10 gadi - KNAB

22 23Juridisko personu kriminālatbildībasneatrisinātās problēmas2005. gadā Latvijā tika ieviests piespiedu ietekmēšanas līdzekļujuridiskajām personām piemērošanas institūts, kura mērķis ir nodrošinātjuridisko personu atbildību par Krimināllikumā paredzētajiemnoziedzīgajiem nodarījumiem. Pēc Ģenerālprokuratūras datiem kopš2007. gada līdz 2012. gada I pusgadam ir bijuši 11 Kriminālprocesalikuma 439. panta kārtībā uzsākti procesi par piespiedu ietekmēšanaslīdzekļu piemērošanu juridiskajām personām.Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs saskata vairākas problēmassaistībā ar procesu piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanai juridiskaipersonai. Kā viena no problēmām minama nosacījums, ka tiesībsargājošoiestāžu amatpersonas kriminālprocesuālos institūtus pret juridiskāmpersonām var uzsākt tikai tad, kad ir noskaidrota konkrēta fiziskā persona,kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu juridiskās personas interesēs, untai kriminālprocesā likumā noteiktā kārtībā piešķirts aizdomās turētāvai apsūdzētā statuss. Praksē ir sarežģīti noskaidrot personu, kura ir arnodomu rīkojusies juridiskās personas interesēs, turklāt bieži iesaistītopersonu nodarījumos nav subjektīvās puses, kas padara neiespējamupiespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskajām personām.Papildus minētajam Kriminālprocesa likuma regulējums attiecībāuz juridiskajām personām piemērojamiem piespiedu ietekmēšanaslīdzekļiem ir nepietiekams. Piemēram, juridiskā persona nevar vienotiesar prokuroru Kriminālprocesa likuma 38.nodaļā noteiktā kārtībā, josaskaņā ar Kriminālprocesa likuma 433.panta pirmo daļu prokurors pēcsavas, apsūdzētā un viņa aizstāvja iniciatīvas var slēgt vienošanos parvainas atzīšanu un sodu. Nav paredzēta arī iespēja izdalīt kriminālprocesupret juridisko personu atsevišķā kriminālprocesā, jo Kriminālprocesalikuma 391.pants šādu kārtību neparedz. Līdz ar to attiecībā uz juridiskupersonu procesa virzītājs nevar izvēlēties un veikt procesuālās darbības,lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu pēc iespējas ātrāk unekonomiskāk. Turklāt nepieciešams arī risināt neskaidros jautājumus parKrimināllikumā paredzēto piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanuvalsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām.Vienlaicīgi 2011. gada nogalē uzsākās Latvijas atbilstības novērtējumsEkonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk tekstā –OECD) Konvencijas par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanustarptautiskajos biznesa darījumos (turpmāk tekstā – Pretkorupcijaskonvencija) prasībām, vēlmi pievienoties kurai Latvija izteica jau2000.gadā. 2012.gada martā OECD Kukuļošanas apkarošanasstarptautiskajos biznesa darījumos darba grupas (turpmāk tekstā –Pretkorupcijas darba grupa) sanāksmē tika izvērtēta Latvijas kandidatūradalībvalsts statusa iegūšanai. Pēc sanāksmes Birojs saņēma Pretkorupcijasdarba grupas vadītāja Marka Pies (Mark Pieth) vēstuli, kurā Latvijai tieknorādīts uz problēmām, kas Pretkorupcijas darba grupai rada šaubas parLatvijas spēju uzņemties saistības, kas izriet no Pretkorupcijas konvencijas,tai skaitā attiecībā uz jautājumiem par Krimināllikumā paredzētajiemjuridiskajām personām piemērojamiem piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem.Ņemot vērā, ka iestāšanās OECD un attiecīgi pievienošanās OECDPretkorupcijas konvencijai ir Latvijas ārpolitikas prioritāte, ir svarīgiuzsākt darbības, lai tiktu panākta Latvijas atbilstība minētās konvencijasnosacījumiem.Jānis BaumanisKorupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklētājsTrīs „ceļi” taisnīgai un savlaicīgai krimināltiesisko attiecībuatrisināšanai jeb kā efektīvi piemērot juridisko personukriminālatbildību2005.gadā, kad notika piespiedu ietekmēšanas līdzekļu juridiskajām personāmpiemērošanas institūta ieviešana kriminālprocesā, raksta autors pauda savu uzskatu,ka šīs represijas var nodrošināt adekvātu pretdarbību gadījumos, kad juridiskās2personas interesēs fiziska persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu . Pēc septiņiemgadiem minētā atziņa autoram jāgroza, secinot, ka ieviestais represiju piemērošanasprocesuālais regulējums ļauj tikai daļēji nodrošināt adekvātu tiesībsargājošo iestāžuamatpersonu rīcību gadījumos, kad juridiskās personas interesēs fiziska personair izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Viens no minētā secinājuma argumentiem irapstāklis, ka tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas kriminālprocesuālos institūtus pretjuridiskām personām var „iedarbināt” tikai tad, kad ir noskaidrota konkrēta fiziskapersona, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu juridiskās personas interesēs, un taikriminālprocesā, likumā noteiktā kārtībā, piešķirts aizdomās turētā vai apsūdzētāstatuss. Praksē, kad juridiskās personas prettiesiskais nodarījums ir acīmredzams,noskaidrot personu, kura ir ar nodomu rīkojusies juridiskās personas interesēs,nemaz nav tik vienkārši. Piemēram, bieži, lai parakstītu līgumu juridiskās personasinteresēs, tiek piesaistīta persona bez noteiktās dzīvesvietas, kura par līguma saturuneko nezina. Parasti līgums ir angļu valodā un tā persona, kura tos paraksta,šo valodu nepārvalda. Tādējādi juridiskā persona gūst augļus no prettiesiskiemnodarījumiem, taču šo piesaistīto personu nodarījumos izpaliek subjektīvā puse kānoziedzīga nodarījuma pazīme. Šādos gadījumos piespiedu ietekmēšanas līdzekļupiemērošanas institūts ir bezspēcīgs, jo juridiskai personai nevar būt vainas un tonevar saukt pie kriminālatbildības.Kamēr kriminālprocesā nav pieņemts lēmums par personas atzīšanu par aizdomāsturēto vai pieņemta apsūdzība, jo nav noskaidrota atbildīgā persona, juridiskāspersonas nodarījumi (līgumu slēgšana, maksājuma veikšana, īpašuma tiesībuiegūšana) ar noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm paliks „nesodīti”, jo procesavirzītājs nevarēs pieņemt lēmumu par to, ka tiek uzsākts process piespieduietekmēšanas līdzekļu piemērošanai juridiskajai personai.No aizstāvības pozīcijas situācija, ka procesu pret juridisko personu var uzsākttikai tad, kad procesā ir aizdomās turētā persona, arī ir nepieņemama. Proti, kamērnoris kriminālprocess, kurā tiek vākti pierādījumi pret juridisko personu un fiziskaipersonai ir statuss – persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, juridiskā personavēl nevar sevi pilnvērtīgi aizstāvēt. Proti, kriminālprocesā, kur nav aizdomās turētāsvai apsūdzētās personas, nevar būt arī juridiskās personas pārstāvis, kurš būtuapveltīts ar pilnvērtīgajai aizstāvībai nepieciešamajām tiesībām un pienākumiem.Jāatzīst, ka visvairāk problēmu ir ar procesu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļupiemērošanu. Kriminālprocesa likuma 93.panta trešā daļa paredz, ka par juridiskāspersonas pārstāvi nevar būt persona, kura konkrētajā kriminālprocesā ir liecinieks.Minētais ierobežojums rada problēmas. Piemēram, ja juridiskā persona sastāvno vienas vai divām fiziskām personām, kuras nopratinātas kā liecinieki, betaizdomās tiek turēta cita persona, kura, rīkodamās individuāli, izdarījusi noziedzīgunodarījumu juridiskās personas interesēs. Praksē par juridiskās personas pārstāvitiek pilnvarots zvērināts advokāts. Pratinot šādu pārstāvi, procesa virzītājs nevarēsiegūt objektīvu informāciju par noziedzīga nodarījuma apstākļiem un juridiskāspersonas faktisko rīcību saistībā ar noziedzīgu nodarījumu. Faktiski šādā statusāzvērināts advokāts var rīkoties pretēji Kriminālprocesa likuma 86.panta otrajā daļānoteiktam. Proti, advokāts aizvieto juridisko personu, pārstāv juridisko personuprocesuālās darbībās un pauž juridiskās personas „subjektīvo” viedokli, proti, izsakasavu attieksmi pret aizdomām vai apsūdzību, sniedz liecību, izvēlās vienkāršākuprocesu un īsteno tiesības uz pēdējo vārdu.Vispretrunīgākā kriminālprocesuālā norma ir Kriminālprocesa likuma 59.pantaceturtā daļa, kura paredz, ka juridiskai personai aizstāvības īstenošanas pamatsir prokurora izteikts pieņēmums, ka fiziskā persona ir