Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

zagarins.net

Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

VOL. LVII, No 3, ISSUE 266AUTUMN 2011Jaunā Gaita is a Latvian quarterlydevoted to literature, the arts, andthe discussion of ideas.Editor-In-Chief: Rolfs EkmanisPhone/Fax: 928-204-9247rekmanis@gmail.comrolfs.ekmanis@asu.eduAssociate Editor: Juris Žagariņšjuris.zagarins@gmail.comContributing Editors: Voldemārs Avens,Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne,Juris Silenieks, Juris Šlesers, Linda Treija,Lilita ZaļkalneBusiness Manager: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaPhone: 416-621-0898ibulmanis@scom.caJG home page:http://zagarins.net/JGSubscription ratesCanada1 year Can $39.-2 years Can $76.-Single issues $10.-Other countries1 year US $39.-2 years US $76.-Single issues $10.-JG is indexed in MLA (ModernLanguage Association) InternationalBibliography and Latvijas Preses Hronika(Chronicle of Latvian Publications).Copyright 2011 by “Ceļinieks”Published by Jauna Gaita, Inc.Printed by TigerPressNorthampton, MA, USAISSN 0448-917957. GADAGĀJUMS, RUDENS 20113. (266) NUMURSS A T U R S1 Vizma Belševica – Par saknēm būt2 DZEJA – Vizma Belševica – Sadegusi balss10 Gundars Ignats – Kāzas11 Imants Puriņš – Dzimtā zeme12 Raimonds Staprāns – Klusā daba15 Kārlis Vērdiņš – Olafam Stumbram 8017 Vita Gaiķe – Edvīns Raups Kanādā18 Juris Šlesers – Čelli20 A. Nesaule atbild D. Beitnerei24 Vita Gaiķe – ĒRPF balva Pāvilam Vasariņam25 VĒSTURE – Rolfs Ekmanis – Brīvā Eiropa III28 Bonifācijs Daukšts – Valsts cenzūra32 MĀKSLA – Astra Roze – Punta Cana32 Vizma Belševica – Par saknēm būt33 Linda Treija – Raimonda Staprāna izstāde33 Linda Treija – Par Ritu Grendzi34 Helēna Hofmane – Voldemārs Dārznieks35 Imants Puriņš – Mājup36 Voldemārs Dārznieks – À la Henri Matisse38 Vilnis Auziņš – Mājvietas atainotājs39 Māris Brancis – LNMM pasteļi40 Ilga Reizniece – Iļģiem 3041 Rita Grendze – Līdzināties upei42 Helēna Hofmane – Olafs Stumbrs guļ43 ATMIŅAS – Jānis Liepiņš – Antons Bārda45 Uldis Siliņš – Atskatīties, pasmaidīt46 Laimonis Mieriņš – Dzimtais pagasts47 Lāsma Ģibiete – Pārlasīt, lai padomātu49 DAŽOS VĀRDOS – (vg) (al) (mb) (re)61 Jānis Krēsliņš, Sr. atbild Laimonim Puram62 NOTA BENE – Par G. Janaiti un R. Liuki63 KIBERKAMBARIS – Džordžs Soross – (jž)65 Rita Grendze – Atzvelties66 Helēna Hofmane – Autorvakars Losandželosā67 GRĀMATAS – Lalita Muižniece – K. Vērdiņš68 Rasma Birzgale – Latviešu teātris70 Juris Silenieks – Arnis Skujiņš70 Juris Silenieks – Reinis Ādmīdiņš71 Anita Liepiņa – Inga Žolude72 Rimands Ceplis – Laimdota Sēle74 Lāsma Ģibiete – Mūzikas patriarhs Liepājā75 Gundars Ķeniņš Kings – JBS 42/176 JG LABVĒĻIIN THIS ISSUE – (jž)Raimonda Staprāna vāks – gleznas Antiohs(1997) fragmentsMaketētājs Juris ŽagariņšJG pateicas par PBLA KF un labvēļu atbalstu


* * *Verd, zaķi, burbuļosTavs vīra gods.Vārās, vārāsDzirekļa pods.Sīpolu, driģeni,Eļļas pili klāt –Rātskundzei rātskunguDzirināt.Man no tiem pelniemUguni šķilt,Purva siekstai – rātskundzeiUgunī silt.Sārtu mēli aplaizāsMelnais pods.Rātskung, rātskung,Rauj tevi jods!Kur tikai staigāju,Ceļā vienZilu acu zibeņiKrustām skrien.Drasē tavs šķimelis,Dižojies pats.Ēnā aiz šķimeļaBendes rats.* * *Tumšu stīgu mīlas dzēriensVara krūkā salīst –Lai nu kungu paša gultāKundzei atgriezt palīdz.Tai kā teķi atklīdušuPiedzenu ar stibu.Krūka viegla.Panest grūti.Ko tad gribu?Ak...3


* * *Odam tavā ausī būt,Dadzim acī, ķirmim sirdī,Zālei rūgtajai, kam teviIk pa brīdim dzirdīt,Lai tu nemelo pats sev.Tavam „velns lai viņu rāvis!”Tavai dusmai, tavai sāpei,Vaiga notvīkšanai kaunā,Nakšu melnai slāpei,Lai nekur nav miera tev.Lai tu ielās meklēt ej,Acīm tirgus burzā klīsti,Lai tu ieraugi un tirpdamsIzliecies, ka nepazīsti.Un lai zini – tev ir bail.Lai tavs gļēvums tevī gruzd,Lai tu manu nāvi tīkoTā kā pestīšanas stundu.Tavi kalpi sārtu rīko.Ugunskāre acīs gail.Man – vai citai raganai?* * *Kārnā kuņa, mīlestība,Akmeni tev kaklā!Dīķī tevi, grāvī tevi,Kuņa aklā.Ko tu luncinies un laksties,Ko tu smilksti?Ne tās tīras rudzu maizes,Maitas kaula pilksti.Kāpēc viņu, balto aci,Viņu, un ne citu.Kādām drudža zālēm teviLai es situ?Vai es nomodā, vai sapnī,Tās ir viņa rokas:It kā lācis avenājuMani loka.Ko es viņam novēlēju,Pāri pašu nācis.4


Mani, zāļu zinātāju,Kas nu glābties mācīs?Tā ir viņa karstā elpa,Kas man sitas vaigā.Aklā kuce, mīlestība,Apkārt svešu sētu staigā.Visas domas, visi soļiVelk uz vienu pusi.Tuvu gāju ugunij,Pati apdegusi.* * *Kur tu esi, purenīt,Uguns brūču dziedētāja?Lai pār manu sūru sirdiTavi vēsie ziedi klājas.Iesēdini, dievkrēsliņ,Manu nakti zaļā kausā.Visas tumsas izskatītasVaļā acīm, lūpām sausām.Visas tumsas asinīsSmagu karstu duļķi krājas.Kur tu esi, zalkšu oga,Asins tīrītāja?Pieglaud zvanu dūnotoManām krūtīm, silpurene.Naktis melnu sāpi sāp.Kam tu mieru nenes?Ko man ziedu spēki līdz,Ko man zāļu zintis zināt,Ja no visiem – mani vienuNejaudājat izdziedināt?* * *Un puķes aiziet, puķes novēršasNo manas sirds – patiesi jau tik melna,Ka māteres un zaķpēdiņas bēg,Vien paliek tās – no pekles un no velna.Tu, joda puķe, špetnā driģene,No ziedu rituļiem ar tumšām acīm skaties.Tu, īve, pati kapā vedējaUn kapa klājēja ar bēru kroņiem platiem.5


Tu, velna roze, baltām ziedu taurēm,Ko sirma nāve dienasvidū spēlē,Tik klusi un tik maigi aizpasaulēTu aizdziedi ar drīksnu saldām mēlēm.Tu, velna rutka smagā neatmaņa,Ar nāves pulsu plankumainos stobrosUn trīskārt nāvi sēklās šķeltenās.Tu, velna rāceni, ar savu sakni dobo,Kur sprīža tiesā mūžu ieguldītViens elpas vilciens... Apkārt mani klusumsKā veļu mežā. Viegli būtu aizietNo sūra nemiera uz saldu dusu.Tik viegli būtu...* * *Ai, viegli, rātskundz, tavu elpu kusloKā tīmekli pie sijas pušu raut.Tik nezinīgi blakus manai rokaiTu savu putekļaino dzīvi aud.Tu šaudies. Rosies. Tīklu mīlestībaiStiep nerimus starp savām dīkām dienāmUn nenojaut, ka pati nāve skatāsAr melnām acīm tavā pavedienā.Ai, viegli, rātskung, kundzes dzirai pieliktPar vienu zāli vairāk... Salds būs miegsUn salda nāve tā, ko mīlestības gultāTev mana roka neredzamā sniegs,Pār tavu pieri vēsiem pirkstiem slīdēs.Uz lūpām kavēsies, lai noslāpst vaids.Par zāles tiesu niecīgu – un galāBūs manas mīlestības dedzinošais naids.* * *Pusnakts stunda, rēgu stunda,Tavu senu baili –Nāk pret zvaigžņu gaismu palsuMātes drausmais kailums.Liepu gatvei šķērsu gulstasNelaist mēri iekšā.Kaila savu mīļo nāveiMāte priekšā.6


Vai tie mēra spārni klusi,Vai tas vakarlēpis?Salta pusnakts rasa krītMātes klēpī.„Māmiņ, celies, man ir bail!”Mēmums kaklā.Mātes acīs rasa krīt,Acīs aklās.Pusnakts stunda, rēgu stunda,Atkal dūmu stabāStāv pie gultas otrā māte,Zāļu Baba.Kā no miesas mirušasDvēselīti vāju,Mani mazu iznesiTu no mēra mājas.Labu sirdi, tīru maiziAr manīm dalījusi,Kam no savas uguns nāvesNedevi man pusi?Tavas zāļu gudrībasBārenītes pūrā.Ko tu čuksti, otro māt,Lūpām sūrām?„Sīka liesma dzīvībai,Lieli vēji nāvei.Tu vēl stipra vējustarpLiesmai sargos stāvēt?Tu vēl zini – dzīves sargamPaša dzīve nepiederēs.Jeb vai sāki zelta liesmuSavu cerēt?Tu vēl tīra, kā tā lāseVeļu puķes kausā,Jeb vai miesas bula dzertaSausa?Vēl tu skaidrām rokām, meit?Vēl tu laba?”Sīvos dūmos gruzdu lūpāmSirdij prasa Zāļu Baba.7


* * *Purvu bridu, niedres lauzu,... dumpja takās, aļņa pēdās...No bajāra vairījos,... no bārenes bēdas...Nebij purvu pusbridusi... kam tie soļi, zinu pati...Satikos bajāriņu.... nācu viņu satikt...Tā, kā nenāk sacīt – jā,Nācu sacīt viņam – nē.Bēgu viņa, dzinos viņaSacīt – nē.* * *Melna kaķe mazgājas,No tālienes tautas nāk.Nomazgājies, melnā kaķe,Nu mūs abas dedzinās.Vai tev nebija, kur pieklīst,Kā pie manām bēdu durvīmJeb vai glūņas ķepām zagiesUzdot burvi?Nomazgājies! Ilgi nāca,Ilgi garām – nu ir klāt.Ne vairs delnu spiest pie kakla,Baiļu šalkas klusināt,Ne vairs ieklausīties naktī,Sirdij dunot, soļus skaitītReizi šo vai reizi citu.Ne vairs gaidīt.Miers.„Labvakar, Sātu Kriš!Re, tu arī, Laķi?Nebij viegli tavu dēluman no stārķa saķert.Siļķu Juri, kā tavs kāss?Zāles palīdzēja?Neder tev pa naktīm staigātUn vēl tādā vējā.8


Neskatieties grīdā, brāļi.Es jau gatava. To valguVarat nesiet man ap rokām.Neaizbēgšu. Man vienalga.”* * *Tur tu ūdens malā stāvi,Tur tu – ūdens atspulgā.Pāri manai gremdēšanaiUn zem tās.Nu es kaila tavā priekšāTāda, kā tu manis salki.Krastā – rokas sastingušas.Dzelmē – trīc.Tajās trīcošajās rokāsTagad bende mani gulda.Tas ir glābiņš – tavās rokāsDziļi grimt.Pūlis nošalc. Asins lāseTavās baltās lūpās uzsprāgst.Ragana pa ūdens virsuLidinās.Trīsreiz gremdē. Trīsreiz negrimst,Un tu zini – kāpēc negrimst.Kāpēc labāk sārts un kāķisNekā rokas tās.Beigas.Rātes lēmumsTā sieva, Māteru Bille,Ar velna palīgu acīmredzamuNeatzinās ne kāķī vilkta,Ne uz svelotām oglēm dedzama,Ne spāņu zābakā žņaugta,Ne kaitētām lūkšām plosāma.Pekles ķēniņa kūdīta, nedevāsUz grēku nožēlu grozāma,Un tālab pēc rātes lēmumaUn Dieva tā Kunga prātaVakarrīt tirgus laukumāKā Ragana sadedzināta.9


Gundars IgnatsKāzasViņa stāv tajā galda galā, kas draugiem, paziņāmun kolēģiem. Sīksīkās sprodziņās ieveidotiemmatiem, mirdzošām, mazliet pardaudz akcentētām, mazliet par daudz noreibušāmacīm un piesārtušiem vaigiem, pleculencītes, dziļais dekoltē atsedz izteiksmīgāskrūšu formas, sarkanā krāsa izceļ viņu pārējoviesu vidū.Turot glāzi vienā rokā, ar otru viņa uztrauktiņurca salveti. Skatiens uztraukti klimst šurputurpu, nekur neuzkavējies ilgāk par pārisacumirkļiem, – no skatuves podesta pie sveces,no sveces uz sarkanvīna glāzi, no tās uzaizkariem, tālāk pie līgavas plīvura. Centieninomaskēt uztraukumu ar smaidu ir neveiksmīgi.Neizdodas radīt iespaidu, ka viss irkārtībā, ka nekas netraucē.Viņš ir ģērbies svinīgi. Viņš ir visskaistākais, –koši melnā uzvalkā, pienbaltā kreklā un kuplākaklasaitē. Žaketei mirdzošas aproču pogas,krūšu kabatā sarkans rozes zieds. Vaigossmaida bedrītes, allaž taisnie mati sasukātiuz sāniem, tajos ieveidota loka, atsedzotjaunā vīrieša plato pieri. Zods stalti piepaceltsgluži kā dejotājam, skatiens drošs unpriecīgs.Viņš stāv ciemiņu galdu ieloka vidū, pārliecinātipacēlis glāzi, turēdams to trijos pirkstosacu augstumā. Viņam priekšā uz galda starpēdienu traukiem vāze ar līgavas pušķi, līdzāsgroziņš ar šķīvja lauskām, – trīs lielākiem gabaliemun veselu sauju sīkāku drumstalu.Turpat neliela kopēta dziesmu grāmatiņa, uzvāka divas laimīgas, šabloniskas sejas, savienotasar stilizētu amorbultas sašautu sirdi.Viņam pēc mirkļa, viņai pēc mūžības, acuskatieni ir sastapušies. Gana slēpušies un vairījušies,kā nolemti tie virzījušies viens otrampretim līdz satikušies.Telpas plašumā – kā atsevišķā istabā – ir tikaiviņi vien. Viesi ir klātesoši un tajā pat laikāviņi ir kaut kur citur, ārpus stāvošo telpas,Prozaiķa un diplomēta ekonomista Gundara Ignataīsstāsti publicēti laikrakstu un žurnālu literārajāslappusēs (Kultūras Diena, Kultūras Forums, Karogs,Latvju Teksti), izlasēs Stāsti. Prozas lasījumu klātienē unneklātienē (2006, 2007, 2008), kā arī latviešu īsprozasizlasē Lettland berättar: Människomuseet (Zviedrijā,2008), Revue Espace(s) hors série: Fictions européennes(Francijā, 2008), almanahā Po šiaures dangum V(Lietuvā, 2009) u.c. Par rakstnieka pirmo grāmatu – stāstukrājumu Bez jakas (2009) – skat. Astras Rozes apskatuJG262(2010):72.10ārpus skatiena klusuma. Sarunu murdoņair zemāk, pie sēdošajiem. Vedējmāte šķirstascenāriju un izrīko oficiantes, amatus saņēmušieviesi pēta savus amata rīkus – līgavassargi apbrīno ūdenspistoles, droporgi priecājaspar dīvainajām kolbiņām, danču meistarsšķirsta tautisko deju brošūru.Muzikants ir apklusis, brilles noslīdējušas līdzplānā deguna galam un tikko turas uz plānās,miroņbaltās ādas klātajiem skrim šļiem.Ieplestais akordeons uz viņa šaurajiem pleciemun kuslajām krūtīm izskatās neiedomājamismags, bet muzikants ne sūdzas, ne ļaunojas.Paslējis augšup galvu, viņš paskatās uzlīgavaini, tad uz jauno sievieti.Acumirklis ilgst mūžību. Ir tikai viņi divi vien.Starp viņiem – lakota parketa kvadrātmetri,svinībām klātais galds, viesi, dāvanas, svečturisar trīs aizdegtām svecēm, – pagātnei,tagadnei, nākotnei; starp viņiem – dekoratīvāssirsniņas, plakāti ar tautasdziesmu citātiem,novēlējumiem, līgavas un līgavaiņabērnības fotogrāfijām. Pie sienas piekārtāszeķītes, viena ar zilu, otra ar rozā maliņu.Uz galda malas milzīgs ziedu pušķis, – uz divāmpusēm kā gari pīķi pavērsti gladiolu ziedi,starp tiem kā brīnišķā dārzā saujām asteres,balti un sarkani rožu ziedi, zaļi stiebri unlapiņas.Atceries.Atceries? Tu viņu gaidīji atbraucam septiņosdivdesmit. Viņš ieradās ar nākamo autobusu,teica, ka kavējies, jo autobuss pārāk pilns,un baidoties, ka puķēm kas varētu notikt,braucis ar nākamo, divdesmit minūtes vēlāk.Tu biji sākusi uztraukties, pēc tam gribēji ļautieskārdinājumam apvainoties. Pagriezies,lai dotos prom, jā, tu sāki lēnām iet atpakaļ.Kāds sauca tavu vārdu. Sākumā tu neticēji,domāji, ka tās ir tavas vēlmes, kas materializējasun tu dzīvo domas. Apgriezusies un ieraudzījusiviņu ar milzīgo ziedu klēpi, tu sajutieskā romāna varone.Jā, un viņš atveda rozes. Ne jau vienu vai divas,ne jau piecas. Divdesmit vienu! Viņš bijaizpētījis ziedu krāsu nozīmi un zināja, ka baltaskrāsas rozes nozīmē pieķeršanos, oranžās– kvēlu vēlēšanos, bet mīlestību simbolizēsarkanas rozes. Un viņam šķita, ka jādāvinasarkanās.Tu paņēmi ziedus, un jūs gājāt pastaigāties.Vispirms uz krastmalu, cauri parkam, garāmsinagogai un indiešu veikaliņam, no kuraplūda saldens smārds un džinkstoša mūzika,Imants Puriņš. Dzimtā zemePar fotomeistaru skat. Imanta Auziņa rakstu 38. lpp.


Raimonds Staprāns. Klusā daba ar dažiem nevajadzīgiem, izdzēstiem priekšmetiem (Still Lifewith Some Unneeded, Painted-out Objects). 2011. 88 x 121 cm. Eļļa uz audeklaPar mākslinieku skat. Lindas Treijas rakstu 33. lpp.


tālāk līdz būvlaukumam, garām statujai pašauro, bruģēto ielu vecpilsētā.Kādā no nelielajiem pagalmiņiem, tu pamanījimāju ar trim tornīšiem, tikai todien tu ievēroji,ka tā ir māja no senlaicīgās brošūras.Veco, izbalējušo grāmatiņu tev bija atdevisvecaistēvs un tu, skatoties vecpilsētas ēkasfotogrāfijās, sapņoji katru no tām reiz apskatīt,atrast dzīvē. Mazajā grāmatiņā ierakstītdatumu, kad kura ēka ir atrasta. Nez kāpēctas bija šķitis neaizsniedzams mērķis, un tikaitodien, iedama ar rožu klēpi, tu ievēroji, kaviss ko tu biji skatījusi kā tālu un neaizsniedzamubija tev līdzās.Jūs gājāt klusēdami un tā vietā, lai runātos,tu prātuļoji un nepamanīji viņa uzdotojautājumu:– Vai iesim gar baznīcu?– Jā, labi, – pēc īsa mulsuma tu biji atbildējusi,– iesim gan.Jūs pagājāt garām rotu veikalam, garām antikvariātam,viņš brīdi pa brīdim paskatījāsuz tevi. Tu mēģināji iedomāties sevi no viņaskatu punkta, atcerējies savu attēlu spogulī,– sprogainos, nepaklausīgos matus, kurusvarēja savākt tikai ar n-tajām matu sprādzēm,nepaklausīgo šķipsnu, kura neturējāsaizlikta aiz auss un mūždien krita acīs, atcerējiesžaketi un gaiši zilo blūzi zem tās. Atcerējiesstrupo kartupelim vai tomātam līdzīgodegungalu, kurš tev nelika mieru, bet kurunevarēja ne aizkrāsot, ne aizēnot. Tu zināji,ka profilā deguns ir tā neko, bet pretskatāplatās nāsis ir uzkrītoši nesamērīgas ar pārējoseju.Viņš kautrīgi pasniedza tev roku, tu satvērirožu pušķi vienā, un, cenzdamās viņam izpatikt,viegli satvēri viņa pirkstus. Viņš brīdisaminstinājās, nezinot vai tevi ņemt aiz labāsvai kreisās rokas, tu pasmaidīji. Pie gājējupārejas tu pirmoreiz sajuti nogurušās delnas.– Varbūt tu negribi turp iet, – viņš jautāja, gribēdamsuztvert tavu vissīkāko iegribu. Viņšnejuta, ka tev sāp delnas, tik vienkārši – sāproku locītavas un tu gribi tikai pārņemt puķessavādākā tvērienā. Nē, ne jau tas, ka tevnepatiktu puķes, ne jau tas, ka tev nepatiktuviņa dāvinātās puķes. Tev tās patika, pat ļoti,tev ļoti patika rozes – tās bija tavas mīļākāspuķes. Tu kautrējies viņam ko teikt, baidoties,ka tiksi pārprasta. Tev vienkārši bija neērti.Bet viņš to nemanīja. Viņš aizveda tevipie upes. Visi soliņi promenādē bija aizņemti,vai nu jauni pārīši, tādi paši kā jūs, vai sarunāsiegrimušas sirmas kundzes, vai vienkāršibezpajumtnieki, kuri dalīja dienišķās maizeskumosus. Jūs skatījāties gaismas spēles ūdenī.Pēcpusdienas saule krāsoja pilsētu, atspulgosradīdama tās dvīņumāsu. Tu ievērojiūdens mestās mazās krokas.– Viļņi, tās ir ūdens sprogas, – toreiz nodomāji.– Ir mazās, sīkās sprogas, tās, kuras tagadvēroju, un ir lielās tās, kuras aizrauj sev līdzveselas salas un piekrastēs sagrauj mājas, –tu prātuļoji.– Varbūt tu vēlies ieēst? – viņš tev jautāja. Tuparaustīji plecus.– Iesim turp, – Viņš pamāja tilta virzienā, netāluno muzeja jūs pamanījāt kafejnīcu. Iegājušitajā, jūs apsēdāties pie galdiņa loga pusē.Viesi mielojas. Apaļīgais vedējtēvs, pieplacisžuljēna trauciņam, ar karoti bakstīdams pēdējāsatliekas, vēro notiekošo. Dūšīgs vīrs izgāzisvēderu, skrubina vistas šķiņķīšus. Vaiginoziesti ar taukiem kā nevērīgi uzkrāsotulūpu spīdumu, lūpu kaktiņos ēdiena drumslas.No pelēkās žaketes kā pārpildīts graudumaiss un pāri bikšu siksnai pārvēlies milzonīgsvēders. Viņam līdzās taisni izslietu mugurusēž sieviete sērkociņa smalkumā. Miniatūrajospirkstiņos nazis un dakšiņa, pēc dietologuvai jogas guru ieteikumiem viņa kārtošķīvī sautētus dārzeņus - puķu kāpostus unburkānus vienādās attiecībās, vienu kabačašķēli un dažas seleriju lapiņas. Kungs ar plikugalvvidu un atkarenām ausīm kā zilonītimDambo un zeltītiem briļļu rāmjiem rubinaliellopu filejas šķēles. Viņa dēls, kura galvvidusvēl klāts matiem, žakete kā šveicaramun galants sarkans tauriņš, izpalīdz policijasseržantam, – uzliek vistas ruletes šķēlītes.Jaunkundze ar sātaniski melniem matiem unlūpām pasniedz kartupeļus pamatskolas direktoram,kurš tos padod tālāk. Līgavaiņabrālēns, runātīgs kā deviņi mēmie, salej lielākajāsglāzēs limonādi, vidējās – vīnu, betmazajās – degvīnu. Oficianti kā vērīgi izlūkistaigā apkārt galdam un pamanījuši pustukšaspudeles, nomaina tās ar pilnām.Muzikants attapies stiepj žēlabainas akordeonanotis un, nosvīdušu smaidu vērodamsjaunos cilvēkus, turpina pārtraukto dziesmu:–...lai sa-āvu gla-āzi tukšo tas, tukšo tas...Tu noliki rozes uz krāsainā dermatīna, sev līdzās.Sakārtoji, saliki rūpīgi ziedu līdzās ziedam.Oficiante atnesa ēdienkartes, vienu nolikatev, otru – viņam. Tu šķīri spīdīgā krītpapīralapas, ar vienu acs kaktiņu vērodama,ko dara viņš.13


– Varbūt kakao, – viņš jautāja.– Jā, varbūt – tu atbildēji.– Varbūt kapučīno, – viņš jautāja vēlreiz.– Jā varbūt, – tu kā iemieta atbildēji vēlreiz.– Vai vēlies kaut ko ieēst?– Jā, varbūt, – tu pēkšņā apmulsumā nosarki,pamanījusi savas vienādās atbildes un vienādotoni.Malkodami karsto dzērienu, jūs vērojāt garāmgājējus,– dažus aplam steidzīgus vakarastundai, apkaklēs ierautām galvām, dažuspārlieku gausus, ieplestām mutēm pētot pilsētasielas, viņi pārvietojās kā palēlinātā filmā,nesteidzīgi nopētīja sev vien svarīgaslietas, pielika pie acīm fotoaparātus, kautko regulēja, pakāpās dažus soļus uz priekšu,dažus atpakaļ, noknipsēja, tad pētīja fotoaparātaekrānā, kas sanācis rādīja viens otram,un atsāka visu no jauna. Tu atskārti, kasen nebiji vērojusi cilvēkus. Tā vienkārši apstājusiesun vērojusi cilvēkus.Aizdomājusies tu nepamanīji klusumu.– Kā iet Dzintaram, – viņš neveikli mēģinājapārtraukt stindzinošo mieru, jautādams parkādu jums kopīgu attālu paziņu.– Labi, – tu atbildēji.– Joprojām strādā klubā?– Laikam, – tu mulsi atbildēji.Klusums. Garāmgājēji. Steidzīgi un gausi.Klusums.– Ko pajautāt?– Ko atbildēt?Klusums.– Kas tev vislabāk garšo?– Viss kaut kas, man nav tāda mīļākā ēdiena.Klusums.– Tev patīk sports?– Nu, tā, kā kurš. Daži sporti jā, citi ne pārāk.Klusums.– Kas tu esi pēc horoskopa?– Lauva, – tu atbildēji.– Ha, es arī esmu lauva, – viņš teica un pasmējās,– es tām blēņām neticu, – viņš klusinātinoteica. – Man šķiet, ka tās visas ir tikaipasaciņas, lai apčakarētu cilvēkus.– Jā, – tu viņam atbildēji un nosarki.Muzikants, vērodams kājās stāvošos, kā ieķērusiesplate atkārto:– ...lai savu glāzi tukšo tas, lai savu glāzi tukšotas...Patiešām, tikai viņi un cits neviens. Neviensno septiņdesmit kāzu viesiem nav dzimis jūlijā.Un tagad viņiem jādzer tikai diviem vien?Un tieši viņiem.– Kurš gan zina, kad es esmu dzimusi, – viņaprāto, – būtu piecēlusies kaut vai kopā armarta jubilāriem, vai aprīļa.– Kaut kāds sviests! – viņa nodomā, un pasmaidījusiliek glāzi pie lūpām. Svelošs asumsielīst mutē, rīklē, barības vadā, kuņģī. Viņasaviebjas, un, vienu roku vēcinādama gar atvērtomuti, ar otru tver pēc kanapē maizītesar laša šķēlīti. Kad tā iemesta mutē, viņakampj marinēto gurķīti un izdzer pus glāzilimonādes.Šoreiz tu ziedus paņēmi otrā rokā. Izgājušiuz ielas, jūs pamanījāt, ka pieņēmies vējš.Parādījušies draudīgi mākoņi. Tuvojās lietus,bet jums šķita, ka jums izdosies aizbēgt nolietus mākoņiem, vai tie aizies jums garām.Tu biji ļoti nogurusi un vēlējies doties mājās.Viņš tevi pavadīja. Pie pasta jūs nogriezātiespa kreisi, garām muzejam, tad pāri tiltam,līdz tirdzniecības centram. Tu nezinājicik tālu ļaut sevi pavadīt, kautrēdamās arvienretāk uzmeti viņam acu skatienus. Viņamvarbūt šķita, ka tieši viņš ir vainīgs pietavas vienaldzības un kļuva vēl gādīgāks, vēlrūpīgāks.– Līdz riebumam, – tev vienubrīd iešāvās prātā,– līdz riebumam rūpīgs. Viņš uzlika taviempleciem savu samirkušo vējjaku, no kāsiltāks nekļuva.– Vēl tikai trīs šķērsielas, – tu tobrīd domāji, –un es būšu mājās. Es viņam ļaušu sevi pavadītlīdz benzīntankam, nē, labi, līdz pārtikasveikalam. – Tev nebūt negribējās, lai viņš zinātukur tu dzīvo, tev nebija pārliecības vaivēlies, lai viņš tev zvana.– Tikai līdz benzīntankam, jā, tikai līdz benzīntankam,un tad viss, tad gan viss! Tu nevarējiizlemt kā atvadīties. Vai teikt: „Paldiespar jauko vakaru!” vai „Es nu skriešu!”, vai„Paldies, esam jau klāt”.– ...un savu kaimiņu bučo tas... – kaut kurfonā skan muzikanta aizsmakušais balsstembrs. Jaunā sieviete pieliecas pie blakussēdošā kunga un ielaidusi viņa šatenajos ma-14


tos plaukstu, pievelk sev ciešāk klāt, un, pievērusiacis, kaislīgi noskūpsta uz lūpām. Pagriezusiespa labi, viegli uz vaiga nobučo blakussēdošo sirmo kundzīti, kura, samiegusikrokoto seju, pasmaida un uzspēlētā izbrīnāiepleš acis.Jaunā sieviete nepamana, ka jaunais vīrs, izdzērisdegvīna lāses, paspiež roku pa labi sēdošajamvedējtēvam un sniedz tikpat kaislīguskūpstu blakus sēdošai sievietei, kura irbaltā kleitā un plīvuru matos.Tu uzskrēji pa kāpnēm, garām iemigušambezpajumtniekam, garām rupjībām uz sienas,atslēgusi dzīvokli, mešus nometi puķesuz grīdas. Rokas bija stīvas, āda viscaur izmirkusi.Novilkusi drēbes, iegāji dušā. Ilgistāvēji zem karstā ūdens strūklas un vērojiūdens tērcītes ritam pār ķermeni. Vērojigaraiņu mutuļus griežamies. Kļuva mazlietsiltāk, tu nodrebēji, ūdens plūda arvienkar st āks, vannas istaba ietinās tvaika mākoņos.Tu stāvēji zem karstajām tērcēm un nekustējies.Kļuva siltāk, kļuva silti. Slapjās rozesmērcēja paklāju.Viņš devās atpakaļ, mēģinādams atcerētiesceļu, pa kuru jūs bijāt nākuši. Saminstinājiespie supermārketa, viņš nogriezās pa nelieloielu, garām viesnīcai. Lietus pieņēmās spēkāun kļuva drēgnāks, kļuva drēgns. Pamanījiskļūdu, viņš nogriezās kādā šķērsielā, kuraiziet atpakaļ uz lielās ielas. Viņš paātrinājatempu un spēra arvien garākus soļus. Dažusielas posmus, kur izdegušas vai vandāļu izdauzītasielas spuldzes, viņš metās skriešus,vieglā riksītī, reizi pa reizei trāpīdams nepamanāmāspeļķēs.Ticis garām dzīvojamam masīvam, viņš nogriezāsgarām žogam, vietumis aplīmētam,vietumis aprakstītam. Viņš dzirdēja aizbraucammašīnas kaut kur tālumā, viņš redzējasavu ēnu spēles, spuldžu gaismā.Garām tramvaja pieturai, garām dārza tehnikasveikala laukumā izvietotajiem pļāvējiem,garām trimmeriem, smaidīgiem barokļiemun seksīgām dūdiņām jauno dzīvojamo mājuprojektu plakātos, garām santehnikas lielveikalamun stūra vannu emaljētajam priekam,marmora flīžu dzīslojumam un duškabīnēmar pieciem masāžas režīmiem, garāmautoplaču spīdīgajai tumsai un mazlietotiemdžipiem, sedaniem un hedžbekiem, garāmsaimniecības veikalam, kura logos neona uzrakstiSKRŪVES, STIPRINĀJUMI.Trešajam vārdam aiz nodzisušā pirmā T burtalogā mirdzēja pieci oranži burti ROSES. oKārlis VērdiņšOLAFAM STUMBRAM 80Šīs dienas ir smagas.Skaistums sagruzd asiņu karstumā, un ilgaspasviežu dzīvei kā dzeramonaudu.Bet dzīvība paliek,paliek un pieaug spēkā ik brīdi— tā grāmatiņā Daudz laimes utt. rakstījaOlafs Stumbrs (1931-1996), viens no nozīmīgākajiemtrimdas dzejniekiem. Lai gan būdamsgarā tuvs Elles ķēķa grupējumam, viņšno 1950. gada dzīvoja Losandželosā, otrāASV galā, tāpēc latviešu dzejnieku vidū bijamanāms retāk, toties varēja piedalīties 50.gadu beigās lielu popularitāti guvušo bītudzejnieku lasījumos vietējā Venēcijas (Venice)priekšpilsētā. Lai arī dažkārt dēvēts par latviešubītņiku, Stumbrs uzskatīja sevi vien parviņu laikabiedru – vismaz tā viņš skaidrojaValdemāra Kārkliņa intervijā (1960).Stumbrs amerikāņu bītu nošņurkušajā vidēmeklēja rosinājumu, kuru nespēja sniegt ASVizkaisīto latviešu rakstnieku retās tikšanās unmerkantilā amerikāņu vidusšķira, tomēr nacionālāpiederība izrādījās stiprāka par pasaulesklaidoņu valdzinājumu – Stumbra debijasgrāmata Etīdes pēc pāris gadu klejojumiempa trimdas apgādu atvilktnēm iznācaneilgi pēc Gunara Saliņa un Linarda Taunadebijām, tādējādi izvirzot viņu par jaunāsASV trimdas latviešu dzejas trešo tēvadēlu.Jānis Rudzītis recenzijā par Etīdēm atzīmējaStumbra talanta spilgto dabiskumu, kā arīsmeldzīgo traģisma izjūtu, kas viņa dzejā izpaužasspēcīgāk nekā Linardam Taunam vaiGunaram Saliņam. Stumbra dzejas varonis irvientulīgs, lācīgi mīļš, visai pašironisks trimdaslatvietis, kurš, šķiet, ir vecāks nekā patsdzejnieks – viņam jau ir gana daudz sērīguatmiņu (otrā grāmatas nodaļa saucas „Elēģijakādai mīļai aizgājējai”) un ne pārāk optimistiskunākotnes prognožu, arī apziņa, kadzīve paies, bet viņa maiguma un spēka potenciālspaliks neiztērēts. Šai sakarā jāpiemingan pirmās nodaļas titulcikls „Makabras rotaļas”,gan „Dziesma no pazemes”, kur nāvespārdzīvojums izteikts Valdim Grēviņamraksturīgās kvartās: Tu, kam patika smaidi /un vieglas magoņu lapas, / Tev vēl uzsmaidītgribu / caur tumsas kārtām no kapa.Viens no iespaidīgākajiem krājuma tekstiemir nelielais dzejolis „ID”, kur brutāls sirreālismsieguvis psiholoģisku dimensiju, uzdzenotšermuļus ar savu spēku: Dienā mana15


smaidīgā līgava / krūšgaliem karstiem unsmailiem / izdur man acis kalnā starp akmeņiemkailiem. Taču citādi Stumbra modernismsir maigs un emocionāls, tajā daudz kasapzināti vai neapzināti pārmantots no Čaka,un nereālas lietas šeit neaizmiglo autora skatu,lai ievestu viņu kādā pašpietiekamā realitātē– tās tikai palīdz dziļāk un asāk saskatītto, kas apkārt: Tajā naktī es biju izgājis dārzā./ Tulpes klusas un melnas. / Es nolauzuvienu un dzēru tumsu no zieda kausa, / jotā stunda bija vientuļa, karsta un sausa, viņšraksta „Dziesmā par slāpēm”. Savukārt „Elēģijāmanam dvēseles mieram” viņam it visurseko iedomu tīģeri, kuri nav bīstami plēsoņas,bet drīzāk rotaļu biedri, kuri uztur varonīoptimistisko pārliecību, ka Pavasarī visidzīvosim mežā.Stumbrs pieder tai dzejnieku paaudzei, kaslatviešu dzejas tradīcijas apvienoja ar rietumumodernismu. Tā iespaidā viņš vairākosOlafs Stumbrs lasa draugiem dzejoļus savā mājoklīLosandželosā (1970)Foto: Helēna Hofmanedzejoļos iekļāvis citu rakstītas dzejas un folklorascitātus. Piemēram, dzejolī „Apsēstība”naksnīgā murgu ainā nospokojas tautasdziesmasrindas: Man der kalni, man der lejas/ un ozoliņi / un visi ciņi, / pār kuriem reizieklupsi purvā.Viens no ēverģēlīgākajiem citēšanas piemēriemsastopams daudz vēlākajā Stumbra krājumāMitrā daba ar ūpjiem (1985), kurā mīlasdzejolis „Nota bene” kļūst par intertekstuālukaujaslauku: Nedreb vairs lūpas, bet smaida;/ sausas acis, bet mirdz. / Gandrīz jākliedz (vaine? es tik gaidu): / „Tev tak nemaz vairs navsirds!” // (Vells! Šitā bija atskaņa smalka!) / Nē,sirds man ir, un sirds iet. / („...tai mūžīgā mirklīkā sirds viņu alka...” / V. Strēlerte. Iekavasciet.). Stumbrs šeit citē pats sava Etīžu dzejoļa„Dziesma par patiesām jūtām” rindu Tevtak nemaz vairs nav sirds, tad apņirdz nevilšusiznākušās banālās atskaņas sirds – mirdz,savu apņirdzienu atskaņodams ar citētu rinduno Strēlertes Bruņu kalpa, lai pēdējā rindāpieliktu strupu jo strupu punktu.Savukārt Etīdēs iekļauts dzejoļu cikls, kurātīši atdarināti citi latviešu dzejnieki. Četri„À la manière de...” teksti cenšas līdzinātiesStrēlertes, Ādamsona, Čaka un Virzas tekstiem,tādējādi kalpodami par dzejnieka pirkstuun smadzeņu vingrinājumu etīdēm. TačuStumbrs ir visjaukākais tad, kad nevienu neatdarina,bet raksta savus garos, mīļos dzejoļus.Viens no tādiem ir „Meitenei, kas uzkavējāsmanā pilsētā”, kurš sākas ar kolorītu vecāsmašīnas aprakstu (Tik lēna un netīra mašīnamana, / ka sivēniem lauku ceļmalā liekas,/ lūk, māte tur laikam nāk!), un turpināsar fantastisku divatnes brīža attēlojumu, kadmeitenes maigās lūpas mašīnā dudina varonimpie auss, abu kopīgo ceļojumu padarotpar īstu debesbraukšanu: Man klausoties likās,ka mašīna pēkšņi baltu un pelēku baložupilna, kas lidojot viegli ar spārngalu pieskaraspierei, ausij, plecam un dūdo dūdo –.1961. gadā Stumbrs kļūst par pirmo jaundibinātāsZinaīdas Lazdas prēmijas laureātu, unviņa debijas krājums gūst popularitāti – taspiedzīvo atkārtotus izdevumus (1962, 1964).Turpmākie gadi gan izrādās visai mazražīgi –dzejošana apsīkst un ar jaunu sparu atsākastikai 1968. gadā, kad dzejnieku spēcīgi saviļņopirmā atkalatgriešanās Latvijā. Šī braucienarezultātā top dzejoļi grāmatām Vāveresstunda un Daudz laimes utt. (abas 1970).Turpmāk Stumbrs kļūst biežs viesis Latvijā,sirsnīgi iedraudzējas ar turienes dzejniekiem,pirmā plašākā dzejas kopa Latvijā publicētaLiteratūrā un Mākslā (1978). Tomēr dzejošanaturpinās ar trimdas autoriem raksturīgām16


paprāvām pauzēm – pēdējais krājums Mitrādaba ar ūpjiem iznāk 1985. gadā, vēl dažidzejoļi apkopoti Latvijā izdotajās izlasēs Dzejoļivecākiem cilvēkiem (1992) un Rokāde(2001).Tagad Stumbrs Latvijā atgriezies pavisam –2010. gada 28. jūnijā viņa pelnu urna tikaapglabāta Rīgas Otrajos Meža kapos. Bet pavisampar „savējo” viņš kļūs, kad lasītāji saņemsStumbra Kopotās dzejas vai Rakstus.Varbūt jubilejas gadā pienācis laiks par to padomāt?oPar dzejnieka, kritiķa un literatūrzinātnieka Kārļa Vērdiņafiloloģijas doktora disertāciju Latviešu dzejproza 20.gadsimtā, kuras pārstrādāta versija izdota arī angliski– The Social and Political Dimensions of the LatvianProse Poem (Pisa: Pisa University Press, 2010) – skat. Dr.Lalitas Muižnieces apskata rakstu 67. lpp., arī rakstniekaImanta Auziņa veltījumu Olafam Stumbram JG264:6-7.Vita GaiķePIESKARIES MAN...Kanādā iznāk Edvīna Raupa Then Touch MeHere.Neapšaubāmi, ievērojams notikums latviešukultūras dzīvē ir Edvīna Raupa dzejoļu krājumaThen Touch Me Here nākšana klajā Kanādasapgāda „Guernica Editions” paspārnē unšīs grāmatas atvēršanas svinības trijās Kanādaspilsētās - Monreālā (1.V), Otavā (3.V) unToronto (8.V), piedaloties gan pašam autoram,gan arī dzejoļu tulkotājai Margitai Gailītisun izdevējam Mirollam (Michael Mirolla).„Guernica Editions” ir viena no retajām izdevniecībām,kas rūpējas par citu tautu literatūrasdarbu tulkošanu un izdošanu angļu valodā,tāpēc varam būt lepni, ka izdevēji bija izvēlējušiesarī Latvijas dzejnieku Edvīnu Raupu,piepulcinot to dažādu tautību rakstniekiem.Monreālā grāmatas atvēršana notika BlueMetropolis International Literary Festival ietvaros,savukārt Otavā uz to ieradās ne tikailatviešu sabiedrības, bet arī Kanādas kultūrasaprindu pārstāvji un studenti, kas uzdevadažādus jautājumus par latviešu literatūru.Toronto tikšanās ar dzejnieku bija rīkotakāda itāļu bāra ļoti piemērotās telpās, vijolesskaņām sagaidot dzejas cienītājus. Izrādās,itāļu bāra izvēle nebija nejaušība, jo MaiklsMirolla ir itālis, kas ieceļojis Kanādā 4 gaduFoto: Vita GaiķeThen Touch Me Here atvēršanas svinībās Kanādā(no kr.) Edvīns Raups, atdzejotāja Margita Gailītis,„Guernica” apgāda vadītājs Maikls (Michael) Mirollavecumā. Tāpēc arī viņam tuva šķiet doma popularizētcitu tautu kultūru angliski runājošovidū, un Edvīna Raupa dzeja viņu tiešām„uzrunājusi” jau no pirmajiem paraugiem, koMargita Gailītis nosūtījusi.Ne velti kādreiz Edvīna Raupa dzeju apzīmēkā sirreālistisku, jo tā nav viegli uztveramaun lasītāja acu priekšā tā neuzbur reālistiskuainu. Tomēr tai ir īpašs pievilkšanasspēks, kas palielinās brīdī, kad pats dzejnieksto sniedz klausītājam. Arī šoreiz klātesošajiembija iespēja nokļūt Raupa balss un dzejasvarā, klausoties dzejoļus latviešu valodā.Nākas piekrist Guntim Berelim, ka šī dzejavispirmām kārtām ir runājama, turklāt, tikaipaša autora balsī. Savukārt dzejoļu angliskostulkojumus lasīja Margita Gailītis, kas veikusilielu darbu, ar īpašu veiksmi atrodot trāpīgākosvārdus. Protams, tulkojums nekad navtas pats kas oriģināls, tomēr tas ļauj arī cittautiešiemkaut mazliet ieskatīties un iejustiesEdvīna Raupa dzejā.Šajā tikšanās reizē varējām pārliecināties arīpar Edvīna Raupa meistarību citu dzeju tulkošanā,klausoties Maikla Mirolla dzejas lasījumusangļu valodā ar Edvīna Raupa latviskotulkojumu. Tas, ka Mirollas dzeja ir pavisamcitāda, vairāk aprakstoša, runājot par reālākām,ar ikdienu saistītām sajūtām, netraucējaRaupam veikt lielisku tulkojumu, saglabājotdzejnieka radīto noskaņu.Milzīga pateicība pienākas Margitai Gailītis,kas pēdējo gadu laikā aizrautīgi nodarbojusiesar latviešu rakstnieku darbu tulkošanu,padarot tos pieejamus angliski runājošiem literatūrascienītājiem. Arī šo tikšanos rīkošanagūlās uz viņas pleciem, tāpēc vēl vairākjāapbrīno viņas uzņēmība un nerimstošaisdarbošanās prieks.oVita Gaiķe ir JG redakcijas locekle un nedēļas laikrakstaLatvija Amerikā (Toronto) galvenā redaktore. Par Vituskat. Jura Zommera interviju JG265:56-57. Edvīna Raupadzejoļu kopa un dzejnieces Maijas Meirānes rindkopas parEdvīnu lasāmas JG265:2-9.17


