Views
1 week ago

Burtnieku_novada_ vēstis_ Nr.2_(130)_(14.02.2018.)

2 ·

2 · Burtnieku novada vēstis 2018. gada februāris Sveicam februāra jubilārus! Atļauj šodien saviem gadiem ziedēt kā ziedlapiņām, kuras saulē plaukst, Atļauj šodien saviem gadiem skanēt kā melodijai, kura sirdī šalc. Ļauj kādam sapnim šodien zvaigznēs mirdzēt, Lai dienu skrejā tie pie Tevis trauc! /A.Āre/ 90 gadi un vairāk Haraldam Kuplim 95 gadi, Rencēnu pagastā, Veltai Putniņai 93 gadi, Valmieras pagastā, Ilgai Agriņai 90 gadi, Valmieras pagastā. 85 gadi Indulim Orleānam, Burtnieku pagastā, Imantam Krūmiņam, Valmieras pagastā, Robertam Sarkanajam, Valmieras pagastā. 80 gadi Vilmai Bērziņai, Vecates pagastā, Helēnai Kalniņai, Matīšu pagastā, Arvīdam Brauķim, Rencēnu pagastā, Zaigai Liepiņai, Rencēnu pagastā. Mūsu laiks vēsturē Viņa tāda mums viena – gaiša, gudra, apgarota, kuru mīlam un cienām, apbrīnojam, par Sīmanēnu saimnieci godājam. “Sīmanēni” – tā sena māja Gaujas krastā, ar teikām, nostāstiem apvīta. Kā ozoli ap māju stādītie, Adai Pabērzai, te dzīvojot, gads aiz gada vijās gredzenos – nu tuvojas jau simtajam. Šādu mūžu retais piedzīvo. Un Ada atgādina: “Manam pagalmam mūžības ceļš garām nepaies, bet kamēr tas nav vēl te apstājies, atnāciet pie manis ciemos, parunāties. Daudz varēšu jums pastāstīt – par novadniekiem izciliem, te sastaptiem – Rietekli, Apsīšu Jēkabu, kurš savu stāstu krājumu, manā klētiņā uzturoties, sarakstījis. Prieks sirdī ielija, kad aizvadītos Ziemassvētkos, viņa attāls radinieks Andrejs mani sveikt bija ieradies. Par Valmiermuižu stāstīšu, par pils torni, kur skolā gāju, stāsta, ka te muzeju veidošot… Bet manas atmiņas uzbur ainas arī no tālām Sendienām, kur prieks ar sāpēm kopā vijies ar zaudējumiem un ciešanām, bet pāri visam – mīlestība uz dzīvi un cilvēkiem saglabājusies.” MŪSU CILVĒKI Būt dzīves un cilvēku vidū. Veltījums Adai Pabērzai, 95 gadu jubileju sagaidot, 2018. gada 11. aprīlī. Ada ceturtā otrajā rindā no labās. Valmieras pagasta jubilejas rīcības komiteja, 2004. gadā. Un stāstījumam līdzi nāk dzīvesprieks, asprātība un humors, ko allaž pavada Adas jautājums: “Vai gribat dzirdēt jaunu anekdoti?” Izvērtēti senioru eseju konkursa darbi Zinaīda Priedīte Zināmi senioru eseju konkursa “Dzīve.Stāsti.Atmiņas” laureāti. Pirmo vietu ieguva Valentīna Tropa ar eseju “…Un dzērves kliedz…”, otrā vieta Andreja Lucāna esejai “Eseja par govi”, bet trešā – Skaidrītei Kalniņai par eseju “Gaišu skatu!”. Labākie darbi tiks publicēti februāra, marta un aprīļa informatīvā izdevuma numuros. Foto: Indra Goba. Mēs visi stāvējām Latvijas sardzē. Rencēnu pamatskolas skolotāji un dziedošie vīri parkā pie barikāžu atceres ugunskura. Inese Birzkope Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja pedagoģe Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja sagatavotais tradicionālais pasākums 1991. gada barikāžu atceres laikā notika skolas parkā. Skolas kolektīvs ieradās pie aizdegta ugunskura, kam liesmaino spēku vispirms deva katra skolotāja un darbinieka, kuri piedalījās barikādēs, teiktie vārdi vai atmiņu dzirkstis kopā ar pagalīti. Viņu vidū Rasma