TÅ«risms visiem

AGORA – ilgtspējīga tūrisma attīstības tīkls Baltijas jūras reģionā 

AGORA – ilgtspējīga tūrisma 

attīstības tīkls Baltijas jūras reģionā 

Tūrisms visiem 

Pētījums 

Pētījumu veica Vidzemes augstskolas pētnieki Dace Aizstrauta, Lelde Vaivode 

un Santa Ozoliņa Mg.sc.soc. Daces Jansones vadībā 

Valmiera, 2007 

Projekts tiek līdzfinansēts no Eiropas Savienības Interreg IIIB programmas


Saturs 

Kopsavilkums ................................................................................................................4 

Abstract..........................................................................................................................7 

Pētījumā izmantoto saīsinājumu saraksts.....................................................................10 

Ievads ...........................................................................................................................11 

1 Sociālā tūrisma teorētiskie aspekti.........................................................................13 

1.1 Pamatidejas skaidrojums un dalībnieki.........................................................13 

1.1.1 Cilvēktiesības..........................................................................................13 

1.1.2 Definīcija.................................................................................................14 

1.1.3 Sociālā atstumtība un sociālā iekļaušana ................................................15 

1.1.4 Ilgtspējīga attīstība..................................................................................16 

1.2 Sociālais tūrisms kā politikas problēma........................................................17 

1.2.1 Tūrisma pieredze un tradīcijas................................................................17 

1.2.2 Iesaistīto pušu loks..................................................................................18 

2 Labās prakses piemēri citās valstīs ........................................................................20 

2.1 Ilgtspējīga tūrisma jautājums Eiropas Savienības līmenī .............................20 

2.2 Sociālā tūrisma jautājums Eiropas Savienības līmenī ..................................21 

2.3 Valstu piemēri...............................................................................................23 

2.3.1 Vispārīgs apkopojums.............................................................................23 

2.3.2 Francija ...................................................................................................25 

2.3.3 Lielbritānija.............................................................................................28 

2.3.4 Somija .....................................................................................................31 

2.3.5 Spānija.....................................................................................................33 

3 Sociālā tūrisma nozīme sabiedrības labklājības veicināšanā un tūrisma nozares 

attīstībā.........................................................................................................................35 

3.1 Indivīda ieguvumi .........................................................................................35 

3.2 Sabiedrības ieguvumi....................................................................................36 

3.3 Ietekme uz tūrisma nozari.............................................................................37 

4 Metodes apraksts....................................................................................................39 

5 Esošās situācijas analīze ........................................................................................43 

5.1 Mērķauditorijas raksturojums .......................................................................43 

5.2 Normatīvie akti un politikas plānošanas dokumenti.....................................47 

5.2.1 Starptautiskie dokumenti ........................................................................47 

Projekts tiek līdzfinansēts no Eiropas Savienības Interreg IIIB programmas 

2


5.2.2 Tūrisma jomas dokumenti.......................................................................49 

5.2.3 Labklājības jomas dokumenti .................................................................53 

5.3 Institucionālais ietvars ..................................................................................56 

5.3.1 Ministrijas un to padotībā esošās iestādes ..............................................56 

5.3.2 Pašvaldības..............................................................................................64 

5.3.3 Nevalstiskais un privātais sektors ...........................................................67 

5.4 Iesaistīto pušu analīze ......................................................................................70 

5.5 Sociālais tūrisms un kvalitātes prasības...........................................................78 

6 Secinājumi un ieteikumi sociālā tūrisma attīstībai Latvijā ....................................80 

6.1 Ieteikumi politikas veidotājiem.....................................................................80 

6.2 Ieteikumi vietējām pašvaldībām ...................................................................89 

Pētījumā izmantotā literatūra .......................................................................................91 

1. pielikums. Latvijas tūrisma statistika.......................................................................96 

2. pielikums Interviju jautājumi.................................................................................100 

3. pielikums. Interviju saraksts ..................................................................................101 

4. pielikums. Iesaistītās puses jautājumā par sociālā tūrisma attīstīšanu un veicināšanu 

Latvijā. Galveno iesaistīto pušu atlases pamatojums.................................................103 

5. pielikums. Atvieglojumi vai atbrīvojumi braukšanai ar sabiedrisko transportu....105 

6.pielikums. Iesaistīto pušu analīzes matrica.............................................................112 


3


Kopsavilkums 

Tūrisms tiek raksturots kā perspektīva un visaptveroša nozare, kas iekļauj 

nozīmīgu potenciālu pozitīvi ietekmēt būtiskus sociālās un ekonomiskās attīstības 

mērķus. 1 Viens no šādiem mērķiem ir padarīt tūrismu iespējami pieejamu visiem, un 

tādēļ to mēdz dēvēt par tūrismu visiem. Tas risina tādas sociālās politikas problēmas 

kā sociālā atstumšana, integrācija un vides pieejamība cilvēkiem ar īpašām 

vajadzībām, kā arī veicina sabiedrības ekonomisko un kulturālo labklājību. Sociālās 

politikas konteksta dēļ to mēdz dēvēt arī par sociālo tūrismu. 

Pētījuma mērķis ir apzināt informāciju par notiekošo sociālā tūrisma jomā un 

veikt pašreizējās situācijas analīzi, uz kuru balstoties izstrādājami priekšlikumi t.sk. 

konkrētu pasākumu iekļaušanai politikas plānošanas dokumentos sociālā tūrisma 

attīstībai Latvijā. Pētījuma ietvaros aplūkotas vairākas sabiedrības grupas – ģimenes 

ar bērniem, nepilnās ģimenes, ģimenes un personas ar zemu ienākumu līmeni, 

personas ar īpašām vajadzībām (redzes, dzirdes un kustību traucējumiem), skolas 

vecuma bērni un jaunieši, pensionāri. 

Pētījumā sniegts ieskats sociālā tūrisma teorētiskajos aspektos un definīcijās, 

kā arī raksturoti potenciālie ieguvumi no sociālā tūrisma ne tikai tūrisma nozares 

attīstībā, bet arī plašākā kontekstā visas sabiedrības labklājības veicināšanā. Lai labāk 

izprastu sociālā tūrisma darbību un izvērtētu tā attīstības iespējas Latvijā, pētījumā 

aplūkoti sociālā tūrisma jautājumi Eiropas Savienības līmenī un sniegti citu Eiropas 

Savienības valstu piemēri, apskatot sociālā tūrisma ieviešanas un darbības 

mehānismus Lielbritānijā, Francijā, Somijā un Spānijā. 

Lai apzinātu pastāvošo situāciju Latvijā sociālā tūrisma jomā un meklētu tai 

atbilstošas sociālā tūrisma attīstības iespējas, tika veikta dokumentu (normatīvo aktu 

un politikas plānošanas dokumentu) analīze, kā arī aplūkotas iesaistītās institūcijas un 

organizācijas, par pamatu izmantojot iesaistīto pušu (stakeholder) analīzes metodi. Kā 

galvenais empīriskās informācijas ieguves avots pētījumā tika izmantotas intervijas ar 

iesaistīto pušu pārstāvjiem. Intervijas notika ar nacionālā (ministriju un valsts iestāžu) 

un vietējā līmeņa (pašvaldību) pārvaldes iestāžu darbiniekiem, nozīmīgāko pētījumā 

skarto sabiedrības grupu veidotām sabiedriskām organizācijām, kā arī privātiem 

tūrisma uzņēmumiem. 

1 McCool S.F. „Making tourism sustainable, sustainable tourism and what should tourism sustain: 

different questions, different indicators”, no http://nsgl.gso.uri.edu/washu/washuw99003/32- 

McCool.pdf 


4


Pētījumā tika noskaidrots, ka sociālā tūrisma jēdziens galvenokārt ietver divus 

aspektus – brīvdienu nodrošināšanu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem un vides 

pieejamības veicināšanu personām ar īpašam vajadzībām. Tomēr jāatatzīst, ka 

pieejamie teorētiskie pētījumi nav daudz, un izpratne par sociālā tūrisma jēdzienu ir 

dažāda. 

Sociālā tūrisma pamatojums sakņojas tiesībās uz atpūtu un brīvo laiku un tā 

idejas ir ietvertas arī dažādos starptautiskos dokumentos. Tas tiek aplūkots arī 

ilgtspējīgas attīstības kontekstā kā viens no ilgtspējīga tūrisma aspektiem. Apskatot 

ieguvumus no sociālā tūrisma politikas, var izšķirt labumus, ko gūst katrs indivīds, 

piemēram, atslodzi un spēku atjaunošanu, pieredzes paplašināšanu un ģimenes saišu 

stiprināšanu un labumus, ko gūst visa sabiedrība – ekonomiskās (piemēram, pagarinot 

pelņas nesošāko laika periodu), sociālās (piemēram, veicinot sociālo integrāciju) un 

kulturālās (piemēram, paplašinot redzesloku un iepazīstot citu valstu kultūras) 

labklājības ziņā. 

Aplūkotā citu valstu pieredze parāda, ka sociālā tūrisma nodrošināšana dažādu 

valstu starpā būtiski atšķiras. Sociālā tūrisma politika var būt daļa no valsts politikas, 

un tā var tikt nodota nevalstiskā sektora pārziņā, balstoties uz dažādu organizāciju 

iniciatīvām. Sociālā tūrisma nodrošināšana atšķiras arī pēc mērķa grupām, uz kurām 

sociālā tūrisma aktivitātes ir tendētas, un pēc sociālā tūrisma aktivitātēm izmantotā 

finansējuma avota. 

Izvērtējot esošo situāciju Latvijā, var secināt, ka idejiskā līmenī daudzas lietas, 

ko var attiecināt uz sociālo tūrismu, jau ir minētas un atrunātas dažāda līmeņa tūrisma 

politikas dokumentos, tomēr bez tiešas norādes uz sociālo tūrismu. Viskonkrētāk 

iezīmējas vides pieejamības un vienādu tiesību un iespēju definējums attiecībā uz 

cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Savukārt, sociālās politikas dokumentos atbilstoši 

pašreizējai finansiālajai situācijai ietvertas iniciatīvas iedzīvotāju pamatvajadzību 

nodrošināšanai. Intervijās ar iesaistītajām pusēm atklājās atsevišķi sadarbības modeļi 

starp pašvaldībām un NVO, kuras kopīgi vai arī neatkarīgi viena no otras piedāvā 

finansiāli pieejamus atpūtas variantus cilvēkiem ar ierobežotiem ienākumiem. 

Pētījuma ietvaros veiktā iesaistīto pušu analīze atklāja, ka vispusīgu zināšanu 

par sociālo tūrismu nav nevienai iesaistītajai pusei un to zināšanas galvenokārt ir 

saistītas ar katras iesaistītās puses darbības jomu. Raksturojot iesaistīto pušu ietekmi, 

var secināt, ka vislielākā ir Ekonomikas ministrijai un pašvaldībām, taču vismazākā – 

nevalstiskajām organizācijām, kuru rīcībā ir konkrētas zināšanas atbilstoši to darbības 

ievirzei, kas liecina par nepieciešamību veicināt sadarbību starp valsts līmeņa 


5


institūcijām un nevalstisko sektoru. Visas iesaistītās puses atbalsta sociālā tūrisma 

jautājumu vai ieņem neitrālu pozīciju, taču atbalsta forma ir atkarīga no pušu 

interesēm un iespējām. 

Pētījuma nobeigumā sniegti priekšlikumi un ieteikumi politikas veidotājiem 

sociālā tūrisma iniciatīvu ieviešanai Latvijā gan nacionālajā, gan pašvaldību līmenī. 

Tie paredz nepieciešamību vienoties par visām pusēm pieņemamu terminu sociālā 

tūrisma apzīmēšanai, tā definīciju un galvenajām mērķa grupām, kā arī sociālā 

tūrisma koncepta iekļaušanu dažādos politikas plānošanas dokumentos un 

normatīvajos aktos. Tā kā tūrisma jomai un līdz ar to sociālajam tūrismam piemīt 

izteikts starpsektorāls raksturs, sociālā tūrisma politika jāveido kā starpnozaru politika 

un tās izstrādē un ieviešanā jāiesaistās visām iesaistītajām pusēm. 

Tā kā iesaistīto pušu analīze parādīja, ka zināšanas par sociālo tūrismu ir 

diezgan ierobežotas, nepieciešams aktīvi strādāt pie pasākumiem sociālā tūrisma ideju 

popularizēšanai, skaidrošanai, kā arī sabiedrības izglītošanai un intereses radīšanai 

potenciālo atbalstītāju vidū. Tāpat nepieciešams iegūt ticamus un precīzus datus par 

pieprasījumu pēc brīvdienu aktivitātēm mērķa grupu ietvaros. Lai sociālā tūrisma 

nodrošināšanā iesaistītu privāto sektoru, liela uzmanība pievēršama publiskajai un 

privātajai sadarbībai. Kaut arī citu valstu pieredzē rodami valsts subsidēti brīvdienu 

pakalpojumi, izvērtējot šā brīža situāciju Latvijā, jāsecina, ka tādu finanšu 

instrumentu pielietošana kā pabalsti, subsīdijas, nodokļu atlaides, kuponi u.c. 

iespējama tikai tālākā nākotnē. 


6


Abstract 

Tourism is usually characterized as being a perspective and comprehensive 

sector that has a significant potential of positively influencing vital aims of social and 

economic policy. 2 One of these aims is to make tourism accessible to everyone and 

therefore it is called „tourism for all”. The social policy problems it solves are: social 

exclusion, integration and accessibility for people with disabilities, as well as it fosters 

economic and cultural welfare of society. Because of the social aspect it is also called 

„social tourism”. 

The aim of the research is to study the available information on activities in 

the field of social tourism and to make analysis of the present situation. Later on 

suggestions are developed int.al. for including concrete activities in the policy 

planning documents for social tourism development in Latvia. In the research several 

social groups are being looked at – families with children, families and persons with 

low income level, people with disabilities (limitations of sensory, physical or 

cognitive functioning), children of school age, youth and senior citizens/pensioners. 

In the research an insight into theoretical aspects and definitions of tourism are 

given, as well as potential benefits of it are described not only for developing tourism 

industry but also in a wider context for promoting overall welfare of society. In order 

to better understand functioning of social tourism and to assess its development 

possibilities, this research includes aspects of social tourism at European Union level 

and examples from EU member states. Mechanisms for introducing social tourism 

and its operating aspects are being looked at in Great Britain, France, Finland and 

Spain. 

In order to study current situation in Latvia in the field of social tourism and to 

look for the adequate development possibilities of it, document (legislation acts and 

policy planning documents) analysis was made as well as involved institutions and 

organizations were looked at using stakeholder analysis method. Interviews with 

stakeholders in the research were used as the main source of gathering empirical data. 

Interviews were conducted with officials from national and local level state 

administrations, nongovernmental organizations that represent the interests of the 



McCool.pdf 


7


social groups explored in this research, as well as with tourism sector private 

companies. 

It was clarified in the research that social tourism concept mainly involves two 

aspects – providing holidays for people with low incomes and accessibility promotion 

for people with disabilities. However, it has to be admitted that there are only few 

theoretical studies and the understanding about the concept of social tourism is quite 

different. 

The foundation of social tourism stems from the right for recreation and free 

time and the idea of it is included in different international documents. It is being 

looked at also in the context of sustainable development, as one aspect of sustainable 

tourism. When looking at the benefits from social tourism policy, one can distinguish 

between individual benefits, for instance relaxation and renewal of energy, 

broadening personal experience and strengthening family ties, and common benefits, 

in terms of economic (for example., by making the tourism high season last longer), 

social (for example., by promoting social integration) and cultural (for example., by 

widening horizon and getting to know other cultures) welfare. 

However, the experience of other countries shows that promotion of social 

tourism among them differ quite a lot. Social tourism policy maybe an integrated part 

of state policy, but it can also be the competence of nongovernmental sector based on 

the activities of different organizations. Providing social tourism differs also because 

of its target groups - groups in society that the social tourism activities are intended 

for, and the source of finances used for sponsoring the activities of social tourism. 

Assessing the current situation, it can be concluded that in principle many 

things that relate to social tourism are already mentioned in different tourism policy 

documents, although without directly referring to this concept. Most precisely it can 

be observed in definitions of accessibility, equal rights for people with disabilities. 

But in the social policy documents there are provisions for ensuring basic needs of 

people according to the current financial situation. Interviews with stakeholders 

discovered several cooperation models between local governments and NGOs that 

jointly or independently offer each other financially reasonable holiday opportunities 

for people with low income. 

The stakeholder analysis that was conducted in the framework of this research 

discovered that none of the stakeholders has detailed knowledge about social tourism 

but the knowledge they had is mostly very closely related to its own sphere of 

activity. Regarding influence of stakeholders, it can be said that the most influential is 


8


Ministry of Economics and local governments, the least – nongovernmental 

organizations, that posses expertise on issues they are working with and therefore 

indicates that closer cooperation between state institutions and NGOs would be 

needed. All stakeholders support the issue of social tourism and take a neutral stand, 

however their support depends very much on the interests and resources of the 

stakeholder. 

At the end of the research recommendations and suggestions are given for 

policy makers for introducing social tourism initiative in Latvia at national and at 

local level. It is suggested to negotiate a term used to describe social tourism 

activities, the definition of it and main target groups that would be acceptable for all 

parties, as well as the issue of including it in different policy planning documents and 

legislative acts. Since tourism sector and therefore social tourism is described as being 

very intersectoral, social tourism policy should be developed as intersectoral policy 

where all stakeholders are drawing it up and later introducing it. 

Since the stakeholder analysis proved restricted knowledge about social 

tourism, it is necessary to actively work in order to popularize and explain the idea of 

social tourism, to spread the knowledge in the society and to raise interest among 

potential supporters of it. It is also important to obtain plausible and precise data 

about the demand of holiday activities among the target groups. In order to involve 

private sector in ensuring social tourism, it is of great importance to pay attention to 

the cooperation of public and private sectors. Although experience of other countries 

show examples of subsidized holiday services, after having evaluated the current 

situation in Latvia it has to be concluded that use of such financial instruments as 

allowances, subsidies, tax allowances, vouchers etc. are possible only in farer future. 


9


Pētījumā izmantoto saīsinājumu saraksts 

ANCV – Nacionālā Brīvdienu kuponu aģentūra (Agence nationale pour les Cheques- 

Vacances) 

ANO – Apvienoto Nāciju organizācija 

BĢLM – Bērnu un ģimenes lietu ministrija 

BITS – Starptautiskais sociālā tūrisma birojs (Bureau International du Tourisme 

Social) 

CSP – Centrālās statistikas pārvalde 

EESK – Eiropas Savienības Ekonomisko un Sociālo lietu komiteja 

EM – Ekonomikas ministrija 

ES – Eiropas Savienība 

FHA – Ģimeņu brīvdienu asociācija (Family Holiday Association) 

GMI – garantētie minimālie ienākumi 

IMSERSO – Veco cilvēku un sociālo pakalpojumu institūts (Instituto de Mayores y 

Servicios Sociales) 

IZM – Izglītības un zinātnes ministrija 

ĪUMSIL – Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts 

KM – Kultūrās ministrijas 

LBF- Latvijas Bērnu fonds 

LJP – Latvijas Jaunatnes padome 

LM – Labklājības ministrija 

LPF – Latvijas Pensionāru federācija 

LPS – Latvijas Pašvaldību savienība 

LR – Latvijas Republika 

LTKP – Latvijas Tūrisma konsultatīvā padome 

MK – Ministru Kabinets 

NVO – nevalstiskās organizācijas 

PTO – Pasaules Tūrisma organizācija 

RAY – Somijas Spēļu automātu asociācija 

SPD – sociālie palīdzības dienesti 

TAVA – Tūrisma attīstības valsts aģentūra 

TIC – tūrisma informācijas centrs 

VJIC – Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs 

VM – Veselības ministrija 


10


Ievads 

Tūrisma nozare tiek uzskatīta par vienu no visstraujāk augošajām nozarēm 

pasaulē. Tūrisma starpsektoriālais konteksts nozīmē, ka nozares attīstība ietekmē arī 

citas jomas, piemēram, ražošanu, transportu, būvniecību un kultūru. Tajā pašā laikā 

pētnieki norāda, ka tik perspektīva un visaptveroša nozare kā tūrisms iekļauj nozīmīgu 

potenciālu pozitīvi ietekmēt būtiskus sociālās un ekonomiskās attīstības mērķus. 3 

Šāda veida mērķi var variēt dažādās sabiedrībās un dažādos apstākļos. Tomēr viens 

no šādiem mērķiem ir padarīt tūrismu iespējami pieejamu visiem. Tādēļ to mēdz 

dēvēt par tūrismu visiem. Tas risina tādas sociālās politikas problēmas kā sociālā 

atstumšana, integrācija un vides pieejamība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šī 

sociālās politikas konteksta dēļ to mēdz dēvēt arī par sociālo tūrismu. Konsekvences 

labad un Latvijas specifikas dēļ šī pētījuma ietvaros izmantots termins – sociālais 

tūrisms. 

Lai arī formāli attiecībā uz tūrismu pastāv tādi paši vienlīdzīgu iespēju principi 

kā citās jomās, pašlaik dažādi datu apkopojumi uzrāda lielu daļu sabiedrības Eiropā, 

kas dažādu iemeslu dēļ nepiedalās brīvdienu aktivitātēs, tas satrauc politikas 

veidotājus un nozares speciālistus. 

Tādēļ Baltijas jūras reģiona Interreg IIIB Kaimiņattiecību Programmas 2000 – 

2006 projekta “AGORA – Ilgtspējīga tūrisma attīstības tīkls Baltijas jūras reģionā” 

ietvaros tiek veikts pētījums par visiem pieejamu tūrismu Latvijā. 

Pētījuma mērķis – apzināt informāciju par notiekošo sociālā tūrisma jomā un 

veikt pašreizējās situācijas analīzi, uz kuru balstoties izstrādājami priekšlikumi t.sk. 

konkrētu pasākumu iekļaušanai politikas plānošanas dokumentos sociālā tūrisma 

attīstībai Latvijā. 

Atbilstoši pētījuma pasūtītāja izstrādātajai tehniskajai specifikācijai, šī 

pētījuma ietveros veicami šādi uzdevumi: 

1. Apkopot labās prakses piemērus citās Eiropas Savienības valstīs. 

2. Raksturot potenciālo sociālā tūrisma nozīmi ekonomiskās, sociālās un kulturālās 

labklājības veidošanā sabiedrībā Latvijā. 

3. Raksturot potenciālo sociālā tūrisma lomu Latvijas tūrisma nozares attīstībā. 



McCool.pdf Skatīts 28.10.2006. 


11


4. Apzināt tūrisma pieejamību dažādām sociālām grupām Latvijā, veicot esošās 

situācijas izvērtējumu un analīzi, norādot veicinošos un bremzējošos faktorus. 

5. Apkopot pastāvošās kvalitātes prasības un darbības vadlīnijas dažādu sociālo 

grupu brīvdienu nodrošināšanai un sniegt priekšlikumus kvalitātes prasību 

izstrādāšanai un ieviešanai, kā arī uzlabošanai. 

6. Sniegt priekšlikumus tūrisma pieejamības aspektu iekļaušanai politikas 

plānošanas dokumentos un sociālās labklājības politikas veidošanai. 

7. Sniegt priekšlikumus tūrisma pieejamības visām sociālajām grupām 

institucionālā un finansiālā ietvara izveidei Latvijā, kā starpnozaru jauno 

politikas iniciatīvu. 

Tā kā atstumtību no brīvdienu aktivitātēm rada dažādi apstākļi, pētījuma 

ietvaros, atbilstoši tā tehniskajai specifikācijai jāaplūko vairākas sabiedrības grupas – 

dažādos aspektos ieskaitot, ģimenes ar bērniem, nepilnās ģimenes, ģimenes un 

personas ar zemu ienākumu līmeni, personas ar īpašām vajadzībām (redzes, dzirdes 

un kustību traucējumiem), skolas vecuma bērni un jaunieši, pensionāri. Tomēr 

atsevišķos kontekstos ir iespējams runāt par sociālā riska grupām kopumā, vai nodalīt 

divas galvenās grupas – personas, kas nepiedalās tūrisma aktivitātēs finansiālu 

apsvērumu dēļ, un personas, kas nepiedalās veselības un/vai ierobežotās mobilitātes 

apsvērumu dēļ. 

Pētījums sākts ar teorētiskā ietvara definēšanu, jo līdz šim šajā jomā maz 

darīts ne tikai Latvijā, bet salīdzinoši arī citur Eiropā. Otrajā nodaļā aplūkoti citu 

valstu piemēri (1.uzdevums) un trešajā – raksturoti potenciālie ieguvumi no sociālā 

tūrisma ne tikai tūrisma nozares attīstībā, bet arī plašākā kontekstā (2. un 3. 

uzdevums), raksturojot arīdzan mērķauditorijas galvenās iezīmes. Pēc tam, izmantojot 

apkopoto informāciju, analizēta pastāvošā situācija, gan no labklājības un sociālās 

politikas, gan tūrisma perspektīvas. Vispirms veikta normatīvo aktu un pieejamās 

statistikas analīze un pēc tam aplūkotas iesaistītās institūcijas un organizācijas, par 

pamatu izmantojot iesaistīto pušu (stakeholder) analīzes metodi. Galvenais empīriskās 

informācijas ieguves avots – daļēji strukturētas intervijas ar iesaistīto pušu 

pārstāvjiem. Interviju rezultātā apkopojama arī informācija par tūrisma pieejamību 

dažādām grupām un faktoriem, kas to ietekmē (4 un 5. uzdevums). Visbeidzot 

pētījuma mērķa pilnīgai sasniegšanai 5.nodaļā plānots iekļaut priekšlikumus politikas 

veidotājiem un formulēt ietvaru jaunai starpnozaru politikas iniciatīvai (6. un 7. 

uzdevums). 


12


1 Sociālā tūrisma teorētiskie aspekti 

Vispirms nepieciešams definēt teorētisko ietvaru, kuru izmantojot, tālāk 

veicama analīze. Termins „tūrisms visiem” jeb sociālais tūrisms pēdējā laikā tiek 

lietots arvien plašākā nozīmē. Turklāt paralēli tiek izmantoti vairāki termini – 

sociālais tūrisms (social tourism), tūrisms visiem (tourism for all), pieejamais tūrisms 

(accessible tourism), kā arī iekļaujošais tūrisms (inclusive tourism). Sociālais tūrisms 

literatūrā apspriests, apskatot gan brīvdienu aktivitātes personām ar īpašām 

vajadzībām vai zemiem ienākumiem, gan saistot sociālo tūrismu ar sociālās 

atstumtības novēršanas, izglītības un veselības politikas jautājumiem, kā arī 

ilgtspējīgu tūrismu. 

Šāds jautājumu spektrs izriet no, pirmkārt, plašā tūrisma jēdziena un, otrkārt, 

no tā, ka starptautiskā līmenī nav vienotas izpratnes par sociālā tūrisma nozīmi, jo 

problēmas politiskā līmenī aktualizētas salīdzinoši nesen. Arī pieejamie teorētiskie 

pētījumi nav daudz, tie galvenokārt koncentrēti uz kādu no sociālai atstumtībai 

pakļautu riska grupu. Izpratne par to, kas ir sociālais tūrisms ir dažāda, bet ir arī 

kopīgas iezīmes – vispirms par tām. 

1.1.1 Cilvēktiesības 

1.1 Pamatidejas skaidrojums un dalībnieki 

Sociālā tūrisma pamatojums sakņojas tiesībās. Tiesībās uz atpūtu un brīvo 

laiku. Vācu pētnieki norāda, ka vienādas tiesības uz līdzdalību sabiedrības dzīvē, bez 

ierobežojumiem vai zaudējumiem, ir jāskata to visplašākajā kontekstā – visās 

sabiedriskās dzīves jomās, ieskaitot tūrismu. 4 Lai arī daži pētnieki diskutē par tūrismu 

un sociālām tiesībām uz to dažādās demokrātijas attīstības pakāpes valstīs, kopumā 

var teikt, ka valda vienprātība par universālām sociālām tiesībām uz tūrisma 

pakalpojumiem. 5 Šajā sakarā daudz tiek citēti dažādi starptautiski dokumenti un 

vienošanās. (Piemēram, Vispasaules cilvēktiesību deklarācija (1948.), Starptautiskais 

ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību nolīgums (1966.), Manilas deklarācija par 

ilgtspējīgu tūrismu (1980.) Par šiem un citiem starptautiskiem dokumentiem sīkāk 

runāts 5.2.1. nodaļā. 

4 Allemeyer W. et al. (2004). „Economic Impulses of Accessible Tourism for all”. 

5 Hazel N. (2004) „Holidays for Children and Families in Need: An Exploration of the research and 

Policy Context for Social Tourism in the UK”, Vol. 19. London: Children&Society. 


13

1.1.2 Definīcija 


Eiropas Savienības Ekonomisko un Sociālo lietu komiteja (EESK) pauž 

viedokli, ka iniciatīvas ir raksturojamas kā sociālais tūrisms, ja realizējas trīs 

nosacījumi. Pirmkārt, pastāv kādi apstākļi, dēļ kuriem tiesības uz tūrisma 

pakalpojumiem nevar tikt pilnībā realizētas. Šādi apstākļi iekļauj ekonomiskos 

nosacījumus, fizisku vai garīgu nespēju, izolāciju, ierobežotas pārvietošanās iespējas, 

ģeogrāfiskus apsvērumus u.c. Otrkārt, no otras puses ir privāta vai valsts institūcija, 

arodbiedrība vai vienkārši entuziasti, kas mēģina realizēt šīs tiesības. Un treškārt, šī 

rīcība efektīvi palīdz kādai no tūrisma pakalpojumiem atstumtai grupai saņemt iespēju 

realizēt savas tiesības. 6 

Lielbritānijā izstrādātajās Tūrisma plānošanas vadlīnijās 7 uzsvērts, – lai 

tūrisms būtu pieejams un to izmantotu plašs sabiedrības loks, tūrisma attīstības 

plānošanā jāietver šādi aspekti, kādam jābūt tūrismam: 

• fiziski pieejamam, ieskaitot cilvēkus ar pārvietošanās ierobežojumiem, 

redzes vai dzirdes invaliditāti; 

• sociāli iekļaujošam – tādam, ko izmanto visi sabiedrības slāņi; 

• tam jāveicina uzņēmējvalsts (host) attīstība; 

• drošam un veselīgam; 

• piesaistošam. 

Tādējādi sociālais tūrisms nav margināls vai īpaši izdalāms tūrismā vispārīgā 

nozīmē, tas ir drīzāk veids, kā šīs tiesības var realizēt tūrisma jomā. Pavisam pretēji – 

sociālajam tūrismam nevajadzētu būt zemākas kvalitātes tūrisma pakalpojumiem, 

aktivitātēm jābūt vērstām uz maksimālu iespēju un pakalpojumu kvalitāti. 8 

Eiropas Ekonomisko un Sociālo lietu komiteja savā viedoklī par sociālo 

tūrismu Eiropā pieņem Starptautiskā sociālā tūrisma biroja (Bureau International du 

Tourisme Social – BITS) definīciju – sociālais tūrisms ir tad, kad veiksmīgu sociālās 

politikas pasākumu rezultātā, grupas ar zemiem ienākumiem var piedalīties tūrisma 

aktivitātēs. 9 Tomēr šī definīcija neietver visas šajā pētījumā iekļaujamās personu 

6 

European Economic and Social Committee. (2006). „Opinion of the EESC on Social Tourism in 

Europe (own-initiative opinion)”, INT/312. 

7 

Department for Communities and Local Government. (2006). „Good Practice Guide on Planning for 

Tourism”. London, p.30. 

8 



9 




14


grupas, piemēram, cilvēkus ar īpašām vajadzībām, kuri saskaras ne tikai ar 

maksātnespējas problēmu, bet arī ar fiziskās pieejamības problēmu, nedz arī skolas 

vecuma bērnus un jauniešus. 

Dažādā izpratne par sociālo tūrismu izteikti parādās tieši sociālā tūrisma 

aktivitātēs iesaistīto grupu kontekstā. Iepretim šim – sociāli ekonomiskajam 

skatījumam – ir otra nostādne, proti, ka sociālais tūrisms, tūrisms bez barjerām un tā 

pieejamības jautājumi attiecināmi galvenokārt tieši uz cilvēkiem ar īpašām 

vajadzībām. 10 Šajā pētījumā jāpieturas pie ievadā minētajām grupām sociālā tūrisma 

kontekstā. 

Vienīgais atrodamais pētījums, kas veikts Latvijā un kurā definēts sociālais 

tūrisms, ir „Pētījums par jaunatnes tūrisma attīstību Latvijā un Baltijas jūras reģiona 

valstīs Baltijas asamblejas rezolūcijas kontekstā”, kas veikts 2001.gadā, kurā sociālais 

tūrisms definēts kā tūrisma veids, kurā piedalās tūristi ar ierobežotām iespējām, 

piemēram, vecums, slimība vai ģimenes stāvoklis un kuru ceļošana ir iespējama, 

veicot speciālus pasākumus, kurus realizē, apvienojot valsts vai trešās puses 

atbalstu. 11 

Tātad šī pētījuma kontekstā sociālais tūrisms ir darbības, kas vērstas uz dažādu 

grupu līdzdalību tūrisma aktivitātēs, kas līdz šim tikušas izslēgtas no tām, veicinot 

tūrisma pieejamību visos veidos – gan finansiāli, gan palīdzot pārvarēt mobilitātes vai 

veselības apsvērumu radītos šķēršļus. 

1.1.3 Sociālā atstumtība un sociālā iekļaušana 

Tomēr, atgriežoties pie tiesību un vienādu iespēju jautājuma, jāpiekrīt britu 

pētniekiem, kas secina, ka sociālā tūrisma pamatideja (neatkarīgi no aplūkojamām 

grupām), noved pie sociālās iekļaušanas jautājumiem un dažādām sociālās atstumtības 

mazināšanas problēmām, 12 šķietami novirzoties no tūrisma un vienlīdzīgu tiesību 

jautājuma. Tāpēc nepieciešams paskaidrot arī sociālās atstumtības jēdzienu. 

Dažādu sociālo risku ietekmē, iedzīvotāji bieži tiek pakļauti nabadzības un 

sociālās atstumtības riskam. Attīstoties valsts sociālajai politikai, arī sociālās 

problēmas tiek skatītas aizvien plašāk un tiek runāts ne tikai par nabadzību un 

10 Leidner R. (2006). „Tourism accessible for all in Europe”, Nationale Koordinationstelle Tourismus 

fur Alle e.V. NatKo. 

11 Ekonomikas ministrija. (2001). „Pētījums par jaunatnes tūrisma attīstību Latvijā un Baltijas jūras 

reģiona valstīs Baltijas asamblejas rezolūcijas kontekstā”. Skatīts 23.10.2006, no 

http://petijumi.mk.gov.lv/ui/DocumentContent.aspx?ID=2439 


Policy Context for Social Tourism in the UK” Vol 19. London: Children&Society. 


15


nepietiekošiem materiāliem resursiem, bet arī par sociālo atstumtību. Sociālā 

atstumtība ir indivīdu vai cilvēku grupu nespēja iekļauties sabiedrībā nabadzības, 

nepietiekamas izglītības, bezdarba, diskriminācijas vai citu apstākļu dēļ. Sociālā 

iekļaušana tādējādi ir process, kura mērķis ir nabadzības un sociālās atstumtības risku 

novēršana un samazināšana un visu cilvēku pilntiesīga iekļaušanās sabiedrībā. 13 Tātad 

personas vai grupas ir sociāli atstumtas, ja tās nepiedalās sabiedrības vairākuma 

ikdienas dzīves aktivitātēs un tīklu komunikācijā. Šo konceptu parasti lieto trīs 

nozīmēs. Pirmkārt, finansiāla atstumtība, otrkārt, atstumtība no darba tirgus, un 

treškārt, atstumtība tās sociālajā nozīmē – attālināšanās no sociālajiem tīkliem. 14 Arī 

citu valstu pieredze sociālās politikas jautājumu risināšanā pierāda, ka sociālās 

iekļaušanas un nabadzības apkarošana jāskata plašāk, nekā tikai ienākumu pārdales 

ietvaros, bet arī iekļaujot, piemēram, brīvdienu aktivitāšu aspektu. 

Tomēr Kanādas pētnieki norāda uz diviem kritiskiem punktiem, kam jāpievērš 

uzmanība, izstrādājot sociālās iekļaušanas programmas, kas balstās uz tiesībām, tajā 

skaitā, veicinot sociālo tūrismu: 

• Pirmkārt, uzsvars uz tiesībām ar mērķi veicināt sociālo integrāciju un 

mazināt nabadzību paredz lielu valdības atbildību šādu stratēģiju un 

spēcīgas likumdošanas izstrādē, jo retorika vien nelīdzēs. 

• Otrkārt, tiesību paplašināšana parasti stiprina nacionālos un 

starptautiskos akadēmiskās vides un nevalstisko organizāciju (NVO) 

aktīvistus un aizstāvjus, kas, izmantojot jaunās tiesības, izaicina jaunās 

politikas un liek realizēt darbības sabiedrībā. Tiesību paplašināšana 

liek valdībai pievērst daudz lielāku uzmanību stratēģijām un 

koordinācijai. 15 

1.1.4 Ilgtspējīga attīstība 

Sociālā tūrisma kontekstu var vēl paplašināt. Jau minētajā EESK 2006.gada 

viedoklī runāts par sociālo tūrismu raksturojošiem faktoriem un kritērijiem, kam 

jāizpildās, lai varētu runāt par sociālo tūrismu: 

• jebkuras aktivitātes mērķim ir jābūt tūrisma pieejamībai visām grupām. 

• aktivitātēm jābūt atvērtām dažādām lietotāju grupām un sektoriem. 

13 Labklājības ministrija. Sociālā iekļaušana. Skatīts 15.10.2006, no http://www.lm.gov.lv/?sadala=355 

14 An introduction to Social Policy/ Social exclusion. Apskatīts 25.10.2006., no 

http://www2.rgu.ac.uk/publicpolicy/introduction/contents.htm 

15 Burstein M. (2005). „Combating the Social Exclusion of At-Risk Groups”. Canada: PRI Project, 

p.17. Skatīts 30.10.2006., no http://policyresearch.gc.ca/doclib/Pri-Burstein-e.pdf 


16


• grupām, kuras ir šo aktivitāšu mērķauditorija, jābūt skaidri definētām – 

sociālās kategorijas, vecuma grupas, cilvēki ar īpašām vajadzībām. 

