Lejuplādēt PDF dokumenta veidā

arhivs.db.lv

Lejuplādēt PDF dokumenta veidā

7. pants. Starptautisko līgumu

piemērošana

(1) Ja Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos

ir noteikta citāda nodokļu aprēķināšanas vai

maksāšanas kārtība nekā Latvijas Republikas nodokļu

likumos, piemēro šo starptautisko līgumu noteikumus.

(2) Ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām,

kā arī to darbiniekiem un viņu ģimenes

locekļiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas

Republikā, nodokļu un nodevu maksājumi tiek noteikti

atbilstoši prasībām, kādas izvirzītas 1961. gada

18. aprīļa Vīnes konvencijā par diplomātiskajiem sakariem

un 1963. gada 24. aprīļa Vīnes konvencijā par

konsulārajiem sakariem.

(3) Ministru kabinets ir tiesīgs izdot noteikumus par

Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos noteikto

nodokļu atvieglojumu piemērošanas kārtību.

(4) Kārtību, kādā tiek veikta informācijas apmaiņa

starp Latvijas un ārvalstu kompetentajām iestādēm,

sniedzot un saņemot nodokļu administrēšanas funkciju

izpildei nepieciešamo informāciju saskaņā ar Saeimas

apstiprināto starptautisko līgumu par nodokļu

dubultās unlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu

prasībām, nosaka Ministru kabinets.

Dotais pants nosaka starptautisko līgumu statusu Latvijas

nacionālās likumdošanas hierarhijā. Atbilstoši likuma

“Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 1.

pantam starptautiskie līgumi ir vienošanās - neatkarīgi no

tā, kā nosauktas šīs vienošanās -, ko Latvijas Republika

rakstveidā, atbilstoši starptautisko tiesību normām, noslēgusi

ar ārvalstīm vai citiem starptautisko tiesību subjektiem.

NN 1.7.1

2007-02


Princips, ka starptautiskās tiesību normas prevalē pār nacionālajām

ir paredzēts likuma “Par Latvijas Republikas

starptautiskajiem līgumiem” 13. pantā. Starptautiskajā

praksē eksistē divi varianti, kādā veidā katra valsts var

atzīt starptautisko tiesību normas par sev saistošām.

Starptautiskais līgums var kļūt par nacionālās tiesību sistēmas

sastāvdaļu (monisms) vai arī valsts katrā konkrētā

gadījumā paredz veidu, kā starptautiskais līgums tiek

piemērots nacionālajā praksē (duālisms). Atšķirībā no

likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem”

vispārīgās normas, šajā pantā noteiktais regulējums

attiecas konkrēti uz nodokļu aprēķināšanas kārtību,

kas, ņemot vērā arī abu minēto likumu pieņemšanas hronoloģiju,

liek domāt par Latvijas duālistisko pieeju

starptautisko normu piemērošanā. Tomēr šis pants attiecas

tikai uz gadījumiem, kad starptautiskās un nacionālās

tiesību normas savstarpēji konfliktē un neregulē to vispārējo

piemērošanas kārtību. Šāda normas definēšana, neregulējot

piemērošanas mehānismu faktiski tā arī neatrisina

koncepcijas jautājumu par rīcību gadījumā, kad nacionālie

tiesību akti vispār neregulē kādu jautājumu un

par starptautisko normu vietu nacionālajā likumdošanas

sistēmā.

Šeit būtiski atcerēties, ka Latvija ir noslēgusi Pievienošanās

Eiropas Savienībai (ES) Līgumu un ar 2004. gada 1.

maiju ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Līdz ar to Latvijai

ir saistoši ne tikai ES primārie tiesību akti (kas pēc

savas būtības ir starptautiski līgumi), bet arī ES atvasinātie

tiesību akti (direktīvas, regulas un lēmumi). Kaut arī

likums tieši atsaucas tikai uz starptautisko līgumu noteikumiem,

par ko nav uzskatāmi ES atvasinātie tiesību akti,

saskaņā ar ES tiesību pārākuma principu, gadījumos, kad

ES atvasinātie tiesību akti konfliktē ar kādu no nacionālo

tiesību normām, ES atvasinātie tiesību akti prevalē.

Eiropas

Savienības

tiesību akti

Svarīgi ir arī tas, ka ES regulas Latvijā ir tieši piemērojamas,

kamēr ES direktīvas tiek piemērotas caur nacionālo

likumdošanu. Tomēr gadījumos, kad ir beidzies ES

direktīvu ieviešanas periods vai tās ieviestas nacionālajā

likumdošanā nepareizi, tad tās var tikt tieši piemērotas.

