Diktāta valgā: kā literatūrkritiķis Voldemārs Meļinovskis ... - Academia

DAŽĀDA INFORMĀCIJA “Tāda tu esi, Latvijas pelēkā zeme! Bet tagad tu piederisimtiem tūkstošu jauniem, spēcīgiem rūķiem, kas tevi mīlvairāk kā sevi, kas mierā cīnīties un mirt par tevi — atbrīvotoun iegūto Latvijas pelēko zemi — savu zemi. Latvijaspelēkā zeme! Tavi jaunie saimnieki ir tavs pamats —tici viņiem!” 11 Pārstrādātā varianta noslēgumā ieskanaspat sociālistiskas noskaņas: divi grūtā darbā nomocītijaunsaimnieki spriež par mašīnu koplietošanas punktadibināšanu. Samierinoši izskan izputējušā jaunsaimniekaStrautiņa darba gaitas apraksts lielsaimniekaKrasta tīrumā: “Trīs jaunsaimnieki ievēroja Krasta laukāarāju — veco Strautiņu. Viņš sirdīgi vicināja pātagu pārbēro zirgu mugurām, jo pie ābeļdārza stūra stāvēja patssaimnieks. Raudupe domāja, ka viņam nav citas izejas —vai nu dienu un nakti plēsties ar tēvu tēvu darbarīkiem pasavu zemes gabaliņu, vai tā kā Strautiņam — soļot aizarkla lielsaimnieka tīrumā.” 12Literāro darbu pārstrādāšana turpināsRecenzenti radikālai pārstrādei pakļāva vēl vienuK.Fimbera romānu — “Klānu ļaudis”. Šajā darbā tēlotaLatgales nabadzīgo zemnieku dzīve Latvijas Pirmāsrepublikas sākuma gados. Darba iekšējās recenzijas1983) uzsvēra, ka K.Fimbers centies iedziļināties Latgaleslaukstrādnieku dzīves problēmās, tomēr recenzentambija iebildumi gan pret romāna mākslinieciskoveidojumu, gan sociālo problēmu analīzi. Viņš uzsvēra,ka romāns tapis K.Fimbera daiļrades sākumposmā, tāpēctajā sastopami trūkumi tēlu veidojumā, kā arī esotnepietiekams un pat aplams dažu sociālu parādībuatspoguļojums. 13 Recenzents kritizēja romāna galvenāvaroņa literāro tēlu: Jezupa Kloča raksturs atklājas galvenokārtintīmos pārdzīvojumos, kam esot par maz sakaraar sociālām norisēm. Pēc recenzenta domām, tēlaattīstība nonāk nepareizā gultnē, un neviļus “.. iznāk, kaviss progress, visi sasniegumi romāna centrālā tēla dzīvēienāk pateicoties tikai tam, ka viņš nokļūst buržuāziskāsLatvijas toreizējos apstākļos”. Recenzents uzsvēra, kaautors aplami atspoguļojis valdības attieksmi pret izglītībasjautājumu Latvijas pirmajā brīvvalstī, akcentējotfaktu, ka skolu celtniecības galvenā iniciatore bijaneatkarīgās Latvijas valdība. Kādā epizodē K.Fimbersapraksta galvenā varoņa tēva — nabadzīga zemniekaOnufrija — pārdomas par izglītības jautājumu: “..Onufrijs Klocis savā vecajā droškā brauca pie desmit kilometruattālā baznīckunga. Viņam tur jāsaņem svarīgs,pat izšķirošs padoms. Šis padoms noteiks viņa dēla nākotni,jo Onufrijs ir dievbijīgs cilvēks, kas nespers nevienusoli bez baznīckunga ziņas un padoma. Lieta grozās apnopietnu jautājumu: Jezups par skolā iešanu vien runāun tagad, kur kari beigušies, valdība sāk celt šīs nolādētāsskolas, kuras arī baznīckungs neieredz, teikdams,ka tas ir sātana roku darbs.” 14 Recenzents pārmeta, ka“buržuāziskās Latvijas viltus demokrāti” tiek nostādītilabdaru un izglītības veicinātāju lomās, kas nesaskanotar vēsturisko patiesību. “Pie kam nav jāaizmirst,ka baznīckungi skolas nevis neieredzēja, bet gan centās92tajās būt noteicēji, kā to autors arī mēģinājis attēlot” 15 ,uzsvēra recenzents.Autors saņēma pārmetumus par pārspīlēti optimistiskitēloto strādnieku dzīvi: “Jezups strādāja turpatpie jaunbūves un vēl arvienu labi pelnīja, lai gan darbaalga tagad rudenī bija daudz zemāka kā vasarā. Pašreizdarbaspēka netrūka. No lauku darbiem atgriezās Lietuvasstrādnieki un latgalieši, kas bija ar mieru strādāt parpusvelti. Par streiku organizēšanu nebija ne runa, tagadtam nebūtu nozīmes, jo darbaspēks pats piedāvājas parzemāku atalgojumu”. 