Grupās nedrīkst būt nekādu diskriminējošu ierobežojumu pēc rases, 

kulturālās piederības, nedz sociālā stāvokļa. 

• iekļautajām aktivitātēm jābūt humānām, izglītojošām, kulturālām un 

tām jāsaistās ar personas attīstību. 

• visu darbību ekonomiskajai pusei jābūt caurspīdīgai, ieņēmumus 

samazinot tā, lai sasnigtu sociālos mērķus. 

• tūrisma produktam jāpiešķir nemateriāla pievienotā vērtība. 

• tūrisma produktam jābūt integrētam vietējā vidē ilgtspējīgā veidā. 16 

Redzams, ka tiek runāts arī par ilgtspējīgas attīstības konceptu. Ilgtspējība 

tūrismā tāpat kā citās nozarēs saistās ar trim nešķiramiem aspektiem – vides, sociāli- 

kulturālo un ekonomisko aspektu. Tā saistās ar pastāvību un nemainību, tādējādi 

ilgtspējīgs tūrisms paredz optimālāko resursu izmantošanu, ieskaitot bioloģiskās 

daudzveidības saglabāšanu, kā arī negatīvās ekoloģiskās, kulturālās un sociālās 

ietekmes mazināšanu, vienlaikus palielinot vietējo kopienu ieguvumus. 17 Sīkāk par 

sociālā tūrisma ietekmi ne tikai uz tūrisma jomas attīstību, ber arī ilgtspējīga tūrisma 

veicināšanu, kā arī ekonomiskajiem un sociālajiem ieguvumiem stāstīts pētījuma 3. 

nodaļā. Tomēr, jāmin, ka tūrisms tiek uzskatīts savā ziņā par unikālu nozari, kas 

apvieno dabas apskati, dažādas ainavas, bioloģisko daudzveidību un tā visa 

saskaņošanu ar klientu – tūristu – interesēm. 18 

1.2.1 Tūrisma pieredze un tradīcijas 

1.2 Sociālais tūrisms kā politikas problēma 

Sociālais tūrisms kā politikas problēma tiek pamatota ar dažādiem statistikas 

datiem, kas vietējā un starptautiskā līmenī norāda uz to, ka liela daļa Eiropas valstu 

iedzīvotāju nepiedalās brīvdienu aktivitātēs. Nīls Heizels (Neal Hazel) norāda, ka 

cilvēku izvēles iemeslus brīvdienās palikt mājās, var nosacīti iedalīt trīs grupās. 

Pirmkārt, tie ir finansiālie ierobežojumi. Otrkārt, strukturālie ierobežojumi, piemēram, 

16 European Economic and Social Committee. „Opinion of the EESC on Social Tourism in Europe 

(own-initiative opinion)”. INT/312, 2006. 

17 United Nations Environment Programme. About Sustainable Tourism. Skatīts 16.01.2007, no 

http://www.uneptie.org/pc/tourism/sust-tourism/about.htm 

18 European Economic and Social Committee. (2003).Socially Sustainable Tourism for Everyone”. 


17


slikta veselība vai ierobežojumi darbā. Un, treškārt, tie ir cilvēki, kam tas vienkārši 

nepatīk. 19 Attiecīgi no otras puses raugoties – sociālā tūrisma pamatnosacījumi ir – 

pirmkārt, brīvs laiks, kas nepieciešams, lai dotos brīvdienās, finansiālas iespējas un 

pieejams veids (kanāls – struktūra vai instruments), ar kura palīdzību šīs iespējas 

realizēt. 20 

Lai arī ir autori, kas uzskata, ka jebkurā sabiedrībā pastāv t.s. „tūrisma griesti”, 

kas izriet no sabiedrības labklājības, kā arī no attieksmes pret brīvdienu ceļojumiem 21 , 

tomēr dažādos veidos tiek uzsvērta atpūtas ietekme uz veselību un izglītību, kā arī 

tūrisma jomas vispārējā nozīme valstu tautsaimniecībā, tādējādi sniedzot pamatojumu 

sociālā tūrisma attīstīšanai. Piemēram, Eiropas Savienībā (ES) notikušajā konferencē 

tika atklāts, ka aktivitātes un iniciatīvas, kas saistītas ar sociālā tūrisma konceptu, 

galvenokārt, saistāmas ar sociālo kohēziju. Konferences materiāli norāda, ka šajā 

jomā valstīm ir katrai sava pieeja un metodes. Padziļināta valstu piemēru analīze 

norādījusi uz to, ka tūrisms visiem var būt labs veids, kā novēst tūrisma sezonas 

„sablīvējuma un ne sezonas” problēmu, turklāt, tas var būt ienesīgi. 22 Par šādiem un 

citiem argumentiem par labu sociālā tūrisma veicināšanai runāts 3.nodaļā. 

Dažādās valstīs sociālā tūrisma jautājumi ne vien attīstījušies atšķirīgā līmenī, 

bet arī tiek risināti dažādos veidos. Holovejs raksta, ka palīdzību var saņemt finansiāli 

(pabalsti, aizdevumi ar zemu kredītlikmi u.tml.) vai arī tiešā veidā, saņemot 

apmaksātu ekskursiju ar autobusu vai naktsmītni atpūtas vietā. 23 Vairāku valstu 

piemēri aplūkoti nākamajā nodaļā. Bet vispirms jānoskaidro, kādas institūcijas vēl 

varētu būt ieinteresētas šādā rīcībpolitikā. 

1.2.2 Iesaistīto pušu loks 

Ņemot vērā plašo kontekstu, arīdzan iesaistīto pušu loks ir plašs. Iesaistīto 

pušu analīze Latvijas kontekstā, analizējot pašreizējo situāciju, sniegta pētījuma 

4.nodaļā. Tomēr vispārīgi var minēt šādas iesaistāmās grupas: 

• Organizācijas, kas tiešā vai netiešā veidā nodarbojas ar sociālā tūrisma 

ieviešanu; 



20 European Economic and Social Committee. „Opinion of the EESC on Social Tourism in Europe 

(own-initiative opinion)”, INT/312, 2006. 



22 Informācija no http://ec.europa.eu/enterprise/services/tourism/policy-areas/bruges_conference.htm. 

Skatīts 24.10.2006. 

23 Holovejs, Dž.K. (1999). „Tūrisma bizness”. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 292-293.lpp. 


18


• Arodbiedrības un dažādu nozaru apvienības; 

• Darba devēji tūrisma nozarē, kas ieinteresēti uzlabot savu uzņēmumu 

peļņas ilgtspēju; 

• Nacionālās, reģionālās un vietējās valdības, kas ir ieinteresētas veikt 

izmaiņas tūrisma nozarē, attīstīt to, un veicināt savu iedzīvotāju 

personisko un sociālo attīstību; 

• Eiropas Savienība un tās institūcijas, kas ieinteresētas veicināt Eiropas 

iedzīvotāju nodarbinātību, personisko attīstību un ekonomisko 

aktivitāti; 

• Starptautiskas sociālā tūrisma organizācijas, piemēram, Starptautiskā 

sociālā tūrisma birojs BITS. 24 

Tomēr veicinot sociālā tūrisma attīstību politiskā līmenī ir jāuzmanās no divu 

veidu kļūdām. Pirmkārt, nevar likt pārlieku lielu uzsvaru uz tūrisma industriju, 

aizmirstot sociālās aprūpes aspektus, kam faktiski būtu jābūt šādu politiku pamatā. 

Otrkārt, kā jau minēts definīciju un terminu dažādība vienā kontekstā var novest pie 

tā, ka biežāk ir runa par cilvēkiem ar invaliditāti, nevis sociāli neaizsargātām grupām, 

kas sevī ietver konkrētākas aktivitātes attiecībā uz vides pieejamību, mazāk risinot 

sociālās problēmas. 25 

24 European Economic and Social Committee. (2006). „Opinion of the EESC on Social Tourism in 





19


2 Labās prakses piemēri citās valstīs 

Kā jau minēts sociālā tūrisma debates starptautiskā līmeni ir salīdzinoši 

jaunas, tomēr nevar teikt, ka nekas šajā jomā nav ticis darīts. Lai varētu labāk izprast 

potenciālos ieguvumus no sociālā tūrisma attīstīšanas, nepieciešams aplūkot citu 

valstu piemērus. Šajā nodaļā vispirms aplūkots sociālā tūrisma jautājums Eiropas 

Savienības līmenī, tad runāts par atsevišķiem labiem piemēriem. 

2.1 Ilgtspējīga tūrisma jautājums Eiropas Savienības līmenī 

Ir svarīgi norādīt, ka, lai gan tūrisms šobrīd nav kopēja Eiropas Savienības 

politika, neapšaubāmi ir skaidrs, ka dažādas Eiropas iestādes plāno līdzekļus un 

pasākumus, kas ietekmē tūrismu, kā arī atbalsta to kā līdzekli dažādu Eiropas 

Savienības pamatmērķu sasniegšanai 26 t.sk, ilgtspējīgu attīstību, nodarbinātību, 

ekonomisko un sociālo kohēziju u.tml. jeb citiem vārdiem sakot – labāku dzīves 

kvalitāti Eiropas pilsoņiem. 27 

Savā 2006.gadā izplatītajā paziņojumā „Atjauninātā ES tūrisma politika – 

veidojot spēcīgāku ES tūrisma partnerību” Eiropas Komisija runā par „jauno Eiropas 

tūrisma politiku”, kura tiek saistīta ar nepieciešamību īstenot atjaunināto Lisabonas 

stratēģiju. 28 . Komisijas paziņojumā ir atbalstīti ciešākas integrācijas pasākumi 

dalībvalstu starpā attiecībā uz tūrismu t.sk. tiesiskā regulējuma uzlabošana, visu to 

Kopienas politiku saskaņošana, kas ietekmē tūrismu. 29 Komisija uzskata, ka „atbildei 

uz Eiropas tūrismam mestajiem izaicinājumiem ir vajadzīga vienota politika ES 

līmenī”. 30 Tāpat Komisijas paziņojumā vairākkārt izteikta pārliecība par visu tūrismā 

ieinteresēto publiskā un privātā sektora dalībnieku vispārējās sadarbības 

nepieciešamību saistībā ar tūrisma politiku pieņemšanu un praktisko īstenošanu. 

26 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums — 

Atjauninātā ES tūrisma politika: veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību. COM(2006) 134 

galīgā redakcija, punkts 3.2. Oficiālais Vēstnesis C 325 , 30/12/2006 Lpp. 0011 – 0015. 

27 European Economic and Social Committee.(2003).„Socially Sustainable Tourism for Everyone”, p.9 

28 Eiropas Komisijas paziņojums „Atjauninātā ES tūrisma politika – veidojot spēcīgāku ES tūrisma 

partnerību”, Briselē, 17.3.2006, COM(2006) 134 galīgā redakcija. 

29 Turpat, 21. punkts. 

30 Turpat, 2. punkts. 


20


Atkārtoti tiek minēts ieteikums izveidot visu līmeņu sadarbību konkurētspējas 

uzlabošanai, lai ilgtermiņā nodrošinātu Eiropas tūrisma noturību. 31 

Komisija par Eiropas jaunās tūrisma politikas noteikšanas būtisku elementu 

uzskata priekšlikumu par „Eiropas Tūrisma dienaskārtību 21”. Pašreiz notiek tās 

izstrādāšana, ko paredzēts pabeigt 2007. gadā. Tas ir dokuments, kurā noteiktas 

stratēģijas, programmas un pasākumi ilgtspējīgai attīstībai tūrisma jomā un kurš 

papildinās un precizēs Eiropas tūrisma ilgtspējas politiku 32 

2.2 Sociālā tūrisma jautājums Eiropas Savienības līmenī 

Nozīmīgākie un izsmeļošākie no atrodamajiem ES institūciju izstrādātajiem 

dokumentiem ir Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2003.gada 23.janvārī 

publicētais viedoklis par sociāli ilgtspējīgu tūrismu visiem – „Opinion of the 

European Social Commitee on Socially sustainable tourism for everyone” un jau 

minētais 2006.gada 14.septembra viedoklis par sociālo tūrismu Eiropā – „Opinion of 

the European and Social Committee on social tourism in Europe”. Bez pieminētajiem 

EESK 2007.gadā ir publicējusi atzinumu par tematu „Vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem 

ar invaliditāti”, kurā uzsvērta invalīdu nozīmīgā vieta sabiedrībā un nepieciešamība 

nodrošināt šiem cilvēkiem pieejamu vidi, it īpaši sabiedriskā transporta un pilsētvides 

pieejamības jomā. EESK piebilst, ka, uzlabojot fiziskās vides pieejamību, ieguvēja 

būs visa sabiedrība kopumā — ģimenes ar maziem bērniem, gados vecāki cilvēki un 

tie, kam pēc traumas ir īslaicīgi ierobežota mobilitāte. 33 

Taču bez tā, ka sociālā tūrisma jeb tūrisma visiem jautājumi Eiropas Savienībā 

tiek aktualizēti dokumentos, par to tiek diskutēts arī dažādās konferencēs, semināros 

un forumos, kur atrodams ne tikai Eiropas Savienības, bet arī tās dalībvalstu un 

Eiropas Savienībā darbojošos interešu grupu paustais viedoklis. Šeit var pieminēt 

ikgadējo Eiropas Komisijas organizēto Eiropas Tūrisma forumu, Reģionu komitejas 

konferenci “European conference on social tourism, economic growth and 

employment”, Eiropas Komisijas, Starptautisko sociālā tūrisma biroja BITS, 

Legacoop un Flandru Tūrisma biroja (Tourism Office for Flanders) organizētā 


Atjauninātā ES tūrisma politika: veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību COM(2006) 134 

galīgā redakcija, punkts 2.5. Oficiālais Vēstnesis C 325 , 30/12/2006 Lpp. 0011 – 0015. 


partnerību” Briselē, 17.3.2006, COM(2006) 134 galīgā redakcija, punkts 2.2.1. 

33 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumus par tematu „Vienlīdzīgas iespējas 

cilvēkiem ar invaliditāti” , punkts 3.3.5. Oficiālais Vēstnesis C 093 , 27/04/2007 Lpp. 0032 – 0038. 


21


konference "Tourism for all: state of the play and existing practices in the EU”, 

Eiropas ministru konference par tēmu „Tūrisms visiem” u.c. 

Pētījumā jau tika rakstīts, ka sociālais tūrisms jeb tūrisms visiem visbiežāk tiek 

uzskatīts par neatņemamu ilgtspējīga tūrisma sastāvdaļu. Saskaņā ar Eiropas 

Ekonomikas un sociālo lietu komitejas viedokli, sociālā tūrisma programmas būtu 

jāizveido visās ES dalībvalstīs. Bez tam sociālajam tūrismam tiek saskatīta ne vien 

nacionālā, bet arī Eiropas Savienības perspektīva, kas ar šādu programmu starpniecību 

veicinātu kulturālās un sociālās apmaiņas pozitīvo ietekmi, stimulējot Eiropas 

pilsonību gan kā jēdzienu, gan arī kā ikdienas realitāti. 34 Diskusijām par Eiropas 

tūrisma politiku ir jānotiek, raugoties uz sociālo tūrismu kā daļu no Eiropas tūrisma 

modeļa. 35 

2001.gada 1.-2.jūlijā Beļģijas prezidentūras iniciatīvas rezultātā tika rīkota 

Eiropas ministru konference par tēmu „Tūrisms visiem”. Šāda veida ministru 

konferences ir neformālas tūrisma ministru un Eiropas Savienības komisijas tikšanās, 

kam ir nozīme ekspertīzes apmaiņā. Izejot no konferences gaitā izteiktajiem valstu 

viedokļiem, kā vienu no lietām ministru konference saskatīja nepieciešamību „padarīt 

tūrisma aktivitātes cik vien iespējams pieejamas specifiskām mērķa grupām, īpaši 

jauniem un veciem cilvēkiem, nabadzībā dzīvojošām ģimenēm, bezdarbniekiem un 

cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ar šāda veida emancipāciju panākot sociālo 

iekļaušanu” 36 . Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komisija savā 2006.gadā paustajā 

viedoklī par sociālo tūrismu Eiropā skaidro, ka īpaša vērība tūrisma iespēju 

nodrošināšanā ir jāpievērš tām cilvēku grupām, kuras šo tiesību nevar pilnvērtīgi 

izmantot ekonomisko apstākļu, garīgās vai fiziskās nespējas, personīgas vai ģimenes 

izolācijas, samazinātas mobilitātes, ģeogrāfisko grūtību vai vēl kādu citu iemeslu dēļ, 

kas var radīt reālu šķērsli. 37 

Kas attiecas uz vienu no mērķa grupām cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, 

EESK 2003.gada viedoklī tiek pausta apņemšanās ieviest dokumentā uzskaitītu virkni 

principu un iniciatīvas, kas atvērs tūrisma sniegtās iespējas, produktus un 

34 European Economic and Social Committee. (2003). “Socially Sustainable Tourism for Everyone”, p. 

19. 

35 European Economic and Social Committee. (2006). “Opinion of the EESC on Social Tourism in 

Europe (own-initiative opinion)”, INT/312, p.1. 


Skatīts 24.10.2006. 

37 European Economic and Social Committee (2006) “Opinion of the EESC on Social Tourism in 



22


pakalpojumus sabiedrības daļai (cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un daudziem gados 

vecākiem cilvēkiem), kurai līdz šim ir bijusi ierobežota pieeja šiem labumiem. 38 

Kopumā jautājums par sociālo tūrismu Eiropas Savienības līmenī tiek 

apskatīts un visbiežāk tas tiek vērtēts kā atbalstāms un veicināms, saistot to ar 

ieguvumiem plašākai sabiedrībai. Tomēr, neskatoties uz to, pieejamais informācijas 

klāsts ir visnotaļ ierobežots un liecina par to, ka vienots politikas risinājums nav 

izstrādāts, atstājot to katras dalībvalsts ziņā. 

2.3.1 Vispārīgs apkopojums 

2.3 Valstu piemēri 

Sociālā tūrisma nodrošināšana dažādu valstu starpā atšķiras – tas attiecas ne 

tikai uz valstu nacionālajām pozīcijām un atbalstu šai jomai, bet arī uz nevalstiskā 

sektora aktivitātēm. Tādēļ, lai labāk izprastu sastopamo iniciatīvu plašo spektru, 

vērtīgi ir apskatīt gan tādus labās prakses piemērus, kas ir daļa no valsts politikas, gan 

arī tādus, kas pilnībā atrodas nevalstiskā sektora pārziņā un no valsts nesaņem nekāda 

veida atbalstu. Jo ne vienmēr valdības atbalsts sociālā tūrisma politikai nozīmē tā 

attīstību vēlamajā gultnē un otrādi – ne vienmēr tās valstis, kurās sastopami izcili 

piemēri norāda uz to, ka minētā joma bauda dāsnu valdības atbalstu. Kā piemēru šeit 

var minēt Lielbritāniju, kura noteikti nav uzskatāma par priekšzīmīgu sociālā tūrisma 

politikas veidotāju valstiskā līmenī, tomēr tajā pašā laikā nevalstiskajā sektorā 

darbojas tādas spēcīgas un labi zināmas organizācijas kā Ģimenes brīvdienu 

asociācija (Family Holiday Association). 39 

Sociālā tūrisma nodrošināšana valstu starpā atšķiras arī pēc mērķa grupām, uz 

kurām sociālā tūrisma aktivitātes ir tendētas un pēc sociālā tūrisma aktivitātēm 

izmantotā finansējuma avota. Lai apzinātu pēc iespējas dažādus risinājumus sociālā 

tūrisma attīstībai Latvijā gan no mērķa grupu aktivitāšu, finansējuma avota un 

nacionālās un privātās atbildības aspekta, pētījumā apskatītas sekojošas Eiropas 

Savienības valstis – Francija, Lielbritānija, Somija un Spānija. Šīs valstis izvēlētas, 

vadoties pēc ES publiskajiem atzinumiem – gan ES rīkotajās konferencēs, gan arī 

rakstiskā EESK viedoklī tās tiek minētas kā labie piemēri. 

38 European Economic and Social Committee. (2003). “Socially Sustainable Tourism for Everyone”. 

39 Social Tourism - Conference “Tourism for all: State of the play and existing practices in the EU”. 

(2006). Skatīts 28.11.2006., no 

http://ec.europa.eu/enterprise/services/tourism/social_tourism_conference2006.htm 


23


Jau minēta Beļģijas prezidentūras laikā 2001.gadā sasauktā konference 

„Tūrisms visiem”, kurā kopā sanāca tūrisma jautājumos kompetenti ministri no 

toreizējām 15 ES dalībvalstīm. Notikušo diskusiju, runu un pētnieciskā pārskata 

rezultātā konferences beigās tika izteikti vēl aizvien aktuāli secinājumi, kurus būtiski 

pieminēt šī pētījuma kontekstā: 

• Katra dalībvalsts pati definē veidu, kā tā ieviesīs jēdzienus „sociālais tūrisms” un 

„tūrisms visiem”, kā arī politiku un ar to saistītās iniciatīvas, balstoties uz tās 

vēsturisko perspektīvu, ieradumiem un uzskatiem pa tūrismu. 

• Kopumā dalībvalstu izmantotie līdzekļi tūrisma veicināšanai norāda uz līdzībām 

dažādo pieeju starpā. 

• Dati norāda uz to, ka katrā dalībvalstī pastāv iniciatīvas, kuras domātas visiem 

iedzīvotājiem vai arī noteiktām mērķa grupām, it īpaši, jauniešiem, vecāka gada 

gājuma pilsoņiem, trūcīgām ģimenēm, bezdarbniekiem un cilvēkiem ar īpašām 

vajadzībām. Šīs iniciatīvas palīdz radīt fiziskos, finansiālos un emocionālos 

iespēju avotus kā bērniem, tā arī jauniešiem un pieaugušajiem, lai tie varētu 

iesaistīties tūrismā (piemēram, doties garākās brīvdienās vai vienas dienas 

izbraucienā). 

• Esošās un topošās iniciatīvas un nodomi, kas tiešā vai netiešā veidā ietekmē visu 

iedzīvotāju vai specifisku mērķa grupu iesaistīšanos tūrisma aktivitātēs: 

o tiek veiktas no varas orgānu (nacionālo, reģionālo, vietējo), uzņēmumu 

vai privātu organizāciju puses; 

o nav tikai tūrisma un atpūtas tūrisma vai atpūtas politiskajā kompetencē, 

bet lielā mērā arī kultūras, sociālās labklājības, izglītības, jauniešu 

nodarbinātības, lauksaimniecības, transporta, veselības, vienlīdzīgu 

iespēju un sociālo lietu politiskajā kompetencē; 

o daudzās valstīs tiek ieviestas kā sociālās labklājības vai vienlīdzīgu 

iespēju politika. Kā arī var skaidri novērot, ka virknē dalībvalstu, soļi, 

kas tiek sperti, lai veicinātu brīvdienu iespējas īpašām mērķa grupām, 

ir domāti tūrisma ekonomiskās pozīcijas un nodarbinātības īpašos 

reģionos vai visā teritorijā stiprināšanai. 

• Visas dalībvalstis vēlas atvieglot cilvēku ar īpašām vajadzībām dalību (t.sk. 

transportu) ar tūrismu saistītās aktivitātēs. Šī iemesla dēļ tās vai nu jau ir 

pieņēmušas, vai arī gatavojas pieņemt īpašus noteikumus. 


24


• Tiek pieņemta virkne dažādu vides un pakalpojumu pieejamības apzīmējumu 

cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuriem ceļojot pa Eiropu tomēr ir nepieciešama 

skaidra un nepārprotama informācija par visām tūrisma piedāvātām iespējām. 40 

Kaut arī minētie secinājumi ir veikti 2001.gadā un šaurākā valstu lokā 

salīdzinājumā ar pašreizējo dalībvalstu skaitu, gausā notikumu attīstība risinot šo 

jautājumu, visdrīzāk norāda uz to, ka šī informācija vēl joprojām ir aktuāla. 

2.3.2 Francija 

2004.gadā 44% no Francijas iedzīvotājiem neiesaistījās brīvdienu aktivitātēs 

(t.i. vismaz četras naktis prom no mājām). 2003.gadā veiktajā aptaujā atklājās, ka 

30% no mājsaimniecībām nevar atļauties nedēļu ilgas brīvdienas. Tajā pašā laikā 

1998.gada Likuma par cīņu pret sociālo izstumtību (Loi de la lute contre les 

exclusions) 140.pants paredz, ka visiem ir jābūt vienlīdzīgai piekļuvei gan 

brīvdienām, gan atpūtai. 41 

Septiņas nevalstiskas organizācijas – VVF Vacances, VTF L’Esprit Vacances, 

Renouveau, Villages Clubs du soleil, Vacances Bleues, Vacanciel and VAL ir 

izveidojušas darba grupu par nākotnes tūrismu sabiedrības interesēs. Grupas 

nosaukums ir Tūrisma darbības bagātināšana (Tourisme Action Concertation 

(TAC)). 42 

Organizācija „Atvērtās brīvdienas”. Bezpeļņas organizācija „Atvērtās 

brīvdienas” („Vacances ouvertes”) tika dibināta 1990.gadā un tā sniedz atbalstu 

ģimenēm un jauniešiem (vecumā no 16-25 gadiem) ar zemiem ienākumiem, kuriem 

parasti nav iespējas doties brīvdienās. 

Trīs gadu laikā „Vacances ouvertes” ir noorganizējusi 2000 apmācību dienas 

pakalpojumu sniedzējiem, savukārt 2005.gadā – 8000 gadījumos sniegtas brīvdienas 

palīdzības kārtā. Tāpat organizācija ir radījusi programmu ar nosaukumu „Parcours 

Vacances”, kurā 2005.gadā iesaistījušies 1350 jaunieši. 

Šīs organizācijas galvenie mērķi: 


Skatīts 24.10.2006. 

41 Bolland, P. Interview with Pierre Combes, “The Benefits of Social Tourism”. Translated Sunday 7 

May 2006, Skatīts 12.01.2007, no http://www.humaniteinenglish.com/article.php3?id_article=190 

42 Turpat 


25


• nodrošinot finansiālu palīdzību, dot iespēju cilvēkiem, kuriem tādu 

nav, lai tie varētu doties brīvdienās; 

• attīstīt palīdzības sniegšanas stratēģijas; 

• strādāt, lai panāktu labāku saprašanos starp labklājības un tūrisma 

sektoriem. 

Organizācija „Atvērtās brīvdienas” sniedz šādus pakalpojumus: 

• informāciju par pastāvošām iespējām, piemēram, Brīvdienu palīdzības 

fondu (Bourse Solidarite Vacances); 

• informāciju par naktsmītnēm, ko piedāvā brīvdienu palīdzības shēmas 

dalībnieki, kā arī Francijas Kempingu un treileru asociācija; 

• finansiālo palīdzību Francijas Nacionālās brīvdienu kuponu shēmas 

(ANCV) ietvaros (650 000 Eiro gadā); 

• apmācības vietējā mēroga dalībniekiem: labklājības korpusam un viesu 

uzņēmējiem. 

Organizācijas nacionālie finanšu resursu avoti ir Nodarbinātības ministrija, 

Sociālo lietu ministrija, Tūrisma, jaunatnes un sporta ministrija, kā arī Nacionālā 

Kuponu brīvdienu aģentūra (Agence Nationale pour les Cheques Vacances). 43 

Pēdējo gadu laikā palīdzības brīvdienu shēmā jauniešiem un ģimenēm ir 

iesaistījušās vairākas reģionu pašvaldības (Nord-Pas de Calais, Poitou-Charentes, 

Aquitaine). Tāpat vairāki partneri (Essonne, Hauts de Seine un Seine et Marne 

pašvaldības, Vilaine family allowance fund (CAF), Ager pilsētas dome, Aquitaine 

reģions) ir izveidojuši speciālas programmas ar nosaukumu „Sacs ados”, lai palīdzētu 

jauniem cilvēkiem. Eiropas partnerība ir izveidota starp „Vacances Ouvertes”, 

„Family Holiday Association” un Toerism Vlanderen. 

Nacionālā Brīvdienu kuponu aģentūra. Nacionālā Brīvdienu kuponu 

aģentūra jeb franciski „Agence nationale pour les Cheques-Vacances” (ANCV) tika 

izveidota 1982.gadā un atrodas Francijas Tūrisma ministrijas un Ekonomikas, 

rūpniecības un finanšu ministrijas pārraudzībā. Aģentūras galvenā misija ir izplatīt 

tiesības uz brīvdienām un atpūtas laiku visiem cilvēkiem (ģimenēm, jauniem 

cilvēkiem, pensionāriem, veciem cilvēkiem, strādājošiem, kuri zaudējuši savas darba 

iemaņas utt.) un tas tiek darīts veicot trīs pamata aktivitātes: 

43 Hilaire M.M. „Tourism for All – Examples of Good Practices”. Conference „Tourism For All: State 

of Play and Existing Practices in the EU”. Brussels, January 17th 2006, p.3. Skatīts 14.12.2006., no 

http://www.vacances-ouvertes.asso.fr/ 


26


• darbs pie „Kuponu brīvdienām”; 

• saistītu aktivitāšu iniciēšana un atbalstīšana; 

• tūrisma industrijas un reģionālās attīstības atbalstīšana. 

ANCV sociālā misija līdzās jau pieminētajam ir: 

• tūrisma iespēju ar labklājības misiju atjaunošana un modernizēšana; 

• palīdzības sniegšana inovatīvu iespēju veidošanā (pieejamība 

cilvēkiem ar īpašām vajadzībām); 

• konkrētu pasākumu izveide (nometnes, autobusi pielāgoti cilvēkiem ar 

īpašām vajadzībām utt.). 44 

Programma „Kuponu brīvdienas” ir personiska palīdzība brīvdienu 

nodrošināšanai, kas darbojas kā garantēta apmaksas metode un tiek piedāvāta kā 

kuponi 20 un 10 eiro vērtībā. Šos kuponus var izmantot palīdzības saņēmējs, viņa 

partneris vai bērni un tie ir izmantojami visā Eiropas Savienībā visa gada garumā, lai 

segtu savas brīvdienu izmaksas (viesnīcas, hosteļus kempingus, vilciena biļetes, 

lidmašīnas biļetes, muzejus, kino, atpūtas parkus, koncertus u.c.) pie sertificētiem 

tūrisma un atpūtas laika profesionāļiem. 

Aģentūra ir izveidojusi plašu sadarbības partneru tīklu – Brīvdienu kuponus 

pieņem aptuveni 135 000 tūrisma un brīvā laika pavadīšanas organizācijas, piemēram: 

SNCF, Air France, Hertz, Thomas Cook Voyages, Auberges de jeunesse, Logis de 

France, UCPA, Musee du Louvre, Disneyland Paris, Parc Asterix, Chateau de 

Versailles u.c. 

Savukārt kuponus izplata ap 20 000 klientu, galvenokārt dažās darba vietās 

sastopamas organizācijas, piemēram, darbinieku padomes un arodbiedrības (53%), 

personāla labklājības komitejas u.tml., kā arī civildienests, vietējās pārvaldes iestādes, 

valsts slimnīcas (valsts sektors – 40% apmērā). Izplatīšanas darbā iesaistītās arī 

uzņēmumu vadības (6%). 45 

Kopumā palīdzību ir saņēmuši 6,3 miljoni cilvēku jeb aptuveni katrs desmitais 

no Francijas iedzīvotājiem, 2 miljoni jeb 40%, no kuriem ir atzinuši, ka bez šīs 

palīdzības viņiem nebūtu bijusi iespēja doties brīvdienās. 

2005.gadā brīvdienu kuponi tika izdoti aptuveni 1 miljarda eiro vērtībā. Šī 

programma sniedz arī būtisku ieguldījumu tūrisma ekonomikas attīstībā, jo ir 

44 National Holiday Vouchers Agency, Skatīts 06.12.2006, no 

http://www.fhaonline.org.uk/docs/ProgForum0502%20ANCV%20pesentation%20a.pdf 




27


aprēķināts, ka katrs brīvdienu kuponu eiro nozīmē četrus tūrisma sektorā iztērētus 

eiro. Līdz ar to ANCV uzskata, ka aizvien lielāks palīdzības saņēmēju skaits veicina 

vietējās ekonomikas attīstību, dod lielu ieguldījumu ilgtspējīgas ekonomikas attīstībā 

un, ņemot vērā, ka kuponi tiek izmantoti visa gada garumā, tiek pagarināta tūrisma 

sezona. 46 

Kas attiecas uz „Brīvdienu kuponu” attīstības perspektīvām, ANCV saskata 

nepieciešamību darboties strādājošo, strādājošo ar īpašām vajadzībām, pensionāru, 

sociālā riska grupu labā, atbalstīt sociālās labklājības politikas u.tml. Savukārt no 

organizatoriskā viedokļa – attīstīt sadarbību ar nacionāla līmeņa organizācijām, 

decentralizēt darbību, lai dalītos resursos un atbalstā ar vietējām NVO u.c. 

Bez aprakstītās kuponu sistēmas ANCV nodarbojas arī ar brīvdienu 

aizdevumu izsniegšanu, iesaistās neatliekamās palīdzības un solidaritātes projektos, 

piemēram, palīdzot ugunsnelaimēs un plūdos cietušajiem. 47 

2.3.3 Lielbritānija 

Kas attiecas uz palīdzības sniegšanu ģimenēm ar zemie ienākumiem, 

Lielbritānija atpaliek no kontinentālās Eiropas. Brīvdienas var uzlabot fizisko un 

emocionālo veselību un palīdzēt ģimenēm attīstīt pozitīvas attiecības, taču 25% no 

Lielbritānijas iedzīvotājiem nemēdz braukt brīvdienās galvenokārt zemu ienākumu, 

ilgstošas slimības, nespējas un ģimenes attiecību pārtraukšanas dēļ. 

Politikas izpētes biroja veiktā pētījumā tiek secināts, ka Lielbritānijas valdība 

nav piešķīrusi prioritāru statusu sociālajam tūrismam, līdzīgi kā to darījušas tās 

kaimiņvalstis. Rezultāts tam ir ad hoc nosacījumi un paļaušanās uz brīvprātīgā sektora 

iniciatīvām. 48 

Vēsturiski ir izveidojies tā, ka ar sociālo tūrismu saistīti pasākumi jānodrošina 

vietējām pārvaldes iestādēm (1970.gada likums par hroniski slimo un invalīdu 

aizsardzību paredz, ka tām jāpiedalās invalīdu atpūtas pasākumu finansēšanā). 

Daudzas pašvaldības vecajiem ļaudīm un citām iedzīvotāju grupām, kurām 

nepieciešama palīdzība, organizēja izbraukumus ar autobusu, taču pēc ekonomikas 

lejupslīdes 1980. un 1990.gados vietējos budžetus samazināja, līdz ar to krasi kritās 





48 Ramrayka L., Government urged to back 'social tourism';; Tuesday February 8, 2005, Skatīts 

04.12.2006., no http://society.guardian.co.uk/socialexclusion/story/0,,1407771,00.html, 


28


šādu pakalpojumu, kā arī izsniegto pabalstu apjoms. Tā rezultātā sociālais tūrisms 

lielā mērā nonācis privātā sektora ziņā. 

Ar Anglijas tūrisma padomes sponsorējumu un Apvienotās Karalistes atbalstu 

1981.gadā izveidots atpūtas aprūpes dienests ar sākotnējo mērķi ievākt un apkopot 

informāciju par atpūtas iespējām cilvēkiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ vajadzīga 

palīdzība, bet nesen tas sācis organizēt īpašus kursus tūrisma organizatoriem. Šo 

grupu vajadzību apmierināšanai pievērsušies vairāki specializētie tūroperatori, kas 

dažkārt trūcīgākajiem ceļotājiem piedāvā ceļojumus ar atlaidi. Arī Lielbritānijas 

arodbiedrības piedāvā atpūtu savos atpūtas namos un daļēji apmaksā arodbiedrības 

biedru ceļojumus. Citas organizācijas, kuras rīko atpūtas ceļojumus cilvēkiem ar 

veselības traucējumiem, ir Mencap, Sarkanais krusts, Izkaisītās sklerozes biedrība un 

spārnotās brālības trasta fonds. Gan Spatiskā augstā asinsspiediena biedrībai, gan 

Spina bifida asociācijai ir atpūtas nami, kurus var izmantot ar šīm kaitēm sirgstošie. 49 

Savukārt viena no starptautiski visatpazīstamākajām ir Ģimeņu brīvdienu 

asociācija, kura daudzviet tiek nosaukta pie Eiropas Savienības labajiem piemēriem. 