Juris ŠlesersČelli20. gs. mantojums mūs turpina nomākt unnodarbināt – arī gaismot 21. gs. Nupat rokāsnonāca aizpērn iznākušais amerikāņu dzejniecesFransises Brentas prozas darbs ĻevaAronsona zudušie čelli. 1 Ārēji tas pasniegtsit kā detektīvromāns – gan tikai uzmanībaspiesaistei. Kā tāds tas tālāk par innuendo nenonāk,jo kā stāsta varonis, tā autore apzinātiatturas no savu aizdomu skaidrošanas.Tieši šī atturība šķiet būtiska.Darbs ir biogrāfisks romāns, balstīts uz čellistaĻeva Aronsona (1912-1988) nepublicētumemuāru, arhīva materiāliem un autoresintervijām ar viņa radiem, mācekļiem un kolēģiem.Romāns iesākas ar vēstules atstāstu,ko Aronsons rakstījis (1986) Vācijas valdībai,uzskaitot savus zaudējumus II Pasaules karalaikā Latvijā un Polijā, to skaitā 25 nonāvētustuviniekus, četrus zaudētus mūziķa dzīvesgadus un divus senus, neatvietojamus čellus– arī divus tikpat vēsturiskus un viņam nozīmīgusčella lociņus. Šī esot viņa otrā vēstule –pirmā (1953) palikusi bez atbildes. Vairāk kā40 gadus atturējies to atgādināt, zinot, kaVācijai pēc kara bija grūti laiki un ka jebkādaiespējama reparācija tā vai tā nekādi nebūtuvarējusi atsvērt viņa zaudējumu. Savu vēstuliviņš nobeidzis ar piezīmi: Esmu pārliecināts,ka kaut kur Vācijā vai Austrijā kāds vēl šodienspēlē manu neatvietojamo Amati čelluun Tourte lociņu... Priekšvārdā autore skaidro:Instrumenti, ko turējušas viņa rokas, veidostatīvu šai grāmatai par to, kas zudis unkas saglabāts, un, protams, par ebreju lomuEiropas kultūrā.Aronsons dzimis un uzaudzis Jelgavas ebrejuģimenē (gan piedzimis vecākiem atrodotiesuz laiku Vācijā). Tēvs bijis drēbnieks untekstiliju tirgotājs. Izceļoties I Pasaules karam,ģimeni reizē ar apmēram 40 000 Kurzemesguberņas ebreju deportē uz Krieviju.Tā nonāk Voroņežā. Tur mazais Ļevs pārlaižrevolūciju un pilsoņu karu, tur arī atklāj savumūziķa sūtību – sāk mācīties čellu. Aronsoniatgriežas Latvijā (1920), apmetas Rīgā: Tāpatkā citi modernās paaudzes [ebreji], ģimenebija „akulturalizējusies” – viņi identificējāsar savu reliģiju un „pieņēma antisemītismukā pašu par sevi saprotamu”, bet bija apņēmušiesneļauties tāpēc būt izolētiem vaikavētiem.1. Frances Brent. The Lost Cellos of Lev Aronson. NewYork: Atlas & Co., 2009. 216 lpp.Levs Aronsons 1971. gadāZēns turpina mūzikas izglītību privāti, muzicēmēmajos kinoteātros, apmeklē operu. UzNacionālās operas skatuves pirmo reizi dzirdsavu nākamo skolotāju un mūža mecenātu– ievērojamo čellistu Gregoru Pjatigorski noBerlīnes. 1928. gadā jauneklis ierodas Berlīnēstudēt jurisprudenci – bet ar čellu padusē.Pēc gada jau pārgājis uz Berlīnes konservatoriju,kur drīz kļūst Pjatigorska audzēknis.Studijas beidz (1932) un ap to laiku iegūstsuperlatīvo Amati čellu. Autorei nav izdeviesnoskaidrot, vai ar tēva vai varbūt Pjatigorskagādību.1935. gadā Ļevs izpilda obligāto karaklausībuLatvijas armijā – laimīgā kārtā kopā ar bijušoskolas biedru, prezidenta dēlu, pianistu– abiem kopā dienests paiet muzicējot.(Runa acīmredzot ir par prezidenta Kviešadēlu Viktoru Kviesi.) Vēlāk nodibinās noturīgadraudzība ar vijolnieku Kārli Vestenu Liepājasorķestrī un Nacionālās operas orķestrī.Ap 1938. gadu Ulmaņa valdības tautību politikapaliek jūtami nelabvēlīgāka ebreju unvācu minoritātēm darba ziņā, un Aronsonamkļūst grūti nopelnīt iztiku kā orķestrantamvai pasniedzējam.WORD WST Stereo18


Īsi bet kodolīgi autore apraksta Baigo gadu –Latviešus nacionālās suverenitātes zaudēšanasaniknoja, bet ebreju mūziķiem un skatuvesmāksliniekiem sovjetizācija bija daļējasvētība. Tie varēja atkal uzstāties. Ļevam tagadir iespēja strādāt un pelnīt – un viņa skaņuierakstus ar Amati čellu pārraidīja radio.Paveras iespēja spēlēt operas un radiofonaorķestros, nodibinās draudzības ar latviešumūziķiem un kultūras darbiniekiem – operasdziedātājiem Marisu Vētru un Paulu Brīvkalni,baleta horeogrāfu Osvaldu Lēmani, bijušoizdevēju Helmaru Rudzīti.Grāmata ir postmoderns turp-un-atpakaļnotikumu un pārdzīvojumu klāsts ar pēdiņāsiestarpinātiem Aronsona paša izteicieniemno viņa pierakstiem. 1941.7.VII, šķiet,varbūt spēcīgāk kā jebkurš cits datums iedragāĻeva dzīvi – tam veltīta nodaļa grāmataspašā sākumā, un pie tā atgriežamiesgrāmatas vidū, un vēl atkal un atkal. Rīgatagad vācu rokās un radiofona orķestra ebrejumūziķi saņēmuši rīkojumu ierasties arsaviem instrumentiem galvenā pasta ēkasaugšējā stāvā, kur tos konfiscē. Savās piezīmēsviņš atceras, cik grūti bijis uzrausties pakāpnēm ar diviem čelliem un emocionālajāmsāpēm. Grupa ebreju mūziķu, karstajā telpāar žaketēm pār plecu, jau bijuši pagriezušiesprom iešanai. Neviens neteicis ne vārda, betviņu skati izteica veselu pasauli. Tūlīt arī Ļevspārdzīvo pazemojumu, kas to pavada visumūžu: Kāds pagrūda Ļevu ar viņa alumīnijaun ādas instrumentu kārbām uz priekšu,un radio orķestra pirmais čellists, cilvēks, koviņš labi pazina, panāca pretim. (..) Kad Ļevsatbrīvoja savus instrumentus no kārbām,viņa roka pēdējo reizi aizskāra skaisto jūraszirgam līdzīgo spirāli, kas rotāja Amati čellu.Viņa vecais kolēģis pavīpsnāja, pavērsa skatuārā pa logu un pagrieza muguru, „viņadoma bija nepārprotama.” (..) Kāds neprātspamudināja Ļevu pajautāt, (..) „Vai varu saņemtkvīti?” Telpu pāršalca smiekli. Ļevs sajuta,kāda roka satver viņu aiz svārku apkaklesun pagrūž atmuguriski zemē pa kāpnēm.Aronsona dzīves stāstam daudz paralēļu, arīkontrastu, ar cita Rīgas ebreja Maksa Mihelsona(dz. 1924) dzīves stāstu Dzīvības pilsēta,nāves pilsēta. Atmiņas no Rīgas. 2 Abi uzaugun dzīvo brīvajā Latvijā, izdzīvo padomju unvācu okupācijas, zaudē tuviniekus, nonāk Rīgasgeto, vācu spaidu darbnīcās un Kaiservaldeskoncentrācijas nometnē Rīgā, Štuthofaskoncentrācijas nometnē Polijā, izglābjas2. Max Michelson. City of Life, City of Death: Memoriesof Riga. Boulder, Colorado: University Press of Colorado,2001. 171 lpp.no krieviem, nonāk amerikāņu zonā Vācijā,pēc tam ASV. Par spīti visam, abi izdzīvo.Aronsons kļūst Dallasas simfoniskā orķestrapirmais čellists un mūzikas profesors Teksasā,Mihelsons izstudē inženierzinības un strādāšajā profesijā Masačuzetsā, tur pavada arīsavas vecumdienas.Lasot un pārlasot abu dzīves stāstus, jāpakavējaspie to kontrastiem, īpaši attiecībāuz relatīvo distanci, vai tuvību, ko katrs noviņiem izjūt ar līdzcilvēkiem latviešiem. Paršo „sabiedriskās un emocionālās distances”konceptu man iznāca lasīt un rakstīt pirmspāris gadiem sakarā ar kādas Zviedrijas literatūrzinātniecesgrāmatu par ebreju attēlojumulatviešu romānos dažādos periodos. 3Šo distanci piemin un analizē arī Mihelsons(123-4), runājot par latviešu sabiedrības pasīvonovēršanos no ebreju likteņa II Pasauleskara laikā. Viņa slēdziens ļoti skarbs. Pēckara viņš Ņujorkā nonāk pie sava tēvoča Leo,gleznotāja, kuram jau kara pašā sākumā bijaizdevies paglābties Rietumos: Leo nevarējapieņemt to, ka viņa ilggadēji latviešu draugibijuši antisemīti. Man gan šādu grūtību nebija.Mūsu domstarpība attiecībā uz latviešurīcību un izturēšanos vācu okupācijas laikāpalika mūžīgi neatrisināma. (..) Citās Eiropaszemēs – Nīderlandē, Čehoslovākijā un, īpaši,Dānijā un Bulgārijā – bija cilvēki, kuri centāsglābt ebrejus. Latvijā, turpretim, šādu godprātīgonežīdu skaits bija sāpīgi niecīgs. Bailesno vāciešiem noteikti bija viens faktors.Vairākus latviešus, kuri slēpa ebrejus, viņukaimiņi nodeva Gestapo. Paslēptos ebrejusun viņu glābt gribētājus notvēra un nekavējotiesnošāva. Otrs svarīgs faktors bija sabiedriskāun kulturālā distance abu kopienustarpā. Nerunājot vienā valodā, trūkstot kopējuinterešu saitei vai kopēja likteņa izjūtai,bija traucēta saskare un tuvu attiecībunodibināšanās starp latviešiem un ebrejiem,kas varētu radīt atbalstu un rosināt mēģinājumusglābt. Atskaitot ievērojamos izņēmumus– Žani un Johannu Lipkes – ne vairāk kāsauja cilvēku riskēja savas dzīvības, lai palīdzētusaviem ebreju kaimiņiem un draugiem.Latvijas vēsture, ilgie dzimtbūšanas gadi unvirkne svešo valdītāju – vācieši, zviedri, poļiun krievi – varbūt ir iespaidojuši latviešus paklausītsavu kārtējo kungu uzspiestajiem rīkojumiemun pavēlēm.Lasot Mihelsona grāmatu, uzkrīt, ka šī distanceir abpusēja. Ļevs Aronsons ir mazākskarbs, atceras draudzību un palīdzību, ko3. „Distance tuvībā”. JG259(2009):17 – par: AnetteReinsch-Campbell, Tradition and Modernity: Imagesof Jews in Latvian Novels 1934-1944, Stockholm:Stockholms universitet, 2008.19


Dzejnieks, dramaturgs, jaungaitnieksJĀNIS GULBĪTIS (VIESIENS)1916.3.V - 2011.25.VIviņš un viņa ģimene vācu okupācijas laikāsaņēma no vairākiem draugiem un kolēģiem– jau minētajiem latviešu mūziķiem un kultūrasdarbiniekiem. Viņš arī izrāda sapratni,kad viens vai otrs paziņa novēršas. Šķiet, kadistance mākslinieku starpā bijusi mazāka.Varbūt tieši tāpēc jo skaudrāk kremt lielaispazemojums no kolēģa – orķestra pirmā čellista,un nozagtie instrumenti...Kad atlikušos Rīgas ebrejus 1944. gada septembrīpārved uz Štuthofu, ap to pašu laikuuz Vāciju evakuē Rīgas radiofona orķestradalībniekus. Grāmatas pēdējā nodaļa, „Epilogs”,pievēršas jautājumam, kur atrodas atņemtie– nozagtie – Aronsona instrumenti?Specifiski visvairāk pieminēti viņa Amatičells un Tourte lociņš, kas acīmredzot bijaviņam vismīļākie. Aronsons bijis pārliecināts,ka instrumenti nonāca Rietumos un kādstos spēlē Vācijā vai Austrijā. Visu mūžu viņuurda aizdomas, ka tos piesavinājās viņa vecaiskolēģis, radiofona orķestra pirmais čellists.Tikpat labi, protams, viņa instrumentivarētu būt palikuši Latvijā vai aizceļojuši uzKrieviju vai citu pasaules stūri. Pēc kara viņšzina, kur Vācijā šis kolēģis dzīvo, muzicē unmāca, bet nemēģina to kontaktēt. Tas būtupar daudz sāpīgi. Vieglāk ir, tā teikt, atmestar roku – Kāds tur labums?Arī autorei šī čellista vārds ir zināms, betviņa to neatklāj. Uzzinājusi, ka arī šodien Vācijāmuzicē kāds jauns čellists ar to pašu uzvārdu,viņa noklausījusies kādu tā skaņu ierakstu.Tas ļoti paticis, un viņa sāka domāt,kāda varētu būt viņu saruna. Tad atliku šoideju. Uz miruša cilvēka senu, kaut sāpīgu,atmiņu un aizdomu pamata vien vandīt viļņuscitu cilvēku dzīvēs viņa acīmredzot navgatava. Kurš gan būtu? To negribēja arī ĻevsAronsons, kas labāk savu sāpi paturēja sevīun paņēma līdzi. Klausītāju un mācekļu atmiņāviņa spēle iespiedusies tieši ar savu –iekšķīgumu...oDr. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.AGATE NESAULEATBILD DAGMĀRAIBEITNEREIDagmāra Beitnere: Intervijā literatūras žurnālam„Smoked Poet” Tu minēji, ka tici grāmatuspēkam. Pastāsti, kāda ir tava pieredze?Kas ir tavi lasītāji? Kādas Tu piedzīvo atbalsisno saviem darbiem?Agate Nesaule: Spriežot no tā, kas manraksta vēstules (apmēram 300 vēstuļu pirmajāgadā) pēc Sievietes dzintarā izdošanas,skaits samazinās, bet vēstules turpinās katrugadu arī pēc tam, un arī pēc Mīlot JežijuKosinski (In Love with Jerzy Kosinski), un kuriierodas manos priekšlasījumos vai referātos,mani lasītāji ir vairumā amerikāņi, vairāk sievieteskā vīrieši, daudzi studenti un studentes,un cilvēki visādos vecumos un no daudzāmvietām pasaulē. Daudzi ir piedzīvojušikaru (Ruandā, Bosnijā, Vācijā, Polijā, Ķīnā,Irākā utt.) vai citus no kara neatkarīgus traumatiskusnotikumus. Daudzi Sievietes dzintarālasītāji, gan amerikāņi, gan latvieši, ir dziļiaizkustināti, reizēm raud un jūtas brīvi runātpar sevi un savas ģimenes noslēpumiem. Viņiraksta sirsnīgas vēstules, ka Sieviete dzintarāviņiem palīdzējusi tikt galā ar depresijām unsarežģījumiem, atklāj savas dvēseles, pateicas,ka esmu devusi viņiem skaidrību, drosmiun cerību. Man ir liela atbildības sajūta partādiem lasītājiem, tāpēc uzmanos, ko rakstuviņiem, un privāti cenšos it vienam tādam lasītājamatbildēt. Ir arī lasītāji visās pasaulesmalās, kuri varbūt tik dziļi nepārdzīvo grāmatufaktuālo saturu, bet kuri uztver manu grāmatuliterāro vērtību. It sevišķu prieku mansagādā citi rakstnieki, kuri saprot, cik grūtiir būt rakstniekam pašlaik. Viņi iztirzā literārotehniku vai lirisko ritumu un mudina turpinātrakstīt. Piemēram, pāris nedēļas atpakaļsaņēmu ļoti sirsnīgu apsveikumu no ViljamaTrevora (William Trevor, angļu rakstnieks,kuru kritiķi vērtē kā vislabāko īso stāstu rakstniekuangļu valodā un sauc par moderno Čehovu),pagājušo gadu man atrakstīja ar Nobelaprēmiju apbalvotā Dorisa Lesinga (DorisLessing). Tādas vēstules dod vienreizēju enerģijuun atgādina, ka pasaule ir lielāka un katajā ir lielākas personības, kā šad tad sastopamstarp latviešiem.D.B.: Par ko domāji un rakstīji no „Sievietesdzintarā” līdz „In Love with Jerzy Kosinski”?A.N.: Laika posmā starp šīm divām grāmatāmes uzrakstīju divas citas. Winter Narcissus(Ziemas narcises) sagriezīšu mazos20


gabaliņos, līdzko nopirkšu papīra smalcinātāju.Negribētu ar to mocīt lasītājus, lai ganman tas noderēja mācīties rakstīt romānu.Nākamā grāmata Shopping for Relativesman pašai šķiet labs romāns un ceru, ka atradīšuizdevēju, kam interesēs. Man vienmērir interesējušas attiecības starp atmiņām unizdomāto, starp romāniem un memuāriem,starp patiesību un meliem. Man bija notikumi,par kuriem negribēju runāt kā par reāliempiedzīvojumiem. Es gribēju spēlēties artiem, mainīt tos, izbaudīt, kas būtu varējisnotikt citādāk. Un tomēr es gribēju saglabātautentiskas jūtas, kādas bija Sievietē dzintarā.Īsi sakot, es gribēju rakstīt romānu. Un JežijsKosinskis, kurš visu mūžu spēlējās ar meliemun patiesību, bija tieši tā persona, kurāvarēju apvienot, par ko daudz domāju.D.B.: Kas bija Ježijs Kosinskis?A.N.: Ježijs Kosinskis, dzimis un uzaudzis Polijā,starptautiski ļoti populārs rakstnieks unAmerikas mediju iecienīta personība, ir vislabākpazīstams kā grāmatas Painted Bird (Nokrāsotaisputns) autors. 1965. gadā izdotaisromāns ir par bezvārda Zēnu, kurš sešu gaduvecumā, II Pasaules kara laikā, nelaimīgā kārtātiek atšķirts no vecākiem. Viņš klīst vienspats pa Austrumeiropu, un tādēļ, ka viņš izskatāscitādāks un runā citādāku valodu, laukuiedzīvotāji domā, ka viņš ir čigāns, velnsvai žīds. Viņu sit, spīdzina un pat mēģina nonāvēt.Kara sākumā viņš ir mīļš, līdzjūtīgs unizpalīdzīgs puisītis. Kara beigās viņš ir mēms,ļauns zēns. Viņš ir zaudējis balsi, nejūt neprieku, ne mīlestību, kad atkal satiek vecākus,ilgojas dzīvi vadīt pilsētas tumšos laukumosun ielās, kur karš turpinās naktīs, un atriebtiespat tiem cilvēkiem, kuri nekad nav viņampāri darījuši. Painted Bird ir vienreizējsstāsts par kara iespaidu uz nevainīgu personalitāti,un Zēns simbolizē visus bērnus, visasšķīstās dvēseles, kuras krasi mainījās karaizciesto moku dēļ. Kosinskis šo stāstu izdevakā romānu, un tūlīt sāka apgalvot, ka viņšpats piedzīvojis tādus pašus notikumus, kaPainted Bird ir ne tikai autobiogrāfisks romāns,bet ir pat memuāri. Kad sāka brukt PadomjuSavienība un bija vairāk brīvības ceļot,literatūras pētnieki sāka sekot Kosinska aprakstītajiemnotikumiem Polijā un atklāja, kaviņam ir bijusi citāda bērnība. Viņš ir dzīvojiskopā ar vecākiem, nekad nezaudējis spējurunāt un kara laiku pavadījis ēdot desas, kāto dēvēja viens mazjūtīgs kritiķis. Tad atklājāsarī, ka Kosinskis ir ebreju izcelsmes (viņš tonoliedza gandrīz visu mūžu) un ka viņa ģimeneslēpusies mazā ciemā, kur visi zinājuši, kasviņi ir un varējuši katru brīdi nodot nacistiem.Kosinskim bija svarīgs un saistošs personīgsstāsts par kara laiku, un mani fascinēja jautājums,kādēļ viņš nerakstīja par to, un ja rakstījanetieši par Zēnu kā protagonistu, kādēļviņam vajadzēja to slēpt vai melot. Kosin skiarī apvainoja, ka viņš ir lietojis redaktorus,tulkotājus, nabadzīgus rakstniekus un špikojisno Amerikā nepazīstamām grāmatām kāavotiem saviem romāniem. Kosinskis izdarījapašnāvību 1991. gadā.D.B.: Kā latviešu sabiedrība Amerikā uzņēmaTavas grāmatas? Kādas bija diskusijas?A.N.: Ļoti negatīvi par Sievieti dzintarā izteicāspolitiski konservatīvie vecākās paaudzeslatvieši Amerikā, lai gan daudzi no tiem nebijagrāmatu lasījuši un vadījās no baumām.Turpretim jaunākā paaudze un Latvijas latviešiatsaucās ļoti pozitīvi un sirsnīgi. Protams,bija izņēmumi, tas ir tikai galvenos vilcienos.Bet tas krasi atšķīrās no amerikāņiem,kuri bez izņēmuma saprata grāmatas vērtībuun to vairākas reizes apbalvoja – Voicesof Courage Award, Outstanding AcademicBook Award, Wisconsin Librarians OutstandingAchievement Award, pat ar svarīgoAmerican Book Award. Daudzi jauni latviešiman ir teikuši, ka pēc grāmatas lasīšanas viņiir beidzot sapratuši un piedevuši tēvam pardzeršanu vai mātei par negatīvismu, jo varējuširedzēt savus vecākus ar maigumu kā karalaika bērnus. Sieviete dzintarā pārtrauca gadiemilgu klusēšanu un izraisīja pirmās pārrunasdaudzās ģimenēs par pazemojumiemkara un bēgļu laikos un pirmos gados Amerikā.Sieviete dzintarā arī deva enerģiju uzsāktsistemātisku latviešu dzīvesstāstu krāšanu.Priekšlasījums vai referāts grupām, kurās irAmerikas latvieši, ir tāpat kā slidot uz plānaledus, jo reakciju nevar paredzēt. Vai pieskrieskāda no dusmām sasarkusi vecāka sievietear rokām dūrēs, it kā gatava man sist,un pieprasīs, lai es atvainojos visiem latviešiempar kaut ko, ko es nekad neesmu rakstījusi?Vai kāds vecs onkulis pasludinās, kaes neesmu latviete? Vai kāda pusmūža sievietekliegs, ka es meloju tādēļ, ka viņai nekadnav noticis tieši tas pats, kā man? Tie ir reti,bet patiesi notikumi. Vairums latviešu, protams,ir pieklājīgi. Bet latvieši bieži atšķirasno amerikāņiem ar to, ka, piemēram, amerikāņiparasti saka: Es izlasīju jūsu grāmatuun tad turpina – man interesēja... vai patika...vai atgādināja tas vai tas. Latvieši saka:Es izlasīju tavu grāmatu – un seko klusums.Bet stāv un projām neiet. Es nezinu, ko tasnozīmē. Latvieši ir rezervēti, un varbūt tādēļir grūti pateikt, ko jūt? Vai latviešiem ir neērtirunāt par idejām? Dažus gadus atpakaļ lasījureferātu latviešiem Čikāgā, un viss izdevās21


DzejnieceELZA ĶEZBERE1911.5.V - 2011.6.VIIļoti labi. Pēc tam jauka mājas māte bija sarīkojusipatīkamas viesības, garšīgs ēdiens,labs vīns, visi viesi ap vienu galdu, tieši tādaatmosfēra, kur var rasties labas pārrunas.Viesi runāja par visu, par makšķerēšanu, parmāju krāsošanu, par ceļojumiem jaunībā unkopējiem jokiem, bet pie mana referāta nepieskārāsneviens. Tāpat neizteica vispārējusuzskatus par grāmatām, nejautāja par citiemrakstniekiem un pat neinteresējās par manaspašas rakstīšanas praksi, iedvesmu vai mērķiem.Iespaids bija gandrīz tāds, ka rakstīšanair kauna lieta un ka par to pie galda nevarrunāt.D.B.: Pastāsti mazliet sīkāk, kā „Sievieti” un„In Love with Jerzy Kosinski” novērtēja amerikāņulasītāji. Ko viņi ieraudzīja, ko neredzammēs, latvieši. Tu abās grāmatās portretē latviešus,vai cilvēki Latvijā uztvēra Tavu stāstuatšķirīgi? Ja jā, tad kāpēc?A.N.: Ir daudz izņēmumu, gan starp latviešiem,gan starp amerikāņiem. Latvieši biežākrunā par sīkumiem. Piemēram, pat tā sauktie„profesionālie kritiķi” – Biruta SūrmaneJaunajā Gaitā un Eduards Silkalns Laikā – apmulst,bet šķendējas par Annas seksualitātiIn Love with Jerzy Kosinski. Varbūt, ka bijaminēts Jaunajā Gaitā pāris numurus atpakaļ,ka latviešiem vispār ir neērti, ja kāds rakstapar seksualitāti. Krievi izvaroja latviešu sievietesgan Vācijā, gan Latvijā, bet par šiem pārkāpumiemlatviešu literatūra klusē. Latviešibiežāk ignorē grāmatas vispārējo saturu ungalvenās tēmas. In Love with Jerzy Kosinski irdaudz kas pozitīvs par latviešu izturību, varonību,uzņēmību, devību, izpalīdzību, cenšanospēc izglītības utt. Latviešu sabiedrība redzamavairākos variantos, bet negatīvie latvieši,tāpat, kā minētie „kritiķi”, redz tikai vienulapas pusi par sarūgtinātiem latviešiem.Un pat uz tās ignorē vīru kora dziesmas unElgu, sirsnīgu un pozitīvu latvieti. Redz vienukoka zariņu, ne koku, ne mežu, ne mežaapkārtni. Man liekas, ka lasītājiem Latvijā interesēja,kas notika ar 1944. gadā izbēgušajiemlatviešiem, vai viņu pieredze atšķiras noPadomju Savienības propagandas. Viņi lasījaSievieti dzintarā ar atvērtu sirdi un arī kāstāstu, kas ietilpst latviešu bērnības grāmatuliterārā tradīcijā. No latviski rakstītām recenzijām,visdziļākās un precīzākās bija Latvijaslatviešu rakstītās.D.B.: Kā Tu palīdzētu raksturot, kāpēc Tavasgrāmatas iegūst tik augstu novērtējumu unatzinību amerikāņu literātu sabiedrībā?A.N.: Liekas, ka amerikāņi ir vairāk turējušieslīdzi modernai rakstniecībai un biežāk runāpar grāmatas mērķi un galvenajām tēmām.Varbūt tādēļ, ka amerikāņi nav piedzīvojušikaru savā zemē 150 gadus, viņi pārrunāsvarīgākus jautājumus: kas notiek ar civilpersonām,it sevišķi sievietēm un bērniem, karalaikā? kādas ir kara sekas – bads, izvarošana,nometnes, trimda, imigrantu iedzīvošanāsAmerikā? cik ilgi un kā kara trauma iespaidopersonalitāti? vai karš un citas traumasvar pārmainīt attiecības starp mātēm unmeitām? vai dvēsele var atveseļoties no traumām,piedot spīdzinātājiem, un atrast mieru?Amerikāņi saprot, ka Sieviete dzin tarā irmemuāri par vienas personas pieredzi, bet kano šīs grāmatas, tāpat kā no citiem nopietniemliterāriem darbiem, var atvasināt dziļusjautājumus par cilvēci. Latvieši dusmojas, kanotikumi Sievietē dzintarā neatspoguļo tiešito, ko viņi ir piedzīvojoši. Latvieši arī šad tadnesaprot, ka Sieviete dzintarā nav visu latviešutrimdas vēsture, un uztraucas, ka tajā neatroddziesmu svētkus un politiskos protestus.Gan amerikāņu, gan latviešu literāti unīstie kritiķi skatās uz Sievieti dzintarā un InLove with Jerzy Kosin ski kā literāriem sasniegumiemun izceļ stilu, struktūru, liriku, drāmu,humoru, traģisko noskaņu utt.D.B.: Vai Tu kā literatūras un dzimtes pētniecībasprofesore un rakstniece izjuti diskomfortustarp savu akadēmisko un radošo dzīviun darbu?A.N.: Jā, es izjutu krasu konfliktu starp akadēmiskodzīvi un radošo darbu. Akadēmiskaisdarbs prasa ārkārtīgi daudz laika tā, kadzejot vai rakstīt romānus ir gandrīz neiespējami,it sevišķi, ja tam vēl nāk klāt atbildībapar ģimeni. Manu studiju laikā mums arī mācīja,ka rakstnieki ir speciāli, vienreizēji apdāvināticilvēki un ka mēs, studentiņi, esam apsmejami,ja mēs iedomājamies rakstīt. (PašlaikAmerikā notiek gandrīz pretējais: mēģinapacelt studentu pašapziņu ar glaimošanu,ka ikviens var būt rakstnieks.) Mums neļāvalietot vārdu „es” domrakstos un eksāmenos,noliedza pieminēt jūtas un intuīcijuun mudināja, it sevišķi sievietes, lai klusējamun esam pazemīgas. Ph.D. studiju [doktorēšanās]laikā es sadedzināju biezu burtnīcu armanām dzejām un skicēm. Bet rakstniekam22


ir jāpaļaujas uz savu „es”, jārespektē zemapziņaun jāciena jūtas un domas. Lai gan tambija arī citi iemesli, pagāja 40 gadi, pirmsspēju sākt rakstīt par to, ko piedzīvoju septiņugadu vecumā. Tikai tad, kad akadēmiskādzīve nāca uz beigām, es uzdrošinājos pamestakadēmiskos rakstus un pievērsties radošamdarbam.D.B.: Kāda noskaņa valda pēc tik daudz notikumiemun kā literatūras balva iespaidojaTevi?A.N.: Par situāciju pasaulē ir nospiedoši domāt,lai gan mūsu pienākums ir uz to skatītiesun kaut kā darboties. Dabas briesmas(plūdi, cunami, šausmīgs karstums, zemestrīces)notiek biežāk un biežāk. Ekoloģiskiedraudi krasi parādās arvien biežāk (naftasnoplūdes, indīgu ķīmisko vielu izplūdumi).Bet ir arī iespējams priecāties par mazām lietam,par tām, kas notiek mūsu pašu apkārtnē.Piemēram, šo brīdi man nekas nedraudun pa logu es varu redzēt manu iemīļoto trīsstumbru bērzu. Es varu sēdēt pie datora unturpināt rakstīt Coming Home, memuāruspar faktisku, simbolisku un garīgu atgriešanosmājās, par manu tēti, ticību un Latviju.Pāris mēnešus atpakaļ man bija labs atgādinājums,cik svarīgas ir mazas lietas. Manvienā laidā draugi jautāja, vai esmu saviļņotaun pacilāta, ka man piešķirta Regional LiteraryAward. Tas mani nesaviļņoja. Bet manādārzā tieši tajā pašā laikā sāka ziedēt mazas,Dr. Agate Nesaule (kr. pusē) un Dr. Dagmāra Beitneremazas sārti rozā Alpu vijolītes – ciklamenas.Brīnums! Oktobra beigās kaut kas tik sārtsun neparasts un varonīgs, lai gan drīz nāksasa salna un ziediņus nonāvēs. Par to es bijutik saviļņota, ka lūdzu kaimiņus un garāmejošos, lai nāk skatīties. Balva bija tikai patīkamsnotikums.D.B.: Par ko runā intelektuāļi Amerikā, cilvēki,kuri ir ap Tevi? Kas Tevi uztrauc un iepriecinaTavā tuvākajā sabiedrībā, kultūrā, valstīun pasaulē?A.N.: Visvairāk par politiku. Mums bija ļotilielas cerības pirms diviem gadiem, kad ievēlējaObamu, ka Amerikas politiskā kultūramainīsies. Atskatoties, tas bija loti naivi, joviens cilvēks nevar mainīt politisko kultūru,sabiedrības aso šķelšanos, negodīgas naudassavākšanu un izbeigt karus, kuri vēl arvienturpinās Afganistānā un Irākā, bet kuruspēdējās vēlēšanās pat nepieminēja. Mēsesam sašutuši par Amerikas valdību (arī šadtad par Obamas kapitulēšanu citiem) un baidāmies,ka ikkatru progresīvu ideju un likumunākotnē iznīcinās. Bet mums ir arī lielascerības par to, kas pašlaik notiek Viskonsinā.Amerikāņi ir beidzot atmodušies, ka ir nepieciešamipiegriezt vērību politikai un aktīvidarboties, lai pasargātu demokrātiju unprogresīvus likumus. Madisonā [Viskonsinasštata galvaspilsētā] jau vairāk kā mēnesiir demonstrācijas, daudzas ar 10 000 cilvēkupiedalīšanos, lai protestētu pret nesen ievēlētāgubernatora un senatoru nolūku iznīcinātarodbiedrības, atņemt atbalstu vistrūcīgākajiemun tajā pat laikā vairot visbagātakobagātību. Lai to panāktu, senatori neņēmavērā cilvēku vēlēšanos un arī pārkāpaViskonsinas likumus par atklātu balsošanu.Visi mani draugi un paziņas pēdējās nedēļāsir kļuvuši politiski aktīvisti – piedalās demonstrācijās,vāc parakstus, lai atsauktu likumupārkāpējus no valdības, ziedo naudu, piedalāssanāksmēs utt. Ir milzīga politiska un radošaenerģija. Varbūt, ka Viskonsina atmodināscitas Amerikas pavalstis.oRakstniece Agate Nesaule ir Viskonsinas U. (Universityof Wisconsin) emeritēta 20. gs. amerikāņu literatūras undzimtes pētniecības (Women’s Studies) profesore. Viņasvairākās valodās tulkotais autobiogrāfiskais darbs AWoman in Amber: Healing the Trauma of War and Exile(1995) izdots arī latviešu valodā – Sieviete dzintarā: karaun trimdas radīto traumu dziedēšana (Jumava, 1997,tulk. Inguna Beķere). In Love with Jerzy Kosinski izdodViskonsinas U. – University of Wisconsin Press, Madison,2009. Izņemot tehnisko korektūru, intervija publicēta bezredakcionāliem labojumiem.Kultūras socioloģe Dr.sc.soc. Dagmāra Beitnere irLatvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtavadošā pētniece. Raksti periodikā un tīmekļa portālos.23


Vita GaiķeĒRPF BALVA PĀVILAMVASARIŅAMŠogad, dzejnieka un literāta Ērika Raistera piemiņasfonda 41. darbības gadā, 27 laureātu pulkampievienojies Toronto dzīvojošais, bet plašajā latviešusaimē pazīstamais ārsts, literatūras pētnieksun arī „jaungaitnieks” Pāvils Vasariņš, ko balvaspasniegšanas sarīkojumā Ņujorkā (16.IV) VoldemārsAvens raksturoja kā latviešu kultūras bagātinātāju,literatūras vērtētāju un sargu.Strādādams dermatoloģijā un vēža pētniecībā,Pāvils Vasariņš paralēli savam darbam medicīnaslaukā pievērsies arī latviešu literatūrai, sniedzotdziļus un izteiksmīgus referātus un priekšlasījumus,kā arī avīzēs un žurnālos rakstot pārdomātasgrāmatu recenzijas un darbu analīzes, apceres unpārskatus. Viņš var arī lepoties ar vairāku zinātniskugrāmatu publicēšanu gan Kanādā, gan Latvijā.Pēdējos gados, kopš viņa dzīvesbiedres AinasZemdegas aiziešanas mūžībā, Pāvils Vasariņš irnodarbojies ar rakstnieces darbu sakopošanu unizdošanu 5 sējumos. Kopotos rakstus Pāvils Vasariņšveidojis, iekļaujot ne tikai Zemdegas darbus,bet arī viņas darbu analīzi, dažādus komentārusun atsauksmes, kā arī biogrāfiskas ziņas, tādā veidāuzceļot savai dzīvesbiedrei literāru pieminekli.Vaicāts, kā viņš kā tik zinātnisks cilvēks pievērsiesliteratūrai, Pāvils Vasariņš stāsta, ka interesepar grāmatām bijusi jau no bērnības. Mēnešiemilgi viņš noņēmies ar Aleksandra Grīna Pasaulesvēsturi, tad ar Raiņa tulkoto Dimā romānu GrāfsMonte Kristo, toreiz vēl „vecajā drukā”, gotu burtiem.Dzeja sāka atklāties mazliet vēlāk – ap 12gadu vecumu. Skalbe, Plūdons, vēlāk Ādamsons.Vācu okupācijas laikā žurnālā „Latvju Mēnešraksts”iepazinos ar tā laika jaunajām zintniecēm– Strēlerti, Ķezberi, Tomu, Vīksnu. Rūpīgi lasīju arīrecenziju nodaļu. Intriģēja apceres par grāmatām,atmiņā ilgi palika polemika par to, vai Raudivestulkojumi bija tieši no spāņu valodas, kā minētsgrāmatas ievadlapā, jeb tomēr no krievu valodas,jo pielaistas identiskas kļūdas... Pēc 50 gadiematradu „Latvju Mēnešraksta” burtnīcas un visasmanas grāmatas, ko biju paslēpis bēniņos 1944.gada rudenī. Sameklēju arī polemiku par Raudivestulkojumiem. Tātad atmiņa nebija vīlusi, atcerasPāvils Vasariņš.Par savu profesionālo darbu laureāts stāsta: To,ka būšu ārsts, zināju jau agrajos pamatskolas gados,dabaszinātnes bija interesantākās jau pamatskolā.Ģimnāzijas gados Rīgā un Eslingenā ātri apguvuvācu valodu, bet bija tikpat skaidrs, ka Vācijāuz ilgstošu dzīvi nepalikšu. Tūlīt pēc ģimnāzijasbeigšanas iestājos tuvākajā augstskolā dabasziņātņufakultātē, bet tajā pašā laikā sāku nopietnistudēt angļu valodu. 1948. gada vasarā kļuvupar laukstrādnieku Kanādā.Manas dzīves dominējošākais mērķis bija medicīna.Valodas bija tikai palīglīdzeklis veiksmīgākainākotnei. Literatūra mani intriģēja, bet laikatādam luksusam pirmajos trimdas gados nepalika,atzīst Pāvils Vasariņš un turpina: Vēlāk, kadFoto: Bruno Rozītisbiju jau kādus gadus studējis dabaszinātnes unmedicīnu, gadījās saņemt aicinājumus piedalītieslatviešu trimdas sabiedrības sarīkojumos – referētpar latviešu literatūru (trimdā un dzimtenē).Mana pirmā dzīvesbiedre nebija latviete, latviešuvalodu man neizdevās viņai iemācīt. Mana otrādzīvesbiedre bija latviešu dzejniece Aina Zemdega(1924-2006). Ap 30 gadu ilgā dzīve ar dzejnieciun mūzikas skolotāju padarīja manu dzīvibagātāku; varēju arī viņai palīdzēt ar tehniskajiemdarbiem grāmatu sagatavošanā, korektūrulasīšanā utt., kā arī tīri praktiski Lubes dzirnavuatjaunošanā.Pāvils Vasariņš atzīst, ka medicīna un literatūraviņa dzīvē bijušas kā divas pasaules, tās nesaistanekas. Protams, arī medicīna prasīja savu tiesu –nostrādājot 8 gadus par ģimenes ārstu, atgriezosskolas solā, vēlāk kļuvu „akadēmisks” – nodarbojosar studentiem, pētīšanas darbiem, mācību grāmatusastādīšanu. Apmēram 20 gadus piedalījosarī jauno ārstu apmācībā Latvijā, sastādīju mūsdienīgasmācību grāmatas kopā ar Latvijas kolēģi.Tagad jūtos brīvs – savā 80. dzimšanas dienāatvadījos no medicīnas, par savu zinātnisko karjerustāsta laureāts. Literatūra mani turpināja saistīt,bet nekad neizdevās apgūt vajadzīgo izglītību, laisasniegtu kaut kādu profesionālu līmeni. Lielākanozīme bija intuīcijai un pieredzei ilgus gadus lasotgrāmatas, gatavojot referātus, rak stot recenzijasun apceres par literāriem tematiem. Secinājums– manā gadījumā medicīna un literatūra bijadivas pasaules, noslēdz Pāvils Vasariņš.Par saviem lielākiem sasniegumiem medicīnaslaukā viņš uzskata 43 gadus pavadītus ārsta darbā,kuru laikā viņam izdevušies arī nozīmīgi pienesumiādas slimību izpratnē. Ir sarakstītas 4 mācībugrāmatas, ap 40 publikāciju ASV, Anglijas, Kanādasun Latvijas medicīnas žurnālos. Savukārtdarbojoties literārajā laukā Vasariņš centies tuvinātdzejniekus un rakstniekus lasītājiem un klausītājiem,gan vadot vai piedaloties literāros sarīkojumos,gan rakstot piezīmes par grāmatām unliterāriem notikumiem trimdas presē. Viņš atklāj,ka daudzu gadu laikā publicētās piezīmes,apceres un reportāžas tagad sakopotas vienāsējumā, un jaunās grāmatas izdošana paredzētajau šoruden. Tā kā laureātam nekad rokasneguļ dīkā, tad viņš jau sācis strādāt pie savasautobiogrāfijas, ko gaidīsim ar interesi. oVita Gaiķe ir JG redakcijas locekle un laikraksta LatvijaAmerikā galvenā redaktore.Dr. Pāvils Vasariņš pēc nolasītā referāta JG 100.numura sarīkojumā, Ņujorkā (1978)24


