Violetās mārtiņrozēs

Tu aizgāji man garām...
Kāpēc tu aizgāji man garām,
Kā mākonim, kas tālēs slīd,
Vai tiešām es vien tava ēna,
Kas vienmēr tavā ceļā krīt.
Mazliet no saules, un no vēja,
Tev matos vēlējos vēl pīt,
Bet tu man pačukstēji klusi,
Varbūt tev piezvanīšu rīt.
Bet roze vīst, ko plaukstā turu,
Šķiet ērkšķis tās man sirdī dur,
Es tomēr izmoku vēl smaidu,
Un saku sirdij, tev ir jāiztur.
Es skatos nopakaļ kā tava ēna,
Pār manējo jau viegli gulst,
Es saucu, atbrīvo no valgiem,
Bet tava seja kautri mulst.
Tu laikam vēlējies lai vienmēr,
Es esmu tava ēna vien,
Bet šodien pārtrūka tā stīga,
Kas dvēselītes kopā sien....