fija m II - Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra

jaunatne.gov.lv

fija m II - Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra

Pieredzēt to,

ko citi tikai redz...

30

Neprātīgā brīvprātība

Spānijā

Daba – piedzīvojums – daba

www.jaunatne.gov.lv

ens 2011


Eiropas Brīvprātīgais darbs

Neprātīgā brīvprātība Spānijā

Eiropas Brīvprātīgais darbs

Brīvprātīgā dzīve Rumānijā

Jauniešu iniciatīvas projekts

Daba – piedzīvojums – daba

Starptautisks

jauniešu iniciatīvas projekts

Media 4YOUth

Jauniešu apmaiņas projekts

Pieredzēt to, ko citi tikai redz...

Jauniešu apmaiņas projekts

Iepazinām latviešu, latviešu romu,

bulgāru un bulgāru romu kultūru

SALTO apmācības

Iepazīstot pagātni, saprotam tagadni

un esam gatavi nākotnei

Jaunatnes lietas

Esi aktīvs – veido vidi,

kurā vēlies dzīvot!

Eurodesk

„EUROSCOLA” – Latvijas

vidusskolēnu vārds Eiropā

30

1

10

8642

12

1 4

16

rudens2011

Pirmā vāka noformējumā izmantota ES programmas Jaunatne darbībā starptautiskā jauniešu iniciatīvas

projektā Media for YOUth uzņemtā fotogrāfija.

Numuru veidoja

Iluta Stepanova, Komunikācijas daļas vecākā referente

Marita Kroiča, Komunikācijas daļas vadītāja

© 2011 Valsts aģentūra Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra

Mūkusalas iela 41, Rīga, LV-1004

Tālrunis 67358065, fakss 67358060, e-pasts: info@jaunatne.gov.lv

www.jaunatne.gov.lv

SVEIKS, LASĪTĀJ!

Prieks, ka tavās rokās ir nonācis žurnāla Jaunatne 30. numurs, kurā arī

šoreiz varēsi gūt ieskatu programmas Jaunatne darbībā projektu pasaulē.

Šajā žurnālā vari lasīt brīvprātīgo stāstus un piedzīvojumus Rumānijā un

Spānijā. Atceries: pat tad, ja projektā gadās šķēršļi vai trūkst uzdoto darbu, no

paša brīvprātīgā motivācijas un vēlmes ir atkarīgs tas, cik daudz varēs

iemācīties, piedzīvot un izzināt.

Starptautiskajā jauniešu iniciatīvas projektā Media for YOUth dalībnieki centās

labāk izprast mediju nozīmi un darbību, izzināt informācijas nozīmību un

nepieciešamību cilvēka dzīvē. Savukārt nacionāla mēroga jauniešu iniciatīva

Daba–piedzīvojums–daba iepazīstina ar zaļo domāšanu un zaļo dzīvesveidu.

Šis stāsts mudina aizdomāties par atkritumu izmešanu tam nepiemērotās

vietās, par atkritumu šķirošanas nozīmi un nepieciešamību, par

energoefektivitāti, par dabai saudzīgiem pārvietošanās līdzekļiem.

Arī viens no jauniešu apmaiņas projektiem ir saistīts ar zaļu dzīvesveidu. Tajā

varēsi uzzināt, kā jaunieši Liepājā gatavoja riteņus no vecām detaļām. Otrs

jauniešu apmaiņas projekts tev palīdzēs iepazīt romu kultūru.

Sadaļā Jaunatnes lietas atradīsi rakstu Esi aktīvs – veido vidi, kurā vēlies dzīvot!

Tajā vari smelties idejās, kā un kāpēc jaunietim nepieciešams būt aktīvam un

iesaistīties sabiedrībā notiekošajās norisēs. Savukārt Euromed reģiona

apmācības aicina mūs iepazīt pagātni, lai mēs izprastu tagadni un būtu gatavi

nākotnei.

Eurodesk šoreiz iepazīstina ar Euroscola. Ar tās atbalstu vidusskolēni var iegūt

iespēju kopā ar klasi doties uz Eiropas Parlamenta mītni Strasbūrā un iepazīt

Eiropas Parlamenta darbu. Kas jādara? Lasi rakstu un seko norādēm!

Uz žurnāla aizmugurējā vāka vari ieskatīties pasākuma Jauniešu kafija ar

politiķiem II iemūžinātajās emocijās, taču pašu stāstu varēsi lasīt nākamajā

žurnālā Jaunatne.

Lai rudens ir ražīgs ar labiem darbiem, domām un, protams, iespējām!

Marita Kroiča,

Komunikācijas daļas vadītāja

Tālr. 67356257

e-pasts: marita.kroica@jaunatne.gov.lv

Neprātīgā

brīvprātība Spānijā

Pēc bakalaura studiju beigšanas nezināju, ko darīt tālāk,

un meklēt darbu īsti vēl negribēju, tāpēc izlēmu doties Eiropas

Brīvprātīgajā darbā (EBD) uz Spāniju. EBD ir viena no Eiropas Komisijas

programmas Jaunatne darbībā piedāvātajām iespējām mobilitātes

veicināšanai un redzesloka paplašināšanai 18–30 gadu veciem jauniešiem.

No projekta finansēm tiek segtas visas dzīvošanas izmaksas, 90% ceļa

izdevumu, turklāt katru mēnesi brīvprātīgais saņem kabatas naudu.

Mana nosūtītājorganizācija bija jauniešu biedrība JES no Skrīveriem, kurā darbojos

vēl vidusskolas laikā.

Sava projekta laikā uz pieciem mēnešiem nonācu Spānijas ziemeļdaļā, Kastīlijas un

Leonas autonomajā apgabalā, 3000 iedzīvotāju lielā ciemā – Karrjonā de los Kondesā

(Carrión de los Condes). Cauri ciemam vijas Santjago ceļš (Camino de Santiago), kas ir

populārs svētceļotāju maršruts no Francijas dienvidiem līdz Santjago de Kompostelai

Spānijas pašos ziemeļrietumos. Šis reģions ir tā sauktās Lauku zemes (Tierra de Campos),

kur neatkarīgi no tā, kurā virzienā skatās, intensīvās lauksaimniecības tīrumi plešas līdz

pat horizontam.

Mans brīvprātīgā darba projekts bija saistīts ar veco ļaužu dienas jeb brīvā laika

centru San Juan de Dios. Atšķirībā no aprūpes vai sociālajiem centriem šī centra

apmeklētāji nedzīvo uz vietas, bet katru rītu ierodas un katru pēcpusdienu atgriežas

mājās pie savām ģimenēm. Mani darbabiedri bija divi terapeiti – Alma un Aitors –, kas

jau pieraduši pie dažādu valstu brīvprātīgajiem, tāpēc gaisotne bija ļoti draudzīga.

Katru dienu centrā ieradās 9–11 sirmgalvji vecumā no 78 līdz 91 gadam.

Vispārsteidzošākais bija tas, ka neviens nebrīnījās, no kurienes es tāda, bet pieņēma

mani ļoti sirsnīgi. Tā kā vairākums bija vīrieši gados, visu laiku man tika izteikti

komplimenti.

Projekta laikā dienas centrā darbojos piecas dienas nedēļā, sākotnēji katru dienu 6

stundas no pulksten 10.30 līdz 16.30. Aktivitātēs ietilpa piedalīšanās dažādu atmiņu

stimulējošu spēļu spēlēšanā, attēlu krāsošanā, rakstīšanā, avīzes lasīšanā un

komentēšanā, vingrošanā, arī pusdienu galda uzklāšanā un ēdiena pasniegšanā. Vienu

dienu nedēļā, parasti ceturtdienās, nāca mācītājs, lasīja Bībeli un mūsdienu kontekstā

interpretēja kādu tās sižetu, bet piektdienu rīti bija veco spāņu filmu skatīšanās laiks.

Jāpiebilst, ka visā ciemā varbūt tikai pāris cilvēku runāja angliski. Viens no tiem bija

spāņu valodas skolotāja Lusija. Visa pārējā komunikācija varēja notikt tikai kastīliešu jeb

spāņu valodā, kā to pazīst visa pasaule. Pirms aizbraukšanas to biju nedaudz apguvusi

pašmācības ceļā, līdz ar to varēju saprast, ko man saka, bet pateikt un formulēt pašai

savus teikumus bija grūti.

Vēlāk, lai dažādotu savu ikdienu, divas stundas pēcpusdienā gāju uz jauniešu

centru, kur palīdzēju bērniem pildīt mājasdarbus un rīkoju dažādas radošās darbnīcās.

Ik pa laikam palīdzēju vietējā bibliotēkā ar grāmatu reģistrēšanu datubāzē, kārtošanu,

atlikšanu vietā, tādējādi iepazīstot bibliotēku funkcionēšanas pamatus.

Dzīvoju pašvaldībai (tā bija arī mana uzņēmējorganizācija) piederošā dzīvoklī un

salīdzinājumā ar citās vietās apciemoto brīvprātīgo dzīvokļiem, mūsu man šķita ļoti

mājīgs, turklāt aprīkots ar pašregulējamu apkuri, kamēr, piemēram, piekrastes

reģionos, kur visu gadu ir paaugstināts gaisa mitrums, centrālapkure darbojās tikai pāris

stundu dienā. Manas ierašanās sākumā dzīvoklī bijām četri brīvprātīgie – sardīnietis

Alesandro, austriete Sāra, bulgāriete Nadja un es. Sākumā, kamēr vēl nerunāju spāniski,

vairāk kontaktējos ar Nadju un Sāru, jo viņas arī runāja angliski, bet pēc īsa laika varēju

sarunāties arī ar Alesandro, lai gan tieši viņš mani pirmajā dienā izvadāja pa ciemu un

parādīja, kur kas atrodas. To, ko man stāsta spāniski, saprast spēju.

Kopā ar dzīvokļa biedriem. No kreisās – bulgāriete Nadia,

austriete Sāra, sardīnietis Alesandro un es.

PROJEKTA VIZĪTKARTE

Notikuma vieta:

Carrión de los Condes, Spānija

Notikuma laiks:

15.10.2010. – 30.03.2011.

Nosūtītājorganizācija:

biedrība JES

Spānijas tradīciju vakarā

flamenko gaisotnē.

Neilgi pēc ierašanās devos uz iebraukšanas (on-arrival) apmācībām

brīvprātīgajiem, kas nesen uzsākuši savus projektus mītnes valstī. Piecas dienas mums

pasniedza spāņu valodas pamatus, iepazīstināja ar Spānijas kultūru un tradīcijām, un,

protams, sadraudzējāmies savā starpā.

Runājot par laikapstākļiem, gribu uzsvērt, ka arī Spānijā ir ziema. Tiesa gan, ne tik

auksta kā Latvijā, bet arī ar sniegu un gaisa temperatūra zem nulles. Reģionā, kurā

dzīvoju, raksturīgas aukstākās ziemas. Vietējie stāstīja, ka šis esot bijis salīdzinoši silts

gads, jo zemākā gaisa temperatūra bija ap -8 °C un sniga tikai dažas reizes, bet citus

gadus esot bijis pat -20 °C un daudz sniega. Piekrastēs ziemas ir maigākas, bet nav

atšķirības, vai tā ir Spānijas ziemeļu vai dienvidu piekraste – temperatūras ir līdzīgas.

Nedēļas nogalēs un dažādās svētku dienās varēja apceļot tuvākas un tālākas

Spānijas vietas, apciemojot citus iebraukšanas apmācībās satiktos brīvprātīgos, kas

lielākoties arī dzīvoja Spānijas ziemeļu daļā, jo kā gan Spānijā iztikt bez fiestām!

Projektiem, kas ir garāki par četriem mēnešiem, tiek organizētas arī vidustermiņa

izvērtēšanas tikšanās, tādējādi Spānijas pašos dienvidos Malagā sabraucām ap 100

brīvprātīgo, lai dalītos savos priekos un bēdās un izvērtētu savus jau sasniegtos mērķus

un motivāciju projekta tālākai norisei. Tā bija lieliska iespēja satikt jau iepazītos draugus

no iepriekšējā semināra, kā arī satikt citus brīvprātīgos. Vienmēr šādas tikšanās ir ļoti

multikulturālas, tomēr jāatceras, ka šis projekts noritēja Spānijā, tāpēc bija izteikta

franču, itāliešu un vāciešu dominance šajos projektos.

Paralēli savām EBD gaitām sāku rakstīt blogu jeb interneta dienasgrāmatu, lai

pašai pēc tam būtu interesanti atcerēties, ko esmu sadarījusi, un arī noderētu mana

Youthpass rakstīšanā. Kas ir Youthpass? Tas ir dokuments, kas atspoguļo un apliecina

EBD laikā iegūtās dažādās prasmes un kompetences – tādas kā starpkultūru dialogs,

valodas apguve, komunikācijas prasmes –, jo EBD loma ir veicināt katra brīvprātīgā

personisko izaugsmi, kas var būt gan konkrēti uzskaitāmi sasniegumi, gan arī sajūta, ka

esi mainījies. Un lielākoties uz labo pusi.

Varu teikt, ka EBD ir lieliska iespēja paplašināt savu redzesloku, pārkāpt pāri savām

bailēm un nedrošībai runāt citā valodā, iegūt jaunus draugus un kļūt atvērtākam

pasaulei.

