12.07.2015 Views

Å¡eit.

Å¡eit.

Å¡eit.

SHOW MORE
SHOW LESS
  • No tags were found...

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

informē par situāciju no cietušā vaiviņa draugiem, vecākiem, uzklausaun atbalsta bērnu un atbilstoši rīkojas,lai nevēlamo procesu pārtrauktu.Apsmej tos, kuri neiesaistāsun nekomunicēNevar noliegt, ka dažkārt apsmiešanasun atstumšanas iemesls irmeklējams pašā skolēnā, jo bērnamir ļoti vājas sociālās un saskarsmes iemaņasun zema motivācija iesaistītiessavstarpējā komunikācijā. Piemēram,atstumtais skolēns (šķiet) vēlas draudzēties,bet neprot to darīt sociālipieņemamā veidā – bērns izdara konejauku, piemēram, iesit pa plecuvai pieliek kāju priekšā spēles laikā,sāk spļaudīties. Mēdz būt tādi gadījumi,kad apsmietais audzēknis navpietiekami apguvis personīgās higiēnasiemaņas un prasības – degunasaturu slauka piedurknēs, ir aizmirsisnogriezt nagus vai izmazgāt matus,vai ierodas skolā netīrās drēbēs unnelabi ož..., bērnam nav mācībāmnepieciešamo piederumu utt. Šeit irļoti svarīgi skolēnam palīdzēt attīstīttās prasmes, kas nepieciešamas efektīvusociālo attiecību veidošanā unuzturēšanā. Parādīt, kādā veidā viņšvar pats sevi organizēt, mainīt un kāattīstīt un pilnveidot veiksmīgāku komunikācijuar pārējiem bērniem, kāatrast draugus atbilstoši savām interesēm,vēlmēm un vērtībām.Kā zināms, bērni mēdz būtnežēlīgi, ja apsmietais vai izjokotaisskolēns reaģē jūtīgi, piemēram,raud, nosarkst, kliedz, kļūst agresīvs,tad pastāv liela varbūtība, ka viņuapsmies vai par viņu ņirgāsies atkārtoti.Un šādās situācijās ir ļoti svarīgi,lai bērns prastu sevi aizstāvēt. Nedrīkstētupieļaut principu – apsmietvai ņirgāties par citu, vai sekot pamācībai(dažkārt grēko pieaugušie ar šādiemizteikumiem) – «sit pretī», «iesittā, lai visu mūžu atceras» u. tml. Lielākotiesapsmiešanai raksturīgs nevienlīdzīgsspēka samērs – bieži vienir vairāki pāridarītāji vai arī spēcīgāki,augumā raženāki, vai bērni no vecākajāmklasēm. Tieši tādēļ aizstāvēšanāsvar kļūst neiespējama vai pāraugtnekontrolējamā agresijā. Tāpēcbērniem bez ārējas, vēlams, pieaugušā,palīdzības pārtraukt notiekošovar būt gana sarežģīti. Tā bērni iemācīsiesaizstāvēties agresīvā veidā,bet ir iespējams aizstāvēties arī neagresīvi.Bērniem jāmāca vērsties pēcpalīdzības, jāmudina pastāstīt parsituāciju. Tā viņi mācās rūpēties parsavu un citu drošību. Pats galvenais –nepieļaut, ka bērns paliek viens bezpalīdzības un atbalsta. Dažkārt bērnamnepieciešams iedrošinājums,lai vērstos pēc palīdzības, jo ir bijusinegatīva pieredze vai izveidojiesmaldīgs priekšstats: ja pateikšu, varuciest vēl biežāk un vairāk! Jāatzīmē,ka šeit pieaugušajam ir svarīgi izšķirt,ka bērns informē par notiekošo, nevissūdzas, jo uzskats – sūdzas, kavēs notikumaatrisināšanu, tādējādi atstājotbērnu vienu ar problēmu vai vēlsliktāk, liekot viņam pašam atrisinātproblēmu. Katrā ziņā pieaugušo uzdevumsir rīkoties atbilstoši situācijai!Ko un kā var palīdzēt skolēnuvecāki un skolotāji?Skolēns dienas lielāko daļupavada skolā, tādēļ skolotājs ir viensno nozīmīgākajiem cilvēkiem viņaikdienas dzīvē (īpaši sākumskolā),un skolotājs var kļūt par labu vērtībuorientieri bērniem un veicināt pozitīvusavstarpējo saskarsmi klasē, lainebūtu apsmieto un atstumto skolēnu.Taču ir dzirdēts pieaugušo uzskats,ka bērnam pašam jātiek galāar apsmiešanas problēmu. Protams,ir tādi, kas mēģina tikt galā, taču izsmiešanano vienaudžu puses, kassākotnēji var sākties ar verbālu aizskaršanu,var pāriet fiziskā agresijā,un sekas var būt visnotaļ dramatiskas.Bērns, cīnoties ar pāridarītājiem,nespēs atrisināt pašu problēmu.Pieaugušā pienākums ir nepieļaut,ka kādam bērnam tiek darīts pāri,un viņa uzdevums ir palīdzēt jaunietim,kurš nonācis cietušā lomā, unsniegt nepieciešamo palīdzību. Jāatzīmē,ka svarīga iesaistīšanās problēmasrisināšanā