16 Tāpat pietiekami spilgti neesotattēlots strādnieka-streiklauža smagais un saspringtaisdarba process: “Jezups nolika piecus ķieģeļus un tad turpinājakāpt. Plecus ārkārtīgi spieda un kājas streipuļoja.Uznesis nesamo atpakaļ devās skriešus, lai nenokavētunevienu minūti, bet uz ielas stāvēja streikotāji un pavadījato zobgalīgiem saucieniem.” 17Recenzents vairākkārt norādīja, ka darbā vāji izceltisociālie motīvi, toties detalizēti tēloti katoļu un vecticībniekustrīdi — dažādu reliģisku grupējumu nesaskaņas.Autoram pārmests, ka viņš ik uz soļa pasvītrojis“čangaļu” un “čiuļu” naidu. Iznāk, ka nevis valdošā šķira,nevis toreizējās dažādās politiskās kliķes kurinājušasnesaskaņas starp latgaliešiem un pārējiem latviešiem,katoļiem un vecticībniekiem, bet, ka šīs nesaskaņasradušās tieši tautā. Pēc recenzenta uzskatiem, lai šotrūkumu novērstu, no romāna lappusēm gandrīz pilnīgijāsvītro autora stāstījumā un arī personu dialogosatrodamie nievājošie nosaukumi: “latgalis”, “čangalis”,“čiulis”, tā padarot stilistiski tīrāku stāstījumu, kā arī atbrīvojotiesno nomācošās, samākslotās naida atmosfēras.18Recenzents neatlaidīgi nīdēja dažādu iedzīvotājugrupu nesaskaņu atveidu romānā. Esot pārveidojamsLīgo svētku tēlojums, jo autors kā incidentu ieganstuakcentējis pretinieku nacionālās iezīmes — pretējāsnometnēs nostatīti latgalieši un krievi —, bet šķiriskāspretišķības starp “budžiem” un “kalpiem” tiekotnepamatoti noklusētas. Recenzents uzsvēra, ka dzīvespatiesība esot bijusi pavisam citāda — lauku apstākļospirmie kautiņu uzsācēji bijuši vietējie dižmanīgieaizsargi, bieži savā starpā kāvušies arī saimnieki: “Šīsepizodes noteikti jāpārveido — nevar un nedrīkst tačudarba tautu attēlot tikai kā kaušļus.” 19 Vispār romānāvairākās vietās strādnieki — nabadzīgie Latgales zemnieki— parādīti kā aprobežoti kaušļi. Tas esot apmelojumsdarba tautai, tāpēc visas kaušanās epizodes jāsvītrovai arī pašos pamatos jāpārveido. Svītrojamas arīdažas autora atziņas, piemēram, “Cik latgalis ir cītīgs piedieva lūgšanas, tikpat cītīgi viņš dzer degvīnu un pēc tamizkaujas. Šī un tai līdzīgas vietas bez žēlastības jāatmet,vai ari jāpārveido. Šādu, pārveidojamu vietu romānā irļoti daudz.” 20 Svītrojamas esot tās vietas, kurās attēlots,ka galvenie varoņi — Jezups un Duņa —, dzīvodamipie “budžiem”, garīgi un materiāli it kā ieguvuši lielulabumu, piemēram, romāna personāžam Duņai “viensgads pie “čiuļiem” daudz ko devis.” K.Fimbera romānā“Klānu ļaudis” esot ļoti daudz trūkumu, un to izdot vartikai tad, ja autors to kardināli pārstrādās, secināja re-

cenzents. Tomēr šķiet, ka autoram nav izdevies veiktnepieciešamos ideoloģiskos labojumus, jo romāns“Klānu ļaudis” atkārtoti netika izdots.Latviešu padomju daiļliteratūraspatiesā sejaK.Fimbera romānu pārstrāde izgaismo latviešu padomjudaiļliteratūras vēstures aizkulises, parāda, kāliteratūrā tika ieviestas sociālistiskā reālisma metodes.K.Fimbera darbu pārstrādes gadījumā uzdevums tikaīstenots negodīgiem un pat amorāliem līdzekļiem —listiskaisreālisms literatūrā tika īstenots pat ar varu.Jau gatavie