nevienam cilvēkam nedod

nevienam cilvēkam nedod mieru un svētlaimi, ne laicīgi, un vēl mazāk viņpasaulē. Jo viss notiek tikai caur Dieva mīlestību, kā jau teikts, cilvēku patiesam labumam. Ja cilvēks savā sirdī ar pateicību [to] atzīst, tad viņš arī vienmēr vairāk tuvojas Dieva mīlestībai un kārtībai, un tad drīz un viegli pilnīgi pāriet tajā, un caur to pats kļūst gudrs un varens; bet, ja viņš dara pretējo, tad viņš arī kļūst vienmēr dumjāks, un visā vājāks, un nespēcīgāks. 8. Es labi zinu, ka uz šīs Zemes ir visādi notikumi, kuri cilvēkiem varētu būt nepatīkami. Bieži ir nomācoša svelme, tāpat arī liels aukstums; ir kāda garlaicīga nakts un daža laba apmākusies diena, uguns dedzina un iznīcina; ūdens, ja tas pārplūst pār krastiem, izposta zemes un nonāvē cilvēkus un dzīvniekus, - īsi: Viss, ko tu uzlūko pasaules visā dabā, var tev nest nāvi, ja tu to negudri izmanto un dodies briesmās. 9. Bet tādēļ Dievs Savā labi kārtotā radībā tomēr neko nevar mainīt! Vai ugunij varbūt nebūtu jābūt tik kvēlojošai, degošai un iznīcinošai, kā tā ir?! Kam tad tā gan būtu derīga? Jeb vai ūdenim varbūt nebūtu jābūt plūstošam, lai cilvēki un dzīvnieki, ja viņi tajā iekrīt, neatrod miesas nāvi? Jeb vai kalniem nav jābūt augstiem un stāviem, lai neviens no tiem nevarētu nokrist un arī neatrastu nāvi?! Vai nebūtu jābūt nevienam plēsīgam zvēram, nevienai čūskai un arī nevienam indīgam stādam, tādēļ, ka tas viss ir bīstams cilvēka dzīvībai?! 10. Jo, ja cilvēks gribētu no zemes izskaust visu, kas varētu būt bīstams viņa dzīvībai, tad beigās no visas zemes nepaliktu pāri vairs ne atoms, un arī pats cilvēks ne! Visur jau vajag būt un pastāvēt tā, kā tas ir un pastāv, un viss cilvēkam var atnest labumu, ja tikai viņš to gudri izmanto, bet, kas to izmanto negudri un, tātad, neiet saskaņā ar Dieva kārtību, tam beigās visam vajag kļūt kaitīgam. 11. Kas tad dusmojas par lietu kaitīgumu un šīs pasaules dabas izkārtojumu, un pie tam dodas karā pret Dieva gudrību un varu, tas, acīmredzami, dusmojas arī uz Dievu un izzobo Viņa mīlestību un gudrību; bet, kas tā dara, tas noteikti nedzīvo Dieva tā Kunga draudzībā, bet gan tikai patiesā naidīgumā. Vai tas viņam gan nesīs svētību? Man liekas, ka ar tādu aklu naidīgumu pret Dievu cilvēks vispirms Dievu pazaudēs un tad savā bezdievībā cilvēkam vairs nebūs sagaidāma nekāda dzīvības laime tik ilgi, līdz viņš neatgriezīsies un visā augsti slavēdams neatzīs Dieva mīlestību, gudrību un kārtību, un ar laiku arī skaidri nesapratīs. 12. Ja tevi uz jūras sadusmo vērta, tad paliec uz cietzemes, - ja jūrā plosās vētra, tad kāp kuģī tikai tad, kad jūras vētras laiks ir garām, bet, kad tā visvairāk, visspēcīgāk un ilgstošāk trako, to jau zina katrs cilvēks, kas dzīvo jūras tuvumā un kam ar to vienmēr ir darīšana. 13. Redzi, draugs, tas arī ir gudrs likums! Kas to zina un ievēro, tas būs laimīgs jau uz šīs zemes un viņam laicīgā dzīvē būs miers pie visām parādībām un notikumiem.” 141. NEGAISS UN TĀ IEDARBĪBA 1. Pēc šīs labi pamatoti gudrās runas no Rafaela mutes kapteinis, Jāņa mācekļi un tuvējās Betlēmes saimnieks viņam pateicās, jo viņiem zuda visas bailes no vēl turpinošās vētras trakošanas. Bet tas neturpinājās ilgi, kad viens zibens stars izlādējās no vēja atdzītajiem biezajiem un smagajiem mākoņiem, un iespēra netālu no mājas augošā ciedrā. Šim, pirmajam zibenim, visos virzienos vēl sekoja daudzi, un zeme nodrebēja no daudzajiem pērkoniem. 2. Bet mūsu kapteinim zibens un pērkons vēl mazāk patika kā spēcīga vētra, un viņš vēlreiz ļoti nobijās. Arī saimnieks Lācars un viņa māsas kopā ar Mariju no Magdalonas nobijās un sāka Man lūgt, lai Es ļaunajam negaisam liktu norimt. 3. Tad Es pamodos no vieglās snaudas un teicu: „Nebaidieties, bērniņi; jo kur Es esmu, tur negaisam nav vara darīt ļaunu, bet gan tikai labu! Tas vēl turpināsies nepilnu stundu, un vētra 208

