedēļas laikā, ir nenovērtējamas. Tas ir kaut kas silts un maigs, kas manā<br />

sirdī paliks ilgu laiku. Tieši brīnišķīgais rudens laiks un zviedru,<br />

portugāļu, igauņu un britu atsaucība vērta šo projektu īpaši patīkamu un<br />

neaizmirstamu!<br />

Maija Marinčenko


Jauniešu apmaiņas<br />

Jauniešu apmaiņas<br />

Izproti mīlestību!<br />

Cik bieži jaunietis, apceļojot Eiropu, iepazīstot citu valstu kultūru, tradīcijas, izzina šādus<br />

jautājumus: kāda ir ģimenes dzīve Grieķijā? Kādā vecumā Itālijas jaunietis kļūst patstāvīgs?<br />

Kādas ir kāzu tradīcijas Spānijā? Kādā vecumā Rumānijas jaunieši viens otram saka jāvārdu?<br />

Idejas rašanās<br />

Kad jaunieši tikās kontaktu veidošanas seminārā Itālijā, radās ideja par<br />

kopīga projekta īstenošanu, lai izzinātu šos jautājumus un radošā<br />

gaisotnē diskutētu par mīlestības nozīmi mūsdienu jauniešu izpratnē.<br />

Tā kā jaunieši Eiropā ir maz informēti pat par mūsu valsts atrašanās<br />

vietu, nemaz nerunājot par kultūru vai nacionālajām īpatnībām, par<br />

pasākuma norises vietu izvēlējās tieši Latviju.<br />

Apmaiņa<br />

Ar programmas „Jaunatne darbībā” finansiālu atbalstu jauniešu<br />

biedrība „ideA” laika posmā no 14. līdz 23. martam Cēsu rajona<br />

Straupes pagastā viesu namā „Bērzi” pulcēja vienkopus 35 jauniešus<br />

(vecumā no 18 līdz 25 gadiem) no Grieķijas (organizācija „Antigone”),<br />

Itālijas („Campus”), Spānijas („Intercambia”), Rumānijas („Zamolxes<br />

Foundation”) un Latvijas („ideA”), lai kopīgi īstenotu jauniešu apmaiņas<br />

projektu „UNDERSTANDING LOVE”, kuras laikā jaunieši diskutēja par<br />

mīlestības, attiecību un ģimenes dzīves īpatnībām dažādās valstīs.<br />

Desmit dienu laikā, izmantojot dažādas neformālās izglītības metodes,<br />

piemēram, diskusijas, prezentācijas, simulāciju un lomu spēles, tika<br />

izzinātas cilvēku savstarpējās attiecības un izpētīta ģimenes dzīve, –<br />

katrā valstī tā ir ar savu unikalitāti, savām iezīmēm, tradīcijām un<br />

kultūras īpatnībām.<br />

Apmaiņu tematiski var dalīt trijos posmos: pirmais posms tika veltīts<br />

iemīlēšanās, aplidošanas tēmas izpētei visās projekta iesaistītajās<br />

valstīs; otrais posms – bildināšanas un precību izpētei, savukārt trešais<br />

posms – tipiskas ģimenes dzīves izpētei.<br />

Lai veicinātu savstarpējo konkurenci gan starp puišiem, gan meitenēm,<br />

tika rīkots konkurss par Mr&Mrs Understanding Love, kura laikā<br />

dalībniekiem ar dažādu uzdevumu palīdzību bija jāpasniedz sevi kā<br />

labāko vīru vai sievu. Šajā aktivitātē izpaudās jauniešu brīnišķīgās<br />

radošās prasmes (dziesmas, dejas, dzeja un citas aktivitātes).<br />

Atziņas no projekta dalībniekiem: „Mēs esam vienādi, dzīvodami uz<br />

vienas planētas Zeme, bet tajā pašā laikā katrs esam unikāls, ar savu<br />

individualitāti un personības iezīmēm. Mīlestība ir viss mums apkārt,<br />

ģimene un attiecības ir tikai viens no veidiem mīlestības izpausmei.”<br />

Diskusijas<br />

Pirmajā apmaiņas posmā jaunieši ļoti daudz diskutēja, sprieda un<br />

analizēja mīlestības aspektus. Darba procesā bija jaušama īpaša<br />

gaisotne, cilvēciskais un uzticamības faktors, kas šāda veida projektos<br />

starp dalībniekiem ir ļoti būtisks.<br />

Visaktuālākais jautājums, kas radīja diskusiju starp visiem dalībniekiem,<br />

ir jaunieša patstāvīguma uzsākšana un ģimenes veidošana.<br />

Piemēram, tipiskās sievietes un vīrieša tēla veidošanā un arī meklēšanā<br />

parādījās dažādas gan vizuālas, gan rakstura iezīmes. Grupu darbos<br />

izveidotie tēli norādīja: sievietēm ir svarīgi ne tikai pretējā dzimuma<br />

izskats, bet arī vīrieša iekšējā pasaule, savukārt vīriešiem sievietes tēla<br />

veidošanā būtiska ir āriene. Protams, tas ir ļoti individuāli, tā nav kultūru<br />

atšķirība, bet gan katra personīgās prasība un vēlme.<br />

Fakti, ko atklājām projekta laikā<br />

Grieķijā jaunietis jau agri kļūst patstāvīgs, savukārt Itālijā jaunietis<br />

līdz pat 28 gadu vecumam dzīvo pie vecākiem un tikai pēc tam<br />

uzsāk patstāvīgu dzīvi.<br />

Kāzu tradīcijas katrā valstī ir atšķirīgas un īpašas, bet visās ir<br />

kopīgs: bildināšana, gatavošanās process, pašas kāzas, svinības<br />

un kāzu ceļojums. Tā kā šobrīd pasauli skārušas finansiālas<br />

problēmas, kāzu svinībām tiek veltīts mazāk laika.<br />

Kad Grieķijā kāds precas, svētki ir visā pilsētā un jebkurš var būt<br />

jaunā pāra viesis. Rumānijā, Latvijā, Grieķijā un Itālijā laulība jauno<br />

vidū nav tik aktuāla kā agrāk. Būtiskāka nozīme ir tam, ka starp<br />

abiem cilvēkiem ir uzticamas, ciešas un patiesas jūtas. Ģimenes<br />

veidošanai pievēršas vecumā no 24 līdz 28 gadiem.<br />

Spānijā ļoti liela nozīme ir ģimenes vērtībām. Ģimeni dibina jau<br />

20–24 gadu vecumā, un kāzu procesā iesaistās visa jaunā vīra un<br />

jaunās sievas dzimta.<br />

Ģimenes dzīve Vidusjūras valstīs (Spānija, Itālija, Grieķija) ir daudz<br />

ciešāka, vairākas paaudzes piedalās jaunās ģimenes veidošanā un<br />

atbalsta tās.<br />

Līdzīgas ģimenes tradīcijas ir novērojamas Latvijā un Rumānijā,<br />

kur ģimenes nozīme ir salīdzinoši mazāka. Lielā kopā sanākšana<br />

notiek tikai īpašos svētkos (Lieldienas, Ziemassvētki, apaļās<br />

jubilejas, kristības u. c.).<br />

Organizēšana<br />

Ikdienas darba valoda bija angļu, kas dalībnieku vidū īpašas grūtības<br />

nesagādāja. Prieks bija par dalībnieku atsaucību, kad kādam bija<br />

nepieciešama informācijas precizēšana savā dzimtajā valodā. Tas vairāk<br />

bija raksturīgi Spānijas grupai, taču tas darba procesam netraucēja. Kās<br />

dalībnieks no Latvijas priecājās: “Vislielākais prieks man bija par<br />

spāņiem, kas ar savām mazajām angļu valodas zināšanām tomēr runāja<br />

angliski, piedalījās visās aktivitātēs, bija ļoti draudzīgi, laipni un ļoti<br />

izpalīdzīgi. Šķiet, no viņiem šķirties bija visgrūtāk.”<br />

Secinājumi<br />

Tā kā jauniešu biedrība „ideA” ir salīdzinoši jauna organizācija, šis bija<br />

pirmais starptautiskais jauniešu apmaiņas projekts. Grūtības, ar kādām<br />

mēs saskārāmies, galvenokārt bija laikapstākļi (ziemas pretošanās<br />

pavasarim) un gripas vīruss Latvijā, kas skāra arī mūs apmaiņas<br />

dalībniekus. Tomēr arī tāda pieredze ir nepieciešama, lai zinātu, kā<br />

rīkoties. Papildu ārsta apmeklējumiem latviešu grupa katram<br />

dalībniekam sarūpēja ķiploku kaklarotu. Visa projekta darba procesam<br />

paralēli svarīga bija organizatoriskā puse, ko apmaiņas beigās izvērtēja<br />

paši dalībnieki.<br />

Citiem jauniešiem iesakām aktīvi darboties un savas radošās idejas<br />

izpaust projektos ne tikai nacionālā līmenī, bet arī starptautiski. Šī<br />

pieredze sniedz lielāku izpratni gan par sevi, gan citiem atšķirīgu kultūru<br />

cilvēkiem. Šķēršļi būs vienmēr, bet tie mums ir doti, lai mēs sevi<br />

pilnveidotu un stiprinātu.<br />

Kristīne Kode un Elita Rezevska,<br />

jauniešu biedrība „ideA”