K.Fimbera teksti tika pārveidoti, lai realizētuvienu no sociālistiskā reālisma metodes principiem— tipiski tēli tipiskos apstākļos. Romāna “Pelēkā zeme”galvenais varonis Strautiņš no turīga jaunsaimniekatika pārvērsts par trūcīgu zemnieku. K.Fimbera romāniideologiem bija jau gatava tēlu sistēma, vajadzējatikai pagriezt literārās detaļas parocīgā virzienā, ar toiegūstot ērtu shēmu, kā vēstures notikumus parādīttā, lai lasošajai publikai rastos priekšstats, ka īstenībāviss notika tieši tā, kā bija vēlams vēstures tulkotājiem.Turklāt tika manipulēts ar lasītāju simpātijām, rosinātalīdzjūtība pret neveiksminiekiem.Kā gan lai kvalificē literāra darba autorību, ja rakstniekampasaka priekšā, par ko un kā jāraksta, kādai jābūtrakstītā galvenajai domai? Patiesībā K.Fimbers aršo romāna piespiedu pārrakstīšanu labprātīgi apliecinājissevi kā ne visai veiklu literātu. Tika pat ierosinātsrakstniekam dot palīgos redaktoru, kas palīdzētu darbupārtaisīt tā, lai būtu pietiekami spilgti iezīmētas galvenāsidejas... K.Fimbera “Pelēkās zemes” pārrakstīšanaliecina par ideju trūkumu latviešu padomju literatūrā,kādēļ ne vienu reizi vien nācās smelt radošas ierosmesno reiz jau aprakstīta sižeta. K.Fimbera romāna pārrakstīšanailustrē padomju laika recenzentu drosmīgo atvēzienuprofesionālu rakstnieku darbu pārveidošanā.Interesanti, ka K.Fimbera rakstā “Kā es uzrakstīju “Pelēkozemi”” 21 par romāna pārrakstīšanu nav ne vārda.Protams, jo autoram runāt par to, ka romāna jēga tikapilnībā mainīta, bija augstākā mērā neērti.1Latviešu literatūrā pozitīvisma uzplaukums attiecināms uz20.gadsimta 30.gadu beigām. Par spilgtākajiem tā pārstāvjiem var Leonīdu Breikšu, arī Alfredu Dziļumu, Zinaīdu Lazdu, Vili Cedriņu, KārliRabācu un citus. Pozitīvisma literāro darbu spilgtākās iezīmes ir laukudzīves un darba apliecinājums, tiekšanās pēc stabilām morālām unētiskām vērtībām, nacionālisms.2Latvijas Valsts arhīvs, 478.fonds, 10.apraksts, 421.lieta, 40.lp.3Fimbers, Kārlis. Pelēkā zeme : romāns : 2.grām. Rīga : Zelta graudaizd., 1937.4Purapuķe, Jānis (1864–1902), rakstnieks. Populārākais darbs — “Savskaktiņš, savs stūrītis zemes” (1904), kurā parādīts bezzemnieka grūtaisdarbs un nenodrošinātā dzīve, mūžsenās ilgas pēc patstāvības, kovar dot tikai sava zeme. Rakstnieks neidealizē zemnieka darbu undzīvi, bet rāda, ka darbs īstam zemes kopējam sniedz gandarījumu.Latviešiem vārdi “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” ieguvuši vispārinātunozīmi, tie simbolizē tautas vēsturi, kad zemniekiem gadsimtiem ilgisava zeme bija ilūzija un nesasniegts sapnis.5Latvijas Valsts arhīvs, 478.fonds, 10.apraksts, 421.lieta, 48.lp.936Turpat, 50.lp.7Turpat, 50.lp.8Turpat, 55.lp.9Turpat, 52.lp.10Fimbers, Kārlis. Pelēkā zeme : romāns : 2.grām. Rīga : Zelta graudaizd., 1937. 345.lpp.11Turpat, 392.lpp.12Turpat, 542.lpp.13Romāns publicēts laikrakstā “Literārā Avīze” 1931.gadā, grāmatāiznācis 1932.gadā.14Fimbers, Kārlis. Klānu ļaudis : romāns. Rīga : Aktīvs, 1932. 13.lpp.15Latvijas Valsts arhīvs, 478.fonds, 10.apralsts, 422.lieta, 30.lp.16Fimbers, Kārlis. Klānu ļaudis : romāns. Rīga : Aktīvs, 1932. 223.lpp.17Turpat, 212.lpp.18Latvijas Valsts arhīvs, 478.fonds, 10.apraksts, 422.lieta, 30.lp.19Turpat, 31.lp.20Turpat, 31.lp.21Fimbers, Kārlis. Kā es uzrakstīju “Pelēko zemi”. No: Varavīksne, Rīga,1971.DAŽĀDA INFORMĀCIJA