20. ES teicu: „Jā,

20. ES teicu: „Jā, jā, tu runā pilnīgi pareizi un patiesi; jo Mani Vārdi sevī ir tīrs gars, spēks un dzīvība! Bet nu turpinām ceļu tālāk atkal klusēdami, jo mēs drīz satiksim romiešu karavīrus, kas dodas uz Galileju, un mums nāksies ar viņiem nedaudz nopūlēties!” 110. KUNGS NO ROMIEŠU KARAVĪRU ROKĀM ATBRĪVO SAGŪSTĪTOS BĒRNUS 1. No turienes vēl ap 3000 [soļu] mēs devāmies pavisam klusēdami un ieraudzījām apbruņotus romiešu karavīrus tuvojamies pa Kunga ielu, kas šeit veda pāri uzkalnam. Viņi ļoti trokšņoja, kā tas pie viņiem bija parasts, un ar to uzvandīja putekļus, ka kopā ar viņiem tuvojās arī krietns putekļu mākonis. 2. Te Agrikola domāja, ka mums būtu no ielas nedaudz jānogriežas, tādēļ, ka tādi rupji karakalpi, kas tā soļojot, ne reti esot iedzēruši, ar viņiem pretim nākošiem ceļiniekiem mēdzot apieties tieši ne sevišķi draudzīgi. 3. ES teicu: „Te tev gan ir pilnīga taisnība, bet te jūs, romieši, paši esat pie tā vainīgi, ka jūsu karavīri ir tik rupji un mežonīgi cilvēki! Līdzās apmācībām ieroču lietošanā, māciet viņus būt arī cilvēkiem, un tad viņi arī kā tādi uzvedīsies.” 4. Agrikola un arī citi romieši ievēroja šo Manu piezīmi, un, kad mežonīgais gājiens tuvojās, mēs tad arī dažus soļus nogriezāmies no ceļa. Bet tas mums maz ko līdzēja, jo vadonis lika karakalpiem apstāties, tad pavisam nekaunīgi devās pretī mums un mums jautāja, kas mēs būtu un uz kurieni dodamies, un kādā lietā un darīšanās. 5. Tad Agrikola iznāca priekšā un pirmajam vadonim teica: „Vai tu proti lasīt?” 6. Viņš (vadonis) teica: „Bez tā es nebūtu nekāds virsnieks!” 7. Te Agrikola no kādas somas, kuru viņš nesa pie sevis, izvilka pergamenta rulli un parādīja to nekaunīgajam vadonim. Kad tas redzēja, kas pergamentā rakstīts, tad viņš izbijās un atvainojās. 8. Bet Agrikola viņam piedraudēja un ar asiem un ļoti labi pārliecinošiem vārdiem pārmeta viņu trokšņaino uzvešanos. 9. Tad vadonis tūlīt visā mierā un kārtībā atkāpās. 10. Bet Agrikola un citi romieši pēc tam piegāja pie karavīru pulka un pārbaudīja viņus, kā viņi citādi būtu sakārtoti gājienos, un kāda tā lieta ar viņiem. Bet tad viņi bara vidū atrada dažas jaunas meitenes un arī pāris jauniešus, kuru rokas bija sasietas uz muguras. 11. Kad romieši ļoti sašutuši to pamanīja, viņi tūlīt jautāja vadonim, ko tas nozīmējot, vai šie cilvēki esot vainīgi kādā noziegumā, un kādai nācijai tie pieder. 12. Vadonis ļoti apmulsa un nezināja, kas viņam stingrajam un augstajam romietim jāatbild. 13. Bet tās meitenes un abi jaunieši ebreju valodā runādami, Agrikolam lūdza, lai viņš vēlētos viņus atbrīvot no nežēlīgo karavīru varas, jo viņi netālu no Betlēmes esot pavisam godīgu vecāku bērni, un šiem karavīriem neko neesot nodarījuši, un viņu vecāki, kuriem tur esot viesnīca, nu visus šos karavīrus pēc viņu prasības labi apkalpojuši ar 10 ādas maisiem vīna, un 30 maizes klaipiem, un beigās par pieprasīto vēlējās ne vairāk par 70 grašiem. 14. (Sagūstītie:) „Bet tad šie karavīri sadusmojās un ne tikai neko nemaksāja, bet gan par to, ka tieši vecāki iedrošinājušies no karavīriem prasīt 70 grašus, no vecākiem pieprasīja vairāk kā 1000 grašus. Bet tik daudz naudas vecākiem nebija, un viņi lūdza karavīriem piedošanu un iecietību. Bet tur nekāda lūgšanās nelīdzēja, un vecāki mājās tika ar virvēm stingri piesieti pie vārtu stabiem. Pēc tam cietsirdīgi mūs, septiņus bērnus, saķēra, mūsu rokas sasēja uz muguras un kopā ar viņiem dzina prom, kā jūs, augstie kungi, mūs nu redzat. Kāds ir viņu nodoms ar mums, to mēs nezinām, bet, ka viņiem padomā ar mums nav nekas labs, to mēs gan varam iedomāties. Ak, jūs, mīļie un lielie kungi, Jehova dēļ atbrīvojiet mūs no šiem briesmoņiem!” 164

