Violetās mārtiņrozēs

limbazubiblioteka.lv

Violetās mārtiņrozēs

Violetās mārtiņrozēs

Violetās mārtiľrozēs

Mani sapľi sapinušies zied.

Vēja brāzmas rudenīgas –

Manus sapľus

Nosaldēt

Un ziemai atdot grib.

Tā jau gadās.

Tā tas notiek.

Bet ne jau šodien –

Ne jau šonakt –

Jo tik skaisti –

Violetās mārtiľrozēs

Mani sapľi sapinušies zied.


Satinas rudens

Satinas rudens

Koku zaros

Es vienu lapu pie sevis paturu

Es zemei un rudenim lūdzu

Neaizej

Uguns rotaļas kamīnā

Sirds kā pagale deg

Krustugunīs

Satinas rudens

Satinas vakars

Un kamols ko šķetināt būs

Kad balti snigs

Mēs cauri gadalaikiem

Kā dzīpari

Viens uz otru tīsimies…


Caur ziemas puteņiem

Caur ziemas puteľiem

Tev savu mīlestību sūtu es.

katra sniegpārsla –

lai ir kā vēstule,

kas Tev uz lūpām kūst.

Caur ziemas puteľiem

Pie Tevis eju...

Kā snieg!

Un neizbrienu es.

Tā paliek viss...

Tik domās –

Cauri ziemas puteľiem –

Tev savu mīlestību

sūtu es.


Represēto latviešu akmens stāsts

Akmens runā,

Akmens stāsta,

Akmens kliedz…

Latvijas cilvēku domu, sāpju,

Mīlestības un dvēseles kliedzienu

Tas pasaulei nes.

Akmens sirdī

daudzi stāsti, daudzi mūţi slēgti.

Akmens glabās

Akmens sargās

Akmens stāstīs

Kad mūsu sirdis pukstēt rims-

tad paliks akmens.

Tas glabās atmiľas

un mūsu cerības.

Tas glabās gadus,

jaunību un mīlestību,

stipras rokas, sirmas galvas.

tas dzīvību un nāvi glabās.

Tas latviešu sirds saucienu pasaulei nesīs.

Mūsu sirdis akmenī slēgtas -

tās paliks un nezudīs.

Šī dziļā brūce

latvju sirdī cirsta -

tā paliks cauri laikiem

vaļā…

Tā sāpe aizies tik ar mums…

Mēs dodam akmenim lai glabā.

Mēs dodam akmenim lai stāsta.

Mēs dodam akmenim lai kliedz.

Latvijas cilvēku domu, sāpju,

Mīlestības un dvēseles kliedzienu

Lai pasaulei nes.


Mīlestība ir klusi putni

Mīlestība ir klusi putni,

Kas atlido negaidot…

Tie jābaro divatā…

Klusi…

Tie jāprot palaist brīvībā-

Un jāprot sagaidīt

Atpakaļ…

Klusi..

Tie vienmēr ir tuvu…

Un atlido negaidot.


Tu aizgāji man garām...

Kāpēc tu aizgāji man garām,

Kā mākonim, kas tālēs slīd,

Vai tiešām es vien tava ēna,

Kas vienmēr tavā ceļā krīt.

Mazliet no saules, un no vēja,

Tev matos vēlējos vēl pīt,

Bet tu man pačukstēji klusi,

Varbūt tev piezvanīšu rīt.

Bet roze vīst, ko plaukstā turu,

Šķiet ērkšķis tās man sirdī dur,

Es tomēr izmoku vēl smaidu,

Un saku sirdij, tev ir jāiztur.

Es skatos nopakaļ kā tava ēna,

Pār manējo jau viegli gulst,

Es saucu, atbrīvo no valgiem,

Bet tava seja kautri mulst.

Tu laikam vēlējies lai vienmēr,

Es esmu tava ēna vien,

Bet šodien pārtrūka tā stīga,

Kas dvēselītes kopā sien....


Es meklēju....

Likteľa dzelme, es lūkojos tevī,

Dīvainas atmiľas uzjunda prāts,

Jaunības sonāti izdziedu sevī,

Skaľas un atbalss gadiem, kas krāts.

Ne jau tu mani, es meklēju tevi,

Atmiľu pļavā, kur vētrains it viss,

Jaunības trauksme,ziedi un līksme,

Svaigums, kas tikko tur uzplaucis.

Laiks sen izdzēsis tavējās pēdas,

Atgriezties lūdzu, kaut saprotu pats,

To, kas ir izzudis miglainā tālē,

Nespēs vairs saredzēt manējais skats.

Lūkojos debesīs, pretī man smaidi,

Tikai pats visums skaļi man sauc,

Visam savs laiks, vai cilvēk tu dzirdi,

Šobrīd tu vēlies pārāk par daudz.

Priecājies tu, par katru to dienu,

Kura tev dota, lai piepildīt steidz,

Sūtību savu pret ļaudīm un dzīvi,

Mūţam , kas zaudēts,meklēt reiz beidz.

Jaunība - esi tu austoša zvaigzne,

Kāpēc tavs mirdzums ar laiku sāk zust,

Cilvēka dzīves, pavasars zaigais,

Nedrīksti tu, kā sniegpārsla kust......


Tu mīļā,mīļā māmulīt....

Kāpēc bērnu dienu sapľi,

Manā atmiľā vēl mīt,

Tāpēc, ka tavs mīļums vadīs,

Visu mūţu māmulīt.

Atceros es kādu rītu,

Kad bij ļoti skumji man,

Tava jaukā šūpļa dziesma,

Šodien manā sirdī skan.

Maigi glāstīji tu mani,

Sacīji man, dēliľ audz,

Tavu mieru vienmēr sargās,

Tā, ko tu par mīļo sauc.

Gadījās kad kļūme kāda,

Saucu, palīdzi man māt,

Tu ar labo padomiľu,

Vienmēr ātri biji klāt.

Rokas tev bij nogurušas,

Naktīs mani šūpojot,

Tavas pūles nebij veltas,

Augu tevi mīlējot.

Tava mīla bij tik maiga,

Ziedojies tu kā neviens,

Nu uz tava raupjā vaiga,

Likteľpēdas redz ikviens.

Noglāstu es tavu galvu,

Pieglauţos tev cieši klāt,

Tāda vienīgā man esi,

Jaukā, labā, mīļā māt.

Tagad tavas rūpes, raizes,

Jāuzľemās arī man,

Pietiekoši manā labā,

Esi pūlējusies gan.

Neskumsti, es līdzās būšu,

Tavos priekos, bēdās māt,

Tā, kā senās bērnu dienās,

Atļaušu tev sevi rāt.

Tu tik nopūties un smaidi,

Sen to zinu mīļais dēls,

Tava sirds ir zelta vērta,

Čuči dēls, jo ir jau vēls....


Man tevi jāatrod....

Es tevi meklēju ik katrā jaunā ziedā,

Kas koši manā sapľu dārzā plaukst,

Es tevi meklēju, gan saullēktā, gan rietā,

Ik katrā dienā, kas no jauna aust.

Vai tevi meklēt zilos viļľu vālos,?

Vai kaijas kliedzienā, kas skaļš, tad atkal rimst,

Vai vēja čukstā,padebešos tālos,

Vai tur, kur atkal jauna zvaigzne dzimst.

Vai tevi meklēt vasarīgā svelmē,

Vai ledājos, kur sastindzis it viss,

Bet varbūt veldzējies tu okeāna dzelmē,

Varbūt tu pats no sevis esi aizbēdzis.

Bet mana sirds, aizvien vēl nebeigs meklēt,

Lai kur tu nebūtu, man tevi jāatrod,

Man jāiziet caur uguni un pekli,

Jo to, ko pazaudēji, man tev jāatdod.

Tev atgriezt vēlos ticību tai mīlai,

Kas abus mūs reiz cieši vienoja,

Jo citādi nav vērts tam zvērestam un ķīlai,

Ko tava sirds man kādreiz dāvāja....


Mūžīgā mīla...

Mūţīgās zvaigznes un mūţīgā mīla,

Mūţīgas domas un sapľi mūs skauj,

Es tā, kā gaiss, ko tu ieelpo brīvi,

Tas tavā elpā iekļūt man ļauj.

Ieplūstu dzīslās kā dzīvības lāse,

Vēlos lai tikai tu saprastu to,

Cik gan ir trausla dzīvība mūsu,

Tāpēc es sargāju mīlu lūk šo.

Smaida mums debesis, smaida mums zeme,

Jūtot kā mīla no visuma plūst,

Pat ja reiz izietu jūra no krastiem,

Pat ja kalni virsū mums grūst,

Mīla kā eľģelis apskauj ar spārniem,

Neļaus tā sirdij kā kristālam šķīst,

Esmu es tavējā mūţīgā mīla,

Plaukšu es vienmēr, kaut rozes jau vīst.

Domās un sirdī tu manējā būsi,

Būs tā vienmēr cik vien dzīvot būs ļauts,

Arī pat tad, ja mūs nebūs virs zemes,

Būšu es tavējā mīlā vēl skauts,

Aizlidos gadu tūkstoši strauji,

Mīla joprojām virs zemes šīs plauks,

Skaties starp sirdīm strāva kā zaigo,

Mīla ir mūţīga visums mums sauks.....


Nekad neatlaid... kas Tevi

iedvesmo...

Nav vērts stāstīt par sīkumiem,

te viss sākas un beidzas ar klusumu,

viss, kas reiz bija tik ļoti dārgs

nu ir putekļu un pelnu cenā.

Tas, kas reiz kopīgs mums bija,

tas, kas zvaigznēm lika līt,

viss tas bija kā sapnis

un tagad tas šķiet kā atkritumu spainis.

Nav nozīmes tam cik bagāts Tu esi,

nav nozīmes cik draugu Tev daudz,

viss kam bija nozīme

bija mīlestības pazīmes.

Līst lietus un sniegi krīt,

dziest dzīvības un rodas prieki,

visi, kas laimīgi nu ir Tev lieki,

to ko vēlies Tev vairs neatgūt.

Mīlēt tik vienu reizi ļauts

un to zina katrs, pat skauts.

Mīlestības dāvanas, kad dotas Tev,

mīļoto, tad tuvu pievelc sev.

Ja mīļums, kas bija ir zudis jau,

likums šķiet loģisks - laimes vairs nav,

drīz cerības kā ziepju burbuļi plīst

un sprāgst balonu bumbas.

Un kad pēc skumjām nāk prieks,

šķiet mīla ir kas lieks,

it viss Tev kā klauns tad liekas

un pašai uz zemes vairs nav vietas.

Naids un mīlestība -

šķir tos tik solis,

negribēta pārestība

un kā pa pieri akmens olis.

Vienkārša patiesība,

sāpīga mīlestība,

pirmā tik īstā

un ik viena kļūst mīksta.

Dzīvības autors

mīloši teicis

cik ļoti tas zemi reiz mīl

un dēlu tas pat atdevis,

Nebaidies vairāk nemaz,

lai notiek it jebkas.

Dievs Tevi joprojām mīl

un mīlas liesmas drīz atkal šķils.

Paies diena vai divas,

paies mēnesis vai gads

un Tu redzēsi - jūs būsiet divi,

netici saviem prāta stāstiem.

Ikvienam uz zemes šīs

mīlestība ir jāizdzīvo.

Tavā sirdī mīlestība mitīs,

ja ļausi tai tavā sirdī izdzīvot.

Un, kad laimes pilnas acis Tev,

atceries, ja mīli - turi to sev.

Vaļā nekad neatlaid

to, kas tevi iedvesmo...


...Tā tak lipīga...

Mazliet sāli saujā ľemu,

mazliet sāpes skumjas ciešu.

Drīz pienāks arī laimes un miera laiks

un kāds auglis kusīs uz mēles svaigs.

Pavisam drīz jau atnāks vasara arī sirdī,

pavisam drīz tā uz palikšanu te nāks,

pienāks tāds brīdis, kad skumjas prom

gaisīs

un grūtsirdība nebūs nekas aktuāls vairs.

Periodiskais rudens sirdi, kad grauţ

sajūtām, kas smaidīt ļauj, liek tas lai

snauţ.

Pienāk apmācies emociju brīdis,

garlaicība Tevi no skumjām jau smacē.

Ir sajūta, ka atkal jau lietus līst

un pazūd pat mazākais iemesls, lai

smaidītu.

Un tomēr... Atceries tik lietu vienu -

pēc katras lietusgāzes sekos varavīksne

kāda.

Un pienāks brīdis, kas smaidus rada,

pienāks emocijām bagāts laiks,

brīdis, kad raudāt pat gribas,

brīdis, kad raudi jo esi laimīgs...

Par minūtes stāstu es šo sauktu,

ja to lasot skumjas Tev zustu.

Par laimes un iedvesmas stāstu,

kas tuvinātu man tavu glāstu.

Par roţu pušķi es Tev stāstītu,

ja iedvesmas smeltā dziesmā es runāt spētu.

Es nezinu kāpēc tam jābūt ir tā,

ka ik brīdi sirds Tevi vien alkst.

Kaut zinu Tu tepat vien esi,

ir sajūta ka tuvu gana vēl neesi.

Un kad roţu klēpis rudenī mircis

tavas acis vasarā nesīs

domā tikai par vienu,

par vasaras pildītajām zemenēm saldām,

domā par skūpstiem un glāstiem.

Līdz Tu mani satikt spēsi

paies kārtējais mirklis garais,

līdz skūpstam kaislīgam Tu ļausies

paies minūtes līdz mājās Tu nāksi.

Un tos mirkļus, ko mēs kopā tad vadīsim,

tos mirkļus, kas iedvesmu man sniegs,

tos nemaini ne pret ko citu,

tos aizstāt nav pa spēkam nekam.

Un grūtsirdības, skumju laiks

manā sirdī atkal būs lieks.

Kā dziesmu es dzirdēšu Tavu balsi

un no tāluma tas izskatīsies pēc valša.

Nu Tu esi rokās manās,

nu ir laime pilnīga,

to es saucu - mīlestība,

saku jums no tiesas -

Uzmanieties tā tak lipīga...


Man vajag Tevi ļoti

Man vajag Tevi ļoti!

Aizsedz man acis,

aizsedz man ausis,

es negribu dzirdēt,

es negribu redzēt.

To kā sirds Tevi alkst,

to kā bez tevis tā kalst,

Vai Tu dzirdi?

Sirds tevi klusām sauc...

Pēc tevis tā traki sauc,

pie tevis tā mūţdien trauc,

par Tevi tā tikai runā,

sirds nezin vairs miera.

Nav tai brīva diena,

tikai Tu esi tai viena,

tikai Tavs smaids tai vajadzīgs,

Tavs skūpsts ik mirkli gaidīts.

Viena minūte un sirds jau stāj,

pāri kalniem tā itkā slāj

un tomēr tai vajag tik Tevi,

lai varu tajā atpazīt sevi.

Un, lai šī dziesma ir skaista,

vajag, lai kas uzmanību saista,

to par piedziedājumu saucu,

ar atkārtojumu pēc tevis es kaucu.

Aizsedz man acis,

aizsedz man ausis,

es negribu dzirdēt,

es negribu redzēt.

To kā sirds Tevi alkst,

to kā bez tevis tā kalst,

Vai tu dzirdi?

Sirds Tevi klusām sauc...

Un ritmi sirdij tik lēni kad top

dzejolis dziesmā jau pārtop,

drīz blakus man jau esi Tu

un nezinu vai jauna diena laimi nesīs.

Mīlestība spārnos cels,

sirds jaunus spēkus drīz atkal smels

un dzīvot vieglāk taps,

ja dziesmai ritms būs labs.

Bet kad vārdi atausīs man sirdī,

teikšu Tev skaļi, lai dzirdi -

nav vietas šeit liekiem vārdiem,

tiem nozīme kā tukšiem siena zārdiem,

Aizsedz man acis,

aizsedz man ausis,

es negribu dzirdēt,

es negribu redzēt.

To kā sirds Tevi alkst,

to kā bez tevis tā kalst,

Vai tu dzirdi?

Sirds Tevi klusām sauc...


Vārdu spēle

Vārdu spēle...

Dzīve bez apstājas.

Kas gan te notiek?

Kā jūra bez sāls.

Kā tas var būt?

Tā cilvēks roku pie sirds noliek,

jo tam jēgas nav ko gūt.

Aiz loga atkal jauna diena

ar savām sāpēm un priekiem.

Tā man esi tik Tu viena,

pārejos uzskatu par liekiem...

Atvaino, ja prieku gūt nespēj

nedz sirdī, nedz dvēselē.

Tik projām gan vēl neej,

jo vārdu vēl daudz man ko teikt.

Tos sakot vēlos, lai zini

cik ļoti es savu dzīvi mīlu.

Tev nav vairs jāiet pa dzīvi,

vientulība pagāja - to zinu.

Un ja jautāsi, kas ir tā dzīve ko mīlu,

teikšu kā ir patiesi.

Mana visa dzīve

esi Tu viena.

Mīlu Tevi!

Saku tieši...


Tas cerību laiks

Tas cerību laiks...

Kā vārds, kas izteikts.

Man tevi neatgūt...

Kā viens smalks diega pavediens,

kas pārrauts.

Nelabojams...

Reiz mēdzu tavās rokās sildīties,

reiz mēdzu apskaut un turēt, neatlaist

Tevi.

Kā saule, ar smaidu mani sildīji,

kā zvaigzne tā spoţākā, tā košākā...

Tās tavas acis...

Nu sēţot šeit,

četrās sienās,

grimstu skumjās,

grimstu atmiľās...

Šeit tika vilktas līnijas,

kā joslas zīmetas,

kas ceļus dala,

tās mani un Tevi ir šķīrušas...

Kā tikko dzimis mazulis,

nu man viss no jauna jāsāk.

Kā tikko modies no rīta,

es veru acis ar cerībām...

Te beidzas sapľi,

te beidzas ilūzijas,

šeit sākas dzīve,

šeit sākas cerību laiks...

Zinot, ka sirds prasa daudz,

zinot, ko vēlas meitene,

nevarot solīt nekā,

nevarot dot nekā...

Es itkā ieskatos sirdī,

es ieskatos tavā un manā sirdī.

Migla, un nesapratne,

migla un dalītas jūtas...

No visa, ko Tev nāktos sargāt,

no visa, kas Tev dārgs,

atceries, sargi sirdi,

jo no tās dzīvība rodas...

Miglu, tumsu, un skumjas dzen tālu,

tālāk no bēdām un sāpēm.

Kā sirdīm, kas vienojušās,

kā rokām, kas sadevušās,

tā mīlestība būs,

tā mīla guni reiz gūs...

