Dzeja - Daugavpils Valsts ģimnāzija

Dzeja
Laiks
Diena pēc dienas iet,
Ik vakaru saule riet.
Naktīs, kad lietus līst,
Manas domas visapkārt klīst.
Laiks ātri steidzas,
Un sapnis atkal beidzas.
Sapnis par to, kas mēs esam,
Kādas nastas šai dzīvē nesam.
Sapnis par labu omu
Un ceļojumu uz Romu,
Par laimi pasaulē
Un mieru dvēselē.
Rītā pamosties ar smaidu sejā,
Ej pa ielu, mati plīvo vējā.
Laiks savā ritmā iet,
Un nevajag tam pa priekšu skriet.
Vēlos vēl stundu vienu,
Lai pagarinātu katru dienu.
Tad es grieztos straujā dejā
Tā kā sniegpārsliņa vējā.
Laiks nepārtraukti iet,
Un atkal saule riet.
Ļaudis uz mājām steidzas,
Un diena atkal beidzas.
Laiks...
Mēs bieži skatāmies uz viņu
Ar domām, kad un kur mums
skriet.
Un brīžam meklējam mēs ziņu,
Ar kādu nolūku tas iet.
Mēs plēšam acis,
Sitam stiklu,
Lai redzētu gaismu tuvumā,
Bet vai tu aizdzīsi prom miglu,
Ja laiks mūs aizved svešumā?
Starp koku zariem,
Sniega pārslām
Skrien vējiņš lēnāks nekā laiks...
Un, aizverot acis ēnām pāri,
Mums jāskrien,
Jāpazūd, pirms nāks...
Pirms atnāks mūžība bez gala,
Pirms apstāsies uz mūžu sirds,
Pirms atsauksies mums svešā tāle,
Pirms kļūsim pelēki kā vilks...
Jā! Laiks mūs pataisīs par vilkiem,
Par vientuļiem un pilniem ilgu,
Par ļauniem ārienē, bet iekšā...
Par skumjiem bezdibeņa iežiem.
Laiks nezina visu,
Bet zina posmu,
Kurš ir mums katram,
Katrā mīt...
Tas laiks no dzimšanas līdz nāvei,
Tas laiks, kurš mūsu sirdīs sit.
Laiks nepazīst sāpes, viņš tās ārstē,
Ver mūsu skumjās acis ciet,
Bet vai viņš kādam kaut ko stāsta?
To zina tik tas, kurš zemē zied...
Tas, kurš sen sadzird tumšās ēnas,
Kurš skatās skaņās , kuras skrien,
Kurš guļ, vien ieraujoties zemē,
bet laiks vēl iet, joprojām skrien.
8