Spriedums - Satversmes tiesa

Valsts budžeta apakšprogrammas apmērs un līdzekļu sadale esotpolitiskās lietderības jautājums. Apakšprogrammas apmērs neesotpārbaudāms Satversmes tiesā, it īpaši apstākļos, kad Valsts autoceļu fondafinansējums noteikts 80 miljonu latu apmērā. Bez tam neviena tiesībunorma neradot privātpersonām tiesisko paļāvību uz Valsts autoceļu fondalielumu konkrētā gadā. Savukārt likumdevējs esot tiesīgs katru gadu brīvinoteikt fondam nepieciešamo līdzekļu apmēru.Apstrīdētā apakšprogramma esot paredzējusi atkāpes no likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtās daļas. Tāpēc Ministru kabinetam, iesniedzot2011. gada budžeta likumprojektu paketi, vajadzējis tajā ietvert arīattiecīgus grozījumus likumā „Par autoceļiem”. Tomēr šādu likumprojektuMinistru kabinets Saeimai neesot iesniedzis. Tāpat Ministru kabinetsneesot piedāvājis izdarīt attiecīgus grozījumus likumā „Par autoceļiem” arīpēc likuma „Par valsts budžetu 2011. gadam” pieņemšanas. Līdz ar toSaeima varot pieņemt, ka šāds risinājums konkrētajā gadījumā esotMinistru kabineta izšķiršanās rezultāts.Bez tam izskatāmajā lietā Satversmes tiesai esot jāveic Satversmestiesas likuma 16. panta 1. punktā lietotā jēdziena „likums” interpretācija,izšķiroties par to, vai Satversmes tiesa var pārbaudīt jebkura likuma tāformālajā nozīmē atbilstību Satversmei vai tikai tāda likuma atbilstībuSatversmei, kurš vienlaikus ir likums arī materiālā nozīmē.Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis papildus norādīja, ka valsts budžetamesot duāla daba. Tas ietverot gan tiesību normas, gan arī pantus, kas pēc„ārējā izskata” esot administratīvi rīkojumi. Savukārt Satversmes tiesa,turpinot izskatīt lietu pēc būtības, jau esot izlēmusi jautājumu, vai tā irtiesīga vērtēt atsevišķu valsts budžeta apakšprogrammu tiesiskumu.Likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa varot tikt saprastadažādi, arī kā vadlīnija valsts budžeta izstrādāšanai. Ministru kabinetam,iesniedzot 2011. gada valsts budžeta likuma projektu, vajadzējis tajā ietvertarī attiecīgus grozījumus, „jo, kā mēs varam secināt no Ministru kabinetapozīcijas, normu tomēr var saprast dažādi”. Ja pastāv dažādas tiesībunormu interpretācijas iespējas, tad esot vēlams attiecīgo tiesību normugrozīt. Vienlaikus Saeima uzskata, ka tai nebija obligāta pienākuma izdarītgrozījumus likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā. Grozījumuneizdarīšana minētajā normā nepadarot apstrīdēto apakšprogrammu parspēkā neesošu.6

4. Pieaicinātā persona – Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu)komisija (turpmāk – Komisija) – norāda, ka atbilstoši Satversmei Ministrukabinetam esot pienākums sastādīt un Saeimai – pieņemt ekonomiskajai unsociālajai realitātei atbilstošu valsts budžetu, kas paredz lietderīgu unekonomiski pamatotu valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Ar valsts budžetalikumprojektu paketē ietverto likumprojektu palīdzību Ministru kabinets netikai paredzot valsts ienākumus un izdevumus, bet arī grozot spēkā esošoslikumus atbilstoši valsts budžeta iespējām un Ministru kabineta darbībasprioritātēm.Valsts budžets esot vienots dokuments, un Ministru kabinets atbildotpar valsts iestāžu budžeta pieprasījumu līdzsvarošanu, kā arī par budžetaizpildes iespējamību un efektivitāti. Valsts budžeta izstrādāšana esotvienīgi Ministru kabineta kompetencē, savukārt Saeima to izvērtējot unapstiprinot likumdošanas kārtībā. Valsts budžeta likumprojektu paketēSaeima neesot tiesīga iekļaut nevienu jaunu likumprojektu, bet varot tikaikādu likumprojektu no tās izslēgt. Komisija uzsver, ka valsts budžetaapakšprogrammu apjoms un sadalījums esot politiskās lietderībasjautājums. Saeima esot tiesīga katru gadu brīvi noteikt tāduapakšprogrammu līdzekļu apmēru, kādu uzskatot par nepieciešamu.Apstrīdētās apakšprogrammas atbilstība likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajai daļai Komisijā neesot vērtēta, jo budžeta likumaprojekta un ar to saistīto likumprojektu savstarpējās atbilstības izvērtēšananeesot Komisijas kompetencē. Minētā likuma norma tiešā veidā nenosakotvalsts budžetu, bet tikai paredzot vadlīnijas attiecībā uz finansējumasadalījumu un apmēru. Ministru kabinets valsts budžeta likumprojektupaketes ietvaros neesot iesniedzis grozījumus likumā „Par autoceļiem”.Tāpat pēc likuma „Par valsts budžetu 2011. gadam” pieņemšanas Ministrukabinets neesot piedāvājis izdarīt grozījumus minētajā likumā.Ministru kabinets esot paredzējis noteiktu finansējumu apstrīdētāsapakšprogrammas īstenošanai, pamatojoties uz valsts budžetā pieejamiemfinanšu līdzekļiem. Šādam līdzekļu apmēram esot piekritusi arī Komisija,un tāds bijis Saeimas lēmums ekonomiskās krīzes situācijā. Līdz ar tolikuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa esot piemērojamaapstrīdētajā apakšprogrammā paredzētā finansējuma apmērā.Tiesas sēdē Komisijas pilnvarotais pārstāvis – Saeimas Budžetaun finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs – norādīja, ka7

Komisijai neesot pienākuma vērtēt likumu savstarpējās pretrunas. Taču, jašādas pretrunas atklājas, piemēram, ja uz tām norāda pieaicinātie eksperti,tās tiekot izvērtētas. Lai gan 2011. gada valsts budžeta likuma projektaapspriešanas termiņi objektīvu iemeslu dēļ bijuši ļoti īsi, Komisijaizskatījusi katru iesniegto priekšlikumu. Attiecībā uz apstrīdētoapakšprogrammu neviens priekšlikums neesot bijis iesniegts.Minētais budžeta likuma projekts esot sastādīts ciešā sadarbībā arstarptautiskajiem aizdevējiem. Budžetā bijusi nepieciešama konsolidācija250 miljonu latu apmērā. Tādējādi neesot bijis iespējams grozīt Valstsautoceļu fondam paredzēto finanšu līdzekļu apmēru atbilstoši likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā noteiktajam. Bez tam šo normuKomisija esot uzskatījusi „vairāk kā tādu mērķi nākotnes plānošanai un kāšos procentu sadalījumus”. Komisija uzticoties Ministru kabinetam unFinanšu ministrijai kā budžeta sastādītājiem, kam arī vajadzētu uzņemtiesatbildību par valsts budžeta likuma projektu.5. Pieaicinātā persona – Ministru kabinets – norāda, ka likuma„Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa tiešā veidā nenosaka valstsbudžetu, bet tikai paredz vadlīnijas attiecībā uz tajā nosakāmo finansējumasadalījumu un apmēru. Bez tam šīs normas pirmais teikums paredzot, kavalsts budžeta līdzekļus Valsts autoceļu fonda programmai piešķir saskaņāar valsts budžeta likumu kārtējam gadam. Līdz ar to jautājums par likuma„Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu Ministru kabineta sēdē neesotskatīts, un arī satiksmes ministrs neesot ierosinājis šo jautājumu skatīt kāMinistru kabineta lietu.No 2009., 2010. un 2011. gada Ministru kabineta protokollēmumiempar valsts budžeta projektu sagatavošanas procesu Satiksmes ministrijaineesot izrietējis pienākums iesniegt grozījumus likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajā daļā, jo atbilstoši iepriekš pieņemtajiem lēmumiem ticisnodrošināts krīzes apstākļos nepieciešamais valsts budžeta izdevumupapildu samazinājums.Likums par valsts budžetu kārtējam gadam esot speciālais likumsattiecībā pret jebkuru atsevišķas nozares vai politikas principusreglamentējošu normatīvo aktu. No minētā esot secināms, ka izdevumiem,kas izriet no citiem normatīvajiem aktiem, ir jāatbilst valsts budžetā8

paredzētajiem izdevumiem, ciktāl gadskārtējais valsts budžeta likumsneierobežo minēto normu izpildi.Ministru kabinets uzsver, ka apstrīdētā apakšprogramma neradotprivātpersonu tiesību aizskārumu, jo tās neesot šīs apakšprogrammasadresāts. Privātpersonām neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība uzkonkrētu resursu piešķiršanu Valsts autoceļu fondam, jo to apmērs saistītsar valsts budžeta likumā kārtējam gadam plānotajiem valsts budžetaieņēmumiem. Savukārt valsts budžeta ieņēmumi esot mainīgi.Tiesas sēdē Ministru kabineta pilnvarotais pārstāvis – Finanšuministrijas Tiesību aktu departamenta direktors Mārtiņš Brencis –atzina, ka Ministru kabinets valsts budžeta izstrādāšanas laikā arprotokollēmumu palīdzību izvirza uzdevumus ministrijām. Tiešiministrijām esot galvenā nozīme savas nozares normatīvo aktu izvērtēšanāun saskaņošanā ar valsts budžetu. 2011. gada valsts budžeta izstrādāšanaslaikā Ministru kabinetā esot skatīti grozījumi likumā „Par autoceļiem”,taču tie neesot skāruši likuma 12. panta ceturto daļu.Izdevumu apmēru valsts autoceļu uzturēšanai paredzot valstsbudžets, kas tiekot sagatavots, vadoties no prioritātēm un pieejamiemlīdzekļiem. Ja likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu interpretēkopsakarā ar valsts budžeta plānošanas vadlīnijām, tad tā neesot pretrunāar budžeta likumu. Tāpat šī norma esot jāinterpretē kopsakarā ar citiemtiesību aktiem, un tā esot vērtējama kā „mērķa instruments, lai visi Latvijasceļi būtu pienācīgā kārtā uzturēti”. Tomēr neesot noliedzams, ka normabija jāpilnveido.Tiesību sistēmu pilnveidojot un padarot skaidrāku ne tikai tiesībuaktu grozīšana, bet arī tiesību normu interpretācija. Likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturto daļu esot iespējams interpretēt tādā veidā, laitā nebūtu jāgroza. Tā esot vērtējama kā likuma formā ietērpts politiskssolījums par vēlamo. Tajā esot noteikts finanšu līdzekļu apmērs, ko būtuvēlams piešķirt autoceļu uzturēšanai.6. Pieaicinātā persona – Finanšu ministrija – norāda, ka, ņemotvērā ekonomikas lejupslīdi valstī un aizņemoties finanšu resursusstarptautiskajās finanšu institūcijās, jau sākot ar 2009. gada budžetaizstrādes periodu, Latvijas valdībai pēc starptautisko institūcijurekomendācijām nācies ievērojami konsolidēt valsts budžetu. Lēmumi par9

