10.07.2015 Views

Nr. 4 (131) Aprīlis - Mālpils

Nr. 4 (131) Aprīlis - Mālpils

Nr. 4 (131) Aprīlis - Mālpils

SHOW MORE
SHOW LESS
  • No tags were found...

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

2012/4 Vēsture11Silamejā ap 1949.g., A.Mucenieks 2.rindā 1. no labāsA. Mucenieks pienotavā, kompresoru telpā, ap 1980.g.Tagad vienmēr Jāņos nāk prātā, kā toreiz1945.gada Līgo vakarā no cukurfabrikasJelgavā mēs devāmies prom uz Vorkutu.Bads un necilvēcīgie apstākļi vilkās līdz 1947.gadam. Bads – tas bija visdrausmīgākaisun tas, kā tie vietējie – “Davaiķe, fašisti,rabotaiķe, davaiķe!” Fašisti – tā jau vietējiemūs sauca. Ēšanas, nebija, ārstniecībasnebija. Kas izturēja, tas izturēja.Septiņi gadi – divās armijās, divāsraktuvēs. No 1943.gada līdz 1950.gadam –visi labākie gadi. Nu par to varbūt tagad piemūža gala pielikts ir klāt, vai ne? Parasti vīrieši60 gados jau apmiruši.Es jau neesmu nekāds izņēmums, tāducilvēku kā es ir tūkstošiem. Ko raudās, taslaiks ir pāri. Padomju laikā biogrāfiju nevarējatā stāstīt kā tagad, vācu armija bija izņemtalaukā, jo ar to lielīties nevarēja. Šodien varstāstīt visu – ka biju Vorkutā, Silamejā. Ne esgribu ar kaut ko izlielīties, ne es gribu kaut koslēpt. Tāda bija dzīve. Pret savu gribu bijāmvisi tur ierauti.Pēc atbrīvošanas aizgāju atpakaļ uzNeretu un strādāju pienotavā. Iepazinos arAnnu. Viņa bija praksē Neretas pienotavā.Pēc Neretas pienotavas strādāju inkubācijā.No turienes mūs aizsūtīja uz Maskavu, jo bijalabi rādītāji – republikas mērogā mēs mazolas nozagām un labi pratām cāļus izperināt.Uz Maskavu braucām vesela grupa, arī nokādām pāris citām stacijām un no ministrijas.Mālpils pienotavā sāku strādāt no1961.gada. Tad priekšnieks bija EduardsVasilis, pēc tam Zinaida Volčuka. Viņa noRēzeknes skolas bija nākusi, tad visa viņasbrigāde arī bija salasīta no Rēzeknes. Pēctam priekšnieks bija Ivars Vācietis. Kadpriekšnieks bija Kigebens, tad pienotavaspriekšā tika iedēstītas egles tādā pašā veidākā pie Kremļa Maskavā, lai līdzība.Zem pienotavas kantora ir muižas veciepagrabi. Garākā ēka ir bijusi muižas pienotava.Lielo pienotavu uzcēla Ulmaņa laikā.Paslēptuvi vai bunkuru uzcēla ap 1961.gadu –kad mēs atnācām, tad to pašreiz būvēja.Bunkurs bija paredzēts Gaļas un pienarūpniecības ministrijas amatpersonām. Iekšājau bija labi aprīkots – gultas, dīvāni, tepiķi.Apkure un elektrostacija sava, arī sakari.Ko Mālpils pienotava tajā laikā ražoja?Sierus un sviestu. Sierus ražoja daudz,jo es zinu, ka dienā bija divas tonnas siera.Galvenais bija Holandes siers, ar pārējiemvisādiem sīkumiem pienotava nenodarbojās,nekādu sīku produkciju neražoja kā tagad.Nepārdeva arī neko. Visu sviestu un sierunodeva bāzē Rīgā un tad patērētāji, cikviņiem piešķīra pēc plāna, tik viņi vedaatpakaļ. Te jau vēl savējie cīnījās, lai kādudaļu to sieru vai sviestu saņemtu tepat uzvietas.Citu sieru nebija, vienīgi uz Jāņiemizga tavoja ķimeņu sieru. No Mālpils pienotavaseksports gāja pa visu PSRS. Sviestaražošanā toreiz bija cita tehnoloģija. Sviestuūdenī no paniņām izmazgāja tīru. Vajadzējatādu, ko var ilgi uzglabāt, kā saka, armijasvajadzībām. Pēc gada skatījās sviestaparaugus un tad lielīja to pienotavu, kuraisviests uzglabājās gadu bez izmaiņām.Kāds tas meistars gadījās. Tagad sviestusakuļ, saspiež tos graudus ar visām suliņāmkopā. Kabriels – tas bija labs speciālists. Viņupēc tam paņēma ministrija kā tādu