lasīt referātu - Satversmes tiesa

Aija Branta,
Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnese
Ultra vires principa izpratne un tā piemērošana Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedumos
Referāts nolasīts Satversmes tiesas un Lietuvas Konstitucionālās tiesas konferencē
(seminārā) „Ultra vires princips konstitucionālās tiesas praksē” Ventspilī, 2007.gada
7.septembrī.
Ievads
Ultra vires – šī latīniski izteiktā frāze, kas tiešā tulkojumā nozīmē “pārsniedzot
pilnvaras” vai “ārpus pilnvarām” (angl. – beyond the power), kā tiesību jēdziens tiek
lietots dažādos kontekstos. Sākotnēji tas parādījās korporāciju (sabiedrību) tiesībās un
apzīmēja korporācijas darbību, kas neatbilda tās statūtiem. Savukārt korporācijas akts,
kas neatbilda tās statūtiem, tika uzskatīts par spēkā neesošu vai atceļamu. Laikam ritot,
ultra vires kā tiesību jēdziens tika pārņemts gan administratīvajās, gan arī
konstitucionālajās tiesībās, tātad publiskajās tiesībās. Būtībā ultra vires doktrīnu
publiskajās tiesībās jau kopš 19. gadsimta ir attīstījušas galvenokārt tiesas. Piemēram,
Lielbritānijā ultra vires tiek attiecināts uz tādiem Kroņa (t.i., izpildvaras) aktiem, kas ir
pretrunā ar Parlamenta pieņemtiem statūtiem (likumiem).
No konstitucionālisma viedokļa, valsts orgānu (arī iestāžu) akti, kas izdoti ultra
vires, visupirms apdraud vienu no tiesiskas valsts pamatidejām – tiesiskuma jeb likuma
virsvadības principu (angl. - rule of law), saskaņā ar kuru, īsi sakot, valsts tiek
pārvaldīta, balstoties uz likumu un atbilstoši likuma saturam.
Viens no galvenajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem ir
varas dalīšanas princips. Tas nozīmē, ka valsts vara funkcionāli ir sadalīta trijās daļās –
likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā.
Latvijas tiesību sistēmā šis princips ir ietverts Satversmes 1. pantā. Šis pants
noteic, ka “Latvija ir [..] demokrātiska republika”. Varas dalīšanas princips Satversmē
nav minēts expresis verbis, taču tas ir iedzīvināts Satversmes institucionālās daļas
1

noteikumos par triju valsts varu īstenojošo valsts orgānu kompetenču sadalījumu un to
savstarpējo sazobi, kas veido triju varu savstarpējā līdzsvara un atsvara sistēmu. 1
Likumdošanas varas funkcija ir vispārsaistošu normatīvo tiesību aktu izdošana,
kuru mērķis ir noteikt indivīdu rīcību, lai sasniegtu konkrētus sabiedrības mērķus. 2
Izpildvaras galvenā funkcija demokrātiskā un tiesiskā valstī ir īstenot likumdevēja
izdotos normatīvos tiesību aktus.
Pirmo reizi Satversmes tiesas praksē varas dalīšanas princips tika izmantots tās
1999. gada 9. jūlija spriedumā. Satversmes tiesa definēja varas dalīšanas principu un
norādīja, ka “tas ir viens no demokrātiskas valsts galvenajiem principiem, no kura izriet
tiesu varas kontrole pār likumdošanas un izpildu varu”. 3
Arī 1999. gada 1. oktobra spriedumā Satversmes tiesa ir atsaukusies uz varas
dalīšanas principu un spriedumā norādījusi, ka “varas dalīšanas princips izpaužas valsts
varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un
autonomas institūcijas. Šis princips garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un
veicina varas mērenību”. Turklāt Satversmes tiesa arī norādīja, ka “no Satversmes 1.
pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas princips nav
jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāievēro arī tā mērķi novērst varas centralizāciju
vienas institūcijas vai amatpersonas rokās”. 4
Šajā spriedumā Satversmes tiesa faktiski noteica, ka neviena vara nevar būt
absolūti neatkarīga. Un tas ir tikai loģiski, jo pretējā gadījumā nav iespējams nodrošināt
varas dalīšanas principa pastāvēšanu, kas paredz arī savstarpēju varas kontroli un
mijiedarbību.
1 Satversmes tiesas 2000.gada 24.marta spriedums lietā nr.04-07(99): Par Ministru kabineta 1999.gada
30.novembra lēmuma “Par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “WINDAU” Bauskas koģenerācijas stacijā
ieguldīto ārvalstu investīciju aqizsardzību”(protokols nr.67, 38.paragrāfs) 1.punkta atbilstību Latvijas
Republikas Satversmei, Ministru kabineta iekārtas likuma 3.nodaļai, likuma “Par ārvalstu ieguldījumiem
Latvijas Republikā” 1.panta pirmajai daļai, Enerģētikaslikuma 41.pantam, likuma “par valsts un pašvaldību
īpašuma objektu privatizāciju” 8.panta pirmajai un ceturtajai daļai un likuma “Par akciju sabiedrībām”
49.pantam”, 2.punkts.
2 Braun J. Einfuhrung in die Rechtswissenschaft. 2. Aufl. Tubingen: Mohr Siebeck, 2001, S.355, ff.
3 Satversmes tiesas spriedums lietā nr.04-03(99) “Par valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamā īpašuma
aģentūra” “Nolikuma par kārtību, kādā izīrējami brīvie dzīvokļi Valsts nekustamā īpašuma aģentūras
pārvaldīšanā esošajos namīpašumos” atbilstību likuma “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa
jautājumu risināšanā” 2., 10. un 11.pantam, likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 40.pantam un likuma “Par
valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pārejas noteikumu 4.punktam”.
2