Ozoliņa, Dina Oliņa, Ināra Krieva, Inese Birzkope, Vita Oliņa, Aivars Bērziņš, Andra Auniņa. Muzeja vadītāja savā stāstījumā iekļāva vēsturisko atskatu uz 15 dienām un naktīm Latvijas sardzē. Katras klases skolēni kopā ar audzinātājiem barikāžu piemiņas ugunskurā ielika līdzpaņemtās malkas pagalītes, norunājot savus izvēlētos spēka vārdus Latvijai. Arī skolas darbinieki atceres ugunskurā liesmām atdeva savas pagalītes. Sveču gaismiņas piemiņai tika iedegtas tiem skolotājiem – barikāžu dalībniekiem, kuri uz mums noraugās no mākoņu maliņas: Spulgai Auniņai, Mārai Ivanovai, Ventai Vekterei, Jānim Saliņam. Jautājot, kur dziesmai un pasaulei mājvieta – atbilde izskanēja, ka cilvēkā. Un trīs dziesmās Rencēnu dziedošo vīru balsīs klausoties par savu dzimteni, bijām vienojušies garā un kopības sajūtā, atsaucot pirms 27 gadiem vēsturē ierakstītajiem drosmes mirkļiem. Viņi visi arī bija barikāžu dalībnieki: Jānis Skujiņš, Anatolijs Repins, Jānis Stepanovs, Ziedonis Hāns, Jānis Timermanis. Sapratām, ka mums visiem jākāpj gaismas kalnā, ka kopā esam Latvijas spēks, kam blakus prātam jāliek tas, kas ar sirdi jāizjūt. Kopā izskanēja dziesma „Še, kur ozoli”. Par barikāžu laiku muzeja izstādē daudz materiālu, kas apkopoti gadu gaitā. Katrs varēja izlasīt sarakstu ar 131 barikāžu dalībnieku vārdiem, no kuriem daļa saņēmusi piemiņas medaļas, daļa apliecinājumus, un muzeja vadītājai rodas pārliecība, ka noskaidroti visi pagastā mītošie. Paldies tika teikts par dziesmām, par attieksmi un sirds siltumu. Valentīna Tropa ...UN DZĒRVES KLIEDZ... Neilgi pirms es ieraudzījusi šo Dieva pasaulīti, mana māmulīte, nesot pāri Lubāna klānu pļavas upītei siena klēpi, iekritusi tās rāvainajā straumē. Tā es vēl pirms dzimšanas tikusi kristīta ar Lubāna purvāja rāvu. Laikam tāpēc visam mūžam esmu piesūkusies ar klānu grīšļu un tīreļa miršu smārdu. Katru aizvadīto bērnības gadu man pavadījuši rudenī aizejošie dzērvju kāši ar savu mazliet skumjo ‘’ Krr..ūūu ‘’. Mans mūžs aizritējis starp diviem Latvijas ezeriem – Lubānu un Burtnieku, pie kura nodzīvots garākais dzīves posms. Jo tālāk eju uz norietu, jo biežāk gribas atgriezties pie sākotnes – bērnības malā. Pie Burtnieka reti gadījies saklausīt dzērvju atvadas – biežāk zosis un citus gājputnus, kuri tāpat atgādina ik rudeni – vēl viens gads... vēl viens. Vecajai paaudzei mēdz pārmest – zinām, ka jūsu laikos zāle bija zaļāka, debesis zilākas. Tas taisnība. Tomēr nevar noliegt, ka toreiz vai katras ciema mājas pagalmā krietns pulciņš bērnu māja atvadas gājputniem, vēlot laimīgu ceļu. Atgriezties mājās ar jaunu pavasari! Atgriezties mājās! Tagad skatam paveras vien reta apdzīvota sēta. Tumšajos rudens un ziemas vakaros grūti sameklēt logu, kur spīdētu guntiņa. Kāpēc? Un Lubāns kļuvis stipri vien draudīgs visiem. Arī tiem, kuri to mīl. Tā ūdens līmenis šobrīd esot tik augsts, ka, sabrūkot kādam nedrošam dambim, tas varot kā teiku ezers pacelties debesīs un meklēt sev jaunu, plašāku vietu – applūdināt visu sev apkārt, vai varbūt aizlaisties, kur citur un nokrist?! Burtnieks gan ko tādu nedrīkst atļauties. Tam jāglabā un jānosargā nogrimusī Gaismas