Un solījumiem nozīmes nebūs

un pat tās acis un smaids,

tās atkal priecāsies,

tās atkal mīlēs...

Ja zvaigznes spētu runāt,

ja saule spētu dziedāt,

tā zvaigzne naktī Tev stāstītu,

tā saule dienā tevi slavētu...

Kā mazs bērns

es meklēju sevi,

kā mazs kucēns

no mātes pašķirts,

man tālu vēl jāiet,

man garš ceļs priekšā...

Negribu skriet prom,

negribu kļūt vientuļš.

Vai vientulības nav gana?

Vai skumjām robeţu nava?

Tā atkal rokas, ko sildīt,

tā atkal apskāvienus, ko sniegt vēlos,

es Tevi meklēju,

es gaidu Tevi...

Jo zinu, ka neatgūšu laiku senu,

jo zinu...,

Kā vārds, kas izteikts,

man pagātni neatgūt.

Kā viens smalks diega pavediens,

kas pārrauts,

ir nelabojams...


Augot

Es vēl nepiedzimis taustījos tumsā

Un mēģināju sataustīt ar māti saistītus audus

Mazliet pastiepu roku uz priekšu

Bail jau bija varbūt atkal tukšumu satveru

Tad lēnām pieskāros mātes vēdera sienām

Maigi un mīļi tās noglāstīju

Tā māte zināja ka es vēl pagaidām augu

Un tad lēni atradu ar māti saikni

Tā saucās manas pirmās brokastis


Papīra lidmašīnas

Šodien mēs locīsim papīra lidmašīnas

Palaidīsim tās pa vēja plūsmai liegai

Rītā mēs skatīsimies zvaigznēs

Varbūt vēl debesīs mūsu lidmašīnas lidos

Un kas to zina varbūt tieši kādā no tām

Parīt jau sēdēsim mēs

Lai lidotu uz Amsterdamu

Un sākt visu no jauna


Tavās acīs grimis

Debesis spīguļo kā tavas zilās acis.

Tālumā aizlaiţas nakts tauriľu bari.

Vasaras naktis iezīmē dziesmu takti.

Tavas zilās acīs kā nakts lēnām tumst.

Es jūtu tavas dzestrās elpas pieskārienu,

Tas lēni un liegi pieskaras manam plecam.

Esmu vasaras sapnī, tavās zilajās acīs grimis.

Viss ir pilnīgs. Ja vien Tavas acis man izteiktu visu!


Viss kas bija satarp mums

Viss, kas bija starp mums,

Nu mākoľos tīts balts rīts.

Siltajās vasaras dienās

Paliec ar mani šajā pasakā.

Redzi, saule jau lēnām riet,

Tā krāšľi skar horizontu.

Laiks mums tagad atvadīties

Un atstāt noslēpumus naktij.

Viss, kas bija starp mums.

To vien minēt jums ļauts.

Viss, kas bija starp mums,

Tas ir noslēpums jums.


Debesskrāpju spēles

Debesskrāpju smailie jumti smagās debesis tur.

Vai kādam zināms, vai kādam rūp,

Kas notiktu rīt, ja tās kritīs.

Varbūt iestātos tumsa!

Varbūt apjukums skaļš?

Varbūt neizmērāms miers,

Kas kaulus kutina.

Debesis jau satumst,

Bail sagaidīt rītu.

Ja nu rīt debesskrāpji

Smagās debesis nenotur?


Pusnakts eņģelis

Tavs pieskāriens tik svētīgi maigs

Un acu skats valdzinoši aicinošs.

Mana sirds Tev vēlas teikt

Debesīs dzimušus vārdus.

Tu, mans naksnīgais eľģelis,

Tavi skūpsti negodīgi saldi.

Tie manu sirdi klusi nobur

Un atsakās to palaist vaļā.

Sit pulksten's mūsu pusnakts stundu,

Viss apkārt sastings klusumā.

Tu, mans pusnakts eľģelis,

Spēj manu laiku atľemt saprātam.

Ar saviem eľģelspārniem

Manu sirdi klusi skauj...


Samts

Neţľaudz mani ar samta pavedieniem,

Esi patiess kaut vienu reizi.

Lai varu iznīcībai savai acīs lūkoties,

Jo vismaz tik daudz esmu pelnījusi.

Neţľaudz mani ar samta pavedieniem,

Tos purpursārtās asinis notraipīs.

Manu sakāvi no tiem neizskaust

Nedz ar vulkānu liesmās izdedzināt.

Neţľaudz mani ar samta pavedieniem-

Lēni, maigi un mokoši.

Esmu pelnījusi, par visu ko atdevu,

Ko ne tik cēli nāvīgu..


Movie

You're my movie-

Action and romance story.

I could watch you all the time

If I weren't paralyzed.

You got me under your spell,

You make me wish that I could change.

It doesn't matter where I go,

'Cuz only thing I need is you.


Salacgrīva

Salacgrīva, dzimtā Salacgrīva!

Tev ir Salaca un tev ir arī grīva.

Jūras mutē sabrauc zvejas kuģi,

Saule rotaļājas tavā ielas bruģī.

Ziemeļvēji kuģu mastos klaigā,

Zvejnieki pie savām zvejas laivām.

Brīvās debesīs slīd baltās kaijas,

Viļľu krēpes sāļās putas aijā.

Tā ir mana, mana Salacgrīva,

Ne tik liela, tomēr ļoti mīļa.

Augstie tilti Salacai ir pāri,

Bērnu acīs spīgo zinātkāre.

Baznīcas ir, skolas ir un tirgus,

Senatnē te pārdevuši zirgus.

Pilsētai ir čakli darbinieki,

Kopā - bēdu puse, dubultīgi prieki.

Kā lai paldies pasaku, tev mīļā,

Dzintarjūras krasta pērle zvīļā?..

Jūras šalkas mazu modināja,

Viļľu spīvums dzīvē līdzi gāja.

Zel un plauksti, mana Salacgrīva !

Tagad tu no maldu varas brīva.

Lai uz vaigiem jūras pērles sāļās,

Bet ne asaras, kas apraud tēva mājas.

Kā lai paldies pasaku tev, mīļā?

Dzimtā, jaukā, skaistā Salacgrīva…


Mātei

Kad pienāks rīts

un saules gaišie stari,

Kā mātes glāsts

man silti pieskarsies,

Tad sajutīšu

mātē – saules siltums,

Un sapratīšu

saulē – mātes gaišums ir.

Rokrokā abas

manu dzīvi saista,

No abām plūst

man mīlestības spēks.

Kā satumst debess mala,

saulei rietot klusi,

Smeldz mana sirds,

kad mātes līdzās nav.


Limbaži

Reiz māte man teica, meitēn,

Ir Dzimtene katram tik viena,

Kur priecīga, laimīga būsi,

Gan smagās, gan vieglajās dienās.

Šeit Limbaţos dzimusi māte

Un Limbaţus mīlēja.

Te auklēta, audzēta, rāta

Un Markšos par ganiľu bija.

To Lielezers aijāja miegā,

Kad nogurums uznāca baigs.

Cik skaists tas, kad pirmajā sniegā,

Baltpelēki rotāts tam vaigs.

Bet pavasar’s palos kad krāca,

No jūras kā balva tai,

Pa Svētupi kuģīši nāca

Ar reľģēm līdz Donavai.

Tā Limbaţus kristīja vārdā

Par reľģu galvaspilsētu.

Kaut nosaukums sen jau ar bārdu,

Mēs dzirdam vēl pieminām to.

Tā gadsimta sākums man stāsta

Par sirmajiem Limbaţiem,

Bet Lielezers tagad vēl glāsta

Ar skaidrajiem ūdeľiem.

Ak, Limbaţi, Limbaţi mani,

Kur paaudţu paaudzes mīt.

Kur sasaucās baznīcu zvani

Un atmiľu kamoliľš rit.


Skaistākie ziedi

Es Tev dāvāšu skaistākos ziedus

Rudens salnās kas dzeltē un vīst.

Zaļās lapas jau ziemelim piedos,

Saules staros kad sarkanas tvīks.

Es Tev dāvāšu dzeltenu sauli,

Lapu krāsās kas paslēpta mīt.

Gaišu prieku tur saskatīt raugi,

Nebēdājies, ja zemē tās krīt.

Lapas dzeltenās, zaļās un sārtās,

Šodien visas es dāvinu Tev.

Iebrien, atverot dvēseles vārtus

Iebrien - un krāsas šīs paturi sev!

Tāds ir liktenis lapotľu māsām,

Rudenī vēji tās rausta un plēš,

Ziemelis izrotā dardedzes krāsām,

Dzīvības spēku jauns pavasar’s dveš.


Skumjie koki

Kāpēc šodien kokiem skumjas sejas?

Kāpēc Lielezers tik pelēcīgs un kluss?

Vai tie rudens elpu sajutuši spēju,

Vai ka drīz jau ziema salti-baltā būs?

Kāpēc kailie zari skumji vējā liecas,

Atvadoties klusas sveikas tikai māj.

Rudens dzestrumu vēl pieľemt liedzas,

Atvasaras zemei krāšľu rotu klāj.

Sabirst zemē lapas dzeltenās un sārtās,

Vēja zēns ar tām jau jautru spēli sāk.

Tā kā as’ra sāļa pēdējā krīt lapa,

Skumji kailie koki, bet vai ilgi tā?

Paies bargā ziema, zudīs sniegi baltie,

Pavasaris silto dvesmu atnesīs.

Uzplauks sniegpulksteľi, zilās vizbulītes,

Koki atkal zaļos, putni dziesmas vīs.


Lielezeram

Nevar būt, ka man vairs nav ko sacīt,

Kad klausos es, kā niedres vējā šalc.

Ielūkojos Lielezera acīs,

Kur satraukts vilnis čalo zili balts.

Zied krastā ievas, ziedi virmo vējā,

Birst ūdeľos un skurbi, skurbi tvan.

Vārdu nebij’, pateikt nevarēju,

Cik Lielezers bezgala mīļš ir man.

Kūko dzeguze, tam gadus skaita.

Vienalga ezers mīlas dziesmu šalc.

Lai gadi nesteidzas un nerit raitāk,

Pat ja tas ziemā ledus gūstā kalts.

Tā nu iznāk, runāju par mīlu.

Kā nerunāt, ja mīlas pilna sirds?

Lielezers kā pērle niedrēs zvīļo

Un Limbaţiem pie pašām kājām mirdz.


Pēc reibuma es nācu šurp

Es nenāku pie tevis, Gauja,

Lai izraudātu asaras,

Bet pavasara dvesmai ļaujos,

Par pavasari būs mans stāsts.

Par vizbuļiem ar zilām acīm,

Kas zilās segās kraujas tin.

Par to, ko lakstīgalas sacīs,

Jo tās jau pavasari svin.

Es nezinu, par ko skan dziesma,

Ko izdzied lakstīgalu pulks.

Ja par to, ka sirdis liesmo,

To saprotu, nav vaj’dzīgs tulks.

Varbūt par baltām ievām klāstīt?

No tām jau Gaujas krasti skurbst!

Ka esmu noreibusi, stāstīt?

Pēc reibuma es nācu šurp!

Jau tāpēc ziedonis tiek iedots

Lai ziedu jūrā basām brist.

To ziedi sabradātie piedos –

Bet tālāk skanēs stāstiľš cits.


Donaviņa

Te Donaviľa rātni plūst,

Vai burbuļo kā dejā,

Te ūdens strauju gaitu gūst,

Aiz tilta gāţas lejā.

No Lielezera gājiens sākts,

Kur straume iesāk skreju,

Tā kādu strautu līdzi vāc

Un bēg no visiem vējiem.

Gar Donaviľu kārkli aug.

Vai pelēkie – no tiesas?

Kas par pelēkiem tos sauc,

Ja medaini tie liecas?

Tos bebru pāris tīksmi grauţ,

Liek aizsprostā tos lietā,

Pēc liela darba saldi snauţ,

Līdz pašam saules rietam.

Uz Dūľezeru straume plūst,

Kur zivis straumē dejo,

Tās zin’, ka atkal dzelme būs

Un niedres, kas šalc vējā.


Dvēseļu salidojums

Tās nav dzelzceļa sliedes no BAMa

Tā ir dvēseļu lidlauka panorāma.

To mēs liekam pie piemiľas akmens,

No svecītēm mirdzoši spoţām.

Mūsu domas tās Visumā aiznes

Un ir dvēseļu lidojums drošāks.

Tās nav dzelzceļa sliedes no BAMa

Tā ir dvēseļu lidlauka panorāma.

Īstās sliedes bij’ melnas no naida,

Tās asaras nenomazgāja.

Starp gulšľiem iesprūda mirstošo vaidi,

Kas šai ceļā uz mūţību gāja.

Tās nav dzelzceļa sliedes no BAMa

Tā ir dvēseļu lidlauka panorāma.

Liekam sveces kā degošu ceļu,

Lai tās izgaismo debesu jumu,

Kā zīmi tiem, kas jau mājo pie veļiem,

Lai nāk uz dvēseļu salidojumu.

Tās nav dzelzceļa sliedes no BAMa

Tā ir dvēseļu lidlauka panorāma.

Tā ir Latvijas tautas drāma.

(veltījums izsūtītajiem)

*BAM – Baikāla – Amūras maģistrāle


Limbažu vecpilsētai

Mana vecpilsēta labā!

Turpinās tavs senais stāsts.

Tu atmiľas un mīlu glabā,

Pat bruģakmenī ir tavs glāsts.

Kur vēl Livonijas mirdzums?

Guļ drupās viduslaiku pils.

Pat Rīgas rātes senais spoţums,

Un vecais Hanzas mantojums.

Mana vecpilsēta labā!

Tavos mūros sapľi dzimst.

Tu arī manus sapľus glabā,

Kad projām steigsies gadu simts.

Vecā rātē tagad atskan

Kāzu marša meldiľš silts.

Tur kādā seno laiku freskā

Vīd padebesis pelēkzils.

Mana vecpilsēta labā!

Vai kāds brīnums, ka tu mirdzi?

Tu sudrab’ ozolzaru glabā

Un ābeli ar sudrabsirdi.

Kur man iet un ko vēl meklēt?

Te visapkārt tuvs un mīļš.

Pat ielu bruģis greizs kā pekle,

Ir vecpilsētas akcents dzīvs.

Mana vecpilsēta labā!

Šis nu ir tavs svētku brīdis.

Tu arī manus soļus glabā,

Vēl pēc gadsimteľiem spīdi!


let.do.not.

Esmu līdz potītēm Daliľu pludmales vēsajās smiltīs,

Lūdzu, nespied tik stipri manus zilganos pirkstus!

Laid un liec mierā! Tie nekad man nav bijuši silti,

Laid! Un skaties kā izliekos brīva un pamazām grimstu.

Esmu līdz ceļgaliem Valmieras stacijas asfalta plaisās,

Lūdzu, beidz turēt mani aiz tievajām rokām!

Laid vaļā, bet paliec un noskaties kā mani kaisa,

Kā vējā zūd pelni, kad jaucas ar grēkiem un mokām.

Esmu līdz viduklim Vecpuišu parka koptajā zālājā,

Lūdzu, liec mierā manas sarkanās piedurknes!

Laid vaļā un skaties kā tuvā pārvēršas tālajā,

Skaties kā dāsnā Gauja man labākos atvarus nes.

Esmu līdz pleciem Dzirnavu ezera tumšajos ūdeľos,

Lūdzu, dod roku! Kādēļ tu mani vairs neturi?

Vai tiešām man atļausi nosalt šī jūlija puteľos?

Vai tiešām man ļausi iet ceļu, ko izvēlas enkuri?


once.

Iesim, pudeļvīr, tuvākā parka baltos ceriľus vērot!

Kas teica, ka stundu pēc pusnakts ceļmalas nezied?

Stāstiet man dzīvi! Un nesiet, bez apstājas nesiet!

„Divos rītos,” Jūs sakāt, „pie tējas bez cukura pierod.”

Iesim, pudeļvīr, vietējos odus barot no abām rokām!

Kas teica, ka nedrīkst slepkavam dāvināt virtuves nazi?

Nemet pudeles ārā! Mēs tās šonakt ar dvēselēm zogam.

„Bet cilvēks ir tukšāks par taru,” sakāt, „būs guvumi mazi.”

Iesim, pudeļvīr, es vedu Jūs mājās, vedu uz Andrejsalu!

Jūs teicāt, ka slīkstat, kad sperat soli pretī pirmajam vilnim.

Es teicu, tas tāpēc, ka pudele vērtīga tad, kad tajā ir alus.

Bet Jūs tikai smaidāt. Jūs laimīgs. Jums četri maisi ir pilni.


please.

Lūdzu, aizdod man klusumu savu.

Aizdod man to uz mūţu.

Es lepna uz ceļiem stāvu.

Rāma es plēšos pušu.

Lūdzu, pārdod man tukšumu savu.

Pārdod man to par velti.

Es lepna sev sejā spļāvu.

Esmu lepnumā kājās celta.

Lūdzu, met man ar mieru savu.

Met to pie savām kājām.

Piedod, es šodien tik blāva,

Upuriem jābūt vājiem.


PASAPŅOSIM?

Es Tevi aicinu pasapľot kopā ar mani...

Par jūru, kas mierīga, rāma un klusa,

Par upi, kas ieskauta ievās uz jūru plūst,

Par lakstīgalu, kas nenogurusi pogo,

Un dzeguzi, kas kūkojot modina mūs.

Sapľosim par lietus dzīvinošo spēku,

Par negaisu skaistu un baisu mazliet.

Par mīlestību, cerībām un sapľiem, kas vieno,

Par rītdienu, kas pienāk arvien.

Sapľosim par rītiem, kas saules gaismas pilni,

Un dienām, kas siltumu staro un dod,

Par vakariem rāmiem ģimenes lokā

Un naktīm, kas mieru izstarot prot.

Es Tevi aicinu pasapľot kopā ar mani...


... es tevi atrast nevarēju ...

es tevi atrast nevarēju...

es raudāju,

es lūdzos.

es kā bez prāta skrēju,

bet tevi atrast nevarēju.

es tevi atrast nevarēju...

ne vakardienā,

nedz rītdienā.

ar vēju sacentos,

bet tevi atrast nevarēju.

es tevi atrast nevarēju...

meklēju sapľos,

meklēju nomodā.

ar rēgiem cīnījos,

bet tevi atrast nevarēju.

es tevi atrast nevarēju...

pagāja dienas,

steidzās gadi.

mūţība pagāja,

bet tevi atrast nevarēju.

es tevi atrast nevarēju...

spīdēja saule,

nogranda pērkons.

ar zibeľiem mētājos,

bet tevi atrast nevarēju...

bet tu biji blakus...

lai diena vai nakts,

lai ziema vai vasara.

tavs siltums un smaids

mani blakus noturēja.


