Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

370 Padomju okupācija Latvijā (1944–1990)
konstatēja, ka arī komjaunatnes organizācijā ir maz latviešu – 431, bet krievu – 513,
baltkrievu – 86, poļu – 73, citu tautību – 15. 29 Šāda situācija bija samērā tipiska visā
Latvijā, tomēr bija arī apriņķi, pārsvarā Kurzemē, kur vairumu partijas organizāciju biedru
veidoja latvieši, piemēram, Aizputes apriņķī 1948. gada decembrī no 281 partijas biedra
210 bija latvieši. 30 Tomēr kopējā statistika liecina, ka tas drīzāk ir netipisks gadījums un
izskaidrojams ar apriņķa partijas sekretāra politiku, vērstu uz latviešu skaita apzinātu
palielināšanu partijas organizācijā. Pat izteikti latviskos lauku rajonos latviešu īpatsvars
partijas biedru vidū bija ievērojami mazāks nekā visu iedzīvotāju vidū.
Tomēr Krievijas latviešu īpatsvars kaut cik būtiski varēja ietekmēt kopējo partijas
biedru statistiku tikai pirmajos pēckara gados. Vēlākajos gados latviešu papildinājumu
noteica vietējo iedzīvotāju iesaistīšanās. Kā liecina tabulu dati, 40. gadu otrajā pusē
latviešu skaits partijas biedru vidū pastāvīgi pieauga, bet īpatsvars samazinājās, kas bija
saistīts ar pastāvīgajām partijas rindu “tīrīšanām”. Latvieši daudz biežāk nekā citu tautību
pārstāvji tām krita par upuri. Vietējo latviešu skaits un īpatsvars bija visai zems arī partijas
nomenklatūrā. Tas viss radīja spriedzi, kas izraisīja iekšējus konfliktus atsevišķās partijas
organizācijās. Jautājums par latviešu iesaistīšanu partijā, latviešu valodas zināšanām
un nacionālo, kā arī vispār vietējo īpatnību ņemšanu vērā acīmredzot bija aktuāls visur,
taču ne visur tas atspoguļojas dokumentos. Lai gan LKP CK 1946. gadā pieņēma īpašu
lēmumu par darbu ar kadriem, taču tas – kā vairums partijas lēmumu – bija formulēts
neskaidri un deva iespēju to traktēt tā, kā attiecīgā apriņķa vadībai šķita labāk – vai
nu censties panākt, lai vadošā darbā tiktu iesaistīts vairāk latviešu, vai arī likt uzsvaru
uz “internacionālismu”. Par to, ka kadru ieplūšana no ārienes radīja problēmas, liecina
LKP CK 1. sekretāra Jāņa Kalnbērziņa uzstāšanās Rīgas pilsētas 2. partijas konferencē
1945. gada 8.–9. decembrī: “Pie mums, Rīgas partijas organizācijā, es teiktu, pastāv
kaitīgs paradums, kuru jau vairākkārt ir nosodījusi Centrālā Komiteja. Ir izveidojies tāds
uzskats, ka partijas sapulcēm jānotiek tikai krievu valodā un pat tad, kad visi klātesošie
prot latviešu valodu. To motivē ar to, ka mūsu partijas darbinieki it kā esot pieraduši
savas domas vieglāk izklāstīt krieviski un ka visi dokumenti (protokoli utt.) augstākajām
partijas instancēm obligāti jāiesūta krievu valodā. [..] Bet pēc Centrālās Komitejas
lēmuma visiem darbiniekiem, kas neprot latviešu valodu, ir pienākums to iemācīties,
lai sekmīgāk īstenotu darbu masās.” 31
Interesanti, ka nacionālais un valodas jautājums visai daudz atspoguļojas Viļakas
apriņķa partijas komitejas materiālos. Iespējams, tādēļ, ka tieši šajā apriņķī attiecības
starp vietējiem latviešiem vadošajiem darbiniekiem un iebraucējiem nelatviešiem bija
īpaši saspringtas. Var būt, ka nozīme bija arī samērā aktīvajai nacionālo partizānu
darbībai un iedzīvotāju noskaņojumam. Katrā ziņā jautājums par latviešu valodu
1944.–1945. gadā vairākkārt tika izskatīts partijas komitejā, kura kritizēja vairākas
iestādes (t.i., to vadību) – komjaunatnes apriņķa komiteju, apriņķa izpildkomitejas