Sīkāk par manu EBD internetā: krikums.blogspot.com.

Kristīne Krumberga

1

Saturs / REDAKTORA SLEJA

Eiropas Brīvprātīgais darbs


2

Brīvprātīgā dzīve

Rumānijā

Atceros, ka sākotnēji ideja par Eiropas Brīvprātīgo darbu (EBD) man šķita

neīstenojama, bet ar apbrīnu raudzījos uz tiem cilvēkiem, kas sadūšojās

un to darīja. Toreiz, pirms gada, kad pati devos prom, studēju politikas

zinātni maģistrantūrā un strādāju valsts pārvaldē. Mana dzīve bija

sakārtota, stabila, un tai bija visnotaļ paredzama nākotne, tomēr pēc

kāda laika sāku saprast, ka karjeras iespējas un laba alga vēl nav viss

dzīvē, un sāku apdomāt iespēju kaut ko mainīt. Kad pabeidzu studijas,

beidzot arī saņēmos un uzrakstīju atlūgumu. Īsta plāna, ko darīt tālāk,

man nebija, tādēļ nodevos vasaras baudīšanai un grāmatu lasīšanai, un

negaidot, divus mēnešus pēc aiziešanas no darba, saņēmu uzaicinājumu

doties uz Rumāniju EBD. Manu pieteikumu viņi bija atraduši EBD

meklētāju portālā, kuru tur ievietoju pirms gada un par kuru pati jau sen

biju aizmirsusi. Vienojāmies ar uzņēmējorganizāciju, ka mēneša laikā es

varētu nokārtot visas formalitātes un jau oktobra sākumā būt Rumānijā.

Tā vienas vasaras laikā ļoti krasi mainījās visa mana dzīve.

Atbraukdama uz Rumāniju, sapratu, ka viss nemaz nav tik saulaini, kā domāju.

Pirmās divas nedēļas, ko pavadīju Rumānijas pilsētā Aradā (Arad), bija vissmagākās. Kopā

mēs bijām 12 brīvprātīgo, un neviens īsti neko nedarīja. Uzņēmējorganizācija atbalstīja

jebkuru iniciatīvu, bet nekādas programmas, ko brīvprātīgajam darīt, nebija. Bez valodas

zināšanām un kontaktiem izplānot aktivitātes bija gandrīz neiespējami. Tāpat mūsu

uzņēmējorganizācijai nebija nekas pretī, ja mēs neko nedarām, – ko vairākums

brīvprātīgo arī izmantoja.

Uzņēmējorganizācijai bija arī sadarbība ar ciematiem, kur brīvprātīgie varēja dzīvot

un strādāt. Saprotot, ka šajā pilsētā es ilgi nespēšu palikt, pieteicos uz ciematu Skela

(Schela), kur brīvprātīgie līdz šim vēl nebija sūtīti un kas atradās 700 km no Aradas.

Tā nu mēs kopā ar Annu (brīvprātīgo meiteni no Vācijas) iesēdāmies vilcienā un

devāmies 15 stundu braucienā uz pilnīgi otru Rumānijas galu – Galacu (Galaţi), no kuras

tālāk devāmies uz mazo miestiņu Skelu, ko tagad jau saucu par savām otrajām mājām.

Tajā laikā, kad mēs ieradāmies ciematā, tika remontēts atsevišķs dzīvoklis, kas bija

paredzēts brīvprātīgo izmitināšanai. Tā kā dzīvoklis joprojām nebija pabeigts, tā vietā, lai

gaidītu uz dzīvokļa pabeigšanu blakus pilsētā, kas lielā mērā būtu kā dzīvošana Aradā,

nolēmām šo laiku izmantot lietderīgi un doties apskatīt Rumāniju. Un tā divu nedēļu

garumā ar mugursomām plecos apstaigājām Rumānijas ziemeļaustrumu daļu, apskatot

UNESCO mantojuma fondā iekļautos apgleznotos Bukovinas klosterus – Voronecas,

Sučavas, Moldovicas.

Kad atbraucām atpakaļ uz Skelu, dzīvoklis joprojām nebija pabeigts. Tomēr vēlme

rīkoties bija liela, tādēļ vienojāmies, ka mums, kamēr rit remonts, būtu jādzīvo ciemā, lai

varētu īstenot vismaz kādas aktivitātes. Tā mēs nonācām mūsu viesģimenē. Mums par

laimi, dzīvojām mājā, kur vannasistaba un tualete nebija mājas ārpusē, bet gan iekšā.

Samērā ātri pieradām, ka siltais ūdens nav kaut kas pats par sevi saprotams, tas var būt

un var nebūt, ūdens varēja beigties tieši brīdī, kad esi dušā, – rezultātā sanāca skaloties

aukstā ūdenī vannasistabā, kur bija tik auksts, ka varēja redzēt savu elpu. Arī elektrība

mēdza ik pa laikam pazust, tādēļ, staigājot pa ciematu, vienmēr bija jānēsā līdzi kabatas

baterija, jo pretējā gadījumā piķa melnā naktī bija grūti atrast māju. Arī mobilajam

telefonam uztveres zona ne vienmēr bija, un neviens nespēja izskaidrot, kādēļ tā. Ļoti ātri

pie šādiem apstākļiem pieradām, vietējā tirgū nopirkām siltās zeķbikses, čībiņas, kabatas

baterijas un sveces.

2

Mūsu istaba bija neliela, kopā kādi 20 m , un lielāko istabas daļu aizņēma gulta.

Sākumā istabā dzīvojām divatā, bet samērā drīz mums pievienojās vēl divas meitenes no

Austrijas, un tā nu šo mazo istabu mums bija jādala uz četrām. Savā ziņā dzīvot tik mazā

telpā bija labi, jo tas mūs mudināja iet laukā un pēc iespējas vairāk piedalīties

sabiedriskajā dzīvē, jo istabā bija vieta, tikai lai pārnakšņotu.

Šajā laikā mēs vadījām divas nodarbības nedēļā ciemata bērnudārzā, mācījām

angļu valodu un dejošanu, bet skolā rīkojām diskusiju pēcpusdienas, kur jaunieši varēja

praktizēt angļu valodu un apspriest viņiem saistošas tēmas.

Šajā laikā aizsākām arī akciju Man rūp... – vispirms rīkojām Meža tīrīšanas talku. Uz

talku ieradās gandrīz visa skola, vietējā televīzija, priesteris un mērs. Vietējā naftas

kompānija bija sarūpējusi mums atkritumu maisus, cimdus, transportu atkritumu

izvešanai, arī uzkodas talkas beigās. Vēlāk kopā ar jauniešiem noorganizējām arī izrādi

par dabas aizsardzību. Redzot iedzīvotāju atsaucību pēc talkas, nolēmām Ziemassvētkos

noorganizēt ciemata svinības. Gatavošanās procesā mums nemaz neatlika laika domāt

par Ziemassvētkiem, jo aktiermākslas, dejošanas un dziedāšanas mēģinājumi ar

bērniem, dekorāciju un tērpu gatavošana, pārrunas par nepieciešamajiem materiāliem

un telpām aizņēma pilnīgi visas dienas. Svētki bija izdevušies, uz izrādi bija sanākuši

vairāk nekā 200 skatītāju, kas vēlāk arī devās lāpu pārgājienā cauri ciematam, dziedot

Ziemassvētku dziesmas.

Nākamajā dienā pēc izrādes uzzinājām bēdīgu ziņu par to, ka mūsu viesģimenē mēs

ilgāk palikt nevaram. Uzņēmējorganizācija piedāvāja izīrēt dzīvokli vietējā pilsētā, tomēr

tas atkal nozīmētu pasīvu gaidīšanu un garlaicību, tādēļ izlēmām, ka arī šo laiku varētu

izmantot ceļošanai. Atkal ņēmām savu Rumānijas lielo karti, salikām mugursomā siltās

drēbes un 23. decembrī devāmies uz dzelzceļa staciju, kur nopirkām biļeti uz nākamo

vilcienu.

Lai gan sākotnēji domājām, ka dodamies divu nedēļu ceļojumā, tomēr beigās

atgriezāmies pēc nedaudz vairāk kā mēneša. Lai pēc iespējas labāk iepazītu Rumāniju,

nolēmām lielāko daļu ceļa iet kājām vai braukt ar autostopiem. Katru nakti nakšņojām

citā pilsētā vai ciematā, paliekot galvenokārt pie citiem brīvprātīgajiem, vietējiem

iedzīvotājiem vai klosteros, nekaldami nekādus nākamās dienas plānus. Tā nu mēs

mēneša laikā no viena Rumānijas gala aizbraucām līdz otram un atpakaļ. Šajā ceļojumā

skaidri sapratu, ka par Rumāniju nevar runāt, redzot tikai vienu daļu šīs valsts, jo pilsētas,

dabas skati, cilvēku dzīves līmenis, kultūras mantojums ir ļoti atšķirīgi katrā reģionā. Lai

gan ik pa laikam uznāca arī nogurums un pat dažreiz izmisums, kas pārsvarā bija

noguruma un aukstā laika dēļ, tomēr šis bija viens no labākajiem brīžiem manā mūžā.

Šajā laikā iemācījos pilnībā dzīvot tagadnē, izbaudīt katru mirkli un katru sarunu. Un

mums izdevās redzēt tik daudz no šīs valsts un satikt tik daudz cilvēku, un dzirdēt tik

daudz dzīvesstāstu, ka par šo vienu mēnesi vien varētu sarakstīt veselu grāmatu.

Janvāra beigās ierodoties Skelā, mūsu dzīvoklis beidzot bija gatavs – mēs varējām

atkal nodoties aktīvajam darbam. Turpinājām vadīt angļu valodas un deju nodarbības

bērnudārzā, diskusiju pēcpusdienas skolā, aizsākām datorkursu nodarbības un

amatnieku un rokdarbu pulciņu. Turpinājām arī akciju Man rūp..., kuras laikā organizējām

atbalsta aktivitātes veciem un vientuļiem cilvēkiem, – kopā ar jauniešiem gājām šos

cilvēku apciemot, palīdzējām ikdienas darbos, sagādājām mazas dāvaniņas svētkos.

Tāpat katru nedēļu rīkojām kinovakarus vietējā diskotēkas telpā – par ekrānu

izmantojām palagu, savukārt projektoru aizņēmāmies no skolas. Īpašs prieks bija par

noorganizēto šaha turnīru ar ceļojošo kausu, kuru visi ciemata vīrieši uztvēra ar vislielāko

nopietnību un katrs mēģināja apspēlēt ciemata mēru. Kopā ar bērniem un jauniešiem

brīvajā laikā spēlējām bumbu, laidām gaisā pūķus, konstruējām putnu būrīšus vai

devāmies piknikos. Te vairs nebija brīvā laika un darbalaika – mūsu darbs bija dzīve

ciematā. Atlika tikai iziet uz ielas – un jau bariņš ar bērniem bija apkārt, vēloties atkal

kaut ko pasākt. Arī pastaigāties pa ciematu nebija tik viegli, jo gandrīz pie katras mājas

bija jāapstājas, jo cilvēki Rumānijā ir ļoti draudzīgi un vienmēr vēlas parunāt. Bieži

gadījās, ka izej uz stundiņu pastaigāt, bet atnāc pēc piecām stundām, jo kāds pilnīgi

neplānoti tevi uzaicinājis uz kafiju, pusdienām vai vakariņām. Arī uz veikalu nevarēja

PROJEKTA VIZĪTKARTE

Notikuma vieta:

Rumānija – Arada un Skela

Notikuma laiks:

06.10.2008.–06.04.2009.

Iesaistītās valstis:

Rumānija, Latvija, Vācija, Austrija

Nosūtītājorganizācija:

Youth in progress

Uzņēmējorganizācija:

Millennium Center

aiziet uz piecām minūtēm – pat ja uz ielas nebūtu neviena, kas vēlas parunāt, tad veikalā

pārdevējas noteikti apjautātos, kā iet, kādi plāni, pastāstītu ciemata jaunākos notikumus.

Atceros, ka sākotnēji šī nepārtrauktā komunikācija ar cilvēkiem, ko nepazīstu, valodā, ko

tikai nesen sāku apgūt, bija ļoti grūta, vakarā parasti jutos ļoti nogurusi. Tomēr pēc kāda

laika šī komunikācija šķita tik dabiska, ka, pat atgriezusies Rīgā, pēc pieraduma uzsāku

sarunas ar pārdevējām veikalā, ar cilvēkiem autobusa pieturās, tomēr drīz vien sapratu,

ka Rīga tomēr nav mazais rumāņu ciematiņš un šeit cilvēki nav tik atvērti sarunām ar

svešiniekiem.