Es esmu mājās...

Nakts melnums kad pār zemi klājas,

Soļi rimst un putnu balsis klusas,

Es lēniem soļiem nāku mājās,

Es atgrieţos - mana sirds ir nogurusi.

Logā sveces liesma atmirdz,

Aiz durvīm mīļas balsis skan.

Klusa asara pār vaigu nokrīt

Un sirdī vieglums ielīst man.

Lēni durvis veru vaļā,

Mīļas rokas mani skauj.

Es atgrieţos - es esmu mājās,

Asarām pār vaigu ritēt ļauj.

Nejautājiet, kādus ceļus gāju,

Neprasiet, kas gultu klāja man.

Es atgrieţos, es esmu mājās,

Un sirds tik pilna ir man.

Pie galda apsēţos un glāzi tveru,

Smagums manus plecus liec.

Vien brīdis īss un acis veras,

Ir dzīves kauss līdz malām liets.

(M.Freimaľa piemiľai)


... palikt vakardienā ...

ar sajūtām par šodienu nepastāstīsi,

ar vārdiem to aprakstīt grūti...

izdziedāt dziesmā - meldiľu nenoķersi,

sajust un apstāties, paturēt krūtīs...

bet laiks iet - mirklis sāk gaist,

sajūtas izbālē, vārdu vairs nav...

atmiľas plēnē, kaut mirklis bij' skaists,

un rītdiena saka tev klusītēm: "čau!"

bet es negribu , negribu zaudēt vēl to -

mirkli, kas skaists bijis šodienā.

atstāj vēl mirkli, neľem vēl šo

un atļauj man palikt vakardienā...


... es gribu klusumā ...

kľada ap mani, kas nerimst ne mirkli,

troksnis, kas ikdienu pavada.

gaisma, kas acīm pavērties liek,

un saule, kas mākoľos gozējas.

tumsa, kas ķermenim veldzēties ļauj,

vējš, kas dzīvo dara vēl dzīvāku,

smiekli, kas aizrauj un pacelties ļauj,

un bēdas, kas negaidot piezogas...

sapnis, kas miegu krāsainu dara,

modinātāja zvans, kas visu to pārtrauc.

rītdiena, kas pienāks pat nejautājot,

šodiena, kas aizejot atvadas māj...

bet tagad...

tagad es gribu iekrist klusumā...

klusumā, kas dvēselei veldzēties ļaus...


Pēc kā smaržo rudens?

Pēc kā smarţo rudens?

Viľš: Pēc tikko pļautas zāles.

Viľa: Pēc neaizsniedzamās tāles...

Un kas visvairāk sāp?

Viľš: Zobi! Katram zināms – par šo man nākas smaidīt.

Viľa: Vissāpīgāk... nē, vissāpīgāk ir gaidīt.

Kas šajā dzīvē ir viegli?

Viľš: Dzīve visviens ir kumoss rūgts...

Viľa: Varbūt, tomēr – vai nav viegli iedot kaut ko, ja ir lūgts?

Viľš: Arī tas vēl nav viennozīmīgi.

Bet kas notiek ārpus tā – tā, kas ir pasaulīgi?

Viľš: Tas...

Viľa: Mīlestība! Tam visam pāri stāv mīlestība.

Viľš: Nu gan tu muldi! Mīlestība – tā ir tikai pārejoša apmātība.


Es jūku pa detaļām (jeb „no klauna par princesi vienā dienā nekļūsi!”)

Nebarojiet. Tikai spārnus neatľemiet.

ES REIZ TEICU. NEBAROJIET. TIKAI SPĀRNUS NEATĽEMIET.

SPĀRNI MAN IR ATĽEMTI. PABAROJIET. SPĀRNUS MAN NEVAJAG. RŪĶI NELIDO! KLAUNI NE TIK. VIĽI

DZER UN GĀŢ PODUS. UN NEJAUTĀJIET. KURŠ NOĽĒMA. KĀPĒC. CITĀDI ARĪ ES SĀKŠU RAKSTĪT DRAĽĶĪGU

DZEJU...


IZģērbŠANās

mēs spēlējām spēli uz izģērbšanos. viľa. zaļa zāle. un es. kurš uzvarēja? viľas smiekli.


dzīvi var pārdot. bet to nevar nopirkt. tikai nozagt atpakaļ.

es biju tur kur viľa tirgoja kandţu – un pie velna – stāvēju stāvēju neko nesapratu... ja jā

– varbūt ne hobijs bet man patīk dzīties pakaļ bēgošām govīm. LAIKAM. laika prognoze skaidra

kā diena – šodien būšot LIETUS. kāzas atceltas. es atkal jau neprecos. stāvu uz tilta.

skūpstos ar vēju. lēciens. kliedziens. sekunţu 100daļas. un es esmu uz ietves. lai dotos.

PROM.


Es tik ļoti baidos

Jā, jā, es tā vienkārši nevaru iziet ielās – no nekā uz neko. es tik ļoti baidos, ka man

salīs ausīs. – lietus. un Tavi vārdi...


Natālij

Natālij,

Tu esi skaista kā

Gubu mākonis.

Tik balts.

Natālij, nejautā, kāpēc tu esi muļķe.

Natālij, neraudi, ka esi tā.

Varbūt reiz tu būsi pietiekami gudra, lai saprastu, kāpēc.

Bet tagad,

Dieva dēļ!,

Vienkārši apsēdies un iededz...

Natālij, mēs abas dzīvē tālu tiksim. Nopietni.

Bet, ja nopietni, tad kāpēc

Es smejos.

?


Ēnu Kliedziens

Laiks tiek taupīts, brīţiem laupīts, saraustīts un dalīts posmos.

Tie, kas stostās, apkārt plosās – pārtop gļēvuļos bez drosmes.

Tās ir tikai pasakas, kuras stāstot nolīst asaras

Ēnas reizēm no gājēja atsakas – šoreiz gads bez ierastās vasaras.

Jo vairāk cilvēks melo, jo tumšāks un tukšāks kļūst acu skatiens.

Viens, tikai viens seko sitiens, pēc kura papildus nāk kritiens.

Rītdiena – tā tikai viena, otras tādas nebūs diemţēl.

Trausla tā kā stikla siena, sargā to no sirds, tik tiešām!

Sliktas lietas, tumšas vietas līp pie cilvēkiem kā mēris.

Vai tas dabā? Vai tā labāk? Atbildēs, kas jūtas dzēris.

Mirkli tvēris, pirkstiem cauri, ātri birst – kā smilšu graudi.

Kur tu nesies? Kur tu skriesi? Aizmugurē paliek ļaudis.

Skaudīs tam kas barā stāvēs, liekuļos un muti dzesēs

Tas vienalga, pats viľš vainīgs, ne jau tu – kas viľu dresēs.

Pāri upei – jātiek tālāk, varbūt otrā krastā zaļāk?

Daţas dienas, vēl pirms ziemas, kas bij kluss var vērsties skaļāks...


Uz sliekšņa, kur kāpis daudz kāju

Uz sliekšľa, kur kāpis daudz kāju,

Pie sienas, kur bojāju stāju,

Viens klusums jau atkal mīt,

Viens tukšums ēnā krīt...

Sists, mīlēts, stumdīts un grūstīts,

Cits cilvēks sūtīts un postīts.

Piemirsies jau sen šis viss,

Kas vēsturi aprijis.

Vēl grūti ir noķert to mirkli,

Kad kāds ar vēstures sirpi

Salauza slieksni un sienas,

Kur stutēju cerības vienas.

Cerības vienas, domas un lomas,

Klusumu tālo un baigo.


Skalpeli asinādams

Mana dzīve

alternatīvi producēta

puse glāze spirta

un manas acis mirdz

šī ārsta izrakstītā

donora adrese

palīdz pret salauztu sirdi

bet nepalīdz

pret gadiem

atmiľām

kas izmesti vējā mirklī

kad domāju

kā reizēm gribētos būt

sniegbaltītei

ar supermena spējām

Rokas sen

jau piegurušas rakstīt

smilšu graudus no acīm

šis ir flirts ar morfīnu

lai norītu

visas vēlēšanās

ko vēlējos

kad zvaigznes nokrita

uz gājēju pārējas

es vēlējos

lai degtu sarkanais

tad beidzot varu

droši iet

pāri ielai


Vēja debija

Kas kādreiz bija

Ulmaľu laiki

tagad ir gaiļu

vistas

esam mēs

kuras ľem

vagu pirms sējas

baidas

ka tiks nokautas

pirms laika

apstākļi spēs

uz Brīvības ielas

izklaidēt vēju

dzerot

no zīda palodzēm

piparmētru tēju


Katoļu ielas vīns

Noasiľo brīvība

pārdozētu

ciklopu karuselī

vai ir vienādības

un Konfūciji

kas to pierādītu

pirmdzimtā neticība

tagad ir skolotāji,

dţedaju ielu bruľinieki

un neticīgā medicīna


Antikrista dienasgrāmata

Ar izstrādātu

Merilina pulverīti nāsīs

varu droši sacīt

nebūšu arkls

jūsu nolādētai zemei

Esmu Lucifers

ganu Hitlera ganāmpulku

ēdu Ēbreju dvēseles

līdz pēdējai

izdzisīs acis

Es mīlu

kad ienīstu visu

un cienu sevi kā

Staļina mēnesi

kas izdilis

izbalina pa nakti

Mērijas Popinsas sapľus

par mieru


Pirmais…otrais…

Lūdzu par brīvu

pāris kastes

fašistu granātas

makaronu zupā

vajag izēst visu šķīvi

es uzstāju

ja negribi būt tik dzīvs

lai būtu miris un atrasts

beigtā ķieģeļu kaudzē

kaut

cerībai vēl acis mirdz

lai kliegtu un klusētu

un

kad akmeľu zobi ľirgs

un mēness būs pussēdus

paspēšu apdrošināt

savu patriotisko dvēseli

ar cirvi


Mirkļa vājībā…

Mirkļa vājībā es pastiepu roku -

Pretī pienenei, kas radīja dzeltenu ap mani loku.

Tās krāsas burvības iespaidā es noplūcu to,

Iesēju matos un tēloju apburošo.

Pazuda saule aiz mākoľiem baltiem,

Es lūkoju pēc pūkainākiem kātiem,

Gribēju tos, kas aug baltāki un staltāki.

Pūtu un elsu cik bija man jaudas,

Attapos sēklās un pūkās vis matos.

Kā maza dzīvība var uzlidot tik augstu?

Tai varu piedurt savu degunu un plaukstu.

To varu gaisā pamest un palaist, lai lido kā prot,

Bet galu galā tas nonāk atpakaļ zemē un dzīvībā plaukst,

Mirkļa vājībā...


Kā rozes zieds

Kad dzīve piespieţ tevi pašu pie zemes

Un knapi tu caur putekļu spraugām saredzi

Debess mākoľus un saules gaismu staros.

Ir jāprot celties un visu aizmirst nemaz neatceroties,

Tikai tā tu kļūsi par stipro,

Tikai tad tu kļūsti patiesi stiprāks kā esi.

Piedodot, kaut saki, ka aizmirsis esi,

Sakot, ka vienaldzīgs tev tas,

Kaut asaras teju, teju valdi,

Parādot smaidu sejā saldi,

Tu dusmās sevi skaldi.

Klusībā noskaitījis līdz desmit,

Tu sāc pierimt un smiet.

Tu kļūsti stiprāks, jo dzīve tevi piespieţ tādam būt.

Kā rozes zieds, kuru mūţam ir turējis tās spēcīgais, koksnes kāts.

Tu kļūsti tāds...


Neapstāties pusceļā

Kādā labirintā esi spējis ieskriet

No tāda tad arī vajadzēs mācēt iziet.

Tikai neapstāties pusceļā,

Nemeklēt izeju atpakaļceļā.

Pirmā intuīcija tā pareizā,

Otrā šaubu un baiļu pārpilnā.

Vienmēr, vienmēr ir tā nepareizā.

Tā ir tā, kas ievedīs maldos un neziľā.

Uzticies sev vairāk un proti visu izvērtēt.

Atceries to, ka ir tikai viens cilvēks, viena persona,

Kurai tu vari uzticēties pilnībā - sev!


Dzīves spriedums

Tu labprātīgi padodies

Dzīves neţēlīgajam spriedumam.

Tu nolaid rokas, jo ticība tava

Ir zudusi pie viena un tā paša pātara.

Mēs pēc atbalsta tveram,

Uzgrūţam uz cita kakla

Visas sāpes un raizes, kas mūs nomāc

Un vājus darīt dara.

Un kad dzīvē ienāk mīlestība,

Tā sagroza mums mūsu prātus,

Un atkal rodas iemesls dzīvot.

To ne kurš katrs māk veidot.

Ar smaidu droši liktenim, pretī ejot

Mēs turpinām šādi pa dzīvi klejot...


Lai kur arī tu būtu

Lai kur arī tu būtu,

Es allaţ tavu elpu pie pleca jūtu.

Lai arī kad tu mani sauktu,

Tu zini es vienmēr pie tevis steigšus trauktu.

Lai cik tālu tu būtu,

Es tevis dēļ pārpeldētu jūru.

Dienu no dienas es tevi m teiktu,

Ka bez tevis nevaru iedomāties savu mūţu.

Lai arī cik spoţi spīdētu saule,

Tu sildi mani vairāk, kā tā visu pasauli.

Lai arī cik tīra būtu debess,

Tava dvēsele ir spoţāka kā naktī mēness,

Lai arī augstas ir zvaigznes,

Tu vari mani pacelt un kalnā nest.

Tavas plaukstas ir kā putna spārnu vēziens,

Manas jūtas ir kā augsta akorda nots,

Tik pat kā dzērves kliedziens dots...


Caur zvaigznēm

caur zvaignēm gribu pateikties māt,

kad liki mani miegā ieajāt

un dziesmas vārdos ieliki ilgas

pēc mīlestības caur kuru

vērties uz pasauli

un pavairot bezgalīgo Radītāja novelēto prieku

vienam par otru par visu,

kas apkārt, kas dārgs šodienas

ceļā uz patiesību, ko mācāmies izprast un iemīlēt.

Lai zvaigznēs spēj ieraudzīt,

ko nepateicu, ko neizdarīju,

bet gribu lai spētu sajust

un pacelties spārnos

un dejot ar gaismu,

kas pacilā un nes pāri mūţībai


Ar saules prieku

ar saules prieku sveicu rīta gaismu tavā logā,

mosties mīlestība mīļā mana

diena tava atnākusi modināt pavasari

ar prieku sasildi un palaid pa meţa taciľu,

ziemai pa priekšu, priecināt un sasildīt pasauli,

mest kūleľus meţmalā un smiet par pirmiem sniegpulkstenīšiem

un zaļajiem zālīšu kušķīšiem,par saules piesildītajām sūnām,

kur pagulšnāt sveicot dabas mošanos, lai jauniem spēkiem lēkt līdzi pavasarim


Daudz patīkamu pārdzīvojumu

daudz patīkamu pārdzīvojumu,

lai pār Tavu galvu skrien,

bet arī sirdī lai kāds vieglums zogas,

tāds, kas atnes patīkamas, gardas ogas

skurstuľslauķis spodrina lai pogas,

kad pie tevis ciemos dodas.

mani, zinu pats, negaidi,

tomēr negaidīts es varu tapt

uz tava sliekšľa sirmās šķipsnas

tavos matos raudzīt un runāt

par draudzību pirms simts gadiem,

pie sētas stabiem trotuāra malā,

ko viens aiz otra mūsu biedri mina,

bet par tevi, tu par mani domās...

viss paliek sētas stabiem

un rotai, kas zaļojas un krāšľojas

ik pavasari ar prieka pilnu dvesmu

pasaule ieelpo šo prieku atkal un atkal


Tosts

Es paceļu tostu par brīvi

Par visu skaisto un dzīvi

Par draugu atbalstu drošo

Par manu Dzimteni košo

Es izdzeru visu to sausu

Lai piepildās tosts kuru saucu

Es gribu lai latviešu tauta

Ir brīva no varas un grausta

Lai visiem jums dzīvot ir labi

Tik daudz tautieši nedzeriet šľabi

Un mīliet viens otru no sirds

Jo nedrīkst šī Latvija grimt

Mums jāturās visiem ir kopā

Jo esam mēs latvieši moţi

Tad pacelsim tostu mēs visi

Lai pildītu latviešu gribu


Es nākšu dzimtā puse

Es nākšu drīz tu gaidi dzimtā puse

Pēc daudziem gadiem atgrieţas tavs bērns

Es tagad saprotu cik svarīga tu esi

Jo vienu tevi tomēr mīlu es

Šeit bērnībā šūpulis bij kārts man

Šeit savu bērnību pavadīju es

Šeit abi vecāki man vienmēr bija blakus

Šeit skolas gadi aizritēja man

Es piedošanu prasu dzimtā puse

Ka tevi kādreiz nevērtēju es

Tu vienīgā man bērnu dienas nesi

Un skaistas atmiľas, kas palika vēl man

No tevis tālu dzīvoju es dārgā

Uz tavu pusi domas skrēja man

Bet tagad esmu blakus mana dzimtā puse

Un nekad mūţā tevi nemainīšu es


Māte

Šļs mīļās siltās mātes rokas

Ir vienīgās kas, maigi glāstīt prot

Un bērns jau izjūt siltumu šo doto

Kas izstaro no katras mātes sirds

Bērns pieglauţ galviľu pie māmuliľas krūtīm

Un sadzird to kā mātes sirds tik strauji pukst

Un laimīgs jūtas apskāvienos šajos

Jo tikai māte var šo mīlestību dot

Pat pietrūkst reizēm vārdu pateikties par visu

Ko māte bērna labā darījusi ir

Paldies tev Dievs, ka katram māti devi

Jo tikai laba māte sevi ziedot spēj


Dzimtā zeme Latvija

Pie dzimtās zemes turēšos es cieši

Nav vajadzīgas citas zemes man

Uz pasaules nav skaistākas vēl vietas

Parr dzimto zemi kura lemta man

Šeit paaudzes mainījušās manas

Un mana dzīvīte šeit arī lēnām rit

Jo katrs cilvēks zin šo dzimto vietu

Jo katra sirdī tā ir dārga vien

Ne kur nav skaistākas kā dzimtās ziedu pļavas

Ne kur nav tādu meţu kā pie mums

Ne kur nav zilu ezeru kā latvju zemē

Jo tāds tik skaistums mūsu zemei dots

Es lepojos ar savu dzimto zemi

Jo manas saknes šajā zemē aug

Jo Dievs man Latviju kā dzimteni ir devis

Lai dzīvotu līdz mūţa galam jau


Sāpes

No pārestībām galva domu pilna

Un acis asarām jau mirkst

Bet domās kaut kāds neprāts tirda

Un asas sāpes smagi sirdī ļimst

Mēs nejūtam, kas otra sirdī notiek

Tik redzam sāpes, asaras ,kas straumēm plūst

Bet cilvēks dzīves izmisumā rūgtā

Caur asarām vēl cenšas kaut ko lūgt

Bet dzīve nevar būt vien tīra spēle

Tā brīţiem smagus triecienus var dot

Caur, sāpēm, asarām un bēdām

Tad cilvēks kaut ko savās domās gūst


Tu esi mans miers

Tu esi mans miers

Es tevi sagaidu, atplestām rokām, uz galda ir sakaltis siers,

Arī putni mierīgi, mierīgi debesīs lido

Skatos tev acīs, nav laika vairs mokām.