izdevumu samazinājumu esot pieņemti gan attiecībā uz Satiksmesministrijas budžetu, gan budžeta programmu „Valsts autoceļu fonds”. Arīlikuma „Par valsts budžetu 2011. gadam” projekta sagatavošanas procesāvaldībā esot pieņemti lēmumi par konsolidācijas pasākumiem, tomērSatiksmes ministrija neesot sagatavojusi un virzījusi valsts budžetalikumprojektu paketē grozījumus likumā „Par autoceļiem”. AtbilstošiMinistru kabineta 2003. gada 14. maija noteikumu Nr. 242 „Satiksmesministrijas nolikums” 5.7. apakšpunktam Satiksmes ministrija organizējotvalsts autoceļu tīkla pārvaldīšanu un pašvaldību autoceļu pārraudzību, betatbilstoši 6.1. apakšpunktam – izstrādājot attiecīgo nozari reglamentējošotiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu projektus.Ministru kabineta iekārtas likums nosakot, ka visi Ministru kabinetalēmumi tiek pieņemti koleģiāli. Ja atsevišķiem ministriem ir īpašsviedoklis izskatāmajos jautājumos, tad tas tiekot fiksēts protokolā.Ministru kabineta protokollēmumos neesot konstatēts, ka 2011. gada valstsbudžeta projekta sagatavošanas procesā satiksmes ministram būtu bijisīpašs viedoklis par Valsts autoceļu fonda finansēšanas apmēru. TādējādiSatiksmes ministrijai vajadzējis sagatavot un virzīt priekšlikumusgrozījumiem likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā izskatīšanaiMinistru kabinetā un Saeimā.Saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 28. februāra sēdes(protokols Nr. 12) protokollēmuma 4. punktu ministrijām līdz 18. martambijis jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetam valsts budžetalikumprojektu paketē iekļaujamie grozījumi normatīvajos aktos. Tomēr arīšajā procesā Satiksmes ministrija neesot sagatavojusi grozījumus likuma„Par autoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā, kaut gan valsts budžetāparedzētais finansējums neatbilda minētajai likuma normai.Ja valsts finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, tad konkrētu valstsbudžeta līdzekļu novirzīšana vienai nozarei apdraudot valdības iespējusabalansēt visas valsts attīstības un drošības vajadzības. Neparedzētanodokļu plāna neizpilde radītu iztrūkumu iezīmētajā budžetā, un tādāgadījumā nebūtu iespējams nodrošināt plānotās funkcijas un vajadzētu lemtpar papildu līdzekļu piešķiršanu no valsts pamatbudžeta. Līdz ar to nobudžeta sagatavošanas metodoloģijas viedokļa neesot atbalstāma tādaprakse, ka noteikta valsts budžeta ieņēmumu daļa tiek novirzītaspecifiskiem publiskajiem izdevumiem.10

Tiesas sēdē Finanšu ministrijas pilnvarotā pārstāve – Finanšuministrijas Budžeta departamenta direktore Ilonda Stepanova –norādīja, ka pēdējo trīs gadu fiskālās politikas mērķis esot bijis tieši fiskālādeficīta samazināšana un valsts finanšu stabilitātes nodrošināšana. Šajālaikā tikuši samazināti finanšu līdzekļi ne tikai autoceļu uzturēšanai, bet arīcitām svarīgām nozarēm.Papildus valsts budžetā autoceļu uzturēšanai piešķirtajiem aptuveni80,6 miljoniem latu no Eiropas Savienības līdzekļiem autoceļu būvniecībai2011. gadā plānots aptuveni 180,4 miljonus latu liels finansējums. No šiemlīdzekļiem iztērēti aptuveni 123,3 miljoni latu.Finanšu ministrija vienmēr esot uzskatījusi, ka tas likums, kas tiekpildīts attiecībā uz valsts budžeta līdzekļu izlietošanu, ir valsts budžetalikums. Ja valsts budžeta likums paredz kādu finanšu līdzekļu apropriāciju,tad šos līdzekļus pat tad, ja kāds cits likums paredz citādi, varot tērēt tikaišajā apropriācijā paredzētajā apmērā.7. Pieaicinātā persona – Satiksmes ministrija – norāda, ka tābijusi iniciatore 2005. gada 20. oktobra grozījumiem likumā „Parautoceļiem”, kuri likuma 12. panta ceturtajā daļā Valsts autoceļu fondaprogrammai piešķiramos līdzekļus sasaistījuši ar plānotajiem akcīzesnodokļa ieņēmumiem par naftas produktiem. Minētie grozījumi esot bijušinepieciešami, jo valsts un pašvaldību autoceļu uzturēšanai pieejamofinanšu līdzekļu apmērs nesedzot pat minimālās nepieciešamās izmaksasun šāda situācija valsts un pašvaldību autoceļu tīklā ik gadu palielinotneveikto, bet normatīvi nepieciešamo darbu apjomus.Likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā noteiktaisregulējums esot viena no iespējām veidot pārskatāmu un stabilu vidējaplānošanas termiņa budžeta finansējumu, kas ļautu plānot autoceļu tīklānepieciešamos darbus vismaz trīs gadu periodam. Vidēja termiņa plānošanaesot uzņēmējdarbības stabilitātes garants, proti, garants tam, ka investīcijasuzņēmumu ražošanas līdzekļos, pamatlīdzekļos un darbaspēkā atmaksāsies.2011. gada valsts budžeta izstrādāšanas laikā neesot prasītsSatiksmes ministrijas viedoklis par apstrīdētās apakšprogrammas atbilstībulikumā „Par autoceļiem” noteiktajam. Ministrijai vienīgi esot noteiktibudžeta izdevumu mērķa griesti, kas neatbilduši minētā likuma prasībām.Satiksmes ministrija, izprotot valstī izveidojušos finansiālo situāciju, arī11

neesot uzstājusi uz to, lai tiktu nodrošināta apstrīdētās apakšprogrammasatbilstība likumam „Par autoceļiem”.Satiksmes ministrija nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajamviedoklim, ka speciālais budžets – Valsts autoceļu fonds – neesotattaisnojis uz to liktās cerības. Laikā, kad šis budžets pastāvēja, tas esotbijis stabils un prognozējams ieņēmumu avots valsts un pašvaldībuautoceļu tīkla finansēšanai. Šāds budžets esot motivējošs attiecībā uznodokļu maksātājiem – autoceļu lietotājiem, jo pastāvot skaidra sakarībastarp autoceļu tīkla lietotāja maksājumu un to, kas paveikts valsts unpašvaldību autoceļu tīkla uzlabošanai.Tāpat nevarot piekrist Saeimas viedoklim, ka speciālā budžetanodokļu ieņēmumu svārstības ietekmējot funkciju izpildi. Tieši pretēji –speciālā budžeta pastāvēšana, neatkarība, stabilitāte un prognozējamībaesot būtisks valsts un pašvaldību autoceļu tīkla uzturēšanaspriekšnoteikums. Tā kā Valsts autoceļu fonds bijis valsts speciālaisbudžets, tā līdzekļu atlikums gada beigās esot pārgājis uz nākamo finanšugadu, un pastāvējušas iespējas šīs svārstības izlīdzināt nākamajos finanšuperiodos.Satiksmes ministrija uzsver, ka saimnieciska budžeta veidošanainevajadzētu balstīties uz ikgadējiem politiskiem lēmumiem. Tā esotīstermiņa plānošana, kas autoceļu nozari atstājot neziņā par nepieciešamolīdzekļu pieejamību nākotnē. Lai varētu veikt nozīmīgus autoceļuremontdarbus, esot nepieciešams vismaz divu gadu plānošanas periods.Tiesas sēdē Satiksmes ministrijas pilnvarotā pārstāve –Satiksmes ministrijas Juridiskā departamenta direktore LienePriedīte-Kancēviča – norādīja, ka likuma „Par autoceļiem” 12. pantaceturtās daļas mērķis esot bijis nodrošināt autoceļu uzturēšanainepieciešamā finansējuma pieaugumu un stabilitāti, lai varētu veikt vidējātermiņa plānošanu. Tieši šā iemesla dēļ ministrija esot uzskatījusi, kaminētā norma ir laba un nebūtu grozāma.Katru gadu valsts autoceļu uzturēšanai esot nepieciešami aptuveni310 miljoni latu. 2007. un 2008. gadā autoceļu jomas finansējums esotbūtiski pieaudzis un līdz ar to uzlabojusies arī autoceļu kvalitāte. Savukārtkopš 2009. gada, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju, autoceļiempiešķirto finanšu līdzekļu apmērs esot būtiski samazināts. Tomēr ministrijacerot, ka šāds līdzekļu samazinājums būs īslaicīgs.12

Likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu Satiksmes ministrijapašlaik interpretējot kā plānošanas principu. Ja šāds regulējums no likumatiktu izslēgts, vēlāk to atkal ietvert likumā būtu ļoti sarežģīti.Atbildot uz tiesas jautājumiem, tika atzīts, ka likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtā daļa tiesisko paļāvību privātpersonāmnevarot radīt, jo to radot tikai noslēgts publisko iepirkumu līgums.Satiksmes ministrija esot ievērojusi Ministru kabineta protokollēmumosnoteikto, ciktāl tas attiecies uz citiem normatīvajiem aktiem. Tomērgrozījumi likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā neesotsagatavoti, jo tā esot interpretēta kā princips.8. Pieaicinātās personas – Tieslietu ministrijas – pilnvarotāpārstāve – Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesībupolitikas jautājumos Laila Medina – tiesas sēdē norādīja, ka kopumāpiekrītot Saeimas un Ministru kabineta sniegtajam viedoklim.Papildus tika atzīts, ka likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtāsdaļas teikumi esot jāvērtē kopsakarā, nevis jāizceļ tikai otrais teikums.Tāpat šo normu nebūtu pamatoti vērtēt atrauti no visām tām normām, kasregulē valsts budžeta izstrādāšanas procedūru. Pēc Tieslietu ministrijasieskata, būtiskākais likums, kas nosaka autoceļu nozarei piešķiramolīdzekļu apmēru, esot valsts budžeta likums.Likuma „Par autoceļiem” mērķis esot noteikt autoceļu ilgtermiņaattīstības nodrošināšanas principus. Savukārt Likuma par budžetu unfinanšu vadību 1. panta otrā daļa paredzot, ka ikgadējā budžeta mērķis irnoteikt un pamatot, kādi līdzekļi nepieciešami to valsts pienākumu izpildei,kuru finansēšana noteikta ar normatīvajiem aktiem. Bez tam, izstrādājotvalsts budžetu, esot jāņem vērā mērķis nodrošināt vispārējo ekonomiskolīdzsvaru. Vērtējot šos mērķus kopsakarā, esot secināms, ka tieši ar valstsbudžeta likumu tiek piešķirti līdzekļi konkrētu valsts funkciju īstenošanai.Ja visi šie tiesību akti tiekot skatīti kopsakarā, tad tiesiskuma principsnetiekot pārkāpts.Būtu pareizi, ja katrai nozarei nepieciešamā finansējuma apmēruvarētu prognozēt, balstoties uz saprātīgi paredzamiem un pieejamiemfinanšu līdzekļiem. Tomēr esot jāievēro arī fiskālās atbildības princips unjāļauj Saeimai reaģēt uz konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem, piemēram,ekonomikas lejupslīdi, piešķirot kādai jomai papildu līdzekļus vai arī kādai13