Ultra vires doktrīna ir cieši saistīta ar konstitucionālo varas dalīšanas principu,
no tā izrietošo kompetenču sadali valsts orgānu starpā, īstenojot kādu noteiktu valsts
funkciju. Mūsdienu pasaulē ir skaidri redzams, ka Monteskjē shēma, saskaņā ar kuru
katra valsts varas funkcija uzticēta noteiktam valsts varas orgānam, “tīrā veidā”
nedarbojas. Valsts varas funkcijas mēdz būt vairāk vai mazāk sadalītas starp vairākiem
orgāniem. No otras puses, gandrīz katrs no galvenajiem valsts varas orgāniem piedalās
vairāku valsts varas funkciju realizēšanā. Valsts varas funkcionālais sadalījums nav
identisks ar valsts varas institucionālo sadalījumu. 5 Tāpēc varas dalīšanas princips un tā
ievērošana garantē valsts varas atzarojumu līdzsvaru, savstarpējo kontroli un varas
mērenību.
To, kādā virzienā ultra vires doktrīna attīstījusies Satversmes tiesas praksē, lielā
mērā ir noteikusi pašas tiesas kompetence – izvērtēt zemāka juridiskā spēka tiesību
normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tāpēc tiesas izvērtēšanai ir
pakļauta tieši valsts orgānu (arī iestāžu) normatīvā (jeb tiesību normatīvo aktu izdošanas)
kompetence, īpaši normatīvās kompetences sadale starp likumdevēju un izpildvaru un šo
aktu satura noteikšanas robežas. Satversmes tiesas praksē ir skarti arī tādi ultra vires
doktrīnas aspekti, kā ultra vires izdoto tiesību normatīvo aktu tiesiskuma pārbaudes
pakļautība tiesu varai, kā arī jautājums par tiesiskajām sekām, ja tiesību normatīvais akts
ticis izdots ārpus kompetences.
I. Normatīvās kompetences sadalījums
Latvijas konstitucionālajās tiesībās dominē nostādne, ka valsts orgāni (institūcijas) ir
tiesīgi izdot ārējos tiesību normatīvos aktus divos gadījumos:
- ja pašā Satversmē tas ir tieši noregulēts,
- ja tas izriet no Satversmes sistēmas (Satversme “klusuciešot” to pieļauj).
4 Satversmes tiesas spriedums lietā nr.03-05(99) “Par Saeimas 1999. gada 29. aprīļa lēmuma par
Telekomunikāciju tarifu padomi 1. punkta un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 57.
pantam un citiem likumiem” 1. punkts.
5 Egils Levits. Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana: teorētiskie
pamati. Likums un Tiesības, 2002, Nr.9, 263.lpp.
3

Latvijas Republikas Satversme ir visai lakonisks dokuments. Tajā likumdošanai ir
veltīta 5. nodaļa. Šās nodaļas 64. pants paredz, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai,
kā arī tautai šinī Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros.
Līdz nesenam laikam - šā gada 3. maijam, kad Saeima no Satversmes izslēdza 81.
pantu, normatīva kompetence bija arī Ministru kabinetam, kam ir tiesības izdot
noteikumus ar likuma spēku.
1. Ministru kabineta normatīvā kompetence, kas tieši noteikta Satversmē
Kā jau tika minēts, līdz šā gada 3. maijam Satversmes 81. pants atļāva Ministru
kabinetam izdot noteikumus, kuriem bija likuma spēks. Tomēr pantā bija noteikti arī
vairāki ierobežojumi, kuri Ministru kabinetam bija jāievēro, izdodot šādus noteikumus.
Tie bija gan procesuāli, gan kompetences ierobežojumi. Tie aizliedza Ministru kabinetam
grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta
tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus, tie nevarēja attiekties uz
amnestiju, valsts nodokļiem, muitu un aizņēmumu. Satversmes 81. pantā bija noteikts, ka
noteikumi bija izdodami tikai tad, ja to prasa neatliekama vajadzība un tie zaudē spēku, ja
nav vēlākais 3 dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai.
2005. gada 16. decembra spriedumā tā sauktajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas
lietā 6 Satversmes tiesa, vērtējot valdības noteikumus, ar kuriem bija grozīts likums “Par
nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”, atzina,
ka tiesības, kas Ministru kabinetam piešķirtas ar Satversmes 81. pantu, ir izņēmums no
Satversmes 64. pantā noteiktā likumdošanas tiesību sadalījuma un šīs tiesības kā tādas ir
interpretējamas un izmantojamas maksimāli šauri. Tāpēc Ministru kabinets nav
uzskatāms par patstāvīgu likumdošanas tiesību īstenotāju (līdzās Saeimai un tautai), bet ir
likumdevēja aizvietotājs, kas spēj operatīvi un efektīvi reaģēt ārkārtas situācijās. Tomēr
Satversmes tiesa arī uzsvēra, ka šī Ministru kabinetam piešķirtā izņēmuma kompetence
rada nopietnu risku izjaukt varu līdzsvaru par labu tieši izpildvarai. Satversmes 81. pantā
6 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2005-12-0103 “Par Ministru kabineta 2005. gada 11. janvāra
noteikumu Nr. 17 “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai
sabiedriskajām vajadzībām”” un 2005. gada 9. jūnija likuma “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma
4

īža. 10 Jau deviņdesmitajos gados speciālajā literatūrā bija vērtēta tendence valdības
noteikti vairāki ierobežojumi, kas Ministru kabinetam bija jāievēro, izdodot noteikumus
ar likuma spēku (tostarp procesuāli un kompetences ierobežojumi – Saeimas sesiju
starplaikā, pastāvot neatliekamai vajadzībai, noteikts jautājumu loks, par kuriem šā panta
kartībā valdība nav tiesīga lemt, piemēram, tiesu iekārtas un procesa likumi, budžeta
tiesības ). 7
Konkrētajā lietā Ministru kabinets nebija ievērojis divus ierobežojumus. Pirmkārt,
tas bija grozījis procesa likumu. 8 Otrkārt, lietas materiālos figurēja vairāki atšķirīgi
“neatliekamās vajadzības” pamatojumi. Šādi apstākļi deva pamatu Satversmes tiesai atzīt,
ka Ministru kabinets bija izdevis noteikumus ar likuma spēku, nepastāvot “neatliekamai
vajadzībai”. 9
Satversmes tiesa nosprieda: tā kā Ministru kabinets ir izdevis noteikumus ar
likuma spēku, pārkāpjot tam Satversmē noteiktos kompetences materiālos ierobežojumus,
kā arī izdevis šādus noteikumus bez neatliekamas vajadzības, tad tas ir rīkojies ultra
vires, bet attiecīgie noteikumi ir antikonstitucionāli un spēkā neesoši no to izdošanas
darbībā, kad tā, izmantojot 81. pantā piešķirtās tiesības, mēģināja uzurpēt likumdošanas
varas funkciju. Īpaši jau deviņdesmito gadu vidū bija izplatīta prakse, kad likumprojekti
Saeimas sesiju laikā ministrijās tika uzkrāti, lai nākamajā starpsesiju periodā tos virzītu
pieņemšanai 81. panta kārtībā. 11
To, ka Ministru kabinets visai patvaļīgi (t.i., nepastāvot tādiem ārkārtas
apstākļiem, kas radītu neatliekamu vajadzību) mēdza izmantot tam Satversmes 81. pantā
piešķirtās tiesības, apliecina arī šā gada notikumi, kad valdības izdarītie grozījumi divos
ar valsts drošību saistītos likumos noveda pie tā, ka Valsts Prezidente pirmo reizi bija
spiesta izmantot Satversmes 72. pantā paredzētās tiesības un apturēt šā likuma
publicēšanu uz diviem mēnešiem. Turklāt tika savākts pietiekams velētāju balsu skaits,
piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.
un 105. pantam”.
7 turpat, 12.,13.punkts
8 turpat, 16.punkts
9 turpat, 18., 19.punkts
10 turpat, 14.punkts
11 Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber). Ministru kabinets (Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV
nodaļai “Ministru kabinets”), 1998, 148. lpp.).
5