pils, ka jodi to beidzot neparauj uz Nelabā valstību. Reiz taču tai Gaismas pilij jāuznirst augšā no dzelmes! Kur mūsu Lāčplēši?! Arī šeit, Burtniekos, sen pārpārēm jau tukšu māju. Apkārt klīst nenovīdības, mantrausības, savstarpēju ķīviņu sērga. Degunu nokārusi, neko neredzoša, velkas trula vienaldzība. Pēc lielās brīves atgūšanas esam pārgājuši izdzīvošanas režīmā, kad bieži nekas vairs nav svēts. Kļūst mazliet baisi. Vai nevar izsīkt arī mātes Dabas pacietība? Prātā ienāk dižā Raiņa dzejolis “Pastara diena”. Dabas spēku varenību gadījās pieredzēt tepat, Burtniekos. Daudzus gadu nodzīvoju Eikena muižā (toreizējā Burtnieku aptiekas mājā). Tas notika laikam septiņdesmitajos gados. (Dienasgrāmatu nekad neesmu rakstījusi.) Pēc vairākām sausām, karstām pirmsjāņu nedēļām ap pusdienlaiku cauri mežiņam nācu mājās no Riekstiņiem. Nekas neliecināja, ka tuvotos negaiss. Debesīs gan staipījās miglainu mākoņu lēveri. Manā augšstāva istabiņā vasarās parasti bija patumšs. Logu aizēnoja parka lielo koku lapotnes. Taču, šoreiz ienākot, šķita vēl krēslaināks. To, kas tūlīt sākās, grūti aprakstīt. Zem jumta kores reizē ar negantiem kaucieniem, svilpieniem, šņākoņu tika satriekts bars lielu putnu (laikam kovārņi). Pēc tam redzams vairs nebija gandrīz nekas. Turpinoties visiem elles trokšņiem – aiz loga viena vienīga ūdens siena. Pa brītiņam cauri varēja saklausīt lūstošu koku krakšķus. Skrēju lejā caur aptieku, un tajā brīdī redzēju, kā gāžas lielā egle, sev līdzi aizraudama veco, kuplo kļavu. Abas mira, iekārdamās aptiekas un tai piegulošās verandas jumtu stūrī. Pagalmā osis krītot ietriecies malkas šķūņa jumtā, to sagraudams. Viss ilga ne vairāk kā minūtes piecas. Uzmirdzēja saule! Kā nekas nebūtu bijis. Man tobrīd tikai viena doma – kas ar radiņiem aiz meža Riekstiņos. Arī meža taciņai pāri krustu šķērsu sakrituši lauzti, gāzti koki. Daži aizlauztie vēl tikai krita. Palaimējās. Man neuzkrita. Riekstiņos lielu postījumu nebija. Virpuļviesulis brāzies šaurā joslā un trāpījis tieši vecajam muižas parkam. Daudzi koki izgāzti visām saknēm vai nolauzti. Piebraucamajam ceļam tāpat šķērsām pāri krituši koki. Resnas kļavas stumbrs pie manas istabiņas loga sagriezts kā salmu vīkšķis. Skats kā pēc orkāna. Bet gaiss! Sutīgs, karsts! Un saule...saule! Viss reibinošas smaržas pārpilns – visapkārt vīta kuplo koku lapu vainagi pirmsjāņu svaigumā. Tikai kovārnīšu žēlā klaigāšana atgādināja, ka cietusi ne vien augu pasaule. Nogāzto koku dobumos arī dažai dzīvai radībai bijušas mājas. Kaut ko tādu redzēju pirmo un ļoti ceru, pēdējo reizi. Bet domāju, vairāk kā no dabas postījumiem vienmēr jābaidās no cilvēka nesaprātīgas, ļaunas darbības. Mūžīgos cīniņos par varu, par mantu visos laikos pat visnežēlīgāko līdzekļu izvēle bijusi neiedomājami, neierobežoti plaša. Vajadzīgs gudrs un spēcīgs pretspars, lai tauta neietu bojā. Ar tukšām mājām tā lemta iznīcībai. Gājputni zina savu ceļu, savu sūtību un uzdevumu izpilda, vai iet bojā. Katram cilvēkam dots ceļš, kuru vajadzētu noiet ar savu tautu, savā zemē. Lai katram būtu mājas, kur atgriezties. Vienmēr. Kā gājputniem, rudeņos aizlidojot...

