staigāt kā pilnīgi

staigāt kā pilnīgi mēmiem, tā kā viņi, kas Mani reiz atzina, gan vienmēr var pieņemt, ka Es zinu visu, kas viņos notiek. 4. Bet Es gribu, ka arī jums jārunā un brīvi jāizsaka to, kas ir jūsos; un tā tu Manā priekšā nu īsumā vari pastāstīt to, ko tu šur un tur no cilvēkiem dzirdēji!” 5. Saimnieks teica: „Jā, Dievs, Kungs un Meistar, tas viss jau būtu pareizi, ja visu to, ko cilvēki par Tevi saka, Tev šo cilvēku priekšā atkal atkārtot būtu piedienīgi, bet tā lieta ir nedaudz citāda!” 6. ES teicu: „Viņu nostāja nav svarīga, izsakies tikai brīvi!” 7. Saimnieks vēlreiz teica: „Dievs, Kungs un Meistar! Cilvēki, ar kuriem es par Tevi runāju, nepazīstot Tevi kā tagad, teica, ka Jeruzalemē un šajā apvidū kāds liels pravietis ļaudīm mācīja ļoti gudras mācības, un līdzās darīja tādas zīmes – sevišķi izdziedinot visa veida slimniekus – kādas pirms tam gan nav veicis neviens cilvēks. Šie cilvēki lielajam pravietim, - kā viņi Tevi dēvēja- bija ļoti labvēlīgi, kājām sekoja viņam, un arī tādēļ par viņu ļoti priecājās, ka labi redzēja, ka viņš nav nu jau vispār ienīsto farizeju draugs. Līdz Kapernaumai viņi pie viņa neatrada nekā piedauzīga, izņemot, ka viņš kādā kalnā, kur iepriekš ar nedaudz maizi un zivīm brīnumaini viņus pabaroja, un viņi gribēja viņu izsludināt par ķēniņu, viņš aizbēga un atstāja savus senos mācekļus, bet vēlu naktī tomēr atkal nāca pie viņiem pa viļņojošu jūru brīnumaini staigādams it kā pa sauszemi. 8. Viņiem esot bijis liels prieks, ka viņš atkal atgriezies, un priecājās par nākamo dienu un par viņa mācībām un darbiem. Bet šie cerētie prieki nepiepildījās; jo nākamā dienā kādā sinagogā viņš uz ļaudīm teicis tik neprātīgus vārdus, ka par to ļoti sadusmojušies pat viņa senie mācekļi, un, izņemot nedaudzus, visi viņu atstājuši, un tā arī visi viņam no šejienes sekojošie cilvēki, jo viņi domāja, ka viņš esot sajucis prātā. Proti, šajā savā runā viņš pavisam nopietni esot visus uzaicinājis ēst viņa miesu un dzert viņa asinis, bez kā neviens nevarētu saņemt mūžīgo dzīvību; jo viņš dzīvībai Pastarā dienā pamodinās tikai tos, kas ēdīs viņa miesu un dzers viņa asinis. 9. Jā, tas gan, protams, ir kaut kas traks un pret visu augstāku ļoti labvēlīgi noskaņotiem cilvēkiem es tieši nevarētu ņemt ļaunā, ka viņi pēc tāda sprediķa aizgāja, un vēl šodien žēlojas, ka Dievs ir pielaidis, ka tāds noteikti liels pravietis, kuram cilvēkiem jau būtu jāpateicas par tik daudz laba, pēkšņi vajadzēja kļūt ārprātīgam. 10. Bet, ja Tu tā runāji, tad tu caru to arī gribēji, pēc seno praviešu veida, cilvēkiem pavēstīt kādu slēptu patiesību, kā es to tikai tagad, protams, stādos priekšā. Tomēr, ja pirms gada es būtu bijis tajā sabiedrībā, tad noteikti arī es kopā ar citiem būtu gājis prom. 11. Bet tagad es jau varu stādīties priekšā, ko Tu ar to gribēji cilvēkiem teikt, un es domāju, ka mēs nu drīz materiāli baudīsim Tavu miesu un asinis, kā mēs no Tavas mutes nu garīgi patiesi baudām Tavu miesu un asinis. Un tā, pēc Tavas gribas, es nu runāju pavisam atklāti.” 12. ES nu saimnieku uzslavēju un visiem klātesošiem par viņu bija liels prieks, un Mani senie mācekļi, kā arī romieši brīnījās par viņa gudrību. 118. SAIMNIEKA APRAKSTS PAR VIŅA VIESNĪCU 1. Bet nu nāca bērni un lūdza mūs pusdienās, un mēs ielūgumam sekojām. Bet viesnīcas māja visā plašā apkārtnē gan viena no skaistākām un lieliskākām, bija būvēta no labi apdarinātiem būvakmeņiem, un virs apakšējā stāva vēl bija divi velvēti stāvi. Katrā stāvā atrodas 3 lielas zāles, kurās katrā varēja pusdienot 700 cilvēki. Bez tam, katrā stāvā bija 30 dzīvojamās istabas, katra ar diviem logiem, kuros, protams, nebija stikls, kā tagad Eiropā, bet toreiz Damaskā bija fabrika, kur ražoja pergamentu, kas tāpat kā tagadējais stikls, bija pilnīgi 176

