Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

202 Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945)
“Sakarā ar dažu okupēto Krievijas apgabalu evakuāciju Latvijā ierodas daudzi tūkstoši
bēgļu, kuri ir pareizticīgie. Lielinieku terora laikā nomocītā tauta alkst pēc dievišķā
mierinājuma.” 153
Vēstījuma mērķis bija iegūt atļauju izmantot protestantu dievnamus dievkalpojumiem,
ja tie atrodas tuvu vietai, kur izmitinājušies bēgļi. Uz šo vēstījumu ev. Luteriskās
baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs (1870–1962) atbildēja apstiprinoši – tiek dota
atļauja noturēt dievkalpojumus pēc pareizticīgo rita vietās, kur nav pareizticīgo dievnamu,
ev. luteriskajās baznīcās vai arī lūgšanu namos. Arhibīskaps norādīja, ka “pēdējos gadu
desmitus abas baznīcas ir labi sadarbojušās” 154 .
Kā atbilde šim solim sekoja eksarha Sergija uzdevums iekšējās misijas misionāriem
uzzināt bēgļu pulcēšanās vietas un tur kalpot. Eksarhs nolēma, ka iekšējā misija inventarizē
bēgļu līdzi paņemto baznīcas īpašumu un kopā ar bēgļu komitejām izšķir, vai
nu tas tiek atstāts bēgļiem, vai arī nodots glabāšanā eparhijas baznīcās. 155 Eksarhs arī
norādīja, ka bēgļi nedrīkst kalpot baznīcai, nesaskaņojot to ar eparhiju.
To savā darbā izmanto Z. Balevics, norādot, ka iekšējās misijas uzdevums bija
pretošanās kustības apkarošana. 156 Taču, apskatot 1943. gada 23. aprīļa dokumentu,
redzams, ka šeit tieši norādīts, “ka daudzi ir evakuējušies “obnovļenci” (atjaunotās
baznīcas piekritēji), autokefālisti un viltvārži mācītāji” 157 . Tātad pareizticīgā misija cīnījās
ne jau pret pretošanās kustību nacistu okupācijas režīmam, bet rūpējās par baznīcas
klēra rindu tīrību. Šādu rīcību varēja nosodīt tikai vēsturnieks, kura attieksme pret
baznīcu ir klaji ateistiska un kurš samierinās tikai ar tādu baznīcu, kas ir pakalpīga
padomju varai.
Šāds rīkojums netieši pierāda eksarha nelojalitāti pret PSRS IeTK un tās aģentiem,
jo tas apgrūtināja aģentu iespiešanos baznīcas rindās. Kā norāda viens no padomju
izlūkdienesta vadītājiem Pāvels Sudoplatovs, tieši caur “obnovļencu” baznīcas līderiem
baznīcas rindās tika iefiltrēti operatīvie darbinieki, kuri pat kļuva par mācītājiem. 158
Evakuēto mācītāju pārbaudi un atļauju piešķiršanu eksarhs Sergijs uzticēja
bijušajiem ārējās misijas darbiniekiem, jo tieši viņi labi pārzināja evakuēto apgabalu
garīdzniecību. Taču šai pārbaudei nebūt nebija tikai politisks raksturs – kontrolēja arī
iebraukušās garīdzniecības morāli, kas nebūt nav vērtējams negatīvi.
Lūk, kādu pamācošu notikumu mums pavēsta arhīvu materiāli: “Nikolajs Vostokovs
līdz evakuācijai atradās Narvas arhibīskapa Pāvila pakļautībā, 1943. gada 1. decembrī
iecelts par Jaunjelgavas Kristus Apskaidrošanās baznīcas priesteri. Taču Bīskaps Jānis
(Garklāvs) saņem ziņojumu no mācītāja Nikolaja Aņinska, ka N. Vostokovs ir otrreiz
apprecējies, līdz ar to pārkāpjot kanonus. N. Vostokovam līdz apstākļu noskaidrošanai
tiek uzlikts aizliegums veikt dievkalpojumus. Baznīcas izmeklēšanas laikā tiek noskaidrots,
ka N. Vostokovs nav otrreiz precējies, bet bēgļu reģistrācijas punktā uzdevis savu
kalpotāju Valentīnu Januševsku par savu sievu, tādējādi paglābjot viņu no izvešanas