2007-02 NN 1.7.2


2006. gada 31. oktobrī Ministru kabinets ir pieņēmis Ministru

kabineta noteikumus Nr. 884 „Kārtība, kādā tiek

veikta informācijas apmaiņa tiešo nodokļu jomā ar Eiropas

Savienības dalībvalstīm un valstīm, ar kurām ir noslēgti

starptautiskie līgumi par nodokļu dubultās uzlikšanas

un nodokļu nemaksāšanas novēršanu”. Minētie noteikumi

ir izstrādāti, lai praktiski piemērotu ES direktīvu

prasības informācijas apmaiņas jomā, kad citas ES dalībvalsts

rezidents gūst ienākumu Latvijā vai arī Latvijas

rezidents saņem ienākumu no citas ES dalībvalsts. Tādējādi

tie būtiski atvieglo dalībvalstu nodokļu administrāciju

iespējas apmainīties ar informāciju par abās iesaistītajās

valstīs gūtajiem ienākumiem un samaksātajiem ienākuma

nodokļiem. Tomēr jāatzīmē, ka šajos noteikumos

paredzētā informācijas apmaiņas kārtība ir piemērojama

tikai attiecībā uz ES dalībvalstīm, kā arī valstīm, ar kurām

Latvija ir noslēgusi Nodokļu konvencijas. Tādējādi,

neskatoties uz to, ka uz 2007. gada 1. janvāri joprojām

nav noslēgtas vai stājušās spēkā Nodokļu konvencijas ar

Austriju, Kipru un Lihtenšteinu, tomēr VID ir pienākums

nodrošināt informācijas sniegšanu arī par šo valstu rezidentu

gūtajiem ienākumiem un samaksātajiem tiešajiem

nodokļiem Latvijā, kā arī ir tiesības pieprasīt informāciju

no šo valstu kompetentajām iestādēm.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 884 VID

ir pienākums šo noteikumu standartizētā formā automātiski

sniegt pamata informāciju par nodokļa maksātāju,

visiem ienākumiem, kurus Latvijā gūst citas ES dalībvalsts

rezidents, kā arī Latvijā samaksātajiem (ieturētajiem)

nodokļiem. Vienlaikus VID ir tiesības pieprasīt no

citu ES dalībvalstu kompetentajām iestādēm detalizētāku

informāciju par konkrētu nodokļu maksātāju, ja ir ierosināta

VID pārbaude šajā lietā.

ES Arbitrāžas

konvencija

Papildus jāatzīmē, ka ar 2007. gada 1. jūniju Latvijā ir

piemērojama 1990. gada ES Arbitrāžas konvencija

(90/436/EEC), kurai Latvija kopā ar pārējām 10 jaunajām

ES dalībvalstīm pievienojās vienlaikus ar iestāšanos ES

(tās spēkā stāšanās datums ir atkarīgs no ratifikācijas procedūru

izpildes Latvijā un pārējās ES dalībvalstīs).

NN 1.7.3

2007-02


Minētā konvencija uzliek par pienākumu ES dalībvalstīm

panākt vienošanos par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu

gadījumos, kad vienas dalībvalsts nodokļa maksātāja

apliekamais ienākums ir palielināts atbilstoši tirgus

cenām, kuras ir piemērojamas darījumos ar saistītām personām

(skat. likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”

12. pantu). Tādējādi uzņēmumu grupas ietvaros, kur darījumā

iesaistītās puses atrodas dažādās dalībvalstīs, viens

ienākums var tikt aplikts ar nodokli gan vienā, gan otrā

dalībvalstī – gan tajā uzņēmumā, kas faktiski gūst peļņu

no darījuma, gan tajā, kur uzņēmuma apliekamo ienākumu

nodokļu administrācija ir koriģējusi (palielinājusi) par

darījumu vērtības un tirgus cenas starpību, veicot nodokļu

uzrēķinu. Šādos gadījumos atbilstoši ES Arbitrāžas

konvencijas noteikumiem nodokļu maksātājam trīs gadu

laikā ir tiesības vērsties savas valsts nodokļu administrācijā,

savukārt nodokļu administrācijai divu gadu laikā no

nodokļu maksātāja iesnieguma saņemšanas brīža ir pienākums

vienoties ar otras valsts nodokļu administrāciju

par veidu, kā tiks novērsta nodokļu dubultā uzlikšana.