caurspīdīgs, kas zālēs un istabās aizturēja caurvēju un bieži ļoti lielo dienas karstumu. Tāda veida logu iekārtojums bija kaut kas rets, tādēļ, ka tas bija pārāk dārgs, kādēļ tā vietā logu restu iekšpusē izmantoja dažādus krāsotus audumus. 2. Pa ērtām un platām marmora kāpnēm mēs tikām vesti otrā stāvā, un tur vidējā galvenā zālē mums bija klāts liels un garš galds. Tur lielā vairumā bija laba maize un lieli sudraba un zelta biķeri, pilni labākā vīna. Labi sagatavotais teļš labi sadalīts jau bija daudzos šķīvjos, kas arī bija darināti no tīrākā sudraba. Bet bez tam vēl bija arī daudzi citi ēdieni, kā labi pagatavotas zivis, tāpat arī vistas, baloži un jērs, un visādi labi augļi, un saldas ogas. 3. Romieši izpleta acis un Agrikola teica: „Patiesi, tādu greznumu un bagātību es jau sen vairs neesmu sastapis, un arī ne tik labi un bagātīgi klātu galdu, un ķeizara ēdamzāle Romā nepārspēj šo skaisto greznību!” 4. Kad romieši no izbrīna nedaudz atguvās, mēs sēdāmies pie galda un sākām ēst un dzert, un visi ar lielu baudu ēda lieliski pagatavotās pusdienas, bet, protams, nevarēja apēst ne pusi no pagatavotā, tā kā no tā bija ļoti daudz. 5. Ēdot tika maz runāts. Tikai, kad vīns viesiem arvien vairāk atraisīja mēles, tad vispirms romieši sāka kļūt runīgi. Ļoti apmierinātam un pie tam tomēr ļoti dievbijīgi noskaņotam saimniekam Agrikola jautāja: „Bet saki tu man, vai tad šāda viesnīca nes tik lielu peļņu, ka noteikti jau tavi senči varēja uzcelt šādu ārkārtēji grezni celtni?” 6. Saimnieks teica: „Taisnīgais un varenais kungs, šāda viesnīca gada laikā jau, protams, nes labu peļņu, bet, ja arī es saliktu kopā simts gadu peļņu, tad tomēr nebūtu iespējams ar to uzcelt šādu māju. 7. Redzi, logu segumu gan ierīkoja mans tēvs, un daļēji jau arī es; bet māja un tās mūri jau ir ļoti veci un vecāki kā Betlēmes pilsēta, kuru lika uzcelt Dāvids, lielais jūdu ķēniņš, kādēļ to vēl dēvē par Dāvida pilsētu! 8. Šo māju jau daļēji cēla Zauls, pirmais jūdu ķēniņš; un, kad pēc viņa ar Dieva lēmumu par ķēniņu tika svaidīts Dāvids, tad viņš to pabeidza, pirms viņš vēl bija sācis celt pilsētu, un pēc tam arī ilgu laiku to apdzīvoja. Jā, šajā namā viņš uzrakstīja daudzus savus psalmus, no kuriem daži ir redzami baltajos marmora akmeņos, un tiem, kas zina senos rakstus, arī ir izlasāmi un saprotami. 9. Arī šķīvjiem un kausiem, kurus es liku galdā pielūgsmes un augstākās godināšanas cienīgam Kungam un Meistaram, no Dāvida laikiem jābūt šīs senās mājas īpašumam. Bet vienīgi Viņš vislabāk zinās, vai tajā ir kas patiess. 10. Tā arī man un maniem senčiem kādā sānu līnijā jābūt no Dāvida cilts. Bet, mazākais tas ir droši, ka mūsu mājas hronikā, kas sniedzas vairākus gadsimtus atpakaļ, nav sastopams, ka kāds šo māju būtu ieguvis, to nopērkot. Bet, lai nu ir kā ir, tomēr tas ir noteikti un patiesi, ka, pirmkārt, šo māju nav cēlis ne mans vectēvs, ne mans tēvs, un vēl mazāk es, un, otrkārt, kas piederas pie mājas un, kas tajā ir, ir mans pilnīgs un likumīgs īpašums, un nevienam pasaulē es neesmu ko parādā. 11. Zelta un sudraba traukus vienmēr godīgi un taisnīgi pa lielākai daļai gan iegādājās mani no mājas hronikas man jau labi zināmie senči, līdz šim es neko no tāda veida dārgumiem neesmu iegādājies, jo, pirmkārt, šī māja ar tiem jau tagad ir bagātīgi apgādāta, un, otrkārt, tāda veida lietas es patiesi augstu nevērtēju, tādēļ, ka tos, cik brīnišķi tie arī ir, tomēr drīz vajadzēs atstāt, un mūžīgā Soģa priekšā tad tikai tiem dārgumiem būs vērtība, kurus mēs piesavināmies sekojot Viņa, mums caur Mozu un praviešiem pavēstītai, svētai gribai. 12. Tāda ir mana dzīva izpratne, kurai es jau līdz kapam vienmēr palikšu uzticīgs, un no šī laika jo dzīvāk, tā kā caur nekad negaidītu Kunga un Dieva ierašanos, man uzsmaidīja tāda tik bezgala liela laime. Bet nu godbijības pilns vēršos pie Paša Kunga!” 119. PAR LABDARĪBU 177