lai šajā jautājumā tiktu sasaukts leģislatīvais referendums. Tikmēr Saeimā ideju par
likumdošanas tiesību atņemšanu Ministru kabinetam kā likumdevēja aizvietotājam bija
gatavi atbalstīt pietiekams deputātu skaits, lai 81. pants no Satversmes (ar 03.05.2007.
grozījumiem) tiktu svītrots.
Tātad līdz šā gada 3. maijam Satversmē (81. pantā) expressis verbis bija
noregulēta tikai viena daļa no Latvijas praksē pastāvošā tā dēvētā deleģētās likumdošanas
institūta. Tikmēr absolūtais vairums Ministru kabineta noteikumu Latvijā tika un arī
tagad tiek izdoti nevis Satversmes 81. panta kārtībā, bet gan tā sauktajā pārvaldes kārtībā,
kad valdība nekļūst par likumdevēja (Saeimas) aizvietotāju, bet gan izdod vienīgi
likumam pakārtotus normatīvos aktus, lai tajos konkretizētu (detalizētu) likuma normas,
tādējādi aizpildot likumā noteiktu segmentu.
Ņemot vērā, ka Satversmē expressis verbis šādas Ministru kabineta tiesības nav
minētas, var rasties jautājums, vai tās atbilst “Satversmes garam”?
2. Ministru kabineta normatīvā kompetence, kas izriet no Satversmes sistēmas
Jau pirmajā demokrātiskas valsts iekārtas periodā (1918-1934) Ministru kabineta
tiesības izdot likumpakārtotus noteikumus bija atvasinātas no Satversmes sistēmas,
tostarp no Satversmes 58. panta, kas paredz, ka Ministru kabinetam ir pakļautas visas
valsts pārvaldes iestādes. Citiem vārdiem sakot, Ministru kabinetam kā augstākās
administratīvās varas orgānam, pamatojoties uz “lietišķās kopsakarības” teoriju, saskaņā
ar kuru, ja kādai valsts institūcijai tiek piešķirta noteikta lietišķa kompetence, tad tai,
tostarp arī klusuciešot, tiek piešķirta kompetence ar pieļaujamiem un nepieciešamiem
instrumentiem īstenot šo lietišķo kompetenci. 12 Latvijā līdz pat šim laikam neviens atklāti
un pamatoti nav apšaubījis, ka efektīvai savu funkciju īstenošanai Ministru kabinetam ir
nepieciešamas tiesības izdot vispārsaistošus noteikumus. Tātad Latvijas juridiskajā
doktrīnā ir vispāratzīts viedoklis, ka Satversmes sistēma principā pieļauj iespēju, ka ar
politiskās atbildības mehānisma starpniecību demokrātiski leģitimētais Ministru kabinets
var izdot likumpakārtotus noteikumus.
12 Egils Levits. Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana: teorētiskie
pamati. Likums un Tiesības, 2002, Nr.9, 267.lpp.
6

Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantu Ministru kabinets var
īstenot normatīvo funkciju un izdot noteikumus tikai divos gadījumos. Pirmais gadījums -
ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvaro. Otrais gadījums - ja attiecīgais jautājums
ar likumu nav noregulēts.
a) Ministru kabineta normatīvā kompetence, pastāvot likumā ietvertam īpašam
(speciālam) pilnvarojumam
Šis ir speciāls pilnvarojums, kurā saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu
jābūt formulētiem noteikumu satura galvenajiem virzieniem. Speciālo pilnvarojumu kā
valdības noteikumu izdošanas pamatu Satversmes tiesa ir analizējusi vairākos
spriedumos. Tajos iezīmējas vairāki būtiski aspekti un atziņas.
Pirmkārt, tā ir atziņa, ka pilnībā visus jautājumus likumdošanas ceļā [Saeimai]
regulēt nav mērķtiecīgi, tomēr likumdevējam šie jautājumi vismaz ir jāapsver.
Otrkārt, Satversmes tiesas ieskatā par šādu apsvērumu izdarīšanu liecina
pilnvarojums tādu vai citu jautājumu detalizētāk noregulēt Ministru kabineta noteikumos.
Treškārt, uz speciālo pilnvarojumu parasti norāda likuma teksts, ka attiecīgo
jautājumu izlemj Ministru kabinets, vai arī, ka attiecīgo jautājumu jāizlemj Ministru
kabineta noteiktajā kārtībā. Tomēr likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus
un kādā veidā Ministru kabinets ir tiesīgs regulēt.
Lūk, viens no speciālā pilnvarojuma gadījumam, kad Satversmes tiesa vērtēja, vai
Ministru kabinets ar saviem noteikumiem ir pārkāpis pilnvarojuma robežas.
Konstitucionālas sūdzības iesniedza vairākas notiesātās personas, kas uzskatīja, ka
Ministru kabinets ar saviem noteikumiem ir pārkāpis viņu pamattiesības par darbu
saņemt atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu. 13 Latvijas
Sodu izpildes kodeksa 51. pants noteic, ka notiesātajiem par padarīto darbu maksā
Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Sākumā Ministru kabinets ar noteikumiem noteica,
ka notiesātā mēnešalga nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo
mēneša darba algu. Vēlāk Ministru kabinets visai ievērojami samazināja notiesāto
13 Spriedums lietā Nr.2005-03-0306 “„Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417
„Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 „Notiesāto darba samaksas
kārtība brīvības atņemšanas iestādēs”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam”.
7

