nu esmu pilnīgi

nu esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka pēc miesas nāves cilvēka dvēsele turpina dzīvot, un, ka es nu zinu ceļu, pa kuru noteikti iet pretī vienmēr gaišākai garīgai pilnībai; viss cits man nu ir mazāk vērts. 26. Tu nu vēl vari būt vēl miesīgs vai arī jau sen bezmiesīgs, tīrs un varens gars ,tas turpmāk uz mani maz attiecas. Bet tas attiecas uz mani, ka es ar pareizu dzīves gājumu arī reiz būšu tas, kas tu jau esi, un, kas tev, līdzās Kungam un Meistaram, noteikti varēja būt vieglāk, kā varēs būt man; bet es arī negribu uzrāpties tavos augstumos un būšu jau pilnīgi apmierināts arī ar [ko] daudz niecīgāku. Jo katram cilvēkam no Dieva jau noteikti nav dots, ka viņam būtu iespējams nostāties tavos augstumos; bet, lai katrs pateicas Dievam arī par to, ko Viņš viņiem deva. 27. Bet nu es arī tev pateicos par tavu mīlestību, pacietību un pūlēm, ko tu man parādīji manis pamācīšanai, un es pateicīgi tev pilnīgi apgalvoju, ka ar to, ko es no tevis saņēmu, esmu vairāk kā pilnīgi apmierināts.” 28. Nu Rafaels teica: „Un nu arī es ar tevi esmu pilnīgi apmierināts, un gribu tev un arī taviem pavadoņiem, ja vēl kāds kaut ko vēlas, pakalpot. Ja kādam vēl ir kaut kas, tad lai viņš iznāk priekšā un visu priekšā dara to zināmu!” 138. PAR DIEVA BŪTĪBU 1. Te pie Rafaela piegāja viens Jāņa māceklis un teica: „Klausies, tu, dīvainais jaunais cilvēk, man tev būtu vēl tikai tas vienīgais lūgums, ka tu pats vēlētos mums nedaudz tuvāk atklāt tevis paša būtību, ko tu līdz šim mums atklāji! Jo, ka tu esi pavisam noslēpumu pilna būtne, par to es vairs nemaz nešaubos, to, ko tu jau īsā laikā paveici, to nevar paveikt neviens dabīgs cilvēks, un tava gudrība arī debess augstu pārsniedz cilvēku līdzšinējās zināšanas. Tādēļ es tomēr vēlētos tuvāk zināt, kas tu īstenībā esi! Kāds pavisam dabīgs cilvēks tu nekādā gadījumā vairs neesi, bet tu vari būt Elija vai arī kāda cita liela pravieša gars; jo stāv rakstīts, ka laikā, kad pie cilvēkiem nāks Mesija, Viņam līdzās staigās arī Elija kā uzticams liecinieks aklajiem cilvēkiem. Un tāpat arī stāv rakstīts: „Tajā laikā jūs redzēsiet Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam starp debesīm un zemi, un viņi kalpos Tam, kas nāca Kunga Vārdā, un arī cilvēkiem, kam ir laba griba.” 2. Tātad, tu nu pavisam viegli vari būt vai nu Mozus vai Elija gars, vai arī pat tīrs Dieva eņģelis, un nu tikai tādēļ pieņēmi šķietamu miesu, lai redzams vari mums, cilvēkiem, pakalpot. Saki man, mazākais, to, vai es varbūt spriedu aptuveni pareizi!” 3. Rafaels nu teica: „Tas viss jau tā var būt, bet tomēr vēl kaut kas cits! Bet, kā tas ir, to tu īstā laikā jau uzzināsi no citiem mācekļiem. Vai tu to jau tagad precīzi zini vai arī nezini, tajā nav tavas dvēseles svētība, bet tā ir tajā, ka tu tici Kungam, Viņu pār visu mīli un dzīvo, un darbojies pēc Viņa Mācības. Vienīgi tajā meklē Dieva Valstību un tās taisnīgumu, viss cits tev jau tāpat tiks iedots klāt kā brīva velte. 4. Bet, ja tu mani turi par Mozu vai Elija garu, tad tu maldies, jo Elija gars bija Jānī, kas bija jūsu meistars. Bet Mozus jau deva savu liecību Kungam Viņa mācekļu acu priekšā, un viņi to, kad būs laiks, sludinās citām tautām. Un ar to tu pagaidām nu zini pietiekami.” 5. Pēc tam Rafaels atkal apsēdās Man līdzās un baudīja maizi un vīnu. Arī kapteinis apsēdās kopā ar Jāņa mācekli un arī vēl baudīja maizi un vīnu. Bet māceklis neņēma ne maizi, ne vīnu, tāpat ne arī viņa līdzmācekļi; jo Jāņa mācekļi veda stingru dzīvi un daudz gavēja. Bet Mani mācekļi vēl ēda un dzēra. 6. Tad viens atgrieztais farizejs Man teica: „Kungs un Meistar, kādēļ Tavi mācekļi negavē, tā kā Jāņa mācekļi tomēr tik daudz gavē?” 7. ES teicu: „Es esmu patiess līgavainis tiem, kuri turas pie Manis un kurus Es izvēlējos. Kādēļ viņiem jāgavē, ja Es esmu pie viņiem? Bet, kad Es kā viņu dvēseļu patiess līgavainis 204