Tu esi arī mans nemiers,

Kad aizej un atvadies paceltām rokām.

Dzīvţoga stūrī no baltuma apreibis jasmīns

Arī tev ir balts tērps, sārtajās lūpās paslēpies smīns.

Tu esi mans prieks un mazuliet arī skumjas

Vai zvaigznes krītot no debesīm zemē ir dumjas?

Es palieku sapnī un ar tevi kopīgi

Izdzeru kausu vīna.

Lido mierīgi putni,

Plīvo balts tērps...

Es tveru tavas lūpas

No kurām pazudis smīns


Pieneņu pļavā

Pieneľu pļavā dzelteni zaļā

Pēc pērkona pirmā

Laima klusiľām

Zirgus laiţ vaļā.

Ūsiľš ir priecīgs,

Vasarai vārtus ver vaļā

Nu jaunie kumeļi

Ir vienā barā.

Meijas mātes istabā smarţo,

Laima baltu galdautu uzklāj

Vasaras svētki ir pļavās,

Dārzos, meţos un dravās.


Gājputni

Redzi dēliľ- gājputni lido mājās

Viľi satin smalku zīda diegam līdzīgu saiti

Tā stiepjas, stiepjas un stiepjas

Spārni tiek vējā vēzēti raiti.

Redzi dēliľ – gājputni lido mājās

No tālajām, siltajām zemēm

Pāri jūrām ,kur vēji dzied burās

Skrienot pa zemi tu netiksi līdzi, tev piekusīs kājas.

Redzi dēliľ – gājputni lido mājās

Tie lido pie tevis un manis

Kopā ar dienvidu vējiem, nesdami ziedošu lavandu smarţas.

Un stāsta par pasauli plašo ap mums.

Redzi dēliľ – gājputni lido mājās

Debesis atdzīvojas, skan jaunas dziesmas

Kāsis pēc kāša zem mākoľiem klājas

Un saulē kā stars kāds smalks zīda pavediens san.

Redzi dēliľ – gājputni lido mājās

Jau pīpenēm pirmajām acis ir vaļā,

Zeltītas galviľas caur pelēko pļavu verās

Redzi, Dievam joprojām ir vissmalkākā otiľa rokās


Brīnums

Laiks, kad piedzimst rasa,

Ir brīnums.

Kā lai to redz un kam lai to prasa

Laiks, kad piedzimst migla

Ir brīnums

Rīts baltā palagā tīts

Laiks, caur kuru izlido putni

Ir brīnums

Domas lido līdzi, ir ţiglas.

Laiks, kad pie debesīm iemirdzas

Pirmā un vienīgā zvaigzne

Ir brīnums

Lomas mainās ir nakts.

Laiks, kad pirmās prieka asaras

Tā kā rasas pilieni rit

Ir brīnums.

Rīts vienmēr no tumsa dzimst.


....kā baloži balti

Latvieši pasaules ceļos

Ir kā pasta baloţi balti

Varbūt pat kā balti kvanti.

Balodi baltais, tavs mērķis ir nokļūt mājās

Mājās pie Daugavas ,

Mājās pie Baltijas jūras.

Latvieti –balodis baltais

Tik virzienu nepazaudē

Klausies kā ievas zied,

Kā tīrumā iesēj zeltītus graudus

Latvieti balodi baltais

Ľem saules kompasu saujā

Lido ,lido atkal uz mājām


***

Es,

brīdis pirms tevis

lielceļa ,benzīna gūsts

bez tevis, man vienam nemūţam

Tajsaulē nesapūt

Tu,

Nolemtība mana

Aizejot aizmirstais vārds

Ubaga cerību malki

Brīţi, ko neatgūt

Mēs

Mīlas ,esības vergi

mūţa un likteľa vaina

Nekad mūs vairs neatgūt


***

Es esmu vēl blakus

bez liekiem un zināmiem vārdiem

bez mokošiem paģiru rītiem.

Bet vai blakus vai esi vēl tu?

Es esmu vēl šeit.

Kaut negaisa mākoľi klaigā

bez zilbēm izteiktus zaimus.

Bet vai esi vēl tu?

Es mīlu vēl tevi

Bez nosacījuma mīlu

bez lūdzu un atdodies mīlu

Vai ,mīli vēl tu?

Es esmu vēl blakus

ES esmu vēl šeit

Es mīlu vēl tevi.

Bet kur esi tu?


***

Re,saule pār debesīm sniedzas

Pēc mēness, pēc cerību glāsta.

Ar ko mes vajāki esam?

Re, roze zem ozola lapām

Ap dienvidu krāšľumu bārsta

Vai tiešām sliktāki esam?

Skat kaija, tur pavēnī klaigā

No sapľu un debesu veldzes

Vai tiešām mēs vaţoti esam?

Mēs esam gan brīvi gan stipri

Gan lidot, gan mīlēt mēs mākam.

Vai tiešām mums nepietiks spēka?


***

Kas Dieva sūtībā un prātā visi esam?

Kas to vien zin, kā ţēlsirdību lūgt?

Šaj' grants un svina,aiplīvotā gaisā

Mums liktenim par ķeceriem vien būt.

Aiz kroplu vārdu aizresotiem mirkļiem

Šis vārais smaids, ko alkstam pievārdot

Varbūt vien sātans,kritis, tomēr burvis

Māk muļķa vīru paglābt saplosot

Nē, tomēr būsim , kritušie tev ceļā,

Kas debess zvanus, dzīves laikā rod.

Tik lietus as'ras aizmirstības dziesmas

Mums liktenim ,kā balvu neatdot.


Veltījums mīļajam brālim

Katru reizi, kad es ieraugu krītošu zvaigzni -

Es ievēlos vēlēšanos.

Katru reizi, kad zvaigzne krīt -

Es domāju par tevi!

Manas domas ir pie mūsu atmiľām,

Pie tā ko piedzīvojusi,

Pie tā ko pārdzīvojuši,

Pie visa, kas ar tevi saistīts!

Es katru vakaru domāju -

Kā būtu, ja mēs vēl būtu kopā.

Ja liktenis nebūtu spēlējies,

Ja mēs nebūtu nošķirti viens no otra!


Ar mīlestību iededz sveces

logos...

Ar mīlestību iededz sveces logos...

Lai salstošām strēlnieku dvēselēm,

Būtu, kur atnākt.

Lielceļu krustos pulcējās miglas

bataljoni.

Klusi stāj rindā kritušie un

pazudušie,

Škindot kakla numuru zīmēm

Atsaucas tie komandieru vārdiem...

Kurš izmērīs štrapneļu škembu radītās

mokas,

Sāpes no asinīm plūstošām brūcēm,

Mirstošo vaidus un vēstuļu skumjas

pēc mājām?

Pirksti, kas neglāstīs sievas un

bērnus,

Stinguši mirstot turot šautenes

rokās,

Tūkstošiem vīru, kas krita no

naidnieka rokas...

Veļu laiks tuvojas ziemas drēgnuma

soļiem,

Vējš pūš vēstures mezglus kopā.

Kāds stūrī bļauj pret leģionāriem,

Citam strēlnieku kaujas šķiet tik pa

jokam,

Mutes ciet, muļķi, kas nesaprot

latviešu mokas!

Beidziet gānīt mirušo vēsturi kapos!

Datori, kazino, kredītu slogi

Nospieţ latvieša dvēseli Tavu

Kāpēc domāt par kritušiem vīriem,

Ja pietiek jau dzīvē kreľķu savu.

Bet apstājies, Latvieti,

Ieskaties miglas lokā...

Tur pulcējās vectēvi Tavi.

Izbalējušās formās un skatās

Vai esi jau aizmirsis vēsturi savu?

Ar kuru var lepoties, kliegt un

raudāt,

Par nošautiem sapľiem un ilgām,

Par kareivju asajām plaukstām,

Kas krita, lai veselai tautai,

Nemirtu sapľi no naidnieka rokas!


Priecājies, par to ko vari

Aizaug vakardienas taka,

Uz rītdienu vēl jāiemin.

Kādu spēli dzīve spēlē,

To likten`s vienīgais tik zin`!

Vai tā rītu kalnā nesīs,

Vai caur bēdu leju vedīs,

Vai man asaras sēs sejā

Varbūt rozes kaisīs ceļā.

Vakar pārdzīvotais zināms

Kas būs rītu neuzminams.

Nav dots pa priekšu laikam skriet

Šai dienā sevi visu liec.

Liktenis mūţa dienas dala

Šī no daudzām atkal tava,

Labu domājot un darot

To jāprot godam nodzīvot

Dievs mums dzīvi dzīvot devis,

Lai mēs pilnveidotu sevi,

Lai mēs prātā, garā augtu,

Gaismai sirdī ienākt ļautu.

Katru dienu sāc ar sevi

Tad viss veidosies ap tevi.

Viss ko darīsi viss veiksies

Diena tukšā neaizsteigsies.

Pat darbiľš reizēm neliels, sīks

Ja vien tas kādam vajadzīgs,

Nekusīs kā piliens jūrā

Ieguldīts tiks tautas pūrā.

Priecājies par to, ko vari

Mīlot katru savu darbu dari.

Tad gandarījums, sirdī miers

Būs tev tavs mūţa ieguvums.


Ceļš uz mājām

Apmaldīties miglā

Un ceļu atpakaļ neatrast uz mājām.

Meţā nomaldīties,

Un neatrast taku pa kuru reiz gājām.

Jūtās sapīties,

Un nezināt,

No kuras vietas sākām,

Un pazaudēts iemesls,

Kapēc mēs vispār to darījām.

Sākumā likās,

Ka bij jēga iespējām.

Bet tad kaut kas notika,

Un mēs paši to nesapratām.

Palaid mani,

Un neturi vairs,

Jo tas kas reiz bija,

To mēs pagātnē atstājām.

Savas jūtas mēs nenosargājām,

Un atnāca kāds,

Ko mēs neparedzējām,

Bet tas nav iemeslas palikt.

Iesim katrs uz savām mājām,

Un aizbērsim takas,

Pa kurām kopā reiz gājām.


Apturi laiku

Apturi laiku,

Kas ir tev svarīgs,

Izbaudi to,

Un nedalies ne arvienu,

Kas ir tev svešs,

Jo gadās,

Ka draugs mēdz būt mānīgs,

Bet apturētais laika mirklis,

Tavā sirdī ticību nes.

Apturi laiku,

Un paturi sev,

Lai neredz neviens,

Kas nav vērīgs,

Bet tajā brīdī

Noķertais prieks,

Tavā dvēselē gaismu atnes.

Apturi laiku,

Un neļaij tam iet,

Jo tajā brīdī tu vari smiet,

Un lai pamēģina to kāds noliegt.

Apturi laiku

Un izbaudi mirkli,

Pec tam palaid,

Lai iet,

Lai aiziet pie kāda,

Kuram grūti ir smiet,

Bet viegli asaras liet.

Apturi laiku...


Kliedziens

Nav klusuma uz pasaules šīs

Tik miruši kliedzieni tur tālumā

Kaut kur.

Vai tumsā aiz loga,

Vai miegainā sapnī.

Tikai miruši kliedzieni piekliedz pasaules klusumu.

Tur tālumā - tur tumsā -

Tie sāpju un baiļu pilni,

Bet varbūt pārpilni prieka?

Bet visapkārt miruši tie kliedz!

Tik skaļi un spalgi - miruši un dzīvi!

Tur tālumā joprojām miruši kliedzieni -

Pēc labākas dzīves un pārtikušas maizes tie kliedz.

Kliedziens pēc tālākās zvaigznes,

Kas mūţam ir gūta,bet neiegūta!

Kliedziens pēc slavas un tuksneša sāpēm...

Miruši kliedzieni kluso pasauli pilda!

Miruši tie no sāpēm un laimes -

No sapľa reiz sapľotā,

Bet mūţam nepiepildītā!

Dvēsele kliedz,

Lūz,lai atbrīvo to!

No mirušiem kliedzieniem

Tai brīvai būt...


Trusis

Kāds klusi atnāca,

Un visu burkānus savāca.

Kurš tas bijā?

Un kam gan tam burkānus vajadzēja?

Jocīgi.

Kāposts arī ir pazudis,

Un neko no dārzeľiem nav atstājis.

Kas tad tas?

Zaglis pēdas ir atstājis.

Kas?

Trusis,

Nu kas gan cits.

Tikai skaidrs nav viens,

Kā viľš iekšā bij iekļuvis.

Pa logu?

Pa durvīm?

Viss taču ciet.

Nu, protams,

Kāds to būs ielaidis,

Un aiz sevis durvis aizvēris.


Bārenis

Pēkšľi apjaut,

Ka esi palicis viens.

Bez tēva mātes un pajumtes.

Kur iet?

Ko darīt?

Nezinu es.

Man bailes no tumsas un vienatnes,

Un nezinu,

Kas notiek uz pasaules.

Man gribas kliegt aiz sāpēm

Un neziľas,

Kad atceros esošās atmiľas...

Ir sabrucis tilts,

Ko pats biju uzcēlis,

Tas bija domāts priekš manis,

Ģimenes un kopējās nākotnes...

Man vairs nav neviena

Uz šīs pasaules.

Esmu palicis viens,

Bez Teva,mātes un pajumtes...


akmens durtiņas

1

Pieklauvēju pie mazām akmens durtiľām,

varbūt Tu kādreiz sadzirdēsi.

Aizveru acis un pārnakšľoju Tavā pagalmā,

lai Tu nekad nepaietu man garām.

2

Lūdzu atver man durvis. Te nu esmu - Tavā priekšā.

Pagalmā Tavu smarţu aizvieto simtiem ziedu,

un maiga vēja spārns - Tavu pieskārienu.

3

Ielaid. Laid mani lūdzu iekšā.

Pie Tevis vēl gribu justies kā bērns...


gribēšu Tevi klusu

es gribēšu tevi klusu

skatīšos uz citu pusi

gluţi vienalga

gribēšu tevi klusu

lai saslēdz man rokas

un atľem balsi

lai izbalo acu skatiens

tik patiess

kad deviľu vīru spēkam

un man

būs pa kādam grēkam

dvēseļu stīgām

kļūstot skanīgām

un bezgalīgām

ausīs rīts

lai saule paľem tevi

un noliek vietā

lai jūti kāds siltums

plūst no manis

spēlēšu miglā ermoľikas

un kā circenītis aizkrāsnē

es gribēšu tevi klusu


LATVIJA

Mana mīļā zeme,

klausies, ko es tev stāstu.

Ar katru jaunu dienu

iesēju Tevī kādu labu vārdu.

Mana Latvija, saki -

kā Tev klājas?

Vai joprojām rauc pieri,

ka ne visi mīl mājas?

Kur tu izraudies,

kad upes un ezeri ir pilni?

Cik kalnus, cik gadus

esi gatava celt,

lai cilvēks cilvēku beigtu reiz pelt?

Noglāstu Tavu silto plecu,

lai zini -

manī ir nesavtīgs mīlestības spīts,

un nemūţam nepavēlēs mēle sveša

zaudēt garu, kas ciešām saitēm

gadu no gada

dzimtenes sargu asinīm vīts.


MANA PILS, MANS CIETOKSNIS

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm,

Uz tālēm, neredzētām sapľu zemēm.

Vieta bez sāpēm, kur sātans mirst no slāpēm.

Tur ideāli mājo un mīlestība virmo.

Ģimenes vērtības ieľem vietu pirmo.

Un pilī, kas celta no sapratnes un uzticības,

Mīt tie,kam netrūkst ne cerības ne ticības.

Šī vieta nav īsta ,visi to zin,

Biļešu kasēs biļeti nenopirkt.

Vien dzīve Tev davās iespēju tur tikt,

Ja būsi labs,varēsi tur palikt.

Labs? Kas ir labs un kas slikts?

Vai tas,kas audzināts un stāstīts

Ir mūsu ceļš, uz pili rādīts?

Labs ir labs vien tas, kas baudīts,

Nevis tas kas citu mācīts.

Tici sev, ne citu vārdiem,

Vien savai pieredzei, saviem darbiem.

Tu zini ar ko jāsāk, vai ne?


TUR, KUR MIERīGI

Tā zvaigzne tālē neaizsniedzama,

Mums redzama, bet nepieejama.

Pat doma izsmejama,

Ka misija uz turieni iespējama.

Mēs niecīgi,

Tur nokļūt esam nespējīgi.

Vienīgi uz zemes esam spēcīgi.

Dzīvojam te laimīgi un smaidīgi,

Planētu bendējam,bet neesam jau vainīgi,

Ka mēs dabai esam kaitīgi.

Izklausās smieklīgi, bet cerīgi,

Ka kaut kur tur esam gaidīti,

Kur varēsim dzīvot bezrūpīgi un mierīgi.

Es jau esmu tur,ja ne fiziski tad garīgi.

Visi pārējie,esiet laipni gaidīti


TU ESI

Tu esi..Tu dzīvs..Tu jūti.

Karstas asinis liek Tavai sirdij pukstēt.

Tu stiprs,Tev nekas nav grūti.

Tu visas problēmas māki novērst.

Tu unikāls,Tev nav līdzīgo.

Tu atšķir būtisko no mazsvarīgā.

Tu sasniegsi, kas Tev lemts,

Tu nonāksi līdz galam.

Tu neapmaldīsies maldos un melos,

Tu atšķirsi labo no ļaunā.

Tu palīdzēsi citiem un atstāsi sevi vēsturei.

Tu esi..Tu dzīvs..Tu jūti


Špelera

Stūraina fotogrāfija peld domās - melni balta,

Dvēseles stīga neuzvilkta - atskaľojusies pļāpā.

Pļāpā par sāpēm, par ciešanām, skumjām.

Gurdeni pelēka pasaule...