Latvieši Japānā<br />

Latvieši Japānā<br />

Japāņu kultūras, ēdienu<br />

un cilvēku varā<br />

Rīga–Kopehāgena–Narita. Atveras lidmašīnas durvis,<br />

un te nu mēs esam – 12 Latvijas jaunieši, noguruši<br />

pēc 11 lidmašīnā pavadītām stundām, tomēr pilni<br />

patīkama satraukuma un neziņas, pirmo reizi mūžā<br />

tverot Japānas mitro un tveicīgo jūlija gaisu. Priekšā<br />

gandrīz trīs nedēļas. Astoņpadsmit sen gaidītas<br />

dienas no 6. līdz 23. jūlijam, kad, piedaloties<br />

Starptautiskajā jaunatnes attīstības apmaiņas<br />

programmā (International Youth Development<br />

Exchange), varēsim ne vien elpot Japānas gaisu un<br />

sajust tās precīzo, darba orientēto dzīves ritumu, bet<br />

arī baudīt šīs valsts dabu ar tās krāsainību, izgaršot<br />

Japānas virtuvi ar zināmo suši, jūras veltēm un zaļo<br />

tēju, iepazīt japāņus, kuru sākotnējais kautrums<br />

vēlāk itin dabiski pārtop atvērtībā un draudzīgumā.<br />

Japānas iniciētajā programmā, kas aizsākta 1994.<br />

gadā, lai pieminētu Japānas kroņprinča un<br />

kroņprinceses laulību, šogad piedalās 48 ārzemju<br />

jaunieši no četrām valstīm: Kambodžas,<br />

Dominikānas Republikas, Laosas un Latvijas. Latvijas<br />

delegāciju pārstāv Uldis Eglavs, Jūlija Lidovska,<br />

Linda Tarvida, Inga Lāce, Ilze Štrassere, Edgars<br />

Ivanovs, Sandris Krūmiņš, Una Volkova, Ruta<br />

Masaļska, Māris Resnis, Agnija Kazuša un<br />

delegācijas vadītāja Līga Efeja. Ārzemju jauniešu<br />

vizītes mērķis Japānā ir veicināt savstarpējo<br />

draudzību un sapratni starp japāņu un ārzemju<br />

jauniešiem un paplašināt Japānas jauniešu<br />

starptautiskās perspektīvas, organizējot dažādas<br />

aktivitātes, diskusiju programmas, konferences,<br />

institucionālās vizītes. Savukārt pēc piedzīvotās<br />

programmas Japānā ārzemju delegācijas atgriežas<br />

mājās ar mājasdarbu septembrim – Japānas jauniešu<br />

uzņemšanu savā valstī, arī Latvijā.<br />

Džudo, mēģinot nogāzt japāni<br />

Vizītes pirmo nedēļu pavadām Tokijā. Jau pirms atbraukšanas zinājām:<br />

esam sadalīti trijos tematiskos kursos – Kultūra, Izglītība, Vide –, kuros<br />

darbosimies visas programmas laikā. Pēc savu grupu <strong>starptautisko</strong><br />

dalībnieku iepazīšanas bijām gatavi kursa pirmajai aktivitātei –<br />

institucionālajai vizītei. Trešajā programmas dienā jau īsi pirms<br />

astoņiem no rīta Izglītības grupas jaunieši, svinīgi saposušies<br />

nacionālajos tērpos, kā pirmie devās ciemos uz Totsuka Daīči<br />

pamatskolu, lai tiktos ar tās skolēniem un skolotājiem. Drīz pēc tam savā<br />

vizītē uz japāņu vides aktīvista Futoši Sato lauku mājām un rīsu<br />

plantācijām devās Vides kurss. Savukārt Kultūras kursam programmas<br />

sākums bija ļoti garšīgs – grupa viesojās tradicionālajā japāņu<br />

restorānā. Apmeklējuma laikā pamanījām japāņiem raksturīgo:<br />

maltītes sastāvdaļas tiek glīti izkārtotas bento kastītē ar četriem<br />

nodalījumiem, kā arī vienmēr neiztrūkstoša ir miso zupa un zaļā tēja. Pēc<br />

tam kurss devās uz Džudo institūtu, kas veltīts šā sporta veida<br />

dibinātājam Jigoro Kano. Institūtā kurss iepazina ne vien džudo vēsturi,<br />

bet arī tehniku, vērojot skolēnu paraugdemonstrējumus. Bet kas gan ir<br />

teorētiskas zināšanas bez prakses? Tāpēc jaunieši varēja arī paši<br />

izmēģināt 3 partnera nogāšanas paņēmienus, katram pārī saņemot pa<br />

vienam japāņu skolēnam. Viņi gan, par lielu atvieglojumu, bija instruēti<br />

viesus „nemētāt”, tā vietā liekot viesiem nogāzt zemē trenētos japāņus.<br />

Skatot vaigā kroņprinci<br />

Pēc pirmajiem gūtajiem iespaidiem par izglītības, kultūras un vides<br />

situāciju Japānā, dalībniekus nākamajā dienā gaidīja ļoti svarīgs un<br />

svinīgs notikums – oficiālā atklāšanas ceremonija, kas sākās ar<br />

medicīnas zinātnes doktora Jukio Hatori lekciju par uztura izglītību.<br />

Viena no galvenajām problēmām lekcijā tika akcentēta „kodola<br />

ģimeņu” veidošanās, kad ģimenes locekļi kļūst arvien individuālāki, tai<br />

skaitā sievietes aizvien vairāk pievēršas karjerai, kā rezultātā izzūd<br />

ģimenes kopīgu maltīšu tradīcija un, piemēram, Japānā mazi bērni<br />

vairs neiemācās pareizi ēst ar irbulīšiem.<br />

Atklāšanas ceremonija bija īpaša arī ar to, ka tās laikā visi ārzemju<br />

jaunieši pirmo reizi varēja vaigā skatīt un sarokoties ar tiem japāņu<br />

jauniešiem, kas septembrī brauks uz viņu valsti. Savukārt pēc lekcijas<br />

četru ārzemju valstu pārstāvji ar saviem jaunajiem japāņu draugiem<br />

iepazinās tuvāk un vienojās kopīgā diskusijā par aktīvu līdzdalību<br />

sabiedrībā. Bet pēc diskusijas kā dienas kulminācija ar patīkamu<br />

klusuma pauzi tika svinīgi sagaidīts Japānas kroņprincis, kas sveicināja<br />

visus programmas dalībniekus.<br />

Kā motivēt mācīties svešvalodas?<br />

Arī nākamajā dienā devāmies grupu vizītēs. Vides grupa – uz atkritumu<br />

izgāztuves novietni Tokijas līcī, Izglītības grupa – uz Sofijas universitāti,<br />

savukārt Kultūras grupa piedalījās tējas ceremonijā čado, precīzāk, gan<br />

tās noslēguma posmā, jo kopumā ceremonija var aizņemt vairākas<br />

stundas. Bija aizraujoši vērot, cik liela nozīme tiek piešķirta pat<br />

vissīkākajām detaļām, cik svarīgs ir estētiskuma aspekts un cik daudz<br />

siltuma tiek ieguldīts katrā ceremonijas brīdī. Tagad ir viegli saprast, cik<br />

