Nr.6 INTERNATIONAL EDITION MADE IN LATVIA - LX5

lx5.net

Nr.6 INTERNATIONAL EDITION MADE IN LATVIA - LX5

Nr.6

INTERNATIONAL EDITION

MADE IN LATVIA


DEAR ENGLISH READER, Jaffa Magazine is sorry that this is likely the only piece of text you can actually read in this

issue, because we just did not have enough money to do proper translations. However, we hope that you enjoy artworks

and design that are presented in the magazine.

SVEIKI, SEN NEESAM TIKUŠIES.

Jā, tas ir noticis, ja jau nu reiz Tu tagad lasi šīs rindas – Jaffa Magazine ir atgriezies. Pieņēmies gan (ne)prātā, gan

biezumā (teju 100 lpp.), mainījies vizuāli, taču saglabājis savu ievirzi, noslieces, attieksmi, kompleksus, neatkarību un

raksturu. Lai kāds, bet īsts. Tas ir jaunais vecais labais Jaffa Magazine.

Mums, par laimi vai nelaimi, nepiemīt tā priekšlaicīgi pensionējušos supervaroņu, kuri pierunāti atgriezties cilvēces labā,

kautrīgā misijas apziņa. Mēs nevienu neglābsim, nepazudināsim, arī nemācīsim, kā dzīvot, un necentīsimies iestāstīt,

kādēļ zaļā limonāde ir labāka par zilo, neba mazais bērns esi. Mēs vienkārši būsim mēs paši un būsim priecīgi

aprunāties ar Tevi, dalīties ar Tevi pārdomās, viedokļos, refleksijās.

Kur bijām pa šo laiku? Varētu atzīmēt to, ka Jaffa Magazine piedalījies divās nozīmīgās neatkarīgo žurnālu konferencēs –

Colophon Luksemburgā un Eiropas Kultūras fonda rīkotajā pasākumā Kasablankā –, kā rezultātā gūti jauni iespaidi,

nodibināti vērtīgi kontakti un mūsu žurnālu iepazinuši arī citās valstīs. Ir uzsākta radoša sadarbība ar dažiem līdzīga

formāta izdevumiem, kas drīzumā atspoguļosies arī Jaffas žurnāla lapās.

Par ko mēs runājam šoreiz? Par šķietami triviālām, taču patiesībā tādām svarīgām lietām kā ēšana, dzeršana un

pišanās, par mūziku, kas mūs pacilā, iedvesmo, gremdē un visādi citādi izdarās ar mums, izsalkušajiem, par sadzīvi un

dzīvi vispār, par saprotamo un nesaprotamo, par vajadzībām un baudām, un jebkuru augstāk minēto parādību

mijiedarbību. Šajā numurā, kā jau parasti, arī daudz, ko redzēt, ne tikai lasīt. Bet neiesim nu tagad visu atstāstīt, jo

iesakām pirms lietošanas Tev pašam to izlasīt un apskatīt.

Arnolds Lāns un Jaffa Magazine redakcija

P.S. Ja vēlies saņemt turpmākos Jaffa Magazine numurus ar kurjerpiegādi līdz tavām mājām vai darba vietai Rīgā,

abonē žurnālu pierakstoties www.jaffa.lv.


or not shaved?

**

Krogos dzert man nepatīk, tas sanāk pārāk dārgi, turklāt mājās es jebkurā brīdī

varu iet gulēt. Ar meitenēm iepazīties man arī neizdodas, droši vien esmu pārāk

kautrīgs. Reizēm es domāju – varbūt pat labi, ka tā. Protams, šad un tad baigi gribas

nokniebties, bet tad es padročīju un saprotu, ka tā ir ērtāk. Nav jācenšas iepatikties,

nav jādomā, ko un kā teikt. Varētu jau arī zvanīt maukām, bet man kaut kā neērti.

Tad jau labāk paskatīties internetā bildītes vai filmiņas. Galu galā, ar tām maukām

jau arī kaut kas būtu jārunā.

**

Ir viena meitene, ar kuru mēs laiku pa laikam satiekamies, it kā nejauši, un reizēm

arī nokniebjamies. Es viņu nesauktu par savu draudzeni, mēs esam vienkārši labi

paziņas. Ar viņas brāli es kādreiz spēlēju basketbolu, iepazināmies vienā tusiņā. Man

liekas, viņai arī tāda īsta drauga nav, bet es neprasu, kāda galu galā man darīšana?