2018. gada februāris Elīna Krūkle Burtnieku novada pašvaldība Roņi Burtniekā! Latvijā ir vairāki simti ziemas peldētāju, saukti par roņiem, kuri apvienojušies klubos un biedrībās, lai būtu ne tikai interesantāk veikt šo procesu, bet arī - drošāk. Kāpēc vispār tas tiek darīts? Iemesli ir dažādi, bet viens no visbiežāk dzirdētākajiem un pārbaudītākajiem ir veselības uzlabošana un organisma tonizēšana. Latvijā, visvairāk Kurzemē un Zemgalē, ir dibinātas vairākas biedrības, kurās apvienojušies domubiedri un ziemas peldēšanas cienītāji, tie organizē un paši piedalās dažāda mēroga pasākumos, kā arī sacensībās un ar savu aktivitāti popularizē šo rūdīšanās nodarbi. Sestdien, 10. februārī, Burtniekos tika organizēts seminārs ar teorētisko un praktisko daļu, lai apzinātu ziemas peldētājus arī Vidzemē un Burtnieku novadā. Tajā piedalījās un ar savu pieredzi dalījās pieredzējuši ziemas peldētāji no biedrības “Latvijas roņi”. Ar saviem stāstiem un ieteikumiem dalījās arī pārējie dalībnieki, kuri bija ieradušies gan no novada pagastiem, gan Valmieras, gan Rūjienas un citām tuvējām vietām. Starp tiem bija gan roņi ar vairāku gadu stāžu un apbrīnojami augstu rūdījuma pakāpi, gan iesācēji, kuri par ziemas peldēšanu iepriekš bija domājuši, bet nebija saņēmušies to uzsākt. Bet katrs guva savu prieku - kāds to darīja pirmo reizi, iegremdējoties vien uz pāris sekundēm, kāds priecājās par pirmajiem nopeldētajiem metriem, kāds jūsmoja par Necerēti, iepriekš neplānoti 1998. gada septembrī, jau tā lielajam dejotāju pulkam Valmieras pagastā pievienojās jauns, jautrs vidējās paaudzes kolektīvs „Solis”. Dejotāji paši ilgi domāja kolektīva nosaukumu un palika pie „Solis”. Daudzi no malas rauc pieri: kas tas par vārdu? Neskan, tāds lēnīgs. Bet dejotāji zin, cik grūts bija sākums. Ja neesi dejojis 10-15 gadus, viss jāapgūst no jauna – soli pa solim, lēnām un neatlaidīgi, sviedriem līstot, sevī kautrību pārvarot. Par deju kolektīva vadītāju ar toreizējā Valmieras pagasta valdes priekšsēdētāja Marģera Pastiljona un kultūras nama direktores Līgas Steberes svētību tika apstiprināta Iveta Store un klaviermeistars Jānis Stors. Iveta bija stingra, prasīga ar savu atšķirīgu dejas soļa raksturu un protams koncertus papildināja ar savām jaunrades dejām. Pavisam neilgu laiku kolektīvu vadīja Arta Masele un tad kolektīvu piecu gadu garumā vadīja Ieva Adāviča – pieredzes bagāta, talantīga, ar augstiem mērķiem, ar stingru un prasīgu attieksmi pret deju, ikdienas mēģinājumu. Jāsaka, ka mūsu klaviermeistarītei Maijai Mīlbergai jau 15 uzticīgi gadi mūsu kolektīvā. Pateicoties bijušajam Valmieras pagasta priekšsēdētājam Jānim Leitim un kultūras nama direktorei Līgai Steberei par atbalstu, esam izbraukuši ar koncerta izbraukumiem Angliju, Zviedriju, Ungāriju, Bavāriju, Čehiju, Lietuvu , Slovākiju , Krētu (Grieķija). Iepriekšējā vasarā veiksmīgi piedalījāmies tautisko deju festivālā Krakovā (Polija). Protams