Tur es arī sāku apmeklēt pareizticīgo baznīcu svētdienās, kur vietējās tantītes man

ļoti laipni izrādīja, kā un kas darāms, un, pat ja es ko sajaucu (kas gadījās diezgan bieži),

visi bija ļoti saprotoši. Arī mācītājs bija atvērts un vienmēr, ieraudzīdams mani uz ielas,

uzsauca:Uz redzēšanos dievkalpojumā! Kad sāku apmeklēt dievkalpojumus, apjautu, ka

esmu ieguvusi kādas desmit jaunas vecmāmiņas, kas vienmēr uzņēmās rūpes par mani,

pēc dievkalpojumiem viņas mani vienmēr sabučoja, apjautājās, kā iet, vai ir, ko ēst, vai

viss ir labi, tad ik pa laikam saņēmu arī kompotu burkas, marinētus gurķīšus, olas un

tamlīdzīgus labumus. Lai gan teicu, ka badu mēs neciešam, tomēr rūpes, kādas izrādīja

šīs sievas, bija aizkustinošas. Te es tiešām jutos kā mājās.

Ļoti pārdzīvoju, kad bija jāatgriežas Rīgā, tik ļoti biju pieķērusies šai dzīvei ciematā,

ka neko negribēju mainīt. Nedēļu pēc atgriešanās mājās, saņēmu piedāvājumu darbam

sabiedrisko attiecību kompānijā, kas man lūdza atgriezties Rumānijā un turpināt iesākto

darbu ciematā, kā arī paralēli piedalīties aktivitāšu rīkošanā galvaspilsētā un citā mazā

ciematā Rumānijas vidienē. Un, protams, šādu piedāvājumu es nevarēju laist garām. Un

atkal atgriezos.

Lai gan daudzas reizes, atrazdamās Rumānijā, domāju par braukšanu atpakaļ

mājup, ļoti priecājos, ka to neizdarīju. Strādājot par brīvprātīgo, bija daudz grūtu dienu,

tomēr tagad atskatoties es nenožēloju nevienu no tām. Šis laiks deva daudz gan manai

personīgajai, gan profesionālajai attīstībai. Es labāk apguvu angļu valodu, iemācījos

rumāņu valodu, tagad esmu daudz atvērtāka, man sagādā prieku komunikācija ar

cilvēkiem, esmu ieguvusi daudz jaunu draugu. Pēc atgriešanās no Rumānijas daudz

ceļoju, jo vēlme iepazīt arvien jaunas valstis un jaunas kultūras ir neapslāpējama,

iesaistos brīvprātīgajā darbā arī tepat Rīgā, jo Rumānijā esmu iemācījusies, cik svarīgi ir

būt atbildīgam par vietu, kurā tu dzīvo, un cilvēkiem, kas tev apkārt. Esmu kļuvusi arī

daudz patstāvīgāka, un, pats galvenais, tagad manā dzīvē ir miers, kāda nebija līdz šim,

un mana dzīve vairs nav tik paredzama kā iepriekš.

Baiba Kanišauska

3

Eiropas Brīvprātīgais darbs

Eiropas Brīvprātīgais darbs


4

Daba –

piedzīvojums –

daba

PROJEKTA VIZĪTKARTE

Notikuma vieta:

Rīga, Saldus, Aizpute, Talsi, Kuldīga

Notikuma laiks:

2010. gada septembris – 2011. gada septembris

Dalībnieku skaits:

25

Iesaistītās valstis:

Latvija

Latvijas pārstāvētā organizācija:

biedrība homo ecos:

5

Daba – piedzīvojums – daba ir jauniešu iniciatīvas

projekts, kuru veidoja jaunieši no biedrības homo

ecos: un kurā 20 jaunieši no 4 dažādām Latvijas

pilsētām – Talsiem, Kuldīgas, Aizputes un Saldus –

piedalījās komandu sacensībās par vides un

ilgtspējības tematiem. Sacensības ilga no 2010.

gada novembra līdz 2011. gada maijam, tās bija

sadalītas piecos posmos. Katrā posmā komandai bija

gan jāpiedalās kādā tematiskā pasākumā, gan

jāsagatavo un jāprezentē kāds uzdevums.

Visa projekta ideja bija saistošā un interesantā veidā jauniešiem parādīt, ko

nozīmē zaļš dzīvesveids, ilgtspējīga attīstība, videi saudzīgas izvēles. Bieži par šiem

tematiem tiek runāts jādara un nedrīkst formā, taču mēs gribējām parādīt, ka zaļš

dzīvesveids var būt arī kaut kas jautrs, interesants, patīkams un kas tāds, ko pēc tam

gribas stāstīt arī citiem! Sacensību elements tika ieviests, lai pievienotu nelielu

izaicinājumu, – jo kuram gan negribas būt labākajam, ātrākajam, veiklākajam?

Piecu sacensību posmu temati bija: pārtika un patērētāju sabiedrība; enerģija;

iesaiņojums, atkritumu šķirošana un otrreizējā pārstrāde; līdzdalība un ilgtspēja;

pārvietošanās. Ne visi uzdevumi bija viegli un vienkārši (piemēram, uzdevums par

energoauditu kādai pašvaldības iestādei lika palauzīt galvu ne vienu vien vakaru),

taču jaunieši iesūtīja radošus un izdomas bagātus darbus, kas atspoguļoja viņu

izpratni par vidi un ilgtspēju, – tika rīkotas mainīšanās ballītes, pētīta skolu

energoefektivitāte, veidoti velomaršruti un intervēti pašvaldību darbinieki. Projekta

laikā komandām bija gan kāpumi, gan kritumi – neizpalika arī drāma, kad likās, ka

viss komandas darbs pagalam! Projekts iemācīja dalībniekiem ne vien šo to jaunu par

vidi, bet arī par savstarpējo sadarbību, laika plānošanu un dažādu pasākumu

organizēšanu. Arī sacensību uzdevumu žūrija atzina, ka dalībnieki ir ļoti centušies, un

augsti novērtēja gan radošumu un izdomu, gan izpratni par videi saudzīgu

dzīvesveidu.

Va i r ā k p a r p ro j e k t u u n s a censību p o s m i e m va rat l a s ī t š e i t :

http://www.homoecos.lv/lv/daba--piedzivojums--daba, savukārt tālāk varat lasīt

Talsu komandas dalībnieces Anetes Ankmanes aprakstu par Lielo talku. Piedalīšanās

Lielajā talkā bija viens no papilduzdevumiem, kurā komandas varēja iegūt

papildpunktus, un Talsu komanda ar šo uzdevumu tika galā godam!

KĀ TALSU KOMANDAI GĀJA LIELAJĀ TALKĀ?

30. aprīļa rīts sākas pavisam priecīgā noskaņā – dodamies taču talkot! Izjūtas

vismaz tikpat svarīgas, kā ieliekot pamatakmeni Gaismas pilij, ja ne vēl svarīgākas.

Īpašais aprīkojums – cimdi, labs garastāvoklis un šāgada Lielās talkas krekli – ir darba

kārtībā, drīz raitā solī sasniedzam talkas vietu. Vienā pusē mazdārziņi, otrā plaša

lidlauka teritorija un pa vidu garš ceļa posms, kura tālākajā galā jau šiverē citi talkotāji.

Sadalām teritoriju: satiktie strādnieki dodas tālāk apgaitā gar viņu ceļmalu, bet mēs

pakavējamies mazā gabaliņā, kur no zemes laukā aug nevis vizbulītes, bet atkritumi.

Pēc brīža saprotam, ka lieta neies tik ātri. Uzduramies pilnam atkritumu maisam,

kas ir vienā līmenī ar zemi. Tad nākamajam. Pēc tam vēl un vēl vienam. Mirkli tēlojam

sumo cīkstoņus un atspērušies velkam ārā maisus paši, līdz zeme sāk izskatīties pēc

izrakņāta mazdārziņa. Tie atkritumi vairojas! atskan bļāviens, un nolemjam, ka mēs

taču esam pietiekami draudzīgi, lai aizietu pie kāda ciemos un palūgtu lāpstu.

Pasākums kļūst aizvien jautrāks. Atklājas tik plašs un uzrunājošs kultūrslānis, ka

jūtamies kā arheologi, atrokot Pompejus, un izkopjam prasmes, noskaidrojot

mēslotāju dzīves paradumus. Pirmais iespaids: ēd daudz cīsiņu un konservu, lieto

samērā daudz zāļu un cieņā tur Dzintara kosmētiku. 20 minūšu laikā mums jau ir

kaudze maisu un pilnīgi skaidrs priekšstats par atkritumu īpašnieku dzīvi, jo šķiet, ka

esam uzrakuši veselu māju. Tālākie dialogi kļūst vēl saistošāki. Lai izārstētu

piesārņošanas sērgu, tāds cilvēks ir jāpazīst, tāpēc tiek izlemts – iesim vēl tālāk un

iekārtosim paši savu māju no atrastajām lietām, kuras lielākoties pārstāv dažas

kategorijas: konservi, pudeles, zāles, kurpes un stikli. Pēdējām divām kategorijām

izsaucienus – Ē, es atradu tupeli! un Re, kur stikli! – ātri vien nomaina: Met čupā! Jo tās

pildās tiešām ātri.

Mēslotāja profils ir skaidrs, pazīstam gan viņa iedzīvi, gan pārtiku, gan ģimenes

stāvokli. Vīrietis, sieviete un bērns. Vai vairāki, spriežot pēc tā, kā mainās izmesto

apavu lielums. Ēšanas paradumi – ēd konservus un dzer virsū alu. Pēc tam traki smird

mute, tāpēc tīra zobus ar Colgate. Patīkami, protams, ka mazgājas, bet cūciski uzvedas

tik un tā. Vēl ēdienkartē ir cīsiņi, kefīrs, konfektes un vēl šādas tādas preces, kuras

konservu vietu nespēj iekarot. Uzrodas arī daži neidentificējami maisiņi ar želeju, no

kuriem ātrāk cenšamies atbrīvoties. Nesmird, bet patīkami nav! Tātad mūsu jaunajā

mājā ledusskapis ir aizpildīts, ir arī zāles, ko iedzert, ja pēc šprotēm apsāpas vēders. Pa

šo laiku mūs pasveicina iepriekš satiktie talcinieki, kuri jau dodas mājās. Trakākajai

vietai aizsūtījuši traktoru, lai apgriež zemi riņķī, šiem laikam patrāpījies kāds

arheoloģiski rūpniecisks rajons ar lielu daudzumu motoreļļas.

Mūsu mēslotājs ir bijis vai nu kurpju veikala īpašnieks, vai kurpnieks. Meitenēm

grūti pārdzīvot daudzo kurpju izmešanu, pat visām kopā ņemot, skapjos nav tik

daudz, cik atrasts talkas laikā! Nospriežam: ja uzraksim pašu īpašnieku, pajautāsim,

kur tik daudz dabūjis. Gumijas zābaki, vīriešu zābaki, dažādu modeļu čības, zābaciņi

un kurpes, kurpes, kurpes... Lai man piedod apavu veikali, nākamreiz izpārdošanas

vietā iešu talkot, šeit lielāka izvēle. Par zeķbiksēm arī nav jāuztraucas – dāma tās

valkājusi daudz un tikpat sirsnīgi metusi ceļmalā. Ziemas garderobi papildina daži

džemperi, bikses, līdz arī drēbju skapis ir aizpildīts.

Blakus kurpēm nereti parādās arī ziepes un dušas želejas – skaidrs, tiem, kas

mēslo, noteikti smird kājas. Kā tad citādi – puspilsēta jāapskrien, ceļmalās zeķbikses

un atkritumu maisus karinot! Ja nu pārkāpuma smaka nenāk nost, tad jālej virsū

smaržas, – mūsu jaunatrastie draugi, šķiet, iesaka Koķeti, toties, kad pār lūpām

vajag dabūt kādu melīgu aizbildinājumu, tās jānosmērē ar lūpu balzamu, lai labāk

slīd. Pēc tik braša darba laikam bija domāts uzlikt atrasto zeltīto kroni. Nu re, arī

vannasistabas arsenāls ir savā vietā.

Nezinu, kā jums, bet mums visu vajag tā ar glanci un komfortu, tāpēc ņemam

paraugu no mūsu izpētes objektiem – ar atrastajām spuldzītēm un kontaktiem

elektrības problēmu nebūs. Bet ja nu kāds atnāk un atstāj mūs bez šprotēm?! Nē, tā

tas neies cauri, no atrastajām slēdzenēm un atslēgām uzmontēsim tādu sistēmu, ka

pat Bonija un Klaids aizies ar garu degunu!

Latviešu cilvēkam taču sirds raujas pie dabas, tāpēc ātri izlemjam par labu

siltumnīcai. Vai varbūt mūsu kurpnieki grīdas nevis betonēja, bet stikloja? Bet stilam

nav nozīmes, atgriežamies pie siltumnīcas, varbūt sanāks pat divas, jo lāpsta visu

laiku simpātiski kraukšķ, uzduroties stiklu kalniem, ar kuriem pielasīts jau pilns

maiss. Uz mirkli sabīstamies, ka varbūt tagad mūsu kurpniekam laužam iekšā jumtu.

Ja nu šis pēkšņi izrokas laukā un sviež mums ar vēl pāris tupelēm par to, ka tā bojājam

viņa māju?! Bet nē, viss ir pavisam mierīgi, un mūs sveicina tikai aizvien jauni maisi.

Esam dzirdējuši, ka lietoto preču un apģērbu vidū reizēm cilvēki izrok visu vajadzīgo,

bet, nedomājām, ka tas jāuztver TIK burtiski. Sākam nokomplektēt arī mašīnu un

tiekam pie sēdekļiem un motora pārsega. Vajag tikai rakt.

