1.1.2. sasniegumi pirms vienotā eiropas akta - Eiropas Parlaments

europarl.europa.eu

1.1.2. sasniegumi pirms vienotā eiropas akta - Eiropas Parlaments

SASNIEGUMI PIRMS VIENOTĀ EIROPAS AKTA

Pirmo līgumu galvenās izmaiĦas ir saistītas ar Kopienas pašu resursu izveidošanu, Parlamenta

budžeta pilnvaru pastiprināšanu, noteikumu par tiešām vispārējām vēlēšanām pieĦemšanu un

Eiropas Monetārās sistēmas izveidi. Vienotā Eiropas akta stāšanās spēkā 1986. gadā, ar ko tika

ievērojami mainīts Romas līgums, pastiprināja integrācijas ideju līdz ar liela iekšējā tirgus

izveidošanu.

GALVENIE SASNIEGUMI PIRMAJĀ POSMĀ

Romas līguma 8. pants paredzēja izveidot kopējo tirgu 12 gadu pārejas perioda laikā, kas tika

sadalīts trīs posmos un beidzās 1969. gada 31. decembrī.

― Pirmais mērėis — muitas savienības izveide — tika sasniegts ātrāk, nekā paredzēts. Pārejas

periods kvotu palielināšanai un iekšējās muitas pakāpeniskai atcelšanai beidzās jau

1968. gada 1. jūlijā. Šajā pašā datumā Eiropā bija pieĦemts kopējs ārējais tarifs tirdzniecībai

ar trešām valstīm.

― „ZaĜā Eiropa” bija otrs lielākais projekts saistībā ar Eiropas integrāciju. Tika pieĦemtas

pirmās regulas par kopējo lauksaimniecības politiku, un 1962. gadā izveidoja Eiropas

Lauksaimniecības virzības un garantiju fondu (ELVGF).

― Tajā pašā laikā Eiropas Kopienu tiesa interpretēja noteikumus par pārejas periodu tādā veidā,

ka brīdī, kad tas beidzās, vairāki Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumi uzreiz stājās

spēkā (šobrīd tie ir LESD 19., 36., 54., un 66. pants (*3.1.0.)).

― Tomēr pārejas laika beigās joprojām pastāvēja būtiski brīvas pārvietošanās šėēršĜi. Vienotā

tirgus izveidošana nebija pabeigta.

LĪGUMU PIRMAIS GROZĪJUMS

A. Iestāžu pilnveidošana

1. Pirmās izmaiĦas saistībā ar iestādēm tika ieviestas ar 1965. gada 8. aprīĜa Apvienošanas

līgumu, ar kuru tika apvienotas izpildiestādes. Tas stājās spēkā 1967. gadā, izveidojot vienotu

Padomi un vienu Komisiju Eiropas Kopienām (EOTK, EEK un EAEK) un ieviešot vienota

budžeta principu.

2. Ar Padomes 1970. gada 21. aprīĜa Lēmumu tika izveidota Kopienas pašu resursu sistēma,

tā aizstājot dalībvalstu finansiālo ieguldījumu (*1.5.1.).

3. Budžeta pilnvaras

― Ar 1970. gada 22. aprīĜa Luksemburgas līgumu Eiropas Parlamentam tika piešėirtas zināmas

budžeta pilnvaras (*1.3.1).

― Ar 1975. gada 22. jūlija Briseles līgumu Eiropas Parlamentam tika piešėirtas tiesības

noraidīt budžetu un piešėirt Komisijai budžeta izpildes pilnvaras. Ar šo pašu līgumu tika

izveidota Revīzijas palāta — iestāde, kura ir atbildīga par Kopienas grāmatvedības revīziju un

finanšu pārvaldību (*1.3.10.). Revīzijas palāta uzsāka darbu 1977. gada 25. oktobrī.


Eiropas Parlaments sistemātiski izmantoja savas budžeta pilnvaras, lai pilnveidotu Kopienas

darbību.

4. Ar 1976. gada 20. septembra Aktu Eiropas Parlamentam tika piešėirta jauna leăitimitāte un

pilnvaras, ieviešot Parlamenta ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās, kurās piedalās Kopienas

pilsoĦi. Pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 1979. gada jūnijā (*1.3.1.). Akts vienīgo

reizi tika pārskatīts 2002. gadā, ieviešot proporcionālas pārstāvības vispārējo principu un citus

pamatnoteikumus valstu tiesību aktiem saistībā ar Eiropas vēlēšanām.