personu minimālo darba samaksu, paredzot, ka tā nedrīkst būt mazāka par 40% no tās
mēneša darba algas (stundas tarifa likmes), kāda noteikta valstī. Satversmes tiesa
secināja, ka Ministru kabinets jautājumu par notiesāto minimālo darba samaksu ir izlēmis
ultra vires, jo ir pārsniedzis speciālā pilnvarojuma robežas. Galvenais Satversmes tiesas
arguments bija tas, ka minētajā likuma normā nav skaidri un precīzi formulēts Saeimas
pilnvarojums noteikt darba samaksas apmēru notiesātajiem, jo citos gadījumos,
piemēram, Darba likumā šāda satura pilnvarojums ir formulēts daudz precīzāk, t.i.,
noteikt minimālo darba samaksu valstī. Īpaši jāuzsver tiesas atziņa, ka “tiesību normai,
ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē noteikto personas
pamattiesību īstenošanas kārtību vai ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt
skaidrai un precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties
uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu. Ja likumdevēja pilnvarojuma
apmērs rada šaubas, Ministru kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās
izvairoties no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu nepieciešamību
nav tieši norādīts pilnvarojošā normā.” 14
Šajā sakarā var izdarīt divus būtiskus secinājumus. Pirmkārt, nosakot robežu,
ciktāl pats likumdevējs drīkst pilnvarot izdot noteikumus valdībai, nepieciešams atrast
saprātīgu līdzsvaru starp diviem aspektiem - nepieciešamību saglabāt tiesiskumu (angl.-
rule of law) un prasību pēc likumdošanas efektivitātes. Satversmes tiesa ir mēģinājusi
ieskicēt šo robežu, atzīstot, ka efektīvākai valsts varas īstenošanai (mazāk smagnējai,
laikietilpīgai) ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā
jāizšķir pašam. “Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā
izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē
nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts
institūcijām.” 15 Otrkārt, Satversmes tiesa ir pateikusi, ka personas pamattiesības var tikt
ierobežotas ne tikai ar Saeimas likumu, bet arī ar Ministru kabineta noteikumiem. Tomēr
šādā gadījumā likumā ietvertajam Saeimas pilnvarojumam ir jābūt skaidram un precīzam.
14 Spriedums lietā Nr.2005-03-0306 “„Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417
„Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 „Notiesāto darba samaksas
kārtība brīvības atņemšanas iestādēs”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam”, 10.punkts
8

Kādā citā lietā Satversmes tiesa konstatēja, ka Ministru kabinets, reglamentējot
jautājumus, kas valdības ieskatā likumā bija noregulēti neskaidri, savu normatīvo
kompetenci bija izlietojis neatbilstoši likuma saturam (jēgai). 16 Proti, valdība, atsaucoties
uz to, ka Korupcijas novēršanas likums precīzi nenosaka, kādā veidā valsts
amatpersonām, aizpildot ienākumu deklarācijas, jānorāda bezskaidrās naudas uzkrājumi,
ar saviem noteikumiem nosakot deklarācijas iesniegšanas kārtību, tajos ietvēra
sašaurinātu jēdziena “bezskaidras naudas uzkrājumi” interpretāciju. Tā rezultātā valsts
amatpersonas savās deklarācijās kādu laiku varēja norādīt vienīgi bezskaidras naudas
uzkrājumu vietu, bet ne to summu. Satversmes tiesa, reaģējot uz valdības aizbildināšanos
par neskaidro likuma regulējumu, norādīja, ka pastāvot šādai neskaidrībai, Ministru
kabinets varēja izmantot tam Satversmes 63. pantā paredzētās tiesības un iesniegt Saeimā
attiecīgu priekšlikumu par grozījumiem Korupcijas novēršanas likumā (ko tas nebija
darījis). Kaut arī šajā lietā Satversmes tiesa nav detalizētāk analizējusi normatīvās
funkcijas sadali starp Saeimu un valdību, tomēr no sprieduma konteksta redzams, ka
Ministru kabinets, interpretējot likuma normu, tam piešķirtās pilnvaras ir izlietojis
prettiesiski.
Uz jautājumu, vai Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir jārealizē vienīgi
pašam, vai arī tas kāda jautājuma izlemšanu drīkst nodot citai valsts pārvaldes institūcijai,
Satversmes tiesa ir sniegusi atbildi vairākās lietās. Jau vienā no savām pirmajām lietām 17
Satversmes tiesa, atsaucoties arī uz Latvijas pirmskara laika tiesību doktrīnu, ļoti
lakoniski norādīja, ka Ministru kabinetam bija tiesības un pienākums, ievērojot likuma
pilnvarojumu, noteikt attiecīgo kārtību (īpašuma nodokļa ieskaitīšanai noteiktā fondā),
bet tam nebija tiesību deleģēt šīs kārtības noteikšanu kādam citam, jo likums Ministru
kabinetam šādas tiesības neparedzēja. Savukārt tā sauktajā Cukurbiešu lietā 18 bija runa
15 turpat, 7.punkts
16 Spriedums lietā Nr.04-02 (97) “Ministru kabineta 1997.gada 2.aprīļa noteikumu Nr.118 “Grozījumi
Ministru kabineta 1996.gada30.jūlija noteikumos Nr.275 “valsts amatpersonu deklarāciju iesniedšanas
kārtība’” 3.punkta atbilstība Korupcijas novēršanas likuma 23. un 24.pantam”
17 Spriedums lietā Nr. 04-04(97) “Par Ministru kabineta 1997.gada 16.septembra noteikumu nr.322
“Noteikumi par īpašuma nodokļa ieņēmumu daļas ieskaitīšanu pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā
1997.gadā” atbilstību likumam “Par Budžetu un finansu vadību”, 2.punkts
18 Spriedums lietā Nr.2001-09-01 “Par Ministru kabineta 2001. gada 27. februāra noteikumu Nr. 92
“Cukurbiešu piegādes apjomu noteikšanas kārtība cukurbiešu audzētājiem” 2.1. punkta daļā par cukurbiešu
piegādes apjoma noteikšanu, pamatojoties uz cukurbiešu audzētājam 2000. gadā noteikto cukurbiešu
piegādes apjomu, atbilstību Satversmes 91. pantam”.
9