Krāsu izsūktai pasaulei vajag peidot šprici,

kā narkotikas, kurām man nepietiek naudas.

es neraudu - domās man skudriľas skrien

kā taureľi salauztiem spārniem...


Klusums.

Kad klusums tev mīļāks par skaļumu,

Un vēlies sajust svaigas kafijas malumu,

Tad visas domas aiziet pa gaisu,

Un aizpūš tavas likstas kā pūku maisu.

Nezināms ar savu raksturu maigu,

Tas daţkārt paľem un noglāsta tev vaigu,

Bet diez vai spēji pamanīt mirkli šo,

Jo klusums nav dzīvība – nevar sajust to.

Ja godīgi, iespēja saklausīt viľu.

Tas pats, kas vienam nogāzt mājas siju.

Tā nemanāms blandās apkārt pa pasauli.

Skatās uz mums, pa reizei uzsit pa pakausi.

Vientuļi tam un tas viľu māc,

Kāds piedzimsti, dzīvo un paliec tāds,

Jo tici man, nevēlies būt viľš,

Liels, kluss, nezināms klusumiľš.


Dienas pelēkas...pēc būtības vienādas...

Viena pēc otras tās nemanāmas rit,

Nakts un dienas apvienība laiku sit.

Saule un mēness uz maiľām sardzē,

Cits cita ēnu ar rīta rasu veldzē.

Daţa darbiem un jautrībām pilna,

Retā, bet ar daudz dadţiem, tad vilna.

Abas tās mainās, viena otrai māsa.

Melnā vai baltā, nav svarīga krāsa.

Apstāties uz mirkli, momentu stīvu,

Lūkoties mākoľos, raudzīt laika dīvu.

Nolasīt klusībā tad leģendas mītu,

Neatrisināto skaitļu ritējuma mīklu.

Par nereālām lietām nav jēga gvelst,

Trūks gaisa tev, nav ko vairs te melst.

Lai jau skrien uz priekšu tas laiks,

Kādu dienu viľš visu priekšā atmaigs.


Naktsvijoles

Kāpēc tu esi tikai mazliet,

Ja man tevis tik ļoti nepietiek?

Atceries,

Kā tu plaukstās liki naktsvijoli

Kā solījumu-būt.

Un es solīju,

Par tavu naktsvijoli kļūt...

Bet mēs aizmirsām,

Cik īss ir naktsvijoļu mūţs.

Ka tās noziedēs

Un neturēs vairs kopā mūs.

Mēs aiziesim

Un kļūsim tāli...

Jā,arī naktsvijolei lemts noziedēt

Un pārvērsties par zāli...


***

Kad kārtējais aplis ir noslēdzies,

Un nakts lampas gaisma zūd.

Kad tu vairs šobrīd nezini,

Kā labāk tev būt!

Vai vienam raudzīties tālumā,

Kurā pamazām gaismas stars zūd.

Vai atrasties starp cilvēkiem,

Un vienam tur būt?

Kad tik daudz kā ir izsacīts,

Ka pat bailes tevi smacē nost.

Un tu nezini, vai rīt tu spēsi,

Šo apli no jauna sākt.

Ar katru apli, jaunas domas rodas,

Ar katru vārdu, arvien vairāk smeldz.

Un tu nezini cik grūti tas būs tev,

Atkal jaunu apli rītdien sākt.


Iespējas ir...

Kad prāts un sirds atšķirīgus ceļus iet,

Kad nezini tu, kurp nonāksi tu rīt.

Kad baidies sāpes un rētas gūt,

Un baidies reizēm arī neko neiegūt!

Kad cīnies tu ar sevi un domām savām,

Kad ceļš un gaisma nav redzama tev,

Bailes joprojām sekos tev līdz,

Un tu zini, ka vari arī visu pazaudēt!

Reizēm vari riskēt un noticēt,

Reizēm- cīnīties un pazaudēt,

Daţreiz vari iegūt un cerēt to,

Ka varēsi tu to visu paturēt!


***

ir atkal aizpogāts viľas smaids

un televīzija fonā stāsta par laika ziľām

kā kārtējo reizi pārplūdīs smilšu kastes

aizkaltīs mākoľu asni

un pelēkai naktij sekos okšķeris lietus rīts

bezdelīgas ir augstu

vēl nelīst vēl nekrīt sniegs

septembrim piestāv vīles kas vaļā

un vīles ko nešūt ciet


***

kamēr viľš guļ, viľa smiltsērkšķiem nolasa ērkšķus

un trešdienas vakaru āķīšos iekar

pie kāvu pārplēstām zilgmēm

jau kuro tumsu tā notiek

viľa neprot pielasīt smieklus

lai pietiktu visiem groziem

un smiltsērkšķi skāpē kā kaķi

kam aizliegta mīlestība

viľš klusē

viľam jau kuro vakaru miegs

viľa biezpiena plāceľus izceps

tādus, kā sensenos stāstos

un nestāstīs kādēļ

tiem pārlietais ievārījums

tik sārts


***

baloţu nadziľu skrāpēta palodze

valgs rīts, rūsēt sākušas ēnas

un sarunas pustoľos kļuvušas maigas un čukstoši lēnas

atvēršu tvanošo logu

un iekāršu ķirsī mazliet no vakarnakts skumjām

manā puslodē šodien modīsies kaijas

un pilsētas bruģis pāraugs par zaļu jūru

ieritināšos gliemeţvākā

un mazliet tēlošu prieku

tāpat kaut kur

kādreiz

es pārpalieku tev pāri

un sirdsstiklu vāzi pielaupu pilnu

ar tauriľu elpām un spārēm


***

atverot logu, baloţi aizlido skaļi

lietus palodzi piešvīkā pilnu ar valgu nopūtu mēlēm

un pelēkums kūleni pārmet visām nākamībām un ēnām

mijkrēslī klusē migla

nesaprastie brien murķeļus meklēt

un rotaļu laukumos spēlējas aizvakarējie

(tie, kas joprojām dzer zemeľu tēju

no piesaulē vāktām ogām

un nepazīst krāsainas, alfabētiskas nāves

un jā, viľi iemīlas ļoti silti)

kaut kur zem aizlavīšanās šūpām ieskanas viľas elpa

ik brīdi, kad atceries klātnebūšanu vai lūpas

zinu - tev pietrūkst pukstu no viľas krūtīm

tev pietrūkst neatklātā

un dvēseles zemestrīces netrīs jau simtiem stundu

iešūpojies un lec

šonakt visi tā drīkst

izkrist caur pelnu drīksnām

un attapties debesīs


es runāšu čukstus

es runāšu čukstus līdz atlidos

no dienvidiem bezdelīgas

un klusi kā putekšľi pārnakšľos

uz tavas palodzes stīgas

līdz ābeles pilsētu aizziedēs

ar skatieniem atraisītiem

un debesīs apvāršľi šūposies

caur grieţu piekliegtiem rītiem

mums pārpaliks skrejoši negaisi

mums nepietrūks varavīksnes

un mākoľi dzirksteles atraisīt

no smaidu dzīsliľām drīkstēs

es jau neko - vien ieklausos

kā tevī skan bezdelīgas

un brāzmainā rātnumā atveros

es tavu dienvidu stīgām

Mirklis būt pašai


ceļš pēc neceļiem

jūlija beigās es mainīju virzienu

smilšu taku gar okeāna malu nomainot pret dubļainu ceļu

pa meţu

mana naktsmītne atrodas pie mainīgās dabas

nespraudīšu ordeni pie krūts labajā pusē

vai abās

ejot sāp gan tulznas gan asiľo brūces

kā uz pēdām tā pēc smaga darba uz delnām

dus ceļmallapas

un KURŠ gan ir teicis ka ēdot biezputru

nevar sarīkot dzīres kad manī mīt cildens

karavīrs sirms

tikai nomazgājiet aizvainojuma pielietās sejas

LŪDZU vispirms


Jauna dzīvība.

Kā saule debesīs aust,

Tā dvēsele dzīvībā plaukst.

Ir klāt šī diena gaidītā,

Kas grūtībās pavadīta.

Ļauj dzīvē aizvadītā ,

Tālākos soļus spert.

Nododot distanci jaunai dzīvībai,

Jaunai brīvībai.


Sapnī ar Tevi.

Tikai ar tevi dienas ir skaistas,

Tikai dēļ tevis man acis laistās.

Pat visnomāktākajos sapľos rādies,

Sirdī plosies un ārdies.

Gribi pie manis tikt,

Galvu uz pleca likt.

Kopīgi iegrimt sapnī,

Un rinķot paradīzes aplī.


kolēģiem.

Šeit nav sacensības,

Vien mieru mēs baudam.

Katrs ar savu azartu, atkarību,

To daram smejot vai raudot.

Priekos vai bēdās,

Mēs kopīgi soļojam.

Viens otra pēdās,

Viens otru atbalstot.


Mīlas Robeža.

Mesties zaļumos un aizmirsties,

No mīlas sērgām sāpīgām.

Pie vecā ritma atgriezsties,

Domām prātīgām.

Jo kā zināms ir fakts,

Mīlai nav gala.

Tā kaislīga kā nakts,

Kā horizonta mala..


Nepalaid prom.

Tas eľģelis, kas lido,

Eľģelis, kas dejo.

Vien tavā istabā sēţ,

Un vēro Tevi.

Nelaid to prom,

Slēp no tā durvis.

Ļauj iepazīt sevi,

Lai pasargā Tevi.

Tas pelnījis uzticību,

Tavu mīlestību.


Kāpēc man nav bail? jeb modinātāja zvans

Esmu ieslēgta

smilšu pulkstenī

un ik pēc astoľi tūkstoši

četrsimt sekundēm

tieši sešos no rīta

kāds slābani paceļ roku

atvēlēdams vēl tik pat daudz

lai dzīvotu

Apzinos

ka kādu dienu

viens neveikls grūdiens

dos man lielākais

trīs sekunţu ilgu

brīvo kritienu

pietiekami

lai saprastu

ka lidoju

par maz

lai noţēlotu

ka krītu


Tikai mazliet brīvības...

Gribu pabūt viena

ietīties siltā sapnī

aizbāzt ausis ar domām

norīt

karstu malku drosmes

nedaudz zāļu pret asarām

un jaunu pasauli

baltu un apaļu

Tā ir mana atkarība

lidot uz mūzikas spārniem

un es atdošu visu

neatstājot neko

Atļauj

uz atvadām

nodziedāt sevi minorā

un agonijā noraudzīties

uz saules aizdedzinātām spalvām

izkaisīt pelnus

neatstājot atmiľas

tikai īsu dvēseles šķindoľu

trauslu un brīvu


...veltījums...

Maza

sirdspukstu ilga

pasaule

katru reizi

kad tev pieskaros


***

Rudenī nepaskrien garām,

ierāvies kapucē dziļā,

sēriem gājputnu bariem,

kas Latvijas vējus vēl cilā!

Un apsildi kastani rokā

zem zeltīta kastaľkoka!

Lai izdodas rudeni arī

mīlēt kā pavasari!

aiz komata ir turpinājums

ar punktu gan ir beigas

punkts lēnīgajiem domāts,

bet lecīgajiem –

komats

atkārtot!

šalc bērzlapiľu aplausi,

bet vasara ir galā –

satumst priekškars

tik labi,

ka gribas pārsmaidīt pāri

pār ģīmi,

vēl aiz pakauša arī –

sev pāri, sev pāri

vislielāko pateicību

gribu sacīt maijpuķītei

par aromātisko belzienu

un šūpolēm pakrūtē

kā varētu piesūkties negaisa,

lai pietiek ziemā ko dārdināt

šķindētu darbi un vārdi

pat svecītes gaismiľā

Šodien zeltā mirdzu es –

saskatījos saulītes.

Debesis sniedzas patiesi tālu –

līdz pēdām.


Es Tevi gaidīju...

Pie Laimas pulksteľa es tevi gaidīju,

Jo norunāta tikšanās bij mums,

Tu neatnāci, velti skatus raidīju,

Virs galvas šķita tumsa debessjums.

Man rokā lēnām vīta sārtā roze,

Ko biju paredzējusi es dāvāt tev,

Man kaklā kamols vēlās, tā kā pipars dozē,

Un it neko es nevarēju padarīt tad sev.

Es ciešāk piekļāvos pie pulksteľsienas,

Par vaigu noritēja sāļas asaras,

Un jutos pamesta un bezgalīgi viena,

Un šķita man, ka esi stāstījis tik pasakas.

Vēl ilgi burzīju es savās rokās rozi,

Un negribēju ticēt,ka ar mani notiek tā.

Te tu man jautā: mīļā, šo rozi man vēl dosi?

Es nokavēju,lūdzu piedod mana vienīgā.

Es vēlreiz lūdzu, piedod mana mīļā,

Jo nekad mūţā pāri nenodarītu es tev.

Es nevēlējos pievilt tavu acu skatu zvīļo,

Par viltu nespētu es nekad piedot sev.

Ja būtu lemts man dzīvē vēl ko mainīt,

Es tāpat vēlreiz atkārtotu dzīvi to.

Un burzot rozi, tevi vēlētos es gaidīt,

Pie Laimas pulksteľa,lai pateiktos par mirkli šo.


Ilgas atmiņas...

Cik skaisti bija rasotie rīti

Un brīnišķās, slaidās smilgas,

Zirnekļu tīklos tītās,

Pēc tiem vēl ir neizskaidrojamas ilgas.

Jaukās bērnības atmiľu rīti,

Kas pieder tiem rītiem un man,

Kad agri ganos lopi tika dzīti,

Kad visjaukāk putnu dziesmas skan.

Tu mīļā ,māt, un es, un rīti,

Putnu dziesmas, kas skanēja tev un man,

Un labie vārdi, kas pasacīti,

Vēl tagad sirds dziļumos skan.

Tos paslēpu savā sirsniľā,

Glabāju sirds visdziļākajā kaktiľā,

Ko turēšu ilgi vēl atmiľā

Kā dārgakmeni nacionālā tērpa saktiľā!


Kāpēc dvēsele raud...

Virmoja gaisā viss balts,

Ziedēja ievas un ķirši.

Bija klāts svētku galds,

Meţā pumpurus raisīja virši.

Kāpēc dvesele šodien raud,

Viľai solīts bija tik daudz.

Kāpēc dvēsele šodien raud,

Viľu kāds spieţ un ţľaudz.

Sirdij kļuva tik salts,

Lai gan ziedlapas taisa valsi.

Debesīs klejo mākonis balts,

Ārs ir pieliets ar putnu balsīm

Kāpēc dvesele šodien raud,

Viľai solīts bija tik daudz.

Kāpēc dvēsele šodien raud,

Viľu kāds spieţ un ţľaudz.

Pēķšľi saslienies tu tāds stalts,

Dejo ar ziedlapām valsi.

Aizpeld garām mākonis balts,

Pats savu laimīti kalsi.

Kāpēc dvēsele šodien raud,

Viľai solīts taču tik daudz.

Kāpēc dvēsele šodien raud,

Aiz laimes, jo mīlēt ir ļauts!


Grūti saprast...

Grūti saprast, kas skaistāks var būt,

Lecot saule, kas debesis sārto,

Vai rietot, kas iekrāso jūru,

Pamali, zemi un ielien pat ţoga vārtos.

Grūti saprast, kas skaistāks var būt,

Pacelties spārnos un debesīs šauties,

Vai no debesīm laiţoties lejā,

Zināt, ka apakšā spilvens, kuram kritienā ļauties.

Grūti saprast, kas skaistāks var būt,

Prieka asaras skropstās, kas ātri ţūst,

Vai mazs, dzidrs, sīks rasas piliens,

Kas uz strautu mazās tērcītēs plūst.

Grūti saprast, kas skaistāks var būt,

Tas, ka upju ūdeľi nerimst, uz jūru plūst,

Vai raţens un auglīgs lietus,

Kas bieţi par veldzi sausajai zemei kļūst.

Grūti saprast, kas skaistāks var būt,

Karsta,spontāna kaisle, kas ātri zūd,

Vai mīlas mirkļi, kas lēni nāk,

Divas sirdis vieno un mūţu kopā var būt!


Sapnis par bērnības zemi Dunavu...

Aiznes vējš manu sapni tālumā,

Aiznes uz Dunavas zilajiem siliem.

Ar domām tur esu jau tuvumā,

Jo lidoju turp ar mākoľiem ziliem.

Pirmā pietura mīļotās Daugavas krastā,

Ar zaļām, sidrabotām vītolu rotām.

Viss te liekas tik mīļš un neparasts,

Laimīga jūtos par šādām izjūtām dotām.

Iemērcu Daugavas ūdenī kājas un šupoju,

Upes ūdens tāds mīksts un silts.

Uz Dievnama spīdīgo torni es lūkojos,

Līdz baznīcai jāpāriet tikai tilts.

Tā stāv tik varena, cēla un skaista,

No tušsārtiem ķieģeļiem mūrēta.

Baltās krāsās logu nišas tai laistās,

Ziemeļgotikas stilā baznīca būvēta.

Dunava sagaida viesus visā tās krāšľumā,

Ar maigi šalcošiem prieţu siliem.

Ar Dievnamu sirdī - pašā centra sākumā,

Un dzidrajās debesīs mākoľiem ziliem.


Superhuman

Tavās

acīs varētu iemīlēties

un triekt pie velna apstākļus

kas liek aiz tavas ēnas noslēpties

un visu dzīvi vērot

kā cita rokās tu ziedi

un tad

nomirt par

par pasauli ir viegli

zinot ka tajā

esi tu un

cita rokās ziedi

ziedi


Velosipēds

Tas

velosipēds skrien

arvien ātrāk un ātrāk

it kā

neredzams vilku bars

tam kostu riepās

pazib kā kadri

ļauţu sejas

nekas nepaliek atmiľā

vien ceļš

un kaucošas bremzes krustojumā

ar tevi saskrienoties

lūztoša metāla dejā

tas velosipēds skrien

ieraudams švīku

pēc švīkas sejā


Gadi, stundas, sekundes

...kauc manī

( kā vientuļas sirēnas

dun kā vilcieni

kas aiztrauc man garām

un man ir vienalga

galapietura viľiem ir kur)

tie gadi, stundas, sekundes,

kas bez tevis

ir jāiztur...