Mazajā gabaliņā mums jau ir gluži labi iepaticies strādāt un rakties, apsveram

iespēju piedāvāt mazdārziņu uzrakšanas pakalpojumu. Zemes līmenis darba vietā ir

kļuvis apmēram par pusmetru zemāks, lai gan maisos bērām tikai atkritumus, –

zemi mūsu nākotnes dārziņam gan jau savāksim paši. Mūs apciemo atkritumu

savākšanas mašīna, kas nepārprotami grib pievākt mūsu dārgumus. Bet vai tad

mums kaut kā ir žēl?! Protams, ne! Tomēr 3 metru augstā kravas mašīna izrādās

neieņemama kā tāds Bastīlijas cietoksnis, jo nekas netiek atvērts, turklāt mums

paziņo, ka maisi iekšā ir jāmet. Šoferītim pie stūres ļoti, ļoti patīk, ka mums pašiem ir

spēcīgi puiši.

Rodas bīstama situācija, jo izskatās, ka arī šoferonkulītim mūsu stiprinieku

darbaspējas ļoti patīk. Piecas minūtes atļaujam viņus aizņemties, lai ceļa otrā galā

savāktu pārējos palikušos maisus no citiem strādniekiem. Drīz vien sākam domāt,

vai tikai onkulītis nav viņus pievācis pavisam, tomēr, nē – mūsu strādīgie draugi

atgriežas sveiki un veseli un aiziet atdot īstajiem īpašniekiem lāpstu, pretī saņemot

cepumus. Priecājamies par mūsējiem vēl vairāk. Darbs izdarīts, dodamies prom un

vēlamies, kaut kurpnieku ģimene ar stikloto grīdu arī redzētu, cik patīkama sajūta ir

pēc tāda labi padarīta darba.

Anete Ankmane,

Madara Peipiņa

Jauniešu iniciatīvas projekts

Jauniešu iniciatīvas projekts


6

PROJEKTA VIZĪTKARTE

Notikuma vieta:

Rēzekne un Kohtla-Jerve

Notikuma laiks:

22.11.2010. – 01.07.2011.

Dalībnieku skaits:

20

Iesaistītās valstis:

Latvija, Igaunija

Latvijas pārstāvētā organizācija:

Jauniešu Atvērtais Centrs JACis

MM neguļ! Un tu?

Darbs, vēlreiz darbs..

Neuztraucies, raksti pozitīvi!

Ja esi iesācis, neatmet ar roku!

7

2010. gada 22. novembrī aizsākās starptautiska

jauniešu iniciatīvas projekta Media 4 YOUth

īstenošana, ko piedāvā programma Jaunatne

darbībā. Projekta organizatori bija Jauniešu

Atvērtais Centrs JACis no Rēzeknes (Latvija) un

Tammiku ģimnāzija no Kohtlas-Jerves (Igaunija).

Projekta realizācija ilga septiņus mēnešus. Tā ideja

bija noskaidrot un labāk izprast masu mediju (MM)

nozīmi, to darbību un informācijas nepieciešamību

ikviena cilvēka dzīvē.

Projekta īstenošanā iesaistījās 20 jaunieši, no katras valsts – desmit dalībnieki.

Latviju pārstāvēja dažādu vecumu jaunieši, vairāk tie bija skolēni un studenti, bet

Igaunijas projekta dalībnieki bija Tammiku ģimnāzijas 10. klases skolēni.

Darba process šajā projektā bija ļoti intensīvs un arī produktīvs. Klātienē abu

valstu jaunieši tikās vienreiz nedēļā, lai pārrunātu sev interesējošos jautājumus un

veiktu projekta programmā paredzētos uzdevumus. Šīs darba nedēļas bija samērā

saspringtas, tādēļ reizēm pat dalībniekiem piemirsās par šīm kopīgajām tikšanās

reizēm.

Projekta dalībnieku pirmā tikšanās gan Latvijā, gan Igaunijā tika veidota kā

detalizēta iepazīšanās ar projektu. Katrai partnervalstij bija dots arī mājasdarbs –

izveidot kolorītu un radošu vizītkarti, kas reprezentētu komandu un tās dalībniekus.

Viens no galvenajiem uzdevumiem bija radīt saliedētu komandu, jo nav iespējams

kopīgs, veiksmīgs darbs un maksimāla atdeve, ja komanda nav vienota. Latvijas

komandai to bija sarežģītāk veikt, jo dalībnieki cits citu pazina samērā maz un

vienīgais kopīgais dzinulis, kas vienoja Latvijas komandu, bija interese un vēlme

piedalīties šajā projektā. Lai uzlabotu situāciju, rīkoja dažādas komandu spēles un

kafijas pauzes, kuru laikā jaunieši labāk iepazina cits citu un varbūt arī mazliet vairāk

uzzināja par sevi. Projekta laikā ikviens sāka nopietnāk izprast neformālās izglītības

Media

4YOUth

jēgu un nozīmi. Pat vienkāršas rotaļas, kreatīva, radoša darbošanās atvēra dalībniekus

citu citam un jaunām idejām. Personīgi es, meitene, kura nepazina nevienu, tieši šo

spēļu un aktivitāšu procesā iepazinu komandas biedrus tuvāk. Tas arī vēlāk ļoti

palīdzēja projekta gaitā. Ikvienā atklājās stiprās puses un talanti. Ir būtiski izzināt

personību, lai pilnīgāk tiktu izmantotas mums katram sniegtās iespējas un izdevības.

Projekta laikā izveidoja arī interneta blogu. Tajā katras valsts dalībnieki varēja

iepazīties cits ar citu, izmantojot partnervalstu izveidotās vizītkartes. Šis blogs ir kā

projekta virtuālā dienasgrāmata, kurā atspoguļota visa projekta gaita. Blogā

publicētas prezentācijas par masu medijiem un mūsu, projekta dalībnieku, pašu

veidotās filmiņas un komandu vizītkartes. Šī interneta dienasgrāmata ir pieejama

ikvienam, kas vēlas uzzināt vairāk par šo projektu, tā ideju, gūt jaunas atziņas un

iepazīties ar jaunāko informāciju un aktualitātēm masu mediju jomā. Tā viens no

projekta blakus uzdevumiem bija iemācīt jauniešiem darboties jaunizveidotajā

dienasgrāmatā, aprakstīt kopīgās tikšanās reizes un publicēt šo informāciju visiem

pieejamā formā. Par to, lai blogā šajā laikā publicētu aktuālu informāciju, rūpējās visi

projekta dalībnieki, kas aktīvā darbībā ieguva jaunas iemaņas. Tā, mēģinot pievienot

aprakstu par kārtējo tikšanās reizi, daļai vēl bija nepieciešams kāda lielā vai gudrā

speciālista padoms, bet procesā šīs zināšanas pilnībā apguva ikviens.

Viena no aktivitātēm bija Mediji apkārt mums, tās uzdevums bija pievērst

pastiprinātu uzmanību reģionālajiem masu medijiem. Tika rīkotas ekskursijas uz

vietējām mediju pārstāvniecībām, tikāmies un apspriedām dažādus būtiskus

jautājumus par mediju darbības pamatprincipiem un to nozīmi mūsdienās.

Uzzinājām vairāk par žurnālista profesiju un tās specifiku, pozitīvajiem un

negatīvajiem aspektiem, diskutējām par to, vai drīkst un cik ļoti drīkst uzticēties masu

medijiem. Katrai grupai bija uzdevums izpētīt savas pilsētas avīzes vēsturi (Rēzekne

un Kohla-Jerve). Latvijas pārstāvjiem ekskursijas nebija tik veiksmīgas, kā bija

plānots, jo ne visās izdevniecībās mūs sagaidīja atsaucīgi darbinieki, tādēļ, lai iegūtu

informāciju, vajadzēja piepūlēties un aizmirst par bailēm un uzdot bargajiem preses

pārstāvjiem jautājumus, kuri mūs interesēja visvairāk. Tieši šajos brīžos mēs sajutām

to, cik žurnālistam būt tomēr ir grūti, jo jāsatiekas ar ļoti dažādiem cilvēkiem, atšķirīgu

attieksmi, bet, neņemot to vērā, jānoskaidro nepieciešamā informācija, brīžiem pat ar

jebkuriem līdzekļiem. Viens no mūsu uzdevumiem bija noskaidrot katra preses

izdevuma vēsturi, izveidot prezentāciju, iepazīstinot pārējos projekta dalībniekus ar

izdevuma darbību un tā specifiku.

Kopīgi izvērtējām Jaungada un Ziemassvētku izdevumus, proti, dalībnieki

diskutēja par to, kas apmierina, kas ne un kādu vēlētos redzēt svētku avīzes izlaidumu,

kā arī izteica savas idejas, kas spētu uzlabot avīzi un padarīt to svētku laikam

atbilstošāku. Kritikas neapšaubāmi bija daudz, bet arī pozitīvo aspektu netrūka.

Bez šaubām, vissaistošākā aktivitāte bija Filmēšanas darbnīca – mēs iejutāmies

režisoru, reportieru un operatoru lomās. Iepazināmies ar kameras darbības un

filmēšanas principiem. Izpētījām, kā ar datora programmām var veidot, labot un

izmantot specefektus, kas nepieciešami filmiņu un reportāžu izveidošanai. Tika

uzdoti dažādi mājasdarbi, piemēram, nofilmēt dažādus ekskluzīvus kadrus savā

pilsētā, veidot pašiem savus sižetus. Iesākumā mājasdarbi šķita ļoti vienkārši

izdarāmi, bet, kad aptvērām darba apjomu, atklājās, ka pat dažu kadru filmēšana un

apstrāde nav nemaz tik ātrs un viegls darbs.

Tika aktualizēta ideja par faktu dažādo atspoguļojumu masu medijos. Tā,

piemēram, dažādos masu medijos pieejamā informācija par vienu objektu, apraksts

un būtība ir krasi atšķirīgi, radot dažādas patiesības. Lai vairāk izprastu žurnālista

darbu, katras valsts dalībniekus sadalīja divās grupās. Vienas grupas uzdevums bija

izveidot 7–10 minūšu garu filmiņu, atveidojot šīs pilsētas populārākās apskates

vietas, ko iecienījuši gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi. Savukārt otras grupas

uzdevums bija pierādīt un atklāt šo vietu ēnas puses. Visgrūtāk bija izlemt, kuri

dalībnieki veidos filmu, skatot pilsētu caur negatīvo prizmu, jo kuram gan ir vēlēšanās

savā pilsētā meklēt tumšo pusi un piedevām to publiski visiem atklāt. Arī pozitīvās

filmas veidotājiem vajadzēja būt radošiem un pievērt acis uz Rēzeknē notiekošajiem

remontdarbiem, kuru dēļ visa Rēzekne ir viens liels būvlaukums, – lai pārvietotos pa

ielām (tagad – akmeņu krāvumiem un smilšu kaudzēm), nepieciešama gandrīz vai

sportista cienīga veiklība, akrobātiskas kustības un arī alpīnista ekipējums, sākot ar

ērtiem, viegliem apaviem, lai pārvarētu visus šķēršļus. Un tomēr – šīs vasaras saules

gaismu ieraudzīja arī pozitīvā filmiņa.

Un tā, darbiem un aktivitātēm ritot, pienāca ilgi gaidītā tikšanās – lielais,

kopīgais seminārs atpūtas kompleksā Zaļā sala, kas atrodas Rēzeknē. Šis projekta

posms bija vissaistošākais un emocijām bagātākais. Patīkami bija tas, ka abu valstu

jaunieši jau bija kļuvuši ļoti labi draugi. Arī vasaras debesis bija dāsnas, dāvājot

dalībniekiem sauli, dzestru vēju un lielisku noskaņu. Šā semināra laikā apmeklējām

bibliotēku, pārrunājām projekta gaitu, veidojām 10 atklātnes, kas ataino projekta

ideju, kā arī izveidojām videostāstu un avīzi par projektu.

Strādāts tika ļoti daudz, bet tajā pašā laikā mēs atradām mirkli un iespēju, lai

sapulcētos, papļāpātu, uzspēlētu ģitāru, padziedātu, spēlētu dažādas galda spēles. Tika

rīkoti arī internacionāli vakari, kuru laikā Igaunijas dalībnieki Latvijas jauniešiem mācīja

dažādas dejas, bet latviešu vakara ideja bija kopā ar Igaunijas jauniešiem iziet cauri

visiem latviešu svētkiem un tradīcijām – vakars beidzās ar Līgo svētkiem pie ugunskura.

Tā nu maija vakarā sēdējām pie ugunskura, cepām desiņas un svinējām Jāņus. Vēl

joprojām ir prieks par to, cik daudz labu ideju radās kopīga darba un kopā būšanas

rezultātā, cik ātri abu valstu jaunieši spēja sevi pierādīt dažādu komandu spēļu laikā, tā

vēl vairāk apliecinot, ka šis projekts ir radījis un izveidojis labu, saliedētu komandu.