B. Paplašināšanās

Šajā laikā Kopiena paplašinājās. 1973. gada 1. janvārī tai pievienojās Apvienotā Karaliste,

Dānija un Īrija. Norvēăijas iedzīvotāji referendumā nobalsoja pret pievienošanos. Grieėija kĜuva

par dalībvalsti 1981. gadā; 1986. gadā pievienojās Portugāle un Spānija.

C. Kopienas budžets

Pēc pirmās paplašināšanās kārtas tika pieprasīta stingrāka budžeta politika un KLP reforma.

1979. gada Eiropadome panāca vienošanos par vairākiem papildu pasākumiem. Ar Fontenblo

vienošanās dokumentiem 1984. gadā tika panākts ilgtspējīgs risinājums, nosakot principu,

saskaĦā ar kuru varēja ieviest korekcijas, lai palīdzētu ikvienai dalībvalstij, kuras finansiālais

slogs ir pārmērīgi liels salīdzinājumā ar tās relatīvo labklājību.

PANĀKUMI VISAPTVEROŠU INTEGRĀCIJAS PLĀNU IZSTRĀDĒ

Iedvesmojoties no ekonomikas kopienas sākotnējiem panākumiem, 20. gadsimta sešdesmito

gadu sākumā atkārtoti tika izvirzīts mērėis izveidot arī dalībvalstu politisko savienību, par spīti

tam, ka 1954. gada augustā nebija izdevušies plāni izveidot Eiropas Aizsardzības kopienu

(EAK).

A. Centienu izveidot politisku savienību neizdošanās

1. C. Fouchet plāns

Bonnas augstākā līmeĦa sanāksmē 1961. gadā Eiropas Kopienas sešu dibinātāju valstu un to

valdību vadītāji pieprasīja starpvaldību komitejai, kuru vadīja Francijas vēstnieks Christian

Fouchet, iesniegt priekšlikumus par Eiropas tautu apvienības politisko statusu. Laikā no 1960.

līdz 1962. gadam šī pētniecības komiteja divas reizes neveiksmīgi mēăināja izstrādāt tādu līguma

projektu dalībvalstīm, kas būtu pieĦemams visām pusēm. Christian Fouchet šo plānu pamatoja

ar principu, ka ir stingri jāievēro dalībvalstu identitāte, tādējādi noraidot federālo virzienu.

Pārrunas neizdevās trīs iebildumu dēĜ: neskaidra Apvienotās Karalistes funkcija, nesaskaĦas

jautājumā par Eiropas aizsardzības sistēmu, kuras mērėis ir neatkarība no ZiemeĜatlantijas

Alianses, kā arī paredzēto iestāžu pārlieku lielais starpvaldību uzsvars, kas, visticamāk, mazinātu

pastāvošo Kopienas iestāžu pārvalstisko aspektu.

2. Pārdomu periods

Pēc C. Fouchet priekšlikumu neizdošanās netika veikti nekādi turpmāki mēăinājumi būtiski

pārskatīt Kopienas līgumus, līdz 1984. gadā tika izstrādāta A. Spinelli iniciatīva. Debates par

nākamās politiskās savienības iespējamo struktūru varēja turpināt pragmatiskākā līmenī ar

vairākiem ziĦojumiem un rezolūcijām.


3. Eiropas politiskā sadarbība

Neesošā politiskā kopiena tika aizstāta ar Eiropas politisko sadarbību jeb EPS (*6.1.1.). Hāgas

augstākā līmeĦa sanāksmē 1969. gada decembrī valstu un valdību vadītāji nolēma atrast

vislabāko paĦēmienu, lai panāktu virzību politiskās apvienošanās jomā. E. Davignon ziĦojums,

kuru 1970. gada oktobrī pieĦēma ārlietu ministri un uz kuru vēlāk tika izdarītas atsauces citos

ziĦojumos, bija EPS pamatdokuments, līdz stājās spēkā Vienotais Eiropas akts.