meditatīva ir šī japāņu tradīcija.<br />

Pēc vizīšu apmeklējumiem sekoja intensīva divu dienu diskusiju<br />

programma, kur visi trīs kursi diskutēja par vizītēs redzēto, kā arī<br />

mēģināja rast risinājumus problēmjautājumiem, kādi izglītības, kultūras<br />

un vides jomās tika saskatīti. Kamēr Kultūras grupa diskutēja, kā<br />

nākamajām paaudzēm nodot tradicionālo kultūru, Vides grupa<br />

apsprieda ilgtspējīgu attīstību un iespējas uzlabot dzīves kvalitāti<br />

ilgtermiņā. Tika diskutēts gan par atkritumu šķirošanu, gan mežu<br />

saglabāšanu, gan valdību politiku vides jomā. Savukārt Izglītības grupa<br />

centās rast veidus, kā Japānā, kas ir izolēta valsts, veicināt motivāciju<br />

apgūt angļu valodu – valodu, kas šeit netiek plaši pārzināta un<br />

izmantota. Tas ļāva latviešiem saskatīt Eiropas valstu priekšrocību, kad<br />

motivācija apgūt svešvalodas, īpaši angļu, nav tālu jāmeklē, jo kopējā<br />

valstu saime, kādā dzīvojam, un vieglās iespējas ceļot sniedz itin<br />

pašsaprotamu iemeslu, lai valodu apgūtu.<br />

Dzīvā un izgaismotā Tokija<br />

Lai arī diskusiju programma bija intensīva, neizpalika arī Tokijas vietējās<br />

dzīves iepazīšana. Jau vienā no pirmajiem vakariem Latvijas delegācija<br />

tika uzaicināta uz vakariņām restorānā kopā ar diviem japāņu<br />

dalībniekiem, kas šajā apmaiņas programmā piedalījušies iepriekš un<br />

bijuši Latvijā. Samaksā 3000 jēnas (apmēram Ls 15) un divas stundas ēd<br />

un dzer, cik tik tīk, – šāda veida metode japāņu vidū ir iecienīta, tāpēc arī<br />

mēs to labprāt izbaudījām.<br />

Japāņu jauniešu pavadībā apskatījām arī Meidži svētnīcu Jojogi parkā,<br />

kā arī japāņu zīmējumu muzeju. Neizpalika arī pilsētas vides iepazīšana<br />

– Šiņdžuku krustojums, kuru dienas laikā šķērso visvairāk cilvēku<br />

pasaulē, Haradžuku, Šibujas, Akihabaras rajons. Pilsētas dzīve Tokijā<br />

mutuļo. No rīta izteikti manāma melnbaltā krāsa, kad vīrieši rūpīgi<br />

izgludinātos baltos kreklos un melnos uzvalkos, bet sievietes tādas<br />

pašas krāsas kostīmos steidz uz darbu. Vakarā vēl vēlās darba stundās<br />

novērojama līdzīga aina, kad strādājošie dodas mājup, bieži vien<br />

piespieduši pie auss savu mobilo telefonu vai veikli klabinādami tajā<br />

podziņas. Netrūkst arī naktsdzīves elpas, jo vairākums veikalu ir atvērti<br />

līdz vēlai vakara stundai. Cilvēki strādā, iepērkas, dodas izklaidēties.<br />

Tokija ar izgaismotajiem debesskrāpjiem dzīvo pa īstam un viesmīlīgi<br />

uzņem mūs.<br />

Citi lec mums līdzi<br />

Ar Tokijas atmiņām kabatā dodamies dziļākā Japānas izpētē, lai<br />

piedzīvotu vietējās programmas aktivitātes. Latvijas delegācija kopā ar<br />

Kambodžas devās uz Osaku un budistu pilsētiņu Vakajamu, kamēr<br />

Dominikānas Republikas un Laosas jaunieši – uz Fukuoku un Kagavu.<br />

Tur tika iepazīti vietējie japāņu jaunieši un, līdzīgi kā Tokijā, organizētas<br />

institucionālās vizītes un diskusijas Kultūras, Izglītības un Vides grupās.<br />

Tā, piemēram, Izglītības grupa viesojās Vakajamas universitātē, Vides<br />

grupa apskatīja Matsudas atkritumu pārstrādes rūpnīcu un Vakauras<br />

līča piekrasti, savukārt Kultūras grupas ceļi veda uz tradicionālā japāņu<br />

alkoholiskā dzēriena sakē darītavu, kuru tās pašreizējais vadītājs ir<br />

pārmantojis amatu jau piektajā paaudzē.<br />

Jāuzsver, ka īpaši lokālajā programmā izpaudās japāņu viesmīlīgā un<br />

pagodinošā uzņemšana. Piemēram, vizītē pie Vakajamas<br />

vicegubernatora, kad mūsu autobuss piestāja pie ēkas, mūs ieskāva<br />

sagaidītāji, kas bija bruņojušies ar Latvijas un Kambodžas karodziņiem<br />

un sasveicināšanās frāžu uzrakstiem mūsu dzimtajā valodā. Tik<br />

patīkami! Tiesa, neatpalika arī latviešu atbildes reakcija mūsu valsts<br />

prezentācijās, kuras gan Tokijā, gan vietējā programmā vienmēr<br />

izpelnījās straujus sirdspukstus un tika atzinīgi novērtētas. Japāņi un<br />

pārējo valstu pārstāvji labprāt fotografējās ar mūsu jauniešiem, kas bija<br />

tērpti krāsainajos tautastērpos, pieskārās un interesējās par tiem, sita<br />

plaukstas pie „Bēdu manu, lielu bēdu” un dejoja līdzi „Tūdaliņ, tāgadiņ”,<br />

kā arī apjūsmoja neskarto Latvijas dabu un skaisto Rīgu līdzpaņemtajos<br />

videoklipos Sounds like Latvia un Welcome to my country.<br />

Uz viesģimeni pēc Japāņu kultūras<br />

Viena no spilgtākajām pieredzēm ikkatram dalībniekam bija dzīvošana<br />

japāņu viesģimenē. Ģimeņu saskaņošanas pasākums ar katru ārzemju<br />

jaunieti izvērtās par īpašu procesu: vai ģimenē būs bērni, vai vecāki<br />

runās angliski, vai varēsim saprasties – dažādi jautājumi jaucās pa<br />

galvu, pirms uzzinājām, kādas ģimenes paspārnē dosimies un kādās<br />

mājās pavadīsim nākamās divas dienas. Pavisam drīz patīkamais<br />

satraukums pārgāja pirmajās iepazīšanās sarunās un nākamo dienu<br />

aktivitāšu plānošanā. Tā kā visas viesģimenes dzīvoja Osakas rajonā,<br />

kas ir netālu no senās Japānas galvaspilsētas Kioto, bija skaidrs:<br />

vēlamies tur pavadīt daļu laika, apskatot senos tempļus, jo īpaši Zelta<br />

paviljonu. Arī Osakas apskate mums negāja secen: braucām<br />

panorāmas ratā un redzējām pilsētu no augšas, apskatījām blakus<br />

esošo akvāriju un tā iemītniekus. Netrūka arī Japānas kultūras<br />

iepazīšana mājās. Tējas ceremonija, ietērpšanās tradicionālajā jukatā,<br />

japāņu virtuves baudīšana, pareizi mācoties ēst ar irbulīšiem, japāņu<br />

dziesmu dziedāšana, spēlēšanās ar bērniem – tās ir tikai dažas<br />

aktivitātes, caur kurām japāņu kultūru un dzīvesstilu iepazinām labāk un<br />

personiskāk.<br />

Beigas un sākums<br />

Atvadas no viesģimenēm pēdējā kopīgajā pasākumā Osakā signalizēja<br />

par visas apmaiņas programmas tuvošanos noslēgumam. Nākamajā<br />

dienā jau devāmies uz Tokiju, lai izvērtētu programmas laikā iegūto. Vēl<br />

pēdējās vakariņas ar irbulīšiem, pēdējās fotosesijas ar jauniegūtajiem<br />

draugiem uz Tokijas debesskrāpju fona, pēdējās dāvanu un suvenīru<br />

apmaiņas, pēdējie rokasspiedieni, smaidi – un pēc pēdējās nakts jau<br />

esam autobusā, lai dotos uz lidostu un vēlreiz izdzīvotu šo valsti<br />

atmiņās: vienam par laipno viesģimeni, citam par japāņu ēdieniem, vēl<br />

citam par aktivitātēm ar jauniepazītajiem draugiem. Katram citādas...<br />

Beigas? Nē. Gribētu to saukt par sākumu – jauniem kontaktiem,<br />

iespējām, apmaiņām un citām vizītēm un pieredzēm.<br />

Agnija Kazuša un Linda Tarvida


Jauniešu iniciatīvas<br />

Jauniešu iniciatīvas<br />

Ciprese<br />

Projekts „Ciprese” (C hepatīts – informācija –<br />

prese) tika īstenots laikā no 2008. gada 1.<br />

jūnija līdz 30. novembrim, un to iesniedza<br />

septiņi jaunieši no NVO „Pūks un draugi”. Tā<br />

mērķis bija sniegt informāciju par C hepatītu<br />

pēc iespējas lielākai jauniešu grupai – kā var<br />

inficēties un kā rīkoties tiem, kam šis vīruss<br />

konstatēts. Tika arī izvērtēta sabiedrības<br />

informētība par C hepatīta vīrusu un situācija<br />

citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.<br />

Projekta ideja<br />

Projekta ideja radās, kad vairāki savstarpēji pazīstami jaunieši uzzināja,<br />

ka ir saslimuši ar C hepatīta vīrusu, un secināja – tādu „bēdubrāļu” ir ļoti<br />