par cukurbiešu piegādes apjoma noteikšanas kārtību cukurbiešu audzētājiem. Ministru
kabinets, pamatojoties uz tam doto speciālo pilnvarojumu, ar saviem noteikumiem
cukurbiešu piegādes apjoma noteikšanu katram cukurbiešu audzētājam deleģēja
zemkopības ministram. Satversmes tiesa secināja, ka Ministru kabinets būtībā ir
pārsniedzis savas pilnvaras, jo ar saviem noteikumiem tas pilnvaroja zemkopības
ministru izdot ne tikai administratīvu aktu un noteikt piegādes apjomus konkrētam
cukurbiešu audzētājam, bet faktiski arī cukurbiešu piegādes apjomu noteikšanas kārtību,
jo bez tās nebija iespējama attiecīgā administratīvā akta izdošana. Spriedumā gan nav
tieši minēts, ka Ministru kabineta rīkojies ultra vires, tomēr ir norādīts, ka šādā veidā
Ministru kabinets nav ievērojis Satversmes 1. pantā ietverto likumības (jeb tiesiskuma)
principu. Taču tas ļauj secināt, ka Satversmes tiesas ieskatā, Ministru kabinets šajā
gadījumā, deleģējot sev doto pilnvarojumu tālāk, ir pārsniedzis savu kompetenci.
b) Ministru kabineta normatīvā kompetence, ja attiecīgais jautājums ar likumu nav
noregulēts
Šis Ministru kabineta noteikumu izdošanas pamatojums, kas noteikts Ministru
kabineta iekārtas likumā, būtībā ir jaunievedums, un ir ietverts likumā tikai 1993 .gadā.
Satversmes praksē (pirmās brīvvalsts laikā) kā noteikumu izdošanas pamatojums tas
nebija atzīts. Speciālajā literatūrā uzsvērts, ka valdības pilnvarojums šajā gadījumā ir
šaubīgs un atgādina padomju laika praksi. 19
Satversmes tiesa šo jautājumu vērtēja vienā no 2000. gada spriedumiem, kad
Ministru kabinets bija noteicis vairākus ierobežojumus augļu, ogu un dārzeņu
tirdzniecībai tirgos. 20 Iztulkojot attiecīgo Ministru kabineta iekārtas likuma normu,
Satversmes tiesa atzina, ka – šī norma nav izprotama tā, ka Ministru kabinets ir tiesīgs
19 Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber). Ministru kabinets (Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV
nodaļai “Ministru kabinets”, 1998, 150.-151. lpp.
20 Spriedums lietā Nr.2000-07-0409 “"Par Ministru kabineta 1999.gada 6. jūlija noteikumu nr. 249
"Grozījumi Ministru kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumos "Noteikumi par tirdzniecības kārtību
tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos"" 1.1. punkta atbilstību likuma "Par
uzņēmējdarbību" 4. panta otrajai daļai un 32. panta pirmās daļas 1. punktam, Latvijas Republikas
Satversmes 91. pantam un "Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību" (VVTT 1947) III panta 4.
paragrāfam, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam un likuma "Par Igaunijas Republikas, Latvijas
Republikas un Lietuvas Republikas līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm" 3. panta
otrajai daļai".
10

izdot noteikumus par jebkuru jautājumu, ja vien tas ar likumu nav noregulēts. Ir jāņem
vērā Satversmes sistēma. Tāpēc Ministru kabinets nevar izdot noteikumus par
jautājumiem, kas ietilpst vienīgi likumdevēja kompetencē. To, ka lietā apstrīdētais
Ministru kabineta regulējums ir Saeimas kompetencē, Satversmes tiesa secināja,
pirmkārt, no Saeimas rīcības ( tā nebija atcēlusi Augstākās padomes lēmumu par kārtību
Latvijas tirgos), otrkārt, no noteikumu satura. Noteikumi paredzēja komercdarbības
ierobežojumus, ko saskaņā ar Komerclikumu drīkst noteikt tikai ar likumu vai
pamatojoties uz likumu. Satversmes tiesas ieskatā šādu ierobežojumu noteikšanai
Ministru kabinetam bija nepieciešams speciāls likuma pilnvarojums. Tādējādi Satversmes
tiesa šo otro Ministru kabineta noteikumu izdošanas pamatojumu lielā mērā tika
pielīdzinājusi pirmajam, pasakot, ka šādus noteikumus var izdot, lai palīdzētu dzīvē
īstenot likumus. “Līdz ar to vārdi “ar likumu nav noregulēts” saprotami tā, ka jautājums
ar likumu nav noregulēts līdz galam un tas prasa detalizētāku reglamentāciju. Ministru
kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst ietvert tajos tādas normas, kas nav uzskatāmas par
palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā”. 21 Šāda Satversmes tiesas interpretācija ļauj
secināt, ka apskatāmais pilnvarojums uzskatāms par Satversmes sistēmai atbilstošu
vienīgi tiktāl, ciktāl Ministru kabinets, uz tā pamatojoties, nesāk regulēt jautājumus, kuri
var būt vienīgi likumdevēja kompetencē un kamēr valdības pieņemtās normas saturiski
var uzskatīt par likuma īstenošanas palīglīdzekļiem.
Tomēr jāatzīst, ka ne uz visiem jautājumiem līdzšinējā tiesas prakse ir devusi
skaidras atbildes. Piemēram, kuri ir tie jautājumi, par kuriem tiesīgs lemt vienīgi pats
likumdevējs? No vienas puses, Satversmes tiesa ir pateikusi, ka likumdevējam pašam
jāizšķir tikai svarīgākie sabiedrības dzīves jautājumi 22 un šajā ziņā Satversmes tiesas
21 Spriedums lietā Nr.2000-07-0409 “"Par Ministru kabineta 1999.gada 6. jūlija noteikumu nr. 249
"Grozījumi Ministru kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumos "Noteikumi par tirdzniecības kārtību
tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos"" 1.1. punkta atbilstību likuma "Par
uzņēmējdarbību" 4. panta otrajai daļai un 32. panta pirmās daļas 1. punktam, Latvijas Republikas
Satversmes 91. pantam un "Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību" (VVTT 1947) III panta 4.
paragrāfam, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam un likuma "Par Igaunijas Republikas, Latvijas
Republikas un Lietuvas Republikas līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm" 3. panta
otrajai daļai", 5.punkts
22 Spriedums lietā Nr.2005-03-0306 ” „Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417
„Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 „Notiesāto darba samaksas
kārtība brīvības atņemšanas iestādēs”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam”, 7.punkts
11

