Viena diena bibliotēkā

4. nodaļa Viena dienabibliotēkāKaķis ir ieradumu dzīvnieks, un arī mūsējamnevajadzēja daudz laika, lai ieviestu savu dienaskārtību. Kad es no rīta ierados bibliotēkā,Djū gaidīja mani pie ārdurvīm. Kamēr es pakāru jaku unsomu, viņš nobaudīja dažus kumosus no sava ēdiena, untad mēs kopā iegājām bibliotēkā, pārliecinājāmies, kaviss ir kārtībā, un aprunājāmies, kā katram gājis iepriekšējāvakarā. Djū gan vairāk ošņāja nekā runāja, bet tasnekas. Bibliotēka, kas no paša rīta bija tik auksta unklusa, nu atdzīvojās.Pēc mūsu pastaigas Djū apmeklēja pārējās bibliotēkasdarbinieces. Ja kāda no rīta bija sliktā oma, taiviņš veltīja vairāk laika. Džīna Holisa-Klārka nesen bijaapprecējusies. Viņa brauca uz bibliotēku no Estervilas unpavadīja ceļā četrdesmit minūtes. Varētu domāt, ka tasviņu nogurdina, bet Džīna bija vismierīgākais cilvēks,kādu es pazinu. Vienīgais, kas viņu apgrūtināja, bija rīvēšanāsstarp pāris cilvēkiem no personāla. Ja notika strīds,

DJŪ39ar kartītēm. Vienu ķepiņu viņš bija ielicis kastē. Varbūtviņam vajadzēja ilgu laiku, lai negribīgi atzītu, ka nekamcitam tur nav vietas.Drīz pēc tam es redzēju, kā Djū lēnām iekāpj pustukšāsalvešu kastē. Pa spraugu virspusē viņš ielika tajāabas priekšējās ķepas, tad uzmanīgi iekāpa ar pārējāmdivām. Tad lēnām salieca pakaļkājas un izlocīja muguru,līdz iespiedās kastē. Pēc tam kaķēns sāka saliekt priekškājas,lai iedabūtu kastē ķermeņa priekšdaļu. Tas vissilga četras vai piecas minūtes, bet beidzot ārpusē nebijapalicis nekas cits kā vien galva, kas vīdēja vienā galā, unaste – otrā. Es vēroju, kā Djū tur guļ, pa pusei neredzams,un izliekas, ka visa pārējā pasaule neeksistē.Šajā laikā Aiovā izsniedza nodokļu veidlapas un mēsvienmēr nolikām apmeklētājiem kasti ar tām. Šķiet, Djūpavadīja pusi savas pirmās ziemas, saritinājies šajā kastē.“Man vajag veidlapu,” nervozi sacīja kāds apmeklētājs,“bet es nevēlos traucēt Djū. Ko lai es daru?”– Neuztraucieties. Viņš ir aizmidzis.– Bet vai es viņu nepamodināšu? Viņš guļ uz veidlapām.– Ak nē, Djū guļ kā sists.Apmeklētājs saudzīgi pavēla kaķi malā un, vēl uzmanīgāk,nekā būtu nepieciešams, izvilka aploksni. Bet Djū,šķiet, neko nemanītu pat tad, ja šis vīrs būtu burvjumākslinieks, kas pieiet pie saklāta galda un izvelk galdaututā, ka galda piederumi paliek savās vietās.– Par brīvu aploksnei līdzi nāk kaķa spalvas.Otra Djū iecienīta atpūtas vieta bija uz kopētāja.– Neuztraucieties, – es mierināju apmeklētājus, – jūsviņu neiztraucēsiet. Viņš tur guļ tāpēc, ka aparāts ir silts.