jomai līdzekļus samazinot. Esot jāpiekrīt arī Finanšu ministrijas viedoklim,ka lietderīgāks risinājums būtu tāds, ka konkrētai jomai nepieciešamielīdzekļi netiktu noteikti speciālajos likumos, bet par to apmēru savasrīcības brīvības ietvaros lemtu Saeima.Secinājumu daļa9. Likums „Par valsts budžetu 2011. gadam” ir zaudējis spēku līdzar likuma „Par valsts budžetu 2012. gadam” spēkā stāšanos. Tādējādispēku zaudējusi ir arī apstrīdētā apakšprogramma, kas bija viena no likuma„Par valsts budžetu 2011. gadam” 4. pielikuma sastāvdaļām.Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, katiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmestiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma vai akts ir zaudējis spēku.Interpretējot minēto normu, ir jāņem vērā, ka tā vērsta uz Satversmes tiesasprocesa ekonomijas nodrošināšanu, lai tiesai nebūtu jātaisa spriedumslietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Jastrīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa nozīme.Apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būtpamats lietas izbeigšanai. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigttiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ex officio irjāvērtē, vai nepastāv kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamībuturpināt tiesvedību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu un 2011. gada27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 8. punktu).Valsts budžeta likuma darbība aptver ierobežotu laika periodu –vienu gadu. Arī Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valsts budžeta likums irspeciālais likums, kura spēks ir ierobežots laikā ar konkrēto saimnieciskogadu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu]. Ņemot vērā Satversmes tiesas likumā ietvertostermiņus procesuālo darbību veikšanai, piemēram, pieteikuma izskatīšanai,atbildes raksta saņemšanai, lietas sagatavošanai un tiesas sēdesnoteikšanai, pastāv pietiekami liela iespējamība, ka tiesa jautājumu par14

valsts budžeta tiesiskumu varēs izvērtēt vienīgi post factum, proti, pēc tam,kad attiecīgais valsts budžeta likums jau būs zaudējis savu spēku.Tāpat arī likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa kopš2012. gada 1. janvāra ir spēkā jaunā redakcijā. Savukārt Pieteikumaiesniedzējs tieši ar minētās normas neievērošanu periodā, kad bija spēkātās iepriekšējā redakcija, pamato gan tiesiskuma, gan arī tiesiskās paļāvībasprincipa pārkāpumu likuma „Par valsts budžetu 2011. gadam” pieņemšanā.Proti, tiek apgalvots, ka konstitucionālās institūcijas – Ministru kabinets unSaeima – savā darbībā, izstrādājot un pieņemot likumu „Par valsts budžetu2011. gadam”, ir pārkāpušas Satversmes 1. pantu.Līdz grozījumu pieņemšanai likuma „Par autoceļiem” 12. pantaceturtā daļa paredzēja, ka „valsts budžeta līdzekļus Valsts autoceļu fondaprogrammai piešķir saskaņā ar valsts budžeta likumu kārtējam gadam.Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadānedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem notransportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80 procentiem noplānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftasproduktiem, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirto”.Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums ir atbilstoši savaikompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēciespējas pilnīgāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vaicitām augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem), kā arī dot savuvērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos (sk. Satversmes tiesas2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2. punktu).Līdz ar to Satversmes tiesas kompetences apjoms izskatāmajā lietā,ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja prasījumu, nevar sniegties tālāk parizvērtēšanu, vai valsts budžeta pieņemšanas procedūra bija atbilstoša noSatversmes 1. panta izrietošajiem tiesību principiem, ievērojot likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtās daļas redakciju, kas bija spēkā līdz2012. gada 1. janvārim.Satversmes tiesas nolēmumam var būt būtiska loma tiesiskumaprincipa nodrošināšanā valsts budžeta sagatavošanas, izstrādāšanas unpieņemšanas jomā nākotnē. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākumssniegt savu vērtējumu šādā konstitucionāli nozīmīgā jautājumā.15

Izskatāmajā lietā nav pamata izbeigt tiesvedību, jo nepieciešamsizvērtēt apstrīdētās apakšprogrammas atbilstību Satversmes1. pantam.10. Satversmes 66. panta pirmā daļa noteic, ka „Saeima ik gaduspirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumubudžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets”. Minētā normanosaka kārtību, kādā valsts budžeta un finanšu jautājumi risināmilikumdevējam, mijiedarbojoties ar izpildvaru. Satversmes tiesa ir atzinusi,ka budžets ir valsts politikas īstenošanas līdzeklis un lēmumus par valstsbudžetu var pieņemt tikai un vienīgi likumdevējs (sk. Satversmes tiesas2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.1. punktu).Valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kurutā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā.Salīdzinot ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā iesaistītajāmkonstitucionālajām institūcijām, tieši Saeimai ir pati nozīmīgākākonstitucionāli tiesiskā loma šā konstitucionālā uzdevuma veikšanā. Šīnoteicošā Saeimas loma citastarp pamatojas arī uz apstākli, ka tai irpienākums kontrolēt budžeta izpildi, kas savukārt ir valdības pienākums.Tādējādi Saeimas budžeta tiesības ir viens no būtiskākajieminstrumentiem, ar kuriem Saeima īsteno parlamentāro kontroli pār valdībasrīcību. Citas institūcijas valsts budžetam būtiskus lēmumus ir tiesīgaspieņemt tikai Satversmē paredzētajos gadījumos vai ja šādu lēmumupieņemšanai ir saņemta Saeimas piekrišana un tiek ievēroti demokrātiskasvalsts pamatprincipi.Valsts budžeta legāldefinīcija ietverta Likuma par budžetu unfinanšu vadību 1. pantā. Tā pirmā daļa nosaka: „Valsts budžets ir līdzeklisvalsts politikas realizācijai ar finansiālām metodēm. Budžets ir valdībasfinansiālās darbības un vadības pamatā.” Savukārt šā panta otrā daļanosaka: „Budžeta mērķis ir noteikt un pamatot, kādi līdzekļi nepieciešamivaldībai, citām valsts institūcijām un pašvaldībām to valsts pienākumuizpildei, kuru finansēšana noteikta ar likumdošanas aktiem, nodrošinot, laitajā laikposmā, kuram šie līdzekļi paredzēti, izdevumus segtu atbilstošiieņēmumi. Budžetu izstrādājot, jāņem vērā nepieciešamība nodrošinātvispārējo ekonomisko līdzsvaru.” Minētais likums visupirms reglamentē16

valsts budžeta izstrādāšanas, apstiprināšanas un izpildes kārtību. Līdz ar tolikumā ietvertais regulējums izvērš un precizē Satversmes 66. panta saturu.Satversmes tiesa ir atzinusi, ka budžets ir valsts saimniecības plāns,kurā, pamatojoties uz spēkā esošajiem likumiem, paredzēti valsts ienākumiun izdevumi saimnieciskajam gadam. Tajā tiek noteikti un pamatoti valstspienākumu izpildei nepieciešamie līdzekļi tādā kārtā, ka laikposmā, kuramšie līdzekļi paredzēti, izdevumus sedz atbilstoši ieņēmumi. Visas valstsinstitūcijas un iestādes ir saistītas ar valsts budžetu [sk. Satversmes tiesas1998. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr. 01-05(98) secinājumu daļas1. punktu un 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. 2010-06-0112. punktu].Budžetu gan apstiprina Saeima, bet budžeta projektu sastāda un taiiesniedz Ministru kabinets. Budžeta projekts vispirms tiek izstrādāts padaļām atsevišķos resoros, un Ministru kabineta galvenais uzdevums irapvienot un saskaņot atsevišķo resoru budžetus, kā arī saskaņot valstsizdevumu budžetu ar ieņēmumu budžetu (sk.: Dišlers K. Latvijas valstsvaras orgāni un viņu funkcijas. Rīga: Tieslietu Ministrijas Vēstnešaizdevums, 1925, 81., 121. lpp.). Savukārt pēc savas formas budžets irlikums un kā tāds piekrīt likumdošanas iestādes apstiprinājumiem (sk.:Mucenieks P. Budžeta tiesības. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1923,Nr. 9/10, 116., 119. lpp.).Arī Latvijas Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, kaSaeima saskaņā ar Satversmes 66. pantu katru gadu lemj par valstsbudžetu, pārbauda un apstiprina Ministru kabineta iesniegtos pārskatus unnorēķinus par budžeta izpildīšanu. Šādai Saeimas darbībai piemīt tīrisaimniecisks un politisks, bet nevis tieši likumdošanas raksturs. Nosakotvalsts ienākumus un izdevumus, atvēlot līdzekļus vieniem mērķiem unliedzot tos citiem, Saeima visspilgtākā kārtā rīko valsts politiku, valstssaimniecības un pārvaldes darbību [sk.: Latvijas Senāta spriedumi (1918 –1940). 3. sējums. Senāta administratīvā departamenta spriedumi, 1926 –1930. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēberafonds, 1997, faksimilizdevums, 54. lpp.].Valsts uzdevumi budžetā tiek atspoguļoti kā izdevumi, kas jānosedzar attiecīgiem ieņēmumiem. Līdz ar to valsts budžeta apjoms un satursatspoguļo kopējo valsts politiku. Vienlaikus ierobežotie ieņēmumi nosakagan valdības, gan Saeimas rīcības brīvību, lemjot par valsts finanšu17

līdzekļu izlietojumu. Ņemot vērā to, ka valsts budžets ir balstīts uzienākumu un izdevumu prognozi, konstitucionālajām institūcijām ir rīcībasbrīvība, izlemjot jautājumus par konkrētām budžeta izdevumu pozīcijām,tās saskaņojot ar vispārējo valsts politiku un jau pieņemtajiem tiesībuaktiem.Papildus valsts finanšu līdzekļu sadalījumam pa atsevišķāmpozīcijām valsts budžeta likumā tiek regulēti arī tādi jautājumi, kuriattiecīgajā saimnieciskajā gadā atzīti par nepieciešamiem budžeta izpildei.Proti, ar tiesību normu palīdzību tiek reglamentēti jautājumi, kuri irnozīmīgi valsts budžeta īstenošanai un valsts finanšu līdzekļupārvaldīšanai. Tādējādi, ņemot vērā valsts budžeta institūta mērķi un jēgu,tas atspoguļo finanšu līdzekļu izlietojumu konkrētam laika posmam –valsts ieņēmumu un izdevumu plānu.Līdz ar to valsts budžets kā valsts saimniecības plāns iratzīstams par likumdošanas kārtībā apstiprinātu ārējo normatīvoaktu. Savukārt apstrīdētā apakšprogramma uzskatāma par valstsbudžeta izdevumu plāna daļu, kas atspoguļo naudas summās izteiktasvalsts finansiālās iespējas attiecībā uz plānoto Valsts autoceļu fondaizdevumu segšanu.11. Saeima uzskata, ka Satversmes tiesai izskatāmajā lietā irnepieciešams interpretēt Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktālietoto jēdzienu „likums” un tādējādi noskaidrot, vai Satversmes tiesa varpārbaudīt tāda akta atbilstību Satversmei, kurš ir likums tikai formālānozīmē. Pēc Saeimas ieskata, Satversmes tiesa esot tiesīga pārbaudītvienīgi tādas tiesību normas atbilstību Satversmei, kura ir likums arīmateriālā nozīmē.Līdz ar to Saeima apšauba Satversmes tiesas kompetenci vērtētapstrīdētās apakšprogrammas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesībunormas prasībām.11.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viens no demokrātiskas valstsgalvenajiem principiem ir varas dalīšanas princips, no kura savukārt izriettiesu varas kontrole pār likumdevēja un izpildu varu [sk. Satversmes tiesas1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas1. punktu]. Tiesu varai kopumā un Satversmes tiesai kā tās sastāvdaļaijānodrošina pēc iespējas pilnīga abu pārējo varas atzaru kontrole. Kādas18

institūcijas atrašanās ārpus kontroles ir pretrunā ar Satversmi(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 1.2. un 4. punktu).Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma16. panta 1. punktu Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstībuSatversmei. Interpretējot terminu „likums” šajā kontekstā, jāņem vērā, kalikumdevēja mērķis, izveidojot Satversmes tiesu, visupirms ir bijis radītefektīvu mehānismu Satversmes normu prioritātes aizsardzībai(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-0110.4. punktu). Satversmes tiesas uzdevums ir juridiski saistoši atrisinātstrīdus, kas rodas par zemāka juridiskā spēka aktu atbilstību augstākajuridiskā spēka tiesību normām. Strīds tiek atrisināts gan tad, jaapstrīdētais akts tiek atzīts par neatbilstošu, gan tad, ja apstrīdētais aktstiek atzīts par atbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu).Likums ir tiesību akts, kas izdots Satversmē noteiktajā kārtībā. Šislikuma definējums ietver sevī likuma materiālo un formālo jēdzienu.Savukārt likumdevējs var pieņemt aktus, kas būtu atzīstami par likumutikai formālā nozīmē. Ja tiktu akceptēta Saeimas piedāvātā Satversmestiesas likuma 16. panta 1. punktā lietotā jēdziena „likums” interpretācija,tad daļa no likumdevēja darbībām, kas veiktas likumdošanas procesā,paliktu bez jebkādas tiesu varas īstenotas kontroles. Proti, Saeimaspiedāvātā interpretācija ne vien apdraudētu konstitucionāli nozīmīgoSatversmes normu visaptverošas prioritātes garantēšanu, bet arī novestupie nepamatotas Satversmes tiesas kompetences sašaurināšanas, kasatsevišķos gadījumos liegtu arī personām iespējas aizstāvēt savasSatversmē noteiktās pamattiesības.Turklāt Satversmes tiesa jau ir izskatījusi lietu, kurā tika apstrīdētavalsts budžeta apakšprogrammas atbilstība Satversmei (sk. Satversmestiesas 2010. gada 17. februāra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietāNr. 2009-42-0103). Minētajā lietā Saeima norādīja, ka konkrētā valstsbudžeta apakšprogramma neskar konstitucionālās sūdzības iesniedzējapamattiesības, taču neapstrīdēja to, ka Satversmes tiesa vērtē konkrētāsvalsts budžeta apakšprogrammas tiesiskumu.19