secinājumi zināmā mērā sakrīt ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas radīto būtisko
interešu teoriju. 23 Taču, no otras puses, norobežošanas kritērijus līdz šim vēl nav izdevies
skaidri formulēt. Tā, savulaik, izskatot lietu, kas saistīta ar privatizācijas jautājumiem,
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka “lai izlemtu (..) to, kā kompetencē ir privatizācijas
procesa noregulēšana, veidojot jaunu ekonomisko sistēmu Latvijas Republikā, jāņem
vērā jautājuma svarīgums, kas rada nepieciešamību noregulēt to likumdošanas ceļā.
Satversmes tiesa atzīst, ka šis jautājums [kad par maksāšanas līdzekli privatizācijas
procesā atzītas arī investīcijas, kas tādējādi samazināja objekta izpirkuma maksu, kaut arī
likums šādu līdzekli expressis verbis neparedzēja] ir likumdevēja kompetencē. 24 Tādējādi
var teikt, ka aplūkojamais pamatojums valdības noteikumu izdošanai visdrīzāk var tikt
izmantots, lai aizpildītu kādu likuma robu, kad to pieļauj paša likuma pamatprincipi un
mērķi.
Tātad Satversme “klusuciešot” pieļauj Ministru kabinetam izdot noteikumus
pārvaldes kārtībā. Tas ir saprotams, jo valdības kā izpildvaras funkcijas, citastarp, nozīmē
arī parlamenta pieņemto likumu īstenošanu dzīvē. Šādam regulējumam visbiežāk ir
izteikts izpildu raksturs, kaut gan tam, nenoliedzami, ir arī normatīvs saturs, jo
reglamentētās procedūras ir saistošas gan iestādēm, gan arī personām. Lai Ministru
kabineta noteikumi būtu konstitucionāli, tiem saturiski ir jāatbilst attiecīgajam likumam.
Citiem vārdiem sakot, ja Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, valdība ir
pārsniegusi savu normatīvo kompetenci un ir ietiekusies likumdevēja darbības jomā,
tātad rīkojusies ultra vires.
Vērtējot Satversmes tiesas praksi, redzams, ka tiesa par ļoti svarīgu uzdevumu ir
uzskatījusi noformulēt Satversmes pamatidejas, tostarp iezīmēt parlamenta un valdības
23 Saskaņā ar šo teoriju būtisks ir tas, kas ir būtisks, lai varētu īstenot pamattiesības. Sk. Francs Jozefs
Paine. Vācijas Vispārīgas administratīvas tiesības. R.: Tiesu namu aģentūra, 2002, 46.lpp.
24 Spriedums lietā Nr. 04-05(97) "Par Finansu ministrijas 1993.gada 30.aprīlī apstiprinātā nr.047./475. un
Ekonomisko reformu ministrijas 1993.gada 4.maijā apstiprinātā nr.34-1.1.-187. kopīgā skaidrojuma "Par
pamatlīdzekļu pārvērtēšanu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību grāmatvedībā" un Ekonomikas ministrijas
1993.gada 28.decembra skaidrojumu nr. 3-31.1-231 "Par kārtību, kādā piemērojams Finansu ministrijas un
Ekonomisko reformu ministrijas kopīgais skaidrojums "Par pamatlīdzekļu pārvērtēšanu uzņēmumu un
uzņēmējsabiedrību grāmatvedībā"" atbilstību likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu
(uzņēmumu) privatizācijas kārtību", likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" un
citiem likumiem." 4.punkts
12

normatīvās kompetences robežas, tādējādi norādot uz minēto valsts orgānu pienākumu
neiejaukties otra darbības sfērā (varas dalīšanas princips).
Rezumējot Satversmes tiesas prakses apskatu, var teikt, ka valdība savu normatīvo
kompetenci visbiežāk ir pārsniegusi, ja tā var teikt, visai apslēptā veidā. Proti, izdodot
noteikumus, pamatojoties uz likuma normu, kurā ietvertais pilnvarojums nav skaidri un
precīzi formulēts (īpaši, ja regulējums saistīts ar pamattiesību ierobežojumiem),
detalizētāk regulējot likumā ietvertās materiālās normas ar noteikumiem tās iztulkotas
sašaurināti (vai paplašināti), vai arī, pastāvot likuma “robam” (“ja attiecīgais jautājums ar
likumu nav regulēts”) reglamentējot svarīgu sabiedriskās dzīves jautājumu, kas tā
nozīmīguma dēļ var būt vienīgi likumdevēja kompetencē.
c) valsts iestāžu normatīvā kompetence
Vēsturiski veidojies tā, ka Satversmes tiesa ir skatījusi lietas ne vien par ārējo, bet
arī iekšējo tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Satversmes
tiesa ir atzinusi: ārējās tiesību normas var izdot tikai tam pilnvarots publiskās varas
subjekts (t.i., Ministru kabinets), citas valsts pārvaldes institūcijas nav tiesīgas izdot
ārējus normatīvos aktus. 25 Šādā sakarā gribu minēt, tā saukto Valsts nekustamā īpašuma
aģentūras lietu, kad aģentūra savā iekšējā normatīvajā aktā bija ietvērusi pēc būtības
ārējās tiesību normas un tādējādi pārkāpusi statūtos noteikto kompetenci (nolikums tika
atzīts par aktu ultra vires). Satversmes tiesas izvērtēšanā ir bijuši arī tieslietu ministra
izdoti Pagaidu noteikumi un Ieslodzījumu pārvaldes izdota instrukcija, kas regulēja
iepriekšējā apcietinājumā esošo personu statusu. 26 Satversmes tiesa uzsvēra, ka ieslodzīto
personu pamattiesības ir ierobežojamas tikai ar likumu vai uz tā pamata. Taču iekšējie
normatīvie akti nevar būt pietiekams pamats, lai noteiktu pamattiesību ierobežojumus,
tāpēc apstrīdētie akti atzīti par izdotiem ultra vires.
25 Spriedums lietā Nr. 04-03(99) “"Par valsts akciju sabiedrības "Valsts nekustamā īpašuma aģentūra"
"Nolikuma par kārtību, kādā izīrējami brīvie dzīvokļi Valsts nekustamā īpašuma aģentūras pārvaldīšanā
esošajos namīpašumos" atbilstību likuma "Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu
risināšanā" 2., 10. un 11.pantam, likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 40.pantam un likuma "Par valsts un
pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pārejas noteikumu 4.punktam" 4.punkts
26 Spriedums lietā Nr.2002-04-03 “Par “Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu” 59.1.6., 66. un
68. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 95. un 111. pantam”
13

