Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Andris Kūla. Metropolīts Sergijs un Pareizticīgo baznīca nacistu okupētajā Latvijā
līdzināt ar Latvijas PB pirmo virsganu arhibīskapu Jāni (Pommeru) un viņa veikumu
“juku” laikos līdz 1926. gadam, kad Latvijas PB tika atzīta par juridisku personu. Abas
šīs personības traucēja laicīgajām varām vadīt un politizēt PB, tāpēc gan arhibīskaps
Jānis, gan metropolīts Sergijs tika fiziski iznīcināts, bet personas, kuras šo noziegumu
pastrādāja, tā arī paliks nenoskaidrotas, jo laicīgās varas iestādes tolaik nepielika
nekādu pūļu, lai šos noziegumus atklātu.
Metropolīta eksarha un PSRS mērķu saskaņa 1940. gadā bija nejauša un izrietēja
no pilnīgi pretējām interesēm. Eksarhs Sergijs vēlējās atjaunot sarautās kanoniskās
saites, bet PSRS – iekļaut savā politiskajā sistēmā jaunas valstis, izmantojot saviem
mērķiem arī Baltijas valstu, it īpaši Latvijas ticīgo (arī pareizticīgo latviešu) noskaņu,
kas nebūt pozitīvi uzņēma 1936. gadā baznīcas šķelšanos. Taču nacistu okupācijas
laikā Sergijs vienīgais nosargāja kanoniskās saites ar Maskavas patriarhātu, kaut
arī saņēma “sitienus” no abām laicīgajām varām. Toties PB dzīvē eksarhs Sergijs,
kuru vietējās baznīcas 1940. gadā uztvēra kā kaut ko eksotisku – metropolīts no
PSRS (Aleksija Jonova atmiņas), 182 “sitienu” vietā saņēma uzticību un viņa garīgās
autoritātes respektēšanu. Te nevarētu būt nekāda runa par čekas atbalstu un
protekcijām.
Nacistu okupācijas iestādes ilgi vēroja, kurā pusē nosvērsies ticīgo un klēra simpātijas.
Tikai pateicoties eksarha Sergija izlēmībai un autoritātei nacionālo kadru vidū,
pārsvars bija viņa pusē. Šo savu uzvaru eksarhs Sergijs izmantoja, lai stiprinātu PB
un padomju vara būtu spiesta atzīt viņa iesvētītos garīdzniekus, pat tos, kurus nacistu
varas iestādes evakuēja uz Vāciju. Tātad tikai eksarha pretpadomju darbība, kas izpaudās
nevis kā nacionāla pretošanās, bet kā reliģiskās pārliecības propaganda, deva
vislabākos rezultātus. Nacionālie partizāni tika represēti un vairs neatjaunoja savu
darbību, bet daudziem eksarha Sergija iesvētītajiem un apbalvotajiem garīdzniekiem
un mūkiem pēc represijām izdevās atjaunot savu cīņu garīgajā frontē, kas noveda pie
reliģijas un reliģisko organizāciju formālas atzīšanas un PSRS un PB paritātes līdz pat
Padomju Savienības sabrukumam.
Tātad – ja daži metropolīta Sergija dzīves un darbības apstākļi ir neskaidri, piemēram,
iesaistīšana PSRS IeTK struktūrās vai viņa slepkavības apstākļi, tad viņa
darbības stratēģiskie mērķi ir skaidri – lai valsts nevis apspiestu PB, bet gan to atzītu.
Lai gan metropolītu nogalināja, šie mērķi tika sasniegti. Protams, metropolīta Sergija
ceļš bija vidusceļš, tāpēc tas izpelnījies kritiku gan no PSRS historiogrāfijas puses,
gan arī no Latvijas Republikas tradicionālās vēstures skolas puses.
Taču, raugoties no PB vēstures viedokļa, eksarhs Sergijs parādīja, ka, par spīti
laicīgās varas spiedienam, ir iespējama garīgā pretošanās. Ar viņa vadītā eksarhāta
nepakļāvību nacistiskās Vācijas okupācijas varai eksarhs Sergijs arī paliek Pareizticīgo
baznīcas vēsturē.
209