Nāc

viľa teica

ietīsimies negaisa mākoľu apmetnī

kaili un patiesi

būsim pasaules valdnieki

dejosim cauri zibens šautrām

tauriľu deju

Nāc

izpīpēsim sāpi

izdzersim litriem skumju

lai svinētu dzīvi

te pēŗkona naktī

dāvājot viens otram brīvību

cilvēks- cilvēkam būt


Es iemīlējos

es iemīlējos, lai mirdzētu kā saule

lai justu nāves mirkli cieši blakus dzīvei

lai patiesi un nepiespiesti plūstu

kā divas esības uz pasaules

es iemīlējos, lai krāsas gavilētu

kā spilgti lietā veldzes pieguļā

kur zirgi krēpes jaucot zviedz

un apkārt miers kā daile piepildīta

es iemīlējos, lai kļūtu daiļa

kā pilsēta starp gaismas atspīdumiem

kā vītenis, kas liecas pāri ţogam

lai ziedus sveču liesmās atraisītu

es iemīlējos, lai iemācītos piedot

lai lūgšana kā stari apgaismotu telpu

kur atdzimšanas brīnums rokas cēlis

pār prieka viļľiem zeltītiem

es iemīlējos, lai lidotu uz gaismu

līdz bezgalības mirklim sekundē

lai dzirdētu bez skaľām vārdus

ko apziľā ar mani runā Tu

es iemīlējos, lai nāves elpu blakus celtu

lai virzītos kā spirāle uz bezgalības smaili

kur spoţa gaisma atstarojas

kā mana piedošana manai dvēselei


es neesmu viena

virs putekļu skulptūrām

mana pēcpusdienas saule iet

soli solī kā suns ar sprogainu spalvu

zied kārkli vasaras raibumos

birst saulainas sprogas dvēseles zābakos

dej skulptūras ceļa putekļos

līdz jūtu, es neesmu viena

man blakus pie rokas mīlestība iet

ar viegliem spārniem sargājot


Man pieder

Man pieder laiks ar jūtu zīmēm

Ar neapjaustām skaľu dzīlēm

Ar baļķu apaļumiem aizu rīklēs

Un baltu sniegu jumtu vīlēs

Mans laiks ir mana dzīvošana

Kā apļa gals bez otra gala

Kā brieţa nags bez otra naga

Mans laiks ir mana atvēršana

Un tā līdz bezgalībai bezgalība veras

Līdz vārds kā piederība atrod mani


Sapnis

kritiens ieķēries trauslā sliedē

bremzē vakara svilpiena garšu

dūmakas atslēga nolūzt pie durvīm

ikdienas sveiciens palicis viens

acotā ailē iesmilkstas kaķēns

dzirnavu griezienos apviļāts prieks

kājas kā nepāris ievijas dārzā

svelme ar krusu ķermenī kaist

svilstošas lampas pūčainām acīm

samaľu zūdošu ūjienu grieţ

satrūkstos miegā ...nomodu glābju

atverot logu - elpoju nakti


Aizvainojums

tik ļoti sāpēja

tik ļoti sāpēja bezspēks

tik ļoti sāpēja kritiens šľukstu zālē

ka savelkot jostu aizrijos

ar elpas ievilcienu

acis palika spoţas un sausas

apkārt šūpojās baltas gaismas

smilgu pakavi zeltu smēla

kā bites no zieda uz zieda skrēja

līdz sniega pieskāriens

kā skudra pār vaigu noritēja

putināja


Laika Rats

Mums šķiet , ka laika tik daudz vēl ir,

Bet tas tikai tālāk un tālāk rit.

Jau jūdzēm tālu gabalu iets,

Vai laiks vēl mums ir?

Vai laiks vēl mums būs?

Es un šis laiks, šis ritošais laiks

Tas ved mani tālāk, uz kurieni nu?

To pati es nezinu, uzmini tu,

Varbūt skaidrībā tiksi nu tu.

Laiks virs galvām iet un iet

Pulksten`s liek ceijeriem sekundes liet.

Nezinu vai šis laiks ir mans,

Vai kādam tas pieder vai nepieder.

Es un šis laiks, tas neder man.

Cits ceļs, cits gads, cits laika rats,

Cits aplis, kas būtu man jānoiet,

Cits laiks, kas savādāk apstājas.

Tas būtu laiks, kas vēlams man,

Kurā ir miers un mūzika skan.

Tas būtu laiks, kas jaunību dod,

Kas zināmu ceļu man apkārt rod.


***

No zemes ieaugt

Debesīs,

Kad zvaigznes

Mirdzot krīt.

No tumsas ieaugt

Gaismiľā,

Kad saule sildot

Dvēs’li glāsta.

No skumjām ieaugt

Sirdspriekā,

Kad sniegpārsliľas

Plaukstās birst.

No vientulības ieaugt

Mīlestībā,

Kad margrietiľu

Lietus līst.

No zemes ieaugt

Debesīs,

Kad zvaigznes

Mirdzot krīt.


***

Savu dziesmu

Izdziedāšu jūrai,

Kurā spārnus pazaudēju

Un kur manas ilgas dus.

Savu dziesmu

Izdziedāšu debesīm,

Tur manu sapľu sirds

Baltā gaismā mirdz.

Savu dziesmu

Izdziedāšu pļavām,

Kuru smilgās laimes pērlītes

Gundegu gaismā viz.

Savu dziesmu

Izdziedāšu tev, draugs,

Kura sirdij mīlu sūtu arī tad,

Kad manas debesis raud.

Savu dziesmu

Izdziedāšu savai dvēselei,

Kurā mīlas margrietiľas

Cauri lietum plaukst.


***

Miega oāze maigā

Pieglauţas man

Pie vaiga.

Diena beidzot

Ir galā,

Nu maniem

Sapľiem

Ceļš vaļā.

Uzvilnī

Ābeļziedu

Smarţa,

Tā manī ieplūst,

Un jūtu sevi

Viegli lidojam,

Līdz debesis

Noskūpstīt

Varu

Un mīļajiem

Saviem

Gaišu smaidu

Dāvāt.


***

Tā klusi, klusi

Aizsapľot

Līdz meţa pļaviľai

Tur kalnā,

Kur mazs bērniľš

Mātes klēpī

Ar saules stariem

Rotaļājas,

Vēl nezinot,

Cik dzīve smaga,

Pat neţēlīga

Reizēm tā,

Vēl nezinot,

Kurp tālāk vedīs

Šī pļaviľa,

Kur saules

Daudz.


Dzejolis par aktiera misiju

Tu diendienā stāvi

Uz skatuves dēļiem

Un misijai savai

Atdod sirdi.

Tu pārtopi tēlos,

Kas ne vienmēr tuvi,

Tu mīli un nīsti

Un varmāka topi.

Tev vienmēr svēta

Patiesība skaidra,

Kas pavada Tevi,

Topot par tēlu.

Tu ziedo sevi,

Dienas, naktis,

Lai kļūtu par

Cita cilvēka tēlu.

Reizēm piemirsti

Par būtību savu,

Lai godam pildītu

Aktiera misiju.

PIEDZIEDĀJUMS.

Šai teatrālajā karnevālā

Velns sniedz roku eľģelim,

Cilvēks pārtop meţa zvērā,

Bet sirdī paliek gaismas bērns.


Rudenīgs dzejolis

Zīlīte aiz loga prasa

Ziemas speķa gabaliľu

Baltos bērzos ledus rasa

Raud par īso vasariľu

Sētnieks šķendējas un lādas

-Drazu kaudzes – lapu zelts

Dimanti no velna bārdas

Tam, kurš agram darbam celts

Re, kur tante ķēķa logā

Olas cepot, ţāvājās

Divas – mazdēliľam skolā

Viena – pašai brokastā

Gaisma jumta istabiľā

Tur, kur mājo mākslinieks

Tas lai paliek paša ziľā

Kam no viľa bildēm prieks

Vecais invalīds ar kruķiem

Atkal krēslā aizsnaudies

Acis mielojot ap skuķiem

Pornofilmas skatoties

Nesdams ķešā prāvu paku

Maiznieks platā solī nāk

Soļodams pa tumšo taku

Darbu ľemt uz mājām māk

Mušu apķēzītā logā

Cigarešu acis gail

Asas smakas tā kā krogā

Un no ugunsgaiļa bail

Atraitne ar melno runci

Vāra rīta kafiju

Klusumu grieţ kā ar dunci

„Dievs lai svētī Latviju”

Dimanti no velna bārdas

Tam, kurš agram darbam celts

Modinātājs nikni spārdās

Rīta stundai mutē zelts

Sētnieks pabeidzis ir darbu

Uzpīpēs, un dosies snaust

Projām dzenot miglu skarbu

Austrumpusē saule aust


Dziesma draugiem

(veltījums radošo draugu salidojumam

”Starp bērziem, pļavām un taureľiem...”)

Prieks lai mūs vieno tik brīnišķā dienā,

Dienā, kad zeme un debesis dzied.

Sirdis lai priecājas taureľiem līdzi,

Dziesmai un draugiem zem saules mīt.

Dziesmotie draugi ir dvēseļu draugi,

Dziesmas to vieno, jo draugu tām daudz.

Skaľa pie skaľas, raisās mel’dijas liegas,

Draugi un dziesmas liek dvēselēm diet’.

Vējā šalc bērzi draudzības dziesmu

Par tiem, kas ik gadus ciemoties nāk.

Starp bērziem un pļavām un taureľu dejām,

Dziesmas lai skan un prieks sirdī plūst!


Taurenīši.

Salidoja taurenīši

No maliľu maliľām,

Visus mīļi sagaidīju,

I’ lielos(i), maziľos.

Sazasēda taurenīši

Ozoliľa zariľos(i),

Lai skan dziesmas, lai dej sirdis,

Prieks lai visus vieno mūs.

Taurenīši, taurenīši,

Mani mīļie taurenīši.

Prieks lai mūsu sirdis pilda,

Mīlestība vieno mūs.

Pilna pļava krāšľu ziedu,

Pilna sēta taurenīšu.

Apkārt čalas , smiekli valda,

Virmo satikšanās prieks.

Taurenīši, taurenīši,

Pašā vasar’s vidiľā(i)’.

Zili, zaļi, dzeltenraibi,

Acis ţilbst, cik jūsu daudz!

Prieks, ka neaizmirstat ceļu,

Salidojat katru gadu.

Mūsu pulciľš arvien kuplāks,

Jāprot visus saskaitīt...


Rīta rasa

Mazā pļavas princesīte

Rasas kurpēm kājiľās

Apskrien laukus, ziedu pļavas,

Izlej rasu sidrabainu.

Pilna pļava rasas ziedu,

Tīmeklīši saulē mirdz.

Lauki, pļavas rasas pērlēs,

Smilgu skaras rasas krellēs.

Saules stari rasas rotā,

Rasā tērpta pasaulīte.

Mazā pļavas princesīte

Izbērusi visas pērles.

Vējš un saule izţāvēs

Rasas pielijušās kurpes.

Notrauks rasu smilgu skarām,

Princesītei paldies teiks.


Paklusē...

Nemētā vārdus tik skarbus,

Nemētā vārdus tik skaļus.

Tavs skarbums un skaļums, kā ļaunums,

Mūsu dvēselēs akmeľus met.

Pats ja tu jūties tik skumji,

Ka skarbums tev lauţas uz āru,

Tad aizej uz ziedošo pļavu

Un ieelpo mīļumu sevī.

Ieklausies dvēselē savā,

Viľa jau negrib būt skarba.

Tu pats viľā iesvied šos vārdus,

Vārdus, kas visiem tad sāp.

Priecājies kopā ar putniem,

Sirsniľā ieplūst lai siltums.

Samīļo visus, kas līdzās,

Tad zemīte priecāsies līdzi.

Paklusē labāk un skaties,

Kā pasaule mainās ap tevi.

Pazūd viss ļaunums un skarbums,

Tev dvēselē iestājas miers.

Samīļo draugus un smaidi,

Zemītei pāršalks sirsnības vējš.

Paldies man pateiks dvēsele tava,

Ja ar mīļumu pasaulē iesi....


Dziedi

Dziedi sirds mana, dvēselīt’ dziedi,

Tev viss ir ko vēlies, viss ko tu lūdzi.

Viss par ko sapľo, viss tev ir dots.

Dziedi sirds mana, dvēselīt’ dziedi.

Pacelies spārnos un aizlido tālēs,

Dziedi par prieku un dziedi par laimi.

Dziedi par visu, kas tuvs tev un mīļš,

Sirsniľ’ dziedi, dvēselīt’ dziedi.

Pacelies augstāk virs meţu galiem,

Virs ezera zilā, kas virmo un tvan.

Spāres tur dejo, skan putnu dziesmas,

Dziedi tiem līdzi sirds, dziedi tiem līdz’.

Dziedi ar mākoľiem, dziedi ar vējiem,

Sauli ľem talkā un Eľģeļus baltos.

Dziedi, sirds mana, jel dvēselei līdzi,

Pasaule gaida, pēc dziesmām tā alkst.

Beidzot tu brīva, dvēselīt’ mana,

Pacelies spārnos un apceļo zemi.

Lido un dziedi, dziedi un lido,

Dziedi par draugiem, prieku un mīlu.


***

Gan izlīs arī tavas asinis par tēviju.

Neskumsti, mazo karalīt!

Ir mūsu tautas ţēlabu koris

Man patīkami monolīts.

Vai nemīliet rudeľos kastaľas?

Vai klausāties kastaľetēs?

Nu, skaties! Nu, pieliecies, puika!

Tūdaļ tev prezidents zvetēs.

Par tavu kluso mīlestību

Nāks visa nācija smieties,

Jo kurš mūsu dzimteni mīl,

Tam jāiet ar citiem ir skrieties!


***

Pretīgā pārgalvīgumā citējot Dalī

Un dejojot ar kādu klaiduli

Es oktobrī lēkāju pa Miera ielas peļķēm

Un senām sievietēm es atgādinu Alīnu,

To melnmataino skaistuli,

Kura iepļaukāja Čārlzu reiz ar neļķēm

O, pardon! Šī nevaldāmā demoralizācija

Diemţēl ir pārľēmusi pasauli

Un savā kabinetā tagad klusi smejās

Kamēr jukusi ir puse mūsu nācijas

Un nometusi pagājībai klausuli

Pār saviem senčiem izlaidīgi slejās


Vilki

Zīmuļa vilcieni..

Ātrvilcieni..

Tu, vilk, vai tu mani cieni?

Vai cienīt spēj tādu radību,

Kas pakaļ ar bisi skrien?

Vilciens uz darbu..

Vilciens ar dzīvokļa atslēgām

Gar kaimiľa Poršu

Velc mani tālāk, dzīve

Tu taču zini,

Cik ļoti tevi mīlu.


***

trīs minūtes pirms saules dūriena,

viľa pameta ziedošo parku,

un sīkiem, bet skaļiem soļiem

tā skrēja un ķērās pie netīriem rokturiem.

‘’turies!’’ kā četrpadsmitajā trolejbusā, tā arī pēdējā.

pret kāju tai melone sitās, un, ceļu iekšpusēm prātā,

zvanīja no mobilā telefona uz mājas.

dārgi un stulbi jau sanāk – bet ko tur!

jāzina taču, vai pārnākot būs jāaizslēdz

vannas istabas durvis, jābūt gatavai

ienirt plus divdesmit grādu ūdenī,

kas nācis caur kultūras slāni,

un tagad tik maigi un rūpīgi skauj

ikdienā aizmirsto ādu.

par maz mēs pieskaramies.


21. gs. oda

Lūk, burve, reiz trakā, nu kļuvusi rāma!

Es alkstu pēc sestdienas svētūdens lāmas,

Ko plaukstās tu smel un izlej pār mani...

Sirdsmīļais, man apkārt kā bite tu sani.

Kad regresē cilvēks un valda vien prāts,

Tu neprāta pārľemts un visvarens nāc.

Un Romeo nobāl kā saudzējams zēns,

Pret garu, kas tavs – tik spēcīgs, bet rēns.

Tu būsi mans Tēsejs labirintā,

Ar simtpiekto vietu pilsētas sprintā,

Un celsi man māju no priedes un stikla.

Es padauza biju, bet nu esmu tikla.

Es cilvēkos hidţabā noslēpšu seju.

Ar tevi es ietu pat ellē – uz leju!

Un savu sievietes sūtību – pannu,

Es sargāšu mūţam, kā slaucēja kannu.


Rakstīju cerībai vēstuli

Rakstīju cerībai vēstuli –

Jautāju, kas mūţu sapin tādos pinekļos...

Jautāju, kāpēc tik ātri

Dzeguze grib mūţu kūkot beigt,

Par caurajiem dūraiľiem lādē.

Rakstīju par veco ābeļdārzu

Ziedošo pieneľu vidū.

Jau mūţa daļa ir pīpenēs izzīlēta,

Jau mārtiľroţu sveicienos

Septembra rīti ievīti,

Bet vēl negribas liktenim padoties,

Vēl gribas cerībai ticēt -

Krāsainos koraļļos mirdzēt,

Akordeona skaľās grimt,

Un rakstīt atkal cerībai vēstuli jaunu.

Cik ilgi?

Sev jautāt steidzu.

Bet sirdsbalss saka vienu,

Prāts otru,

Un es ar savu mīlestību

Rakstu vēl –

Cerībai, tev un sev.


Saule pieaudusi pilnu mežu baltiem ziedkausiņiem

Saule pieaudusi pilnu meţu baltiem ziedkausiľiem,

Pazīstamiem smarţas soļiem kreimenīšu diena mostas,

Ziedos noklusēti, mīļi vārdi ierakstīti,

Šūpuļdziesmās dzīpari no baltās laimes iedziedāti.

Mazliet pieklauvēju reibinošās smarţas pasaulei,

Lai baltas, baltas domas manī sēj,

Lai debess piebirst pilna baltiem zvaigţľu ziedpumpuriem,

Saplaukst, rindojas līdz baltā piena ceļā plūst.

Tev baltas, baltas kreimenītes atnesīšu rīt

No meţa ieloka, kur dienvidvējš dej kluss,

Lai katrs dzīves mirklis vijas siltumā

Un domu spārni pērļainajiem ziedkausiľiem klājas.


Tev došu bērza sulas krūzi

Pēc smagas darba dienas

Tev došu bērza sulas krūzi

No baltā bērza tā,

Kas bērzu birztaliľas

Vidū aug.

Nevajag tā bērza sulu dzert,

Kas vientuļi aug meţa malā,

Egļu vidū,

Tiem vientulības spēks,

Tiem vieniem pašiem

Domāts dzīves ceļš.

Tev došu saldu

Bērza sulas krūzi

No baltā bērza tā,

Kas bērzu birztaliľas

Vidū aug,

Lai vienmēr apkārt

Cilvēki kā baltie bērzi,

Ar labām sirdīm,

Siltu smaidu.


Izlūdzos es baltiem bērziem zaļo lapu kleitu

Izlūdzos es baltiem bērziem zaļo lapu kleitu,

Tik ļoti vēlējos, lai man pie kājām

Zilo vizbulīšu ziedu paklājs klājas,

Lai atlido kāds tauriľš saules dzeltens

Un matos rotaļājas tā, kā puķu pļavā.