Šķiršanās, kā jau tas ir parasti, bija samērā emocionāla, bet atvadoties jaunieši vēl

paspēja dalīties cits ar citu savos nākotnes plānos un iecerēs un, protams, runāja par

atkalredzēšanās iespējām nākotnē, kādā citā jaunatnes iniciatīvas projektā.

Pēc jaukā un emocijām bagātā semināra dalībnieki sniedza informāciju par šā

projekta būtību un sasniegtajiem rezultātiem. Tā tika apciemoti dažādi jauniešu centri

savā tuvākajā apkārtnē. Aptvērām to, cik daudz vērtīgu un novatoru materiālu tapuši šā

projekta realizācijas laikā. Un vēl – jāpiebilst, ka šā projekta izskaņā mums bija iespēja

pirmo reizi savā mūžā saņemt Oskaru par labāko filmu – iespēja iejusties slavenu režisoru

ādā. Atceros, cik ļoti bijām uztraukušies, kad Dagdas televīzijas pārstāvji lēma labākās

filmas likteni. Uzvar draudzība!

Projektu mēs vienbalsīgi atzinām par ļoti nozīmīgu un saistošu. Dažiem projekta

dalībniekiem radās atklāsme, ka vēlas saistīt savu nākotni ar masu medijiem, un atklāja

sevī apslēptus talantus. Virmoja dažādas idejas par nākotnes iecerēm īstenot līdzīgus

projektus, iesaistot jauniešus, un radoši piepildīt savu laiku ar neformālās izglītības

sniegtajām iespējām. Esam sapratuši, ka darbs komandā nav vienkāršs, bet ir pietiekami

svarīgs, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Katram jaunietim ir formējusies sava izpratne par

neformālo izglītību, tās nepieciešamību un nozīmi mūsdienās. Ikviens projekta

dalībnieks bija ieguvējs, jo tika iegūta arī papildu pieredze, uzstājoties plašākas publikas

priekšā, un iepazīta žurnālista darba specifika un informēšanas māksla. Šajā laikā radās

daudz dažādu jaunu ideju, kuras iecerēts īstenot jau tuvākajā laikā.

Dace Ločmele

Tu un es - mediju ģimene

Raksti par garu, ne miesu!

Starptautisks

jauniešu iniciatīvas projekts

Neiekrīti dzeltenās preses atvarā!

MM – ceturtā vara!

Augam ļoti ātri!

Nesēdi uz vietas!

Mums ir tikai karstas ziņas!

MM strādā tikai profesionāļi!

Starptautisks

jauniešu iniciatīvas projekts


8

PROJEKTA VIZĪTKARTE

Notikuma vieta:

Liepāja

Notikuma laiks:

no 2011. gada 19. jūlija līdz 29. jūlijam

Dalībnieku skaits:

22

Iesaistītās valstis:

Latvija, Nīderlande, Igaunija, Slovākija

Latvijas pārstāvētā organizācija:

biedrība Radi Vidi pPats

Pieredzēt to,

ko citi

tikai redz...

9

Mums katram ir kāds sapnis, kuru mūžā vēlamies

piepildīt. Es vienu no saviem piepildīju, un arī par to

būs mans stāsts – mans pirmais starptautiskais

jauniešu apmaiņas projekts, kuram biju projekta

koordinatore.

Viss sākās ar to, ka devos savā pirmajā jauniešu apmaiņas projektā uz Spāniju 2009.

gadā, – pēc tās dzima motivācija, ka noteikti pati gribu uzrakstīt savu apmaiņas

projektu. Beidzamo divu gadu laikā, darbojoties jauniešu organizācijā Radi Vidi Pats,

uzkrāju pieredzi citos apmaiņas projektos. Pērn maijā Slovākijā biju kontakveidošanas

seminārā, kur iepazinos ar līdzīgi domājošiem jauniešiem. Tur arī vizuāli attīstījām

manu ideju par riteņu pārstrādi. It kā viss labi, partneri atrasti, arī ideja gatava, bet,

atbraukusi uz Latviju, sāku domāt, vai man, jaunam skuķim, tas būs vispār pa spēkam

20 gadu vecumā ko tādu paveikt, jo tur biju viena no jaunākajām dalībniecēm.

Bet, ziniet, – izdevās! Liels paldies man jāsaka maniem organizācijas Radi Vidi Pats

biedriem, it īpaši Agatai, kura mani atbalstīja un iedvesmoja. Ja rakstīšanas procesā

kaut kur iestrēgu ar idejām, viņa man palīdzēja tikt uz priekšu.

Brīdī, kad projekts bija apstiprināts, bija liels prieks, un tas nozīmēja to, ka nu vairs

nav, kur atkāpties. Jūnija sākumā Latvijā mums notika iepriekšējā plānošanas vizīte ar

valstu līderim no Latvijas, Igaunijas, Slovākijas un Nīderlandes. To man palīdzēja vadīt

mūsu brīvprātīgā Natālija no Serbijas. Pirms tam gatavojāmies arī šai vizītei, kur visi

jautājumi man ar Natāliju , protams, bija jāizrunā angļu valodā, kas, bez šaubām, man

bija izaicinājums, lai pēc iespējas labāk sagatavotos vadīt kādu pasākumu citā valodā.

Plānošanas vizīte noritēja ļoti veiksmīgi, jo visi līderi jau tad savā starpā sadraudzējās un

nevarēja sagaidīt, kad sāksies pati apmaiņa.

19. jūlija vakarā viņi ieradās – slovāki, igauņi, nīderlandieši un latvieši, kopā bijām

22 jaunieši. Nu viņi visi bija Vides mājas sētā, un man bija jāsāk organizēt internacionālu

jauniešu grupu – izaicinājums man un jautri viņiem, jo viņu priekšā nebija vis nopietna

tante gados, bet gan jauna, smaidīga meitene. Un uzreiz varu pateikt, ka ar dzimumu

vienlīdzību mums šoreiz neizdevās, jo puišu bija vairāk. Pa dienu vēl uztraucos par vienu

no nīderlandiešu dalībniekiem, kas gandrīz nokavēja lidmašīnu, bet beigu beigās viss

bija kārtībā.

Pirmais vakars visiem kopā tika pavadīts ļoti jauki. Devāmies uz jūrmalu, kur notika

arī iepazīšanās citam ar citu, kopīga saulrieta vērošana, vakara pelde. Pa dienu, taisot

dalībnieku sarakstu, pamanīju, ka vienam nīderlandiešu dalībniekam tajā dienā ir

dzimšanas diena, tāpēc viņu pludmalē apsveicām ar kliņģeri un jaukā svecīšu noskaņā

pabeidzām pirmo vakaru.

Pirmais kopīgais rīts. Tas man bija smags, jo biju gulējusi tikai dažas stundas. Bija

jāceļas agri, jo bija darbi, kas bija jāpaspēj paveikt, pirms dalībnieki bija piecēlušies.

Nekad neaizmirsīšu, kā ar Natāliju pa nakti vēl pārrunājām nākamās dienas aktivitātes,

jo pirmo dienu bijām uzkrāvušas uz saviem pleciem no aktivitāšu organizēšanas puses.

Pārējiem līderiem ļāvām gulēt un atpūsties (nākamreiz gan tā vairs nebūs). Atceros, ka

abas bijām tik pārgurušas, ka tajā rītā pat aizgulējāmies un skriešus dabūjām skriet uz

hosteli, kur dzīvoja dalībnieki, lai sagatavotu viņiem brokastis. Brīvprātīgā Marta no

Portugāles tikmēr palīdzēja mums taisīt pasākuma programmu. Pirmajā rītā es jau biju

skrējienā. Desmitos mums sākās programma. Projekta aktivitātes mums notika Vides

mājā. Kamēr dalībnieki brokastoja, tikmēr mēs ar Natāliju sagatavojām visu Vides mājā.

Dienas otrajā daļā ar pārējiem līderiem uztaisījām sapulci, precizējot katra līdera

uzdevumus, kurus jau iepriekš bijām izrunājuši iepriekšējā plānošanas vizītē. Tieši tas

apmaiņai un man bija vajadzīgs, citādi jau pirmajā dienā domāju, ka neizdzīvošu līdz

apmaiņas beigām. Bet viss izvērtās ļoti labi, iesākumā jau vienmēr ir maziņš stresiņš, bet

tas viss pieder pie piedzīvojuma.

Izskatījās, ka dalībnieki bija ļoti apmierināti un laimīgi. Man kā projekta

koordinatorei bija svarīgi, lai visi justos labi. Bija saulaina diena, un varējām sākt mūsu

iepazīšanās aktivitātes un visu pārējo. Man bija prieks, ka spējām vienoties ar līderiem –

nu katrs bija atbildīgs par kādu programmas daļu. Apmaiņas pirmajās dienās dalībnieki

iepazinās cits ar citu un apkārtējo vidi. Katrs parādīja savu prasmi, kā no kaut kā lietota

var izveidot otreizlietojamas lietas. Katra valsts prezentēja pārējiem savas idejas. Tā kā

apmaiņas programma bija par riteņu pārstrādi, riteņus modelējām, taisījām un

krāsojām četras dienas. Citam pat nepietika laika. Dalībnieki bija tik ļoti aizrāvušies ar

riteņu darbnīcām, ka bieži vien pat izlaida tējas pauzes, lai tikai ātrāk varētu ķerties pie

riteņu taisīšanas. Mums bija pieaicināti arī eksperti: Toms Erenpreiss, kas iepazīstināja ar

velosipēdu attīstības vēsturi, un Gatis Kreicbergs, kas palīdzēja riteņu konstruēšanā.

Riteņu konstruēšanā dalībnieki darbojās internacionālās grupās, kas labāk

palīdzēja iepazīt citu valstu kultūru. Septītajā dienā devāmies izmēģinājuma braucienā

ārpus Liepājas, tie bija 14 km, kurus jaunajiem velosipēdiem vajadzēja pieveikt. Tā bija

atslodzes diena, kad dalībnieki varēja tikt ārpus pilsētas. Protams, mums bija arī

nacionālie vakari, kur katrs savu valsti prezentēja, kādā veidā vien gribēja. Pārsvarā tā

bija deja, prezentācija vai kāda interaktīva spēle.

Projekta laikā jaunieši ne tikai taisīja riteņus, bet arī iepazina Liepājas apkārtni un

devās ekskursijā uz Karostas cietumu. Apmaiņas pēdējā dienā devāmies galvenajā

noslēguma parādē pa pilsētu. Jauniešiem bija gan pašu izgatavoti kostīmi, gan maskas,

tādā veidā piesaistot liepājnieku uzmanību. Gan Liepājas viesi, gan iedzīvotāji varēja

vērot šo parādi ar jaunizveidotajiem velosipēdiem. Kā saka paši dalībnieki – viņiem

parāde esot ļoti patikusi.

Domāju, ka tieši šī apmaiņa par velosipēdiem ir īsts pierādījums lieliskam

projektam, kur pēc tam dalībniekiem ir taustāms rezultāts. Nīderlandiešiem viņu zemē

ir daudz salūzušu velosipēdu, tāpēc viņi šo ideju aizvedīs līdzi uz savu valsti, lai arī tur

sāktu no vecām velosipēdu detaļām taisīt jaunus riteņus. Visi dalībnieki no šā projekta

sev ieguva pozitīvas emocijas, un gandrīz visi apgalvoja, ka, atgriezušies mājās, viņi

varēs salabot savus saplīsušos velosipēdus, jo nu zinot, kā tas jādara.

Šī man bija pirmais jauniešu apmaiņas projekts, un domāju, ka tas nebūs pēdējais.

Šajās desmit dienās esmu izgājusi cauri asarām un priekiem, bet tas ir bijis tā vērts. Esmu

ieguvusi neatsveramu pieredzi savai turpmākajai dzīvei, izgaršojusi emociju virpuli

dažnedažādos veidos un noteikti varu teikt, ka šīs divas nedēļas gan manu, gan

dalībnieku dzīvi padarīja daudz krāsaināku.

Vislielāko gandarījumu saņēmu apmaiņas noslēgumā, kad pēdējā vakarā daudzi

dalībnieki pienāca pie manis un man personīgi pateicās par šo noorganizēto projektu.

Tās izjūtas bija tik foršas!

Dina Grundmane

Jauniešu apmaiņas projekts

Jauniešu apmaiņas projekts


10

PROJEKTA VIZĪTKARTE

Notikuma vieta:

Viļakas novads

Notikuma laiks:

16.08.2011. - 23.08.2011

Dalībnieku skaits:

16

Iesaistītās valstis:

Latvija, Bulgārija

Latvijas pārstāvētā organizācija:

Viļakas jaunieši

Iepazinām latviešu,

latviešu romu,

bulgāru un

bulgāru romu kultūru

Pienāca sen gaidītā diena – 15. augusts, jauniešu

apmaiņas projekta Iepazīsti Romu kultūru sākums.

Šajā dienā mazajā Latvijas nostūrītī – Viļakas

novada Medņevas ciemā – ieradās jaunieši no

Bulgārijas. Latvijas jaunieši bija ļoti satraukti,

gaidot ciemiņus. Ar mazu nokavēšanos mēs

sagaidījām jauniešus un devāmies pie kopīga

vakariņu galda.

mācījāmies Ziemeļlatgales tradicionālos dančus un ļoti jautri izdancojāmies. Vakarā

skatījāmies filmas par Latviju un novada uzņemto filmu par novada ļaužu tradīcijām.