daudz. Lai gan šī slimība joprojām izplatās, pieejamā informācija<br />

joprojām ir ierobežota. Cilvēki nezina, cik vīruss ir bīstams, kā izpaužas<br />

slimība, cik izmaksā ārstēšana. Saslimušajiem bieži vien netiek sniegts<br />

nepieciešamais atbalsts, īpaši laukos un mazpilsētās no saslimušā<br />

izvairās pat draugi un paziņas. No otras puses, ir nepieciešams veicināt,<br />

lai tie, kas ir inficējušies ar C hepatītu, nekautrētos par to informēt citus<br />

(piemēram, zobārstu) un rūpīgi sekotu līdzi tam, lai vienmēr izmantotu<br />

atsevišķus dvieļus, zobu sukas, ķemmes, jo šo nosacījumu<br />

neievērošana pakļauj saslimšanas riskam apkārtējos.<br />

Mērķa grupa<br />

Projekta mērķa grupas jauniešus meklēja ar www.draugiem.lv<br />

palīdzību: domubiedru grupās tika ievietots gan projekta apraksts, gan<br />

aicinājums tajā iesaistīties. Jaunieši no pamatgrupas, kas paši<br />

apmeklēja ārstu Latvijas Infektoloģijas centrā, aicināja piedalīties citus<br />

garajās rindās gaidošos jauniešus, kā arī izvietoja ziņojumus uz<br />

informācijas dēļa. Kopumā projektā piedalījās jaunieši vecumā no 15<br />

līdz 30 gadiem un no tādām Latvijas vietām kā Gulbene, Kuldīga, Rīga,<br />

Pāle, Viļķene u. c. – gan tādi, kas ir saslimuši ar C hepatītu, gan tādi, kas<br />

nav.<br />

Aktivitātes<br />

Pirmais posms – sagatavošanās.<br />

Tika izveidota projekta mērķa grupa: 24 jaunieši + atbalsta persona. No<br />

projekta dalībniekiem tika izveidotas 4 darba grupas, sadalīti uzdevumi<br />

un atbildība.<br />

Otrais posms – informācijas apkopošana par Latviju.<br />

Tika meklēta visa veida informācija par C hepatītu Latvijā. Kā viens no<br />

vērienīgākajiem atklājumiem bija www.sievietes.lv foruma diskusija.<br />

Tēmu par C hepatītu uzsāka viens no projekta dalībniekiem, un<br />

savstarpējā viedokļu un pieredzes apmaiņa joprojām turpinās.<br />

Trešais posms – informācijas apkopošana par Eiropas<br />

Savienību.<br />

Tika meklēta informācija par C hepatītu citās ES valstīs. Kā noris vīrusa<br />

ārstēšana, kāda informācija ir pieejama, kā tā tiek izplatīta utt.<br />

Sarūgtinājumu sagādāja atklājums – daudzas valstis ārstēšanās<br />

izmaksas no C hepatīta sedz pilnībā, kamēr Latvijā galvenokārt tās<br />

jāsedz pašam slimniekam, jo valsts kompensē tikai daļu. Tas radījis<br />

situāciju, ka cilvēki baidās noskaidrot, vai viņiem ir C hepatīts, jo zina –<br />

ārstēšanos (Ls 500 mēnesī) nevar atļauties.<br />

Ceturtais posms – informācijas materiālu sagatavošana.<br />

Salīdzinot situāciju Latvijā un citās ES valstīts un izvērtējot dalībnieku<br />

personīgo pieredzi, tika sagatavoti materiāli bukletam par C hepatīta<br />

vīrusu. Bukletus vēlāk izmantojām izbraucienā.<br />

Piektais posms – aptaujas.<br />

Tika veiktas aptaujas ar mērķi noskaidrot cilvēku informētību par C<br />

hepatītu. Vai ir bijusi saskare, vai zina, kā slimība izplatās un izpaužas.<br />

Lai veiktu aptaujas, uz katru Latvijas novadu divu dienu braucienā devās<br />

6 jaunieši un atbalsta persona. Katrā novadā tika apmeklētas 2 pilsētas<br />

un 2 ciemi. Aptaujas veica šādās pilsētās un ciemos: Kuldīga, Ventspils,<br />

Cēsis, Limbaži, Alūksne, Gulbene, Jelgava, Bauska, Saulkalne, Vilce,<br />

Stalbe, Bīriņi, Ranka, Drusti, Sabile un Kandava.<br />

Sestais posms – izbrauciens.<br />

Projekta laikā notika 6 dienu izbrauciens, kurā jaunieši no mērķa grupas<br />

apkopoja iegūto informāciju, dalījās pieredzē, uzskatos, piedalījās<br />

kultūras, sporta un atpūtas pasākumos un izstrādāja bukletu un<br />

logotipu nelieliem auduma maisiņiem.<br />

Septītais posms – reklāmas materiālu sagatavošana.<br />

Reklāmas materiālu – bukletu un maisiņu – dizaina noformēšana un<br />

nodošana drukai.<br />

Astotais posms – intervijas.<br />

Notika divas tikšanās ar Hepatīta biedrības pārstāvjiem. Intervējām<br />

mediķus (ārstu un medicīnas māsu) un pacientus – gan tādus, kas<br />

izārstējušies, gan tādus, kuru ārstēšana nav bijusi veiksmīga. Tomēr<br />

gan vieni, gan otri ir saglabājuši dzīves sparu.<br />

Devītais posms – seminārs.<br />

Tas notika Rīgā. Semināra laikā projektā iesaistītie jaunieši dalījās<br />

gūtajās zināšanās par C hepatītu, prezentēja izstrādātos reklāmas<br />

materiālus un iepazīstināja semināra dalībniekus ar projekta norisi un<br />

mērķiem. Seminārā piedalījās arī Hepatīta biedrības pārstāvji, kuriem tā<br />

noslēgumā varēja uzdot praktiskus jautājumus.<br />

Desmitais posms – rezultātu izplatīšana un<br />

izmantošana.<br />

Bukleti un auduma maisiņi tika dalīti Vecrīgā un lielveikalā Stockmann.<br />

Bukletus nosūtīja Rīgas skolām un sociālajiem dienestiem Latvijas<br />

reģionos. Projekta rezultātus publicēja arī internetā un preses<br />

izdevumos.<br />

Mūsu secinājumi: ir ļoti patīkami, ja projekta tēma un uzdevumi ir<br />

aktuāli. Ir lieliski apzināties, ka, pateicoties mūsu sadarbībai, esam<br />

palīdzējuši un snieguši noderīgu informāciju tik daudziem cilvēkiem. Ir<br />

sajūta, ka esam devuši ko noderīgu visai Latvijai.<br />

NVO „Pūks un draugi” jauniešu kopdarbs<br />

Mācies no citu pieredzes!<br />

Kāpēc godprātīga dokumentu aizpildīšana ir tik svarīga?<br />

(Patiess notikums no projekta „Ciprese”)<br />

Nereti iesaistot projektā jaunus dalībniekus, viņi žēlojas par bezgalīgo aizpildāmo<br />

papīru kalnu. Cilvēki vaid, ka gan jau nekas slikts nenotiks un neviens tos papīrus<br />

nekad neskatīsies. Diemžēl tā nav tiesa. Negaidīti sarežģījumi notiek. Mēs jums<br />

pastāstīsim nesenu notikumu, kura laikā projekta „Ciprese” (sabiedrības<br />

informēšana par C hepatītu) dalībnieki nonāca ārkārtīgi nepatīkamā situācijā – viņus<br />

no ķēpīgas tiesvedības paglāba apzinīga formalitāšu izpildīšana.<br />

Kļūdainā publikācija<br />

Viena no projekta „Ciprese” aktivitātēm bija darba grupas izbrauciens ar mērķi<br />

izveidot informatīvu bukletu. Neprecīzi pārbublicējot informāciju no mājaslapas<br />

www.noslepums.lv, žurnāls „Marta” bija šo aktivitāti nodēvējis par tievēšanas<br />

nometni. Tā kā raksts netika iepriekš saskaņots ar darba grupu, viņi par šo kļūdu<br />

uzzināja tikai trīs dienas pirms pašas nometnes, kad tikko iznākušā žurnāla lasītāji<br />

zvanīja ar mērķi pieteikties.<br />

Viena šāda tievēt gribētāja pieteicās izbrauciena pirmās dienas rītā. Viņai rakstiski<br />

atbildēja, ka diemžēl dalība nav iespējama, jo iepriekš ar visiem dalībniekiem tiek<br />

noslēgts līgums.<br />

Neatlaidīgā meitene<br />

Par spīti atteikumam, meitene parādījās nometnes norises vietā un, atsaucoties uz<br />