Ģimeņu brīvdienu asociācija. Ģimeņu brīvdienu asociācija (Family Holiday 

Association (FHA)) ir vienīgā labdarības organizācija Lielbritānijā, kuras darbības 

joma ir palīdzēt trūcīgām ģimenēm un bērniem, nodrošinot tiem iespēju doties 

brīvdienās. Kopš tās aizsākumiem 1975.gadā FHA ir palīdzējusi vairāk nekā 100 000 

bērnu un jaunu cilvēku. Tiek lēsts, ka 2007.gadā ar organizācijas starpniecību 

brīvdienās dosies vairāk nekā 1250 ģimenes. 50 

Organizācija kā savu vīziju ir definējusi sabiedrību, kurā ģimenes dzīves 

kvalitāte tiek vairota caur vienlīdzīgu pieeju augstvērtīgai atpūtai neatkarīgi no tā, vai 

tās saskaras ar nabadzību vai kādām citām grūtībām. 51 Parasti tās ir ekonomiskās un 

sociālās grūtībās nonākušas ģimenes un bērni, kas cieš no ļoti nopietnām finansiālām 

problēmām, ilgstošām slimībām, vardarbības, izmantošanas, depresijas, dažādām 

nespējām un nereti dzīvo nepiemērotā vai pārpildītā mājoklī. 52 

FHA par saviem galvenajiem mērķiem ir izvirzījusi: 

• palielināt to ģimeņu skaitu, kurām ir piekļuve brīvdienām; 

49 Holovejs, Dž.K. (1999). „Tūrisma bizness”. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 292-293.lpp. 

50 Family Holiday Association “About us”. Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.fhaonline.org.uk/about.asp 

51 Turpat 

52 Family Holiday Association „How the charity works?” Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.fhaonline.org.uk/about_how_works.asp 


29


• pētīt un popularizēt ideju par brīvdienu nozīmi ģimenēm, kuras 

nonākušas grūtībās; 

• vairot izpratni par problēmu loku, kas veidojas no tā, ka nav iespēju 

doties brīvdienās. 53 

Organizācijas galvenie darbības virzieni, aktivitātes: 

• dotāciju nodrošināšana, pieticīgā apmērā sedzot brīvdienu izmaksas; 

• lobēšana un kampaņu veidošana, lai pievērstu sabiedrības un valdības 

uzmanību problēmas aktualitātei un nozīmei; 

• sadarbība ar citiem – FHA strādā kopīgi ar vietējām varas iestādēm, 

ģimenes ārstiem, sociāliem darbiniekiem, brīvprātīgām un valsts 

veidotām organizācijām, plašsaziņas līdzekļiem u.c. gan Lielbritānijā, 

gan visā Eiropā. 54 

Lai pieteiktos organizācijas sniegtajai palīdzībai ir jāatbilst četriem kritērijiem: 

1)ģimenei ir zems ienākumu līmenis; 

2)ģimene nav bijusi brīvdienās pēdējo četru gadu laikā; 

3)ģimenē ir vismaz viens trīsgadīgs vai vecāks bērns; 

4)ģimeni ir izvirzījis pārstāvis, kuram ir šādas pilnvaras 55 (sociālais 

darbinieks, ģimenes ārsts, nevalstisko un valsts veidotu organizāciju pārstāvji, 

labdarības organizāciju pārstāvji u.c. 56 ) 

FHA atbild uz pieteikumiem, piešķirot naudas līdzekļus iepriekš nosauktajiem 

dažādu organizāciju pārstāvjiem, kuri pēc tam palīdz ģimenēm ar brīvdienu 

pasūtīšanu un citiem jautājumiem. FHA dotācijas sedz naktsmītņu, transporta un 

pārtikas izmaksas vienai nedēļai parasti kādā no Lielbritānijas atpūtas centriem vai 

kempingiem jūras krastā. Taču FHA var palīdzēt apmaksāt brīvdienas arī citās vietās, 

iespējams pie radiniekiem. Piedāvājot izvēlēties savas brīvdienu, ģimeņu brīvdienu 

asociācija iedrošina palīdzības saņēmējus pašus izvēlēties un organizēt savu atpūtu, 

tieši tā, kā to dara citi. Izvairoties no stigmatizācijas, netiek izplatīta informācija par 

ģimenēm. 57 

53 Family Holiday Association „Our objectives”. Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.fhaonline.org.uk/about_aims.asp 

54 Family Holiday Association „How the charity works?” Skatīts 05.12.2006., no 


55 Family Holiday Association „Our services”. Skatīts 05.12.2006, no 

http://www.fhaonline.org.uk/services.asp 

56 Family Holiday Association „How the charity works?” Skatīts 05.12.2006, no 


57 Turpat 


30


Visi labdarības naudas līdzekļi tiek iegūti no privātiem atbalstītājiem, vietējām 

grupām, pārvaldīšanā nodotās mantas, uzņēmumiem un īpaši veidotām kampaņām. 

Kopumā iegūto līdzekļu sadalījums veidojas šādi: 

• 55% no privātpersonām; 

• 20% no pārvaldīšanā nodotās mantas; 

• 10% vietējā pašvaldība/Nacionālā loterija; 

• 5% no korporatīviem ziedojumiem. 

FHA atzīst, ka kaut arī brīvdienas vienai ģimenei vidēji izmaksā tikai dažus 

simtus mārciņu, organizācija ir spiesta noraidīt tūkstošiem pieteikumu tiklīdz beidzas 

nauda un ir steidzama nepieciešamība pēc lielāka līdzekļu apjoma. 58 

2.3.4 Somija 

Sociālās brīvdienas Somijā tiek organizētas ar Raha-automaattiyhdistys (RAY- 

Somijas Spēļu automātu asociācija) atbalstu. Asociācija tika nodibināta 1938.gadā, lai 

no azartspēlēm iegūtu līdzekļus somu veselības un labklājības organizāciju atbalstam. 

RAY finansiālais atbalsts tiek iegūts no Somijas iedzīvotājiem, kas spēlē spēļu 

automātus un galda spēles. 59 Pēc tam, kad spēlētāju laimesti un citi izdevumi ir 

atrēķināti no bruto ienākumiem, tīrā peļņa katru gadu tiek sadalīta labdarības 

mērķiem, galvenokārt bezpeļņas sociālajām un veselības aprūpes asociācijām un 

fondiem. Somijas valdība vienreiz gadā pieņem lēmumu par peļņas sadali. 

21.gadsimta sākumā tika pieņemts likums par finansiālo atbalstu no spēļu 

automātiem. Likums ietver vispārīgas vadlīnijas, kā šis finansiālais atbalsts tiek 

sadalīts. 60 

RAY sagrupē sociālās un veselības aprūpes organizācijas, kas saņem 

finansiālu atbalstu, deviņos sektoros pēc to darbības mērķiem. No tiem lielākais pēc 

saņemtā atbalsta lieluma ir veselības sektora veicināšana un mazākais - gatavošanās 

katastrofām. Organizācijas, kas ietilpst lielākajā sektorā, 2005.gadā saņēma nedaudz 

58 Family Holiday Association „Our funding”. Skatīts 05.12.2006, no 

http://www.fhaonline.org.uk/about_funding.asp 

59 Selin A. “Action of the Trade Union Movement”. Conference „Tourism For All: State of Play and 

Existing Practices in the EU”. Brussels, January 17th 2006., p.1.Skatīts 28.11.2006., no 

http://ec.europa.eu/enterprise/services/tourism/doc/conferences/social_tourism_2006/presentation_ 

selin.pdf 

60 Informācija iegūta sarakstē ar Veli-Jukka Leppanen, Managing Director of Suomen Ammattiliittojen 

Lomajärjestö SAL ry, 23.04.2007.-05.05.2007. 


31


vairāk par 100 miljoniem eiro (33%) no kopējā atbalsta, bet mazākais sektors – 11 

miljonus eiro (4%). 61 

Sektors „Atbalsts brīvdienu pavadīšanai” saņēma 18 miljonus eiro, kas ir 6% 

no kopējās atbalsta summas. Organizācijas, kas ietilpst šajā sektorā, var sadalīt divās 

daļās: primārās brīvdienu organizācijas un citas organizācijas. Primārās brīvdienu 

organizācijas rīko sociālās brīvdienas Somijā un saņem lielāko finansiālo atbalstu 

brīvdienu organizēšanai. Pie citām organizācijām var galvenokārt pieskaitīt veco 

cilvēku organizācijas, kā arī invalīdu u.c. organizācijas, kas saņem ievērojami mazāku 

finansiālo atbalstu brīvdienu rīkošanai. 62 

Arī primārās brīvdienu organizācijas var iedalīt divās daļās: tās, kurām ir 

pašām savas viesnīcas un brīvdienu centri un tās, kurām nav. Visas trīs arodbiedrību 

brīvdienu organizācijas (Akava organisations holiday association A-lomat ry, Suomen 

Ammattiliittojen Lomajärjestö SAL ry, and Toimihenkilölomat – T-lomat ry) ietilpst 

pie organizācijām, kurām nav pašām savas viesnīcas vai brīvdienu centri. Šīs 

organizācijas rezervē brīvdienas saviem biedriem viesnīcās un brīvdienu centros, kuri 

pieder citiem, taču izmaksas tiek samazinātas ar atbalstu, kas saņemts no RAY. 63 

Lielāko daļu atbalsta, kas tiek piešķirts primārajām brīvdienu organizācijām, 

saņem organizācijas, kurām ir savas viesnīcas un brīvdienu centri. Šīs organizācijas 

saņem 2/3 no kopējā finansiālā atbalsta un atlikusī 1/3 tiek sadalīta galvenokārt starp 

3 augstāk minētajām arodbiedrību brīvdienu organizācijām. 64 

Galvenais sociālo brīvdienu mērķis ir dot iespēju pavadīt brīvdienas tiem 

cilvēkiem, kuriem nav pietiekami daudz finansiālie vai citi līdzekļi, lai sev 

noorganizētu brīvdienas. Sociālās brīvdienas tiek nodrošinātas ar finansiālo atbalstu 

no RAY un brīvdienu organizāciju palīdzību. Cilvēki, kuriem visbiežāk ir 

nepieciešama šāda palīdzība, ir gados veci cilvēki, bezdarbnieki, daudzbērnu ģimenes, 

viena vecāka ģimenes u.c. Galvenokārt sociālo brīvdienu mērķa grupa ir cilvēki, kas 

nav nodarbināti. Primāro brīvdienu organizāciju sniegtā palīdzība strādājošajiem ir 

daudz mazāka. Tā kā arodbiedrību biedri parasti ir nodarbināti, tie nav RAY sociālās 

politikas prioritāte. Tas arī izskaidro nelielo finansiālo atbalstu arodbiedrību brīvdienu 



62 Turpat 

63 Turpat 

64 Turpat 


32


organizācijām, kuru mērķis ir saglabāt un veicināt strādājošo labklājību, veselību un 

darba spējas. 65 

Cilvēkiem ir iespēja pieteikties sociālo brīvdienu atbalstam kādai no 

organizācijām, kas piedāvā kādu no sociālo brīvdienu veidiem. Pieteikums tiek 

iesniegts aizpildītas formas veidā, kuras saturu nosaka sociālās un veselības aprūpes 

iestādes. Organizācija piešķir brīvdienas, izvērtējot iesniegtos pieteikumus. 

Pretendentu izvērtēšanai tiek izmantoti trīs kritēriji: ekonomiskais, sociālais un 

labklājības aspekts. Sociālās brīvdienas nav pilnīgi par velti. Personām jāmaksā 

apmēram 1/3 no brīvdienu izmaksām. 66 

2.3.5 Spānija 

Veco cilvēku un sociālo pakalpojumu institūts (IMSERSO). IMSERSO ir 

publiska organizācija, kas ir vadošā iestāde sociālās apdrošināšanas jautājumos. Tā ir 

saistīta ar Nodarbinātības un sociālo lietu ministriju caur valsts sekretāru sociālo 

pakalpojumu, ģimeņu un invaliditātes jautājumos. IMSERSO ir atbildīga par sociālās 

apdrošināšanas sistēmas papildus sociālo pakalpojumu administrēšanu un valsts 

līmeņa plānu, programmu un pakalpojumu administrēšanu veciem cilvēkiem un 

personām, kuras dažādu iemeslu dēļ ir atkarīgas no citiem. 67 

1985.gadā IMSERSO uzsāka brīvdienu programmu, kuras mērķis ir uzlabot 

veco cilvēku dzīves kvalitāti, dodot iespēju piedalīties tūrisma aktivitātēs, un 

vienlaicīgi veicinot nodarbinātību tūrisma sektorā, it īpaši „ne-sezonas” periodā. Veco 

cilvēku brīvdienu programma ietver sekojošus pakalpojumus: transportu, naktsmājas, 

diētas piedāvājumus tiem, kuriem nepieciešams, veselības palīdzību papildus 

sociālajai apdrošināšanai, brīvā laika aktivitātes, kolektīvu apdrošināšanas polisi. 68 

Programmā var piedalīties Spānijas iedzīvotāji, kuri ir vismaz 65 gadus veci, 

pensionāri publisko pensiju sistēmā, citi pensionāri publisko pensiju sistēmā un agrīni 

pensionējušies 60 gados, tie, kuriem nav vajadzīga īpaša palīdzība vai kuri necieš no 



66 Turpat 

67 Aguado M.A. „Tourism for All – Examples of Good Practices”. Conference „Tourism For All: State 

of Play and Existing Practices in the EU”. Brussels, January 17th 2006. p1. Skatīts 14.12.2006., no 

http://ec.europa.eu/enterprise/services/tourism/doc/conferences/social_tourism_2006/ 

bonnes_pratiques_sanchez_en.pdf 

68 Turpat, 2.lpp. 


33


psihiskiem vai fiziskiem traucējumiem. Programmā var piedalīties arī pretendentu vīri 

vai sievas pat, ja viņi neatbilst vecuma un pensijas prasībām. 69 

Brīvdienu programma veciem cilvēkiem tiek finansēta 70% apmērā no 

lietotāju iemaksām un 30% apmērā no IMSERSO ieguldījuma. Lietotājiem ir jāveic 

tikai viena iemaksa. Brīvdienu programmu īsteno IMSERSO izvēlētas tūrisma sektora 

kompānijas, kuras piedāvā brīvdienu programmas. Atpūtas vietu sadalei un 

rezervēšanai ir izveidota centralizēta datorsistēma, kurā ir saistītas visas ceļojumu 

aģentūras, kuras piedalās programmā. Tādējādi brīvās atpūtas vietas ir pieejamas 

visiem programmas lietotājiem. 70 

2005.gada 29.jūlijā Ministru padome, izvērtējot Brīvdienu programmas 

darbību, pieņēma Eksperimentālu brīvā laika un kultūras programmu 2005.-2006.gada 

sezonai. Šī programma ir paredzēta 150 000 dalībniekiem un aptver 3 pasākumus: 

• 29 dienu viesošanos Andalūzijā, Katalonijā, Valensijā u.c. vietās. 

• Ceļojumus bez transporta, kas ietver iespēju pretendentiem izvēlēties 

ceļošanas veidu uz kādu no piekrastes pilsētām. 

• Kultūras brīvdienas, kas ietver 6 dienu maršrutus reģionos ar nozīmīgiem 

kultūras objektiem. 71 

Brīvdienu programmas ietvaros 2005.-2006.gada sezonā tika piedāvātas 

830 000 vietas un tiek paredzēts, ka 2005.-2008.gada perioda beigās 1 500 000 

lietotāji varēs izmantot programmu. Izvērtējot kopējo nodarbinātību tūrisma sektorā 

un nodarbinātību viesnīcās, ir aprēķināts, ka kopējās darba vietas tieši vai netieši 

radītas programmas darbības laikā ir tuvu 30 000 darba vietām tūrisma jomā un pāri 

par 40 000 darba vietām kopumā. 72 Spānijas valsts programmā katru gadu investē ap 

75 miljoniem eiro, taču ar dažādu nodokļu mehānismu palīdzību, pieaugošajiem 

ieņēmumiem no sociālās apdrošināšanas maksājumiem un ietaupījumiem no 

bezdarbnieku pabalstiem programmas ienākumi ir ap 125 miljoniem eiro un tādējādi 

tā ir peļņu nesoša. 73 

69 

Aguado M.A. „Tourism for All – Examples of Good Practices”. Conference „Tourism For All: State 

of Play and Existing Practices in the EU”. Brussels, January 17th 2006, p.3. Skatīts 14.12.2006., 

no http://ec.europa.eu/enterprise/services/tourism/doc/conferences/social_tourism_2006/ 

bonnes_pratiques_sanchez_en.pdf 

70 

Turpat, 3.lpp. 

71 


72 


73 




34


3 Sociālā tūrisma nozīme sabiedrības labklājības veicināšanā un 

tūrisma nozares attīstībā 

Domājot par to, kāda nozīme ir sociālajam tūrismam, vispirms jārunā par 

tūrisma ietekmi vispārīgi. Var izšķirt labumus, ko gūst katrs indivīds un labumus, ko 

gūst visa sabiedrība – ekonomiskās, sociālās un kulturālās labklājības ziņā. Atsevišķi 

par sociālā tūrisma ietekmi uz tūrisma nozares attīstību runāts nākamajā nodaļā. 

3.1 Indivīda ieguvumi 

Runājot par indivīda līmeni, var izšķirt ļoti daudz aspektus un katrā gadījumā 

tie būs atšķirīgi. Tomēr Nīls Heizels, balstoties uz pieejamiem pētījumiem par šo 

jautājumu, ir uzskaitījis iespējamos ieguvumus no atpūtas, ko piedāvā tūrisms: 

• atslodze un spēku atjaunošana – brīvdienas sniedz izraušanos no rutīnas, 

nodrošinot atslodzi no stresa pilnām ikdienas situācijām, lai atpūstos, 

pārdomātu un atjauninātu emocionālos spēkus. Šādas atpūtas rezultātā indivīds 

pēc tam ir labāk spējīgs tikt galā ar jau iepriekš pieminētajām situācijām. 

• garīgās veselības uzlabojumi – neskatoties uz ierobežotajiem medicīniskajiem 

pierādījumiem, ieguvumiem tiek pieskaitīti veselības un it īpaši garīgās 

veselības uzlabojumi. 

• socializēšanās – brīvdienas dod iespējas komunicēt un mijiedarboties ar 

iepriekš nesatiktiem cilvēkiem, kas ir īpaši nozīmīgi tiem cilvēkiem, kuriem 

dažādu iemeslu nav iespējas mainīt vidi. Brīvdienu laikā tikšanās ar citiem, 

kam ir līdzīgas problēmas vai dzīvesveids, var sniegt risinājumu izolētībai. 

Socializēšanās sniedz arī uzlabojumus sociālajās prasmēs un paaugstina 

pašapziņu. 

• pieredzes paplašināšana – ceļošana attīsta cilvēku personības, sniedzot 

iespējas, kuras viņu ikdienas dzīve parasti nespētu piedāvāt, kas savukārt var 

veicināt jaunu hobiju un interešu rašanos vai jaunu prasmju veidošanos. Tas 

viss stimulē indivīda pašvērtējuma celšanos. 

• neatkarības veidošana – brīvdienas bieži palīdz tiem, kuri parasti ir atkarīgi no 

kāda cita, kļūt neatkarīgākiem, atrodoties drošā vidē. 

• ģimenes saišu stiprināšana – brīvdienas var savest kopā ģimenes kopīgi un 

piepildīti pavadot laiku, ļaujot aizmirst par ikdienas stresa situācijām. Tāpat 


35


tas attiecas arī uz attiecību stiprināšanu starp aprūpētājiem un tiem, par kuriem 

viņi rūpējas. 

Lai arī specifiskā kontekstā tiek minēta arī negatīva tūrisma ietekme, parasti 

valda vienprātība, ka tūrisms rada nozīmīgu peļņu, daudz darba vietu, palīdz ne tikai 

vietējo kopienu attīstībai, bet arī nacionālā līmenī. 74 

3.2 Sabiedrības ieguvumi 

Kopumā tūrisms ir spēcīgs sociālās integrācijas veicinātājs, sekmējot 

kontaktus ar citām kultūrām, vietām paražām un galvenais – cilvēkiem: bez ceļošanas, 

brīvdienām un tūrisma cilvēkiem būtu neiespējami satikties. Šī kultūras apmaiņa un 

brīvā laika baudīšana ir nozīmīgs personīgās izaugsmes veids gan tūristiem, gan arī 

tiem, kas viņus uzņem vietējā vidē. 75 Tātad ir iespējams secināt, ka individuālie un 

visas sabiedrības ieguvumi cieši savijas kopā un ir atkarīgi viens no otra. 

Bez tam pētnieki, kas rakstījuši par sociālo tūrismu, ir pārliecināti, ka 

individuālie ieguvumi ir attiecināmi arī uz finansiāliem un sociāliem ieguvumiem 

sabiedrībai kopumā, piemēram, radot mazāku noslogojumu veselības un sociālās 

aprūpes sistēmām, dažos gadījumos iespējams samazinot noziedzību. 76 Kā rakstīts 

BITS Monreālas deklarācija sadaļā par sociālo tūrismu kā ekonomiskās izaugsmes 

veicinātāju 5.pantā „Tūrisms visiem ir ekonomiskā spēka avots. Tas rada nepārtrauktu 

cilvēku un investīciju plūsmu, kas dod ieguldījumu reģionālajā attīstībā, rada 

nacionālo un starptautisko labklājību un stimulē resursu pārnešanu no bagātāko valstu 

ekonomikām uz nabadzīgākām valstīm”. 77 

Sociālā tūrisma sniegums sabiedrībai ir: 

• adresāta apmierinātība ne tikai ar tiešo aktivitāti – brīvdienām, bet arī ar 

konkrētās brīvā laika pavadīšanas aktivitātes īpašo raksturu; 

• labsajūtas uzlabošanās un personiskā izaugsme adresātam, kā arī sabiedrībai, 

kura šos indivīdus uzņem savā vidū; 

• ienesīgums un ekonomiskie ieguvumi tūrisma industrijai, it īpaši pagarinot 

pelņas nesošāko laika periodu; 

74 Department for Communities and Local Government. (2006). „Good Practise Guide on Planning for 

Tourism”. London, p. 7. 





77 Monreālas deklarācija. (1996). Skatīts 30.11.2006., no http://www.bits-int.org/declaration.asp 


36


• ieguvumi no stabilas, augstas kvalitātes nodarbinātības radīšanas visa gada 

garumā; 

• ilgtspējības uzturēšana apmeklējamajos apvidos; 

• vietējās vides un tās dabisko, sociālo un kultūras resursu un mantojuma 

pastiprināšana; 

• zināšanu vairošana un apmaiņa starp valstīm. 78 

3.3 Ietekme uz tūrisma nozari 

Latvijā veikta pētījuma autore K.Zaksa atzīst, ka izdalīt tūrisma tiešo 

ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā ir gandrīz neiespējami, jo tūrisms ir netieši 

saistīts ar daudzām tautsaimniecības nozarēm, jo tūristi patērē šo nozaru ražotās 

preces un sniegtos pakalpojumus. Apkopotā tūrisma statistika vairāk ir orientēta uz 

tūrisma pakalpojumu ņēmēju, t.i., tūristu jeb ceļotāju, nevis uz tūrisma darbības 

uzskaitījumu. Stabila tūrisma nozares izaugsme veicina arīdzan kopējo ekonomikas 

izaugsmi un labklājības līmeņa paaugstināšanu valstī. 79 

Saprotams, ka iesaistot tūrismā arvien vairāk cilvēku, tiek attīstīta tūrisma 

industrija, tādējādi attīstot attiecīgās valsts ekonomiku, tomēr bez visaptverošiem 

ekonomiskā pamatojuma aprēķiniem, ar esošajiem ierobežotajiem datiem ir grūti 

paust aprēķinos balstītu viedokli. Piedāvāto viedokļu pamatā ir citu valstu pieredze un 

teorētiski spriedumi. 

Var minēt sociālā tūrisma ieguldījumu ilgtspējīga tūrisma nozīmīgas 

problēmas risināšanā – tūrisma sezonalitātes samazināšanā. Kad tūrisma aktivitātes 

koncentrējas tikai pāris mēnešos un tūristu plūsma dažādās sezonās ir izteikti 

nesabalansēta, tam ir tādas izteikti negatīvas sekas kā darbaspēka nestabilitāte sektorā, 

zems investīciju ienesīgums, augstas darbaspēka izmaksas, neilgs nostrādātais laiks, 

kas savukārt nozīmē zemas pensijas pensionāriem, kas strādājuši šajā sektorā, 

pārmaksāšanu par infrastruktūru, augstākas izmaksas patērētājam. 80 Papildinformāciju 

par Latvijas tūrisma sezonas tendencēm sk. 1.pielikumā 4.-6. attēlā, kur arīdzan 

skaidri iezīmējas tūrisma sezonalitāte. 


Europe (own-initiative opinion)”, INT/312, p. 10. 

79 Zaksa K. (2004). „Tūrisma nozares izaugsmes prognozes Latvijas tautsaimniecības attīstības 

kontekstā”. 

80 Tourism and Employment: A Partnership for the Promotion of Social Tourism in the European 

Union. (2005). No http://www.iniciativesperlocupacio.net/doc/dtreball_conf_en.pdf 


37


Pievēršoties Latvijas situācijai, būtiski norādīt, ka starp tūrisma nozares 

galvenajiem uzdevumiem Tūrisma likumā ir minēti sekojoši uzdevumi: „nodrošināt 

tūrismam brīvas un vienlīdzīgas iespējas, celt tā ekonomisko efektivitāti un radīt 

jaunas darba vietas, (..) veicināt lauku sociālās, ekonomiskās un kultūras vides 

saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, sekmējot lauku tūrisma un ekotūrisma 

attīstību, veicināt kultūrvēsturiskā un dabas mantojuma saglabāšanu un racionālu 

izmantošanu, kā arī nodrošināt kultūras un dabas tūrisma attīstību”. 81 Savukārt, 

Latvijas tūrisma attīstības programmā 2006.-2008.gadam minēts, ka „Latvijas 

ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ tūrismam ir izteikta sezonalitāte un tā ietekmē tūrisma 

komercdarbību un apgrozījumu, it īpaši, tūristu izmitināšanas un apkalpošanas 

komersantiem”. 82 Tādēļ var secināt, ka piemērots risinājums var būt tieši sociālais 

tūrisms, kas sniegtu: 

• ekonomiskus ieguvumus tūrisma industrijai, it īpaši „paildzinot sezonu”; 

• tūrisma objektu (host areas) ilgtspējības uzturēšanu (saglabāšanu); 

• vietējās vides un tās dabas, sociālo un kultūras resursu un mantojuma 

uzturēšanu (saglabāšanu). 

81 Tūrisma likums, 17.09.1998., Latvijas Vēstnesis, Nr. 287, 07.10.1998, 3.pants. 

82 Latvijas tūrisma attīstības programma 2006.-2008.gadam, MK 05.07.2006. rīkojums Nr.505, 24.lpp. 


38


4 Metodes apraksts 

Lai sasniegtu pētījumam izvirzīto mērķi un izpildītu visus tajā paredzētos 

uzdevumus, ir jāizmanto vairākas izpētes metodes – dokumentu analīze, intervijas un 

ieinteresēto pušu jeb steikholderu analīze, kas ir aprakstītas zemāk, kā arī statistikas 

apkopošana gan par mērķa grupām, gan tūrismu Latvijā. 

Dokumentu analīze 

Pētot situāciju Latvijā, vispirms bija jānoskaidro, kuri dokumenti regulē 

jautājumu loku, kas ir sociālā tūrisma pamatā vai skar šo jomu. Apskatīti tika gan 

starptautiskie, gan nacionālie likumi, noteikumi un cita veida dokumenti. Katrā no 

tiem tika izcelti tie punkti un normas, kuras kaut kādā veidā – tieši vai pastarpināti 

skar sociālā tūrisma jomu. Dokumentu analīzes mērķis šī pētījuma ietvaros ir apzināt 

nozīmīgākos dokumentus, kurus ir jāņem vērā uzsākot diskusijas par sociālo tūrismu 

kā jaunu politikas iniciatīvu, kā arī izvērtēt to potenciālo ietekmi uz šo jomu. 

Intervijas 

Ņemot vērā sociālā tūrisma temata specifiku – to, ka Latvijā tas ir tikpat kā 

nezināms jautājums, kurš iepriekš nav pētīts, ļoti liela nozīme šī pētījuma ietvaros bija 

intervijām. 

Interviju galvenais mērķis ir ilustrēt pastāvošo situāciju, proti, pirmkārt, lai 

veiktu iesaistīto pušu analīzi un noteiktu rīcības un atbildības sadalījumu 

institucionālā skatījumā jeb pašreizējo jautājuma regulējumu dažādos līmeņos, otrkārt, 

lai noskaidrotu tūrisma pieejamības aspektus dažādām grupām (traucējošos un 

veicinošos faktorus) un, treškārt, lai izstrādātu ieteikumus sociālā tūrisma politikas 

attīstībai Latvijā. 

Intervijas notika ar nacionālā un vietējā līmeņa pārvaldes iestāžu 

darbiniekiem, nozīmīgāko pētījumā skarto sabiedrības grupu veidotām sabiedriskām 

organizācijām, kā arī privātiem uzņēmumiem – tūrisma uzņēmumiem. Intervijas 

veiktas ar attiecīgās organizācijas, iestādes vidējā vai augstākā līmeņa vadītājiem. 

Visas intervijas bija daļēji strukturētas, katru pielāgojot attiecīgās organizācijas, 

iestādes specifikai un vadoties pēc iesaistīto pušu analīzes tabulas (skat. 1. tabulu). 

Interviju gaitā tika izmantoti jautājumi, kas atrodami 2.pielikumā. Kopumā tika 

veiktas 47 intervijas. Vairums no intervijām notika klātienē vai arī tika organizētas kā 


39


telefonintervijas, nedaudzas arī elektroniskas sarakstes veidā. Pilns interviju saraksts 

ir atrodams 3. pielikumā. 

Intervijas ar ministriju pārstāvjiem 

Ministriju līmenī intervijas klātienē veiktas ar Ekonomikas ministriju, kura 

nodarbojas ar tūrisma jautājumu regulēšanu, Labklājības ministriju, kuras uzdevums 

ir rūpēties par sociāli mazaizsargātāko sabiedrības daļu, un Bērnu un ģimenes lietu 

ministriju, kas gādā par bērnu, jauniešu un ģimeņu interesēm valstī. Intervijas notika 

arī ar Izglītības un Zinātnes ministrijas pakļautībā esošo Valsts Jaunatnes iniciatīvu 

centru un Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esošo Tūrisma attīstības valsts 

aģentūru. Ar telefona un e-pasta starpniecību intervijas notika ar Kultūras ministriju 

un Latvijas Muzeju biedrību. Pilns interviju saraksts ir atrodams pētījuma beigās 3. 

pielikumā. 

Intervijas ar pašvaldību pārstāvjiem 

Ļoti būtiska vieta informācijas apkopošanā tika atvēlēta sarunām ar pašvaldību 

pārstāvjiem. Kopumā tika veiktas 24 intervijas, no tām 9 ar pilsētu pašvaldībām, 5 ar 

novadiem, 2 rajoniem un 8 ar pagastiem. Galvenie pašvaldību atlases kritēriji bija to 

lielums un ģeogrāfiskais novietojums – pašvaldībām ir jābūt dažādām pēc lieluma, un 

tām jāpārstāv dažādi Latvijas reģioni. Labie piemēri, kurus aptaujāt, apzināti arī 

interviju laikā. Tomēr jāņem vērā, ka šī pētījuma ietvaros netika veikta reprezentatīva 

kvantitatīva aptauja, bet gan apzināti iespējamie dažādie scenāriji, labākie piemēri un 

problēmjautājumu loks, ar kuriem pašvaldības saskaras. Intervijas notika arī ar 

Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvjiem. Lielākā daļa no intervijām bija 

telefonintervijas, dažas notika klātienē. Pilns interviju saraksts ir atrodams pētījuma 

beigās 3. pielikumā. 

Intervijas ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem 

Lai radītu pēc iespējas pilnīgāku ainu par to, kādas brīvdienu aktivitātes 

pētījumā apskatāmajām sabiedrības grupām ir pieejamas, apzinātas un apjautātas tika 

arī virkne nevalstisko organizāciju – Latvijas Bērnu fonds, Mazturīgo atbalsta 

organizācija „Dace”, Latvijas Pensionāru federācija, Latvijas Jaunatnes padome, divas 

invalīdu biedrības („Apeirons” un „Sustento”). Intervijas notika ar visu to grupu 

pārstāvjiem, kuras pētījumā tika izvirzītas kā nozīmīgākās. 


40


Intervijas ar privātā sektora pārstāvjiem 

Iespēju robežās tika uzrunāts arī privātais sektors. Izmantojot organizācijas 

„Apeirons” starpniecību, aptaujāti arī tūrisma uzņēmumi, bet intervija veiktas ar 

Tūrisma Aģentu asociāciju, ar Tūrisma aģentūras „TAS Baltics”, kā arī profesionālo 

lauku tūrisma asociāciju „Lauku ceļotājs”. 

Iesaistīto pušu analīzes metodoloģija 

Sīkāk paskaidrojama iesaistīto pušu analīzes metodoloģija. Pieņemot to, ka 

tuvākā vai tālākā nākotnē jautājums par tūrisma un brīvā laika pilnvērtīgas 

pavadīšanas iespējām visiem cilvēkiem neatkarīgi no to materiālā, kā arī veselības 

stāvokļa varētu aktualizēties arvien vairāk, ļoti būtiska bija visu ieinteresēto pušu 

viedokļa apzināšana. 

Iesaistīto pušu analīze ir process, kurā tiek apkopota un analizēta kvalitatīva 

informācija, lai noteiktu, ar ko ir jārēķinās izstrādājot un/vai ieviešot rīcībpolitiku vai 

kādu programmu. Veicot iesaistīto pušu analīzi pirms rīcībpolitikas vai programmas 

ieviešanas politikas veidotāji var noteikt un novērst potenciālas domstarpības vai 

viedokļu nesakritību. 83 Vispirms definētas galvenās iesaistītās puses un pēc tam 

izveidots analīzes ietvars – iesaistīto pušu analīzes matrica. 

Apkopotu informāciju par iesaistītajām pusēm un organizācijām, ar kurām 

notikušas intervijas, kā arī izvēles pamatojumu skatīties 4. pielikumā. 

Jāmin, ka līdzās atbilstošajām valsts institūcijām par iesaistītajām pusēm 

sabiedrībā faktiski uzskatāmas attiecīgās sociālās grupas, tomēr pētījuma apjoms ļauj 

veikt intervijas tikai ar nevalstiskā sektora organizācijām, kas ir šo grupu interešu 

pārstāvji un aizstāvji, neuzrunājot šo grupu dalībniekus tieši. 

Iesaistīto pušu analīzes tabula 

Pamatojoties citu autoru piedāvātajā iesaistīto pušu analīzes metodoloģijā un 

pielāgojot to konkrētajai situācijai, izstrādāta matrica (tabula) ar sešām analīzes 

pamatkategorijām – pozīcija, zināšanas, nostāja, resursi, sadarbība un skatījums. 

Matricas veidolu – analīzes pamatkategorijas un attiecīgi aplūkojamos aspektus skatīt 

1. tabula. 

1. tabula. Iesaistīto pušu analīzes matrica. 

83 Schmeer K. (2000). ”Stakeholder Analysis Guidelines”, p. 3. Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.lachsr.org/documents/policytoolkitforstrengtheninghealthsectorreformpartii-EN.pdf 


41


A. Pozīcija B. Zināšanas C. Nostāja E. Sadarbība 

1. 

Ietekme 

3. 

Līdera 

loma 

1. Par 

sociālo 

tūrismu 

2. Par 

konteksta 

aspektiem 

1. Intereses 

2. Attieksme 

pret iniciatīvu 

veicināt 

brīvdienu 

aktivitāšu 

atbalstu? 

D. 

Resursi 1. Sadarbība 

2. Sadarbības 

vērtējums 


F. Skatījums uz 

risinājumu 

1. 

Traucējošie 

faktori 

Kategorija „pozīcija” ietver iesaistītās puses iespēju ietekmēt lēmumu, varu 

pār resursu pārdali, tās rīcībā esošo speciālistu zināšanas u.tml., citiem vārdiem sakot, 

tās ietekmi, un to, vai iesaistītā puse ir/spētu būt līderis vai nē. 

Kategorija „zināšanas” ietver vērtējumu par iesaistītās puses zināšanām par 

sociālā tūrisma jautājumiem. Jau minēts, ka sociālais tūrisms ir jauns koncepts, 

izpratne, par kuru sabiedrībā vēl tikai veidojama, tomēr nevar apgalvot, ka netiek 

veiktas aktivitātes, kas neatbilst sociālā tūrisma pamatidejām. Tāpēc bija svarīgi 

apzināt iesaistīto pušu zināšanas par dažādiem konteksta aspektiem – konkrētām 

mērķauditorijām, šo grupu specifiskajām interesēm, problēmām vai cita veida 

zināšanām. 

Kategorija „nostāja” saistāma ar iesaistītās puses attieksmi pret sociālā 

tūrisma jautājumu – savas intereses, jautājuma aktualitāti un nepieciešamību pēc 

citādiem risinājumiem, kā arī savas lomas vērtējumu tajā. 

Kategorijā „resursi” identificēts iesaistītajai pusei pieejamo resursu veids – 

cilvēkresursi/ekspertīze, politiskie vai finanšu resursi, kas būtu potenciāli izmantojami 

tūrisma pieejamības veicināšanā. 

Un visbeidzot kategorijās „sadarbība” un „skatījums” izzināti iesaistīto pušu 

sadarbības mehānismi, kā arī pašreiz traucējošie faktori un iespējamie risinājumi. 

Tomēr ļoti ierobežoto zināšanu dēļ, šīs sadaļas vairāk sniedz materiālu turpmākiem 

secinājumiem un ieteikumiem, nekā palīdz izvērtēt esošo situāciju. 

42 

2. 

Iespējamie 

risinājumi


5 Esošās situācijas analīze 

Šajā nodaļā vispirms aplūkota sociālā tūrisma mērķauditorija Latvijā un tūrisma, 

kā arī labklājības politikas normatīvie dokumenti un institucionālais ietvars, tādējādi 

raksturojot potenciālos instrumentus un kanālus sociālā tūrisma ieviešanai. Tad 

uzmanība pievērsta dažādiem dokumentiem un normatīvajiem aktiem, kas lielākā vai 

mazākā mērā saistāmi ar sociālo tūrismu. Pēc tam iezīmēts institucionālais ietvars un 

veikta iesaistīto pušu analīze. Visbeidzot atbilstoši pētījuma uzdevumiem, izdarīti 

secinājumi par kvalitātes prasību ietekmi uz sociālā tūrisma attīstību. 

5.1 Mērķauditorijas raksturojums 

Atbilstoši pētījuma uzdevumiem, jāapskata šādas grupas: ģimenes ar bērniem, 

nepilnās ģimenes, ģimenes un personas ar zemu ienākumu līmeni, personas ar īpašām 

vajadzībām (redzes, dzirdes un kustību traucējumiem), skolas vecuma bērni un 

jaunieši, pensionāri. Tomēr jāpiebilst, ka robežas šādam grupu dalījumam ne vienmēr 

ir skaidri nosakāmas, pie tam pieejamā statistiskā informācija par katru no grupām ir 

ierobežota. Galvenokārt raksturots grupu apmērs un to aptuvenais finansiālais 

stāvoklis, tādējādi netieši norādot, pirmkārt, kāds ir attiecīgās grupas locekļu kā 

tūrisma pakalpojumu tirgus dalībnieku (klientu) skaits, un, otrkārt, cik pieejamas šīm 

grupām varētu būt brīvdienu aktivitātes no finansiālā viedokļa. 

Ģimenes 

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati par mājsaimniecību 

materiālā stāvokļa pašnovērtējumu 2004.gadā, 33,7% no Latvijas ģimenēm uzskata, 

ka ir nabadzīgas vai dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Ģimenes ar bērniem visvairāk ir 

pakļautas dažādiem sociālajiem riskiem, kuri ir saistīti ar ienākumu samazināšanos 

sakarā ar bērna piedzimšanu un kopšanu, kā arī nespēju nodrošināt bērnam adekvātu 

iztiku. 

