Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

326 Padomju okupācija Latvijā (1944–1990)
iespaids, ka modernizācijas teorija tapa “sociālisma celtniecības” koncepcijas ietekmē,
jo beigu beigās empīriskais materiāls, uz kuru balstījās modernizācijas procesu izpēte,
tika lielākoties aizgūts no padomju pētnieku darbiem un no Padomju Savienībā
publicētajiem statistiskiem krājumiem.
Līdz ar modernizācijas teoriju sovetoloģijas apritē bija arī citas teorijas, kuru ietvaros
tika izstrādāts oriģināls instrumentārijs, kas izmantojams padomju politikas, kā arī
politisko, sociālo, nacionālo un kultūras procesu izpētē Latvijā 20. gadsimta 50. gadu
otrajā pusē – 80. gadu vidū. Kā piemēru var minēt strukturētu pieeju integrējošo un
“šķirošo” spēku mijiedarbības izpētē. Pielāgojot šo pieeju situācijas izpētei Baltijā,
zinātnieki atzīmē: “Ekonomiskā un kultūras situācija, kas dominē padomju rietumos
[respektīvi, Baltijā, kā arī Moldāvijā, Ukrainā, Baltkrievijā. – A. I.], izdara spiedienu uz
šī reģiona nācijām, lai tās integrētu un homogenizētu; par spīti tam, bet, iespējams,
daļēji arī pateicoties šim spiedienam, [..] etniskums aizstāv savu savdabīgumu un
dzīvotspēju.” 128 Tādējādi integrējošiem spēkiem – Komunistiskajai partijai, komjaunatnei,
arodbiedrībām, PSRS Bruņotajiem spēkiem 129 – pretojas “šķirošie” spēki – rūpniecības
uzņēmumu un kolhozu vadītāji, kuriem ir tieksme pēc plašākas rīcībspējas, vecāko
paaudžu pārstāvji, kas atceras Baltijas valstu neatkarības posmu, garīgā un kultūras
orientācija uz rietumnieciskajām vērtībām un citi faktori. 130 Būtībā šī pieeja nav sevišķi
oriģināla, to var uzskatīt par modernizācijas teorijas modifikāciju, jo integrējošie spēki ir
modernizāciju sekmējošie faktori, bet “šķirošie” spēki – kvalitatīvi rādītāji, kas raksturo
Baltijas tautu nacionālo pašapziņu.
Tātad sovetoloģijā ir nostiprinājies uzskats, ka padomju politikas realizācijā kavējošs
faktors ir tieši Baltijas tautu etnomentalitāte un nacionālā pašapziņa. Tāpēc zinātniskajā
literatūrā sevišķi liela uzmanība pievērsta nacionālisma fenomenam un tā izpausmēm
Latvijā un visā Baltijā 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē – 80. gadu vidū. Pētot Baltijas
tautu nacionālisma fenomenu, sovetologi balstījās uz fundamentālām koncepcijām, kas
tika pielāgotas situācijai Baltijā. 131
Publikācijās nacionālo pašapziņu interpretēja kā nacionālisma izpausmes formu.
Pētnieki atzīmē, ka termins “nacionālisms” tiek izmantots divās nozīmēs: “Pirmkārt, lai
apzīmētu savu piederību specifiskai etniskās kopības apjēgšanai, otrkārt, lai parādītu
vēlmi pasargāt nacionālo kopību no kultūras, lingvistiskās vai bioloģiskās asimilācijas.
[..] Šajā ziņā nacionālisms skaidrojams kā atbilde uz izaicinājumu.” 132 Tādējādi Baltijas
tautu nacionālisms ir “etniskā kolektīva interešu apzināta vai instinktīva sargāšana un
veicināšana, no kurām [respektīvi, interesēm. – A. I.] nozīmīgākā ir pašsaglabāšanās” 133 .
Uzskatot Baltijas tautu nacionālismu par svarīgāko kavējošo faktoru padomju politikas
īstenošanā, nacionālismu uzskatīja par vienu no galvenajiem sociālās attīstības virzītājspēkiem
pasaulē; 134 tika arī atzīmēts, ka procesi Baltijā pilnīgi atbilda šīm vispasaules
tendencēm. 135 Vienlaikus tika skaidrota arī PSRS situācijas specifika, ko nosakot divu