15. Te Agrikola aiz dusmām sāka pilnīgi kvēlot, pavēlēja tos septiņus bērnus acumirklī atbrīvot – kas arī tūlīt notika – un tad vadonim teica: „Tā jūs kā romieši aizstāviet mūsu padoto tiesības?! Vai jūs nezināt, kā skan galvenais likums, ko katram karavīram vajag apzvērēt? Tas skan: „Dzīvo godīgi, bez iemesla nevienu neaizskar, bet kas tevi aizskar, ja tu rīkojies pēc likuma, tam jātiek liktam tiesas priekšā!” Un beigās teikts: „Dod un atstāj katram to, kas ir viņa!” Vai jūs rīkojaties pēc šī senā, galvenā likuma? Kas jums deva tiesības, ejot no vienas vietas uz citu, aplaupīt viesnīcas, kas ir mūsu padotas, un stāv zem mūsu likumu aizsardzības?” 16. Vadoņi nobālēja, jo viņi zināja viņiem jau sen pazīstamā valstsvīra nepielūdzamo stingrību, un lūdza viņam žēlastību. 17. Bet Agrikola teica: „Šie bērni un viņu vecāki arī jums lūdza žēlastību un līdzcietību! Jūs nevainīgajiem nekādu žēlastību un līdzcietību neizrādījāt, kā jūs, nekauņas, nu iedrošināties lūgt man žēlastību? Es likšu ar jums apieties kā ar laupītājiem un slepkavām, un šos karakalpus padarīšu par vienkāršākiem galeru vergiem! Tagad atgriezieties atpakaļ, un mums pa priekšu dodieties uz Betlēmi! Es priekšniekam došu rīkojumu, kas ar jums, nožēlojamiem, notiks.” 18. Pēc tam Es piegāju pie Agrikola un teicu: „Draugs, tu nu darīji pavisam labi, ka, pirmkārt, tu šos bērnus atbrīvoji, un, otrkārt, ka ar savu sentenci šos piedzērušos karavīrus padarīji pavisam skaidrus, bet īstenie vainīgie pie viņu rupjības tik daudz nav viņi paši, kā tas, kas viņus norīkoja uz Galileju. Viņš paturēja ķeizarisko, šim baram noteikto, uztura naudu, un viņiem atļāva, ka pārgājienā sev vajadzīgo vai ar labu, vai ar ļaunu, par velti var sev sagādāt viesnīcās un arī pie zemniekiem. Bet tu zini, ka jūsu karotāji, ja viņi no saviem priekšniekiem saņem atļauju laupīt, nepazīst nekādu saudzību un līdzinās lauvām, tīģeriem un hiēnām; tādēļ šo karavīru noziegums šeit ir daudz mazāks kā liekas. 19. Bet galvenā vaina un īstenais šo pārkāpumu iemesls ir jūsu absolūtā uzticēšanās jūsu karakungiem un virsniekiem. Jūs viņus apgādājat ar visām iespējamām ģenerālpilnvarām, saskaņā ar kurām, katrs savā iecirknī spēlē īstu ķeizaru un dara, ko viņš grib, bez kā daudz rūpējas par Romas vispārējiem likumiem, tā kā savā iecirknī, pēc sava garastāvokļa un patvaļas, pats var un drīkst izdot likumus. 20. Ja šur un tur kāds virsnieks pēc dabas ir labs un taisnīgs cilvēks, tad viņam padotā iecirknī ir labi dzīvot un tirgoties, bet, ja kāds virsnieks ir par daudz norūpējies par savām privātām priekšrocībām, tad bēda visiem, kas stāv zem viņa zobena varas! Un, redzi, tas nu ir tieši šeit, Betlēmes lielajā iecirknī! 21. Tagadējais kapteinis, kura rokās no jums ir lielākā vara, nu rīkojas pilnīgi tā, kā viņam no Romas atļauts, rūpējas par savām priekšrocībām, un tad arī izdod tādus rīkojumus, ar kuriem viņš noteikti nekad nav zaudētājs, bet tauta žēlojas un sirdī nolād romiešu kundzību un tirāniju. Tā lieta ir precīzi tā, kā Es tev to nu attēloju, un nu jautājums, kas pie šīs darbības ir īstenais sodāmais. 22. Redzi, Es ļoti labi zināju, kas šeit Betlēmes tuvumā notiks, un tad tieši tādēļ kopā ar jums devos šeit, lai šis ļaunums šeit tiek novērsts; bet tam tieši tur vajag tikt novērstam, kur kļūda īsteni slēpjas! Jo šeit ar šo karavīru sodīšanu nevienam nekas netiek palīdzēts, izsaki viņiem rājienu, kādu kārtīgu priekšrakstu, kā viņiem turpmāk jāuzvedas, un liec viņiem izsniegt uztura naudu ceļojumam uz Galileju, un tad viņi pilnīgā kārtībā nonāks viņiem norādītā vietā! 23. Bet kapteinim, kuru mēs šodien pēcpusdienā sastapsim tajā pašā viesnīcā, no kurienes ir šie bērni, atņem ģenerālpilnvaru un dod viņam likumus, un tad viss būs kārtībā.” 24. Te Agrikola teica: „Jā, jā, Kungs un Meistar, Tev jau arī šeit atkal ir pilnīga taisnība, un es arī pilnīgi rīkošos pēc Taviem vārdiem! Tomēr vispirms mums nu jāpasteidzas nonākt viesnīcā un šo mīļo bērnu vecākus jāatbrīvo no viņu mokām un bēdām.” 25. ES teicu: „Par to jau ir gādāts; jo kaimiņ viņiem izdarīja pakalpojumu, un nu viņi ir pilsētā pie kapteiņa ar iesniegumu, lai bērni tiek atdoti atpakaļ. Kad mēs nonāksim viesnīcā, tad arī šo bērnu vecāki būs atnākuši. 165