Īpaši zemu ienākumu riskam ir pakļautas tās ģimenes, kurās bērnus audzina 

viens no pieaugušajiem (pārsvarā sievietes), to rīcībā esošie ienākumi bija par 30% 

zemāki nekā visās mājsaimniecībās. 84 Ģimenes ar bērniem, kurus uztur tikai viens 

84 Nacionālais ziņojums par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 2006.-2008.gadam, 

2006, 14.lpp. 


43


apgādnieks, ir otrā grupa aiz pensionāriem, kuri dzīvo vieni, kurai 2004.gadā ir 

vērojams izteikti liels nabadzības risks. Salīdzinājumā ar 2003.gadu, šai grupai 

nabadzības risks ir pieaudzis par 6%, sasniedzot 41%. 85 

Vēl joprojām salīdzinoši lielam nabadzības riskam ir pakļautas daudzbērnu 

ģimenes - ģimenes ar 3 un vairāk bērniem, lai gan salīdzinājumā ar 2003.gadu šīs 

grupas nabadzības riska indekss ir palicis nemainīgs – 32%. Salīdzinājumā ar 

2003.gadu nabadzības risks par 4% ir pieaudzis arī ģimenēs ar diviem bērniem, 

sasniedzot 17%. 86 

Bērni un jaunieši 

Pēc mājsaimniecības budžeta pētījuma par 2004.gada datiem, visvairāk bērni 

(jaunāki par 18 gadiem) – 37% no kopējā bērnu skaita mājsaimniecībās, dzīvoja 

ģimenēs, kuru ienākumi bija 1.kvintilē, tas ir, vidēji 38,42 LVL (55 EUR) mēnesī, bet 

vismazāk 5.kvintilē (14%), kurā ir salīdzinoši vislielākie ienākumi, tas ir, 230,14 LVL 

(327 EUR) mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli. 87 Atbilstoši Jaunatnes likuma 

projektam par jaunieti ir uzskatāma persona vecumā no 15 līdz 25 gadiem. 88 Saskaņā 

ar CSP datiem, 2006.gadā valstī bija 472,5 tūkstoši bērnu un 393,2 tūkstoši jauniešu. 

Kopumā vecumā līdz 25 gadiem Latvijā 2006.gadā bija 721,8 tūkstoši iedzīvotāju. 89 

Vecāka gadagājuma cilvēki 

Saskaņā ar CSP datiem, 2006.gadā vecuma pensiju saņēmēju skaits bija 472,1 

tūkstotis 90 , savukārt iedzīvotāji vecumā virs 60 gadiem 2006.gadā bija 507,5 

tūkstoši. 91 2005.gadā vidējais vecuma pensijas apmērs bija 81 LVL (115 EUR), 

savukārt minimālo pensiju apmērs sastādīja gandrīz 58 LVL (83 EUR), ko saņēma 

11% no visiem vecuma pensiju saņēmējiem. Pensionāru mājsaimniecībās rīcībā 

esošais ienākums vidēji mēnesī 2004.gadā sastādīja 69 LVL (98 EUR) uz vienu 

mājsaimniecības locekli. 92 

85 Latvijas Nacionālā rīcības plāna nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai (2004–2006) 

īstenošanas gaita 2005.gadā. Informatīvais ziņojums, 5.lpp. 



2006, 15.lpp. 

88 Jaunatnes likums, LJP redakcija uz 2006.gada jūniju, 1.pants. 

89 LR CSP dati, 2006.gads. 

90 Turpat 

91 Turpat 


2006, 16.lpp. 


44


Ienākumi galvenokārt tiek izlietoti uzturam, mājokļa uzturēšanas izmaksām un 

ārstniecības pakalpojumu apmaksai, savukārt patēriņa izdevumiem kā apģērbs, apavi, 

atpūta un kultūra tiek atvēlēti minimāli izdevumi. Šai atstumtības riska grupai zemo 

ienākumu dēļ ir ierobežotas iespējas iekļauties sabiedrības dzīvē. 93 

Analizējot statistikas rādītājus, 2004.gadā ir novērojama izteikti negatīva 

tendence attiecībā uz nabadzības riska pieaugumu pensijas vecuma sasniegušām 

personām. Ja 2003.gadā pensionāru nabadzības risks bija 15% (sievietes – 17%; 

vīrieši – 9%), tad 2004.gadā nabadzības risks palielinājās jau līdz 24% (sievietes – 

28%; vīrieši – 17%). 94 2004.gadā vislielākais nabadzības risks ir bijis pensionāriem 

(65 gadi un vairāk), kuri dzīvo vieni. Šo cilvēku nabadzības risks kopš 2003.gada ir 

palielinājies par 25%, sasniedzot jau 53%. 95 

Cilvēki ar īpašām vajadzībām 

Būtiska sociālās atstumtības riska grupa ir invalīdi. Šī sociālā grupa ir pakļauta 

vairākiem riska faktoriem, kas lielā mērā ir atkarīgi no konkrētās invaliditātes veida. 

Invalīdiem ir grūtības saņemt kvalitatīvu izglītību (t.sk., profesionālo un augstāko), to 

darba iespējas ir ierobežotas un līdz ar to lielākajai daļai šo cilvēku ienākumus veido 

pensijas. Tas, savukārt, nozīmē to, ka viņu ienākumu līmenis ir zem valsts vidējā 

ienākumu līmeņa. Šīs grupas sociālo atstumtību rada arī apkārtējās vides fiziskā un 

informatīvā nepielāgotība. 96 Kopumā valstī 2006.gadā invaliditātes pensijas saņēma 

66,7 tūkstoši iedzīvotāju 97 . Kopējais invalīdu skaits zināms tikai par 2004.gadu, kad 

to kopskaits bija 5% no visiem iedzīvotājiem jeb 115,2 tūkstoši. 98 

Starp iedzīvotāju grupām, kas pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības 

riskam tiek minētas arī sociālā riska bērni un jaunieši (no nelabvēlīgām ģimenēm, ar 

funkcionāliem traucējumiem, etnisko minoritāšu (galvenokārt romu) bērni, no 

ieslodzījuma vietām atbrīvotie, bērni bāreņi, bijušie bērnunama audzēkņi, jaunieši- 

bezdarbnieki, jaunieši ar dažāda veida atkarībām u.c.), bezdarbnieki (īpaši ilgstošie 


2006, 16.lpp. 


95 Latvijas Nacionālā rīcības plāna nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai (2004–2006) 

īstenošanas gaita 2005.gadā. Informatīvais ziņojums, 5.lpp. 


97 LR CSP dati, 2006.gads. 

98 LM Finanšu vadības departaments. (2005). „Cilvēki ar invaliditāti. Statistikas biļetens 1997 – 

2004”. Rīga. Skatīts 03.05.2007., no http://www.lm.gov.lv/index.php?sadala=418&id=2061 


45


bezdarbnieki), bezpajumtnieki, no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas, etniskās 

minoritātes (īpaši romi) un cilvēktirdzniecības upuri. 99 

Secinājumi par sociālā tūrisma mērķauditoriju 

No iepriekš rakstītā nākas secināt, ka iedzīvotāju skaits, kam sociālā tūrisma 

politikas ietvaros būtu piešķirams kaut kāda veida atbalsts, ir ļoti liels. Kā jau iepriekš 

tika minēts, tūrisms visiem nozīmē gan vides pieejamības, gan arī finansiālā šķēršļa 

novēršanu, lai iedzīvotājiem būtu pieeja pilnvērtīgai atpūtai un brīvdienu aktivitātēm. 

Latvijā to iedzīvotāju skaits, kurus no ceļošanas attur naudas līdzekļu trūkums, 

ir ievērojami lielāks nekā to, kuru vienīgais šķērslis ir vides nepieejamība. Pie tam 

atšķirībā no rietumvalstīm, kur, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki uzskatāmi par 

drīzāk maksātspējīgu grupu, Latvijā tomēr vairums no tiem ir pakļauti nabadzības 

riskam. Integrācijas sabiedrībā trūkuma dēļ arī liela daļa no cilvēkiem ar īpašām 

vajadzībām ir pakļauti šim riskam un tādējādi saskaras ar abiem šķēršļiem, kurus būtu 

jānovērš sociālā tūrisma politikai. 

Līdz ar to, Latvijai atšķirībā no citām valstīm, domājot par sociālā tūrisma 

politikas veidošanu, būtu jāuzņemas rūpes par procentuāli ievērojami lielākas mērķa 

grupas vajadzību apmierināšanu, no kuras vairums visticamāk nekad nav varējuši 

finansiāli atļauties doties brīvdienās un ļoti iespējams nevarētu šim mērķim atlicināt 

jebkādus naudas līdzekļus. Šī iemesla dēļ Latvijā tuvāko gadu laikā visdrīzāk nav 

iespējams pilnībā valsts subsidēts tūrisms visiem šo grupu pārstāvjiem vai vismaz 

nepieciešams sašaurināt sociālā tūrisma politikas mērķa grupas. Viens no variantiem 

ir vadīties pēc sabiedrības noteiktajām prioritātēm - pētījumu centra SKDS 2006.gada 

martā veiktās iedzīvotāju aptaujas ietvaros respondentiem lūdza novērtēt, kurām 

iedzīvotāju grupām būtu jāpalīdz galvenokārt. Visbiežāk iedzīvotāji norādījuši, ka 

primāri būtu jāpalīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (82%). Vairāk nekā 2/5 

aptaujāto arī atbildēja, ka nepieciešams palīdzēt daudzbērnu ģimeņu vecākiem (52%), 

pirmspensijas vecuma cilvēkiem (49%), vientuļajiem vecākiem (44%) vai 

bezpajumtniekiem (43%). 100 

Turklāt dažādām riska grupām nepieciešamas dažādas rīcībpolitikas. Šīs 

politikas paredz dažādu valdības, publisko aģentūru un sabiedrisko organizāciju 

līdzdalības pakāpi. Tādējādi atšķirīgas ir arī konsultāciju, koordinācijas un 

99 

Nacionālais ziņojums par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 2006.-2008.gadam, 

2006., 6.lpp. 

100 

Sabiedrības integrācijas aktuālākie aspekti, 2006.gada marts-maijs. Tirgus un sabiedriskās domas 

pētījumu centrs – SKDS, 49.lpp. 


46


pakalpojumu nodrošināšanas stratēģijas. 101 Ieteikumi sociālā tūrisma attīstīšanai 

Latvijā tiek piedāvāti pētījuma 6.nodaļā. 

5.2 Normatīvie akti un politikas plānošanas dokumenti 

Šīs nodaļas uzdevums ir iepazīstināt ar būtiskākajiem starptautiskiem un 

nacionāliem dokumentiem, kuru normas kaut kādā veidā attiecas uz sociālā tūrisma 

jomu un līdz ar to raksturo pašreizējo situāciju sociālā tūrisma jomā Latvijā un kuri ir 

jāņem vērā, uzsākot diskusijas par šāda veida politikas virzīšanu Latvijā. Apraksts 

sadalīts trīs daļās – starptautiskie dokumenti, tūrisma un labklājības jomas dokumenti. 

Uzsvars likts uz šīm divām jomām, kas, atbilstoši pētījumā iekļautajai literatūrai, ir 

uzskatāmas par galveno sociālā tūrisma platformu. 

5.2.1 Starptautiskie dokumenti 

Vispirms jāaplūko tos starptautiskos dokumentus, kas ir saistoši Latvijas 

Republikai. Pārskatāmības labad, piedāvāts uzskaitījums, pievienojot īsu aprakstu vai 

citātu, kas norāda uz dokumenta saistību ar sociālā tūrisma ideju. 

• ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (pieņemta ANO Ģenerālajā 

asamblejā 1948.gadā) 24.pants: „Katram cilvēkam ir tiesības uz atpūtu un brīvo 

laiku, ieskaitot tiesības uz saprātīgu darbadienas ierobežojumu un uz apmaksātu 

periodisku atvaļinājumu.” 102 

• Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 

(Pieņemts ANO Ģenerālās Asamblejas XXI sesijā 1966.gada 16.decembrī. 

Stājies spēkā 1976.gada 3.janvārī.), 7.pants: „Šā pakta dalībvalstis atzīst katra 

tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, ieskaitot arī atpūtu, brīvo 

laiku un darba laika saprātīgu ierobežošanu, periodisku apmaksātu atvaļinājumu, 

kā arī atlīdzību par svētku dienām.” 103 

• ANO Konvencijas par bērnu tiesībām (pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā 

1989.gadā) 31.pants paredz, ka valstīm ir jāatzīst bērnu tiesības uz atpūtu un brīvo 

laiku, tiesības iesaistīties dažādās bērna vecumam atbilstošās aktivitātēs un 

101 Burstein M. (2005). „Combating the Social Exclusion of At-Risk Groups”. Canada: PRI Project, 

p.17. Skatīts 30.10.2006., no http://policyresearch.gc.ca/doclib/Pri-Burstein-e.pdf 

102 ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, 1948. Skatīts 12.11.2006, no 

http://www.mkparstavis.am.gov.lv/lv/?id=19 

103 Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ANO, 1966. Skatīts 

29.10.2006., no http://www.mkparstavis.am.gov.lv/lv/?id=25 


47


kultūras un mākslas dzīvē. Tādēļ valstīm ir jāveicina un jāatbalsta piemērotas un 

vienlīdzīgas iespējas bērniem piedalīties kultūras, mākslas, izklaides un brīvā 

laika aktivitātēs. 104 

• ANO Invalīdu tiesību deklarācija (pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā 

1975.gadā) paredz, ka invalīdiem ir tiesības piedalīties visās sociālajās, radošajās 

un izklaides aktivitātēs, kā arī viņiem ir tiesības uz to, lai viņu speciālās 

vajadzības tiktu ņemtas vērā visu līmeņu ekonomiskajā un sociālajā plānošanā. 105 

Vēl minami šie dokumenti, kuriem ir rekomendējošs raksturs: 

• ANO Paraugnoteikumi par vienlīdzīgām iespējām cilvēkiem ar invaliditāti 

(pieņemti Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas 48. sesijā 1993. gadā) - „Šie 

noteikumi nav likums, tāpēc katrai valstij ir iespēja izvēlēties - pildīt tos vai 

nepildīt. 1998.gadā Latvijas valdība pieņēma Koncepciju par invalīdu tiesībām 

„Vienādas iespējas visiem”, kas ir balstīta uz ANO Paraugnoteikumiem.” 106 

Paraugnoteikumu 5.noteikums a.1. nosaka: „Valstīm ir jāveicina pasākumi, lai 

novērstu šķēršļus apkārtējā vidē, kas traucē aktīvi līdzdarboties. Šādiem 

pasākumiem ir jāattīsta standarti un darbības vadlīnijas, kā arī jāapsver tādas 

likumdošanas pieņemšana, kas nodrošina pieejamību visdažādākajās sabiedrības 

dzīves sfērās - mājās, sabiedriskās lietošanas ēkās, sabiedriskajā transportā un cita 

veida transportā, uz ielām un citās sabiedriskās vietās.” 107 11.noteikuma 

1.,2.punkts: „1. Valstīm ir jāizstrādā pasākumi, lai padarītu atpūtas un sporta 

vietas, viesnīcas, pludmales, sporta arēnas, vingrošanas zāles u.c. pieejamu 

invalīdiem. Šajos pasākumos ir jāiekļauj atbalsta sniegšana atpūtas un sporta 

programmu personālam, iekļaujot projektus, lai attīstītu metodes, kas sekmētu 

pieejamību, līdzdalību, informācijas un treniņa iespējas. 2. Tūrisma 

organizācijām, ceļojumu birojiem, viesnīcām, brīvprātīgajām organizācijām un 

citām, kas ir iesaistītas atpūtas un ceļošanas servisa organizēšanā, ir jāpiedāvā savi 

pakalpojumi visiem, ņemot tajos vērā invalīdu speciālās vajadzības. Ir 

104 Convention on the Rights of the Child, UN, 1989. Skatīts 30.11.2006., no 

http://www.unhchr.ch/html/menu3/b/k2crc.htm 

105 Declaration on the Rights of Disabled Persons, UN, 1975. Skatīts 28.11.2006., no 

http://www.unhchr.ch/html/menu3/b/72.htm 

106 ANO Paraugnoteikumi par vienlīdzīgām iespējām cilvēkiem ar invaliditāti. Skatīts 12.11.2006., no 

http://www.politika.lv/index.php?id=5083 

107 Paraugnoteikumi par vienlīdzīgām iespējām invalīdiem, ANO, 1993. Invalīdu un viņu draugu 

apvienība “APEIRONS”, 11.lpp. Skatīts 12.11.2006, no http://www.politika.lv/index.php?f=669 


48


nepieciešama speciāla darbinieku apmācība, lai varētu nodrošināt iepriekšminētās 

prasības.” 108 

• Manilas deklarācijā par pasaules tūrismu (pieņemta Pasaules tūrisma 

organizācijas (PTO) konferencē Manilā 1980.gadā) noteikts, ka sabiedrībai ir 

pienākums nodrošināt saviem iedzīvotājiem pieejamas brīvā laika, brīvdienu un 

ceļošanas aktivitātes. Tajā teikts, ka sociālais tūrisms ir mērķis, uz kuru 

sabiedrībai tiekties to iedzīvotāju interesēs, kuriem ir vismazākās iespējas 

izmantot savas tiesības uz atpūtu. Deklarācija vērš īpašu uzmanību uz jauniešu 

tūrismu, jo jauniešiem ir nepietiekami ienākumi ceļošanai, kā arī norāda, ka 

līdzvērtīga uzmanība jāvelta vecākajiem ļaudīm un invalīdiem. 109 

• Vispasaules Tūrisma ētikas kodeksa (pieņemts PTO Ģenerālajā asamblejā 

1999.gadā) 7.punkts paredz valsts iestāžu atbalstu sociālā tūrisma attīstībai. Tajā 

noteikts, ka sociālais tūrisms veicina brīvā laika, tūrisma un brīvdiena aktivitāšu 

pieejamību un nepieciešams atbalstīt ģimeņu, jauniešu, studentu, veco ļaužu un 

invalīdu tūrismu. 110 

Kopumā redzams, ka starptautiskajos dokumentos, arī tajos, kas ir saistoši 

Latvijai, brīvdienu un atpūtas aktivitātes tiek uzskatītas par normu, kurai jābūt 

pieejamai visiem cilvēkiem. Savukārt PTO savos dokumentos mudina valstis 

attiekties pret sociālo tūrismu ļoti nopietni, jau daudz precīzāk nosaucot lietas, kurām 

jābūt pieejamam ikvienam. Kaut arī šīm nomām ir vairāk rekomendējošs raksturs, tās 

tomēr skaidri norāda nepieciešamo attīstības virzienu – visiem pieejamu tūrismu. 

5.2.2 Tūrisma jomas dokumenti 

1998.gada 17.septembrī tika pieņemts Tūrisma likums, kura mērķis ir „radīt 

tiesisku pamatu tūrisma nozares attīstībai Latvijā, noteikt kārtību, kādā valsts 

pārvaldes iestādes, pašvaldības un komersanti darbojas tūrisma jomā, un aizsargāt 

tūristu intereses” 111 . Lai gan likumā termins „sociālais tūrisms” vai „tūrisms visiem” 

108 Paraugnoteikumi par vienlīdzīgām iespējām invalīdiem, ANO, 1993. Invalīdu un viņu draugu 

apvienība “APEIRONS”, 16.lpp. Skatīts 12.11.2006, no http://www.politika.lv/index.php?f=669 

109 Manila Declaration on World Toursim, The World Tourism Conference, 1980. Skatīts 11.11.2006, 

no http://www.world-tourism.org/sustainable/doc/1980%20Manila-eng.pdf 

110 Global Code of Ethics for Tourism, WTO General Assembly, 1999. Skatīts 03.12.2006., no 

http://www.world-tourism.org/code_ethics/pdf/languages/Codigo%20Etico%20Ing.pdf 



49


netiek minēts, kā viens no tūrisma nozares uzdevumiem, tajā ir izvirzīts: „veicināt 

atvieglojumu piešķiršanu pensionāru, invalīdu, jauniešu un bērnu tūrismam”. 112 

2004.gada 11.augustā tika pieņemtas Latvijas tūrisma attīstības 

pamatnostādnes laika periodam no 2004.-2008.gadam. Tās nosaka tūrisma 

attīstības politikas galvenos principus, mērķus un rīcības virzienus. To mērķis ir 

„noteikt stratēģiskos virzienus tūrisma nozares ilgtspējīgai un konkurētspējīgai 

attīstībai, tādejādi palielinot tūristu plūsmu un ienākumus no tūrisma un kopumā 

veicinot Latvijas tautsaimniecības attīstību un iedzīvotāju sociālekonomisko 

labklājību”. 113 Pamatnostādnēs tiek minēti sekojoši faktori, kas kavē Latvijas tūrisma 

attīstību: „vāja Latvijas kā tūrisma galamērķa pozicionēšana un virzīšana, neizteikts 

Latvijas tūrisma produkts, zema nozares konkurētspēja, zems vietējo un ārvalstu 

investīciju apjoms tūrisma nozarē, kā arī neaktīva sadarbība starp sektoriem tūrisma 

attīstības veicināšanā”, par politikas mērķi izvirzīts tūrisma īpatsvara pieaugums 

Latvijas iekšzemes kopproduktā, ko „paredzēts sasniegt, pozicionējot un virzot 

starptautiskajā tirgū Latviju kā atšķirīgu, drošu un atpazīstamu tūrisma galamērķi, 

palielinot tūristu plūsmu uz Latviju, kā arī veicinot vietējā tūrisma attīstību” 114 . 

Lai gan pamatnostādnēs sociālais tūrisms kā viens no tūrisma attīstības 

virzieniem Latvijā netiek minēts, viens no tūrisma politikas pamatprincipiem tajās 

iekļauts mobilitātes un pieejamības visiem princips. 115 Viens no rīcības virzieniem 

tūrisma politikas mērķu un rezultātu sasniegšanai minēta atbilstošas un kvalitatīvas 

tūrisma infrastruktūras veidošana un pieejamības veicināšana, kas ietver tūrismu 

infrastruktūras, objektu un pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu cilvēkiem ar 

īpašām vajadzībām. Savukārt virziens „daudzveidīgu produktu un pakalpojumu 

radīšanas veicināšana atbilstoši tūristu interesēm” ietver pasākumu īstenošanu 

sezonalitātes ietekmes mazināšanai. 116 

Pamatnostādnēs definēto mērķu sasniegšanai izstrādāta 2006.gada 5.jūlijā 

Ministru kabinetā pieņemtā Latvijas tūrisma attīstības programma 2006.- 

2008.gadam 117 . 

Vides pieejamība un tūrisms 

112 

Turpat, 3.pants. 

113 

Latvijas tūrisma attīstības pamatnostādnes, MK 11.08.2004. rīkojums Nr.559, 4.lpp. 

114 

Turpat, 8., 11.lpp. 

115 


116 

Turpat, 13-14.lpp. 

117 

Latvijas tūrisma attīstības programma 2006.-2008.gadam, MK 05.07.2006. rīkojums Nr.505, 6.lpp. 


50


Likuma Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību 14.pants nosaka: 

„Lai veicinātu invalīdu sociālo integrāciju, valsts, maksimāli piesaistot sabiedrību, 

nodrošina vispārējās lietošanas ēku projektēšanu un jaunu sabiedriskā transporta 

sistēmu projektēšanu, ievērojot invalīdu speciālās vajadzības” 118 . Lai veicinātu 

invalīdu sociālo integrāciju, pašvaldībām, piesaistot visu veidu labdarības 

organizācijas un sabiedrību, invalīdiem jānodrošina palīdzību garīgu, kultūras un 

izklaidējošu pasākumu un iestāžu apmeklēšanā atbilstoši invalīda vēlmēm. 119 

1998.gada 30.jūnijā Ministru kabinetā tika apstiprināta koncepcija “Vienādas 

iespējas visiem”, kuras mērķis ir „iezīmēt pamatnostādnes, lai radītu vienlīdzīgas 

iespējas visiem sabiedrības locekļiem veikt to lomu, kas ir normāla atkarībā no 

vecuma, dzimuma, sociālajiem un kultūras faktoriem katram indivīdam” 120 . 

Koncepcija ir apstiprināta laika periodam līdz 2010.gadam un viens no tajā noteiktiem 

uzdevumiem ir nodrošināt invalīdiem tiesības uz pielāgotu vidi, novēršot fiziskos 

apstākļus, kas traucē brīvi pārvietoties, nodrošinot invalīdiem komunicēšanas iespējas 

un tiesības uz informāciju, kā arī nodrošinot invalīdiem vienlīdzīgas iespējas 

piedalīties brīvā laika un sporta aktivitātēs. 121 

Koncepcijas „Vienādas iespējas visiem” vidustermiņa ziņojumā tiek novērtēts 

paveiktais invalīdu integrācijas jomā laika posmā no 2001.gada līdz 2005.gada 

otrajam pusgadam, kā arī dots salīdzinājums ar situāciju 1998.gadā. Attiecībā uz vides 

pieejamību ziņojumā secināts, ka „šobrīd vidi Latvijā lielākoties var uzskatīt par 

nepieejamu cilvēkiem ar kustību, redzes, dzirdes un garīgās attīstības traucējumiem, 

neskatoties uz normatīvajiem aktiem un sabiedrisko organizāciju aktivitāti šo 

jautājumu sakārtošanā. Tomēr salīdzinot ar 2001.gadu ir jūtamas pozitīvas izmaiņas 

vides pieejamības nodrošināšanā publiskās ēkās un būvēs, kā arī sabiedriskajā 

transportā, īpaši Rīgas pilsētā.” 122 Invalīdu tūrisma jomā no 2000. līdz 2005.gadam „ir 

izstrādāti un realizēti projekti, paredzot vides pieejamību personām ar īpašām 

vajadzībām – piemērota tūrisma infrastruktūra invalīdu vajadzībām, organizēta dabas 

taku uzlabošana, atbalstītas bērnu invalīdu vasaras nometnes, izstrādātas un ieviestas 

vides izglītības programmas bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām (..), 26 

118 Likums Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību, 29.09.1992., Ziņotājs, Nr. 42, 29.10.1992, 

14.pants. 

119 


120 

Koncepcija „Vienādas iespējas visiem”, 30.06.1998. MK sēdes protokols Nr.34, 2.lpp. 

121 


122 

Koncepcija „Vienādas iespējas visiem”. Vidustermiņa ziņojums. (2005). Rīga: Labklājības 

ministrija, 15.lpp. 


51


Latvijas muzejos nodrošināta telpu pieejamība un vairākos no tiem bezmaksas 

apmeklējums cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”. 123 

Ziņojumā par koncepcijas „Vienādas iespējas visiem” īstenošanu 2005.gadā 

tiek sniegta informācija, ka ir veikts vides pieejamības monitorings par Latvijas 

2005.gadā renovētām un jaunuzceltām būvēm, uz gada balvu „Zelta kruķis” nominēti 

labākie 2005.gadā ekspluatācijā pieņemtie būvobjekti un informācija par 

jaunizveidotām pieejamām vietām izsūtīta Latvijas tūrisma informācijas centriem. 

2005.gadā sagatavoti pieci vides pieejamības standarti (vides pieejamības termini, 

ieejas ēkās un būvēs, uzbrauktuves, tualetes personām ar invaliditāti, autostāvvietas 

personām ar invaliditāti) un iesniegti SIA „Latvijas standarts” Latvijas Būvniecības 

standartizācijas tehniskajā komitejas apakškomitejā „Būvvides pieejamība”. 124 

2004.gada 29.septembrī tika pieņemtas Satiksmes ministrijas izstrādātās 

Sabiedriskā transporta attīstības pamatnostādnes 2005.-2014.gadam. Kā viens no 

pamatnostādņu politikas rezultātiem, ir noteikta sabiedriskā transporta pakalpojumu 

pieejamības uzlabošanās, tai skaitā sabiedrisko transporta līdzekļu piemērotība 

pasažieriem ar īpašām vajadzībām. 125 Lai sasniegtu pamatnostādnēs izvirzītos mērķus, 

Satiksmes ministrija ir izstrādājusi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumprojektu, 

kurš paredz, ka sabiedriskā transporta pakalpojumiem jābūt pieejamiem visiem 

pasažieriem. 126 Ministru kabineta 06.09.05. noteikumi Nr.665 „Autoostu 

reģistrācijas kārtība” paredz autoostu sniegto pakalpojumu pielāgošanu personām ar 

īpašām vajadzībām. 127 

Kopš 2002.gada Būvniecības likumā ir definēta vides pieejamība – “iespēja 

cilvēkiem ar kustību, redzes vai dzirdes traucējumiem pārvietoties vidē atbilstoši 

plānotajai būves funkcijai”. 128 Likuma 3.pantā teikts, ka būve projektējama un 

būvējama tā, lai nodrošinātu vides pieejamību un citu faktoru ievērošanu, savukārt 

4.pants paredz, ka Ekonomikas ministrija uzrauga un kontrolē vides pieejamības 

prasību ievērošanu publiskajās ēkās un būvēs. 129 

123 Turpat, 17.-18.lpp. 

124 Ziņojums par koncepcijas „Vienādas iespējas visiem” īstenošanu 2005.gadā, 23.lpp. 

125 Sabiedriskā transporta attīstības pamatnostādnes 2005.-2014.gadam, MK 29.09.2004. rīkojums 

Nr.704. 

126 Informatīvais ziņojums par Sabiedriskā transporta attīstības pamatnostādņu 2005.-2014.gadam 

īstenošanas gaitu, 21.11.2006., 2.lpp. 

127 Autoostu reģistrācijas kārtība, Ministru kabineta noteikumi Nr.665, 06.09.05., Latvijas Vēstnesis, 

Nr.144., 09.09.2005, 26.pants. 

128 Būvniecības likums, 10.08.1995., Latvijas Vēstnesis, Nr.131, 30.08.1995., 1.pants. 

129 Turpat, 3., 4.pants. 


52


5.2.3 Labklājības jomas dokumenti 

Tūrisma jomas plašais konteksts un iesaistīto pušu daudzveidība vēl 

paplašinās, runājot par sociālo tūrismu. Proti, ņemot vērā ne tikai sociālā tūrisma 

realizācijas mehānismus, bet arī sabiedrības ieguvumus no tā, vienlīdz aktuāla šāda 

diskusija ir sociālās politikas un labklājības veicināšanas kontekstā. Jau minēts, ka 

sociālās politikas jautājumi galvenokārt saistāmi ar sociālās aizsardzības un 

iekļaušanas jautājumiem, tāpēc vispirms raksturota sociālās aizsardzības sistēma. 

Nacionālajā ziņojumā par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas 

stratēģiju 2006.-2007.gadam izvirzītas vairākas iedzīvotāju grupas, kas pakļautas 

nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Tās ir daudzbērnu un nepilnās ģimenes, 

invalīdi, pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki, sociālā riska bērni un jaunieši (no 

nelabvēlīgām ģimenēm, ar funkcionāliem traucējumiem, 130 u.c., kas minēti 

mērķauditorijas raksturojuma sadaļā). 

Latvijas sociālās aizsardzības sistēma sastāv, pirmkārt, no uz iemaksām 

balstītas sociālās apdrošināšanas sistēmas, otrkārt, no universāliem valsts sociālajiem 

pabalstiem noteiktām iedzīvotāju kategorijām, treškārt, uz līdzekļu pārbaudi 

balstītiem sociālās palīdzības pabalstiem un sociālās aprūpes un rehabilitācijas 

pakalpojumiem. 131 Neviens no šiem pabalstiem nesniedz atbalstu iedzīvotājiem ar 

mērķi, lai tie varētu pilnvērtīgi baudīt brīvdienu aktivitātes. 

Uz līdzekļu pārbaudi balstītos sociālās palīdzības pabalstus un sociālās 

aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus galvenokārt sniedz pašvaldības. Lai gan 

pašvaldība ir atbildīga par pakalpojumu sniegšanu, pati īstenošana var tikt deleģēta 

pašvaldības sociālajai iestādei (vai privātam pakalpojumu sniedzējam), kas 

specializējas sociālās palīdzības un pakalpojumu sniegšanā. Šādā gadījumā par 

politikas administrēšanu atbildīga ir sociālā iestāde. Tomēr pašvaldības politikas 

plānošana paliek pašvaldības pārziņā. Saskaņā ar šo atbildības sadalījumu uzraudzības 

aktivitātes pašvaldības līmenī koncentrējas uz politikas īstenošanu un klientu 

vajadzību apmierināšanu. 

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka 

„pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums 

nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus 

130 

Nacionālais ziņojums par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 2006.-2008.gadam, 

2006., 6.lpp. 

131 

Metodoloģijas izstrāde nabadzības un sociālās atstumtības uzraudzībai, 2004. Skatīts 28.11.2006., 

no http://www.lm.gov.lv/?sadala=400 


53


un sociālo palīdzību”. 132 Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu krīzes 

situācijā nonākušām trūcīgām ģimenēm vai personām, lai apmierinātu to 

pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas 

uzlabošanā. 133 Ar 2003.gadu tika noteikts pašvaldībām obligāti izmaksājams 

ienākumu pabalsts garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai, kas ir 

naudas un mantiskais pabalsts vai naudas vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm 

vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus 

ienākumus un kuras atzītas par trūcīgām. 134 

Likums arī nosaka, ka „pašvaldība ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus, ja ir 

apmierināts pamatots pašvaldības trūcīgo iedzīvotāju pieprasījums pēc pabalsta 

garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai” 135 . Tomēr intervijās ar 

pašvaldību pārstāvjiem neatklājās gadījumi, kad pabalsti tiku sniegti tikai un vienīgi 

ar mērķi dot iespēju trūcīgajiem doties brīvdienās. 

Savukārt attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām šo personu tiesības un 

valsts un pašvaldību pienākumus pret tām, kā arī invaliditātes noteikšanas kārtību un 

kārtību, kādā sniedzama medicīniskā un sociālā palīdzība nosaka 1992.gada 

29.septembrī pieņemtais likums „Par invalīdu medicīnisko un sociālo 

aizsardzību”. 136 Taču invalīdu tiesības uz sociālo palīdzību un sociālajiem 

pakalpojumiem nosaka arī Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, kā arī 

citi normatīvie akti. Saskaņā ar likumu „Par valsts pensijām” tiesības uz 

invaliditātes pensiju ir personai, kura nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai 

nepieciešamo vecumu, atzīta par invalīdu un tās apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 

3 gadiem. Invaliditātes iedalījumu un cēloni, kā arī invaliditātes iestāšanās laiku un 

ilgumu nosaka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija. 137 Ja personai nav 

tiesību saņemt valsts pensiju, saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likumu, tai var 

piešķirt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. 138 

132 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, 31.10.2002., Latvijas Vēstnesis, Nr.168, 

19.11.2002., 9.pants. 

133 


134 


135 


136 

Likums Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību, 29.09.1992., Ziņotājs, Nr. 42, 29.10.1992, 

1.pants. 

137 

Likums Par valsts pensijām, 23.11.1995., Latvijas Vēstnesis, Nr.182, 23.11.1995.,14., 15.pants. 

138 

Valsts sociālo pabalstu likums, 31.10.2002., Latvijas Vēstnesis Nr. 168, 19.11.2002., 13.pants. 


54


Rezultātā ar dokumentu analīzes palīdzību ir sniegts visaptverošs ieskats 

dažādos normatīvajos aktos, kas skar sociālā tūrisma idejas Latvijā un kas ir jāņem 

vērā, lai sniegtu priekšlikumus par tā iespējamo attīstības modeli Latvijā. 

Dokumentu analīze uzrāda, ka idejiskā līmenī daudzas lietas jau ir minētas un 

atrunātas dažāda līmeņa tūrisma politikas dokumentos, tomēr bez tiešas norādes uz 

sociālo tūrismu, kas liedz to uztvert un realizēt kā atsevišķu pasākumu kopumu. 

Viskonkrētāk iezīmējas vides pieejamības un vienādu tiesību un iespēju definējums 

attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tajā pašā laikā esošais tūrisma jomas 

regulējums neliedz un neierobežo sociālā tūrisma attīstību, gluži otrādi dokumentos 

runāts par tūrisma jomas attīstību un pilnveidošanu, ilgtspējību un pieejamību, kas var 

būt kā labs pamats, no kā attīstīt tālāko politiku. 

Savukārt, sociālās politikas dokumentos atbilstoši pašreizējai finansiālajai 

situācijai dominē galvenokārt minimāla ienākumu līmeņa garantijas, kas visticamāk 

nenoved pie brīvdienu aktivitāšu nodrošinājuma. Nākas atkārtoti secināt, ka 

subsidētas brīvdienas Latvijas pašreizējai situācijai nav piemērots risinājums. Tomēr 

vienlaikus jāatzīst, ka sociālās iekļaušanas sistēma valstī ir vērsta uz šī pētījuma 

ietvaros aplūkotajām grupām un var tikt realizēta, izmantojot sociālā tūrisma idejas. 


55


5.3 Institucionālais ietvars 

Šajā pētījuma nodaļā ir aplūkotas institūcijas, kuru kompetences visvairāk 

saistītas ar iespējamo sociālā tūrisma politikas veidošanu nākotnē. Šeit galvenokārt 

atspoguļota interviju gaitā iegūtā informācija, kā arī aplūkoti būtiskākie dokumenti, ar 

kuru palīdzību tās pilda savas funkcijas. Sadaļa organizēta trīs daļās – nacionālais 

līmenis, vietējais un nevalstiskais sektors. Aplūkotas gan centrālās valsts pārvaldes 

iestādes, gan to pārraudzībā, gan pakļautībā esošās iestādes. Par pašvaldībām vispirms 

sniegts īss ieskats pašvaldību funkcijās šī jautājuma kontekstā un pēc tam secinājumi 

un piemēri, kas radušies intervējot pašvaldību pārstāvjus. Līdzīgā veidā ir aprakstītas 

intervijās iegūtā informācija ar nevalstiskajām organizācijām un privātiem 

uzņēmumiem. 