žurnāla „Marta” pulikāciju, stingri uzstāja, ka vēlas tajā piedalīties. Viņai izskaidroja,<br />

ka informācija izdevumā bijusi kļūdaina. Meiteni uzaicināja papusdienot, padzert<br />

tēju un uzzināt vairāk par projektu. Viņa teicās esot no Limbažiem, un, tā kā no<br />

nometnes norises vietas attiecīgajā maršrutā kursēja tikai viens autobuss dienā,<br />

viņai piedāvāja aizvest uz ērtāku pieturu. Meitene atteicās un devās mājās saviem<br />

spēkiem.<br />

Nākamajā dienā meiteni atveda tuvējās skolas direktore, kurai meitene bija teikusi –<br />

esot no nometnes padzīta. Pēc šī incidenta tika vēlreiz mēģināts meitenei izskaidrot<br />

apstākļus, kuru dēļ viņa nedrīkst palikt. Visbeidzot meitene piekrita braukt ar darba<br />

grupas autobusu un pa ceļam palikt Salacgrīvā, no kuras tālāk viņa varētu doties<br />

mājās. Viņai piedāvāja brokastis, pusdienas un arī naudu sabiedriskajam<br />

transportam, bet no naudas meitene atteicās. Diemžēl Salacgrīvā meitene atteicās<br />

izkāpt no autobusa un to pameta tikai pēc trešā brīdinājuma izsaukt policiju.<br />

Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija<br />

Dažas dienas pēc izbraukuma beigām projekta organizatori saņēma zvanu no Bērnu<br />

tiesību aizsardzības inspekcijas. Meitene bija vērsusies inspekcijā ar sūdzību, ka<br />

esot no nometnes padzīta, visi ar viņu sarunājušies tikai krievu valodā, viņai nav<br />

sniegta palīdzība, lai arī viņa bijusi apmaldījusies, un tad aizvesta uz Salacgrīvu, kur<br />

pamesta bez naudas.<br />

Lai arī inspekcijai tika izklāstīts situācijas apraksts no dalībnieku puses, projekta<br />

grupai tika norādīts – nepieciešams juridiski pierādīt meitenes neesamību dalībnieku<br />

sastāvā. Inspekcijai tika nosūtīts projekta apraksts, kurā bija norādīts, ka ar visiem<br />

dalībniekiem tiek slēgti līgumi, kā arī līguma paraugs. Meitenei šāda līguma nebija,<br />

līdz ar to tika pierādīta viņas apsūdzību nepamatotība.<br />

Ar projekta „Ciprese” darba grupas atļauju<br />

rakstu sagatavoja Līga Sadoviča,<br />

v/a „<strong>Jaunatnes</strong> <strong>starptautisko</strong> <strong>programmu</strong> aģentūra”


Jauniešu iniciatīvas<br />

Jauniešu iniciatīvas<br />

Nepārdod sevi!<br />

„Es pat nebiju aizdomājusies, cik tas ir traki,<br />

nopietni un bīstami...” Šī ir tikai viena no<br />

daudzajām frāzēm, kas izskanēja jauniešu<br />

iniciatīvu projekta „Cilvēku tirdzniecības<br />

ierobežošana” laikā. Projekts ilga 10 mēnešus<br />

(04.08.2008.–15.06.2009.), un tas<br />

norisinājās Talsos.<br />

Pati projekta ideja rādās kādā diskusijā ar<br />

jaunatnes darbiniekiem par bezdarba sekām.<br />

Pavisam nejauši tika izteikta frāze – cilvēku<br />

tirdzniecība. Kas tā ir? Kur tā radusies? Kāpēc<br />

un kādas ir sekas? Šie neatbildētie jautājumi<br />

bija galvenais dzinējspēks, kas pamudināja<br />

veidot projektu par šo aktuālo tēmu.<br />

Jauniešu vidū darbs ārzemēs bieži izskan intriģējoši, aizraujoši un<br />

interesanti. Tiek minēts tikai pozitīvais, un, iespējams, tāpēc līdz šim<br />

neizpratām nepieciešamību ļoti uzmanīgi izvērtēt nopietno izvēli – doties<br />

peļņā uz ārzemēm. Jauniešu vidū vēl joprojām valda uzskats, ka ārvalstīs<br />

viņus gaida vieglas peļņas iespējas. Diskusijās ar skolu jauniešiem<br />

pārliecinājāmies – jaunieši neapzinās situācijas nopietnību, sarežģīto<br />

vervēšanas mehānismu un palīdzības saņemšanas iespējas.<br />

Par projektu<br />

Projekta mērķis bija pievērst jauniešu uzmanību cilvēku tirdzniecības<br />

problēmai un palīdzēt viņiem pieņemt pamatotus un drošus lēmumus<br />

par darbu ārzemēs.<br />

Projekta norisi nosacīti sadalīja divās daļās: 1) apmācību seminārs, kurā<br />

iegūt teorētiskās un praktiskās zināšanas par šo tēmu; 2) izstrādāt plānu,<br />

kā par šo tēmu informēt pēc iespējas lielāku jauniešu skaitu.<br />

Apmācību seminārs notika sadarbībā ar resursu centru sievietēm<br />

„Marta”. Darbs mijās ar atpūtu, atpūta ar izklaidēm, izklaides ar jauku<br />

kopā būšanu, bet jaukā kopā būšana nemanot atkal pārvērtās produktīvā<br />

darbā. Dienas un naktis pagāja nemanot. Triju dienu apmācībās tika<br />

iegūtas zināšanas par cilvēku tirdzniecības pirmsākumiem, par cēloņiem<br />

un sekām, kā arī par vervēšanas mehānismu. Tika lauzti stereotipi par<br />

darbu ārzemēs. Apmācību mērķis bija nodrošināt visu nepieciešamo, lai<br />

ikviens jaunietis pats spētu atbildīgi izvērtēt ārzemju darba piedāvājumus<br />

un pieņemt drošus lēmumus.<br />

Darbs grupās<br />

Semināra dalībnieki sadalījās grupās. Katra grupa izveidoja savu valsti un<br />

ieguva šīs valsts pilsonību, ko apstiprināja pase. Bet, ak vai, cik bieži pase<br />

palika nepieskatīta uz galda, uz palodzes vai kaut kur laukā! Tikai pēc tam,<br />

kad vajadzēja savu dokumentu izmisīgi meklēt un izpirkt, jaunieši sāka<br />

pievērst pasei pietiekamu uzmanību – tā tika glabāta drošākā vietā. Grupu<br />

prezentācijas patīkami pārsteidza ar negaidītu izdomu un atraktivitāti. No<br />

vienkāršiem lomu sižetiem līdz sacerētām dzejas rindām, mīmu<br />

priekšnesumiem, glāžu mūzikas skaņām.<br />

Rezultātu izplatīšana<br />

Pēc apmācību semināra katrs dalībnieks izstrādāja sev plānu par to, kā<br />

iegūtās zināšanas izplatīs tālāk saviem draugiem, paziņām un<br />

klasesbiedriem. Par metodēm jaunieši izvēlējās audzināšanas stundas,<br />

filmas „Mūžīgi Lilja” demonstrēšanu, tematiskas diskusijas jauniešu<br />

klubos un neformālajās jauniešu grupās. Kā taustāms atgādinājums tika<br />

izgatavots tematisks kalendārs, ko pēc tam saņems Talsu rajona 1700<br />

jaunieši. Ar mājaslapas palīdzību jauniešus aicināja iesūtīt zīmējums par<br />

cilvēku tirdzniecības tēmu, un 12 labākos darbus izmantoja kalendāra<br />

tapšanā. Lai labāk pielāgotu to skolēnu un studentu vajadzībām,<br />

kalendārs sākas septembrī un beidzas augustā. Interesanta ideja, kā<br />

ierasto pārvērst neparastā.<br />

Atziņas<br />

Simulācijas spēle<br />

„Ceļojums uz Eiropas Savienību”<br />

Apmācību semināra noslēgumā katrs tā dalībnieks varēja iejusties<br />

cilvēku tirdzniecības upura lomā, sākumā par to pat nenojaušot.<br />

Simulējot ikdienas situācijas, tika dota iespēja labi pelnīt ārzemēs un<br />

doties ceļā tūlīt pat. Simulācijas spēle izgāja ikvienu cilvēku tirdzniecības<br />