B. 1966. gada krīze

Nopietna krīze iestājās, kad radās jautājums par pārejas perioda trešā posma uzsākšanu (to bija

paredzēts uzsākt 1966. gada 1. janvārī). Trešajā posmā bija jāmaina balsošanas kārtība Padomē,

prasību par vienprātīgu balsojumu atsevišėās jomās aizstājot ar kvalificētu balsu vairākumu.

Balsošanas kārtības maiĦa atspoguĜoja lielāku uzsvaru uz pārvalstisku pieeju Kopienā. Francija

iebilda pret vairākiem Komisijas priekšlikumiem, tostarp pret kopējās lauksaimniecības politikas

finansēšanas pasākumiem, un pārtrauca apmeklēt Kopienas galvenās sanāksmes (tā sauktā „tukšā

krēsla politika”). ApmaiĦā pret savu atgriešanos sanāksmēs Francija pieprasīja politisku

vienošanos par Komisijas nozīmi un balsošanu ar balsu vairākumu, kas nozīmētu pilnīgu līguma

sistēmas pārskatīšanu. Visbeidzot, 1966. gada 30. janvārī, tika panākts tā dēvētais Luksemburgas

kompromiss (*1.3.6.), kas paredzēja, ka gadījumos, kad tiek skartas būtiski svarīgas kādas valsts

vai vairāku valstu intereses, Padomes locekĜi centīsies rast visiem pieĦemamus risinājumus,

ievērojot savstarpējās intereses.

C. Eiropas augstākā līmeĦa sanāksmju nozīmes palielināšana

Lai gan dalībvalstu valsts vai valdības vadītāju konference neattiecās uz Kopienas iestāžu

atbildības jomu, tās bija izveidotas, lai nodrošinātu politiskos stimulus un risinātu problēmas,

kuras nevar atrisināt Padome. Konferenču nozīme pēc pirmajām sanāksmēm 1961. gadā un

1967. gadā pieauga, un Hāgas augstākā līmeĦa sanāksme 1969. gada 1. un 2. decembrī bija

panākums, kas Ĝāva uzsākt sarunas par Kopienas paplašināšanu, un šīs sanāksmes laikā tika

panākta arī vienošanās par Kopienas finanšu sistēmu. Parīzes augstākā līmeĦa sanāksme

1972. gada oktobrī turpināja notikumu attīstību, pieĦemot lēmumu iespējami plaši izmantot

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma horizontālos noteikumus, tostarp 308. pantu (pašreizējais

LESD 352. pants), vides, reăionālās, sociālās un rūpniecības politikas jomās. Savukārt Fontenblo

augstākā līmeĦa sanāksmē 1974. gada decembrī tika pieĦemti svarīgi politiskie lēmumi par

tiešām vēlēšanām, Eiropas Reăionālās attīstības fondu un Padomes lēmumu pieĦemšanas

procedūru. Šajā sanāksmē tika nolemts sapulcēties trīs reizes gadā, nosaucot to par Eiropadomi,

lai apspriestu Kopienas jautājumus un politisko sadarbību (*1.3.7.).

Lai no jauna aktivizētu Eiropas integrācijas procesu, BeĜăijas premjerministram Leo Tindemans

uzdeva sagatavot ziĦojumu par Eiropas Savienību. ZiĦojumā, ar kuru iepazīstināja 1975. gada

29. decembrī, tika ierosināti vairāki priekšlikumi par ārējām attiecībām, ekonomikas un

monetāro politiku, kā arī par pilsoĦu Eiropu. Taču konkrētas reformas netika īstenotas.

D. Institucionālā reforma un monetārā politika

Divdesmitā gadsimta septiĦdesmito gadu beigās dalībvalstis dažādi reaăēja uz ekonomiskās

krīzes padziĜināšanos, un tas ietekmēja mēăinājumus saskaĦot dalībvalstu ekonomiskās un

fiskālās politikas. Valdību vadītāji 1978. gadā nolēma izveidot ekspertu komiteju, kurā būtu trīs

pārstāvji — Barend Biesheuvel, Edmund Dell un Robert Marjolin — lai apsvērtu „pielāgojumus

institūciju mehānismos un procedūrās”, nodrošinot Kopienu saskaĦotu darbību un turpmāku

virzību ceĜā uz Eiropas Savienību. Tomēr komitejas darbs aprobežojās ar praktiskiem


ierosinājumiem par Padomes darbības organizēšanu un attiecībām ar Komisiju un Parlamentu;

bet tikai daži no tiem tika īstenoti.

