elektroniskais pielikums skolas vecuma bērnu vecākiem 25. maijs ...

pieredzeBērns – iespējamainītiesEdgars KebbeVai viegli būt tēvam?Pusaudža gados, braucot mašīnā ar savutēvu, es viņam jautāju: „Kas bija par iemeslutavam lēmumam krasi mainīt dzīvesveidu pirms vairākiemgadiem?” Viņš atbildēja: „Dēļ jums – bērniem!Bērni ir vienīgā dzīves jēga!” Un tikai tagad es saprotu,cik svarīgi manam tēvam bija un ir bērni, lai spētumainīties, jo jaunībā tēvam ļoti patika „atpūsties”. Vēlāk– 2012. gada 18. novembrī – es jau vēroju sava dēlauzstāšanos svinīgā pasākumā. Kā tu domā – par ko estajā brīdī domāju? Lai kā pavadām savu dzīvi, tā skrientik nepielūdzami ātri, ka nemanot mēs kļūstam par skatītājiemno tās pašas auditorijas, kur mūsu vecāki pirmsdaudziem gadiem vēroja mūsu priekšnesumus.Godīgi sakot, dēls šobrīd ir spēcīga motivācija nodzīvotdzīvi jēdzīgi. Un „lielie” jautājumi, kas mani nebeidzvajāt, ir: vai es reiz spēšu dzīvē atrast savu vietu? Un vaies spēšu kļūt par vecāku, no kura mans bērns varēs mācīties,kā tas ir – būt laimīgam?Spēlīte beigusiesPēc vidusskolas absolvēšanas es daudzus gadus dzīvojuvienīgi šodienai. Nē, protams, es domāju arī parnākotni, taču problēma bija tajā, ka nespēju koncentrētiesuz svarīgāko un pat noteikt sev svarīgāko. Apkārtbija tik daudz aktivitāšu, kas nebeidza piesaistīt uzmanību:„tusiņi”, alkohols, marihuāna, nauda un, protams,problēmas, kas saistītas ar nepiepildītiem solījumiemcitiem. Līdztekus izklaidēm centos arī studēt un strādātun pēc kāda laika arī apprecējos. Šis „kokteilis” veidojaikdienu, kurā es nespēju ilgi noturēt savu uzmanībuuz prioritātēm un solījumiem. Spēlīte beidzās brīdī, kadpirms četriem gadiem mēs ar sievu kļuvām par vecākiemlieliskam puikam – Kārlim.Krasas pārmaiņas dzīvē meklējam pēc emocionāliempārdzīvojumiem – tuvinieku zaudēšanas, finansiālaskrīzes, neveiksmes karjerā utt. Mums dzemdībasbija smagas un tajās nebija nekā noKopā ar dēlu Kārli.Mums dzemdībasbija smagas un tajāsnebija nekā no tā, komēdz rādīt filmās.tā, ko mēdz rādīt filmās, – ne pirmāspēcīgā bērna kliedziena, ne iespējasmammai samīļot savu tikko pasaulēnākušo mazuli. Mediķu sejās varējaredzēt satraukumu, un viņu diskusijapusbalsī liecināja, ka kaut kas navkārtībā. Mēs visi zinām, ka dzemdībaslielākoties norit veiksmīgi, tādēļ, redzot dēlu nekustīgiguļam mediķu rokās, man galvā bija tikai viensjautājums: „Kādēļ mēs?” Pēc mirkļa mazulis negribīgisāka klepot, ar grūtībām veica savus pirmos elpas vilcienusun drīz vien tika ievietots inkubatorā. Tajā pašāvakarā ar ātrās palīdzības automašīnuviņu aizveda uz 120 km attāloslimnīcas jaundzimušo intensīvāsterapijas nodaļu. Vairāk nekā nedēļubijām neziņā par viņa veselībasstāvokli, jo pēc tik smagāmdzemdībām bija grūti prognozētsekas. Lai arī šim murgam bija lai-FOTO: no personīgā arhīva8maijs 2013