ķēdes mehānismu – savervēšana, bīstamā došanās ceļā, viltus draugi un<br />

darba iespējas, necilvēcīga izturēšanās un palīdzības saņemšanas<br />

iespējas. Došanās ceļā norisinājās ar prāmi (tika sagatavotas laivas<br />

tuvākajā dīķītī). Notika reāla pasu pārbaude un kuģošana instruktora<br />

vadībā. Virvju trose tika izveidota kā lidmašīnas lidojums. Jaunajā mītnes<br />

valstī konfiscēja dokumentus, dalībnieki nonāca piespiedu darba<br />

apstākļos, ko uzraudzīja cilvēku tirgotāji. Tika inscenētas policijas<br />

pārbaudes, arī dota iespēja paglābties un izkļūt no cilvēku tirdzniecības<br />

mehānisma. Profesionāli sagatavoti aktieri savu darbu veica nevainojami<br />

un atstāja patiesas dzīves un notikumu iespaidu. Tika iesaistīti<br />

zemessargi, aktieri, izveidotas un aprīkotas norises vietas atbilstoši<br />

izspēlētai situācijai. Tika domāts par katru spēles detaļu, lai tā maksimāli<br />

attēlotu dzīves realitāti. Lielisks variants, lai trijās dienās iegūtās<br />

pamatzināšanas izmantotu praksē.<br />

Sagatavot projektu programmā „Jaunatne darbībā” ir labākais<br />

veids, kā no idejas nokļūt līdz tās realizācijai.<br />

Gatavojot projektu, vienmēr jāpaļaujas uz profesionāliem cilvēkiem<br />

– viņi jūs ne tikai nepievils, bet bieži vien pozitīvi pārsteigs. Mūsu<br />

gadījumā – simulācijas spēle bija neatkārtojama. Lielisks paraugs<br />

teorijas un prakses savienošanai!<br />

Darīt un kļūdīties ir interesantāk nekā nedarīt un nekļūdīties. Vienīgi<br />

drošāk būs tad, ja uz kļūdām kāds laikus norādīs, tāpēc iesakām<br />

izmantot atbalsta personu.<br />

Veidojot projektu, izvēlieties tēmu, kas patiesi ir interesanta, aktuāla<br />

un piesaistītu citu jauniešu uzmanību. Ir patīkami pēc projekta<br />

dzirdēt atsauksmes – šo es izmēģināšu savā skolā, draugu pulkā,<br />

organizācijā utt.<br />

Mēs to paveicām!<br />

Ina Kalinovska


Apmācības<br />

Apmācības<br />

Dari, un pasaule<br />

tev būs atvērta!<br />

Mēs, Aiga un Kristīne, vēlējāmies pastāstīt par apmācībām „SEE-YiA”, kurās piedalījāmies no 19.<br />

līdz 25. maijam un kuras notika Francijā, netālu no vēsturiskām celtnēm bagātās pilsētas Albi.<br />

Apmācības rīkoja Francijas Nacionālā aģentūra jauniešu līderiem un<br />

jaunatnes darbiniekiem, kas darbojas ar jauniešiem lauku reģionos vai<br />

problemātiskajos pilsētu rajonos. Apmācību mērķis bija sniegt atbalstu<br />

jaunatnes darbiniekiem, iedrošināt viņus arī turpmāk darboties<br />

programmā ,,Jaunatne darbībā” gan nacionālajā, gan starptautiskajā<br />

līmenī. Uz šīm apmācībām devās septiņi jaunatnes darbinieki no visas<br />

Latvijas. Šajās apmācībās kopumā piedalījās pārstāvji no četrām valstīm<br />

– Latvijas, Īrijas, Ungārijas un Francijas.<br />

Pirmajā dienā visi dalībnieki no Latvijas satikās Rīgas lidostā, lai dotos uz<br />

Briseli, bet pēc tam uz Tulūzu. Viena no dalībniecēm nokavēja lidmašīnu.<br />

Sazināties ar viņu mums neizdevās, tāpēc tālāk devāmies nepilnā<br />

sastāvā. Lidojuma laikā mēs cits citu labāk iepazinām un jautri pavadījām<br />

laiku, pārceļodami no vienas lidostas uz otru. Tādējādi laiks paskrēja<br />

nemanot – vakarpusē jau bijām sasnieguši mūsu galamērķi: ieradāmies<br />

ferme Pedagogique du Fer a Cheval. Tur mēs arī dzīvojām visu apmācību<br />

laiku. Šī saimniecība atrodas ļoti gleznainā vietā: kalni, ielejas, asfaltētu<br />

ceļu serpentīni, meži un pļavas, sakopti tīrumi. Un vēl sirsnīgie cilvēki.<br />

Mūs mīļi sagaidīja jaukās apmācību treneres Līga Rudzīte (Latvija),<br />

Eimera Maknelija (Īrija), Kloē Sebatjē (Francija). Mūs sagaidīja arī daudzie<br />

fermas iemītnieki: ēzeļi, kazas, govis, bruņrupuči, mušas, suņi un zirgi.<br />

Vieta, kurā mēs dzīvojām, tiešām bija fantastiska, arī gaisotne kolosāla.<br />

Pēc dažām stundām visi apmācības dalībnieki bija ieradušies, arī mūsu<br />

pazudusī meitene no Latvijas.<br />

Katra pavadītā diena apmācībās bija radoša, interesanta, atraktīva un<br />

piepildīta ar noderīgu informāciju. Semināra apmācībās pamatā<br />

izmantoja neformālās izglītības metodes – lomu spēles, diskusijas,<br />

simulācijas spēles, dalīšanās pieredzē, refleksijas grupas, kas lika visiem<br />

darboties kopā un mācīties citam no cita.<br />

Bija ļoti interesanti uzklausīt citu valstu labo pieredzi darbā ar jauniešiem,<br />

kā arī dzirdēt par grūtībām, ar ko saskaras jaunieši citur. Katras valsts<br />

pārstāvji nonāca pie secinājuma – lai arī esam no dažādām valstīm,<br />

pamatā problēmas darbā ar jauniešiem ir līdzīgas: bezdarbs, aizraušanās<br />

ar alkoholu, vienaldzība jauniešu vidū, vardarbība un diskriminācija.<br />

Daloties pieredzē ar citām valstīm un diskutējot par prakses grūtībām,<br />

secinājām: visur pastāv materiālo līdzekļu trūkums.<br />

Mūsuprāt, arī Latvijā katrai pašvaldībai būtu jādomā par vienu no<br />

visneaizsargātākajām grupām – jauniešiem – un jānodrošina viņiem<br />

iespēja sanākt kopā, darboties un diskutēt par sev interesējošiem<br />

jautājumiem. Tas mazinātu risku jaunietim nonākt kādas atkarības<br />

iespaidā, klaiņot vai izdarīt likumpārkāpumus. Bet galvenais – lai<br />

jauniešus varētu iedrošināt aktīvi darboties, ir nepieciešams jauniešu<br />

līderis, kam piemīt tolerance un pozitīva domāšana, kam patīk savs darbs<br />

un ir augsta motivācija, kā arī pozitīvs enerģijas lādiņš.<br />

Apmācību darba procesā katras valsts pārstāvji iepazīstināja ar savu<br />

darbu ar jauniešiem. Visi ar lielu aizrautību piedalījās pieredzes tirdziņā,<br />

kur dalībnieki demonstrēja video un rādīja prezentācijas par savu darbu.<br />

Notika arī starpkultūru vakars, kurā katras valsts dalībnieki iepazīstināja ar<br />