Tiesu varas, tostarp arī Satversmes tiesas, uzdevums ir gādāt, lai,spriežot tiesu, tiktu garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvoaktu īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī aizsargātascilvēka tiesības un brīvības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobrasprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu).11.2. Saeima norāda, ka budžeta apakšprogrammas apmērs unlīdzekļu sadale ir politiskās lietderības jautājums, kas pēc būtības neesotpārbaudāms Satversmes tiesā.Savukārt Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē lūdza pārvērtētapstrīdētajā apakšprogrammā noteikto valsts budžeta līdzekļu apmēru,norādot, ka ar to nepietiek valsts autoceļu uzturēšanai. Tāpat tika lūgts arīpārbaudīt, vai apstrīdētā apakšprogramma ir pieņemta tiesiski, proti,pienācīgā procedūrā, vai nav pārkāpta šādu lēmumu pieņemšanasprocesuālā kārtība un vai ir ievērotas Saeimas kārtības ruļļa prasības.Satversmes tiesas kompetences robežas nosaka Satversmes tiesaslikums, un tas nepiešķir Satversmes tiesai tiesības vērtēt citukonstitucionālo valsts varas institūciju rīcības politisko lietderību (sk.Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007. gada 10. maija lēmuma lietā Nr. 2007-10-010210. punktu). Tiesa lietu ir tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējamsattiecināt tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiemargumentiem. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteikti pietiekamistingri juridiskie standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā iratkarīgi no politiskās lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem,politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām – likumdevējam(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedībasizbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 12. punktu).Satversmes tiesa par pamatotu atzīst Saeimas viedokli, kaapstrīdētajā apakšprogrammā noteiktais finansējums ir politiskāsizšķiršanās jautājums un tā apmērs nav pārbaudāms Satversmes tiesā.Satversmes tiesa nevar pārvērtēt Ministru kabineta un Saeimas rīcībubudžeta izstrādāšanas vai pieņemšanas jomā, kura pamatā balstās uzekonomisko vērtējumu vai prognozi par valsts saimnieciskajiemjautājumiem. Ciktāl uz valsts budžetu attiecināmu jautājumu izlemšananepārkāpj valsts varas dalīšanas principu, piemēram, liedzot kādaikonstitucionālajai institūcijai iespējas pildīt Satversmē noteiktos20

uzdevumus vai funkcijas, Ministru kabinets un Saeima šajā jomā baudaprognozēšanas un lemšanas brīvību.Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka tiesības un politika Satversmē ircieši saistīti jēdzieni, jo tiesiskā valstī politika nevar būt pilnīgi brīva notiesībām un arī likumdevēju varu un izpildvaru saista Satversmes prasības.Tādējādi Satversme nodrošina gan to, ka prasība pēc veicamās darbībastiesiskuma ir saistoša visiem valsts varas atzariem, gan arī to, ka valstsvara netiek izmantota ļaunprātīgi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17. punktu). Valstsinstitūcijas savā rīcībā ir brīvas tiktāl, ciktāl tās neierobežo Satversme(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 4. un 5. punktu). Ikvienam lēmumam, kas attiecasuz valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirzanoteiktas procesuālas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanuatbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām.Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka Satversmē, kā arī Saeimaskārtības rullī reglamentēto procesuālo priekšnoteikumu un prasībuievērošana ir svarīgs nosacījums tam, lai likumdevējs būtu ievērojis rīcībasbrīvības robežas, proti, pieņemtie akti būtu tiesiski. Viens no būtiskākajiemjebkura akta spēkā esamības priekšnoteikumiem ir tā pieņemšanas kārtībasievērošana. Savukārt Satversmes tiesas uzdevums ir novērst prettiesiskuaktu esamību tiesību sistēmā un tādējādi veicināt tiesību sistēmassakārtošanu [sk. Satversmes tiesas 2000. gada 5. aprīļa lēmumu partiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 04-06(99)].Likuma par budžetu un finanšu vadību III nodaļa paredz procedūru,kādā notiek valsts budžeta izstrādāšana – sagatavošana, iesniegšana unpieņemšana. Savukārt valsts budžeta izskatīšanai Saeimā arī Saeimaskārtības rullis paredz virkni speciālu noteikumu. Minēto prasību ievērošanair priekšnosacījums tam, lai valsts budžets gan kopumā, gan atsevišķas tāsastāvdaļas būtu pieņemtas tiesiski.Līdz ar to Satversmes tiesa ir tiesīga izvērtēt, vai valsts budžetaizstrādāšanas un pieņemšanas procedūrā konstitucionālās institūcijasir ievērojušas tiesiskās paļāvības un tiesiskuma principus.12. No lietas dalībnieku rakstveidā sniegtās informācijas, kā arītiesas sēdē norādītā izriet, ka atšķiras viedokļi par to, vai valsts budžeta21

likums un tā sastāvdaļa – apstrīdētā apakšprogramma – bija jāuzskata parjaunāku un speciālu tiesību normu iepretim likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajai daļai. Proti, pēc Saeimas un pieaicināto personuieskata, likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa kopš 2009. gadaesot piemērojama, ņemot vērā jaunākā un speciālā tiesību normā –attiecīgajā valsts budžeta likuma apakšprogrammā – noteikto. Bez tamlikuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa esot uzskatāma tikai parvalsts budžeta veidošanas vadlīniju, nevis par tiesību normu, kas paredzētuvalsts institūcijām konkrētu pienākumu to ievērot budžeta izstrādāšanasprocesā.Savukārt Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis norādīja, ka, pieņemotvalsts budžeta likumu, likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa bijajāņem vērā un tajā noteikto nevarēja grozīt ar apstrīdēto apakšprogrammu.Likumdevējam ir tiesības gan grozīt likumus, gan arī pieņemt jaunuslikumus, kuros tiek ietvertas gan jaunākas, gan arī speciālas normasiepretim citām jau spēkā esošām tiesību normām. Šāda rīcības brīvībalikumdevējam ir nepieciešama, lai mainīgajos sociālajos, ekonomiskajosun politiskajos apstākļos ar tiesību normu palīdzību visdažādākās tiesiskāssituācijas noregulētu tā, ka tās atbilstu sociālajai realitātei.Vienlaikus likumdevējam, citastarp ņemot vērā arī tiesiskumaprincipu, ir pienākums nodrošināt tiesību sistēmas iekšējo saskaņotību unharmoniju. Tas nozīmē, ka no tiesību sistēmas pēc iespējas būtu jāizslēdztādas tiesību normas, kuras vairs nav nepieciešamas tiesisko attiecībunoregulēšanai. Turklāt Saeimas pārstāvis Satversmes tiesas sēdē1998. gada 13. novembrī lietā Nr. 01-05(98) atzina, ka grozījumi vienālikumā nevar grozīt citu likumu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada13. novembra sēdes stenogrammu lietas Nr. 01-05(98) materiālu1. sēj. 98. lpp.]. Tādējādi likumdevēja uzdevums ir pēc iespējas novērsttādu tiesību normu vienlaicīgu pastāvēšanu, par kuru savstarpējo atbilstībuun saskaņotību varētu rasties pamatotas šaubas.Izvērtējot Saeimas argumentāciju par likuma „Par autoceļiem” unapstrīdētās apakšprogrammas kā vispārējas un speciālas tiesību normasattiecībām, Satversmes tiesa norāda: ja attiecīgo nozari regulē vispārējastiesību normas, tad, izstrādājot šīs nozares speciālās tiesību normas, tāsjāsaskaņo ar vispārējām tiesību normām. Speciālās tiesību normās navjāregulē tie tiesību jautājumi, kuri jau ir noregulēti vispārējās tiesību22

normās un kuru regulējums nemainās (sk.: Krūmiņa V.,Skujiņa V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata. Rīga: Valsts kanceleja,2002, 16. lpp.).Satversmes tiesa nevar atzīt par pamatotu Saeimas norādījumu, kastarp apstrīdēto apakšprogrammu un likuma „Par autoceļiem” 12. pantaceturto daļu esot konstatējama tiesību normu kolīzija. Proti, nevar piekrist,ka saskaņā ar vispāratzītajām tiesību normu kolīziju risināšanas metodēmapstrīdētā apakšprogramma būtu vērtējama kā speciāla un jaunāka tiesībunorma iepretim likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajai daļai kāvispārējai un vecākai tiesību normai.Tiesību teorijā ir atzīts, ka par tiesību normu kolīziju uzskatāma tādasituācija, ka konkrēta dzīves gadījuma faktisko sastāvu pilnībā vai daļējiaptver vismaz divas tiesību normas, kuru tiesiskie sastāvi daļēji sakrīt, unviena konkurējošā tiesību norma izslēdz otras tiesību normas piemērošanu(sk.: Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004,163. lpp.). Tādējādi, lai piemērotu Saeimas piedāvāto kolīzijas risinājumu,visupirms jānoskaidro, vai starp konkrētajām tiesību normām patiešām irkonstatējama kolīzija.Likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa paredzēja zināmassaturiskas prasības apstrīdētās apakšprogrammas veidošanai. Proti, šīnorma bija priekšnosacījums apstrīdētajā apakšprogrammā ietveramāfinansējuma apmēra noteikšanai. Arī pieaicinātās personas tiesas sēdēlikuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu izprata tieši šādā kontekstā,atzīstot, ka tā bija vadlīnija vai vispārējs princips, kas kalpoja par pamatuValsts autoceļu fonda budžeta noteikšanai. Tādējādi secināms, ka konkrētotiesību normu regulējuma priekšmets ir atšķirīgs: likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajā daļā bija ietverts tāds regulējums, ka Valsts autoceļufonda finansējums nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžetaieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļapar naftas produktiem, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadāpiešķirto. Savukārt ar apstrīdēto apakšprogrammu tika noteikts konkrētsvalsts autoceļiem piešķiramais finansējums 2011. gadā.Turklāt piekrišana Saeimas piedāvātajai argumentācijai varētunovest pie tādas situācijas, ka, pieņemot valsts budžeta likuma projektu,apzināti netiktu ievērots citos likumos paredzētais.23

