Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

10 Padomju okupācija Latvijā (1940–1941) Priekšvārds
izceļotājiem un viņu likteni Otrā pasaules kara laikā. Autors analizē tālaika Vācijas
varas iestāžu plānus un politiku attiecībā uz šo iedzīvotāju grupu. Starp citu, atgriezties
Latvijā uz pastāvīgu dzīvi bija atļauts tikai 185 personām. Virsrakstā formulētajā jautājumā
K. Kangeris uzskatāmi parāda, ka nacistiskā vadība tiešām nav uzticējusies
baltvāciešiem. Tā sauktajam vācu laikam pievērsies arī Inesis Feldmanis rakstā “Nacistu
okupācijas politika Baltijā (1941–1945): koncepcija un izpausmes”, kurā autors pievērsies
Berlīnes ārpolitiskajai stratēģijai un taktikai attiecībā pret Baltijas valstīm.
Kaspars Zellis turpina jau iepriekšējos rakstos sākto tēmu par nacionālsociālistiskās
Vācijas propagandu okupētajā Latvijā, šoreiz aplūkojot Otrā pasaules kara divus
pēdējos gadus, sadalot šo periodu divos posmos, – tos šķir 1944. gada jūlijs, kad
Sarkanā armija šķērsoja Latvijas robežu. Autors pievērš uzmanību diviem propagandas
virzieniem – skaidrojumi par Vācijas katastrofālo stāvokli frontē un īpaša – bēgļiem
adresēta propaganda.
Neapšaubāmi nozīmīgu vēstures avotu par pretošanās kustību zinātniskajā apritē
ievada U. Neiburgs. Tie ir 1946. gadā Rietumvācijā izveidotās Latviešu Pretestības
kustības dalībnieku apvienības (LPKDA) arhīva materiāli. Laikposmā no 1946. gada
līdz 1949. gadam šajā organizācijā bija reģistrējušās 247 personas, no tām 237 bija
pretošanās kustības dalībnieki. Rakstā analizētas 234 dalībnieku personas anketas,
kurās sniegtās ziņas ir pamats datu bāzes izveidošanai. Pievienots LPKDA dalībnieku
saraksts.
Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu sējumos aplūkotas nacistiskās Vācijas okupācijas
režīma dažādas problēmas. Tomēr kristīgās Baznīcas loma un dalība šajā periodā,
kā arī varas struktūru attieksme pret to līdz šim nebija piesaistījusi pētnieku uzmanību.
Šīs plašās tēmas vienam aspektam – metropolīta Sergija (Voskresenska) darbībai
Latvijā 1941.–1945. gadā ir pievērsies Andris Kūla. Metropolīts Sergijs neapšaubāmi bija
izcila un spilgta personība, viņš pierādīja, “ka, par spīti laicīgam spiedienam, iespējama
garīga pretestība lielos apmēros”.
Pārejot pie padomju okupācijas perioda, jākonstatē, ka šoreiz krājumā tematiski
plašāk pārstāvēts periods pēc Otrā pasaules kara līdz Latvijas valstiskuma atjaunošanai.
Tas saistīts ar to, ka Latvijas Vēsturnieku komisija paplašināja atbalstāmo pētījumu
problemātikas hronoloģiskos ietvarus, iekļaujot laikposmu no pagājušā gadsimta
50. gadu vidus līdz 1990. gadam. Juris Pavlovičs, kurš, spriežot pēc iepriekšējiem
pētījumiem, ir speciālists okupāciju pārejas posma analīzē, šoreiz pievērsies Latvijas
reokupācijai 1944.–1946. gadā. Viņš analizē Latvijas un ārvalstu literatūru par šo
problēmu.
Kā allaž, grūti dažos vārdos raksturot Dr. hist. Aleksandra Ivanova pētījumu “Padomju
politika Latvijā 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē – 80. gadu vidū: izpētes gaita, rezultāti
un turpmākā perspektīva (historiogrāfisks apskats)”. Rakstā, kā atzīmē pats autors,