savas valsts īpatnībām, cienāja kolēģus ar tradicionālajiem ēdieniem,<br />

saldumiem, stāstīja par folkloras tradīcijām, dejoja un dziedāja.<br />

Apmācību laikā dalībniekiem darba grupās bija iespēja izstrādāt<br />

projektus, kas varētu ieinteresēt jauniešus. Grupu darba rezultātā<br />

izveidoja projektu skices. Šobrīd viens no apmācību laikā izstrādātajiem<br />

projektiem ir iesniegts izvērtēšanā Īrijas Nacionālajā aģentūrā. Mēs ļoti<br />

ceram, ka šo projektu apstiprinās un septembrī mēs dosimies uz Īriju.<br />

Apmācībās mums visiem bija iespēja pilnveidot dažādas sociālās<br />

prasmes – saskarsmes, sadzīves un organizatoriskās prasmes –, kā arī<br />

apgūt jaunas neformālās izglītības metodes. Mēs varējām gūt izpratni par<br />

neformālās izglītības pamatprincipiem, programmas ,,Jaunatne darbībā”<br />

projektu veidiem, mācīties kultūru dažādību, atšķirības attieksmēs un,<br />

galvenais, iepazīt fantastiskus cilvēkus.<br />

Ja arī tu vēlies piedzīvot ko līdzīgu un tev patīk strādāt komandā vai arī<br />

gribi iepazīt sevi un ,,lielo pasauli”, neslinko, apsēdies pie datora, aizpildi<br />

pieteikuma anketu un brauc mācīties! Bet, ja vēlies rakstīt un realizēt<br />

projektus, droši sazinies ar Nacionālo aģentūru, kur atsaucīgi cilvēki tev<br />

noteikti sniegs nepieciešamo informāciju.<br />

Nobeigumā vēlamies teikt sirsnīgu paldies mūsu pedagoģēm Līgai, Kloē<br />

un Eimerai par labi noorganizētām, interesantām apmācībām, kas<br />

noteikti ir papildinājušas katra dalībnieka profesionālo kompetenci darbā<br />

ar jaunatni.<br />

Man, Aigai, vēl līdz šim brīdim apmācības Francijā ir devušas milzīgu<br />

enerģijas lādiņu. Atziņa ir šāda: nevajag čīkstēt, es nevaru, man nekas<br />

nesanāks, man bail... Es varu ieteikt tikai vienu – dari, un pasaule tev būs<br />

atvērta! Vēlos piebilst, ka arī turpmāk Rīgas Kurzemes rajona Sociālā<br />

dienesta Ģimenes atbalsta centrs aktīvi iesaistīsies programmā<br />

,,Jaunatne darbībā”.<br />

Man, Ingrīdai, tā bija liela pieredze. Es joprojām priecājos, ka man bija<br />

iespēja mācīties, daudz redzēt, daudz vērot un izprast. Sapratu, cik<br />

svarīgs ir komandas darbs, vienotība mērķu sasniegšanā, un tieši tāpēc<br />

mums visiem izdevās īstenot to, ko no sirds vēlējāmies! Un mans<br />

ieteikums ir – ja zini savu mērķi, droši ej uz to! Vērtīga pieredze, jauni<br />

iespaidi un kolosāli cilvēki – tas būs ilglaicīgs ieguvums!<br />

Aiga Latišenko un Ingrīda Tārauda


Intervija<br />

Intervija<br />

Āzijas un Eiropas fonds –<br />

ko tas piedāvā Latvijai?<br />

Intervija ar Latvijas pārstāvi ASEF valdē,<br />

Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Polijā<br />

Einaru Semani<br />

– Kā jūs, vēstnieka kungs, paskaidrotu, kas ir Āzijas un Eiropas fonds<br />

(ASEF)?<br />

– Āzijas un Eiropas fonda (ASEF) mērķis ir veicināt savstarpēju sapratni<br />

un sadarbību starp Āzijas un Eiropas zemēm un iedzīvotājiem,<br />

izmantojot intelektuālo, kultūras un humanitāro (people-to people)<br />

kontaktu attīstību. Latvijas sabiedrībai, it īpaši pēc pievienošanās<br />

Eiropas Savienībai, tā ir jauna un daudzsološa iespēja atgūt savu vietu<br />

starptautiskajā apritē, šajā gadījumā – Āzijā.<br />

– Kāda ir ASEF organizatoriskā stratēģija?<br />

– Fonda stratēģija ir virzīta uz pastāvīga kontaktu tīkla (networks) vai<br />

„platformas” izveidošanu starp Āziju un Eiropu. Turklāt, lai arī fonds<br />

pamatā nav orientēts uz vienreizējiem pasākumiem, atsevišķos<br />

gadījumos neizslēdz arī to atbalstīšanu.<br />

– Pastāstiet, lūdzu, kāda ir ASEF projektu uzbūve un kādi projekti tiek<br />

atbalstīti?<br />

– Kopumā projekti ir virzīti uz pastāvīgu kontakttīklu izveidošanu starp<br />

projektu dalībniekiem. Ikdienā kontakti tiek uzturēti caur elektronisko<br />

saraksti, blogiem un tamlīdzīgi. Periodiski projekta dalībnieki pulcējas<br />

konferencēs, semināros, lekcijās, radošajās darbnīcās, izstādēs, lekciju<br />

ciklos un citos pasākumos. Tikšanos cikls parasti ir vienreiz gadā vai<br />

vienreiz divos gados. Vienreiz Eiropā, otru reizi – Āzijā.. Tradicionāli<br />

projekti netiek veidoti starp divām valstīm. Projekti iekļauj dalībniekus,<br />

sākot no trim valstīm – attiecīgi no Āzijas un Eiropas puses. Bieži jau<br />

esošie sakaru tīkli tiek „saslēgti” ar citiem tīkliem. Tādējādi pastāv divas<br />

iespējas: individuāli pievienoties jau esošajiem tīkliem (projektiem) vai<br />

veidot pašiem savu Latvijas projektu, kurā iekļaujas Eiropas partneri, un<br />

tad šis tīkls tiek savienots ar partneriem Āzijā. Diezgan plaši ir izplatīta<br />

Āzijas un Eiropas dimensijas ievadīšana kādos plašākos pasākumos un<br />

sakaru tīklos. Piemēram, regulāru starptautisku simpoziju, konferenču,<br />

radošo nometņu vai festivālu laikā tiek izveidota „Āzijas un Eiropas”<br />

sekcija, programma, virziens... Projektu izmaksas ir dažādas, tas ir<br />

atkarīgs no projekta mēroga. Vidēji ASEF daļa projektos ir no 20 000 līdz<br />

50 000 eiro, tā svārstās no vienas trešdaļas līdz pusei no projekta<br />

izmaksām. Bet var būt arī lielāki projekti un lielāka fonda dalība (līdz 80<br />

000 eiro). Individuālas dalības (pievienošanās projektam) gadījumā<br />

parasti tiek segti piecdesmit procenti no ceļošanas un uzturēšanās<br />

izdevumiem.<br />

– Kāds ir projektu saturs?<br />

– Projekti tiek dalīti četros virzienos.<br />

Pirmais no tiem ir kultūras apmaiņa.<br />

Šajā virzienā tiek radītas platformas pastāvīgiem kontaktiem starp<br />

dažādu kultūras jomu pārstāvjiem. Pēdējos gados ir izveidoti,<br />

piemēram, šādi sakaru tīkli: Āzijas un Eiropas „Jauno fotogrāfu<br />

forums”, „Mūzikas nometne”, „Mākslas nometne”, „Dejas forums”,<br />

„Filmu tikšanās”, „Komiksu projekts”, „Muzeju tīkls”, „Kultūras telpu<br />

vadības projekts” un citi.<br />

Otrs virziens ir intelektuālā apmaiņa.<br />

Šī virziena platformas dod savu ieguldījumu politiskajās diskusijās un<br />

stratēģiskajā domāšanā, sniedzot rekomendācijas Āzijas un Eiropas<br />

sadarbības veicināšanai. Tematiski nozares ir šādas: starptautiskās<br />

attiecības, reģionālā integrācija, pārvaldība un cilvēktiesības, vide un<br />

ilgtspējīga attīstība, konfliktu novēršana, kultūras un civilizāciju dialogs<br />