izdarījusi noziedzīgunodarījumu tieši šīs juridiskās personas interesēs.. Savukārt Kriminālprocesalikuma 439.panta otra daļa paredz, ka process piespiedu ietekmēšanas līdzekļupiemērošanai juridiskajai personai notiek ne tikai tā kriminālprocesa ietvaros,kurā pie kriminālatbildības ir saukta fiziskā persona, bet arī tā kriminālprocesaietvaros, kurā fiziskā persona atzīta par aizdomās turēto. Tātad, ja par fiziskopersonu pieņēmumu izteica izmeklētājs, pieņemot lēmumu par personas atzīšanupar aizdomās turēto, tad saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 59.panta ceturto daļu,šajā kriminālprocesā juridiskās personas pārstāvis savas tiesības uz aizstāvību varēssākt baudīt tikai kriminālvajāšanas etapā. Viņam nebūs saskaņā ar Kriminālprocesalikuma 66.panta pirmās daļas 15.punktu tiesības liecināt vai atteikties liecināt,saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 66.panta pirmās daļas 16.punktu tiesībaspieprasīt, lai pasākumi krimināltiesisko attiecību noregulēšanai tiktu veikti ar tāspiekrišanu, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 66.panta pirmās daļas 17.punktuizlīgt ar cietušo un citu aizdomās turētās personas tiesību. Taču procesa virzītājs –izmeklētājs, gan būs tiesīgs nopratināt juridiskās personas pārstāvi un šis pārstāvistiks pratināti kā liecinieki. Šāds juridiskās personas pārstāvja tiesību uz aizstāvībuierobežojums, autoraprāt, pārkāpj Kriminālprocesa likuma 18.pantā paredzētuprocesuālo pilnvaru līdzvērtību.Spēkā esošās kriminālprocesuālās normas neļauj taisnīgi noregulēt visaskrimināltiesiskās attiecības gadījumos, kad šajās attiecībās piedalās juridiskā persona.Piemēram, juridiskā persona nevar vienoties ar prokuroru Kriminālprocesa likuma38.nodaļā noteiktā kārtībā, jo saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 433.panta pirmodaļu, prokurors pēc savas paša, apsūdzētā un viņa aizstāvja iniciatīvas var slēgtvienošanos par vainas atzīšanu un sodu. Taču, saskaņā ar šī brīža krimināltiesiskoteoriju, juridiskā persona nevar būt vainīga un tai nepiemēro sodu. Turklātkriminālprocesu pret juridisko personu nevar izdalīt atsevišķā kriminālprocesā,jo Kriminālprocesa likuma 391.pants šādu kārtību neparedz, tādēļ attiecībā uzjuridisku personu procesa virzītājs nevar, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma382.panta pirmo daļu, izvēlēties un veikt procesuālās darbības, lai nodrošinātukriminālprocesa mērķa sasniegšanu pēc iespējas ātrāk un ekonomiskāk. Tie irtikai daži piemēri. Ņemot vērā to, ka process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļupiemērošanu Kriminālprocesa likumā pamatā ir reglamentēts tikai piecos pantos(Kriminālprocesa likuma 439.-441., 547.-548.pants), tad piemēru tam, kā juridiskāspersonas tiek ierobežotas kriminālprocesā, ir daudz.Lai atrisinātu samilzušās problēmas saistībā ar juridiskās personas „atbildību” pastāvvairāki „ceļi”.Pirmais „ceļš” saistīts ar konceptuālu kriminālatbildības institūta būtības pilnveidi,kurā juridiskā persona tiek atzīta par noziedzīga nodarījuma subjektu. Tādējāditiks prezumēts, ka juridiskā persona tiek saukta pie kriminālatbildības un sodīta.Šāds risinājums neprasīs būtiski grozīt Kriminālprocesa likumu, jo visas normas,kas attieksies uz fizisko personu, kura īsteno aizstāvību, attieksies arī uz juridiskupersonu, kura īsteno aizstāvību. Dotās autora pārdomas, nenoliedzami tiks pakļautaskritikai, jo tās grauj Latvijas kriminālatbildības institūtu kā represīvo aparātu pretatsevišķo vienu fizisko personu. 