Rolfs EkmanisSTARPTAUTISKIERAIDĪJUMILATVIEŠU VALODĀ20. GS. OTRĀ PUSĒSākums JG235(2003), 237(2004), 238(2004), 248(2007),250(2007)-256(2009), 261-262(2010)RADIO BRĪVĀ EIROPA / RADIOBRĪVĪBA (RFE/RL) – IIIRADIOBALSIS PSRS IETILPINĀTAJĀMTAUTĀMLai gan no raidstacijas Radio Brīvība – RadioLiberty (turpmāk RL) vēl šodien atskan raidījumi28 valodās, plašākā sabiedrībā tāir mazāk pazīstama nekā Radio Brīvā Eiropa– Radio Free Europe (RFE). Arī tās darbībaiesākas daudz klusāk, bez jebkādām politiskāmfanfarām, kā tas bija ar RFE (skat.JG262:47). Bet tas nenozīmē, ka RL iešvunkāšanāsposms ir mazāk haotisks par RFEsākumu.Jau pirms RFE klausītāju ļoti labvēlīgām atsauksmēmAustrumbloka valstīs (Polijā, Čehoslovākijā,Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā),CIA vadītāji spriež par iespējamību raidīt arīPSRS iekļauto tautu valodās. 1950. gada sākumāamerikāņu gaisa karaflotes universitāte(US Air Force University, dib. 1946) kopāar Rokefelera Fondu (Rockefeller Foundation)finansē Harvardas Universitātes speciālupētniecības projektu ar mērķi noskaidrotDienvidvācijā esošo krievu, ukraiņu, baltkrievuun citu tautību bēgļu politiskās vēlmesun uzskatus. Paralēli Harvardas projektam1950. gada vasarā Minhenē nodibinās„neatkarīgs” (faktiski ASV specdienestu atbalstīts)Amerikāņu PSRS Studiju institūts(American Institute for the Study of theUSSR – no kā vārds American drīz vien pazūd)un dažas nedēļas vēlāk Visnera (FrankWisner) vadītā slepenā OPC (Office of PolicyCoordination) paspārnē turpat Minhenēnodibinās vēl viens institūts – Padomju SavienībasVēstures un kultūras studiju institūts(The Institute for the Study of the Historyand Culture of the Soviet Union). 1951.gada pašā sākumā ar CIA, protams, slepenupiepalīdzību tiek nodibināta AmerikāņuKomiteja par PSRS tautu atbrīvošanu (TheAmerican Committee for the Liberation ofthe Peoples of the USSR), ko dažus mēnešusvēlāk (1951.5.V) pārdēvē par Amerikāņu komitejuKrievijas tautu atbrīvošanai (AmericanCommittee for the Liberation of thePeoples of Russia – parasti: American Committeefor Liberation, saīsināti – Amcomlib,bet vēl pēc nepilniem diviem gadiem(1953.16.III) tās nosaukums atkal mainās(saīsinājums paliek tas pats) – AmerikāņuKomiteja atbrīvošanai no boļševisma (AmericanCommittee for Liberation from Bolshevism).1951. gada augustā Štutgartē (Stuttgart)un atkal novembrī Vīsbādenē (Wiesbaden)pulcējas krievu un citi PSRS iekļauto nekrievutautu politisko bēgļu pārstāvji (izņemotbaltiešus), lai spriestu par kopēja raidītājadibināšanu Amcomlib paspārnē. Neraugotiesuz nopietnām nesaskaņām starp dažādiemgrupējumiem, tomēr sekmējas nodibinātRadio Liberation – Radio Atbrīvošana.Četras dienas pirms Kremļa izziņotās Staļinanāves (5.III) no Lampertheimas (1953.1.III)ēterā uziet pirmais RL raidījums, faktiski uzsaukumskrievu valodā pretoties padomjuagresīvajai ārlietu politikai, [ko] iespējamsmainīt tikai gāžot padomju režīmu un likvidējotboļševismu un tā nīsto tirāniju (..) kadpienāks izšķirošā stunda, jūs paši zināsiet labākpar mums, kas darāms 1 . Jau pirmajāsdesmit minūtēs Padomju Savienībā pret šonepatīkamo „lielkalibra ieroci” tiek ieslēgtitraucētāju zāģi, kas ar gaudoņu, kaukoņu,smildzoņu, svilpieniem, kaucieniem, spalgiemspiedzieniem, cūku rukšķiem un citādāmelektroniskām skaņām vairāk nekā 35gadus pūlas padarīt Rietumu radiobalsis nesaprotamas– līdz pat 1988. gada novembrabeigām, kad Gorbačova perestroikasun glastnost’ (pārbūves un atklātības) laikāMaskava izbeidz traucēt raidījumus krievuun arī PSRS iekļauto nekrievu tautu valodās.Satelītvalstīs traucēšana kopumā ir mazlietvaļīgāka jau no paša sākuma, parasti atkarībāno programmu satura.Pēc nepilnu divu gadu domstarpībām starpamerikāņu administratoriem un tautībupārstāvjiem, arī neizbēgami tautībām savāstarpā, nodibinās (1953.23.III) Pretboļševikucīņas koordinācijas centra raidstacija(Radio Station of the Coordinating Centerfor Anti-Bolshevik Struggle), sastāvošano četriem krievu bēgļu nogrupējumiemun piecu PSRS ietilpstošu nekrievu tautībupārstāvjiem. Bet kaislības turpina burbuļot.Trīs mēnešus vēlāk vārdkopa CoordinatingCenter jāatmet, jo nekāda koordinācija nav1. Gene Sosin. Sparks of Liberty: An Insider’s Memoirof Radio Liberty. University Park: Pennsylvania StateUniversity Press, 1990:17.25


iespējama. Vēlākos gados sevišķi asas nesaskaņasizvēršas RL lielajā krievu redakcijāstarp II Pasaules kara politiskajiem bēgļiemun 70. gadu žīdu emigrantiem, bet pēcPSRS sabrukšanas – starp atsevišķiem šovinistiskiievirzītiem krieviem un to redakcijudarbiniekiem, kuri pārstāv bijušās „nacionālāsrepublikas”, ieskaitot baltiešus.Pirmie raidījumi ar 67 raidstundām nedēļā irkrieviem. Kaut arī ar kopā airēšanu neveicas,laiva tomēr virzās uz priekšu. 1954. gadamartā RL darbinieki, kuru skaits gada laikāir pieaudzis no 23 uz 320 (274 Minhenē, 46Ņujorkā), sagatavo sešu līdz septiņu stunduraidījumus diennaktī 11 valodās. 1959.gada martā iesākas RL īsviļņu pārraides noSpānijas. Kad tā paša gada oktobrī par Amcomlibraidstacijas ilggadēju vadītāju – līdzpat 1975. gadam – kļūst Valsts sekretāra bijušaisasistents, kara laikā izlūkdienesta virsnieksSārdžents (Howland Sargeant), līdzšinējāneomulīgi asā un konfrontatīvā gaisotneuzlabojas. Raidītājs relatīvi nostabilizējasun, sākot ar 1964. gadu, politiskās situācijasdēļ vārdu atbrīvošana atvieto ar vārdu brīvībaun Radio Liberation tiek pārdēvēts parRadio Liberty.RL TAIVĀNĀLīdz šim pavisam maz ir zināms par radiopārraidēmuz PSRS, kas 1955.1.V sāk atskanētno Taivānas salas jeb Formozas armērķauditoriju (galvenokārt krieviem unukraiņiem) Sibīrijas austrumdaļā un Klusajamokeānam piegulošajos reģionos – pašāLampertheimas (Bavārijā) radiotorņi 1950. gadossākumā no Punčao ar pavisam vāju viena kilovataraidītāju, kas drīz tiek nomainīts pret25 kW, bet pēc pārcelšanās uz Pali (20 kmno galvaspilsētas Taipei) – ar trim 50 kW raidītājiem.Pēdējā RL programma no Taivānasuziet gaisā 1973. gada pēdējā dienā. No Taivānasprogrammas gājušas gaisā arī latviešuvalodā – ar it kā slepenu ALAs un Latvijassūtniecības Savienotajās Valstīs atbalstu.AĢENTI, SPIEGI, SLEPKAVĪBASPar to, ka Maskavai un tās orbītas valstīmRFE/RL ir kā dadzis acīs, liecina ne tikai arlieliem izdevumiem saistītā traucētāju darbināšana,bet arī pastāvīgie mēģinājumi iefiltrētMinhenes darbinieku kolektīvā savuspecdienestu aģentus, kam dažkārt izdodasiegūt visai augstus posteņus radio hierarhijā.Pašiem darbiniekiem un viņu tuviniekiemjārēķinās ar dažādiem draudiem, parastipa pastu vai telefoniski, arī ar vilinājumiematgriezties viņu zemēs. Raidmateriāliparasti tiek laisti ēterā ar pieteicēju vaidiktoru segvārdiem, lai pasargātu radus unpaziņas. Tiek pielietoti arī vardarbīgi līdzekļi– no spridzināšanām līdz pat politiskāmslepkavībām.1954. gadā noslepkavots tiek atrasts RL azerbaidžāņuredakcijas vadītājs AbdulrahmansFatalibejs. Tā paša gada septembrī Izārā(Minhenes Daugavā) atrod mīklainos apstākļosnoslīkušā baltkrievu redakcijas darbiniekaLeonida Karasa līķi. Vācu izmeklēšanasdienesta speciālistu uzskatā visaspazīmes norāda uz padomju aģentu roku26


darbu. 1959. gadā kāds Austrijā stacionētsČehoslovākijas diplomāts RFE pagraba ēdnīcāOettingenstrasse 67 vairākos sāls trauciņossaber atropīnu – indīgu vielu, ko iegūstno driģenēm, velnāboliem un citiem augiem.Nekas liels nenotiek, tikai vēdersāpesvairākiem darbiniekiem. Vai nu darītājs kļūdasindes devas aprēķināšanā, vai arī viņamuzdots tikai mazliet pabaidīt. Poļu redakcijāiefiltrētais Andžejs Čehovičs pēc sešu gadunostrādāšanas 1971. gadā atgriežas Varšavā,kur runās un rakstos, no kuriem daži parādāsarī okupētās Latvijas avīzēs 2 , atmaskoMinhenes antikomunisma un antisovetismamidzeni. RFE čehu redakcijas darbiniekamPavelam Minarikam, faktiski čehu slepenādienesta Štátna bezpečnost’ (StB) aģentamno 1969. līdz 1976. gadam, lielā ātrumā jāatgriežasDzelzs priekškara austrumu pusē,jo vācu un amerikāņu drošības spēki atklājviņa plānus uzspridzināt raidstacijas instalācijas,par ko Prāgā 90. gados viņš tiek tiesātsun attaisnots pierādījumu trūkuma dēļ. Vēlākviņš notiesāts uz četrarpus gadiem cietumāpar apdrošināšanas firmas apkrāpšanu.Viena no savdabīgākajām slepkavībām notiekLondonā 1977. gada septembrī. RFEbulgāru redakcijas darbinieks, arī BBC komentētājs,rakstnieks Georgs Markovs,pirms palikšanas Rietumos Bulgārijas diktatoraTeodora Živkova uzticības vīrs, šķērsojotVaterlū (Waterloo) tiltu Londonā tieši Živkovadzimšanas dienā, pēkšņi sajutis ciskā asassāpes, šķiet, no kāda svešinieka lietussargapieskāriena. Drīz pēc tam viņš nomirst. Medicīniskāsekspertīzes konstatējums: mirisno ricīna indes, kas ievadīta iegurnī ar metālaskrots palīdzību (tātad iešauta ar speciālušaujamo lietussarga izskatā). Aptuveni desmitdienas pirms tam mīklainos apstākļosmirst bulgāru redakcijas līdzstrādnieks VladimirsKostovs. Dzejnieks un režisors AleksandrsGaļičs, kādu laiku „vispopulārākaiscilvēks Krievijā”, kurš dziedājis savas balādesģitāras pavadījumā, 1972. gadā par „pretpadomjudarbību” (protestiem pret cenzūru)tiek izslēgts no Vissavienības Rakstniekusavienības, divus gadus vēlāk atstāj PSRS unkļūst pār RL ārstāžnieku Parīzē, 1977. gadadecembrī 58 gadu vecumā dabon galu mīklainākārtā, it kā no elektriskās strāvas, labojotsavu magnetofonu. Tikpat mīklainosapstākļos bojā iet RL ārstāžnieks, rakstnieksAnatolijs Kuzņecovs, kurš kādas oficiālas vizīteslaikā 1969. gadā Londonā „piesit pēdu”un pieprasa azīltiesības. Tieši tajā gadā sagadīšanāsdēļ Rīgā iznāk viņa romāna Babij2. Skat. Cīņa 1971.30.V-3.VI.CarlosMagdalena Koppjar Hugo Rukšāna tulkojums latviešu valodāSievu krauja, ko cenzūras pārvalde Glav ļitRīgā uz karstām pēdām pavēl izņemt no apgrozības.Vēlāk Rietumos angļu un citās valodāspublicēts romāna necenzētais variants.OPERATION MUNICH TANGO1981.21.II, kas ir sestdiena, pulksten 21.47RFE/RL galveno mītni Minhenē satricina apdullinošssprādziens, ievainojot divus arraidstaciju nesaistītus cilvēkus un četrus čehoslovākuredakcijas darbiniekus, vienu noviņiem smagi, un nodarot materiālus zaudējumusvairāk nekā divu miljonu dolāru vērtībā.Pēc Berlīnes mūra krišanas (1989) noVDR drošības iestādes Stasi, arī liecībām nobijušajām Maskavas satelītvalstīm, īpaši Ungārijasun Rumānijas, noskaidrots, ka, tāpatkā virkni citus terora aktus, uzbrukumu RFE/RL ēkai īsteno Venecuēlā dzimušā Karlosa(Carlos, īst.v. Ilich Ramirez Sanchez) Eiropaskomanda Separat, ko vada austrumvācietisVeinrihs (Johannes Weinrich) un kurā ietilpstapmēram 40 cilvēku izlase no tādiem teroristugrupējumiem kā basku separātistu ETA,šveiciešu Prima Linea, itāļu Red Brigade, palestīniešuPFLP, vācu izbijušajām RevolutionaryCells u.c. Sazināšanās viņu starpā parastinotiek angļu valodā. Karloss, kurš ar savuvācu draudzeni Magdalenu Kopu (Kopp – viņasekspertīze ir pasu viltošana) atrodas Budapeštā,uzdod Veinriham (pagrīdes vārds„Steve”) kopā ar Šveices pilsoni Bruno Bregetu(Breguet jeb „Luca”) izstrādāt OperationMunich Tango. Pēc vairāku aģentu iesūtīšanasMinhenē jau 1980. gada novembravidū (tādējādi dodot viņiem pietiekoši laikaiepazīties ar RFE/RL ēkas ārpusi, slepeni tofotografējot, arī izsekojot radiodarbiniekuun tolaik tikai divu sargu kustībai pie ēkas),tiek izvēlēts sestdienas vakars, kad ēkā atrodastikai apmēram 40 darbinieku (no parastivairāk nekā 1 000) – vispirms 14., pēcāk21. februāris, kad pie ārējās sienas zem čehoslovākuredakcijas logiem Bregets piestiprinarumāņu slepenā dienesta daļas (arsegvārdu „Andrè”) sagādāto 20 kg smaguspridzekli. Par Minhenes Tango realizēšanuVeinrihs tūdaļ telefoniski paziņo Karlosam,kurš nekavējoties dodas no Budapeštas uz27


pastarpināti saistītu jautājumu un problēmu.Tiem, kam pazīstams profesora darba un izteiksmesstils, nudien nāks priekšā jauni pārsteidzošiviņa kompetences šķautņu atklājumiun pavērsies kairinošas iespējas risinātvēl tikai principā iezīmētas tēmas un pētnieciskasproblēmas. Vai varam iebilst, piemēram,ierosinājumam, ka literatūrzinātnes nākotnespētījumiem būtu jāpierāda, ciktāl sociālistiskaisreālisms bija sagremojis latviešudzeju, vai latviešu dzeja sociālismu? (260).Lasītājiem būs vilinājums arī pašiem iesaistītiesun atšķetināt it kā neviļus uzdotās asociāciju,personāliju un norišu saistības mīklasun šarādes. Vai, piemēram, nekad nebijušais(bet zināmu loģiku uzrādošais) Jāņa Rokpeļņadzejas grāmatas nosaukums Zvaigznesputna ēnā un viss cits (238) ir cenzūras domāšanasveida izteiksmīgs atspoguļojums,vai arī kāda korektūraspaviršība? Interesantibūs izprast Latvijas GLP priekšniekaValentīna Jaunzema iebildumupret kādu Maskavas„lielās” GLP Latvijā iespiest atļautugrāmatu. Šis Merkulovaapcerējums „Mans Ļeņinsun Staļins”, kurā vairāk runātspar suņkopību nekā par tēmasbūtību, kā ziņoja Jaunzems, ticisapspriests LKP CK redakcijā(198). Principā katram erudītamlasītājam būs patīkami uzminēt,ko labu vai sliktu nozīmēteikums: Notika padomjuliteratūras „pikulizācija” (202).Un kas ir t.s. kreisās filmas, kurasbija izmantojamas PSKP„aģitpropa” vajadzībām arī tikai pēc apgraizīšanas.[? - B.D.] Taču šo atbildīgo darbu PSRSGLP uzticēja galvenokārt Maskavas cenzoriem(353). Galu galā – kas ir Havasa apokrifi,vai slēpti raksti? (35)Bet atgriezīsimies pie visas nopietnības. Irskaidrs, ka cenzūras vēstures pētīšanu Latvijā,kā to pamatoti pasvītro Heinrihs Strods, ļotiierobežo dokumentu trūkums, cenzūras slepenākāsdaļas dokumenti, tie, kas atrodasgalvenokārt Krievijā, mums nav pieejami (24,447). Arī šodien Maskavā no Krievijas FederācijasValsts arhīvā esošajiem deviņiem PSRSGLP arhīva fondu lietu uzskaites aprakstiematslepenoti tikai divi, bet pārējie apraksti pieejamitikai (Krievijas pētniekiem) ar speciālajāmtriju pakāpju pielaidēm (30). Visi arhīvi,kuros iespējami materiāli par slepeniem PSRSdarbiem, arī par cenzūru, jau vairākkārt ir „iztīrīti”(34). Profesors Strods zinoši un autoritatīviuzsver, ka no slepenākajiem vienīgiepētniekam pieejamie dokumenti ir LatvijasGLP atskaites, ziņojumi Latvijas kompartijai.Arī, ka pilnīgi nekad un nekur nav bijis iespējamsredzēt Latvijas GLP, cenzūras ziņojumusčekai, LPSR VDK, tāpat arī attiecīgās VDK atbildes(34). Tomēr, jāpiekrīt, lai sāktu politiskāscenzūras problēmas izpēti, avotu un literatūrasir pietiekami, bet problēmas pilnīgaiizpētei – nepietiekami (35). Būtiski uzsvērts,ka arvien lielāka nozīme PSRS GLP cenzūrasziņu sarakstu, pavēļu un apkārtrakstu īstenošanākopš 1960. gadiem bija LKP CK, LPSRVDK un Baltijas kara apgabala galvenā cenzoramutiskiem un telefonrīkojumiem (60).Tāpēc Heinrihs Strods pamatoti norāda, ka,nezinot mutvārdu un telefonrīkojumu spēkuun daudzumu, nekad nebūs iespējams pilnībāatklāt cenzūras darbību (34). Pastāvīgiglabājošas slepenās un sevišķislepenās lietas, saņemot pavēlino Maskavas, X stundā bijanekavējoši jāiznīcina uz vietasvai jānosūta uz Maskavu. Iznīcināšanaibija pakļautas visasPSRS GLP pavēles, instrukcijas,„Datu saraksts” un citidokumenti. Tas, ka LGLP arhīvānav saglabājušās pat pēdējāstā darba vajadzībām vajadzīgāsinstrukcijas un pavēles,liecina, ka LPSR GLP izpildījusiarī pavēli X stundā (24). Autors,acīmredzot, domā lieloGlavļita dokumentācijas iznīcināšanuPreses nama pagrabos1990. gada augustā? Viņšapgalvo arī, ka atsevišķu arhīvadarbinieku nekompetencesdēļ arhīvu materiālu, kas liecinātu par cenzūrasdarbību, iznīcināšana turpinās arī pēdējālaikā! (26) Prof. Strodam, starp citu, principāliekas iespējams, ka, ...trūkstot vēsturespirmavotiem, nozīmīgus pētījumus PSRS cenzūrasvēsturē varētu veikt vēsturnieki, ja viņiembijusi cenzora vai tās politiskā vadītājapieredze, ja vien viņi atteiktos no padomjuspecdienestiem sniegtā mūžīgas klusēšanassolījuma. Taču bijušie cenzūras darbinieki līdzšim no šī darba atturējušies, pierādot, ka minētais„svētsolījums” joprojām ir spēkā (23).Mēģinu uzminēt šos vārdā nenosauktos vēsturniekus,bet vairāk par pāris publiski pamanāmāmpersonām nevaru iedomāties...Pārejot pie Heinriha Stroda monogrāfijassvarīgāko atziņu kodola, vispirms jāatzīmēaptverošs konstatējums – Zinātne, literatūra,māksla, kino Latvijā dzīvoja un gāja zosu gājienāLKP CK un politiskās cenzūras konvojapavadībā visus pēckara okupācijas gadus.29


Tā tēlaini konstatē profesors un kompleksāiedziļinājumā turpina: Mēs vienkāršotu stāvokli,ja iedomātos, ka cilvēku domas nogalinājatikai politcenzoru informācijas killeruaizliegumi un svītrojumi, no kuriem arī zināmatikai daļa. Cilvēku domas kontrolēja unnogalināja arī LKP CK, LPSR VDK organizētiepolitrecenzenti slepenajās un atklātajās publicētajāsrecenzijās, cilvēku domas nogalinājapārrunās un apspriedēs LKP CK, LPSR VDK,izdevniecībās, redakcijās, sarunās ar redaktoriem,katedru, sektoru, zinātnisko padomjuun ekspertu komisiju sēdēs. Cilvēku domasnogalināja totalitārā vide, baiļu sajūta, cilvēkavēlēšanās izdzīvot, pašcenzūra un kolaborācija(440). Autors ir cieti pārliecināts, kaLatvijas vēstures desovjetizācija būtu nepilnīga,neatklājot PSRS okupēto tautu garīgogenocīdu arī ar politiskās cenzūras palīdzību(14). Skarbu pārmetumu un tikpat vai tiešupētniecības darba uzdevumu saņem mūsuvēstures speci aizrādījumā, ka mūsdienu zinātnes,literatūras un mākslas vēsturē reti lasāmaanalīze par scientiārā un artistiskā totalitārisma[Kas tas ir? - B.D.] „meistardarbiem”okupētajā Latvijā un to autoriem. Nelasāmpar šiem meistardarbiem nopelnītajiem nopelniembagāto akadēmiķu nosaukumiem,medaļām un prēmijām. Autoram šāda (anonīma)situācija ir liecība, ka mūsu nācija vēlnav gatava paškritiski analizēt savas verdziskāspakļautības gadus, tā saglabājot okupācijaslaika kultūras mantojumu ar pārāk lielutoleranci un cenšoties visā tajā atklāt tikainacionālās pretošanās sastāvdaļas (izcēlumsmans - B.D.). Autors uzskata, ka Latvijājārunā par „PSKP un tās cenzūru galvās” kāvienu no pēcpadomju garīgajiem mantojumiemun tā nepietiekamu novērtēšanu (20).Protams, cenzūra īstenoja Latvijas vēsturesviltošanu un mitoloģizēšanu, profesora vārdiemsakot, Krievijas IV impērijas (t.i. PSRS)garā (218). Bet pretošanās PSRS cenzūrai bijanevardarbīgās cīņas sastāvdaļa PSRS un Latvijasasimetriskajā (..) konfliktā, kas pastāvējakopš 1939. gada (446). Tai pašā laikādažu labu šokēs prof. Stroda kāds cits, pirmajādomas piegājienā kontrastējošs apgalvojums,ka – gan „vadošajā un virzošajā spēkā”,gan „partijas vairogā un šķēpā” un politcenzoros,kā redzēsim, bija domājošie cenzoriun pat sistēmas disidenti (izcēlumsmans - B.D.) (119). Pētījumā izdodas atrastvisai retu disidentisma gadījumu. Jā, cenzorsGoļskis, revidējot divu sinagogu bibliotēkas,nevis grāmatas izņēma, bet centās tāsnoslēpt un ziņoja, ka nekā kaitīga bibliotēkānav (152). Jāpiebilst, ka šajā gadījumā cenzorampatiešām bija vajadzīga liela drosme, josevišķi tāpēc, ka tas notika 1949.-1951. gadā,Staļina rīkotās antisemītiskās „kosmopolītu”kampaņas apstākļos. Pats varu nosaukt tikaiuz uzticēšanos balstītus uzdrošināšanās gadījumus,kad, piemēram, vēstures students –un reizē iesācējs cenzors 1980. gados – manibrīdināja par draudošo konkrētu grāmatu izņemšanuDzirnavu ielas antikvariātā, tā izglābjottās nākotnei. Rūgts ir Heinriha Strodapārmetums par bijušo cenzoru kūtrumuvispār ko atcerēties – Kaut arī kultūrvēsturnieksViesturs Zanders jau 1993. gadā aicināja„glavlitiešus” uzrakstīt atmiņas, „sarkanāzīmuļa bruņinieki” divpadsmit gadu laikā[t.i. - līdz 2005. g. - B.D.] to nav spējuši izdarīt(19). Neviļus aizdomājos, kā „vienkāršspadomju cilvēks” savā dzīvē saskārās ar padomjuokupācijas laika cenzūru, vai Latvijākāds tai sevišķi izcili pretojās, kādā veidā unar kādām sekmēm? ... Profesors min reto gadījumuStaļina laikā, 1945. gadā, kad Daugavpilsnacionālie partizāni nošāva cenzoruZoju Petroviču, kurš bija „izņēmis” un sadedzinājisap 6 000 grāmatu (118).Vēlreiz atgādināšu, ka oficiāli Padomju Savienībānekāda cenzūra neeksistēja. ParLGLP pat oficiālu mītu nebija (17). Tā sakot,nekā nav, un tu to nezini; nezini, kāpēc nezini,un nedrīksti zināt, kāpēc nezini, ka nezini.Skolā mūs mazus mācīja, ka cenzūra vispāresot gan bijusi, pirms simts gadiem, carismajūga laikos, bet slepenpolicija un žandarmērijadzejnieku Puškinu vajāja un krievudekabristus... Tāpēc pie mums, savienotorepubliku Padomju Savienībā, un konkrētiLatvijā, cenzūru nedrīkstēja pat iedomāties,jo vispārzināms bija taču, ka padomjuvalsts iekārta – pati demokrātiskākā pasaulē.Tik galējā demokrātijā pat ideoloģiski kaitīgovārdkopu „padomju režīms” oficiāli nedrīkstējalietot. Nu bija, tā teikt, mums visdemokrātiskākāsociālistiskā valsts iekārta, betpilnīgi bez kāda tur negatīvākas asociācijasraisoša „režīma”...Kā pirmais atklāti Latvijas rakstnieku kongresā(1968.9.XII) cenzūru atcelt aicināja rakstnieksAlberts Bels, norādot, ka arī dzimtbūšanaLatvijā atcelta 40 gadus agrāk nekā Krievijā.Heinrihs Strods Maskavā ir atradis šosnozīmīgos Alberta Bela uzstāšanos atspoguļojošoscenzūras materiālus (226). Par cenzūrasesamību oficiāli Padomijā bija aizliegtsun pat bīstami runāt līdz pat Mihaila Gorbačova„pārbūves, perestroikas” un „atklātuma”laikam, konkrēti, līdz 1986.8.II, kad intervijāfranču komunistu L’Humanité ģensekspats beidzot atzinās, ka cenzūra PadomjuSavienībā tomēr pastāv. Bet, publiski atzīstotcenzūras esamību, viņš norādīja uz padomju30


cenzūras ierobežojumus attaisnojošiem uzdevumiem:valsts un kara noslēpumu aizsardzību,kara, nežēlības un vardarbības propagandasaizliegumu, personas neaizskaramībasaizsardzību. Cenzūras ideoloģiskos motīvusneminēja. Atceros šo vēsturisko TV raidījumuun skatu no Vēstures fakultātes 6. auditorijasloga, virs „Saktas”, uz slepeno objektu– zīmīgo pretējo namu toreizējā Ļeņina ielā21. Tur, pastā, vēl nesen bija rosījusies centrālācenzūras specnodaļa (t.s. Vaivoda kantoris).Šis cenzūras „specobjekts” vienā mierāplēsa vaļā un izskatīja no ārzemēm atsūtītāsbandroles ar iespieddarbiem; daļu no tāmreizēm pat atdeva adresātam. Bet blakus telpātur, kā tagad mums atklāj Heinrihs Strods,esot sadraudzīgi mituši īsti „kaimiņi” no VDKjeb „čekas”, – vairāk tādi kā privāto vēstuļupārbaudītāji – perlustrētāji.Interesanti būtu uzzināt, kādā veidā ziņaspar Glavļita centrālo speckantori un tā slepeniedokumenti nonāca čekas īpaši medītāceļveža UdSSR Reisefürer durch Gefängnisseund Konzentrationslager in der Sovjetunion(Stefanus Edition Verlags AG CH-Seevis/GR, 1980) 127. lappusē. Tur publicēts1960.-1970. gados Latvijas inteliģences garīgāsterorizēšanas un latviešu trimdas idejiskāsietekmes apkarošanas laukā īpaši aktīvāsun Glavļita priekšnieces Austras Lucēvičasparakstīts slepens cenzūras akts – par materiāliem,kas konfiscēti no ārzemnieku sūtītāmbandrolēm. Akts, kas sastādīts 1974.3.IX, izlemjiznīcināt sadedzinot „pretpadomju literatūru”– sākot ar Bībeli, turpinot ar EdgaraDunsdorfa Latvijas vēsturi, Andreja EglīšaAudiet mani karogā, sarkanbaltsarkanā... pavisamkopā 19 eksemplārus augustā atsūtītogrāmatu – viens izteiksmīgs dārgums no 18miljoniem eksemplāru, ko pēc Heinriha Strodaaprēķiniem iznīcināja okupācijas gados.Prof. Strods savā darbā bieži min cenzūras„galvu” – vadošo, slepeno čekas, partijascekas (LKP CK) un cenzūras šaurākā nozīmē(Glavļita) veidoto „trijstūri”, kas dzelžainiun mērķtiecīgi kontrolēja sabiedrības garīgodzīvi un informāciju, un vadīja padomjupropagandu, un, kā viņam patīk dēvēt – informācijaskillerus. Trijstūra kontrolē pretrunīgiritēja gan „vienkāršo” cilvēku, gan Latvijasvēsturē spilgti iezīmētu personību okupācijaslaika dzīves. Faktiski līdzās „trijstūrim”bija vēl ceturtais, dominējošais stūris. Baltijastautas īstenībā dzīvoja neiedomājami militarizētāPSRS karabāzē. Manuprāt, tieši parPSRS militārā faktora, militarizācijas absolūto,izņēmuma ietekmi uz cenzūru līdz šim irmaz rakstīts, maz izpētīts. Šai jomā valda tikainojausmas, militāristu politiskā ietekmevisās cenzūras kampaņās nav atklāta. Militārācenzūra bija kopēja visai Baltijai, pastāvējazināma tās savrupība. Visa Baltija bija faktiskiPSRS Bruņoto spēku priekšposteņa karabāze,– ar kodolbruņojuma raķetēm, stratēģiskoaviāciju, zemūdenēm un kuģu grupējumiem,laika gaitā simtiem te pabijušu armijasdaļu un īpašo vienību. Ar aizliegtām zonām,ar milzīgām, civilpersonām gandrīz nepieejamāmteritorijām, slēgtajām pilsētām unmilzumu visādu „īpaša režīma” objektu. Jau1954. gadā Latvijā dislocētajās PSRS bruņotospēku daļās sāka izvietot kodolieročus. AnnaBrigadere nekad nebūtu varējusi iedomāties,ka pirmās stratēģiskās kodolraķetes Latvijā1960. gadā izvietos viņas Tērvetes novadā.Par atomķīlniekiem padarīto tautu informācijascenzūra vistiešākā veidā nonāca īpašāsBaltijas valstu teritoriju aptverošās karabāzesvadības varā.Ieskatos bijušā laika papīru vilnī un arī padomjupolitiskās cenzūras aizkulišu zinātājaun izjutēja Vilhelma Muntera 1959. gadadienasgrāmatā. Rakstīts krieviski. 16. X. Katrosdivdesmitajos. Galvenais pasts Kirova [tagad- Merķeļa - B.D.] ielā. Avdjukevičs. Tātad– minēts otrs slavenākais Rīgas cenzūras specpunktsun apspriežu vieta. Bijušais LatvijasRepublikas ārlietu ministrs Rīgā pēc Krievijāpavadītajiem gadiem atgriezās 1959.18.X.Bet viņa dienasgrāmatā minētais LongīnsAvdjukēvičs – tas ir tolaik jau topošais LPSRVDK priekšnieks (1963-1980). Ar šo savu iestarpinājumugribēju pateikt, ka Muntersnu ārkārtīgi operatīvi, uzreiz ieradās varenā„trijstūra” jeb precīzāk – „četrstūra” redzeslokā. Un žēl, ka, piemēram, Munters un vēldaudzas cenzūras īpašas uzmanības „cienīgas”un daudziem pat personīgi pazītas Latvijas„atslēgas personas” neparādās profesoraStroda arhīvu arumos. Mēdz teikt – vēsturēkatrai lietai, katram notikumam ir uzvārds.Tāpēc būtiski būtu zināt tās augstākās padomjuhierarhijas personu virknes GLP - CK- VDK un Baltijas militārās varas pārvaldesķēdē, kas paralēli un vienotā frontē komandējareģiona cenzūras stratēģiskos viļņus unkampaņas.Padomājot retrospektīvi, iznāk, ka manāpaša atmiņā spilgtākais un pārsteidzošākaispolitiskās cenzūras plosīšanās notikums bērnībasnovadā saistās ar Aglonas baznīcas,precīzāk – Aglonas klostera gadsimtos veidotās,unikālās bibliotēkas barbarisko sadedzināšanuAglonas dzelzceļa stacijas kurtuvē1960. gadu sākumā. Personas to atceras.Prof. Stroda pētījuma struktūrā šīs Latvijaskatoļu baznīcas vēsturē īpaši iezīmīgās čekistiskāsakcijas pienācīgu pieminējumu gan31


JG līdzstrādnieces (pēdējā desmitgadē),latviešu jauniznākušo grāmatu recenzentesAstras Rozes (1934-2011) dzīves misija bijagrāmatas, to vērtēšana, lasīšanas veicināšana.Divi akadēmiski grādi bibliotēku zinībās,galvenokārt augstskolu bibliotēku izveidošana,iekārtošana, vadīšana (arī Toronto Latviešucentra), speckursu lasīšana topošajiembibliotekāriem, raksti profesionālos izdevumos(vairāk nekā pussimts Canadian Book Reviewu.c.), sadarbošanās ar grāmatu krātuvju ļaudīmLatvijā. Piedalīšanās trimdas bērnu žurnālaMazputniņš veidošanā. Zinājām arī par Astrasnevēlēšanos atsaukt atmiņā agrīno bēgļu laiku,kad kara gados Vācijā viņai 10 gadu vecumājāzaudē dvīņumāsiņa un dažus gadus vēlāk arīmāmiņa. Bet tikai pēc pēkšņās aizmigšanasmūža miegā no dzīvesbiedra Andra uzzinājāmpar Astras slepenām zīmēšanas dotībām. Parpiemiņu šeit viena no viņas neseno ceļojumuskicēm, darināta Puntakanā (Punta Cana),Dominikas Republikā. Astra mums pietrūks.(JG redakcija)Pārnesums no iepriekšējās lpp.nepamanīju. Strukturāli tas iekrīt no Lietuvaspētnieka K. Sinkeviča (Sinkevičius) darbiemvairāk pazīstamā jēdziena „bibliocīds” spilgtākopiemēru virknē visā Baltijā. Jāpiekrītprof. Strodam jautājumā, ka blakus padomjucenzētajai literatūrai Latvijā bija tamizdata(tur, Rietumos, ārzemēs izdotā) literatūra,bet diemžēl nebija kaujinieciskas samizdata(pašizdotās, nelegālās) literatūras kā Krievijāun turpat kaimiņos, Lietuvā. (260).Nobeigumā lai būtu paša prof. Heinriha Strodadziļi emocionāla un skarbi jautājoša pasāža:Visi jaunie radošie darbinieki ilgākuvai īsāku laiku mēģināja būt padomiski. Kāpēctik daudz humanitārās zinātnes pārstāvju,mākslinieku, žurnālistu nespēja redzēt unrādīt patiesību? Arī 60.-80. gados par to nedraudējaizsūtīšana, bet valdīja bailes? No„visu tautu vadoņa un skolotāja” laikiem daudziuzskatīja par godu nolaizīt PSKP pakaļuvairākkārt. Izplatījās politiskā ideoloģismapragmatisms. Taču totalitārais komunismsnoteica divdabju un pat trijdabju veidošanos,kurā cilvēks runāja (rakstīja) vienu, domājaotru, bet īstenoja trešo (259). Diemžēl. oAglonā dzimušais Bonifācijs Daukšts – LVU / LUdocētājs (1977-1993). LR Ārlietu ministrijas dienestā(kopš 1991), piedalījies kā eksperts sarunās ar Krieviju pararmijas izvešanu, padomnieks LR vēstniecībās (Šveicē,Lihtenšteinā, Slovēnijā, Slovākijā, Ungārijā, Lietuvā), LRpārstāvis IAEA Vīnē, pašlaik LR ĀM Politiskā arhīvapadomnieks. Latvijas Okupācijas izpētes biedrības (LOIB)valdes loceklis. Raksta dzeju (kopkrājumā Acis – 1981,¼satori, presē), atdzejojis ukraiņu un krievu dzejniekus.Raksta pirmavots: ¼ satori.* * *Par saknēm būt. Tai zemzemē, ne starsKur nenokāpj. Kur gaisma neieskatās.Bez putna galotne. Bez lapām zars.Bet dzīļu avots stīgas smalkā matāUn nedrīkst pārtrūkt. Sakņu melnais darbsBez atelpas. (Pat ziemas miegs ir šķietams.)Krāt. Barot. Dzirdināt. Būt mēmai saitei starpVisrūgto nīcību un dzīvi. Baltam ziedamCaur savu kroplo, neredzamo esmiDot saules gaviles un dailes spēku paust.Par saknēm būt. Un ziedus neapskaust.Šis Vizmas Belševicas (1931-2005) dzejolis,iekļauts krājumā Kamola tinēja (1981),redzams arī 1. lappusē dzejnieces rokrakstā.32


Linda TreijaRAIMONDA STAPRĀNAGLEZNU IZSTĀDEHackett/Mill galerijā, Sanfrancisko (2011.8.IV- 8.VII) ir atklāta Raimonda Staprāna gleznuizstāde. Par mākslinieka daiļradi varētu sarakstītbiezu grāmatu, tāpēc pakavēšos tikaipie šīs izstādes darbiem. Jau vairākus gadudesmitus Staprāna gleznās var atpazīt Rietumkrastažilbinošo sauli, apdullinoši zilāsdebesis, krāsainās ēnas. Tām nav jābūt ainavām,lai to sajustu, jo arī ikdienišķajās klusajāsdabās ar pāris priekšmetiem var ieraudzītKaliforniju.Izstādītās deviņas gleznas fascinē ar vienkāršo,bet reizē spēcīgo struktūru, abstraktoskatījumu uz dabu un tās formām, kā arīvibrējoši košajiem krāsu laukumiem. Vienīgā,nedaudz pieklusinātākos toņos ieturētā, ir ainavaMarina 8 / Marin 8 (2010). Ģeometriskivienkāršotā klints iezīmējas uz gaišā debesslaukuma, kuru vietām pārrauj gareni krāsutriepieni kā tādas lietus švīkas. Izteiktās tonālāsattiecības starp laukumiem ainavās Pusmēnešalīcis / Half Moon Bay (2011) un Ceļšuz Redondo krastu / Road to Redondo Shores(2010) ļauj skaidri uztvert gleznu uzbūvi unkompozīciju. Vietām iegleznoti nelieli celtņutaisnstūri vai krāsainas līnijas, lai kompozīcijanekļūtu par daudz novienkāršota. Piesātinātitumši sarkanās debess un melno šķūņu jumtukontrasts ar balto zemi rada dramatiskuefektu gleznā Sarkanais šķūnis 2 / Red Barn2 (2010), savukārt darbā Šķūnis pēcpusdienā/ Barn in the Afternoon (2010) Staprāna iemīļotaisoranžais kadmijs ar lillā un zilu līnijuuzplaiksnījumiem dominē gleznas proporcionālilielākajā laukumā. Bālganajās debesīs kāprožektors, kas raida gaismas kūli uz leju, iegleznotasaule.ARTnews (2011,6) izstādes aprakstā kritiķeLea Feinsteina (Lea Feinstein) piemin, kamākslinieka klusās dabas var uzskatīt kā metaforupar aktieri uz skatuves. Tas ir loģiski, joRaimonds Staprāns ir arī lugu autors un darbībateātrī un uz skatuves viņam nav sveša.Parasti gleznā uz kādas virsmas pāris objekti– vai nu tie ir apelsīni, vai bumbieris un bundža,vai kādi citi priekšmeti, kārtojas kā aktieriuz skatuves pēdējā cēlienā pirms paklanīšanās.Gleznās Klusā daba ar dažiem nevajadzīgiem,izdzēstiem priekšmetiem / Still Lifewith Some Unneeded, Painted Out Objects(2011 – skat. 12 lpp.), Bumbieris un bundža /The Pear and the Can (2010) un Četri pārpalikušieapelsīni no vecajiem labajiem laikiem/ Four Leftover Oranges from Bygone GoodOld Times (2011) košais, apžilbinošais fonsgleznas vērotājam rada sajūtu, ka arī viņš,gaismas prožektoru apžilbināts, ir uz skatuves,teātra skatītāju masu nemaz neredzot.Bet varbūt Staprāna kluso dabu „iedzīvotāji“sēž Klusā okeāna krastā un vēro rietam sauli,kas parādās kā izsaukuma zīme, kā neliels,gaišāks līnijas nogrieznis, kā vibrējošs gaismastriepiens pie horizonta? Lielo, dažādukrāsu laukumus un to kārtojumu darbā Vēlviens saules apspīdēts galds ar pustukšu burciņu/ Another Sunshine Table with a LeftoverJar (2011) ierāmē krāsainās līnijas, kasreizē veido galda formu.Staprāna klusajās dabās un ainavās reālajādzīvē atpazīstamie priekšmeti un skati ir būvētino abstraktiem ģeometriskiem un krāsulaukumiem. Šo metodi mākslinieka daiļradespētnieks Karlsroms (Paul Karlsrom) nosaucispar reālistisko abstrakciju. Māksliniekadarbos var sajust tādu mākslinieku ietekmikā Dībenkorns (Richard Diebenkorn), Tibo(Wayne Thiebaud) un arī Hopers (EdwardHopper). Intervijā Paulam Karlsromam RaimondsStaprāns atklāti atzīst, ka ir „zadzis“noteiktas idejas no daudziem māksliniekiem,ka mākslinieki īstenībā ir tādi atkritumu lasītāji– viņi piesavinās visu, kas noder („OralHistory Interview with Raimonds Staprans,1997 Aug. 14 - sept. 15“. Archives of AmericanArt. Smithsonian Institution). Jāsaka, kamāksliniekam ir izdevies „piesavināties“ todziļāko, kvalitatīvāko no citiem, kā arī apkārtnesun, savienojot to ar savu talantu unprofesionālismu, kļūt par izcilu Līča reģionafiguratīvās skolas Bay Area Figurative Schoolpārstāvi.Informācija par Raimonda Staprāna gleznuizstādi: oLinda TreijaLĪDZINĀTIES UPEI –PAR RITU GRENDZIUpe sākas kā maza urdziņa. Plūstot cauri kalniem,mežiem, pļavām, laukiem un pilsētām,tā kļūst plašāka, straume straujāka. No krastiemsasūktais spēks, viss redzētais un piedzīvotaispadara to zinošāku, saprotošāku unreizē spēcīgāku. Cilvēks ir kā tāda upe, kasplūst, novēro, iegūst zināšanas, reizēm kautko atrod, reizēm – nozaudē, ceļā no sākumauz galu. Vai mums ir jālīdzinās upei, vai mēsjau līdzināmies tai? Tās ir asociācijas kādas33


odas, vērojot Ritas Grendzes telpisko darbuLīdzināties upei / Becoming like the River(2011) (skat. 41. lpp). Māksliniece izmantodažādus materiālus, kas pēc blīvuma, izskataun dabas ir atšķirīgi – smags metāls,viegls papīrs un mīksts audums. Par pamatuir ņemta veca, smaga radiatora daļa, uz kuraskā augi atveras grāmatu vāki ar baltāmlapām, starp kurām plūst krāsainas audumalentas kā ūdens straume.Mani kaut kas tik ļoti pievilina un piesaistapie skulpturālajiem Ritas darbiem. Vai tā irviegli zaļa skaudība, ka domāju pilnīgi savādākāveidā par mākslu un nespētu izveidottik telpiskus un konceptuāli poētiskus darbus?Vai tā ir intriģējošā doma, kas slēpjasdarbu nosaukumos, kompozīcijā, formā unizmantotajos materiālos? Pēdējo pāris gadudarbos kā tāds stabilizējošs spēks ienāk metāls.Tekstilšķiedru tehnikās – aušanā, pīšanāu.t.t., kuras Rita pārzina un izprot (bakalauragrāds Klīvlandes Mākslas institūtā Ohaio štatā– The Cleveland Institute of Art – un maģistragrāds Krenbrukas mākslas akadēmijāMičiganā – Cranbrook Academy of Art – iegūtizīmēšanas un tekstilmākslas studijās), iecerētāsidejas nespēja pilnībā realizēties. Apgūstotmetināšanas un lodēšanas tehnikas,māksliniecei ir iespēja, veidot skaidrākas telpiskodarbu līnijas un formas. Mākslas darbiiegūst stabilitāti un patstāvību, it sevišķi risinotizstādīšanas problēmas.Instalācijas meistars Latvijā Oļegs TilbergsMākslas akadēmijas studentiem mācīja, kainstalācijās telpiskajos objektos milzīga nozīmeir perfekti nostrādāt detaļas un panāktnobeigtības sajūtu. Ritas veidotie objekti irakurāti, izstrādāti un reizē poētiski. Atrastievai uzietie materiāli krājas kastēs un tad,sadzīvojuši ar Ritu kādu laiku, tie atrod savuvietu mākslas darbos. Objektā Atzvelties /Slouch (skat. 65. lpp) apaļie audumu gabaliņiar spurainajām maliņām sasprausti uz diviemmetāla kātiem. Izskatās, ka starp tiemnotiek attiecību kārtošana. Strīds, saruna,neliela grūstīšanās? Lūgšana / Prayer atgādinamūsu vēlmju „rožu kroni“. To skaitot, nokroņa kreļļu pusītēm kā tādi saraustīti ziņugabaliņi kaudzē krīt mūsu vēlmes, iegribas,lūgumi. Izslējies kā pāvs dižojas darbs Plume,kura nosaukums angliski nes divējādunozīmi. Skaistais un dabīgais – putnu spalvasatveidā, katastrofālais – zemūdens naftasizplūdes nozīmē. Ritas mākslā bieži parādāslodes, puslodes, apļi (Luīzei / For Louise, Beziekšpuses / Without a Within u.c.). Tā ir vispilnīgākāforma ne tikai fizikas, bet arī emocionālajāziņā. Forma, kas ir mīļa, pazīstamaun reizē simboliska.Māksliniece meistarīgi apvieno dažādus materiālussavos darbos. Pats process, kurā topmāksla, Ritai ir ārkārtīgi svarīgs un iespaidogala iznākumu. Viņa sevi vairāk uzskata parmateriālu mākslinieci, nevis kādas noteiktastehnikas – aušanas, metināšanas, veidošanasmākslinieci. Ar katru jauno materiālu, koRita apgūst un izprot, viņas vizuālā valodapaplašinās un doma tiek izteikta skaidrāk undziļāk.Pieejā dzīvei un domāšanā Ritai sevišķi tuvaliekas gleznotāja Agnese Martina (AgnesMartin), kura par primāro mākslas radīšanāuzskata iedvesmu un nevis ideju. Nesen mirusīfranču izcelsmes amerikāņu mākslinieceLuīze Buržuā (Louise Bourgeois), ar savuspēju ekspresīvi, reizēm pat agresīvi, parādītsavā mākslā cilvēka emocionālos pārdzīvojumus,ir iespaidojusi daudzus māksliniekus,arī Ritu. Māksliniece pati atzīst, ka ļotidaudz ir ieguvusi no savām studijām KrenbrukasMākslas akadēmijā. Viņas profesoraGerharda Knodela (Gerhardt Knodel), studijubiedru un pašas skolas skandināviskās estētikasietekme ir paliekoša vērtība Ritas radošajāattīstībā.Jau gadu Rita strādā savā darbnīcā (WaterStreet Studios) Ilinoisas Batāvijā (Batavia).Viņas māksla paliek skulpturāli izteiksmīgāka,dziļāka un skaidrāk uztverama. Nupat iegūtāsbalvas (Best in Show Artist) par darbuLūgšana un (Honorable Mention Artist) parLīdzināties upei vasaras izstādē (Water StreetStudios – Summer Show 3.VI-10.IX) apliecinaviņas mākslas spēku un vērtību.Informācija par mākslinieci Ritu Grendzi:oPar JG redakcijas locekli Lindu Treiju skat. SarmasMuižnieces-Liepiņas interviju JG263:55-56.Helēna HofmaneDĀRZNIEKS –CAURCAURĒMMŪZU KALPSLosandželosas tautietis gleznotājs VoldemārsDārznieks (1926.1.IX-2010.4.XII) piedzimaKoknesē, vēlāk dzīvoja Rīgā – mājā,kurā dzīvojis visu četru Saeimu loceklis VoldemārsBastjānis ar ģimeni. Tolaik septiņgadīgajamVoldiņam visu mūžu labi palikusiatmiņā 1934.15.V nakts, kad aizsargi un34


Imants Puriņš. MājupPar fotomeistaru skat. Viļņa Auziņa rakstu 38. lpp.