un citas. Pēdējos gados ir izveidoti, piemēram, šādi sakaru tīkli: Āzijas<br />

un Eiropas „Cilvēktiesību dialogs”, „Kultūru un civilizāciju dialogs”,<br />

„Demokrātija un tiesiskums”, „Eiropas studijas Āzijā” un citas. ASEF<br />

izdod akadēmisko žurnālu Asia Europe Journal. Intercultural Studies in<br />

the Social Sciences and Humanities. Latvijas pētnieki ir aicināti<br />

piedalīties šajā izdevumā ar saviem rakstiem.<br />

Trešais virziens ir humanitārie sakari (people-to-people exchange).<br />

Šī virziena platformas veido partnerību starp Āzijas un Eiropas<br />

jauniešiem. Projekti ir virzīti uz to, lai veidotu savstarpējo sapratni un<br />

apvienotu skolēnus, studentus, pētniekus, skolotājus, augstskolu<br />

pasniedzējus, pētniekus, NVO aktīvistus un jaunos līderus. Pēdējos<br />

gados ir izveidoti, piemēram, šādi kontakttīkli: Āzijas un Eiropas „NVO<br />

līderu tīkls”, „Uzņēmējdarbība un inovācijas videi: Āzijas un Eiropas<br />

jaunatnes potenciāla veidošana ilgtspējīgai attīstībai”, „Miera un<br />

konfliktu studiju tīkls”, „Universitāšu pārvaldes kolokvijs”, „Eapmācības<br />

un mūžizglītības tīkls”, „Jauno politisko līderu tīkls”,<br />

„Reģionālo studiju tīkls”, „ASEM jaunatnes dialogs”, „Intelektuālā<br />

īpašuma pārvaldība”, „NVO tīkls” un citi.<br />

Ceturtais virziens – sabiedriskās attiecības.<br />

Šis virziens koncentrējas uz zināšanu izplatīšanu par Āzijas un Eiropas<br />

sadarbību. Tas ir virzīts uz masu medijiem un sabiedrību kopumā, radot<br />

platformas preses jomā. Projektu raksturs ir dažāds. Tas iekļauj publisko<br />

lekciju sērijas, publikācijas, arī sabiedrisko attiecību atbalstu projektiem<br />

no iepriekš minētajām jomām. ASEF izdod informatīvu žurnālu ASEF<br />

News. Asia-Europe Foundation Trimester Newsletter. Tas ir labs<br />

pārskats par projektu kustību fonda ietvaros.<br />

Jauns fonda projekts ir „Ātra gripas pandēmijas izplatīšanās<br />

apturēšana”, kura galvenais virzītājs ir Japānas valdība. ASEF<br />

nodrošina atsevišķus šā projekta blokus, kas saskan ar intelektuālās<br />

apmaiņas, humanitāro sakaru un sabiedrisko attiecību jomām. Projekts<br />

apvieno Āzijas un Eiropas dažādu jomu medicīnas speciālistus.<br />

– Ko darīt, ja rodas iecere īstenot kādu Latvijas projektu?<br />

– Pirmkārt, vajadzētu ieskatīties ASEF mājaslapā, aplūkot fonda<br />

informatīvo žurnālu, kura elektronisko versiju var redzēt mājaslapā – tur<br />

var smelties pieredzi un idejas. Ķeroties pie projekta sagatavošanas,<br />

būtu vēlama sarakste ar ASEF <strong>programmu</strong> vadītājiem, iepazīstinot<br />

viņus ar projekta koncepciju, dalībniekiem un izmaksām. Programmu<br />

vadītāji strādā fonda sekretariātā Singapūrā un ir profesionāli savas<br />

nozares eksperti un projektu vadītāji. Vienmēr būtu labi informēt par<br />

projektu Latvijas pārstāvi ASEF vēstnieku Einaru Semani un Ārlietu<br />

ministrijas Āzijas un Okeānijas valstu nodaļas vadītāju Danu Rudāku, lai<br />

apspriestu projekta iespējamību. Pirms sarakstes ar Singapūru Latvijas<br />

pārstāvis ASEF var sagatavot <strong>programmu</strong> vadītājus un pavērt durvis<br />

komunikācijai, kā arī pārrunāt projektus ar attiecīgo zemju pārstāvjiem<br />

ASEF, jo projektā piedalās vairākas valstis.<br />

– Ko darīt, ja ir vēlme pievienoties jau eksistējošam projektam?<br />

– Individuālas pievienošanās projektam ceļš faktiski ir tas pats. Latvijas<br />

Ārlietu ministrija arī regulāri izsūta uzaicinājumus pievienoties<br />

programmām attiecīgā profila Latvijas organizācijām. ASEF veltītas<br />

sadaļas ir Ārlietu un Kultūras ministriju, kā arī Latvijas vēstniecības<br />

Somijā mājaslapā. Aicinājumi individuāli pieteikties projektiem ievietoti<br />

Latvijas Ārlietu ministrijas mājaslapā.<br />

Einars Semanis,<br />

Latvijas Republikas vēstnieks Polijā<br />

http://www.am.gov.lv/poland<br />

Dana Rudāka,<br />

Āzijas un Okeānijas valstu nodaļas vadītāja<br />

http://www.mfa.gov.lv/lv/Ministrija/Kontaktinformacija/talruni/<br />

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija<br />

Noderīgas saites:<br />

ASEF mājaslapa: www.asef.org<br />

Ārlietu ministrijas<br />

http://www.mfa.gov.lv/lv/helsinki/jaunumi/zinas/2008/2008-04-10/<br />

Latvijas vēstniecības Somijā mājaslapa:<br />

http://www.am.gov.lv/lv/helsinki/jaunumi/zinas/2008/2008-04-10/<br />

Kultūras ministrijas mājaslapa:<br />

http://www.km.gov.lv/UI/Main.asp?id=347<br />

Latvijas līdzdalība ASEM un ASEF aktivitātēs<br />

Kultūras ministrija regulāri savā interneta mājaslapā ievieto aktuālo<br />

informāciju par ASEF fonda aktivitātēm.<br />

No 2007. gada 25. maijā līdz 5. jūnijam Rīgā ASEF Kultūras un<br />

civilizāciju dialoga laikā notika Filipīnu lektora Deivida Seldrena 14<br />

lekciju cikls „Tabloīdu demokrātija: preses brīvību paradokss Āzijā<br />

un Eiropā”.<br />

2008. gada 26. maijā Rīgā ASEF Eiropas un Āzijas vides dialoga<br />

laikā notika Filipīnu lektores Ellas Antonio lekcija Pursuing<br />

Sustainability in Asia: Challenges, Approaches and Good<br />

Practices.<br />

Vienlaikus notika ASEF Vides <strong>programmu</strong> vadītāja Abdula<br />

Rahimana tikšanās ar Vides ministrijas pārstāvjiem Valdi Bisteru<br />

un Māri Klismetu.<br />

Aktīvu darbību ASEMUS (Āzijas un Eiropas muzeju) tīkla ietvaros<br />

uzsācis Ārzemju mākslas muzejs, veidojot sadarbību ar Indijas un<br />

Indonēzijas mākslas muzejiem.<br />

Gadu gaitā fonda projektos piedalījušies Latvijas cilvēktiesību<br />

biroja direktore Ilze Brands-Kehris, Saeimas deputāti Boriss<br />

Cilevičs, Dzintars Zaķis, Nils Ušakovs, Latvijas Universitātes<br />

darbinieki Līga Sondore, Inta Deke, Kaspars Eihmanis, Jānis<br />

Stonis, Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Vētra, NVO<br />

pārstāvji Baiba Fridrihsone, Andrejs Mieriņš, reliģisko organizāciju<br />

pārstāvji Ieva Ozola un Inese Runce, Latvijas Tirdzniecības un<br />

rūpniecības kameras direktors Jānis Leja, „Dienas” žurnālists<br />

Pēteris Strautiņš un citi.<br />

[1] ASEM: ASIA- Europe Meeting, www.aseminfoboard.org<br />

[2] ASEM sadarbība sākās 1996. gadā ar mērķi attīstīt Eiropas un Āzijas<br />

partnerību. ASEM sastāv no desmit Austrumāzijas valstīm, kas ir<br />

ASEAN (Association of Southeast Asian Nations) organizācijas<br />

dalībvalstis, Japānas, Dienvidkorejas, Ķīnas, 27 ES dalībvalstīm,<br />

Eiropas Komisijas un ASEAN Sekretariāta, kā arī Indijas, Pakistānas un<br />

Mongolijas. Pavisam ASEM ir 43 dalībvalstis, Eiropas Komisija un<br />

ASEAN sekretariāts. 2004. gadā Hanojas samita laikā Latvija kopā ar<br />

pārējām jaunajām ES dalībvalstīm tika uzņemta ASEM organizācijā.

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!