5.3.1 Ministrijas un to padotībā esošās iestādes 

Ekonomikas ministrija 

Ekonomikas ministrija (EM) ir vadošā valsts pārvaldes iestāde ekonomiskās 

politikas jomā. Lai nodrošinātu funkciju izpildi EM izstrādā un īsteno politiku 

vairākās apakšnozarēs t.sk. tūrisma jomā. 139 

Ekonomikas ministrija, pamatojoties uz ES atbalstu ilgtspējīgai attīstībai t.sk. 

ilgtspējīgam un sociālajam tūrismam, ir ieinteresēta veidot sociālā tūrisma politiku 

Latvijā. Īpaši tiek uzsvērta tūrisma t.sk. sociālā tūrisma starpsektorālā nozīme un 

gatavība sociālā tūrisma politikas veidošanā sadarboties ar citām ministrijām. 140 

EM Būvniecības departaments jau sadarbojas ar invalīdu un viņu draugu 

apvienību „Apeirons”, izstrādājot vides pieejamības standartus, metodiskos 

materiālus, organizējot konkursu „Zelta kruķis”. Tomēr „Apeirons” prezidents Ivars 

Balodis vides un tūrisma pieejamību Latvijā vērtē kā sliktu, jo likumdošanas normas 

netiek ievērotas un trūkst kontrolējoša mehānisma, un atzīst, ka „Apeirons” būtu 

gatavs uzņemties kontroles funkciju, kā arī izstrādāt informatīvos materiālus par vides 

pieejamību (kartes, maršrutus), ja būtu šāds deleģējums no ministrijas un 

finansējums. 141 

139 Ekonomikas ministrijas nolikums. Skatīts 12.04.2007., no 

http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=14415 

140 Intervija ar Ekonomikas ministrijas Tūrisma nodaļas vadītāju Airu Andriksoni 02.02.2007. 

141 Intervija ar invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” prezidentu Ivaru Balodi 28.03.2007. 


56

Tūrisma attīstības valsts aģentūra 


Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA) ir valsts iestāde Ekonomikas 

ministrijas pārraudzībā, kas izveidota, lai īstenotu tūrisma attīstības valsts politiku. 

Aģentūra īsteno valsts tūrisma politiku un veicina tūrisma kā tautsaimniecības nozares 

attīstību Latvijā. 142 Aģentūras funkcijās ietilpst: nodrošināt Latvijas tūrisma attīstības 

politikas īstenošanu, īstenot Latvijā un ārvalstīs tūrisma reklāmas un sabiedrisko 

attiecību pasākumus, kā arī pasākumus, kas veicina tūrisma produktu pārdošanu, 

ieviest valsts un privātās partnerības tūrisma attīstības projektus, piesaistīt finanšu 

līdzekļus tūrisma attīstībai. 143 

Lai gan šobrīd TAVA funkcijās tieši neietilpst sociālā tūrisma jautājumi un tā 

nesaredz ne savu, ne valsts lomu sociālā tūrisma jomā 144 , sociālā tūrisma jautājumus 

var saistīt ar tūrisma attīstības politikas īstenošanu, jo mērķtiecīgi un profesionāli 

izstrādāti sociālā tūrisma pakalpojumi, var veicināt tūrisma izaugsmi, novēršot 

sezonalitāti, nodrošinot jaunu klientu grupu tūrisma pakalpojumiem un veidojot valsts 

tēlu pasaulē (piemēram, Latviju kā invalīdiem pieejamu valsti), tādēļ būtu izvērtējama 

TAVA loma sociālā tūrisma politikas veidošanā un ieviešanā. 

Labklājības ministrija 

Labklājības ministrija (LM) ir valsts pārvaldes institūcija, kas veido un 

koordinē valsts sociālās drošības politiku. Ministrijas mērķis ir izveidot demokrātisku, 

stabilu, atbildīgu un dzīvotspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kas nodrošinātu 

iespēju aizsargāt katras personas sociāli ekonomiskās tiesības. Tās pārziņā ir sociālās 

palīdzības, sociālās apdrošināšanas, darba un dzimumu līdztiesības jomas. 145 

LM ar sociālo tūrismu līdz šim nav saskārusies un nekādas aktivitātes šajā 

jomā neveic. Tā kā šobrīd Latvijā ir sarežģīta finansiālā situācija un finansējums ir 

nepieciešams ļoti daudzu sociālu problēmu risināšanai, LM Sociālo pakalpojumu un 

sociālās palīdzības departamenta direktore Sandra Baltiņa 146 atzina, ka valsts līmenī 

sociālā tūrisma jautājumu būtu grūti risināt un tas būtu nododams pašvaldību līmenim, 

142 Tūrisma attīstības valsts aģentūra. Par TAVA. Skatīts 15.03.2007., no 

http://tava.gov.lv/tava/index.php?kd_id=316 

143 Tūrisma attīstības valsts aģentūra . Funkcijas. Skatīts 15.03.2007, no 


144 Intervija ar Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktora vietnieku Ģirtu Mazo 20.03.2007. 

145 Labklājības ministrija. Skatīts 16.02.2007., no http://www.lm.gov.lv/?sadala=1 

146 Intervija ar Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta 

direktori Sandru Baltiņu 02.04.2007. 


57


par pamatojumu minot Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, kurā 

noteiktas valsts funkcijas un atbildība sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības 

jomā, taču pašvaldības var pašas izvēlēties, kādus pabalstus sniegt, tādēļ teorētiski 

iespējams sniegt arī palīdzību brīvdienu un tūrisma aktivitātēm. 

LM savu lomu sociālā tūrisma politikā pagaidām nesaredz, jo trūkst 

informācijas un, kā jau minēts ir daudzas citas finansiālas vajadzības, taču atbalsta 

ideju un ir gatavi par to diskutēt. 147 

Intervijā tika noskaidrots, ka centralizētas atlaižu sistēmas ieviešana kā viens 

no sociālā tūrisma nodrošināšanas variantiem tiek uzskatīts par sarežģītu, jo tādā 

gadījumā nepieciešama valsts dotācija, kas nosegtu starpību starp reālo cenu un 

atlaidi. Pie tam šobrīd jau pastāv dažādām iedzīvotāju grupām atlaides braukšanai 

sabiedriskajā transportā, piemēram, bērni līdz sešu gadu vecumam, bērni bāreņi un 

bez vecāku gādības palikušie bērni un I un II grupas invalīdi bez maksas var izmantot 

pilsētas sabiedrisko transportu, rajona maršruta autobusus, tālsatiksmes maršrutu 

autobusus, elektrovilcienus, dīzeļvilcienus, iekšzemes pasažieru vilcienus, savukārt 

bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem un speciālām vajadzībām un 

lauku apvidū dzīvojošiem skolēniem (1.-9.klase) ir tiesības saņemt 100% 

kompensāciju (mācību gada laikā), izmantojot iepriekš minētos transporta veidus. 148 

Ministru kabineta noteikumi „Noteikumi par braukšanas maksas atvieglojumiem 

sabiedriskajā transportā” paredz, ka republikas pilsētu un rajonu pašvaldības ir 

tiesīgas noteikt braukšanas maksas atvieglojumus sabiedriskajā transportā papildus 

pasažieru kategorijām, kā arī piešķirt lielākus braukšanas maksas atvieglojumus jau 

atrunātajām pasažieru kategorijām, ja pašvaldības pilnīgi sedz attiecīgos transporta 

izdevumus. 149 Sīkāk par atlaidēm braukšanai sabiedriskajā transportā skatīt 5. 

pielikumā. 

Bērnu un ģimenes lietu ministrija 

Bērnu un ģimenes lietu ministrija (BĢLM) ir vadošā valsts pārvaldes iestāde 

bērnu tiesību aizsardzības, bērnu un ģimenes tiesību un jaunatnes jomā. Ministrijas 

funkcijās ietilpst valsts politikas izstrāde bērnu tiesību aizsardzības, bērnu un ģimenes 


direktori Sandru Baltiņu 02.04.2007. 


Sociālās iekļaušanas nodaļas vecāko referenti Marutu Pavasari 02.04.2007. 

149 Noteikumi par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā, Ministru kabineta 

noteikumi Nr.370, 02.11.1999. Latvijas Vēstnesis, Nr.366/367, 05.11.1999., 2.punkts. 


58


tiesību un jaunatnes jomā un šīs politikas īstenošanas organizēšana un 

koordinēšana. 150 Ministrija pievērš lielu vērību un sniedz atbalstu vides infrastruktūras 

sakārtošanai (piemēram, rotaļu un sporta laukumi) un brīvā laika pavadīšanas 

iespējām bērniem un jauniešiem. 151 

BĢLM ir izstrādājusi Jaunatnes politikas valsts programmu 2005.- 

2009.gadam, kā arī atsevišķas Jaunatnes politikas valsts programmas 2005., 2006. un 

2007.gadam. Ir izstrādātas pamatnostādnes „Bērniem piemērota Latvija”, koncepcija 

„Valsts ģimenes politika”, rīcības plāns koncepcijas „Valsts ģimenes politika” 

īstenošanai 2004.-2013.gadam un Valsts programmas bērna un ģimenes stāvokļa 

uzlabošanai 2005., 2006. un 2007.gadam. 

Šajos dokumentos runāts par vairākām lietām, kas saistāmas ar sociālo 

tūrismu, proti, par lietderīgu brīvā laika izmantošanu, jauniešu iniciatīvu atbalstu, 

ģimenēm labvēlīgas vides izveidi un ģimeņu brīvā laika pavadīšanas iespējām kopā ar 

bērniem un atlaižu sistēmu. Lai gan netiek ietverts konkrēts atbalsts tūrisma 

aktivitātēm, arī tās var uzskatīt par lietderīga brīvā laika pavadīšanu, jo ļauj iepazīt ne 

tikai savu zemi un kultūru, bet arī citas valstis. Vienlaikus būtiski ir atzīt, ka arī 

kopīgas brīvdienas un ceļojums veicina pozitīvu saskarsmi starp vecākiem un 

bērniem, jo ļauj tiem „izrauties” no ierastās vides un kopīgi atpūsties no ikdienas 

problēmām. 

Saskaņā ar šiem politikas dokumentiem tiek veiktas dažādas aktivitātes un 

atbalstīti dažādu organizāciju iesniegtie projekti. Ar projektu starpniecību notiek 

aktuālo jautājumu risināšana gan pašvaldībās, gan NVO, gan arī citās organizācijās. 

BĢLM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līga Āboliņa un Jaunatnes 

lietu departamenta direktora vietniece Nataļja Rogaļeva intervijā novērtēja, ka 

kopumā iespējas saņemt finansiālu atbalstu ir, taču tas lielā mērā ir atkarīgs no 

ieinteresēto pušu spējām un prasmēm organizēt un rakstīt projektus. Tomēr vispusīgi 

novērtēt tūrisma pieejamību bērniem un jauniešiem neesot iespējams, jo vērojamas 

reģionālas atšķirības. Savukārt ministrijai nav informācija, vai projektu nesniegšana ir 

interešu grupu neaktivitātes rezultāts, vai arī iemesls ir vietējās pašvaldības 

līdzfinansējuma trūkums. 152 

150 Bērnu un ģimenes lietu ministrijas nolikums. Ministru kabineta noteikumi Nr.687, 03.08.2004., 

Latvijas Vēstnesis, Nr.124, 06.08.2004. 

151 Intervija ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktori 

Līgu Āboliņu un Jaunatnes lietu departamenta direktora vietnieci Nataļju Rogaļevu 27.03.2007. 




59


Lai gan dažas no aktivitātēm varētu ietilpt sociālā tūrisma jomā un politikas 

dokumenti nelielā mērā ir virzīti uz sociālā tūrisma atbalstu, ietverot atbalstu jauniešu, 

bērnu un ģimeņu tūrisma aktivitātēm un kvalitatīvai atpūtai, pēc sarunas ar BĢLM 

pārstāvēm var secināt, ka ministrijas veiktās aktivitātes netiek skatītas no tūrisma 

aspekta. 153 

Bez politikas veidošanas, ministrija veic arī informatīvo funkciju, piemēram, 

aicinot pašvaldību pārstāvjus un atpūtas vietu organizatorus svinēt 15.maiju — 

Starptautisko ģimenes dienu, rīkojot dažādus ģimenei veltītus pasākumus, ļaujot 

ģimenēm ar bērniem piedalīties pasākumos un apmeklēt atpūtas vietas par pazeminātu 

maksu vai bez maksas. Ministrija plāno apkopot informāciju par pašvaldībās un 

atpūtas vietās plānotajām aktivitātēm, lai par to informētu iedzīvotājus, ievietojot 

pasākumu plānu BĢLM mājas lapā www.bm.gov.lv. 154 

Lai veicinātu ģimenisko vērtību nostiprināšanos sabiedrībā un uzlabotu 

ģimenēm piemērotu dzīves un darba vidi, Bērnu un ģimenes lietu ministrija ir 

uzsākusi jaunu projektu – uzņēmumu vērtēšanu, piešķirot tiem Ģimenei draudzīga 

komersanta statusu. Statusa piešķiršanas mērķis ir akcentēt komersantus, kuru politika 

un pakalpojumi ir draudzīgi bērniem un ģimenēm, kā arī popularizēt bērniem un 

ģimenēm draudzīga komersanta ideju. 155 

Ministrija piedalās drošības prasību noteikumu izstrādē, kā arī koordinē 

jauniešu centru sadarbību, pieredzes apmaiņu starp dažādām pašvaldībām jaunatnes 

politikas īstenošanā. Jaunatnes politikas izstrādē ministrija sadarbojas ar dažādām 

jauniešu organizācijām. Ministrija atbalsta vienotas atlaižu sistēmas ieviešanu valstī 

un pašreiz notiek sarunas ar Kultūras ministriju par vienotām atlaidēm ģimenēm ar 

bērniem. 156 

Izglītības un zinātnes ministrijas padotības iestāde VJIC 

Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs (VJIC) ir Izglītības un zinātnes ministrijas 

pakļautībā esoša valsts iestāde, kuram noteikts nodrošināt interešu izglītības sistēmas 

un audzināšanas darba sistēmas darbību un attīstību, kā arī nodrošināt Latvijas skolu 

jaunatnes dziesmu un deju svētku sagatavošanu un norisi. 157 



154 Aicina svinēt Starptautisko ģimenes dienu. Diena, 29.03.2007, 21.lpp. 

155 Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Par projektu. Skatīts 25.03.2007., no 

http://www.bm.gov.lv/lat/gimenei_draudzigs_komersants/par_projektu/ 



157 Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs. Apraksts. Skatīts 05.04.2007., no 

http://www.vjic.gov.lv/?sadala=120 


60


Līdzās citām VJIC funkcijās ietilpst arī nodrošināt bērnu un jauniešu nometņu 

vadītāju un darbinieku apmācību un koordinēt informācijas apriti par bērnu un 

jauniešu nometņu darbību. 158 VJIC organizē kursus nometņu vadītāju izglītošanai, 

veic izglītojošu darbu ar Valsts jaunatnes iniciatīvu centra mājas lapas un masu 

mediju starpniecību, skaidrojot nometņu organizētājiem un vadītājiem nometnes 

darbību regulējošos dokumentus un tiesību aktus un informējot bērnu vecākus par 

viņus interesējošiem jautājumiem. 159 

Lai veicinātu bērnu un jauniešu nodarbinātību arī skolēnu brīvlaikos, valstī 

tiek piedāvātas pašvaldību institūciju, sabiedrisko organizāciju un privāto personu 

organizētas nometnes ar dažādu tematiku - izglītojošas, piedzīvojumu, sporta, atpūtas, 

integrācijas u.c. 160 Atbilstoši VJIC 2005.gada publiskajā pārskatā apkopotajai 

informācijai, nometņu tematikas sadalījums redzams 1. attēlā. 

158 Turpat. 

159 2005.gada publiskais pārskats. (2006). Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts jaunatnes iniciatīvu 

centrs, Rīga, 34.lpp. Skatīts 05.04.2007., no 

http://www.vjic.gov.lv/doc_upl/VJIC_publ_parsk_2005.pdf 



61


1.attēls. Bērnu nometņu iedalījums pēc piedāvātās programmas. 

Avots: 2005.gada publiskais pārskats. Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts jaunatnes iniciatīvu 

centrs, Rīga, 2006, 33.lpp. http://www.vjic.gov.lv/doc_upl/VJIC_publ_parsk_2005.pdf 

Tiek rīkotas gan maksas, gan bezmaksas nometnes vai nometnes, kur ir dažas 

bezmaksas vietas maksas nometnēs. Tās parasti apmaksā pašvaldības vai to izglītības 

iestādes. Tomēr intervijā ar VJIC darbiniecēm, tika atzīts, ka t.s. „sociālo” jeb 

pašvaldības apmaksāto vietu skaitu varētu palielināt, par piemēru minot Ventspils 

pašvaldību, kur tiek apmaksāta lielākā daļa nometņu izmaksu. 161 

VJIC 2005.gada publiskajā pārskatā sniegta sekojoša informācija par nometņu 

dalībniekiem: „Pēc pašvaldību sniegtās informācijas 2005.gada vasaras sezonā 

nometnēs piedalījās vairāk nekā 20,3 tūkstoši bērnu, t.sk. gandrīz 3000 bērni sociālās 

palīdzības un integrācijas nometnēs un 500 bērni nometnēs jauniešiem ar speciālām 

vajadzībām. Pieaudzis dalībnieku skaits nometnēs bērniem ar speciālām 

vajadzībām.” 162 Tomēr centra darbinieces atzīst, lai arī piedāvājums ir liels, tas 

aizvien ir nepietiekams, turklāt nometnēs izveidojusies nosacīti pastāvīga „klientūra”, 

kas izmanto šo iespēju gadu no gada. 163 

161 Intervija ar Valsts jaunatnes iniciatīvu centra Stratēģiskās plānošanas departamenta direktori Eviju 

Pelšu un vecāko referenti nometņu darba jautājumos Unu Jermakovu 10.04.2007. 

162 2005.gada publiskais pārskats. (2006). Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts jaunatnes iniciatīvu 

centrs, Rīga, 33.lpp. Skatīts 05.04.2007., no. 

http://www.vjic.gov.lv/doc_upl/VJIC_publ_parsk_2005.pdf 




62


Kultūras ministrija 

Kultūras ministrija ir valsts pārvaldes institūcija, kas veido un koordinē valsts 

kultūrpolitiku un kultūrizglītības politiku. 164 Kultūras ministrija ir izstrādājusi Valsts 

kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam (Apstiprinātas ar MK 18.04.2006. 

rīkojumu Nr.264). To mērķis ir „veidot labvēlīgus nosacījumus kultūras 

daudzveidīgai un līdzsvarotai attīstībai, lai palielinātu tās ieguldījumu indivīda, 

sabiedrības un valsts ilgtspējīgā izaugsmē” 165 . 

Vadlīnijās, kā viens no kultūras ietekmējošiem faktoriem, minēta Latvijas 

sociālekonomiskā un politiskā vide, ko raksturo kultūras un kultūrizglītības 

pakalpojumu pieejamības mazināšanās mazāk nodrošinātajiem sabiedrības slāņiem. 

Vadlīnijās teikts, ka „šajā kategorijā, kuras lielu daļu veido pensionāri, ietilpst agrāk 

ļoti aktīvi kultūras patērētāji, kuri spiesti no tās atteikties materiālu apsvērumu dēļ”, 

tādēļ, kā viens no kultūrpolitikas uzdevumiem, izvirzīta sociālo un reģionālo atšķirību 

dzīves kvalitātē un kultūras pieejamībā mazināšana. 166 Atzīts, ka kultūras 

pakalpojumu pieejamību ievērojamai sabiedrības daļai ierobežo ne tikai ekonomiskie 

faktori, bet arī piemērotas infrastruktūras trūkums cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. 167 

Kultūras ministrijas darbības stratēģijā 2007.-2009.gadam minēts, ka „daudzas 

valsts kultūras institūcijas piedāvā biļešu cenu atlaides pensionāriem, mācību iestāžu 

audzēkņiem un ģimenēm kultūras pasākumu apmeklēšanai”, kā arī „palielinās 

iespējas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām apmeklēt kultūras pasākumus, pateicoties 

pielāgojumiem kultūras iestāžu infrastruktūrā”. 168 Ministrijas iespējas kaut ko noteikt 

ir samērā ierobežotas, jo tikai neliela dala no kultūras un mākslas iestādēm ir 

pakļautas valstij, taču arī tās lielā mērā izlemj jautājumus pašas, vadoties pēc sava 

nākotnes attīstības redzējuma. 169 Atlaižu jomā nav nedz vienotas sistēmas, nedz 

uzskaites un informācijas par iespējām. Nevalstiskās organizācijas Latvijas Muzeju 

biedrība, kas apvieno Latvijas muzejus un to darbiniekus, pārstāve Aija Fleija 

uzsvēra, ka muzejiem ir pienākums izstrādāt cenrādi, tomēr centralizēti cenu apjoms 

un atlaižu grupas netiek noteiktas. Organizācija uztur mājas lapu internetā 

164 

Kultūras ministrija. Vispārēja informācija. Skatīts 27.03.2007., no 

http://www.km.gov.lv/UI/Main.asp?id=341 

165 

Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam. Nacionāla valsts: ilgtermiņa politikas 

pamatnostādnes, 2006, MK 18.04.2006. rīkojumu Nr.264, 3.lpp. 

166 


167 


168 

Kultūras ministrijas darbības stratēģija 2007.-2009.gadam, MK 01.11.2006. rīkojums Nr.856, 

18.lpp. 

169 Intervija ar Valsts jaunatnes iniciatīvu centra Stratēģiskās plānošanas departamenta vecākā referente 

nometņu darba jautājumos Unu Jermakovu 10.04.2007. 


63


www.muzeji.lv, kur apkopota muzeju kontaktinformācija, tomēr netiekot plānota 

atlaižu un vides pieejamības informācijas apkopošana, jo tai trūkst cilvēkresursu un 

finansiālo līdzekļu. 170 

Kā informēja Kultūras ministrijas pārstāve, pašlaik ministrijā norit darbs pie 

koncepcijas par atlaidēm bērniem, kuras izstrādē lielā mērā ir ieinteresēta arī BĢLM. 

Taču šī dokumenta apstiprināšana ir atkarīga no tā, vai šai aktivitātei valsts ir gatava 

piešķir budžeta līdzekļus. 171 

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts 

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSIL) 

ir sabiedrības integrācijas nozares vadošā valsts pārvaldes iestāde, kuras kompetencē 

ir izstrādāt un īstenot valsts politiku šādās jomās: sabiedrības integrācija, 

mazākumtautību tiesības, pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšana un lībiešu 

kultūras un tradīciju saglabāšana, kā arī rasu diskriminācijas izskaušana. 172 

Sabiedrības integrācija aptver procesus, kas norisinās politiskajā, tiesiskajā, 

sociālajā, izglītības, kultūras u.c. cilvēka dzīves jomās un līdzās politiskai integrācijai 

ļoti nozīmīga loma ir sociālai integrācijai. 173 Lai arī sekretariāta dienaskārtībā nav 

sociālais tūrisms, tas varētu būt viens no sociālās integrācijas veicinošiem 

mehānismiem, jo tas ietver tūrisma un brīvdienu aktivitāšu nodrošināšanu tādām 

iedzīvotāju grupām, kuras ierobežo materiāli vai fiziski šķēršļi. 

Faktiski pašreizējā situācijā ĪUMSIL sekretariāts tikai formāli saistāms ar 

sociālo tūrismu, tā darbība vērsta vairāk uz citām integrācijas politikas problēmām, 

turklāt, sabiedrības integrācija ir tikai viens no sociālā tūrisma pozitīvajiem 

ieguvumiem, tāpēc šī pētījuma ietvaros sekretariāts netiek analizēts kā iesaistītā puse. 

5.3.2 Pašvaldības 

Pašvaldību darbību Latvijā regulē likums „Par pašvaldībām”, kura 2.nodaļā ir 

sīkāk iztirzāta pašvaldību kompetence. Kopumā likumā nav nekas minēts par 

pašvaldību funkciju nodrošināt tās iedzīvotājiem pieeju pilnvērtīgai atpūtai. Taču 

pašvaldībām ir uzlikts par pienākumu īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā 

170 Intervija ar Latvijas Muzeju biedrības Revīzijas komisijas priekšsēdētāju Aiju Fleiju, 07.05.2007. 

171 Intervija ar Valsts jaunatnes iniciatīvu centra Stratēģiskās plānošanas departamenta vecākā referente 

nometņu darba jautājumos Unu Jermakovu 10.04.2007. 

172 Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta nolikums. Ministru Kabineta 

noteikumi Nr.612, 27.12.2002. Latvijas Vēstnesis, Nr.2, 07.01.2002. 

173 Valsts programma „Sabiedrības integrācija Latvijā” (2001). Rīga, 8.lpp. 


64


administratīvajā teritorijā. Citas pašvaldību funkcijas, kas attiektos uz sociālo tūrismu 

nedz šajā, nedz arī citos dokumentos atrastas netika. 174 

Pētījumā jau minēts, ka pašreizējā situācijā pašvaldībām ir būtiska loma 

sociālās politikas un brīvdienu aktivitāšu nodrošināšanā saviem iedzīvotājiem, t.sk. 

sociāli mazaizsargātajiem. Tā kā pētījuma ietvaros netika veikta kvantitatīva 

pašvaldību aptauja, izvērtējot iegūto informāciju no aptaujātajām pašvaldībām, nav 

iespējams izdalīt būtiskas atšķirības starp pašvaldību veidiem. Šajā sadaļā atspoguļota 

kopējā situācija pašvaldībās sociālā tūrisma jomā, iespējamie brīvdienu aktivitāšu un 

tūrisma atbalsta veidi un galvenās tendences, kas šobrīd pastāv. 

Gandrīz visās aptaujātajās pašvaldībās tiek nodrošināts lielāks vai mazāks 

atbalsts brīvdienu un tūrisma aktivitātēm noteiktām iedzīvotāju grupām. Vislielākais 

atbalsts tiek sniegts pensionāriem, taču tiek atbalstīti arī bērni, jaunieši, daudzbērnu 

ģimenes, invalīdi un represētie. Pašvaldības atzīst, ka lielāks atbalsts tiek sniegts 

pensionāriem, jo viņi ir aktīvi un izrāda iniciatīvu. Ja citas NVO būtu aktīvākas un 

lūgtu pašvaldībai atbalstu, tas tiktu izskatīts un iespēju robežās sniegts. Pie bērniem 

un jauniešiem finansējums nonāk caur vispārizglītojošajām skolām (atbalsts klašu 

ekskursijām u.c. izbraucieniem vai kāda muzeja, teātra apmeklējumam) un caur 

mūzikas, mākslas un sporta skolām vai kādām citām organizētām interešu aktivitātēm 

Intervijās galvenokārt atklājas divi modeļi, kā pašvaldība atbalsta pensionāru 

brīvdienu un tūrisma aktivitātes: 

1. Pašvaldības sociālais dienests, kas ir domes struktūrvienība, organizē 

pensionāriem braucienus, galvenokārt uz teātra izrādēm vai 1-2 dienu 

ekskursijas pa Latviju, kurus pilnīgi vai daļēji apmaksā pašvaldība. 

2. Pensionāru organizācija organizē braucienus vai ekskursijas vairākas 

reizes gadā pa Latviju, kuras daļēji apmaksā pašvaldība (galvenokārt 

transportu). 

Dažas pašvaldības ir atbalstījušas arī ārzemju braucienus pieredzes apmaiņas 

nolūkos, un ir pašvaldības, kur braucienus uz teātra izrādēm organizē kultūras nami 

vai centri. Daudzos gadījumos šie braucieni tiek rīkoti ne tikai pensionāriem, bet 

visiem attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem. 

Attiecībā uz citām iedzīvotāju grupām jāmin, ka bieži kopā ar pensionāriem 

tiek rīkoti braucieni arī represētajiem un invalīdiem. Pašvaldības finansiāli atbalsta 

pašdarbnieku kolektīvu braucienus, kā arī pašvaldības iestāžu – mākslas, mūzikas un 

174 Likums Par pašvaldībām, 19.05.1994., Latvijas Vēstnesis, 61, 24.05.1994., 2.daļa. 


65


sporta skolu – audzēkņu braucienus gan pa Latviju, gan uz ārvalstīm. Taču tādā 

gadījumā atbalsts parasti tiek sniegts labākajiem audzēkņiem. 

Intervijās ar pašvaldību pārstāvjiem tika noskaidrots, ka līdzekļi šādu 

aktivitāšu atbalstam tiek laicīgi paredzēti pašvaldības budžetā kā atbalsts konkrētai 

organizācijai vai nevalstiskajam sektoram kopumā. Ir pašvaldības, kur līdzekļi tiek 

paredzēti attiecīgajai struktūrvienībai (piemēram, sociālajam dienestam vai dienas 

centram), kas organizē braucienus, vai arī kultūrai. Plānojot budžetu, vairums 

pašvaldību jau zina, kurām organizācijām vajadzēs palīdzēt, bet, kā jau minēts, izvērtē 

arī citu organizāciju lūgumus pēc atbalsta. Liepājas pašvaldība, piemēram, regulāri 

rīko projektu konkursus, kuros var piedalīties nevalstiskās organizācijas. 175 Riska 

grupas bērni visbiežāk tiek sasniegti caur pašvaldības sociālo atbalsta sistēmu – 

dažādiem pašvaldībā izveidotiem dienas, krīžu centriem, kuru ikdienas aktivitātes tiek 

atbalstītas t.sk. brīvdienas u.c. veida atpūta. 

Aptaujājot pašvaldības iezīmējās arī daži atšķirīgi piemēri pašvaldības 

atbalstam, piemēram, Talsu pilsētas dome regulāri organizē labdarības akcijas, kurās 

iegūtie līdzekļi tiek izmantoti daudzbērnu ģimeņu un invalīdu braucieniem uz 

dažādām izrādēm vai, piemēram, uz Zooloģisko dārzu. 176 Savukārt Ogres novada 

dome ir iegādājusies invalīdiem speciālu mikroautobusu, ar kuru invalīdi dodas 

braucienos ne tikai pa Latviju, bet arī uz kaimiņvalstīm. 177 

Stopiņu 178 un Preiļu 179 novadu piemērs atklāj, ka līdzekļus dažādām brīvdienu 

un tūrisma aktivitātēm ir iespējams piesaistīt arī rakstot projektus. Šajās pašvaldībās ir 

dienas centri, kuri aktīvi raksta dažādus projektus un to ietvaros rīko ekskursijas 

dažādām iedzīvotāju grupām. Dienas centros var darboties gan bērni un jaunieši, gan 

pensionāri. 

Apkopojot atsevišķās pašvaldībās, kā arī intervijās ar Latvijas Pašvaldību 

savienību un Latvijas Pensionāru federāciju iegūto informāciju, jāsecina, ka vairums 

pašvaldību sniedz lielāku vai mazāku atbalstu pētījuma ietvaros apskatāmajām 

grupām, taču atbalsta veids un lielums ir ļoti atkarīgs no katras pašvaldības iespējām, 

kā arī no NVO aktivitātes. Tā kā pašvaldībām nav noteikta funkcija organizēt 

iedzīvotāju brīvdienu un atpūtas aktivitātes un to veikšana visbiežāk ir pašvaldības 

175 Intervija ar Liepājas pilsētas domes eksperti jaunatnes un NVO lietās Brigitu Dreiži 16.04.2007. 

176 Telefonintervija ar Talsu pilsētas domes sabiedrisko attiecību speciālisti Ingu Ieviņu 12.04.2007. 

177 Telefonintervija ar Ogres novada domes Preses dienesta vadītāju Nikolaju Sapožņikovu 12.04.2007. 

178 Telefonintervija ar Stopiņu novada domes Sociālās daļas vadītāju Ilmu Lāčgalvi 13.04.2007. 

179 Telefonintervija ar Preiļu novada domes Dienas centra vadītāju Anitru Sondori 16.04.2007. 


66


labās gribas un ieinteresētības izpausme – liela nozīme ir personībām, kuras ar šiem 

jautājumiem strādā, viņu personīgai iniciatīvai. 

5.3.3 Nevalstiskais un privātais sektors 

No nevalstiskā sektora organizācijām intervijas notika ar Latvijas Pensionāru 

federāciju (LPF), Latvijas Jaunatnes padomi (LJP), Latvijas Bērnu fondu (LBF), 

Invalīdu un viņu draugu apvienību „Apeirons” un Latvijas Cilvēku ar īpašām 

vajadzībām sadarbības organizāciju „Sustento”, kā arī Latvijas mazturīgo atbalsta 

organizāciju „Dace”. 

Katra no šīm organizācijām pārstāv noteiktas sabiedrības grupas intereses – 

pensionārus, jauniešus, bērnus un cilvēkus ar invaliditāti, kā arī trūcīgus cilvēkus. 

Augstāk uzskaitītās organizācijas var uzskatīt par nacionālā līmenī atpazīstamām, 

nozīmīgām attiecīgo sabiedrības grupu interešu aizstāvētājām. Šī iemesla dēļ tām tika 

lūgts raksturot tūrisma pieejamību minētajām grupām. Lai gan Latvijas mazturīgo 

atbalsta organizāciju „Dace”, nav plaši pazīstama, tā tika apskatīta, jo pārstāv visu 

mazturīgo cilvēku intereses neatkarīgi no to piederības citām sabiedrības grupām 

(pensionāriem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jauniešiem u.tml.). 

Latvijas Bērnu fonds (LBF) un Latvijas mazturīgo atbalsta organizācija 

„Dace” ir organizācijas, kuras pašas iesaistās dažādu aktivitāšu organizēšanā un kuras 

līdz ar to labi pārzina situāciju – to cik liels ir piedāvājums, cik – pieprasījums. Abu 

organizāciju pārstāvji ir vienisprātis, ka viņu sniegtās palīdzības saņemtgribētāju 

skaits ir daudz lielāks nekā aktivitātes, kuras tās spēj piedāvāt. 180 Šādu organizāciju 

ieguldījums var būt ļoti dažāds. Piemēram, LBF gadā spēj noorganizēt aptuveni 30 

nometnes, kurās piedalās ap 500 bērnu 181 , savukārt, Latvijas mazturīgo atbalsta 

organizāciju „Dace” ik gadu saviem uzmanības lokā esošajiem cilvēkiem piedāvā 3 

nometnes 182 . Kopumā tādu organizāciju skaits, kuru galvenā mērķauditorija ir bērni 

Latvijā ir vairāki desmiti un to kopējais aktivitāšu skaits un bērnu skaits, kas tajās tiek 

iesaistīts, ir nezināms. Saprotams, ka ne visas organizācijas apkopo un analizē 

statistiku par savām aktivitātēm un to ietekmi. 

Latvijas Pensionāru federācija un Latvijas Jaunatnes padome ir 

organizācijas, kuras apvieno citas organizācijas. Nedz LPF, nedz LJP brīvdienu, 

180 Intervija ar Latvijas Bērnu fonda viceprezidenti Vairu Vucāni 02.04.2007, intervija ar Latvijas 

Mazturīgo atbalsta organizācijas “Dace” vadītāju Daci Dmitrijevu 14.04.2007. 

181 Intervija ar Latvijas Bērnu fonda viceprezidenti Vairu Vucāni 02.04.2007. 

182 Intervija ar Latvijas Mazturīgo atbalsta organizācijas “Dace” vadītāju Daci Dmitrijevu 14.04.2007. 


67


tūrisma aktivitātes saviem biedriem neorganizē. To kaut kādā mērā dara to 

dalīborganizācijas, taču centralizēti šāda informācija apkopota netiek. 183 

Kā jau minēts, no intervijām ar pašvaldību pārstāvjiem atklājās, ka tieši 

pensionāru apvienības mēdz būt ļoti aktīvas dažādu atpūtas, tūrisma braucienu 

organizētājas. Bez tam tās mēdz būt visaktīvākās pašvaldības līdzekļu apguvē. Nereti 

pensionāru organizāciju darbības atbalstam tiek iepriekš jau paredzētas noteiktas 

summas pašvaldību budžetos. 

Attiecībā uz LJP dalīborganizācijām noskaidrojās, ka arī tās iespēju robežās 

saviem biedriem organizē dažādas aktivitātes, kas nereti saistītas ar izbraucieniem un 

līdzīga veida atpūtu. Tomēr kopumā tās ir paredzētas šīm organizāciju biedriem un 

lielākoties ir par maksu. 184 

LJP nepārstāv visas jauniešu organizācijas valstī. Tāpat arī LPF apvieno tikai 

daļu no visām pensionāru veidotām organizācijām. Jāpiebilst, ka abas „jumta 

organizācijas” līdz šim nav uzskatījušas par savu darbības prioritāti veicināt savu 

biedru pieeju pilnvērtīgai atpūtai un tūrismam, kas norāda uz to, ka šo organizāciju 

biedru vidū šāda veida aktivitātes netiek uzskatītas par pietiekami aktuālām, 

iespējams, tāpēc, ka paši spēj to sev nodrošināt un organizācijas līmenī tiek 

aktualizētas citas problēmas. 

Attiecībā uz abām organizācijām - Invalīdu un viņu draugu apvienību 

„Apeirons” un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju 

„Sustento”, kuras pārstāv cilvēkus ar invaliditāti, secinājumi ir savādāki. Intervijās to 

pārstāvji pauda argumentētu viedokli par to, ka brīvā laika, atpūtas un tūrisma iespējas 

cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā ir ļoti ierobežotas. 185 Var teikt, ka, ja cilvēks nav 

iesaistījies invalīdu organizācijās, kurām ir pieredze un zināšanas, tad invalīda 

iespējas iegūt informāciju par tūrisma iespējām blakus pagastā, pilsētā, galvaspilsētā 

un valstī kopumā līdzinās nullei, jo par tās nodrošināšanu nerūpējas nedz valsts, nedz 

arī pašvaldības. Piemēram, Latvijā nav izveidojusies prakse, ka pašvaldību vai to 

tūrisma biroju Internet mājas lapās būtu ievietota informācija par vides pieejamību tās 

183 Saruna ar Latvijas Pensionāru federācijas valdes locekļiem 16.04.2007., intervija ar Latvijas 

Jaunatnes padomes viceprezidentu Edgaru Bajarunu 12.04.2007. 

184 Sarakste ar Latvijas Universitātes Atturības un izglītības veicināšanas biedrību, U šū, Saņ da sporta 

klubu, Jaunatnes atturības federāciju, Apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK Jaunatnes nodaļu 

185 Intervija ar Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” valdes 

priekšsēdētāju Guntu Anču un valdes priekšsēdētājas vietnieci Ivetu Neimani 01.02.2007. 