sieraspeciālistu. Un tad viņš uz Mālpili atnācavēlreiz. Viņš tiešām bija īsts sava amataspeciālists.Pienotavā nostrādāju no 1961. līdz2009.ga dam. Es skaitījos vecākais mehāniķisMālpils pienotavā, var teikt, komandējuvisus kurinātājus, sētniekus, elektri ķusun būvniekus, kamēr vēl nebiju pen sijā.Vecākam mehāniķim pakļauti bija visi būvnieki,kurinātāji, kompresoristi, atslēdz nie ki,visi piena mašīnu apkalpotāji. Bija kādi cil vēkidivpadsmit, ar visiem bija jāsatiek un savureizi kāds šņabītis jāiedzer, tīri tā nevarēja.Jā, jāsatiek bija. Labi jau, ka manu biogrāfijute nezināja, es ar to nelielījos, citādi jau būtusākuši mani par fašistu lamāt kā kādreiz citāsvietās. Man sevišķi palicis atmiņā kā manviens pazīstams cilvēks teica – “ ko tu neteici,ka biji vācu armijā?” Es viņam atbildēju:“Paklau, paies desmit gadi, un tu arī vairsne lielīsies, ka biji partijā un biji tur sekretārs.Viens otrs atkal mīlēja paplātīties: “Ai,kā mēs tos krievus šāvām, kā mēs gājāmun apsitām jūs tur, aizgājām, redz, esamdzīvi tagad” un tā tālāk. Kaut varbūt nemaznešāva, bet izlielījās, izlielījās tikai. Jā,sūdzētāju arī netrūka. Vienu otru tādu, kasneturēja muti, paņēma ciet un cauri viņambija.Un tā tolaik, kad gribēja ieviest kaut kādukārtību, tūlīt uzreiz bija jautājums – kur tuvācu laikā biji? Jā, kur tu biji vācu laikā? Tasbija veids, kā nolikt otru pie vietas.Darba pienotavā bija daudz. Tehnikaivajadzēja iet, vienalga, sestdiena vai svētdiena.Tehnikai bija jābūt kārtībā, jo piensbija jāpārstrādā. Pa to sovhozu jau visādigāja. Kolhozā, sovhozā jau varēja kādu dienukādreiz, ziniet, te bija kādreiz komjauniešubrigādes slaucējas un pēc katras ballesnebija, kas slauc govis. Līdz pusdienai meklējaslaucējas, meklēja sieviešus pa visusovhozu. Kādreiz te visi smējās par “Zučkām,par komjauniešu brigādes slaucējām, jo tāspēc katras balles bija jāaizvieto – tad meklējasieviešus no blakus fermām. Zootehniķiemar traki gāja.Man visu laiku ir bijis kustīgs dzīvesveids. Darbā katru dienu staigāšana pa trimstāviem, jo pagrabs bija divos stāvos. Tasbija kā pa kalniem – augšā, lejā. Pa medībāmatkal izkustējos. Jā, 90.gadi ir liela jubileja.Mēs jau nesvētījam daudz, drusku atzīmējamģimenes lokā – bērni jau arvien atceras mūsun atbrauc. Oktobrī mums abiem būs kāzu55 gadu jubileja. Izaudzināti un augstskolāsizskoloti divi kārtīgi bērni – dēls Aivars unmeita Maira. Pa vasarām izauklētas trīsmazmeitas – Ieva, Edīte un Alise. Mēs esamlabi dzīvojuši.Alberts un Anna Mucenieki, 2012. g.Bērni un mazbērni bieži mūs apciemo,dēls aicina dzīvot pie sevis uz Svētciemu,kur pa logu jūru varot redzēt. Mums te Mālpilīlabi – pa mūsu istabas logu savu “jūru” –Mālpils dzirnavu ezeriņu – redzam. Meitastrādā Pārtikas un tirdzniecības darbiniekuarodbiedrībā, dēls Aivars ir ūdensvaduun kanalizācijas būvniecības uzraugs.Mazmeitas visas labi mācījās bez jebkādasskubināšanas un tagad strādā.Ar labu humora dzirksti apveltīts, enerģisks,kārtīgs, precīzs un prasīgs, draudzīgs,sirsnīgs un dzīvesgudrs. Tā varētu šīs īpašības,ar kādām Alberta kungs tiek rak sturots,uzskaitīt vēl un vēl.Mēs Alberta kungam vēlam stipruun labu veselību. Paldies jubilāram unviņa dzīvesbiedrei Annas kundzei parlaipno uzņemšanu un sava dzīvesstāstauzticēšanu.Ar interesi to klausījās un tālāk lasītājiem nodevaMālpils vēsturiskā mantojuma speciālisteBaiba Lippe

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!