Latviešu romu diena. Šajā dienā mēģinājām apgūt latviešu romu valodu,

tikāmies ar romu kopienu Viļakā un apskatījām Viļakas skaistās baznīcas. Pēcpusdienā

devāmies uz Susāju pagastu Vēršukalna muzeju, kur kopā ar namamāti cepām maizi,

bet, kamēr tā cepās, apskatījām muzeju. Nogaršojuši gardo maizi, vēlāk spēlējām

spēles un izbaudījām lauku dabu. Vakarā mācījāmies gatavot latviešu romu

tradicionālo ēdienu. Tas nu gan bija neparasti! Dejojām arī romu dejas, iepazinām to

mentalitāti. Saulei norietot mākoņos, devāmies pie kopīgā galda, kur izgaršojām

latviešu romu ēdienus un dzērienus.

11

Kad dalībnieki bija iekārtojušies savās istabiņās un mazliet atpūtušies no garā

ceļa un lielā karstuma, mēs devāmies uz lapenīti, lai tuvāk iepazītos cits ar citu.

Līdztekus angļu valodai skanēja arī latviešu, bulgāru, latviešu romu un bulgāru romu

valoda. Jauniešus iepazīstinājām arī ar vietējo apkārtni. Saulei norietot, jau bijām

mazliet sadraudzējušies. Lai pietiktu spēka nākamajai dienai, devāmies pie miera.

Pienāca rīts, tas sākās ar rīta rosmi un iepazīšanos ar pasākuma programmu. Lai

nebūtu nekādu pārpratumu un lieku jautājumu, mēs visi kopā izstrādājām kārtības

noteikumus. Pēc mazas tējas pauzes katrs uzzīmēja savu braucamrīku un uzrakstīja,

ko viņš gaida no šā projekta. Vēlāk devāmies uz Šķilbēnu jauniešu centru, kur

iepazināmies ar vietējiem jauniešiem. Viņi mūs sagaidīja ar jauku dziesmiņu un

pastāstīja, ko viņi dara. Tad mēs jauktās grupās rakstījām plusus un mīnusus par

jautājumu, kāda ir minoritāšu nozīme un vieta vietējā sabiedrībā. Pēc tam devāmies

uz vietējo dabas parku Balkanu kalni, kur apskatījām dažādas ārstnieciskas zālītes,

parka dabu un kokā izgrebtos iemītniekus un arī izbaudījām meža burvību, staigājot

basām kājām pa akmeņiem, koku skaidām, čiekuriem un bluķīšiem. Vakaru

noslēdzām ar mazu ieskatu latviešu kultūrā – klausījāmies latviešu tautasdziesmas,

kuras izpildīja vietējais etnogrāfiskais ansamblis Egle, un mācījāmies Ziemeļlatgales

dančus un dziesmas.

Nākamā diena bija Latviešu kultūras diena. Rīts sakās ar rosīšanos skolas ēdnīcā,

latviešu jaunieši gatavoja un arī mācīja bulgāru jauniešiem latviešu nacionālos

ēdienus. Pēc īsas tējas pauzes mācījām arī latviešu valodu. Pārsvarā tie bija elementāri

vārdi, frāzes, kas viņiem noderētu, dzīvojot šeit, Latvijā. Tas bija ļoti interesanti, jo

izrunu vajadzēja patrenēt, tomēr nodarbības beigās mēs brīvi sarunājāmies latviski

un iemācītos vārdus lietojām ikdienā. Pēc nodarbības spēlējām lomu spēli jauktās

grupās, tās laikā kļuvām vēl saliedētāki. Pēcpusdienā devāmies uz Upīti, kur

Mazliet vēsāka no visām dienām bija Bulgāru romu diena. Rīta pusē mācījāmies

valodu. Sadalījušies jauktās grupās, mēģinājām izprast dažādu kultūru viedokļus par

romu valodas atšķirībām, kādas tās ir Bulgārijā, kādas Latvijā. Pēcpusdienā beidzot

uzspīdēja saulīte – mēs devāmies uz briežu dārzu, kur apskatījām un pabarojām

dzīvniekus. Pievakarē apmeklējām senlietu kolekciju Saipetniekos. Vakarā mūs

sagaidīja fantastiskas bulgāru romu dejas, kas apbūra visus mūs un vietējā ciema

iedzīvotājus.

Viena no pēdējām dienām bija Bulgāru diena. Kā jau bija pieņemts, mēs

apguvām valodu un tad gatavojām ēst, bet valoda bija tik interesanta, ka arī ēst

gatavošanas laikā skanēja jautājums – kā tas vārds ir bulgāriski? Pēcpusdienā pie

mums viesojās jauniešu organizācija Raibais kaķis, kas rosināja jauniešus jaunām

idejām. Pēc tā sekoja mākslas pēcpusdiena, kur jaunieši varēja izpausties krāsu

stilizējumā un uzzīmēt kopīgo un atšķirīgo kultūru ziņā. Vakarā mūs sagaidīja mazs

ieskats bulgāru dzīvē, tās tradīcijās. Nogaršojām arī ēdienus un dzērienus.

Ļoti ātri pienāca pēdējā diena, visi to sagaidīja ar lielu nožēlu, jo negribējās

šķirties. Rīta pusē katrs aizpildīja Youthpass, kuras vakarā oficiāli saņēmām.

Pēcpusdienā veidojām nelielas prezentācijas par nedēļas iespaidiem.

Šī nedēļa paskrēja vēja spārniem – pēdējā diena pienāca tik negaidīti ātri. Mēs

nenožēlojām ne mirkli, ka bijām visi kopā. Katru vakaru, apsēdušies aplī un izteikuši

savas dienas izjūtas, sapratām, ka no šā projekta esam ieguvuši ļoti daudz, – lai gan to

nebijām pat cerējuši, bet emocijas bija ļoti lielas. Atvadoties slēpām pilnās acis ar

asarām – visiem bija jādodas mājup. Tomēr glābiņa izeju atradām – apmainījāmies ar

e-pasta adresēm. ☺

Dzintra Cunska

Jauniešu apmaiņas projekts

Jauniešu apmaiņas projekts


12

Iepazīstot pagātni,

saprotam tagadni un

esam gatavi nākotnei

Vai vista radīja olu vai ola – vistu? Šis ir neatbildams, mūžsens jautājums. Līdzīgi

varam jautāt, kas ir radījis mūsu personību, mūsu raksturu. Vai mēs ar tiem piedzimām,

vai mēs būtu tādi paši, ja būtu piedzimuši pavisam citā pasaules malā, piemēram,

Alžīrijā? Ja iedziļināmies šajā jautājumā, varam saprast, ka daudz kas ir atkarīgs no

vides, kurā esam auguši. Pirmām kārtām no ģimenes, kas ieaudzina noteiktas vērtības.

Ar atšķirībām mēs saskaramies jau bērnudārzā vai skolā. Piemēram, manai mammai

šķiet, ka banāni ir vesti no tālām zemēm, tāpēc pirms ēšanas tie ir kārtīgi jānomazgā.

Manā bērnībā mamma banānus tīrības vārdā mēdza apliet ar karstu ūdeni, līdz ar to

banānu mizas no ārpuses kļuva tumšas. Reiz man šādu melno banānu iedeva līdzi uz

skolu – kā našķi starpbrīdim. Mani klasesbiedri bija neizpratnē par šādu augli, viņi mani

ķircināja. Es jutos mazliet nelāgi, jo šķita, ka viņi apsmej manas ģimenes tradīcijas.

Varētu teikt, ka minētā situācija noritēja mikrolīmenī. Klasesbiedri nenosodīja mani,

bet nesaprata, jo viņu ģimenēs tā nebija pieņemts. Kāpēc? Jo vecākiem bija citādas

paražas. Līdzīgi ir, aizbraucot uz citu valsti: mums šķiet savādi un pat nepieņemami citu

kultūru paradumi. Tās mēs varam nosaukt par kultūru atšķirībām. Tomēr jājautā – kas

nosaka šīs kultūru atšķirības? Atbildot uz šo jautājumu, mums jāskatās sīkāk vēsturē.

Vēsture ir kā atslēgas vārds daudzām lietām, jo mums jāizprot vēsturiskie notikumi, lai

saprastu šodienu. Tieši šādas mācības norisinājās šā gada jūnijā

(06.06.2011.–11.06.2011.) Adrasānā, Turcijā. Apmācību tēma – Vēsture. Iepazīstot

pagātni, saprotam tagadni un esam gatavi nākotnei. (EuroMed Essentials: History.

Knowing better the past to understand the present and prepare the future.) Apmācības

organizēja SALTO, kas ir platforma un dažādos veidos palīdz jauniešiem iesaistīties

projektos un semināros. Šī platforma piedāvā daudz dažādu noderīgu informāciju

projektu attīstīšanā, partneru meklēšanā, piedāvā idejas jauniem projektiem, metodes

darbam ar jauniešiem.

Apmācības Turcijā bija veltītas vēsturei, tomēr ne kā abstraktam priekšmetam, kā

esam pieraduši vēsturi attiecināt uz garlaicīgām stundām skolā, bet šeit bija par vēsturi

domāts citādi – kā par līdzekli, kas palīdz darbā ar jauniešiem. Lai izprastu labāk šo

mācību būtību, jāuzsver, ka šīs apmācības bija domātas gan Eiropas jauniešiem, gan

jauniešiem no Vidusjūras reģiona. Tā ir programma, kas dibināta 2005. gadā,

vienkāršiem vārdiem runājot, EuroMed mērķis ir satuvināt Eiropu ar Vidusjūras reģionu

– veicināt labāku savstarpēju sapratni un starpkultūru dialogu. Šī programma

salīdzinoši plašā mērogā darbojas arī jauniešu organizāciju vidū (Euromed Youth

Platform), tā skar tādas nozīmīgas tēmas kā stereotipu laušana, tolerances pret citām

kultūrām veidošana un attīstīšana. EuroMed veido divi vārdi: Euro – kas apzīmē Eiropas

valstis, un tā saucamās Meda valstis – Vidusjūras dienvidu un austrumu krasta valstis.

Apmācībās Turcijā piedalījās gan Eiropas valstis: Latvija, Nīderlande, Vācija,

Francija un Kipra, gan Meda valstis – Alžīrija, Tunisija, Palestīniešu pašpārvalde, Izraēla,

Maroka, Jordānija un Turcija.

Šo apmācību mērķis bija

iepazīt vēsturisko Vidusjūras reģiona fonu, saprast tā sasaisti ar Eiropu,

izprast iespēju izmantot vēsturi neformālās izglītības apmācību metodēs

darbā ar jauniešiem,

atbalstīt dalībniekus jaunu projektu uzsākšanā, ideju radīšanā, it īpaši

izmantojot jauniegūtās vēstures zināšanas darbā ar jauniešiem.

Manuprāt, galvenais mērķis mums bija saprast, cik daudzi apstākļi ietekmē mūsu

personības, mūsu vērtību sistēmu. Ir dažāda veida vēstures, piemēram, mūsu

personīgā vēsture – kas ir tie visi mūsu dzīves līkloči un notikumi, kuri veido mūsu

personību. Jāņem vērā arī mūsu valsts vēsture, piederība valstij rada mums drošību.

Piederība vispār ir ļoti svarīga. Ja tā padomā, katru reizi aizbraucot no valsts un sastopot

citu valstu iedzīvotājus, mums vaicā, no kurienes mēs esam, atbildot mēs zināmā mērā

identificējamies ar savu valsti, no kuras nākam, un tas mums dod pieminēto drošību un

piederību. Bieži vien mēs runājam par kultūru, tās atšķirībām. Par to, ko mēs spējam

saprast un pieņemt, un par to, ko tomēr ne. Bet kas veido šo kultūru – vai tā izaug no

nekurienes? Nē. To ļoti ietekmējusi mūsu vēsture. Mēs nevaram izprast tautu, ja

nezinām, kāda ir tās vēsture.

Vienā no piecām apmācību dienām katra pārstāvētā valsts izklāstīja savas valsts

vēsturi. Šī prezentācija bija jāsagatavo mājās. Interesanti bija vērot, cik lielā mērā mēs

esam ietekmējušies no mūsu skolas sola un ka tautas vēsturi mēs galvenokārt saprotam

kā politisku vēsturi – kādas varas kurā laikā valdījušas. Turpretim dalībniece no

Nīderlandes bija sagatavojusi vienkāršu stāstījumu, kas vairāk informēja par to, kas ir

ietekmējis nīderlandiešu raksturu. Šis stāstījums parādīja to, ka ne vienmēr vēsturei

jābūt ar negatīvu, tumšu nokrāsu, var notikt daudz kas cits – ne tikai kari un iebrukumi.