Brēmenes un Briseles Eiropadomes 1978. gadā izveidoja Eiropas Monetāro sistēmu (EMS), lai

novērstu monetāro nestabilitāti un tās negatīvo ietekmi uz KLP un dalībvalstu kohēziju.

Brīvprātīgi un uz diferencētas pieejas pamata nodibinātā EMS (Apvienotā Karaliste nolēma

nepiedalīties valūtas maiĦas mehānismā) bija atkarīga no kopējas norēėinu vienības — KNV —

pastāvēšanas (*5.1.).

Londonas Eiropadomē 1981. gadā Vācijas ārlietu ministrs H. D. Genscher un Itālijas ārlietu

ministrs E. Colombo ierosināja priekšlikumu par „Eiropas aktu”, kas attiektos uz vairākām

jomām: politisko sadarbību, kultūru, pamattiesībām, tiesību aktu saskaĦošanu Kopienas līgumos

neiekĜautajās jomās, kā arī uz paĦēmieniem vardarbības, terorisma un noziedzības apkarošanai.

Ierosinātajā veidā priekšlikumu nepieĦēma, bet dažas tā sadaĜas tika iekĜautas 1983. gada

19. jūnijā Štutgartē pieĦemtajā svinīgajā deklarācijā par Eiropas Savienību. Šis teksts ir svarīgs

Vienotā Eiropas akta (VEA) pamata veidotājs.

E. A. Spinelli projekts

Dažus mēnešus pēc pirmajām tiešajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 1979. gadā, Parlaments

piedzīvoja nopietnu krīzi attiecībās ar Padomi par 1980. gada budžetu. Pēc EP deputāta un

Eiropas Federālistu kustības dibinātāja, bijušā komisāra Altiero Spinelli iniciatīvas deviĦi EP

deputāti 1980. gada jūlijā sapulcējās restorānā „Crocodile” Strasbūrā, lai apspriestu veidus, kā

reorganizēt institūciju darbību. Eiropas Parlaments 1981. gada jūlijā izveidoja Institucionālo lietu

komiteju, lai izstrādātu plānu spēkā esošo līgumu grozīšanai, un A. Spinelli bija tās referentskoordinators.

A. Spinelli grupa un komiteja, kas to nomainīja, drīz nolēma formulēt plānus par

Eiropas Savienību. Ar ievērojamu balsu vairākumu Līguma projektu 1984. gada 14. februārī

pieĦēma. Tas bija nozīmīgs panākums, kas paredzēja jaunu pienākumu nodošanu būtiski svarīgās

jomās. Tika paredzēts, ka ES likumdevēja vara tiktu organizēta kā divpalātu sistēma, līdzīgi kā

federālā valstī. Šīs sistēmas mērėis bija panākt līdzsvaru starp Eiropas Parlamentu un Padomi.

Tā aizsākās process, kas noveda pie Vienotā Eiropas akta.

PANĀKUMI PIRMS VIENOTĀ EIROPAS AKTA

Pēc tam kad Eiropadome bija atrisinājusi strīdu par Kopienas budžetu 20. gadsimta

astoĦdesmito gadu sākumā, tā savā Fontenblo sanāksmē 1984. gada jūnijā nolēma izveidot ad

hoc komiteju, kuru veidotu valstu un valdību vadītāju personīgie pārstāvji un kuru nodēvēja par

Dooge komiteju tās priekšsēdētāja James Dooge vārdā. Komitejai bija jāsagatavo priekšlikumi

Kopienas sistēmas darbības uzlabošanai un politiskai sadarbībai. Tā sagatavoja starpposma

ziĦojumu Eiropadomes sanāksmei 1984. gada decembrī Dublinā. ZiĦojumā bija ierosināti būtiski

kvalitatīvi uzlabojumi, īpaši institucionālajā sfērā. Dublinas Eiropadome lēma, ka komitejai ir

jāturpina centieni panākt vienprātību, jo trīs no desmit pārstāvjiem bija izteikuši nopietnus

iebildumus pret ziĦojuma tekstu. Taču Milānā 1985. gada jūnijā Eiropadome ar balsu vairākumu

(7 balsis par un 3 pret — šajā struktūrā tā vērtējama kā izĦēmuma procedūra) nolēma sasaukt

starpvaldību konferenci, lai izskatītu institūciju pilnvaras, Kopienas darbību paplašināšanu ar

jaunām jomām un „īsta” iekšējā tirgus izveidi.