40 Vikija MaironaJo vairāk jūs kopēsiet, jo vairāk siltuma kopētājs izstarosun Djū jutīsies labāk.Reizēm apmeklētāji tomēr nebija īsti pārliecināti,ko ar Djū darīt, taču personālam šaubu nebija. Viensno maniem pirmajiem lēmumiem bija tāds, ka rūpēmpar Djū netiks izmantots neviens penijs no bibliotēkaslīdzekļiem. Personāla telpā mēs nolikām Djū krājkasīti.Tajā katra no darbiniecēm iemeta lieko sīknaudu. Lieladaļa no mums arī nesa no mājām tukšās dzērienu kārbas.Tās bija pēdējais modes kliedziens, un viena no darbiniecēm– Sintija Bērendsa – katru nedēļu nesa tās nodot.Kaķēnu “baroja” viss personāls.Kā atlīdzību par šo nelielo ieguldījumu mēs ieguvāmnebeidzamas prieka stundas. Kaķim patika atvilktnes, unviņam izveidojās ieradums izlēkt no kādas, kad vismazākto gaidījām. Kad mēs grāmatas kārtojām plauktos, Djūuzlēca uz ratiņiem un pieprasīja ceļojumu pa bibliotēku.Un, kad Kima Pītersone, bibliotēkas sekretāre, sākarakstīt ar rakstāmmašīnu, mēs zinājām, ka tūliņ sāksiesīsts šovs. Tiklīdz es izdzirdu taustiņu klaboņu, atliku piemalas darbu un gaidīju signālu.– Djū atkal ķeras pie klikšķināšanas! – Kima tad izsaucās.Es izsteidzos no sava kabineta un redzēju, kā Djūsakumpis tup uz Kimas baltās rakstāmmašīnas. Disks virzījāspa labi un pa kreisi, un tad atkal atpakaļ, un kaķēnsšaudīja galvu no vienas puses uz otru, līdz beigās vairsnespēja to izturēt un metās virsū kustīgajai klabošajaiierīcei, kuras taustiņi visu laiku cēlās un tad krita, laitrāpītu papīram. Šajos brīžos pie Kimas ieradās viss personāls,vēroja notiekošo un smējās. Djū “priekšnesumi”vienmēr sapulcināja veselu pūli cilvēku.

DJŪ41Tas bija svarīgi. Katra bibliotēkas darbiniece bijasākusi darbu ar labiem nodomiem, taču gadu gaitākolektīvs bija sašķēlies. Vienīgi Dorisa Ārmstronga, kasbija vecāka un varbūt gudrāka par mums pārējiem, bijaspējusi palikt draugos ar visiem. Dorisa strādāja pieliela galda personāla telpas vidū; tur viņa katru jaunugrāmatu pārvilka ar plastmasas aizsargapvalku. Dorisaipiemita laba humora izjūta, un viņai vienmēr bija možsgarastāvoklis. Tas mūs saturēja kopā. Dorisa arī bijamūsu lielākā kaķu mīļotāja, un drīz vien viņas galdskļuva par vienu no Djū iecienītajām vietām. Parastikaķēns tur ieradās vēlā rīta stundā un bradāja pa lielajāmplastmasas loksnēm, tā atkal nonākot uzmanībascentrā un sadraudzējoties ar visām darbiniecēm. Tikpatsvarīgi bija tas, ka viņš bija draugos arī ar visiem mūsubērniem (vai – Dorisas gadījumā – mazbērniem). Nekaskonkrēts jau nenotika – neviens neatvainojās, neatrisinājastrīdīgo jautājumu –, taču, tiklīdz ieradās Djū,spriedze atslāba. Mēs smējāmies un jutāmies labāk; Djūbija mūs saliedējis.Tomēr, lai cik lieliski jutās Djū, viņš nekad neaizmirsasavu dienas kārtību. Tieši pusvienpadsmitos kaķēns pielēcakājās un devās uz darbinieku telpu. Džīna Holisa-Klārka pārtraukumā ēda jogurtu, un, ja Djū grozījāsapkārt pietiekami ilgi, viņa atļāva tam nolaizīt vāciņu.Džīna bija klusa un uzcītīga, taču viņa vienmēr atradaveidu, kā piemitināt Djū. Ja kaķēns vēlējās atpūsties,viņš vienkārši izlaidās Džīnai uz kreisā pleca – vienmēruz kreisā pleca, nevis uz labā –, kad viņa kārtoja papīrus.Pēc dažiem mēnešiem Djū vairs neļāva mums viņu auklētrokās (droši vien kaķītim tas šķita pārāk bērnišķīgi),