II. Ultra vires izdoto tiesību normatīvo aktu tiesiskuma pārbaudes pakļautība tiesu
varai
Deviņdesmito gadu pašā nogalē Satversmes tiesai nācās atbildēt uz jautājumu, vai
valstī var būt kāda valstiska institūcija, kuras darbības izvērtējums nav pakļauts tiesai?
Valsts nekustamā īpašuma aģentūras lietā, minētā aģentūra, būdama valsts nekustamā
īpašuma pārvaldītāja un darbodamās uzņēmējsabiedrības formā, izdeva nolikumu par
kārtību, kādā tiek izīrēti brīvie dzīvokļi tās pārvaldīšanā esošajos namīpašumos.
Nolikums regulēja jautājumus, kas nav atrodami nevienā īres tiesiskās attiecības
regulējošā normatīvajā aktā. Tajā, piemēram, bija noteikts, ka brīvie dzīvokļi ar
apgrūtinājumiem izīrējami personām, kas apņemas šos apgrūtinājumus novērst par
saviem līdzekļiem. Aģentūras pozīcija bija šāda: lietas izskatīšana neietilpst Satversmes
tiesas kompetencē, jo aģentūra kā uzņēmējsabiedrība nav uzskatāma par Ministru
kabinetam pakļautu institūciju un tāpēc nolikums “pēc definīcijas” nevarot būt normatīvs
akts, bet gan privāttiesisks gribas izteikums (uzaicinājums izteikt priekšlikumu noslēgt
līgumu, kas noformēts dokumenta veidā un apstiprināts ar aģentūras valdes lēmumu).
Šajā lietā ļoti skaidri atklājās viena no problēmām, kas bija plaši izplatīta valsts pārvaldē
deviņdesmitajos gados, kad valsts pārvalde pakāpeniski atteicās no tai neraksturīgām
saimnieciskajām funkcijām. Proti, ministriju pārziņā, reorganizējot valsts pārvaldes
iestādes, “parādījās” liels skaits valsts uzņēmējsabiedrību, kurām bija duāls raksturs – tās
darbojās kā privāto tiesību subjekts, kas tomēr bija piesaistīts noteiktai valsts pārvaldes
jomai. Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka aģentūras izdotais nolikums satur
ārējās tiesību normas. Satversmes tiesa atzina, ka, ņemot vērā varas dalīšanas principu,
“ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras
darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses.” 27 Tāpēc Satversmes tiesas likumu
nedrīkst iztulkot tā, ka ministriju pārziņā esošo institūciju normatīvie akti tiktu atstāti bez
27 Spriedums lietā Nr. 04-03(99) "Par valsts akciju sabiedrības "Valsts nekustamā īpašuma aģentūra"
"Nolikuma par kārtību, kādā izīrējami brīvie dzīvokļi Valsts nekustamā īpašuma aģentūras pārvaldīšanā
esošajos namīpašumos" atbilstību likuma "Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu
risināšanā" 2., 10. un 11.pantam, likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 40.pantam un likuma "Par valsts un
pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pārejas noteikumu 4.punktam" Secinājumu daļas 1.punkts
14

jebkādas tiesu kontroles. Satversmes tiesa secināja, ka tiktāl, ciktāl aģentūras darbība ir
saistīta ar normatīvu aktu izdošanu, tās rīcība ir piekritīga Satversmes tiesas izvērtēšanai.
III. Tiesiskās sekas, ja tiesību normatīvais akts izdots ārpus kompetences
Vai šādi akti vienmēr ir atzīstami par spēkā neesošiem no to izdošanas brīža?
Līdzšinējā Satversmes tiesas prakse uz šo jautājumu nav devusi viennozīmīgu atbildi.
Spriedumos sastopami trīs dažādi risinājumi.
Pirmais, kuru var uzskatīt par klasisku tiesas nolēmumu: ultra vires akts ir
prettiesisks un spēkā neesošs no izdošanas brīža. Piemēram, Valsts nekustamā īpašuma
aģentūras lietā Satversmes tiesa atzina: ārējās tiesību normas var izdot tikai tam
pilnvarots publiskās varas subjekts (t.i., Ministru kabinets), citas valsts pārvaldes
institūcijas nav tiesīgas izdot ārējus normatīvos aktus. “Tā kā Aģentūra Nolikumu
izdevusi, pārkāpjot savu kompetenci, tas nevar radīt paliekošas tiesiskas sekas un tādēļ
atzīstams par spēkā neesošu no tā izdošanas brīža.” 28 Arī Nacionālās bibliotēkas lietā
Satversmes tiesa ņēma vērā, ka “ (..) tās uzdevums ir novērst Pieteikuma iesniedzēju
pamattiesību aizskārumu, kas radies, piemērojot apstrīdētās normas. Tas iespējams
vienīgi atzīstot šīs normas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža.” 29
Otrs risinājums, kad tiesa vadās no Satversmes tiesas likumā ietvertās vispārīgās
normas, saskaņā ar kuru par neatbilstošu atzītā norma ir spēkā neesoša no sprieduma
publicēšanas brīža. Šādā gadījumā spriedumā neatbilstošās normas spēka zaudēšanas
brīdis īpaši netiek motivēts.
Trešais risinājums, kad tiesa aktu ir atzinusi par ultra vires, tomēr tas vēl ir
paturēts spēkā. Satversmes tiesa ņēma vērā, ka ultra vires akti - Pagaidu noteikumi un
instrukcija, kas noteica ieslodzīto personu statusu, ir vērsti uz kārtības noteikšanu
izmeklēšanas cietumos. “Stāvoklis, kāds izveidotos, ja vispār neviens akts šo jomu
neregulētu, būtu vēl vairāk neatbilstošs Satversmei kā pašreizējais. Būtu pieļaujams, ka
28 turpat, 6.punkts
29 Spriedums lietā Nr. 2005-12-0103 “Par Ministru kabineta 2005. gada 11. janvāra noteikumu Nr. 17
“Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām””
un 2005. gada 9. jūnija likuma “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts
vai sabiedriskajām vajadzībām”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam”, 25.punkts
15