Tādējādi Saeimas norādītā tiesību normu kolīzija ir šķietama unkonkrētā lieta nav risināma, piemērojot tiesību normu specialitātes untemporālās attiecības.13. Satversmes tiesai turpmāk spriedumā ir jāizvērtē, vai tiesiskāspaļāvības un tiesiskuma principiem atbilda tas, ka apstrīdētajāapakšprogrammā Valsts autoceļu fondam bija paredzēts mazāksfinansējums, nekā noteica likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa.Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā apakšprogrammaaizskarot tiesisko paļāvību, kas uz likuma „Par autoceļiem” 12. pantaceturtās daļas pamata esot radusies atsevišķām privātpersonu grupām. Paršīm privātpersonām esot jāuzskata gan komersanti, kuri piedalotiespubliskajos iepirkumos autoceļu būvniecības un remontdarbu jomā, ganautovadītāji, kuri iegādājoties naftas produktus un maksājot akcīzesnodokli.Tieši apstrīdētajā apakšprogrammā piešķirto finanšu līdzekļuneatbilstība likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajai daļai, pēcPieteikuma iesniedzēja domām, radot tiesiskās paļāvības principapārkāpumu. Proti, likumdevēja rīcība, apstrīdētajā apakšprogrammā Valstsautoceļu fondam nosakot daudz mazāku finansējuma apmēru, nekā bijajānosaka atbilstoši likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajai daļai, esotnovedusi pie tiesiskās paļāvības principa pārkāpuma.Satversmes tiesa savos nolēmumos jau daudzkārt ir atzinusi, kagalvenais tiesiskās paļāvības principa uzdevums ir aizsargāt personastiesības gadījumos, kad tiesiskā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vaiir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās. Minētaisprincips citastarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uznoteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valstspienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām (sk., piemēram,Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-0121. punktu un 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-0123. punktu).Līdz ar to visupirms noskaidrojams, vai likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtā daļa kādām privātpersonām piešķīra konkrētiidentificējamas tiesības.24

Lai kāda tiesību norma personai vai personu grupai radītusubjektīvās tiesības, šai tiesību normai ir jābūt nepastarpināti vērstai uzkonkrēti identificējamu tiesību piešķiršanu konkrētām personām.Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka apstrīdētā apakšprogrammapamatā ir vērsta uz budžeta izstrādātāju – Ministru kabinetu, kā arī budžetaapstiprinātāju – Saeimu – un ietver sevī publisko tiesību subjektiemadresētus norādījumus budžeta sagatavošanai, izstrādāšanai unpieņemšanai.Savukārt komersantiem, kuri jau ir piedalījušies vai tikai piedalīsiesiepirkuma procedūrā, likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļanerada paļāvību uz konkrēta apmēra finanšu līdzekļu saņemšanu. Tāpatviņiem nevar būt izveidojusies tiesiskā paļāvība uz noteikta finanšu apmēraparedzēšanu budžeta apakšprogrammā. Vienīgi tiesiski noslēgts publiskoiepirkumu līgums ir priekšnoteikums tam, lai šāda paļāvība varētu rasties.Var piekrist, ka lielāku valsts budžeta līdzekļu piešķiršana autoceļuuzturēšanai, projektēšanai, rekonstrukcijai un pārvaldīšanai proporcionālivarētu palielināt to rīkojamo iepirkumu apjomu vai skaitu, kuroskomersantiem būtu iespējas piedalīties un uzvaras gadījumā iegūt tiesībasnoslēgt iepirkuma līgumu. Tomēr komersantiem nav subjektīvu tiesību novalsts pārvaldes pieprasīt nedz šādu iepirkuma procedūru rīkošanu, nedzkonkrētu darbu veikšanu vai konkrētas atlīdzības noteikšanu. Satversmestiesa ir atzinusi, ka privātpersonai nav aizsargājamu pamattiesību uznākotnē iespējamu peļņas gūšanu no dalības iepirkuma procedūrā(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Arī Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdēatzina, ka Publisko iepirkumu likums ļauj pārtraukt pat jau noslēgtuiepirkuma līgumu, ja pasūtītāja budžetā vairs nav pieejamu līdzekļu šālīguma izpildei (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdesstenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 127. lpp.).Vēl jo vairāk – arī autovadītājiem, kuri iegādājās naftas produktus,likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa neradīja paļāvību uz to, kakonkrēta apmēra valsts budžeta līdzekļi tiks novirzīti tieši autoceļuuzturēšanai. Nevar apšaubīt to, ka, pieaugot pārdoto naftas produktudaudzumam, proporcionāli palielinātos arī valsts budžeta ieņēmumi noakcīzes nodokļa. Vienlaikus likumdevējam ir tiesības, ciktāl Satversme unvalsts starptautiskās saistības neparedz citādi, lemt par valstij un25

sabiedrībai prioritāru izdevumu noteikšanu un ar nodokļu maksājumiemiegūtos līdzekļus novirzīt šiem izdevumiem. No Satversmes neizrietlikumdevēja pienākums ar konkrēta nodokļa ieņēmumiem segt izdevumustikai noteiktās jomās.Likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa neradījaprivātpersonām tiesisko paļāvību, un līdz ar to apstrīdētāapakšprogramma nepārkāpa tiesiskās paļāvības principu.14. Lai noskaidrotu, vai, pieņemot apstrīdēto apakšprogrammu, irievērots tiesiskuma princips, izšķiroša nozīme ir likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtās daļas saturam. No lietas dalībnieku tiesas sēdē sniegtāsinformācijas secināms, ka būtiski atšķiras to viedoklis par minētās normassaturu. Proti, pēc Saeimas un pieaicināto personu ieskata, normaparedzējusi tikai vadlīnijas valsts budžeta veidošanai un interpretējamakopsakarā ar citiem likumiem – visupirms jau ar Likumu par budžetu unfinanšu vadību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdesstenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 135., 144., 153., 155. un 161. lpp.).Savukārt Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis uzskata, ka norma paredzējusipietiekami skaidri nosakāmu līdzekļu apmēru, kas piešķirams Valstsautoceļu fondam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdesstenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 123. un 125. lpp.).14.1. Jau sākotnēji likuma „Par autoceļiem” 12. pants regulējaautoceļu uzturēšanas, rekonstrukcijas un būvniecības finansēšanas kārtību,nosakot, ka valsts autoceļu uzturēšana, rekonstrukcija un būvniecība tiekfinansēta no valsts līdzekļiem. Savukārt kopš 1997. gada 4. novembra šālikuma 13. panta pirmā daļa paredzēja, ka minēto izdevumu finansēšanaitiek izveidots valsts speciālais budžets – Valsts autoceļu fonds.Būtiskus grozījumus likumā „Par autoceļiem” ieviesa 2003. gada30. oktobra likums „Grozījumi likumā „Par autoceļiem””. Proti, no likumatika izslēgts Valsts autoceļu fonda kā speciālā budžeta regulējums. Arīlikuma 12. pants tika izteikts jaunā redakcijā, tā ceturtajā daļā paredzot:„Valsts budžeta līdzekļus Valsts autoceļu fonda programmai piešķirsaskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu. Valsts autoceļu fondaprogrammai piešķirtais finansējums nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējābudžeta gadā.”26

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka atbilstoši valdības pieņemtajamlēmumam par valsts speciālo budžetu likvidēšanu valsts un pašvaldībuautoceļi tiks finansēti no valsts pamatbudžeta Valsts autoceļu fondaprogrammai piešķirtajiem līdzekļiem un to apmērs nedrīkst būt mazāks kāiepriekšējā gadā. Saskaņā ar jauno regulējumu valsts un pašvaldībuautoceļu pārvaldīšanas, uzturēšanas, projektēšanas, renovācijas,rekonstrukcijas un būvniecības finansēšanai tiks lietoti līdzekļi no valstspamatbudžeta (sk. likumprojekta „Grozījumi likumā „Par autoceļiem””anotāciju, likumprojekts iesniegts 2003. gada 30. septembrī, reģistrācijasNr. 438).Līdz ar to likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtās daļas mērķisbija noteikt, ka valsts autoceļu finansējums turpmāk tiks paredzēts valstsbudžeta likumā un tā avots būs valsts pamatbudžeta finanšu līdzekļi.Pēc 2005. gada 20. oktobra likuma „Grozījumi likumā „Parautoceļiem”” spēkā stāšanās 12. panta ceturtās daļas pirmā teikuma būtībanetika mainīta, savukārt otrajā teikumā tika ietverti priekšnoteikumi valstsbudžeta veidošanai attiecībā uz Valsts autoceļu fondam piešķiramofinansējuma apmēru. Atbilstoši minētās normas otrajam teikumam valstsbudžetā Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums,pirmkārt, nedrīkstēja būt mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirtajiemfinanšu līdzekļiem. Otrkārt, tas nedrīkstēja būt mazāks par plānotajiemvalsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas unmazāks par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem noakcīzes nodokļa par naftas produktiem. No likumprojekta anotācijassecināms, ka normas mērķis bija palielināt valsts autoceļu ikdienasuzturēšanai un renovācijai nepieciešamo līdzekļu daudzumu. Anotācijācitastarp arī norādīts, ka, sastādot valsts budžetu kārtējam gadam, būsnepieciešams ievērot likumā „Par autoceļiem” noteikto autoceļufinansēšanai piešķiramo līdzekļu daudzumu (sk. likumprojekta „Grozījumilikumā „Par autoceļiem”” anotāciju, likumprojekts iesniegts 2005. gada30. septembrī, reģistrācijas Nr. 1379).Normas gramatiskā interpretācija liecina par pietiekami augstutiesisko attiecību detalizācijas pakāpi, precīzi procentuāli noteiktu finanšulīdzekļu piešķīruma apmēru un to, ka normas abos teikumos ietvertaisregulējums ir savstarpēji papildinošs. Arī tiesas sēdes laikā netika sniegtiargumenti, kas apstiprinātu likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtās27

daļas pieņemšanas laikā pastāvējušo likumdevēja nolūku šo normu uzskatīttikai par vadlīniju valsts budžeta veidošanai.Līdz ar to Satversmes tiesa nevar atzīt, ka šī norma bija saprotamatikai kā valsts budžeta likuma veidošanas vadlīnija vai princips. To varuzskatīt par vadlīniju tikai tiktāl, ciktāl tā neparedzēja konkrētu naudassummu, kas ik gadu Valsts autoceļu fondam būtu piešķirama valsts budžetalikumā. Vienlaikus tā paredzēja pietiekami precīzus spēkā esošus valstsbudžeta apakšprogrammas „Valsts autoceļu fonds” veidošanasnosacījumus, kas bija jāievēro valsts budžeta izstrādāšanas procesā.14.2. Identiska detalizācijas pakāpe bija arī likuma „Par autoceļiem”pārejas noteikumu 2. punktam, kas līdz 2010. gada 1. janvārim paredzējalikuma 12. panta ceturtās daļas piemērošanas kārtību. Šis punkts noteica,ka laika posmā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. janvārim Valstsautoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkstbūt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem notransportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par šādu daļu noplānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftasproduktiem: 1) 2007. gadā – 65 procenti; 2) 2008. gadā – 70 procenti;3) 2009. gadā – 75 procenti.Piemērojot normas vēsturisko interpretāciju un izvērtējotkonstitucionālo institūciju darbību šādā aspektā, secināms, ka arī likumā„Par valsts budžetu 2007. gadam” Valsts autoceļu fonda izdevumusegšanai noteiktais resursu apmērs balstījās uz likuma „Par autoceļiem”pārejas noteikumu 2. punktā paredzēto. Tā 2007. gada valsts budžetāValsts autoceļu fondam tika piešķirti 189 825 950 lati izdevumu segšanai.Minētie līdzekļi pietiekami precīzi atbilda summai, ko veidoja visi plānotievalsts budžeta ieņēmumi no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un 65procenti no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa parnaftas produktiem. Savukārt 2008. gada valsts budžetā Valsts autoceļufondam tika piešķirti 236 736 100 lati izdevumu segšanai. Arī šie līdzekļipietiekami precīzi atbilda summai, ko veidoja visi plānotie valsts budžetaieņēmumi no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un 70 procenti noplānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftasproduktiem.Kopš 2009. gada 1. jūlija, kad stājās spēkā likums „Grozījumilikumā „Par valsts budžetu 2009. gadam””, apakšprogrammai „Valsts28