Uzdāvini, mīļais, sarkansārtu ziedu,

Lai caur balto bērzu zaļo lapu kleitu

Sirds kā sārta roze tvīkstot deg,

Jo atnākusi esmu es no lauku pļavām,

Kur rītos sārtās smilgās rasas pērles lās.

Caur ceriľliesmām, zilo linu dziesmām

Atnākusi esmu es no pļavām tām, kur stirnas bērnus

Traucē skaļās dzeguţdziesmas,

No upes līkločiem, kad gulbji uzticības dejas dej,

Bet ligzdās putna bērniem šķilties

Palīdz balto bērzu vēja dziesmas.

Par mani runāt var, ko vēlas,

Bet vienmēr mīlēšu es vēju baltos bērzos,

Vienmēr ap mani vīsies izslāpušas ilgas

Tāpat kā vālodzei, kas slāpēs nekad neatdzeras.

Tik ļoti mīlu debessjumā zilo mākoľdeju

Un vienmēr vēja elpu plaukstās satvert vēlos.

Bērzu zaros manas dziesmas līkst,

Kad zvaigznēm dzimstot miglas zīda lakats pāri klājas.


Dzeltenās rozes stāsts

Pie rītakleitas atloka šorīt

Piespraudu smarţīgu, dzeltenu rozi.

Tajā slēpās vēl neizgulēts miegs,

Karsts un sūrstošs mīlestības tuvums.

...ar dzeltenīgu degsmi,

ar apburošu neizpratni -

Naksnīgais gaiss

Vēl vizmoja rozes ziedā,

Pārvērties rasas pērlēs.

...Atsila rīta saulē miegs

Un atmodās smaids,

Rozei un rītakleitai manai

Aumaļām pāri bira

Cits pie cita piespiedušies sapľi.

...kāds pārvērties par

Par lavandziedu sapni,

Vai marmorcietu grīdu,

Cits lūpu uzmetis

Un šūpulītī snauţ.

...bet kāds ir neizlēmīgs

Un nezin virzienu

Kurp doties.

...vien rozes zieda

Sapnis dzeltenais

Man čukst -

...es gribu būt

Pie tavas rītakleitas,

Tava neizgulētā miega,

Pie karstās mīlestības liesmas

Ar koši, koši zilām acīm.


***

Pārtraukts domu lidojums.

Un redzi- manī miers.

Tu turi manu plaukstu,

Pirksti- kopā vijas.

Ir tāda maza sajūta,

ka vienmēr būsi te.

Kā tāda drošība,

ko kastītē var līdzi nest.


DĀVĀSIM BRĪNUMU

Dzīvoja meitene ļoti skaista,

viľas acīs neielūkojās ne saules stars.

Akla no dzimšanas bija tā,

par to skuma viľas sirds un gars.

Puisis mīlēja meiteni ļoti, ļoti,

teica vārdus, kas saules siltumu domās sien.

Katru meitenes izteikto vēlmi

bija gatavs izpildīt arvien.

Meitenei bija sapnis tik viens,

lai Dievs dāvā tai acu gaismas prieku.

Vēlējās redzēt tā mīļoto savu,

sakot, varbūt sievas kārtā tā tieku.

Pēkšľi notika brīnums tāds,

meitenei savas acis dāvāja kāds.

Kad noţuva sāpju asaras uz meitenes vaiga,

staroja apkārt ziedu gaisma maiga.

Kur puisis mans, redzēt vēlos?

Dāvāt tam savus skūpstus kvēlos!

Pretī tai vērās seja ar acu dobumiem tukšiem.

Vai tādu lai mīlēt es spētu? Nevēlos!

Kādu dienu, vēstuli no puiša saľemot,

meičai acis mirka asarās -

Mīļā, sargā acis tās! Tās ir manējās!

Uz mīlestību ceļu parādīs Tev tās.

Brīnumus uz šīs Dieva zemes

dāvājam viens otram mēs.

Dāvājam tos savā mīlestībā

tāpēc vien tie mūţam pastāvēs.


VAI SĀP?

Ľemu savu sirdi saujā

un garāmgājējiem saku:

''Pieskarties ļaušu tiem,

kas pēc īstas mīlestības taujā.''

Daudzi iet garām, pieskarties bail,

jo sirds kā asins sārta roze gail.

Vai tiešām neviens

negrib laimīgs būt,

īstu mīlestību reizi mūţā gūt?

Atnāk mazs puisītis un jautā:

''Tante, vai stipri sāp?

Tev asins no sirds ārā kāpj.''

''Puisīt, sāp! Nav kam

man savu kvēlo sirdi dot,

jo cilvēki mīlēt

pa īstam vairs neprot.


IDEĀLS CILVĒKS

Ideāls cilvēks?

Vai tāds maz ir?

Ja atradīsi,

balva būs jāpiešķir.

Ik cilvēkā

kaut kas no eľģeļa mīt

arī tad, ja tas

kādreiz grēkā krīt.


AK, VĪRIEŠI!

Ak, vīrieši, vīrieši!

Kādi Jūs esat!

Varbūt literāro tēlu

prototipi dzīvē Jūs esat?

Kur gan ir Antiľš,

kam svēts ir tautas gods?

Kur Lāčplēsis,

kas cīľā dodas apgarots?

Varbūt kāds Pietuka Krustiľš

garas runas vēl teic?

Ne jau tikai Blaumaľa Edgars

Kristīnes vietā

krogus meitas sveic.

Visi jau esat

latvju māmuļu auklēti, baroti,

kāpēc svešā zemē

meklējat lielo karoti?

Ko rīt no Jums dzirdēsim

tēvzemei sakām?

Varbūt laiposiet pa

gļēvulības takām?

Bet varbūt Latvija būs

kā medus pilna kāre,

kur katrai bēdai

dziesma skanēs pāri...


Vasara.

Jau atkal un atkal līst

Lietus kā asaras.

Vai tas būs viss,

Kas paliks no šīs vasaras?

Tā jau tā ir tik īsa-

Tā mūsu vasara:

Tikko sākās un

Tūlīt beigsies.

Tāda dīvaina, lietaina

Mūsu vasara šogad.

Vairs negribas asaru,

Bet vēl vajag vasaru.


Nevajag.

Nevajag skatīties atpakaļ-

Viegli pateikt,

Bet grūti izdarīt.

Kā var neatskatīties,

Ja bijis daudz skaistu,

Neaizmirstamu brīţu?

Tos gribas piedzīvot vēl un vēl.


Fejas.

Meţa vidū vienā mājā

Divas labās fejas dzīvo.

Tur klusums, reizēm putnu dziesmas.

Reizēm pērkons, zibens.

Bet fejas dzīvo un pat dzied.

Apkārt brikšľi, čūskas, bet

Pie mājas zied lilijas un citi ziedi,

Un pašas fejas arī zied.

Jūs teiksiet, ka tā nav,

Bet es tur biju,

To visu redzēju.


Savāda gaisma.

Ir tādi cilvēki

Ar kuriem nesatiekos bieţi,

Bet tikai reizēm

Tiekamies,

Lai parunātu par dzīvi,

Par sevi un citiem.

Pēc šīm sarunām

Paliek savāda gaisma.

Gaisma, ar kuru dzīvoju.


Bija laiks

Bija laiks,kad bijām jauni mēs,

kad draiskots,sapľots tika daudz,

Kad neskaitījām dienas,stundas tās,

Kas tukšgaitā mums garām klaudz.

Bet pienāk briedums negaidīts un stingrs

Un īstu zināšanu prasošs darbā

Un tikai tad sāk palikt cilvēks prātā vingrs,

Kad jānorūdās darbā saistošā un skarbā.

Bet,ne jau katrs darbu darīt spēj,

Kuram dienas skolas solā velti traukušas ir garām.

Un kā karaļi,tad zināšanu robi galvas slej

Un tukšgaitā tad darba stundas aiztrauc garām.

Un pienāk vecums greizs,līks un smags,

Un spēka nav vairs,raudi vai smej.

Tad saka:''Bija laiks tik skaists un jauks.''

Un atmiľas kā lietus savas - savas lāses gar logu rūtīm lej.

Bet cilvēku tik prāta vingrums turēt spēj.

Kas savas prāta sēklas velti zemē neiesēj,

Tas vecumā tad pļaus ko briedumā ir sējis,

Lai nešalc garām vasaras un pavasara vēji.


Nosodījums.

Durtas brūces,lauzti kauli,

Bērni neredz spoţo sauli.

Vai tik tiešām mūsu tautu

Velns uz elli projām rautu?

Alkohols un narkotikas

Pašas ieslīd rīklēs sausās.

Alkohols pēc sirdspatikas

Dara smadzenītes gausas.

Daţi baro vilku barus,

Izprovocē aukstos karus,

Nedrīkst taču dzīvot labi

Mazo cilvēciľu bērni.

Vilki plosa lopu barus,

Narkotikas bērnus labus.

Ko tas dos,ja naidu kops,

Cilvēks nav nekāds meţa lops.

Tik Bībelei vēl vara esot.

Tikai tie,kam lūgties gribas

Pārtraukatas tiek miesas dreba.

Bet,kas pārtrauks bērnu bailes

No ļauno vilku acu gailes?

Patiešām jāsauc:''Dievs un tēvs

Kad no gbailēm brīvi būs meita,dēls?''


***

Dzeja kā skanīga stīga,

Caur gadiem iet joprojām viena.

Nav ne dienas tai vai naktis tikai viľas pašas sapnis -

Tāls kā cerība, kad kādreiz

Atdzims viľas mīlas taktis.

Sapnis viľas domās klīst.

Dzejai miegu jauc paties.

Gan jau pienāks tāda diena, atnāks viľas īstā mīla.

Tad tai pietiks sapľos klejot, vajadzēs mīlas taktīs dejot.


es dzīvošu

es dzīvošu lietus lāsē

kas zemi auglīgu dara

rasotā zirnekļa tīklā

kā oktobra atvasara

es dzīvošu smilšu pilī

bērna rociľām celtā

debesīs dzērvju kāsī

kļavlapu rudens zeltā

es dzīvošu krītošā zvaigznē

sienāţa vijoles dziesmā

es zinu – gan satiksimies

kad svecītei notrīsēs liesma


Latviešu kino veltīts - cik filmu

saskaitīji?

„Es visu atceros, Ričard!

Nekas, ka pliks ir mans pauris.

Es neesmu mirāţa! Cilvēkbērns!

Ne Klāvs – Mārtiľa dēls, bet Nauris!”

Fotogrāfija ar sievieti un meţakuili

Uz kamīna dzegas kopš maija

Pie bagātās kundzes villā stāv.

„Tas vilkatis Toms?...vai Aija?”

Kapteiľa Enriko pulkstenis –

Dāvana vientuļai sievietei dota,

Par to, ka paša purva bridēja

Viľa aizvakar pazemota.

Kopā ar puiku un Sprīdīti

Īsu pamācību mīlēšanā sarīkoja:

„Elpojiet dziļi zem apgāztā mēness!”

Un aveľu vīnu iemalkoja…

Vīrietis labākajos gados –

Zvejnieka dēls, to izpestīt gāja:

„Kad mērnieku laiki reiz beigsies,

Tīra no vella kalpiem kļūs māja?”

Limuzīns Jāľu nakts krāsā

Saēsts no agrās rūsas…

Mans draugs – nenopietns cilvēks

Zobena ēnā plucina ūsas.

Vajadzīga soliste teātrī,

Smuka, kā Dace Bonāte.

Varēs „Pūt, vējiľi!” iestudēt,

„Cepli” vai „Ezera sonāti.”

Tās dullās Paulīnes dēļ –

Nepabeigtās vakariľas!

Šo Cielaviľas armija aizveda,

Vakarā stāsta LNT ziľas.

Beidzot aizvijas ilgais ceļš kāpās,

Piejūras klimats, motociklu vasara.

Dzīvīte – ziemassvētku jampadracis,

Manai ģimenei priekā birst asaras.


Patiess jaunības stāsts

Gar dzelzceļa malu mēs gājām,

Kad sliedes sasildīja pavasar’s,

Tev jauni gumijnieki spoguļojās kājās,

Un debesīs kā kāsis izskatījās dzērvju bars!

Kad vilciens garām aizklaudzēja tālē,

Es jutu - tagad īstais brīdis klāt:

- Vai drusku neapsēdīsimies zālē

Par izlaiduma eksāmeniem parunāt?

Pie sevis samulsumā nodomāju:

- Tu esi kārtīgs vīrietis, vai nē?

Vai plecus skaut, vai laisties prom uz māju?

...Ar acu kaktu vēros savā meitenē.

Kad abi sapratām - bez bučas neiztiksim,

Un mūsu lūpas lēni saplūšanai tuvojās,

Kad sapratām - tūlīt viens otrā laimi liesim,

Kā neprātīga mana mīļā iekliedzās!

Kas noticis, kad mīla klāt un debess zila,

Kas noticis, kad modies jaunu jūtu rīts?

Vai tiešām esmu līdzīgs krokodilam?

...Pa spoţo zābaciľu aizrāpoja maziľš zirneklīt’s!


Puiciskas rindas

Kad diena īsāka par nakti kļūs,

Es rakstīšu uz namu sienām.

Jūs vaicāsiet – kas jauns tur būs?

PAR TEVI DĀRGĀKAS MAN NAV NEVIENAS!!!

Un vienaldzības mūris grūs

Pa stundām, ne pa dienām,

Nekas mūs izšķirt nepagūs.

Jo pienāks laiks, kad prātu tīšu

Es saľemšos, un tevi…noskūpstīšu!


Septembra svētdiena Tērvetē

Atvasaras svētā diena

Gluţi Mona Līza, rāma.

Smaidīga un pacietīga -

Īsta veco laiku dāma.

Saulespuķu cepurīte,

Zirnekļtīkla plīvurītis,

Mati mazliet salnas skarti,

Vēja mātes sakārtoti.

Pirkstos gadu gredzentiľi

Nozāģētu koku doti.

Apkārt rūgta sēľu smarţa -

Meţa šannels nummur pieci.

Naktī austa miglas šalle,

Pīlādţzelta kaklarota.

Auskari kā spoţas zvaigznes

Galaktikas juveliera

Darināti miķeļtirgum.

Mētelis no kļavu lapām -

Krāsains rudens akvarelis...

Atvasaras svētā diena

Gluţi Mona Līza, smaida.

Acīs devīgs saules siltums,

Nav ne skaudības, ne naida.


***

ilūzijas smalkie taustekļi

apgāna prātu un lauţas manī

bet es esmu badā

un tukša kā kaķa trauciľš

komunaļľika virtuvē

viľa glauţas un murrā

un tik drūms ir atnācis rīts

kad no vakardienas

laimes mūsos dun tikai spīts

uz palodzēm

pār skārdu izkāruši kājas

mēs sveicam sauli

zem mums rūc iela

bet pretējās mājas logu atspulgos

līst lietus

blakusistabā

starp kurpju kārbām

un pie sienām piekārtiem paklājiem

klaudz gulta

cilvēkiem nav laika klīst pa

dvēseles muklājiem

un tāpat mums ir labi

kad ilūzijas smalkie taustekļi

piesārľo prātu

vai ķersim mīļotos aiz pleciem

ţľaugsim viľu rokas pluinīsim

matus un drēbes ja

šīs mīlestības oāzes

atklāsies esam tikai

svelmes radīta

nolādēta mirāţa?


***

tu mēdz būt bāla iedegusi pleķaina pūtaina

kleita viena divas trīs blūzīte dţīnas

iztīri nagus nolako nagus

ieskruļļo matus

da JEBKURĀ ķermeľa daļā

augšā vai apakšā

vienalga


Zemais starts

Vieglatlētikas teorijā zemā starta

kvalitāte tiek raksturota kā spēja no miera

stāvokļa sasniegt vislielāko paātrinājumu

distances sākuma daļas veikšanai. Velkot

paralēles starp vieglatlētikas jēdzienu un

ikdienišķo, zemo startu ir iespējams

asociēt ar ikvienu iepriekš pārdomātu vai

spontānu saasināti, paātrināti notiekošu

darbību.


Asociācijas

agri no rītiem nav spēka

un vēlmes izkūľoties

no siltuma skavām un dvašas

ar kuru piepildīta zemsegas pasaule

un ienirt rudens ziemas un agra pavasara un

pat agra vasaras rīta

miegaini miklajā drēgnumā

kad palicis tikai mirklis pirms pēdējā

brīţa

pirms pēdējā tramvaja kas aizţūţinātu

(šajos nebeidzamajos rītos visi tik īgni

vai daţi

eiforiski smaidīgi un samiegojušies sēţ

vai rātni turas kur nu kurais)

līdz darba ļauţu pasaulei

pēkšľi noplīv sega

rokas kājas steidz auties un tīties

nav laika vairs pat rīta kafijai

nošķind atslēgas

noklikšķ slēdzene

atbalsojas soļi

bet jeb kurā laikā

divi ar abpusējām simpātijām vai

antipātijām vienoti indivīdi

var mesties viens otram virsū

saplēšot drēbes piekļūt ādas virskārtai

iekaisīt sāli brūcēs vai

kāri ar mēli uzlaizīt

ieurbties un

izšķīst ritmiskās kustībā


Ceļa zīmes

Ceļa zīmes pazūd ceļa putekļos,

Tev pašam jāatrod īstās krustceles,

Kur īstā brīdī apstāties.

Ceļa zīmes pazūd miglā,

Tev laikus ir jāpaspēj nobremzēt,

Dzīves - līkumā asā.

Ceļa zīmes pazūd tumšā naktī,

Tev pašam gaisma jāatrod

Un uz īstā ceļa jānoturas.

Ceļa zīmes pazūd putekļos,

Tev jākrāj spēks,

Lai spētu piecelties un tālāk iet.


Dieviņ, atļauj

Dieviľ, atļauj bērzu lapām pirmajām plaukt,

Lai nav alkšľu rūgtumā jānoslīkst.

Dieviľ, atļauj pirmajam pērkonam ar līkumu

iet,

Lai vasara silta un mierīga ir.

Dieviľ, atļauj rudziem tīrumā bries,

Lai ziema bagāta ar maizi ir.

Dieviľ, atļauj baltam sniegam

Melnu zemi ar baltu segu klāt.

Dieviľ, atļauj labajam par ļauno virsroku

gūt,

Lai pasaule kaut par baltu nieku labāka

kļūst.


Māmiņ

Māmiľ, sakur ugunskuru, baltu,

Lai var rokas sasildīt.