42 Vikija Maironatāpēc viss personāls pārņēma no Džīnas kreisā plecatehniku. Mēs to nosaucām par Djū Nešļavu.Djū palīdzēja arī man ievērot atpūtas brīžus, un tasbija labi, jo man bija raksturīgi pārāk daudz strādāt. Daudzasdienas es stundām sēdēju, noliekusies pār galdu,tik aizņemta ar budžeta skaitļiem un atskaitēm, ka patnemanīju Djū, līdz viņš ielēca man klēpī.– Kā tev, puisīt, klājas? – es smaidot vaicāju. – Estā priecājos tevi redzēt. – Tad es parasti vairākas reizesviņu noglāstīju un atgriezos pie darba. Djū neapmierinātsuzkāpa uz mana galda un sāka ošņāties. – Vai zini,tu tikko apsēdies uz tā papīra, pie kā es strādāju. Tīrākāsagadīšanās, vai ne?Es noliku kaķēnu uz grīdas. Viņš uzlēca atpakaļ.– Tagad ne, Djū. Es esmu aizņemta. – Es noliku viņu atpakaļ.Viņš uzlēca uz galda vēlreiz. Varbūt labāk neliktieszinis?Djū sāka ar galvu grūstīt zīmuli. Es nostūmu viņumalā. Lieliski, viņš nosprieda, es grūdīšu tās pildspalvaszemē. Un to viņš arī izdarīja – pa vienai, vērojot, kā katrano tām nokrīt. Es nespēju noturēties un iesmējos.– Labi, Djū, tu esi uzvarējis. – Saņurcīju papīra gabaluun pametu to viņam. Djū metās tam pakaļ, apostīja, tadatnāca atpakaļ. Tipisks kaķis. Vienmēr gatavs spēlēties,bet nekad – aiziet pakaļ un kaut ko atnest. Es aizgāju,pacēlu papīriņu un aizsviedu to prom vēl vairākas reizes.– Ko lai ar tevi iesāku?Tomēr es nevarēju visu laiku tikai jokoties un spēlēties.Biju bibliotēkas vadītāja, un man bija savi pienākumi –piemēram, novannot kaķi. Kad gatavojos Djū mazgātotro reizi, biju pārliecināta, ka viss būs labi. Viņam taču

DJŪ43patika mazgāties tajā pirmajā rītā. Taču šoreiz Djū ieslīdējaizlietnē tā, it kā ledus gabals būtu iemests... traukāar skābi. Viņš svaidījās. Viņš brēca. Viņš uzlika priekšķepasuz izlietnes malas un centās pārvilkties pāri malai.Es turēju viņu ar abām rokām. Pēc divdesmit minūtēmbiju galīgi slapja. Mani mati izskatījās tā, it kā es būtuiebāzusi mēli elektrības ligzdā. Visi smējās, un beigāsarī es pati.Trešo reizi ar mazgāšanu gāja gandrīz tikpat slikti.Man izdevās Djū nomazgāt, taču pietrūka pacietības totrako kaķēnu noslaucīt un izžāvēt.– Lieliski, – es viņam teicu. – Ja reiz tik ļoti nevariciest mazgāšanos, ej prom.Djū bija pašapzinīgs kaķis. Viņš varēja veselu stundumazgāt sev sejiņu, līdz viņam šķita, ka tā ir pietiekamitīra. Visjocīgāk bija tas, kā viņš pacēla ķepiņu, nolaizījato un tad mazgāja ausis. Tā kaķēns darbojās, līdz ausisbija mirdzoši baltas. Tāds slapjš viņš izskatījās pēc čivavassunīša, ko samērcējis jūras vilnis. Tas bija aizkustinošsskats. Personāls smējās un sāka kaķēnu fotografēt,bet viņš izskatījās tik patiesi sarūgtināts, ka bildēšanailga vien dažas minūtes.– Uztver to ar humoru, Djū, – es viņu ķircināju. – Tutaču pats to izraisīji. – Djū saritinājās aiz grāmatplauktaun nelīda ārā stundām ilgi. Pēc tam mēs vienojāmies, kaar divām vannošanās reizēm gadā pilnīgi pietiek.– Vanna nav nekas, – es, ietīdama kaķēnu viņa zaļajādvielī, reiz sacīju, kad viņš jau bija nodzīvojis bibliotēkāvairākus mēnešus. – Bet tas gan tev nepavisam nepatiks.– Djū nekad negribēja kaut kur braukt kaķu krātiņā.Tas viņam pārāk atgādināja to nakti grāmatu kastē.