policisti uzlauzuši Bastjāņa dzīvokļa durvis,viņu apcietinājuši un aizveduši uz Centrālcietumu(vēlāk uz Liepājas koncentrācijasnometni). Priekšpēdējā kara gadā, kad vāciešiiesauca 1926. gadā dzimušos, 18 gadusvecais Dārz nieks nokļuva uz vācu kuģa,kur darbs bijis ļoti smags. Bēgļu laikos Vācijā1940. gadu otrajā pusē Voldis mācījāsEslingenas Latviešu nometnes mākslas skolā,kur tolaik pulcējās un mācīja daudzi pazīstamiLatvijas gleznotāji – Ludolfs Liberts,Jūlijs Matisons u.c. Jau tad Dārznieks saprata,ka gleznošana būs viņa dzīve. Tai laikātur mācījās arī Dainis Miezājs, RaimondsStaprāns, Tālivaldis Stubis u.c., arī Kazimirs(Kaža) Laurs. Jau bēgļu nometnē Voldis sadraudzējāsar Kažu, kurš arī bija viens no pēdējiem,kas Voldi redzēja šai saulē ASV Veterāņuslimnīcā Losandželosā.Pēc bēgļu Lielās izklīšanas RietumvācijāDārznieks nokļuva ASV (1950). Viņš iestājāsČikāgas Mākslas institūtā (Art Instituteof Chicago), bet, sākoties Korejas karam,tika iesaukts obligātajā kara dienestā – ASVkara flotē. Pēc nokalpošanas (1951-1953)viņš ar speciālo amerikāņu bruņoto spēkuizglītības pabalstu (G.I. Bill) turpināja izglītībuŅujorkas Mākslas institūtā (Art Instituteof New York), ko beidza 1956. gadā. SekojaRietumeiropas apceļošana. Dārznieka pirmāsolo izstāde notika Ņujorkas „Aspects Gallery”(1961). 1964. gadā Dārznieks apprecējāsar Ņujorkā mītošo mākslinieci AusmuMatcati. Piedzima meita Kaiva. Tais laikosŅujorkā bija apmeties krietns skaits latviešumākslinieku, un mākslas dzīve kūsāt kūsāja –izstādes dažādās mākslas galerijās un izstāžutelpās, nereti kopā ar Čikāgas jaunajiemlatviešu māksliniekiem. Voldis bija uzbūvējisspeciālu ierīci uz Ausmas folksvāģīša jumta,lai varētu pārvadāt liela formāta gleznas.Voldemāram Dārzniekam patika jūra unūdeņi. Nelielā buru laivā, nosauktā par „Noname”,t.i., „Bezvārdi”, kopā ar diviem draugiem,viņš apbrauca gandrīz visu Ziemeļamerikaskontinentu – no Sietlas uz dienvidiemgar Meksiku, Vidus ame riku, cauri Panamaskanālim un tālāk uz ziemeļiem līdzFloridai. Kad „Noname” piestājās Dienvidkalifornijā,Kazimirs atveda Dārznieku piemana tēva – gleznotāja Aleksandra Nukšas,iepazīstinot viņu kā „Caru Nikolaju II”.Ar savu labi kopto negaro bārdu Voldis patiešāmatgādināja attēlos redzēto Krievijascaru Nikolaju II.Dažus gadus vēlāk, varbūt ap 1964. gadu,Voldis, nopircis mazu lietotu Citroenu (mannez’ kāpēc liekas, ka viņš par to samaksāja$100), no Ņujorkas pārbrauca pāri visāmSavienotajām Valstīm un ieradās Dienvidkalifornijāpie Kazimira Laura, sava vecā draugaKažas. Drīz vien Voldis iekārtoja savudarbnīcu. Venīses (Venice) pilsētiņā pie jūras(kur gan citur!) viņš noīrēja paprāvu veikalatelpu. Šajā apkārtnē lēto telpu dēļ tolaikdzīvoja un strādāja daudz dažādu mākslinieku.Veikalu viņš pārveidoja līdz nepazīšanai– ievilka elektrību, lai gleznojot būtupiemērota gaisma. Dārznie kam patika strādātar kokma teriāliem. Vēl dzīvojot Ņujorkā,viņš pagatavoja mazajai Kaivai gultiņu, īstumākslas darbu. Venīsē viņš ar kokmateriāliemstrādāja vēl biežāk. Reizēm viņš pacēlakrastā pēc vētras šo un to, ko jūra bija izskalojusi.No kādas firmas ASV dienvidaustrumosviņš pasūtināja dažādus ne parastākusdēļus – vītolkoka, dzelzs koka (tumšus, smagus,cie ta koka no kādas Āfrikas zemes) u.c.Viņa darbnīcā atradās zemi, smagnēji bluķīšveidasoliņi, un soliņu virsa bija tā izveidota,ka ciemiņa sēžamvieta tajos ērti ietilpa.Savā studijā viņš iebūvēja dušas telpuar mozaīkas delfīniem uz sienām un grīdas.Delfīni vi ņam ļoti patika.Dārznieka saimniece vecā Granta kundzebija ļoti lepna uz „savu mākslinieku” un,cik man zināms, pa visiem šiem gadiempar šo tukšo veikala telpu īres maksu nekonepacēla.Ēka, kurā Dārznieka studija (dzīvoklis) atradās,bija pie ielu krustojuma ietves malā,un tur nebija pat kabatas lakata lielumazemes gabaliņa, kur varētu ko iestādīt. Piesienas malas viņš novietoja prāvu koka siliacu augstumā ar latvisko ornamentu rotājumiem,kurā auga dažādi košumaugi. Ieejatelpā bija no stūra, un durvis bija izveidotasno dažādiem nesimetriska lieluma koka gabaliemun stikliem, šķiet, pēc Kurta Šviteraparauga. No koka viņš gatavoja arī kaklarotasun matu spraudes. Voldemārs Dārznieksstrādāja gadīju ma darbus, lai nopelnītu iztiku– restaurēja antīkas mēbeles, vai rākiemšejienes māksliniekiem izbūvēja darb nīcas.Viņš gleznoja, kad radās iedvesma. Modeļutrūkuma laikos viņš izmantoja nūdistu žurnālus,kuros bija daudz kailu augumu dabiskāspozās. Tos tad viņš piemēroja savāmvajadzībām. Skiču bloks viņam vienmēr bijapa ķērienam, un tā radās daudzie spalvasVoldemārs Dārznieks. À la Henri Matisse.Eļļa uz audekla. Aizvadītā gs. beigās. 40 x 47 cmPar mākslinieku skat. Helēnas Hofmanes apceri iepriekšējā lpp.37


zīmējumi. Brīžos, kad negleznoja, viņš lasījahaikas, Krišnamurti vai vācu rakstnieka GinteraGrasa darbus.Aizritējušā gadsimta 60. gados bija populāraskafejnīcas, kurās dzejnieki lasīja savusdarbus, jaunie mūziķi spēlēja instrumentus,un pie sienām karājās gleznas. Arī Dārznieksmēdza tur izstādīt savus darbus, tāpat ga ­lerijās, dažādās grupu izstādēs un mākslasfestivālos. Viņa glez nu Saules brilles kādālielā mākslinieku grupas izstādē Ho li vudāatzina par labāko darbu un godalgoja. Arīcitās izstādēs viņš saņēma godalgas un naudasbalvas. Rietumkrasta latviešu Dziesmusvētkos 1970. gadā Losandželosā viņš kopāar Artūru Damrozi un Anšlavu Eglīti bijamākslas izstādes žūrijas komisijā. Viņš piedalījāsizstādēs vai palī dzēja tās iekārtot arīcitos Rie tum krasta Dziesmu svētkos.Radio Brīvība / Radio Brīvā Eiropa Latviešuredakcijas ārštata darbiniece, mākslas vēsturnieceIrēne Avena kādā radioraidījumā(1981) raksturoja Dārznieku kā bezkompromisapersonu, kurš atsakās dzīvot pēc noteikumiem,lai kādi tie būtu. Viņš mīl unprasa sev absolūtu brīvību, un ir ar mierumaksāt par savu brīvību ar vientulību un, javajadzīgs, arī trūkumu. Un par viņa gleznošanu:It kā bez apdoma šķiestās krāsas irgaišas, spilgtas, eksplozīvas, pilnas nemieraun trauksmes… Tā vien liekas, ka Dārznieksglezno mūžīgā ekstāzē… Par sev tuviemmāksliniekiem Dārznieks uzskatīja norvēģiEdvardu Mun ku, austrieti Oskaru Kokoškuun amerikāni Villemu De Kūningu, arkuriem viņam ir nepārprotama radniecība.Liels trieciens Voldemāram Dārzniekam bijaviņa brāļa meitas Anitas Mil leres pāragrāaiziešana mūžībā (2007). Milleri dzīvojapie jūras Kalifornijas Sanpedro pilsētiņā, un,kad Anita ar vīru devās ceļo jumos, viņi aicinājaVoldi dzīvot viņu mājā. Tur Voldis pieskatījadzīvniekus, strādāja dārzā un gājauz ostu skicēt. Daudzus Dārznieka darbusdraugs Marks Vanklīve (Mark Van Cleve) nofotografējaun izveidoja mājaslapu. Daļušo darbu var apskatīt: Ūdeņu mīļotājaVoldemāra pelni tiks iekaisīti Klusajā okeānā.oHelēna Hofmane, Dienvidkalifornijas latviešu kopienassabiedriska darbiniece un mākslas fotogrāfe. Darbieksponēti gan solo, gan arī kopizstādēs, arī daudzreproducēti un apcerēti JG lappusēs. Skat. RichardaLiukas darināto Voldemāra Dārznieka fotoportretuJG265:46.Imants Puriņš. RītausmāVilnis AuziņšMĀJVIETASATAINOTĀJSIMANTS PURIŅŠŠodien varam tikai aptuveni nojaust, kā pagājušāgs. vidū veidojās to cilvēku motivācija,kuri pievērsās sava laika un vietas tulkojumamvizuālu aprakstu formātā un izvēlējāsfotogrāfiju. Imants Puriņš (1930-2008) piederējapie tās paaudzes, kas piedzīvoja rafinētasmanipulācijas ar lielas iedzīvotāju daļasapziņu un vairāku tradicionālo cilvēciskovērtību nicināšanu. Sarunās Imants bija vārdosskops, nenosauca nekādus zīmīgus iemeslussavai izvēlei. Vai nu zemnieka apdomība,vai padomju laikmeta psiholoģiskā destrukcijabija iemesls Puriņa atturībai attiecībuveidošanā ar sava laika sabiedrību. Tagadatliek vien meklēt atbildes pašos attēlos, kasnepārprotami atspoguļo fotogrāfa uzskatusistēmu, arī nepārprotamo opozīciju padomjulaika kolektīvajai bezatbildībai. Īpašitulkot attēlos redzamo nav nepieciešams,jo fotomeistars nebūt necentās tajos iekodētkaut kādu subjektīvi sarežģītu motivāciju.Manuprāt, Imanta sižetu izvēli visvairākmotivēja mājvietas stabilitātes izjūtas nepieciešamība– rudzu stats, zirgs, ceļš u.c. raksturīgasLatvijas ainavas, kas izsaka jēdzienutēvzeme, vienlaikus izvirzot tā laikmeta cilvēkaideālu un skaistuma izpratni. Garš ir fotogrāfaizstāžu un atzinības titulu saraksts,bet vislielāko gandarījumu dod viņa darbuvērotāju lieliskā emocionālā atsaucība. oVilnis Auziņš, autors un mākslas fotogrāfs, ir LatvijasFotogrāfijas muzeja vadītājs.38


LNMM Kataloga vāks: Janis Rozentāls. Leda. Ap 1909Māris BrancisLNMM PASTEĻUSAKOPOJUMSJautājums ir – kāpēc tieši pastelis ievadaLatvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM)kolekcijas katalogu izdošanu? Varbūt tādēļ,ka pasteļa gleznas ir mazākā daļa notā, kas muzejā glabājas? Glezniecības ungrafikas kolekcija ir milzīga. Lai tās aptvertu,nepieciešami daudzi rūpīgas sagatavošanasgadi. Savukārt tēlniecība ir fiziski smaga,lai to nofotografētu, un muzejā galvenokārtstrādā sievietes. Otrs iemesls varētubūt finansiālas dabas. Ja vairāk kā 500 pasteļiiespiesti katalogā Pastelis Latvijas Nacionālāsmākslas muzeja kolekcijā (Sastādītājaun teksta autore Valda Knāviņa. MākslinieceIrēna Ansava. LNMM: Rīgā, 2010)239 lappusēs, cik vajadzētu glezniecībai vaigrafikai, kuru skaits mērāms tūkstošos? Lainu kā, bet darbs ir uzsākts un ļoti iespaidīgi.Apjomīgais katalogs ļauj mākslas cienītājiemredzēt visu, ko muzejs savācis šajā glezniecībasnozarē. Faktiski, ne gluži visu – jonav, piemēram, iekļauti Jāzepa Grosvalda,Gustava Šķiltera, Aleksandras Beļcovas, RomanaSutas, Borisa Bērziņa un Kurta Fridrihsonamemoriālo kolekciju darbi pasteļtehnikā.Te gan jāpiebilst, ka kādu nesaprotamuiemeslu dēļ Aleksandras Beļcovas un BorisaBērziņa atsevišķi pasteļi tomēr katalogā iratrodami. Vislielākais ieguvums ir, ka krāsāsiespiestos pasteļus, neraugoties uz nelielajiemizmēriem, varam labi iepazīt un redzētpat to, kas nekad nav publiskots, piemēram,ļoti daudzie Baskāja Irbītes jeb VoldemāraIrbes darbi vai trimdā mirušā Fridriha Miltamuzejam novēlētie pasteļi. Varam arī secināt,kā pamazām pastelis iekaroja latviešumākslinieku uzmanību (Janis Rozentāls, RūdolfsVilciņš) 19. un 20. gs. mijā, kā tas pieņēmāsspēkā pagājušā gadsimta 30. gados(Aleksan dra Beļcova, Voldemārs Irbe, EduardsMetuzāls), bet vislielāko uzplaukumupiedzīvoja 20. gs. 70. un 80. gados (IndulisLandaus, Edvīns Kalnenieks, Rita Valnere,Indulis Zariņš, Felicita Pauļuka, Baiba Vegereu.c.). Negribas gan piekrist teksta autoresun kolekcijas apzinātājas Valdas Knāviņasdomām, ka 21. gadsimtā interese par pasteļglezniecībunemazinās. Kaut arī vēl joprojāmstrādā daļa spožāko pastelistu, tomērjaunāko paaudžu mākslinieku vidū šī tehnikanav visai populāra. Nav arī vairs liela mērogapasteļglezniecības izstāžu, kurās varēturedzēt jaunākās tendences. Par pasteļatālāku attīstību nerūpējas ne muzejs, nedzLatvijas Mākslinieku savienība.Valda Knāviņa ievadtekstā apskata pasteļaattīstības vēsturi pasaules mākslā (gan, tikailīdz 20. gs. sākumam) un Latvijā, raksturojotto no kolekcijas viedokļa, bet ne no kopējālatviešu mākslas attīstības redzes punkta, tādējādiizvairoties no kolekcijas vērtējumaun pilnīgi ignorējot trimdu. Citādāk tas nevarbūt, jo kolekcijā ir tikai atsevišķi FridrihaMilta pēckara pasteļi (ne paši labākie) unviens Sigurda Vīdzirkstes darbs. Literatūrasun izstāžu saraksts, kurās eksponēti pasteļi,diemžēl ir gaužām nepilnīgs. Nav, piemēram,pieminēta ne Ritas Valneres pasteļglezniecībasizstāde Ojāra Vācieša memoriālajāmuzejā (2003), ne Edvīna Kalnenieka jubilejasizstāde Ar kluso dabu Jelgavā (2009),pat ne viņa darbu izstāde Pitsburgā, ASV(2008), kas notika ar Jura Ubāna svētīgoroku. Tomēr plašais, informatīvi bagātais katalogssagādās daudz prieka mūsu mākslascienītājiem, jo sevišķi pasteļmākslas entuziastiem.Jānovēl, lai LNMM pietiek spēka darbuturpināt pie pārējās kolekcijas publiskošanas.oTuvākā nākotnē paredzēts laist klajā mākslas vēsturniekaMāra Branča grāmatu par Laimoni Mieriņu. Skat.JG262:73 Voldemāra Avena recenziju par Māramonogrāfiju Edgars Krūmiņš (Rīgā: Mansards, 2009).39


Ilga ReiznieceIĻĢIEM 3030 gadi kāda ansambļa mūžā ir īpaša vērtībamūsu mainīgajos laikos. Turklāt – bez lieliempārtraukumiem muzicējot, strādājot, izdodotalbumus. Šajā laikā mainījies ir daudzkas – dalībnieku sastāvs, instrumenti, tradicionālāsmūzikas aranžēšanas stilistika, koncertēšanasveids... taču nemainīga palikusivēlme darīt zināmas mūsu senās kultūrasvērtības, tulkojot tās mūsdienīgā mūzikasvalodā. Jā, mūs varētu nosaukt par tradicionālāsmūzikas tulkiem.Ar folkloru jeb tradicionālo kultūru saprotupriekšgājēju dzīves gudrību un kārtību,smalko lietu un attiecību izjūtu, ko atrodamdainās; likumus, tikumus, rituālus, svētkus.Dziesmas, kas bieži bija kopā ar darbiem, undarbus, kas parasti bija kopā ar dziesmām.Mēs tajā visā līdzināties mūsu priekšgājējiemnevaram. Folklora ir mūsu senču dzīvesveids.Nācās atrast apzīmējumu postfolklora,lai kaut kā paskaidrotu to milzīgo atšķirībustarp mani un manu vecvecmāmiņu. To,ko viņa darīja ikdienā – par to es tikai sapņoju,bet to, ko viņa dziedāja, darbus darotvai svētkus svinot, es – kāds kauns! – dzieduuz skatuves... Un tikai tā ārkārtīgā patiesumasajūta (gluži kā mežā vai pie jūras, vaikādā pilskalnā), kas mani pārņem, dziedottautasdziesmas, ir tā, kas man joprojām atļaujpubliski vērt muti vaļā.Iļģu patreizējais sastāvs ir labi saspēlējies unlabi saprotas savā starpā. Ar Māri Muktupāvelukopā spēlējam jau 29 gadus. Mūsu tandēmsir Iļģu kodols. Ar ASV dzimušo un augušoGati Gaujenieku – nu jau gadus 12. ĢitāristamEgonam Kronbergam grupā šobrīdrit 10. gads, un pats jaunākais dalībnieks irbundzinieks Mārtiņš Linde, kurš grupā spēlēceturto gadu. Šis sastāvs ir skanīgs un saskanīgs.Visi ir ļoti labi un spēcīgi mūziķi katrssavā jomā. Sākumā mēs nebijām tik stipramuzikālā vienība, vairāk bijām vienkāršiFoto: Juris Žagariņšfolkloras mīļotāji. Un mīļotājas. Iļģu pirmajosgados vairāk dominēja sievietes. Pirms10 gadiem traģiski gāja bojā Māra Kalniņa –dziedātāja, kas pie mums bija īsu, bet ļotispilgtu brīdi. Viņas vietu neviena nav ieņēmusi.Reizi gadā mums pievienojas Iļģu bijusīdalībniece Zane Šmite; mūsu Ziemassvētkuprogramma bez viņas nav iedomājama.Iļģu pirmā desmitgade vadīta vēl padomjulaikos. Ak vai, cik ļoti toreiz piedzīvotais atšķirasno laika pēc tam. Bija rakstiski jāapstiprinakatra dziesma, ko dziedāsim, bijajālieto mazas viltības, lai varētu dziedāt to,ko gribam. Mēs sākām Iļģuciemā, Kultūrasnamā, kas toreiz saucās Ļeņingradas rajonakultūras nams. Tāpēc arī mūsu vārds ir Iļģi,bet oficiāli apstiprināt nosaukumu toreizējiekultūras pārvaldnieki neļāva. Ak, par to varētusarakstīt grāmatu! Bet bija jau arī gaišāspuses tam laikam. Proti, mums bija daudzbrīva laika! (Jo nauda nebija jāpelna – tā nebijavajadzīga, jo vai nu par to neko nevarējanopirkt, vai arī tas, par ko mūsdienās nespējamsamaksāt, toreiz bija gandrīz par brīvu.)Mums bija laiks satikties un muzicēt, meklētdziesmas, pašizglītoties latviskās kultūrasjautājumos, braukt pie teicējām, iepazīstinātar jaunatklāto folkloras pasauli citus. Un lielāpasaule jau vēl bija ciet!Iļģiem pasaule atdarījās neticamā kārtā unveidā – aizbraucām uz Austrāliju, uz latviešuKultūras dienām Brisbanē 1989. gada nogalē.Tas bija mūsu pirmais brauciens ārpusDzelzs aizkara, un savu pārdzīvojumu es atcerostik dziļi, it kā tas būtu bijis vakar. Arīpar to varētu uzrakstīt grāmatu. Par piedzīvotokultūršoku. Pēc tam laiks palika ātrs. Unnākamie 20 gadi ir vienkārši aizskrējuši. Tieir bijuši tik intensīvi, radoši, darbīgi, skaistiun grūti...21. aprīlī pirms 30 gadiem pieci kopā sanākušijaunieši atļāvās publiski nodziedātun nospēlēt latviešu tautasdziesmas tā, kāpirms tam vēl neviens to nebija darījis. Manliekas, ka Iļģi ar savu ļoti ilgo darbību rādato, ka tradicionālā mūzika mūsdienās varmainīties un pārveidoties, tomēr saglabājotko dziļi latvisku un trauslu savā kodolā. Kotādu, kas vajadzīgs mums visiem... oIļģu vadītāja, folkloriste, autore Ilga Reizniece jūnijānu jau turpat 10 gadus organizē „Jāņu mācības” – parvasaras saulgriežu tradīcijām un rituāliem – tiem ļaudīm,kuri vēlas maģiskajā Jāņu naktī kaut ko vairāk par desu,alus un šlāgerdziesmu izpriecām. Ilgas teiktais sakarā arIļģu jubileju, mazliet saīsināts, pārņemts no LaikrakstaLatvietis 2011,142.40


Rita Grendze. Līdzināties upei / Becoming like the River. Jaukta tehnika. 39x122x23 cmPar mākslinieci skat. Lindas Treijas apceri 33. lpp.Foto: John Granata


Olafs Stumbrs guļ un smēķē savā dzīves vietā Losandželosā (1970). Kā paskaidro uzņēmumaautore, fotomāksliniece Helēna Hofmane, tā bija Olafa normālā poza. Viņš caurām dienāmgulēja dzīvojamā istabā uz dīvana „boksieru” apakšbiksēs un dzejoja – galvā, ne uz papīra.Man tai laikā viņu vīna pagrabā bija iekārtota fotodarbnīca, kur atradās nevis vīns, bet tikaifoto ķimikāliju pudeles. Tā bija veca, toties omulīga māja, ko kāds arhitekts bija cēlis savailīgavai – ar vīna pagrabu, liftu ēdienu sūtīšanai uz otro stāvu utt. Kad pieklauvēju pie durvīm,Olafs atnāca mani ielaist, paskatījās uz savām apakšbiksēm: „Nu, tu, Helēna, jau redzēji manasapakšbikses, es nemaz neģērbšos.” Un neģērbās arī. Nu, kas tad man. Bet reiz bija atnākušaskādas kora dāmas un Olafs viņas tāpat sagaidīja. Viņas bija šokētas...


Jānis LiepiņšANTONS BĀRDA –ĢIMNĀZIJASDIREKTORSPAR AITU GANUFriča Bārdas jaunākais brālis Antons Bārda no 1925.gada bija latviešu valodas skolotājs Rīgas Poļu ģimnāzijā,bet 1935. gadā kļuva par šās skolas direktoru.Reizē skola tika pārveidota par Valsts Poļu ģimnāziju.Antons Bārda to vadīja līdz 1940. gadam,kad visu skolu direktori tikuši atcelti. Iespējams,augstais postenis Kārļa Ulmaņa valdības laikā nosacījapadomju literatūras virsuzraugu un daiļdarbusacerēšanas ideologu norobežošanos no direktoraun dzejnieka, ierādot viņam par piemērotu strādāšanumežā un uz lauka. Laukos palikt Antonu Bārdugan spieda galvenokārt kara radīti sarežģījumi.Tieši to dēļ citkārtējs vidusskolas direktors apmetāssavās tēva mājās Pociema Rumbiņos. Viņa Rīgasdzīvoklis 1944. gadā sagruva, krieviem uzmetotbumbu uz nama Brīvības un Miera ielas stūrī. Bārdalaimīgā kārtā jau pirms uzbrukuma bija daļu mantuaizvedis uz Lielupi pie Ernesta Birznieka – Upīša.Tā izskaidroju Jāņa Jaunsudrabiņa gleznota AntonaBārdas portreta patveršanos, citādāk tas droši vienbūtu mums zudis, kā Bārdam zuda visa iedzīve, kaspa darba gadiem sagādāta.Palikšana papriekš savā saimniecībā, vēlāk strādāšanakolhozā – tā jau nu nebija neparasta parādībapēckara apstākļos, kad daudziem (līdzīgi AntonamBārdam) nebija vairs valsts darba, jo valsts bija okupētaun kārtību nosacīja Maskava, kas nevēlējās vecāskārtības turpināšanu.Kāda bija saimniekošana zemniekam savā sētā, tolabi pārzinu, pirmo pēckara vasaru strādādams pardarbveža palīgu labības pieņemšanas punktā. Gandrīzneviens nejaudāja izaudzēt tik daudz, cik prasījarijīgās nodevas. Tām vēl klāt nāca spaidu darbimežā. Antons Bārda savā „Autobiogrāfijā”, kasiespiesta rakstu krājumā Varavīksne 1991, piemin,ka viņam ar biedrinieku uzlikts sagatavot 126 sterusmalkas. Juzdams, ka nebūs iespējams tik lielasklaušas veikt, Bārda braucis uz Rīgu un cerējisRakstnieku savienībā sastapt Andreju Upīti. Dižaispadomju rakstnieks savulaik Antonam Bārdam sacījis:Es to nekad neaizmirsīšu... Tas ir – neaizmirsīšotBārdas palīdzību 1920. gadā, kad Upīti, uz Igaunijasrobežas apcietinātu par nelegālu rīcību, konvojakareivji veduši uz cietumu un Bārda nejauši viņuuz ielas redzējis, devies palīgā, cik tādos apstākļosjaudājams, un apcietinātajam palīdzējis nest sarkanokoferi. Turklāt nekavēdamies Antons Bārda gājispie Pāvila Rozīša, kas tolaik bija Rakstnieku unžurnālistu arodbiedrības priekšsēdis, mudinādamsraizēties par drīzāku apcietinātā izdabūšanu no cietuma.Upīts, solījumu tomēr aizmirsis, nebija raizējies,lai Antons Bārda kļūtu par LPSR Rakstnieku savienības(RS) biedru, kāds viņš ar savu 1930. gadāRTMMizdoto dzejas grāmatu Dziesmu dievs visādā ziņāvarēja kļūt.Rīgā ierašanās reizē Antonam Bārdam Upīti nesekmējiessastapt. Upīti aizstājis valdes sekretārs KārlisKrauliņš, kas tāpat kā Bārda, gan ne gluži vienā laikā,Latvijas Universitātē studējis filozofiju. Bet Krauliņšjau krievu okupācijas pirmajā gadā bija paguvisno ideālistiskās filozofijas pārskaņoties uz marksismu.Ideoloģisku pretišķību un arī citu iemeslu dēļno jebkādas palīdzēšanas augstā priekšnieka vietnieksatteicies, tikai mudinājis lūdzēju naskāk strādātpadomju dzīves atjaunošanas darbos.Vēlāk, kad dibinājās kopsaimniecības, Bārdam saprotamākārtā nācās kļūt par kolhoznieku un darītvisu, ko brigadieris liek, grāvju rakšanu un aitu ganīšanuieskaitot. Vai Padomju Savienība kāda plikatuzeme, kaut arī Uldis Ģērmanis soctēviju izņirgājispar nocietinātu nabagmāju! Kompartija var ar saviemaugstskolas kadriem rīkoties krieviskā izšķērdībā.Taču pret zemnieku gribu nodibinātais Pociemakolhozs tikko vilcis dzīvību un drīz bijis spieststransformēties par padomju saimniecību (pievienotiesKatvariem); tur Bārda vairs strādāt negribējis,laimīgi sasniedzis pensijas vecumu. Bet, tā kā kolhozānebijis izstrādāts minimums (200 darbdienasgadā), pensija aprēķināta tikai 35 rubļu apmērā, unJānis Jaunsudrabiņš. Antona Bārdas portrets.20. gadsimta 20. un 30. gadu mijā. Eļļa uz kartona.43


tā vēl par 15 procentiem samazināta, jo nebijusipārmērīta Rumbiņu zeme un Bārdam padomju ierēdņuieskatā palicis vairāk nekā 0,15 hektāra. Tikaitādu nieku vien okupācijas vara pieļāva personām,kas nebija kopsaimniecības darbā. No pārmērīšanasizpildkomiteja tomēr vairījusies, jebšu Antons Bārdavairākkārt lūdzis pārmērīt zemi un neatstāt viņamne kvadrātcentimetru neatļautas tēva zemes.Lai nu gan atstātā Rumbiņu daļa bijusi apstādītavērtīgiem augļu kokiem, kā ģiedams no Bārdas sarakstesar trimdas literātu Jāni Kārkliņu, ķirši, plūmesun āboli vien tomēr nenodrošina ikdienas iztiku.Un Bārdam klājies gauži grūti. To bieži dzirdējuno Hildas Vīkas, kas Antonu Bārdu augstu vērtēja.Un viņš laikam savukārt visai augstu bija novērtējisVīkas dzeju.50. gadu otrā pusē, kad Bārda jau bija pārcietismežstrādnieka un aitu gana klaušas, sastapu viņupie Vīkas Eglīšu Valdemāra ielas miteklī. Biju ganAntona Bārdas vārdu dzirdējis, bet viņa dzejoļus nebijulasījis, varbūt saskolots, ka lasīšanas vērti ir tikaiviņa brāļa Friča Bārdas dzejoļi. Taču pie Vīkastūlīt pēc apsveicināšanās pirmais temats bija dzeja,un abi dzejas sacerētāji viens otram stāstīja parrakstu darbiem, kas veikti pēdējos mēnešos. Ne Vīkai,ne Bārdam presē tolaik dzejoļus neiespieda, unne viens, ne otrs pat ieminēties neiedrošinājās pargrāmatas izdošanu.Lai gan par vienīgo publikas pārstāvi es uzlūkots netiku,tomēr mani neaicināja arī nedz izteikties pardzirdēto, nedz pašam nolasīt dažu dzejoli, ja kādsbūtu bijis līdzi, jo Vīka Bārdam bilda, ka dakteris jauarī raksta. Antons Bārda radīja pārsteidzoši labu ieskatupar sevi. Dzejoļi, ko viņš nolasīja, man likāssvaigi temata tvērumā un it mundri formā. Sevišķidziļi skāra Bārdas rezignācija, kādu paust padomjudzejnieks gan nemaz nedrīkstēja, ja negribēja dotiesuz RS sekretariātu skaidroties. Gan drusciņ mannepatika vēlāk sarunās paustā Bārdas paštaisnība,vērtējot sabiedriskas norises.Rendā pārradies, sāku rūpīgāk interesēties par AntonuBārdu. Ja Rendā nebūtu rakstnieces VilmasDelles un viņas bagātās bibliotēkas Dzelzāmuros,nāktos apmierināties ar to, kas dzirdēts Vīkas dzīvoklī.Bet Delle spēja ne vien apgādāt ar rakstiemun iedot Valtera un Rapas izdoto dzejas grāmatuDziesmu dievs, Delle varēja pastāstīt arī par FriciBārdu un Paulīnu Bārdu, jo viņas dzīvesbiedrs JēkabsDelle bija kādu laiku dzīvojis vienā istabā arFrici Bārdu, kā Antons Bārda Cēsu reālskolas mācībulaikā amizantā kārtā bija vienā istabā dzīvojis arsavu skolotāju Jāni Grīnu. Delle arī pēc kara uzturējasaites ar Paulīnu Bārdu, ar Antonu – mazāk aktīvas.Vērtīgākās rakstu liecības par Jēkaba Delles unFriča Bārdas draudzību gan jau bija atdotas ZentaiMauriņai, kas vēstules un citus materiālus Dellēmlūgusi, rakstīdama disertāciju par Frici Bārdu.Vēlāk ar Antonu Bārdu gadījās vairākas reizes sastapties.Kad Rumbiņos atklāja (1968) piemiņasistabu Fricim Bārdam, dzirdēju Antonu Bārdu runājam,bet klāt iet tomēr vairījos, redzēdams, cikdaudz ir ļaužu, kas grib apsveicināties ar Friča Bārdasbrāli un turpat līdzās ar Paulīnu Bārdu, ko es ikpavasari sastapu Elzas Stērstes jubilejā, bet AntonsBārda Stērsti neapmeklēja, pieļauju Stērste viņuneaicināja, zinādama, ka no Pociema iebraukšanaRīgā marta vidū nav viegli īstenojama. Tikai Bārdudzimtas mājās kļuva skaidrs, kāpēc Paulīna Bārdarunājusi par Antonu Bārdu kā citu māju iemītnieku:viņš apdzīvoja Rumbiņu veco māju, jaunais namsesot ticis Friča Bārdas celts. Veco māju, zālē un krūmosieaugušu, gleznotājs Ansis Artums 1992. gadāattēlojis lielformāta gleznā, ko Rakstniecības muzejsgadu vēlāk no Tukuma meistara iegādājies. Muzejamsavulaik ir nodota Rumbiņu vecā saimniekaJāņa Bārdas un vēlāk Antona Bārdas rakstīta saimniecībasgrāmata, kurā ieraksti jau no 19. gs. 80.gadiem. Saglabājusies arī Rumbiņu mājas grāmata,sākta 1907. gadā, kad Pociems vēl saucās par Pozendorfuun Rumbiņi bija Rumbing. Mājas grāmataiespiesta Limbažos, kas tad vēl vācu un krievu izteiksmēsaucās par Lemsal, un spiestuves īpašnieksbija pazīstamais grāmatizdevējs Kārlis Paucītis.Grāmatnieka un grāmatu tirgotavas īpašnieka darbošanāsboļševikiem 1919. gadā likusies tik bīstama,ka tautas kaitnieks Valmierā nošauts.Ir saglabājusies gan Antona Bārdas iesvētību apliecība,ko izdevis Straupes mācītājs, gan Latvijas SociālistiskāsPadomju republikas tautas bankas paziņojumspar Rumbiņu parādu 1900 rubļu apmērā,par ko 1919.29.IV sūtīts paziņojums, tāpat AntonaBārdas 1925. gadā rakstīts līgums starp Rumbiņusaimnieku Jāni Bārdu un pusgraudnieku ErnestuNātriņu.Pāris reizes ar Antonu Bārdu sastapos Rakstniekugrāmatnīcā, kur viņš man 1971. gadā uzdāvinājatikko izdoto grāmatu „Puķe pagalvī”, ierakstīdamstajā kāda sava dzejoļa rindas.Par Antona Bārdas pēdējām dienām Limbažos liecībusniegusi Emma Stegere, kas dzīvojusi vienā mājāar viņu. Ziemās Rumbiņos nespēdams uzturēties,Bārda bija lūdzis viņam piešķirt dzīvokli pilsētā. Toarī dzejnieks Mūru ielā dabūjis. Vēstule ir adresētaliteratūras zinātniecei Mildai Kalvei. 1981. gada pavasarī,posdamies no pilsētas uz Rumbiņiem, Bārdasniedzies aizvērt logu un kritis, lauzdams gūžu. Taipavasarī viņam ir jau 90 gadu, un šai gadā, īsi pirmsnelaimes gadījuma, tiek izdots viņa dzejoļu krājumsMūžīgā vasara. Vecam cilvēkam bīstamais lūzumsdrīz noved dzejnieku kapā. Antons Bārda miris pašāJāņu dienā, apglabāts Umurgas kapos.Visu laiku bijis vecākā brāļa Friča Bārdas paēnā, AntonsBārda ir nepietiekami izcelts latviešu gara darbinieks.Viņš izceļams ne vien kā godīgs dzejnieks,bet it sevišķi kā ievērojams kultūras cilvēks, kā latviskaspārliecības paudējs, kas nelocījās padomjuvarai, diedelēdams atzinību. 85 gadu jubilejā dzejnieks,savu dzīvi vērtēdams, aktīva darba gadus jautiskā tāli šalcošu mežu un sacījis: Tu jūti, ka kautkāda vērtības apziņa tevi nomierina un gaiši noskaņo.Antons Bārda ir visādi daudzināms, sevišķi šajāgadā, kad viņam ir 120. dzimumdiena. oPar rakstnieka un ārsta Jāņa Liepiņa vienu no pēdējāmgrāmatām Tautas turētāji (2008) skat. JG259:89.44


Uldis SiliņšATSKATĪTIES,PASMAIDĪTDP CAMP ALT-GARGE (1945/1946) – VSPORTS. Elbas malā bija futbola laukums. Vasarasmēnešos spēles no otrpus upes vēroja arī krievu patruļas.Pirmās futbola sacīkstes mums bija 1945. gadāar kādu angļu armijas vienību. Mums tādu, kas bijaspēruši bumbai, bija ļoti maz. Vienu no mūsējiem uzlaukuma savainoja, un man paziņoja, ka jāiet spēlēt.Es savā mūžā nebiju futbolu spēlējis un protestējuneganti. Par laimi pieteicās manā vietā kāds cits. Protams,ka mēs zaudējām. Angļi mums laipni ļāva iesistgoda vārtus. Par velti – neviens nevarēja pa vārtiemtrāpīt. Spēles līdzdalībnieki stāsta, ka angļu zābakineesot saudzējuši dīpīšu neaizsargātos stilbus.Nometnes sākuma posmā es mētājos apkārt ar māsāmPangām – viena bija 20, otra 23 gadus veca. Sitāmpa trim voleju. Kad ieradās labie spēlētāji, tadbija jāprotas un jāiet malā. Kad viņiem apnika, varējatikt atpakaļ uz laukuma.Pienāca arī mans laiks, kad varēju pamest kādam neprašamar pirkstu un sacīt, lai iet malā. Bet uz to vēlbija mazliet jāpagaida. Katru nedēļas nogali notikavolejbola sacīkstes ar igauņiem viņu nometnes daļā.Diemžēl mūsējie parasti „norāvās” divos setos. Nospēlētājiem garais Valdemārs Deklavs („Deķis”) strādājagalvenokārt ar āķiem, kas bieži nobeidza savasgaitas mūsu pusē tīklā. Igauņu publika bija reizēmdiezgan ugunīga, sevišķi sievietes. Reiz viena igaunieteuzbruka visai latviešu nācijai, jo mūsu tiesnesisesot svilpis nevietā. Tiesnesis gan paziņoja, ka viņšneesot svilpis. Nesaprotu, kāpēc tas sievišķis bija tikjiftīgs. Vai igauņi nedabūja lielo pusi no Valkas? Pēckārtējās sakāves nometnes komandants R. Rutks teicamūsu sportistiem, vai tad nu reiz nebūtu laiks latviešiemuzvarēt. Un raugi – no Rutka mutes Dievaausī. Mūsu laiks pienāca nākamajā reizē. Nometnēieradās Viktors Kūliņš.Viktors Kūliņš – sporta megazvaigzne pie Alt-Gargesdebesīm, topošo sportistu apbrīnas objekts, sieviešumīlulis, bijis 20. labākais galda tenisists Latvijā, ASK 2.„garnitūras” basketbolists un labs volejbolists. Sacīkstēsar igauņiem, kas bija pieraduši mūs klapēt, Kūliņšar savām asajām gremdēm pēkšņi parādīja estipois, kur kartupeļi aug. Viņš bija dienas varonis! Viņamcēla Imants Milics. Igauņi apjukuši. Latvieši gavilē!Mums beidzot bija savs Beverīnas dziedonis. TālākaisKūliņa ceļš bija meteorisks – nometnes sporta vadītājs,vingrošanas skolotājs, volejbola un basketbolavienības kapteinis un galvenais balsts. Un visbeidzot– arestants. Patiesībā, ja pretinieki spēja Kūliņa gremdespaņēmienu atšifrēt, viņš bija viegli bloķējams.Viņa komandas biedrs, izcilais gremdētājs T. Bērziņškādā vēstulē man raksta: Viņš spēcīgi gremdēja tikaiļoti zemos cēlienus, bumbai vēl ejot uz augšu, kadbloķētāji gremdi negaidīja. Viņš ļoti kritizēja savu cēlājuMaksi un citus, ka cēlieni nav pietiekami precīzi,lai sistu bumbu, kad tā sasniegusi tīkla virsu. KadFoto: no Kūliņa taktiku pretinieki atklāja, to viegli varēja bloķētun viņš kā gremdētājs kļuva nenozīmīgs, bet turpinājakritizēt savus cēlājus. Bet mums mirstīgajiemsacīt, ka Kūliņš nenozīmīgs, būtu tas pats, kas sauktRomas pāvestu par bezdievi. Viņš tika arī pie sievas– Olgas Rūsītes, ļoti izskatīgas meitenes. Olga no sākumabrūtējās ar vienu no maniem skolas biedriem,bet tad viņa aizbrauca uz angļu karavīru balli, un arto pašu romāns bija šluss un aus.Krahs nāca pavisam negaidīts! 1946.7.V rītā nometnescigarešu noliktavu atrada tukšu. Nometnes policijaaizturēja Viktoru. Sportistu aprindas bija šokā– mūsu elku dievam bija māla kājas. Vācu tiesa viņuiebāza ķurķī uz kādiem 6 mēnešiem. Ar laiku zādzībaaizmirsās, bet agrāko spožumu viņš vairs neatguva.Kā basketbolists viņš bija labs, bet uz viņu punktugūšanā nevarēja paļauties. Kad viņam krita, tad kritakā no pilnības raga, kad nekrita, tad nekrita. Velns,kā šodien nekrīt – viņš pēc katra neiemesta groza noteica.Viņš punktus parasti neguva zem groza, bet arvienu roku mestiem pustāliem. Viktors vēlāk iestājāssardžu vienībā, t.s. melnajos. Pateicoties savam krimnālnodarījumam,viņš ilgu laiku nevarēja izceļot uzAmeriku. Olgas un viņa ceļi Amerikā šķīrās. Es Viktoruvēl 1970. gados satiku ASV, pēc tam Vācijas dziesmusvētkos. Viņš tagad ir miris.Mūs ar sporta apaviem, tērpiem, bumbām, boksacimdiem u.c. apgādāja YMCA. „Sportistiem“ izsniedzakedas un īsās biksītes. Cimdu pāri pienāca simtiem,bet drīz tie atkal vairs nebija atrodami, kautbokss pie latviešiem nebija sevišķi populārs. To ganpopularizēja sporta vadītājs J. Kalderovskis un bijušaisLatvijas vieglā svara meistars Knīsis. Boksa cimdiembija liela ādas vērtība, un tie ātri nonāca melnajātirgū. 1946. gadā nometnē nodibināja arī YMCAsnodaļu.Pirms Kūliņa ierašanās, mēs sacentāmies basketā arīar lietuviešiem, starp kuriem bija viens valsts vienībasspēlētājs. Atceros, ka viņš mūsu trenerim ArnoldamBāliņam mācīja dažus gājienus. Protams, leišiletiņus mazgāja kā veļas dienā. Bāliņš mums, iesācējiem,mācīja spēles pamatus. Es nebiju dabas dotsbasketbolists, man no sākuma bija grūtības metienospie groza dēļa sinhronizēt savas kustības. Ieskrējiens,lēciens, bumba labajā rokā, metiens pret dēli,45


iepriekš bumbu iegriežot, un tad, ja Dievs ir žēlīgs,tā iekrīt grozā. Parasti es nekādu lielu žēlastību nepiedzīvoju.Bāliņš vēlāk, trimdas gados Kanādā, bijatautas deju „guru“. Viņš bija jauns, enerģisks cilvēks,organizēja tautas dejas un citus pasākumus, trenējabasketbolu. Man likās, ka viņš bija par sevi ļoti labāsdomās, bet tas ir mans subjektīvs spriedums. Viņi abiar sievu Gaidu drīz pārcēlās uz Mērbekas nometni.Šajos treniņos pirmo reiz satiku savu veco čomu OjāruCelli (viņu dēvējām arī par Bālģīmi), vēlāk pazīstamosabiedrisko darbinieku, žurnālistu, ZiemeļkalifornijasApskata redaktoru, arī Laika redaktoru, PBLApārstāvi Latvijā un vēlāko padomnieku, TZO kavalieri,bet toreiz – tādu pašu suņu sitēju, kā mēs pārējie.Viņa māte Anna Celle bija skolotāja, tēvs Jēkabs Celle– bijušais Jūrniecības departamenta ierēdnis. MāsaAina bija Alt-Garges ģimnāzijas 1. izlaidumā. Mēs arOjāru bijām 1945. gadā vienā klasē, bet kad es pēcpāris semestriem pārlēcu uz nākamo klasi, viņš palikaturpat, lai gan viņa smadzeņu podā bija daudzvairāk iekšā nekā manējā. Ojārs ar ģimeni aizbraucauz ASV, izstudēja un apprecēja dzejnieces Rūtas Skujiņasmeitu Māru. Ģimenē dēls un meita. Ojārs tagaddzīvo Latvijā.Reiz leišiem bija sporta svētki. Redzēju divas slavenasleišu basketbola vienības Šarunas un Vytis. Visslavenākābija Kovas, bet tā bija amerikāņu zonā un Alt-Garges spēlēs nepiedalījās. Ar futeni, pēc fiasko arangļiem, mums gāja labāk. Bija no gūsta atgrieziesviens otrs spēlētājs. Reiz vienā spēlē ar brāļu tautuleišu centra uzbrucējs ar līdaciņu lido pretī bumbaipie mūsu vārtiem un iesit vārtus ar roku. Leiši gavilē.Letiņi sašutuši. Par laimi tiesnesis vārtus neatzina.Gadus vēlāk to pašu Anglijā izdarīja slavenais argentīnietisMaradona.Turpinājums sekosPar Uldi Siliņu skat. JG261:33.Laimonis Mieriņš pie Valtaiķu (Laidu) pagasta namaLaimonis MieriņšDZIMTĀ PAGASTAPIEZĪMESNo 1934. līdz 1940. gadam Kurzemes Valtaiķu (tagadLaidu) pagasta nama rakstvedis jeb skrīverisbija Māters. Nezinu, vai viņa senči bija no tautas atmodaslaikmeta publicista, Kazdangā dzimušā JuraMātera (1845-1885) dzimtas. Labi palikuši atmiņāgājieni uz pagasta namu pēc pasta, ko pēcpusdienāno Valtaiķiem maisā atveda Novickis neparastiskaļi pukstošajā motociklā ar piekabi. Netāluno 1906. gada nošauto revolucionāru pieminekļaNovickim piederēja jaunsaimniecība. Pagasta kantoraplašajā telpā abās pusēs gaidīja apmeklētāji.Pie gara galda blakus zemam koka režģim tumšāapvalkātā uzvalkā sēdēja Māters. Tieši aiz viņa piebaltās sienas bija piestiprināts sauklis zeltītiem burtiem:Par valsts lietām nerunā. Un mazliet tālāk –prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baložaattēli. Pie nelielas telefona centrāles ar maziem lodziņiemun „štepselēm” sēdēja telefoniste ne pārāktīros brunčos.Nezinu, vai līdzīgi saukļi rotāja arī citu pagastanamu pieņemšanas telpas? Varbūt Valtaiķi bija izņēmumsun tikai rakstveža Mātera nopelns. Pie galvenāsieejas blakus zālē atradās paliels ieslīps cementaaplis ar iekaltu starojošu sauli un uzrakstu:Sveiks 15. maijs! No ieejas, kas tolaik atradās namaaizmugurē, mazs celiņš veda uz Laidu kapiem – vecajiemun jaunajiem. Vecajos kapos ar akmens stabiņiemun greznām dzelzs ķēdēm apjoztā iežogojumāatradās tautas atmodas laika darbinieka unvienlaikus cara valdības preses cenzora Mārtiņa Remiķa(1845-1921) un viņa ģimenes metāla kroņiem46