autoceļu fonds” noteiktais finansējums vairs neatbilda likuma „Parautoceļiem” pārejas noteikumu 2. punkta prasībām. Savukārt likumā „Parvalsts budžetu 2010. gadam” un likumā „Par valsts budžetu 2011. gadam”apakšprogrammai „Valsts autoceļu fonds” noteiktais finansējums vairsneatbilda likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtās daļas prasībām.Likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa ir tiesībunorma, kas noteica valsts budžeta likumā nepieciešamos finanšulīdzekļus Valsts autoceļu fondam.15. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 114. panta otrās daļas2. punktu valsts budžeta projektu un grozījumus valsts budžetā Saeimapieņem divos lasījumos. Gadskārtējā valsts budžeta likuma pieņemšanālīdzīgi kā jebkura cita likuma pieņemšanā ir jāievēro atbilstoša procedūra.Vienlaikus ir jāievēro īpašā kārtība, kāda noteikta valsts budžeta likumaprojekta sagatavošanai un izskatīšanai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada25. novembra sprieduma lietā Nr. 2010-06-01 12. punktu).Tādējādi ir jānoskaidro, vai, pieņemot apstrīdēto apakšprogrammu,tika ievērota normatīvajos aktos noteiktā valsts budžeta izstrādāšanasprocedūra un vai budžeta izstrādāšanā iesaistītajām valsts institūcijām bijapienākums novērst pretrunu starp apstrīdēto apakšprogrammu un likuma„Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu.15.1. Saskaņā ar Satversmes 66. panta pirmo daļu Ministru kabinetapienākums ir iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu. Šis pienākumsneaprobežojas tikai ar noteikta satura dokumentu iesniegšanu Saeimā.Satversmes 66. panta pirmā daļa noteic, ka Ministru kabinetam irjāiesniedz Saeimā provizorisks valsts ienākumu un izdevumu aprēķins –valsts budžeta projekts. Turklāt no minētā panta otrās daļas izrietsecinājums, ka budžeta projektam pēc iespējas ir jāatbilst faktiskajaiekonomiskajai situācijai.Ministru kabinets kā augstākā izpildvaras institūcija pārzina visasvalsts lietas, tātad kārto arī saimniecības jautājumus. Tieši Ministrukabinets ir atbildīgs par to, lai valsts budžeta projekts tiktu sagatavots, joSatversmes 66. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens „projekts” nozīmēdetalizēti izstrādātu ienākumu un izdevumu aprēķinu. Tātad pienākumssagatavot un iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu nozīmē to, ka29

Ministru kabinetam ir jāsniedz Saeimai visi nepieciešamie priekšlikumi parto, kā valsts gūs pietiekamus ienākumus nepieciešamo izdevumu segšanai.No Likuma par budžetu un finanšu vadību 16. – 20. panta izriet, kabudžeta likuma projekta sagatavošanas procesā cieši sadarbojas vairākasamatpersonas un institūcijas – finanšu ministrs, Finanšu ministrija un citasministrijas, centrālās valsts iestādes un Ministru kabinets. Būtisku lomubudžeta likuma projekta sagatavošanas procesā līdz tā iesniegšanai Saeimālikums piešķir tieši Ministru kabinetam.Tādējādi Ministru kabinets kā koleģiāla institūcija ir atbildīgs parSaeimā iesniegtā budžeta likuma projekta tiesiskumu un atbilstību spēkāesošajiem likumiem. Ja atsevišķām ministrijām ir dažādi viedokļi par kādasvalsts budžeta tiesiskuma aspektā būtiskas tiesību normas interpretāciju,tad Ministru kabinetam ex officio ir pienākums šādu strīdu izšķirt. Savukārtgadījumā, kad pašam Ministru kabinetam ir šaubas par kādas valstsbudžeta tiesiskuma aspektā būtiskas tiesību normas interpretāciju, uznepieciešamību apsvērt šādas normas grozīšanu norādāms valsts budžetalikuma projektā, kas tiek iesniegts Saeimai. Šādu secinājumu citastarppamato Ministru kabineta pienākums ievērot procesuālos priekšnoteikumusvalsts budžeta likuma projekta iesniegšanai Saeimā, ietverot tajā budžetapieņemšanai nepieciešamos likumprojektus (sk. Satversmes tiesas2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu unValsts prezidenta 2011. gada 29. decembra vēstuli Nr. 274 Ministruprezidentam, pieejama: http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/vestule-mp-29122011.pdf, aplūkota 2012. gada 11. janvārī).15.2. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka 2009. gadā sākāsstrauja valsts ekonomiskās situācijas pasliktināšanās (sk., piemēram,Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1. punktu un 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 21.1. punktu). Līdz ar to radās objektīva nepieciešamība valstsinstitūcijām īsā laika periodā būtiski pārskatīt budžeta veidošanasmetodoloģiju un izstrādāt sabalansētu budžetu, paredzot arī līdzekļusamazinājumu atbilstoši reālajām iespējām segt plānotos izdevumus. Tassavukārt nozīmēja likumdevēja pienākumu normatīvajos aktos, kuros bijaparedzēts konkrētu izdevumu segšanai nepieciešamais finansējums, izdarītgrozījumus, lai nodrošinātu tiesiskuma principa ievērošanu. Taču tas30

neatbrīvoja visupirms jau Ministru kabinetu no pienākuma novērstpretrunas starp spēkā esošiem likumiem un valsts budžeta likuma projektu.Lietas materiālos esošā informācija apstiprina, ka vairāki Ministrukabineta sēžu protokollēmumi – 2009. gada 30. aprīļa sēdes protokolaNr. 28 3. § 7. punkts, 2009. gada 16. oktobra sēdes protokola Nr. 70 4. §9. punkts un 2011. gada 28. februāra sēdes protokola Nr. 12 1. § (turpmākarī – Protokollēmumi) – noteica ministriju pienākumu sagatavotgrozījumus normatīvajos aktos attiecībā uz valsts izdevumu samazināšanu.Vienlaikus secināms, ka būtiski atšķiras pieaicināto personu viedokļi parpienākumu, kas Satiksmes ministrijai izrietēja no Protokollēmumiem.Rakstveidā sniegtajā viedoklī Finanšu ministrija norāda, ka atbilstoši2011. gada 28. februāra sēdes protokolam Nr. 12 ministrijām līdz2011. gada 18. martam bija jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetāvalsts budžeta likumprojektu paketē iekļaujamie grozījumi normatīvajosaktos. „Satiksmes ministrija nav sagatavojusi grozījumus likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtās daļas redakcijā, kaut gan valsts budžetāparedzētais finansējums neatbilda iepriekš minētā likuma normai” (lietasmateriālu 1. sēj. 53. lpp.). Savukārt Ministru kabinets norāda, ka noProtokollēmumiem neesot izrietējis Satiksmes ministrijas pienākumsiesniegt grozījumus likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā(sk. lietas materiālu 1. sēj. 84. lpp.).Tiesas sēdē visas pieaicinātās personas bija vienisprātis par to, kaProtokollēmumi neparedzēja konkrētu pienākumu Satiksmes ministrijaiiesniegt grozījumus likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā. Proti,tiesiskās skaidrības dēļ šī norma bija jāgroza, tomēr vienlaikus pastāvējusiarī iespēja to interpretēt, pieļaujot, ka valsts budžeta likumā atvēlētaisfinansējums neatbilst likumā paredzētajam. Satiksmes ministrijas pārstāvearī norādīja, ka norma netika grozīta, lai „negrautu paši sevis radītu gadugarumā izstrādātu vienotu valsts un pašvaldības autoceļu tīkla finansēšanassistēmu kopumā”. Likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļa spēkā„ir bijusi visu laiku [..] ja mēs viņu izņemsim ārā, tad pēc tam dabūt viņuatpakaļ šajā likumā būs ļoti grūti” (Satversmes tiesas 2012. gada4. janvāra sēdes stenogramma lietas materiālu 1. sēj. 144. un 146. lpp.).15.3. Satversmes tiesas uzdevums nav kontrolēt, kā atsevišķasministrijas pilda Ministru kabineta noteiktos uzdevumus. Taču tā konstatē,ka pieaicināto personu rakstveidā paustie viedokļi ir pretrunīgi un tas rada31

šaubas par patiesajiem Satiksmes ministrijas pienākumiem, kas tai izrietējano Protokollēmumiem. Piemēram, Ministru kabineta 2011. gada1. novembra sēdes protokola Nr. 62 57. § 13. punktā ministrijām tika dotsuzdevums izdarīt grozījumus likumos, lai novērstu to neatbilstībulikumprojektam „Par valsts budžetu 2012. gadam”. Šis uzdevums irformulēts identiski Protokollēmumos ietvertajam uzdevumam. Savukārttieši ar minēto Ministru kabineta 2011. gada 1. novembra sēdes protokolādoto uzdevumu Satiksmes ministrija pamatoja nepieciešamību izstrādātgrozījumus likumā „Par autoceļiem”, lai novērstu tā pretrunu ar valstsbudžeta likuma projektu (sk. likumprojekta „Grozījums likumā „Parautoceļiem”” anotāciju, likumprojekts iesniegts 2011. gada 2. decembrī,reģistrācijas Nr. 129/Lp11). Līdz ar to pēc sava satura vienādi uzdevumitiek izprasti atšķirīgi.Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumu Nr. 300„Ministru kabineta kārtības rullis” 2.4.3. punktu Ministru kabinetsatbilstoši kompetencei izskata iekšēja tiesību akta – Ministru kabinetasēdes protokollēmuma – projektu. Līdz ar to protokollēmumā kā iekšējāMinistru kabineta tiesību aktā paredzētais ir saistošs tikai valsts pārvaldesinstitūcijām. Ministru kabineta lēmumi tiek pieņemti koleģiāli, protokolosfiksējot atsevišķu ministru īpašus viedokļus izskatāmajos jautājumos, jatādi ir izteikti. Valsts budžetu projektu 2009., 2010. un 2011. gadamsagatavošanas procesā pieņemtajos Protokollēmumos nav ietverta norāde,ka satiksmes ministram būtu atšķirīgs viedoklis par Valsts autoceļu fondafinansēšanas apmēru.Līdz ar to kopš 2009. gada Satiksmes ministrijas pozīciju attiecībāuz likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu var formulēt tā, ka šīnorma ir uzskatāma tikai par vispārīga rakstura vadlīniju, kuru valstsbudžeta līdzekļu samazināšanas apstākļos iespējams elastīgi interpretēt.Savukārt Ministru kabinets šajos gados, sagatavojot valsts budžetulikumprojektu paketes, kurās nebija ietverti likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtās daļas grozījumi, akceptēja šādu ministrijas interpretāciju.Par grozījumu nepieciešamību likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajādaļā netika informēta arī Saeimas atbildīgā komisija.15.4. Nepieciešamību izdarīt grozījumus likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajā daļā vienlaikus ar 2009. gada valsts budžeta pieņemšanuzināmā mērā apstiprina arī pieaicināto personu – Satiksmes ministrijas un32