personīgi vairs nebūšu pie viņiem, tad viņi, ja vajadzēs, arī gavēs. Bet vispār neviens nemantos mūžīgu dvēseles dzīvību, tādēļ, ka viņš daudz gavēja, bet gan tikai tad, kad viņš dara Tā gribu, kas Mani sūtīja.” 8. Kapteinim tas uzkrita un viņš Man steidzīgi jautāja, teikdams: „Kungs un Meistar, kā Tu nu saki, ka tikai tas iegūs dvēseles mūžīgu dzīvību, kas dara tā gribu, kas Tevi sūtīja? Kas ir tas, kas Tevi sūtīja, un kā skan viņa griba? Izskaidro to skaidrāk, citādi man acīmredzami vajadzētu šaubīties! Jo vienreiz teikts – kā es to redzēju pie pilna izskaidrojuma mūsu saimnieka mājā – ka Tu Pats un vienīgais esi tas Kungs, un, ka tikai tas iemantos dvēseles mūžīgu dzīvību, kas pieņem Tavu Mācību un pēc tās dzīvo, un darbojas, un nu Tu Pats teici, ka tikai tas iegūs dvēseles mūžīgu dzīvību, kas dara tā gribu, kas Tevi sūtīja! Redzi, tas ir ļoti divdomīgi, un kāds cilvēks, kā es, kam noteikti viņa dvēseles mūžīgā dzīvība ir ļoti svarīga, acīmredzami apmulsīs un nezinās, pie kā viņam jāvēršas, kas viņam uzticami un patiesi varētu darīt zināmu tā gribu, kas Tevi sūtīja! Tādēļ es lūdzu Tevi, ka Tu Tavu izteicienu nu vēlētos atklāt skaidrāk un noteiktāk!” 9. ES teicu: „Jūsos gan vēl ir daudz tumsas! Kas Mani sūtīja ir Mans mūžīgais Tēvs un ir Manī; un, tātad, arī Es Pats aiz [mīlestības] uz jums, cilvēkiem, Sevi sūtīju šajā pasaulē, lai jums nestu un dotu mūžīgu dzīvību. 10. Bet Mans Vārds un Mana Mācība, kas jums rāda ceļu uz mūžīgu dzīvību, tieši ir Tā griba, kas ir Manī, un kas Mani sūtīja. Jo Tēvs, kā mūžīgā mīlestība, ir Manī, un Es, kā tās gaisma, esmu Viņā. 11. Bet uzlūko šeit uz galda mirdzošās gaismas liesmu! Vai tu gaismu vari atdalīt no liesmas vai liesmu no gaismas? Bet liesma ir tas, ko Es dēvēju par „Tēvu” un „mīlestību,” un tā gaisma ir Dēls, kas tiek izstarota no liesmas, lai apgaismotu nakts tumsu. Vai tad liesma un tās gaisma nav viena būtība? Un vai liesma tāpat nav gaismā, kā gaisma liesmā? Bet, ja tā, un neiespējami citādi, tad Tēva griba atklājas no Viņa izstarotās gaismas. 12. Kas, tātad, staigā šajā gaismā, tas staigā arī pēc Tā gribas, kas Mani, kā Savu gaismu, sūtīja šajā pasaulē; un kas staigā šajā gaismā, tas nevar nomaldīties un tam vajag iegūt mūžīgu dzīvību, tādēļ, ka tā gaisma, pēc kuras un kurā viņš staigā, ir pati mūžīgā dzīvība. 13. Tikai kas šo gaismu atstāj, un no jauna sāk staigāt paša pasaules naktī, tas tik ilgi nevar iegūt dvēseles mūžam brīvu dzīvību, līdz viņš nepāriet dzīvības gaismā. Un nu tu, kapteini, Mani varbūt labāk saprati?” 14. Kapteinis teica: „Jā, jā, Kungs un Meistar, tagad es jau atkal esmu skaidrībā un nu zinu, kas man darāms, lai sasniegtu mūžīgu dzīvību, un es Tev vēlreiz pateicos par šo ļoti svarīgo pamācību. Bet pirmīt es pārtraucu Tavu sarunu ar farizeju un nu lūdzu Tevi, lai Tu gribētu runāt vēl tālāk!” 15. ES teicu: „Es viņam jau teicu, kas viņam vajadzīgs, un tādēļ nav nekas viņam ko turpināt! 16. Bet Man jums visiem būtu vēl ļoti daudz ko teikt, tomēr tagad jūs to vēl nevarētu panest, bet, kad jūsos pamodīsies tas patiesības gars, ko Es jūsos atmodināšu, tas jūs vedīs visā patiesībā un gudrībā. Tikai tās gaismā jūs tad visi pilnīgi pazīsiet To, kas jums to nu saka. – Bet nu pārdomājiet to, ko jūs dzirdējāt, un pārrunājiet savā starpā; bet Es nedaudz atpūtīšos.” 17. Pēc šiem vārdiem zālē neilgu laiku iestājās klusums, jo kādu laiku pārdomāja par visu dzirdēto un redzēto. 139. VĒTRA UN TĀS MĒRĶIS 1. Bet laiks jau bija ap pusnakti un romieši, arī daži Mani mācekļi, dienas ceļojuma noguruši, sāka pie galda snaust, tā kā arī Es ļāvos vieglai snaudai, tikai betlēmieši un tie daži 205