Vienmēr izmantoju prezervatīvu. Es nekad neesmu mīlējies ar viņu skaidrā. Patiesībā

es ne ar vienu neesmu mīlējies, tā vairāk ir tāda bakstīšanās, kamēr man noiet. Pēc

tam kaut kur vēdera lejasdaļā reizēm paliek tāds patīkams vieglums, ar dročīšanu

tādu nekad nevar dabūt. Parasti es tai meitenei zvanu, kad esmu piedzēries, bet pēc

tam domāju, ka nevajadzēja, un pašam kauns.

**

Viņai ir diezgan spalvaina vāvere. Kopta, bet ar tādu kā cekulu. Man labāk patīk

plikas, kad internetā meklēju filmiņas vai bildītes, parasti rakstu „shaved pussy“. Tas

man droši vien no bērnībās, kad ar mammu un omu karsējāmies kaimiņu tantes

pirtī. Viņām abām tur lejā bija Brazīlijas mūžameži, tumši un neizpētīti. No sākuma

likās, ka tā ir atšķirība starp mani un viņām – nevis tas, ka man ir krāniņš, bet tas, ka

viņas ir tik spalvainas. Spalvainas petenes man ir tāds pats komunisma laiku simbols

kā uzraksts „Visu zemju proletārieši, apvienojieties!“ Bet tai meitenei es nevaru

pateikt, lai viņa tur visu izskuj, man tiešām kauns.

**

Nekad neesmu dzēris tik daudz kā tagad. Pirms pāris gadiem,

kad vēl dzīvoju pie vecākiem, vakarā parasti apstājos pēc

ceturtās pudeles alus. Neko jau viņi nebūtu teikuši, ja būtu

dzēris vairāk, bet tomēr kaut kā neērti. Alu parasti pirka tēvs,

Zelta vai Carlsberg, bet pats neko daudz nedzēra. Es dzēru

katru vakaru, un dzeru arī tagad.

**

Varbūt esmu alkoholiķis, nezinu, nekad neesmu par to

domājis. Darbā vienmēr ierodos puslīdz skaidrā, ar mašīnu

nebraucu, man pat nav tiesību. Draudzenes, kurai kristu uz

nerviem mans hobijs, arī nav. Nav nekādas draudzenes, es

dzīvoju viens.

**

Parasti pirmo pudeli atkorķēju ap pussešiem, uzreiz pēc darba.

Līdz vienpadsimtiem, kad eju gulēt, parasti esmu izdzēris

kādas sešas septiņas. Pat nezinu, kāpēc, vienkārši tāpat vien.

Citu vaļasprieku man nav. Agrāk ar bijušajiem klasesbiedriem

reizi nedēļā uzspēlējām basketbolu, bet pirms kāda laika viens

no viņiem pārcēlās uz Londonu, vēl kādam likās, ka īres maksa

par zāli ir pārāk liela, un tā tas viss pajuka. Reizi gadā nopērku

trenažieru zāles abonementu, bet mēnesī sanāk aiziet tikai

pāris reizes, un tad es saprotu, ka nav jēgas tērēt naudu.

**

Vispār jau nauda nav problēma. Es esmu tulks, strādāju nelielā

firmā Rīgas centrā, un mēnesī nopelnu aptuveni 500 latus,

reizēm pat vairāk. Tulkoju tikai rakstiski, pārsvarā visādus

dokumentus, angļu-latviešu-angļu un krievu-latviešukrievu.

Šad un tad iedomājos, ka to spētu darīt arī reibumā,

bet pagaidām neesmu mēģinājis. Ja sākšu dzert pārāk

daudz, regulāri būs jācīnās ar paģirām, bet tā ir nepatīkama

padarīšana. Par dzīvokļa īri mēnesī maksāju 150 latus, un

pārējo naudu varu noēst un nodzert.

**

Nekādu kredītu man nav, un kam gan? Es jūtos labi arī

dzīvoklī, kas nepieder pašam, uz darbu braucu ar tramvaju,

bet pie vecākiem – ar vilcienu. Pāris reižu esmu mēģinājis

dabūt tiesības, bet droši vien nebija pietiekamas motivācijas,

jo tālāk par skolas eksāmenu teorijā tā arī neesmu ticis. Ja

kādreiz ļoti vajadzēs, gan jau nokārtošu tos eksāmenus. Viens

izbijis klasesbiedrs nesen nopirka jaunu dzīvokli Purvciemā,

kredīts uz 40 gadiem. Tagad viņam ir 25. Vidējais mūža ilgums

Latvijā vīriešiem nav ne 70 gadu, un savā dzīvoklī viņš nodzīvos

labi ja piecus. Nafig man to. Man tagad ir 24.

More magazines by this user
Similar magazines