Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Kārlis Kangeris. Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941–1945)
III. Baltvāciešu apzināšanas regulēšana Austrumzemē
1942. gada maijā t.s. Unrū komisija (OKW-Stab z.b.V. unter generalleutnat Walter
von Unruh) savu darbu uzsāka arī Austrumzemes reihskomisariātā, lai, ievērojot
Vadoņa pavēli, pārbaudītu apstākļus armijas aizmugures apgabalos, t.i., konstatētu
pārvaldes personāla faktiskās vajadzības un atbrīvojamo personālu nodotu frontes
dienesta vajadzībām. Par SS pārstāvi Unrū komisijā iedalīts tika šturmbanfīrers
Haro Vits (With), kurš jau pirmajā ziņojumā H. Himleram norādīja, ka pēc SS un
SA vadītāju ziņām “vairāki tūkstoši” baltvāciešu esot ieplūduši Igaunijā un Latvijā.
Baltvāciešu uzturēšanās esot patlaban “politiski ļoti negudra”, un viņu klātbūtne
“ārkārtīgi apgrūtinot sadarbību ar labvēlīgi noskaņotām igauņu un latviešu aprindām”.
H. Vits ieteica “visus līdz šim ieplūdušos katrā ziņā no Baltijas valstīm atkal
izvākt un reizē arī aizkavēt jaunu [baltvāciešu] ieplūšanu” 37 . Savā apkopojošajā
ziņojumā H. Vits vēlreiz atgriezās pie “baltiešu problēmas” un vēl papildus ziņoja,
ka “ SS un policijas vadītājiem īsākā laikā būtu iespējams šīs personas apzināt
un sastādīt sarakstus, ja rastos nepieciešamība tās no reihskomisariāta izvākt”.
Vairums (tātad ne visi) ģenerālkomisāru un novadu komisāru pievienojās šim
uzskatam. 38
Unrū komisijā darbojās arī reihsleitera Martina Bormana (Bormann) pilnvarotais
Alberts Hofmans (Hoffmann), kas savus ziņojumus savukārt sūtīja partijas kancelejas
vadītājam. Arī A. Hofmana ziņojumos baltvāciešiem tiek pievērsta sevišķa uzmanība.
Pēc A. Hofmana savāktajiem datiem, baltvāciešu skaits Igaunijā un Latvijā
sasniedzot 4000–5000 personu. Viņi mēģinot šeit sevi arī nostādīt par “atbrīvotājiem
vai mocekļiem” 39 . Citādā ziņā Vita ziņojuma saturs daudz neatšķīrās no Hofmana
ziņojuma.
Kā šie ziņojumi rādīja, respektīvi, ko tiem vajadzēja paust, tad ar jēdzieniem “liels
skaits” vai “tūkstošiem baltiešu” Igaunijā un Latvijā vajadzēja parādīt, ka te kaut kas
noticis, kas ir pretrunā “ar vairākkārtējiem nepārprotamiem Vadoņa” un SS reihsfīrera
rīkojumiem. Lai turpinātu baltvāciešu jau 1941. gadā uzsākto politiku un novērstu jau
radušos “ļaunumus”, M. Bormans pēc savas iniciatīvas panāca, ka Vadonis 1942. gada
30. maijā baltvāciešu lietā izdeva papildu rīkojumus. 40 Reihskancelejas formulējumā
šie rīkojumi skanēja šādi: 41
“Viņš [Vadonis] devis rīkojumu, ka baltvācieši, kas Austrumzemē atgriezušies neatļauti,
tur nedrīkst tikt izmantoti, bet viņi ir jāsūta atpakaļ. Jaunu baltiešu ierašanās
Austrumzemē ar visiem līdzekļiem jāaizkavē.”
Arī H. Himlers nekavējoties reaģēja uz šiem ziņojumiem. Viņš uzdeva augstākajam
SS un policijas vadītājam Austrumzemē sastādīt sarakstus ar iebraukušo baltvāciešu
uzvārdiem, kā arī piedāvāja savu palīdzību baltvāciešu izraidīšanā atpakaļ uz Vāciju.
91