koncerti arī Latvijā pie draugiem: Mālpilī, Saldū, Rūjienā, Alūksnē, Brocēnos, Naukšēnos, Līgatnē, Cēsīs, Liepā, Strenčos, Matīšos, Palsmanē, Rencēnos un Valmierā. Esam piedalījušies: Dziesmu un Deju svētkos „Rīgai- 800” un Latvijas dziesmu un deju svētkos 2003. gadā, 2008. gadā un 2013. gadā. Vidējās paaudzes deju svētkos ezera silto ūdeni, salīdzinājumā ar upi, kādam ar vienu reizi nepietika un līda āliņģī “atveldzēties” vairākas reizes. Biedrības “Latvijas roņi” valdes priekšsēdētāja Sarma Kočāne stāstīja, ka pelde aliņģī ir rūdīšanās augstākais punkts. Lai nonāktu līdz tam, iesākumā būtu jākonsultējas ar ģimenes ārstu un tad, pakāpeniski sadraudzējoties ar auksto ūdeni, sākt ar kontrastdušām (silts - auksts ūdens), norīvēšanos ar sniegu vai staigāšanu pa to ar basām kājām u.tml. Nav viena pareizā recepte, kā to pareizi darīt, katram pašam jāsajūt vēlme pēc tā un jādara saprātīgi, lai nenodarītu pāri veselībai. Galvenais ir pakāpeniskums un regularitāte! Visi semināra dalībnieki apmainījās ar kontaktinformāciju un vienojās sazināties par turpmākajiem pasākumiem un iespējams kopīgu došanos uz sacensībām, kuras organizē roņu biedrības Latvijā. Vidzemē pagaidām nav dibināta biedrība, bet interesentiem iespējams sazināties ar Burtnieku novada kultūras un sporta koordinatori Elīnu Krūkli, lai iegūtu domubiedru kontaktus un tiktu iekļauts Vidzemes roņu sarakstā. Arī turpmāk, kamēr ir atbilstoši laika apstākļi, iespējams izmantot Burtnieka ezerā izveidoto āliņģi. Aicinājums pašiem interesentiem būt aktīviem un uzturēt to izmantošanai, kā arī neaizmirst par drošību - sekot līdzi laika prognozēm, ledus biezumam un uz ūdeni nedoties vienatnē, bet ar kādu kopā! Paldies visiem dalībniekiem, paldies Salvim Bulam par atsaucību un āliņģa izveidošanu! Kopbilde pēc peldes Burtnieka ezerā Deju kolektīvam „SOLIS” 20 gadu jubileja Dace Āboliņa VPDK „Solis” ilggadējā dejotāja Valmierā, Aizkrauklē un Jelgavā. Jāpiemin dejotāji, kas šos 20. gadus vēl joprojām uzticīgi dejo: Ineta un Dace. Vairāki dejotāji iepriekš bija nodejojuši 10, 15 gadus kolektīvā, dejo vairākas ģimenes. Visi, kā viens saka: tas ir zināmā mērā dzīves veids, tā ir atkarība no dejas, kopā būšana. Esam ļoti pateicīgi enerģiskai deju kolektīva vadītājai Dacei Ābolai, kas jau septīto sezonu ir kopā ar mums. Esam pārdzīvojuši dejotāju krīzi, kad visi izbrauc no Latvijas (it sevišķi puiši) un šajā brīdī esam lepni, ka jau pāris gadus esam stabils kolektīvs. Mūs vieno ticību, ka tautas deja visus vieno, ir laba brīvā laika pavadīšana, kur ir jautrība, humors un var atrast to dzirksti, ar ko mēs uzlādējamies jaunai dienai. Mēs visi kopā jūtamies kā viens vesels, jo darām mīļu darbiņu – mācāmies Dejot! Gribam izteikt milzīgu pateicību Burtnieku novada pašvaldībai un deputātiem par sniegto atbalstu mūsu kolektīva pastāvēšanai. Būsiet visi, mīļi gaidīti, gan VPDK „Soļa” iepriekšējo gadu dejotāji, gan atbalstītāji, skatītāji ciemos mūsu 20 gadu jubilejas koncertā “Pilna tautu istabiņa” ar draugiem, Valmieras pagasta kultūras namā, sestdienā, 2018. gada 03. martā, plkst. 