apkrauts kaps, kurš tagad diemžēl ir izdemolēts,zālēm aizaudzis un tikai ar grūtībām atrodams. Remiķissavā laikā izgādāja atļauju publicēt PēterburgasAvīzes. Remiķim Rudes ceļa malā, apmēram kilometruno Laidu skolas, piederēja Remeši, uz kurienikopā ar Laidu skolas skolotājiem devāmies noliktziedus nama lielajā istabā zem viņa ovālā rāmīiestiprināta portreta. Nezinu, kur tas palicis un kasto gleznoja. Laidu muižas vecajā moderniecībasēkā, kur bija iekārtota tēva tirgotava un viņa vadītāValtaiķu piensaimnieku sabiedrības krejotava, allaždzirdēju sarunas par politiku, arī anekdotes parprezidenta Ulmaņa seksuālo orientāciju. Boļševikugadā Māteru un ģimeni aizveda uz Sibīriju, no kurienesviņš vairs neatgriezās.Laidu pamatskola muižas jaunklasicisma stilā celtajāpilī atradās starp dīķiem retu koku šķirņu bagātajāparkā. Pils piebūvē – veļas mazgājamā telpa ardiviem lieliem katliem, maizes ceptuve un pirts, arko cieši saistītas manas pirmās publiskās „mākslasizstādes”. Mani, mazu puisīti, sievietes vienmērņēma līdzi mazgāties, un tur redzētais atstāja neizdzēšamaspēdas manā vizuālajā atmiņā – kājas, ciskas,vareni gurni, lieli pupi. Gadus vēlāk, dauzotiesar citiem puikām, ievēroju, ka uz pirts nokvēpušajāmsienām ar asu naglu var ieskrāpēt līnijas. Cikvien augsti varēju aizsniegt līdz pat grīdai atveidojuLaidu sieviešu varenos augumus, kam drīz viensekoja skaļa brēka – skolas pārzinis Lērums skrējapie vecākiem sūdzēties. Dabūju pamatīgi pa dupsino mātes un tēva. Vecajā muižas pārvaldniekamājā, ko abos galos rotāja tornīši, dzīvoja skolotāji,skolas apkalpotājs, vecmāte un vēl citi. Kopāar otru piebūvi sabiedriskajām telpām un skatuvei,viss ēku komplekss it kā veidoja burtu „U”. Bija arīstaļļi un vāgūzis, kur muižas pārvaldnieks BaronsBachs esot turējis automobili. Pie Brūža dīķa zemāvienstāva ēkā atradās brūzis, kura funkciju vēlākturpināja Ross firma – apmēram piecus kilometrusuz Snēpeles pusi. Iecienītais alus bija pērkams arītēva tirgotavā.Šodien palikušas tikai drupas un pamati, un ar sarkaniemķieģeļu stabiem būvētais Dārzmaļu šķūnis,kā arī rijas fragments ar izcilu jumtu virs biezāmmāla sienu atliekām. Politikā nekādā veidā neiemaisītoBachu piemeklējis ļauns liktenis. Pēc Latvijasvalsts proklamēšanas no Rudbāržiem atjājušidaži desmiti Latvijas nacionālās armijas karavīru,aizvilkuši viņu uz staļļiem un piespieduši apseglotviņa mīļāko zirgu. Tad visi kopā jājuši pa smilšainoceļu uz Bezdibeņa ezera pusi, mežā pēkšņi apstājušies,likuši baronam nokāpt no zirga, iedevuši lāpstuun pavēlējuši rakt dziļu bedri, kurā viņš nošauts.Vieta nav zināma.Kādu laiku pamatskolas pārzinis un vienlaikus aizsargunodaļas komandieris bija Dāvis Krievs, izskatadēļ dēvēts par Abesīnijas Negusu. Skolotāju istabāpie sienas karājās viņa kopā ar pulkvedi Kalpakukritušā brāļa, leitnanta Krieva, zobens. Aizsargunodaļas rindās bija arī pamatskolas skolotājas vīrs,jau minētais, ne visai iecienītais Novickis. Ap 1932.gadu Skrundas tirgū viņš pamatīgi sastrīdējies arvienu no Fersteru ģimenes brāļiem, pārliecinātiem„sociķiem”. Braucot mājup kopā ar četrgadīgomeitiņu Valdu, dažus kilometrus no Laidiem ceļaieplakas grants bedres malā Novickis apstādinājiszirgu un pacietīgi gaidījis Fersteru. Pēc kāda laikaFersters, laikam Novicki nepamanījis, mierīgi braucisgarām. Papiņ, nešauj! Nešauj, papiņ! – kliegusimazā Valdiņa. Ar aizsargu izsniegto šauteni smagiievainoto Fersteru zirgs lēnām pārvedis mājā, kurviņš noasiņojis un drīz miris. Fersteru ģimenei, kasbez panākumiem iesūdzēja un atkal pārsūdzējaNovicki, bija jāgaida līdz politiskās iekārtas maiņai.Pirmajā boļševiku gadā Novicki tūdaļ apcietinājaun aizveda vispirms uz Liepāju, pēcāk uz Daugavpili,lai „izrēķinātos”. Novicka atraitne tikai ar lielāmgrūtībām uzpazinusi briesmīgi sakropļoto līķi,kas viņai izdots apbedīšanai.Tēvs un māte, arī aizsargu organizācijas biedri, tāpatkā visi pārējie bija turējušies atstatu no visāmNovicka izdarībām, taču labi saprata sērojošo skolotājuNovicki, Valtaiķu pagasta rakstveža Māterasievas māsu, kura akli mīlēja savu neaprēķināmovīru. Tēvs brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā. Kritalielajās kaujās Lestenē 1944. gada Ziemassvētkuvakarā. Aprakts Lestenes Brāļu kapos. Tēva brālis1941. gadā aizgāja līdzi Sarkanarmijai, kuras rindāskritis kaujās Krievijā. Kapa vieta nezināma. oLaimonis Mieriņš, JG ilggadējs līdzstrādnieks, irpazīstams mākslinieks arī ārpus latviešu loka, īpaši savāmītnes zemē Anglijā.Lāsma ĢibietePĀRLASĪT, LAIPADOMĀTUŠogad janvārī Latvijā plaši atzīmēja komponista RaimondaPaula 75. dzimšanas dienu. Katru janvārasestdienas pēcpusdienu „Latvijas Televīzijas” 1. programmāskatītājiem piedāvāja noskatīties agrākos gadosuzņemtas teātru izrādes, bet svētdienas vakaros– latviešu mākslas filmas. Tātad kopumā tika demonstrētas4 izrādes un 4 filmas. Gan teātru izrāžu, ganfilmu mūzikas autors, protams, Pauls. Mana favorīteno piedāvātajām teātra izrādēm bija Dailes teātrīiestudētā (1980) Bruknera (Ferdinand Bruckner)luga Elizabete, Anglijas karaliene (rež. Arnolds Liniņš,Aina Matīsa), savukārt no filmām – Rīgas kinostudijasuzņemtais (1978) Teātris (rež. Jānis Streičs). Minētoteātra izrādi un filmu vieno ne tikai to mūzikasautors un abu ievērojamais vecums. Kā vienā, tā otrāgalveno lomu tēloja arī viena un tā pati aktrise, VijaArtmane.Savdabīga nejaušība, ka februāra sākumā manās rokāsnonāca šīs aktrises sarakstīta un nu jau pirms 7gadiem izdota grāmata Ziemcieši. Mirkļi no manasdzīves (Pētergailis, 2004. 264 lpp.). Tā ceļu pie lasītājiemsāka gadā, kad aktrisei apritēja 75. dzīves gadskārta(tikpat, cik šogad Raimondam Paulam). Domāju,nekļūdīšos apgalvodama, ka ikvienu šīs grāmatas47


potenciālo lasītāju vispirms piesaistīs daudzie fotoattēli,kuros Vija Artmane iemūžināta gan kopā ar saviemvistuvākajiem cilvēkiem, gan daudzās teātra unkino lomās. Sieviete ar daudzām sejām, kas uz skatuvesun kino izdzīvojusi neskaitāmus, bieži vien patpilnīgi pretējus likteņus. Vai gan viņas tēlotajai Soņaifilmā Dzimtas asinis (1964) vispār iespējams kas kopīgs,piemēram, ar to pašu Džūliju Lamberti filmā Teātris?Pareizs ir secinājums, ka Artmane ir aktrise arplašu diapazonu. Ne velti savā laikā gan Latvijā, ganvisā plašajā padomju zemē tika ļoti mīlēta, pat dievināta.Ziemcieši, ja nevērtējam literaro kvalitāti, ir saistošalasāmviela, ko apgūt vienā, augstākais, pāris vakaros.Grāmata ievērojama kaut vai tāpēc, ka lasītājamiespējams ko vairāk uzzināt par vienu no vistalantīgākajiemlatviešu teātru režisoriem Eduardu Smiļģi(1886-1966), ar kuru aktrise radoši sadarbojās 17 gadus.Lai gan par Smiļģa personību var lasīt gan MāraGrēviņa monogrāfijā Eduards Smiļģis (1974), ganArtmanes kolēģu Harija Liepiņa atmiņās Pēr, tu melo!(1997) un Mudītes Šneideres darbā Trejgalv’s (2010),vienmēr ir interesanti par šo cilvēku uzzināt ko sevpašai jaunu; kā viņu vērtē laikabiedri, jo katram savsskatījums, savas atmiņas. Artmane rezumē: Teātrisvienmēr ir sava laika teātris. Un Smiļģis, tāpat kā viņateātris, bija sava laika inscenētājs (99). Otrs režisors,par kuru vēstī aktrise, ir Runcis jeb Pēteris Pētersons.Taču viņa gadījumā Artmane, kaut nedaudz, bet tomērnav atturējusies no savstarpēju rēķinu kārtošanas,un tas grāmatas kontekstā vērtējams negatīvi.Vēl pie interesantākajām lappusēm minamas tās, kuraktrise vēstī par darbu pie kādas konkrētas lomas teātrīvai kino, vai arī par aktiera profesiju kopumā. Bezievērības nepaliek arī teātra kritiķi un teātra vēsturnieki,piemēram, krietnu devu Vijas Artmanes kritikassaņēmis prof. Hausmanis: Kad teātra zinātnieks ViktorsHausmaņa kungs vēlāk sarakstīja grāmatiņu parRaiņa lugu iestudējumiem latviešu teātros, tad viņšLeldes vietu uzvedumā gandrīz nepieminēja, galvenouzmanību veltīdams citiem tēliem. (..) Tā, lūk, ir arvēstures taisīšanu (izcēlums mans – L.Ģ.) – kas katrampaliek prātā, ko katrs pieraksta, tas arī tiek saglabāts(116-117). Savs dzelksnītis tiek arī ValentīnaiFreimanei un Lilijai Dzenei.Un tagad par to, kā aktrise atreferējusi savu dzīvesstāstu, jo šī grāmata taču galvenokārt ir par viņas dzīvi.Ja darba pirmajā daļā, kur autore vēstī par savu ārkārtīgitrūcīgo bērnību (viņa uzaugusi bez tēva), tamvēl ir iespējams noticēt, tad tālāk diemžēl jau vairs nē,kaut gan lielais trūkums mūža garumā pieminēts arneapskaužamu regularitāti. Piemēram, paužot savasizjūtas par to laiku, kad viņai tika piedāvāts PadomjuMiera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētāja vietniecesamats. Runa ir par 80. gadiem. Vija Artmanevēstī: Izspriedu, ka ar savu mazo aldziņu nekur aizbrauktnevarēšu, tāpēc iespējas jāizmanto. Grūti bijakaut ko vairāk nopelnīt. Filmējoties pašmāju filmās,man bija ļoti mazi honorāri, tikai vēlāk sāku saņemtlielākus. (..) Un tā – es centos izmantot iespējas, laipar valsts naudu aizbrauktu uz ārzemēm, kurās patipar savu naudiņu nekad nebūtu nokļuvusi (180-181).Neparasta atklāsme, jo, ja ieskatāmies aktrises dzīvesdatos, atklājas, ka iespējas apmeklēt ārzemes viņairadušās jau krietni agrāk, no 1961. gada. Un veltišai kontekstā tiek pieminēta nauda; ikvienam zināms,ka, lai padomju okupācijas laikā varētu braukt uz ārzemēm(uz rietumiem, bet ne tikai), simtreiz vairākpar naudu bija nepieciešams kas pilnīgi cits… To, kaaktrises paustais dažos jautājumos varētu atšķirtiesno dzīves īstenības, var iedomāties, kaut vai tikai aplūkojotgrāmatā ievietotos fotoattēlus. Ļoti trūcīgāpadomju aktrise vienmēr ģērbusies skaistās, greznāskleitās, smalkās kurpītēs, greznojusies ar krāšņām rotaslietām(nav runa par skatuvi). Trūkums bija tik liels,ka Artmanei gandrīz visu padomju laiku nācās dzīvotplašā dzīvoklī Rīgas centrā. Un cik daudziem latviešiemjau 1956. gadā mājās bija televizors???Vissmagāk skaidrojamā lieta pašai aktrisei, grāmaturakstot, bijusi viņas ļoti aktīvā sabiedriskā darbībapadomju gados. Politikā Artmane iesaistījās agri– jau 1955. gadā tika ievēlēta par Rīgas pilsētas Kirovarajona deputāti, vēlāk septiņu gadu garumā arīpar Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti. Minutikai divus amatus; visas dzīves laikā aktrisei to bijisdaudz vairāk. Par to viņa grāmatā stāsta: Bet tad espati sev uzmetu cilpu, lai gan nesapratu, kam mantas vajadzīgs… un tālāk: Neuzskatu sevi par pierunāšanasupuri, bet par nepietiekami informētu gan.Nezināju par bīstamību, ko nozīmē kļūt par komunistiskāspartijas biedru. Skaidrs bija tikai viens – panākumusun uzticību guvušos cilvēkus, kā jaunus, tāvecāka gada gājuma, aicināja iestāties partijā. Bijaizplatīts teiciens: partijā neiestājas, partijā uzaicina!(202). Autore gan aizmirsusi pieminēt būtisku faktupar tām daudzajām priekšrocībām, kuras toreizpareizie cilvēki baudīja. Un nekāds izņēmums nebijaviņa pati. Specveikali, specpoliklīnikas, tie paši jauminētie ārzemju braucieni… Nešķiet, ka Vija Artmanepatiešām piederētu „ziemciešiem” 1 , kā viņa sevinodēvējusi. Un tālāk seko aizkustinošs aktrises pārsteigums,ka kāds latviešu emigrantu žurnālists viņuesot padarījis „sarkanu” (203). Vēl komiskāka šķietatzīšanās, cik ļoti viņa iemīlējusi padomju laikā aizliegtorakstnieci Zentu Mauriņu un kā viņa paslepuskopā ar savu māti, laikā, kad jau bija guvusi panākumusuz skatuves, svinējusi Ziemassvētkus un gājusiuz baznīcu.Par darba literaro kvalitāti – traucējošs, vietām patapgrūtinošs ir ārkārtīgi biežais deminutīvu lietojumstekstā. Citēšu kādu (pat komisku) piemēru: Es pārnācuno kosmonauta Grečko pieņemšanas restorānā„Rīdzene” pulksten vienos. Atnesu pat cienastiņulīdzi – pīrādziņus un auglīšus, kokakolu ar šņabīti(244). Nereti sastopami arī burtiski pārnesumi nokrievu valodas, piemēram, aizņemt divas istabas. Latviešiistabas neaizņem, viņi tajās dzīvo. Grāmata uzlabas literatūras titulu pretendēt nevar.oLāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijasfakultātes, Urālistikas katedras lektore. PublikācijasKarogā, ¼ satori, Helikons (Liepājā), JG.1. Ziemcietes – daudzgadīgi augi, kas pārziemo arpazemes daļām (grāmatas kontekstā droši vien domāts -iztur grūtus apstākļus).48


S E N Č U V E Ļ I E M pievienojas ārsts, cīnītājspar Baltijas valstu brīvību 20. gs. 60. un 70. gados,Dzintars Rolands Paegle (1936-2011), rosinātājsdomai izveidot raidītāju Baltijas Balss uz kuģa Baltijasjūrā (skat. JG250-251). Daļa radiokuģa aktīvistu veicinaRadio Liberty / Radio Free Europe raidījumu sarežģītouzsākšanu baltiešu valodās 1975. gadā. TZO.••• Teātra zinātņu doktors, Raiņa un Zīverta luguangliskotājs, rakstnieks Alfreds Straumanis (1921-2011, pseid. Alfreds Vilnis), rokasgrāmatas/bibliogrāfijasBaltic Drama (1981) un daudzu rakstuautors (JG, Journal of Baltic Studies,Lituanus, Theatre 3, Southern Theatreu.c.). Iesaukts Latviešu leģionā (1943), 11g. dienējis Franču ārzemju leģionā. •••Romāns Pussars (1932-2011), ilggadējsLiteratūras un Mākslas vēstures muzejazinātniskais līdzstrādnieks, Trešās Atmodasun Latvijas Dievturu aktīvists, vairākugrāmatu autors – Pie dižozola saknēm(par Krišjāni Baronu), Tautai Dievam Tēvijai(par Ernestu Brastiņu) u.c. TZO. (re)J A U N I Z D E V U M I – Nozīmīgākobalvu latviešu literatūrā – Literatūrasgada balvu labākā oriģinālliteratūrasdarba nominācijā šogad saņēmusiLiāna Langa par grāmatu Vilkogas, apsteidzotJāņa Rokpeļņa Nosaukumu, IngasĀbeles Kamenes, Annas Auziņas Esizskatījos laimīga un Andras ManfeldesZemnīcas bērnus. Spilgtāko debiju balvuieguva Osvalda Zebra Brīvība tīklos, aizsevis atstājot Viļa Lācīša romānu Stroikaar skatu uz Londonu un Arta OsupaBiedrs Sniegs. Latvijas Literatūras mūžabalvu saņēmis Knuts Skujenieks. (vg)LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS –Māras Zālītes dzejas izlasē divās valodās– latviešu un franču – Viss reizē zied/ Et soudain tout fleurit ir sakopoti vairākugadu laikā periodikā un dzejas antoloģijāsizkaisīti tulkojumi, ko veikušas Roze-MarijaFransuā un Astra Skrābane katraatsevišķi un abas kopā. ••• LiānasLangas septiņu dzejoļu cikls BezpiederīgieKristapa Graša atdzejojumā publicētsjaunākajā austriešu literatūras unmākslas žurnālā Freibord. Līdztekus dzejaiangliski publicēta arī literatūrzinātniekaViestura Vecgrāvja eseja par LiānasLangas daiļradi Ināras Cedriņas tulkojumā.••• Arizonas Valsts univeristātesizdotajā vizuālās mākslas un literatūras žurnālāHayden’s Ferry Review Cedriņas tulkojumā iekļautsJāņa Einfelda romāna Meļu dzīres fragments Piektādzīru nakts. ••• Čechijā iznākošā literatūras unkultūras žurnāla Souvislosti š.g. 1. numurā atsevišķasadaļa veltīta latviešu kultūrai un literatūrai – PāvelaŠtolla un Mihala Škrabala intervija par aktualitātēmlatviešu kultūrā ar filozofu, sociologu un psihologuIgoru Šuvajevu, Škrabala tulkojumā JuraZvirgzdiņa stāsts Agņa dienasgrāmata un IngasŽoludes stāsts Krītiņu princese, bet Lenkas Matuškovastulkojumā Laimas Muktupāvelas romānaŠampinjonu derība fragments. ••• InteresantuDzintars Rolands PaegleAlfreds StraumanisRomāns Pussarspētījumu veicis Aleksandrs Zapoļs, sakopojot unizdodot krājumā Latviešu dzejnieku krievu valodārakstīti dzejoļi – no dažādiem laikiem. Krājums sākasar Ernsta Glika dzeju, tajā ievietoti kopumā 43 autorudarbi, Aleksandru Čaku, Jāni Rokpelni un InguĀbeli ieskaitot. ••• Gruzīnu valodā izdots NorasIkstenas romāns Dzīves svinēšana, ko tulkojusi MziaKoberidze, savukārt Kalevs Kalkuns igauņu valodāpārtulkojis Ikstenas romānu Jaunavas mācība. (vg)DZEJA – Sveicot Ņujorkā dzīvojošo ElzuĶezberi 100 gadu jubilejā, tieši viņasdzimšanas dienā 5. maijā Rīgā iznāca viņasdzejoļu krājums Gliemežvāks dzied,ko sastādījis literatūras pētnieks AndrejsGrāpis (skat. JG265:26-33). Dzejniecebeidz savas gaitas divus mēnešus vēlāk.••• Uz Imanta Ziedoņa dzimšanasdienu atkārtoti izdots viņa un KurtaFridrihsona kopdarbs Pasāžas – Fridrihsonaar zīmuli zīmētajiem ziediem pievienotasZiedoņa domas vertikālā tekstā.Savukārt izlasē Gaismas parāds sakārtotiImanta Ziedoņa mīlestības dzejoļi. •••Dzejgrāmatas Avena dzejoļi nosaukumsjau vien rāda, ka tajā sakopoti Ņujorkādzīvojošā latviešu mākslinieka, arhitektaun dzejnieka Voldemāra Avena darbi,daži no kuriem jau lasīti iepriekš izdotoskrājumos, bet 30 ir vēl nepublicēti dzejoļi.Bez tam krājumā ievietotas arī laikabiedrurecenzijas un apceres. ••• Vēlvienai jubilārei – Amandai Aizpurietei– iznācis jaunākais dzejas un prozas krājumsledusskapja šūpuļdziesma. •••Valdis Rūja, atzīmējot savu 65. gadskārtu,kopš Rūjienā sācis literārās un skatuviskāsgaitas, sakārtojis dzeju krājumuRūjienas mozaīka, kas ir veltījums Ziemeļvidzemeiar siltu sirdi pieminot tiešiRūjienu. ••• Andra Akmentiņa krājumāZemeņu blūzs atrodami gan dzejoļino iepriekšējiem izdevumiem, kaspublicēti jau pirms 10 gadiem, gan arīiepriekš nepublicētie. ••• Skolotājaun literatūras kritiķe Iveta Ratinīka krājumāRūgts sakopojusi dzejoļus, kas izdzīvoviņas emocijas no līksma tosta līdzvilšanās mielēm, kā saka grāmatas redaktorsKārlis Vērdiņš. ••• Viena nomūslaiku ražīgākajām dzejniecēm MaijaLaukmane izdevusi krājumus Nošalkogaiss un Atvērt logus uz jūru, kurā ievietotiarī Ritas Blaževičas akvareļi. ••• Jaunā dzejniekaJāņa Vādona (skat. JG260:2-6) debijas krājumuVirve Amanda Aizpuriete raksturo ar vienu vārdu –mērķtiecība. (vg)PROZA – Pieminot savu ilggadējo draudzību ar nujau aizsaulē aizgājušo rakstnieku Dzintaru Sodumu,Nora Ikstena sarakstījusi grāmatu Vīrs zilajā lietusmētelītī.••• Savukārt par godu Dzintara Soduma89 gadu jubilejai grāmatiņā Virtuves piezīmes publicētitrāpīgi un ironiski filozofiski izteicieni par Latvijuun latviešiem, pašam par sevi, literatūru u.c.rakstniekiem. ••• Gundegas Repšes dienasgrāmaturomāna ciklā Smagais metāls pie iepriekšējām49


Foto: Gunārs JanaitisSkats no Bruno Skultes operas Vilkaču mantinieceAlvas kliedziens un Vara rati piepulcējusies arī trešā– Dzelzs apvārdošana. ••• Inguna Bauere lasītājuvērtējumam nodod savu jaunāko romānu parMatīsa Kaudzītes sievu Līzi Rātminderi – Skolas Līze,kurā līdztekus Rātminderes dzīvei var iepazīties ar19. gs. vidus notikumiem un personībām tautiskāsatmodas laikā. ••• Andra Kolberga romāni ir lasāmikā atsevišķi darbi, bet Pulkstenis ar atpakaļgaitu,Klaunu maršs šausmu tirgū un Sieviete melnā tomēruzskatāmi kā brīnišķīgu vēsturisku kriminālromānutriloģija, notikumiem risinoties Latvijas valstsdzimšanas, II Pasaules kara laikā un nobeidzoties arpadomju dzīves reālijām. ••• Prozaiķim un dramaturgamMārim Bērziņam iznākušas divas grāmatas– jauks mīlasstāsts ar mūslaikiem neraksturīgi laimīgāmbeigām Titāna skrūves un – kopā ar AigaruBikši izdotais albums – Laika pavēlnieki, kurā satikušāsdivas mākslas – tēlniecība un literatūra un kurāsakopoti latviešu un krievu valodā rakstīti septiņiskulptūrstāsti par dažādiem notikumiem un personāžiem.••• Pirmo zinātniskās fantastikas stāstukrājumu latviešu valodā Bohēmijas zaglis sarak stījislīdz šim maz zināms autors – Latvijas Avīzes bij. žurnālistsDidzis Sedlenieks, stāstos bez fantastikas iepinotarī krietnu devu veselīga humora. ••• LijasBrīdakas romānā Sadalītā dzīvē aprakstīta gan jaunassievietes, gan viņas mātes šķirtā dzīve, meitai apprecotiesar Amerikas latvieti un aizbraucot dzīvot uzsvešo zemi. ••• Dramaturģes, scenāristes un prozaiķesMargaritas Perveņeckas pirmais romāns GaetānoKrematoss atver arī latviešiem vārtus uz aizpasauli,pēcpasauli, nekadnekurzemi ar nekadnekurcilvēkiem.Rimands Ceplis atzīst, ka tas ir oriģinālākaisromāns, kādu nācies lasīt. Lai nu tā būtu. •••Valdis Felsbergs par savu jaunāko noveļu krājumuMazā nakts mūzika saka: Latviešu literatūrā pirmoreizi iegrāmatota reāla smagerotika ar naturālistiskuizvarošanu, sadistisku anālpornogrāfiju, bezpalīdzīgassievietes ļaunprātīgu izmantošanu, varmācīgukopdzīvi ar mazgadīgo, slepkavību dzimumakta laikāun pat zoo pornogrāfiju. Vai tiešām arī šāda grāmataatradīs sajūsminātos lasītājus? (vg)DAŽĀDA SATURA – Klajā nākušas divas jaunasMāras Zālītes grāmatas – Trīs latviskas dziesmuspēles,krājumā iekļaujot trīs mūzikālo drāmu PriekulesIkars, traģikomisko dziesmuspēli Tobāgo! un dziesmuspēliŠe tev, Žūpu Bērtulis!, un Trīs drāmas, kuriekļauta dokumentālā drāma Lācis, dramatiskā poēmaPērs Gints nav mājās un kamerspēle Margarēta.••• Zviedrijā mītošais, JG lasītājiem labi pazīstamaisJānis Gulbītis (pseid. Viesiens) (1916-2011) vienāsējumā savienojis divas lugas – Nozaudētais viļķisun Jānis Reiters, kā arī dzejkrājumu Māla bezdelīgas.••• Armanda Pučes Ozo: Cilvēks uz ledus ir parvienu no visu laiku slavenākajiem latviešu hokejistiemSandi Ozoliņu, vienīgo latviešu hokejistu, kas izcīnījisNHL prestižāko balvu – Stenlija kausu. •••Par jaunākā skolas vecuma bērnu lasāmvielu parūpējiesJuris Zvirgzdiņš, sarakstot aizraujošu grāmatuMufa. Stāsts par Āfrikas balto degunradzēnu. (vg)TULKOJUMI – Pēteris Bolšaitis iztulkojis Liepājā dzimušā,nu ASV dzīvojošā zinātnieka, LZA zinātņuGoda doktora ebreja Eduarda Andersa (īstā vārdāAlperoviča) atklāto un smeldzīgo hitleriskās okupācijasun holokausta laika atmiņu grāmatu Latviešuvidū holokausta laikā. ••• Mācītājs Juris Rubenisuzskata, ka amerikāņu filozofa Vilbera (KenWilber) Īsa visaptverošā vēsture (A Brief History ofEverything – tulk. Nromunds Pukjans) apgāž lētagarīguma stereotipus un mudina cilvēkus iet dziļumā.••• Latviski iznākusi laikraksta The New YorkTimes slavenā autora Bradena (Gregg Braden) grāmataFraktālais laiks (Fractal Time – tulk. Dace Vanaga),kas atklāj senā maiju kalendāra vēstījumu par2012. gadu un citas pārsteidzošas sakarības. •••„Mansards” parūpējies par franču rakstnieces Alegras(Brigitte Allègre) grāmatas Senomagusas spoki(Les fantômes de Sénomagus – tulk. Vineta Berga)latviskojumu – 18 vēstījumi, kas paver durvis uz aizgājējupasauli. ••• Andresa Ehina (Andres Ehin)krājumu Pakārtais ievārījums sastādījis un atdzejojisGuntars Godiņš, iepazīstinot lasītāju ar igauņu dzejnieka,rakstnieka, dramaturga un tulkotāja komiskiem,bet tajā pašā laikā ļoti dziļiem, arī ar mitoloģijuun austrumu tautu kultūru saistītiem dzejoļiem.••• Ādolfa Hitlera uzticības personas Rohusa Miša(Rochus Misch) dzīvesstāstā Pēdējais liecinieks. Hitleratelefonists, kurjers un miesassargs (Der LetzteZeuge – tulk. Gunārs Petrs) var uzzināt daudz līdzšim nezināmas lietas, jo diez vai vēl kāds ir aizvadījiskara gadus tik tuvu Hitleram kā šīs autors. •••Spriedzes romānu lielmeistara un žurnālista Konelija(Michael Connely) trilleris Putnubiedēklis (TheScarecrow – tulk. Uldis Šēns) atklāj datu pasaules neredzamozemstraumju vijumus. ••• Viena no populārākajiemmūsdienu poļu rakstniekiem, zinātniekaVišņevska (Janusz Leon Wiśniewski) romāns Bikini(tulk. Irēna Birzvalka) stāsta par mīlestību, nodevību,karu un kaislību II Pasaules kara beigās. ••• Vēlvienu no poļu valodas tulkotu darbu sagādājis KnutsSkujenieks – Ļeca (Stanisław Jerzy Lec) trāpīgos unzobgalīgos aforismus, sakopotus grāmatā Spurainasdomas. ••• Savukārt komponists Imants Kalniņšsavu 70 gadu jubileju svin, no arābu valodas iztulkojotKorānu. (vg)50


C I L D I N Ā J U M I – LR eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai par mūža ieguldījumu brīvības un demokrātijasstiprināšanā piešķirta Komunisma upurupiemiņas fonda Trūmena-Reigana Brīvības medaļa(Truman Reagan Medal of Freedom). Izcilākieagrāko saņēmeju vidū: Jānis Pāvils II, VaclavsHavels, Lehs Valensa, Vitautas Landsbergis, ķīniešudisidents Harijs Vu, britu vēsturnieks Roberts Konkuests(Conquest). ••• LR Saeimas priekšsēdētājaSolvita Āboltiņa Stokholmā uzdāvina (10.V) karalimKārlim XVI Gustavam pateicībā par Zviedrijasspēcīgo atbalstu baltiešu neatkarības centieniem latviskāsidentitātes simbolu Lielvārdes jostu, kur ieausts[ne tikai] mūsu tautas liktenis, bet arī Zviedrijasvārds, jo mūsu likteņi ir savijušies cauri gadsimtiem...••• Eiropas Literārās nakts ietvaros lasījumiemBritu bibliotēkā žūrija no Eiropas autoriem izvēlējusiNoras Ikstenas Amour fou jeb Aplamā mīla69 pantos. Fragmentus no Margitas Gailītis angliskotādarba lasīja (11.V) autore. ••• Laila PakalniņaMaķedonijas autorkino festivālā Asterfest (27.-31.V)Strumicā saņem augstāko balvu par īpašo režisoresskatījumu un poētisko valodu. ••• Angļu gadskārtējāsMartas Gelhornas balvas (Martha GellhornPrize) žurnālismā par propagandas un varai neērtāspatiesības atklāšanu līdzšinējiem laureātiem (tovidū: Michael Tierney, Robert Fisk, Patrick Cockburn,Ghaith Abdul Ahad, Nick Davies u.c.) pievienojas tīmekļavietnes WikiLeaks izveidotājs Asanžs (JulianAssange) ( 2.VI). (re)M Ū Z I K A – Daudzu citu piemiņas sarīkojumu vidū,atzīmējot 70 g. kopš 1940.14.VI, Latvijas dzelzceļavēstures muzejā skan Jura Kulakova un PēteraAigara rekviems uz Sibīriju deportētajiem Latvijas pilsoņiem– dramatiskā kantāte Sarkanais vilciens, kassasaucas ar Lūcijas Garūtas Dievs, Tava zeme deg!••• LNO pasaules pirmizrādi (3.VI) un papildizrādi(4.VI) piedzīvo Bruno Skultes (1905-1976) bēgļugaitās pirms 64 g. uzsāktā, diriģenta/komponistaAndreja Jansona pabeigtā opera Vilkaču mantiniece,kam pamatā Ilonas Leimanes (1905-1989) romāns.Režisores Ināras Sluckas ieskatā iestudējuma centrālaisjautājums: kā latviskajā dailē, šajā skaistumā, kotik pašapzinīgi kopjam un ar ko pamatoti lepojamies,mājo tik milzīgs naids? (..) Skaistums un mīlestība irspēks, kas spēj atbrīvot no naida. LNO ģilde (ASV)uzvedumam ziedojusi 50 000 latu. Tās finanšu rīkotājsAndris Padegs: Mums ir svarīgi, lai Latvijas tēlsmirdzētu un lai pasaule redz, ko Latvija var dot. •••Neapšaubāmi vislabākā, viņas dzidro balsi perfektibalstīja elpas kontrole un intonācija – tā par soprānuMaiju Kovaļevsku Liu lomā Turandotas jauniestudējumāMilānas Teatro alla Scala opermākslai veltītā internetavietne (19.IV). Siguldaspilsdrupu estrādē dīva savukārt uzstājas (30.VII)viņas iemīļotajā Tatjanas lomā Čaikovska JevgeņijāOņeginā, bet pēcāk tajā pat lomā Vīnes Valsts operā.••• Imanta Ramiņa kantāti Quaternity, ko pirmatskaņo(11.V) Kanādas kori „Orpheus” un „Niagara”,raksturo daudzveidība, vienotība, kopība ungalu galā – mūžība (Latvija Amerikā 2011,18). •••LNSO (diriģ. Karels Marks Šišons) sezonas noslēgumakoncerts Lielajā Ģildē (18.-19.V) veltīts GustavaMālera 1. Simfonijai, Bēthovena 3. Klavierkoncertam(pianists Vestards Šimkus) un, turpinot tradīciju,mūsu pašu komponista darba pirmatskaņojumam –Andra Dzenīša prelūdijai Gaisma (skat. JG246:31).••• Māra Briežkalna kvintets atskaņo mūsu t.dz.aranžējumus džeza stilā Ņujorkas džeza klubā BlueNote (16.V), pirms tam arī Vašingtonā – LR vēstniecībāun Twins Jazz Club. ••• Grupa jaunu mūziķu ardevīzi LAIKS ZIEDONIM – ar to domājot gan pavasari,gan Imantu Ziedoni – ieskaņo savas oriģināldziesmasar dzejnieka vārdiem mūzikas albumā, ko izdodfonds Viegli, kura moto ir: Latvija ir brīnumskaistazeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties. ••• PopdziedonisLauris Reiniks iedzied diskā populārās Pasakasigauņu versiju Linnamuinasjutt (ar Luisa Värk),kas kļūst par pirktāko dziesmu Igaunijā, un arī nemazāk populāro lietuviešu versiju (ar Rīgas vidusskolnieciMoniku Bleikšu – lietuvietes un latvieša meitu).••• Uz Kristīnes Bērziņas jautājumu (DELFI 20.V)par skaistāko skaņu pieckārt Saeimā ievēlētais komponistsImants Kalniņš: ...kad sieviete augstpapēžukurpēs iet pa marmora grīdu – tā ir tāda mūzika, kuraigrūti līdzināties. (re)DRAMATURĢIJA / DEJASMĀKSLA–Jauni producenti bijušās rūpnīcas VEF graustos iesāk(25.V) sēriju Kompass ar jauniem, radošiem, līdz šimneatzītiem māksliniekiem, kuri nebaidās „aplauzties”un iet līdz galam pat tad, kad gals nav redzams,piem., horeogrāfes Evas Vancānes dejās par mūsdienu„būri” – materiālismu un urbanizāciju, par vērtībupārvērtēšanu, par robežām (ja tādas vispār pastāv).••• JRT iestudēts (rež. Inese Mičule) Smagaismetāls, kam materiāli par pusaudža gadiemPadlatvijā 70. gados ņemti no Gundegas Repšes romānaAlvas kliedziens. ••• Liepājas teātrī ImantaKalniņa mūzikas skaņās Valdis Lūriņš iestudējis izrādiSpēlē, spēlmani! – par Čaka pesonību un viņa dzejaspasauli. ••• Daugavpils teātris uzved ārstesKristīnes Jokstes pirmo lugu – komēdiju Klepernīkupogosta zvaigzne – par grāvraci Jezupu, kam jāpiedalasTV deju sacensībā. ••• Teātra kritiķi LondonasRoyal Court Theatre izrādīto (16.III-16.IV), Ukrainādzimušā (1969), Latvijā mītošā 11 lugu autoraAlekseja Ščerbaka Remembrance Day (Atceres diena),kur attēloti sarežģītās vēstures un ērkšķainās politikassarūgtinātie mantinieki mūsdienu Rīgā, salīdzinaar Mihaila Bulgakova un Keisija (Sean O’Casey)darbiem. Paša autora, tagad avīzes Bizness & Baltijagalvenā redaktora vārdiem, vēstījums esot par sabiedrībassašķeltību, konkrēti, šķelšanos kādā krievuģimenē sakarā ar 16. marta veco leģionāru gājienu,par seniem pāridarījumiem un nevēlēšanos tuvināties( 1.IV). (re)Monika Bleikša51


Ēriks Dzenis. Dejotājs. 1985T Ē L O T Ā J M Ā K S L A S jomā starp galvenajāmnorisēm gada pirmajā pusē jāmin pieņemtais LNMM(Valdemāra ielā) pārbūves būvprojekts, žūrijas komisijaipar labāko vienbalsīgi atzīstot Lietuvas arhitektubiroja Process Office radīto metu. Būvdarbus plānotspabeigt līdz 2014. g. sākumam, kad Rīga kļūs parEiropas kultūras galvaspilsētu. ••• Wüste, Meerund Sterne (Tuksnesis, jūra un zvaigznes) ir nosaukumsVijas Celmiņas divarpus mēnešu ilgstošai gleznu,zīmējumu un litogrāfiju izstādei Ludviga muzejāĶelnē (Museum Ludwig, Köln). ••• „Rīgas galerija”ar Ievas Iltneres izstādi Apsēstība / Obsessionpiedalās Vīnē (12.-15.V) starptautiskajā mūsdienumākslas izstādē VIENNAFAIR 2011. ••• Venēcijasbiennālē LR ekspozīciju Mākslīgais miers / ArtificialPeace (3.VI-30.XI Palazzo Albrizzi), kas vienlaikuspārstāv monumentālo glezniecību un konceptuālismu,veidojis Kristaps Ģelzis, Purvīša balvas un Dienasgada balvas kultūrā laureāts. ••• Gētes InstitūtsRīgā sarīko starptautisku konferenci (17-18.V)Recuperating the Invisible Past (Atsedzot neredzamopagātni), kas veltīta mākslas un kultūras norisēmMaskavas iekšējā un arī ārējā imperijā pēc II Pasauleskara. Izstāde Paralēlas hronoloģijas – Austrumeiropasizstāžu nezināmā vēsture (Rīgas mākslas telpā,18.V-4.IV) savukārt sniedz ieskatu tā laika mākslaspasaules neoficiālajos notikumos okupētajās Baltijasrepublikās un Ungārijā – jauno mākslinieku „slēgtajās”izstādēs, hapeningos, etc. ••• Pasaules latviešumākslas s-bas (PLMS) locekļi Lelde Kalmīte (priekšsēde),Dainis Mjartāns, Juris Ubāns, Guna Mundheimair panākuši vienošanos par PLM centra/galerijas(ar vairākiem tūkstošiem trimdas darbu) izveidošanuCēsīs ar novada domes izpilddirektoru Jāni Rozenberguu.c. locekļiem, kuru vīzijā jau tagad nacionālāskultūras pilsētai Cēsīm jāiegūst arī starptautiskapazīstamība. ••• Jelgavas Zinātniskās bibliotēkasgalerijā atklāj Baņutas Ancānes izstādi nepublicētajāmilustrācijām Šekspīra sonetiem ar Ādolfa AlunānaJelgavas teātra aktieru un Spīdolas ģimnāzijas audzēkņusonetu lasījumiem (arī oriģinālvalodā). Tāpatkā grafiķes darbi, arī Jura Birzvalka latviskotās sonetuatdzejas joprojām nav publicētas. ••• Romana Sutasun Aleksandras Beļcovas muzejā, kas darbojasLNMM paspārnē, plaša Sutas tušas zīmējumu un akvareļuizstāde Dzīves baudīšana. ••• Dekoratīvāsmākslas un dizaina muzejā par godu Lietuvas tūkstošgadeiizstāde Baltu māksla, ko veidojuši ViļņasMākslas akadēmijas speciālisti sadarbībā ar Lietuvas,Polijas un Latvijas arheologiem, mākslas zinātniekiem,dizaineriem un jaunajiem māksliniekiem. Eksponētas614 baltu cilšu rotaslietas un tekstīlijas, sākotar akmens laikmetu, kas atrastas plašajā Daugavasun Nemunas upju baseinu teritorijā, austrumossasniedzot Volgas un Okas sateku, bet rietumos –Vislu. ••• Galerijā „Daugava” izstāde Māksli niekuportreti un pašportreti – ar Imanta Vecozola, NormundaBrasliņa, Andra Eglīša, Valda Krēsliņa, JāņaPurcena, Jura Petraškevica, Annas Baklānes, LaimasBikšes, Ilzes Avotiņas, Vijas un Kaspara Zariņu, GitasŠmites un Aijas Zariņas darbiem. ••• Rīgas Mākslastelpā – arhitektam Modrim Ģelzim (1929-2009)veltīta izstāde, kurā, cita vidū, eksponēts personīgāsvasarnīcas makets, kam piešķirts (23.III) Valstsnozīmes kultūras pieminekļa statuss. ••• Galerijā„Māksla XO” Ivara Heinrihsona izstādi Ceļš nomainavispirms francūža Kasteņē (Michel Castaignet)gleznu skate In Memoriam Eiropa, tad – abstraktāsglezniecības mākslinieces Tatjanas Krivenkovas izstādeGaismas atdalīšana no tumsas. ••• MārisRuskulis par izstādi 6,9 miljardiem Rīgas „Nabaklab”galerijā (6.V-6.VI): lieli, mazi, draudzīgi, skopi, atklāti,dusmīgi, mierīgi, lecīgi, melanholiski, ne labi, neslikti – mēs visi kopā veidojam vienotu cilvēces ritmu,varam viens otru noliegt, spēlēt teātri, bet mēsesam atkarīgi viens no otra, jo esam tikai cilvēki.••• 16. Starptautiskā Baltijas Baleta festivāla ietvarosLNMM Erika Dzeņa iemīļotākā temata zīmējumuizstādē Balets (14.IV-22.V) redzami Rudolfa Nurejeva,Karenas Keinas (Kain), Veronikas Tenantas (Tenant),Nadjas Postas u.c. pasaules baleta zvaigžņu portretējumi.Par Baleta Dzeni sauktais meistars ir viens noKanādas Latviešu mākslinieku vienības „Latvis” dibinātājiemun joprojām aktīvs tās dalībnieks. •••Rīgā šogad izpaliek plašas Mākslas dienas, toties jokrāšņi uzplaukst Jelgavas Mākslinieku biedrības rīkotāsMākslas dienas 2011 ar vairāk nekā 20 izstādēmgan pilsētā, gan visā novadā, piedaloties turpatvisiem tur mītošajiem māksliniekiem – ne tikai profesionālajiem,bet arī amatiergleznotājiem. IzstādēSākums, piemēram, 33 jelgavnieki rāda savus pirmsSilvija Meškone. Jurkela Studija. No izstādes Sākums52


