gatavojoties skolaiSanta Gindra,Ozolnieku vidus<strong>skolas</strong>skolotājaAtvadoties no <strong>bērnu</strong>dārzaKas jāprot pirmklasniekam?Lielai daļai pirmsskolēnu <strong>maijs</strong> ir pēdējais mēnesis <strong>bērnu</strong>dārzā.Pēdējā vasara, pirms sākas pavisam cita dzīveskolā – pirmais lielais solis, lai pieaugtu. Santa Gindra,Ozolnieku vidus<strong>skolas</strong> skolotāja ar piecpadsmit gadu ilgupieredzi sākumskolā, stāsta, kas jāzina pirmklasnieku <strong>vecākiem</strong>.Tas nav nekas jauns, ka visa pamatā ir ģimene– skola nevar ne lauzt, ne pārveidot <strong>bērnu</strong>,tāpēc ir jāpriecājas, ja skolotājam ar <strong>vecākiem</strong> ir vienotsskatījums par bērna audzināšanu. Ja rodas konflikti, tad,kopīgi sadarbojoties, problēmas tiek atrisinātas. Vecākiir ļoti atsaucīgi, sevišķi pirmajā otrajā klasē sadarbība irmaksimāli „jaudīga”. Vēlāk jau paši bērni kļūst patstāvīgiun vecāki ir vairāk vērotāji.Pirmajā vecāku sapulcē, kas visās skolās parasti ir augustā,bērna pirmajā pedagogā ir jāsaskata sabiedrotais.Pirmklasnieku vecāki un skolotāji gandrīz vienmēr ir „uzviena viļņa” – ar kopēju redzējumu un mērķiem, jo sliktubērnam taču negrib neviens no mums! Pirms vairākiemgadiem skolotājiem bija milzīgs uzticības kapitāls – vecākipilnībā paļāvās uz skolotāju. Tagad vecāki paši ir ļoti izglītotiun lielākoties zina, kas bērnam ir vajadzīgs, taču, jaaudzināšanas uzdevumi un mērķi <strong>vecākiem</strong> un skolotājamir pilnīgi pretēji, tad, visticamāk, ir jāmeklē cits pedagogs,jo 4 gadus „rīvēties”, strīdēties un ļaut bērnam kā sūklītimvisu to uztvert – nē, tas noteikti nav pieļaujams. Ir jāskatāsvienā virzienā – un parasti tieši tā arī notiek.Nevis „zvans mammai”, betpalīdzība no skolotājaVecāku lielākais izaicinājums ir savu mazo ķiparu vispārpalaist lielā skolā. Daudzas mammas ir teikušas: „Nukā viņš te viens pats, nabadziņš...” Vecāki baidās par bērnasocializāciju, taču mēs esam pieauguši, un savas bailes irjāspēj apvaldīt, jo citādi tās tiek pārnestas arī uz <strong>bērnu</strong>.Vairums <strong>skolas</strong> vidē adaptējas ļoti ātri un labi; ja vēl ir kādsbrālis, māsa, draugs, sētas bērns, tas norisinās vēl ātrāk.Mācību gada sākumā skolotājs vienmēr izvadā <strong>bērnu</strong>s pavisu skolu, parāda, kur kas atrodas, un, ja nepieciešams,parāda arī desmit reizes, piemēram, medmāsas kabinetu,sporta zāli, un par to <strong>vecākiem</strong> īpaši nav jāsatraucas. Galvenais– vecāki nedrīkst izrādīt savu satraukumu. Skolā,protams, ir dažādas situācijas, ļoti bieža rīcība problēmugadījumā ir „zvans mammai”. Taču mēs cenšamies bērniemskaidrot, ka mamma nevarēs vienmēr palīdzēt. Nopirmās dienas mēs mācām, ka skolā pats galvenais cilvēksir skolotājs, tavs klases audzinātājs, pie kura var vērstiesFOTO: no personīgā arhīva4<strong>maijs</strong> 2013
FOTO: no personīgā arhīvajebkurā jautājumā. Sākumskolāklases audzinātāja patiešām ir otrāmamma, vismaz kādu noteiktu periodu.Būtiskākās – sociālāsprasmesBērns attīstoties apgūst un pilnveidointelektuālās, fiziskās, emocionālāsun sociālās spējas. Skolēnamvissvarīgākā ir sociālo prasmju pārvaldīšana– prasmes veidot attiecībasar vienaudžiem. Esmu novērojusi, katieši tas skolēniem ar katru gadu padodasvisgrūtāk. Pavasaros pie mumsparasti ciemojas nākamie pirmklasnieki– gan skolotāji, gan skolēni gatavojasšai dienai. Klasē ienāk maziebērni un negrib sēsties blakus lielajiem.Jā, protams, var jau domāt, katā ir vienkārši kautrība, taču neretibērni ietiepjas, nevēlas klausīt arīskolotāja aicinājumam. Tam ir jāpievēršvērība, jo šādiem bērniem, sākot<strong>skolas</strong> gaitas, bieži uznāk niķis „negribu,nedarīšu!”