Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca

Intervija Intervija
LEĢENDAS PAR ILGĀM
Evita Sniedze (1974) ir dramaturģe un teātra zinātniece,
autore apjomīgam pētījumam – grāmatai “Latviešu
teātra hronika. 1919–1944” (2006). Sarakstījusi astoņas
lugas, un tās visas (!) ir iestudētas dažādos Latvijas
teātros, četras no šīm lugām (Dailes un Valmieras teātrī)
iestudējis Oļģerts Kroders.
Tomēr grāmata, kas tagad, 2011. gada februārī, nākusi
klajā, nav nedz monogrāfija par teātri, nedz lugu krājums,
kā varētu gaidīt. Pārsteidzoši vai likumsakarīgi, bet tā ir
dramaturģes Evitas Sniedzes debija daiļprozā. Turklāt
autores izvēlētais žanrs ir visai neparasts un trausls, un
jau gadiem ilgi neviens latviešu literāts nav uzdrīkstējies
pie tā ķerties. Lielākoties tāpēc, ka literāro pasaku/
līdzību/alegoriju/leģendu laika gaitā sevī uzsūkuši citi prozas žanri, uzsūkuši tiktāl, ka pati līdzība
kā prozas žanrs jau tiek uzskatīts par gandrīz vai neesošu... Arī Evitas Sniedzes “Leģendas par ilgām”
nav literāras pasakas “tīrā veidā”. Autore gan ļoti organiski ļauj saviem stāstiem pasauli burt un veidot
tieši klasiskās literārās pasakas stilistikā, tomēr arī bez liekām ambīcijām paplašina šo pasauli ar tiem
paņēmieniem, par ko tik ļoti mīlēts un lasīts ir, piemēram, Markess. Sniedzes astoņu leģendu cikls
par pasaules parādību un cilvēku jūtu dabu, nenovēršamām likumībām un nemainīgām kļūdām
rosina pārdomas par vērtībām un vājībām, pārbaudījumiem un pašu dzīvi, kas katram jāizdzīvo.
D.S. Leģendas par pasaules radīšanu ir teju tikpat senas kā pati cilvēku apzinātā pasaule, un vairāk
vai mazāk tās cita no citas atšķiras tikai niansēs. Tev ir izdevies uzburt pavisam savu īpašu versiju, kur
Pasaule un Radīšana ir nevis pašmērķis, bet... jā, kas? Dvēseles ceļš? Kas bija tavs vadmotīvs, rakstot
šo ciklu, un vai tāds bija?
E.S. Jā, varbūt, ka es vēlētos, lai tas tā arī būtu, kā tavā formulējumā – dvēseles ceļš. Man liekas, ka par
neko citu nav īpaši vērts rakstīt. Es nevaru izskaidrot, kāpēc uzrakstītais sanāca tieši tā, es vienkārši tā
jūtu pasauli. Vienotu visā. Man šķiet, ka teorijas par mikrokosmosu katrā pasaules sastāvdaļā nemaz
nav tik nepareizas. Ka, lai saprastu, kāpēc kaut kas rodas un iet bojā, vienkārši jāpavēro sevi un citus.
Jo Zemei, kokam, kalnam, iespējams, sāp tāpat kā cilvēkam.
Manuprāt, ir kaut kas šai pasaulē patiešām neapstrīdams – proti, vienīgais spēks, kas patiešām spēj
radīt un kaut ko mainīt, ir mīlestība. Uz zemes, kosmosā, cilvēkā, skudrā. To nevar izskaidrot, jo tad
tas izklausās muļķīgi. Starp citu, tikai pārlasot visus stāstus kopumā, es pamanīju, ka vadmotīvs visur
ir ilgas, un tad pēkšņi man likās, es dzirdu, kā šo vārdu, gari velkot, izrunā Smiļģis, stāstot, ka teātra
vienīgais uzdevums ir uz skatuves parādīt ilgas.
D.S. “Leģendas par ilgām” spilgti izceļas ar ļoti spēcīgu iekšējo dramaturģiju. Izturēt un īstajās vietās
akcentēt paša izvirzītos spēles noteikumus tā, lai lasītājam nebūtu jāmaldās pa tekstu, ir mūsdienu
literatūrā reti sastopama parādība. Nedomāju, ka to nosaka tava dramaturģes izglītība un prakse, un
tomēr – vai tas, ka esi dramaturģe, ietekmē tevi kā rakstnieci?
E.S. Droši vien, ka pieredze lugu rakstīšanā ir mani ietekmējusi. Bet, godīgi sakot, nezinu, tiešām.
Es pat nejūtos kā dramaturģe, un vienmēr mulstu, kad manam vārdam to pieraksta. Un tā nav
liekuļošana – es vienkārši nevaru nerakstīt. Un nevaru izskaidrot. Es tikai pierakstu. Vados tikai no
izjūtām, un tas gan ir tāpat, kā lugas rakstot, man dzimst pirmais teikums, un tad viss notiek pats no
sevis, jo es zinu tikai aptuvenu gala iznākumu.