Māmiľ, izsmel upi sausu,

Lai var sausām kājām pāri brist.

Māmiľ, turi saules gaismu saujā,

Lai vari tumsā ceļu rādīt iet.

Māmiľ, nopin liepu lapu sieku,

Lai vari labus vārdus bērniem dot.


Bērnam

Es Tevi sasildīšu sapnī

Ar lietus lāsēm, maigām,

Ar leduspuķēm, rakstainām,

Tev veldzi došu.

Es Tevi nosargāšu sapnī

No princeses, viltīgas,

Un raganas, mīļas.

Es Tevi sapnī sasildīšu


Mēs dzersim tēju terasē

Par spīti visam

Mēs dzersim tēju terasē.

Tu droši ciemos nāc!

Tu nebaidies, ka ziemā auksti būs,

Tev mīļu vārdu pledu segšu,

Un sniegpārslas, baltas, mūs bērnības

pasakā sauks.

Pavasarī, kad ābeļu kupenas zied,

Tu droši ciemos nāc!

Terasē mums narcišu saule uzsmaidīs

Un darba bites jaunu pavasari dūks.

Mēs dzersim tēju terasē,

Kad liepas un raspodiľi plauks.

Tu nebaidies, ka zibeľo,

Otrā rītā atkal saule būs.

Par spīti dzestrumam un kļavu mirdzumam

Rudenī mēs dzersim tēju terasē

Un ziemai spēku miglā smelsim.

Tu vienmēr droši ciemos nāc!

Mēs dzersim tēju terasē

Par spīti visam.


Poēma par mūsu - neko.

Mums vispār nekā

nav bijis –

tā tu pasacīji

*

tev palika laiks

man telpa

un trīs mazu cilvēku

nesatveramā elpa

sev jautāju

miegā un nomodā

kā viľi dzimuši

no – nekā –

**

ko neatminu

kā mīklu minu

vārdu zinu

bet kāds

ko nepazinu

laikā

nodeldējis riepas

kamēr telpā

vārās ziepes

būtu putra

strēbtu

(tu pavārnīcu grebtu)

tik daudz ziepju

savārīju

slidens ceļš

un projām bija

tos ko tevī nemanīju-

***

tas- nekas-

mazas rokas

sapinas

man ap kaklu

vistas aklums

ir tas pats

mīlestības aklums

un tik cieši

mani tieši

stiprs tāds- nekas-

tad- neko-

vēl pieredzēsim

dienas labākas

piedod

tiešām nesanāca

mums- nekas-

****

dzīvo nu

bez- nekā-

savā laikā

labākā

ātri skries

izbeigsies

apstāsies

pie- nekā-

*****

elpa

telpā

neredzami

vieno mūs

tas- nekas-

iekšā

viss vēl priekšā

viss vēl- būs.


Ventspils 49

I

Ai- vara, vara

pilsētu labo

smērē kā sviestmaizi

ķieģeļiem labiem

ar skatu mēro

ar cilpu mērī

un viedi vēro

kā saiet dēlī

aiz viens otrs

aiz otra trešais

tik tēsti dēļi

no pašu meţa

kas neiet dēlī

tas paliek bešā

un dzīvo sevī

kā vietā svešā

ar pašu ļaudīm

no pašu miesta

sa- sities pinies

sa- kūlies sviestā

sa- gājis ragos

un ai- var

bliezt tā!

Uz pašu ļaudīm.

No pašu miesta.

II

Pie – liksim

no- ľemsim

kam ir- tam tiks dots-

kas Bībeles vārdu sagroza-

tam sods-

piepildās viss-

vēderi

nauda maki

vēlmes seksuālās

un tālāk

kungi- no kalpojošiem

tauta- no tautības savas

vīri- no pienākuma

sievas- no uzticības

bērni- no paklausības

baznīcēni- no Dieva

tālāk-

vairs nav ko pielikt ko

atľemt ko nievāt

mēs neesam likuši klāt

mēs esam pielikušies

pilni līdz pārpilnībai

ne- gaidītai cerētai prasītai

mūsu vienīgais atlikums

atgriezties

lai- vārdu pa vārdam –

Bībeli kopā lasītu.

III

lai- lai

ar tauriľa vieglumu

notrauc asaras tavas

tu nezināsi nekad

ka raudājis esi

ar pieneľu pūkas maigumu

pieglauţas tavam plecam

tu nejutīsi nemaz

ka smagi ir bijis

- - pēc tam

kā smilšu sauja

uzgulsies augumam tavam

kurā apglabāts viss

kas labākais bija tevī

IV

Ventspil- nieki

pilsēt- nieki

pavēl- nieki

arī nieki!

Pārvald- nieki

apgād- nieki

atpūt- nieki

bagāt- nieki

nieki vien!

Skrien un skrien

spēlē paslēpes

ikdien

katrs nieks

kādu rod

katrs nieks

kādam dod

katrs kādu nieku

sitīsgan kāds nieks

man arī

kritīs!

V

Jauni ģimenes modeļi

vienkārši

ērti

lēti

tieši no vaļējās Eiropas

patentēti!

- - jauki tā-

roku rokā

viľa bērni un viľas bērni

pusmāsas pusbrāļi

pusmāsu pusmāsas

klāt vēl pa pusbrālēniem

pamāmiľas un patētiľi

vectēvi vecmāmiľas

kurš kuram bērniľš

kurš kuram mazbērniľš

viss mīļā dieviľa ziľā

- - debesis negaisa

mākoľi sedz

Kāds kurš ir Patiesais

Dievs

visu redz.

VI

Nešķiries

latvieti

nenošķiries

neatšķiries!

Nepiešķirs

nepašķirs

Dievs!

No savas tautības

ne uz kurieni

aizgājis nav

vēl neviens!

Tavā kalnā

tavā zirgā

nejās

neuzjās cits!

Nevilies latvieti

zeme

tīrumam tavam tic!


Ventspils 18

I

Dzirdi-

paľemšu

saujā tevi,

pienene tilta vidū!

Raibi kuģi

zem maniem soļiem,

mastu gali sadurti

kailās pēdās,

un jūra skatās uz mani-

brūnām acīm.

Paľemšu saujā tevi,

mī- les- tī- ba,

un sapluinīšu pa ziedlapiľai.

II

- - Viľš ilgi

viľš turējās pretī

putā ieslēpis

melno purnu

straujš un kā lakāda spīdīgs

viľš ilgi

kad sākās vēji

turējās pretī - -

- - es satiku viľu

kāpā

aiz vasaras kafejnīcas

kā belzienu dabūjis ţūpa

viľš gulēja

un visa jūra pie kājām

- - tavas acis arī man izšūpo beigtu

roni - -

III

Todien

bija

lieli viļľi.

Daudzi

mazi cilvēciľi

jūrā lēkāja

un skaļi smējās.

Viens

paslēpās un raudāja.

ūdensbedrē

IV

kucēns pa zaļu zālīti

tvarsta klaidoľus kaķus

sētsvidū vīri krauj malku

katlā sautējas doršu aknas

divas biţeles šūpojas krizdoļu krūmā

rudenī zvejnieki pārnāk no tālajiem reisiem

un runā ventiľu valodā


„Ar dzeju”

Dimanta rasa – vakaros vēlos,

sudraba domas – rītos agros,

savērtas šūpojas smilgu skarās,

pret debesīm atvērtas pasaules daļā.

Kamēr dzirdu, kā urdzošais strauts,

skriedams uz jūru klusītēm sauc –

vārdi ir pērles, tie uzrunāt steidz,

lēni, mazliet, līdz nepārstāj bēgt.

Liedagā dejo viļľi un vējš,

naktstauriľi līdz gaismai spēj nest,

bet tie vārdi, kas lūpās krājas,

tie paliek un paši neapstājas.

Nevajag ūdenim dzīves avotā ļaut

domas un rasu bez dvēseles kļaut,

vajag ar dzeju kā dziesmu būt,

tā, lai vārdi vairs nepazūd.


***

Kad pagāja darbi kā nebijuši

Un jauna diena steidzās aust,

Kad asaras kā lieti izlijuši.

Vēlējos daţus vārdus paust...

Ak, cik skumjš ir šīs zemes stāsts

Nezināšana...

Cilvēks ir tas, kam uzlikts šis lāsts

Zināšana...

Kad pienākumi atkal krājas,

Kuriem mēs dzīvojam un mirstam.

Un kad krēslas stunda stājas,

Miegā aizejot, tad tik visu aizmirstam...


Laiks, kas pieder mums

Celties un iet

Nebaidīties pretī mērķim skriet

Domāt un spriest

Jaunas domas pasaulei sviest

Redzēt un dzirdēt

Atļauties sevi palaikam kritizēt

Runāt un darīt

Nākotnes sapľus tuvumā skatīt.

Tvert un ķert

Gudrības avotā atziľas smelt

Sajust un saprast

Sevi tālākos meklējumos atrast

Mīlēt un cienīt

Visu jauko kā konfekti papīrā ietīt

Vērot un būt

Laikā, kas zūd

Smiet un kliegt

Par pagātni, ko neatgriezt.

Palikt un varēt

Visas domas kā dzīvību saudzēt

Turēt un spēt

Sevī labo vairāk sēt.

Ieklausies vārdos šajos

Skaties laikā nevis gados

Pastāvēt un pārmainīties

Nav par ko brīnīties

Laikā, kas pieder mums

Tālāk prast cīnīties

Un dzīves skaistumā iekļauties.


Aiz mana loga

Aiz mana loga

Pasaule cita

Aiz mana loga

Tā liekas tik sveša

Aiz mana loga

Tumsība valda

Aiz mana loga

Kāds asaras kā malku skalda

Aiz mana loga

Tu un es

Aiz mana loga

Tik daţādi mēs

Aiz mana loga

Taisnība katram sava

Aiz mana loga

Jau patiesību saka

Aiz mana loga

Kāds lūdzas un kliedz

Aiz mana loga

Sāpi neaiztiec

Aiz mana loga

Miera nepazīst

Aiz mana loga

Rētas uzreiz nesadzīst

Aiz mana loga

Dusmas plūst kā avotā ūdens

Aiz mana loga

Pareizos vārdus kā pienenes plūc

Aiz mana loga

Laime nenāk viena

Aiz mana loga

Bēdu jūrā palaikam sviesta

Aiz mana loga

Kāds tic un cer

Aiz mana loga

Kāds iesaucas un prieka vārdus laukā sper

Aiz mana loga

Notiek it viss

Aiz mana loga

Sapľu kuģis kā cerības grimst.

Paskaties, paveries apkārt sev

Garām logam nepaej,

Jo līdzās tev tik daţādas, vēl neiepazītas

pasaules,

Un līdz ar viľām cilvēku dvēseles.


Sāpju okeāns

Vai kaut kas mainīsies?

Vai tomēr paliksim turpat, kur citi jau komatu liek?

Vai arī viens otram varam ko vairāk sniegt?

Kāpēc mēs sniedzamies pēc tā, kas jau zaudēts?

Vai tas vispār vēl kaut ko ir vērts?

Varbūt viss jau ir pazaudēts?

Un mūsu sirdīs viss, kas nozīmīgs bija ar laiku tiks dzēsts.

Jautājumu ir pārāk daudz,

Kur īstos vārdus uz tiem nesajauc,

Lai skaidra ir atbilde, kaut arī zināms ir viens

Man pietrūkst tavu maigo roku pieskāriens.

Man pietrūkst tavu glāstu un nakts stāstu

Man pietrūkst tavu smaidu un mirkļu skaistu

Man pietrūkst tavu skatu un to laiku,

Kurā daudz ko sev jaunu katrs atklājām,

Un kur daļu no sevis atstājām,

Smaidot skaistām atmiľām.

Es vēlos ieraudzīt vairāk nekā var pateikt

Un sajust vairāk nekā var vēlēties

Es vēlos paredzēt vairāk nekā tiek dots

Un nojaust vairāk nekā vajadzīgs

Vai par daudz no mums tiek prasīts?

Vai par daudz no mums tiek gaidīts?

Vai par daudz mums tiek smaidīts?

Vai par daudz mums tiek aizrādīts?

Es vēlos, lai mēs paceltos pāri sāpju okeānam

Un piezemētos vieglāk, lai nebūtu atsitiena

Es vēlos, lai mēs nebaidītos no nākamā soļa spertā

Un ieklausītos katrs sevī, jo zinu, ka tā ir vislabāk.


Ar mani brīnums ir noticis

Es vēlos būt es pats

Nevis izdomāts pasaku tēls

Es palūdzu burvei maģiskos vārdos

Pats noburdams sevi par vispasaules karali

Es valdīju pār cilvēci,

Ar varu un spēku

Es ľēmu, ne devu

Un asaras redzēju

Tai brīdī es domāju

Kāds karalis es

Tas amats nav man

Es uzticīgs pasaulei

Un piederīgs tai

Es vēlos būt es pats, ne vispasaules karalis

Vēl manī ir mīļums, sirds siltums gaišs

Un jauna ceļa sākuma pārdomu laiks

Es palūdzu eľģelim savam,

Kurš man tuvs un mīļš

Lai atdod man sevi pašu

Un atľem manu cilvēces varu

Paldies, manam eľģelim

Sirds līksmībā sauc:

,,Ar mani brīnums ir noticis

Es atkal varu būt es pats”


Pasaule

Lai notiek, kas notikdams,

Lai notiek it viss,

Lai pasaule grieţas

Par 100 grādiem uz priekšu,

Lai pasaule brīnās

Par ko ļaudis tā cīnās,

Lai pasaule redz

Un prieka smarţas apkārt dedz,

Lai pasaule top,

Kad plašumu dod,

Lai pasaule jūt

Un skaistumu gūst,

Lai pasaule spīd,

Kad zvaigznes no debesīm krīt,

Lai pasaule ļauj

Asaras kā ar izkapti pļaut,

Lai pasaule šķeļ,

Kad kādam bite dzeļ,

Lai pasaule domā

Iejūtoties cilvēka lomā

Lai pasaule gaida,

Kad cilvēki tai smaida,

Lai pasaule spēj

Visu ļauno uzvarēt.


VĒL IR.

Vai ir mums sirdīs atmiľas

Par to kas esam mēs

Un kādreiz arī bijām ?

Sekos laikos drūmajos

Reiz vectēvs zirgu jūdza

Un stūrēja uz kapiem kalniľā.

Cai viľam prātā bija mūdţi,

Kuri skaitīja vien skanošos

Un podā noskaloja jūtas?

Vēl ir mums sirdīs atmiľas

Par to kas esam mēs

Un kādreiz arī varbūt būsim.

Neskaitīsim svešu naudu,

Lai tā skan!

Mums smaida mūsu dvēseles.

Kā tev tā man tās ir.

VĒL IR.


***

Pa labi ir liekuļi,

Pa kreisi – skauģi.

Aiz muguras tie,

Kas aiz mugurām stāv.

Bet priekšā stāv mūris

Un strupceļš ir klāt.

Bezspēkā zemē slīd

Tas, kas vidu tam visam.

Vai tiešām viss jau satumst?

Vai tiešām beigas klāt?

Kur palika spēks,

Kas skauģus un liekuļus, un mūrus gāţ?

Te pēkšľi viss,

Kas brīţiem škiet aizmirsts,

– vārdi, darbi un palīdzīgā roka –

Sadodas rokrokā.

Dzimst gaismiľa maza,

Kas apţilbina liekuļu sauli,

Noskauţ skauģus un nostājas aiz muguras tiem,

Kas aiz mugurām stāv.

Brūk mūris

Un skumjas bēg.

Acu priekšā mums

Jauna zvaigzne dzimst.


Mozaīka

Vakar Tev saplīsa

Tava stikla bumba.

Vairs tikai lauskas

Mētājas zemē.

Tu paľem ar sirdi

Un saslauki lauskas.

Tās mazliet dur,

Bet pārciest to var.

Tu sastum tās kaudzītē

Un līmēt sāc,

Bet ne jau lai saliktu

Bumbu no jauna.

Tu veido mozaīku

No lauskām šīm.

Tur nav nekā lieka

Un nepietrūkst ar'.

Jo tā Tava mozaīka,

Kas sirdī pie sienas

Stalti nu slejas

Kā atmiľu albums mazs.

Tā ir Tava mozaīka

No atmiľu lauskām celta,

Lai nedurtos tevī tās vairs,

Bet smaidu par bijušo sniegtu.


Par meiteni

Reiz dzīvoja meitene.

Viľai bija sapnis.

Viľa bija.

Viľa bija vislabākā.

Meitenei piederēja gandrīz viss.

Gandrīz viss viľai atdevās.

Viľa neatteicās.

Viľa ľēma un deva pretī.

Meitene dejoja.

Viľa to darīja bieţi -

3 metrus virs zemes.

Viľai tas patika.

Jā! Reiz tā bija.

Bija meitene.

Bija viľas sapnis.

Bija siltums, ko viľa deva pasaulei.

Tagad?

Tagad nav meitenes,

Nav sapľa, nav siltuma.

Nav nekā.

Meitene lidoja,

Deva sirdi tam, kam tā pietrūka visvairāk.

Bet viľš...

Meta ar to atpakaļ meitenei.

Un trāpīja.

Tieši sirdī.

Meitene neizturēja.

Sapnis salūza.


Rekviēms nozāģētajai jūrmalas priedei

Es vēlos šodien aizlūgt.

Mazliet.

Man lūdza aizlūgt par tiem,

Kas paši nevar vairs.

Es vēlos lūgt par priedi.

To nozāģēja.

Bez tiesas tai piesprieda spriedumu.

Nāve.

Es vēlos lūgt par priedi.

Par tās koka cieto dvēseli,

Kas varbūt tagad

Tieši Tevi silda.

Es vēlos lūgt par

Tās skuju spārniem,

Par tās vientuļajām saknēm,

Kas smiltīs nu raud sausas asaras.

Es lūdzu par priedi,

Kas reiz slējās pie viļľu kājām.

Es lūdzu par tās sapľiem

Un vienīgo lūgumu.

Es lūdzu, lai prieţu debesis

Sadzird.

Lai rikai atļauj tai

Izaugt un nosirmot debess jūras krastā.


Kurā loga pusē esi tu?

Es ilgstoši veros pa

Pasaules logiem.

Es gaidu pie apvāršľa

Pārnākam kādu.

Mirdz horizonts sārts,

Saulstaru sildīts.

Es sēţu un gaidu

Šai pusē logiem.

Bet tā jau var gaidīt

Un - nesagaidīt!

Laiks lido prom

Un vilcieni aizslīd...

Bet sēţu es

Šai pusē pasaules logiem

Un gaidu joprojām

Savu nenākošo vakardienu.

More magazines by this user
Similar magazines