44 Vikija MaironaTāpēc, kad man vajadzēja Djū izvest no bibliotēkas, esvienkārši ietinu viņu zaļajā dvielī.Pēc dažām minūtēm mēs ieradāmies daktera Esterlijakabinetā pilsētas otrā galā. Spenserā bija vairāki veterinārārsti– galu galā mēs dzīvojām apvidū, kur gadījāsteliņi, kas piedzimuši ar kājām pa priekšu, bēdu sagrauztascūkas un slimi fermu suņi –, taču es devu priekšrokudakterim Esterlijam. Viņš bija kluss, kautrīgs vīrs, kasrunāja ļoti apdomīgi. Viņam bija zema balss, un tās skanējumsplūda lēnām kā rāma upe. Viņš nesteidzās. Viņšvienmēr bija kārtīgs. Dakteris Esterlijs bija liela augumavīrs, bet viņam bija maigas rokas. Viņš strādāja rūpīgi unprasmīgi. Dakteris prata savu darbu. Viņš mīlēja dzīvniekus.Cieņu pret dakteri radīja viņa atturība vārdos, nevisto bagātīga izmantošana.– Sveiks, Djū, – dakteris noteica, aplūkodams Djū.– Vai esat pārliecināts, ka tas ir nepieciešams, dakter?– Kaķi ir jākastrē.Es palūkojos uz Djū mazajām ķepiņām, kas beidzotbija sadzijušas. Starp nagiem vīdēja kupli spalvu kumšķi.– Kā jums šķiet – vai viņš varētu būt pa pusei persiešukaķis?Dakteris Esterlijs pavērās uz Djū. Karaliska stāja.Krāšņa garas, oranžas spalvas apkakle. Tas bija lauvasētas kaķa ietērpā.– Nē. Viņš ir tikai izskatīgs sētas kaķis.Kādu mirkli es nespēju tam noticēt.– Djū ir dabiskās izlases produkts – izdzīvojis kāspēcīgākais. Varbūt viņa senči dzīvojuši šajā ieliņā jaupaaudzēm ilgi.– Tātad viņš ir mūsējais.

DJŪ45Dakteris Esterlijs pasmaidīja. – Man tā šķiet. – Tadviņš pacēla Djū un ielika padusē. Kaķēns mierīgi murrāja.Dakteris vēl noteica: – Djū ir jauks kaķis, – un tad pazudaar viņu aiz stūra.Djū noteikti tāds bija. Un man viņa jau pietrūka.Kad nākamajā rītā aizbraucu viņam pakaļ, mana sirdsgandrīz salūza. Djū acīs bija atsvešināts skatiens, un viņavēderiņš bija mazliet noskūts. Es paņēmu kaķēnu rokās.Djū atspieda galviņu pret manu roku un sāka murrāt.Viņš tā priecājās redzēt savu veco labo Vikiju.Kad mēs atgriezāmies bibliotēkā, darbinieces pametavisus darbus. – Nabaga mazulis. Nabaga mazulis. – Esnodevu kaķīti sieviešu aprūpē – viņš taču bija mūsukopējais draugs – un atgriezos pie darba. Vēl viens rokupāris – tas viņam būtu par daudz. Turklāt brauciens pieveterinārārsta bija man iekavējis darbus, un nu to bijagūzmām. Lai visu paveiktu, vajadzētu divas tādas kā es,bet to nu pilsēta nekādā ziņā neapmaksātu, tā ka nācāsvien tikt galā pašai.Taču es nebiju viena. Pēc stundas, zvanīdama patelefonu, pacēlu acis un ieraudzīju Djū iesteberējam pakabineta durvīm. Es zināju, ka pārējās darbinieces irveltījušas viņam pietiekami daudz mīlestības un uzmanības,bet no kaķēna apņēmīgās virzīšanās šurp sapratu,ka viņam vajag vēl ko vairāk.Protams, kaķi pārsvarā sagādā prieku, bet manāsattiecībās ar Djū bija kaut kas daudz sarežģītāks unintīmāks. Viņš bija tik gudrs. Tik rotaļīgs. Viņš tik labiizturējās pret cilvēkiem. Starp mums vēl nebija ciešassaiknes, taču pat tagad, gandrīz pašā sākumā, es jaumīlēju viņu.

46 Vikija MaironaUn kaķis atbildēja ar pretmīlestību. Ne tā, kā viņšmīlēja visus citus, bet kaut kā īpaši – dziļāk. Skatiens, koDjū veltīja man pašā pirmajā rītā, kaut ko nozīmēja. Tātiešām bija. Tas man kļuva īpaši skaidrs tagad, kad viņšdevās pie manis ar tādu apņēmību. Es gandrīz vai dzirdējuviņu pārmetam: “Kur tu biji? Man tevis trūka.”Es noliecos, pacēlu kaķīti un piespiedu sev pie krūtīm.Nezinu, vai pateicu to skaļi vai tikai pie sevis, bettam nav nozīmes. Djū jau bija nopratis manu noskaņojumu,ja ne domas. “Es esmu tava mamma, vai ne?”Djū nolika galviņu man uz pleca, atspiežot to pretkaklu, un iemurrājās.