Tomēr arī tas, protams, ir būtiski. Ja vērojam tikai kultūru atšķirības, mēs teiksim –

Alžīrijā runā arābiski un franciski. Bet jautājums ir – kāpēc franciski? Vēsture mums nāk

talkā, mēs uzzinām, ka Alžīrija ir bijusi Francijas kolonija, mēs varam meklēt vēl citas

pēdas, ko šīs kolonijas ir atstājušas. Tāpat tā saucamajos kultūras vakaros dažādu valstu

jaunieši dalījās savos nacionālajos gardumos – bet jautājums, kādēļ šajā reģionā tieši

šie ēdieni ir nacionālie, ne vienmēr tiek uzdots. Šī arī var būt laba metode darbā ar

jauniešiem, piemēram, apskatīt dažādu reģionu maizi, izvērtēt, kādi vēsturiskie

apstākļi izveidojuši šo par nacionālo maizi, kādēļ – jo tālāk uz ziemeļiem, jo maize ir

tumšāka?

Otra svarīga tēma, ko apskatīja apmācībās Turcijā, bija vēstures objektivitāte. Ja,

piemēram, mēs kādam stāstām kādu notikumu, mēs bieži varam pieredzēt, ka šis

cilvēks, šo notikumu atstāstot kādai trešajai personai, būs jau nedaudz mainījis mūsu

stāstījumu. Pietiks ar citiem uzsvariem un intonācijas maiņu, lai mūsu notikuma patiesā

gaita iegūtu jaunas nianses. Arī tad, ja mēs lūgtu aprakstīt dažādiem cilvēkiem vienu un

to pašu notikumu, noteikti redzētu, ka šie stāstījumi atšķiras. Tos ietekmētu gan

skatpunkts, no kura viņi šos notikumus ir redzējuši, gan viņu pašu subjektīvais

skatījums, kuru savukārt ietekmē daudzi faktori: emocijas, piederība kādai politiskai vai

reliģiskai grupai u. c. Tātad varam secināt, ka objektīvas vēstures nav, tā visa ir sava

veida interpretācija. To apzināties ir svarīgi, bet tas nenoliedz vēstures nozīmību un

nepieciešamību vispār.

Ko var darīt jauniešu līderi? Kādēļ tieši jauniešu līderiem bija paredzētas šīs

apmācības?

Svarīgi ir atcerēties izmantot vēsturi darbā ar jauniešiem, it īpaši tiem, kas vēlas

lauzt stereotipus, mazināt aizspriedumus, rasisma un ksenofobijas izpausmes.

Izmantot vēsturi kā metodi, kā instrumentu. Dažādas praktiskas nodarbības, kuras var

novadīt, piemēram, jauniešu apmaiņas projektos. Spēja pielāgot esošās neformālās

izglītības metodes ir svarīga. Kā priekšnoteikums jebkuram darbam vai projektam ir

skaidra vīzija vai mērķis, kāpēc tas tiek darīts.

PROJEKTA VIZĪTKARTE

Notikuma vieta:

Adrasāna, Turcija

Notikuma laiks:

06.06.2011. - 11.06.2011.

Iesaistītās valstis:

Latvija, Nīderlande, Vācija,

Francija, Kipra, Alžīrija, Tunisija, Palestīniešu

pašpārvalde, Izraēla, Maroka, Jordānija un Turcija

13

Apmācību laikā mūs iepazīstināja ar SALTO mājas lapu – www.salto-youth.net. Tajā

atrodama plaša informācija par dažādām iespējām, kas reāli var palīdzēt jaunatnes

darbā. Tajā ir aicināti ielūkoties visi. Esmu pārliecināta, ka ikviens var tur atrast ko

noderīgu. Īpaši saistoša ir sadaļa, kurā apkopotas dažādas neformālās izglītības

metodes, reāli uzdevumi. Visiem kādreiz vajag nelielu iedvesmas daļu, lai darbotos

tālāk. Šo sadaļu meklējiet ar nosaukumu toolbox. SALTO mājas lapā atrodama arī

interesanta spēle – EuroMed Game , kas ir līdzīga Gribi būt miljonārs. Spēle radīta ar

mērķi iepazīstināt jauniešus (un citus interesentus) ar dažādajām EuroMed reģiona

kultūrām, vēsturi. Tā ir patiesi aizraujoša. Spēli var dažādi izmantot, bet vispirms to

redzu kā lielisku palīgu dažādās jauniešu apmācībās. Tā rada azartu uzzināt vairāk, un

viss jau ir gatavs – no mūsu puses nekādas liekas piepūles, tikai jāielādē spēle no mājas

lapas, kas izdarāms dažās minūtēs.

Raksta noslēgumā aicinu ieskatīties SALTO mājas lapā, varbūt radīsies idejas

kādam projektam.

Atcerēsimies par cilvēciskajām vērtībām, par toleranci, ko mēs, jaunieši, varam

vairot, jo tieši mēs varam ietekmēt esošo un topošo sabiedrību. Lai veicas!

Paldies Turcijas Nacionālajai aģentūrai par uzņemšanu un Jaunatnes starptautisko

programmu aģentūrai par nosūtīšanu uz apmācībām.

Ildze Pravorne

SALTO apmācības

SALTO apmācības


14

Esi aktīvs –

veido vidi,

kurā vēlies dzīvot!

15

Spāņu gleznotājs Pablo Pikaso reiz teica: Rīcība ir

veiksmes pamatatslēga! Viņam bija taisnība – ja jūs

neko nedarīsiet, nekas nemainīsies. Pēdējo

mēnešu laikā, apmeklējot vairākas skolas un

jauniešu centrus dažādās Latvijas pilsētās, esam

runājuši par to, cik būtiska ir jauniešu aktīva

līdzdalība cīņā par to, kas pašiem šķiet svarīgs un

nepieciešams, jo īpaši šobrīd, kad mums visapkārt

paveras tik dažādi izaicinājumi.

Paradoksāli, bet mūsdienās vairākums cilvēku rīkojas pretēji tam, ko būtībā

uzskata par pareizu un nepieciešamu. Kāpēc? Šķiet, ka Latvijā mēs cīņu ar krīzi (ne

tikai ekonomisko, bet arī personīgo un kolektīvo krīzi) nereti salīdzinām ar lauztas

kājas ārstēšanu – guļam gultā un sūdzamies, cik ļoti mums sāp… Bez šaubām, kaut

kādā mērā tas ir saprotami un pat nepieciešami, bet tajā pašā laikā arī muļķīgi – gaidīt

un žēloties, līdz viss mainīsies uz labo. Vai tādi vēlamies būt? Mēs varam daudz vairāk!

Dažkārt bezpalīdzības izjūta rodas no vilšanās. Vilšanās par to, ko redzam, kas

notiek mums apkārt, par to, ko tie tur augšā lemj, liekot savas personīgās intereses

priekšplānā un neievērojot sabiedrības kopējās intereses.

Bieži vien politiķi, baņķieri u.tml. – tā saucamā lielā vara – definē sabiedrības

„kopējās” intereses. Bet kāpēc mēs to pieļaujam? Šī šķietamā bezpalīdzība

daudzos (it sevišķi jauniešos) ir radījusi neuzticēšanos valstij un saviem

spēkiem. Daudzi tik vien nopūšas un saka: Tāda ir dzīve! Ko tur padarīt?! To pasakot,

mēs turpinām gulēt gultā ar savu salauzto kāju un vaidēt… Tā ir milzīga kļūda!

Mūsu pašu spēkos ir panākt pārmaiņas! Vēl jo vairāk tāpēc, ka šo iespēju ir

gana daudz. Viena no plašāk izmantotajām iespējām pasaules praksē ir darbošanās

pilsoniskās sabiedrības organizācijās (NVO), kur, apvienojoties ar līdzīgi domājošiem,

katrs var panākt sev un sabiedrībai vēlamo. Dalība šāda veida organizācijās parāda, ka

sabiedrība ir organizēta un spēj cīnīties un panākt pozitīvas pārmaiņas vides,

veselības, jaunatnes politikas, sociālekonomiskās politikas, cilvēktiesību un citās

jomās. Tomēr jāatzīst, ka ideāli būtu panākt ciešu sadarbību starp NVO un politisko

līmeni, tādējādi kopīgi veidojot kvalitatīvu politiku, kas atbilst sabiedrības un valsts

kopējām interesēm! Tas ir mūsu spēkos!

Jo spēcīgāka un labāk organizēta ir pilsoniskā sabiedrība, jo lielāka iespēja tai

ietekmēt valdību. Ja masas pašorganizējas un vienojas kāda mērķa sasniegšanai, ir

vieglāk panākt vēlamo. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas ir demokrātijas pamats. Lai

demokrātija būtu veselīga, tai ir nepieciešama spēcīga pilsoniskā sabiedrība.

Ja tev ir kāda ideja, ko mainīt, noteikti ir vērts painteresēties, kur un kā to darīt, –

vari sazināties ar kādu organizāciju, kas strādā ar šiem jautājumiem, tā noteikti būs

pateicīga par tavu apņemšanos un iesaistīšanos. Protams, var arī atrast līdzīgi

domājošos un pašiem kopā kaut ko paveikt, piemēram, izmantot Eiropas Savienības

programmas Jaunatne darbībā sniegtās projektu iespējas. Sāc ar pašu mazumiņu un

redzēsi, ka tu spēj radīt pozitīvas pārmaiņas it visur – skolā, jauniešu centrā, pilsētā,

valstī un citur...

2011. gads Eiropas Savienībā ir pasludināts par Eiropas Brīvprātīgā darba gadu. Ir

vērts atcerēties, ka arī brīvprātīgais darbs ir laba iespēja, kā panākt pārmaiņas savā

apkārtējā vidē, uzlabojot dzīvi līdzcilvēkiem. Turklāt der pievērst uzmanību tam, ka

brīvprātīgais darbs nozīmē ne tikai dot, – tas arī sniedz ļoti daudz iespēju pašam gan

personiskā, gan profesionālā ziņā.

Pretēji daudzu cilvēku uzskatiem, ka brīvprātīgais darbs aprobežojas ar zupas

dalīšanu (kas, protams, ir nozīmīgs darbs sabiedrībai), tas spēj aizstāvēt arī citas

sabiedrības kopīgās intereses un tiesības. Tas aptver visas jomas, kuras vien varam

iedomāties. Cita starpā brīvprātīgais darbs sniedz iespēju cilvēkiem apzināties

politiskās problēmas, kas ietekmē sabiedrību, un saprast to cēloņus, un arī cīnīties

pret netaisnību. Tas ir ļoti svarīgi, it sevišķi tagad, kad mēs tik bieži runājam par

politiskās varas lojalitāti sabiedrībai un par lēmumu pieņemšanas kvalitāti.

Ir jāapzinās arī tas, ka brīvprātīgajiem (kas nesaņem tūlītēju materiālo labumu

no ieguldītā darba) ir arī personīgi motīvi, kāpēc tie iesaistās brīvprātīgajā darbā, –

piemēram, vēlme palīdzēt citiem, iegūt jaunu pieredzi, pārvarēt personīgos

izaicinājumus, iegūt profesionālas iemaņas un nākotnei noderīgus kontaktus. Ja

atrod iespēju šos personīgos motīvus savienot ar sabiedrības kopējām interesēm,

notiek divvirzienu apmaiņa, kas ir izdevīga gan sabiedrībai, gan pašam

brīvprātīgajam.

Bet ko es varu lietas labā darīt? Šis jautājums ir raksturīgs daudziem

potenciālajiem brīvprātīgajiem. Atbilde ir salīdzinoši vienkārša: Vairāk, nekā tu domā!

Mums visiem ir prasmes un spējas veikt jebkāda veida brīvprātīgo darbu – tas turklāt

var būt ļoti noderīgs sabiedrībai. Vienīgais, kas mums patiešām ir nepieciešams, –

apņemšanās. Apņemšanās ir viena no lielākajām vērtībām, lai kaut ko izdarītu. Esi

pārliecināts par to, ka tu spēj veikt pārmaiņas!

Neviens tavā vietā neuzņemsies risināt tev būtiskus jautājumus. Dažkārt ir grūti

to pieņemt, bet tev pašam jācīnās par savām tiesībām un par to, ko vēlies redzēt sev

apkārt! Nekā nedarīšana ir viena no lielākajām dzīves kļūdām, ko kāds spēj pieļaut.

Līdz ar to, piemēram, aktīva līdzdalība jaunatnes organizācijās ir viens no veidiem, kā

panākt sev būtiskas pārmaiņas.

Paskatīsimies citu valstu pieredzi. Piemēram, Grieķijā un Spānijā šobrīd

ekonomiskā krīze ir radījusi politisko un sociālo nestabilitāti, tomēr tā visa

rezultātā parādās kas pozitīvs – par gandrīz 50% pieaugusi jaunatnes organizāciju

aktivitāte. Tas patiesībā nozīmē, ka īpaši sarežģītos apstākļos ir iespējams saliedēt

sabiedrību un kopīgi risināt pastāvošās problēmas. To būtībā redzam arī šeit,

Latvijā, – tā solidaritāte, kas parādās sabiedrībā attiecībā uz ikgadējām talkām,

ziedojumu vākšanu un labdarību, ir zīme sabiedrības vienotībai. Šī sabiedrības

vienotība nu jāpaceļ citā līmenī, sekmējot aktīvas pilsoniskās sabiedrības

veidošanos.