profesionālās mākslas izglītības iegūšanas radušosdarbus, visvairāk pusaudžu gados, bet dažus darinātuspat 2 un 5 gadu vecumā – liecinājums, ka ar talantuzīmēšanā un gleznošanā mēs piedzimstam, vēlāktikai attīstām un pilnveidojam savas prasmes. Noslēgumā(7.V) galerijā „Suņa taka” plaša akcija Ielene,uzsverot domu, ka māksla šajos laikos ir spiesta izietielās. ••• Kopš aprīļa beigām LNMM zālē „Arsenāls”izstāde Pie Dzintara jūras dod iespēju iepazītiesar muzeja kolekciju – glezniecību, grafiku, tēlniecībuun instalācijām (1990-2010). Izdots arī katalogs.••• „Rīgas mākslas telpas” Lielajā zālē izstādes Dekoratīvilietišķā māksla Latvijā 1960-1990 vairāknekā 500 darbi no LMS krājuma – tekstils, keramika,kokgriezumi, metālmāksla, stikls, rotas un ādasplastika – atklāj strauju uzplaukumu, kā arī nacionālotradīciju un ornamenta saplūšanu ar pasaules modernāsmākslas tendencēm. ••• 17. jūnijā Lielajāģildē paredzētais LMS 19. kongress diemžēl nenotiek,jo neierodas kvorums. (mb)PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻI – LatvijasŽurnālistu asociācija (pr-ja Anda Rožkalne) aktīvi iestājusiespar masu mediju īpašnieku publisku atklāšanu,joma, kurā LR ir ļoti atpalikusi, piem., Vācijāīpaša komisija apkopo informāciju par mediju īpašniekiem,bet Lietuvā noteikts, ka tie nedrīkst būt baņķieri...••• 1986. g. Minsterē apvienojas laik rakstiLondonas Avīze (dib. 1942) un Latvija (dib. 1946) arnosaukumu Brīvā Latvija, kas kopš š.g. maija lasāmaarī globālajā tīmeklī (). •••Vērts izlasīt žurnālistes Ingas Spriņģes izcilo intervijuar pētnieciskā žurnālisma speciālistu Čārlzu Luisu(Charles Lewis), The Center for Public Integrity dibinātāju,mācībspēku Prinstonas (Princeton) un Amerikas(American) universitātēs (portālā 2011.19.I). ••• Politologa Dr. Jāņa Peniķa vērāliekamā, Ir portālā (3.V) atrodamā „brīvestības krustanešanas” (kopš 1991) analīze un ieteikumi vēlēšanusistēmas maiņai rakstā „Nenobeigtā neatkarība”,kas pārpublicēts Latvija Amerikā (14.V) un arīLatviansOnline Discussion Forum, rada žiperīgu atbalsitīmeklī. ••• LMA Mākslas vēstures institūtaaugstvērtīgajā žurnālā Mākslas Vēsture un Teorija2011/14 (80 lpp.) citu saistošu materiālu vidū IlzeBiruta Loze apcer Latvijas kultūras kanona pretendentuvizuālajās mākslās „Lubānas Apollonu”, IneseKundziņa – Kurzemes pūralādes, Laila Bremša – KārļaZemdega darināto (1934) Raiņa kapa pieminekli,Stella Pelše – Daces Lambergas monogrāfiju ValdemārsTone (2010), Ruta Čaupova – savā laikā JG redkolēģijaslocekļa Nikolaja Bulmaņa lielākoties JG publicētomākslas apskatu kopojumu No vienas pusestā... Lasāmas arī LMA aizstāvēto Annas Ancānes, DainasLāces un Andra Teikmaņa disertāciju anotācijas.••• Visā pasaulē lielu ievērību (izņemot ASV medijos)guvušajā Atklātajā vēstulē (),kur aizstāvētas tīmekļa vietnes WikiLeakstiesības publiskot informāciju, cita vidū, asi nosodītidraudi ar tiesāšanu un pat nāves sodu WikiLeaks vadītājam,kurš, tāpat kā daudzas citas pasaules organizācijas,ir publiskojis informāciju, kas neapšaubāmiir sabiedrības interesēs. Nav nekas jauns, ka varaspārstāvji cenšas apslāpēt šāda veida informācijas klajālaišanu. [ASV] tas ir darīts jau pirms 200 gadiem,kad noritēja cīņa par Britu Parlamenta protokoluRomans Suta. Dzīves baudītājs. Rīgā 20. gs. 20. gadospublicēšanu, līdz pat „Pentagon Papers” publiskošanai[Vjetnamas kara laikā]. Mūsu uzskatā neviena demokrātijanekad nav cietusi no sabiedrības lielākasinformētības, zināšanām un norišu izpratnes. Tāpēcmēs, apakšā parakstījušies, deklarējam savu nelokāmuatbalstu principam par žurnālistu pamatuzdevumuvākt ziņas un nodot tās atklātībai bez jebkādiemierobežojumiem, un vienlaikus mēs nosodām spēkus,kas apdraud šo procesu (..) Žurnālistu galvenaisuzdevums ir visur un visās lietās veicināt skaidrībasiegūšanu, nevis esošās varas vai ietekmīgu interešulabā noklusēt informāciju. (..) WikiLeaks nopludinātāinformācija ir pasaulei devusi lielu pakalpojumu. Vēstuliparakstījuši vairāki tūkstoši žurnālistu, akadēmiķu,rakstnieku u.c. visā pasaulē un to atbalsta virkneietekmīgu organizāciju (Frontline, Open Democracy,Reporteurs sans Frontières / Reporters without Borders,The Newspaper Guild, International Federationof Journalists u.c.). ••• Kamēr Ipsos veiktajā aptaujā24 valstīs 79% apsveic WikiLeaks un DžulianaAsanža misiju, pēc 69% amerikāņu sajēgsmes Asanžsir noziedznieks (BNS 27.IV – skat. arī JG264:63).(al) (re)S C R I P T A M A N E N T – „Notikumi mazajāParīzē” (Diena 4.VI) ir virsrakstā rakstnieces LaimasMuktupāvelas sava veida laikmeta dokumentam:Ceturtdien, toreiz, kad kādā mazā, saules piekarsētāzemē pie jūras uz četriem gadiem vēlēja karali,bija saules aptumsums. Ļaudis izgāja ielās un, citscitu balstīdami, sasaucoties pa bezdrāts telefoniem,teica - nu nevajag mums tādu saules karali, kurš paEiropas naudu pārbūvē Versaļas pili laukos, nevajagmums karali, kurš nekaunas teikt, ka visu sastrādājissavām bālajām naudas skaitītāja rociņām, nevajagmums karali, kurš neprot sarunāties ar skribentiem,53


vienmēr atbildot ar pretjautājumu, tā arī neko nepasakot.Nepatīk mums viņš, ai, nepatīk ieliktenis! Četrustūkstošus mīnusu tauta viņam ievilka vēlēšanās...Tik un tā pussimt velcergūldeņu, kuri uz priekšu tika,cits citu velkot un grūžot, mazajā zemē pa saules aptumsumalaiku, aizsedzoties ar hūtēm, aizklātā balsošanāpanāca, ko gribēja, un cits citam un tautai apliecināja,kas viņi ir. Uzspļāvēji. Liekuļi. Sanāca kopāļaudis pa tumsu tumsaju. Viņus vienoja bezpalīdzībassajūta. Sāka spriest, ko darīt tālāk ar pašā sākumānecienīto ievēlētni. Brēkšana bija skaļa un ...vairs neproduktīva: kāds teica, ka saules piekveldētāzemē pussimt ērgļu valsts ligzdā iedējuši vanckaru,kāds izteicās, vai nav vienalga, jedritvai kociņ bērziņ,ko ievēl, tikai lai pēdējais no saules pārcepinātāsvalstiņas aizlidojušais uz Zaļo salu izdzēš gaismu, citsizteicās, ka vienas dienas karalis lēmumu par karalipieņēmis prāta aptumsumā, nesaprot, ka ievēlēts.To visi saprata. Tik un tā gribējās dzīvot tālāk. •••Būtiskas ir dzejnieces un prozas rakstnieces AndrasManfeldes (skat. R. Cepļa fotoportretu JG255) paustāsdomas Guntim Berelim (DELFI intervijā – 9.V) sakarāar viņas grāmatu Zemnīcas bērni (pieejama arīaudio variantā), kam pamatā autores mātes un mātesmāsas stāstītais par izsūtījuma laiku (1949-1956)Sibīrijā: ...es netieši, bet tomēr pārstāvu visu, kas noticisar manu māti, vecmāmiņu, vectētiņu. Šī apziņaļāva man ķerties pie šīs tēmas. (..) ... bērns jau neatceras„kas, kur, kad” ir noticis, viņš atceras emocijas– un šīs emocijas es mēģināju pārcelt „Zemnīcasbērnos”, (..) kad tu palasi, kā cilvēki reāli ēda žurkas,(..) bija aizvesti uz nāvi, kad visu apjēdz, vairs nemaznegribas pasmieties vai nonicināt tos, kas sapulcējassēru dienās, lai cik neveikli un ar visādiem patosiemviņiem tas sanāk. To vajag apzināti izlaist caur seviun varbūt pat lepoties. Man negribas te mētāties artādiem jēdzieniem kā upuri, mocekļi vai svētie, bet irgluži vai mistiska sajūta, ka neviens tāds cilvēks nepazūd.(..) Tur nav svešo – viņi ir mani, un ne tikai tāpēc,ka tie bija mani radinieki. Katru latviešu ģimeniir skārusi šī lieta. Ja tauta būtu kā cilvēka seja, viņiir kā grumbas vai rētas uz šis sejas, un tās nevajagpūderēt ciet. ••• Dzejnieks un atdzejotājs KnutsSkujenieks intervijā Ilzei Vītolai atceras pats savu ieslodzījumalaiku (1962-1969) padomju koncentrācijasnometnē Mordvijā: Es taču nevarēju sēdēt, galvusaķēris, un visu laiku vaimanāt (..) arī tajos apstākļoscilvēkam ir sevi jāsarga (..) protestējām, atteicāmiesiet darbā Lieldienās, Ziemsvētkos. Katru gaduar referātiem, tulkojumiem dažādās valodās atzīmējāmRaiņa dienu. Mums bija ļoti piesātināta kultūrasdzīve. Nometnē mana gadagājuma vīru bija ap 50.Tas bija kluss terora vilnis no 1959. līdz 1963. gadam.Tā izplānots, lai iebaidītu atsevišķas cilvēku grupas,bet pārējie par to nezināja un neinteresējās. Līdz šaidienai nav nekādu materiālu Okupācijas muzejā. Laigan lēģerī bija ieslodzītie, kas, dienot padomju armijāun flotē, bija veidojuši pagrīdes organizācijas. Uzjautājumu, vai atmiņā palikusi oficiālā reabilitācija1989.6.VI: Ziņu par savu reabilitāciju saņēmu Minhenē„Radio Brīvā Eiropa” redakcijā no teletaipa: „TASSpaziņo...” Visa dzīve savā ziņā ir operete! Ar latviešuredakcijas zēniem turpat dārza kafejnīcā ar vienukonjaciņu to nosvinējām ( 23.IV). •••Angliski uzrakstīto un lietuviski jau pārtulkoto RūtasŠepetis (Šepetys) romānu Between Shades of Gray,kam pamatā Staļina režīma deportēto Baltijas valstuiedzīvotāju liktenis, paredzēts laist klajā aptuveni20 valodās. ••• Zinātņu doktore, eksprezidenteVaira Vīķe-Freiberga savas Meteoroloģiskās saules/ Gaišās saules (Rīgā: Pētergailis, 2011. 248 lpp.)pēcvārdos: sējums nāk kā noslēgums fiziskās saulesdziesmu apceru triloģijai, kas aizsākās ar „Hronoloģiskosauli” (1999) un turpinājās ar interpretācijāmpar „Siltās saules” tēmu (2002). Ar savām aptuveni2 500 no „Saules dainu” masīva dziesmām fiziskāsaule tās kopumā veido centrālo un skaitliski lielākodaļu no „Trejādām saulēm”, kur blakus tai nostājas„Kosmoloģiskā saule” (1997) un „Mitoloģiskā saule”,ar kuru būs noslēgta „Divtrejādo sauļu” pentaloģija– viss piecu sējumu apceru cikls par latviešu saulesdainām (223). ••• Uldis Bērziņš, kurš ar „Neputna”klajā laistā Korāna (al-kur’ān) latviskojumupiebiedrojas slavenu islāma svētrakstu tulkotāju-zinātniekuvirknei: „Korāns” nu jau 13½ gadsimtus iratzīts par arābu kultūras Pamattekstu, (..) Muhammedaatnestie raksti ir „arābu valodas dvēsele”, (..)islāma kultūras kods – bez „Korāna”jēdzienu sistēmastaču nav izprotama islāma garīgo vērtību skala(Diena 22.VI, skat. U.B. atdzejotās sūras vai to fragmentusJG228:27-30 un JG247:2-6). ••• Un JānisRokpelnis uz Bereļa jautājumu, ko nozīmē jaunsdzejnieks? – ...pēdējo gadu desmitu spilgtākais piemērsir Raups, kurš ienāca ar pilnīgi neatkārtojamuintonāciju. Raupu nav iespējams ne kopēt, ne atdarināt[skat. JG265:2-9] (..) jaunam dzejniekam jāpieaudzēlatviešu dzejai to, kas tai līdz šim trūcis. To vardarīt arī ar tulkošanu – neba Latvijā aug un neba Rainisattīstījās, balstoties tikai uz Neredzīgo Indriķi, tāpēcman patīk, ka daudzi jaunie dzejnieki zina valodas,lasa oriģinālā, līdz ar to spēj aptvert pasauleskultūras mantojumu un justies brīvi mūsdienu vārdamākslā, bet, galvenais, pievēršas arī atdzejošanai– kā tas pats Arvis Viguls (DELFI 13.V). •••Autobiogrāfijas Ilgais ceļš mājup (2010) recenzentsEduards Silkalns autori Māru Celli („savas dvēselesmeklētāju”) pievieno to latviešu jeb „klīstošo holandiešu”kategorijai, kas notiesāti it kā uz mūžīgu pārvietošanos(Laiks 2011.12-18.II). ••• Pret biznesaspaidīto grāmatu apgādu tieksmi laist klajā mēslusprotestē Latgales rakstnieki – Līga Seikste Deksnear savu skaistā rokrakstā sarakstīto, ādas vākos piecoseksemplāros iesieto pirmo dzejoļu krājumu Herbarijsaba sina nikaida, bet Valentīns Lukašēvičs jausavu ceturto grāmatiņu Bolti burti ar 103 dzejoļiemizdevis pats (dzejnieka vecmammai bijis rožu kronisar 103 pērlītēm). (re)V A L O D A – Vai kāds varētu iedomāties, ka Francijasvaldība nodrošinātu Francijā dzīvojošajiem [vairākiemmiljoniem arābu] valsts apmaksātu izglītībuarābu valodā? Vai Latvija ir bagātāka par Vāciju vaiFranciju, ka var atļauties nodrošināt izglītību ne tikaivalsts valodā, bet arī citās? – jautā Jānis Iesalnieksizdevumā Visu Latvijai (20.IV) ar piebildi, ka pārejataču notikšot pakāpeniski, sākot ar 2012.1.IX, kaduz mācībām pilnībā latviešu valodā pārietu tikai1. klase. ••• Centrālās vēlēšanu komisijas pr-jsArnis Cimdars spiests (10.VI) ziņot, ka Satversmesgrozījumiem par latviešu valodu skolās no nepieciešamajiem150 000 parakstiem pietrūcis apm. 40000... ••• Tikai ar lielām mokām 2. balsojumā54


(9.VI) Saeimas vairākumam izdodas noraidīt IgoraPimenova (SC) priekšlikumu, kas atceltu regulējumuaugstskolās lietot tikai ES valodas, tādējādi atverotdurvis krievu valodai. ••• Zīmīgas ir Saeimas deputātaun RLB pr-ja Ingmāra Čaklā (dzejnieka MāraČaklā dēla) atbildes Uz Latvijas Avīzes ( 6.V)šefa Voldemāra Krustiņa asajiem jautājumiem parzināmu aprindu vēlmi ieviest LV citu iekārtu ar krievukā valsts valodu, par pārkrievošanas centieniem,par amatpersonu vārgo pretspiedienu: ...politiķi, nokļuvušiSaeimā, ar zvērestu apliecina, ka sargās latviešuvalodu kā valsts valodu un nepieļaus neko citu.[Mans] vērtējums ir tikpat viennozīmīgs – pilnīgi nepieļaujami,ka krievu valodu paceļ valsts valodas līmenī.(..) Lielākās bažas rada (..) latviešu biežā piekāpšanāssarunāties ar krieviem krieviski (..) latviešuvalodas nelietošana saziņā ar krievvalodīgajiem. (..)Man sāpīgi vērot, ka labu reitingu notur „Saskaņascentrs” un viņu tradicionālajai bāzei pievienojas arīkāds pulciņš latviešu vēlētāju. (re)D U B U L T P I L S O N Ī B A S jautājums bijisviens no galvenajiem ASV latviešu jaunatnes 15pārstāvjiem Vašingtonā (1.IV), tiekoties ar prezidentuValdi Zatleru, kurš ieteicis rakstīt LR augstākajāmamatpersonām un Saeimas deputātiem vēstulesar mudinājumiem grozīt eksistējošo likumu – tā (8.IV) vēstī Minesotas U. maģistranteIlze Garoza, informēdama arī par nesenāsminiaptaujas rezultātiem: 73% no ASV mītošiem latviešiemvecumā līdz 40 g. plāno nākotnē mācītiesvai strādāt LR, 14,4 % izteikuši to pašu varbūtībasformā, bet 8,1% vēlētos pārcelties uz dzīvi LR. Viensno 15 – Kolumbijas U. maģistrs Mārtiņš Andersons– paskaidrojis žurnālam Ir, ka, neraugoties uz valstiskajiemšķēršļiem, sapni par dzīvošanu Latvijā viņš neesotatmetis. Žurnālistes Ingas Spriņģes vārdiem izsakoties,viņš ir gatavs pamest savu dzīvokli saulainajāSanfrancisko. Viņš ir pat gatavs mainīt nodarbošanos,ja vien pretī būtu iespēja strādāt atsaucīgākolektīvā ar jauniem izaicinājumiem. Lai tas notiktuvieglāk, Mārtiņš vēlas iegūt arī Latvijas pilsonību,jo mēs visi esam latvieši neatkarīgi no tā, kurā vietāuzauguši. „Mums ir jāturas kopā. Nāv vērts dalīt mēsun jūs”, saka Mārtiņš, „tā ir vecmodīga domāšana,kas man riebjas”. Vērts izlasīt plašo, veikli uzrakstītorakstu „Disnejlendas sajūta pārgājusi” (Ir 26.V), galvenokārtpar jaunajiem ārlatviešiem. (Ja JG lasītājiemrastos vēlēšanās izteikt savu viedokli par šo Ir rakstu,laidiet ziņu: ). ••• Itkā no Gogoļa lugas Revidents izrāpušies Naturalizācijaspārvaldes klerki sekmīgi cēluši šķietami tikpatgogoliskajā tiesā prasību atņemt LR pilsonību pirms25 gadiem – īsi pēc piedzimšanas Latvijā – kopā arvecākiem ASV nonākušajam Uģim Šteinmanim, jonoskaidrojies, ka viņam, bez LR pases, ak šausmas,ir arī ASV pilsoņa pase. Kā var atņemt vietu, kurāesi dzimis. Loģiski, ka ar Latvijas likumdošanu kautkas nav kārtībā. Ar tādu attieksmi Latvijas pilsoņudrīz nebūs. Un tagadējā Latvijas valdība cer, ka latviešiizglītosies un atgriezīsies? – dibinātu sašutumupauž Uģis, no kura, visam pa virsu, Rīgas apgabaltiesalūko piedzīt tiesu izdevumus 51 lata apmērā!••• Šimbrīžam pilsonības likums ir atvērts (līdz 1.IX)un Ingmāra Čaklā vadītā Saeimas apakškomisija uzklausavisus viedokļus, arī no t.s. ārzemju latviešiem(Diena 18.V). (re)Ē R M Ī G A S B Ū Š A N A S – Lai gan dzirdēts parne vienu vien gadījumu, kad latviešu darba meklētāji,īpaši jaunieši, izvēlas doties uz Rietumeiropu sakarāar vietējo darba devēju diskriminējošo un totālinepamatoto prasību zināt krievu valodu – pat nomežstrādniekiem, pavāriem, riepu montētājiem unadītājām (kuras strādā mājās!), Saeimas tautas kalpuvairākums atkārtoti noraida (28.IV) grozījumus, kasaizliegtu pieprasīt konkrētas, darba pienākumos nevajadzīgasvalodas prasmi. ••• LV Administratīvārajona tiesa atstājusi spēkā disciplināro sodu policistamJ.M. – ar 15 g. stāžu un 4 apbalvojumiem – paratbildēšanu dienesta telefonā latviski kādam krievvalodīgajamzvanītājam ( 28.V). ••• Dibinātusašutumu par ērmībām valodas jomā pauž rakstnieksun medicīnas doktors Jānis Liepiņš: Ne Vācijā,ne Anglijā neesmu redzējis ielu nosaukumu plāksnēslīdzās vācu vai angļu valodai arī kādu citu valodu, betPrezidents Valdis Zatlers tiekas LR vēstniecībā Vašingtonā (2011.1.IV) ar jauniešiem no ALJAs un 2x2 semināra(Malibū, Kalifornijā). 1.rnd. no kr.: Erika Flina (Flynn), Marisa Gudrā, Indra Ekmane, Guna Začeste, Ilze Garoza,Alessandra Sūberga (Suuberg), Kaira Čečere. 2. rind.: Aleksandrs Israels, Alberts Ozols, Ēriks Apelis, Pēcis Aivars,2x2 organizētājs Aivars Osvalds, prezidents Valdis Zatlers, Mārtiņš Andersons, Markus Apelis, Pauls Šmauls, DāvisSiksnāns.55


mums Brisele [EP Ministru komiteja ministru vietniekulīmenī – red.] iesaka lietot līdzās minoritāšu valodas.(..) Krievisko ielu plākšņu noņemšana pirms 20gadiem bija viens no svarīgākajiem faktoriem okupācijasvažu raušanas procesā. Ja tādas plāksnes plānprātīgirosinās atjaunot Briseles ierēdņi, mēs pretosimiesvisiem spēkiem, barikāžu atjaunošanu ieskaitot(Latvija Amerikā 2011,18). ••• Īrijas latviešuportāls savukārt ņem uz graudavalsts ierēdņus, kuri „brīfingos” informē darba meklētājusLatvijā par iespējām Vācijas un Austrijas darbatirgū, pat nepieskaroties nacionālo un kultūras saišusaglabāšanas tematam. ••• Ērmīguma piramīdasaugšgalā jānovieto LR finanšu ministra Andra Vilkaizteika: Ja Latvijas iedzīvotājam kaut kas nav pa prātam,viņš var doties strādāt uz ārzemēm, vai meklētlabāku darbu šeit pat. Valsts ar katru individuāliauklēties nevar. ••• Par kara noziegumos vainīguatzītā un notiesātā Latgales Mazo Batu sādžasiedzīvotāju slaktera Vasiļija Kononova bērēs (5.IV)piedalījušies atsevišķi Saeimas saskaņieši un krievufrakcijas Rīgas domnieki, arī KF un Baltkrievijas vēstniecībudarbinieki, to vidū KF vēstnieks Vešņakovs.••• ASV Valsts departaments katru gadu publiskosimtiem lpp. garus ziņojumus par cilvēktiesībāmvisās pasaules valstīs. Visumā labvēlīgajā 20 lpp. garajānovērtējumā par pag.g. Latvijā izcelta 1) valstsamatpersonu korumpētība, 2) pārapdzīvotība unsliktā izturēšanās īslaicīga ieslodzījuma vietās, 3) minimāloalgu nespēja nodrošināt pienācīgu dzīvi, kasesot arī iemesls vardarbībai ģimenēs, 4) Rīga kā sekstūrismagalamērķis un, pārsteidzoši, 5) Rīgas domesnedibinātais aizliegums rīkot 16.III leģionāru piemiņasgājienu. Kritika, šaubu nav, ir pamatota, bet būtukrietni pārliecinošāka, ja nāktu, piem., no Helsinkiem,Bernes, Oslo vai Berlīnes, nevis no Vōlstrīta finansistubankrotā iedzītās megavalsts, kur liela kongresmeņudaļa kalpo valdošajai korporatokrātijai, kur 40 milj.iedzīvotāju, nespēdami nopelnīt dienišķo uzturu, irlaimīgi par piešķirtajiem pārtikaskuponiem (food stamps), kur 50milj. nav nodrošināta medicīniskāaprūpe un kas ieslodzīto skaitaziņā (pārpildītos cietumos!) ieņem1. vietu pasaulē. ••• Kaduz Bagdādi nosūtītās kongresmeņudelegācijas sastāvā ietilpstošaisRōrbekers (Dana Rohrbacker),republikānis no Kalifornijas,pieprasījis Irākai atmaksātamerikāņu pēdējos 8 kara gadosizdoto dolāru mega-summu(pēc ekspertu aprēķiniem apm.3 triljonus), Irākas valdības pārstāvisDr. Ali al-Dabbagh palūdziskongresmenu kopā ar saviemkompanjoniem atstāt Irāku(AFP/Reuters). Pēc atgriešanāsASV Rōrbekers vairākos TV kanālos(FoxNews, CNN u.c. – 14.VI)diktā balsī vēstī par Irākas valstsamerikāņiem neizprotamo nepateicību.Tajā pat laikā ar NobelaMiera prēmiju apbalvotais Starptautiskāsatomenerģijas aģentūras(IAEA) un ANO kodolieročuinspektoru bij. vadītājs (1997-2009), pašreiz viens noĒģiptes prezidenta kandidātiem, Dr. Mohameds ElBaradeis, grāmatā The Age of Deception (Maldināšanaslaikmets, 2011) ierosina, ka – tāpat kā serbu līderiSlobodanu Miloseviču – arī ASV eksprezidentuDžordžu Bušu un viņa administrācijas vadošos darbiniekusbūtu jātiesā kā kara noziedzniekus, lai kautkas tamlīdzīgs neatkārtotos nākotnē. (re)L A T V I J A – A R S K A T U V I Ņ D I E N Ā S –Saeimas deputāte (Vienotība) Inguna Rībena – dubultdvīņumāte, arhitekte, augstskolas mācībspēks,svētku Rīga 800 vadītāja, kultūras ministre (2002-2004) – žurnāla Ir reti atklātā intervijā (7.VI), kas pārpublicētaarī ārlatviešu avīzēs, aicina beidzot izrunāt,sakārtot un pareizi novērtēt Latvijas neseno vēsturi,kas vēl joprojām esot padomju okupācijas laikostraktētā pagātne – piem., LR plašsaziņas līdzekļicietuši klusu par konferenci Lestenē (8.V), kur speciālisti,ieskaitot Baltijas valstu aizsardzības ministrus,pieteikuši „trešo skatījumu” uz II Pasaules karu,proti, divu totalitāru lielvaru pāri staigāšanu Austrumeiropaszemēm un to iznīcināšanu. (Līdz šim Rietumikoncentrējušies galvenokārt uz holokaustu, betKrievija – uz Lielo uzvaru.) Nākamajā dienā pēc Lestenes,no rīta ieslēdzot radio un TV, dzirdēju un redzēju,ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa tiektranslēta militārā uzvaras parāde no Maskavas Sarkanālaukuma. Tas bija gluži kā padomju okupācijasgados, kad 9.V visapkārt skanēja uzvaras marši unvisur bija redzamas translācijas no Maskavas. Patiesībātodien es līdz kaulam jutos kā savā bērnībā unjaunībā Padomju Latvijā. (..) Un pēc šīm Maskavassvinībām Latvijā neviens no politiskās vides nenācaar savu vērtējumu 9.V svinēšanai. Vēl pirms tam, 4.V,bija Dzintras Gekas dokumentālās filmas „StancijaLatyši” pirmizrāde par 1937./1938. gadu Maskavāun Krievijā, kad desmitiem tūkstoši cilvēku tika nošautitikai tādēļ, ka viņi ir latvieši... – tā Inguna Rībena.••• Viskonsinas U. vēsturesprofesors un LOM izveidesautors Dr. Paulis Lazda: Tiem,kas tika iesaukti leģionā, nebijaizvēles. (..) Mēs nebijām un nekādāziņā nevarējām būt sabiedrotiear Vāciju, jo tad tāda Latvijasvaldība vispār neeksistēja. Tātas ir jāsaprot un tā uz to jāatbild.Apgalvojums, ka II Pasauleskarā latviešu tauta karoja brālispret brāli, ir pārpratums. Tas nebijabrāļu karš. Bija masu armijas– vācu un sarkanā, kurās latviešibija piespiedu kārtā iesaukti (..)Baltijas valstīm vajadzīga kopīgapolitika vēstures jautājumos.Mēs nevaram iet katrs atšķirīguceļu. Igaunija pasaulē baudaaugstāku respektu nekā Latvija,[jo] igauņi nav tā locījušies kāviens otrs Latvijas politiķis (LatvijaAmerikā 30.IV). ••• RīgasKongresu namā atklāj (29.IV)Polijas Tautas piemiņas institūtaizstādi Zimna wojna / Aukstaiskarš, kur izmantoti arī Latvijas56


Tautas frontes muzeja materiāli.••• Režisores Dzintras Gekasdokumentālfilma Stacija Latvieši(pirmizrāde Rīgā 4.V – ĒrikaLansa scenārijs, prof. AivaraStrangas teksts) – par latviešuiznīcināšanu pēc Kremļa pavēlespag. gs. 30. gados PadomjuSavienībā, kur, kā norāda 1926.gada tautas skaitīšanas dati, dzīvojuši151 410 latviešu – 18 346Ļeņingradā un tās apkaimē, Pleskavasapgabalā – 10 583, Maskavā– 10 167, Sibīrijā – 35 069.Kopumā Padomju Savienībā bijavismaz 372 latviešu kolonijas ar12 000 saimniecībām. GaļinaStraz diņa no Kemerovas stāsta:Drīz mūsu vairs nebūs... Neesamne latvieši, ne krievi… Tāpēc, kaneprotam savu valodu. Neprotamlatviski runāt. 1937. gads…ko es varu pateikt… man bija 14 gadi… nē, 15 gadijau bija…„Melnā Berta” brauca pa mūsu sādžu… visussavāca, latviešus, igauņus, krievus, visus… Neviensneatgriezās. Tolaik NKVD vadītāja Nikolaja Ježovapavēle (1937.30.XI) ievada t.s. Latviešu operāciju,kuras rezultātā tiek apcietināti 22 360 cilvēki,no kuriem 74% nošauj. Lai arī operācija galvenokārtvērsta pret latviešiem, tai par upuri krīt arī citu tautībuPSRS pilsoņi, kurus apsūdz spiegošanā Latvijaslabā. Cieš gluži nevainīgi cilvēki, kuru vienīgais noziegumsir būt par latvieti. Kemerovas apgabalā joprojāmatrodas stacija Latyši. Filmā izmantotas Sibīrijaslatviešu dziesmas un redzami 1937. gada represijāscietušo pēcteči Maskavā, Kemerovā, Krasnojarskasapgabalā un Latvijā. ••• Pie Rundāles pils,kur atradušās Napoleona I armijas (1812) un I Pasauleskara laikā vācu armijas (1915) lazaretes, atklāti(29.IV) divi pieminekļi mirušajiem karotājiem. •••Atceroties Rīgā dzimušo, visā pasaulē pazīstamofoto portretistu Filipu Halsmanu (Philippe Halsman1906-1979), kuru stāda līdzās pasaules izcilākajiemfoto meistariem (Irving Penn, Richard Avedon, AnselAdams, Henry Cartier-Bresson u.c.), maija sākumāmākslas zinātnieces Ineses Baranovskas vadītāprojekta Filips Halsmans un Rīga ietvaros notiekstarptautiska zinātniska konference, piemiņas zīmes(uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja sienas)un vairāku izstāžu (piem., 101 žurnāla LIFE vāks) atklāšana.(re)Gatis Šļūka Prezidents Andris BērziņšFoto: Juris ZariņšL A T V I J A – A R S K A T U M Ū S D I E N Ā S –Centrālās statistikas pārvalde vēstī, LR atstājušoskaits 2009. g. (10 700, ieskaitot 1 500 bērnu) bijispar 44,9% lielāks nekā 2008. g. ••• Pēc ValdaZatlera Rīkojuma nr. 2 – rosinājuma atlaist 10. Saeimu,par ko lemtu tautas referendumā, – „pro-oligarhiskie”deputāti balsojumā (2.VI) ar 56% balsu iesēdinaLR prezidenta krēslā ZZS deputātu, eksbaņķieriAndri Bērziņu, kurš LNT raidījuma 900 sekundesveiktajā aptaujā gūst tikai 8% ekonomiski aktīvo iedzīvotājuatbalstu. Referendumā (23.VII) Saeimas atlaišanuatbalsta, apaļos skaitļos, 95% vēlētāju. •••Latvijas Radošo savienību 3 500 biedri publiskā paziņojumā(1.VI) Zatlera rīkojumu raksturo kā pārdomātuun jēgpilnu soli. ••• LatvijasIntelektuālās attīstības fondavaldes pr-js Viesturs Dūle u.c.aktīvisti drudžainā steigā noorganizēOligarhu kapusvētkus(8.VI) ar mērķi izvilkt valsti no„intelektuālās apokalipses” unpārliecināt tautu pārņemt iniciatīvusavās rokās, ievēlot 11. Saeimādomājošus cilvēkus. RežisorsAivars Čivželis, uzrunājot Daugavmalāsanākušos tūkstošus,savukārt aicina ņemt piemēruno Islandes, kur pat teātra izrādesnesākoties, kamēr negodīgipolitiķi sēž zālē, un arī oficiantirestorānos atsakoties viņus apkalpot.Apolitiskās demonstrācijasnoslēgumā vairāk nekā 8 000cilvēku aplausu un izsaucienupavadījumā tiek sadedzināta tēlniekaun Latvijas Mākslas akadēmijasmācībspēka Aigara Bikšes (skat. JG253:49,261:42, 262:40-45) un viņa studentu veidotā instalācijaKorupcijas klucis jeb trīsgalvainais kurl-aklmēmaisjods – simbols debesīs aizlaistajai ļaužu tendenceinedzirdēt, nerunāt un neredzēt notiekošāsnetaisnības. Labs sākums jautrā gaisotnē! Bet līdzoligarhu nogādāšanai kapos nāksies vēl pagaidīt.Taisnība blogistam Imantam Burvim – vergi ir tie,kas rada sev tirānus, nevis otrādi. Tādēļ, lūk, vispirmsaši jāķeroties pie verga, pie verdziskas domāšanas izspiešanasno sevis. Jānis Domburs savukārt liek piesirds latviešu elektorātam nepazaudēt plašāku skatu,lai neiznāk tā, ka no oligarhiem bēga, uz krieviem uzskrēja.••• Namdaris, Latvijas Amatniecības kamerasdiplomēts guļbūves meistars, Lēdmanes „Saliņu”saimnieks, piecu bērnu tēvs Tālis Sala no brīvas gribasun tīras sirds atsakās (17.VI) no 2009. g. piešķirtāAtzinības krusta, paužot protestu pret savtīgumu,amoralitāti, prettiesiskumu, kas valda Saeimā un valdībā.Mums jāievēl tāda Saeima, kura spētu sasauktSatversmes sapulci un pieņemt jaunu Satversmi, aicinottalkā augstskolu studentus, vēlāk pieslēdzot juristusu.c. speciālistus, tikai ne tos, kuri šodien grozāsap Šķēli, Lembergu, Grūtupa kantori – tā Dienā(21.VI) Sala. ••• ...esam gaidījuši 20 gadus, esamlēni gājuši un gaidījuši, ka kāds to izdarīs. Zatlers toizdarīja, viņš nosauca PATIESĪBU Vārdā un nav svarīgikādi bija viņa iemesli, saka Ingūna Rībena Ir intervē-Korupcijas klucis deg, kamēr fonā skan „Vēl nāksPiektais gads”57


draudoši ar savu plinti skatoties uz Viļakas novadadomi. ••• Ko domājat par to, ka latvieši izmirst unemigrē, vai tas nozīmē, ka mēs vairs pasaulei neesamvajadzīgi? – jautā tīmekļa laikraksts Visu Latvijai(20.IV) triloģijas Zīmogs Sarkanā Vaskā autoramJānim Lejiņam. Viņa atbilde: Bet vai tad mūsu vairsnav? Jā. Tā tas viss tiek kurbulēts. Protams, šobrīd laikiir grūti, bet man ir iekšēja pārliecība, ka, ja esampārdzīvojuši visu to jezgu, kas mums aiz muguras,tad arī šo pārdzīvosim. Ja palasa vēstures grāmatas,vienas šausmas, ko mūsu senči ir pārdzīvojuši, betvai šie cilvēki vaidēja par dzīvi? Mana sirds saka, kamēs esam tāda nezāle, ko neviens kultivators neiznīdēs.••• Un turpat agronoms Andrejs Lucāns aicinaLR valdību un likumdevējus griezt par labu sevispastrādāto noziegumu, proti, bijušo lauksaimniecībasprodukcijas pārstrādes uzņēmumu apzinātu novirzīšanuno izejprodukcijas ražotāju kooperācijasceļa uz spekulatīvā un alkatīgā privātā biznesa ceļa,kas iznīcināja potenciālo zemniecību. Viņš aicina sāktar biznesa haizivju sakampto piena pārstrādes atsavināšanuun nodošanu piensaimnieku kooperatīvajāmsabiedrībām – vispirms atsavinot s/s „Valmieraspiens” un s/s „Rīgas piena kombināts”, kuras jau gatavojotiespārdot savas akcijas kādam Krievijas uzņēmējam.••• LU Lielajā aulā, klātesot valdības pārstāvjiem,katoļu garīdzniekiem un Polijas sūtnim, pargodu Jāņa Pāvila II iecelšanai svēto kārtā notiek konferenceJaunās pasaules vēstnesis un atskan (1.V) pēdējaispāvesta dzejdarbs Romas triptihs, arī Šopēnsun Lists Vestarda Šimkus izpildījumā. ••• LatvijasNacionālās bibliotēkas jaunbūves – Gaismas pils –spāru svētku (3.V) dažas atbalsis: LNB ir svētvieta nacionālajaipašapziņai, intelekta krātuve (prezidentsZatlers), LNB būs nacionālās identitātes krātuve, tākalpos nācijai un reprezentēs to pasaulē (kultūrasministre Sarmīte Ēlerte), LNB ir pierādījusi mūsutautas spēku, kas atkal ir jāatrod un jāturpina (ēkasieceres/projekta autors, arhitekts Gunars Birkerts),un brīdī, kad augšup pret pelēkajām debesīm pacēlāszaļais vainags, kas tagad rotā spāres, un koris„Kamēr...” dziedāja „Gaismas pili”, šķita, ka klāt ir netikai pašreizējās, bet arī bijušās un nākamās paaudzes.Šis brīdis bija tikpat nopietns un lepnuma pilnskā 1988.11.XI vēja pluinītais rīts, kad Rīgas pils Svētāgara tornī uzvaroši pacēlās Latvijas sarkanbaltsarkanaiskarogs (rakstniece Anna Žīgure). ••• DaugavpilsMāla māk slas centrā, piedaloties folkloraskopām Dzīsme un Dzīsmeite, (11.VI) tiek iekurinātsmalkas ceplis keramikas izstrādājumiem, kurus raksturolatgaliski gudra atturība, vienkāršs skaistumsun praktiskums. ••• Leģendārās Turaidas Rozespiemiņai Maijas dienas svētkos (10.V), slavinot sauliun pavasari, tiek stādītas īpašas krūmrozes, kā arī iedegtapret saviem tuvākajiem un pasauli vērsta mīlestībasuguntiņa (10.V). ••• DnB Nord Barometrapētījums (DELFI 18.VI) liecina, ka 20% latviešu, ja nedzīvotuLV, vislabāk mājotu Zviedrijā; seko Šveice(16%), Vācija (14%). ASV (11%), Īrija (5%), KF (2%).(re)ES – (13.VI) vēstī, ka Lietuva,26 ES valstu atbalstīta, uzņēmusies veikt informācijasdarbu par savu pieredzi Maskavas totalitārā režīmagados, ar mērķi sagatavot paraugu citām valstīmvēsturiskās atmiņas dokumentēšanai un, galvenais,Viļakas „Karojošais džeks”lai pasauli pasargātu no totalitāru režīmu noziegumiemnākotnē. Tomēr PSRS noziegumus ES speciālistiizvairās pielīdzināt holokaustam. (re)LATVIJAI VISAPKĀRT – NORVĒĢIJĀ32 g.v. islamofobs Anders Behrings Breiviks, kuršsevi, cita vidū, dēvē par kristiešu fundamentālistuun brīvmūrnieku ložas locekli, valdošās sociāldemokrātupartijas vasaras nometnē Ūtsalā (Utøya) pusotrasstundas laikā apšauj (22.VII) turpat 80 „kreiso”jauniešu, neilgi pirms tam detonējot nāvējošuautombīļbumbu Oslo valdības ēku rajonā (AFP;). ••• LIETUVĀ Viļņas apgabaltiesapiespriež mūža ieslodzījumu bij. Rīgas omonietimKonstantīnam Mihailovam par 7 policistu/muitasierēdņu nogalināšanu Medininku robež punktā(1991.31.VI). Līdz šim Maskava nav reaģējusi uz Lietuvasaicinājumiem izdot pārējos trīs aizdomās turamosomoniešus (BNS). ••• IGAUNIJĀ laikrakstaAripaev redaktors (6.VI): Latvijai ir problēmas, japrezidents rosina atlaist parlamentu kā pēdējo mēģinājumu,lai ierobežotu t.d. oligarhu varu, un tad irspiests noskatīties, kā vienam no šādiem oligarhiem,bijušajam baņķierim, tiek piešķirts viņa darbs. •••Eiropas valstis, kurās 20. gs. pie varas nāca autoritārivai totalitāri režīmi, ir atvainojušās par to pastrādātajiemnoziegumiem un paudušas nožēlu par notikušo,(..) to nav izdarījusi tikai viena valsts. (..) IIPasaules karš sākās pēc deportācijām, pēc Igaunijas,Latvijas un Lietuvas okupācijas, pēc iebrukuma Polijā1939. g. septembrī, [kad] bija divi sabiedrotie – Hitlersun Staļins, Padomju Savienība un Vācija – tā prezidentsIlvess Tallinā pie Brīvības krusta, atcerotiesstaļinistiskās represijas 1941. g. ••• Dabas katastrofuziņā, kā vēsta beļģu pētniecības centrs EM-DAT,Igaunija esot visdrošākā vieta pasaulē. Seko: Katara,Bahreina, Apvienotie Arābu Emirāti un Andora. •••ZVIEDRIJAS Kara akadēmijas izstrādātajā militārajādoktrīnā viens no punktiem paredz sniegt palīdzībuBaltijas valstīm, ja tām uzbruktu KF. Hipotētiskajākarā NATO murgs varētu būt krievu draudi izmantotkodolieročus, ja Rietumvalstis gribēs iejaukties (LETA20.V). ••• POLIJAS vēstniecības Rīgā oficiālā paziņojumā( 21.IV) Saeimas deputāta NikolajaKabanova (SC) staļinistiski ievirzītās izteikas Rīgaskrievu avīzē Vesti segodņa par Maskavas noziegumuKatiņā raksturotas kā mēģinājums provocēt konfliktustarp Poliju un KF. ••• SOMIJĀ vēlēšanās (17.IV)ne visai pārliecinoša uzvarētāja ar 21% ir pro-ES nacionālāskoalīcijas partija Kokoomus, apsteidzot sociāldemokrātus(19,1%) un anti-ES populistus Perussuomalaiset(„Īstos somus” – 19%, kas pirms 4 g. iegūst4%). ••• JAKUTIJĀ izdota pirmā ābece čukčuvalodā, pateicoties pērngada lēmumam Jakutijasčukču kongresā (DELFI 15.IV). ••• KF cilvēktiesību59


org-jas Memorial vietnē ievietots Vēsturisko atmiņudarba grupas izstrādāts Krievijas destaļinizācijasplāns, kur, cita vidū, iekļauta prasība atzīt PSRStotalitārā režīma upurus un sekas visā bijušajā PSRS,ieskaitot Baltiju. Medvedjevs līdz šim nav devis atklātībāplāna vērtējumu. ••• Vēsturniece, SanktpēterburgasErmitāžas muzeja padomniece, JūlijaKantora radiopārraidē Eho Moskvy (4.VI) nodēvēbaltiešu masveida deportācijas (1940.14.VI) par momentānutraģēdiju, kam neesot bijusi ne mazākā (..)iekšpolitiskā nepieciešamība, piebilstot, ka pirmais,kurš attiecībā uz Baltijas valstīm lietojis jēdzienu„okupācija”, bijis pats biedrs Staļins. Tas ir PSRS Ārlietutautas komisariāta dokumentos. Viņš saka: „Jane mēs, tad vācieši jūs okupēs” ( 7.VI). •••Dzejnieka un publicista Aļekseja Širopajeva uzskatāKF jāatsakoties no valstis kuma impēriskā raksturaun jādod vaļa Tatarstānai un Baškortostānai, jāatbrīvojasno Ziemeļkaukāza kā no smagas nastas unjāizveido 7 krievu brīvvalstis: Tālie Austrumi, Sibīrija,Urāli, Pievolga, Viduskrievija, Dienvidkrievija, KrievuZiemeļi – tā Laikā (18.VI-1.VII) vēstī Franks Gordons.••• Varas iestādes slepus nomainījušas Smoļenskaskatastrofas piemiņas plāksni ar uzrakstu poļu valodāpar 96 upuriem, ieskaitot Polijas prezidentu LehuKačiņski, kuri devušies uz Katiņu atzīmēt padomjugenocīda noziegumu pret karagūstekņiem. •••Zīmīgi ir 12 krievu studentu, nākotnes KF līderu vērtējumipēc 5 dienām Latvijā: Šobrīd nav nekā, ko Latvijavarētu pārņemt no Krievijas (Anastasija Kuzmina,Maskava). Kauns, ka Latvijā ir tādi politiķi kā Kravcovs,kuri, gadiem te dzīvojot, nav iemācījušies valstsvalodu (..) laba ekoloģija, ja laukos tik daudz stārķu!(Ivans Ivolga, Stavropole). Ir pilnīgi skaidrs – dzīvojotLatvijā un lai saņemtu LR pilsonību, valsts valoda irjāprot (Ludmila Šoganova, Ziemeļkaukāzs) (16.VII). (re)CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ –PAKISTĀNAS garnizonpilsētas Abotabadas trīsstāvuvillā, minūšu gājienā no karaskolas un nepilnus50 km no galvaspilsētas Islamabadas, ASV specvienībasSEAL kaujinieki ar precīzu šāvienu galvā nogalina(1.V) neapbruņoto Osamu bin Ladenu, pie reizessašaujot kājā viņa 29 g.v., arī neapbruņoto sievuAmalu Ahmed Abdul Fatah. Daudzu uzskatākovbojiskā gājiena vietā civilizētāk būtu bijis starptautiskāteroristu tīkla Al Qaeda formālo galvu saņemtdzīvu un, tāpat kā, piem., „Balkānu slakterus”Slobodanu Miloševiču un serbu ģenerāli RatkoMladiču, kuru kontā ir vairāk nekā 8 000 noslaktētomusulmaņu vīriešu un pusaudžu Srebrenicā vien, nodotANO Starptautiskajam tribunālam (InternationalCriminal Tribunal) vai Starptautiskajai krimināltiesai(International Criminal Court), kurai ASV gan atsakāspiebiedroties savas pašiedomātās „ekskluzivitātes”dēļ. ••• Partijas Jamiat-e-Ulema-e-Islam (JUI)mītiņā Kvetā (6.V) tās līdera, bij. senatora HafizaFazala Bareha reakcija: viens Osama ir noslepkavots,un tagad dzims tūkstošiem Osamu, svētais karš nerimsun cīņa pret Ameriku un tās sabiedrotajiem turpināsies.••• TUVAJOS AUSTRUMOS bin Ladenalikvidēšanu aizēno politiskā atmoda, neatkarībaskustības, panarābisms, ar ēģiptiešu starpniecību panāktāvienošanās starp naidīgajām palestīniešu frakcijāmFatah un Hamas. ••• GRIEĶIJĀ Atēnās unObamas burvja triksSPĀNIJĀ Madridē, un ne tikai, tūkstošiem nemierniekujeb Indignés protestē pret mežonīgā kapitālismapolitiskās un ekonomiskās elites izraisītajiem procesiem.••• Līdz šim vienīgi ISLANDE ir uzdrošinājusiesblēdīgos finansistus samest cietumā, vienlaikusnomainot valdību, kas sniedza palīdzīgu roku ļaužumanipulētājiem banksteriem. ••• ASV – Nesenais,akadēmiskajam žurnālam Perspectives onPsychological Science uzrakstītais pētījums Buildinga Better America – One Wealth Quintile at a Time(Michael I. Norton – Harvard U. un Dan Ariely –Duke U. ) liecina,ka ASV iedzīvotāju visumā tumsonīgās un apātiskāsmasas nemaz neapzinās (pateicoties korporātistuveiklajām manipulācijām) milzīgo nevienlīdzībuvalstī – faktu, ka 1% megabagātnieku rokās ir turpat50% (augšējo 20% – 84%) valsts bagātības. Kautarī neesot sagaidāms, ka (tās pašas tumsonības dēļ)amerikāņi aktīvi iestāsies par plaisas sašaurināšanustarp relatīvi nedaudzajiem plutokrātiem un tautu,92% no tiem, kuri ir vairāk vai mazāk lietas kursā,izvēlētos vienlīdzīgāku ekonomisko sistēmu, tādu,kāda valda, piem., sociāldemokrātiskajā Skandināvijā.••• The Washington Post ekonomists RobertsJ. Samuelsons rakstā „Maybe We Americans CanLearn from Latvia” (17.VII) aicina ASV valdības amatpersonaspalūkoties uz Latvijas piemēru ekonomiskāslejupslīdes apturēšanai un stabilitātes nodrošināšanai.••• Vērts izlasīt prof. (U. of Exeter) Papes(Ilan Pappé, dz. 1937, vecāki Vācijas žīdi) A Historyof Modern Palestine: One Land, Two Peoples (CambridgeU. Press, 2003) – no Muhammada Ali Pašasdinastijas 19. gs. sākumā (Ēģiptē, Sudānā), cionistunacionālistu ierašānās gs. beigās, Lielbritānijas Palestīnaspārvaldīšanas mandāta 20. gs. sākumā līdz patIzraēlas valsts nodibināšanai (1948), sekojošiem kariem/konfliktiemun intifadām (1987 un 2000). •••Demokrātiski ievirzītās sabiedriskās kustības Dienvidamerikā(Bolīvijā, Argentīnā, Ekvadorā, Urugvajā,Paragvajā, Venecuēlā, Brazīlijā u.c.) apcer ASV unArgentīnā izglītību ieguvušais žurnālists Dangls (BenDangl) savā otrā grāmatā Dancing with Dynamite:Social Movements and States in Latin America (AKPress, 2010). Pēdējā nodaļā, it kā paredzēdams tautasbuntošanos pret Viskonsinas reakcionāro gubernatoruštata galvaspilsētā Madisonā īsi pēc grāmatasiznākšanas, autors cenšas atbildēt uz jautājumu: koamerikāņu aktīvisti varētu mācīties no Dienvidamerikassociālajām kustībām? (re)Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Anita Liepiņa (al),Māris Brancis (mb), Rolfs Ekmanis (re).60


