Violetās mārtiņrozēs

...Tā tak lipīga...
Mazliet sāli saujā ľemu,
mazliet sāpes skumjas ciešu.
Drīz pienāks arī laimes un miera laiks
un kāds auglis kusīs uz mēles svaigs.
Pavisam drīz jau atnāks vasara arī sirdī,
pavisam drīz tā uz palikšanu te nāks,
pienāks tāds brīdis, kad skumjas prom
gaisīs
un grūtsirdība nebūs nekas aktuāls vairs.
Periodiskais rudens sirdi, kad grauţ
sajūtām, kas smaidīt ļauj, liek tas lai
snauţ.
Pienāk apmācies emociju brīdis,
garlaicība Tevi no skumjām jau smacē.
Ir sajūta, ka atkal jau lietus līst
un pazūd pat mazākais iemesls, lai
smaidītu.
Un tomēr... Atceries tik lietu vienu -
pēc katras lietusgāzes sekos varavīksne
kāda.
Un pienāks brīdis, kas smaidus rada,
pienāks emocijām bagāts laiks,
brīdis, kad raudāt pat gribas,
brīdis, kad raudi jo esi laimīgs...
Par minūtes stāstu es šo sauktu,
ja to lasot skumjas Tev zustu.
Par laimes un iedvesmas stāstu,
kas tuvinātu man tavu glāstu.
Par roţu pušķi es Tev stāstītu,
ja iedvesmas smeltā dziesmā es runāt spētu.
Es nezinu kāpēc tam jābūt ir tā,
ka ik brīdi sirds Tevi vien alkst.
Kaut zinu Tu tepat vien esi,
ir sajūta ka tuvu gana vēl neesi.
Un kad roţu klēpis rudenī mircis
tavas acis vasarā nesīs
domā tikai par vienu,
par vasaras pildītajām zemenēm saldām,
domā par skūpstiem un glāstiem.
Līdz Tu mani satikt spēsi
paies kārtējais mirklis garais,
līdz skūpstam kaislīgam Tu ļausies
paies minūtes līdz mājās Tu nāksi.
Un tos mirkļus, ko mēs kopā tad vadīsim,
tos mirkļus, kas iedvesmu man sniegs,
tos nemaini ne pret ko citu,
tos aizstāt nav pa spēkam nekam.
Un grūtsirdības, skumju laiks
manā sirdī atkal būs lieks.
Kā dziesmu es dzirdēšu Tavu balsi
un no tāluma tas izskatīsies pēc valša.
Nu Tu esi rokās manās,
nu ir laime pilnīga,
to es saucu - mīlestība,
saku jums no tiesas -
Uzmanieties tā tak lipīga...