ir sadarbībai: skolasatbalsta personāls – skolēns – skolotājsun vecāki. Šeit jāsadarbojasvisām iesaistītajām pusēm, lai objektīviizvērtētu situāciju, izprastu bērnaun ģimenes nostāju šajā jautājumāun apzinātu problēmas patiesos cēloņus.Praksē ir bijuši gadījumi, kavecāki «izrēķinās» ar bērniem – ierodasskolā vai sagaida skolēnu ārpusskolas teritorijas un izsaka drauduspāridarītājiem vai fiziski iespaido.Tādu situāciju nedrīkstētu pieļaut, jo,tā rīkojoties, konflikts padziļināsies.Svarīgi, lai skolas vide bērniembūtu droša un cieņpilna. Arīvecāku līdzdalībai skolas vides veidošanāir būtiska loma. Lietuviešuvidusskolā aktīvi darbojas vecākupadome un vecāku klubiņš, kur vecākismeļas zināšanas un dalās pieredzē,risina dažādus aktuālus jautājumus,kā arī uzlabo un pilnveidoestētisko vidi. Bērni prot to novērtēt.Protams, gribētos, lai vecāku līdzdalībaskolas vides veidošanā būtuvēl aktīvāka un efektīvāka. Neapšaubāmiir svarīgi, lai arī vide mājāsbērnam būtu droša, lai vecāki bērnumīlētu, izprastu un atbalstītu. Jāmācabērnam saskatīt pozitīvo sevī unarī apkārtējos cilvēkos, notikumos.SKOLAS PSIHOLOGS RUNĀKā skolotājam/skolas psihologamvajadzētu reaģēt uz šoproblēmu?Tiek uzskatīts, ka vardarbībuvar novērst, zināmā veidā sodot pāridarītājus.Taču – cik šis līdzeklisir efektīvs? Prakse rāda, ka sods uzlaiku palīdz ierobežot, taču ne vienmērattur no atkārtotas nevēlamasrīcības nākotnē: sarājot vai nosodotbērnu, kurš apsmej citus, viņš savuuzvedību nemaina, viņš tādēļ nesākar vienaudžiem kļūt draudzīgs. Speciālistiatzīst, ka nevis sods nav iedarbīgs,bet gan veids, kā sodām, navefektīvs. Tādēļ, lai sods būtu efektīvs,tam jābūt tūlītējam, nozīmīgam (piemēram,aizliedzot privilēģijas, bez kābērns varētu iztikt, bet kas ir ļoti patīkamsun to ļoti gribētos...) un neizbēgamam.Palīdzība jāsniedz gan cietušajam,gan pāridarītājam, kuramnoteikti jāmāca alternatīvi uzvedībasmodeļi – uzvesties neagresīvi un kāsociāli pieņemamā veidā izlikt savuiekšējo enerģiju, attīstīt paškontrolesiemaņas. Vispirms svarīga ir arī pašacietušā bērna iniciatīva – aiziet pieskolotāja vai psihologa. Nākamaissolis – vēlme aktīvi risināt problēmu.Ja skolēns neizrāda iniciatīvu, irpasīvs sadarbībā un vaino tikai citusskolas un klasesbiedrus, tad situācijanonāk strupceļā. Tādēļ psihologsparasti strādā ne tikai ar cietušo skolēnu,bet arī ar klasi, organizē grupunodarbības, lomu spēles, lai bērniemveidotu izpratni par attiecību veidošanaskultūru ar citiem cilvēkiem unpilnveidotu saskarsmes iemaņas, kāarī māca risināt dažādas konfliktsituācijas,veicina adekvāta pašvērtējumaveidošanu un palīdz rast risinājumusdažādās problēmsituācijās.Kā bērnos mācīt toleranci,iecietību, cieņu?Tieši ģimenē bērns apgūstsavstarpējās saskarsmes un personīgāshigiēnas iemaņas, sociālāsnormas un uzvedības modeļus,gūst priekšstatus par labo un slikto,tātad bērns iepazīst pasauli,krāj pieredzi un veidojas par personību.Katrā ģimenē ir savs uzvedībasmodelis un audzināšanasstils. Bērns kopē pieaugušos: ja irpozitīvs piemērs, pieļauju, ka nesagaidīsimekstrēmu darbību/situāciju,savukārt, ja būs negatīvspiemērs – varam prognozēt, kabērnam būs tendence pārkāpt noteikumus,agresīvi rīkoties u.tml.Mācot bērnam mīlēt vispirmsjau sevi pašu, vecākus, brāļus,māsas, dzīvas būtnes, dabu utt.,tiek apgūts, kas ir cieņa, tolerance,iecietība. To nevar iemācītiesvienā dienā, tādēļ ir svarīgi, lai šīsvērtības mācītu ne tikai ģimenē,bet turpinātu to darīt arī skolā.Uzskatu, ka apsmiešanu, ņirgāšanosskolā var mazināt, rīkojotplašāka mēroga izglītojošus pasākumus:lekcijas, akcijas, ar kurupalīdzību sniegtu nepieciešamāszināšanas, prasmes, atbalstu.Psihologam ir gatava nevis recepte,bet gan ideja, kā palīdzēt skatītnotikumus no cita redzes leņķa.25

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!