. Šīs ir pirmās grūtības,ar ko saskaras pirmklasnieks,jo <strong>bērnu</strong>dārzā vēl ļoti „auklējas” arbērniem, un tas ir normāli, bet krīzesbrīdis būs jāpārvar katram – skolābūs jādara arī tas, ko tobrīd nemaznegribēsies. Un te liela loma ir skolotājam– jo skolotājs ir misijas profesija,labam skolotājam jābūt izteiktaipersonībai, jāpiemīt harismai, jāspēj<strong>bērnu</strong>s aizraut, ieinteresēt, un to nevarizdarīt tikai ar profesionālāmprasmēm. Ja tos bērniņus, kas sākumāneko negrib darīt, ieinteresē, tadpalēnām viss notiek, bērni aizraujasun viss ir kārtībā. Galvenais uzdevumsir panākt, lai bērns agrāk vaivēlāk, bet sāk darboties līdzi.Saprast „nē”Mūsdienu bērniem ir ļoti svarīgimācīt pakļauties pieaugušo prasībām.Pakļauties labā nozīmē. Jobez tā ne mācību, ne audzināšanasdarbs vispār nav iespējams. Maniempirmajiem audzināmajiem bērniemSkolēnam vissvarīgākāir sociālo prasmjupārvaldīšana – prasmesveidot attiecībasar vienaudžiem.Esmu novērojusi, katieši tas skolēniem arkatru gadu padodasvisgrūtāk.Galvenais uzdevums ir panākt, lai bērns agrāk vai vēlāk, bet sāk darboties līdzi.gatavojoties skolaitagad ir 23 gadi. Un atšķirība ir ļotijūtama – šobrīd grūtības sagādādisciplīna. Pedagoģiskā pieredze irtā, kas ļauj ļoti veiksmīgi risināt šīsproblēmas, taču jaunākiem, mazākpieredzējušiem kolēģiem tas ir sarežģītsjautājums, jo ir grūtības tikt galāar disciplīnu un, ja to aizlaiž pašplūsmā,klasi vispār nav iespējams „savākt”.Atšķirība patiešām ir – bērniir nepaklausīgāki, uzstājīgāki, daudzemocionālāki. Protams, bērnam irsava griba, savas vēlmes, un tās irjāizsaka. Bet bērnam ir arī jāsaprot,ko nozīmē vārdiņš „nē”. Šāda prasmebērnam tikai palīdz. Mums navjāaudzina zaldātiņi, bet pamatojotun izskaidrojot šis „nē” bērnam ir jāsaprot.Skolotājam un <strong>vecākiem</strong> ir jāmākizskaidrot, ka, piemēram, konkrētaisuzdevums tagad ir jāpilda, jotā skolēns iemācīsies rakstīt burtiņu„i”, un bērnam ir jāmācās pieņemt,ka konkrētajā brīdī noteikumiem irjāpakļaujas, pat ja ļoti negribas.Novērtē pats sevi!Ir ļoti svarīgi iemācīt uz sevi kritiskiparaudzīties. Bērns atnāk uz skolu,un skolotājs var norādīt: „Tu varējilabāk! Šoreiz burtiņš „s” tev pavisamnav izdevies!” Ja bērns sāk raudāt vaisākas histērija, tas nozīmē, ka arī <strong>vecākiem</strong>ir jācenšas kritiski novērtēt<strong>bērnu</strong>. Vecākiem ir jāpriecājas parbērna paveikto, bet nedrīkst arī izdarīt„lāča pakalpojumu”, par visuesot sajūsmā. Vai arī otrādi – vecākivispār neko labu bērnā neredz. Irjāsaprot, ka pirmklasniekam daudzipavisam vienkārši darbi ir kaut kasjauns un pietiekami sarežģīts. Piemēram,izgriezt apli, sagriezt uz pusēmun uz lapas salīmēt atkal kopā.Ir tāds teiciens: „Bērnus vajag mīlēt,nevis iemīlēties.” Sūtot <strong>bērnu</strong> skolā,ir jātiek vaļā no „rozā brillēm” un jāraugāsuz savu <strong>bērnu</strong> objektīvi.Pašvērtējuma prasmes ir jāattīsta– pirmajā klasē ir uzdevumi, kadrindiņā jāraksta, piemēram, burtiņi„i”, un tad pašam bērnam ir jānovērtē,kurš burtiņš izdevies vislabāk, uztā var uzzīmēt kronīti. Un arī vecākimājās var izmantot līdzīgas metodes– ļaut bērnam pašam novērtēt padarītodarbu, mācīties sevi objektīvinovērtēt. Skolotāju un tāpat mājās arīvecāku pienākums ir iemācīt, ka ikvienamvērtējumam ir nepieciešamspamatojums. Kas tieši nav izdevies?Kas ir izdevies? Kāpēc? Nekad nedrīkstteikt, ka viss ir slikti vai „manvienkārši nepatīk”, tas ir jāveido kāieradums – ka tev nedrīkst vienkāršinepatikt otrs bērns, otra darbs, ne-<strong>maijs</strong> 20135