Dzeja - Daugavpils Valsts ģimnāzija

Dzeja
Atmiņas
Reiz patiki tu man un reibums nāca,
Kad redzēju es tevi tuvumā,
Tad arī nolēmu es patiesību izpaust,
Lai zini tu, ka esmu tāda vienīgā.
Bet nācās vilties man ikkatru dienu,
Tu mani atraidīji vēl un vēl.
Un vēlāk noskumu, ka dienu vienu
Reiz nācās tevi iemīlēt.
Bet neesi ne šahs, ne buda,
Kam sievu daudz un naudas maiss,
Tu esi tikai niecīgs puika,
Kas nezina, ko no dzīves paņem laiks.
Pēc visa tā es centos aizmirst tevi,
Un tas ir izdevies, jo zaudēts viss.
Bet tomēr atmiņā man uzaust domas
Par tevi un par to, kas paliks neaizmirsts.
Māmiņa
/Marina Dukule/
Tavas rokas tik maigas kā zīds,
Acis tik dzidras kā avota ūdens.
Mans bērnības laiks kā mākoņos tīts,
Kur neiegriezās ne vētra, ne zibens.
Cik sirds tava ir plaša,
Cik rūpju un bēdu tā pārdzīvo!
Tu esi mans eņģelis, kam uzpūsta Dieva dvaša.
Tu esi tā, kas mūžīgo laimi izstaro.
Man atmiņā ataust tavs pirmais glāsts.
Laiks, kas piepilda mani ar ilgām un cerību.
Tu esi likteņa nepabeigts stāsts,
Tu esi krāšņākais zieds, kas dāvā man mīlestību!
/Kristīne Biezā ♥/
Viņai
Tik novazāts un pelēks
Ir katras dienas rīts
Balta papīra lapa-
Viņas vienīgais draugs
Tukšums...
Asaras kā lietus lāses
Krīt cita pēc citas.
Miljoniem cilvēku
Kā tumšas dvēseles
Paiet viņai garām
Bez sajūtām,
Bez sāpēm un sajūsmas.
Vientuļi...
Bezgala vientuļi.
Viņai sāp...
Tikai neviens neredz...
Viņa kliedz.
Tikai visi izliekas nedzirdam.
Pasauli nevar mainīt.
Viņai tā vienmēr būs tāda.
Tik tukša un pelēka,
Tik vienkārša un parasta.
Nekam vairs nav nozīmes,
Viss pēkšņi sabrucis.
Nav neviena, kas uzklausītu.
Neviena, kas saprastu.
Bezcerīgi.
Viņa neprata tā dzīvot,
Viņai pietrūka spēka.
Sāpju pilna un sagrauta
Sirds apstājās.
Padevās.
/Nelda B. 10.b/
10