2005.gadā par autora rakstu profesors U.Krastiņšrakstīja: „J.Baumanis jau sava raksta sākumā pieļauj nopietnu neprecizitāti, kuruarī turpmāk atkārto, apgalvojot, ka ar Saeimas 2005.gada 5.maija likumu noteiktajuridisko personu kriminālatbildība. Tāds secinājums ir pilnīgi pretējs šā likumajēgai, jo tas neparedz juridiskās personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā– viņas vārdā un pilnvarojumā to izdara fiziska persona, kura tad arī atbild saskaņā3ar attiecīgo Krimināllikuma pantu” . Taču, jāatzīst, ka daudzās valstīs (Anglija,ASV, Itālija, Kanāda, Nīderlande, Francija, Vācija) pastāv juridiskās personas4kriminālatbildība un juridiskās personas ir subjekti. Bet Latvijā, attiecībā pretjuridisko personu, kriminālprocesā jāveido alternatīvā terminoloģija. Piemēram,jārisina krimināltiesiska dilemma, ka juridiskai personai nav un nevar būt vainaskā psihiskās attieksmes. Tādējādi jāparedz, ka attiecībā uz juridisko personu, arjēdzienu: „vainas atzīšana”, jāsaprot „noziedzīga nodarījuma atzīšana”. Visur, kur tiekizmantots jēdziens: „sodīšana”, piemēram, Kriminālprocesa likuma 25.panta septītajādaļā, ar šo jēdzienu jāsaprot arī piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošana utt.Juridiskās personas atzīšana par noziedzīga nodarījuma subjektu prezumē atkāpšanosno tradicionālās kriminālatbildības izpratnes un sociālās vainas atzīšanas.Otrais „ceļš”, kas ļautu atrisināt praksē pastāvošās problēmas un taisnīgi noregulētkrimināltiesiskās attiecības, kurās iesaistīta juridiskā persona, saistīts ar piespieduietekmēšanas līdzekļu piemērošanas procesa evolūciju. Proti, kriminālprocesam,piemērojot piespiedu ietekmēšanas līdzekļusjuridiskajai personai jākļūst par patstāvīgu atsevišķuprocesu, nevis kriminālprocesa sastāvdaļu, kurāpie kriminālatbildības tiek saukta fiziskā persona,analoģiski kā process medicīniska vai audzinošarakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai. Šajā gadījumā,atzīstot kriminālprocesu, piemērojot piespieduietekmēšanas līdzekļus juridiskajai personai, paratsevišķu procesu, diskusijai var pakļaut jautājumu, vaišo procesu dēvēt par kriminālprocesu vai vienkārši parprocesu, kā tas tiek darīts procesos par medicīniskā vaiaudzinošā rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu. Tačuautoram šķiet dīvaini, ka Kriminālprocesa likumā tiekreglamentēti procesi, kas nav kriminālprocesi. Minētāsdīvainības saknes nenoliedzami arī meklējamas vainasinstitūtā.Nenoliedzami, ka, lai taisnīgi un savlaicīgi varētuatrisināt krimināltiesiskās attiecības, nepieciešams,lai procesu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļupiemērošanu varētu izdalīt atsevišķā lietvedībā unsavlaicīgi nosūtīt prokuratūrai kriminālvajāšanai, kasļautu prokuroram savlaicīgi izvēlieties vienkāršākokriminālprocesa veidu, kuru starpā varētu būtkrimināllietas pabeigšana vienošanās procesā. Laigan šobrīd šāds institūts attiecībā pret juridiskopersonu teorētiski ir paredzēts (skat. Kriminālprocesalikuma 94.panta pirmā daļa un 70.panta pirmās daļas5.punktu), tomēr, šobrīd šo procesu nav iespējamsizdalīt atsevišķā lietvedībā un, kā jau iepriekš autorsnorādīja, vienošanās notiek par vainu un sodu. Tačujuridiskai personai nav vainas un viņai nevar tiktpiemērots sods.Trešais „ceļš” saistīts ar iepriekš izklāstīto iespējamorisinājuma veidu, proti, noteikt atsevišķus noziedzīgusnodarījumus, par kuriem kriminālprocess par piespieduietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskai personaivar notikt, neidentificējot fizisko personu, kura izdarījusinoziedzīgu nodarījumu juridiskās personas interesēs.Analoģiski kā tas tiek formulēts Šveices Konfederācijas5Krimināllikuma 102.panta otrajā daļā. Minētā normaparedz, ka juridisko personu var saukt pie atbildībasneatkarīgi no fiziskās personas kriminālatbildības,gadījumos, kad tiek izdarīti konkrēti noziedzīginodarījumu, kuru klāstā ietilpst noziedzīga organizācija,noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un kukuļošana.2345Baumanis, J. Par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu būtību.No: Jurista Vārds, 2005. Nr.41.Krastiņš, U. Krimināltiesību teorija un prakse. Viedokļi,problēmas, risinājumi 1998-2008.Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009. 206.lpp.Волженкин Б. В. Уголовная ответственностьюридических лиц. Cанкт-Петербург:Санкт-Петербургский Юридический институтГенеральной прокуратуры РоссийскойФедерации, 1998, С. 18-19. ISBN 5890940422Schweizerisches Strafgesetzbuch. [online]Skatīts: 02.08.2012.Pieejams: http://www.admin.ch/ch/d/sr/311_0/a102.html