68


teritorijā. Arī brošūru veidā šāda veida informācija ir retums gan klientu apkalpošanas 

centros, vienas pieturas aģentūrās un jau pieminētajos pašvaldību tūrisma birojos. 186 

Kaut arī Latvijā ir atsevišķi objekti, kuri ir atbilstoši pielāgoti cilvēkiem ar 

īpašām vajadzībām, tūrisma pieejamība tomēr nedarbojas vienotā sistēmā, jo atklāts 

paliek jautājums par sabiedrisko transportu, kā arī apskates objektiem, jo pielāgots 

viesu nams vai viesnīca joprojām ir tikai pārnakšņošanas vieta, nevis brauciena 

galamērķis. 187 

Pašas organizācijas ar brīvdienu, tūrisma aktivitāšu organizēšanu nodarbojas 

minimāli. Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” prezidents Ivars Balodis 

atzina, ka organizācijas galvenā darbības joma ir saistīta ar vides pieejamību nevis 

brīvdienu organizēšanu 188 , savukārt, „Sustento” ir vairāku nevalstisko organizāciju 

apvienība, kas pārstāv visu cilvēku ar invaliditāti intereses vietējā, nacionālā un 

starptautiskā līmenī. Taču tās dalīborganizācijas regulāri rīko ekskursijas saviem 

biedriem, piesaistot ziedojumus, piemēram, no farmācijas firmām vai pašvaldību 

atbalstu. 189 

Arī privātais sektors nav atklājis cilvēkus ar īpašām vajadzībām kā 

potenciālo klientu grupu. Apjautājot 50 tūrisma aģentūras atklājās, ka vairums no tām 

vispār nav ieinteresētas un arī gatavas piedāvāt savus pakalpojumus šādiem 

klientiem. 190 

Intervijā ar Tūrisma Aģentu asociāciju un tūrisma aģentūru „TAS Baltics” 

apstiprinājās jau iepriekš secinātais par to, ka ceļojumu piedāvājumi, kas paredzēti 

īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti netiek īpaši 

sagatavoti. Galvenais skaidrojums šādai situācijai ir tāds, ka tūrisma aģentūras nav 

saskārušās ar pieprasījumu, kā arī nepārzina šo mērķa grupas vēlmes un vajadzības. 

No uzņēmēju puses īpaši piedāvājumi un attieksme nav veltīta arī cilvēkiem ar 

ierobežotiem finanšu līdzekļiem, izņemot iespēju pirkt ceļojumus līzingā. Tomēr arī 

attiecībā uz šo mērķa grupu ir iespējamas diskusijas par īpašiem piedāvājumiem. 

Tūrisma Aģentu asociācijas izpilddirektore intervijā norādīja, ka labprāt uzzinātu par 

186 Šāda veida informācija tika jautāta Rīgas Tūrisma koordinācijas un informācijas centram, Liepājas 

reģiona Tūrisma informācijas birojam, Siguldas novada TIC, arī abas invalīdu organizācijas 

„Apeirons” un „Sustento” 



188 Intervija ar Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” prezidentu Ivaru Balodi 28.03.2007. 



190 Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” 2006.gadā veiktā tūrisma aģentūru aptauja. 


69


katras no grupas interesēm attiecībā uz ceļošanu. 191 Tūrisma aģentūras „TAS Baltics” 

ienākošā tūrisma nodaļas vadītāja uzskata, ka šis temats ir ļoti cieši saistīts ar 

sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kura var uzlaboties šiem 

cilvēkiem arvien ciešāk integrējoties sabiedrībā. 192 Attiecībā uz tūrisma pieejamību 

mazturīgiem iedzīvotājiem, „TAS Baltics” pārstāve domā, ka ir jāpopularizē aktīvais 

tūrisms, kas ir salīdzinoši daudz lētāks, kā arī, ka valstij ir jārod iespējas noteiktām 

sabiedrības grupām subsidēt brīvdienas. 193 

Lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” pārstāve intervijā uzsvēra 

pieprasījuma trūkumu no cilvēku ar īpašām vajadzībām un vecāka gadagājuma 

cilvēku puses, kas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā tūrisma firmas neveido īpaši 

pielāgotus piedāvājumus šīm grupām. Otrs iemels ir tāds, ka tas būtu ļoti grūti 

izdarāms, jo pieejamība ir nodrošināta tikai atsevišķās vietās Latvijā, kas liegtu 

izstrādāt pietiekami kvalitatīvus un interesantus maršrutus. 194 

Kopumā var secināt, ka intervijās atklājās atsevišķi sadarbības modeļi starp 

pašvaldībām un NVO, lai kopīgi varētu piedāvāt finansiāli pieejamus atpūtas 

variantus arī cilvēkiem ar ierobežotiem ienākumiem. Tomēr diemžēl šīm iniciatīvām 

ir drīzāk izņēmuma raksturs, nekā sistēmiskas iezīmes. Atsevišķās pašvaldībās 

izveidojusies ļoti laba sadarbība ar dažādām organizācijām, tā tiek turpināta kā 

tradīcija, bet kopumā dažādus sadarbības mehānismus iespējams pilnveidot un attīstīt. 

5.4 Iesaistīto pušu analīze 

Līdz šim pētījumā aprakstīti visi esošie un potenciālie iesaistītie aktieri katrs 

atsevišķi, tomēr, kā jau metodes aprakstā minēts, vērība jāpievērš nozīmīgāko 

iesaistīto pušu analīzei, salīdzinot un tādējādi veidojot kopainu par to zināšanām, 

ietekmi, resursiem, interesēm un sadarbību. Aizpildīta iesaistīto pušu analīzes matrica 

atrodama 6. pielikumā, kamēr šeit sniegta atsevišķu sadaļu padziļināta analīze. 

Iesaistīto pušu zināšanas 

191 Intervija ar Latvijas Tūrisma aģentu asociācijas izpilddirektori Astrīdu Trupovnieci 24.04.2007. 

192 Intervija ar Tūrisma aģentūras „TAS Baltics” ienākošā tūrisma nodaļas vadītāju Elgu Griķīti, 

10.05.2007. 

193 Intervija ar Tūrisma aģentūras „TAS Baltics” ienākošā tūrisma nodaļas vadītāju Elgu Griķīti, 

10.05.2007. 

194 Intervija ar Lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” mārketinga speciālisti Sandru Grundi, 

11.05.2007. 


70


Veidojot matricu, tika izdalītas četras zināšanu pakāpes. Vispusīgu zināšanu 

nav nevienai iesaistītajai pusei – un nevar sagaidīt vispusīgas zināšanas par potenciālu 

jaunievedumu. Tāpēc tika izdalīti varianti – ir ierobežotas (bijusi saskarsme, „ir 

dzirdēts” u.tml.), ir specifiskā griezumā (zina, bet tikai par atsevišķu virzienu, 

piemēram, vides pieejamības aspektiem) vai var teikt, ka zināšanu par sociālā tūrisma 

idejām nav. Iesaistīto pušu zināšanu vērtējums, atbilstoši interviju rezultātiem, 

apkopots 2. tabulā. 

2. tabula. Iesaistīto pušu zināšanas. 

Nacionālais līmenis 

Vietējais 

līmenis 

NVO 

Iesaistītā puse Zināšanu vērtējums Konteksta aspekti 

EM 

TAVA 

LM 

BĢLM 

Pašvaldības 

Apeirons un 

Sustento 

Ir ierobežotas 

zināšanas 

Ir ierobežotas 

zināšanas 

Zināšanu par tūrismu 

kā sociālās politikas 

aspektu nav. 

Ir specifiskā 

griezumā. 

Nav zināšanu kā par 

terminu, kā par 

atsevišķu pasākumu 

kopumu. 

Ir specifiskā 

griezumā 

LBF Nav. 

Būvniecības departaments strādā ar vides pieejamības 

aspektiem. Tūrisma nodaļa koordinē tūrisma politikas 

izstrādi un ieviešanu 

Nav. 

Vispusīgas zināšanas par sociālās politikas problēmām 

citās nozarēs, par dažādiem politikas instrumentiem, 

par pieredzi citu sociālās politikas iniciatīvu gaitu, 

iespējām, kļūdām. 

Visaptverošas zināšanas par jaunatnes, bērnu un 

ģimeņu politiku Latvijā. 

Ir vispusīga pieredze ar pasākumiem, kas faktiski 

saistās ar sociālo tūrismu – finansē NVO brīvdienu 

aktivitātes, apkopo informāciju par potenciālajiem 

pakalpojumu saņēmējiem, nodarbina sociālos 

darbiniekus, kas pārzina situāciju pašvaldībā. 

Vispusīgas zināšanas par cilvēkiem ar īpašām 

vajadzībām, vides pieejamības aspektiem, piedāvājumu 

un pieprasījumu šajā sektorā. 

Ir pieredze, organizējot nometnes maznodrošinātajiem 

bērniem ar invaliditāti, nostiprinājies sadarbības tīkls ar 

pašvaldībām. 

LJP Nav. Nav. 

LPF Nav. 

Dace Nav. 

Zināšanas par biedru aktivitātēm un dalīborganizāciju 

veiktajiem braucieniem. Dalīborganizāciju biedru 

pieredze sadarbībā ar pašvaldībām un uzņēmējiem. 

Zināšanas par pensionāru prasībām attiecībā uz tūrisma 

aktivitātēm. 

Ir informācija par maznodrošinātajiem iedzīvotājiem, 

galvenokārt Rīgā. 

Privātais sektors Nav. Nav. 

Kā redzams 2. tabulā, aptuvenas zināšanas par sociālo tūrismu ir divām 

galvenajām valsts pārvaldes iestādēm tūrisma jomā – EM un TAVA. Pārējiem 

zināšanu nav, izņemot organizācijas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kurām ir 

specifiskas zināšanas par vides pieejamību. Tomēr, skatoties uz organizāciju 


71


specifikai atbilstošajiem konteksta aspektiem, redzams, ka nevalstiskais sektors uzkrāj 

lielu apjomu potenciāli noderīgas informācijas gan par sociālā tūrisma pakalpojumu 

saņēmējiem, gan par esošajiem sadarbības mehānismiem. Izceļami ir pašvaldību 

piemēri, jo neesot zināšanām, pašvaldības atbilstoši savām funkcijām iespēju robežās 

veicina sociālo tūrismu tā dažādajās izpausmēs. Uzmanība pievēršama arī privātajam 

sektoram, kas kā galvenie pakalpojumu sniedzēji varētu kļūt par ļoti nozīmīgu 

iesaistīto pusi, kuriem tomēr pašlaik nav nekādas informācijas par šādu ideju vispār 

(kas varētu būt nozīmīgs tūrisma nozares trūkums ienākošā tūrisma kontekstā), nedz 

par pieprasījuma apjomu. 

Iesaistīto pušu zināšanu analīze ļauj nonākt pie būtiskiem ieteikumiem 

attiecībā uz komunikācijas stratēģiju un informatīvo instrumentu izmantošanu, kas 

apkopoti pētījuma 6. nodaļā. 

Iesaistīto pušu ietekme 

Lai izstrādātu politikas plānošanas ieteikumus, nepieciešams apzināt iesaistīto 

pušu ietekmi un to savstarpēju novietojumu. Iesaistītās puses pēc to ietekmes 

shematiski attēlotas 2. attēlā. 

2. attēls. Iesaistīto pušu ietekme. 

„Dace” 

Ietekme 

Apeirons/ 

Sustento 

LJP 

LBF 

LPF 

Zema 

Privātais sektors 

Vidēja 

TAVA 

BĢLM 

Augsta 

Raugoties uz iesaistīto pušu ietekmi, proti, iespējām ietekmēt vai pieņemt 

lēmumus sociālā tūrisma politikas jomā, redzams, ka nevalstiskajām organizācijām 

tās ir vismazākās, EM un pašvaldībām kā attiecīgi centrālajai tūrisma politikas 

iestādei un galvenajām sociālās politikas īstenotājām, tās ir vislielākās. Pa vidu 


LM 

EM 

Pašvaldības 

72


atrodas valsts pārvaldes iestādes, kas varētu tikt iesaistītas jaunas starpnozaru 

politikas realizēšanā. 

Iesaistīto pušu analīzes matricā iekļauta arī līdera pozīcija, proti, kura no 

iesaistītajām pusēm ir vai varētu būt jaunas starpnozaru politikas iniciatīvas līderis. 

Analizējot dokumentus, institūcijas un interviju materiālu, jāsecina, ka nacionālā 

līmenī līdera loma jāuzņemas Ekonomikas ministrijai, kurā vienkopus tiek veidota 

Tūrisma un arīdzan būvniecības politika, kas ietver vides pieejamību. Vietējā līmenī 

ļoti nozīmīga loma ir pašvaldībām. Atbilstoši 2. attēlam EM un pašvaldībām ir 

vislielākā ietekme, tāpēc nerodas varas un līdera lomas nobīde. 

Attēlotā shēma šķiet visai loģiska, tomēr, skatoties kopā ar 2. tabulu, kur 

attēlotas iesaistīto pušu zināšanas, redzams, ka lēmumu pieņemšanā un/vai īstenošanā 

ir jāiesaista arī nevalstiskais sektors, kura rīcībā ir konkrētas zināšanas atbilstoši to 

darbības ievirzei. Tas, savukārt, saistāms ar nepieciešamību pēc konkrētu institūciju 

un līmeņu sadarbības. 

Īpaša loma iezīmējas privātsektoram, kas drīzāk nevar tieši ietekmēt lēmumus, 

tomēr kā tūrisma pakalpojumu sniedzēji var ietekmēt to rezultātu. Tāpēc rūpīgi 

jāapsver informatīvie un sadarbības mehānismi, lai informēšana un sadarbība 

rezultētos konsultācijās un līdzdalībā. 

Iesaistīto pušu resursi 

Zināšanas un ietekme jāskata nesaraujami ar iesaistīto pušu resursiem. 3. 

tabulā apkopota informācija par iesaistīto pušu resursiem. 

3. tabula. Iesaistīto pušu resursi. 

Nacionālais 

līmenis 

Vietējais 

līmenis 

NVO 

Iesaistītā puse Resursi 

EM Politiskie, finanšu. 

TAVA Politiskie, finanšu. 

LM Politiskie, finanšu. 

BĢLM Politiskie, finanšu. 

Pašvaldības Politiskie, finanšu. 

Apeirons un Sustento 

Latvijas Bērnu fonds 

Ekspertīze vides pieejamības 

jautājumos. 

Atzīta attiecīgās sociālās grupas 

pārstāvniecība. 




73


LJP 



Latvijas Pensionāru federācija 



Dace Sociālā tūrisma kontekstā nav. 

Privātais sektors Finanšu, ekspertīze tūrisma jomā 

Arī resursu tabula nepārsteidz, tomēr jāpievērš uzmanība tam, ka iesaistītās 

nacionālā līmeņa puses tuvākajā laikā nav gatavas tiešā veidā finansēt atbalstāmo 

grupu brīvdienu aktivitātes. Nelielu finansējumu iespējams novirzīt sociālā tūrisma 

mērķim caur projektiem, tomēr tad ir nepieciešama arī „otra puse” – projektu 

rakstītāji un veicēji. Šeit iezīmējas reizē iespēja un nepieciešamība valsts sektora 

resursus izmantot situācijas definēšanai/noteikšanai (izmantojot politiskos resursus) 

un pēc tam informēšanai (izmantojot finanšu resursus). 

Pašlaik ar finansiālu atbalstu izbraucieniem un citām brīvdienu aktivitātēm no 

valsts institūcijām savu iespēju robežās nodarbojas tikai pašvaldības. 

Tikmēr NVO rokās ir tikai jau minētās zināšanas un ekspertīze, kā arī to 

resursiem zināmā mērā pieskaitāma atzīta attiecīgās sociālās grupas pārstāvniecība jeb 

statuss, ko apliecina to iespējas izteikt savu viedokli vai darboties dažādās valsts 

iestāžu organizētās darba grupās. 

Analizējot resursus, parasti aplūko arī iesaistīto pušu iespējas tos mobilizēt un 

pielietot. Valsts sektoram raksturīgi, ka lēmumu pieņemšanas process ir ilgs, turklāt 

šajā gadījumā ir runa par nepieciešamību veidot starpnozaru iniciatīvu, kas procesu 

var vēl vairāk paildzināt. Savukārt, pašvaldībās iespējas savlaicīgi atbildēt uz grupu 

iniciatīvām ir lielākas. Tieši tāpēc pašreizējā situācijā pašvaldības būtu (un jau ir) 

piemērotāks atbalsta sniedzējs no tūrisma aktivitātēm izslēgtajām grupām. Turklāt 

atkārtoti jāuzsver, ka būtiska ir iesaistīto lēmumu pieņēmēju sadarbība ar nevalstisko 

sektoru, kas var piedāvāt ekspertīzi. 

Iesaistīto pušu nostāja 

Iesaistīto pušu analīzes matricas sadaļa „Nostāja” ietver divus 

apakšjautājumus – kādas ir iesaistītās puses intereses sociālā tūrisma sakarā un kāda ir 

tās attieksme pret brīvdienu aktivitāšu veicinošām iniciatīvām. Attieksme novērtēta 

piecos līmeņos – noteikti atbalsta, drīzāk atbalsta, ir neitrāla attieksme, drīzāk 

neatbalsta, neatbalsta. Šāda detalizācijas pakāpe nepieciešama, lai varētu iekļaut 

intervijās izteiktos viedokļus, kas konspektīvi iekļauti arī 4.tabulā. 


74

4. tabula. Iesaistīto pušu nostāja. 

Nacionālais līmenis 

Vietējais 

līmenis 

NVO 


Iesaistītā puse Intereses Attieksme 

EM 

TAVA 

LM 

BĢLM 

Pašvaldības 

Apeirons un 

Sustento 

Latvijas 

Bērnu fonds 

Tūrisma ilgtspējīga attīstība, t.sk 

visiem pieejama tūrisma attīstība, 

mazināta sezonalitātes ietekme un 

daudzveidīgs piedāvājums. 

Vides pieejamība. 

Tūrisma attīstības politikas 

ieviešana- koncentrējas uz Latvijas 

kā tūristiem pievilcīgas zemes tēla 

radīšanu un dažādiem mārketinga 

projektiem, izstādēm un uztur 

tūrisma uzņēmēju reģistru. 

Katras personas sociāli ekonomisko 

tiesību aizsardzība. 

Bērnu, ģimenes un jaunatnes tiesību 

aizsardzība. 

Plašs interešu loks, atbilstoši 

pašvaldību funkcijām – sociālā 

politika, kultūras attīstība, veselīgs 

iedzīvotāju dzīvesveids, 

uzņēmējdarbības veicināšana u.tml. 

Invalīdu tiesību aizsardzība, vides 

pieejamība, invalīdu integrācija. 

Bērnu un jauniešu aizsardzība, viņu 

attīstības veicināšana un izglītošana, 

veselības nostiprināšana, ģimeniskā 

audzināšana. 

Noteikti atbalsta. 

Drīzāk neatbalsta - jo neredz 

pieprasījumu, aktualitāti, un 

pamatojumu. 

Drīzāk atbalsta – tomēr pie budžeta 

esošajām iespējām, nesaredz iespēju 

finansiālam atbalstam. 

Drīzāk atbalsta. 

Noteikti atbalsta – faktiski jau ir 

iesaistītas sociālā tūrisma atbalsta 

aktivitātēs. Saredz valsts lomu kā 

centrāla impulsa un informācijas 

sniedzēju. 

Noteikti atbalsta – ir gatavas sniegt 

ekspertīzi vides pieejamības jautājumos 

un iesaistīties politikas veidošanā. 

Drīzāk atbalsta – tomēr nesaredz savu 

lomu tajā. 

LJP Jauniešu interešu pārstāvniecība. 

Neitrāli. Nesaredz pamatojumu, nav 

ieinteresēta iesaistīties, jo nav kapacitāte. 

Latvijas Pensionāru interešu pārstāvniecība - Noteikti atbalsta – ir gatavi sniegt 

Pensionāru pensionāru labklājības celšana, t.sk. nepieciešamo informāciju, piedalīties ar 

federācija dalība tūrisma aktivitātēs 

savu organizatorisko kapacitāti. 

„Dace” Maznodrošināto labklājības celšana. Noteikti atbalsta. 


Peļņa. Latvijas konkurētspēja Eiropas 

tirgū. 

Neitrāli. Pagaidām nesaredz 

pamatojumu, jo nav zināms pieprasījums 

attiecīgu grupu vidū. 

Vispirms jāuzsver, ka neviena no iesaistītajām pusēm nenostājās absolūtā 

opozīcijā, tomēr tā notiek parasti, kad runa ir par sociāli jūtīgu jautājumu. Sociālā 

tūrisma ideju noraidīšana nozīmētu iepriekš minēto tiesību neatzīšanu un nostāšanos 

pret vispārpieņemtiem principiem. Tāpēc 4. tabula jāinterpretē piesardzīgi. Piemēram, 

LM izsaka formālu atbalstu, norādot uz nespēju palīdzēt finansiāli, kas faktiski varētu 

būt viena no galvenajām LM funkcijām sociālā tūrisma attīstībā, ja tiktu pieņemts 

lēmums par subsidētām brīvdienu aktivitātēm. Tajā pašā laikā arī definētās intereses ir 

formālas institūciju un organizāciju intereses, tomēr ikviens politiķis, piemēram, var 

pārstāvēt arī savas partijas intereses un priekšvēlēšanu laikā aktīvi organizēt 


75


pašvaldības iedzīvotājiem bezmaksas ekskursijas. Un visbeidzot jāmin, ka iesaistīto 

pušu zināšanu analīze parādīja, ka tām ir ļoti niecīgas zināšanas par sociālo tūrismu, 

kas, iespējams, apgrūtina to nostājas definēšanu. 

Aplūkojot 4. tabulu iepriekšējās analīzes kontekstā, var izdarīt vairākus 

nozīmīgus secinājumus: 

1) Pirmkārt, abas iesaistītās puses, kas definētas kā ietekmīgākās – EM un 

pašvaldības – pauž noteiktu atbalstu, kas ļauj situāciju vērtēt ļoti pozitīvi. 

2) Otrkārt, iezīmējas izteikts atbalsts NVO sektorā, kuram ir zema ietekme. 

Tas norāda uz nepieciešamību sadarboties ar nevalstisko sektoru jau sākotnējā 

politikas izstrādes stadijā. 

3) Treškārt, privātais sektors, kā ieinteresētā puse būdams vidēji ietekmīgs un 

neitrāls vienlaikus, ir nozīmīgs kā potenciāla atbalstošā puse, ja vien to mērķtiecīgi 

veicina, skaidrojot un informējot par iespējām un ieguvumiem, ko sniedz sociālais 

tūrisms. 

4) Ceturtkārt, jau iepriekš minēts, ka jaunieši, iespējams, nav sociālā tūrisma 

mērķauditorija Latvijā, un to vēlreiz apliecina to neitrālā nostāja. 

5) Piektkārt, TAVA ne īpaši atbalstošā attieksme pret sociālo tūrismu liek 

domāt, ka ne visas centrālās institūcijas uzskata to par pietiekami aktuālu jautājumu. 

Iesaistīto pušu sadarbība 

Pirms iesaistīto pušu sadarbības izvērtēšanas jāņem vērā vairāki apsvērumi. 

Pirmkārt, esošā sadarbība vairumā gadījumu nesaistās ar sociālā tūrisma aspektiem, 

bet gan ar citām organizāciju darbības jomām. No vienas puses tas var būt pamats arī 

sadarbībai citā jomā (proti, sociālā tūrisma attīstībā), tomēr šāds pieņēmums var būt 

arī maldīgs. Otrkārt, no intervijām var secināt, ka pastāv dažāda sadarbības izpratne, 

kas liedz rezultātus salīdzināt. 

Aizpildītu analīzes matricu sk. 6. pielikumā, bet šeit sniegti vispārīgi 

secinājumi par iesaistīto pušu sadarbību: 

• Veiksmīga sadarbība noris starp pašvaldībām un nevalstiskajām 

organizācijām. Iniciatīvu sadarbībā uzņemas NVO. Tomēr tiek uzsvērtas 

atšķirības katrā pašvaldībā un ir arī negatīvi piemēri. 

• Nevalstiskās organizācijas, kuras apvieno „jumta organizācija”, veiksmīgi 

sadarbojas arī savā starpā. 


76


• Invalīdu organizācijas izteiktāk sadarbojas ar valsts sektoru. Īpaši izceļama 

„Apeirons” sadarbība ar EM Būvniecības departamentu. 

• Tā kā nevalstisko organizāciju darbība lielā mērā norit, pateicoties 

uzņēmēju un privātpersonu ziedojumiem, nedrīkst aizmirst arī šo 

sadarbības formu. Tomēr visas aptaujātās nevalstiskās organizācijas atzina, 

ka to ziedotāju loks ir diezgan šaurs un nemainīgs. 

• Tā kā viena no TAVA funkcijām ir valsts un privātās partnerības projektu 

realizēšana, tai ir izveidojusies laba sadarbība ar privāto sektoru. 


77


5.5 Sociālais tūrisms un kvalitātes prasības 

Pētījuma ietvaros, aptaujājot sociālajā tūrismā iesaistītās puses, tika 

noskaidrots, ka kvalitātes prasības nav būtisks šķērslis sociālā tūrisma attīstībai 

Latvijā. Šobrīd normatīvajos aktos noteiktas prasības bērnu nometņu rīkošanai, kā arī 

vides pieejamības prasības. Izstrādāti arī dažādi standarti, saskaņā ar kuriem notiek 

tūristu mītņu un citu tūrisma pakalpojumu sniedzēju novērtēšana un sertificēšana. 

Latvija ir iesaistījusies arī zilo karogu kustībā, tiek piešķirts ekomarķējums 

„Ekopuķīte” un asociācija „Lauku ceļotājs” ir izstrādājusi savu lauku tūrisma mītņu 

kvalitātes vērtēšanas sistēmu. 

Pēc sarunas ar VJIC Stratēģiskās plānošanas departamenta direktori Eviju 

Pelšu un vecāko referenti nometņu darba jautājumos Unu Jermakovu 195 , var secināt, 

ka šobrīd galvenās problēmjomas, kuras nav vai ir nepietiekami atrunātas noteikumos 

par nometņu organizēšanu ir sekojošas: 

• nav stingri noteikti izglītības nosacījumi nometņu vadītājiem, kā arī 

nometņu audzinātāju sertifikācija; 

• pastāv problēma ar nereģistrētām nometnēm, tādēļ nepieciešams 

stingrāk ieviest normu, ka nometņu rīkošana jāsaskaņo ar pašvaldībām; 

• nenotiek apmācība darbam ar bērniem invalīdiem un bērniem no 

sociālajām riska grupām; 

• problemātiska ir bērnu no ārvalstīm dalība nometnēs; 

• pastāv dažādas atbildīgo dienestu prasības, bet nav izstrādāta vienota 

kārtība to īstenošanai; 

• vienotas statistikas uzskaites sistēmas trūkums. 

Galvenie iebildumi par nometņu organizēšanas kārtību, kas tiek saņemti no 

nometņu vadītājiem, ir galvenokārt saistīti ar nepieciešamību saņemt ļoti daudz 

izziņu, kuras ir par maksu, un rezultātā bieži jāveic dubultdarbs, piemēram, izglītības 

iestādēm, kas rīko nometnes, turklāt tas sadārdzina un sarežģī nometņu organizāciju. 

Tomēr pašlaik noris darbs pie šo problēmu risinājumu iestrādes nometņu 

organizēšanas noteikumos. 196 

Attiecībā uz vides pieejamības prasībām Invalīdu un viņu draugu apvienība 

„Apeirons” ir izstrādājusi dažādus vides pieejamības materiālus un sadarbībā ar 






78


Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamentu ir izstrādājusi vides pieejamības 

standartus. Tomēr invalīdu organizācijas „Apeirons” 197 un „Sustento” 198 atzīst, ka 

normatīvajos aktos noteiktās pieejamības prasības tiek ievērotas tikai formāli vai 

netiek ievērotas nemaz, par galveno iemeslu minot kontroles mehānisma trūkumu. 

Tādēļ, lai nodrošinātu vides pieejamību, sociālā tūrisma politikas ietvaros 

nepieciešams meklēt un ieviest risinājumus efektīva kontroles mehānisma ieviešanai. 

Kvalitātes prasību jautājums tika apspriests arī telefonintervijā ar profesionālo 

lauku tūrisma asociāciju „Lauku ceļotājs”, kurai kopš 1993. gada ir sava lauku 

tūrisma mītņu kvalitātes vērtēšanas sistēma. Iepazīstoties ar to tuvāk nācās secināt, ka 

vides pieejamība kvalitātes zīmes saņemšanai netiek izvirzīts kā viens no kritērijiem. 

„Lauku ceļotājs” pārstāve skaidroja, ka tas tiek uzskatīts par vēlamu, taču šis aspekts 

nedod papildus punktus organizācijas izstrādātajā sistēmā, atzīstot, ka pretējā 

gadījumā tas varētu būt kavēklis daudziem pretendentiem. 199 Šī situācija apstiprina 

abu invalīdu organizāciju bažas un norāda uz to, ka kaut arī valsts ir izvirzījusi 

noteiktas kvalitātes prasības, šī procesa pietiekamas uzraudzības trūkums ir lielā mērā 

kavējis pieejamas vides veidošanos Latvijā. 




199 Intervija ar Lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” mārketinga speciālisti Sandru Grundi, 

11.05.2007. 


79


6 Secinājumi un ieteikumi sociālā tūrisma attīstībai Latvijā 

6.1 Ieteikumi politikas veidotājiem 

Tūrisma nozares kontroles iespējas valstiskā līmenī ir ierobežotas vairāku 

apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tūrisma starpdisciplinārais raksturs un nepieciešamība pēc 

koordinētas vairāku institūciju sadarbības apgrūtina risinājumu. Otrkārt, tūrisma 

nozare saistās ar dažādām privātā sektora darbības jomām, kurās arī nepieciešams 

sadarboties, bet kurās ir gandrīz neiespējami to nodrošināt centralizēti. Līdz ar to 

valsts loma ir lielā mērā saistāma ar pareizo stimulu atrašanu, lai radītu privātajā 

sektorā vajadzīgo interesi. 

Vispirms, ministriju līmenī nepieciešams izvēlēties un vienoties par visām 

pusēm pieņemamu terminu visiem pieejama tūrisma politikas apzīmēšanai. „Tūrisms 

visiem”, „sociālais tūrisms”, „iekļaujošais tūrisms” ir tikai daži no variantiem, kas 

aizgūti tiešā veidā tulkojot citu valodu piemērus. Jauna termina ieviešanai tomēr būtu 

jākonsultējas ar valodas speciālistiem. 

Vienojoties par terminu, jāprecizē arī tā saturs – atbilstoši kādai no šajā 

pētījumā minētajām definīcijām vai vairāku definīciju apkopojumam. Nozīme ir tam, 

cik plaši tiek definēta sociālā tūrisma mērķauditorija vai arī tam, kāda veida 

aktivitātes būtu uzskatāmas par piederīgām šāda veida tūrismam utt. Atkarībā no tā, 

kā problēmjautājums tiek definēts, lielā mērā izriet arī tā tālākais risinājums. 

Iezīmējas vairāki attīstības scenāriji. Piemēram, akcentējot sociālos aspektus, noteikti 

liela loma piešķirama Labklājības ministrijai, bet uzsverot vairāk tūrisma kā izziņas 

un ekonomiskās attīstības virzītāja nozīmi, lielāka loma piešķirama pašvaldībām, 

nevalstiskajām organizācijām un tūrisma nozares valsts institūcijām (EM, TAVA). 

Alternatīvs risinājums – ieviest divus terminus, tādējādi novēršot it kā divējādo 

sociālā tūrisma izpratni un nodalot vides pieejamības (visplašākajā nozīmē, t.sk. 

iekļaujot arī vecāka gadagājuma cilvēkus, kam nepieciešami īpaši pielāgoti maršruti) 

un sociālekonomiskos apsvērumus. 

Ne mazāk būtiski ir precīzi definēt nozīmīgākās mērķa grupas. Uzskaitījums 

varētu atšķirties no šajā pētījumā izmantotā skatījuma – tās varētu būt plašākas, 

vienlaikus novēršot pārklāšanos. Mērķa grupu definējums vienlaikus palīdzētu izprast 

optimālāko atbildības un funkciju sadalīšanas modeli, jo dažādām riska grupām 

nepieciešamas dažādas rīcībpolitikas. Sadaļā „Mērķauditorijas raksturojums” jau 

minēts, ka Latvijai atšķirībā no citām valstīm, domājot par sociālā tūrisma politikas 


80


veidošanu, būtu jāuzņemas rūpes par procentuāli ievērojami lielākas mērķa grupas 

vajadzību apmierināšanu, tādēļ svarīgi nopietni izvērtēt, kurām grupām piešķirams 

prioritārs statuss attiecībā uz sociālo tūrismu. Viena no iespējām ir vadīties pēc 

iedzīvotāju aptaujām, kurās iedzīvotāji norādījuši, ka galvenokārt būtu jāpalīdz 

cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, daudzbērnu ģimeņu vecākiem, pirmspensijas 

vecuma cilvēkiem, vientuļajiem vecākiem vai bezpajumtniekiem. 200 Izvērtējot mērķa 

grupas, svarīgi piesaistīt Labklājības ministriju un Īpašu uzdevumu ministra 

sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu. 

Balstoties uz informāciju, kura tika iegūta intervijās, iespējams izteikt 

secinājumus par to, kuras no apskatāmajām grupām būtu īpaši atbalstāmas. Pensionāri 

kopumā var tikt vērtēti kā aktīva sabiedrības daļa, kura, apvienojoties interešu grupās, 

daudzviet Latvijas pašvaldībās saņem bieži vien pat ļoti regulāru atbalstu dažāda 

veida iniciatīvām. Jauniešiem, savukārt, netiek saskatīta izteikta vajadzība pēc 

papildus atvieglojumiem tūrisma jautājumos, tā drīzāk tiek uztverta kā sabiedrības 

daļa, kura pati spēj apmierināt savas vajadzības. Drīzāk tieši ģimenes ar bērniem 

(īpaši sociālekonomiski mazaizsargātās) un cilvēki ar īpašām vajadzībām ir tās divas 

grupas, kurām, risinot sociālā tūrisma attīstību Latvijā, būtu jāpievērš visrūpīgākā 

uzmanība. Intervijās ar pašvaldību pārstāvjiem ļoti maz atklājās gadījumu, kad tiktu 

atbalstītas aktivitātes, kurās iesaistās vecāki kopā ar bērniem, tādējādi stiprinot 

ģimeniskās vērtības. Savukārt, bērniem domātie pasākumi visbiežāk balstīti uz viņu 

interesēm – koru izbraucieni, sporta pulciņu nometnes, dabas draugu pārgājieni, vai 

arī šāda veida aktivitātes no vietējas pašvaldības tiek piešķirtas kā balva skolēniem ar 

ļoti labām sekmēm. Šādi nosacījumi var viegli izslēgt no palīdzības saņēmēju pulka 

tos bērnus, kam tā būtu visvairāk nepieciešama. 

Savukārt, attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jāsecina, ka, 

neskatoties uz jau veiktajām iniciatīvām, lai situāciju vērstu uz labu, šai sabiedrības 

grupai nav līdzvērtīgas iespējas ceļot. Ir sastopamas atsevišķas labi piemērotas būves, 

tomēr, kā jau tas minēts iepriekš, tūrisma pieejamību nevar skatīt kā atsevišķus ķēdes 

posmus, vides pieejamība jānodrošina tā, lai ļautu pilnvērtīgi nodoties brīvdienu 

aktivitātēm. Turklāt, nodrošinot vides pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, 

būves kļūst ērtāk izmantojamas visai sabiedrībai, īpaši tādām sabiedrības grupām, kā 

pensionāri vai ģimenes ar bērnu ratiņiem. 

200 Sabiedrības integrācijas aktuālākie aspekti, 2006.gada marts-maijs. Tirgus un sabiedriskās domas 

pētījumu centrs – SKDS, 49.lpp. 


81


Nākamais solis ir sociālā tūrisma koncepta iestrādāšana dažādos īsa un vidēja 

termiņa plānošanas dokumentos tūrisma jomā, kā arī normatīvajos aktos. Jēdziena 

arvien biežāks lietojums minētajos dokumentos veidos izpratni politikas veidotājos 

par problēmas nozīmību. 

Vispirms noteikti minamas Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādnes un 

Latvijas Tūrisma attīstības programma 2006.-2008.gadam, kurās jau iekļauts 

mobilitātes un pieejamības visiem princips. Gatavojot jaunos dokumentus, jāuzsver 

sociālais tūrisms kā viens no tūrisma attīstības virzieniem Latvijā, kā arī jāparedz 

dažādi pasākumi gan sociālā tūrisma attīstībai, gan vides pieejamības veicināšanai. 

Izvērtējama ir iespēja sociālā tūrisma terminu iekļaut arī Tūrisma likumā, kurā jau, kā 

viens no tūrisma nozares uzdevumiem, ir izvirzīts: „veicināt atvieglojumu piešķiršanu 

pensionāru, invalīdu, jauniešu un bērnu tūrismam”. 201 Ņemot vērā tendences citur 

Eiropas Savienībā, šis jautājums jāskata ilgtspējīga tūrisma politikas kontekstā. 

Intervija ar Labklājības ministrijas pārstāvēm apstiprina, ka ar pašreizējām 

iespējām nevar runāt par mērķtiecīgu sociālās politikas virzienu brīvdienu aktivitāšu 

nodrošināšanā dažāda veida dotāciju vai pabalstu formā. Tomēr būtu vēlama vispārīga 

atsauce uz visiem pieejamu brīvdienu aktivitāšu nozīmi un to potenciālajiem 

ieguvumiem sociālās iekļaušanas kontekstā. Tādējādi pavērtos iespējas dažādu līmeņu 

iniciatīvām plašākā mērogā, turklāt tiktu nostiprināts pamats potenciālas rīcībpolitikas 

izveidei. 

Ar lielāku konkrētību sociālā tūrisma idejas iestrādājamas bērnu, ģimenes un 

jaunatnes politikas regulējošajos dokumentos. 

Sociālā tūrisma ideju popularizēšana 

Papildus darbam ar politikas plānošanas dokumentiem un normatīvajiem 

aktiem nepieciešams aktīvi strādāt pie pasākumiem sociālā tūrisma ideju 

popularizēšanai, kā arī sabiedrības izglītošanai par šiem aspektiem, lai radītu interesi 

potenciālo atbalstītāju vidū. Šeit iezīmējas centrālo tūrisma politikas izstrādātāju un 

realizētāju loma. 