Ministru kabineta – pārstāvju tiesas sēdē norādītais, ka no tiesiskāsnoteiktības viedokļa grozījumi būtu bijuši vēlami (sk. Satversmes tiesas2012. gada 4. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 146. un161. lpp.). Tāpat šāda nepieciešamība izriet no Satiksmes ministrijaspārstāves norādītā, ka šobrīd Satiksmes ministrija plāno izstrādāt jaununormu, kurā, paredzot mazāku procentuālu līdzekļu piešķīrumu Valstsautoceļu fondam, būtībā notiktu atgriešanās pie iepriekšējā likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtās daļas regulējuma (sk. Satversmes tiesas2012. gada 4. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu1. sēj. 146. lpp.).Vēl jo vairāk – Satiksmes ministrijas sagatavotā un 2011. gadadecembrī Saeimai iesniegtā likumprojekta „Grozījums likumā „Parautoceļiem”” anotācijā vairākkārt norādīts, ka „likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajā daļā noteiktais finansējums neatbilst likumprojektā „Parvalsts budžetu 2012. gadam” noteiktajam” (likumprojekta „Grozījumslikumā „Par autoceļiem”” anotācija, likumprojekts iesniegts 2011. gada2. decembrī, reģistrācijas Nr. 129/Lp11). Ministru kabinets ar minētolikumprojektu vēlējās likuma „Par autoceļiem” pārejas noteikumu18. punktā ietvert regulējumu, kas 12. panta ceturtajai daļai paredzētupiemērošanas ierobežojumu un noteiktu, ka „2012. gadā Valsts autoceļufonda programmai valsts budžeta līdzekļi paredzēti atbilstoši likumam „Parvalsts budžetu 2012. gadam””. Savukārt Saeima izšķīrās par citādurisinājumu un grozīja tieši likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu,paredzot: „Ja gadskārtējā valsts budžeta likumā nav noteikts citādi, Valstsautoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkstbūt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem notransportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa un mazāks par 80 procentiem noplānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftasproduktiem, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirto.”Satversmes tiesa secina, ka Satiksmes ministrija un Ministrukabinets, skaidrojot likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu kāvadlīniju, tomēr negrozīja to tā, lai, piešķirot līdzekļus atbilstošā apmērā,varētu izpildīt spēkā esošā tiesību normā paredzēto. Tātad kopš 2009. gadaMinistru kabinets faktiski nav nodrošinājis likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtās daļas ievērošanu. Tieši Ministru kabinetam kā koleģiālaiinstitūcijai Satversme uzliek vislielāko atbildību par sagatavotā valsts33

udžeta projekta kvalitāti, tostarp tiesiskumu, bet vienlaikus Saeimaipiešķir kontroli pār to, kā Saeimā pieņemtie likumi tiek ievēroti.Līdz ar to Ministru kabinets Satiksmes ministrijas bezdarbībasdēļ pieļāva, ka jau kopš 2009. gada valsts budžeta likumos paredzētaisValsts autoceļu fonda finansējums nebija saskaņots ar likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā noteikto.16. Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. panta pirmā daļanoteic, ka Ministru kabinets līdz attiecīgā gada 1. oktobrim iesniedzSaeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu (budžeta likumprojektupaketi) nākamajam saimnieciskajam gadam, priekšlikumus pargrozījumiem likumos, lai tie atbilstu budžeta pieprasījumiem, ungadskārtējā valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumprojektu paketes)paskaidrojumus. Savukārt 21. panta otrās daļas 8. punkts paredz, kagadskārtējā valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumprojektu paketes)paskaidrojumi ietver priekšlikumus par tiem likumos izdarāmajiemgrozījumiem, kuri nav ietverti gadskārtējā valsts budžeta likuma projektā(budžeta likumprojektu paketē), lai šie likumi atbilstu budžetapieprasījumiem.Šīs normas visupirms ir attiecināmas uz Ministru kabinetapienākumu apjomu valsts budžeta izstrādāšanas procesā. Savukārt Saeimaskārtības ruļļa 111. panta otrā daļa paredz: „ja, pieņemot likumprojektu,rodas pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem, Saeimai jānosaka, ka jaunaislikums vai tā atsevišķas daļas stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiemspēkā esošajos likumos.” Šī norma ir attiecināma uz Saeimu un paredz tāspienākumu nepieļaut savstarpēji pretrunīgu likumu pieņemšanu.Tiesiskuma princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošasikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam. Demokrātiskārepublikā parlamentam ir jāievēro konstitūcija un citi likumi, arī tie, kopieņēmis pats parlaments [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobrasprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu].16.1. Likumprojekta „Par valsts budžetu 2011. gadam” un šobudžetu pavadošo likumprojektu paketi Ministru kabinets Saeimaiiesniedza tikai 2010. gada 7. decembrī. Šāda Ministru kabineta rīcība bijapretrunā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. panta pirmo daļu,bet atbilda 21. panta trešajai daļai.34

Minētajā normā noteiktais termiņš – 1. oktobris – piepilda ar saturuSatversmes 66. pantā lietotos vārdus „ik gadus pirms saimnieciskā gadasākšanās”, jo ļauj Saeimai savlaicīgi, pārdomāti un atbildīgi izpildītSatversmes 66. pantā paredzēto konstitucionālo pienākumu. Ņemot vērā toapstākli, ka valsts budžeta likumam ir jāreglamentē valsts tautsaimniecībakonkrētā periodā (saimnieciskajā gadā), likumā paredzētie budžetaizstrādāšanas termiņi nodrošina Saeimas pienākuma kvalitatīvas izpildesiespējamību. Valsts budžeta izstrādāšana ir cieši saistīta ar finanšu līdzekļuplānošanu, tādēļ likumā noteiktie budžeta procedūras termiņi kalpo mērķimbudžetu pieņemt savlaicīgi – pirms saimnieciskā gada sākšanās.Likumdevējs, reglamentējot budžeta izstrādāšanas termiņus, nodrošina arīstabilitāti valstī, jo savlaicīgi ir zināmas valsts ekonomiskās attīstībasprognozes un normatīvajos aktos nepieciešamās izmaiņas. Nosakot likumātermiņus, tiek panākts tas, ka Saeimai ir pietiekams laiks valsts budžetalikuma projekta (budžeta likumprojektu paketes) izvērtēšanai un to varveikt savlaicīgi un kvalitatīvi.Sarežģītā valsts ekonomiskā situācija pēdējos gados neapšaubāmiapgrūtināja Ministru kabineta un Saeimas iespējas īstenot savas funkcijaslikumā noteiktajos termiņos. Tomēr par pieņemamu nevar atzīt arī tāduvalsts konstitucionālo institūciju rīcību, kas vairāku gadu garumā neatbilstlikumam. Pienākums ievērot likumā noteikto un pakļauties likumaregulējumam ir vienlīdz attiecināms gan uz valsts iedzīvotājiem, gan uzvalsts konstitucionālajām institūcijām.Pēdējo sešu gadu valsts budžeta likumu projekti Saeimā vairākkārttika iesniegti, neievērojot Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. pantapirmajā daļā ietverto termiņu – 1. oktobris. Līdz ar to Satversmes tiesa vēršMinistru kabineta uzmanību uz Likuma par budžetu un finanšu vadību21. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu iesniegt Saeimai budžetalikuma projektu noteiktajā termiņā.16.2. Saeimas Komisija savā rakstveida paskaidrojumā norādījusi,ka valsts budžeta izstrādāšana esot vienīgi Ministru kabineta kompetencē,savukārt Saeima to tikai izvērtējot un apstiprinot.Gan Saeimai, gan arī Ministru kabinetam ir sava ekskluzīvakompetence noteiktās valsts budžeta pieņemšanas procesa stadijās. Kadvalsts budžeta likuma projekts ir iesniegts Saeimā, tās uzdevums ir sniegt35

savu vērtējumu par Ministru kabineta īstenoto valsts politiku. Jautājumos,kas skar valsts budžeta projektu, Saeimas tiesības neaprobežojas tikai arpienākumu formāli apstiprināt Ministru kabineta iesniegto projektu.Saeimā notiekošā likumprojekta izskatīšanas procesa mērķis citastarp ir arīnodrošināt šā projekta tiesiskumu. Nav apšaubāms tas, ka Ministrukabineta rīcība ārkārtas ekonomiskajā situācijā attiecībā uz tā pienākumusavlaicīgi iesniegt Saeimai valsts budžeta likuma projektu var ietekmētSaeimas iespējas šo projektu vispusīgi izvērtēt.Ja Saeima neiebilst pret novēlotu valsts budžeta likuma projektaiesniegšanu, tad tā kļūst līdzatbildīga par iespējamo nepilnīgo šā projektaizvērtējumu. Tomēr šādos gadījumos vēl jo lielāka atbildība gulstas uzMinistru kabinetu, jo tieši tā rīcībā ir viss valsts pārvaldes aparāts ar savāmzināšanām un pieredzi attiecībā uz valsts ieņēmumu un izdevumu prognozi.Ja šādos apstākļos Saeimai netiek sniegta pietiekama informācija,piemēram, par likumos nepieciešamajiem grozījumiem, lai tos saskaņotu arvalsts budžeta likuma projektu, tad par to primāri ir atbildīgs Ministrukabinets.Līdz ar to likuma „Par valsts budžetu 2011. gadam”pieņemšanas gaitā ir konstatējama nepietiekama Ministru kabineta unSaeimas sadarbība tiesiskuma principa nodrošināšanā.17. Konstatējot, ka apstrīdētajā apakšprogrammā paredzētaisfinansējums nebija pietiekams likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtāsdaļas prasību izpildīšanai, Satversmes tiesai jāvērtē, vai šis budžetapieņemšanas procedūras pārkāpums ir radījis tādas tiesiskās sekas, kuru dēļapstrīdētā apakšprogramma neatbilst Satversmes 1. pantam. Proti, ne katrsgadījums, kad likumdevējas varas un izpildvaras nepietiekamas sadarbībasrezultātā netiek izpildītas likuma normas, izraisīto seku ziņā ir atzīstamspar neatbilstošu Satversmes 1. pantam.Lai valsts budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūraspārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotāmšaubām par to, vai gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima nebūtupieņēmusi atšķirīgu lēmumu [sal. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlijasprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu un nolēmumudaļu]. Pamats tiesību akta atzīšanai par spēkā neesošu varētu būt būtisks36

procesuālo noteikumu pārkāpums, kas radies, apzināti vai patvaļīgineievērojot likuma prasības, vai arī tāds pārkāpums, kas radījis būtiskuvalsts vai sabiedrības interešu apdraudējumu. Minētie jautājumi irizvērtējami, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļu kopumu.17.1. Satversmes tiesa norāda, ka, pieņemot likumu „Par valstsbudžetu 2011. gadam”, nav pārkāpti formālie procesuālie likumprojektaapspriešanas, izskatīšanas vai spēkā stāšanās noteikumi, ciktāl tie neskarvalsts budžeta likuma projekta iesniegšanu Saeimai.Likumprojektu „Par valsts budžetu 2011. gadam” un to pavadošolikumprojektu paketi Komisija savā sēdē izskatīja 2010. gada decembrī.Komisijas sniegtajā viedoklī norādīts, ka visas Komisijas sēdes, kurās tikaskatīti valsts budžetu pavadošie likumprojekti vai to grozījumi, bijaatklātas un informācija par sēžu norises vietu un darba kārtību bijapieejama Komisijas mājaslapā internetā. Sēdēs varēja piedalīties ne tikaivaldības, atbildīgo ministriju pārstāvji, priekšlikumu iesniedzēji, ministrijuparlamentārie sekretāri, bet arī sociālie partneri un nevalstisko organizācijupārstāvji (sk. lietas materiālu 1. sēj. 91. lpp.).Neviens no Komisijas sastāvā esošajiem Saeimas deputātiem, nedzarī citas personas, kas piedalījās Komisijas sēdēs, nevērsa uzmanību uziespējamo apstrīdētās apakšprogrammas projekta neatbilstību likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtajai daļai. Saeimas pārstāvis tiesas sēdēuzsvēra, ka arī Saeimas Juridiskais birojs neesot norādījis uz šo pretrunu,jo uzskatījis, ka likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļainterpretējama tikai kā vadlīnija. Tādēļ arī neesot bijis pamata piemērotSaeimas kārtības ruļļa 111. panta otro daļu (sk. Satversmes tiesas2012. gada 4. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu1. sēj. 136. lpp.).Likumprojekts „Par valsts budžetu 2011. gadam” un to pavadošielikumprojekti Saeimas sēdē pirmajā lasījumā tika skatīti 2010. gada9. decembrī. Likumprojekts atbilstoši Satversmes 75. pantam tika atzīts parsteidzamu, „par” nobalsojot 69 Saeimas deputātiem.Saeimas 2010. gada 9. decembra ārkārtas sēdē, kurā tika izskatītslikumprojekts „Par valsts budžetu 2011. gadam”, neviens no deputātiem,kuri piedalījās debatēs, nevērsa uzmanību uz iespējamo valsts budžetalikuma projektā ietvertās apstrīdētās apakšprogrammas neatbilstību likuma37