Jānis Krēsliņš, Sr.ATBILDE LAIMOŅAPURA VĒSTULEIJG265:59-64Mēs esam vairījušies dziļāk ieskatīties (..) savas tautasvēstures traģiskajā ainā. (..) Visi mūsu sapņi ir saistītiar vizionāro nākotnes Latviju. Tā nāks ar tiem vīriem unsievām, bet tikai tad, ja tiem būs bijusi drosme ieskatītiestautas vēsturē tādā, kāda tā ir, un spēju atzīt, ka brīvībutautai nekad nenes svešnieki.Haralds Biezais. Sveši kungi, pašu ļaudis. Latvijakāškrusta varā (1992:525).Tā kā Laimonis Purs savā man adresētās atklātās vēstules„Vēsture un patriotisms” pašā sākumā uzrunāmani teikdams: Lūk, mister Jāni Krēsliņ, senior, cikdāsni saplaukst Jūsu izsētās nezāļu sēklas mūsu vēsturē,tās nomāc valstsnācijas patriotismu, tiešāk izsakoties,nīcina latviskumu, gribot negribot manaatbilde varētu būt adresēta gospoģinam LaimonimPuram. LP dēvē mani arī par kulturologu. Pirmo reizišādu vārdu pamanīju redakcijas piezīmē pie manaJG 264 iespiestā raksta „Latvijas anarhisti Londonāpirms 100 gadiem”. LP vēstule patiesībā ir komentāripar šo rakstu.Mani uzrunājot, LP raksta: Vai nav smieklīgi aicinātlatviešus kā pirmos pasaulē atvainoties „krieviem partautiešu nelietībām”? Nekad neesmu aicinājis to darīt,to Latvijas Avīzē ir aicinājis Arvīds Bernhards.Es neprasu atvainoties, es cenšos noskaidrot, atklātcik savas tautas nonākšanā katastrofālā situācijāvainojams ir arī savs skaits tautas brāļu un māsuun, jo sevišķi, to nezinīgie ideologi. Un kādēļ tik milzīgsskaits latviešu aizgāja bojā 1905. gada revolūcijas,Pirmā un Otrā Pasaules kara laikos. Kas varbūt irarī viens no galveniem iemesliem kādēļ pēc Otrā Pasauleskara Latvijā ieplūda tik milzum daudz sveštautiešu.Kādēļ izcilais latviešu rakstnieks Kārlis Zariņšsavā grāmatā Pārdomas baložiem maizi drupinot(1992:58) rakstīja: Arvien vairāk jūtu, ka abos milzukaros kritušo latvju asinis brēc un vaimanā manāapziņā. Es dzirdu šīs asinis, rītos celdamies, vakarosgulēt iedams.1905. gada revolūcijas norisē zināmu teroristu izraisītāsslepkavības un vardarbība, kas bija vērstas netikai pret Latvijas baltvāciešiem un krievu administrācijaspārstāvjiem, bet arī pret revolūcionāriem nepatīkamiemlatviešiem, izraisīja asiņainās cara soda ekspedīcijas.Šais norisēs bojā aizgāja liels skaits Latvijasiedzīvotāju, ne tikai latviešu tautības vien.Vēlākais valstsvīrs, 1941. gadā lielinieku apcietinātaisun nošautais Hugo Celmiņš 1906. gadā rakstīja:Ļaudis teicās cīnāmies pret rupju nospiedošu varu,sludina atsvabināšanos no tās un lieto pie tam atkalto pašu rupjo varu pret katru savu domu pretinieku.„Kas nav ar mums, tas ir pret mums!” – Tas ir nežēlīgi,nepareizi un netaisni. Nē! Tas nevar būt: rupja varanav lietojama ne no vienas, ne no otras puses. Sociālismstaču grib būt kultūras panākums? Tad viņapiekritējiem nav jākaro ar mežoņu līdzekļiem.Pirmā Pasaules kara laikā un pēclaikā, cīnoties krievuarmijas rindās un kalpojot Ļeņina impērijai, bojā,savukārt, aizgāja milzīgs skaits latviešu. 1919. gadānodibinātā Stučkas komunistiskā īslaicīga Latvijas PadomjuSociālistiskā republika, kuras vadība bij pilnīgilatviska, ar savu brutalitāti un neskaitāmām slepkavībām,parādīja šī režīma īsto seju.Minot latviešu strēlnieku un viņu lomu Ļeņina kalpībā,LP, starp citiem, citē arī Ilmāru Knaģi, kas jautājis:Vai tagad būtu Latvija, ja ar latviešu strēlniekulīdzdalību nebūtu satriekta tā vara, kas latviešiemnesolīja neko? Vēstures takas ir sarežģītas, bet ir zīmīgi,ka latviešu strēlnieku piedalīšanās Ļeņina plānotāscara Krievijas graušanā pilnīgi atbilda Vācijasārpolitikas un militāras visaugstākās virsvadības interesēm,kas bij pārliecinātas, ka Krievija nav jāgraujtikai ar militāriem līdzekļiem, bet arī atbalstot grupējumus,kas vēlējās graut cara režīmu no iekšienes unkas bija par mieru, jo karš vēl nebija beidzies ne rietumu,ne austrumu frontē. Tādēļ tās ar milzu līdzekļiematbalstīja Ļeņina komunistus, aizveda Ļeņinu noŠveices speciālā vilcienā cauri Vācijai uz Zviedriju, laino turienes tas nokļūtu Krievijā, un vēlējās, lai latviešustrēlnieki grauj Krieviju no iekšienes. (Skati apceres„Kas deva naudu boļševiku revolūcijai Krievijā”un „Pulkvedis Vācietis un vācieši. Kādēļ latviešu strēlnieki1918. gadā vācu valdības uztverē cīnījās par tāsmērķiem” manu Rakstu otrā sējumā Vēstures vārtos.Rīgā: Valters un Rapa, 2006.)Otrā Pasaules kara laikā vācu armijas rindās bojā aizgājaatkal ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju (ne jau tikailatvieši vien), kas vairumā bija ar varu mobilizēti. Milzīgsskaits aizgāja bojā arī Padomju armijā brīvprātīgoun iesaukto Latvijas iedzīvotāju – no kuriem daļaibija Kurzemē jācīnās pret vācu armijas latviešu vienībām.Ne Hitlera ne Staļina impērijām nebija nodomiatjaunot Latvijas neatkarību. Šīm varām bija vajadzīgatikai lielgabalu barība savu latviešu tautai naidīgomērķu īstenošanai.Par LP sāku galvenokārt interesēties pēc viņa atmiņuAizejot atskaties pirmo divu sējumu (2005, 2006) izlasīšanas,kuras autors pirms gadiem man atsūtīja arveltījumu. Tās man likās nozīmīgas, jo viņš ir viens noretajiem Padomju Latvijas kultūras un politiskās dzīvesvadošiem darbiniekiem, kas publicējis šādas sīkasatskaites, arī par savu personīgo dzīvi un lik stām. Turplašas ziņas par Latviju Padomju režīma laikā, arī parto, kā Otrā Pasaules kara laika beigu posmā, kad Rīgavēl nebija ieņemta, LP darbojies Daugavpilī LatviešuKomunistu partijas laikrakstā Cīņa. Tas jau varbūt saprotams,jo viņš bija rados un draudzīgās attiecībāsar Albertu Miezi, Hitlera režīma laikā nošauto komunistupagrīdes darbinieku, kurš pēc krievu armijas ienākšanasPadomju varas laikā bija Latvijas Tautas saeimasdeputāts. Albertam Miezim LP veltījis romānuĒnas gaist (1956). Arī 1940. gadā LP bij jaunās varasapsveicēju rindās. Tagad viņš ir kvēls nacionālists,ass krievu varas, pašreizējo Latvijas valdību, daudzuslavenu Padlatvijas rakstnieku, ieskaitot Jāņa Petera,un arī trimdas latviešu kritizētājs. Gan Latvijā tagad,gan trimdā bieži ir aizmirsts, ka LP ilgus gadus bijaviens no populārākajiem un ražīgākajiem Padlatvijasrakstniekiem. Krietns skaits viņa sacerējumu ir tulkotikrievu un igauņu, varbūt arī citās valodās. Ilgus gadusLP bija arī žurnāla Zvaigzne atbildīgais sekretārs61


un līdzstrādnieks. Viņa darbošanās laikā žurnāls biežibija visai interesants, tur iespieda arī dažu trimdasrakstnieku, piemēram, Anšlava Eglīša, sacerējumus.Protams, daudziem LP uzskatiem par Latvijas un latviešuvēsturi un valodu nepiekrītu. Diemžēl, tādi uzskatijoprojām piemīt daudziem tautas brāļiem unmāsām. Lai šos visus atspēkotu, vajadzētu uzrakstītgaru rakstu. Zinu, ka LP neapšaubāmi sirds asiņo parlatviešu tautas likteni un ka viņš ir kvēls nacionālists,bet viņš tomēr ir mītu varā, kas, manuprāt, ir palīdzējušilatviešu tautu apmulsināt un novest to vēsturesneceļos. Par latviešu vēstures gaitām dziļāku ieskatuvaram iegūt, salīdzinot tās ar latviešu kaimiņu– igauņu, leišu, somu, zviedru un citu tautu vēsturi.Daudz kas ir ļoti līdzīgs, par spīti tam, ka daudz kasir atšķirīgs.LP savā vēstulē raksta, ka jau savā Aizejot atskatiesotrā sējumā viņš paudis nepatiku pret manu apgalvojumu,ka 1905. gada revolūciju nevar saistīt ar latviešutautas vairākuma nostāju (ja arī tas varētu būttaisnība, kur es šādu apgalvojumu esmu izteicis?), jotajā noteicošie teroristi ir ļoti radniecīgi tiem teroristiem,kas bieži tiek pieminēti šodienas laikrakstu pirmāslapās visā pasaulē (JK). LP jautā, Kam izdevīgsšāds mūsu tēvtēvu varonības nonicinājums? Es nenicinu,bet cildinu, tos daudzos latviešus kas revolūcijaslaikā, un pirms un pēc tās, centās latviešu tautaiiegūt lielākas tiesības politiskā, kulturālā un saimnieciskāziņā savā tēvzemē un apkaroja galīgi novecojušāsun netaisnās muižniecības privilēģijas un caravaldības pārkrievošanas izrīcības. Es nicinu tos, kasrevolūcijas laikā nodarbojās ar neskaitāmām visbrutālākāmslepkavībām, ne tikai baltvāciešu, bet galvenokārtlatviešu, neskaitāmo muižu dedzināšanām,izlaupīšanām, baznīcu demolēšanu, vēstures arhīvu,bibliotēku izpostīšanu un nodedzināšanu, kas viss izraisījanežēlīgās cara valdības un muižniecības sodaekspedīcijas. Un jaunus asins plūdus. Pēc revolūcijasemigrējuši baltvācieši, savukārt, izplatīja visā pasaulēnaidīgas ziņas par latviešiem. Dažiem no šiem baltvāciešiembija vadoša loma Hitlera rasiskā nacionālsociālismaun latviešiem naidīgu ideju izveidošanā.Ja rakstot par latviešu vēsturi 20. gs. mēs nedrīkstētupieminēt tos tautas brāļus un māsas, kas piedalījušiesnoziedzīgos pasākumos, tad jāņem vērā, kato pasaulē nepārtraukti darījuši un dara citi, ļoti biežidarot nepatiesus vispārinājumus un apvainojumusvisai latviešu tautai. Jāmin, visu tautu starpā ir blēži,slepkavas un noziedznieki. Varbūt LP īsti nezin, karietumu pasaulē par latviešiem bieži var atrast negatīvusun arī aplamus apgalvojumus. Par tādiem krievumēdijos LP, pieņemu, labi zina.Latviešiem nav jāidentificējas ar visādiem latviešu izcelsmesneliešiem, bet gan ar tādiem tautas brāļiemun māsām, kas darbojas savas tautas labā ar godīgiemlīdzekļiem. Latvieši ir ļoti maza tauta, un ar varudiez vai ko varēsim paveikt. Kad es jaunos gados Ņujorkāsatikos ar Jāni Ozolu (1878-1968), 1905. gadarevolūcijas Latvijā vai pašu galveno vadītāju, LatvijasSociāldemokrātu partijas un tā laikraksta Cīņa dibinātājuun Krievijas Otrās Domas deputātu, kurš pēctās slēgšanas atbēga uz Ameriku un dzīvoja Ņujorkānetālu no manas mājvietas, jautāju kā viņš īsumā izvērtētušo revolūciju, viņš atbildēja apmēram šādēji:Krievijas lācis bija aizmidzis. Mēs viņam ar adatuiedūrām dibenā. Viņš lēnām pamodās, atčāpoja uzLatviju un uzsēdās mums virsū. Un revolūcija bijacauri.Kādēļ es nedrīkstētu aprakstīt latviešu komunistiskosanarhistus, kuru vadoņi jau 1905. gada revolūcijaslaikā bija revolūcijas vadītāju latviešu sociāldemokrātuun žīdu Bunda Federatīvās komitejas teroristiskokaujinieku avangardā un vēlāk piedalījās slepkavībāsun laupīšanās Anglijā un citur? Viens no šiem Londonasanarhistiem, Jēkabs Peterss, kļuva Ļeņina ValstsĀrkārtējās komitejas (čekas) priekšsēdētāja Dzeržinskavietnieks.Kāds sakars šiem anarhistiem, pārfrāzējot sākumā citētoprofesora Haralda Biezā teicienu, ar vizionāroun cēlo Latviju, par ko domājām kādreiz un par kuruvarbūt vēl kāds kaut kur domā? Varbūt jau novēloti.Kā jau visas vēstules, arī šo ievietojam bezredakcionāliem labojumiem, ja neskaita vietumis pieturaszīmes. Red.NOTA BENEJG265:65 ievietotais attēls, kur redzams „Voldiņš” uzBrīvības ielas bruģa, atlaidies garšļaukus uz muguras6.45 no rīta, 1991.25.VIII, uzglabājies no „veciemlaikiem”, kad, jau sākot ar 80. gadu vidu, Radio BrīvāEiropa latviešu redakcijā Minhenē pa dažādiem ceļiemnonāca dramatisko viņdienu liecības – visvairāk skaņuun video lentes, drukas darbi un fotogrāfijas, kuru autorine vienmēr bija identificēti. Tāds arī bija uzņēmumsar demontēto Rīgas ļeņinekli. Piekabinājām: fotogrāfsnezināms. Drīz pēc Vasaras nr. parādīšanās dienas gaismāsaņēmām sekojošās ar humora pieskaņu apveltītāsrindiņas no neviena cita kā Latvijas fotomeistaru Olimpapašā augšā esošā Gunāra Janaiša, kura darbi ne reizivien ievietoti JG lappusēs (skat., piem., JG263, kasveltīts dzejniekam Gunaram Saliņam): Mēdz būt arī tādigadījumi, kad nezināms fotogrāfs (zem nogāztā Ļeņina)atrodas, ir vēl dzīvs un atpazīst savu bildi, kuras dēļzaudējis veselu nakti...Neķer kreņķi, tiesā nesūdzēšu...Pie reizes lūdzam Richardu Liuki – māksliniekaVoldemāra Dārznieka jau vairākus slavinošus komentārussaņēmušā fotoportreta (JG265:46) darinātāju –neļaunoties par viņa uzvārda sagrozīšanu (jābūt Liukis,nevis Luikis), turklāt veselas trīs reizes (satura rādītājā,In This Issue un 47. lpp. apakšā). Mūsu līdzstrādnieceHelēna Hofmane zina vēstīt, ka šis latgaļu uzvārdssākotnēji bijis Lyuks, t.i., lūks – koka mizas sloksne, kasplēsta, piem., no augoša kārkla, liepas un ko parastiizmanto pinumiem. (JG red.)62


Pasaulē lielākaisļaundaris?Latvijas politiskajos un ekonomiskajos procesos aizvienlielāku ietekmi iegūst algoti vai citādi uzpirkti cilvēki– mūsu līdzpilsoņi, kuri darbojas Sorosa [GeorgeSoros] tīklos, vai kuri par savu iztiku, sabiedrisko unsociālo stāvokli pateicību parādā pasaulē skandalozākajammegaspekulantam Džordžam Sorosam. Kasir Soross? Pats sevi viņš publiski salīdzinājis ar Dievuun „pasaules sirdsapziņu”, daudzi neiedziļinājušiescilvēki viņu uzskata par labdari vai filantropu. Latviešuvalodā ir maz līdzsvarotu rakstu par Sorosu, tāpēcnolēmu pārtulkot CBS žurnālista Stīva Krofta (SteveKroft) rak stu, kas saucas „Pasaulē ļaunākais cilvēks”.Jānis Kučinskis Izvilkumi no raksta...Obama virzās vienā solī ar Sorosa filozofijām un irinstruments Sorosa pasaules pārveidošanas stratēģijā.„Galvenais šķērslis taisnīgai pasaules kārtībaiir Amerikas Savienotās Valstis,” paziņojis DžordžsSoross. Ja papētām Sorosu, mēs atrodam, ka viņš irmultimiljardieris un ateists ar sašķobītām morālajāmvērtībām un sociopātam raksturīgu sirdsapziņas neesamību.Viņš sevi uzskata par elitāru pasaules līmeņafilozofu, nicina amerikānisko dzīvesveidu un viņamļoti patīk būt par sociālu inženieri, kas mainakultūru. (..) Soross mācījās Londonas ekonomiskajāaugstskolā, kur viņš nonāca cita ateista un bijušā Ungārijasiedzīvotāja Karla Popera [Karl Popper] ietekmē,kurš bija viens no profesoriem. Popers bija Sorosamentors līdz savai nāvei 1994. gadā. Divas svarīgākāsPopera mācības bija „atvērtā sabiedrība” unfallibilisms. Fallibilisms ir filozofiska doktrīna, kas sludina,ka visas pretenzijas uz zināšanu būtībā ir kļūdainas[proti, zināt nav iespējams – tulk. komentārs].„Atvērtā sabiedrība” nozīmē uz testiem un vērtējumiembalstītu pieeju sociālajai inženierijai. (..)... kopšOtrā pasaules kara lielākā Rietumu demokrātisko valstudaļa ir sekojusi Popera sociālās inženierijas padomiemun īstenojušas sociālās reformas, kas šīs valstisnovedušas šausmīgā juceklī. (..) 1956. gadā Sorosspārcēlās uz Ņujorku, kur viņš strādāja Volstrītā [ASVfinanšu centrs – tulk. piez.] un sāka uzkrāt savu bagātību.Viņš specializējās hedžfondos un valūtu spekulācijās.Soross šajos darījumos ir absolūti nežēlīgs,amorāls un viltīgs, savu salaupīto bagātību viņš vairoļoti ātri. Jau 1980. gados viņš kļuva viens no globālajiemfinanšu grāvējiem, kāds viņš ir pašlaik. (..) Sorossir planetāra mēroga parazīts. Viņa vara, alkatībaun rijība sasniegusi globālus apmērus.* * *Nevēlos analizēt savdabīgo Džordžam Sorosam veltītotekstu, kas, pēc visa spriežot, rakstīts no kārtīgakristīgfundamentālā eshatoloģiskā obamofoba redzespunkta.Šāds redzespunkts, protams, drīkst pastāvēt;raksta autors, kā arī tulkotājs Jānis Kučinskisar to būtu laipni gaidīti Latvijas Kristīgā radio fundamentālistuspārna raidījumos. Viens gan mani uzjautrina− ka Sorosa ļaunumam kājas augot no KarlaPopera filozofiskajiem uzskatiem. Raugi, Popers irviens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta zinātnes filozofiem,kurš obligāti jāmācās arī Latvijā (kam pietiekčakluma to darīt) − gan filozofijas, gan dabaszinātņukursu ietvaros. Daudz ko no Popera teiktā varapstrīdēt, bet viņa izvirzītie kritēriji zinātņu nošķiršanaino pseidozinātnēm un citiem uz ticību balstītiemcilvēku uzskatiem ir vērā ņemami. Varbūt tāpēc navbrīnums, ka dabaszinātnes studējušo latviešu vidū irievērojams „sorosītu” īpatsvars. Popers pie vainas!Vents Zvaigzne Soross savu sabiedriskās darbības veidu (ko Jānis Kučinskisnobrāķē kā uz testiem un vērtējumiem balstītupieeju sociālajai inženierijai) nosauc par „refleksivitāti”(reflexivity) − t.i., metodisku riņķveidīgamijiedarbes izsekošanu starp problēmu cēloņiem undarbības sekām. Par Poperu žurnālā The New YorkReview of Books nesen (2011.23.VI) Soross izteicāssekojoši (jž tulkojumā):[ASV prezidenta Buša t.s.] „Karš pret teroru” likaman pārdomāt atvērtās sabiedrības jēdzienu. Manipiedzīvojumi bijušajā Padomju Savienībā bija manmācījuši, ka slēgtas sabiedrības sabrukšana nevedautomātiski uz atvērtu sabiedrību; sabrukšana varsāpīgi un nevajadzīgi ieilgt un tai var sekot jauns63


ežīms, kas daudz vairāk, nekā atvērtajai sabiedrībai,līdzinās jau sabrukušajam režīmam. Nu man bija jādomādziļāk par atvērtās sabiedrības ideju, kādu bijumācījies no Karla Popera savās studenta dienās, unes atradu šai viņa idejā kļūdu. Lūk, Popers bija argumentējis,ka runas brīvība un kritiska domāšana novedīspie labākiem likumiem un labākas īstenības izpratnes,nekā jebkāda dogma. Es tagad esmu nācispie atziņas, ka šīs domas pamatā bija neizteikts pieņēmums,proti, ka demokrātisku pārrunu jēga ir īstenībasizpratnes padziļināšana. Nu saprotu, ka manispaša refleksivitātes koncepcija liek apšaubīt šo Poperaneizteikto pieņēmumu. Domu izmaiņai, līdzāsinformatīvai, ir arī manipulatīva funkcija, un nevarteikt, ka labāka īstenības izpratne ir viss, ko vajag,lai iegūtu vēlamas pārmaiņas likumos. Pastāv īsāksceļš [shortcut]: argumentu prezentāciju izskaistinot[spin] un manipulējot publikas domu, var daudz ātrākgūt vēlamos rezultātus. (..) Popera neizteiktaispieņēmums, ka runas un domas brīvība pa taisnuceļu vedīs uz labāku īstenības izpratni, varbūt pareiziattiecas tikai uz dabas pētījumiem. Attiecinātšo pieņēmumu uz cilvēku attiecībām un izdarībāmir daļēji tas, ko es esmu nosaucis par „Apgaismībasmaldiem”. Kā izrādījās, Buša administrācijas politiskiedarboņi bija apzinājuši un pratuši izmantot šosApgaismības maldus jau sen pirms es to paspēju saredzēt.(..)Tālāk savā rakstā Soross aizrāda, ka ASV prezidentsBaraks Obama diemžēl nav iemācījies un nav iegaumējisrefleksivitātes principu, aiziedams Apgaismībasmaldu neceļos. Konsekventi atturoties no Buša administrācijasnosodīšanas un lēnprātīgi cenzdamiespanākt tautas bezpartejisku pašapziņas pacelšanu(confidence multiplier effect), Obama jau no sāktagala ir ASV tautsaimniecības situāciju mālējis daudzrožainākās krāsās, nekā atbilst īstenībai, un pats nosmērējiesar Buša administrācijas un ekstrēmi labējāsRepublikāņu partijas vainu pie globālās „dižķibeles”,taču neiegūdams nekādu paliekošu popularitāti parsavām pūlēm.Juris Žagariņš Bija vai nebija 14 gadu, taču Latvijai no Sorosa ir vairākļaunuma nekā labuma. Tāpat kā citām valstīm,kuras šo laiž pie teikšanas caur vietējiem kangariem.Sorosistu ideoloģija ieperinājusies Latvijas augstākajāsmācību iestādēs, tāpēc ir tik viegli saaicināt uz mītiņu„Sitīsim savējos!” Nu, sasitīsim savējos − un pēctam? Vieglu roku atdosim globālajiem oligarhiem vēlpēdējās bagātības, kas palicis − Latvenergo, ValstsMežus, Lattelecom, LMT, lidsabiedrību un lidostu,ostas, visu! Ka tik netiek kādam no vietējiem, vaine? Džordžam vairāk rūpēs latviešu labklājība nekāJānim? Džordžam skatīties uz pirkstiem mums būsvieglāk nekā Jānim? Oh, kas par cīņām pašlaik politiskajāarēnā, kaut gan apakšā ir tikai viens − gardokumosiņu sagrābšana, kas nobrieduši un tā vienprasās, lai nošķītu kā plūmi no zara, bet to sorosveidīgievieglāk var izdarīt, gūstot arī politisko varu.Uzklausot nu jau atvaļinātā eksprezidenta Valda Zatlerarunas par tikšanu vaļā no oligarhiem, man sāklikties, ka Latvijā Soross dibina jaunu komunistiskopartiju! Diezin, vai ES piekritīs? Dzīvojam taču kapitālismaiekārtā, nevis padomju sociālismā. Lūdzu, paskaidrokāds te man, kā var iedomāties kapitālismaiekārtu bez oligarhiem − kā tas izpaudīsies! Vai jumstur nav neviena oligarha? Un kad sastopaties ar oligarhu,pēc kādām pazīmēm tos atšķirat no ne-oligarhiem?Konkrēti šeit, Latvijā. Kāpēc Kargins, Krasovickis,Ēlerte, Ašenradens, Štokenbergs, Dombrovskisnav oligarhi, bet Šlesers ir oligarhs? Un kas tadir pats Soross, ja ne oligarhs? Ja jau es tanī oligarhulikvidēšanā piedalos, tad gribu zināt skaidri un precīzi− ar ko un pret ko? Bez kripatiņas saprāta tačulīdzi pūlim nebļaušu.Ausma Ābele Cik tad nesen tas bija, kad Žagariņš šeit Sveikāvaiga sviedros cīnījās par demokrātiju unzā kā jās par vienu otru patriarhālu iestādi? A tagadpats klanās Lielajam Brālim − Sorosam. Vot, kognitīvadisonance.Marija Vārds „oligarhija”, protams, nāk no grieķu valodas− oriģinālā nozīmē tā ir iekārta, kur valsti vada tikaidaži brālīgi konkurējoši noteicēji. Modernā nozīmē,vismaz angļu mēlē, un laikam jau arī latviešu, vārdam„oligarhs” ir piegarša no krieviskā varianta, kas,kopš Padomju Savienības izkūpēšanas, izmantojot likumībasneesamību vai arī ar uzpirkšanu apejot likumus,sagrābis jeb „prihvatizējis” (прихватывать =sagrābt) valsts dabas resursus un ražotnes, tādējādigūstot attiecīgu politisku ietekmi (ko gan tagad stingriiegrožo Vladimira Putina fašistiskais FSB). Turpretī„megaspekulants”, gan skandalozs, gan neskandalozs,kurš stāvus bagāts kļuvis veikli un brutāli, betpilnīgi legāli spekulējot globālajā finanšu tirgū, retipretendē uz oligarha stāžu. Viņš gandrīz nekad nenodarbojasar politiku atklātībā, jo viņam parasti neinteresēatskaitīšanās tautai. Normālā demokrātiskāvalstī tauta uz viņu skatās skaudīgi un nelabvēlīgi, unnorobežojas no viņa ar dažādiem likumiem. ManuprātDžordžs Soross ir izņēmums. Izņēmuma kārtā,pats būdams superbagāts „megaspekulants” jeb, kāsmejas Marija, „Lielais Brālis”, viņš ir apbrīnojams arto, ka atklāti ziedo gan savu talantu, gan savu vinnestu,lai palīdzētu visā pasaulē panākt atklātākuglobālo finanšu sistēmu demokrātiskas pārraudzībasietvaros. Lielais vairums pasaules oligarhu un megaspekulantumēdz par savu naudu kultivēt sabiedrībasnecaurredzamību un tumsonību, bet DžordžsSoross atbalsta organizācijas, kas sabiedrību cenšasapgaismot. Nemaz nav jācieš no lētticības un kognitīvasdisonances, lai to saprastu.JurisPublikāciju no ziņām un neziņām interneta vēstkopāSveiks sagatavoja Juris Žagariņš64


Rita Grendze. Atzvelties / Slouch. Jaukta tehnika. 102x51x25 cmPar mākslinieci skat. Lindas Treijas apceri 40. lpp.Foto: John Granata


Olafa Stumbra (kr. pusē) un Jura Kronberga (labā pusē) autorvakarā LosandželosāLatviešu sabiedriskajā centrā (1984.20.I). Starp abiem dzejniekiem no kr.: laikraksta BrīvāLatvija redaktors Freds Launags, rakstnieks un gleznotājs Jānis Gorsvāns, rakstnieksAnšlavs Eglītis. Fonā Voldemāra Dārznieka glezna (skat. rakstu 34. lpp.).Foto: Helēna Hofmane


VĒRTĪGS IESKATSLATVIEŠU DZEJPROZĀKārlis Vērdiņš. The Social and PoliticalDimensions of the Latvian Prose Poem.Pisa: Pisa University Press, 2010. 146 lpp.Mazā, bet blīvā, informatīvā un raiti lasāmāgrāmata ir Kārļa Vērdiņa doktora disertācijasLatviešu dzejproza 20. gadsimtā pārstrādājumsangļu valodā. Grāmata nav disertācijastulkojums, kaut disertācijas pamattēma –latviešu dzejproza (prozas un dzejas elementusakausējums) – ir tās mugurkauls. Latvijādzejproza kā žanrs ilgi neticis atzīts, dažkārtvienādots ar verse libre, lai gan ar citiem nosaukumiem,kā miniatūras, fantāzijas, epifānijasu.c., tas bijis ne vien pazīstams, bet patpopulārs jau kopš 19. un 20. gs. mijas.1930.gadā Arveds Švābe rakstījis: Dzejolis prozā irbastarda forma starp prozu un dzejoli. Tāpēcvisbiežāk dzejoļus prozā raksta vāji prozaiķi,labi formas meistari to izlieto tikai radošāsenerģijas paguruma brīžos. Un 1963.gadā Bruno Saulītis: t.s. brīvajam pantamnav nedz metra nedz ritma, tā saturs biežiir neskaidrs un apjucis. Šī dzejas forma navnekas cits kā sērga. Vērdiņa pētījums ir pirmaisplašākais dzejprozas apskats un analīzelatviešu valodā.Disertācijas tēma ir no vienas puses sašaurināta,izvēloties apskatīt tikai latviešu dzejprozassociālās un politiskās dimensijas, nootras paplašināta, iestrādājot grāmatā nevien vispārēju dzejprozas attīstības pārskatuun latviešu dzejprozas vēsturi, bet arī galvenospieturas punktus latviešu dzejas, kultūrasun sabiedriski politiskajā vēsturē. Apbrīnojamidaudz ir ielikts nelielajā grāmatā, pietam nevainojamā valodā un skaidrā izteiksmē.Par angļu valodas slīpējumu Vērdiņšpateicas Mārai Krēsliņai un Jurim Rozītim.Iepazīstinājis lasītāju ar darba mērķi – izsekotlatviešu dzejprozas attīstībai nācijas,valsts, politisko un sociālo strāvojumu kontekstā,Vērdiņš apskata dzejprozas definīciju,teoriju un vēsturi Rietumeiropā, pirmāmkārtām Francijā, Krievijā, arī ASV. Par latviešudzejprozas sākumu Vērdiņš uzskata 1873.gadu, kad publicētas Ausekļa Dzejas. SekojaAspazijas un Poruka „fantāzijas”.Latvijā pirmo popularitāti dzejproza piedzīvojusi20. gs. sākumā vispirms tulkojumos.Latviešu lasītājs iepazinies ar Maksima GorkijaVētrasputnu, tad arī ar Ivana Turgeņeva,Šarla Bodelēra (Charles Baudelaire) unUailda (Oscar Wilde) darbiem. Kā labs gidsVērdiņš izvadā lasītāju pa latviešu autorudzejprozas ceļiem, piesaucot, komentējot,citējot. Bagātīgais, prasmīgi sakārtotais pārskatsar atsaucēm uz parelēliem notikumiemun pagrieziena punktiem latviešu literatūrāun vēsturē kalpo kā zinīgs ceļvedis.20. gs. sākumā visnozīmīgākā dzejprozaAkurateram (piem., „Uz Sauleskalnu”). Neskatotiesuz Akuratera politisko aktivitāti,šī laika dzeja sacerēta romantisma, simbolismaun Nīcšes filozofijas garā. Alūzijas uzsociālo un politisko cīņu un idejām iezīmētaszemtoņos. Līdzīgi motīvi arī citu t.s. dekadentu,piem., Kārļa Štrāla, Jāņa Vainovska,Edvarda Vulfa u.c. dzejprozā, par simbolikuizvēloties vētru, tumsu, kalnus utt.Pēc I Pasaules kara ekspresionistisku dzejprozurakstījis Pēteris Ērmanis ar pacifisma,cilvēcības slavināšanas un pilsētas tēmu motīviem,arī Richards Rudzītis. Feministu idejasizpaužas Lūcijas Zamaičas, Aīdas Niedras,Alijas Baumanes un Ivandes Kaijas dzejprozā,spēcīga ideoloģisko konceptu klātbūtne manāmakreiso rakstnieku Linarda Laicena, JūlijasJaneles-Vienas, Voldemāra Branka darbos.Aleksandra Čaka dzejproza viņa dzīveslaikā publicēta maz, politisko tēmu tajā pavisamnedaudz.67


Kā trimdas rakstnieku dzejprozas paraugusVērdiņš apskata Jāņa JaunsudrabiņaPiemini Latviju, dažas Jāņa Veseļa teiksmas,Andreja Eglīša, Friča Dziesmas un AndrejaPablo Mierkalna dzejas ciklus, Dzintara Soduma„Kapa runu” un atsevišķus Oļģerta Rozīša,Gunara Saliņa, Olafa Stumbra, BaibasBičoles un Ritas Gāles darbus. Vērdiņš saskataarī ietekmēšanos starp trimdas un Latvijasrakstniekiem, piem., kad populāra kļuvaImanta Ziedoņa dzejproza, Andrejs Irbesarakstījis „Miniminiatūras” un „Pārnācēju”.Par nozīmīgāko trimdas dzejprozas autoriVērdiņš uzskata Astrīdi Ivasku grāmatā Līčuloki. No trimdā dzimušajiem dzejprozas sakarāVērdiņš piemin Juri Kronbergu.Visbeidzot Vērdiņš pievēršas dzejprozai, kasradusies Padomju Latvijā līdz 1990. gadam.Tā sākusies ar vers libre 60. gadu otrā pusē,sākumā nosodīta, vēlāk pletusies plašumā.Par sākumu Vērdiņš min Mirdzas ĶempesDzintara spoguli – liriskas miniatūras, saskatottajās Gorkija ietekmi. Seko Ojārs Vācietisar stilu kombināciju – dzejprozu, prozu, brīvopantu u.c. – un ar atsevišķiem darbiemVitauts Ļūdēns, Imants Auziņš, Eižens Vēveris.Visapjomīgāk latviešu dzejprozu papildinājisImants Ziedonis ar Epifānijām, pēc tamUldis Bērziņš. Nedaudz dzejprozas rakstījisKnuts Skujenieks, Vizma Belševica. No Bērziņa,Jāņa Rokpeļņa un Skujenieka poētikasietekmējušies un mazliet dzejprozas ar sociālāmun politiskām tēmām sarakstījuši MārisMelgalvs, Guntars Godiņš, Klāvs Elsbergs,Amanda Aizpuriete, Viktors Līvzemnieks.Jaunsudrabiņa Piemini Latviju atbalss manāmaMirdzas Bendrupes dzejprozā No dilstošamēness zīmē dzimušās audzes… (1987).80. gadu trauksmainajos, mainīgajos laikosdzejproza palīdzējusi izteikt idejas, ko vēl nevarējažurnālistikā.Pēc neatkarības atgūšanas parādījušies darbi,kas padomju laikā netika publicēti, resp.,t.s. pretestības literatūra, piemēram, AlfredaPutniņa Sāpju slieksnis, kas stilā līdzīgsAndreja Eglīša karstajam nacionālismam.Starp 21. gs. dzejprozas autoriem, kas pievērsušiessociālām tēmām, Vērdiņš minAnnu Auziņu, Ingu Gaili, plašāk apskatot IngasĀbeles Atgāzenes stacijas zirgus.Grāmatu papildina bibliogrāfija, Akuratera,Čaka, Ziedoņa, Bērziņa, Ivaskas un Auziņasdzejprozas paraugi latviešu un angļu valodāun kopsavilkums latviešu valodā.The Social and Political Dimensions of theLatvian Prose Poem publicējis starptautiskodoktora disertāciju un pētījumu projektsCLIOHRES Network of Excellence kā vienpadsmitono projekta izdotajām disertācijām.Par CLIOHRES darbību un mērķiem, kāarī CLIOHRES atzinīgos vārdus par Vērdiņadisertāciju uzzinām grāmatas ievadrakstos.Lalita MuižnieceDzejniece, folkloriste, valodniece Dr. Lalita Muižniece irRietummičiganas U. emeritēta profesore. Strādajusi pardocētāju arī Latvijas augstskolās.Dzejnieks, atdzejotājsPĒTERS BRŪVERIS1957.24.IV - 2011.16.VIILAIKMETU LIECINIEKSGuna Zeltiņa, red. Latviešu teātris nopirmsākumiem līdz mūsdienām. Rakstu krājums.Rīgā: LU Literatūras, folkloras un mākslasinstitūts, 2010. 608 lpp.Vispirms jāaprāda, ka grāmatas nosaukumsir mazliet maldinošs, jo it apjomīgas nodaļasveltītas gan Rīgas Krievu teātrim, gan padomjulaika Daugavpils teātrim, kur krietnadaļa uzvedumu noritēja „krievvalodas plūsmā.”Ja šie krievu iestudējumi jāpiemin, joveido vienotu Latvijas teātra dzīves ainu, kāto apgalvo krājuma sastādītāja Guna Zeltiņapriekšvārdā, tad cits nosaukums, piemēram,Teātri Latvijā, skanētu precīzāk.Un ja ir runa par latviešu treātri, jānožēlo,ka pietrūkst kaut īsa pārskata par kādreizējāstrimdas latviešu teātra rosmēm. Protams,Viktors Hausmanis nesen publicējis lietpratīguspētījumus par šo laika posmu, bet nevisiem būs iespējams iegādāties un izlasīttrīs pamatīgās monogrāfijas. Tādēļ, šai gadījumākonspektīvs ieskats trimdas teātrudarbā paplašinātu latviešu teātra ainavasatspoguļojumu.Neskatoties uz šiem iebildumiem, Zeltiņaspaveikums jāvērtē ļoti atzinīgi. Okupācijasgadu tecējumā Latvijā klajā laists daudz grāmatugan par teātriem, gan par atsevišķiemaktieriem un režisoriem. Taču „likumsakarīgi”viss apskatīts no padomju redzes viedokļa.Šoreiz rakstu autori drīkstējuši ne tikai68


godīgi dokumentēt faktus, bet arī brīvi uniejūtīgi izgaismot, cik cieši teātra norises saaudušāsar visas tautas likteņgaitām un pārdzīvojumiem.Tik tiešām, grāmata liecina, kāteātra attīstību ietekmējuši politiskie strāvojumi,kari un revolūcijas, varas režīmu maiņaun nacionālās Atmodas kustība un kā teātrisšajos laikposmos ir iedarbojies uz sabiedrībasapziņas veidošanos (Guna Zeltiņa). Ganrepertuāra izvēle, gan iestudējumu stili unaktieru angažementi nepārprotami ilustrē,kā politiskais klimats ietekmējis radošo darbuLatvijas teātros.Krājumā ievietotas Viktora Hausmaņa apcerespar teātra pirmsākumiem Latvijā, parĀdolfu Alunānu un Rīgas Latviešu teātri, kāarī par Jelgavas teātri. Lilija Dzene stāsta parLatvijas Nacionālo teātri, Dailes teātri un dažāmt.s. „mazajām skatuvēm” Rīgā aizvadītāgs. 20. un 30. gados. Ieva Struka izsekoValmieras Drāmas teātra darbam, EdīteTišheizere – Liepājas teātra. Baiba Kalnasavu uzmanību veltījusi Rīgas Krievu teātrimun patreizējiem „neatkarīgajiem teātriem”(piem., „Kabatai,” „Studijai-8” u.c.). GunaZeltiņa izvērtē Jauno latviešu un Jauno Rīgasteātri (1908-1915), Strādnieku teātri, Daugavpilsteātri, Jaunatnes teātri, kā arī JaunoRīgas teātri (1992. līdz šodienai).Rakstu krājuma mērķis, kā to skaidro GunaZeltiņa, nav bijis analizēt atsevišķas izrādes,bet gan pievērsties tiem iestudējumiem vainovatoriskiem aktierdarbiem, kuri iezīmējušibūtiskus pavērsienus atsevišķā kolektīvavai visa latviešu teātra radošajā darbā. Vairākumsautoru šo priekšnoteikumu izpildījušiar uzviju, apcerot daudz jo daudz iestudējumu– arī tādu, kas izceļas nevis ar īpašu „novatorismu”,bet gan tikai ar mākslinieciskuspilgtumu. Turklāt, pieminēti arī mazāk nozīmīgidarbi. Tātad ir dots vairāk nekā sākumāsolīts. Tekstus papildina jo bagātīgs izteiksmīgufotouzņēmumu klāsts. Vispār, jāslavēgrāmatas grafiskā apdare, ko veikusi BaibaDūdiņa. Pievienots arī it iespaidīgs izmantotoavotu saraksts (204 publikācijas!).Tik plaša apjoma pasākumam, protams, neiztiktbez kļūdām un nepilnībām. Piemēram,nepareizi minēts, ka 1943. gadā uzsāktajāRaiņa Uguns un nakts iestudējumā Dailesteātrī Lāčplēša loma iedalīta EdgaramZīlem. Toreiz Artūrs Filipsons bija paredzētskā Lāč plēsis, Zīle – kā Kangars. Iestudējumsnenonāca līdz pirmizrādei, jo vācu iestādesto aizliedza. 1947. gadā iestudējumu atdzīvināja,gan ar mazliet mainītu tēlotāju sastāvu,un tad Lāčplēša lomu blakus Filipsonamdublēja Zīle.Domas var dalīties par to, cik daudz vai mazvajadzētu izcelt skatuves māksliniekus, kuriII Pasaules kara laikā jutās spiesti doties bēgļugaitās. Tomēr šķiet dīvaini, ka „piemirsti”divi vadošo lomu tēlotāji Liepājas teātrī – PēterisElsiņš (darbojies no 1936. līdz 1944.gadam) un Rūdolfs Mucenieks (darbojies no1929. līdz 1940. gadam). Pēdējais, turklāt,guva ievērojamus panākumus Rīgas Nacionālajāteātrī (1940-1944). Noklusēts palicisarī Pēteris Ozols, kura vadībā strādāja Pārdaugavasteātris (vēlāk pārdēvēts par Dailesteātra Mazo ansambli) un kura režijā 1936.gadā tapa leģendārais Mārtiņa Zīverta lugasTīreļpurvs pirmiestudējums. Toties jāpriecājas,ka beidzot pelnītu ievērību guvis līdz šimmaz pieminētais gleznotājs, inscenētājs unteorētiķis Jānis Muncis, kurš kopā ar EduarduSmiļģi izveidoja Dailes teātra sākotnējoseju.Visnotaļ zinātniskajā rakstā par Dailes teātritomēr ieviesusies kāda kuriozitāte, t.i., mulsinošspārpalikums no padomju laika leksikas.Raksturojot Leonīdu Leimani (teātra direktoruBaigajā gadā), autore piebilst, kavācu okupācijas gados viņš aktīvi darbojies„antifašistiskajā pagrīdē” CĪŅA. Patiesībā,tīri antifašistiska bija t.s. „nacionālā pagrīde”(LATVIJAS CENTRĀLĀ PADOME), ko vadījaKonstantīns Čakste. CĪŅA, turpretī, bijaizteikti komunistiska organizācija.Noslēgumā jāatzīmē, ka šis izdevums ne tikaisaistoši ataino pagātni, bet arī vērš cerīguskatu uz nākotni. Teātris Latvijā ir dzīvsun dzīvotspējīgs. Klasiķu iestudējumi neparastā,dažkārt it pārdrošā skatījumā, rietumpasaulesdramaturģijas pienesumi, daždažādiīpatnēji meklējumi skatuves mākslas izteiksmeslīdzekļos – tas viss liecina par teātracentieniem apgūt jauno laikmetu un piedalītiestā veidošanā. Ne jau katrs uzvedumssasniedzis iecerēto un mākslinieciski attaisnojies.Bet arī teātra apmeklētājiem atgūtāsvalsts neatkarības posmā klājies visai raibi,reizēm pat juceklīgi. Tātad gribas apgalvot,ka vēl joprojām teātris iet kopsolī ar savuskatītāju draudzi. Un taisni tādēļ tas vienmērbūs neatņemama daļa no latviešu tautasgara dzīves.Rasma BirzgaleRasmas Birzgales kontā ir daudz rakstu periodikā,ieskaitot JG, par teātri trimdā un recenzijas par latviešuteātra vēsturei veltītiem publicējumiem. Sakārtojusi/rediģējusi rakstu krājumu Mārtiņa Zīverta pasaule (1974).Plaša apcere par latviešu teātri Vitauta Sīmaņa rediģētajāgrāmatā Latvia (1984). Rasmas „Ļoti personīgi atmiņumirkļi par Mārtiņu Zīvertu” – JG238(2004):28-30.69


