Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

26 Padomju okupācija Latvijā (1940–1941)
tās dubultās pakļautības dēļ KfP praktiski varēja darboties samērā neatkarīgi no Latvijas
PSR Tautas komisāru padomes. Ņemot vērā, ka arī “Glavkinoprokat” Latvijas PSR
republikāniskais kantoris darbojās Maskavas vadībā, jāsecina, ka Latvijas PSR valdībai
bez centrālo PSRS institūciju akcepta bija maz iespēju ietekmēt kino lietas Latvijā.
Būtiskas pārmaiņas Latvijas kino nozarē sākās 1940. gada oktobra beigās – novembrī.
Ņemot vērā Maskavas priekšrakstus un KfP uzdevumus, 29. oktobrī Latvijas PSR
TKP pieņēma lēmumu par kino uzņēmumu nacionalizāciju. Tas pats lēmums paredzēja
nacionalizēt arī visu ar filmu demonstrēšanu saistīto aparatūru, kas atradās privātpersonu
īpašumā un lietošanā. Gan nacionalizētie uzņēmumi, gan aparatūra bija jānodod
Kinofikācijas pārvaldei. Nacionalizācijas termiņš bija noteikts līdz 3. novembrim (t.i.,
piecas dienas). Šādu steigu var izskaidrot tikai ar vēlmi novērst bijušo īpašnieku iespējamo
pretdarbību vai nepakļaušanos nacionalizācijai. Šādu skaidrojumu apstiprina arī
minētajā lēmumā iekļautais punkts, ka kino nozares nacionalizēto uzņēmumu bijušajiem
īpašniekiem tiek uzlikta atbildība par uzņēmumu mantu saglabāšanu un normālu darbību,
līdz uzņēmumu pārņem Kinofikācijas pārvalde. Saskaņā ar šo lēmumu bija paredzēts
nacionalizēt deviņus filmu iznomāšanas kantorus, vienu kinostudiju un 70 kinoteātru (no
tiem 30 Rīgā, 40 citur Latvijā). 72 Spriežot pēc KfP priekšnieka J. Golendera izteikumiem,
līdz 1941. gada februārim no 70 plānotajiem Latvijā bija nacionalizēti 68 kinoteātri. 73 Pēc
citām ziņām, 1941. gada aprīļa vidū Latvijā bija nacionalizēts 81 kinoteātris. 74 Neatkarīgi
no nacionalizēto kinoteātru skaita nacionalizācija bija pirmais ļoti svarīgais solis kontroles
nodibināšanā pār kino jomu.
Lai nodrošinātu Latvijas apriņķu apkalpošanu ar kino, 1940. gada beigās no Maskavas
tika saņemtas 10 ceļojošās kinoiekārtas, kuras bija jānosūta uz Valkas, Rēzeknes,
Daugavpils, Ilūkstes, Ventspils, Liepājas, Kuldīgas, Cēsu, Jēkabpils un Abrenes apriņķi.
Pārējo apriņķu apgādi ar kinoizrādēm nodrošināja tie apriņķi, kuriem bija pārvietojamās
kinoiekārtas. 75 No izklāstītā redzams, ka PSRS galvenās iestādes piešķīra kino lielu
nozīmi, kas arī ir saprotams, jo tolaik kino bija viens no galvenajiem propagandas izplatīšanas
līdzekļiem.
Arī kultūras darbinieku sabiedriskās organizācijas 1940.–1941. gadā tika organizētas
pēc PSRS standartiem. Kā minēts raksta sākumā, P. Blaus 1940. gada jūnija beigās bija
solījis tautai atdot vecās valdības atņemto biedrošanās brīvību, tādēļ lietderīgi aplūkot,
kā šis solījums tika turēts attiecībā uz kultūras biedrībām.
1940. gada jūlijā notika visu māksliniecisko biedrību valžu kopēja sanāksme, kurā
piedalījās arī jaunais sabiedrisko lietu ministrs P. Blaus, kā arī Preses un biedrību departamenta
direktors J. Niedre. Sanāksmē nolēma visas mākslinieku biedrības apvienot
Mākslas darbinieku arodbiedrībā, kur līdzšinējās biedrības darbotos kā apvienotās arodbiedrības
atsevišķu nozaru sekcijas. 76 Cik zināms, šāda arodbiedrība izveidota netika,
taču 1940. gada oktobrī–novembrī uzsāka Tēlotājas mākslas darbinieku reproduktīvi-