„Par autoceļiem” 12. panta ceturtajai daļai. Par minētā likumprojektapieņemšanu pirmajā lasījumā nobalsoja 69 deputāti.Likumprojekts „Par valsts budžetu 2011. gadam” un to pavadošodokumentu pakete otrajā lasījumā tika skatīta 2010. gada 16. un20. decembrī. Saeimas 2010. gada 20. decembra sēdē tikai deputāts AinārsŠlesers vērsa Saeimas uzmanību uz to, ka netiek ievērots likums „Parautoceļiem”, jo valsts budžeta likuma projektā autoceļu uzturēšanainoteiktais finansējums esot par 160 miljoniem latu mazāks nekā likumā„Par autoceļiem” paredzētais (sk. Latvijas Republikas 10. Saeimas2010. gada 20. decembra ārkārtas sēdes stenogrammu, pieejama:http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/36, aplūkota 2012. gada25. janvārī).Taču neviens priekšlikums par grozījumiem apstrīdētāsapakšprogrammas projektā netika iesniegts. Par likumprojekta „Par valstsbudžetu 2011. gadam” pieņemšanu otrajā lasījumā nobalsoja 54 Saeimasdeputāti. Valsts prezidents likumu „Par valsts budžetu 2011. gadam”izsludināja 2010. gada 30. decembrī, un tas stājās spēkā 2011. gada1. janvārī.Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka valsts budžeta likuma projektapieņemšanas formālā procedūra tika ievērota.17.2. Izskatāmajā lietā Ministru kabinets nesniedza Saeimaipietiekamu informāciju par iespējamo valsts budžeta likuma projektāietvertās apstrīdētās apakšprogrammas neatbilstību likumam. Šādu rīcībuMinistru kabinets un Satiksmes ministrija balstīja uz savu likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtās daļas interpretāciju. Gan Saeimas, ganpieaicināto personu pārstāvji tiesas sēdē uzsvēra, ka atbildīgās institūcijasnav apzināti ignorējušas likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtajā daļānoteikto, kā arī nav patvaļīgi samazinājušas apstrīdētajai apakšprogrammaipiešķiramo finanšu līdzekļu apmēru.Ministru kabineta un citu pieaicināto personu pārstāvji tiesas sēdēnorādīja, ka apstrīdētās apakšprogrammas finanšu līdzekļu samazinājumspamatā bijis saistīts ar ekonomisko situāciju valstī un nepieciešamībuierobežot valsts budžeta izdevumus. Tādējādi atkāpšanās no likumā „Parautoceļiem” Valsts autoceļu fondam paredzētā finansējuma tika uzskatītapar tādu risinājumu, kas konkrētajā ekonomiskajā situācijā bija piemērots38

valsts finansiālā stāvokļa stabilizēšanai. Gan pieaicinātās personas, ganSaeima pašreizējās ekonomiskās grūtības novērtēja kā tādas, kuras valstijizdosies pārvarēt salīdzinoši īsā laikā, un līdz ar to netika ierosinātigrozījumi likumā „Par autoceļiem”.Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 66. pants neliedzlikumdevējam samazināt finansējumu kāda valsts pienākuma pildīšanai.Tomēr šādā gadījumā jābūt pamatotiem iemesliem, kuru dēļ iepriekšprognozētais nepieciešamais finansējums konkrētajā valsts ekonomikassituācijā būtu samazināms. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, kalikumdevējs rīkojies ekonomikas lejupslīdes apstākļos un likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturto daļu interpretējis tikai kā valsts budžetaveidošanas vadlīniju, nevis priekšnoteikumu.17.3. 2011. gada 15. decembrī pieņemtie grozījumi likuma „Parautoceļiem” 12. panta ceturtajā daļā liecina par to, ka Ministru kabinets unSaeima ir novērsuši pastāvošās pretrunas. Likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajā daļā ietvertā atruna „ja gadskārtējā valsts budžetalikumā nav noteikts citādi” patlaban tiesisku nozīmi piešķir tikai valstsbudžetā piešķirtajam Valsts autoceļu fonda finansējumam.Ja tiesību aktos noteiktā valsts budžeta projekta izstrādāšanas unpieņemšanas procedūra būtu ievērota jau iepriekš, tiesiskās sekas būtutādas pašas kā patlaban: likuma „Par autoceļiem” 12. panta ceturtā daļatiktu grozīta un apstrīdētajā apakšprogrammā noteiktais Valsts autoceļufonda finansējums – samazināts. Tieši ar valsts budžeta likumastarpniecību finanšu līdzekļi tiek sadalīti valsts noteikto funkcijuīstenošanai, un budžeta likuma uzdevums ir paredzēt līdzsvarotu finanšulīdzekļu izlietojumu, lai iespēju robežās nodrošinātu sabiedrības labklājību.Kaut arī apstrīdētā apakšprogramma neatbilda likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajai daļai, tā ekonomikas lejupslīdes apstākļos palīdzējapanākt valsts budžeta sabalansētību un tātad atbilst vispārējās budžetalīdzsvarošanas interesēm.Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka gadījumā, ja valsts budžetalikuma pieņemšanas procedūra būtu ievērota pilnībā, pieņemtaisregulējums tik un tā būtu identisks patlaban spēkā esošajam.39

17.4. Izvērtējot to, vai ir radīts būtisks sabiedrības vai valsts interešuapdraudējums, nepieciešams noskaidrot, kādas intereses, pieņemotapstrīdēto apakšprogrammu, konkrētajā lietā varēja tikt skartas.Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pamattiesību aizsardzība ir svarīgssabiedriskās dzīves jautājums un likumdevējam ir pienākums to nodrošināt(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu). Līdz ar to būtisks kaitējums sabiedrības interesēmvarētu rasties tādā gadījumā, ja procesuālo noteikumu neievērošana būtunovedusi pie pamattiesību ierobežojuma.Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau atzina, ka pretēji Pieteikumaiesniedzēja norādītajam apstrīdētā apakšprogramma nav aizskārusiprivātpersonu tiesisko paļāvību (sk. šā sprieduma 13. punktu). Vēl jovairāk – Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka lietā konstatētāprocesuālo noteikumu neievērošana būtu aizskārusi personām Satversmēnoteiktās pamattiesības.Savukārt būtisks valsts interešu apdraudējums varētu rasties arī tādāgadījumā, ja procesuālo noteikumu neievērošana valsts budžetaizstrādāšanas gaitā, piemēram, novestu pie valsts varas dalīšanas principapārkāpšanas, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai iespējas efektīvipildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus vai funkcijas. Proti, Satversmēnoteiktais konstitucionālo institūciju statuss ir cieši saistīts arnepieciešamību nodrošināt tām uzticēto funkciju efektīvu īstenošanu(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 11.1. punktu).Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, kaapstrīdētās apakšprogrammas neatbilstība likuma „Par autoceļiem”12. panta ceturtajai daļai būtu liegusi kādai konstitucionālajai institūcijaiiespējas pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus un funkcijas.Tomēr Satversmes tiesa gan Ministru kabineta, gan Saeimasuzmanību vērš uz to, ka, izstrādājot valsts budžeta likumu, ar vislielākorūpību ir jāinterpretē spēkā esošās likumu normas, kā arī starptautiskāsfinansiālās saistības, kas nosaka attiecīgus finanšu līdzekļu piešķīrumus, lainetiktu apdraudētas valsts intereses. Tas citastarp ietver arī Saeimaspienākumu novērst likumu savstarpējās pretrunas un nodrošināt tiesībuaktu saskaņotību. Ja rodas šaubas par piešķiramo finanšu līdzekļu apmēru,40

tad konstitucionālajām institūcijām normatīvajos aktos paredzētāsfinansiālās saistības ir jāinterpretē atbilstoši to mērķim un jēgai.Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka konstitucionāloinstitūciju rīcība būtu novedusi pie būtiska valsts vai sabiedrības interešuapdraudējuma.17.5. No Satversmes 66. panta izriet konstitucionālo institūcijupienākums gādāt par ilgtspējīga valsts budžeta izstrādāšanu unpieņemšanu. Proti, lemjot par valsts budžetu, ilgtermiņā ir jānodrošinalīdzsvars starp valsts ekonomiskajām iespējām un visas sabiedrībaslabklājību. Spriedumā izdarītie secinājumi par lietā konstatētajiemapstākļiem liecina, ka apstrīdētajā apakšprogrammā paredzētie finanšulīdzekļi paši par sevi nerada neatbilstību Satversmes 1. pantam, jo valstsfinanšu līdzekļu izlietojums ir jāsamēro ar valsts rīcībā esošo finanšulīdzekļu apmēru.Latvijas ekonomiskā situācija apstrīdētās apakšprogrammasizstrādāšanas laikā bija tik sarežģīta, ka valsts vairs nespēja autoceļuuzturēšanu finansēt tādā apmērā, kāds bija paredzēts likumā „Parautoceļiem”. Pat tad, ja konstitucionālās institūcijas vadītos no likumā „Parautoceļiem” ietvertajiem Valsts autoceļu fonda finansēšanas noteikumiem,tām nāktos secināt, ka valstij nav pietiekami daudz finanšu līdzekļu šoizdevumu segšanai.Izskatāmajā lietā secināms, ka konstitucionālās institūcijas navpatvaļīgi pārkāpušas apstrīdētās apakšprogrammas pieņemšanasprocesuālos noteikumus. Apstrīdētajā apakšprogrammā noteiktaisfinansējums liecina, ka konkrētajā situācijā ir ievērots līdzsvars starp valstsekonomiskajām iespējām un nepieciešamību nodrošināt sabiedrībaslabklājību. Tāpat apstrīdētajā apakšprogrammā Valsts autoceļu fondamparedzētais finansējuma apmērs nav radījis būtisku valsts vai sabiedrībasinterešu apdraudējumu.Līdz ar to apstrīdētā apakšprogramma atbilst Satversmes1. pantam.41

Nolēmumu daļatiesaPamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. – 32. pantu, Satversmesn o s p r i e d a:atzīt likuma „Par valsts budžetu 2011. gadam” 4. pielikuma„Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums paprogrammām un apakšprogrammām” apakšprogrammu 23.00.00 paratbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam.Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.Spriedums pasludināts Rīgā 2012. gada 3. februārī.Tiesas sēdes priekšsēdētājsG. Kūtris42