Šī starpvaldību konference notika 1985. gada vasarā un rudenī un vairāku domstarpību dēĜ

iesniedza Eiropadomes Luksemburgas sanāksmē 1985. gada 2. un 3. decembrī nedaudz

nesaskanīgu dokumentāciju. Padome ar zināmām grūtībām pieĦēma secinājumus, un 1986. gada

27. janvārī ārlietu ministri tos sagatavoja galīgajā veidā.

VIENOTAIS EIROPAS AKTS (VEA) — BŪTISKS POSMS


VEA 1986. gada 17. februārī parakstīja deviĦas dalībvalstis; pēc tam — 1986. gada 28. februārī

— to parakstīja arī Dānija (pēc pozitīva balsojuma referendumā), kā arī Itālija un Grieėija.

Dalībvalstu parlamenti aktu ratificēja 1986. gadā, bet saistībā ar kādas privātpersonas (pilsoĦa)

vēršanos Īrijas tiesās tā stāšanās spēkā tika atlikta uz sešiem mēnešiem — līdz 1987. gada

1. jūlijam.

Līdz ar VEA tika ieviestas pirmās būtiskās izmaiĦas Romas līgumā.

A. Eiropas Savienības pilnvaru paplašināšana

1. Plaša iekšējā tirgus izveide —

jāpabeidz līdz 1993. gada 1. janvārim. Iekšējā tirgus izveide ietvēra 1958. gadā ieviestā vienotā

tirgus mērėa pārĦemšanu un paplašināšanu (*3.1.0.).

2. Jaunu pilnvaru ieviešana:

― monetārā politika;

― sociālā politika;

― ekonomikas un sociālā kohēzija;

― pētniecība un tehnoloăiju attīstība;

― vide;

― sadarbība ārpolitikas jomā.

B. Ministru padomes lēmumu pieĦemšanas spēju palielināšana

Kvalificēts balsu vairākums

1. aizstāja vienprātīgu balsojumu četrās no pašreizējām Kopienas atbildības jomām:

― kopējā muitas tarifa grozīšana;

― pakalpojumu sniegšanas brīvība;

― kapitāla brīva aprite;

― kopēja politika jūras un gaisa transporta jomā.

2. tika ieviests vairākās jaunās atbildības jomās:

― iekšējais tirgus;

― sociālā politika;

― ekonomikas un sociālā kohēzija;

― pētniecība un tehnoloăiju attīstība;

― vide.

3. bija galvenais pamats Padomes iekšējā reglamenta grozīšanai, lai tas atbilstu prezidentūras

deklarācijai par EEK līguma 149. panta 2. punktu VEA Noslēguma aktā. Tas paredz, ka turpmāk

Padomē balsojums var notikt ne tikai pēc tās priekšsēdētāja iniciatīvas, bet arī pēc Komisijas vai


dalībvalsts pieprasījuma, ja to ar vienkāršu balsu vairākumu atbalsta Padomes locekĜi. Divas

nedēĜas iepriekš viĦiem jāsaĦem paziĦojums par šādu prasību.

C. Eiropas Parlamenta nozīmes pastiprināšanās

EP pilnvaras tika pastiprinātas:

― nosakot, ka ir jāsaĦem Parlamenta piekrišana attiecībā uz Kopienas paplašināšanās

nolīgumiem un asociācijas nolīgumiem;

― ieviešot procedūru sadarbībai ar Padomi (*1.4.1.), līdz ar ko Parlamentam tika dotas

ierobežotas, bet patiesas likumdošanas pilnvaras. Tobrīd tas attiecās uz vairākiem

juridiskajiem pamatiem, un tas bija būtisks atskaites punkts Eiropas Parlamenta pārtapšanā

par līdzvērtīgu likumdošanas partneri Padomei.

Wilhelm Lehmann

2011. gada decembrī

More magazines by this user
Similar magazines