(..).” 30 Līdz ar to var secināt, ka, nosakot, kādas ir ultra vires aktu tiesiskās sekas,
apstrīdētais akts, kaut arī pēc formas izdots ultra vires, tomēr paliek spēkā līdz brīdim,
kad stājas spēkā KPK 76. panta attiecīgās normas un tajās paredzētie Ministru kabineta
noteikumi. Tomēr šis laiks nevar pārsniegt 2003. gada 1. maiju. Apstrīdēto normu
palikšana spēkā pēc šā termiņa būtu pretrunā visupirms jau ar Satversmes 64. pantu
Satversmes tiesa galvenokārt ir vadījusies no Satversmes tiesas likumā nostiprinātā
pamatnoteikuma par neatbilstošo normu spēka zaudēšanas brīdi., bet mazāk pieturējusies
pie ultra vires doktrīnas klasiskās izpratnes.
IV. Tiesiskās problēmas, kas saistītas ar zemāka juridiskā spēka tiesību normu
konstitucionalitātes pārbaudi
Visbeidzot vēlos pieskarties būtībā arī kompetences problēmai, kas
aktualizējusies īpaši pēdējā laikā, sakarā ar to, ka Satversmes tiesā arvien biežāk nākas
izskatīt lietas par pašvaldības teritorijas plānojumiem. Latvijas īpatnība ir tā, ka teritorijas
plānojumu saistošās daļas tiek pieņemtas kā pašvaldības saistošie noteikumi (ārējs
normatīvs akts) un tādēļ to konstitucionalitātes pārbaude ir pakļauta Satversmes tiesai.
Taču Satversmes tiesa jau atzinusi, ka “(..) atsevišķas vietējās pašvaldības teritorijas
plānojuma daļas pēc rakstura vairāk līdzinās nevis normatīviem, t.i., tiesību normas
ietverošiem tiesību aktiem, bet individuāliem, t.i., tiesību normu piemērošanas aktiem.” 31
Šo problēmu uzskatāmi parāda, tā sauktā Garkalnes lieta, kurā spriedums tika pieņemts
2007. gada 8. februāri. 32 Garkalnes pagasta pašvaldība teritorijas plānojumā paredzēja
perspektīvā apbūvēt Lielajam Baltezeram piegulošās applūstošās teritorijas. Satversmes
30 Spriedums lietā Nr.2002-04-03 “Par “Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu” 59.1.6., 66. un
68. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 95. un 111. pantam”, Secinājumu daļas 3.punkts
31 Spriedums lietā Nr. “Par Limbažu pilsētas domes 2006. gada 25. janvāra saistošo noteikumu Nr. 4
“Limbažu pilsētas teritorijas plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”
plānojuma, ar kuru zemes gabals Cēsu ielā 24 iekļauts Limbažu pilsētas teritorijas izmantošanas un
nekustamo īpašumu lietošanas mērķu grupas dabas pamatnes teritorijas vai brīvās izbūves teritorijas
mežaparku un parku teritorijā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam”, 8.1.punkts
32 Spriedums lietā Nr. "Par Garkalnes pagasta padomes teritorijas plānojuma daļas, kas paredz Lielā
Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 115. pantam".
16

tiesa atzina, ka pašvaldība, paredzot applūstošo teritoriju apbūvi, ir nepareizi tulkojusi
Aizsargjoslu likuma normu, kas saskaņā ar Satversmes tiesas veikto normas
interpretāciju, šādu apbūvi nepieļauj. Rezultātā pašvaldības teritorijas plānojuma daļa,
kas paredzēja applūstošo teritoriju apbūvi, tika atzīta par neatbilstošu Satversmes 115.
pantam (kas paredz valsts pienākumus vides aizsardzībā) un spēkā neesošu no tās spēkā
stāšanās brīža.
Diemžēl līdzīga situācija ir vērojama arī daudzās citās Latvijas pašvaldībās, kuras,
izstrādājot savus teritorijas plānojumus, attiecīgo Aizsargjoslu likuma normu arī
iztulkojušas un piemērojušas nepareizi.
Iedvesmojušies no tā, ka Garkalnes iedzīvotāji “uzvarēja” savu pašvaldību, tagad
Satversmes tiesā ar konstitucionālajām sūdzībām vēršas arī citu pašvaldību iedzīvotāji,
turklāt būtībā par to pašu – applūstošo teritoriju apbūvi. No vienas puses, Satversmes
tiesa tādu attīstības risinājumu, kas paredz applūstošo teritoriju apbūvi, jau reiz ir atzinusi
par antikonstitucionālu, taču, no otras puses, šobrīd vienīgais efektīvais iedzīvotāju
tiesību aizsardzības līdzeklis ir konstitucionālā sūdzība. Tāpēc, lai līdzīgā situācijā
panāktu līdzīgu rezultātu, cilvēki ir spiesti vērsties Satversmes tiesā, cerot, ka tā
prettiesiskās plānojuma daļas atzīs par spēkā neesošām.
Šī situācija norāda uz nepieciešamību neatliekami rast risinājumu. Risinājums var
būt kompetences pārdale starp Satversmes tiesu un administratīvajām tiesām, nododot
šādas lietas pēdējām. Risinājums varētu būt arī likumā īpaši noregulēta pašvaldību rīcība,
pēc šāda konceptuāla Satversmes tiesas sprieduma, uzliekot par pienākumu tai katrai
pašai “sakārtot” savu saimniecību. Tādā gadījumā būtu risināms arī jautājums par
kontroles mehānismu.
Nobeigums
Noslēdzot savu referātu, gribu uzsvērt, ka Satversmes tiesas līdzšinējā prakse ir
apliecinājusi, ka tiesa visumā sekmīgi ir pildījusi savu “konstitūcijas sargsuņa” funkciju.
Tā ir uzraudzījusi, lai dažādas valsts institūcijas nerīkotos ārpus savas normatīvās
kompetences, savā darbībā ievērotu gan tiesiskuma, gan arī varas dalīšanas principu.
Tomēr šobrīd ir pienācis laiks likumdevējam parūpēties par to, lai Satversmes tiesa
17

nepārvērstos par spriedumu konveijeru līdzīgās lietās, vērtējot pašvaldības saistošo
noteikumu tiesiskumu.
18