ATZIŅAS NOVIŅPUSESArnis Skujiņš. Zilā saite. Proza. Rīgā: Artava,2009/2010. 330 lpp. Arņa Skujiņa un ReiņaBirzgaļa ilustrācijas.Arnis Skujiņš ir viens no Austrālijas latviešuliterātu elites horeogrāfiem. „Austrālieši”,liekas, ir dedzīgāki latviešu kultūras kopēji,nekā „Jaunajā pasaulē” mītošie. Skujiņagrāmata liek domāt par mainītām dinamikaslomām „ārlatviešu” kultūras dzīvē. Parto definitīvas atziņas vēl gan nevar paust, joarī maiņas nav nemainīgas. Apskatāmais sējumsir daudzdaļīgs – novelei Zilā saite sekoromāns Dīvains cilvēks, kam savukārt pieslēdzasstāsti, feļetoni – gan jaundarbi, gan arīpārspiedumi. Kopējais devums ir masīvs. Zilajāsaitē no īsa Austrālijas latviešu dzīves ieskicējumaautors pārslēdzas uz karalaiku Latvijā.Galvenais teksts sastāv no dienasgrāmatasierakstiem un vēstulēm, ko kāds tikko Latviešuleģionā iesauktais/brīvprātīgais sūta savaisaderinātai. Vēstules rakstītas vilcienā, braucotgan uz apmācību kazarmām, gan pa dažādāmVācijas pilsētām, kur jau dažviet rēgojastikai drupas, ko atstājušas sabiedrotobumbas. Brauciens uz Hemnicu (Chemnitz),kur viņš cer sastapt savu izredzēto, kura gaidabērnu, ir bīstams. Stāstītājs/rakstītājs irleģionārs, kurš „piesitis pēdu,” t.i., dezertējis.Vācu žandarmi, sevišķi kara pēdējās dienās,šādus vīrus nesaudzīgi meklēja un parastibez tiesas lēmuma piesprieda augstākosoda mēru ar pakāršanu turpat publiskās vietāspar biedinājumu citiem. Bet stāstītājs nespējnobeigt stāstu ar laimīgām beigām, jonetiek līdz Hemnicai, kas jau ir amerikāņu rokās.Taču viņš dzird stacijas priekšnieka saucienu:Einsteigen! Novele paliek bez noslēguma.Epilogā stāstītājs/rakstītājs sakārto vēstulesto rak stīšanas secībā, sasienot žūksni arzilu lenti. Jauns dzīves posms, ja par dzīvi šādosapstākļos to var saukt, var atsākties.Noveles saraustītais stāstījums atstāj svarīgākosjautājumus bez atbildes, tādējādi izceļotsituāciju kara laikā, kad cilvēku sadzīves unarī dzīvības jautājumi tiek izšķirti, it kā kādamnevērīgam, no cilvēkiem atšķirtam liktenimkauliņus metot. Skujiņa stāstījuma formapieder pie noskaņas, kas izteic Zeitgeistar to gadu cilvēkiem, kam bija jāizcieš necilvēcīgasabsurditātes un nejēdzības. Homohomini lupus, kad cilvēkus apdullina ideoloģija.Kad varas kāres apskurbināti vadoņi piespiežpakļauties sev padotos. Skujiņš šeit itkā pieslēdzas, varbūt visai negribīgi, frančueksistenciālistiem, kas arī meklēja atbildi uzjautājumu, kāpēc vislielākie noziegumi pretcilvēci ir izdarīti, lai to glābtu no pašradītāmlikstām? Ap šiem jautājumiem cīnījās savālaikā gandrīz dievinātie Sartrs, Kamī u.c.Sējuma citi stāstījumi, ieskaitot romānu Dīvainscilvēks un vairāk nekā 30 īsāku prozasdarbu dažādos izteiksmes reģistros – pārsvarākomiskos vai ironiskos toņos, taču visumābez izteiktas didaktiskas noslieces – piederliteratūrai, kam var pierakstīt klasiskas iezīmes,tādai literatūrai, kas sev par mērķi uzstādainformēt un patīkami laiku pakavēt,nevis apvainot lasītāju ar uzsvērtu pamācīšanu,kas ir labs un kas ir slikts. Tas ir klasicisms,deformēts pēc dažu atziņām, bet arto mūsdienās jāsamierinās arī pašieceltajiemreformētājiem.Jāpiebilst, ka Rīgas apgāds „Artava” ir radies,cik zināms, pateicoties Māra Ruka enerģiskajairakstniecības druvu kopšanai. PatsRuks darbojas dažādās lomās gan kā redaktors,gan uzņēmuma vadītājs un jaunu talantumecenāts. Šis lauks ir pievilcīgs, bet arī nedrošs,it sevišķi mūsdienās, kad humanitārāszinātnes pievelk tikai mazu daļu „izredzēto”un visai apjukušo talantu, kuriem grūti izšķirties,kur atrast mājvietu. Vēlēsim Mārim Rukamlabu ceļa vēju ar pateicību par paveiktoun cerībām uz vēl izteiksmīgākiem panākumiemnākotnē.Juris SilenieksKAD ZVAIGZNESSATUVOJASReinis Ādmīdiņš. Dienvidzvaigzne dzejas logā.Monogrāfiska apcere par Lidijas Dombrovskas-Larsenas literāro daiļradi pusgadsimta laikā.Rīgā: Sol Vita (bez datuma). 188 lpp.Pērngad mirušais žurnālists un mākslas kritiķisReinis Ādmīdiņš ir strādājis vaiga sviedros,lai savāktu un apzinātu daudzšķautnaino latviešumākslinieces Lidijas Dombrovskas-Larsenasoeuvre, čakli apskriedams gandrīz vaipuspasauli un apciemodams muzejus unbibliotēkas Latvijā, Dānijā un Austrālijā, koncentrējotiesuz Dombrovskas literāro devumu20. gs. otrā pusē un šī gs. sākumā, nepieskarotiesviņas devumam glezniecībā, kas,ja mērīšana vispār ir iespējama un nozīmīga,līdzinās viņas pienesumam rakstniecībā. Kā70


lasāms rakstnieces dienasgrāmatu ieskicējumos,viņa itin bieži pārsviežas no viena žanraotrā un reizēm liekas neziņas raustīta, kammesties klāt vispirms. Neaizmaldoties aizvienvairāk izplūstošajās žanru definīcijās, kur robežasnovilkt izvairīsies jebkurš nopietns pētītājs,Dombrovskas romānu skaits, pieņemotpar pareizu Andrē Žida (André Gide)paskaidrojumu, ka romāns ir zināma garumaprozas darbs, varētu būt pieci, neieskaitotdāņu valodā rakstītās apceres un esejas.Ādmīdiņš daudz nenomokās ar Dombrovskasprozas definēšanu vai kodolīgu aprakstīšanu.Ja vispārinājumi ir vajadzīgi, autore irsteidzīga stāstītāja, kura reti apstājas, lai atvilktuelpu vai nodotos literārā tēla emocijuizklāstiem à la Proust. Latviešu literatūrā visaispēcīgie dabas apraksti Dombrovskas darboskļūst nozīmīgi, pietuvojoties Austrālijas fonam.Taču Dombrov skas romānu deg punktāpaliek darbība.Jau iepriekš pieminēju mūsu tūkstošgadesmākslas tieksmi uzrādīt dzīves netaisnību,nežēlību un mantkārību. Arī to, ka māksliniekidarina darbus ar protestu pret videspiesārņošanu u.c. nebūšanām – šāds ir Dombrovskasmākslas credo (128. lpp.). Rakstnieceatsauc atmiņā sabangotos laikus ar Žanu-Polu Sartru priekšgalā, kad no rakstniecībastika prasīta iesaistīšanās cīņā par taisnīgākunākotni. Ādmīdiņš to daudz neuzsver un neiztirzā,atstājot šo tematu citiem literatūraspētniekiem, par ko viņu varētu cildināt.Grāmatas autors nav pienācīgi dokumentējiscitātus no Dombrovskas rakstiem, kas varētukaitināt akadēmiski ieradinātos pētītājus. Arīnepārskatāmā bibliogrāfijas uzskaite nepriecināsbibliogrāfiju mīlētājus un pētītājus. Betārpus tā, izdevums uz kafijas galdiņa tiks lapotsun apbrīnots par glīto apdari un dos iespējujauki runāt par daudzpusīgi apdāvinātolatviešu austrālieti, kura ir pelnījusi daudzatzinības, tāpat kā grāmatas autors.Juris SilenieksProf. emeritus Dr. Juris Silenieks ir JG redakcijas loceklis.AICINĀM!Tos JG lasītājus, kuri vēlas piebiedroties JG labvēļupulkam, lūdzam kontaktēt JG saimnieci IngrīduBulmani (skat. adreses iekšējos vākos).VELNA DUCISInga Žolude. Mierinājums Ādama kokam. Stāsti.Rīga: Dienas Grāmata, 2010. 212 lpp.Inga Žolude atgriezusies pie gandrīz aizmirstaliteratūras paveida. Kamēr Bokačo Dekameronssastāv no 10, Žoludes Mierinājums –no 13 savstarpēji saistītiem stāstiem (framestory, Rahmenerzaḧlung). Nozīmīgi ir veltījumisākumā: ar visu manas sirds maigumu/ aizgājušajiem un palikušajiem un Ecim unOmei / Bruņčikam un Mammai / Dzidrai, JānimŠķiņķim, Anitai / Edītei un Ulim. Daži nošiem vārdiem parādās arī stāstos.Literatūras cienītājai publikai ir zināmas iezīmes:vecums, izglītība, ienākumi, dzīves stils.Šo publiku intriģē naturālistiski notēlotas dzīvesainas. Latvijā var sagaidīt, ka lasītājs būskaut kad pieredzējis aprakstītos apstākļusgan pilsētā, gan uz laukiem. Žoludei ir spējaiejusties un rakstīt it kā no iekšpuses, lietojotizteiksmi „es” – vai tas būtu mazas meitenes,vai bezmērķīga jaunieša, vai atmiņu zaudējušassievietes skats uz ārējo pasauli.Latviešu un krievu dzīves ir cieši savijušās, untikai pēc cilvēku vārdiem – Ļuda, Vaņa, Slaviks,Bruņčiks – var nojaust tautību. Stāsts „Krītiņuprincese” lauž stereotipu: ...tētis ir krievs, betviņš nav dzērājs, viņš vispār nedzer (75). Šķirtāsmammas jaunais draugs ir Armandonkulis.Parādās skolu un valodu jautājums. Vecākomāsu sūtīja uz krievu skolu, bet jaunāko uzlatviešu. Rezultātā jaunākā nespēj izlasīt māsaszīmīti tēvam krievu valodā. Tekstā parādāspa netulkotam teikumam gan krievu, gan angļuvalodā – abas valodas Latvijas lasītājam irpazīstamas. No krievu valodas teikuma beigām...Ti dura, slišiš! var noprast, ka nav labi,jo tālāk ir: Nestrīdējos pretī... (155). Angļuvalodā dots lekcijas temats: Design’s Influenceon Love (103). Kaut arī sīki izskaidrots, tasvarbūt tomēr parāda rietumu pasaules it kāzinātnisku lekciju muļķību un tukšumu. Svarukausos krievu un Eiropas kultūra tiek izvērtētaslīdzīgi.Nāve piemeklē cilvēkus vairākos stāstos, nokuriem vienā, kas saucas „Nāves grāmata”,savienojas kailums, mīla, nāve un dzīvība. Literatūrānorises dabā bieži simbolizē arī notikumuscilvēku dzīvē. Tā šeit pēdējais teikums:Nāves grāmatu paņemu rokās arvien retāk,jo ne jau nāve ir interesanta un vilinoša, betdzīvība, kas pavasarī mostas no zemes, rudenīpar zemi tā pārtapusi, un pavasarī no zemestā nāk (48). Nāve var nākt dabīgi ar vecumuun slimībām, vai arī cilvēku varmācībasrezultātā. Bērns sēro domādams, ka sunītis71


sabraukts. Bet ne jau nāve visu izbeidz, kādsvienmēr paliek dzīvs un kaut kas turpinās.Stāstā „Sasedz mani” Žolude pielieto pasakutēlus ar variācijām. Šeit simbols nav mātesausta sega, bet gan veikalā pirkta, liela,queen size, un mīksta. To var izpurināt un apsegtsešus cilvēkus, kuri mēģina darīt pareizi,lai izvairītos no imūndeficīta (HIV). No pasakāmte iepīta zelta zivtiņa, kas piepilda vēlēšanos,no kurām pēdējā ir tiešām labi izdomāta:Es vēlos, lai nekas nebūtu jāvēlas! Laiviss tāpat būtu uz labu! (94). Dažreiz cilvēkinav paši vainīgi, ja viss nav uz labu.Rietumu pasaulē priekšstatu par to, kas notiekpēc nāves, lielā mērā veidojis Dante Alligjēri(Allighieri, 1265-1321) ar savu darbuKomēdija, kas laika gaitā kļuvis pazīstams kāDievišķā komēdija. Inga Žolude pēdējā stāstā„Komēdija” ar lielisku tour de force atgriežaspie Dantes sākotnējā nosaukuma. Stāsts veidotsdivos līmeņos – „es” pošas atstāt savuiedzīvi kādai Agitai un doties uz Ameriku, nokurienes atkal atgriežas, bet ne savā iepriekšējādzīvē. Agitai ir divi iemesli justies kā iemestaiellē: Viņa zaga manu dzīvi (200). „Es”Amerikā izjūt spēcīgu diskomfortu... es sajutoskā iemesta ellē. Pēc teikuma no īstās DantesKomēdijas Žolude apraksta savu ceļojumukopā ar Vergiliju pa elli, šķīstītavu un beidzotdebesīm, kur viņa sastop savu stāstu tēlussarindotus pēc nopelniem. Un beigās: Esbiju atgriezusies... lai atgūtu savas tiesības uzsavu identitāti... Un Agita lai mācās sadzīvotar savējo, kad es viņai tik neatgriezeniski atņēmuvisu, kas piederēja man. Es esmu augšāmcēlusies(112). Varbūt Agita ir autores alterego, pirms un pēc ceļojuma uz Ameriku?Reālajā dzīvē Inga Žolude saņem FulbrightStudent Fellowship un 2008./2009. gadu pavadaASV, kur ir doktorante literatūrā.Anita LiepiņaAnita Liepiņa, ilggadēja sabiedriska darbiniece un JGredakcijas locekle. Dzīvo Toronto.IEVĒROJIET!Laipni lūdzam JG abonentus ievērot, ka Jūsuabonementa pēdējais apmaksātais numurs iruzdrukāts uz saņemtā žurnāla pasta aploksnes.Lūdzam laicīgi sūtīt maksājumus JG saimnieceiIngrīdai Bulmanei (skat. adreses iekšējos vākos). Jaaploksne jau aizmesta, varat klīdināt neziņupiezvanot Jurim Žagariņam: 1+(413) 732-2803, vaiarī uzrakstot e-pastu: .Abonementa maksa ir $39 par četriem numuriem,$76 par astoņiem. (CAD = USD)ESTETIZĒTSETNOGRĀFISKUMSLaimdota Sēle. Cērt zibens marmalē. Vara Vīksna,2010. 304 lpp.Cērt zibens marmalē ir dzejnieces, prozaiķesun publicistes Laimdotas Sēles (1951) piektaisgrāmatā izdotais romāns. Grāmatas beigāsievietots Ingrīdas Štrumfas komentārs.Vairāki Sēles romāni izdoti turpinājumos laikrakstāVentas Balss. Tomēr atsaucīgus literatūrasvērtētājus tie raduši reti. Iespējams, citādiir ar lasītājiem, it sevišķi kurzemniekiemun ventspilniekiem, par kuru senčiem autoreallaž rakstījusi.Jaunākā grāmata (2010. gadā autore saņēmaVentspils pilsētas domes balvu par Ventspilsvēstures tematiku un ventspilnieku spilgtudzīves notikumu atspoguļošanu savosdarbos) viņas iepriekšējo vēsturisko romānuklāstā gan īpaši neizceļas, jo variē jau viņasrakstniecībā atpazīstamus paņēmienus.Šoreiz darbība risināta ap 14./15. gs. miju neilgālaika posmā senajā Ventspilī un tās tuvējāapkaimē. Sižeta sazarojumu maz. Tekstapamatā ir divi stāsti. Pirmais ir par Ventspilīiebraukuša vācu jaunekļa Tomasa un bagātāsRaldas, kas nāk no kuršu ķēniņa Lameķadzimtas, mīlestību. Otrs – par bruņiniekuun konventa brāli Beršovu, kurš aplaupa unnogalina vietējos kuršu iedzīvotājus. Abi šiestāsti tik atpazīstami un paredzami, ka īstinav saprotams, kāpēc autore atkal izvēlējusiesvēsturisku laika sprīdi, kurā īsti nekas nenotiek(vienīgi iespējams vilkt nelielas paralēlesar Ventspils pilsētas attīstību tad un tagad),un raksta par sadzīvi ar nelielām dēkuiezīmēm.Tomēr Sēles rokrakstam raksturīgs, ka triviālaissižets vienmēr ir tikai pamats, lai paustuidejiskumu, šoreiz arī domu par valodasiespējām.Viena no svarīgākajām idejām saistīta arnepieciešamību skrupulozi attēlot topošāsVentspils pilsētas vidi, cilvēku izskatu, izturēšanos,ko dēvēšu par etnogrāfiskumu, kasveido teksta poētiku. Autore gan nepievēršuzmanību nevienam no romānā minētās etniskogrupu izveidošanās procesiem, jo tādsnav viņas uzdevums. Piemēram, Elita FranciskaCimare grāmatā Jersikas derība (2006)iesāka ar nekonkrētu kosmogonijas un senolatu (latviešu) dzīves apziņas pierakstu, laivēstījumu turpinātu par 13. gs. sākuma Latgalesievērojamo pili Jersiku. Sēle rīkojas citādi– viņas uzmanību saista seno kuršu72


materiālā un garīgā kultūra konkrētā laikā.Cimares grāmata ir vispusīgāka un mudinauzskatīt mākslas darba iniciēto komunikācijupar kādu īpašu apziņas spēju rīkoties arvispārcilvēciskiem, universāliem jēdzieniem,idejām, tēliem, motīviem, kas ir romantismakultūrtipam raksturīgās domāšanas iespaids– radies no priekšstata par mākslu kā medijustarp profāno un sakrālo, par dzinējspēku,kas stāv pāri nacionālajām un šķiriskajām robežām.Arī Sēle raksta par nacionalitāšu unreliģiju kolaterālismu un mijiedarbību, tomēr,atšķirībā no Cimares grāmatas daudznozīmības,kur viens no aspektiem tiešām ir valodassniegtais teksta padziļinājums, Cērt zibensmarmalē ir un paliek tikai vienā lasījumā uztveramsetnogrāfisks romāns.Sēle veido laikmeta semiotisko karti, kuraspamatā ir divas un ieskicēta tiek vēl trešāetniskā grupa. Romānā mazāk interesantiir vācieši (Livonijas ordeņa pils iemītnieki,konventa brāļi un pilsētnieki) caurmērāmiermīlīgi kristieši, kuri pārtiek no ievāktajāmnodevām, kā arī preču pirkšanas, pārdošanasun maiņas. Arī par minētajiem lībiešiemvien pārstāstīti zināmie mitoloģiskiegrēki par kuģu vilināšanu krastā, laupīšanuun slepkavošanu. Citādi ir ar kuršiem. Autorevēsturniece smalki izzīmē seno kuršu apģērbu,rituālus un dzīves uztveri. Lepni izslietajaigalvai ar vaļējiem matiem, kas smagi vilnījapāri pleciem, uzklāts plāna vakarzemjuauduma lakatiņš, kura maliņa maigi apēnojapieri, tam pāri dzeltena metāla vijumiem,plāksnītēm, baltvizošām pērlēm un sarkanajiemdzīpariem izrakstīts vainags; abpus deniņiemun pāri pakausim slīga smalkas važiņuun spirālīšu pīnes. Meitenes plecus apņēmasedzene, tumšmēļa un dzirkstoša kā jūrazvaigžņotā naktī, bet zem tās – otra, plānākavīkale no dzeltenbaltas vilnas, raibu dzīparuizšūtām malām. Uz katra pleca pa varenaisudraba saktai, bet zemāk uz krūtīm – vairākasmazākas bronzas un sudraba, gan leišos,gan prūšos kaldinātas saktas ar uzvērtiemgredzentiņiem, piekariem un tumšsarkaniempušķiem. Arī smalkā krekla stūri bijasasprausti ar saktu, ko gan tikko varēja pamanītzem trejkārši vītās kaklarotas. Gan mēļāssedzenes, gan sarkanā brunča malās ņirbējaun skanēja sīki bronzas kareklīši; bruncisbija tikvien garš, lai varētu labi redzētstingri uztīto sietavu dzīparotās maliņas ungreznas smailpurnu kurpītes. Roku delmusapņēma izrakstītas aproces. Ap smuidro vidukli,zem villaiņu stūriem tikko samanāma,krāšņa josta, pilni pirksti gredzenu... (215).Šāda izskatās Ralda – topošā Tomasa sieva,kad viņš ierodas izprasīties viņas tēva atļaujuprecībām. Aprakstu romānā daudz, tie mijasar notikumiem, kuri nepieciešami, lai veidotosstāstījums, bet nenoliedzams, ka romānaautores iecere, rādot seno kuršu varenību,bijusi stiprināt nacionālo pašapziņu un patriotismu.Vietām tas gribēts pārmērīgi, jo sevišķikūru tērpu krāšņuma aprakstos. Dažāditrauki un ēdieni, pašlepnums un prasme audzētzirgus, vācu valodas pārzināšana – visurjaušama seno kuršu gudrība un iznesība.Kā zināms, latviešu literatūrā vēsturiskais romānskā žanrs attīstījies dēku romāna ietvaros.Šoreiz dēkas ir, bet tās, lai arī dažviet uzdzīvību un nāvi, tomēr pārdaudz romantiskas,izdaiļotas ar tipiskiem atribūtiem – ir zobeni,apmetņi, pazemes eja un līķi. Sēle vēsturiinterpretē gan kā dēku, gan etnogrāfiskuromānu, bet izpaliek pārsteigumu (viena noSēles rokraksta atpazīstamības zīmēm ir taisnīgumauzvara un laimīgas beigas), veselīgasironijas, kura bieži vien ir dziļdomīgāka parslavas dziesmām. Tematiski var piesaukt kautAgneses Bules simpātisko grāmatu Latviešusapnis (2002), kas rada aizlaicīgi patīkamumīta versiju par senajiem latviešiem, kuri sēžkokos un ēd sēnes.Otra, jau viegli pamanāma nianse – romānavaloda (jau sākot ar dīvaini darināto vārdugrāmatas nosaukumā: mare (latīņu) – jūra).Tiek veidoti jauni vārdi un izmantots daudzsenu vārdu, tā it kā parādot valodā smeļamāsrezerves. Tomēr arī valoda šajā gadījumāpaspilgtina tikai etnogrāfiskumu, jo nerādajaunu, iepriekš nemanītu atēnu seno kuršuprātniecībā un dzīves veidā, kurā jau tānetrūkst teju viss iespējamais labestības unveiklības ķīselis.Proti, ir ļoti viegli nolasīt autores vēlmi uzmundrinātun mīlēt, tomēr priekšstats, kādspar senajiem kuršiem veidojas, nemaz nerādāstik pozitīvs. Iespējams noticēt un pieņemt,ka vareni un citādi jauki cilvēki, tomēršajā estetizētā romantisma mērcē viņi ir ļotigarlaicīgi. Diemžēl gribētais ne vienmēr spējkļūt par īstenības daļu.No literatūras viedokļa Cērt zibens marmalēir viens no daudzajiem fona romāniem, betinteresants izteiksmē (apzināta vairīšanās nociešamās kārtas), un citu mūsdienu latviešuvēsturisko romānu autoru vidū izceļ Sēliar bieži centrā izvirzīto etnogrāfisko ikdienu,kur vēsture ir nevis cīņa, bet dzīve.Rimands CeplisLiteratūras kritiķis Rimands Ceplis publicējies laikrakstuun žurnālu literārajās lappuses (Kultūras Diena, Karogs,JG u.c.), arī rakstu krājumos, piem., „Romāni parvakardienu” LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtaklajā laistajā Versija par...Latviešu literatūra 2000-2006(2007).73


MŪZIKASDZĪVES PATRIARHSSarmīte Pujēna, Indra Imbovica. Valdis Vikmanis.Sava mūža diriģents. Rīgā: Latvijas Rakstniekusavienība, 2010. 152 lpp.Liepāju bieži un ne bez iemesla dēvē par Latvijasmūzikas galvaspilsētu. Tas tāpēc, ka no vējupilsētas nākuši, tur skolojušies daudzi mūsuvalstī un arī ārpus tās robežām atzinību guvušimūziķi. Apstāklī, ka Liepāja ieguvusi šādu slavu,liels nopelns ir maestro Valdim Vikmanim.Dzimis rūjienietis, taču vēju pilsētai piederīgskopš 1940. gada. Ilggadējs Emiļa MelngaiļaLiepājas Mūzikas vidusskolas direktors, trompetesspēles un diriģēšanas skolotājs, vairākukoru dibinātājs un to diriģents daudzu gadugarumā, Liepājas Simfoniskā orķestra izveidotājsun arī diriģents, vienu vārdu sakot, vējupilsētas mūzikas dzīves patriarhs. Nesen iznākusīgrāmata, par kuru vēlos vēstīt, ir par viņu– Valdi Vikmani, sava mūža diriģentu.Par skolām un skolotājiem. Grāmatas autoresir žurnālistes Sarmīte Pujēna un Indra Imbovica.Tā tapusi divās daļās: pirmā ar nosaukumu„Žurnālistes Sarmītes Pujēnas sarunas armaestro viņa mūža devītajā desmitgadē” veidotainterviju stilā, savukārt otra veidota kāpārstāsts, un tās nosaukums ir „ŽurnālistesIndras Imbovicas ieskats Valda Vikmaņa dzīvēun darbībā”. Abas izdevuma daļas, kaut arī tikatšķirīgu autoru rakstītas, veido vienu veselumu,kopainu un plašu ieskatu Vikmaņa dzīvēun darba gaitās. Grāmata sarakstīta interesantā,bagātā valodā, kaut gan attēlot to valodu,kādā ikdienā runā maestro pats, ar visām intonācijām,kritumiem, cēlumiem, nebūtu iespējams.To Sarmīte Pujēna atzīst jau pirmajāsgrāmatas lappusēs.Tā kā maestro pats savu mūžu bez atlikumaveltījis pedagoģijai, protams, arī grāmatascentrālais sarunu temats atmiņu stāstos ir skolaun skolotāji. Nācis no 11 bērnu ģimenes,skolojies Latvijas Valsts konservatorijā vēl pirmāsbrīvvalsts laikā, kad lielākā daļa pasniedzējupaši bija baudījuši vislabāko izglītību vainu Rietumeiropas, vai Krievijas mūzikas augstskolās.Savus skolotājus Rūjienā un konservatorijasmācībspēkus viņš piemin ar lielu sirsnību.Nenoliedzami, daudz prasmju un iemaņuvēlākajās darba gaitās mantots no mātes, kāatzīst Vikmanis, „tautas pedagoģijas” gudrībuzinātājas. Tā gan, manuprāt, vairāk attiecasuz psiholoģijas nozari – saskarsmi, bet tiešiuz pedagoģiju mazāk. Vairāk nekā 40 nostrādātajosgados Liepājas Mūzikas vidusskolāValdis Vikmanis bijis skolotājs vairāk nekātūkstotim skolēnu. Kā ar visiem sadzīvot: gandraiskuļiem un sliņķiem, kurus viņš no rītiempat gājis modināt, ja laikus nav sēdējuši skolassolā, gan brīvdomātājiem pasniedzējiem,no kuriem spilgtākais piemērs ir komponistsImants Kalniņš. Vikmanis to ir pratis, bet nejau ar draudiem, izslēgšanu no skolas vai atlaišanuno darba, kas diemžēl raksturīgi mūsdienām.Labi zinot laiku, kad bija V. Vikmaņakunga brieduma gadi, kas pavadīti direktoraamatā, nevar atturēties, neminot viņa drosmi,dažādu lietu kārtošanā. Vai vispār ir iedomājams,ka kāds no padotības iestāžu vadītājiemvarētu piezvanīt uz ministriju un pieklājīgi,bet nelokāmi kaut ko atteikt pašam kultūrasministram? Tas ir tikai viens piemērs. Bet vaidaudz mūsdienās tādu cilvēku, kas varētu rīkotieslīdzīgi? Sava adatainā rakstura, nepakļāvībasdēļ direktors piedzīvojis arī pratināšanasValsts drošības komitejā K. Barona ielā Liepājā.[E]s biju neērts direktors. (..) Man komunismsnav pieņemams, kaut gan – es nemaz nezinu,kas ir komunisms, esam pieredzējuši tikai diktatūras,viņš atzīst mūža nogalē (73).Pirmajā nodaļā visvairāk aizkustināja lappuses,kur vēstīts, kā Valdis Vikmanis iekārtojis savuskolu, kuras saimnieks viņš bija ilgus gadu desmitus.Tas noticis uzreiz pēc kara, tikai nesenpārciesta Liepājas bombardēšana, tāpēc tasbija simtkārt smagāk, nekā normālos apstākļos.Pavēli par manu iecelšanu mūzikas skolas direktoraamatā parakstīja 1945. gada 10. maijāzem Annas baznīcas liepām (46). Seko stāstījums,kā soli pa solim tapusi Liepājas Mūzikasskola, tās ēku komplekss – kuru mēs, esošieun bijušie liepājnieki, tik labi zinām šodien: Laigan tiešais bumbas trāpījums ar šķembām bijadiezgan pamatīgi saārdījis grīdu un telpa pilnaar zirgu mēsliem, tomēr mēs tur palikām. Sakontaktējāmiesar Jāni Dreimani, un viņš nācapalīgā noorganizēt skolu (47).Par to, ka ir jāvar! Vikmanis pieder tai paaudzei,kas piedzīvojusi abus pasaules karus. Atsevišķasainas kara laika bērns (dz. 1915) atcerasno I Pasaules kara. II Pasaules kara laikā,jau dzīvojot Liepājā, maestro aizturēja vāciešiun pāris mēnešus turēja apcietinājumā. Ārkārtīgismagie dzīves apstākļi, acīmredzot, navbijuši iemesls, lai viņš nespētu paveikt to, kopats iecerējis, ko izdomājis. Pēc Pujēnas veidotajāmintervijām secināms, ka gluži pretēji – tienorūdījuši raksturu. Arī Imbovica atzīst, ka maestroraksturo sīkstums un mērķtiecība. Patiešāmjāapbrīno, kā cilvēks vispār var tik daudzstrādāt, netaupot sevi nevienu brīdi. Koncentrējosuz vienu jautājumu – ko var un kas jāvar?(81) Protams, šādam uzstādījumam ir savasēnas puses, no tā smagi cieš ģimene, bērni,jo tēvs mājās ir tikai naktī un brīžiem pat tadne. To pavisam atklāti atzīst arī Vikmanis pats,taču viņu sargājusi pārliecība, ka mājās vissbūs kārtībā, un uzticēšanās dzīvesbiedrei, kaarī ar bērniem viss būs labi. Liepājas kultūrai74


Valdis Vikmanis devis nenovērtējami daudz.Bez viņa pašaizliedzības un darba degsmes šodiennebūtu arī to daudzo, patiešām talantīgomūziķu. Liepājas 1. vidusskolā nostrādājis30 gadus par dziedāšanas skolotāju, bet parEmiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolasdirektoru – 42 gadus. Izveidojis pilsētas skolotājukori, rajona skolotāju kori un Liepājaskultūras nama pūtēju orķestri. Licis pamatusLiepājas Simfoniskajam orķestrim. Apbalvotsar TZO Zelta goda zīmi un Lielo mūzikas balvupar mūža ieguldījumu.Tagad, kad pārkāpts 96 gadu slieksnim, Vikmaņadienas rit nesteidzīgi. Viņš kopā ar dēluKlāvu un viņa dzīvesbiedri saimnieko Pērkonespagasta „Vērbeļniekos”. Šīs rindiņas nobeigšuar Indras Imbovicas vārdiem: Visbēdīgākaisbūtu, ja Valdi Vikmani mēs pataisītu par eņģeliar spārniņiem. Tas nebūtu patiesi. Tas būtusekli. Cilvēks nav ikona, bet dzīva, pulsējošabūtne (97). Grāmatu lieliski papildina daudzāsmelnbaltās fotogrāfijas, kā arī laikabiedru atmiņaspar savu skolotāju vai kolēģi un kopāpavadīto laiku.Lāsma ĢibieteLāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātesUrālistikas katedras lektore.MĪKLAINSSPECIZDEVUMSJournal of Baltic Studies (JBS), 42/1 March 2011.The Association for the Advancement of BalticStudies . SpecialIssue: Transnational Governance and Policy-Making in the Baltic Sea Region. Guest Editors:Stefan Gänzle & Robert L. NelsonŠis mīklainais JBS specizdevums mani pārsteidza.Par sadarbību un kopīgas ārpolitikas veidošanuBaltijas jūras baseinā lasīts jau agrākpašu baltiešu rakstos. Tikai ar piespiešanosvaru šeit saskatīt centienus izgaismot no rietumuviedokļiem Centrāleiropas ietekmi un ekspansiju.Esam, tā sacīt, atkal „uzzēģelēti” norietumu puses. Gan viesredaktori, gan autorifaktiski ir baltiešiem un Baltijas valstu pētniekiemnepazīstami (izņēmums ir rīdzinieks AlfsVanags). Neviens nav AABS biedrs. Un neviensno viņiem nav izrādījis interesi piedalīties pērngadBaltijas-Skandināvijas pētnieku konferencēSietlā. Toties lasām, ka šī zinātnieku grupaar Deutscher Akademischer Austausch Dienst(DAAD) un Britu Kolumbijas U. (UBC) atbalstubija noorganizējusi (2008.X) saietu Vankuverā.Norvēģijas Agderas U. asociētais profesorsStefans Gencle (Gänzle), pēc iesaistes Jēnā unBonnā, ir viesojies kā palīgprofesors UBC, kurviens no viņa partneriem ir bijis politisko zinātņuprofesors Hībners (Kurt Hübner). Šajā JBSlaidienā iekļauta Vankuveras konferences referātuizlase – ar uzsvaru uz Baltijas „makroreģionu”.Bibliogrāfiskajās piezīmēs par vācukultūras/ kolonizācijas plāniem Austrumeiropāpirms I Pasaules kara atrodami tikai divi pazīstamivārdi – Vejas G. Liulevicius un Hans fonRimscha. Uzmanība pievērsta arī iedomātampaneiropeiskumam, kam gan maz kopīga argrāfa Riharda Nikolaja fon Kudenhoves-Kalergi(von Coudenhove-Kalergi) vadīto daudz pazīstamākoaizvadītā gs. 20. gadu Paneiropaskustību, kurā autokrātiskās Krievijas iekļaušananebija paredzēta. Iedziļinoties rakstos, brīžiematklājas visai pārsteidzoši materiāli, kautvai prof. Nelsona ieskats vācu fantāzijās parRietumpolijas kolonizāciju, arī Gencles un vācudiplomāta, Belfastas U. doktora Minteļa (GuidoMüntel) pārdomas par Kaļiņingradas apgabalaiespējamo integrāciju Eiropā. NīderlandesVageningas (Wageningen) U. profesorei KristineiKernai, tāpat kā prof. Vandevērai (StacyD. VanDeveer, U. of New Hampshire), diemžēljāsecina, ka līdz šim Baltijas telpas pētniekivisumā ir atstājuši novārtā plašākas sadarbībasproblēmu. Vairāki raksti ir galvenokārtinformatīvi, bez problēmu risinājumiem – UBCprof. Hībners iepazīstina ar aizdevēju lielajāmprasībām Latvijas valdībai, Baltic InternationalCentre for Economic Policy Studies (Rīgā) direktorsAlfs Vanags dod ļoti vispārēju pārskatupar saimniecību Baltijas valstīs, bet Eiropas Parlamentaviceprezidente Diana Valisa (Wallis) unviņas palīgs Arnolds (Stewart Arnold) atklāj ESintereses Arktikā, kas gan atrodas ārpus Baltijasjūras telpas.Grāmatu sadaļā vispirms izceļams Stīvena Serafinaun Vasas D Mihailoviča rediģētais krājums21st Century Central and Eastern EuropeanWriters (2010), kur iekļauti arī vairāki latviešurakstnieki (recenzents Thomas Salumets, U. ofBritish Columbia). Interesi izraisa arī: VinetaPoriņa. Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā:Individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā(Gatis Dilāns, U. of Texas, San Antonio); BengtJacobsson (red). The European Union and theBaltic States: Changing Forms of Governance(Irmina Matonyte, ISM U. of Management &Economics, Vilnius); Ulrich Kronauer & ThomasTaterka (red). Baltisch-europäische Rechtsgeschichteund Lexikographie (Jānis Krēsliņš,Jr., Swedish Royal Library), bet no doktordarbiem– Sven Jüngerkes. Deutsche Besatzungsverwaltungin Lettland 1941-1945: Eine Kommunikations- und Kulturgeschichte nationalsozialistischerOrganisationen; Aina Mārīte Urdze.Ideophone in Europa: Die Grammatik derlettischen Geräuschverben.Gundars Ķeniņš KingsPacifika Luterāņu universitāte75


Galvenais redaktors:Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@gmail.comrolfs.ekmanis@asu.eduGalvenā redaktora vietnieks:Juris Žagariņš121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821 USATelefons: 413-732-3803juris.zagarins@gmail.comRedaktori:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe,Anita Liepiņa, Maija Meirāne,Juris Silenieks, Juris Šlesers,Linda Treija, Lilita ZaļkalneKonsultanti:Līga Gaide, Tija Kārkle, Uldis MatīssMaketētājs: Juris ŽagariņšJG mājas lapa: Saimniecības vadītāja:Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898ibulmanis@scom.caAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošospreses brīvības principus, Jaunā Gaita sekmēdažādu uzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJIPasūtināmi no JG saimniecības, Kanādas unASV valūtā maksā vienādi:Nr. 100-150 $7,-Nr. 151-175 $5,-Nr. 176-200 $5,-Nr. 201-230 $8,-Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādas un ASV valūtā vienādi:Visās valstīs – 1 gads $39,-2gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10,-Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru.Sarakstu un cenas var pieprasīt no JG saimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀSidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀLetts Shop – dāvanu veikalsKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”,Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls 14,-Tuvāka informācija – Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldāStrēlnieku laukumā 1, Rīga LV-1050„Satori” grāmatnīcāLāčplēša ielā 31, Rīga LV-1011


LETTERS AND THE VISUAL ARTS. One of thegreatest of all Latvian poets, Vizma Belševica(1931-2005), wrote with dazzling virtuosityand uncompromising intellectual and emotionalclarity even when evoking mystery. PoetJānis Elsbergs, her son, presents recently discoveredfragments of her unfinished poemSadegusi balss (An Immolated Voice, 1973),about a 16th century witch-burning. •••In a prose composition titled Kāzas (A Wedding),Gundars Ignats intertwines two seeminglyunrelated stories about the pain of love.••• Our cover design features a fragment ofa painting by Raimonds Staprāns, a leader inthe San Francisco Bay Area Figurative School.Linda Treija reports on a recent exhibit of hiswork and also introduces Rita Grendze, asculptor who uses found (and made) objectsof various materials. Helēna Hofmane gives abrief and intimate account of the life of painterVoldemārs Dārznieks. The works of all threeartists are displayed in full-page color. •••The photographic art of Helēna Hofmane isfeatured, as well as that of Imants Puriņš, introducedby Vilnis Auziņš. ••• Māris Branciscomments on the extensive collection of pastelsin the Latvian National Museum of Art.LITERARY NEWS AND COMMENT. Literarycritic, essayist and poet Kārlis Vērdiņš givesthoughtful tribute to the life of poet OlafsStumbrs (1931-1996). ••• Edvīns Raups,our featured poet in the summer issue of JaunāGaita, was recently in Canada for the publicationof a collection of his poetry in English(translated by Margita Gailītis). Vita Gaiķereports. ••• Lev Aronson (1912-1988) wasa Jewish cellist in Rīga, whose priceless instrumentswere confiscated when the Germans occupiedLatvia in 1941. Juris Šlesers commentson his story as told by Frances Bent in The LostCellos of Lev Aronson (2009). ••• SociologistDagmāra Beitnere interviews prose writerand literary scholar Agate Nesaule (Woman inAmber, In Love with Jerzy Kosinski). ••• PoetAntons Bārda (1891-1981), in the estimationof Jānis Liepiņš, is as worthy of remembranceas his older brother, the great Latvian romanticistpoet Fricis Bārda (1880-1919). ••• VitaGaiķe reports that this year’s recipient of theannual Ēriks Raisters award for outstandingcontribution to Latvian culture goes to literarycritic Pāvils Vasariņš. ••• The popular postfolkensemble Iļģi, led by Ilga Reizniece, celebratesits 30th year of making traditional Latvianmusic accessible to audiences the worldover.HISTORY. Resuming his serialized history of RadioFree Europe / Radio Liberty broadcastingin the Latvian language during the Cold War,Rolfs Ekmanis describes some bizarre andtragic events in the 1970’s and 1980’s: infiltrationby soviet agents, assassinations, and abombing. ••• Bonifācijs Daukšts, veterandiplomat and expert on Latvia’s “near-abroad”,poet and translator, comments on HeinrihsStrods’ monograph PSRS politiskā cenzūraLatvijā: 1940-1990 (USSR Political Censorshipin Latvia: 1940-1990).REMEMBRANCES AND ACTUALITIES. In thefifth installment of his serialized account oflife in Displaced Persons Camp Alt-Garge, Germanyafter WWII, Uldis Siliņš looks back witha smile at camp sports. ••• Artist and artcritic Laimonis Mieriņš shares stories aboutsome people he knew when growing up in hishome parish in rural Latvia. ••• Movie actressVija Artmane (1929-2008) was a superstar,known in the entire Soviet Union, but her2004 autobio graphy strikes Lāsma Ģibiete asoverly self-serving. ••• In a Few Words, VitaGaiķe, Anita Liepiņa, Māris Brancis and RolfsEkmanis condense the essential news of theimportant cultural and political happenings inand around and far beyond Latvia to a mere12 pages of text and illustrations. ••• JānisKrēsliņš, Sr. responds to Laimonis Purs’ polemicin the summer issue, asserting that ahealthy national self-esteem does not requiredenial of painful failures. ••• Should GeorgeSoros’ Open Society organizations aroundthe world be feared and reviled or embracedwith gratitude? That is the featured questionin Kiberkambaris, our digest of internetdiscussion/diatribe.BOOK REVIEWS. Kārlis Vērdiņš. The Socialand Political Dimensions of the Latvian ProsePoem − reviewed by Lalita Muižniece • GunaZeltiņa, ed. Latviešu teātris no pirmsākumiemlīdz mūsdienām (Latvian Theater From the Beginningsto Our Time) − Rasma Birzgale •Arnis Skujiņš. Zilā saite (The Blue Tether), aWorld War II and postwar memoir − Juris Silenieks• Reinis Ādmīdiņš. Dienvidzvaigznedzejas logā (The Southern Star in the Windowof Poetry), a monograph on the literary oeuvreof Lidija Dombrovska-Larsena − Juris Silenieks• Inga Žolude. Mierinājums Ādama kokam (AConsolation for the Tree of Adam), a collectionof short stories − Anita Liepiņa • LaimdotaSēle. Cērt zibens marmalē (Lightning Strikesthe Seashore), a historical novel about thetown of Ventspils/Windau − Rimands Ceplis• Sarmīte Pujēna, Indra Imbovica. ValdisVikmanis. Sava mūža diriģents (Valdis Vikmanis.Conductor of His Own Life) − LāsmaĢibiete • Journal of Baltic Studies (March2011) − Gundars Ķeniņš Kings.jž

More magazines by this user
Similar magazines