un negaiss norims, un tādēļ rīt mums būs tīra un priecīga diena, un svaigais un veselīgais gaiss spēcinās jūsu locekļus un iekšējos orgānus.” 4. Šie mani vārdi nomierināja bailīgo sirdis, un Es atkal ļāvos nelielai snaudai. 5. Kad Es tā snaudu, visi klātesošie, kas, sēdēdami pie galda, vēl bija nomodā, Mani vēroja un kapteinis teica: „Par Kungu un Meistaru gan var teikt: „Si totus illabatur orbis, impavidum ferient ruinae!” (Ja visa pasaule sabruktu, tad tās drupas kristu uz bezbailīgu!) Jā, ja ir visas radības Kungs, Radītājs un uzturētājs, tad tādu parādību priekšā, protams, gan nevar būt bailes; bet kāds no mums, kā tikai vājš un nevarīgs cilvēks, tādā negaisā tomēr nevar atbrīvoties no bailēm, kaut gan šeit ir stingri pārliecināts, ka Kunga tuvākā tuvumā kādam noteikti nekas nevar notikt. Bet dīvaini ir un paliek, ka tieši šonakt, pēc tīrākā Saules rieta, sacēlās tāds negaiss! Man nu žēl visus, kas atrodas ceļā, un sevišķi tos, kas lielajā jūrā atrodas kuģos. Ak, tur nu izskatīsies pavisam šausmīgi!” 6. Kad kapteinis skaļi izteica šādas pārdomas, tad skaļo pērkonu pamodinātais Agrikola arī viņam piebalsoja un teica: „Šī viscaur spēcīgā vētra noteikti ļauni apdraudēs arī manus kuģus Sidonā un Tirā! Bet, lai nu ir kā būdams. Kungs guļ un vētru neievēro, un mums, cilvēkiem, nav nekāda vara pār negaisu, nu lai tad arī ir kā ir! Nepilnā stundā, Kungs teica, šī vētra norims. Tā tas arī noteikti būs! Lai Kungs žēlīgi rūpējas par to, ka nelaime un zaudējumi būtu pēc iespējas mazāki!” 7. Rafaels teica: „Savās sirdīs tomēr esiet mierīgi, nevienam taisnīgam netiks aiztikts ne mats uz galvas, bet bezdievīgiem ir labi, ja caur tādu vētru nedaudz atcerēsies, ka vēl ir viens Kungs, kas pavēl visiem elementiem un tie Viņam arī paklausa kā uzticami kalpi savam kungam. Bet taviem kuģiem vētra neko nenodarīs, jo par to jau rūpējas Kungs. Un tā jūs visi nu variet būt pavisam mierīgi, nevienam ne mats netiks aizskarts! 8. Bet virs Jeruzalemes šī vētra plosās visspēcīgāk, un zibeņi nesaudzē tempļa zeltu. Templī un ap templi, un dažās mājās ir lielas vaimanas. Zibens šur un tur aizdedzina, un cilvēkiem ir ko darīt ar dzēšanu. Zibens arī templī jau dažās vietās aizdedzina sausos baļķus, bet uguns tūlīt tiek nodzēsta, un tā zibens arī pašā templī nenodara nekādus ievērojamus zaudējumus. Bet farizeju bailes ir lielas un ļaudis prasa, lai viņi panāk pie Dieva, ka vētra norimst. Un farizeji un priesteri, rakstu mācītāji un levīti nu skaļi činkst, bet tas paliek bez iespaida, un ļaudis kļūst nevaldāmi, un visādi draud un izsmej farizeju nevarību, kuri jau bieži apgalvoja, ka viņiem līdzīgi Jozua un Aronam ir vara pat pār Sauli, Mēnesi un zvaigznēm, un tagad pat nevar pavēlēt nakts vētrai. 9. Un, redziet, tā šai vētrai arī tajā ir savs noteikts labums, ka tā pie daudziem jeruzalemiešiem, kas vēl ir templiešu piekritēji, aizslauka un ļoti mazina viņu seno māņticību, un sagatavo viņus vēlākai patiesības uzņemšanai! 10. Klāt iepriekšējam, ko es jums jau izskaidroju par šīs vētras dabīgo iemeslu, to vēl tādēļ parādīju, lai jūs varat redzēt, ka Kunga mīlestība un gudrība pie tādas izdevības rūpējas ne tikai par augsnes labāku apaugļošanu un gaisa tīrīšanu, bet pie tam arī par cilvēku siržu morāliski augstāku apaugļošanu un dvēseles gaisa tīrīšanu, kam noteikti ir lielāka vērtība, kā zemes augsnes apaugļošanai un zemes gaisa tīrīšanai. 11. Bet kam no jums ir drosme nu kopā ar mani iet nedaudz ārā, un viņam tur dažs kas jāredz un jāpiedzīvo, ko līdz šim viņš noteikti vēl nekad neredzēja un nepiedzīvoja.” 12. Agrikola un arī kapteinis teica: „Kopā ar tevi nu iet ārā katram no mums gan būs drosme, bet vieniem bez tevis mums gan nebūtu drosme. Kopā ar tevi mēs tad nu arī pavisam drosmīgi ejam ārā, pilnīgā zibeņu lietū!” 13. Pēc tam piecēlās visi romieši, kapteinis ar saviem pavadoņiem, betlēmiešu saimnieks, tie daži Jāņa mācekļi un arī Lācars. 142. NEGAISA CĒLOŅI UN IEDARBĪBA 209