Ja pilsoniskā sabiedrība ir saliedēta, tā var atstāt spēcīgu ietekmi uz politisko

līmeni. Tā, piemēram, var minēt pilsoniskās sabiedrības kustību Spānijā (kur

galvenokārt aktīvi darbojas jaunieši) – Īstu demokrātiju tagad! (Real Democracy

Now!). Šai kustībai ir liels atbalsts Spānijā, jo tā cenšas panākt demokrātijas

uzlabojumus valstī, pieprasot lielāku caurspīdīgumu politisko lēmumu

pieņemšanas procesos un reālu valsts varu dalījumu, kā arī veicinot pilsoniskās

sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Ar saukli Mēs neesam preces politiķu

un baņķieru rokās! šī kustība pulcē lielu sabiedrības daļu, kas ir sapratusi, ka pati ir

spējīga uzņemties atbildību un ietekmēt politiku, lai risinātu sociālos,

ekonomiskos un citus jautājumus.

Pašlaik kustībai Īstu demokrātiju tagad! ir plaša ietekme uz politiķiem, kas līdz

tam bija imūni pret sabiedrības nelabvēlīgo nostāju attiecībā uz viņu realizēto

politiku. Tas noteikti ir arī pārsteigums pašiem politiķiem, kas tikai tagad apzinās

pilsoniskās sabiedrības spēku un ir spiesti (jo ieinteresēti) tajā ieklausīties. Šī

kustība ir kā paraugs citiem, jo līdz šim uzskatīja, ka jauniešiem nekas nerūp… kur

nu vēl politika!

Saistībā ar pēdējā laika protestiem Dienvideiropas valstīs jāatzīmē, ka Latvijā

ir iespējams panākt samērā straujas pārmaiņas (gan uz labo, gan slikto pusi). Savā

ziņā tā ir mūsu priekšrocība. Mums ir jābūt optimistiem un jācenšas, lai arī šeit

jaunieši atver acis un saprot, ka viņu spēkos ir veikt labas pārmaiņas šajā valstī!

Tieši šobrīd ir svarīgi nesūdzēties un beigt vaimanāt par apkārt notiekošo,

jāsaprot, ka mūsu kāja nav lauzta un ka mēs varam izkāpt no gultas, iet un darīt –

atrast līdzīgi domājošos, iesaistīties sabiedriskajās organizācijās, skolu un

augstskolu parlamentos, neformālās interešu grupās vai citur.

Līdz ar to mēs nonākam līdz morālei par lauztās kājas analoģiju, kas tika

minēta šajā rakstā, – tev ir divas iespējas: 1) tu vari gulēt gultā ar savu it kā lauzto

kāju un vaimanāt par sāpēm, neko nedarot, tādējādi rēķinoties, ka nekas

nemainīsies vai var pat kļūt sliktāk; 2) tu vari celties un mēģināt kaut ko darīt lietas

labā. Protams, esošā situācija ir sarežģīta, dzīve nav viegla un tamlīdzīgi – mēs visi

to zinām. Bet var būt arī sliktāk: iedomājies sevi nākotnē, domājot par pagātni: Es

nekad neko nemēģināju mainīt… nekad nepiecēlos, lai cīnītos par to, ko uzskatīju

par pareizu esam. Es nekad neko nedarīju...!

Mēs sevi tādus negribam redzēt, vai ne?!

Esi aktīvs un veido savu apkārtējo vidi!

Kristīne Gailīte,

Rauls Martins

Jaunatnes lietas

Jaunatnes lietas


16

„EUROSCOLA” –

Latvijas vidusskolēnu

vārds Eiropā

Ja tu esi 10.-12. klases skolēns un vēlies uzzināt

vairāk par Eiropas Parlamenta (EP) darbu klātienē,

kopā ar klasesbiedriem piedalies konkursā

EUROSCOLA un iegūsti apmaksātu mācību braucienu

visai klasei un diviem skolotājiem uz Parlamenta

mītni Strasbūrā, Francijā. Kā atzīst iepriekšējie

konkursa uzvarētāji, šī ir iespēja, kas noteikti

Konkursu EUROSCOLA organizē Eiropas Parlamenta Informācijas birojs. Tā mērķis

ir veicināt jauniešu izpratni par EP darbu simulācijas spēles formātā, proti, ļaut

skolēniem iejusties deputātu lomā un diskutēt ar jauniešiem no citām Eiropas

Savienības dalībvalstīm par aktuāliem jautājumiem. Līdz šim tādu iespēju

izmantojuši skolēni no vairāk nekā 25 Latvijas vidusskolām.

KĀ PIETEIKTIES?

Lai pieteiktos dalībai konkursā, skolā jāorganizē EP vēlēšanas, kurām jāatbilst

šādiem principiem: brīvas un demokrātiskas, vienlīdzīgas, aizklātas un tiešas. Pēc tam

jāaizpilda pieteikuma anketa un jāpievieno pašu uzrakstītais vēlēšanu nolikums, kā

arī foto vai/un video reportāža, kurā jāatspoguļo vēlēšanu norise, priekšvēlēšanu

kampaņa un ievēlēto EP deputātu pirmā sēde. Pieteikumu ar visiem

nepieciešamajiem materiāliem var nosūtīt pa pastu uz adresi Aspazijas bulvārī 28, 3.

st., Rīgā, LV-1050, elektroniski uz jelena.glazova@europarl.europa.eu vai arī atnest uz

EP Informācijas biroju.

Detalizētāku informāciju par pieteikšanos un pieteikuma anketu meklē internetā

www.europarl.lv, sadaļā Jauniešiem / Euroscola, vai arī zvani pa tālr. 67085400.

KĀ NOTIEK VĒRTĒŠANA?

Iesniegtos darbus vērtē žūrija, kuru veido Eiropas Parlamenta Informācijas biroja

darbinieki. Galvenie vērtēšanas kritēriji – noformējums un vizuālā uztveramība,

skolēnu izpratne par EP darbību un vēlēšanu norisi.

Pieteikumus izvērtēs visa gada garumā, katru mēnesi izvēloties vienu

uzvarētāju.

KAS NOTIEK TĀLĀK?

Stāsta Rīgas

25. vidusskolas

audzēkņi (apmeklēja

Eiropas Parlamentu

2011. gada februārī):

– Pirmajā dienā braucām vairāk nekā tūkstoš kilometru. Naktsmājās Polijā

nonācām desmitos vakarā. Otrajā dienā sasniedzām galamērķi – Strasbūru. Visu

pēcpusdienu pavadījām, gatavojoties darbam Parlamentā. Pārrunājām un grupās

apspriedām dažādas Eiropā aktuālas tēmas. Viss notiekošais likās mazliet sirreāls –

apziņa, ka jau pavisam drīz būsim Eiropas Parlamentā, ka būsim daudznacionālas

Eiropas jauniešu foruma dalībnieki un sēdēsim deputātu krēslos. Būsim ne tikai

skatītāji, bet arī lēmumu pieņēmēji.

Ieradāmies Parlamenta Louise Weiss ēkā pulksten 8.30 – pavērās iespaidīgs skats

uz grandiozo būvi. Neizdzēšamu iespaidu atstāja gan visu 27 Eiropas Savienības

dalībvalstu karogi, kas majestātiski rotā Parlamenta ēku, gan ēkas izmēri un

greznums, gan arī lielais cilvēku skaits, kas bija aicināts piedalīties šajā forumā. It viss

bija iespaidīgs un apbrīnas vērts.

Pavisam bija ieradušies apmēram 500 dalībnieki no 19 ES valstīm, lai piedalītos

un izteiktu savas idejas, kā uzlabot ES attiecības ar citām pasaules valstīm, kā

normalizēt globalizācijas izraisītās ekonomiskās, politiskās un sociālās sekas, un citus

ar ES saistītus jautājumus. Atklāšanas ceremonijā katras delegācijas pārstāvis

prezentēja savu valsti un skolu. Pēc tam notika darbs sešās grupās, kurās risināja jau

mājās apspriestās tēmas: Demokrātija un pilsonība, Eiropas Brīvprātīgā darba gads

2011, Vide un atjaunojamā enerģija, Informācijas brīvība un pilsoniskā kultūra, Eiropas

nākotne.

Jauniešiem bija lieliska iespēja paust savu viedokli un kopā izstrādāt rezolūcijas,

par kurām visi 500 dalībnieki plenārsēžu zālē nobalsoja. Jutāmies gandarīti, jo tas bija

arī mūsu darbs. Rīgas 25. vidusskolas 12. klases skolniekam Armandam Bērziņam pat

uzticēja starptautiskās darba grupas Vide un atjaunojamā enerģija vadīšanu.

Interesanta pieredze bija darbs lielajā Parlamenta plenārsēžu zālē – tā kā sarunas un

diskusijas notika dažādās valodās, komunikācijas iespējas un savstarpējā sapratne

tika nodrošināta ar sinhrono tulkojumu. Tā bija vienreizīga iespēja savu svešvalodas

zināšanu pārbaudei. Pasākums noslēdzās ar īpaši emocionālu mirkli. Skanot ES

himnai, visu valstu pārstāvji iznāca ar karogiem – karognesēju gājiens simboliski

apliecināja visu valstu vienotību.

Lai arī darbs Parlamentā prasīja pūles un koncentrēšanos, mēs ieguvām

neizmērojami lielu pieredzi, jaunus draugus un jaunus iespaidus.

Stāsta Valmieras

Pārgaujas

ģimnāzijas skolēni

(apmeklēja Eiropas

Parlamentu

2011. gada maijā):

17

– Kādreiz, ciemojoties skolās pie ārzemju kolēģiem, labvēlīgā skaudībā tika

apbrīnota viņu skolēnu iespēja doties mācību praksē ārpus skolas ne vien uz kādu

vietējās apkaimes uzņēmumu, bet pat citu valsti, bet tagad šādu iespēju piedāvāja

arī Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolēniem.

Tiesības pārstāvēt Latviju debatēs Eiroparlamentā Strasbūrā ģimnāzijas 23

skolēniem izcīnīja angļu valodas un filozofijas skolotāja Evija Kārkliņa tandēmā ar

vēstures un politikas skolotāju Māru Gavari. Viņu ideja arī bija doties uz Strasbūru ar

autobusu, iepazīstot Eiropu pašu acīm, lai gan vieglākais ceļš būtu gaisa ceļš. (Tādu,

piemēram, bija izvēlējušies zviedru skolotāji, lidojot uz Parīzi un pēc tam pārbraucot

uz Strasbūru.)

Pat negribas ticēt, ka man dota iespēja pabūt vietā, kur parasti pulcējas Eiropas

Parlamenta deputāti. Pateicoties skolotāju uzņēmībai un darbam, 19. maija agrā rītā

velku svētku tērpu un dodos uz Parlamentu, dienasgrāmatā raksta Gerda. Parlamentā

tikšanās ar administrācijas pārstāvjiem un deputātiem, debates grupās ar

vienaudžiem no Maltas, Portugāles, Somijas u. c. Euroscola debašu dalībvalstīm,

Eirospēles izspēle un darba grupās debatēto jautājumu izskatīšana plenārsēdē, un

viens no saviļņojošākajiem brīžiem – savas valsts, pilsētas un skolas prezentēšana

(ģimnāzijas vārdā to darīja Agnese Zalte un Pēteris Eimanis) vērienīgajā Parlamenta

zālē. Skolotāji, esot deputātu vietās (pāris rindu aiz Sandras Kalnietes krēsla), varēja

vien aplausiem savējos atbalstīt. Kamēr skolēni strādāja grupās, Eirospēli spēlēja arī

skolotāji.

Latviešu skolotāju emociju un adrešu piezīmēs ierakstījās ziņas, kas turpmāk

rosinās jaunām attiecībām ar kolēģiem Kiprā, Beļģijā, Rumānijā un Zviedrijā. Bet

vizuālajos, atmiņu, zināšanu un jauniešu pirmās starptautiskās politiskās pieredzes

failos paliks neizdzēšami iespaidi arī par mājupceļā Štutgartē Mercedes Benz muzejā

redzēto un Drēzdenē piedzīvoto un vēlme kādreiz atkal no jauna saprast, ka Eiropa

nebeidzas pie Polijas vai Latvijas robežas, bet mūsos pašos.

Konkursa galvenā balva ir apmaksāts ceļojums 24 skolēniem un 2 pavadošajiem

skolotājiem uz Eiropas Parlamentu Strasbūrā un iespēja iepazīt EP darbu klātienē.

Turklāt Parlamenta apmeklējuma laikā uzvarētāji tiksies ar jauniešiem no citām ES

dalībvalstīm, lai diskutētu par visdažādākajiem ES jautājumiem.

DALIES PIEREDZĒ!

Pēc atgriešanās no Strasbūras sūti EP Informācijas birojam savus iespaidus par

braucienu un bildes un dalies pieredzē biroja profilā Facebook sadaļā Diskusijas.

Eurodesk

Eurodesk


Foto: OJĀRS JANSONS

Jauniešu kafija

ar politiķiem II

Ko diskusijā

izrunāja jaunieši

un politiķi?

Foto: OJĀRS JANSONS

Kāds būs

diskusijai

turpinājums?

Foto: OJĀRS JANSONS

Foto: OJĀRS JANSONS

Kādi jautājumi

visvairāk rūp

jauniešiem?

Lasi vairāk

nākamajā žurnālā

„Jaunatne” Nr. 31

More magazines by this user
Similar magazines