Jāatzīmē, ka šādu vienošanos dalībvalstu nodokļu administrācijām

ir pienākums censties panākt arī saskaņā ar

divpusējo Nodokļu konvenciju noteikumiem (Savstarpējās

saskaņošanas procedūras ietvaros), tomēr ES Arbitrāžas

konvencija uzliek iesaistīto dalībvalstu nodokļu administrācijām

saistības noteiktā laika termiņā obligāti

vienoties. Papildus Eiropas Komisija ir izstrādājusi arī

Rīcības kodeksu (Code of Conduct), kas paredz detalizētus

noteikumus, kā ES Arbitrāžas konvencija ir praktiski

piemērojama.

Panta otrā daļa paredz īpašu nodokļu regulējumu atbilstoši

Vīnes konvencijai par diplomātiskajiem sakariem un

par konsulārajiem sakariem tiesību subjektiem, norādot,

ka uz šīm personām nav attiecināmi nacionālās nodokļu

likumdošanas noteikumi. Šī norma ir ietverta 18.04.1961.

“Vīnes konvencijas par diplomātiskajiem sakariem” tekstā,

bet konkrēti konvencijas 34. pantā paredzot, ka diplomātiskie

aģenti tiek atbrīvoti no visiem nodokļiem un

nodevām.

Pastāvīgā

dzīvesvieta

2007-02 NN 1.7.4


Atbrīvojums neattiecas uz netiešajiem nodokļiem, kas ir

iekļauti preces vai pakalpojuma cenā vai tādiem nodokļu

maksājumiem, kas izriet no paša diplomāta privātās darbības

(nekustamā īpašuma iegūšana, mantošana u. tml.)

un pakalpojumu apmaksas. Vienlaikus tiek paredzēts ierobežojums,

ka šo personu pastāvīgā dzīvesvieta nav

Latvijas Republikā, tas ir, viņi nav akreditācijas valsts

pastāvīgie iedzīvotāji. Tradicionāli saskaņā ar Vīnes konvenciju

tiek paredzētas dažādas imunitātes diplomātiem,

kuri nav akreditācijas valsts pilsoņi, tomēr inkorporējot

šo starptautisko normu Latvijas likumā tā ir vienlaikus

gan paplašināta, gan sašaurināta. Termina “pastāvīgā dzīvesvieta”

interpretācija, vadoties no Latvijas tiesību sistēmas

ir visai problemātiska. Iespējams, ka šīs konkrētās

normas sakarā šī vārdkopa ir jāuztver drīzāk kā ģenerālklauzula

nekā konkrēts termins, tādējādi panākot loģisku

normas interpretāciju, kā arī norma pati par sevi ir aplūkojuma

kopsakarībā ar šā paša panta pirmo daļu.

Termina “ģimenes locekļi” interpretācijā būtu ņemams

vērā CL 214. pants, kas paredz, ka ģimene šaurākā nozīmē

ir laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā

saimniecībā. Tradicionāli par piederīgiem pie diplomāta

ģimenes tiek uzskatīti nepilngadīgie bērni, ar to saprotot

bērnus līdz 18 gadu vecumam. 1 Tomēr Civillikums pieļauj

arī citādu pieeju, tādējādi piemērojot paredzēto nodokļu

imunitāti arī attiecībā uz diplomāta bērniem, kas

gan ir pilngadīgi, tomēr “atrodas nedalītā saimniecībā”.

Pašreizējā likuma redakcija ir papildināta ar jaunu trešo

daļu, kas piešķir tiesības Ministru kabinetam izdot noteikumus

par starptautisko normu piemērošanas kārtību.

Tomēr šis nosacījums ir attiecināms tikai uz atvieglojumus

piešķirošām normām, bet tāpat kā panta pirmās daļas

redakcija neatrisina principiāli vispārīgos starptautisko

līgumu normu piemērošanas jautājumus. Atklāts joprojām

paliek jautājums par tādu starptautisku normu piemērošanu,

kas neparedz atvieglojumus un arī nav pretrunā ar

nacionālajām tiesību normām.

1 Juris Bojārs. Starptautiskās tiesības. R.: Zvaigzne ABC, 1998

NN 1.7.5

2007-02

More magazines by this user
Similar magazines