18.00. Burtnieku novada vēstis · 3 Pārgājienā gar Burtnieka ziemeļaustrumu krastu Fragments no Guntara Krūmiņa raksta, kurš pieejams www.takzinis.lv 21. janvārī, kas ir pasludināts par Sniega dienu, nelielā interesentu pulciņā dodamies pārgājienā gar Burtnieka ziemeļaustrumu krastu no Silzemnieku pludmales līdz Zvejniekiem. Lielākā pārgājiena daļa sakrīt ar dabas lieguma “Vidusburtnieks” teritoriju. Mērķis - izpētīt, vai minētajā posmā ir iespējams izveidot dabas taku, un, protams, izbaudīt kārtīgu ziemas dienu, kas šogad laika apstākļu dēļ ir gandrīz vai ekskluzīva iespēja. Āra temperatūra nu jau vairāk kā nedēļu ir noturējusies zem nulles, ezers ir aizsalis, ezerā ietekošās upes lielākoties arī un tas šoreiz ir būtiski, jo mūsu pārgājiena maršruts ved pāri gan Sedai, gan Rūjai. Kopā nogājām 16 km. Tas viss bez liekas steigas mums prasīja apmēram 5 stundas. No kreisās: Elīna Krūkle, Toms Karlivāns, Daiga Kīna, Dainis Ozols ar dēlu, Valērijs Seilis, Raimonds Indrāns Aktualitātes Burtnieku skolā Guntars Krūmiņš 19. janvārī Burtnieku Ausekļa pamatskolā notika 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas pasākums, kurā skolēni tikās ar barikāžu dalībnieku, Burtnieku draudzes mācītāju Aldi Kalcenavu, skatījās video materiālus par 1991.gada janvāra notikumiem Lietuvā un Latvijā, kā arī baudīja tēju pie ugunskura. Burtnieku Ausekļa pamatskolas skolēni ar ļoti labiem rezultātiem ir sākuši jauno gadu. Janvārī Valmieras pilsētas un novadu skolu latviešu valodas un literatūras olimpiādē 9. klasei Elza Krauze ieguva 1.vietu (skolotāja Agra Kļaviņa), bioloģijas olimpiādē 9. klasei Danielam Caram 3.vieta un Elzai Krauzei atzinība (skolotāja Alla Beļuna), bet vēstures olimpiādē 9. klasei Danielam Caram atzinība (skolotāja Agra Kļaviņa).

Nr.3 (130) Marts - Mālpils
Nr. 6 (122) Jūnijs - Mālpils
Nr. 9 (102) Septembris - Mālpils
Nr.12 (138) Decembris - Mālpils
Balvu Novada Ziņas Nr.16. - Balvi
Nr. 10 (136) Oktobris - Mālpils
Nr. 8 (123) Augusts - Mālpils
2013. gada maijs Nr.5 - Jelgavas rajona padome
Nr. 8 (101) Augusts - Mālpils
Nr.2 (129) Februāris - Mālpils
Nr.4 (109) Aprīlis - Mālpils
Nr. 1 (117) Janvāris - Mālpils
Nr. 4 (142) Aprīlis - Mālpils
Nr.11 (115) Novembris - Mālpils
Nr. 4 (120) Aprīlis - Mālpils
2010. gada decembris Nr.12
2012. gada jūnijs Nr.6. - Jelgavas rajona padome
Nr.1 (139) Janvāris - Mālpils
Nr. 3 (97) Marts - Mālpils
Nr. 11 (126) Novembris - Mālpils
BRĪNUMS 2010 Par mālpiliešiem un - Mālpils
2011. gada septembris Nr. 9. - Jelgavas rajona padome
Nr.11 (93) Novembris - Mālpils
2009. gada 11. jūniis. Nr. 23(107) - Jelgavas Vēstnesis
Nr.2 (107) Februāris - Mālpils
Nr. 12 (105) Decembris - Mālpils
20 - Jūrmalas pilsētas pašvaldība
Nr.1 (128) Janvāris - Mālpils
Nr.12 2012.gada novembris