Tā kā tūrisma jomas attīstība lielā mērā nenoliedzami saistāma ar privātā 

sektora iniciatīvām, tad centralizēto valsts institūciju loma redzama informācijas 

apkopošanas un informēšanas laukā, taču izvērtējama ir arī publiskās privātās 

partnerības izvēršana sociālā tūrisma jomā. Eiropas Komisija uzskata, ka tās 



82


ierosinātās Eiropas jaunajai tūrisma politikai ir jābalstās uz visu tūrismā ieinteresēto 

publiskā un privātā sektora dalībnieku vispārēju sadarbību, gan attiecībā uz tūrisma 

politikas pieņemšanu, gan arī tās praktisko īstenošanu. 202 

Tā kā pētījuma rezultāti pierādīja, ka nevienai no iesaistītajām pusēm nav 

vispusīgu zināšanu sociālā tūrisma jautājumā, pirmkārt, būtu jārunā par vispārīgas 

informācijas nodrošināšanu par sociālā tūrisma aspektiem un tā nepieciešamību, par 

Eiropas valstu praksi un potenciālajiem sociālā tūrisma ieguvumiem. 

Otrkārt, nepieciešami ticami un pietiekami precīzi dati par pieprasījumu pēc 

brīvdienu aktivitātēm visu minēto grupu ietvaros. Pētījumā noskaidrots, ka 

sabiedrības grupu pārstāvji, nedz tūrisma organizācijas, neapkopo datus par iekšzemes 

ceļotājiem, to sociāli demogrāfisko raksturojumu. Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs 

apkopo informāciju par nometnēm, taču tā bieži vien nav precīza un pilnīga. 

Pieejamie dati ir stipri fragmentāri pa pašvaldībām, pa pakalpojumu veidiem vai tml. 

Tomēr ar informāciju vien nepietiek. Kas attiecas uz vides pieejamību un 

specifiskiem piedāvājumiem personām ar īpašām vajadzībām, pensionāriem un 

ģimenēm ar ļoti maziem bērniem vai daudzbērnu ģimenēm, privātā sektora pārstāvji 

atzīst, ka „sajūtot” pieprasījumu, sagaidāms arī piedāvājums no viņu puses. 

Sarežģītāka aina iezīmējas attiecībā uz ekonomisko traucēkļu mazināšanu vai 

novēršanu, lai pilnvērtīgi piedalītos brīvdienu aktivitātēs. Šeit parādās trešais 

informēšanas aspekts – informēt sabiedrību un uzņēmējus par brīvdienu aktivitāšu 

nozīmi un iespējām palīdzēt tiem, kam palīdzība nepieciešama. Jau pašlaik liela daļa 

iniciatīvas balstās uz ziedojumiem un nevalstisko organizāciju pārstāvji norāda, ka 

bieži vien privātpersonām vai uzņēmumiem trūkst izpratnes par jautājuma aktualitāti 

un nozīmīgumu, kas tiek minēts kā galvenais šķērslis ziedotāju aktivitātei. 203 

Piemēram, attīstot kopienu filantropijas iniciatīvas, iespējams risināt sociālā tūrisma 

sociālekonomiskos problēmas aspektus. Arī šeit iespējami vairāki scenāriji ar dažādu 

decentralizācijas pakāpi, no kuriem vispiemērotākais Latvijas apstākļos, būtu to 

risināt pašvaldību līmenī. 

Uz izpratnes trūkumu sabiedrībā norādīja arī nevalstiskās organizācijas, kuras 

pārstāv cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Viņuprāt, vides pieejamības normu 

neievērošana ir ļoti lielā mērā saistīta ar cilvēku neizpratni par šo jautājumu, un šī 


partnerību” Briselē, 17.3.2006, COM(2006) 134 galīgā redakcija, punkts 3. 

203 Intervija ar Latvijas Bērnu fonda viceprezidenti Vairu Vucāni 02.04.2007., intervija ar Latvijas 

Mazturīgo atbalsta organizācijas “Dace” vadītāju Daci Dmitrijevu 14.04.2007. 


83


iemesla dēļ tās netiek uzskatītas par nepieciešamām. 204 Šādu attieksmju mainīšana 

varētu būt viens no centrālo pārvaldes institūciju uzdevumiem. 

Ieteikumi publiskās un privātās partnerības izveidei 

Tā kā tūrisma joma vislielākajā mērā ir atkarīga no privātā sektora 

ieinteresētības un vēlmes iesaistīties, tad liela uzmanība pievēršama publiskajai un 

privātajai sadarbībai, kas iezīmējas arī vairākos no zemāk minētajiem ieteikumiem. 

Jau pašreiz ir sastopamas privātu uzņēmēju iniciatīvas veidot ceļošanu un 

atpūtu pieejamāku arvien plašākai sabiedrības daļai. Šeit runa ir galvenokārt par vides 

pieejamību, kad veidojot atpūtas centrus un dažādas atpūtas vietas, tiek domāts arī par 

cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tomēr, neskatoties uz to, ka vides pieejamības 

nepieciešamība ir noteikta Latvijas likumdošanā, kā jau minēts, tā ļoti bieži tiek 

ignorēta vai arī izpildīta pavirši. 205 Intervijās minētais skaidrojums šo normu 

nepildīšanai ir sabiedrības nepietiekamā izpratne par to, kam un kādēļ šādi noteikumi 

ir paredzēti, kāda ir to būtība. 

Līdzīgi arī privātā sektora pārstāvji, kuru komercdarbība saistīta ar tūrismu, 

nav atklājuši cilvēkus ar īpašām vajadzībām un vecāka gadagājuma cilvēkus kā 

maksātspējīgu grupu. Lai veicinātu to, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī 

vecākiem cilvēkiem tiek piedāvātas viņu iespējām atbilstošas atpūtas iespējas, valstij 

būtu jārada interese uzņēmējos par šiem cilvēkiem kā viņu potenciālajiem klientiem. 

Šādā situācijā, kad valsts vēlas rūpēties par saviem iedzīvotājiem vai arī tās 

viesiem, kuriem tiek liegta iespēja pilnvērtīgi un kvalitatīvi atpūsties, būtu vēlams 

apspriest publiskās un privātās partnerības izveidi šī jautājuma risināšanai. Šādā 

gadījumā publiskais sektors varētu izvēlēties kādu īpaši ieinteresētu uzņēmumu, ar 

kuru sadarbībā varētu veicināt šāda veida tūrisma popularizēšanu. Publiskās un 

privātās partnerības ietvaros tiktu apkopota informācija par videi pieejamiem 

objektiem, apkopotā informācija tiktu izplatīta utt. Tāpat šis sadarbības modelis varētu 

tikt popularizēts kā labs piemērs citiem uzņēmējiem, tādējādi veicinot viņus apdomāt 

savu klientu loka paplašināšanu. 

Publiskās un privātās partnerības modeļa izveide būtu iespējama arī, lai 

veicinātu trūcīgu cilvēku pilnvērtīgu atpūtu, taču ņemot vērā, ka šīs sabiedrības 


priekšsēdētāju Guntu Anču un valdes priekšsēdētājas vietnieci Ivetu Neimani 01.02.2007. un 

intervija ar Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” prezidentu Ivaru Balodi 28.03.2007. 



84


grupas neiesaistīšanās brīvdienu aktivitātēs ir ļoti cieši saistītas ar finanšu trūkumu, 

šādas idejas virzīšana no valsts varētu prasīt lielākus līdzekļus. 

Ieteikumi publiskā un nevalstiskā sektora sadarbības veicināšanai 

Pētījuma gaitā ir noskaidrojies, ka pašreiz brīvdienu un atpūtas iespējas 

trūcīgiem cilvēkiem Latvijā iespēju robežās nodrošina dažādas nevalstiskās 

organizācijas. Atbalsts un izpratne no valsts puses šīm aktivitātēm varētu šo 

organizāciju darbību visdrīzāk stimulēt. Viens no iespējamajiem sadarbības modeļiem 

ir dažās pašvaldībās novērotā pakalpojumu pasūtīšana NVO t.sk. tādu aktivitāšu, kas 

ir saistītas ar brīvā laika pavadīšanas iespējām. 

Ieteikumi visām iesaistītajām lēmējinstitūcijām: 

• Vienoties par kopīgu terminoloģiju un jēdzienu izpratni, pievēršot uzmanību 

dažādo variantu niansēm un novēršot nevēlamus blakusefektus, piemēram, 

stigmatizāciju. 

• Vienoties par īpaši atbalstāmajām grupām sociālā tūrisma aktivitāšu ietvaros un to 

definējumu. 

• Sadarboties pasākumu izstrādē sociālā tūrisma nodrošināšanai. 

• Veidojot politiku, sadarboties arī ar NVO. 

• Projektu formā atbalstīt NVO aktivitātes, kas saistāmas ar kādu no šeit minētajiem 

sociālā tūrisma pasākumiem. 

• Izmantot ES sniegto atbalstu. Piemēram, Eiropas Komisija plāno atvieglot labās 

prakses apmaiņu tūrisma jomā saistībā ar dažādiem tematiem t.sk. pieejamību un 

ilgtspēju, publiskā un privātā sektora partnerību un sociālo tūrismu Eiropā, 

izveidojot īpašu datu bāzi. 206 

Ieteikumi Ekonomikas ministrijai: 

A. Vispārīgie pasākumi: 

• Koordinēt iepriekšējā punktā minēto viedokļu apkopojumu un iesaistīto pušu 

sadarbību diskusijās, darba grupās vai citāda veida kopdarbībā. 


Atjauninātā ES tūrisma politika: veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību COM(2006) 134 

galīgā redakcija, punkts 2.3. Oficiālais Vēstnesis C 325, 30/12/2006 Lpp. 0011 – 0015. 


85


• Saistīt pieņemtos lēmumus sociālā tūrisma jomā ar jaunākajiem atzinumiem 

Eiropas Savienības līmenī. 

• Iestrādāt sociālā tūrisma idejas vidēja un īsa termiņa plānošanas dokumentos, 

uzsverot to nozīmi ilgtspējīgā tūrisma attīstībā. 

• Iestrādāt sociālā tūrisma jēdzienu Tūrisma likumā. 

• Izstrādāt plānu sabiedrības informēšanai par sociālā tūrisma jautājumiem: 

o Skaidrot šo jēdzienu visām iesaistītajām pusēm 

o Skaidrot sociālā tūrisma nozīmi un šī jautājuma aktualitāti plašākam 

sabiedrības lokam, t.sk. privātuzņēmējiem un plašākam NVO lokam. 

o Izcelt ieguvumus un sociālā tūrisma nozīmi labklājības veicināšanā 

plašākam sabiedrības lokam, t.sk privātuzņēmējiem un plašākam NVO 

lokam. 

o Popularizēt pozitīvos pašvaldību, uzņēmēju, NVO aktivitāšu piemērus. 

• Ikgadējo tūrisma uzņēmēju konkursos iekļaut arī nomināciju, kas saistāma ar 

sociālā tūrisma atbalstu. 

• Informēt pašvaldības gan par pieejamības jautājumiem, gan par atbalsta 

sniegšanas iespējām un nepieciešamību noteiktām iedzīvotāju grupām 

brīvdienu aktivitātēm. 

B. Pasākumi finansiālo ierobežojumu mazināšanai mērķagrupām: 

• Veidot informatīvu materiālu par iespējām saņemt atlaides brīvdienu 

aktivitātēm un izplatīt tos pa atbilstošajiem kanāliem – mērķgrupām 

vispieņemamākajā un saprotamā veidā. Materiāls aktualizējams ne retāk kā 

reizi gadā. 

• Izstrādāt informācijas apkopošanas metodoloģiju, lai varētu precīzāk sekot 

līdzi pieprasījumam šo grupu ietvaros. Dati, iespējams, sniegs argumentus 

privātā sektora intereses radīšanai (piem., grautu mītu, ka visi invalīdi un 

pensionāri ir maksātnespējīgi). 

• Izstrādāt ieteikumus tūrisma informācijas centriem attiecībā uz informācijas 

par atlaidēm apkopošanu un izplatīšanu. 

• Atbalstīt visiem saprotamu, uz vienādiem principiem balstītu atlaižu sistēmas 

veidošanu valstī 

C. Pasākumi vides pieejamības veicināšanai: 


86


• Veikt stingru kvalitātes prasību ievērošanas uzraudzību būvniecības procesā 

attiecībā uz vides pieejamības jautājumiem. Nepieciešamības gadījumā 

funkciju iespējams deleģēt nevalstiskajam sektoram, kura galvenais resurss ir 

ekspertīze šajā jautājumā. 

• Izstrādāt ieteikumus tūrisma informācijas centriem attiecībā uz informācijas 

par vides pieejamību apkopošanu un izplatīšanu. 

• Izstrādāt ieteikumus gidu apmācībai darbam ar personām ar kustību, redzes, 

dzirdes vai garīgās attīstības traucējumiem, paredzot īpašu specifiku katrai no 

šīm grupām. 

• Atjaunināt diskusiju par vides pieejamības jautājumiem un standartiem kopā 

ar invalīdu organizācijām un ekspertiem, kā arī būvniecības un arhitektūras 

jomas pārstāvjiem. 

o Identificēt problemātiskos aspektus, to cēloņus, vienoties par 

risinājumu izpratni. (piem., invalīdu organizācijas norāda uz būtisku 

viesnīcu trūkumu – pieejamība nodrošināta tikai vienvietīgos numuros, 

pastāv problēmas ar vēsturisko celtņu pieejamību, kā arī pieejamība 

bieži nodrošināta tikai cilvēkiem ratiņkrēslos, bet ne cilvēkiem ar cita 

veida invaliditāti (piemēram, redzes, dzirdes), vai arī situācijas, kad 

pielāgotā vide ir sadārdzinājusi pakalpojuma cenu klientam 207 u.c.) 

o Identificēt pastāvošos mītus attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un 

vides pieejamības aspektiem un vienoties, kā tos mainīt. 

o Iesaistīt diskusijā arī mācībspēkus, kas sagatavo topošos arhitektus un 

būvniekus, un meklēt iespējas iekļaut vides pieejamības aspektus 

mācību programmās. 

• Informatīvajos materiālos un kampaņās uzsvērt ne tikai vides pieejamību 

naktsmītņu, bet arī citu tūrisma objektu kontekstā. Piemēram – ka svarīga ne 

tikai naktsmītņu, bet arī objektu pieejamība – ceļošanas galvenais mērķis. 

• Pozicionēt vides pieejamību kā iespēju veicināt tūrisma produkta 

konkurētspēju gan Latvijā, gan starptautiski. 

• Sadarbībā ar Satiksmes ministriju nepieciešams veicināt invalīdiem pieejama 

transporta pakalpojumu attīstību. 




87


Tomēr vides pieejamības problēmu loks ir daudz plašāks, nekā bija iespējams 

aptvert šajā pētījumā, tāpēc šie ieteikumi ir ļoti vispārīgi. Vides pieejamības aspekti ir 

aktuāli arī citās politikas jomās, tajā skaitā izglītībā un nodarbinātība, tāpēc tūrisma 

jomu nav iespējams skatīt, nedz risināt atrauti no tām. 

Ieteikumi Tūrisma attīstības valsts aģentūrai: 

• Veicināt privātā sektora iesaistīšanu sociālā tūrisma attīstībā, izvēršot 

informatīvas kampaņas, atbilstoši EM izstrādātajam plānam. 

• Ilgtermiņā (kad būs uzlabojusies situācija vides pieejamības jomā) pozicionēt 

pozitīvu Latvijas tēlu arī ārvalstīs dzīvojošajām personām ar īpašām 

vajadzībām, tādējādi paverot plašu tirgus nišu Latvijas uzņēmējiem. 

• Atbilstoši savām funkcijām ieviest valsts un privātās partnerības projektus 

sociālā tūrisma veicināšanai. 

Ieteikumi Labklājības ministrijai un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības 

integrācijas lietās sekretariātam: 

• Sniegt priekšlikumus sociālā tūrisma definīcijai un jēdziena tvērumam. 

• Sniegt priekšlikumus sociālā tūrisma mērķauditorijas definējumam. 

• Konceptuālā līmenī politikas plānošanas dokumentos iekļaut ideju par 

brīvdienu aktivitāšu atbalstu un tā nozīmi sociālās atstumtības mazināšanā, 

tādējādi radot pamatu dažādām iniciatīvām, kā arī potenciālai rīcībpolitikai. 

Ieteikumi Bērnu un ģimenes lietu ministrijai: 

• Sniegt priekšlikumus sociālā tūrisma definīcijai un jēdziena tvērumam. 

• Sniegt priekšlikumus sociālā tūrisma mērķauditorijas definējumam. 

• Bērnu, ģimenes un jaunatnes politikas plānošanas dokumentos uzsvērt šo 

grupu tiesības uz pilnvērtīgu atpūtu un tās nozīmi to attīstībā un sabiedrības 

labklājības nodrošināšanā. (piem., Jaunatnes likumprojektā līdz šim uzsvērta 

vairāk neformālā izglītība.) 

• Ministrijas organizēto projektu konkursu ietvaros, veicināt sociālā tūrisma 

atpazīstamību un attīstību. 

• Sadarbībā ar EM un pašvaldībām sniegt priekšlikumus, kā jaunatnes iniciatīvu 

centri varētu veicināt jauniešu tūrisma aktivitātes. 


88

Ieteikumi Kultūras ministrijai: 


• Sniegt plašāku informāciju par atlaidēm muzejos, teātros un citās kultūras 

iestādēs, kā arī sniegt informāciju par šo kultūras iestāžu pieejamību cilvēkiem 

ar īpašām vajadzībām. Piemēram, sadarbībā ar Latvijas Muzeju biedrību 

veicināt informācijas apkopošanu par atlaidēm muzejos un to pieejamību jau 

izveidotā mājas lapā www.muzeji.lv. Tomēr jāņem vērā mērķauditorijas 

iespējas piekļūt internetam, tāpēc šim nevajadzētu būt vienīgajam saziņas 

kanālam. 

Kopumā jāsecina, ka valsts līmeņa rīcībā ir normatīvie un informējošie 

instrumenti, taču finanšu instrumentu pielietošana (pabalsti, subsīdijas, nodokļu 

atlaides, kuponi u.c.) iespējama tikai tālākā nākotnē. Citu valstu pieredzē rodami 

valsts subsidēti brīvdienu pakalpojumi, kas uzskatāmi par nākotnē izvērtējamu iespēju 

Latvijā. Tomēr šī brīža situācija neļauj apsvērt nedz jaunas centralizētas institūcijas, 

nedz decentralizētas sistēmas izveidi, kurā pašvaldības saņemtu dotācijas savu 

iedzīvotāju brīvdienu atbalstam. Tālākā nākotnē kādu no modeļiem iespējams varētu 

iedzīvināt, tomēr joprojām attiecībā uz atsevišķu mērķa grupu un ierobežotām tūrisma 


Turklāt pašvaldību aptauja parādīja, ka pašreizējās aktivitātes aptver visai lielu 

iedzīvotāju daļu, un NVO kā ļoti būtisku problēmu norādīja sabiedrības un uzņēmēju 

nezināšanu un nepietiekamu izpratni, tāpēc, iespējams, ka nav nepieciešams izjaukt 

pastāvošo sistēmu, mēģinot radīt vienotu mehānismu, bet gan liels uzsvars liekams uz 

neziņas un informācijas trūkuma radītajām problēmām. 

6.2 Ieteikumi vietējām pašvaldībām 

Vispārīgi secinājumi par pašvaldību līdzšinējo darbību sociālā tūrisma jomā 

izklāstīti šī pētījuma iepriekšējā nodaļā, tomēr jāuzsver, ka iesaistīto pušu analīze lielā 

mērā uzrādīja pašvaldību centrālo lomu sociālā tūrisma attīstībā. Pirmkārt, 

pašvaldības ir „vistuvāk” pakalpojumu saņēmējiem. Otrkārt, pašvaldības darbinieku 

esošās funkcijas jau lielā mērā saistās ar sociālā tūrisma attīstībai nepieciešamajiem 

pasākumiem (piem., informācijas apkopošana un analīze). Treškārt, pašvaldībās jau 


89


izveidota zināma sistēma, kurā iesaistītās nevalstiskās organizācijas, dienas centri, 

sociālās palīdzības centri, izglītības iestādes, interešu izglītības organizācijas u.tml., 

sadarbojas ar pašvaldību vai arī savā starpā un līdzās savām tiešajām funkcijām, 

veicina arī sociālo tūrismu, organizējot ekskursijas, nometnes un izbraucienus. 

Pašvaldību rīcībā ir arī finanšu instrumenti, tomēr tām ir mazākas iespējas šajā 

jomā darboties ar normatīviem instrumentiem. Proti, pašvaldības var noteiktām 

iedzīvotāju grupām piešķirt atlaides vietējam transportam, kā arī veicināt invalīdiem 

pieejama transporta attīstību. Tāpat pašvaldības var finansiāli atbalstīt dažādas 

uzņēmēju vai organizāciju iniciatīvas savā teritorijā. 

Ieteikumi pašvaldībām: 

• Dalīties ar pozitīvo pieredzi un pārņemt labās prakses piemērus no citām 

pašvaldībām. Šeit zināmu lomu varētu uzņemties Latvijas Pašvaldību 

savienība. 

• Apkopot un atbilstoši izplatīt informāciju par maksas atvieglojumiem, kas 

pieejami pašvaldībā konkrētām grupām. 

• Motivēt iedzīvotājus kļūt aktīvākiem un apvienoties NVO, lai aizstāvētu 

noteiktas grupas intereses un tiesības uz brīvdienām un atpūtu un organizētu 

braucienus un ekskursijas šīm grupām. Informēt NVO par iespējām no 

pašvaldības saņemt līdzekļus, piemēram, labi izstrādātu brīvdienu braucienu 

realizēšanai attiecīgajām sabiedrības grupām. 

• Sadarbībā ar TIC informēt sabiedrību par tūrisma iespējām, ko attiecīgajā 

pašvaldībā piedāvā NVO, kas nodarbojas ar sociālā tūrisma jautājumiem. 

• Sadarbībā ar TIC apkopot un atbilstoši izplatīt informāciju par invalīdiem 

pieejamām vietām savas pašvaldības teritorijā. Attīstot vides pieejamības 

politiku, nepieciešams piesaistīt invalīdu organizācijas. 

• Veicināt publisko būvju, kā arī iespēju robežās privāto būvju pieejamību 

cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. 

• Uzturēt reālu, nevis formālu kontroli pār publisko būvju pieejamību. Ir 

pašvaldības, kurās ir izveidots amats, kas atbild par pieejamības jautājumiem, 

tādēļ nepieciešams dalīties ar pozitīvo pieredzi un ieviest šādu amatu visās 

pašvaldībās. 

• Veicināt un popularizēt kopienu filantropijas pasākumus, kas atbalsta 

pašvaldības iedzīvotāju iesaistīšanos brīvdienu aktivitātēs. 


90


• Aicināt pašvaldību sociālos darbiniekus vai dienestus apzināt situāciju un 

vajadzības gadījumā sadarboties un sniegt informāciju un priekšlikumus par 

to, kā palīdzēt pašvaldības iedzīvotājiem doties brīvdienās. Piemēram, 

noskaidrojot, cik liela interese ir par ceļošanu, kāda veida atpūta tiek uzskatīta 

par piemērotāko utt. 

• Iestrādāt likumā Par pašvaldībām vai arī Sociālo pakalpojumu un palīdzības 

likumā normu, ka pašvaldībām jāatbalsta noteiktām iedzīvotāju grupām 

brīvdienu aktivitātes. Šis ieteikums ir rūpīgi jāizvērtē, piesaistot LPS un 

pašvaldības, jo pašvaldību finansiālā situācija ir ļoti atšķirīga, tādēļ būtu 

jārisina jautājums par dotāciju piešķiršanu pašvaldībām brīvdienu un tūrisma 

aktivitāšu nodrošināšanai noteiktām iedzīvotāju grupām, bet, kā jau minēts, 

finanšu instrumentu pielietošana iespējama tikai tālākā nākotnē. 

• Ieviest publiskās un privātās partnerības projektus sociālā tūrisma 

veicināšanai. 

Pētījuma nobeigumā var secināt, ka, lai gan formāli sociālais tūrisms Latvijā 

netiek atbalstīts, pašvaldību un NVO līmenī pastāv dažādas iniciatīvas, kuru rezultātā 

tiek sniegta palīdzība brīvdienu un tūrisma aktivitātēm dažādām iedzīvotāju grupām. 

Tomēr tā kā visiem iedzīvotājiem ir tiesības uz atpūtu un brīvdienām, kas sniedz arī 

būtiskus ieguvumus gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā, arī Latvijā nepieciešams 

attīstīt sociālā tūrisma iniciatīvas. Ņemot vērā to, ka Latvijā tā uzskatāma par jaunu 

parādību, sociālā tūrisma politikas veidošana un ieviešana jāsāk ar informējošiem un 

izglītojošiem pasākumiem, aktīvi sadarbojoties visām iesaistītajām pusēm. 

Pētījumā izmantotā literatūra 

2005.gada publiskais pārskats. (2006). Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts 

jaunatnes iniciatīvu centrs, Rīga. Skatīts 05.04.2007., no 

http://www.vjic.gov.lv/doc_upl/VJIC_publ_parsk_2005.pdf. 

Aguado M.A.(2006) „Tourism for All – Examples of Good Practices”. Conference 

„Tourism For All: State of Play and Existing Practices in the EU”. Brussels. 

Skatīts 14.12.2006., no 

http://ec.europa.eu/enterprise/services/tourism/doc/conferences/social_tourism_20 

06/bonnes_pratiques_sanchez_en.pdf 

Aicina svinēt Starptautisko ģimenes dienu. Diena, 29.03.2007. 

Allemeyer W. et al. (2004). „Economic Impulses of Accessible Tourism for all”. 

An introduction to Social Policy/ Social exclusion. Skatīts 25.10.2006., no 

http://www2.rgu.ac.uk/publicpolicy/introduction/contents.htm 


91


ANO Paraugnoteikumi par vienlīdzīgām iespējām cilvēkiem ar invaliditāti. Skatīts 

12.11.2006., no http://www.politika.lv/index.php?id=5083 

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, 1948. Skatīts 12.11.2006., no 

http://www.mkparstavis.am.gov.lv/lv/?id=19 

Autoostu reģistrācijas kārtība, Ministru kabineta noteikumi Nr.665, 06.09.05., 

Latvijas Vēstnesis, Nr.144., 09.09.2005. 

Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Par projektu. Skatīts 25.03.2007., no 

http://www.bm.gov.lv/lat/gimenei_draudzigs_komersants/par_projektu/ 

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas nolikums. Ministru kabineta noteikumi Nr.687, 

03.08.2004., Latvijas Vēstnesis, Nr.124, 06.08.2004. 

Bolland, P. (2006) Interview with Pierre Combes “The Benefits of Social Tourism”. 

Translated Sunday 7 May 2006. Skatīts 12.01.2007., no 

http://www.humaniteinenglish.com/article.php3?id_article=190 

Burstein M. (2005). „Combating the Social Exclusion of At-Risk Groups”. Canada: 

PRI Project. Skatīts 30.10.2006., no http://policyresearch.gc.ca/doclib/Pri- 

Burstein-e.pdf 

Būvniecības likums, 10.08.1995., Latvijas Vēstnesis, Nr.131, 30.08.1995. 

Convention on the Rights of the Child, UN, 1989. Skatīts 30.11.2006., no 

http://www.unhchr.ch/html/menu3/b/k2crc.htm 

Declaration on the Rights of Disabled Persons, UN, 1975. Apaksatīts 28.11.2006., no 

http://www.unhchr.ch/html/menu3/b/72.htm 

Department for Communities and Local Government. (2006). „Good Practie Guide 

on Plannig for Tourism”. London. 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas 

paziņojums — Atjauninātā ES tūrisma politika: veidojot spēcīgāku Eiropas 

tūrisma partnerību. COM(2006) 134 galīgā redakcija. Oficiālais Vēstnesis C 325 , 

30/12/2006. 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumus par tematu „Vienlīdzīgas 

iespējas cilvēkiem ar invaliditāti”. Oficiālais Vēstnesis C 093 , 27/04/2007. 

Eiropas Komisijas paziņojums „Atjauninātā ES tūrisma politika – veidojot spēcīgāku 

ES tūrisma partnerību” Briselē, 17.3.2006, COM(2006) 134 galīgā redakcija. 

Ekonomikas ministrija. (2001). „Pētījums par jaunatnes tūrisma attīstību Latvijā un 

Baltijas jūras reģiona valstīs Baltijas asamblejas rezolūcijas kontekstā”. Skatīts 

23.10.2006., no http://petijumi.mk.gov.lv/ui/DocumentContent.aspx?ID=2439 

Ekonomikas ministrijas nolikums. Skatīts 12.04.2007., no 

http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=14415 

European Economic and Social Committee. (2003). „Socially Sustainable Tourism for 

Everyone”. 

European Economic and Social Committee. (2006). „Opinion of the EESC on Social 

Tourism in Europe (own-initiative opinion)”, INT/312. 


92


Family Holiday Association “About us”. Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.fhaonline.org.uk/about.asp 

Family Holiday Association „How the charity works?” Skatīts 05.12.2006., no 


Family Holiday Association „Our funding”. Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.fhaonline.org.uk/about_funding.asp 

Family Holiday Association „Our objectives”. Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.fhaonline.org.uk/about_aims.asp 

Family Holiday Association „Our services”. Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.fhaonline.org.uk/services.asp 

Global Code of Ethics for Tourism, WTO General Assembly, 1999. Skatīts 

03.12.2006., no http://www.worldtourism.org/code_ethics/pdf/languages/Codigo%20Etico%20Ing.pdf 

Hazel N. (2004) „Holidays for Children and Families in Need: An Exploration of the 

research and Policy Context for Social Tourism in the UK”, Vol. 19. London: 

Children&Society. 

Hilaire M.M. „Tourism for All – Examples of Good Practices”. Conference „Tourism 

For All: State of Play and Existing Practices in the EU”. Brussels, January 17th 

2006, p.3. Skatīts 14.12.2006., no http://www.vacances-ouvertes.asso.fr/ 

Holovejs, Dž.K. (1999). „Tūrisma bizness”. Rīga: Jāņa Rozes apgāds. 

Informācija no http://ec.europa.eu/enterprise/services/tourism/policyareas/bruges_conference.htm. 

Skatīts 24.10.2006. 

Informatīvais ziņojums par Sabiedriskā transporta attīstības pamatnostādņu 2005.- 

2014.gadam īstenošanas gaitu, 21.11.2006. 

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta nolikums. 

Ministru Kabineta noteikumi Nr.612, 27.12.2002. Latvijas Vēstnesis, Nr.2, 

07.01.2002. 

Jaunatnes likums, LJP redakcija uz 2006.gada jūniju. 

Koncepcija „Vienādas iespējas visiem”, 30.06.1998. MK sēdes protokols Nr.34. 

Koncepcija „Vienādas iespējas visiem”. Vidustermiņa ziņojums. (2005). Rīga: 

Labklājības ministrija. 

Kultūras ministrija. Vispārēja informācija. Skatīts 27.03.2007., no 

http://www.km.gov.lv/UI/Main.asp?id=341 

Kultūras ministrijas darbības stratēģija 2007.-2009.gadam, MK 01.11.2006. rīkojums 

Nr.856. 

Labklājības ministrija. Skatīts 16.02.2007., no http://www.lm.gov.lv/?sadala=1 

Labklājības ministrija. Sociālā iekļaušana. Skatīts 15.10.2006., no 

http://www.lm.gov.lv/?sadala=355 

Latvijas Nacionālā rīcības plāna nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai 

(2004–2006) īstenošanas gaita 2005.gadā. Informatīvais ziņojums. 

Latvijas tūrisma attīstības pamatnostādnes, MK 11.08.2004. rīkojums Nr.559. 


93


Latvijas tūrisma attīstības programma 2006.-2008.gadam, MK 05.07.2006. rīkojums 

Nr.505. 

Leidner R. (2006). „Tourism accessible for all in Europe”, Nationale 

Koordinationstelle Tourismus fur Alle e.V. NatKo. 

Likums Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību, 29.09.1992., Ziņotājs, Nr. 

42, 29.10.1992. 

Likums Par pašvaldībām, 19.05.1994., Latvijas Vēstnesis, 61, 24.05.1994. 

Likums Par valsts pensijām, 23.11.1995., Latvijas Vēstnesis, Nr.182, 23.11.1995.,14. 

LM Finanšu vadības departaments. (2005). „Cilvēki ar invaliditāti. Statistikas biļetens 

1997 – 2004”. Rīga. Skatīts 03.05.2007., no 

http://www.lm.gov.lv/index.php?sadala=418&id=2061 

Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2006.gads. 

Manila Declaration on World Toursim, The World Tourism Conference, 1980. Skatīts 

11.11.2006., no http://www.world-tourism.org/sustainable/doc/1980%20Manilaeng.pdf 

McCool S.F. „Making tourism sustainable, sustainable tourism and what should 

tourism sustain: different questions, different indicators”. Skatīts 28.10.2006., no 

http://nsgl.gso.uri.edu/washu/washuw99003/32-McCool.pdf 

Metodoloģijas izstrāde nabadzības un sociālās atstumtības uzraudzībai, 2004. Skatīts 

28.11.2006., no http://www.lm.gov.lv/?sadala=400 

Monreālas deklarācija. (1996). Skatīts 30.11.2006., no http://www.bitsint.org/declaration.asp 

National Holiday Vouchers Agency, Skatīts 06.12.2006, no 

http://www.fhaonline.org.uk/docs/ProgForum0502%20ANCV%20pesentation%2 

0a.pdf 

Nacionālais ziņojums par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 

2006.-2008.gadam, 2006. 

Noteikumi par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā, Ministru 

kabineta noteikumi Nr.370, 02.11.1999. Latvijas Vēstnesis, Nr.366/367, 

05.11.1999. 

Paraugnoteikumi par vienlīdzīgām iespējām invalīdiem, ANO, 1993. Invalīdu un viņu 

draugu apvienība “Apeirons”. Skatīts 12.11.2006., no 

http://www.politika.lv/index.php?f=669 

Ramrayka L., Government urged to back 'social tourism';; Tuesday February 8, 2005, 

Skatīts 04.12.2006., no 

http://society.guardian.co.uk/socialexclusion/story/0,,1407771,00.html, 

Sabiedrības integrācijas aktuālākie aspekti, 2006.gada marts-maijs. Tirgus un 

sabiedriskās domas pētījumu centrs – SKDS. 

Sabiedriskā transporta attīstības pamatnostādnes 2005.-2014.gadam, MK 29.09.2004. 

rīkojums Nr.704. 


94


Schmeer K. (2000). ”Stakeholder Analysis Guidelines”. Skatīts 05.12.2006., no 

http://www.lachsr.org/documents/policytoolkitforstrengtheninghealthsectorreform 

partii-EN.pdf 

Selin A. “Action of the Trade Union Movement”. Conference „Tourism For All: State 

of Play and Existing Practices in the EU”. Brussels, January 17th 2006. Skatīts 

28.11.2006., no http://ec.europa.eu/enterprise/services/tourism/doc/conferences/ 

social_tourism_2006/presentation_selin.pdf 

Social Tourism - Conference “Tourism for all: State of the play and existing practices 

in the EU”. (2006). Skatīts 28.11.2006., no http://ec.europa.eu/enterprise 

/services/tourism/social_tourism_conference2006.htm 

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, 31.10.2002., Latvijas Vēstnesis, 

Nr.168, 19.11.2002. 

Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ANO, 

1966. Skatīts 29.10.2006., no http://www.mkparstavis.am.gov.lv/lv/?id=25 

Tourism and Employment: A Partnership for the Promotion of Social Tourism in the 

European Union. (2005). Skatīts 25.10.2006., no 

http://www.iniciativesperlocupacio.net/doc/dtreball_conf_en.pdf 

Tūrisma attīstības valsts aģentūra . Funkcijas. Skatīts 15.03.2007., no 


Tūrisma attīstības valsts aģentūra. Par TAVA. Skatīts 15.03.2007., no 


Tūrisma likums, 17.09.1998., Latvijas Vēstnesis, Nr. 287, 07.10.1998. 

United Nations Environment Programme. About Sustainable Tourism. Skatīts 

16.01.2006., no http://www.uneptie.org/pc/tourism/sust-tourism/about.htm 

Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs. Apraksts. Skatīts 04.05.2007., no 

http://www.vjic.gov.lv/?sadala=120 

Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam. Nacionāla valsts: ilgtermiņa 

politikas pamatnostādnes, 2006, MK 18.04.2006. rīkojumu Nr.264. 

Valsts programma „Sabiedrības integrācija Latvijā” (2001). Rīga. 

Valsts sociālo pabalstu likums, 31.10.2002., Latvijas Vēstnesis Nr. 168, 19.11.2002. 

Zaksa K. (2004). „Tūrisma nozares izaugsmes prognozes Latvijas tautsaimniecības 

attīstības kontekstā”. Rīga. 

Ziņojums par koncepcijas „Vienādas iespējas visiem” īstenošanu 2005.gadā. 


95

1. pielikums. Latvijas tūrisma statistika 


Pieejamā statistika par Latvijas iedzīvotājiem, kas tiešā veidā saistīta ar 

tūrismu, ir visai ierobežota. Visi turpmāk izmantotie dati iegūti Centrālās statistikas 

pārvaldes datu bāzē. 208 

1.attēlā redzams, ka ceļotāju skaitam, kuri šķērsojuši Latvijas robežu ir 

tendence pieaugt. 2006. gada pirmajos trīs ceturkšņos sasniegts skaits, kas tuvs visa 

gada apmēriem 2002. gadā 

1. attēls. Izejošais tūrisms Latvijā. 

3 500 

3 000 

2 500 

2 000 

1 500 

1 000 

500 

0 

2 589 

2 651 

2 310 2 299 

2 456 


2 894 

2000 2001 2002 2003 2004 2005 

Robežšķērsojumu skaits, tūkst. 

Redzams, ka pēc neliela krituma 2002. gadā robežšķērsotāju tūristu skaitam ir 

tendence pieaugt. 

208 CSP datu bāze – Transports un tūrisms. 

http://data.csb.gov.lv/DATABASE/transp/databasetree.asp?lang=16 

96


2. attēls. Ceļotāju izdevumi. 