Vienīgais, kur es pieķēru sevi domājam racionāli, ir šī krājuma kopējā stāstu kompozīcija, kas kā
pasaules radīšanā sākas ar Zemi, bet pēdējais, jau astotais stāsts ir par cilvēku. Jo rakstīju es katru
stāstu atsevišķi, bez kaut kādas kārtības, sanumurēju un sakārtoju tikai beigās. Bet tas viss vienalga
ļoti nosacīti.
D.S. Interesanti, kas ir tavas autoritātes literatūrā un kas ir tavi mīļākie autori? Un vai tie ir vieni un
tie paši?
E.S. Es atceros, ka pirms kādiem astoņiem gadiem izlasīju Hermaņa Heses pasakas, Vailda pasakas,
un tad notika tas klikšķis. Vienā naktī sāku rakstīt savas stāstpasakas. Es pat neatceros, kas mani tur
tā uzrunāja. Bet, ja jānosauc autoritātes... Man ļoti patīk Vonnegūta izteiksmes veids un fantāzija,
joprojām apbrīnoju Roalda Dobrovenska veikumu darbā “Rainis un viņa brāļi”, kas, man liekas,
ir neaizsniedzams paraugs biogrāfiskajā literatūrā, spējot tik precīzi dokumentēt laiku un izjūtas.
Sevišķi šajā laikā, kad tik daudzas personības, kas būtu pelnījušas iedziļināšanos viņu dzīvē un tās
laikā un skaistas grāmatas, saņem vien žurnālistu vai aktieru pierakstītas anekdotes un pļāpas.
Viens no maniem mīļākajiem autoriem ir Kārlis Skalbe. Un taisnība tiem, kas saka, ka tieši Skalbe
ir latviešu mentalitātes izteicējs. Kroders “Kaķīša dzirnavas” dēvē par mūsu tautas eposu, bet pat ne
tas – Skalbem ir tik dziļa dabas izjūta un dziļš ētiskais uzstādījums. Un, ja runā par rakstnieka spēju
just laiku – tad jāizlasa viņa “Mazās piezīmes”. Nekas nav mainījies. Kas notika Latvijā pēc 1918. gada
un kas notika pēc 1990. gada, ir identiski. Ideja noslīkst personīgās ambīcijās, un tiek pārdots viss.
Bet laikam vislielākā autoritāte un mana apbrīna ir Mihailam Bulgakovam un “Meistaram un
Margaritai”. Tāpēc, ka ironiski un precīzi, tāpēc, ka skaisti un viedi. Tāpēc, ka ierakstīt savu likteni
kādā darbā ir ļoti grūti, jo tā ir atdošanās un paredzēšana. Un Bulgakovs to izdara.
D.S. Prozas rakstīšanai droši vien ir sava noteikta vieta tavā
dzīvē, kur uz savām pirmtiesībām pastāv arī ģimene, bērni, teātra
vadīšana, lugu rakstīšana, teātra zinātne gala beigās? Kā tu spēj sevi
tam visam organizēt?
E.S. Lielāko daļu savu stāstu–pasaku es biju sarakstījusi, pirms
sāku vadīt teātri un piedzima puika. Bet šķiet, ka tolaik es biju pat
vairāk izkaisīta dažādos darbos, pie tam vācu datus jau pieminētajai
Latviešu teātra hronikai. Toreiz es atklāju, ka varu darīt un
domāt vairākus darbus reizē, vadīt sapulci, dzirdēt bērnu un lasīt
dokumentus, piemēram. Esmu augusi laukos, un tur, lai atrastu
laiku rakstīšanai vai lasīšanai, jāspēj to izdarīt mazos mirkļos starp
ražas un siena vākšanu, konservu taisīšanu, ravēšanu vai arī šo
fizisko nodarbju laikā. Varbūt tā ir atbilde, kā spēju organizēties.
Manā dzīvē tik daudz kas notiek fatāli un iracionāli, intuitīvi, ka es nemaz neķeros to izskaidrot.
Pūlos tikai reizēm atrast laiku miegam, kādiem vitamīniem un sajūtu tam, ka visas teātra un kultūras
sfēras emocijas, kas dienu no dienas gāžas man pāri, nav jāsaglabā sevī.
Gremdēšanās stāstpasaku pasaulē bija un ir mana glābšanās. Jo tas notiek lielākoties naktīs. Kad es
varu būt viena ar sevi un saviem varoņiem, un nerēķināties ne ar ko. Kad vārdus var laist plūsmā kā
upi un neapraut, un ticēt, ka nekas nekad nebeidzas.
10 Ziņnesis 11
Ziņnesis