«Rasas» dāvina jaunus ratiņkrēslus un staiguļus - Ropaži.lv

ropazi.lv
  • No tags were found...

«Rasas» dāvina jaunus ratiņkrēslus un staiguļus - Ropaži.lv

Ropažu VēstisNOVEMBRIS, 2011 IEDZĪVOTĀJI 5Ejam pa dzīvi, stiprākos ņemot komandāInga Koleča,Eva Haberkorne–VimbaSIA «Sanim» vadītāji AndrisJansons un Ojārs Jablonskisšogad izvirzīti godanosaukumam Ropažu novadalepnums par sociāli atbildīguieguldījumu labākai dzīvestelpai Ropažu novadā.Viņi izrādījuši iniciatīvu unvēlmi iesaistīties novadasakopšanā, labiekārtošanā,aktīvās atpūtas parkaizveidē saturīga unmērķpilna jauniešu brīvālaika pavadīšanai.Ikdienā viņus vieno darbs,bizness, hokejs un Ropaži. Sarunaar Ojāru un Andri notika labulaiku pirms viņu izvirzīšanas nominācijai.Apveltīti ar labu humoraizjūtu un veselīgu pašlepnumadevu abi vīri uz biznesu, darījumiemun attiecībām skatās caurspēles, caur hokeja prizmu.Hokejs ir tas, kas jūs pamatāsaista?Andris: Jā, ar to viss sākās.Pirmoreiz mēs ar Ojāru satikāmieslaikam 7. klasē Ropažufutbola laukumā. Otro reizi jausatikāmies uz hokeja laukumaRīgas Sporta pils arēnā. Sakāvāmies.Normāls attiecību sākums(abi smejas). Un pēc tam pusgadalaikā mēs sākām spēlēt vienākomandā.1999. gadā Mālpilī uzbūvējāmpirmo benzīntanku, tajā pašāgadā oficiāli piereģistrējām uzņēmumu«Cetra» un tīri teorētiskisanāca, ka vienā brīdī šis uzņēmumsvairs nevarēja pastāvēt, bet,kā es saku, nestrādā uzņēmumi,nestrādā nosaukumi, strādā cilvēki.Forma ir varbūt mainījusies,saturs — ne īpaši. «Cetra» šobrīdir sporta klubs, un, ja skatāmiespēc formālas pieejas, būvniecībaskompānija, transports un viss pārējaisir SIA «Sanim».Kad dibinājām uzņēmumu,man bija viens vieglais automobilis.Līdz pirmajai smagajai automašīnai,ko iegādājāmies, pagājaseši gadi. Taču mums vienmēr irbijis mērķis, un tikai tad stratēģija,kā to sasniegt. Tas ir primārais,lai sasniegtu rezultātu. Nevisotrādi — pa priekšu kaut kodarām, un tad domājam, kā toizdarīt. Bet arī negatīvs rezultātsir rezultāts.Kāpēc Ropaži? Varbūt tāpēc,ka šeit bija vislielākais pretspars.Jebkurā cīņā, jebkurā darbībā ir jābūtpretspēkam. Tāpēc es jau pieminēju,ka tad, kad iepazināmiesar Ojāru, starp mums uguņi šķīda.Mēs laukumā nedevām viensotram ceļu. Pēc tam izdomājām,kāpēc mums jācīnās vienam pretotru, ja varam būt sabiedrotie. Sakritavairāki aspekti: Ojārs jau šeitbija, viņš pazina vidi, cilvēkus. Mēsgribējām šeit sākt ļoti vienkāršusprojektus, bet sajutām pretestību,un sapratām, ka tikai tāpēc, kamums kaut ko neļauj, mēs jau nepagriezīsimiesun neiesim projām.Jūs esat draugi vai labi partneri?Ojārs: Kā definēt atšķirību?Mēs darba dienā varam arī parkaut ko citu parunāt. Mums vissir labi savstarpēji sadalīts. Andrisatbild par finansēm, es par darbiem.Viens otru informējam, kaskur notiek.Andris: Mēs savu kolektīvuveidojam ilgus gadus. Tāds vienkāršspiemērs: mums gadā pienākklāt divi, trīs spēlētāji. Tātad,ir daudz un ir tie, kas paliek komandā.Un tā tas ir bijis visu laiku.Bet, attiecības saglabājas arītad, ja cilvēki atnāk un pēc kādalaika aiziet. Mums paliek normālasattiecības, mēs varam satikties,parunāties, kādas problēmas irnozarē, kādas problēmas uz laukuma.Nav tā, ja kāds komandasspēlētājs aiziet uz citu komanduspēlēt, mēs vairs ar viņu nesveicināmies,nedodam roku sveicienam.Visam pamatā ir pozitīvaattieksme. Tā veidojas komunikācija,informācijas apmaiņa, kasjau vairs nav tikai mūsu iekšienē.Tā veidojas informācijas sistēmakatrā uzņēmumā, un līdz ar toorganizācijas būtība tādā veidāarī kļūst daudz vienkāršāka. Iedomājies,cik grūti ir strādāt arcilvēku, kurš nerunā. Dažkārt patneiespējami.Ojārs: Cetras hokeja komandāvienubrīd gandrīz vai visi spēlētājibija cieši saistīti tikai ar