350 

300 

250 

200 

150 

100 

50 

0 

147.9 137 137.4 

182.5 

197.5 


322 

22 19 18 22 27 35 

2000 2001 2002 2003 2004 2005 

Kopējie izdevumi ārzemēs, milj.latu 

Viena ceļotāja vidējie izdevumi diennaktī, Ls 

2.attēlā redzams, ka izdevumiem ceļojuma laikā un vienā ceļojuma diennaktī 

uz vienu personu ir tieksme pieaugt. Kāpums noticis 2005 gadā, tomēr nepieciešams 

zināt 2006. gada rādītājus, lai spētu to padziļināti analizēt. Laika posmā no 2000. līdz 

2005. gadam vidēji viens iedzīvotājs vienā ceļojuma dienā iztērēja 23,83 latus. 

3.attēls. Vidējais ceļojumu ilgums, diennaktīs. 

4 

3.5 

3 

2.5 

2 

1.5 

1 

0.5 

0 

2.6 

2.8 

3.4 

2000 2001 2002 2003 2004 2005 

3.6 

2.9 

Vidējais ceļojuma ilgums, diennaktis 

3. attēlā redzams, ka vidējais ceļojumu ilgums bijis mainīgs, tomēr lēnām 

pieaugošs. Vidējais ceļojumu ilgums laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam bijis 

3,08 dienas. 

Tā kā tūrisma pieejamību primāri var nodrošināt savas valsts iekšienē, un pēc 

tam runāt par ceļojumiem uz citām valstīm, jāskatās detalizēti dati par ceļojumiem pa 

Latviju. 

3.2 

97

gadā. 


4.attēls. Latvijas iedzīvotāju ceļojumi pa Latviju (tūkstošos) 2005/2006 

2500 

2000 

1500 

1000 

500 

0 

32.8 

198.5 

552.4 

678.8 

22.5 

41.4 

361.9 

723.3 

905.8 

66.7 

34.9 

103.7 

410.3 

772.8 

965.8 

29.2 32.9 

06.Jan 622.6 624 

742.2 729.2 


241.5 

23.3 

213.3 

29.7 

39.4 

25.6 

305.8 

749.5 

885.6 

1.cet/05 2.cet/05 3.cet/05 4.cet/05 1.cet/06 2.cet/06 

Darījuma braucieni ar nakšņošanu 

garie atpūtas braucieni ar nakšņošanu (4 un vairāk naktis) 

īsie atpūtas braucieni ar nakšņošanu (1-3 naktis) 

vienas dienas atpūtas braucieni bez nakšņošanas 

Atpūtas braucieni 

4. attēlā redzams, ka visaugstākā ceļotāju aktivitāte pa Latviju ir 3. ceturksnī 

(jūlijs/augusts/septembris). Vislielāko daļu aizņem atpūtas braucieni. Tomēr CSP 

nesniedz paskaidrojumu, ko šie braucieni iekļauj, tāpēc šo attēlu analizēt nav 

iespējams. Var piebilst vien, ka Latvijas iedzīvotāji dodas garos braucienos ar 

nakšņošanu retāk, nekā īsos braucienos. Vismazāk notikuši darījumu braucieni ar 

nakšņošanu. 

Tā kā sociālais tūrisms tiek saistīts ar ilgtspējību, ar optimālu resursu 

izmantošanu un galu galā tiek saistīts ar iespēju mazināt nesezonas ietekmi uz peļņu, 

tad jāaplūko arī viesnīcu un tūristu mītņu noslodzes rādītāji. 

98


5.attēls. Apkalpoto cilvēku skaits viesnīcās un citās tūristu mītnēs. 

500 000 

450 000 

400 000 

350 000 

300 000 

250 000 

200 000 

150 000 

100 000 

50 000 

0 

2002 2003 2004 2005 

1.ceturksnis 2.ceturksnis 3.ceturksnis 4.ceturksnis 

5. attēlā redzams, ka laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam ir izteikta 

tendence 2. un 3. ceturksnī (jeb aprīlis – septembris) apkalpot vairāk klientu, un 

apstiprinās iepriekšējā attēlā iezīmētā tendence – izteikti lielākā ceļotāju aktivitāte 3. 

ceturksnī. 

6. attēls. Gultasvietu noslogojums Latvijā 2000.-2005. gadā. 

300 

250 

200 

150 

100 

50 

0 

I II III IV V VI VII VIII IX X XI XII 

2000 2001 2003 2004 2005 

6. attēlā redzams gultasvietu noslogojums šajā pašā laika periodā, tomēr pa mēnešiem. 


99

2. pielikums Interviju jautājumi 

. 


Jautājumi iesaistīto pušu pārstāvjiem un citām iestādēm un organizācijām 

1. Vai un kāda ir līdzšinējā saskarsme ar sociālā tūrisma jautājumu? 

2. Vai tiek veiktas kādas aktivitātes? Kurām grupām tiek sniegts atbalsts? Kā tas 

tiek darīts/nodrošināts? Kas kavē, ierobežo? 

3. Vai ir informācija par citu institūciju vai organizāciju darbību sociālā tūrisma 

veicināšanas jomā? Vai ir zināmi kādi pozitīvie piemēri? Vai/kāda sadarbība 

notiek? 

4. Kā vērtē tūrisma pieejamību (t.sk. vides) dažādām sociālām grupām Latvijā? 

Kādus veicinošos, kavējošos faktorus saredz (t.sk. kvalitātes prasības)? 

5. Vai saredz pieprasījumu pēc sociālā tūrisma un sociālā tūrisma attīstības 

politikas nepieciešamību? 

6. Kādu saredz sociālā tūrisma nozīmi Latvijā (ekonomiskās, sociālās un 

kulturālās labklājības veidošanā sabiedrībā Latvijā, tūrisma nozares attīstībā)? 

Kādas ir institūcijas intereses sociālā tūrisma politikā? 

7. Vai vairāk saredz sociālo tūrismu kā sociālās vai tūrisma politikas aspektu? 

(sociālais tūrisms vs. tūrisms visiem, cilvēki ar īpašām vajadzībām un vides 

nepieejamība) 

8. Vai sociālo tūrismu saredz kā nacionālā, pašvaldību vai NVO līmenī risināmu 

jautājumu? Ar kādiem mehānismiem to vislabāk varētu ieviest? 

9. Vai ir bijušas diskusijas vai cita veida sadarbība par šo jautājumu starp citām 

institūcijām Latvijā un ārvalstīs (ES projekti)? Kā vērtē esošo sadarbību? Kā 

vērtē citu organizāciju ieguldījumu/atbalstu? 

10. Kādu saredz savu lomu, iespējas un šķēršļus sociālā tūrisma attīstīšanai 

Latvijā? 

Jautājumi pašvaldībām 

1. Kādā veidā Jūsu pašvaldība piedalās brīvdienu aktivitāšu nodrošināšanā 

dažādām iedzīvotāju grupām (pensionāriem, bērniem un jauniešiem, 

invalīdiem, ģimenēm ar bērniem, maznodrošinātajiem)? 

a. Vai tiek sniegts finansiāls pabalsts? Ja, jā – cik liels? Vai tas tiek 

ieplānots budžetā? 

b. Vai pašvaldība pati organizē dažādus braucienus? Ja, jā – kā funkcijās 

tas ietilpst? Ja, nē – kas tos organizē? Kā ir izveidojusies sadarbība ar 

braucienu organizētājiem? 

c. Uz kurieni tiek rīkoti braucieni, cik bieži? 

2. Kurām sabiedrības grupām Jūs palīdzat visvairāk? Kāpēc tieši tām? 

3. Cik daudz cilvēkiem vidēji gadā pašvaldība sniedz minētā veida palīdzību? 

4. Vai/cik ir tādi cilvēki, kam nākas atteikt savu palīdzību? 

5. Vai un kādā veidā Jūs plānojat nākotnē attīstīt darbību brīvdienu un atpūtas 

organizēšanā un/vai atbalstīšanā dažādām sabiedrības grupām? 


100

3. pielikums. Interviju saraksts 


Intervētie ministriju un to padotības iestāžu pārstāvji 

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore 

Līga Āboliņa 27.03.2007. 

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Jaunatnes lietu departamenta direktora vietniece 

Nataļja Rogaļeva 27.03.2007. 

Ekonomikas ministrijas Tūrisma nodaļas vadītāja Aira Andriksone 02.02.2007. 

Ekonomikas ministrijas Tūrisma nodaļas vadītājas vietniece Velta Kašs 23.01.2007. 

Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” prezidents Ivars Balodis 28.03.2007. 

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas plānošanas departamenta direktores vietniece Una 

Sedleniece 08.05.2007 

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta 

direktore Sandra Baltiņa 02.04.2007. 

Larbklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta 

Sociālās iekļaušanas nodaļas vecākā referente Maruta Pavasare 02.04.2007. 

Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktora vietnieks Ģirts Mazais 20.03.2007. 

Valsts jaunatnes iniciatīvu centra Stratēģiskās plānošanas departamenta direktore 

Evija Pelša 10.04.2007. 

Valsts jaunatnes iniciatīvu centra Stratēģiskās plānošanas departamenta vecākā 

referente nometņu darba jautājumos Una Jermakova 10.04.2007. 

Intervētie pašvaldību pārstāvji 

Aiviekstes pagasta padomes priekšsēdētāja Vizma Mūrniece 13.04.2007. 

Aizputes pilsētas domes izpilddirektore Astrīda Enģele 11.04.2007. 

Baložu pilsētas domes sociālā dienesta inspektore Marika Brāle 12.04.2007. 

Cesvaines pilsētas domes izpilddirektors Uģis Fjodorovs 16.04.2007. 

Dundagas pagasta padomes priekšsēdētājs (bijušais) Gunārs Laicāns 19.03.2007. 

Ezeres pagasta Kultūras nama direktore Liene Steinberga 16.04.2007. 

Jēkabpils pilsētas domes sabiedrisko attiecību speciāliste Valda Priekule 13.04.2007. 

Jūrkalnes pagasta Tautas nama vadītāja Kristīne Skrulle 16.04.2007. 

Kalsnavas pagasta padomes sekretāre Rita Romule 12.04.2007. 

Ķekavas pagasta padomes izpilddirektora palīgs Māris Belovs 12.04.2007. 

Lēdurgas pagasta padomes sociālā darbiniece Antra Logina 16.04.2007. 

Liepājas pilsētas domes eksperte jaunatnes un NVO lietās Brigita Dreiže 16.04.2007. 

Līgatnes pagasta padomes Sociālā dienesta vadītāja Inese Cīrule 16.04.2007. 

Līvānu novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Ginta Kraukle 16.04.2007. 

Mazsalacas pilsētas domes Sociālā dienesta vadītāja Maija Bankaus un sociālā 

darbiniece Sandra Bikšēna 12.04.2007. 


101


Ogres novada domes Preses dienesta vadītājs Nikolajs Sapožņikovs 12.04.2007. 

Preiļu novada domes Dienas centra vadītāja Anitra Sondore 16.04.2007. 

Sabiles novada domes Informācijas centra vadītāja Solvita Viļuma 16.04.2007. 

Saldus rajona padomes izpilddirektore Ina Behmane 20.03.2007. 

Smiltenes pilsētas domes Tūrisma informācijas centra tūrisma speciāliste Dagnija 

Kalniņa 12.04.2007. 

Stopiņu novada domes Sociālās daļas vadītāja Ilma Lāčgalve 13.04.2007. 

Talsu pilsētas domes sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Ieviņa 12.04.2007. 

Valdemārpils pilsētas domes sekretāre Biruta Blūmberga 11.04.2007. 

Valmieras rajona padomes Attīstības daļas vadītājas vietniece Ilze Ārniece, 

04.05.2007 

Intervētie nevalstisko un privāto organizāciju pārstāvji 

Latvijas Bērnu fonda viceprezidente Vaira Vucāne 02.04.2007. 

Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” valdes 

priekšsēdētāja Gunta Anča 01.02.2007. 

Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” valdes 

priekšsēdētājas vietniece Iveta Neimane 01.02.2007. 

Latvijas Jaunatnes padomes viceprezidents Edgars Bajaruns 12.04.2007. 

Latvijas Jaunatnes padomes Starptautisko projektu koordinatore Sandra Lapkovska 

12.04.2007. 

Latvijas Mazturīgo atbalsta organizācijas “Dace” vadītāja Dace Dmitrijeva 

14.04.2007. 

Latvijas Muzeju biedrības Revīzijas komisijas priekšsēdētāja Aija Fleija 07.05.2007. 

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos 

Elita Kresse 19.03.2007. 

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ivita 

Peipiņa 19.03.2007. 

Latvijas Tūrisma aģentu asociācijas izpilddirektore Astrīda Trupovniece 24.04.2007. 

Latvijas Pensionāru federācijas valde 16.04.2007. 

Lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” mārketinga speciāliste Sandra Grunde, 

11.05.2007. 

Tūrisma aģentūras „TAS Baltics” ienākošā tūrisma nodaļas vadītāja Elga Griķīte, 

10.05.2007. 


102


4. pielikums. Iesaistītās puses jautājumā par sociālā tūrisma attīstīšanu un veicināšanu Latvijā. Galveno iesaistīto pušu atlases pamatojums 

Konkrētas organizācijas 

Grupa, apakšgrupa 

Vai ir uzskatāms par galveno iesaistīto pusi – kāpēc? 

1.Eiropas ekonomisko un sociālo 

lietu komiteja. 

1.-2. Nē. ES nenosaka valstu tūrisma politiku. Šajā gadījumā ES 

Eiropas Savienība 2.Uzņēmējdarbības un finanšu lietu 

tikai aktualizē jautājumu. 

ģenerāldirektorāts (atbild par 

Starptautiskais 

tūrisma jomu) 

līmenis 

1.Sociālā tūrisma starptautiskais 1.-2. Nē. Pašlaik Latvijā neko nenosaka un nevar ietekmēt. BITS 

birojs (BITS) 

Latviju neviens nepārstāv. ENAT darbojas dalībniece no Latvijas 

NVO 

2. Pieejama tūrisma tīkls Eiropā cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento”. 

(European Network for Accesible Tomēr jāņem vērā, ka principā atbalsta tūrisma pieejamības 

Tourism) 

nodrošināšanu visām sabiedrības grupām. 

1. Ekonomikas ministrija/Tūrisma 1.-2. Jā. Centrālās valsts pārvaldes institūcijas, kas izstrādā un ievieš 

nodaļa), 

tūrisma politiku. 

Tūrisma Nacionālais līmenis 2. Tūrisma attīstības valsts aģentūra. 3. Nē. Ar institūcijas pārstāvjiem runāts citu interviju ietvaros, kā arī 

aspekti 

3. Latvijas Tūrisma konsultatīvā tā atbilstoši savas darbības specifikai nav uzskatāma par galveno 

padome 

iesaistīto pusi. 

1.-2. Jā. Pašvaldības kā sociālās politikas īstenotājas, kas atrodas 

Vietējās 

1. Latvijas pašvaldību savienība „vistuvāk” pie iedzīvotājiem, zina un/vai var apzināt to vajadzības. 

Labklājības 

pašvaldības 2. Pašvaldību izlase 

Latvijas pašvaldību savienība kā pašvaldības apvienojoša 

aspekti 

organizācija, kas zina pašvaldību problēmas. 

Nacionālais līmenis 1. Labklājības ministrija Jā. Sociālās politikas izstrādātāja un īstenotāja. 

1. Jā. BĢLM darbība orientēta uz pētījumā ietvertajām grupām. 

1.Bērnu un ģimenes lietu ministrija 

Citi 

2. Nē. Nepastāv vienota atlaižu sistēma kultūras iestādēs, tāpēc KM 

2.Kultūras ministrija 

pašlaik neietekmē nozīmīgu sociālā tūrisma aspektu. 

Valsts sektors 

103 



Jā. Uzkrāj zināšanas par attiecīgajām grupām. Zina to aktuālās 

problēmas. Potenciālā starpnozaru politika būtu tendēta uz šo 

organizāciju mērķgrupām. Nepieciešamas intervijas ar vismaz vienu 

pārstāvi no katras grupas. (Minētās nav vienīgās šāda profila 

organizācijas.) 

Cilvēki ar īpašām 1.Sustento 

vajadzībām 2. Apeirons 

Pensionāri 1. Latvijas pensionāru federācija 

1. Latvijas mazturīgo atbalsta 

Maznodrošinātie 

organizācija.„Dace” 

Bērni, jaunieši, 

1. Latvijas bērnu fonds 

ģimenes ar 

2. Latvijas Jaunatnes padome 

bērniem 

1. Latvijas Brīvo arodbiedrību 

savienība 

2. Reliģiskās organizācijas, 

draudzes. 

Aplūkojamo 

grupu 

griezumā 

NVO 

1.-2. Nē. Potenciāli var tikt iesaistīti politikas realizācijā, tomēr 

pašreizējā situācijā nav pieskaitāmi galvenajām iesaistītajām pusēm. 

Citi 

Jā. Ir iesaistīti tūrisma industrijā, tāpēc uzskatāmi par ieguvējiem no 

potenciālās rīcībpolitikas. Turklāt kā tūrisma pakalpojumu sniedzēji 

var atbildēt uz jautājumiem par esošās situācijas iemesliem. Faktiski 

šī grupa ir ļoti plaša un ietver ļoti dažādu tūrisma industrijā iesaistīto 

pakalpojumu sniedzēju klāstu. Minētās organizācijas apvieno un 

pārstāv vairākus tūrisma jomas uzņēmējus. 

1. Tūrisma aģentu asociācija 

2. Lauku ceļotājs 

3. Tūrisma aģentūra „TAS Baltics” 


104 



5. pielikums. Atvieglojumi vai atbrīvojumi braukšanai ar sabiedrisko transportu 

Piezīmes 

Nr.p. 

Spēkā esošie atvieglojumi vai atbrīvojumi 

k. Iedzīvotāju grupa Tiesību akts Tiesību akta panta vai Personu skaits, kas Dotācijas apmērs, Ls 

punkta definējums 

saņēmuši 2005./2006.gadā 

atvieglojumu vai 

atbrīvojumu 

2005./2006.gadā 

1. Bērni līdz sešu gadu MK 1999.11.02. Bez maksas izmanto: 

Izdevumi, kas saistīti 

vecumam 

noteikumi nr.370 -pilsētas sabiedrisko 

ar šo kategoriju 

„Noteikumi par transportu; 

pārvadāšanu tiek 

braukšanas maksas -rajona maršruta 

iekļauti pārvadājumu 

atvieglojumiem 

autobusus; 

pašizmaksā 

sabiedriskajā transportā” -tālsatiksmes maršrutu 

autobusus; 

- elektrovilcienus; 

-dīzeļvilcienus; 

-iekšzemes pasažieru 

vilcienus 

2. Bērni no 7-10 gadiem MK 1999.11.02. Ar 50% atlaidi izmanto: 


noteikumi nr.370 -tālsatiksmes maršrutu 


„Noteikumi par autobusus; 


braukšanas maksas - elektrovilcienus; 




pašizmaksā 

sabiedriskajā transportā” -iekšzemes pasažieru 

vilcienus 

105 







pašizmaksā 

Bez maksas izmanto: 

-pilsētas sabiedrisko 

transportu; 

-rajona maršruta 

autobusus; 

-tālsatiksmes maršrutu 

autobusus; 




MK 1999.11.02. 

noteikumi nr.370 

„Noteikumi par 

braukšanas maksas 


sabiedriskajā transportā” 

3. Bērni bāreņi, bez vecāku 

gādības palikušie bērni 

Izdevumi tiek segti 

no rajonu vai 

republikas 

pašvaldībām kārtējam 

gadam piešķirtās 

mērķdotācijas 

vilcienus 

Tiesības saņemt 100% 

kompensāciju (mācību 

gada laikā) izmantojot: 


transportu; 


autobusus; 


autobusus; 




vilcienus 





transportu; 


autobusus; 


autobusus; 



MK 1999.11.02. 






Bērni ar garīgās un 

fiziskās attīstības 

traucējumiem un 

speciālām vajadzībām 


no attiecīgo 

pašvaldību budžetiem 

saskaņā ar MK 

noteikto kārtību 

MK 1999.11.02. 






Lauku apvidū dzīvojošie 

skolēni (1.-9.klase) 

106 




vilcienus 


no attiecīgo 

pašvaldību budžetiem 

saskaņā ar MK 

noteikto kārtību 





transportu; 


autobusus; 


autobusus; 




MK 1999.11.02. 






Lauku apvidū dzīvojošie 

skolēni (10.-12.klase) 


no attiecīgās 

pašvaldības budžeta 

vilcienus 


atlaidi (mācību gada 

laikā) izmantojot: 


transportu; 

MK 1999.11.02. 






Pilsētās dzīvojošie 

vispārizglītojošo skolu 

skolēni 


no valsts budžetā 

piešķirtajam 

finansējumam, kuraa 

pakļautībā atrodas 

attiecīgā izglītības 

iestāde 


atlaidi (mācību gada 

laikā) izmantojot: 


transportu; 


autobusus; 


autobusus; 




vilcienus 

Arodizglītības, 

profesionālas un augstākās 

izglītības studējošie 

(dienas un pilna laika) 

107 



Dotācijas no valsts 

budžeta Satiksmes 

ministrijai, izdevumu 

kompensēšanai 

pārvadātājiem 

(proporcionāli 

pārvadājumu 

apjomam) 



transportu; 


autobusus; 


autobusus; 




vilcienus 

MK 1999.11.02. 






14. I un II grupas invalīdi 

Dotācijas no valsts 

budžeta Satiksmes 

ministrijai, izdevumu 

kompensēšanai 

pārvadātājiem 

(proporcionāli 

pārvadājumu 

apjomam) 

Ar 50% atlaidi izmanto: 


autobusus; 



vilcienus 


-elektrovilcienu un 

MK 1999.11.02. 






25. Politiski represētas 

personas 





pašizmaksā 

piepilsētas dīzeļvilcienus 

Ar 50% atlaidi izmanto: 


autobusus; 




vilcienus 

MK 1999.11.02. 






Sociālās aprūpes 

institūcijās dzīvojošie 

Avots: Labklājības ministrija. 

Saskaņā ar Ministru kabineta 1999.gada 2.novembra noteikumu nr.370 “Noteikumi par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā 

transportā” 2.punktu republikas pilsētu un rajonu pašvaldības ir tiesīgas noteikt braukšanas maksas atvieglojumus sabiedriskajā transportā šajos 

108 



noteikumos neminētām pasažieru kategorijām, kā arī piešķirt lielākus braukšanas maksas atvieglojumus šajos noteikumos minētajām pasažieru 

kategorijām, ja pašvaldības pilnīgi sedz attiecīgos transporta izdevumus. 

(Satiksmes ministrijā rīcībā apkopotā informācija no LR pašvaldībām) 

Braukšanas maksas atlaides LR pilsētu sabiedriskajā transportā 

(informācija apkopota 2005.gada sākumā) 

(saskaņā ar Ministru kabineta 1999.gada 2.novembra noteikumu nr.370 “Noteikumi par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā 

transportā” 2.punktu) 

Piemērošanas kārtība 

Pasažieru kategorija Transporta veids un atlaide 

autobuss elektrotransports 

Rīgas pilsēta 

Pensionāri, kas vecāki par 80 gadiem - 100% - 100% attiecīga apliecība 

Daudzbērnu ģimenes vecāki (abi), kuriem ir 6 un vairāk bērni - 100% - 100% attiecīga apliecība 

Vispārizglītojošo skolu 1.-4.klašu skolēni - 100% - 100% skolēnu apliecība 

Valsts un pašvaldības policijas darbinieki - 100% - 100% veicot dienesta pienākumus (apliecība un formas 

tērpā) 

Personas, kuru dzīvesvieta ir Rīgas sociālās aprūpes centri - 100% - 100% Ja tiek saņemta Rīgas pašvaldības apmaksāti sociālās 

aprūpes pakalpojumi 

Atlaide no braukšanas kartes cenas un no vienreizējās 

- 50% 

- 50% 

braukšanas biļetes 

iztikas minimuma mēnesī (patreiz Ls 77,08). 

3.grupas redzes un dzirdes invalīdi līdz 80.gadu vecumam - 75% - 75% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Černobiļas AES avārijas seku likvidācijas dalībnieki - 75% - 75% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Viens no daudzbērnu ģimenes vecākiem, kuru ģimenē ir 3 –5 bērni - 50% - 50% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Vispārizglītojošo skolu 5.-12.klašu skolēni - 75% 

- 75% Atlaide no braukšanas kartes cenas ar skolēnu 

apliecību 

Politiski represētās personas - 75% - 75% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Nestrādājošie vecuma pensionāri līdz 80 gadu vecumam, kuru pensijas 

apmērs nepārsniedz 75% no valstī noteiktā viena iedzīvotāja pilna 

109 



Jelgavas pilsēta 

Pensionāri, kas vecāki par 70 gadiem (zem Ls 66) - 50% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

(no 1.05 – 31.10) 

Politiski represētie pensionāri - 75% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Vispārizglītojošo skolu 1.-4.klašu skolēni - 100% Braukšanas karte konkrētam braukšanas maršrutam 

(Mācību gadu laikā no dzīves vietas līdz skolai un 

atpakaļ 

Liepājas pilsēta 

Politiski represētie pensionāri, kuru ienākumi mēnesī nepārsniedz Ls - 50% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

81 un mazāk 

Pasažieri, kuru ienākumi mēnesī nepārsniedz Ls 63 - 72% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Donori - 50% -50% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Pensionāri, kuriem ir 80 un vairāk gadi un kuru pensijas ir Ls 67 un 

- 100% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

mazāk 

Septiņgadīgie bērni, kuri apmeklē sagatavošanas nodarbības skolās vai - 50% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

pirmskolas iestādēs 

Vispārizglītojošo skolu klātienes skolēni un arodizglītības, 

- 100% - 100% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības iestāžu 

dienas nodaļu audzēkņi no Daudzbērnu ģimenēm, kurās ir 5 vai vairāk 

nepilngadīgi bērni 




dienas nodaļu audzēkņi un augstāko izglītības iestāžu dienas nodaļu 

studenti no ģimenēm, kurām piešķirts trūcīgās ģimenes statuss 

Černobiļas AES avārijas seku likvidācijas dalībnieki - 70% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Nestrādājošie pensionāri - 50% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Pasažieri, kas vecāki par 70 gadiem - 80% Atlaide no braukšanas kartes cenas 




dienas nodaļu audzēkņi no Daudzbērnu ģimenēm, kurās ir 5 vai vairāk 

nepilngadīgi bērni 

110 



Ogres pilsēta 

vienreizējā braukšanas biļete 

Ls 0.12 

Visi LR pensionāri, 3.grupas invalīdi 

• vienreizējā braukšanas biļete (Ls 0.15.) 

Jūrmalas pilsēta 

Politiski represētās personas - 65% atlaide no braukšanas kartes cenas 

Pensionāri un 3.grupas redzes un dzirdes invalīdi - 50% atlaide no braukšanas maksas 

Maznodrošinātie, nestrādājošie pensionāri - 50% atlaide no braukšanas maksas 

Daugavpils pilsēta 

Nestrādājošie pensionāri, kuriem pensija nepārsniedz Ls 80 - 50% - 50% gada atlaides karte vai vienreizējā biļete 

Nestrādājošiem 3.grupas invalīdi, kuriem pensija nepārsniedz Ls 80 - 50% - 50% gada atlaides karte vai vienreizējā biļete 

Politiski represētās personas - 100% - 100% attiecīga apliecība 

Daudzbērnu ģimenes - 100% - 100% mēneša biļete 

Nestrādājošie Černobiļas AES avārijas seku likvidācijas dalībnieki - 100% - 100% bezmaksas braukšanas apliecība 

Afganistānas kara veterāni - 100% - 100% attiecīga apliecība (autobusā vai tramvajā) 

Pirmās klases skolēni - 100% bezmaksas braukšanas apliecība 

Ventspils pilsēta 

Nestrādājošie pensionāri un nestrādājošie 3.grupas invalīdi, kuru 

- 50% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

pensijas apmērs nepārsniedz Ls 100 

Nestrādājošās politiski represētās personas - 50% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Pensionāri, kas vecāki par 80 gadiem - 90% Atlaide no braukšanas kartes cenas 

Avots: Labklājības ministrija. 

111 



6.pielikums. Iesaistīto pušu analīzes matrica 


risinājumu 

A. Pozīcija B. Zināšanas C. Nostāja D. Resursi E. Sadarbība ∗ 

2. Iespējamie 

risinājumi 

1. Traucējošie 

faktori 


vērtējums 

1. Sadarbība ar: 

2. Attieksme 


veicināt 

brīvdienu 

aktivitāšu 

atbalstu? 

1. Intereses 

2. Par konteksta 

aspektiem 

1. Par sociālo 

tūrismu 

3. 

Līdera 

loma 

1. 

Ietekme 

Iesaistītā puse 

⎯ ⎯ ⎯ ⎯ 

Politiskie, 

finanšu. 

Noteikti 

atbalsta. 

Tūrisma ilgtspējīga 

attīstība, t.sk visiem 

pieejama tūrisma 

attīstība, mazināta 

sezonalitātes ietekme un 

daudzveidīgs 

piedāvājums. 

Būvniecības 

departaments strādā ar 

vides pieejamības 

aspektiem. Tūrisma 

nodaļa koordinē tūrisma 

politikas izstrādi un 

ieviešanu 

Ir 

ierobežotas 

zināšanas 

EM Augsta Jā 

Izmantot 

izglītības 

sistēmu, 

organizējot 

brīvdienu 

aktivitātes 

bērniem. 

⎯ 

Centrālā 

institūcija, kas 

veido datu bāzi – 

formāla 

sadarbība. 


Politiskie, 

finanšu. 

Drīzāk 

neatbalsta - jo 

neredz 

pieprasījumu, 

aktualitāti, un 

pamatojumu. 

Vides pieejamība. 

Tūrisma attīstības 

politikas ieviešanakoncentrējas 

uz Latvijas 

kā tūristiem pievilcīgas 

zemes tēla radīšanu un 

dažādiem mārketinga 

projektiem, izstādēm un 

uztur tūrisma uzņēmēju 

reģistru. 

Nav. 

Ir 

ierobežotas 

zināšanas 

TAVA Vidēja Nē 

∗ 

Tabula aizpildīta atbilstoši intervijās iegūtajiem datiem, tāpēc attēlotā situācija var nebūt simetriska. Tāpat tukša ailīte nozīmē, ka nav sniegta atbilde uz jautājumu, nevis, ka 

nepastāv sadarbība. 

112 




risinājumu 



risinājumi 


faktori 


vērtējums 


2. Attieksme 


veicināt 

brīvdienu 

aktivitāšu 

atbalstu? 

1. Intereses 


aspektiem 


tūrismu 

3. 

Līdera 

loma 

1. 

Ietekme 


⎯ ⎯ ⎯ ⎯ 

Politiskie, 

finanšu. 

Drīzāk atbalsta– 

tomēr pie budžeta 

esošajām 

iespējām, 

nesaredz iespēju 

finansiālam 

atbalstam. 

Katras personas sociāli 

ekonomisko tiesību 

aizsardzība. 

Vispusīgas zināšanas 

par sociālās politikas 

problēmām citās 

nozarēs, par dažādiem 

politikas instrumentiem, 

par pieredzi citu 

sociālās politikas 

iniciatīvu gaitu, 

iespējām, kļūdām. 

Zināšanu par 

tūrismu kā 

sociālās 

politikas 

aspektu nav. 

LM Vidēja Nē 

Valsts kā 

informators 

⎯ ⎯ ⎯ 

Drīzāk atbalsta. Politiskie, 

finanšu. 

Bērnu, ģimenes un 

jaunatnes tiesību 

aizsardzība. 

Visaptverošas zināšanas 

par jaunatnes, bērnu un 

ģimeņu politiku Latvijā. 

Ir 

specifiskā 

griezumā. 

BĢLM Vidēja Nē 

113 




risinājumu 



risinājumi 


faktori 


vērtējums 


2. Attieksme 


veicināt 

brīvdienu 

aktivitāšu 

atbalstu? 

1. Intereses 


aspektiem 


tūrismu 

3. 

Līdera 

loma 

1. 

Ietekme 


⎯ 

Informācijas 

trūkums 

Atšķirīgi pa 

pašvaldībām. 

Visbiežāk spēcīgi 

sakari, kas balstīti 

uz personiskiem 

kontaktiem, 

tradīciju. 

NVO 

Politiskie, 

finanšu. 

Noteikti 

atbalsta– faktiski 

jau ir iesaistītas 

sociālā tūrisma 

atbalsta 

aktivitātēs. 

Saredz valsts 

lomu kā centrāla 

impulsa un 

informācijas 

sniedzēju. 

Plašs interešu loks, 

atbilstoši pašvaldību 

funkcijām – sociālā 

politika, kultūras 

attīstība, veselīgs 

iedzīvotāju dzīvesveids, 

uzņēmējdarbības 

veicināšana u.tml. 

Ir vispusīga pieredze ar 

pasākumiem, kas 

faktiski saistās ar 

sociālo tūrismu – 

finansē NVO brīvdienu 

aktivitātes, apkopo 

informāciju par 

potenciālajiem 

pakalpojumu 

saņēmējiem, sociālie 

darbinieki, kas pārzina 

situāciju pašvaldībā. 

Nav 

zināšanu kā 

par terminu, 

kā par 

atsevišķu 

pasākumu 

kopumu. 

Augsta Jā 

Pašvaldības 

Piedāvā 

savu 

ekspertīzi, 

apstiprinot 

jaunos 

projektus, 

pieņemot 

namus 

ekspluatācij 

ā. 

Uzraudzība, 

zināšanas, 

informācijas 

pieejamība, 

sabiedrības 

attieksme 

Ar Būvniecības 

departamentu, 

cieša 

(„Apeirons”) 

EM („Apeirons”) 

Ekspertīze 

vides 

pieejamības 

jautājumos. 

Noteikti 

atbalsta– ir 

gatavas sniegt 

ekspertīzi vides 

pieejamības 

jautājumos un 

iesaistīties 

politikas 

veidošanā. 

Invalīdu tiesību 

aizsardzība, vides 

pieejamība, invalīdu 

integrācija. 

Vispusīgas zināšanas 

par cilvēkiem ar īpašām 

vajadzībām, vides 

pieejamības aspektiem, 

piedāvājumu un 

pieprasījumu šajā 

sektorā. 

Ir 

specifiskā 

griezumā 

Zema Nē 

Aperions/ 

Sustento 

114 




risinājumu 



risinājumi 


faktori 


vērtējums 


2. Attieksme 


veicināt 

brīvdienu 

aktivitāšu 

atbalstu? 

1. Intereses 


aspektiem 


tūrismu 

3. 

Līdera 

loma 

1. 

Ietekme 


⎯ 

Informācijas 

pieejamība 

Ar pašvaldībām – 

cieša, ar 

ministrijām – 

vidēja sadarbība. 

Pašiem 

jāuzņemas 

iniciatīva 

Pašvaldības, LM, 

BĢML, VM, 

IZM 

Atzīta 

attiecīgās 

sociālās grupas 


Drīzāk atbalsta– 

tomēr nesaredz 

savu lomu tajā. 

Bērnu un jauniešu 

aizsardzība, viņu 

attīstības veicināšana un 

izglītošana, veselības 

nostiprināšana, 

ģimeniskā audzināšana. 

Ir pieredze, organizējot 

nometnes 

maznodrošinātajiem 

bērniem ar invaliditāti, 

nostiprinājies sadarbības 

tīkls ar pašvaldībām. 

LBF Zema Nē Nav. 

⎯ 

Ierobežoti 

resursi, trūkst 

zināšanas, 

cilvēkresursi un 

vēlme darboties 

šajā jomā. 

Pārsvarā cieša 

sadarbība. 

Ar citām NVO, 

savām 

dalīborganizācijām 

Atzīta 

attiecīgās 

sociālās grupas 


Neitrāli. 

Nesaredz 

pamatojumu, nav 

ieinteresēta 

iesaistīties, jo nav 

kapacitāte. 

Jauniešu interešu 


LJP Zema Nē Nav. Nav. 

⎯ 

Līdzekļu 

trūkums. Dažādās 

pašvaldību 

iespējas. 

Atšķirības starp 

pašvaldībām, bet 

kopumā cieša. 

Pašiem 

jāuzņemas 

iniciatīva. 

Ar pašvaldībām, 

un savu 

dalīborganizāciju 

ietvaros. 

Atzīta 

attiecīgās 

sociālās 

grupas 


Noteikti 

atbalsta– ir 

gatavi sniegt 

nepieciešamo 

informāciju, 

piedalīties ar 

savu 

organizatorisko 

kapacitāti. 

Pensionāru interešu 

pārstāvniecība - 

pensionāru labklājības 

celšana, t.sk. dalība 

tūrisma aktivitātēs. 

Zināšanas par biedru 

aktivitātēm un 

dalīborganizāciju 

veiktajiem braucieniem. 

Dalīborganizāciju 

biedru pieredze 

sadarbībā ar 

pašvaldībām un 

uzņēmējiem. Zināšanas 

par pensionāru prasībām 

attiecībā uz tūrisma 


LPF Zema Nē Nav. 

115 




risinājumu 



risinājumi 


faktori 


vērtējums 


2. Attieksme 


veicināt 

brīvdienu 

aktivitāšu 

atbalstu? 

1. Intereses 


aspektiem 


tūrismu 

3. 

Līdera 

loma 

1. 

Ietekme 


⎯ 

Izpratnes 

trūkums, 

nezināšana. 

⎯ ⎯ 

Sociālā 

tūrisma 

kontekstā 

nav. 

Noteikti 

atbalsta. 

Maznodrošināto 

labklājības celšana. 

Ir informācija par 

maznodrošinātajiem 

iedzīvotājiem, 

galvenokārt Rīgā. 

Dace Zema Nē Nav. 

⎯ ⎯ ⎯ ⎯ 

Finanšu, 

ekspertīze 

tūrisma 

jomā 

Neitrāli. 

Pagaidām 

nesaredz 

pamatojumu, jo 

nav zināms 

pieprasījums 

attiecīgu grupu 

vidū. 

Peļņa. Latvijas 

konkurētspēja Eiropas 

tirgū. 

Nē Nav. Nav. 

Zema/ 

vidēja 

Privātais 

sektors 

116

TÅ«risms visiem

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?