uzņēmumu«Cetra». Arī, ja atnāk kādsno malas, viņš uzreiz automātiskitiek iesaistīts «Cetras» darbībā.Mēs spēlējam Lietuvas hokejaatklātajā čempionātā — Lietuvasaugstākajā meistarībā.Kāpēc tieši Lietuvas?Andris: Mēs cenšamies attīstītiesvisās Baltijas valstīs. Ar bendijumēs domājam saistīties un attīstītiesIgaunijā, bet savukārt ar hokejuizejam uz Lietuvu. Igaunijā arhokeju ir švakāk. Ar mūsu līmeni,ko esam panākuši trenējoties, turmums šobrīd nav interesanti. Meklējam,kur mums būtu interesanti,lai būtu cienīgi pretinieki, lai mēspaši sevi varētu parādīt, un uz citiemvarētu paskatīties. Plus mumstur ir arī sadarbības partneri unplānoti vērienīgi projekti.Latvijas tirgus vispār ir ļotimaziņš, pa lielam mēs vieni pašineko nevaram ne noteikt, ne ietekmēt.Visspilgtākais piemērs iraizbraucot uz Ķīnu. Ķīnā lielākajāpašvaldībā ir 39 miljoni iedzīvotāju.Iedomājieties situāciju, kad esar viņiem mēģinu runāt par prečupiegādi. Viņi prasa: «Cik jumsir iedzīvotāji?» Es kautrīgi saku,ka Baltijas valstis, tirgus, kurumēs cenšamies iekarot, ir pieciseši miljoni. Mēs gribam mēģinātBaltijas valstis sasaistīt, mūsuprāt,tas ir motivējoši.Kā jūs kā uzņēmēji jūtaties— mazi, vidēji, lieli?Ojārs: Spēcīgi. Ne lieli, nemazi, bet spēcīgi.Jūs biznesā mēdzat riskēt?Sakāt «jā», kaut arī zināt, ka riskējat?Ojārs: Jā. Bet mēs atbildampar savu vārdu. Ja pasakām «jā»,tad arī izpildām.Andris: Ko nozīmē risks,riskēt? Labāk ir ar gudru zaudētnekā ar muļķi iegūt. Visu mūžupēc tam raudāsi. Kad puisis satiekmeiteni, arī tas ir risks. Risks irtajā brīdī, kad kāds baidās zaudēt.Un vienīgais, ko patiešām varzaudēt, ir dzīvība.Pašcieņu var zaudēt.Andris: Diez vai cilvēks, kuršcīnās, zaudēs pašcieņu savās acīs.Viņš zaudēs pašcieņu tad, ja necīnīsies.Bet, ja runa ir par procesuun galarezultātu, es vienmēr saku,ka galarezultāts vienmēr ir noteicošais,bet process ir jāizbauda.Kad spēlējām Somijā ar komandu,kurā spēlē bijušie Somijasvalsts vienības spēlētāji, pirmajādienā mēs viņiem zaudējām. Pēctam mēs vakarā tā forši pasēdējām,izgājām nākošajā dienā unvinnējām tos somus. Uzņemšanabija ļoti forša. Pēc tam runājam.Viņi pazīst Ciprusu, Vītoliņu, esotar viņiem uz viena laukuma spēlējuši.Bet tā taču ir mūsu elite!Un viņi nekādi nevarēja saprast,kā varēja mums zaudēt. Bet tānotika tieši tāpēc, ka mēs nezinājām,kas viņi ir un viņi nezināja,kas mēs esam.Andris Jansons unOjārs Jablonskis irvienas komandasspēlētāji.Foto no personīgā arhīvaMums ir bijis labs trenerisAleksis Razgals, kurš ir palīdzējistikt līdz tādam līmenim, laimēs savos gados ar bijušajiemhokejistiem varētu spēlēt kā līdzīgsar līdzīgu. Mēs no 20 gadiemtrenējamies, viņi — nočetriem. Katram laukumā ir jādarasavs darbiņš. Ir tehniskieuzbrucēji, ir spēka uzbrucēji, irkas aizsargājas. Tas ir komandassporta veids, un, ja komandākatrs dara to, kas viņam irjādara, tad arī ļoti spēcīgu komanduvar apspēlēt.Ojārs: Un tā mēs pa dzīviejam, stiprākos paņemam pie seviskomandā.Kas būs pēc 10 gadiem? Jūsturpināsiet spēlēt hokeju?Andris: Mēs varētu debitēt,piemēram, U–50, U–60 grupā. Kāspīdošie talanti. (smejas)Viena no Jūsu iniciatīvām irarī bendija laukums Ropažos.Ojārs: Tieši tā. Bendijs ir hokejsuz ledus ar bumbiņu. Tikaiiedomājieties — ir ziemas vakars,snieg balts sniedziņš, mūzika,gaismas, bērni, jaunieši, pieaugušieslido. Šis laukums varbūt noderīgs un izmantojamsgan bērniem un skolēniem, ganpieaugušajiem treniņiem, gan arīvienkārši brīvā laika pavadīšanai.—Andris Jansons un Ojārs Jablonskisizsaka pateicību Ropažu novadapašvaldībai par sniegto iespējunodrošināt sporta kluba «Cetra»dalībniekus ar transportu, lai piedalītosLietuvas atklātajā hokejačempionātā.

More magazines by this user
Similar magazines